1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
05-03-2021
Vārdadienas šodien: Ella, Elmīra

“Dots devējam atdodas” (23.10.2020.)

Rada savam un citu priekam

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Ērkšķainais ceļš mākslas pasaulē

 

JĀNIS BĀRDA
DZIMIS: 1957.gada 21.maijā Balvos.
IZGLĪTĪBA: Balvu vidusskola (1975), tēlniecības studijas Latvijas Mākslas akadēmijā (1990), izstrādājot diplomdarbu “Eņģeļi”.
STRĀDĀ: lietišķās mākslas un arhitektūras eksterjera un interjera māksliniecisko detaļu restaurācija Londonā.
ĢIMENE: Māte Daina un māsa Irēna ar ģimeni Balvos, dēli - jaunākais Georgs Tadejs, vecākais dēls Kaspars, kurš Rīgā ar ģimeni audzina mazbērnus Gvido un Ronaldu, Ruta Meldere, Dzidra un Jānis Romanovski, Sarmīte Lazdiņa un citi.
DZĪVES MOTO: “Kā Krievijas caram Pēterim I, kura gredzenā bija iegravēti vārdi: “Es piederu pie tiem, kas mācās un meklēju, kas mani mācītu.””

Latvijā un citviet Eiropā pazīstamais Jānis Bārda, kurš jau ilgus gadus dzīvo un strādā Londonā, ir viens no talantīgākajiem mūsdienu tēlniekiem. Bijušais balvenietis, kurš sniedzis ievērojamu ieguldījumu kopējās tēlniecības kultūras veidošanā, īpašu uzmanību veltījis sakrālajai mākslai - krucifiksi dāvāti ne tikai Saeimas namam un Aglonas bazilikai, bet arī pāvestam Jānim Pāvilam II. Vieni no nozīmīgākajiem darbiem par sakrālo tematiku ir arī piecas altāra skulptūras, kas atrodas Svētās Ģimenes katedrālē Kazahstānā (1992). J.Bārda gleznojis arī 15 gleznu ciklu “Via crucis” Ludzas baznīcai (1992), vairāki viņa veidotie reliģiskie darbi atrodas arī citviet. Savukārt izstādes rīkotas gan Rīgā un Krakovā (1993), gan arī Barselonā (1992), Maskavā (1999) un citās pilsētās. Protams, nu jau par leģendāru kļuvusi tēlnieka veidotā skulptūra “Bruņurupucis” Majoru pludmalē Jūrmalā un 12 kaķu skulptūras, kuras kādu brīdi glabājās toreizējā prezidenta Gunta Ulmaņa rezidencē, bet vēlāk nonāca slavenās dziedātājas Laimas Vaikules īpašumā.

 

Ar mākslu inficējās Maskavā
“Mēdz teikt, ka cilvēks pats izvēlas savu dzīves ceļu. Es gan oponētu un teiktu, ka viss ir krietni sarežģītāk, nekā tas šķiet no pirmā acu skatiena. Nevienam cilvēkam nav varas pār to, ko viņš grib. Mums šķiet, ka mēs dzīvē veicam izvēles. Tomēr spēcīgās vēlmes pēc kaut kā cilvēkā vienkārši dzīvo, un mēs neapzināti vadāmies pēc tām,” nešaubās J.Bārda.
Pēc šāda scenārija veidojās arī talantīgā tēlnieka ceļš pretī mākslas pasaulei, kurš Balvos dzīvoja līdz pilngadības sasniegšanai un to dēvē par emociju pilsētu – vietu, kur piedzīvoti spilgti bērnības dienu notikumi. Protams, netiek aizmirsts arī par Balvos dzīvojošās mātes un māsas apciemošanu. Savukārt turpmākās gaitas J.Bārdu aizveda uz galvaspilsētu Rīgu. Interesanti, ka sākotnēji topošais tēlnieks izvēlējās studiju virzienu, kam rast līdzību ar tēlniecību un mākslu kopumā nav nemaz tik viegli – medicīnu. Kādēļ tieši šādas studijas? J.Bārda stāsta, ka ar medicīnu bija saistīta viņa māte, kura savulaik strādāja Balvu slimnīcā. Lai gan kopumā šādai izvēlei nekāda īpaša pamatojuma nemaz nebija – gluži vienkārši pēc vidusskolas absolvēšanas bija jāizvēlas turpmākais dzīves ceļš. Pēc tam neizpalika arī dienests armijā Maskavā, kur J.Bārda, kā viņš stāsta, arī inficējās ar mākslu. Tikmēr noslēdzošais posms studijās bija tēlniecības apgūšana Latvijas Mākslas akadēmijā. “Par to, ka varētu nodarboties ar tēlniecību, nemaz nedomāju. Sākotnēji prātoju par glezniecību. Tomēr tā sanāca, ka dzīves ceļi saveda kopā ar cilvēkiem, kuri mani novirzīja uz tēlniecības takas. Iepazinos ar kādu vecāku vīru - tēlnieku amatieri un lielu Latgales patriotu Bērtuli Bulu, kura ietekmē tēlniecība joprojām ir ļoti nozīmīga manas dzīves sastāvdaļa,” atminas J.Bārda.

Īpašu uzmanību velta sakrālajai tematikai
Ja svaru kausos saliktu visus J.Bārdas tēlniecības darbus, tie pārliecinoši nosvērtos par labu sakrālajai tematikai veltītajiem. Tādu darbu ir lielākā daļa, kam J.Bārdas radošajā profesijā ir svarīga loma. Turklāt, gluži tāpat kā pievēršanās tēlniecībai kopumā, arī vēlme iepazīt sakrālo mākslu nenokrita no gaisa. Viņš stāsta, ka cilvēku dzīvē virza intereses. Ņemot vērā, ka J.Bārda intereses ir saistītas ar filozofiju, tās likumsakarīgā ceļā noveda arī pie reliģijas un atbilžu meklēšanas uz mūžseniem jautājumiem par cilvēka esību, būtību un patiesību. Viens no cilvēkiem, kurš J.Bārdu ievirzīja reliģijas tematikā, bija arī savulaik iepazītais tagadējais Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats. Ar kardināla starpniecību tika nodota arī krucifiksa dāvana bijušajam pāvestam Jānim Pāvilam II, kad viņš viesojās Latvijā. Tolaik bija sarīkotas pusdienas, un J.Bārdam bija tas gods ar šiem augstajiem viesiem būt kopā svinīgajā pieņemšanas pasākumā. Tagad šis J.Bārdas veidotais krucifikss atrodas par pasaules kristietības centru dēvētajā Vatikānā. Turklāt Vatikāns nav vienīgā pasaules valsts, uz kurieni aizceļojuši tēlnieka darbi. Tie bez jau minētajām Barselonas, Maskavas, Krakovas un citām Eiropas valstu pilsētām atrodas arī, piemēram, Vācijā un citviet. “Jāteic, strādāt sakrālās mākslas jomā ir krietni vienkāršāk nekā ar tiem darbiem, kurus paredzēts uzstādīt pilsētvidē. Ar reliģiskiem darbiem ir skaidrība. Ja baznīcai tie šķiet pieņemami, viss kārtībā. Savukārt par pilsētvidē uzstādāmajiem allaž būs dažādi viedokļi. Kādam tie šķitīs atbilstoši, citi skulptūras kritizēs, bet pamatā jau ar tām saistītos naudas izdevumus, un spriedīs, kāpēc tās vispār vajadzīgas? Viedokļu dažādība nav nekas slikts, bet to es dēvēju par smago demokrātiju, kas nav elastīga un kur valda pārlieku daudz emociju un privātu interešu. Citāda spēle ir ar ideoloģiskajiem plastiskajiem simboliem. Savukārt skulptūra pilsētai ir līdzīgi kā skaista rota sievietei, kas arī nav lietišķi nepieciešama. Ja mūsu dzīve būs tikai lietišķa un racionāla, tad tā būs nožēlojama,” pārdomās dalās J.Bārda.

Māksla ir ekskluzīva prece
Savulaik J.Bārdam bija iecere Jūrmalā izveidot arī skulptūru dārzu, tomēr nevienprātības uzskatu dēļ ar Jūrmalas domi šī iecere palika nerealizēta. Vai ideju par šādu dārzu vēl var atdzīvināt? Tēlnieks spriež, ka viņa pašreizējā dzīvesvietā Anglijā veidot skulptūru dārzu nav vērts, jo tur nav demokrātisku mākslas tradīciju. Turklāt Lielbritānijā māksla nav plaša patēriņa prece, un iedzīvotāju vairākums priekšroku dod, piemēram, futbola spēlei. Kas attiecas uz šādas idejas realizēšanu Latvijā, J.Bārda ar smaidu sejā atzīst, ka, pirmkārt, neviens no mums jaunāks nepaliek. Līdz ar to, gribot to vai nē, šis jautājums jāskata arī no šāda rakursa. “Otrkārt, cilvēks var nopirkt krāsas un nodoties glezniecībai, cik vien atļauj brīvais laiks. Savukārt ar skulptūru veidošanu ir gluži cits stāsts. To var salīdzināt ar mājas celšanu un labiekārtošanu, pie kā darbs var notikt visu cilvēka mūžu. Protams, ar nosacījumu, ja māja nepieder cilvēkam, kurš iekārtojies siltā vietiņā un, acis nepamirkšķinot, jau var lepoties ar uzceltu lepnu villu. Skulptūru dārza izveidošana ir nopietns ražošanas process, kas prasa personīgi lielus ieguldījumus. Māksla nav arī primāra dzīves nepieciešamība. Tā visos laikos bijusi ekskluzīva parādība un prece, kas allaž dzīvojusi pilīs un bijusi turīgas sabiedrības prestiža zīme un izklaide. Turīgam cilvēkam ir arī krietni par maz tikai ar ikdienišķo šķīvi ar pusdienām un pierasto dzīves komfortu, bet ir vēlme arī pēc kaut kā tāda, kas dzīvi padara interesantāku. Šādos gadījumos talkā nāk māksla. Mūsdienās tās ir jahtas, lidmašīnas, superekskluzīvas automašīnas, mājas Montekarlo un Šveicē un vēl daudz kas cits,” spriež J.Bārda.
Tēlnieks piebilst, ka lielākā daļa viņa veidoto darbu, kas nav saistīti ar reliģisko tematiku, atrodas Krievijas Arhitektu savienības paspārnē, kur savulaik strādāja arī viņa sieva Aivija. Tam ir arī saprotami iemesli. “Pirmkārt, Krievija ir kultūras lielvalsts, kur savulaik veidoju izstādes. Otrkārt, tam bija arī praktisks iemesls, jo vēl 1990.gados Krievijā par izstāžu telpām nevajadzēja maksāt īres naudu, kas, pašsaprotami, nebija mazsvarīgi. Krievijā varēja gūt arī lielāku atzinību un tur bija labāka mākslas darbu tirgus vide, kas māksliniekam arī ir svarīgi,” skaidro tēlnieks.
J.Bārda piebilst, - lai šobrīd savus atlikušos darbus atvestu atpakaļ no austrumu kaimiņzemes, tas prasītu ne tikai milzīgu darbu pie dokumentu kārtošanas, bet arī lielus finansiālus līdzekļus, lai gan juridiski darbi pieder viņam. Savukārt jautāts, vai nejutīsies apbēdināts apzinoties, ka no sava ieguldītā darba tēlniecībā nebūs ieguvis arī materiālo labumu, J.Bārda atzīst, ka viņš nebūs pirmais šāds mākslinieks. “Starp māksliniekiem šādu cilvēku ir lielākā daļa. To, ka nopelnīt ar mākslu nav viegli, mākslinieki nesaprot jaunībā, bet atskārst, kad iegūst pieredzi un iepazīst lietu kārtību. Tas ir nepatīkami, bet ar to jārēķinās. Kas attiecas uz to, ka nopelnīt ar mākslu nav viegli, prātā nāk šobrīd par mākslas karali dēvētais Vinsents van Gogs. Viņa darbus mūsdienās pārdod par 400 miljoniem lielu naudu. Šodien nav dārgāka mākslinieka par V.van Gogu, lai arī viņš savas dzīves laikā nepārdeva nevienu savu gleznu, dzīvoja trūcībā un bezizejas mākts nošāvās. Kāds viņa paveikto pārvērta par milzīgu un sev izdevīgu biznesu. Ne vienmēr viss ir tā, kā tas izskatās no malas. Turklāt, ja mākslā sāk apgrozīties lielas naudas summas, vairumā gadījumu tur vairs nav runa par mākslu, bet gan par pavisam citas spēles noteikumiem,” spriež J.Bārda.

Tēlniecībai palicis uzticīgs arī emigrācijā
“Dievs vai liktenis mani moka, bet nenogalina...” tā sarunas noslēgumā teic J.Bārda, kura ģimeni dzīvē piemeklējuši arī traģiski notikumi - septiņu gadu vecumā mūžībā pavadīta meita Katrīna, kura noslīka 1999.gada ziemā, bet dēls Georgs Tadejs sešu gadu vecumā kļuva akls. Tomēr, neskatoties uz to, kamēr citi baidās un vilcinās, Georgs no dzīves ņem visu, ko tā dod. Turklāt jaunietis arī studē biznesu Minesotā, lai gan šobrīd sakarā ar Covid-19 pandēmiju augstskola ir slēgta un Georgs ir atgriezies Rīgā. Savukārt pats J.Bārda jau teju 18 gadus dzīvo un strādā Anglijas galvaspilsētā Londonā, no Latvijas dodoties prom 2003.gada janvārī. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tika pieņemts nebūt ne vieglais lēmums pārtraukt nodarboties ar tēlniecību dzimtenē un doties emigrācijā, bija, kā spriež J.Bārda, nepamatotu šķēršļu likšana vairākos ar viņa profesionālo darbību saistītos jautājumos no Jūrmalas domes puses, kas 20.gs. 90.gados tēlnieku uzaicināja uz Jūrmalu spodrināt pilsētas tēlu. Lai vai kā, viņš atzīst, ka nevar atcelt to, kas noticis, un emigrēšana no dzimtās valsts nav viegla lieta. Tādēļ, ja ir iespēja to nedarīt, tas arī nav jādara, ja vien cilvēks pēc dabas nav emigrants, tendēts uz naudas pelnīšanu vai ir citi būtiski iemesli. “Pats pēc savas būtības noteikti neesmu emigrants. Jāteic, dzīve Anglijā un Londonā ir pavisam citādāka nekā Latvijā. Aizbraucot uz turieni, šķita, ka Londona būs kā milzīga, attīstīta Latvija – viss tas pats, tikai krietni augstākā līmenī. Realitāte gan ir gluži citāda. Ikvienam, kurš pirmo reizi nonāk Anglijā un Londonā, sākotnēji iekārtoties tur uz dzīvi nudien nav viegli. Grūtības sagādā arī valodas barjera, un sākumā atliek darīt to, ko dzīve piedāvā. Un tikai pēc tam, aprodot ar jauno dzīves vidi, pamazām var sākt realizēt savus mērķus un plānus,” ar savu pieredzi dalās J.Bārda.
Lai arī svešumā pavadīts ne mazums laika, arī lielajā Eiropas metropolē J.Bārda ikdienā palicis uzticīgs tēlnieka darbam, šajā jomā turpinot gan profesionāli pilnveidoties, gan ar savu veikumu priecēt cilvēkus. Tiesa, tāpat kā daudziem citiem, arī viņa ikdienā korekcijas ieviesusi Covid-19 pandēmija. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ J.Bārda nupat ciemojās Latvijā. Tomēr, kā viņš pats atzīst, visas nebūšanas ir pārejošas. “Angļi ir tauta, kas mīl patiesi vecas lietas un tajā mītošo seno garu – viņi tās nemet ārā un neaizvieto ar jaunām, bet labprāt restaurē un dod šīm lietām otru dzīvību. Piemēram, nav retums, kad turīgās mājās savu vietu interjerā atraduši saplēsti paklāji, bet dārzā ir sarūsējuši krēsli. Savulaik angļu lords nevilka mugurā jaunu uzvalku, bet sākotnēji to iedeva kalpiem, lai viņi to līdz zināmam līmenim novalkā. Šādai attieksmei Anglijā ir dziļas vēsturiskas saknes. Līdz ar to arī es pēdējos gados darbojos ar dažādu Viktorijas laikmeta (1837. - 1901.gads) čuguna lējumu, arī arhitektūras akmens detaļu restaurēšanu. Ik pa laikam veidoju arī mozaīkas. Tas ir ilgstošs, bet patīkams darbs,” ar gandarījumu atzīst J.Bārda.

 

Centīgs un atbildīgs
Tēlnieka Jāņa Bārdas bijusī klasesbiedrene balveniete Rita Brokāne, kura strādā par ārsta palīgu dakteres Līgas Kozlovskas ģimenes ārsta praksē, stāsta, ka ar Jāni mācījās vienā klasē Balvu vidusskolā, uz kurieni viņa pati atnāca no lauku pamatskolas pēc 8.klases pabeigšanas. “Jānis bija viens no tiem puišiem, kuram piemita gan prāts, gan arī pievilcīga āriene. Gudrs, centīgs un atbildīgs mācībās, brīvajā laikā dejoja modernās dejas, sportoja. Pēc vidusskolas satikties gan sanāca reti - tikai klases salidojumos, jo sākumā bija mācības, bet vēlāk veidojās ģimenes. Laiks ritēja, un tad jau Jānis kļuva slavens Latvijā un arī ārpus tās. Viņš izvēlējās iet mākslas ceļu un ir sevi veiksmīgi pierādījis. Tomēr esmu pārliecināta, ka viņam piemita visas īpašības, lai kļūtu arī par labu ārstu – Jānis jau bija uzsācis mācības medicīnas institūtā. Pēdējos gados gan neiznāk bieži tikties – to darīt traucē laiks un attālums. Tomēr pāris reizes pēdējos desmit gados esam tikušies Balvos, kad Jānis atbrauc no ārzemēm. Šādās reizēs pārrunājam, kā veicies pa šiem 40 gadiem, atceramies klasesbiedrus, novēlam viens otram labu veselību un atvadāmies uz nenoteiktu laiku: “Tiksimies kaut kad!”,” par katru tikšanās reizi ar Jāni priecājas R.Brokāne.

Tēlnieka veikums – arī mūspusē

Viļakā, Tautas ielā 6, uzstādīts tēlnieka Jāņa Bārdas veidotais piemineklis latgaļu grāmatniecības pamatlicējiem Jānim Cibuļskim (1911 - 1997) un Vincentam Leiko (1816 - 1918). Piemineklis, kuru atklāja 1996.gada 8.jūlijā, uzstādīts vietā, kur savulaik atradās J.Cibuļska vadītā izdevniecība.
J.Cibuļskis Viļakas pagasta skolās pasniedza ticības mācību. Ievērojis, ka lielās apdzīvotības dēļ Viļaka ir bagāta ar inteliģenci, bet trūkst grāmatu un rakstāmlietu veikala, J.Cibuļskis atvēra veikalu “Ceņteiba” un nodibināja arī latgaliešu grāmatu izdevniecību, kura darbojās līdz Latvijas okupācijai 1940.gadā. Savukārt V.Leiko latīņu drukas aizlieguma laikā iesēja katoļu garīga satura grāmatas, tulkoja lūgsnas un garīgās dziesmas no poļu un latīņu valodām, izplatīja rokrakstu literatūru. V.Leiko mira Viļakā, arī apbedīts Viļakā - Miera kapos. “J.Bārdas veidotais piemineklis ir svarīga piemiņas vieta. Tas liecina, ka Viļakā kādreiz darbojušies patiešām izcili Latgales kultūras darbinieki, kuri paveica lielu darbu Viļakas attīstībā un tās iedzīvotāju izglītošanā. Svarīgi atcerēties, ka J.Cibuļska vadītā izdevniecība Viļakā no 1939. līdz 1940.gadam izdeva piecas grāmatas, bet V.Leiko drukas aizlieguma laikā ar roku pārrakstīja grāmatas no poļu un latīņu valodām. Šis pārtulkotais materiāls tolaik bija vienīgā pieejamā lasāmviela dzimtajā valodā,” stāsta Viļakas Novada muzeja direktore Rita Gruševa.

 

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

 

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

“Dots devējam atdodas” (16.10.2020.)

Kad viena acs redz vairāk nekā divas

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

 Ne katrā valstī ir fotogrāfijas muzejs

Nedomāju, ka ir cilvēki, kuri nezina, ka Latvijā ir fotogrāfijas muzejs, kurā krāj, saglabā, pēta un sniedz zināšanas par fotogrāfijas nozares attīstību Latvijā no fotogrāfijas pirmsākumiem līdz mūsdienām. Ja šādi cilvēki ir, tad jādomā, kā viņus sasniegt. Nevaram teikt, ka neesam mīlēti no preses puses. Ne katrā valstī ir fotogrāfijas muzejs, un mēs savā ziņā esam priviliģēti, ka mums tāds ir. Daudzviet pasaulē ir nelaimīgi, ka tādi materiāli nav savākti un aizgājuši zudībā. Nozīmīga loma ir latgalietim Pēterim Korsakam, kurš aizsāka un izveidoja šo muzeju. Mūsu ekspozīcija ir sena, arī unikāla, jo var izsekot pašus fotogrāfijas pirmsākumus. Pie mums ciemos braukuši arī studenti no Norvēģijas, lai aplūkotu oriģinālus, kā fotogrāfija ir attīstījusies, kaut gan viņiem pašiem ir savs muzejs. Mums ir arī muzeja pedagoģiskās programmas, tāpēc labprāt ciemos gaidām skolēnus, kuri uzzinās, kā veidot fotostāstus, par fotogrāfiju kā vēstures avotu. Šķiet, nereti cilvēki neaptver, cik ārkārtīgi daudz ko fotogrāfija ir ietekmējusi un mainījusi - pat tādas lietas, kur mēs ceļojam, ko ēdam, kā ģērbjamies, ko lasām. Protams, attīstoties tehnoloģijām, šī ietekme ir vēl dziļāka. Katru minūti vai pāris minūtēs miljoniem bilžu tiek palaistas pasaulē. Tas ir labi vai slikti? Īsti labi nav, ja ēters ir pilns ar sliktiem attēliem. Tomēr priecē, ka cilvēkiem ir saglabājusies ticība, ka fotogrāfija ir kaut kas patiess un realitātei pietuvināts dokumentāls fakts.
Kāda ķīniešu kuratora organizētā izstādē redzēju, kā presē tiek manipulēts ar valstsvīru atrašanos vai neatrašanos konkrētā vietā. Ja presē nebija, tad viņa vispār nebija, jo tas netika vēsturiski atspoguļots. Atmiņa ir diezgan slikts padomdevējs, bet attēls var apliecināt, ka fakts ir fakts. Ko darīt, ja, piemēram, mājas bēniņos atrod vecu melnbaltu bildi? Šādus stāstus esmu dzirdējusi, kad tiek atrastas stikla plates, kurām nomazgāta emulsija un padomju laikos uztaisīta smuka siltumnīca. Daudz ko iznīcināja tieši padomju laikos, kad nebija sapratnes un saprotošas attieksmes pret vēstures notikumiem. Ja tiek atrasts fotogrāfisks attēls, ieteiktu sazināties ar mums. Tāpat pieļauju, ka katrā muzejā var atrast kādu cilvēku, kurš sniegs padomu. Ir iespējas arī atrasto pārfotografēt un mums atsūtīt.
Runājot par kolekcionāriem, jāsaka, ka žēl, ja kaut kas vērtīgs nenonāk muzejā. Tiesa, labāk saglabāt, nekā iznīcināt. Viena no muzeja darbībām ir pētniecība un izglītojošais darbs. Kāpēc bērniem jāapmeklē fotogrāfijas muzejs? Svarīgs ir vecums, lai zinātu, kā šo auditoriju uzrunāt. Mazākajiem ir iespēja apskatīt stereofoto un kameru, kurā fotografējamais cilvēks ir ar kājām gaisā. Variantu ir daudz. Piemēram, profesionāļiem varam piedāvāt krājumu ekskursijas, kad var iepazīties ar to, kā mēs glabājam arī lielākus retumus. Tāpat var apskatīt fotošauteni, kas būtu interesanti, piemēram, septiņgadīgam bērnam.
Nebiju plānojusi savu dzīvi saistīt ar muzeju, jo ilgus gadus esmu strādājusi presē, un man patika šis darbs. Visu mūžu esmu nodarbojusies ar fotogrāfiju dažādos veidos. Laikā, kad muzejs nebija savā labākajā situācijā, kļuva bēdīgi ap sirdi: “Vai, vai!” Esam kopā pūlējušies, lai celtu muzeju prestižu, un daudz ko arī sasnieguši. Izcili, ka katrā reģionā ir cilvēki entuziasti, kuri vāc vēstures liecības, tās apkopo un izdod brošūras, grāmatas. Pašvaldībai vajadzētu atbalstīt šādus cilvēkus.
Atmiņa ir ļoti īsa, tāpēc ļoti vērtīgi ir fotopieraksti. Jautājums tikai, kā mēs to noformējam un pasniedzam. Izstādēs tos dažkārt nevar pielikt klāt katrai bildei, jo to nosaka iekārtojums. Jo vairāk informācijas var piedāvāt, jo droši vien tas ir labāk. Izstādes plānojam 1-2 gadus uz priekšu, par ko lemj speciāli izveidota žūrija. Mēs esam draudzīgi un labprāt sadarbojamies ar visiem. Kāda būtu mana sapņu izstāde? To būtu milzum daudz. Diemžēl vienu izstādi Covid-19 dēļ, visticamāk, nevarēsim realizēt. Par ko tā būtu? Dienvidāfrikā atradu fotogrāfus ar latvisku izcelsmi ar ārkārtīgi interesantiem dzīvesstāstiem. Viens no viņiem bijis sociāldemokrāts Latvijā un kļuvis par valdības fotogrāfu Dienvidāfrikā. Katru gadu varētu būt viena sapņu izstāde. /Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva/

Kas būtu vēsture bez fotogrāfijām? Novadnieki, fotogrāfi Inta Ruka (Rīga) un Igors Pličs ar savu daiļradi nākamajām paaudzēm jau atstājuši nenovērtējamu kultūrvēsturisko mantojumu. Kāds ir šis mantojums un kādēļ tas vajadzīgs?

 

Labākā fotogrāfe starp apkopējām…

Inta Ruka piedzima 1958.gadā Rīgā, kaut gan viņu mēs uzskatām par mūsu novadnieci, jo Balvu pagasta Silmalas ir viņas mammas dzimtā puse. Te daudzas vasaras fotografējot pavadījusi arī Inta. 1983.gadā tapuši pirmie Balvu pagasta apkaimes cilvēku portreti, kas vēlāk apkopoti fotogrāfiju ciklā “Mani lauku ļaudis” (1983 - 1998). Ar tādu pat nosaukumu - “Mani lauku ļaudis” - 1999.gadā kolekcija tika eksponēta Latvijas ekspozīcijā 48. Venēcijas biennālē un iznākusi grāmata. Zīmīgi, ka I.Ruku Zviedrijas televīzija atzinusi par vienu no Eiropas ievērojamākajiem dokumentālajiem fotogrāfiem.

Kas ir fotogrāfija?
-Tā ir vēsture, bet jāatbild arī uz jautājumu, vai klusā daba ir vēsture? Vai ainava ir vēsture? Acīmredzot ‘jā’, jo gan notikumi, gan pilsētas, gan cilvēki to atspoguļo. Kāpēc mēs skatāmies vecās fotogrāfijas? Lai mēs redzētu, kādi bija mūsu senči, kā viņi izskatījās.
Beidzot šuvēju arodskolu, mamma uzdāvināja fotokameru “Zorkij 4K”, kas arī izrādījās tik liktenīga. Vai tolaik “saslimāt” ar vēlmi fotografēt?
-Nesaslimu, praktiski to sāku izmantot. Padomju laikos lielākā daļa gan fotografēja, gan taisīja bildes vannas istabās un virtuvēs. Aizgāju uz kursiem un pamazām apguvu nepieciešamās zināšanas, lai taptu fotouzņēmumi. Nekad mūžā nebiju domājusi, ka fotogrāfijai būs tik liela loma manā dzīvē. Spriedu, ka to daru tāpat kā visi – nobildē draugus, ģimeni...
Kad mainījās domas par fotogrāfijas nozīmi Jūsu dzīvē?
-Es pat nezinu. To uztvēru vienkārši, pirmkārt, man patīk to darīt; otrkārt, man patīk cilvēki. Nedomāju, ka šī aizraušanās izvērtīsies par darbu ārkārtīgi daudzu gadu garumā. Tas ir mans hobijs, jo nebildēju katru dienu.
Joprojām strādājat ar analogo kameru?
-Tad, kad sākās digitālo kameru laiki, to nevarēju iegādāties finansiālu apsvērumu dēļ. Sākotnēji tās bija ļoti dārgas. Ar analogo kameru vienkāršāk. Pirmkārt, fotofilmiņas nemaksā tik dārgi un tās var iegādāties pakāpeniski. Otrkārt, bildes taisi pats un nekad nerēķinies ar savu ieguldīto darbu un laiku.
Nereti fotogrāfi apgalvo, ka vissarežģītākais žanrs ir portrets...
-Nē, man tas ir visvieglākais.
Kā tā?
-Fotogrāfijas pirmsākumos cilvēki sēdēja un skatījās kamerā. Tāpat strādāju arī es – uzliec statīvu, nomēri gaismu, pasaki, lai skatās objektīvā, un nospied.
Jūsu varoņi bildēs skatītāju uzrunā, ko nevar teikt, piemēram, par foto pasei...
-Grūts žanrs, manuprāt, ir ielu, sadzīves vai kāzu fotogrāfijas. Portrets man ir mīļākais un vieglākais veids, kā uzrunāt cilvēkus, viņus uzklausīt. Cilvēki ir atvērti.
Pie katra portreta Jūs veidojat fotopierakstu jeb stāstu.
-Savulaik fotokluba uzdevums bija vasarā bildēt, bet rudenī savu darbu atrādīt. Tā kā biju kautrīga, 80.gados nolēmu doties uz Balviem, Silmalu, kur vēroju apkārt notiekošo. Atbraucot mājup, diviem fotogrāfiem stāstīju: “Ak, kādus cilvēkus es satiku. Tas tur bijis karā, tam bijis vārdiem neizstāstāms liktenis utt.” Šie stāsti bija patiesi ļoti aizraujoši un iedvesmojoši. Sapratu, ka pieraksts papildina foto. Venēcijas biennālē, kur bija mana izstāde, Helēna Demakova teica, ka stāsti noteikti ir vajadzīgi. Skatoties tikai uz portretu, nevar taču saprast, vai cilvēks, piemēram, ir sētnieks, vai pētnieks. Pieraksti pie portreta mums sniedz informāciju, kas ir šis cilvēks, ko viņš dara, ko ir piedzīvojis un pārdzīvojis. Balvos patiesi ir ļoti fantastiski cilvēki.
Arī man neizpalika pārsteigumi, piemēram, Aigars Mačs vadājis atombumbas...
-Arī man tas bija pārsteigums. Bildējot Balvos, visiem prasīju, ko viņi darījuši padomju laikā. Tas raksturo gan to laiku, gan arī mūsdienas. Man ļoti gribējās atrast kādu cilvēku no gaļas kombināta, kas jūspusē bija ļoti svarīgs uzņēmums. Galarezultātā par to pastāstīja Krišs, un es biju starā.
Kā Jums izdevās pierunāt fotografēties prāvestu Jāni Bārtuli?
-Ai, kā man patika Bārtulis! Kad pirms dažiem gadiem man zvanīja no Balvu muzeja Iveta Supe un jautāja, vai var izstādīt to veco kolekciju “Mani lauku ļaudis”, likās, ka balveniešiem būtu interesantāk redzēt tos, kas pašlaik tur dzīvo – kaimiņus, senos kolhoza biedrus… Izdomāju, ka gribu nobildēt arī priesteri. Man paskaidroja, ka Bārtulis esot stingrs. Neskatoties uz to, devos uz dievkalpojumu katoļu baznīcā, kaut arī pati neesmu katoļticīgā. Baznīcā darīju to, ko darīja visi. Ieraugot priesteri, sevī nospriedu, cik ārkārtīgi skaists cilvēks, tobrīd vēl nezinot, ka tas ir Bārtulis. Beidzās dievkalpojums, un viņš pazuda. Piegāju pie jaunā priestera, par kuru zināju, ka viņš ir mācījies Venēcijā. Priesteris laipni parādīja, kur atrast prāvestu. Pieklauvēju pie durvīm - tās atvēra vecais kungs, kurš man ļoti patika. Viņam pastāstīju, ka veidoju kolekciju muzejam un ļoti vēlētos viņu nofotografēt. Viņš teica, lai nākot iekšā, piebilstot, ka nepatīk bildēties. Mēs ilgi runājām, turklāt viņa stāsti manī atstāja ļoti dziļu iespaidu. Cik viņš gudrs! Tiesa, prāvestam teicu, ka viņš nezina, kādas es bildes taisu.
Ko prāvests?
-Solīju viņam atnest parādīt cilvēku portretus. “Nu atnesiet,” viņš noteica. Mēs tikāmies, šķiet, piecas reizes. Parasti sarunu fiksēju diktofonā vai pierakstu uz papīra, bet Jānis Bārtulis teica, ka neko nevajag pierakstīt. Tomēr viņš piekrita nofotografēties. Jāatzīst, ka biju nobijusies kā diegs, kad vedu apskatīt sava darba rezultātu. Viņš ilgi skatījās un neko neteica. Nospriedu sevī, ka laikam nav īsti labi. Pēc klusuma mirkļa prāvests pabīdīja foto malā un pavēstīja: “Domāju, ka jums ir talants.” Es biju priecīga un joprojām uzskatu, ka bez viņa kolekcija Balvos neiznāktu tāda, kāda tā ir.
Kādā intervijā Jūs atzināt, ka prāvests Jums parādījis savas grāmatas manuskriptu?
-Viņš nolasīja pirmo daļu. Tas bija stāsts par diviem cilvēkiem – vīrieti un sievieti. “Varbūt es varētu pamēģināt atrast cilvēkus, kas Rīgā palīdzētu grāmatu izdot?” jautāju viņam. Atradu cilvēkus, kuri piekrita apskatīt tekstu, un pēc mēneša zvanīju uz mācītāja māju. Diemžēl viņš saslima.
Vai ir zināms manuskripta liktenis?
-Man par to informācijas nav. Arī pie sava fotoportreta pierakstu viņš vēlējās rakstīt pats. Nepaspēja...
Jāsecina, ka fotogrāfiju varoņi Jūs iedvesmo?
-Jā, turklāt ļoti. Jums taču ir Kamaldiņš, kurš taisa jau otru lidmašīnu. Ja skatās tikai uz bildi, neviens nepateiks, ka, piemēram, Jānis Tihomirovs bijis zemessargs kopš pirmās dienas, bet sieva Ārija pabijusi 34 valstīs, divreiz – Abū Dabī.
Jums top jauna grāmata?
-Jā, par Balvu izstādi. Kad tā varētu būt? Nezinu.
Jūsu pūrā ir vairāk nekā 20 personālizstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs. Darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, Igaunijas, Dānijas, Vācijas, Šveices, Norvēģijas un citu valstu muzeju kolekcijās. 2019.gada 8.novembrī Balvu Novada muzejā atklājāt fotogrāfiju izstādi “Zem tām pašām debesīm”, kas joprojām mūspusē ir apskatāma. Nesen Balvu novada domes deputāti lēma daļu no šīs kolekcijas pieņemt kā dāvinājumu. Vai nebija žēl sava darba rezultātu nodot Balvu Novada muzeja rīcībā?
-Iveta Supe rakstīja projektu Valsts kultūrkapitāla fondam, kā rezultātā puse no kolekcijas nonāca muzeja īpašumā. Man bija žēl kolekciju dalīt daļās, tāpēc otru pusi uzdāvināju. Man mājās palikušas kādas desmit bildes, un sešas ir Mūkusalas galerijā.
Kas ir grūtāk – fotografēt vai veidot pierakstus?
-Neesmu rakstītājs, jo tas jādara profesionāļiem.
Kādi ir nākotnes plāni?
-To nav. Dzīvoju kā visi normāli cilvēki. Ikdienā jau gandrīz trīsdesmit gadus strādāju apkopējas darbu Zviedrijas vēstniecībā. Esmu vienkārši apkopēja, kas nodarbojas ar fotogrāfiju. Lupata rokās, un uz priekšu.
Vai kolēģi nelūdz viņus fotografēt?
-Prasa. Dīvaini, bet tas, kurš ir vistuvāk, paliek nenobildēts.
Kā vērtējat faktu, ka mūsdienās cilvēki bildē pa kreisi, pa labi, lejup, augšup?
-Atbalstu. Cilvēks meklē to, kas viņu konkrētajā brīdī interesē.
Vai Jums ir kāda sapņu bilde?
-Konkrēta cilvēka portrets? Vācijā man teica, ka bildēju cilvēkus gados. Sāku domāt,- kāpēc tā? Faktiski jaunie stāsta par nākotni, bet tiem, kuri ir pusmūžā vai vecāki, ir pieredze, kas nereti ir ļoti interesanta.
Tātad caur fotogrāfiju var izzināt vēsturi?
-Tieši tā!

“Preiļi mani nav pieņēmuši, bet Tilža aizmirsusi”

 

Dzimis 1954.gada 8.novembrī Rīgā, bet bērnību pavadījis Tilžā. Sākumā septiņus gadus mācījies Tilžas vidusskolā, pēc tam vienu gadu Vectilžas astoņgadīgajā skolā. Pēc tās beigšanas 1969.gadā Igors Pličs ar Balvu sadzīves pakalpojumu kombināta norīkojumu uzsāka mācības Rīgas 34.pilsētas profesionāli tehniskajā skolā foto nodaļā par fotogrāfu.

Bērnība bijusi raiba?
-Sevi atceros no četru gadu vecuma. Visu zinu, bet par to ir grūti un sāpīgi runāt. Mammīte dzīvoja Jūrmalā, strādāja Ķemeru sanatorijā, kūdras fabrikā Slokā. Tas bija fizisks darbs. Otra māsa, kura jau mirusi, visu mūžu nodzīvoja Kanādā. Māsa gāja skolā, bet mamma, kā jaunākā ģimenē, sēdēja pie ratiņa. Iepazinās ar vienu zaldātu, tā arī es piedzimu, un mani aizsūtīja pie vecmammas Tilžā. Vecmamma bija mans sargeņģelis, kas vienmēr glāba situācijās, kad izdarīju kaut kādas blēņas. Mamma ņēma rokās žagarus, bet es, žvikt, zem vecmammas brunčiem. Mani rūdīja jau kopš agras bērnības, jo, piemēram, mazgāja vannā ūdenī, kas bija tikai saulītē sildījies. Dzīvojām vectēva māla būdā. 1968.gadā mani izlika ārā no Tilžas, jo skolā ar vienīgo globusu uzspēlēju futbolu, kaut gan tanī gadā man jau bija Laimoņa Vāczemnieka pateicības grāmata ar zīmogu par krustvārdu mīklas sastādīšanu. Tas bija pirmais apbalvojums. Jau jaunībā biju spiests iet savu laimi meklēt kaut kur tālāk.
Kādi bija pirmie soļi, iepazīstot fotogrāfiju?
-Ar pirmo fotoaparātu “Smena” gāju kājām uz lielpilsētu Kārsava, kāda man tā tolaik šķita. Tur iegādājos filmiņas, ķimikālijas un visu nepieciešamo. Protams, atpakaļceļam autobusa biļetes iegādei naudas nepietika. Kā jau minēju, biju spiests iet mācīties kaut kur tālāk, jo dzīvojām trūcīgi. Bet kur tu aiziesi ar 8.klašu izglītību? Ļoti gribēju mācīties par konditoru, bet tolaik šo arodu varēja apgūt tikai ar vidusskolas izglītību. Nolēmu mācīties Rīgas 34.arodvidusskolā par pulksteņmeistaru, jo tur ņēma ar 8 klašu izglītību. Gāju, kur varēju, nevis - kur gribēju. Skolas uzņemšanas komisijā direktore jautāja,- kāpēc vēlos apgūt pulksteņmeistara profesiju? Godīgi atzinu, ka man labāk patīk fotografēt. Ar to pietika, lai mani ieskaitītu klasē pie vidusskolniekiem. Acīmredzot tolaik fotogrāfa arods nebija tik pieprasīts.

Praksi pavadījāt Balvos?

-Jā, kopā ar Žani Vrubļevski no Žīguriem. Praksē strādājām Balvu SPK, bet tā kā fotogrāfu bija daudz, savas darba gaitas mēs turpinājām Ludzas sadzīves pakalpojumu kombinātā, kur kopā nostrādājām desmit gadus. Sākums bija grūts, jo man jau nekā nebija, turklāt piecpadsmit gados nevarēja pat viesnīcā pierakstīties. Kāpēc? Nebija taču pases. Viesnīcā reģistrējos uz Žaņa vārda. 1974.gadā atgriezos no dienesta armijā ar citām smadzenēm.
Jūs esat viens no retajiem ar fototehnologa izglītību, kuru ieguvāt, trīs gadus mācoties Maskavā. Turpat arī dienējāt?
-Tur bija dažādas iespējas. Virsnieku prēmijas bija atkarīgas no mana darba rezultāta.
Kā veicās ar krievu valodu?
-Kā jau latvieši, kuri saka: “Dva komat tri, dva komat sem,” bet vajadzēja: “Dva celih tri desjatih.” Nekādu atlaižu nebija.
Preiļos dzīvojat jau gandrīz četrdesmit gadus?
-Jā, šeit esmu strādājis ne tikai kā fotogrāfs. Piemēram, esmu bijis pieminekļu inspektors Preiļu kultūras nodaļā, ceha priekšnieks, saimnieciskais vadītājs bankā “Baltija”. Tā ir kārtīga dzīves skola.
Izskatās kardināli atšķirīga?
-Tā bija iespēja daudzveidot sevi, kā arī labi pelnīt. Tomēr šobrīd uzskatu, ka Preiļi mani nav pieņēmuši, bet Tilža aizmirsusi.
Nevar būt, jo, jautājot garāmgājējiem, kur atrodas Pliča muzejs, visi kā viens norādīja pareizajā virzienā...
-Tas nav rādītājs. Esmu saņēmis ļoti daudz pateicības un apbalvojumus. Publiski ‘jā’, bet, piedodiet, man ir savs viedoklis. Ēkai, kas ir bijušais grāfu Borhu ģimenes īpašums, esmu veltījis divdesmit gadus. Patiesi lepojos, ka esmu atjaunojis vecāko ēku Preiļos. Bizness pajuka ne bez pašvaldības ziņas, jo pie muzeja un viesu nama guļamistabas logiem uzbūvēja slimnīcu. Protams, klienti bija neapmierināti, ja visu nakti kauc sirēnas, spīd bākugunis.
Kā sadzīvo fotogrāfs ar politiķiem?
-Provokatīvs jautājums. Politika man šķiet netīra.
Kāpēc?
-Jāatgriežas pie stāsta par draugu Žani. Viendien abi uzrakstījām iesniegumu par vēlmi iestāties komunistiskajā partijā. Viņu pieņēma, mani – nē. Kāpēc? Jo tante dzīvoja ārzemēs. Tolaik mūsu ceļi šķīrās, jo paliku sliktais. Kopš tā brīža man ir alerģija pret vārdu ‘partija’. Šis vārds asociējas ar kolhoza govīm.
Kāds govīm sakars ar partiju?
-Stāsts nāk no Tilžas, kur atradās dažādas fermas, un govis ganījās partijās. Viendien govīm piemetās caureja. Gans skrēja uz kantori pie priekšnieka un izmisīgi sauca: “Prīkšņīk, prīkšņīk, visa parteja pļūtī.” Esmu gatavs uztaisīt kartiņu piemineklim tam, kurš mani iesaistīs partijā. Esmu Ulmaņa laika atbalstītājs, par ko liecina grāmatas arī manā muzejā.
Jūs savulaik esat teicis, ka fotogrāfa pienākums ir nevis knipsēt, bet fotografēt un izgatavot fotogrāfijas, kas ir vēstures liecība. Turklāt arī atzīstat, ka esat “slims” ar vēsturi...
-Sieva man saka, ka vecu mantu slimībai zāļu nav. Tā ir patīkama, bet dārga slimība. Reizēm ir kā kaķim, kuram klaudz zobi, ieraugot peli.
Cik liela nozīme ir fotogrāfijai?
-Pētot Latgales fotogrāfu darbības vēsturi, jāsecina, ka daudz ko esmu atradis, bet vēl vairāk neatradis. Ceru, ka man izdosies izdot izziņu grāmatu jeb enciklopēdiju par Latgali.
Esat vairāku grāmatu autors un līdzautors...
-Grāmatas, manuprāt, nekad nekas neaizstās.
Cik vērta ir fotogrāfija no vēsturiskā viedokļa?
-Ļoti vērta. Tas ir dokuments. Pirms 180 gadiem, kad fotogrāfija vēl nebija izgudrota, veiksmīgi uzdarbojās mākslinieki. Strādāja, zīmēja portretus kungiem, baznīcām un citiem. Mans mērķis ir muzejā parādīt, kā taisīja kartiņas.
Esat autors 15 000 dažādām pastkartēm par Aglonas baziliku un Aglonas pagastu, pastkaršu komplektam “Laipni lūdzam Preiļos”, fotoalbumam “Acis redz, sirds deg...”
-Tur ļoti daudz pastrādāju un biju bezmaz vai galma fotogrāfs. Bildēju pat no helikoptera.
Kāpēc svarīgi apzināt fotogrāfijas vēsturi?
-Katrs cilvēks piedzimst, dzīvo, veido ģimeni, rada pēcnācējus. Kā to izdarīt, ja nav ne profesijas, ne mērķu? Lai apgūtu jebkādu profesiju, ir jāzina tās vēsture: kā agrāk strādāja, kā šī nozare attīstījās utt.
Kādā intervijā Jūs bijāt pārsteigts, ka fotoskolas studenti nevar nosaukt gandrīz nevienu Latvijas fotomākslinieku...
-Viņiem mācību programmā nav vēstures, bet vajadzētu.
Blakus viesu mājai uzcēlāt kapelu – Latvijā vismazāko dievnamu, kuru iesvētīja 2007.gada 16.aprīlī.
-Tamlīdzīgu kapelu pirmo reizi ieraudzīju Kanādā. Bija pretestība, kad nolēmu uzbūvēt dievnamu. Priesterim Stepiņam Jānim lūdzu padomu, kā pareizi iekārtot sakrālo interjeru. Viņš devās uz Rēzekni, kur Jānis Bulis pavēstīja: “Nabūs tur nekādu kapelu, ir baznīca.” Pusotru gadu man neļāva celt. Kur tik es nerakstīju... Tieslietu ministrija atbildēja, ka šī ir brīnišķīga ideja, tikai jāievēro pilsētbūvniecības noteikumi. Arhitektu savienībā veči smējās, lai dievnamu taisu uz riteņiem, tad nebūs nekas jāsaskaņo: “No rīta lūdzies vienā kaktā, vakarā – citā.” Galarezultātā tomēr atļauju saņēmu, un cilvēki sāk plūst uz šejieni straumēm. Vakarā slēdzu ciet, no rīta vēru vaļā līdz laikam, kamēr nenozaga svētbildi 300 latu vērtībā. Policija pateica, ka ir bezspēcīga. Runājot par Jāni Streiču, atceros, kā apmeklēju zintnieku Jāni Tilžā. Viņš man prasīja, vai mērīju āderes, kur atrodas kapela. Atzinu, ka nē. Viņš pateica, ka svētbilde atrodas uz zelta āderes, kas izstaro labo enerģiju. “Labi, vecīt, pļāpā vien,” sevī nospriedu. Pagāja laiks, un atbrauca ciemos Jānis Streičs. Viņš nokrita uz ceļiem un sāka raudāt kā mazs bērns. Asaras birst un birst. “Kas, Jāni, notika?” jautāju režisoram. Viņš piecēlās un teica: “Kādus tik dievnamus pasaulē neesmu redzējis, bet tik tuvu Dievam kā šeit neesmu juties nekur.” Tā ir iejūtīga un emocionāla cilvēka reakcija. Tad atcerējos, ko savulaik teica Jāņonkulis Tilžā. Jāpiebilst, ka dievnamiņš paredzēts visiem kristiešiem. Svētākas misijas virs zemes cilvēkam nav, kā kalpot citiem cilvēkiem. Vienalga, kas tu esi – inspektors, baznīckungs, kosmonauts. Kad kungi pārtaps par kalpiem, tad viss būs kārtībā. Man ir slimība, kurai nav zāļu. Dzirdu, ka ir demokrātija, bet es viņu neredzu.
Kas mudināja dibināt Latgales fotogrāfu biedrību, organizēt dažādus fotokonkursus, plenērus, kursus, mācības?
-Katrs cilvēks izvēlas vietu, kur dzīvot, draugus, ar kuriem čupoties. Manā gadījumā apstākļi atveda uz Preiļiem. Ļoti labi pazinu fotomākslinieku Jāni Gleizdu un viņa ģimeni. Organizēju vairākas izstādes, kad viņš bija dzīvs. Sanāca draugi, un nolēmām organizēt biedrību. Tiesa, man jau bija līdzīga pieredze, jo savulaik organizēju fotokonkursus “Es mīlu savu foto!”. Lūkojos, kas notiek Latvijā... Aktīvi bija Ogrē, Kuldīgā, Talsos, Liepājā, bet kas Latgalē?
Klusums?
-Nolēmām veidot Latgales fotogrāfu biedrību ar konkrētiem mērķiem. Nevis klubiņu, bet biedrību. Gribu, lai Latgalei ir sava valdība, Kurzemei, Zemgalei un Vidzemei - sava. Ar līdzīgām domām dibināju biedrību, kas vienotu visus Latgales fotogrāfus. Diemžēl līdz galam šī ideja nav īstenota. Strādāju pats, un rezultātā tapušas trīs grāmatas ar Latgales fotogrāfijām. Katram cilvēkam gribas atstāt pēdas, ka viņš ir bijis šajā pasaulē. Kas fotogrāfam var būt labāks nekā grāmata? Manta, māja???
Telefonsarunā minējāt, ka varētu tapt buklets par Tilžu?
-Varētu, ja sanāktu kopā komanda. Piemēram, Aina Rakstiņa atbildētu par vienu nodaļu, Rutta Silauniece - par citu utt. Nospraužam mērķus un katrs darām savu darbu. Tāpat esmu gatavs noorganizēt lētu drukāšanu Lietuvā. Sakiet, kad atbraukt? Pavisam drīz atklāšu grāmatu par Latgales fotogrāfu Losānu no Rugājiem. Žēl, ka pašvaldība šo ieceri neatbalstīja. Visticamāk prezentācija notiks Preiļu muzejā. Jāpiebilst, ka ieskenēju 2300 Losāna fotogrāfijas, un katrai no tām ir pieraksts.
Cik svarīgi ir fotopieraksti?
-Žēl, ka cilvēki par to piemirst. Paņem fotoalbumu un, ja nekas nav pierakstīts, ej nu sazini, kas tur nobildēts, kad un kur? Ja atrodat nevienam nevajadzīgas melnbaltas bildes, vērsieties pie novadpētniekiem.
Kādas ir nākotnes ieceres?
-Labāk pajokošu. Nezinu, kā jūs to darīsiet, bet es dzīvošu, kamēr nomiršu. Tiesa, dzīvot nenozīmē tikai elpot un ēst...

 

Kas jāpatur prātā?
Fotogrāfija ir viens no vēstures avotiem. Protams, ikvienam pētniekam un vēstures izzinātājam jāpatur prātā, ka fotogrāfija var būt arī maldīga. Līdz ar to, izmantojot to kā vēstures avotu, vienmēr jāpārliecinās par fotogrāfijas autentiskumu – vai nav bijušas manipulācijas un vai tas attēls, ko mēs redzam, atbilst vēsturiskajai patiesībai. Man kā mākslas zinātniecei un vēsturniecei fotogrāfija, pirmkārt, ir vēstures avots. Otrkārt, veids, kā piefiksēt būtiskas lietas, it sevišķi, ja ir runa par kādām sīkām detaļām. Treškārt, tas ir darba instruments. Ja atrodat vecas fotogrāfijas, varētu ieteikt vairākus rīcības variantus. Ja attēlos saskatāt kaut ko interesantu, tad vajadzētu iedziļinieties un saprast, kāpēc šis fotoalbums atrodas tur, kur to atradāt. Ja ir sajūta, ka albums kļūst aizvien nozīmīgāks no personiskā viedokļa, tad tam jāierāda atbilstoša vieta. Piemēram, attēlos ir radinieki vai pazīstami cilvēki. Ja tās ir nepazīstamas personas, tad nevajadzētu albumu dedzināt, bet parādīt, piemēram, novadpētniekiem vai kādam vēsturniekam. Nav obligāti jābūt akadēmiski izglītotam, lai pamanītu vēsturiskas lietas un vietas. Fotogrāfija kā informācijas nesējs ir daudzslāņaina, tāpēc aicinu izkāpt no vienkārša vērtējuma ‘patīk’ vai ‘nepatīk’, bet patiesi saskatīt šos daudzos slāņus. Man svarīga ir kultūrvēsturiskā mantojuma un kultūrvēsturisko vērtību iemūžināšana. Piemēram, strādājot Jēkabpilī, fotografēju vēsturisko arhitektūru, jo dekoratīvie elementi (durvis, logu apmales), kas veidoti no koka, laika gaitā iet zudībā. Pētnieki uzņemas atbildību par to, ko saka, pie kādiem secinājumiem nonāk, it sevišķi jomā, kurā izgaismo maz zināmas tēmas. Pētnieki nedrīkst būt slinki, jo kāda pētnieka slinkošana var novest pie kādu aplamu viedokļu un rezultātu popularizēšanas. Katram profesionālim jābūt ar augstu atbildības līmeni. Mēs taču negribētu iet pie zobārsta, ja viņš kaut kādas zobārstniecības zināšanas nav apguvis. Tikai no patiesiem vēsturiskiem faktiem un datiem mēs varam izdarīt objektīvus secinājumus. Tāpat jāsaprot, ka vieglas popularitātes dēļ nedrīkst upurēt vēsturisko patiesību rekonstrukciju. Labāk rakstīt vienu darbu ilgāk un pamatīgāk, nevis trīs darbus ātrāk un vieglprātīgāk.
Kāpēc jāapmeklē muzejs? Bērniem būtu jāzina un jāpaskatās, kā tapa fotogrāfiskie uzņēmumi pirms ciparu tehnoloģijas. Tā ir iespēja saprast, ka mūsu mobilajā telefonā iebūvētā fotokamera ir daudzu cilvēku darbu un atklājumu rezultāts. Agrāk cilvēks, dodoties pie fotogrāfa, izjuta svētku sajūtu. Mūsdienās mēs tikai knipsējam un knipsējam, tāpēc pazūd brīnums. Viennozīmīgi fotouzņēmuma loma mainās, tomēr nezudīs arī klasiskās vērtības. Vērojama arī tendence, ka jaunā paaudze interesējas par analogo fotogrāfiju - kā negatīvs pārtop bildē. Neliedziet sev prieku! /Latvijas Fotogrāfijas muzeja vēsturniece Guna Ševkina/

 

* Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

 

“Viens pats mājās” (29.09.2020.)

Kas asmu as?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

 

Pavaicoj sovam sirdsbolsam
Vīns nu projekta “Viens pats mājās” temu nosaukumim skaiteituoju uzrunoj, kotram līkūt aizdūt sev vaicuojumu: “Kas asmu es?” Ituos temys nūsaukums līk viļkt paralelis ar Vaļsts eksprezidenta Valda Zatlera slovonū gruomotu “Kas es esmu?”, kur bejušais uorsts i prezidents vaicoj atbiļdis iz svareigim sovys dzeivis vaicuojumim. Tok gruomotys īvodā V.Zatlers izceļ, ka eipaši grib uzrunuot jaunatni. “Viņ tauta, kas zyna sovu viesturi, var veiduot sovu nuokūtni. Mes varam bez gola i molys citiet daudzi gudru dūmu, a nikod navāg puorstuot dūmuot pošim. Ceru, ka muns stuosts rūsynuos cylvākus dūmuot. Dūmuot par sevi, par myusu tautu i Latveju,” pīzeist gruomotys autors.
Myusim, latvīšim, ir par kū dūmuot,- tei ir gon myusu tautys, gon myusu vaļsts i volūdys viesture. Na jau veļteigi profesionalais muzikis, grupys “Baltie lāči” solists Andris Baltacis ir saciejs: “Vysu pyrma es asmu latvīts, tod latgalīts.” Nu kaids mož nabyus mīrā ar juo saceitū. Kaids ilgi dūmuos: “Kas asmu es?”, leidz atrass atbiļdi, kas nuok nu sirds. Puordūmuos par latgaliskū, par tuo vītu myusu kasdīnā projektā doluos gon vairuoki Baļtinovys nūvoda īdzeivuotuoji, gon Baļtinovys vydškolys direktors, kurs ir vīns nu dedzeiguokajīm Latgolys patriotim, kai jū raksturoj Baļtinovys vydškolys absolvents Austris Keišs, gon Baļtinovys Rūmys katuoļu draudzis prāvests Staņislavs Prikulis i cyti baļtinovīši.

Styprynoj pīdareibu dzymtajai vītai

Inta Ludborža ir viesturis i nūvodvuiceibys školuotuoja Baļtinovys vydškolā. Īt nu saimis, kurā obeji vacuoki bie školuotuoji. Padūmu godūs latgalīšu volūdu napopularizēja, kur nu vēļ školuotuoju saimē. Inta pīzeist: “Kod nakod pat suoku dūmuot, kai mes saimē kasdīnā sasarunuom - latvīšu literarajā voi latgalīšu volūdā. Gribīs dūmuot, ka latgalīšu volūdā, eipaši, kod aizbraucem pi babys iz laukim. Apziņa, ka pīdareiba Latgolai i latgalīšu volūda ir vierteiba, saprotu pamozom. Struodojūt Baļtinovys vydškolā, jau vairuokus godus skūlānim pasnādzu nūvodvuiceibys nūdarbeibys. Caur tyvuokuos apleicīnis īpazeišonu styprynojam pīdareibu sovai dzymtajai vītai. Navar īmeiļuot tū, kū napazeist. Izstaiguom īlys tepat, Baļtinovā, braucem tyvuokūs i tuoluokūs puorbraucīņūs pa Baļtinovys nūvodu i Latgolu. A pa vydu, prūtama līta, skaņ latgalīšu volūda. Tei ir golvonuo vierteiba, kū nasagrib pagaisynuot, tei sasaista myus ar myusu seņčim. Ir saimis, kurymuos kasdīnā skaņ latgalīšu volūda, a sarunuos ar bārnim teik puorīts iz latvīšu literarū volūdu. Vīneigi kontaktiešonuos ar vacvacuokim vēļ naļaun aizmierst latgalīšu volūdu. Tei ir myusu pīdareibys atslāga Latgolai, sovam nūvodam, sovai dzymtajai vītai. Saprūtams, ir saimis, kuruos latgalīšu volūda ir sarunvolūda vysim saimis lūceklim. Bārni nu taidom saimem na viņ nūvodvuiceibys stuņdēs, a ari ikdīnā nasakaunej runuot latgaliski. Tys ir saimis nūpalns, tei ir veiduojuse bārnūs puorlīceibu, ka latgalīšu volūda - tei ir boguoteiba. I školys uzdavums, ari nūvodvuiceibys stuņdēs, ir styprynuot itū puorlīceibu - asmu lapns, ka nuoku nu Baļtinovys, Upeitis, Brīžucīma, Latgolys, ka prūtu runuot, skaiteit, raksteit latgalīšu volūdā.”
Nūvodvuiceibys kursu školā verās viesturis kontekstā. Tys nūteik it kai divejūs leimiņūs - Latgola kai Latvejis kulturviesturisks nūvods i Baļtinovys nūvods. Pyrmuos temys - nūvoda jiedzīņs, nūvoda simboli, nūvoda teritoreja. Izlūksne, dialekts, latgalīšu rokstu volūda. Tuoluok temys jau saisteitys ar viesturiskū atteisteibu, nu aizviesturis da myusdīnom, kotrā viesturis pūsmā raksturojūt ari sovai tyvuokajai apleicīnei svareigū, saceisim, pūļu laiki Latgolā,- zinis par pyrmū katuoļu bazneicu Baļtinovā, Latgola LR sastuovā, 20.gs. 20.-30.godu Baļtinovys pogosta saimnīciskuo, kulturys dzeive, školys Baļtinovā i.c. Nūvodvuiceibys stuņdēs rauga īsavuicēt na viņ teoretiskuos zynuošonys, nu ari īvārojamuokuos viesturiskuos vītys pazeit dobā, kluotīnē.

“Nanūcierssim saknis!”

 

Imants Slišāns, Baļtinovys vydškolys direktors, voda ari latgalīšu volūdys fakultativu

2011.goda tautys skaiteišonā pyrmū reizi tyka īkļauts vaicuojums: “Voi tu kasdīnā lītoji latvīšu volūdys paveidu - latgalīšu volūdu?” 164,5 tyukstūši cylvāku atbiļdēja apstyprynūši, ka lītoj. Vaļsts volūdys likumā ir saceits: “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.” Vaļsts prezidents Egils Levits sovuos uzrunuos publiski ir izsaciejs aicynuojumu pošim latgalīšim vairuok lītuot sovu volūdu i runuot ar bārnim latgaliski. Latgaliski ir vysaidi interneta resursi, tymā pošā laikā latgaliski nav nivīnys avīzis, žurnala, radio i televizejā latgalisku raidiejumu ir cīši moz. Ir atseviški izdavumi (pīmāram, žurnals “A12”, “Vietējā Latgales Avīze”), kurymūs nalela daļa publikaceju ir latgaliski. Tai var raksturot situaceji puors teikumūs. Koč i ari sabīdreibys attīksme pret latgalīšu volūdys situaceji, maņ dūmuotīs, vys vēļ izaloboj, nu daļā cylvāku nu padūmu laika paaudžom puormontuota attīksme pret myusu volūdu kai pret taidu, kas ir navādzeiga paguotnis palīka, kurai vīta ir viņ folklorys kūpu repertuarā voi sātā sarunom ar babu i vacini. Dzeivs ari pīzynums, ka latgalīšu volūdys lītuošona maisa lobuok īsavuiciet pareizu latvīšu literarū volūdu. Varbyut, partū da šam latgalīšu volūdys vīta školuos ir cīši nīceiga voi ari daudzuos školuos tuos nav vyspuor, koč i IZM - Izgleiteibys i zynuotnis ministreja (vysmoz vuordūs) aicynoj školuos muoceitīs latgalīšu volūdu i nūvodvuiceibu.
Vaicuojums par latgalīšu volūdu, kas ir vaca, boguota, lītuota saimēs paaudžu paaudzēs naatkareigi nu vaļsts īkuortys i valdūšuo režima attīksmis, tys ir vaicuojums par vierteibom. Ka iz sevkuru volūdu vārtūs sausi pragmatiski viņ kai iz karjerys veiduošonys instrumentu globalā mārūgā, tod jau vysā pasaulī nu 1.klaseitis byutu juopuorīt iz angļu, kīnīšu, spāņu, krīvu volūdom, nagaisynuot laiku skaitliski tik mozom i tik šauri lītuotom volūdom kai, pīmāram, latvīšu, igauņu, lītuvīšu, sūmu, sloveņu, norvegu, islandīšu itt. Paļdis Dīvam, mes dzeivojam SOVĀ vaļstī i deļtuo ari raugam uzturiet SOVYS vierteibys. I vīna nu šuom myusu tautys vierteibom ir latgalīšu volūda!
Teik praseits, voi latgalīšu volūdu Latgolys školuos vāg kai obligatu voi izvielis prīkšmatu, fakultativu. Es saceitu,- kab latgalīšu volūdai byutu logiska vīta školuos, tai juobyut logiskai vītai uorpus školys oficialā lītuojumā, kab latgaliski byutu regulari izejūši laikroksti i žurnali, kab latgalīšu volūda radio i TV byutu īrosta kasdīna, navys tikai atseviški izjāmuma gadejumi “nu projekta iz projektu”, kab latgalīšu volūda byutu radzama kasdīnā - ceļa nūruodēs, īlu uzrokstūs, izkuortnēs itt. Tys nav nikas eipašs. Tai bie breivajā Latvejis Republikā da Ulmaņa 1934.goda apvārsumam. Šudiņ ir de jure atjaunuota 1918.godā proklamietuo Latvejis vaļsts, a de facto latgalīšu volūdys lītojumā nav likvidietys padūmu režima i K.Ulmaņa pretvaļstiskuo apvārsuma sekys. Byutu ari normali, ka, struodojūt Latgolā virknē jūmu, kas saisteitys ar vītejuos volūdys lītojumu, dorbu ar cylvākim, vītejījuos pošvaļdeibuos byutu obligatys latgalīšu volūdys prasmis.
A golvonais, ka dzymtuos volūdys vaicuojums ir vaicuojums par sovu identitati, sovom saknem, par piedareibu sovai vītai, sovai saimei, dzymtai, sovam nūvodam, sovai vaļstej. Cylvāks izīt pasaulē nu sovys sātys, nu sovys dzymtuos vītys. Ar cik stypru pošapziņu, sovu vierteibu boguoteibu cylvākbārns dūdās pasaulē nu saimis, tik styprs i veiksmeigs jis ari ir vysūs pasaulis ceļūs. Pyrmais izškirūšais faktors latgalīšu volūdys atteisteibai vys jau ir saime, tikai tod - škola. Nanūciersim saknis, nūsprīžūt, ka ar bārnu labuok narunuot latgaliski, kod i paaudžu paaudzēs tei bejuse dzymtuo volūda tāvim, vactāvim, vacvactāvim... Volūda nav viņ volūda, tei ir kulturys i identitatis pamats.
Baļtinovys vydškolā latgalīšu volūdai ir nūzeimeiguoka vīta nakai vydusmāra Latgolys školā. Tys ari logiski, deļtuo ka tautskaite paruodēja, ka Baļtinovys, Kuorsovys, Cyblys, Varakļuonu, Vuorkovys, Vileks i cytūs nūvodūs ir visaugstuokais latgaliski runojūšū eipotsvors. Školā lelījūs pasuokumūs - Žetonu vokorā, izlaidumūs, Zineibu dīnā, vaļsts dzymšonys dīnā skaņ latgalīšu volūda. Suokumskūlānim ir vareiba dorbuotīs folklorys kūpā, kur na viņ dzīsmis, a i vysa saziņa ir latgaliski. Pamatškolys pūsmā Baļtinovys vydškolā ir nūvodvuiceiba, a vacuokajuos klasēs var īsasaisteit latgalīšu volūdys fakultativajuos nūdarbeibuos. Kotru godu baļtinovīši pīsadola latgalīšu volūdys i kulturviesturis olimpiadēs. Školys pasuokumūs muzikalū ītārpu roda dzīsmis gon latgaliski, gon latvīšu literarajā volūdā. Byutu normali, ka vysim jaunīšim, beidzūt školu Latgolā, byutu elementarys latgalīšu volūdys zynuošanys. Byutu normali, ka vysā Latvejā, golu golā jaunīši zynuotu, kas ir latgalīšu volūda, kaida ir tuos atteisteibys viesture i statuss šudiņ, tod napasaruodeitu vysaidi breinumi masu medejūs i pat omotpersonu izteikumūs Brežneva laiku dūmuošonys leimenī.
Cylvāki vys vēļ vairuok apsazynoj latgalīšu volūdys vierteibu, viņ dīvamžāļ pošu cylvāku Latgolā palīk mozuok i mazuok.

Latgaliskais kai pīvīnuotuo vierteiba

 

Austris Keišs ir 26 godus vacs. 2018.goda vosorā Reigys Stradeņa universitatē sajieme magistra gradu politikys zynuotnē. Itūšaļt struodoj vīnā nu vodūšojuom i pīredzis ziņā boguotuokuom sabīdriskū attīceibu agenturom Baltejā “Mediju tilts” i turpynoj studejis Reigys Stradeņa universitatis Komunikaceju fakultatē.

Kaidā volūdā sasarunuot saimē, kurā izaugot?
-Izaugu latgalīšu saimē, vīnā nu latgaliskuokuom vītom Latvejā – Baļtinovys nūvodā, kur īdzeivuotuoji vys vēļ kūp i gūdoj latgalīšu volūdu i kulturu. Latgaliski runuoju jau nu agrys bierneibys, kur lela ītekme, saprūtams, biejuse saimei – māma Aija Keiša ir tautys muzikante, kurei spieļoj latgalīšu dzīsmis i dzīd, baba Marija Circene ir styngra katuolīte, kurei sovūs bārnūs i mozbārnūs caur latgalīšu volūdu nūstyprynuo ari katuoļu tradicejis. Taipat lela nūzeime bejuse ari munim krystvacuokim – Anitai Kašai i Astērijam Keišam. Juopīzeist, ka da školys suokuma vīneiguo vīta, kur dzierdieju latvīšu literarū formu, bie televizeja, partū ka saimē, radinīku saītūs i tyvuokajā apleicīnē skanieja viņ latgalīšu volūda.
Kas nūstyprynuo puorlīceibu par latgaliskuo unikalitati?
-Nuokamais pūsms bie Baļtinovys vydškola, kas na viņ nūstyprynuo puorlīceibu par latgaliskuo unikalitati, a i paplašynuo zynuošonys par nūzeimeiguokīm Latgolys kulturys i sabīdriskīm darbinīkim i Latgolys viesturi. Pasateicūt Baļtinovys vydškolys direktoram Imantam Slišānam, kurs ir vīns nu dedzeiguokajīm myuslaiku Latgolys patriotim, latgalīšu volūda i kultura školā vysod tika aizdrūsynuota i atbaļsteita – dorbuojās latgalīšu volūdys pulceņš, kai ari pasuokumi gondreiž vysod nūtyka latgalīšu volūdā. Taidā vidē ari bārnim i jaunīšim bie vīgli puorvariet nadrūšeibu par latgalīšu volūdys lītojumu i vīnam ar ūtru runuot latgaliski.
Piec vydškolys suokat studēt. Kaida bie sajiuta byut studentam latgalīšam Reigā?
-Iz Reigu puorsacieļu 2013.goda vosorā piec Baļtinovys vydškolys pabeigšonys. Studeju izviele nūsasviere par lobu Reigys Stradeņa universitatei (RSU), kurā vāluok absolvieju politikys zynuotnis programmu gon bakalaura, gon magistra leimenī. Nu suokuma īsakļaušona studentu kolektivā bie puorbaudiejums, kū lelā mārā nūsacēja naziņa par nuokūtni i kulturšoks aba puosarceļšona nu cylvāku skaita ziņā mozuokuo nūvoda iz Reigu. Pyrmūs puors mienešus mugorys smadziņuos sasaglobuo ari dūma, ka runoju cytaižuok nakai cyti, kas, dūmuotīs, apgryutynuoja socializiešonu ar kursabīdrim. Piec kaida laika vīns nu kursabīdrim atsazyna, ka deļ muna latvīšu volūdys lītojuma suokumā dūmuojs, ka asmu nu Krīvejis. Tok, pīrūnūt pi jaunīm kasdīnys apstuoklim i dzeivis režyma, pazuda ari kautreiba attīceibā iz latgaliskuos identitatis paušonu. Studeju laikā stuostieju par Latgolu, interese par itū temu pīauga gon kursabīdru, gon ari akademiskuo personala vydā, kuo rezultatā studeju, kursa i bakalaura dorbus veļtieju taišņi ar Latgolu saisteitom temom. Juopīzeist, ka vāluok vysuos kompanejuos, kuruos saguo pabyut, latgaliskais vysod biejs kai pīvīnuotuo vierteiba.
Voi situaceja latgalīšu volūdys jūmā izaloboj?
-Verūtīs iz munu studeju suokumu plašuokā kontekstā, dūmuotīs, ka mes, latgalīši poši, da šam naasam variejušs piļneibā puorvariet īkšejuos, pruotā uzstuodeituos barjerys par latgalīšu volūdys lītuošonu jaunuos vidēs i kontekstūs. Ite, prūtama līta, juojem vārā latgalīšu volūdai nalabvieleigī viesturiskī apsvārumi i barjerys, kū izlyka Ulmaņlaiku princips “vīna vaļsts, vīna volūda,” a vāluok – PSRS represivais režims. Itūšaļt situaceja ir nesaleidzami uzalabuojuse, tok latgaliskais taipat bīži teik uzskateits dreižuok par koč kū eksotisku, na normu voi pošsaprūtamu daļu nu Latvejis kūpejuos kulturys boguoteibys. Deļkuo tai? Atbiļžu iz itū vaicuojumu ir daudzi, ītverūt ari jau eisumā nūsauktūs viesturiskūs aspektus. Pyrms puors godim maņ bieja vareiba īsavuicēt norvegu volūdu i Reigā struoduot skandinavu uzjāmumūs, kurī ļuove īpazeit ari norvegu attīksmi pret sovu volūdu i dialektim. Juopīzeist, bieju puorsteigts dazynuot, cik cīši dažuoda ir norvegu volūda i cylvāki, kuri tū lītoj. Na veļti Norvegeja teik saukta par “dialektu vaļsteibu”, kurā īdzeivuotuoji nasakaunej nu volūdys eipatneibom, kas raksturoj jūs dzymtū vītu. Itys ir ari muns nūvieliejums Latgolai i Latvejai – byusim lapni ar tū, kas asam i nu kurīnis nuokam!

Deļkuo tev svareigi runuot latgaliski?

Rolands Keišs, z/s “Kotiņi” runysveirs: - Deļtuo, ka asmu latgalīts septeitajā paaudzē, ka namaloju. Latgliski runuoja muni senču senči. Tys ir īdzymts, deļtuo svareigi atbaļsteit tū, kū davušs senči. Ka tū nedareišu, tod nadareis nivīns cyts. Ka latgalīšu volūdā narunuos nivīns cylvāks, tod volūda izmiers. Asu pasuokumu vadeituojs i vysus pasuokumus puorsvorā vodu latgalīšu volūdā. Maņ nav diskomforta sajiutys. Pasuokuma daleibnīkim parosti soku,- ka koč kū nasaprūtit, puorprosit! Divejis reizis paskaidruošu bez moksys, a trešūreiz byus juomoksoj. (Smejās!)  Partū, ka runoju latgaliski, nivīns maņ nav aizruodiejs, nūsaucs par duraku voi kai cytaiži. Nu cylvākim asmu sajiems tikai uzslovys. Na veļti ari Latvejis Vaļsts prezidents, kod cīmuojās saimnīceibā, saceja,- runojit latgaliski vysur - Saeimā, saimē, pošvaļdeibā. Ka jyus narunuosit latgaliski, volūda izniks i izmiers.

Marija Bukša, Baļtinovys Muzikys i muokslys školys direktore: -Maņ itei volūda ir svareiga deļtuo, ka tei ir muna dzymtuo volūda. Pīdzymu i augu latgalīšu saimē, kur runuom viņ latgaliski. Saimē bie styprys tradicejis - gon godskuortu, gon saimis gūdu, kur tika dzīduots viņ latgaliski, stuosteiti anekdoti, atstuosteiti vysaidi nūtykumi. Ari tān saimē runojam latgaliski. Itei volūda līkuos dvēseliskuoka, dzirkstūšuoka, meiluoka. Latgaliski ir vīnkuoršuok i patīsuok izasaceit. Maņ svareigi saglobuot itū volūdu, kab myusu bārni, bārnu bārni dzīduotu latgalīšu dzīsmis, skaiteitu dzeju, stuosteitu puosokys, anekdotus latgaliski. Ari školys vuiceibu i audzynuošonys dorbā kūpjam latgaliskuos tradicejis. Šūgod Juoņūs myusu sātā gasteja jaunīši nu Kurzemis, Vydzemis, Reigys. Par latgaliskū gosti paude sajiusmu.

Iveta Gabrāne, struodoj Bolvu suokumškolā, dzeivoj Baļtinovā: -Deļtuo, ka maņ latgalīšu volūda ir dzymtuo, Baļtinovā tū dzierd gondreiž kotrā saimē. Latgaliski runoju cīši aktivi un cīš prīcojūs, ka ari maņ atbiļd latgaliski. Sasateikūt ar cylvākim nu Latgolys, tys nūteik pats nu sevi. Kotrā vītā latgaliski runoj cytaižuok,- Vileks pusē cytaižuok, Kuorsovys pusē cytaižuok, Ludzā vēļ cytaižuok. Ir eista bauda i prīks tū vysu dzierdēt. Nu vacuokuos i videjuos paaudzis tū puorjem ari bārni. Kod audieju pulceņa daleibnīki sasateik ar omotu meistarim, bārni latgaliski runoj jīm leidza, partū daudzi termini ir tikai latgaliski,- colonka,- navys saiva, čosnī deči. Cīž prīcojūs, ka vacuokais dāls Eduards  Nikodema Rancāna bolvai, kas ir Latgolys školuotuoju bolvai, sovulaik pīteice školuotuojis Anitu Ločmeli i Rudīti Laganovsku.

Staņislavs Prikulis, Baļtinovys Rūmas katuoļu draudzis prāvests: -Deļuo, ka asu dzyms i dzeivoju latgaliskā vidē, kolpoju Baļtinovys katuoļu draudzē, kur dīvkolpojumi bazneicā i cyti religiskī rituali 99% nūteik latgaliski aba tautys volūdā. Gondreiž vysi draudzis lūcekli i nūvoda īdzeivuotuoji runoj latgaliski. Jau 20.godsymta ūtrajā pusē Latvejā latgaliski izdeve lyugšonu gruomotys, Svātū rokstu lasejumus, evaņgelejus, religiskū ritualu aprokstus. Deļtuo ari pārni atsasauču Baļtinovys vydškolys direktora Imanta Slišāna pīduovuojumam pīsadaleit latgalīšu rokstu volūdys diktatā. Maņ guo labi! Prīks bie redziet daudzi jaunīšu, skūlānu i cytu cylvāku, kas gribēja puorbaudeit sovys latgalīšu rokstu zynuošonys. Diktats bie kai stimuls na viņ runuot, a i raksteit latgaliski.

 

Silvija Buklovska, struodoj Baļtinovys nūvoda pošvaļdeibā: -Latgalīšu volūda - tei ir muna ideņtitate. Ar sovim bārnim runoju tikai latgaliski i ceru, ka ari jī ar savejīm runuos sovu tāvu volūdā. Padūmu laikūs, kod nu latgalīšu volūdys puorsvorā kauniejās i daudzi vacuoki ar sovom atvašom runuoja latviski, muni vacuoki, paļdis Dīvam, ar itū slimeibu naslymuoja, a gon runuoja ar sovim bārnim latgaliski.
Žāļ, ka 21.godsymtā pa drupeitei gaist dzymtuos vītys pīdareiba. Vyss teik globalizeits, i lela daļa ļaužu tur sevi par pasaulis piļsūnim. Latinim ir taids teicīņs “Ubibene, ibipatria” aba “Kur labi, tī tieveja”. Sovu dzimtini, sovu pīdareibu vīnai voi ūtrai tautai myusim navādzātu svērt vīnūs svoru kausūs ar materialū lobkluojeibu. Sova dzimtine i sova volūda juomīļoj i juotur cīnā deļtuo, ka tei ir myusu, unikala i ni ar kū naaizstuojama. Cylvāks, kurs tū nāapsazynoj voi napīzeist, ir kai kūks bez saknem.

 

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

* Pārvedums - S.Vorza

 

 

 

 

 

“Viens pats mājās” (25.09.2020.)

Kas nūteik Kas nūteik slāgtajuos školuos?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

Par speiti vysam, ir ari lobys lītys (Aleksandrs Tihomirovs, Kuprovys pogosta puorvaļdis vadeituojs)

 

Pādejūs godūs Latvejā sliedze cīši daudzys lauku školys. Vīna nu pyrmuom Viļeks nūvodā bie Kuprovys pamatškola. Voi pīmynat tū breidi, kod bie juopījem lāmums?
-Nui, tys bie 2014.gods. Tok itys lāmums nebeja kai zibiņs spierīņs nu skaidru debešu. Školu ciele 600 skūlānim, a pādejā vuiceibu godā skūlānu skaits tymā bie 28! Ka škola turpynuotu pastuovēt, nuokamajā godā tymā bārnu skaits jau byutu mazuok nakai 20. Jemūt vārā, ka tūšaļt struoduoja 10 školuotuoji i 3 tehniskī darbinīki, itaids lāmums beja juopījem. Citaižuok vēļ piec goda saītu individualuo apvuiceiba – iz vīnu skūlānu vīns školuotuojs.
Jyusupruot, tūreiz tys beja pareizs lāmums?
-Dūmoju, nui, partū ka školu slēdzem na jau deļ īgrybys. Tik lelu āku ar tik mozu skūlānu skaitu finansiali uzturēt nabie izdeveigi. Pīļaunu, ka vydškolys pūsmā škola varātu byut, saceisim, Bolvūs, a pamatškolom gon vādzātu byut iz vītys. Koč kod pūsmā nu Bolvim leidz Kuprovai beja četrys pamatškolys,- nu vaira nav ni školu, ni bārnuduorza Kuprovā. Tū aizsliedze piec tuo, kod likvidieja školu, partū ka nebie vaira bārnu, kurīm iz tīni īt. Tok nav tai, ka škola slāgta pavysam i tamā nikas nanūteik. Itūšaļt uzturam sporta zalu, kur jaunīši i ari pīaugušī kotru dīnu piec 16.00 var īt pasportuot.
Jau četrus godus školys āka stuov tukša. Cik zinoms, tukšys muojis vysod kārdynuojušs zagļus…
-Pyrmūs divejus godus školu vysu laiku gribieja pūsteit – bīži izsyta lūgu styklus, kurūs golu golā pogrobstuovā i pyrmajā stuovā aizmyuriem. Školai puorstuojūt struoduot, sasaucem vysys nūvodā asūšuos izgleiteibys īstuodis i tai arī sacejam,- jemiet, kū kurījam vāg. Lobuok atdūt, kab dorbojās.
Daudzuos vītuos Latvejā slāgtuos školys puorveidoj par vacū ļaužu apryupis nomim. Voi dūmojat par tū?
-Saprūtams, ari mes apdūmuom itaidu ideju, pareikynuom i secynuom, ka vādzeigi leli leidzekli, kab školu puorprofilietu. Školā grīstu augstums ir 3,20m, pansionatā - 2,70m, a kotri līkī 10cm pi apkuris izmoksom ir 10%. Koč kod par āku interesiejuos ari uzniemieji, tok pa lelam jīm vādzeiga viņ moza daļa nu ākys kūpejuos plateibys, leidz ar tū uzturiet tū ir naizdeveigi.
Ik pa laikam socialajūs portalūs radzam biļdis ar graustim nu bejušuos Kuprovys drenu cauruļu ryupneicys i zam tuom parokstu – spūku cīmats…
-Dīmžāļ tai ir, i maņ ir cīš biedeigi, ka par Kuprovu tai dūmoj. Tok ir lītys, kuruos varam izmaineit i kuruos nā. Dūmoju, Latvejā ir daudz švakuokys vītys par myusu pogostu. Nui, bie reiz Kuprovā vysā Padūmju Savīneibā zynoma ryupneica, bie ari kara daļa. Tok tūšaļt vaļdeja cyta vara, bie cyti uzstuodejumi. Tān nu tuo vysa dīmžāļ vaira nikuo nav. Bie mieginuojumi itū montojumu koč kam nūdūt, investori interesiejuos, a rezultatu mes radzam. Tok nav myusim tei švakuokuo vīta Latvejā, kai cyti tū rauga īstuosteit. Nav!
Pīruodejums tam, ka eistyn Kuprova nav tikai spūku cīmats, ir nūsyltynuotuo daudzdzeivūkļu muoja. Bolvūs vys vēļ nav nivīnys...
-Nui, mes eistyn tū asam izdarejuši prīks pošim. Myusu prīkšrūceiba ir tei, ka komunaluo saimnīceiba ir pogosta puorvaļdis puorziņā. Leidz ar tū varam saceit, ka Kuprovā ir vīni nu zamuokajīm apkuris tarifim nūvodā. Atškireibā nu uzjāmumim, kuri snādz komunaluos saimnīceibys pakolpojumus, pošvaļdeiba var struoduot par pošizmoksu, leidz ar tū cylvākim tys ir izdeveiguok.
Cik itūšaļt pogostā ir īdzeivuotuoju?
-Piec pādejīm datim Kuprovys pogostā deklariejušīs 333 īdzeivuotuoji. Daudzi voi moz, sprīdit poši.
Tyvojās nūvodu apsavīnuošona. Kuprovīšu dzeivē tei varētu koč kū maineit?
-Ite aritmetika vīnkuorša. Nūvodu reformys sakarā vysi runoj par ekonomeju. Asu mīrā, ekonomēt var i vāg, nu da zynomai rūbežai. Jau īprīkšejuos reformys laikā 2009.godā mes grybiem ekonomiet, a cytuos sferuos tai saekonomiem, ka piec tam tuos vaira nevariem apvīnuot. Ka runojam par gaidamū nūvodu apvīnuošonu, nasaviersim globali, a vītejā mārūgā. Agruok kotrā pogostā bie 7 deputati – jī zynuoja cylvākus, situaceju, problemys, vysu varie atrysynuot. Izveiduo nūvodus, tān videji saīt diveji deputati nu pogosta, kuri ari puorzyna situaceju. Nu, kod byus 26 pogosti i pīci deputati, par puorstuovnīceibu varēsim aizmierst. Varam tikai maneit, no kurīnis jaunajā nūvodā tiks deputati i kaidys interesis jī aizstuovēs. Tod iz vysu jaunveiduotū nūvodu byus 15 deputati… Voi ar tū pītiks, nazynu gon. Myusu vaļstī vēļ ir kaida problema – kotrs vaļstsveirs mieginoj īīt viesturē ar kaut kaidom reformom, puormejom, vēļ koč kū jaunu i nebejušu. Ka kaids pavaicoj par darbeibys rezultatu, jī atsoka vīnu i tū pošu,- ka maņ īdūtu vēļ 5 voi 10 godus, tod gon varātu koč kū izdareit. A mes tok radzam, ka nikas nesaīt. Vysi gryb palikt viesturē, nu ar ‘plus’ voi ‘mīnus’ zeimi, nivīnu nainteresej. Golvonais palikt.
Ar kaidom problemom pogosta īdzeivuotuoji pi Jyusim grīžās?
-Cylvāki īt iz pogostu nūsamoksuot par komunalīm moksuojumim, pogosta ākā atsarūn socialais dīnests, buoriņtīsa, biblioteka. Problema pa lelam vīna – maksuotspieja. Vys vēļ karojam ar poruodnīkim, atslādzam elektreibu, motivejam, raugam koč kū sarunuot. Šod tod tys pasadūd, a na vysod. Maņ par lelu breinumu, ir cylvāki, kuri gotovi dzeivuot ari bez elektreibys, i jīm tys der.
Kur pogosta īdzeivuotuoji struodoj?
-Cylvāki nūsadorboj ar mežsaimnīceibu, struodoj mežā, kaids - tierdznīceibā, vosorā īt mežā i peļnej, losūt i nūdūdūt ūgys. Daudzim tei ir iztikšona vysai zīmai. Cyts dīnā nūpeļnej pat 70-80 eiro. Tī, kas gryb, vysi struodoj. Vyss atkareigs nu cylvāka, na nu vītys.
Koč kod Kuprovys pamatškola bie sova veida kulturys centrs, kurā nūtyka pasuocīni. Kai ir itūšaļt?
-Myus koč kai reklamej ar minus zeimi, nu ir ari lobys lītys. Zamū tarifu piec pi myusim brauc cylvāki nu Bolvim i cyturīnis, interesejās par breivū dzeivūkļu fondu. Pogosta ākā dorbojās krīvu ansamblis, etnografiskais ansamblis, ari vokali instrumentalais ansamblis “Strautiņš”. Cylvāki īt iz mieginuojumim, dorbojās, koncertej. Kuprovā vyss nūteik.

 

30 godus školu sauce par sovejū

“Nu Kuprovys pamatškolys sliegšonys paguojušs vairuoki godi, nu vēļ jūprūjom pīmiņu, cik gryutu sirdi guoju tai garum. Pareizuok sokūt, pyrmū godu pat raudzeju īt ar leikumu, partū ka puoruok suopeigi tys vyss beja. Itei škola beja muna dzeive, kūpā te nūstruoduoju 30 godus,” soka ilggadejuo Kuprovys pamatškolys direktore.

Emerita Prancāne, byudama jauna školuotuoja, 1974.godā suoka struoduot vacajā Kuprovys pamatškolā, kurā vuiciejuos divejas plyusmys. Tūbreid vaļdeja uzplaukums, pogosts beja puorapdzeivuots, partū ka Kuprovā iz pylnu jaudu struoduoja drenu cauruļu ryupneica. Izaveiduo saimis, dzima bārni, i jau 1979.godā durovys attaiseja jaunuzcaltuo Kuprovys pamatškola i krīvu vydškola, kas dorbuojās vīnā ākā. Tūlaik bejušū školys direktoru Augustu Voiku paaugstynuo omotā, i juo vītā dorbu suoka jauna školuotuoja. Emerita Prancāne pīmiņ, ka pyrmajūs godūs školā vuiciejuos na viņ lels skūlānu skaits – tyvu 300, a i struoduoja ari krītnys darbinīku kolektivs – 30 školuotuoji i tehniskī darbinīki. Direktore soka,- kūpā jamūt kolektivs beja lobs i darbeigs, tikai šod tod jai daguoja pīlītuot diplomatis spiejis, kam daudzi pedagogi beja krīvu tauteibys cylvāki. “Tok, kab voi kai, par sovim školuotuojim varu saceit tikai tū lobuokū – jī reikuoja skaistus pasuocīņus i tureja cīnā tradicejis,” soka E.Prancāne.

Saprota, ka agri voi vālu byus beigys
Leidza ar Kuprovys ryupneicys sliegšonu suocies pakuopiniska skūlānu skaita sasamozynuošona. Daļa saimu ar vysim bārnim atsarīze sovā dzymtajā pusē, ūtra daļa, krušuokuos sīvys, īsakuortuo Bolvūs tierdznīceibā. “Vysi procesi nūtyka pakuopiniski, skūlānu skaita sasamozynuošonu īskaitūt. Mes saprotam, ka agri voi vālu tuos byus beigas. Vysi zynuoja, ka tai byus, i tam gatavejuos. I tys breids pīnuoce 2014.godā, kod vairs nebeju ituos školys direktore,” stuosta Emerita Prancāne. Byudama školuotuoja ar lelu stažu, jei nabeja mīrā ar izgleiteibys i zynuotnis ministris argumentu, ka mozajuos lauku školuos i apvīnuotajuos klasēs zynuošonys nav atbylstūšys, deļtam tuos juoslādz. “Tuos ir piļneigys oplomeibys i glupeibys. Asmu struoduojuse apvīnuotījuos klasēs, krīvu klasēs ar skūlānu skaitu ap 30. Kurīs var, tys var, i tys nav atkareigs ni nu školys atsarošonuos vītys, ni nu kuo cyta. Pi tam pīruodejums tam ir vairuoki sabīdreibā zynomi i cīnejami cylvāki, kurī vuiciejušīs Kuprovys školā. Tys ir tagadejais Reigys dūmis deputats Andris Morozs, Jānis Raibekazs, Larisa Krištopanova, tīsnese Ligita Kuzmane (tān jai cyta pavuorde),” soka bejušuo direktore. Ik pa laikam jei profesionaluos interesis dieļ pasaklausa i pasekoj leidza reformom tagadejā izgleiteibys sistemā. I ari par tū Emeritai Prancānei ir sovs pīzynums, kū jei raksturoj eisi i kūdūleigi,- par šerpu tys vyss!

Gribuos saceit,- reiz bie!
Bejušuo Kuprovys pamatškolys direktore ir puorlīcynuota,- agri voi vālu cīmats ītu iz izmieršonu, pat ja naaiztaiseitu školu. A kū lai dora, ka lauki palīk vys vēļ tukšuoki i cylvākim nav dorba? Jīm daīt braukt paceli. “Myusim jau jaunīšu praktiski nav – puorsvorā pusmyuža cylvāki voi pensioneri. Tī, kas var, brauc ūguos i peļnei iztikšonu - tod kaidu laiku var dzeivuot. Puorejī izteik, kai var. Nazy voi kas meisīs iz lobū pusi ari tod, kod nūvodi otkon apsavīnuos vīnā. Ka juosoka gūdeigi, asu atguojuse nu tuo vysa nūst, nagrybu dūmuot ni par politiku, ni kū cytu. Asu pensejā i gribīs mīreigu dzeivuošonu,” jei atkluoj.
Pagostā nikod nav biejs sova kulturys noma, deļtam ka kulturys epicentrs daudzus godus atsaroda taišni Kuprovys pamatškolā. Tī nūtyka pasuocīni, izstuodis, mieginuojumi – vysa kulturys dzeive. Vīnā nu kabinetim pat beja sataiseita lyugšonu kapela, kurū īsvieteja prīsters Aleksāns. Iz tīnīti varieja nuokt sevkurš, kas juta aicynuojumu. Tān kulturys dzeive nūteik pogosta puorvaļdis ākā, kur iz mieginuojumiem saīt gon folklorys ansambļa sīvys, gon ansambļa “Strautiņš” dalinīki. I Kuprovys īdzeivuotuoju vydā ir pulka taidu, kuri īt i dora, i jīm tys pateik.
Emerita Prancāne atkluoj,- nu tuo breiža, kod jei ir pensejā, kasdīnys dzeive palykuse daudz lānuoka i mīreiguoka. Obeji ar veiru Raimondu īkūpj duorzu, apkūpj syltumneicu i pučys. Golu golā ari atsaradīs laiks pasavērt televizori, kam, kai pīzeist bejušuo školys direktore, lobuok pasavērt serialus, nakai klauseitīs politiku – koč juonervozei nav: “Vaira natycu ni vaļstei, ni politikim, i izaver, ka ari Eiropys Savīneiba kruši izjuks. Tys ir laika vaicuojums. Ari pi myusim iz Kuprovu sūlejuos nuokt investori i atjaunuot ryupneicu. A nivīns te naīs… I nav jau ari dorbaspāka, kas struoduotu. Labi, ka myusim koč vīns veikals vēļ ir, posts, ambulance pīktdiņuos, i ari aptīka. Kod i pyrms daudzim godim te vyss beja cytaižuok. Dīmžāļ par tīm, aizguojušīm laikim, vairs viesta tikai fotografejis, kas palykušs kai vacys viesturis līceibys. Verūs iz juom i tai viņ gribīs saceit,- reiz bie…”

Upīte - Slišānu pasaulis centrs

Vītvuords Upīte daudzim vaira nav nikaids jaunums. Mozajā Upītes cīmā, kas atsarūn Viļeks nūvodā, pošā pīrūbežā, nūteik aktiva kulturys dzeive. Īmeslis tam ir kupluo Slišānu saime, kas gūdā tur latgaliskuos vierteibys i uztur dzeivys tradicejis. Kab ari pazeistamuokais saimis puorstuovs - nūvodpietnīks, kulturys darbinīks, folklorists i literats Ontons Slišāns - jau ir aizguojs myužeibā, juo aizsuoktū tuoļuok dora bārni i mozbārni. Namaterialais kulturys centrs “Upīte”, kulturviesturis muzejs, folklorys kūpa – tei ir tikai daļa nu tuo, par kū ar sovejīm guodoj Ontona dāls Andris. Jys ari bie vīns nu tīm, kas vysdedzeiguok īzastuoja par Upītes pamatškolys saglobuošonu, kod tyka pījimts lāmums tū sliegt.

 

Jau trešais vuiceibu gods kai Upītē vaira nav pamatškolys. Šaļtī, kod taisiejuos pījimt itū lāmumu, bieji vīns nu tīm, kas vysskaļuok īzastuo pret školys sliegšonu. Tys bie pareizs lāmums?
-Ka škola palyktu taida pati, kaida bie, tod tok lobuok slēgt. Nu, ka kaids īsaklauseitu myusu idejā puorveidot tū par alternativū školu 1.-6.klasem, tei varātu pastuovēt. Tūšaļt maņ lykuos napareizs pats process, kai nūtyka školys sliegšana. Es uzskotu, ka tys juodora cytaižuok, na tai, ka deputati saīt komitejis siedē, nūbalsoj par sliegšonu i piec tam pasoka,- padūdit ziņu puorejīm. Bie juoatbrauc iz školu, juoizrunoj ar vacuokim, jāpastuosta, ka gryuši i duorgi uzturēt školu ar tik mozu skūlānu skaitu.
Kaidu redzi mozū školu liktini i voi tuom vyspuor ir nuokūtne?
-Mozuom školom ir viertine prīkšrūceibu, tū asu saciejs nazcik reižu. Tān, kod deļ coronys īvīsti vysaidi īrūbežojumi, vysgryušuok īt taišni leluom školom, kur vairuok skūlānu. Jīm leluoks gryutums nūorganizēt gon ādynuošonu, gon starpbreižus. Riezeknē lelījuos školuos nu reita leidz pušdīņlaikam bārni vuicuos, piecpušdīnē īt iz sātu, vuicuos attuolynuoti, i kotra klase cytaižuok. Baļtinovys školā tys vyss nūteik daudzi vīnkuoršuok. Vuiceibu process nūteik, kai parosti, ād maiņuos, i vyss ir kuorteibā.
Pīkreiti apgolvuojumam, ka mozajuos školuos bārnim mozuoka vareiba lobuok īsavuiciet i sajimt atbylstūšu izgleiteibu?
-Nav taisneiba! Vīneigi pādējūs godus, kod vaļstī īvīse sistemu “nauda sekoj skūlānam” i izgleiteibys īstuodis suoka ceiņu par kotru bārnu, dūmuotīs, vuiceibu leimeņs krytuos. A princypā mozajuos školuos, taišni ūtraiž, ir vysmozuokuo vareiba naizavuiciet. Ka klasē ir 7 skūlāni, školuotuoja pīīt pi kotra, apsaver, puorbauda, kas izdareits. Ka klasē ir 25 bārni, vysim atpraseit vīlu navar. Lauku školom vīneigi juosamaina laikam leidza. Nu ituo skotupunkta verūtīs, ka Upītes škola byutu palykuse taida, kaida bie, tod eistyn lobuok slēgt. Nu slēgt na jau deļ tuo īmesla, kaidu mineja nūvods. Kurs nakurs školā bie aizasiediejs, a es uzskotu, ka kotram sovā laikā juosaprūt, kod juoaizīt. Ka byutu ļauts struoduot jaunam, energejis pylnam školuotuojam, beigys byutu cytys.
Kruši piec Upītes pamatškolys sliegšonys tū īsaguoduoji sovā eipašumā. Deļkuo tai?
-Školu īsaguoduo bīdreiba – Upītes jaunīšu folklorys kūpa, caur kuru pīsaistejam projektu finansejumu. Ka puordūtu tikai vīnu pošu školu, dīzyn voi tū pierktu, partū ka tei tikai ir apgryutynojums. A, kod uzzynuoju, ka nūvods nimoz nazataisa nu tuos atdaleit zemi, iz kurys ir parks i sporta laukums, saprotu, ka juosareikoj. Ka tū vysu puordūtu kaidam cytam, vādzātu divejis treis dīnys, kab vysu izrautu, nūleidzynuotu i itymā vītā īsātu rapsi voi vēļ koč kū cytu. Itū parku iesuoka veiduot muns tāvs Ontons i praktiski puse Upītes cīma īdzeivuotuoju. Nūpierkūt školu, pyrmuom kuortom dūmuoju par bārnim i jūs nuokūtni.
Iz kurū pusi reitūs tān brauc Upītes bārni?
-Nāsu skaitejs, nu autobuss, kas no reita brauc iz Rekovu, ir tukšuoks nakai tys, kas brauc iz Baļtinovu. Tok tys nav ruodeituojs, nazcik vacuoki sovus bārnus iz školu Rekovā vad poši, partū ka autobuss nu reita brauc puoruok agri.

 

Parosti soka,- vītā, kur nav školys, nav ari dzeiveibys. Tok Upītē vys vēļ kas nūteik…
-Škola ir tikai vīns no faktorim. Svareiguokuos ir dorbavītys (Upītes tyvumā tuos ir), tod škola i tikai piec tam kultura. Ka nabyus dorba, nabyus ari cylvāku, kuri īs iz pasuocīnim, i skūlānu školā. Tys vyss juosaver kulā. Nav tai, ka deļ školys izmierst cīms voi škola nūtur cīmu.
Prauda tam, ka kotrā vītā cīši daudzi kū nūsoka cylvāks?
-Dūmuotīs tai ir, partū ka, kas cyts daries, ka na pats. Ka es struodoju taidā omotā, tod tū doru nu vysys sirds, na tikai kab nūpeļneitu olgu.
Identitatis saglobuošona, latgaliskūs tradiceju kūpšona i nūdūšona – Slišānu saimei tys laikam genūs, partū ka vysa saime turpynoj tāva Ontona īsuoktū.
-Varbyut tys jau vacs stuosts, a, kod piec 12 godus ilgys dzeivuošonys Reigā braucem atpakaļ iz Upīti, pyrmais uzstuodejums bie,- kab bārni nu atsagrīšonys nabyutu zaudietuoji. Izgleiteibys ziņā jī nikuo nazaudieja, kaut gon ari Reigā reši kurei škola ir pi sātys. Tī iz školu Mežcīmā nu sātys braucem 7-8km. Leluokūtīs, nu kuo bārni, dzeivojūt Upītē, varēja cīst, bie kulturys tryukums. Deļtuo vādzieja dariet tai, kab jī Upītē justūs lobuok nakai Reigā. Ka juosoka gūdīgi, dzeivojūt Reigā, iz ļāļu teātri aizguom tikai vīnreiz, a tādiņ myusu bārnim itaida vareiba Upītē ir kotru godu. I dūmoju, ka ari reidzinīki iz Nacionaluo voi kaida cyta teātra izruodem aizīt rašuok nakai mysupusis cylvāki, kurim taida vareiba ir Upītē.
Cik Tev pošam svareigi popularizēt latgalīšu volūdu i kai tū izdareit vysveiksmeiguok?
-Ar mani mozu vacuoki runuo latgaliski, deļtuo, ka es iz prīkšu narunuošu volūdā, kurā mani uzrunuoja māma ar papu i vacvacuoki, maņ ruodīs, ka es jūs nūdūtu. Tymā pat laikā es nepuormatu nivīnam, kurš tū nadora. Byutu jūceigi, ka es, kurš kasdīnā runoj i dūmoj latgaliski, pieški pasuocīņūs i sabīdreibā palyktu cytaiduoks. Tei ir cīna izruodeišona i dzymtys sakņu saglobuošona. Ari Vaļsts prezidents, sasateikūt ar mani Rekovys patmaļuos, pīsaceja, ka ar jū drūši varu runuot latgaliski. Taipat myusu nūvodnīkam, tīslītu ministram, asūt myusupusē, pat pruotā naīt runuot latviski. Cylvāki vīnkuorši sajiut sovys saknis.
Uzturiet latgaliskū var muoksleigi voi tūmēr juobyut kuodam ‘trokajam’, kurš īt i dora, 'paraunūt' sev leidza cytus?
-Muoksleigi nikas nav varams, tys bys leidzeigi kai indiāņu rezervatā, iz kurīni vysi brauc viertīs, kai jī dzeivoj. Vysam juonūteik dabeigi, nu sirds. I, nui, varbyut ari vāg vīnu trokū, kas pavalk sev leidza.
Līkās, dreiži Latvejā nabyus nivīna, kurš nazynuos, kas ir Upīte i “Upītes Uobeļduorzs”. Pīmini pyrmū festivalu – sajiutys, emocejis?
-Pyrmais “Uobeļduorzs” nūtyka 2002.godā, tymā laikā es jau vuiciejūs Reigā. Ontons Slišāns jau kaidu laiku runuo, ka gryb sareikuot natradicionalu dzejis dīnu pasuokumu. Maņ pošam eisti naguo pi sirds dzejis pasuokumi, deļtuo naīzasaisteju i pat nasaprotu, ka dūma ir par festivalu, kur gon muziki dzīd, gon ari ailinīki skaita ailis latgaliski. Tāta maņ pīzvaneja i saceja,- 21.septembrī atbrauc, nūtiks festivals! Pyrmajā festivalā bie divejis dalis – dīnā nūtyka dīnys pasuocīņs ar folkloru i dzeju, a vokorā bie deju muzyka i dzeja. Jau nu tuos pyrmuos reizis bie nūsacejums: kab varietu pīsadaleit festivalā, jāizpylda vysmoz vīns dorbs latgaliski. Vēļ puors turpmuokūs godus festivals tyka daleits divejuos daļuos, a, kod es puorjiemu tuo organiziešonu, nūsprīžu, ka tys nav sadolams i tam juonūteik vīnā daļā ar vysu stylu muzyku i dzejnīkim. Taipoš pa drupeitei nūsacejums par latgaliskumu nu jau ir izaudzs gondreiž da 100%.
Daudzi kulturys darbinīki žālojās,– reikoj, kū grybi, cylvāki vysleidza naīt. A Upītē tok īt…
-Vīns ir atpazeistameiba, nu ari pi tuo juostruodoj. Kod tik kai suocem koč kū dareit, ari iz myusu pasuocīnim parreizi cylvāku pyuli naguo. Daudzi vēļ da šam nav saprotušs, ka juostruodoj deļ bārnim. Sevkurš pasuocīņs juoreikoj, dūmojūt par bārnim, kab jīm patyktu i mozī justūs breivi,- ka bārns labi jiutās, arī vacuoki labi jiutās, i pasuocīņs ir izdevs. Asmu itū formulu atrads, nazynu gon, voi da gola maņ tys izdūd, tok, ka cylvāki nuok, taitod vyss nūteik. Kaut gon, redzi, 19. “Upītes Uobeļduorzā” kaidam napatyka estrādis solmu rulli, nevarieja redziet nu molys i izdūmuo caurumu izdadzynuot... (smejās). Nazynu, ceru, ka tai vīnkuorši bie nejaušeiba, navys cylvāku glupeiba. Labi, ka vysi dzeivi i vasali.
Solmu ruļļu estrāde myusupusē bie kas naradzāts… Nu kurīnis itaida ideja?
-Ideja par ruļļu estrādi pajimta nu portala “Facebook”, kur tū kaidā fotografejā ieraudzeja muna sīva Ligita. Lītuvā teiruma vydā bie izbyuvieta šaida estrāde, jei maņ paruodie biļdi, i es saprotu, ka tei byutu breineiga ideja vosorys pasuokumu reikuošonai. Pīzvanieju “Kotiņu” Aldim, pavaicuoju, voi varēs nūsponsoriet solmu ruļļus, i piec puoris dīnom jis pīzvanieja sokūt,- byus! Lītuvīši sovu estrādi izbyuvieja nu 145 rullim, a mes nu 198. Tai šūgod “Upītes Uobeļduorzs” nūtyka solmu ruļļu estrādē, leidz guņs līsmys izjauca vysu pasuocīni…
Nu, nasaverūt iz itū guņsnalaimi, portalā “Facebook” īrakstieji,- tiksimies nuokamgod. Taitod nikas nasabeidz?
-Festivals byus, tok vēļ gryuši prognozēt, kaidā formātā, par tū nav skaidreibys, kas nūtiks ar Covid-19 virusa izplateibu. Īkštelpuos pasuocīni reikuot navaru. Cik tod to cylvāku var satilpt myusu mozajā tautys nomā?! Vīneigi tod jāreikoj taidi pasuokumi, iz kurīm cylvāki naīt (smejās). Jau ar sūlim pamierieju, ka, īvārojūt nuilinejūs distanciešonuos nūteikumus, tautys nomā varu īlaist viņ 42 apmeklātuojus.
Vysi Tovi bārni spielej instrumentus, dzīd, doncoj, ar prīku pīsadola pasuokumūs. Kai Tu tū panuoc?
-Asmu puorlīcynuots, ka jaunīšus īinteresēt ir vysvīgluok, daudzi gryušuok ir ar vacuokim cylvākim. Kotrs bārns juouzrunoj personeigi – vysleidza, jis piļsātnīks voi laucinīks. Kod paguojušajā godā aizbraucem iz pasuokumu Bolvu Vaļsts gimnazejā, školuotuoji breinuojās, kai maņ izadeve aizraut jaunīšus, partū ka pīsadalie vysi. Vyss ir vīnkuorši. Bārni juokontrolej, i tai pat laikā jāļaun jīm sasajust svareigim, nūteiciejim. Upītes kulturtelpā vairuok pīsavieršam taišni jaunīšim, partū ka piec desmit divdesmit godim dīvamžāļ vacū teicieju vaira nabyus myusu vydā. Lepojamīs, ka Latvejā jaunuokuo “pusbolsu” zynuotuoja ir nu Upītes i jai ir tikai 19 godi. Kulturys montuojumu raugam īdzeivynuot tai jaunekleiguok – koč voi ar T-krekleņa uzrokstu “#UpītieDzeiveJauka”. Atvad māma treis jaunus bārnus pi myusim, i pyrmais vaicuojums nu mozuo pusis,- voi myusim ari byus taidi krakli?
Kuri ir tī breiži, kod puorjem gondarejums i saprūti, ka dorbs nav dareits veļteigi?
-Suokumā bie gondarejums, kod redzieju, ka cylvāki apmeklej pasuokumus i prīcojās. Vēļ leluoks prīks puorjieme, kod piec tam kaids pasaceja ‘paļdis!'. Tādiņ, kod vysi aizvīn vaira suokuši lītuot socialūs teiklus, maņ pateik piec pasuokumim paskaiteit komentarus. Itūnedeļ paskaiteju ari par degšonu Upītē – cylvāki gon uzmundrinuo, gon veļteja kritiskus vuordus. I taisneiba ir jīm vysim. Nasakliudej tys, kurš nikū nadora. Es varu byut laimeigs, partū ka asmu vīns nu ratajīm, kurš dora sirds dorbu.

Cik svareigi popularizēt latgalīšu volūdu i kai tū veiksmeiguok dareit?

Ineta Atpile-Jugane, ailineica, scenariste, dzīšmu tekstu autore: -Ar latgalīšu volūdu asu saisteita kotru dīnu. Struodojūt muzejā, kotru dīnu runoju latgaliski, taipat ari muzeja gostus, ekskursantus uzrunoju latgaliski. Cyta vydā, cīši daudzi meilu pruotu izalosa munu stuostejumu itymā volūdā, partū ka kur gon cytur jī dzierdēs myusu volūdu, ka na vītā, kur tū runoj? Ka mes poši, latgalīši, tū nedareisim, tod kurš gon cyts? Volūda - tei ir boguoteiba, kas paruoda myusu gudreibu, senču montojumu i koč kū eipašu, tikai myusu vītai, kūpīnai, cylvākim rakstureigu. Dūmoju, ka latgalīšu volūda juosagloboj, juopopularizej i juonūdūd nuokamuom paaudzem ar lelu atbiļdeibys sajiutu. Taišni deļtuo ailis gon bārnim, gon pīaugušīm, ari dzīšmu tekstus (daļu) rokstu taišni latgaliski. Maņ svareigi, ka volūda skaņ, teik skaiteita, runuota, izdzīduota, ka tū dzierd i lītoj na viņ vacuoka godaguojuma ļauds, a taišni bārni i jaunīši. Maņ ir prīks, ka muni Indejis studenti i draugi prūt puorsteigt mani, sateikūt veikalā i sokūt: “Vasala, ka namaloj!” I es pat nūticēt navaru, ka dzierdu tū, kū dzierdu... Tū sauc par cīnu pret vītu i cylvākim, kur tu itūšaļt dzeivoj. Nui, asu ar mīru, ka raksteit latgaliski i pi tam dzeju myusdīnuos ir cīši ekskluzivi, partū ka zynu, ka tū skaita mozs skaiteituoju skaits. Tok tys jau ari ir tys lobuokais, ka saprūtu,- maņ ir vareiba dareit koč kū cīši eipašu, koč kū uorkuorteigi skaistu i vierteigu. I atsazeit mīlesteibā latgaliski ir tik skaisti, suokūt nu vysparostuokuo 'es tevi mīļoju' leidz 'mūstās vysi dabasi'. Es tū doru, kai es prūtu vyslobuok - rokstūt, skaitūt, popularizejūt, vodūt raduošuos nūdarbeibys, kuru laikā vysi kūpā rokstam latgaliski, i, ticit, vysim izadūd. Ka grybam! Ka raugam! Školā tys ir cīši atkareigs nu školuotuoja, voi jys ir īinteresiets struoduot ar latgalīšu volūdu, voi nav. Maņ prīks par jaunīšim, kuri lepojās i dora lītys latgaliski nu sirds i tai, ka tuoli skaņ. Vīns nu skaistuokajim pīmārim ir Upīte, Slišānu dzymtys tik daudzpuseiguo darbeiba, kas vārsta iz latgaliskuo izpieti i nūdūšonu nuokamajuom paaudzem. Pi tam vēļ tys teik dareits dabiski i organiski, teik dzeivuots, navys tāluots i dareits, ka juodora i vāg. I taišni partū rezultati ir tik pamonami, ilglaiceigi i tycami. Festivals “Upītes Uobeļduorzs” ar uzstuodejumu, ka tī skaņ tikai latgalīšu volūda 19 godu garumā, ir vysspylgtuokais pīmārs, ka ir, nūteik i vāg!

 

Arnis Slobožaņins, muzikis grupā “Dabasu Durovys”: -Ka pasaveram iz laiku pyrms 100 godim, tod latgalīšu volūda bie pošsaprūtama, dzeiva, vitala, i nivīns navarēja pat īsadūmuot, ka latvīši vyspuor koč kod cytaižuok Latgolā varietu runuot. Šudiņ situaceja puorsamejuse. Gon deļ pošu latgalīšu vainis, gon koč kaidu uorieju faktoru īspaidā mes latgalīšu volūdu vaira tik daudzi nalītojam – eipaši publiski i tod, kod runojam par nopītnim vaicuojumim. Dīvamžāļ uzskotam, ka taidūs gadejumūs latgalīšu volūdai juopalīk sātā. Kab tai nanūtyktu, vyss juodora cytaiduok, juorauga runuot pošim. Tei ir ceiņa ar sevi, īšona pret straumi, nu deļtuo cylvāks radeits, kab ītu pretim straumei. Ir taids teicīņs,- lobuok maut pretim straumei i byut dzeivam, nakai plyust pa straumei i byut beigtam. Kotram cylvākam sirdsapziņā voi apziņā juovaicoj atbiļde iz vaicuojumu,- cik tod jam kai latgalīšam ir svareigi lītuot latgalīšu volūdu? Sirdsapziņā ir vysys atbiļdis...
Kai popularizēt latgalīšu volūdu? Ir juoroda precedenti ar volūdys lītuošonu. Pyrms 10 godim latgalīšu volūda bie cīši moz sastūpama masu medijūs, televizejā, radio, tei bie vairuok folklorys, tautysdzīšmu volūda. Uzskotu, ka latgalīšu volūdai vys vēļ vairuok juopasaruoda tī, kur tei īprīkš nav pasaruodejuse voi ari kaidu laiku nav lītuota. Radio i televizejā tei šūbreid jau skaņ, a, ja īsim vēļ tuoļuok, tai byutu juoteik, saceisim, tīsu sistemā. Juoroda precedents, kod tīsys siede teik nūvadeita latgaliski. Skaists precedents ir tys, ka izgleiteibys i zynuotnis ministre runoj latgaliski, i myusim vāg tū dareit vēļ i vēļ. Viestura Kairiša filma ir latgaliski, i, ka mes dareisim tuoļuok taidā gorā, volūda pa drupeitei atdabuos prestižu, jaunīši tū suoks lītuot vēļ bīžuok. Breineigs pīmārs tam ir Upītes Andris. Jys ir cylvāks, kurš nikod nav reikuojīs apriekina piec, vysod biejs idejis cylvāks. Andris izveiduojs ap sevi Upītes kulturtelpu. Kai jau sacieju, ir breineigi maut pretim straumei i byut dzeivam, taitod Andris ir dzeivs. I es dūmoju, ka juo organizātais “Upītes Uobeļduorzs”, kurš šūgod pīdzeivuoja guņs šovu, nuokamgod varātu atdzimt kai Fenikss jaunā kvalitatē i tei Upītes solmu sadegšona pat varātu tikt pagrīzta pozitivā gaisūtnē kai loba PR akceja. Kab Andrim izdūd! I, zynit, aiz juo ir cylvāki, tymā skaitā ari es.

 

Annele Slišāne, muoksli-neica: -Svarei-guokais ir tys, ka myusim, Latgolā dzeivojūšīm, juoapsazynoj, ka tei ir myusu dzymtuo volūda. Dzymtajai volūdai ir lela vierteiba, tei ir kotra cylvāka, vysa nūvoda identitate. Nūlīdzūt sovu volūdu, ļauds nūlīdz sovu viesturi i kulturu. Dzymtuo volūda ir daļa nu kotra, tei ir munys saimis, munys viesturis i kulturys daļa manī. Dzymtajā volūdā ļauds runoj, dzīd, roksta i losa. Populariziešona ir gruomotu izdūšona, izstuožu, pasuocīņu nūsaukumu i aprokstu, plakatu taiseišona latgalīšu volūdā. Pasuocīņu nūtikšonys gaita latgalīšu volūdā, izstuožu atkluošona – tī vysi ir nūtykumi, kas paruoda, ka latgalīšu volūda ir dzeiva, ka tei dzeivoj gon saimēs, gon školuos, gon dorbavītuos i vysaidūs pasuocīņūs. Byutu labi, ka tū varētu vuiceit ari školuos, koč tik vīnu stuņdi nedeļā, runuot starpbreižūs latgaliski. Ari munā dzymtajā pusē Upītē vyss nūteik latgaliski - pa eistam, sovā dzymtajā volūdā, nikū nanūlīdzūt i naaizmierstūt, a jiutūt lapnumu par sovu volūdu i vītu, kurā dzeivojam.

* Pārvedums - S.Vorza

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

 

“Dots devējam atdodas” (18.09.2020.)

Kad darbs ir prieks un misija

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

 

LOLITA LŪSE
Pēc izglītības - žurnāliste
DZIMUSI: 1976.gadā Balvu rajona Lazdukalna pagasta Mastarīgā.
IZGLĪTOJUSIES: Eglaines pamatskolā, Rugāju vidusskolā, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē (Komunikācijas zinību bakalaurs).
STRĀDĀ: Kopš 2013.gada strādā izdevniecībā “Žurnāls Santa” – žurnāla “Ieva” žurnāliste un izdevuma “Ievas Padomu Avīze” redaktores vietniece. Pirms tam– žurnāliste “Latvijas Vēstneša” portālā un žurnāliste Balvu rajona laikrakstā “Vaduguns”.
ĢIMENE: vīrs Askolds Valbahs, dēli Edijs (24), Ernests (12), Emīls (8). Mamma Līvija, māsas Iveta un Mairita.
DZĪVES MOTO: Dzīve ir skaista!

 

Latvijas populārākā žurnāla “Ieva” žurnāliste LOLITA LŪSE, arī strādājot galvaspilsētā, gatava stāstīt par savas puses sirsnīgajiem cilvēkiem, viņu dzīvi, devumu sabiedrībai un piederību dzimtajai vietai.
Biju lasījusi Lolitas rakstu apkopojumu grāmatā “Par to, kas nekad nepāriet”, bet personīgi pazīstamas nebijām. Zināju, ka viņa apveltīta ar dabas dotu talantu, tādēļ pirms tikšanās mazliet nervozēju. Prātoju – varbūt populārā žurnāla darbiniece būs atturīga vai iedomīga?! Taču Lolita izrādījās vienkārša, atvērta un pretimnākoša. Ne velti rakstu varoņi viņai uztic visdziļāk dvēselē glabātos noslēpumus.
Lolitas klātbūtnē uzreiz sajutos ērti un viegli. Viņa neko neslēpa. Varbūt ne viss ir publicējams avīzē, taču kopumā viņa atklāti izstāstīja gan to, kā kļuvusi par “Ievas” darbinieci, gan to, kā veidojušās attiecības ar vīru un sokas trīs brašu dēlu audzināšanā. Taču galvenā mūsu sarunas tēma šoreiz bija,- kādēļ ir svarīgi neaizmirst vietu, no kurienes cilvēks nācis? Kādu iemeslu vadīta, par savu rakstu varoņiem viņa joprojām izvēlas tieši mūspuses cilvēkus?

Trakā latgaliete iekaro Rīgu
“Nekad neesmu slēpusi, ka esmu latgaliete. To vienmēr esmu rādījusi kā plusu, nevis mīnusu. Kaut gan zinu, ka ir cilvēki, kuri no tā kautrējas un slēpj. Ieraugot cilvēku ar latgalisku uzvārdu, noteikti pateikšu: “Klau, tev tāds latgalisks uzvārds!”,” saka Lolita. Izrādās, viņa bieži sastop cilvēkus ar mūspuses izcelsmi, uzreiz atrodot ar viņiem kopīgu valodu. Tomēr reizēm novadnieku reakcija esot mazliet negaidīta. Piemēram, kāda galvaspilsētas veikala pārdevēja, kuras valodā Lolita saklausījusi latgalisko piesitienu, jutusies diezgan sarūgtināta, jo ļoti centusies atbrīvoties no šī akcenta.
Daudzi mūspuses lasītāji Lolitu pazīst kā bijušo “Vaduguns” žurnālisti. Galvenais iemesls, kādēļ pēc deviņu gadu darba “Vadugunī” viņa kādā vakarā, kā ierasts, aizgājusi gulēt Balvos, nākamajā rītā devās uz darbu Rīgā, bija mīlestība. Otrs iemesls bija vēlme kaut ko mainīt savā dzīvē. Kādu laiku pirms pārcelšanās sākusi izsūtīt CV uz visdažādākajām darbavietām, Lolita brīnījās, cik daudz kur viņu gatavi ņemt pretī. Sapratusi, ka nākamās nodarbošanās izvēlei tomēr jāpievēršas nopietnāk, viņa sāka sūtīt pieteikumus tikai darbiem, ko patiešām vēlētos darīt. Drīz vien radošo balvenieti aicināja pievienoties toreizējā izdevuma “Latvijas Vēstnesis Plus” komandai.
Lolita stāsta, ka sākums Rīgā nebija viegls. Pametusi labiekārtotu trīsistabu dzīvokli un savu automašīnu Balvos, viņa sāka dzīvot īrētā dzīvoklī, sākumā guļot uz piepūšamā matrača. Viss notika tik strauji, ka pirmajā vakarā, nākot no darba, viņa nav pat varējusi atrast savu īrēto mājokli. Lolita uzskata, ka arī šī straujā pārcelšanās liecina par viņas latgalisko dabu: “Saka taču, ka latgalieši ir traki! Jo kurš nopietns un apdomīgs cilvēks tā dara!?”

Ir jānāk kopā un jāsvin dzīve
Lolita dzimusi vietā ar ļoti skaistu nosaukumu Mastarīga, Lazdukalna pagastā. Bijusī lazdukalniete lepojas ar savu draudzīgo latgaliešu ģimeni. Viņas mamma Līvija, kura visu mūžu strādājusi par medmāsu, kopā ar vīru Jāni, kurš diezgan agri aizgāja mūžībā, izaudzināja trīs skaistas, gudras meitas. Lolitas vecākā māsa Iveta strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju Siguldas Valsts ģimnāzijā, bet jaunākā - Mairita - pēc iespaidīga loka izmešanas pa pasauli šobrīd dzīvo Rīgā un nupat tika ievēlēta Rīgas domē. Lolita lepojas ne tikai ar savām māsām, bet ar visiem Mastarīgas māju pēctečiem, daudzi no kuriem pārcēlušies uz Rīgas pusi. Šogad jau divpadsmito reizi septembra pirmajā sestdienā brālēnu un māsīcu ģimenes tikās Lolitas mājās Ķekavā. Klāt nākot bērniem, mazbērniem un nu jau arī vienam mazmazbērnam, ar katru gadu radu pulks kļūst aizvien kuplāks – šogad saietā tikās jau 27 četru paaudžu cilvēki. Tā ir tradīcija, ko Lolita iesaka pamēģināt visiem.
Bet, lai satiktos Lolitas un Askolda mājās, iemeslam nebūt nav jābūt apaļai jubilejai vai citam svarīgam notikumam. “Mēs esam mūžīgie svinētāji,” saka Lolita. Šovasar viņas mājās notika gan ķiršu galotnes griešanas ballīte ar saksofona koncertu, gan badmintona turnīrs nesen pagalmā ierīkotajā šai spēlei paredzētajā laukumā. Lolita ir pārliecināta: radiem ir jānāk kopā, jāpriecājas un vispār – ir jāsvin dzīve.

Uzreiz saprata, ka būs īstais
Lolita stāsta, ka abi ar vīru Askoldu jau pirmajā tikšanās reizē sapratuši, ka viens otram ir īstie. Viss esot noticis ļoti ātri. Decembrī iepazinās, bet jūnijā Lolita jau pārcēlās uz Rīgu. “Mums ir tāds foršs stāsts. Redz, Askolds meklēja sievu. Riņķoja ap Rīgu – nav. Riņķoja tālāk – atkal nav. Tad aizriņķoja līdz Balviem, bet tālāk – Krievija, tāpēc bija jāņem, kas ir, un tā biju es,” smej bijusī balveniete. Gredzenus viņi mija zīmīgā datumā - 12.12.2012. Lolita joko, ka arī šoreiz vīrs nogaidījis līdz pēdējam brīdim: “07.07.07. neprecēja. 08.08.08. neprecēja un, kad bija jau pēdējā iespēja - 12.12.12., tad apprecēja.”
Lolita un Askolds dzīvo privātmājā Ķekavā, kur viņa kā dulla audzē plūmes, ķiršus, ērkšķogas, jāņogas, upenes, ķirbjus, gurķus, avenes, puķes…, un tas viņai patīk: “Vienmēr ir paticis. Turklāt man nav svarīgs rezultāts, galvenais ir process.”
Lolita lepojas ar saviem trim dēliem. Vecākais Edijs jau izlidojis no ģimenes ligzdas un meklē savu ceļu dzīvē. Vidējais Ernests kopš trīs gadu vecuma spēlē hokeju. Šogad viņš saņēma piedāvājumu spēlēt hokeju un mācīties Šveicē, bet Lolita uzskata, ka dēls tam vēl ir par mazu. Ernests ir ļoti sabiedrisks, viņam izdodas atrast kopīgu valodu ar pilnīgi visiem. Savukārt jaunākais Emīls esot mūsdienās populāru projektu autors, un viņa intereses visu laiku mainās. “Puikas ir ļoti patstāvīgi. Arī Covid laikā ar visu tika galā paši. Nekad neesmu bijusi saviem bērniem apteksne,” uzsver Lolita. Nesen ģimenē ienāca vēl viens bērns – bīglu šķirnes kucīte Berta. “Bet vispār dzīvoju parastu dzīvi: tādu, kādu dzīvo ļoti daudzi – burkānus rīvēju ar parasto rīvi, rītos negribu celties un ŠAD TAD ar vīru strīdos tik skaļi, ka pat kakls sāk sāpēt,” apgalvo Lolita.

Tikusi pie jauniem radiem
Lolitas vīra Askolda, dzimuša rīdzinieka, saknes arī meklējamas Rugāju pusē. “Mana vīra vectēvs bija ļoti turīgs Rugāju saimnieks Alberts Ķirsons – mala graudus savās dzirnavās, audzēja zirgus, viņam piederēja veikali. Interesanti, ka zemes gabals, kas Rugājos joprojām pieder vīra ģimenei, saucas “Lūšu birzis” – kā radītas manam uzvārdam,” par interesanto sakritību stāsta novadniece. “Esot kopā ar Askoldu, vairāki balvenieši, kas agrāk bija mani bērnības draugi, kaimiņi vai paziņas, tagad ir kļuvuši par maniem jaunajiem radiem: Judītes Pasikovas saime Skujetniekos, arī Anitas Laicānes un Ērika Ķirsona ģimenes.”
Lazdukalna pusē Lolitas ģimene ciemojas samērā reti, jo Lolitas mamma esot pašpietiekama – viņai nevajag nemitīgu uzpasēšanu. Viņa joprojām dzīvo savās dzimtajās mājās un pārcelties citur nevēlas. “Ir labi, ka mums ir īsti lauki, kur aizbraukt. Ir vecais ceļš, kura malās bērnībā lasījām zemenītes, ir Mastarīgas kapi, kur guļ mans tētis. Kapusvētkos un Svecīšu vakaros uz kapiem vienmēr aizejam vēl otrreiz - vēlā vakarā, kad jau satumsis. Tik skaisti! Ja kāds redz, ka vakarā pēc svētkiem kapos kāds staigā, tad ziniet – tās esam mēs,” saka novadniece.
Ciemojoties dzimtajā pusē, Lolita ar vislielāko prieku iegriežas pie savas mammas māsas Antoņinas Kaļvānes, jo uzskata tās par savām otrajām bērnības mājām. Kad vien iespējams, paciemojas arī pie savas krustmātes Valdas Vancānes.
Lolitas mamma nekad nav centusies noturēt meitas laukos un ļoti lepojas ar viņām. “Izlasot manus rakstus, viņa vienmēr izsaka savu viedokli – patika vai nepatika. Ja ir, par ko, tad paslavē. Mēs ar māsām arī pašas ar sevi lepojamies, ja esam kaut ko paveikušas. Tas, man šķiet, ir forši. Ja esmu kaut ko labu uzrakstījusi, to neslēpju,” apgalvo žurnāliste.
Latgaliski Lolita runāt prot, bet nerunā. Ģimenē tā nebija pieņemts, jo mamma esot uzskatījusi, ka viss latgaliskais saistīts ar nabadzību. Sastopot citu latgalieti, Lolita sasveicināsies, varbūt pateiks kādu teikumu latgaliski, bet turpinās sarunu latviešu literārajā valodā: “Negribu mocīt valodu. Ja es tajā nerunāju, man nav jāiztaisās, ka runāju. Ir kaitinoši redzēt, kad, piemēram, televīzijā kāds mēģina kaut ko izmocīt latgaliski un pasaka pavisam aplam. Ja nezini, tad nevajag.”

Gribēja redzēt nodrukātu savu vārdu
Jau kopš 7.klases Lolita zināja, ka būs žurnāliste. “Kas tur ko slēpt - man gribējās redzēt savu uzvārdu nodrukātu,” savus tā laika godkārīgos sapņus atklāj “Ievas” žurnāliste. Pirmo reizi savu vārdu nodrukātu viņa ieraudzīja izdevumā “Rīgas Viļņi” starp citiem kādam raidījumam jautājumus iesūtījušo lasītāju vārdiem. Savukārt pirmais “Vadugunī” publicētais stāstiņš bijis par to, kā viņai, mazai meitenei, klājies vasaras brīvlaikā. Raksts saucās “Viena diena” un bija nopublicēts laikraksta pirmajā lappusē. Vēlāk sekoja arī citas publikācijas. Lielā mērā pateicoties Lolitas “Vaduguns” krustmātei Ingrīdai Zinkovskai, kura ievadīja viņu žurnālistikas pasaulē. “Kaut kur mājās vēl glabājas Ingrīdas ar roku rakstītās vēstules, ko saņēmu pēc katra sava rakstiņa,” apgalvo žurnāliste. Lolita uzskata, ka viņai paveicies arī ar latviešu valodas skolotājiem – Rasmu Zušu un Arvīdu Šneperu, kuri savai skolniecei ielikuši labus latviešu valodas pamatus.
Piedāvājumu strādāt “Vadugunī” no toreizējās avīzes redaktores Rasmas Zvejnieces Lolita saņēma, kad vecākajam dēlam vēl pat nebija pusotra gadiņa. Pirmajā mēnesī Lolita katru dienu uz Balviem braukāja no Mastarīgas, vēlāk īrēja dzīvokļus un pastāvīgi dzīvoja uz kastēm. “Dēls Edijs man pat vienreiz prasīja,- mammu, kur mēs šovakar dzīvosim?” sarežģīto laiku atceras novadniece. Taču pamazām viss nostabilizējās – Lolita nopirka dzīvokli, iegādājās automašīnu un turpināja darīt iemīļoto darbu. “Vadugunī” nostrādātos deviņus gadus viņa atceras ar siltumu, jo tie bija milzīga azarta un entuziasma pilni: “Tas bija ļoti skaists laiks. Man ļoti patika tur strādāt, jo uzreiz redzi darba rezultātu – esi visam ļoti tuvu klāt. Tas uzliek lielu atbildību. Nedrīksti kļūdīties. Jāspēj saglabāt neitralitāte, jo nevari zināt, vai tev par savu labāko draugu rīt nebūs jāraksta kaut kas kritisks,” aizvadīto gadu pieredzē dalās žurnāliste. Viņa neslēpj gandarījumu, ka arī pēc kritiskiem rakstiem ar rakstu varoņiem izdevies saglabāt labas attiecības: “Nav tādu cilvēku, kurus man būtu neērti satikt. Nu, labi, varbūt bija kāda glupība nevis darbā, bet jaunībā sastrādāta – ai, ko tur: dzīve ir dzīve!”

Īso distanču skrējēja
Deviņus gadus nostrādājusi laikraksta redakcijā, Lolita bija uzrakstījusi tik daudz likteņstāstu, ka radās doma tos apkopot grāmatā. Izmantojot Kultūrkapitāla fonda projekta piedāvātās iespējas, kā arī pateicoties pozitīvajām Annas Rancānes un Laimas Muktupāvelas recenzijām, tapa grāmata “Par to, kas nekad nepāriet”.
Lolita uzskata, ka viņas valoda kopš tiem laikiem kļuvusi daudz bagātāka. Taujāta, vai to var iemācīties, žurnāliste atbild, ka spēja rakstīt laikam tomēr ir dabas dāvana. Iespējams, tas ir ierakstīts gēnos, jo vijīgos teikumos salikt rakstītos vārdus lieliski prot arī māsas un mamma. “Uz rakstīšanu skatos ar vieglumu – vienkārši ļauju valodai plūst. Es nemokos. Agrāk kolēģi brīnījās, kā tā var: no rīta atnāku uz darbu, ieslēdzu datoru un uzreiz kaut ko rakstu. Bet es esmu jau izdomājusi… Virsraksti izdomājas naktī, kad pēkšņi saprotu, ka vajag tieši tā. Jāļauj lietām notikt, jāskatās uz visu vieglāk. Tāda esmu arī dzīvē. Es vispār uzskatu, ka nevajag cīnīties – vajag dzīvot.”
Uz jautājumu - vai neplāno uzrakstīt kādu grāmatu, Lolita atteic, ka ir īso distanču skrējēja: “Varu uzrakstīt rakstu, bet nezinu, kā raksta grāmatu. Iespējams, ka to varētu, bet tādas domas man nav. Pilnībā izpaužos, rakstot to, ko rakstu. Dzīvoju no pirmdienas līdz piektdienai – pabeidzu iesākto, izbaudu padarīta darba sajūtu un tikai tad sāku nākamo.”
Lolita uzskata, ka viņas īstā vieta ir būt par redaktores vietnieci. Savulaik viņa bija “Vaduguns”, tagad – “Ievas Padomu Avīzes” redaktores vietniece. “Varbūt tas ir labi, varbūt nē, bet es joprojām ārkārtīgi smagi pārdzīvoju katru kļūdu. Pat līdz fobijai. Nevaru būt vadītāja, jo baidos kļūdīties. Bet vietnieka darbs man patīk, un es domāju, ka esmu laba vietniece,” pārliecināta novadniece.

Divreiz atteicās, trešo reizi meklēja pati
Lolita atceras, ka savulaik ļoti gribēja strādāt “Ievā”. Būdama dekrēta atvaļinājumā ar vidējo puiku, viņa aizrakstīja žurnālam un saņēma atbildi: “Lūdzu – dod tēmas un raksti!” Pirmais bijušās balvenietes raksts, ko publicēja populārais izdevums, bija joku gabals, kā viņa mācījās braukt ar automašīnu. Pēc tam sekoja citi. Drīzumā viņa saņēma uzaicinājumu strādāt kā štata žurnāliste, pēc kāda laika - vēl vienu šādu piedāvājumu, bet abas reizes atteicās, turpinot piedāvāt rakstus kā ārštata autore. Tikai, atgriezusies no dekrēta pēc jaunākā dēliņa piedzimšanas, Lolita saprata, ka tomēr vēlas šo darbu, un bez liekām grūtībām to arī dabūja. Žurnāliste neslēpj, ka tas bija ļoti emocionāli grūts lēmums – mainīt darbu, jo portāla “Latvijas Vēstnesis” redaktore viņu tolaik ļoti gaidīja atnākam no dekrēta.
Sākot strādāt jaunajā darbavietā, Lolita jutās ļoti nobijusies: “Tas tomēr bija Latvijas lielākais žurnāls. Nekad nebiju bijusi “Ievas” redakcijā. Nezināju, kā te ģērbjas, ko te ēd, ko dzer? Biju ļoti, ļoti nobijusies, jo neesmu nekāda sliežu kodēja. Pirmos mēnešus sēdēju pie sava galda ar seju pret sienu pie ļoti neērti nolikta datora, ko neuzdrošinājos izkustināt. Pirmajā mēnesī uzrakstīju rekordlielu rakstu daudzumu - kādus divdesmit trīs, un zaudēju pāris kilogramus svara. Man šķita, ka ir taču šausmīgi jāstrādā, citādi mani te neturēs. Visu laiku baidījos, ka pēc trim mēnešiem man pateiks, ka es tomēr nederu. Bet tā šie trīs mēneši ievilkušies līdz pat šim laikam, un jūtos šeit ļoti labi.” Visu “Ievā” nostrādāto gadu laikā bijusi tikai viena situācija, kad viņa vēlējās aiziet, bet tā atrisinājās, un šobrīd Lolita jūtas laimīga un novērtēta.

Tajos Balvos taču ir viss!
Lolita vienmēr uzskatījusi par savu trumpi to, ka pazīst ļoti daudz cilvēku. Paziņu loks ir tik plašs, arī pateicoties dalībai Vispasaules latviešu ģimeņu nometnēs “3x3”. Īpaši labi viņa zina Balvu cilvēkus, bet viņi - Lolitu: “Man vienmēr ir ļoti gribējies un paticis rakstīt par savas puses cilvēkiem. Kad jau atkal un atkal redakcijas sapulcēs iesaku kādu no Balvu puses, kolēģes saka: “Nē, tajos Balvos taču ir viss!” Man tik ļoti patīk, ka manas kolēģes tā apbrīno Balvus! Jā, tur tiešām ir viss: čakli zemnieki, spēcīgas sievietes un savas puses patrioti. Esmu patiešām no sirds pateicīga katram un ikvienam, kas ir atsaucies un piekritis sarunai ar mani. Noteikti nenosaukšu visus, par ko esmu rakstījusi lielākajos Latvijas žurnālos – pieminēšu vien tos, kas pirmie nāk prātā. Žurnālam “Klubs” savulaik rakstīju par motociklistu Daini Putniņu, un redaktors Aivars Pastalnieks pēc tam man ik pa laikam teica: uzraksti vēl kaut ko tikpat labu. Neparasta, bet atklāta saruna “Ievai” savulaik izdevās ar ārstu Andri Tjunīti, lieliska vasaras saulgriežu intervija – ar ģimenes ārsti Līgu Kozlovsku. Savā ziņā cilvēks no mūsu puses ir arī Liepnas ģimenes ārsts Jānis Stabingis – arī par viņu esmu rakstījusi. Esmu uzbūrusi vairākus košus dzīvesstāstus par Skaidrīti Zizlāni, Rudīti Krūmiņu, Ivetu Kaminsku, Velgu Krastiņu. Ļoti ilgi sarunai centos pierunāt savu bijušo kolēģi Imantu Slišānu – izcilu Latgales patriotu. Rakstot reizes divdesmit noklausījos Anša Ataola Bērziņa dziedāto dziesmu “Cārmyuikša”. Tas ir stāsts par puisi, kurš ilgi ir prom no mājām Latgalē, bet tur viņu gaida pīlādzis sarkanām ogām. Par vienu no veiksmīgākajām sarunām uzskatu arī interviju ar zemnieku Guntaru Bartkeviču gadā, kad pamatīgi applūda Baltinavas lauki, un upe pie Guntara mājām pat pagriezās uz otru pusi. Todien atkal mežonīgi lija, mēs braucām Guntara mašīnā, un es viņam teicu – nu, tu taču saproti, ka saruna nebūs tikai par zemnieka darbu... Augstu vērtēju uzticību, runājot arī par attiecībām – tas taču cilvēkiem vienmēr interesē! Guntars ļāvās, atbildēja uz visiem maniem jautājumiem un – vīrs un vārds – paša teiktajā neko nelaboja. 
Rakstīt par Balvu cilvēkiem – tas vienlaikus ir gan gandarījums par uzticēšanos, gan atbildība. Lai cik ir bijis prieka par labu rezultātu, diemžēl gadās arī tā, ka pat pēc runātāja atklātības izsijāšanas manā profesionālās pieredzes sietā vēlāk izrādās: cilvēks tomēr ir pateicis kaut ko par daudz, un viņam tuvinieki sāk pārmest – sak’, kāpēc tev to vajadzēja stāstīt! Šādās reizēs manī rūgtums mijas ar nesapratni: kāpēc dzimtu likteņu samezglošanās tiek uztverta kā kaut kas, par ko jākaunas un kas jāslēpj? Dzīve ir dzīve.”

 

Brīnišķīga Latgales vēstnese
ANNA PEIPIŅA, žurnāla “Ieva” galvenā redaktore:
“Lolitai ir divas labam žurnālistam ļoti svarīgas īpašības – viņai patiesi interesē un patīk cilvēki, un viņai piemīt kritiski analītiskā domāšana. Pirmā ļauj viņai veidot sirsnīgas un dziļas intervijas un dzīvesstāstus, otrā – urbties sarežgītās, pat piņķerīgās tēmās un izstāstīt tās vienkāršā, katram lasītājam saprotamā veidā. Ar Lolitu izjūtu zināmu solidaritāti, jo abas esam no Latgales, un visi zina, ka mūsu klātbūtnē par šo pusi neviens sliktu vārdu nedrīkst bilst! Un patiesībā jau viņa ir lieliska Latgales vēstnese, jo tieši ar viņas palīdzību visas valsts iedzīvotāji iepazīst daudz brīnišķīgu, gaišu Latgales cilvēku.”

Apbrīno nerimstošo radošumu
RASMA ZVEJNIECE, bijusī laikraksta “Vaduguns” redaktore:
“Lolita bija un ir talantīga žurnāliste. Prot saskatīt problēmu, atrast tēmu, izpētīt visu līdz saknei, uzrakstīt tieši, skaidri, pārliecinoši, arī emocionāli un skaistā, bagātīgā valodā. Visvairāk apbrīnoju viņas spēju panākt rakstu varoņu uzticēšanos un atvēršanos. Atceros viņas pirmo lielprojektu “Vadugunī” – “Likteņstāstus”, ko pēc tam izdevām arī grāmatā. Tie bija stāsti par cilvēkiem, kuri piedzīvojuši traģēdijas, nelaimes vai kuriem liktenis nav bijis labvēlīgs. Tagad šādi stāsti jau ir ierastāki, bet toreiz – tas bija neparasti un drosmīgi, jo īpaši vietējā avīzē, ko lasa visi kaimiņi. Tiešām apbrīnoju, cik ļoti cilvēki uzticējās Lolitai, cik emocionāli un toleranti viņa par viņiem rakstīja!
Otra lieta, ko apbrīnoju Lolitā, - viņas nerimstošo radošumu. Viņai vienmēr bija (un ir) idejas – rakstiem, projektiem, pasākumiem utt. Ir lietas un notikumi, par ko jāraksta katru gadu (vai pat katrā numurā), bet Lolita katru nākamo reizi spēj izdomāt citādu pieeju, atrast citu odziņu.
Trešā lieta, ko minēšu – vieglums, ar kādu Lolita strādā. Viņa darīja un izdarīja ļoti daudz, strādāja rūpīgi, dziļi un kvalitatīvi, bet nemocījās radošās mokās un pārgurumā, par ko visiem jādzird vai jāredz. Var jau sacīt – tāds dabas dots talants, bet, domāju, tas tāpēc, ka Lolitai vienmēr ir interesanti tas, ko viņa dara, viņa strādā ar prieku.
Lolita “Vadugunī” bija ne tikai žurnāliste, bet arī mana vietniece – tāda, par kuru varētu sapņot katrs redaktors. Mēs daudz esam arī kopā veidojušas 3x3 nometņu avīzes, un tur reizēm viņa bija redaktore, es – žurnāliste, reizēm otrādi, bet vienmēr tas bijis ļoti radoši un forši.
Ar interesi sekoju Lolitas radošajām gaitām pēc “Vaduguns” – “Latvijas Vēstnesī” un izdevniecībā “Santa”, un man ir prieks un arī zināms lepnums par viņu.”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Vai atbalstāt eitanāzijas legalizāciju Latvijā?