Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (28.02.2025.)

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Ļaut piedzīvot cieņpilnas vecumdienas

Statistikas dati liecina, ka Latvija noveco. Politiķi lauza galvas, ko darīt ar bijušo skolu ēkām, kā tās reanimēt, pielāgojot sabiedrības vajadzībām. Gulbenes novadā, spriežot, kāds varētu būt Jaungulbenes profesionālās vidusskolas liktenis, deputāti pirms septiņiem gadiem nosprieda veidot sociālās aprūpes centru “Jaungulbenes Alejas”.

2018.gada 25.oktobrī Gulbenes novada domes sēdē deputāti sociālā aprūpes centra “Jaungulbenes Alejas” vadītājas amatā iecēla Mariku Andževu, kura darbu iestādē uzsāka 26.novembrī. Viens no pirmajiem jaunās vadītājas uzdevumiem bija sociālās aprūpes centra iekārtošana un personāla komplektēšana. Jautāta, vai, laika ratu pagriežot atpakaļ, ietu to pašu ceļu, M.Andževa secina, ka tagad, apzinoties, ko tolaik uzdrīkstējās, acīmredzot neapjauta, ko tas nozīmē.

Un ko tas nozīmēja?

– Tas bija izaicinājums, jo tobrīd ēka nemaz nebija nodota ekspluatācijā. Patiesībā viss bija jāsāk no nulles (2019.gada 21.janvārī to nodeva ekspluatācijā). Bija jādomā par iekārtošanu, plānošanu – kas, kur un kā būs. Tāpat neizpalika amatu apraksti, pieņemtie lēmumi, kādi darbinieki nepieciešami. Tobrīd neapzinājos, ka darba lauks būs tik plašs.

Uz amatu pašvaldība bija izsludinājusi pretendentu atlasi. Vakancei pieteicās 6 personas. Tas nemulsināja, nebaidīja?

– Pirms tam strādāju Jaungulbenes slimnīcā. Kā zināms, lauku slimnīcas Latvijā daudzviet slēdza, veidojot aprūpes centrus. Uzsāku darbu Sveķu speciālajā internātpamatskolā kā medmāsa, pēc kāda laiciņa mani uzaicināja strādāt par sociālo darbinieci Jaungulbenes pagastā. Uzsāku darbu arī bāriņtiesā un paralēli turpināju strādāt internātpamatskolā ar bērniem un jauniešiem ar garīga rakstura traucējumiem. Papildinot izglītību, daudzus gadus tur nostrādāju kā sociālais pedagogs un mediķis. Tad pienāca mirklis, kad sapratu, ka kaut kas dzīvē jāmaina.

Kāpēc?

– Medicīnā strādājot, neizpalika saikne ar senioriem. Pieredze darbā ar hroniskām un onkoloģiskām slimībām sirgstošiem cilvēkiem, kā arī pēc insulta bija. Tolaik mūsu novadā jau bija divi aprūpes centri – “Siltais” un struktūrvienība “Dzērves”. Pašvaldība kopā ar Gulbenes novada Sociālā dienesta vadītāju Jāni Antaņeviču saprata, ka pakalpojums ir nepieciešams. Šobrīd mūspusē ir trīs aprūpes centri, un ik pa laikam veidojas rindas, turklāt mēs uzņemam tikai sava novada cilvēkus. Jāpiebilst, ka pirmajos darba gados uzņēmām seniorus arī no citiem novadiem.

Kā izdevās nokomplektēt komandu?

– Jau 2019.gada aprīlī mums bija jāuzņem cilvēki no Tirzas aprūpes centra, jo tas neatbilda nepieciešamajām prasībām. Mēs ļoti ātri iekārtojām pirmo un daļēji otro stāvu, lai varētu uzņemt seniorus. Visu darījām pakāpeniski – sakārtojām virtuvi, ierīkojām mediķu kabinetus, pagrabstāvā izveidojām tehniskās telpas un profesionālu veļas mazgātavu. Liels pārbaudījums bija kovida laiks, kuru kopā ar mūsu zinošajiem, profesionālajiem mediķiem un speciālistiem veiksmīgi izturējām, pat sniedzot padomus veselības un labklājības ministrijām, kā arī kolēģiem.

Ar cik senioriem uzsākāt darbu?

– 2019.gada 8.-9.aprīlī uzņēmām pirmos 23 mājas iemītniekus no Tirzas aprūpes centra. Šobrīd “Jaungulbenes Alejās” ir 54 darbinieki un 94 seniori. Dzīvojam trijos stāvos. Interesanti, ka mūsu centrā nokļūst seniori, kuri šajā ēkā savulaik mācījušies un strādājuši, kad te vēl bija lauksaimniecības skola, kas pārtapa par Jaungulbenes profesionālo vidusskolu. Cilvēki, ciemojoties Jaungulbenē, labprāt atceras, kā šeit ir dejojuši un dziedājuši. Ienākot centrā, nereti viņi atzīst, ka nevar aptvert, kur bija kabineti, kur bija aktu zāle, kur – ēdamzāle?

Bija nepieciešamas kardinālas pārmaiņas, lai skola pārtaptu par sociālo aprūpes centru?

– Ir pārbūvētas sienas. Vietā, kur tagad atrodas administrācija, atradās liela zāle, kur notika koncerti. Tajos gados pagrabs nebija līdz galam izbūvēts.

Jums ir nācies apmeklēt centru, kad tajā atradās skola?

– Jā, gāju uz pasākumiem un ballēm. Tāpat tolaik šeit, piemēram, rādīja kino. Arī blakus esošajā pilī virmoja dzīvība. Joprojām mēs, kā arī pagasta iedzīvotāji, izmanto sporta zāli.

Vai bijušo skolu ēkās, kuru nav mazums, Jūsuprāt, lietderīgi izveidot sociālās aprūpes centrus?

– Latvijā sabiedrība noveco, tāpēc ļoti aktuāli ir un būs sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un veselības aprūpes pakalpojumi. Mums zvana no visas Latvijas, meklējot vietu senioriem. Mūsu iestādē nonāk cilvēki, kuriem nav tuvinieku, un tāpat ir daļa, kuriem tie ir. Ņemot vērā darba, sadzīves un dzīves apstākļus, ne vienmēr bērni vai apgādnieki spēj nodrošināt pienācīgus apstākļus, ja viņu radiniekiem ir būtiski funkcionāli traucējumi, kad nepieciešama uzraudzība un pieskatīšana.

Ienākot centrā, nevarēja nepamanīt sveču izstādi. Izskatās, ka pie Jums virmo arī sabiedriski aktīva dzīve!

– Mēs nodrošinām sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju. Tas nozīmē, ka katru dienu katram senioram atbilstoši viņa vajadzībām nodrošinām speciāli sastādītu individuālo rehabilitācijas plānu. Nodrošinām kognitīvo spēju treniņus, kustību un radošas aktivitātes, kā arī palīdzam uzturēt un attīstīt sadzīves un pašaprūpes iemaņas. Katru mēnesi notiek kāds kultūras pasākums, kad ciemos atbrauc novada un kaimiņnovadu pašdarbnieki. Ņemot vērā aprūpējamo senioru skaitu, vieglāk, ka pie mums atbrauc, nekā mēs dodamies citur, kaut gan apmeklējam arī novadā organizētos pasākumus. Tāpat sadarbojamies ar kolēģiem, kopā svinot, piemēram, Jāņus. Svinam gadskārtu un Latvijas valsts svētkus, suminām jubilārus, organizējam talkas, radošās aktivitātes ar Gulbenes pilsētas pensionāru biedrību. Organizējam arī izstādes, lai senioru ikdiena būtu krāsaināka un piepildītāka.

Šķiet, Jums ir sava republika?

– Jā, tā ir. Mums ir ļoti laba komanda, kas meklē, domā, izdomā...

Nav noslēpums, ka Latvijā kadru jautājums paliek arvien aktuālāks.

– Tā patiesi ir sociālās aprūpes institūciju bēda. Daudzus gadus nebija sakārtota arī darba apmaksas sistēma. Šobrīd centrā darbinieku komanda ir nokomplektēta, un ceru, ka kādu laiku izmaiņu nebūs. Protams, nevar noliegt, ka ir problēmas ar medicīnas darbiniekiem aprūpes institūcijās.

Ir bijusi iespēja apmeklēt pansionātu “Balvi”?

– Esmu pie jums ciemojusies, arī lūgusi padomus. Paldies, nekad neatsaka palīdzību.

Vai piekritīsiet, ka aprūpes centri ir vieta, kur cieņpilni sagaidīt vecumdienas?

– Statistikas dati liecina, ka sabiedrība, kā jau minēju, noveco. Tātad šādi pakalpojumi ir un būs nepieciešami. Piemēram, Rīgā ir garas rindas.

Ja ir pieprasījums, kāpēc izpaliek piedāvājums, zinot, ka, piemēram, Balvu novadā daudzās bijušajās skolās svilpo vējš?

– Tas acīmredzot ir finansiāls jautājums. Tas nav lēti, lai ēkas pielāgotu prasībām.

Kurš šajos gados bijis visgrūtākais darbiņš?

– Kovida laiks, jo sākotnēji nebija nekādu vadlīniju, ko un kā darīt. Arī darbinieku trūkums, kas bija visā Latvijā. Tas ir smags darbs, turklāt dažādās vietās ir dažādas prasības.

Kā ar “izdegšanu”?

– Atpūšos savā mājā. Man ir mājdzīvnieki, puķu dobes. Apmeklēju koncertus, kultūras pasākumus un katru gadu dodas uz ārzemēm.

Tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Vai seniorus interesē politika?

– Vēlēšanu komisija nodrošina iespēju nobalsot tepat uz vietas. Politika? Varbūt trešdaļa spēj lemt, domāt un sekot līdzi.

Nereti pansionātos ir pa kādam “blēņdarim”...

– Dzīve ir dzīve. Protams, pie mums nonāk dažādi cilvēki ar dažādu dzīves pieredzi. Ik pa laikam ir kādas nelielas problēmas, kuras cilvēciski atrisinām. Centrs nav nekāds cietums vai pāraudzināšanas iestāde.

Ar ko vēl lepojaties?

– Mums ir ļoti daudz veselību veicinošu pasākumu, īstenojot dažādus projektus.

Piemēram?

– Mūzikas terapija. Iepriekšējos gadus mūzikas terapeite Vita Krūmiņa vadīja nodarbības senioriem ar funkcionāliem, kā arī psihiska rakstura traucējumiem (demence, Alcheimera slimība, depresija u.c.). Mājas iemītniekiem bija iespēja socializēties, izkustēties no ikdienas rutīnas, sadarboties un emocionāli uzlādēties. Iestādē darbu uzsācis fizioterapeits, kurš strādā ar senioriem divās grupās, kā arī palīdz individuāli. Pārvietojoties ratiņkrēslā, arī var vingrot!

Kā aprūpes centra izveidošanu vērtēja vietējie iedzīvotāji?

– Esam liela iestāde, tāpēc var teikt, ka “Jaungulbenes Alejas” atdzīvināja Jaungulbeni. Regulāri iekopjam apkārtni, veidojot puķu dobes un apstādījumus. Vasarā koncertus organizējam ārā, lai jebkurš interesents tos var apmeklēt. Tāpat ļoti bieži pie mums ciemojas pašvaldības izglītības iestāžu bērni, kas nes jaunas vēsmas.

Nepatika izpalika, kad likvidēja skolu?

– Protams, cilvēki bija neapmierināti, jo skolā strādāja ļoti daudz vietējo cilvēku, turklāt visu savu mūžu. Darbavietas bija, dzīvība kūsāja. Pieļauju, ka, dibinot aprūpes centru, bija arī negatīvi komentāri, piemēram: “Kārtējo skolu likvidē un atver aprūpes centru.”

Kā skeptiķiem paskaidrot, ka labāk zīle rokā nekā mednis kokā?

– Aizbrauciet palūkot, kā klājas tuviniekiem, kuri, iespējams, atrodas aprūpes centros. Ko darīt cilvēkiem, kad viņi nonāk bezizejas situācijā? Mums ir tik daudz dzīvesstāstu... Arī tuviniekiem, ievietojot senioru pansionātos, ir sirdsapziņas pārmetumi. Tomēr redzot, ka tas palīdz, turklāt abām pusēm, domas mainās. Nereti seniori atzīst, ka dzīvē tik daudz pasākumus un nodarbības nav apmeklējuši, nerunājot par nodrošinātajām ērtībām. Ikdiena nav vienmuļa. Tomēr jāatzīst, ka ir daļa cilvēku, kas tāpat nekad neko nepieņem.

Gatavi dzīvot pat sabrukušā mājā, bez apkures un labierīcībām?

– Jā, bet jāsecina, ka sabiedrības domas mainās. Mūsu mājā nonāk cilvēki, kuri jau ir painteresējušies, kurp dosies. Mūspuses novada ļaudis pārzina situāciju, kas un kur atrodas, kādi iespējami paziņas aprūpes centrā atrodas. Tas atvieglo izvēli!

“Jaungulbenes Alejas” pēc desmit gadiem...?

– Pirmkārt, apkārtne būs daudz, daudz labiekārtotāka un sakoptāka. Otrkārt, būs skaisti, ar ērtām atpūtas zonām. Treškārt, izmantojot projektus, papildināts pakalpojumu grozs. Kas vēl? Valsts būs parūpējusies, lai nav problēmu ar sociālās aprūpes darbiniekiem. Izglītības, algu jautājumi būs sakārtoti.

Kādas pārdomas raisīja saruna?

– Šajos gados gūta milzīga pieredze, kā no nulles izveidot, iekārtot iestādi un organizēt tās darbu. Piedzīvota pieredze dažādās situācijās – kovida periods, dažādas nestandarta situācijas, arī kļūdas, meklējot, kā iestādes darbu un pakalpojumu padarīt kvalitatīvu un atbilstošu, pielāgotu senioru individuālajām vajadzībām. Vienmēr senioru labsajūta ir bijusi pirmajā vietā. Izdzīvoti dažādi senioru dzīvesstāsti un, protams, arī skumjas. Svarīgi mūsu darbā ir nodrošināt cilvēka cieņpilnu aiziešanu. Pieredzēts prieks un gandarījums par atsauksmēm par labi veiktu darbu no senioriem, senioru tuviniekiem un sabiedrības. Tas motivē strādāt! Ja būtu jāsāk atkal no nulles, darītu to vēl labāk, jo pa šiem gadiem gūta liela pieredze. Apzinos, ka, vadot un organizējot iestādes darbu, kā arī nodrošinot iestādes galveno mērķi, tiek veicināta sabiedrības uzticība iestādei un pašvaldībai. Uzticības apliecinājumus un emocionālu gandarījumu par mūsu iestādi regulāri saņemam no tuviniekiem. Apzinos, ka tas ir kopējais komandas darbs. Iesaistāmies un organizējam dažādas aktivitātes (projekti, kultūras pasākumi u.c.), lai dažādotu savu ikdienu, pieņemtu jaunus izaicinājumus gan kā kolektīvs, gan katrs individuāli, kā arī lai lauztu stereotipus sabiedrībā un pašiem senioriem, ka cilvēki, kuri dzīvo institūcijās, ir sociāli atstumta sabiedrības daļa. Viena no iestādes stratēģijām ir celt darbinieku profesionālo kompetenci, nodrošinot tālākizglītības kursus, pieredzes apmaiņas iespējas. 2020.gadā uzsākām darbu pie dažādu aktivitāšu un projektu iestrādēm un realizēšanas, kā arī iesaistāmies piedāvātajos projektos ar mērķi pievērst apkārtējo sabiedrību kļūt atvērtākai un lauzt stereotipus par aprūpes iestāžu ikdienas dzīvi un aktivitātēm. Mērķis ir atvērt mūsu kolektīvu un seniorus jaunai pieredzei un arī starpkultūru sadarbības procesam. Vēlamies centra aktivitātēs iesaistīt klientu tuviniekus un vietējo sabiedrību. Piedalāmies nodarbinātības pasākumos vasaras brīvlaikā personām, kuras iegūst izglītību vispārējās, speciālajās vai profesionālajās izglītības iestādēs, kas veido labsirdīgu, pozitīvu paaudžu sadarbību, kā arī rada jauniešos cieņu pret mūsu iestādi un iestādes darbinieku darbu.

Ko novēlat senioriem?

– Uzticēties mums! Ļaut mums kopā, sadarbojoties ar senioru tuviniekiem, šo laiku mūsu mājā radīt piepildītu! Ļaut piedzīvot cieņpilnas, drošas, saturīgas vecumdienas!

Kopā ar prezidentu. Gulbenes novada sociālā aprūpes centra “Jaungulbenes Alejas” vadītāja Marika Andževa (foto – otrā no kreisās) priecājas, ka pērn pie viņiem ciemojies Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, atzīstot, ka tas bija emocionāli patīkams pasākums.

FAKTI

Kādreiz populāra un slavena

ü  1927.gadā Jaungulbenē sāka darboties mājturības skola.

ü  1940.gadā Jaungulbenē tika dibināta 1. Mehanizācijas skola Latvijā.

ü  1944.gadā pie skolas durvīm bija jauna plāksne, kas vēstīja, ka tur atrodas lauksaimniecības mehanizācijas skola, piecus gadus vēlāk – 1949.gadā – tā tika nodēvēta par 1.profesionāli tehnisko vidusskolu, 1984.gadā – par 51.profesionāli tehnisko vidusskolu, 1988.gadā – par Jaungulbenes lauksaimniecības skolu.

ü  Ar Zemkopības ministrijas 1998.gada 22.oktobra 218. rīkojumu Jaungulbenes lauksaimniecības skolu pārdēvēja par arodvidusskolu.

ü  2012.gada 1.septembrī skola atkal mainīja nosaukumu un kļuva par Jaungulbenes profesionālo vidusskolu.

ü  Jaungulbenes profesionālajā vidusskolā 2015.gada 1.janvārī mācījās 158 izglītojamie. Skolu slēdza 2015.gadā.

Vieta, kas atdzima

• Uz likvidētās Jaungulbenes profesionālās vidusskolas zemes īpašumiem oficiāli atradās deviņas ēkas, kas bija Izglītības un zinātnes ministrijas padotībā. 2015.gadā pēc domes deputātu lēmuma pašvaldība pārņēma četras ēkas un sporta laukumu.
• 2018.gada janvārī Gulbenes novada pašvaldība īstenoja vērienīgu projektu bijušās skolas energoefektivitātes paaugstināšanai, uzsākot pārbūvi. Projektā investēti 2,4 miljoni eiro, tostarp pašvaldības finansējums – 152 730,01 EUR.
• Uz ēkas jumta uzstādīti 24 saules kolektori karstā ūdens sagatavošanai vasaras sezonā, uzstādīta ventilācijas sistēma ar rekuperāciju, izbūvēts lifts.
• Ēka ekspluatācijā nodota 2019.gada 21.janvārī, atklāta 4.aprīlī.
• Izvietotas 47 istabas, paredzētais klientu uzņemšanas skaits – 99.
• Sanitārie mezgli pielāgoti klientu ar funkcionālajiem traucējumiem vajadzībām.

Ko darīt ar slēgtajām skolu ēkām?

Guna Švika, Gulbenes novada domes priekšsēdētāja vietniece: – Sākotnēji ēka, kur atrodas sociālais aprūpes centrs “Jaungulbenes Alejas”, nepiederēja pašvaldībai. To pārņēmām no Izglītības un zinātnes ministrijas. Bijušās skolas galvenā mācību korpusa ēka tika renovēta no pagraba līdz jumtam, turklāt uzstādītas arī saules baterijas. Gulbenes novadā garā laika periodā ir domāts par 10 bijušajām skolas ēkām. Līgo pagastā uzreiz tapa sociālās aprūpes centrs “Siltais” ar filiāli Daukstu pagastā. Tā tagad ir viena iestāde, kaut gan sākotnēji bija doma, ka bijusī Daukstu pamatskola būs pagaidu variants. Spriedām, – kā atvērsim “Alejas”, tā skolu izmantosim citiem mērķiem. Filiāle turpina darbu, jo pieprasījums ir liels. Jā, cilvēki mēdz pārmest un teikt: “Lūk, skolas nolikvidējāt un salikāt sociālās aprūpes centrus.” Ne jau visās bijušo skolu ēkās mēs izmitinājām vecos ļaudis. Pirmkārt, mums nebija šādu senioru aprūpes centru. Otrkārt, Jaungulbenē bija vecā lauku slimnīca, kur strādāja pieredzējuši darbinieki. Tas arī bija pamats, ar ko sākt. Rankas pagastā bija divas skolas – Rēveļu un Rankas pamatskolas. Abas – Latvijas laikā un tālu no centra būvētas. Iespējams, tā bija kļūda, ka likvidējam Rēveļu skolu. Kāpēc? Tā atradās tuvu Jaunpiebalgas robežai, un daudzi bērni protestējot aizgāja mācīties uz Jaunpiebalgu. Ēka tomēr nav tukša. Tur atrodas kultūrvēsturiskā mantojuma centrs, bibliotēka, kā arī notiek dažādas aktivitātes. Rankas skolas ēku izsolē iegādājās privātais uzņēmējs. Savukārt Rankas skolu pārcēlām uz arodskolas telpām, kas ir milzīgs piecstāvu internāts ar četru stāvu skolas ēku. Tagad tā ir Ogres tehnikumu programmu realizēšanas vieta. Telpu tur pietiek, tāpēc varējām ievietot pamatskolu Rankas centrā. Lizumā un Lejasciemā ir skolas. Druviena bija viena no pirmajām, kur skolu slēdzām, jo situācija ar skolēnu skaitu atsevišķās klasēs bija katastrofāla. Nulle bērnu. Šos bērnus vedam uz Lizumu un Tirzu. Druvienas skolā, kas atradās muižas ēkā, mājvietu radis Latviskās dzīvesziņas centrs. Tāpat turp pārvietotas visas pagasta iestādes – pagasta pārvalde, bibliotēka, feldšerpunkts. Galgauskā skolu uz līguma pamata esam nodevuši uzņēmēja rīcībā, kurš tur izmitina strādniekus. Stāmerienas skola arī ir slēgta. Uz līguma pamata tā nodota Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Teritorija ir paplašināta, uzbūvētas piebūves. Litenes skola šogad ir daļēji tukša. Pēc skolas likvidācijas darbu uzsāka Valdorfa privātskola, bet acīmredzot bērnu trūkuma dēļ mācības pārtrauca. Tur telpas izmanto vietējā kopiena. Pilskalna skola Beļavas pagastā, kas atrodas muižā, patiesi šobrīd nav apdzīvota. Priekšā būs ļoti liela izšķiršanās valstiskā mērogā, jo, veicot izpēti, secināts, ka tur atrodas ievērojams kultūrvēsturiskais mantojums, kas ir saglabājies, nav izpostīts, sākot ar grīdām, krāsnīm un durvīm. Bijušais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis uzskata, ka tas ir valstiskas nozīmes objekts. Būs jālemj, vai iesim uz atsavināšanu, vai valsts nāks palīgā. Pamesta nav, uzturēta tiek. 2024.gadā slēdzām Gulbīša pamatskolu. “Nāciet ar savu ideju,” vietējiem iedzīvotājiem teica domes priekšsēdētājs Andis Caunītis.

Skolu slēgšana ir nūja ar diviem galiem. Mēs saprotam, ka nav jēgas klasē mācīties pieciem bērniem. Jāiet uz lielākajām skolām, bet ar to naudu, ko tērējam skolēnu pārvadājumiem, mazo skolu varētu uzturēt. Bet... nav bērnu, nav skolotāju. Nezinu, tas ir populāri vai nē, bet uzskatu, ka daļu slēgto skolu vajadzētu atsavināt, atdodot cilvēkiem ar uzņēmējdarbības idejām. Lai uzņēmēji saimnieko! Protams, vietējie iedzīvotāji visu ko spēj izdomāt, piemēram, audīsim un ko tik nedarīsim. Diemžēl ēku uzturēšana ir nežēlīgi dārga. Tāpat pašvaldībai ir jāsaprot, kur pašai pietrūkst telpu un kuras var izmantot pašvaldības vajadzībām.

Jānis Antaņevičs, Gulbenes novada Sociālā dienesta vadītājs: – Izdevies sakārtot sociālās aprūpes centrus Jaungulbenē, līgo un Daukstu pagastos, kas tagad atrodas bijušo skolu ēkās. Sākotnēji spriedām, vai izdosies tās piepildīt ar mūsu pagasta cilvēkiem, vai nāksies importēt? Diemžēl demogrāfiskā līkne valstī atspoguļo esošo situāciju – sociālie pakalpojumi kļūst arvien pieprasītāki. Esam izveidojuši arī sociālo māju bijušās Ozolkalna pamatskolas ēkā, kas tagad pārtapusi par sociālo māju “Blomīte”. Piekrītu, ka skolu ēkās var veidot sociālos aprūpes centrus, tomēr jāņem vērā vairāki faktori. Protams, nevajag būvēt jaunu, ja ir resursi. Tomēr svarīgs, pirmkārt, ir finansiālais atbalsts. Otrkārt, vai būs personāls, kas tur strādās. Jebkurā darbā jāorientējas uz iedzīvotāju, pašvaldības un valdības atbalstu. Jāspēj arī pārliecināt. Uzskatu, ka seniori ir pelnījuši 21.gadsmita līmeņa pakalpojumus.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/642066528362959

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (25.02.2025.)

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Pārmaiņas uzlabo vai grauj izglītības kvalitāti?

Skolu tīkla reforma jau vairāku gadu garumā raisījusi karstas diskusijas sabiedrībā. Vieni iestājas par izglītības kvalitāti un skolotāju profesionālo izaugsmi, turpretī citi savā pārliecībā ir nelokāmi – lauku skolām būt! Sarunās skaidrojām, vai skolu tīkla reforma attaisnos uz to liktās cerības.

Skolu tīkls ir pašvaldības pārziņā

Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos, zinātņu doktore sabiedrības vadībā INĀRA DUNDURE sarunā atklāj skolu tīkla reformas nepieciešamību un skaidro pedagogu un vecāku lomu pārmaiņu procesā.

Kā demogrāfijas jautājums ietekmē lauku apdzīvotību un skolu tīklu?

– Ik gadu redzam, kāds ir iedzīvotāju skaita sarukums valstī, ka dzimst arvien mazāk bērnu, īpaši Latgalē. Demogrāfiju ietekmē ne tikai situācija pasaulē, piemēram, karš Ukrainā, kad katra ģimene izvērtē un piedomā par bērnu laišanu pasaulē, bet arī iedzīvotāju mobilitāte. Latgales iedzīvotāji bieži vien izvēlas doties dzīvot uz galvaspilsētas pusi – Valmieru, Cēsīm, Siguldu, Rīgu vai Pierīgu. Mobilitāte skar jaunāka gadagājuma cilvēkus, kuri veido ģimenes ne Latgalē, ne Balvu novadā, bet tuvāk Rīgas pusei. Mārupes novadā, piemēram, katru gadu pieaug 1–6 gadus vecu bērnu skaits, arī atbrauc dzīvot jaunas ģimenes ar bērniem, kam ir tieša ietekme uz skolēnu skaitu pirmsskolas izglītības iestādēs un vispārējā izglītībā. Sākot ar 7.-9.klasi, kā liecina pieejamie dati, notiek skolēnu aizplūšana uz lielākām skolām vai uz profesionāli tehniskajām vidusskolām. Pozitīvi, ka Balvu novadā ir tāda skola kā Balvu Profesionālā un vispārizglītojošā vidusskola. Jāatceras, ka šobrīd nav neviena normatīvā regulējuma, kas noteiktu skolēnu skaitu 1.-9.klasēs, joprojām darbojas modelis “Nauda seko skolēnam”. Tiekoties ar Valsts prezidentu, valdības un pašvaldību pārstāvjiem, viedoklis ir viennozīmīgs – modeli “Programma skolā” ieviesīs tikai tad, kad būs finansējums. Izglītības iestāžu normatīvo regulējumu nosaka MK noteikumi nr. 376 un nr. 583. Pašlaik IZM skolām nepiemēro kvalitātes kritēriju – centralizēto eksāmenu (CE) rezultātu indeksu, kas paredz, – ja nesasniedz CE rezultātu indeksu, daļu no pedagogu darba samaksas finansē pašvaldība. Skolu tīkls ir pašvaldības pārziņā.

Vai, samazinot skolu skaitu, uzlabosies izglītības kvalitāte?

– Tā ir vēlme izdarīt spiedienu uz pašvaldību izglītības iestādēm, lai pierādītu, – ja bērnu skaits lielāks, izglītības kvalitāte labāka. Nepiekrītu. Ir arī cita lieta, – ja skolēnu skaits klasēs ir neliels, bērni neiegūst sadarbības prasmes, neattīsta kognitīvās un citas prasmes, kam dzīvē ir liela nozīme, svarīga ir arī draudzēšanās un sadzīvošana ar citiem bērniem. Lielās klasēs ir grūtāk apgūt mācību vielu, īpaši mazajiem bērniem. Mulsina, ka dažkārt 4.klašu skolēni, kuri nāk no mazajām skolām, slikti lasa. 1.-3.klašu skolēniem viens no uzdevumiem ir prast tekoši lasīt un saprast izlasīto. Diemžēl prakse rāda, ka no mazām skolām nāk bērni, kuri nelasa tekoši. Nav tā, ka lielākā klasē būs labāka izglītības kvalitāte, bet ļoti svarīga pedagogu un vecāku attieksme, lai bērni pēc 1.klases lasītu un saprastu, ko ir izlasījuši. Ja nav iemācījušies lasīt, atpaliek no pārējiem bērniem klasē, visvairāk cieš rezultāti matemātikā, jo skolēns nespēj saprast izlasīto.

Ko varētu darīt, lai uzlabotu skolēnu lasītprasmi?

– Aicinu visus pedagogus organizēt regulāras grāmatu lasīšanas, jo tekoša lasīšana ir pamats labai izglītībai. Ar katru klasi skolēniem nāk klāt jauni, sarežģītāki mācību priekšmeti, un tie skolēni, kuri nav apguvuši lasīšanu, bieži vien meklē ieganstu, lai neietu uz skolu, bērnos parādās agresija, jo viņi netiek līdzi citiem un līdz ar to slikti jūtas. Katrā izglītības posmā ir savs uzdevums, un, pārejot no viena izglītības posma uz otru, ir jābūt pēctecībai. Lasīšana ir visa pamatā!

Bieži arī izskan viedokļi par to, ka skolēni nedrīkst pārrakstīt pārbaudes darbus, lai uzlabotu rezultātu, bet neviens taču nav liedzis organizēt fakultatīvās nodarbības. Ja skolēns slikti uzrakstījis pārbaudes darbu, var ar viņu papildus strādāt fakultatīvajās vai pagarinātās grupas nodarbībās. Tas ir pedagogu attieksmes jautājums. Citviet, piemēram, skolēni, kamēr iemācās tekoši lasīt, fakultatīvajās nodarbībās lasa grāmatas. Arī pēc mācību stundām, gaidot autobusu, skolēni skolas bibliotēkā vai mācību kabinetā var lasīt pasakas vai citas grāmatas. Svarīga arī vecāku loma, bet, ja viņi nevar vai nespēj, skolām jāuzņemas šis pienākums. Kāpēc skolēni skrien mācīties uz elitārām (vecāku izpratnē) skolām? Tur pilnīgi mainās skolēnu uzvedība, jo iegūst uz vērtībām balstītu izglītību. Pašvaldības nāk pretī, nodrošinot ēdināšanu un transportu, bet izglītība lielākoties ir bērnu, vecāku un pedagogu kopdarbs.

Ko pašvaldības var darīt, lai neļautu iztukšoties ES ārējai robežai, lai slēgtajās skolās notiktu uzņēmējdarbība vai cita rosība?

– Sekot līdzi, vai izmanto atbalsta sistēmu, kas ir Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) izstrādātajā plānā, ko MK ir apstiprinājis. Uzņēmēji var radīt darbavietas, taču jāņem vērā, ka iedzīvotāju pirktspēja samazinās, bet uzņēmējam svarīgi, lai saražoto produkciju var pārdot. Uzņēmēji brauks tur, kur ir, kas pērk. Uzskatu, ka jābūt īpašai atbalsta sistēmai, nodokļu atlaidēm. Pašvaldības neko nevar atrisināt, kamēr būs vienādi spēles noteikumi uzņēmējiem, kas darbojas pierobežā, un, piemēram, Pierīgā. Palīdzēt var īpašs atbalsts Latgalei un augstāks algas koeficients, lai iedzīvotāji (pedagogi, mediķi un citi speciālisti) brauktu uz turieni strādāt. Situācija ar vietām, kas izmirst, nav raksturīga tikai Latvijai. Iedzīvotāju migrācija notiek nepārtraukti, cilvēki dodas uz vietām, kur vairāk iespēju.

Kā vērtējat programmu “Latvijas skolas soma”, kas arī lauku skolēniem ļauj tuvāk iepazīt kultūras norises?

– Pozitīvi. Ar šo programmu vēlējāmies, lai arī skolēni no laukiem var aizbraukt uz teātri vai operu, apskatīt un apmeklēt kultūras pasākumus. Ir arī kultūras iestādes, kas piedāvā pasākumus skolās uz vietas. Ir panākts, ka “Latvijas skolas soma” ir budžeta pamatprogrammā, kas nozīmē, ka tā darbosies arī turpmāk. Ja par šo programmu ir kādi ierosinājumi, var sazināties ar programmas nodaļas vadītāju Aiju Tūnu.

Ko novēlat pedagogiem un citiem laikraksta lasītājiem?

– Visam pamatā ir mīlestība. Atceramies – mīlestība nozīmē arī prasības. Pedagogiem novēlu mīlestību pret savu darbu un saprast, kā mainās sabiedrība. Ja nāk ar pozitīvu attieksmi, arī pretī saņem labvēlību. Ikvienam vēlu mīlestību ģimenē un uz to darbu, ko dara. Nemeklēsim vainīgos katrai lietai, bet vispirms paskatīsimies paši uz sevi!

Svarīgs ir kopdarbs. I.Dundure atzīst, ka vecākiem un pedagogiem jāsadarbojas, lai skolēniem būtu labi rezultāti.

Tā ir lauku iznīcināšana

MARGARITA KOLOSOVA no Rēzeknes novada, piecu bērnu mamma: – Pirms diviem gadiem interneta vietnē “Mana balss.lv” iesniedzu iniciatīvu “Lauku mazajām vidusskolām būt!”, kas savāca vairāk nekā 11 tūkstošus iedzīvotāju parakstu. Kad bijām Saeimā un pie Saeimas rīkojām piketu, cik iedzīvotāju bija, tik bija... Pārsteidza, ka cilvēki naivi domāja, ka viņu skolu jau neslēgs. Tagad daudzas vidusskolas, kas cerēja, ka kāds ņems vērā viņu nosacījumus, situāciju glābs pierobežas statuss, līdz ar to skolēnu skaits varēs būt mazāks, saprot, ka situācija ir tāda, kāda ir. Proti, ja vēl neslēdz visu skolu, tad sāk slēgt kādu konkrētu skolas posmu. Un piemēri nav tālu jāmeklē. Cilvēkus vairākkārt uzrunājām, bet atbildē skanēja, ka viņu skolai slēgšana nedraud. Pirms gada, esot Saeimā, komisijas pārstāvjiem, kas izskatīja iniciatīvu par lauku vidusskolām, jautāju, cik no viņiem savulaik beiguši lauku vidusskolas. Rokas pacēla aptuveni 80% komisijas pārstāvju. Tad jau, šķiet, nav taisnība izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai, kura izteicās, ka lauku skolās ir švakāki skolotāji, skolēniem ir mazāk iespēju. Komisijā atzina, ka jautājums par lauku skolām ir ne tikai par izglītību, bet arī par ekonomiku, drošību un cilvēkiem.

Runājot par laukiem un to nākotni, lai arī esmu optimiste, skatos reāli – lauki ar katru mēnesi kļūst par masveida pansionātiem, kur pensionāri pārtiek no savām pensijām. Uzņēmēji uz laukiem neies, lai arī sola nodokļu atlaides vai citus labumus, jo tur nav potenciālo darbinieku. Ļoti viegli ir pamest savu māju, bet atliek to nekurināt kādu ziemu, un nav vairs, kur atgriezties. Zinu gadījumus, kad cilvēki aizbrauc prom pavisam. Varbūt viņu pamestās lauku mājas pēc gadiem atbrauks apskatīt bērni vai mazbērni. Bēdīgi. Arī drošības ziņā tas ir nepareizi un nedroši. Trūkst tikai Latvijas atslēgas, kā filmā “Vella kalpi”, ko iedot atnācējiem, jo pretī būs tikai lielo zemnieku apstrādātie tīrumi... Nebrīnos, ka drīz lauku mājas izzudīs no kartes. Cilvēki laukos ir iedzīti stūrī – no vienas puses prasa, lai vecāki rūpējas par bērniem līdz 18 gadu vecumam, no otras – lai rūpētos par bērniem, vecāki būs spiesti pamest mājas, jo izvēlēsies pārcelties uz dzīvi tuvāk skolai. Nepilngadīgam bērnam pilsētā ir daudz vilinājumu – cigaretes, alkohols u.c. Tā ir iekšēja lauku iznīcināšana, kur strādā vienkārša sistēma – pie jums nav darbavietu, jaunatne brauc prom, bērni nedzimst, tātad jums nevajag pasta nodaļas, skolas un citas iestādes. Redzot, ka lauku māju logos izdziest gaisma, ka tur vairs nerej suns, nedzied gailis, paliek bēdīgi. Nebūs, kas dārzā norauj ogu sauju vai iestāda ābeli. Tā mēs zaudējam latviskumu, jo, grozi, kā gribi, latvieši ir zemnieku tauta.

Nedrīkst uzsākt reformu bezatbildīgi

INGA VANAGA, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāja: – Kopumā kā arodbiedrība uzskatām, ka ir jāmaina sistēma, jo “Nauda seko skolēnam” sevi jau izsmēlusi. Būtībā šī brīža sistēma soda mazo skolu pedagogus, īpaši, ja runājam par pierobežas vai Eiropas Savienības (ES) ārējās robežas skolām. Nedrīkst būt tā, ka skolotājs tiek sodīts par apstākļiem, ko viņš nevar ietekmēt. Skolām ir jāpievērš uzmanība individualizēti, nedrīkst visas vērtēt pēc vieniem parametriem. Pozitīvs aspekts ir tas, ka skolās paredzēts vairāk atbalsta personāla – lai arī nepietiekamā daudzumā, bet vairāk nekā iepriekš. Visumā no gaidāmās reformas ir ieguvumi, piemēram, lielāks taisnīgums pret pedagogiem, arī Rīgas skolu pedagogiem, bet, protams, ir arī vairāki riska momenti – skolēnu skaits skolās pie ES ārējās robežas, nepietiekams atbalsta personāla skaits, nekorekti lobētas privātskolas. Reforma diemžēl neparedz pedagogu slodzes balansēšanu – skaitļu izteiksmē redzams, ka slodze būs balansēta, bet reāli dabā nebūs. Tas neveicinās skolotāju pārslodzes un izdegšanas mazināšanu. Gaidāmā reforma, manuprāt, vēl ir pilnveidojama. Piekrītu, ka skolu tīkls ir jāreformē, bet nedrīkst uzsākt reformu bezatbildīgi. Nedrīkstam izglītības nozarē atļauties vēl vienu, tā teikt, “Rail Baltica”.

Raugoties no skolu tīkla optimizācijas viedokļa, Latvijā iedzīvotāju blīvums ir gandrīz četras reizes mazāks nekā ES valstīs vidēji. Atšķiras arī, piemēram, ceļu infrastruktūra un kvalitāte. Valdība un parlaments ir lēmuši, ka darba devējs var atbalstīt pedagogu nokļūšanu izglītības iestādē, bet jāņem vērā, ka ne visi pedagogi vēlēsies strādāt skolā, kas atrodas tālu no mājām, jo viņiem tas nav izdevīgi. Līdz ar to varam pazaudēt labus pedagogus. Vai politiķi ir līdz galam izvērtējuši situāciju, – ja slēdz kādu skolas piedāvāto izglītības posmu, piemēram, vidusskolas klases, vai profesionālajām skolām ir pietiekama fiziskā kapacitāte nodrošināt skolēniem dienesta viesnīcu? Jārunā par atbalsta iespējām ģimenēm, jo, ja visiem skolēniem nebūs vietu dienesta viesnīcā, vajadzēs īrēt istabas, kas ir papildus izdevumi vecākiem. Jādomā arī par atbalsta programmu pedagogiem, kuriem atlikuši daži gadi līdz pensijai un nav iespēju pārkvalificēties. Lai nav tā, ka skolotājus, tā teikt, izmetam uz ielas. LIZDA uzskata, ka valstij šim nolūkam ir jāatrod nauda. Protams, skola katrā pašvaldībā ir gudrības, satikšanās un kultūras centrs, tā ir multifunkcionāla iestāde. Pedagogs nav tikai skolotājs, brīžiem tas kādam ir arī draugs vai mamma. Diemžēl skolas pedagogi pamazām pārņem arī kaut ko no sociālā darbinieka vai policista pienākumiem. Svarīgi saglabāt izglītības iestādes arī tādēļ, lai jaunās ģimenes nebrauc prom.

Runājot par noteikto skolēnu skaitu, pašvaldības pēc noteiktas metodikas sadalītas pa grupām. Panācām, ka finansējumu pašvaldībām dos arī tad, ja pamatskolas posmā būs līdz 25% un vidusskolas posmā – līdz 10% mazāks skolēnu skaits nekā paredzēts. Netaisnīgi, ka skolām, kas atrodas pie ES ārējās robežas, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) neplāno pieļaut 10% skolēnu skaita samazinājumu. Ministrija nepiekāpjas. Tajā pat laikā privātskolām noteikts, ka 10.-12.klasēs varēs būt 10% mazāk skolēnu nekā noteikts. Ir starpība, vai nokomplektēt nepieciešamo skolēnu skaitu Rīgas vai Jelgavas privātskolās, vai pie ES ārējās robežas. Redzam, ka tas ir privātskolu lobijs un ka tas ir netaisnīgi pret skolēniem un skolotājiem. Tur, kur būtu jāatbalsta, nav kompromisu. Aicinu vecākus iestāties pret šo netaisnību!

Pēdējā laikā bieži pieminam izglītības kvalitātes monitoringu, ko iecerējusi IZM. Uzskatām, ka vērtēšanas sistēmai kā tādai ir jābūt, bet ne jau ik pēc pāris gadiem atvēlēt pētījumiem miljonus eiro. No 2018. līdz 2023.gadam bija monitorings ar tādiem pašiem mērķiem, par ko tagad runā nozares ministre. Toreiz tika veikti deviņi pētījumi. Vai tā ir gaisā izmesta nauda? Vai ar centralizēto eksāmenu un citiem pētījumiem vēl nepietiek? Vai ar OECD datiem nepietiek? Pašlaik IZM ir iecerējusi atkal svērt un mērīt, zinot, ka trūkst finansējuma mācību līdzekļu iegādei un citiem svarīgiem mērķiem. Ir zināms, ka bērniem un jauniešiem ir lasītprasmes problēmas. Lūdzu, dodiet atbalstu skolēniem un pedagogiem. Prasīsim daļu naudas, kas paredzēta izglītības kvalitātes monitoringam, atvēlēt mācību līdzekļu izstrādei, interešu izglītībai bērniem ar speciālām vajadzībām un sporta skolām. Zināms, ka jauniešiem jābūt vairāk iesaistītiem fiziskajās aktivitātēs, bet naudu tam neparedz. Piemēram, svarīga peldētapmācība bērniem, jo tas ir drošības, dzīvības un veselības jautājums. Izvērtējam, lūdzu, kas ir prioritāte – dzīvība vai pētījumi, pieredzes apmaiņas braucieni un jaunas darbavietas! Nozares ministre bieži vien mūs sadzird tikai tad, kad ejam uz konfliktu, iesaistām Valsts prezidenta kanceleju, Saeimas deputātus un nozares citas organizācijas.

Izglītības kvalitāti nenosaka skolas lielums

GUNDEGA RANCĀNE, Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu pamatskolas direktore: – Protams, skolu tīkla reforma ir vajadzīga, jo palikt tā, kā bija pirms 10 vai 20 gadiem, nevar. Valdības politikas un globalizācijas rezultātā dzīve ir mainījusies, skolēnu skaits ir ievērojami samazinājies. Vienīgi nepatīk, ka skolu tīklu maina, tā teikt, pēc Excel tabulas – neiedziļinoties, nedomājot par drošību, reģionu apdzīvotību, tradīcijām un latviskuma saglabāšanu. Mūsu skola, kas ir Amatu skola, piemēram, aizpilda noteiktu nišu, iedod skolēniem izpratni par tradicionālo amatniecību. No tiem, kas veido politiku, šķiet, attieksme pret laukiem ir ciniska, tā nav valstiska. Ja slēdz skolas, bērni ir spiesti mainīt dzīvesvietu vai dzīvot kopmītnēs. Lauku pagastu bērni būs spiesti mācīties pilsētu skolu lielajās klasēs. Bērniem bieži vien ir psihoemocionālas problēmas. Nevar, piemēram, 30 skolēni klasē mācīties vienādā tempā. Līdz ar to vecāki būs spiesti algot privātskolotājus, jo pedagogs reāli nespēj stundā, kas ilgst 40 minūtes, strādāt ar katru skolēnu individuāli. Daļa skolēnu strādā, daļa – sēž. Pagaidām vēl lielo skolu skolēniem ir iespēja meklēt mazākas lauku skolas, kur ir individuāla pieeja katram bērnam. Ja nebūs mazo skolu, ko tad darīs skolēni? Pamatizglītība, kā zināms, ir obligāta, tā ir jāiegūst.

IZM ministre A.Čakša bieži vien kā mantru skaita to, ka liela skola ir labi, maza skola – slikti. Turklāt ministre pasniedz to kā patiesību, piemēram, ka mazās skolās esot vairāk vardarbības. Tie ir meli! Tieši lielajās skolās vardarbība ir izteikta problēma, nevis mazajās izglītības iestādēs. Protams, arī laukos mēdz būt neiecietīgi bērni, bet nav tā, ka mazajās skolās vardarbība citam pret citu būtu akūta problēma. Ministre ar saviem izteikumiem bieži vien musina sabiedrību, un sabiedrība tic. Valdošā kliķe no televīzijas ekrāniem var stāstīt, ko grib, piemēram, to, ka mazajās skolās nav izglītības kvalitātes, bet lielajās ir. Izglītības kvalitāti nenosaka skolas lielums, tā ir atkarīga no daudziem faktoriem.

Pedagogi noveco, vidējais skolotāju vecums ir aptuveni 50 gadi. Nedrošības sajūta par nākotni un nemitīgās pārmaiņas izglītībā jaunos pedagogus nepiesaista. Turklāt, kā atzīst skolu direktori, pēc augstskolas beigšanas jaunie pedagogi ir maz sagatavoti darbam ar skolēniem. Bērni un jaunieši gadu gaitā ir mainījušies, arī vecāku attieksme pret skolu un pedagogiem ir mainījusies. Var teikt, ir izaugusi pabalstu paaudze, kas radusi uzskatīt: “Man pienākas.” Izglītības demolēšanas sekas vēl tikai priekšā, viss palēnām veļas uz leju.

Mūsu skola pagājušajā gadā izgāja akreditāciju. Iepriekš, kad vēl bija vidusskola, pie mums brauca mācīties jaunieši gandrīz no visas Latvijas. Tagad esam pamatskola. Ceram, ka valstī pieņemtajiem noteikumiem attiecībā uz nepieciešamo skolēnu skaitu būs arī izņēmuma statuss. Kauns par Latvijas politiku, ka tik nelielā valstī nevar īstenot vienmērīgu attīstību. Laukos trūkst darbavietu, līdz ar to nav bērnudārzu, skolu un iedzīvotāju. Skola un bērnudārzs ir viens no nosacījumiem, lai ģimenes atgrieztos uz dzīvi laukos. Dod Dievs, lai tukšajās lauku teritorijās neiebrauc tanki!

Manuprāt, jābūt politikai, kas izvērtē katru iestādi pierobežā, tās vajadzību un jēgu, nevis piemēro formulas, attiecinot uz visu valsti vienādi.

Nepatīk, ka melo – aizslēgsim mazās skolas, un būs nauda pedagogu algām. Pašvaldībām skolu ēkas būs jāuztur tik un tā. Visi pedagogi, kuri līdz šim strādāja mazajās skolās, nepārcelsies uz dzīvi pilsētā, jo daudziem ir ģimenes, ir izveidota saimniecība laukos. Rēzeknes novadā pagājušajā gadā notika pedagogu aptauja, kur 30% skolotāju atzina, ka apsver domu mainīt profesiju. Ir kolēģi, kuri jau pašlaik strādā Rēzeknes valstspilsētas skolās. Viņi atzīst, ka dienas beigās dažkārt ir tuvu ģībonim, jo darba slodze ir milzīga. Nozarē, jāatzīst, problēmu ir ļoti daudz.

Skumjas rada tas, ka miljoni un pat miljardi naudas tiek novirzīti apšaubāmiem projektiem, pētījumiem, monitoringiem, bet tādās nozarēs kā izglītība un veselība, kur iesaistīti dzīvi cilvēki, naudas mūždien pietrūkst.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1027520136085601

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (17.01.2025.)

Atdzimst jaunā veidolā

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Skolas Litenē caur vēstures lokiem…

• Skola Litenē dibināta ap 1750.gadu. Tā bija muižas skola, kuras mērķis bija zemnieku bērnu pamatmācība.
• Agrārreformas laikā 1920.gadā Litenes muižas kungu māju piešķīra skolai, kur no 1925.gada atradās Litenes pamatskola.
• 1944.gadā Litenes sešgadīgo pagastskolu pārveidoja par vidusskolu. Pirmajos pēckara gados tā bija vienīgā vidusskola plašā apkaimē, kurā strādāja izcili pedagogi.
• No 1961./1962.gada vidusskolu reorganizēja par astoņgadīgo skolu, no 1989./1990.mācību gada skolas nosaukums bija Litenes deviņgadīgā skola, bet no 1992.gada – atkal Litenes pamatskola.
• 2017.gadā apvienojās Litenes pamatskola un Litenes pirmsskolas izglītības iestāde, izveidojot vienotu izglītības iestādi – Litenes sākumskolu. 2018.gadā šo skolu slēdza.
• 2019.gadā Gulbenē tika atvērta Gulbenes Valdorfa pamatskola, kas pēc divkārtējas vietas maiņas 2021.gadā darbu turpināja Litenes muižā. Ar 2024.gada 1.septembri skola slēgta (par to, kādēļ tā slēgta un kas šobrīd atrodas Litenes muižā, plašāk lasiet publikācijā).

 Litenes muiža. To dibinājis pirmais Alūksnes stārasts Penkoslavskis, kurš poļu laikos tur cēla noliktavas. 1820.gadā par muižas īpašnieku kļuva fon Volfu dzimta, kuras saimniekošanas laikā notika galveno muižas ēku celtniecība un parka iekārtošana.

 Sapnis, kas līdz galam palicis nepiepildīts

Kā radās ideja izveidot Gulbenes Valdorfa pamatskolu un kādēļ tika pieņemts lēmums to slēgt, saruna ar nu jau bijušās izglītības iestādes līdzdibinātāju PAULU LEITI-BERĢI.

Esat viena no skolas līdzdibinātājām, lai gan līdz tam Jūsu dzīves gājums ar izglītības nozari, šķiet, bija diezgan maz saistīts.

– Tā ir. Esmu dzimusi un augusi Gulbenes novadā, bet augstāko izglītību ieguvusi specialitātēs ‘uzņēmumu - iestāžu vadītājs’ un ‘jurista palīgs’. Kādreiz nelielu laiku strādāju ārzemēs – Vācijā un Īrijā, bet nu jau 20 gadus dzīvoju tepat, Gulbenē. Teju desmit gadus esmu strādājusi arī bankā. Savukārt šobrīd ir savs uzņēmums, kurā jau vairāk nekā 15 gadus nodarbojos ar daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanu un pārvaldīšanu.

No sākuma droši vien jāsaprot, kas tad īsti ir Valdorfa pedagoģija un galvenie pīlāri, uz kuriem balstās šāda pieeja izglītībai.

– Valdorfpedagoģija ir alternatīva apmācības sistēma, kas balstās uz antropozofijas mācības pamatiem. Tās galvenā pamatdoma ir, ka cilvēkā jāattīsta visas galvenās iezīmes, kas veido personību – gribu, prasmes, jūtas un domāšanu. Valdorfpedagoģijas izglītības pamatā ir arī cieņa pret bērnu un katra bērna dabisko spēju un pašapziņas attīstīšana, galveno uzsvaru liekot uz viņu interesēm un individualitāti. Mācību ritms šādās skolās veidots tā, lai intelektuālām mācībām sekotu mākslinieciskas nodarbošanās. Proti, mācību viela un tēmas netiek sadalītas, bet, gluži pretēji, mācību priekšmeti savstarpēji caurvijas un pārklājas. Valdorfa pedagoģija ir arī robežu pedagoģija, jo tās ir stingri noteiktas – katram mācību gadam ir sava noteikta tēma un loma. Tāpat jāuzsver, ka šādās skolās, tajā skaitā bijušajā Gulbenes Valdorfa pamatskolā, kurā vienubrīd bērni mācījās no 1. līdz 5.klasei, bija mazas klases, ģimeniska vide un individuāla pieeja katram bērnam. Tas ir ļoti svarīgi.

Vai Valdorfa pedagoģijai saskatāt arī nepilnības?

– Jā, ir arī nepilnības, piemēram, grūtības mācību procesu organizēt attālināti, vecāku zināšanu trūkums par valdorfpedagoģiju, mazā izpratne par šīs izglītības specifiku lēmējvarā un neticība alternatīvās izglītības potenciālam, kā arī fakts, ka šobrīd Latvijā ir tikai piecas šādas skolas. Tas ir ļoti maz, it īpaši ņemot vērā, ka valdorfpedagoģija mūsu valstī pastāv jau vairāk nekā 30 gadus. Kāpēc tā? Atbilde ir vienkārša, – vecākiem, skolotājiem un bērnu ārstiem par mūsu atvašu emocionālajiem un fizioloģiskajiem attīstības posmiem jāizglītojas kopā un jāmāca bērni, nevis mācību priekšmeti. Valdības līmenī valdorfaskolām Latvijā sevi ir arvien jāpierāda, neskatoties uz to, ka tā ir lielākā alternatīvo/privāto skolu kustība visā pasaulē. Kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā – valdorfskolu ir krietni vairāk. Bet par ko gan mēs vispār runājam, ja Igaunijā valsts uz vienu bērnu izglītībā tērē apmēram piecus tūkstošus, bet Latvijā – vienu tūkstoti eiro. Turklāt mūsu valstī izglītības nozarē jau vairāk nekā 30 gadus diemžēl nepārtraukti notiek reformas.

Par valdības atbalstu noteikti parunāsim turpinājumā, bet kā sākās skolas stāsts un ideja par tās izveidi?

– Jau krietnu laiku atpakaļ prātoju, ka tad, kad man būs bērni, priecātos par iespēju viņiem nodrošināt izglītību pēc Valdorfa pedagoģijas. Šī doma ļoti nogūla manī, un pienāca brīdis, kad 2019. - 2020.gadā vairākas Gulbenes novada ģimenes sanāca kopā un apsprieda iespēju dibināt šādu vecāku veidotu skolu. Sākotnēji idejas izstrādē nepiedalījos – šajā procesā jau pāris gadus līdzdarbojās vairākas citas ģimenes. Tomēr, redzot, ka Valdorfa skolai ir attīstības potenciāls, mūsu ģimene izskatīja iespēju atnākt uz pirmo tikšanos un uzklausīt idejas par skolas izveidi autorus. Sarunas laikā ļoti uzrunāja gan mācību procesa principi, uz kā balstās Valdorfa pedagoģija, gan arī novērtēju 1.klases skolotājas Kristīnes Vārpiņas attieksmi un kontaktu ar bērniem. Uz pirmo tikšanos līdzi bija arī mūsu bērni. Rezultātā sapratu, ka valdorfpedagoģija ir lieliska pieeja izglītībai, un vēlējos, lai šādu izglītību saņem arī mani bērni. Arī pašā dzima sajūtas darīt un ar pārējiem vecākiem doties kopīgā skolas veidošanas izaicinājumā. Gluži vienkārši noticēju valdorfpedagoģijas idejai un skolas izveidi aktīvi atbalstīju gan kā savu divu bērnu vecāks, gan arī palīdzēju dažādos sadzīviskos jautājumos, tajā skaitā finansiāli.

Ar kādiem sarežģījumiem nācās saskarties skolas veidošanas procesā?

– Sākotnēji tā bija Pārdaugavas Valdorfskolas struktūrvienība Gulbenē – bijušajās Bērzu skolas telpās Vidus ielā. 2019.gada 1.septembrī tika atvērta 1.klase, kurā mācības uzsāka desmit pirmklasnieki. Arī es kā vecāks iestājos skolā un biju gatava apgūt valdorfpedagoģijas principus, un atbalstīt jauno izglītības iestādi. Izaicinājumi bija dažādi – finanšu trūkums, steidzami bija jāveic mācību telpas kosmētiskais remonts (tika izremontēta arī ēdināšanas telpa un garderobe), bērnu vecākiem bija pieredzes trūkums un minimālas zināšanas par valdorfpedagoģiju, jo Gulbenes novadā līdz tam nebija alternatīvo izglītības iestāžu un privātskolu. Tāpat traucēja pašvaldības saistošo noteikumu neesamība atbalstam alternatīvajām un privātajām skolām, kā arī netrūka nelabvēļu un Gulbenes novada iedzīvotājos valdīja skepse un neticība šai izglītības pieejai. 2020.gadā pārsteidza arī kovids, kas visu sarežģīja vēl vairāk, jo mācību procesu nācās organizēt attālināti, bet maksa par īres telpām tāpat bija jāturpina – tas bija resursu trūkuma laiks un brīdis, kad par nākotni valdīja neziņa.

Ar to grūtības nebeidzās…

– Tā gan. Ņemot vērā, ka bijušās Bērzu skolas ēkai bija ieplānots restaurācijas projekts un arī skolas direktore pieņēma lēmumu likvidēt skolu, tas ideju par alternatīvās skolas uzturēšanu Gulbenē sašķobīja vēl vairāk, lai gan tām ģimenēm un bērniem, kuri iepazina šo pieeju izglītībai, tā ļoti patika. Rezultātā skolā palikām divas ģimenes ar diviem bērniem un lielo jautājumu, – ko darīt tālāk?

Sākās jauns lēciens nezināmajā?

– Tieši tā, bet lēcienu nezināmajā vienlaikus pavadīja liela drosme turpināt darboties. Izraudzījām jaunu direktori un sākumskolas skolotāju – Anniju Ceriņu. Nekavējoties sasaucām kopā esošās ģimenes, uzsākām sadarbību ar Gulbenes novada Izglītības pārvaldi un noslēdzām jaunu līgumu ar pašvaldību par citu telpu nomu – Līkajā ielā, Gulbenes pilsētā. Pārceļoties uz jaunajām telpām, ieguldījām visus spēkus, lai izstrādātu metodiku finansiālam atbalstam bērniem, kuri mācās privātās skolās. Pieredzi ņēmām no citiem novadiem, kur ir šāds atbalsts. Protams, telpu maiņa jau pēc pirmā mācību gada radīja sarežģījumus, lai gan jaunajās telpās jau bijām veikuši remontdarbus un, domājot par skolas attīstību un virzīšanos uz priekšu, pat plānojām atvērt bērnudārza grupiņu. Un tad nāca vēl viens kārtējais sāpīgais sitiens. Pašvaldība mums uzteica telpu nomu arī Līkajā ielā. Pēc divkārt pārtrauktajiem telpu nomas līgumiem un finansiālā atbalsta trūkuma radās pašsaprotams jautājums, – ko darīt tālāk? Neskatoties uz to, sekoja pilnīgi visu ģimeņu un vecāku atbalsts, līdz ar to arī visas mūsu kopienas stiprināšanās. Atkal sākās jauns un pats grūtākais laiks, ko pavadīja jau līdz tam klātesošā neticība novada cilvēkos par šīs skolas potenciālu, arī ģimeņu ar bērniem izglītības iestādē bija kļuvis maz, kas ir skolas pastāvēšanas pamatu pamats. Turklāt, mazpilsētā neizdodoties nostabilizēt kādu ideju, ik pa laikam pārņēma sajūta, ka to pilnībā arī neizdosies realizēt. Tas viss norisinājās 2021.gadā, un pēc otrreizējas telpu nomas līguma laušanas pašvaldība mums tomēr nāca pretī un piedāvāja skolu izvietot ārpus Gulbenes. Mēs kopā uzņēmāmies risku un devāmies uz Litenes muižu, kas turpmākos trīs gadus zināmā mērā bija arī mūsu veiksmes stāsts. Proti, daudzus vecākus un skolotājus neapmierināja, ka Litene atrodas 18 kilometrus ārpus pilsētas, toties skaistā, sakoptā un labiekārtotā infrastruktūra bija ļoti liela pievienotā vērtība. Un tas viss deva rezultātu, jo skolai pievienojās dažas jaunas ģimenes. Vienlaikus mums pašvaldībā joprojām katru gadu vajadzēja pierādīt, kas esam un kāpēc esam. Tas gan nebija šķērslis, lai skola, par spīti dažādām kļūdām, kritieniem un arī daudzām labām lietām, saņemtu akreditāciju.

Kā tika organizēta skolas funkcionēšana?

– Lai pieteiktu bērnu uzņemšanai skolā, nebija jākārto iestājpārbaudījumi, bet jāapmeklē vai jānoklausās nodarbības vecākiem. Bija svarīgi, lai ģimene jau iepriekš iepazītos ar valdorfpedagoģijas būtību, tādējādi gūstot pārliecību, ka viņiem šāda izglītība ir pieņemama un piemērota arī bērnam. Savukārt pēc iepazīšanās ar skolu klātienē vecākiem bija vēl vairākas iespējas izzināt visas nianses par valdorfpedagoģiju. Ne mazāk svarīgi bija arī tas, lai vecāki ir gatavi piedalīties viņu pašu dibinātās skolas veidošanā un attīstīšanā. Kas attiecas uz mācību procesu bērniem, piemēram, 1.klases skolēni devās uz skolu un tur laiku pavadīja ierastajā 1.klases skolnieku režīmā – no pulksten 9 līdz 14. 1.klasei bija viena skolotāja, kura mācīja lielāko daļu mācību priekšmetu, bet papildus skolā darbojās arī mūzikas, svešvalodu un sporta skolotāji. Notika arī vecāku sapulces, un katru mēnesi vecāki maksāja mācību maksu, ar kuru tika nodrošināts skolotāju atalgojums, telpu īre un citi mācību izdevumi. Savukārt lielākajās klasēs tādas mācību stundas kā sports, mūzika, svešvalodas mazā skolēnu skaita dēļ tika apvienotas. Lai vai kā, skolā ģimeniska vide valdīja ik dienu.

Cīnījāties pašu spēkiem vai saņēmāt arī atbalstu no citiem?

– Pašvaldība vecāku veidoto skolu finansiāli atbalstīja tik, cik vien varēja to atļauties, cenšoties palīdzēt tikpat līdzvērtīgi, kā palīdz pārējiem bērniem klasiskajās skolās. Atbalstu saņēmām arī citādos veidos, piemēram, divus gadus reizi mēnesī projekta ietvaros bērni varēja doties uz peldētapmācību Balvu peldbaseinā. Zināmu laiku mūs atbalstīja arī transporta vajadzībās, un tā, saistībā ar telpu nomas līgumu laušanu, bija pašvaldības iniciatīva. Pēc viena mācību gada gan sapratām, ka transporta atbalsts ir ļoti dārgs, tādēļ, lai ietaupītu novada iedzīvotāju līdzekļus, nolēmām no tā atteikties. Pēdējā mācību gadā šo atbalsta veidu tomēr mainījām un izmantojām iespēju pieteikt bērnus braukšanas karšu iegūšanai, pārvietojoties sabiedriskajā transportā. Tas izrādījās desmit reizes lētāk. Mums gan nācās pielāgot mācību stundu laiku sabiedriskā transporta kustības grafikam, bet kopīgiem spēkiem tas izdevās. Tāpat, sadarbībā ar Litenes bērnudārzu, bērni katru dienu varēja paēst siltas pusdienas, par ko skola nesaņēma valsts finansējumu, bet tas pa tiešo tika pārskaitīts uz pašvaldības kontiem. Turklāt mūsu skolas bērni piedalījās un guva labus rezultātus dažādos ar izglītības nozari saistītos konkursos. Īpaši jāuzslavē dalība skatuves runas konkursos, kuros iegūtas arī augstākās pakāpes un izvirzīšana no novada reģionālajā līmenī. Bērni, skolotāji un vecāki bija ļoti atsaucīgi labdarībai un koncertiem visa novada aprūpes namos, vietējā kopienā Litenes pagastā un ārpus novada robežām.

Kā mācību procesā iejutās skolotāji? Valdorfpedagoģijā tomēr ir cita pieeja izglītībai nekā klasiskajās skolās…

– Lai pasniegtu mācību stundas Valdorfa skolās, pietiek ar klasisko pedagoģisko izglītību. Tomēr, lai skolotāji saprastu šī mācību procesa specifiku, viņiem papildus bija izglītojoši materiāli, grāmatas, konsultācijas un mentori. Un tad no katra potenciālā skolotāja bija atkarīgs, vai viņš vēlas strādāt šādā skolā, vai arī nē. Mums bija lieliski pedagogi, vienlaikus daļa skolotāju varbūt īsti neizprata šīs izglītības būtību un netika galā ar dziļumu, ko māca valdorfpedagoģija. Tajā daudz jāstrādā caur sirdi, ar lielu mīlestību pret bērniem un atklātību pret sevi. Proti, skolotājiem bija vēlme mācīt pēc valdorfpedagoģijas principiem, bet laika trūkums un personīgā dzīve nedeva spēcīgu iekšējo pārliecību. Atsevišķiem pedagogiem neapšaubāmi bija ļoti labas profesionālās kvalitātes, tajā pašā laikā viņu darbā parādījās arī atsevišķas nepilnības, piemēram, grūtības komunikācijā un pacietībā, bet sajūtu ziņā – nenest uz nākamo dienu to, kas bija iepriekšējā. Ne visiem pedagogiem bija arī simtprocentīga vēlme pašiem mācīties un apgūt valdorfpedagoģijas principus, kā rezultātā skolotāju vidū neizpalika kadru maiņa.

Un tad pienāca vissāpīgākais brīdis – bija jāpieņem lēmums skolu slēgt…

– Jāsecina, ka visā skolas pastāvēšanas laikā visgrūtāk atbalsts nāca tieši no Gulbenes novada pašvaldības. Jā, tā mūs oficiāli finansēja un atbalstīja, kā mācēja, bet tas bija ļoti saraustīti, dažādos veidos, īsos termiņos un lielā mērā ar neuzticēšanos. Skolai nepārtraukti bija jācīnās – īpaši kovida laikā, un mums bija svarīgs katrs skolas bērniņš. Tāpat saskārāmies ar lielām grūtībām, lai tiktu izstrādāti alternatīvām un privātām skolām atbilstoši pašvaldības saistošie noteikumi. Divus gadus saņēmām arī valsts finansējumu – nelielu, bet ar to tomēr varējām nosegt viena skolotāja atalgojumu. Ir arī ļoti patīkami, kad uz novadu atbrauc Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji un ievelk ķeksīti, ka novadā un tālā reģionā no Rīgas ir vecāku veidota alternatīva skola. Tomēr nav nekāds jaunums, ka aiz slēgtām durvīm parasti notiek pavisam cita veida sarunas. Pirmkārt, Izglītības ministrija publiski skaidri un gaiši pateica, ka mazās skolas neatbalstīs, noteiks tajā nepieciešamo bērnu skaitu un nerentablās lauku skolas slēgs. Saprotams, ka arī mūsu mazajā skolā bērnu skaits neatbilda valdības kritērijiem, kas nozīmēja, ka turpmāk, visticamāk, vairs nesaņemtu arī valsts finansējumu. Bez tā skola nespētu izdzīvot. Otrkārt, 2024.gada jūnijā saņēmām vēstuli arī no Gulbenes novada pašvaldības, kas, aprēķinot to, ka mūsu skolai varētu nebūt atbalsta no Izglītības un zinātnes ministrijas, paziņoja, ka arī viņi turpmāk atbalstu vairs nesniegs. Līdz ar to aplis bija noslēdzies, un pašvaldības attieksme pret šāda veida izglītības iestādēm bija nopietns signāls visām mūsu iecerēm, jo patiesībā turpmāk cīnīties par skolas pastāvēšanu vairs nebija iespējams. Jāsaka tā, ka valsts, un šajā gadījumā konkrēti Gulbenes novada pašvaldība, alternatīvās skolas acīmredzot uztver kā kaut ko jaunu un vēl nezināmu. Piemēram, Igaunijā attieksme ir pavisam citādāka, – ja vēlies, dari, strādā, un atbalsts būs, galvenais – izpildīt noteiktos kritērijus. Mūsu ziemeļu kaimiņvalsts skolu reformu realizēja jau 1990.gados, vienreiz šai lietai pieķērās, to sakārtoja un tagad efektīvi strādā. Arī Latvijā izdarīts daudz. Tiesa, tikai ne izglītības kursa stabilizācijā, bet gan noticis nemitīgs reformu vilnis, nemaz nerunājot par milzīgo birokrātiju, kas tik ļoti nogurdina. Par to visu ir ļoti skumji runāt.

Un kāda loma skolas liktenī bija ģimenēm ar bērniem?

– Fakts, ka divreiz nācās mainīt skolas atrašanās vietu, protams, radīja arī nenoteiktības sajūtu ģimenēs, kuras potenciāli varētu savas atvases sūtīt Valdorfa skolā. Vecāki vēlējās visu to labāko, vienlaikus daļa ģimeņu nebija gatavas sniegt savu ieguldījumu skolas attīstībā, tajā skaitā finansiālu, un kopīgi mācīties, tā vietā izvēloties vieglāko ceļu un šo izglītības iestādi pamest. Jebkurā gadījumā par Gulbenes Valdorfa pamatskolas pastāvēšanu un attīstību iestājos ar sirdi un dvēseli. Biju patiešām liela cīnītāja, bet pēc skolas slēgšanas jutu lielu rūgtumu un arī tukšuma sajūtu. Zinu, kādas ir manas spējas un prasmes, un, ja sākotnēji skrēju, darīju un aicināju, tad šobrīd uz skolas atjaunošanu nevienu vairs nemudināšu. Ja cilvēki paši izrādīs iniciatīvu un skaidri pateiks, ka ir gatavi mācīties un sniegt ieguldījumu, tad arī es pievienošos un sniegšu atbalstu. Jābūt striktiem nosacījumiem, jo skolas pastāvēšanas laikā gūtā pieredze liecina, ka vienā mācību gadā vai semestrī bērnu vecākiem ir vienas domas, bet nākamajā – jau pavisam citas. Šajā ziņā tāpat bija arī pašvaldībā un visā valstī. Tā nedrīkst peldēt. Jābūt stabilitātei, bet sapratu, ka vairākumam vecāku ilūzijas par darīšanu ir stipri lielākas, nekā reālais darbs un iesaiste. No vienas puses to var saprast, jo ar laiku griba darīt apaug ar dažādām personīgajām ikdienas problēmām. Tādēļ šāda veida kopienās jābūt krietni vairāk spēcīgām ģimenēm, kas pildītu galvenā vilcējspēka lomu un nepadotos pie pirmajām grūtībām. Nu un tas viss rezultējās ar to, ka pagājušā gada 1.septembrī skola savu darbību vairs neatsāka.

Pieļauju, ka mācības skolā nebija arī lēts prieks…

– Ne lēts, ne arī dārgs. Jautājums, ar ko salīdzina. Gulbenes Valdorfa pamatskolā bija vienreizēja iestāšanās maksa 200 eiro apmērā, bet par turpmāko mācību procesu, ja skolā mācījās divi bērni, bija jāmaksā 150 līdz 200 eiro mēnesī (otrajam bērnam – 20 % atlaide), ja bija valsts un pašvaldības finansiāls atbalsts. Tomēr, ja saskaitām visus izdevumus, kas nepieciešami bērna izglītošanai klasiskajās skolās, tajā skaitā dažādu interešu pulciņu apmaksāšanai, starpība nav ļoti ievērojama. Turklāt jāņem vērā arī tas, cik daudz pozitīvas lietas bērniem sniedz valdorfpedagoģija. Jāpiebilst, ka arī pēc skolas slēgšanas saņēmām vairākus zvanus no vecākiem, kuri vēlējās savus bērnus iekārtot Gulbenes Valdorfa pamatskolā un izklāstīja nākotnes plānus. Jautājums, kur šie vecāki bija agrāk? Lai uzsāktu mācības alternatīvās skolās, šāda iespēja jāmeklē laikus, jo tas ir dzīvesveids. Diemžēl mūsu sabiedrībā ierasts visas lietas kārtot pēdējā brīdī.

Sarunas gaitā jau ieskicējām problēmu par to, cik ļoti Latvijas politiķi sniedz ieguldījumu izglītības nozarē. Kā kopumā vērtējat izglītības sistēmu mūsu valstī?

– Tā ir haotiska, jo katru gadu notiek kaut kādas izmaiņas – kaut kas tiek ķerts, grābts, nemitīgi notiek reformas un jau ilgstoši trūkst pedagogu. Gluži vienkārši nav stabilitātes. To izjutām arī uz savas ādas, kad mūsu mazā skoliņa saskārās ar kārtējām pārmaiņām, jaunām vērtēšanas kārtībām un finansēšanas modeļiem. Tiek arī slēgtas daudzas lauku skolas, jo tajās trūkst bērnu, vienlaikus izglītības iestādes pilsētās ir pārblīvētas. Diemžēl bērns skolā nav pirmajā vietā. Viņam tajā jābūt laimīgam un jāvēlas tur atrasties, bet vairumā gadījumu tā nav. Tāpat uzskatu, ka bērniem viss mācībās nepieciešamais jāpaveic nodarbību laikā skolā, bet mājās laiks jāatlicina atpūtai. Tas tādēļ, ka bez ikdienas mācību stundām bērnu dienaskārtībā ir arī interešu izglītība un viņi apmeklē dažādus ārpusskolas pulciņus. Mājasdarbiem jābūt paredzētiem tiem bērniem, kuri ir talantīgi vai paši vēlas padziļināti apgūt kādu no mācību priekšmetiem. Tā to cenšas īstenot valdorfpedagoģijā, bet klasiskajā izglītības sistēmā mājasdarbi ir regulāri un to ir daudz.

Vai pieļaujat iespēju, ka Valdorfa skola Gulbenē varētu tikt atjaunota?

– Jā, viennozīmīgi! Atjaunot var jebko, bet nepieciešami MĪLESTĪBAS piepildīti cilvēki, viņu drosme un darbs, bet no materiālām lietām – telpas un, protams, arī nauda! Kāds Gulbenes Valdorfa pamatskolas slēgšanu var dēvēt par neizdevušos projektu un manu nespēju vadīt un saredzēt riskus. Mana atbilde ir, ka visu paveicu ar vislielāko atbildības sajūtu. Tam bija rezultāti, arī finansiāli viss bija sakārtots, jo skolu ar dažādām saistībām un problēmām pārņēmu no cita cilvēka – es šajā visā nebiju no paša sākuma. Savukārt, ja jautātu, vai arī šobrīd pārņemtu kāda cita cilvēka mērķus, ideju un iniciatīvu krīzes situācijā, atbilde būtu viennozīmīga: “Nē!” Tā vietā veidotu savu projektu, jo zinātu, kādi bijuši tā sākotnējie mērķi un uzdevumi, vienlaikus cita cilvēka iniciatīvas pārņemšana droši vien bija mana lielākā pieredze. Jebkurā gadījumā šobrīd manī valda miers un neko nenožēloju, jo cīņa par skolas pastāvēšanu bija viens no manas dzīves grūtākajiem, bet arī interesantākajiem un skaistākajiem laikiem. Iemācījos tik daudz kopā ar bērniem un piedzīvoju tik daudz skaistuma, dabas un izaugsmes! Tas man deva arī ļoti labu pieredzi, un pilnīgi skaidru sapratni, kas notiek izglītības sistēmā Latvijā.

Paula Leite-Berģe. Gulbenes Valdorfa pamatskolas līdzdibinātāja stāsta, ka arī viņas bērni ļoti pārdzīvo skolas slēgšanu, jo tas bija viņu dzīvesveids, kur guva patiešām labas prasmes un iemaņas. Skolas pastāvēšanas laikā par iesaistīšanos tās dzīvē interesi izteica arī bērnu vecāki no Balvu novada.

 Mācīšanās, ko pavada sajūtas

Lai gūtu pilnīgu ainu, ar kādām mācību metodēm notiek bērnu izglītošana valdorfpedagoģijā, nepietiktu pat visu laikraksta lappušu! Par to, kā ikdiena tika pavadīta Gulbenes Valdorfa pamatskolā, neliels ieskats fotoreportāžā, bet krietni plašāk ikviens ar to var iepazīties skolas profilā, sociālajā tīklā “Facebook”, ko var raksturot četros vārdos: “Mācīšanās, ko pavada sajūtas!”

Daba – labākais skolotājs. Tajā bērns var redzēt, dzirdēt, sataustīt un saost reālas lietas, turklāt atrašanās svaigā gaisā dara laimīgus. Attēlā redzams, kā bērni Litenes muižas apkārtnē nespēja beigt saklausīt dabas skaņas, un tik rakstīja visu, ko vien dzirdēja!

Viss – caur pašu pieredzi. Taisns virziens, līkloči, zig-zag līnijas un apļi. Vispirms šāda veida virzieni un kustības tika izskrieti un sazīmēti dabā – sniega kupenās, bet pēc tam atkārtots iekštelpās ar koka klucīšu palīdzību. Viss caur pašu bērnu pieredzi!

Katram savs loks! Kādā no mācību stundām katrs bērns paša rokām radīja savu koka loku. Pacietība sagaidīt rezultātu bija visgrūtākais uzdevums, vienlaikus loka šaušana ir lielisks veids, kā uzlabot fizisko sagatavotību.

 Vārds bērnu vecākiem

Kā vērtējat pieredzi, sniedzot iespēju saviem bērniem izglītoties Gulbenes Valdorfa pamatskolā?

DANA KOLIŅA, dzīvo Gulbenē: – Pozitīvi, jo, pirmkārt, bērniem bija iespēja mācīties nelielā skolā un klasēs ar mazu bērnu skaitu, kurā katram, salīdzinot ar klasiskajām izglītības iestādēm, bija krietni individuālāka pieeja – viņi allaž tika uzklausīti un saprasti. Otrkārt, skola atradās Litenes muižā, kur ir ne tikai skaista un sakārtota apkārtne, bet bērni varēja arī daudz laika pavadīt dabā un, cik vien iespējams, gūt zinības āra apstākļos. Manuprāt, tieši šis bija viens no pozitīvākajiem faktoriem. Jāpiebilst, ka iepriekš dzīvojām Anglijā, kur viena no manām meitām pabeidza mācības 1.klasē klasiskajā skolā. Savukārt iespēju abām meitām gūt izglītību alternatīvajā skolā meklēju jau sen. Protams, šāda iespēja bija arī Anglijā, bet tam bija nepieciešamas salīdzinoši lielas izmaksas. Pārceļoties uz dzīvi atpakaļ Latvijā, šāda iespēja radās, par ko ilgi neprātoju. Arī es kā bērna vecāks iespēju robežās maksimāli centos apgūt valdorfpedagoģijas principus, apmeklējot dažādas apmācības. Tikmēr iekšējā sajūta, ka nākotnē skolu varētu slēgt, bija jau zināmu laiku iepriekš. Tas bija vairāku faktoru kopums, tajā skaitā fakts, ka bērnu skaitam skolā nebija tendences palielināties. Diemžēl valsts un pašvaldības atbalsts mazajām skolām, tajā skaitā alternatīvajām izglītības iestādēm, arī ir kritiski zems. Šobrīd meitas mācās tālmācībā, bet, ja būs iespēja atkal atgriezties Valdorfa skolā un šādu vēlmi izteiks arī viņas pašas, to noteikti izmantosim!

IRITA ANTOŅEVIČA no Gulbenes: – Mani dēli jau no divu un trīs gadu vecuma sāka apmeklēt valdorpedagoģijas bērnudārzu Rīgā. Kad vecākajam dēlam tuvojās laiks doties 1.klasē un mums jau bija doma pārcelties dzīvot ārpus Rīgas, valdorfskolas esamība Gulbenē bija izšķirošā izvēlēties savu dzīvesvietu šajā pilsētā. Kopumā valdorfpedagoģiju izvēlējāmies, jo, iepazīstoties ar pieeju šai izglītībai, tās piedāvāto mācību ritmu un vidi, tas uzrunāja. Joprojām esmu ļoti priecīga par savulaik izdarīto izvēli. Tas, ka Gulbenes Valdorfa pamatskolu slēdza, protams, ir ļoti skumji. Vienlaikus to var arī saprast, jo ir redzams, cik ļoti sarežģīti cilvēki Gulbenes novadā pieņem visu jauno un nezināmo. Un tā tas ir arī gadījumos, ja, piemēram, par valdorfpedagoģiju ir interese, tomēr vienlaikus, iespējams, trūkst pārliecības spert izšķirīgus soļus. Protams, savu lomu spēlē arī fakts, ka šādās skolās vecākiem krietni aktīvāk jāiesaistās mācību procesā, nekā tas ir klasiskajās skolās. Šobrīd dēli, kuriem tagad ir astoņi un deviņi gadi, mācās klasiskajā Stāķu pamatskolā, kas ir maza skola ar nelielām klasēm. Mani bērni ar šo izvēli ir apmierināti.

 Vārds pagasta pārvaldniekam

VILNIS LAPIŅŠ, Litenes, Stāmerienas un Stradu pagastu apvienības pārvaldes vadītājs: – Šobrīd Litenes muiža tiek izmantota Gulbenes novada pašvaldības vajadzībām, kur atrodas sociālais dienests, vietējā Litenes Novadpētniecības muzeja krātuve, zāle, drēbju apmaiņas punkts, iekārtoti tenisa galdi sportiskām aktivitātēm, tur darbojas arī audējas un telpas iznomātas diviem uzņēmējiem. Protams, bērnu muižā pietrūkst, bet ēkas telpas tukšas nestāv. Ir jāatzīst, ka privātajām skolām ir ļoti grūti pastāvēt. Bērnu ir maz, bet izmaksas šādās skolās – salīdzinoši lielas, līdz ar to šādām izglītības iestādēm neklājas viegli. Gulbenes Valdorfa pamatskolas slēgšana ir skumjš stāsts, jo tur bērniem bija iespēja ne tikai iegūt labu izglītību, bet tā atradās arī labās rokās un sniedza pozitīvu un vērtīgu pieredzi ikvienam skolas procesos iesaistītajam. Par to nav nekādu šaubu. Turklāt skolas darbinieki un bērni ļoti aktīvi piedalījās dažādos pasākumos un allaž bija atsaucīgi. Tobrīd muižā un kopumā Litenē bija pavisam cita dzīvība, bet realitāte ir tāda, kāda tā diemžēl ir.

 Vārds skolotājam

DZINTARS ABAKOKS, bijušais Gulbenes Valdorfa pamatskolas sporta skolotājs: – Skolā sporta mācību stundas pasniedzu teju visu tās pastāvēšanas laiku. Līdz darba uzsākšanai Gulbenes Valdorfa pamatskolā biju tā dēvētais klasiskais sporta skolotājs, kad strādāju pēc standarta mācību programmām. Tas šķita ļoti garlaicīgi, bet valdorfskolā bija iespēja radoši izpausties un sporta stundas pasniegt netradicionālā veidā, kas, manuprāt, bērniem ļoti patika. Piemēram, kopīgi darbojāmies rotaļās un spēlēs, kur galvenais uzsvars bija uz koordināciju, līdzsvaru un ritma izjūtu. Mācību stundās izmantoju arī sporta veidus, kuru klasiskajās skolās nav, piemēram, loka šaušana un boccia, kas līdzinās kērlingam un māca precizitāti. Protams, papildus arī interesējos par valdorfpedagoģijas principiem, lai bērniem sporta stundas būtu pēc iespējas saistošākas, interesantākas un kvalitatīvākas. Pašizglītošanās process ir ļoti svarīgs! Ir ļoti skumji, ka skola slēgta. Acīmredzot pietrūka tādu cilvēku, kā šīs izglītības iestādes līdzdibinātāja Paula Leite-Berģe, kura skolu centās attīstīt. Iespējams, daļa cilvēku arī nesaprata šīs skolas mērķus un būtību vai arī gluži vienkārši nobijās no nezināmā.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1269923010897847

Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis (10. janvāris)

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (17.12.2024.)

 Viens – par visiem, visi – par vienu

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Katrs grib, lai viņu samīļo

Vilis Samsons: “...Liepna bija tā vēsturiskā vieta, kur tapa viena no pirmajām internātskolām republikā. Proti, tapa jauna tipa izglītības iestāde, kas palīdz grūtdieņiem apgūt zinātnes un dzīves gudrību...”

Gandrīz kā dvīņumāsas. Aplūkojot bijušo Liepnas internātpamatskolas ēku, šķiet, ka tā ir bijušās Tilžas internātpamatskolas dvīņumāsa. Jāpiebilst, ka Liepnas skola, kā atzīst direktore Ina Aizupe, bija izremontēta uz 99%.

Bija tāds laiks. Liepnas internātpamatskolas kolektīvs laikā, kad skolā virmoja dzīvība. Ina Aizupe atklāja, ka kopā ar Liepnas atbalsta biedrību 2027.gada vasarā plāno aicināt bijušos darbiniekus un absolventus uz bijušās skolas 70.dzimšanas dienas pasākumu, kas notiks estrādē.

Nav noslēpums, ka daudzu slēgto skolu ēkās bērnu čalas nav sen dzirdētas un, iespējams, vairs nekad arī neatskanēs. 2018.gada vasarā Liepnas internātpamatskolas direktore Ina Aizupe pēdējā skolas svinīgā izlaiduma uzrunā atzina, ka izjūtas ir divējādas: “Prieks par padarīto darbu un absolventiem, skumjas, jo jāatvadās no absolventiem un skolas.”

“Kas šo gaidu laikā mainījies? Kā vērtē faktu, ka bijušās skolas internātā izveidots patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs? Kā tās izveidi uztvēra vietējā kopiena?” jautājām bijušajai skolas direktorei, kura šobrīd veiksmīgi strādā Balvu pirmsskolas izglītības iestādē “Pīlādzītis” par vadītājas vietnieci izglītības jomā.

Vai sāpe par skolas slēgšanu ir rimusies?

– Nezinu, vai to var nosaukt par sāpi, tomēr, apzinoties to, ka skolā strādāja ļoti daudz skolotāju un darbinieku, kuriem tā bija vienīgā darbavieta, turklāt darba stāžs pat 40 gadi, jāsecina, ka cilvēki bija izmisuma priekšā. Tāpat daudzi bija pirmspensijas vecumā. Pārdomas raisīja arī tas, ka cilvēkiem bija ierasta zināma darba ikdiena, izveidojusies dzīves kārtība. Un pēkšņi tādas pārmaiņas, kad paliec bez darba... Internātpamatskolas skolotājiem bija ļoti laba izglītība, jo mums patiešām bija jāstrādā ar ļoti dažādiem bērniem, tostarp ar dažādiem attīstības traucējumiem. Uzskatu, ka skolotāju prakse un rūdījums ļāva viņiem atrast izeju vissarežģītākajās situācijās. Arī tehniskie darbinieki bija ļoti pieredzējuši darbarūķi.

Nereti internātpamatskolu audzēkņi skolotājas uzskatīja par savām mammām.

– Internātpamatskolās bērni dzīvoja ļoti ilgi, tā nebija tikai nedēļa, tāpēc skolotāji darīja vairāk, nekā prasīja amata pienākumi. Katrs kaķītis grib, lai viņu samīļo. Katrs sunītis, katrs zvēriņš grib, lai viņu samīļo. Ko mēs brīnāmies par cilvēkbērnu? Esot projām no mājām, bērni uzticējās kādam mīļākajam skolotājam vai darbiniekam. Tas ir pilnīgi loģiski, ka paši kāpa klēpī. Un skolotājiem mazie bija jāsamīļo.

Kā kļuvāt par skolas direktori?

– Augstskolu pabeidzu 1999.gadā un uzreiz uzsāku strādāt Liepnas internātpamatskolā. Tā bija pirmā darbavieta un līdz Balviem vienīgā. 2006.gadā kļuvu par skolas direktori.

Kā vietējā sabiedrība vērtēja skolas slēgšanas faktu?

– Bija neapmierināti. Pēdējos trīs gadus bijām samocīti, jo nedeva nepieciešamo finansējumu. Regulāri nācās kaut ko samazināt, no kaut kā atteikties. Visu laiku naudiņas kaut kam pietrūka. Atskatoties uz to laiku, atceroties vienu vai otru situāciju, es pat nesaprotu, kas mūs tolaik vadīja, kas mūs stiprināja.

Tagad skolas slēdz uz nebēdu.

– Par to vairs nebrīnāmies. Nav cilvēku, nav bērnu. Taisnība, ka skolas slēgšana ietekmē vietējās sabiedrības aktivitātes – iestājas klusums.

Kā vērtējat patversmes ienākšanu bijušajā skolas internātā?

– Ko nozīmē – ēku nekurināt? Mitrums, slapjums un daudz kas cits. No šī viedokļa raugoties, protams, labāk, lai ir aizpildītas telpas. Par bēgļiem. Protams, Liepnas ļaudis satraucās, jo tā tomēr ir cita kultūra. Viņiem ir citas tradīcijas, no kurām daudzas latviešiem nav ne zināmas, ne saprotamas. Man personīgi ir bijis viens ne pārāk pozitīvs piemērs, bet par to paklusēšu. Ieguvums, pieļauju, ir veikaliem. Aizslēdzot internātskolu, solīja, ka būs jaunas darbavietas. Nu nav to tik daudz, kā vajadzētu.

Labāk, lai ēkās kaut vai velns dzīvo, nekā tās ir tukšas?

– Velns noteikti nē. Liepnā izskatīja variantu, ka varētu būt veco ļaužu pansionāts vai skolas ēku varētu nodot mūsu armijas rīcībā. Tās, protams, ir klačas. Manuprāt, ideālākais variants, ka ēkas apdzīvo cilvēki.  

Kā nokļuvāt Balvos?

– Pēc skolas slēgšanas nospriedu, ka par direktori nekad nestrādāšu, jo psiholoģiski tas ir smagi. 100 bērni nebija ne ar tiem priecīgākajiem, ne laimīgākajiem dzīvesstāstiem. Bērns vislaimīgākais ir ģimenē, kaut gan internātpamatskolas skolēniem skola nebija tikai skola. Tur aizritēja visa viņu dzīve. Pēc skolas slēgšanas gadu bija bezdarbniece, turklāt mērķtiecīgi, jo sapratu, ka nevaru ielēkt jaunā darbā un, vēl vairāk, vadošā amatā. Tomēr bērni ir mans dzīves aicinājums. Izdomāju, ka bērnudārzs ir tā vieta, kur man būtu prieks strādāt. Tā arī sanāca. Atnākot uz “Pīlādzīti”, biju ļoti laimīga. To nevar vārdos izstāstīt. Bija gadījums, kad pirmajā darba gadā vecāki atnāca pakaļ bērniem, bet grupiņa joprojām slēgta.

Kāpēc?

– Bijām tiktāl aizrāvušies ar dziedāšanu, dejošanu un spēlēšanos, ka piemirsām par vecākiem. Mūsdienu bērni ir zinoši un attīstīti, pat divgadnieks zina, kā strādāt ar telefonu un planšetdatoru. Tiesa, ir sliktā puse, – mēs ar bērniem arvien mazāk un mazāk runājam. Rezultātā pasliktinās valodas attīstība.

Ko darīt?

– No grāmatplauktiem jāvelk ārā vecās pasaku grāmatas un jālasa. Ir jārunā, jārunā. Beidzot pirmsskolu, sešgadniekiem ir jālasa.    

Kas jāpatur prātā pirms Ziemassvētkiem?

– Reizēm ir sajūta, ka mēs tikai skrienam un strādājam – kā Grinčs kāsīšiem nozaga Ziemassvētkus, tā viņš mums zog minūtes un stundas. Šogad, manuprāt, pats Dievs ir sakārtojis tik daudzas brīvas dienas, lai mēs noteikti tās pavadītu kopā ar savu ģimeni. Otrkārt, domājiet un rūpējieties par savu veselību. Ticu brīnumiem! Liepnas atbalsta biedrība 7.decembrī sadarbībā ar somu draugiem 22 ģimenēm dāvāja nelielas, siltas Ziemassvētku dāvaniņas. Liepnā ciemojās arī “Arnitas labsajūtu darbnīca”. Brīnišķīgi kopā pavadījām laiku, nekur neskrienot. Arī jums un sev to novēlu.

Ar ko bērniem asociējas Ziemassvētki?

– Ne jau ar pīrāgiem. Viņi gaida dāvanas.

Liepnas patriote. Ina Aizupe uzsver, ka ir dzimusi un augusi Liepnā, piebilstot: “Tur arī plānoju palikt.” Viņas ģimenē skolotāji jau ir trīs paaudzēs. “Tas ir sirdsdarbs,” uzsver Ina.

Svarīgi atrast ilgtspējīgus risinājumus

LĀSMA ĒVELE, Alūksnes novada pašvaldības Centrālās administrācijas sabiedrisko attiecību speciāliste: – Slēgto skolu ēku nākotne ir aktuāls jautājums daudzām pašvaldībām, īpaši reģionos, kur iedzīvotāju skaita samazināšanās un izglītības sistēmas optimizācija rada neizmantotas infrastruktūras problēmu. Šīs ēkas, kas reiz kalpoja kā nozīmīgas izglītības un sabiedriskās dzīves vietas, bieži vien paliek tukšas, radot papildu izmaksas to uzturēšanā. Mums ir svarīgi atrast ilgtspējīgus risinājumus, lai šīs telpas turpinātu kalpot sabiedrībai, piemēram, pārveidojot tās par sociālās aprūpes centriem, kultūras un izglītības iestādēm vai nododot tās citu valsts institūciju vajadzībām.

Mārkalnes pamatskolas pārbūve, izveidojot sociālos dzīvokļus, krīzes istabas feldšeru punktu, bibliotēku un klientu apkalpošanas centru, ir veiksmīgs piemērs, kā skolas ēkas var pielāgot vietējām vajadzībām. Šādi risinājumi nodrošina, ka ēkas paliek aktīvas un funkcionālas, veicinot sabiedrisko dzīvi.

Liepnas piemērs, kur internāta ēkā izveidots patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs, ir modelis, kā pašvaldība var sadarboties ar valsts iestādēm, nododot telpas viņu vajadzībām. Šāda pieeja ne tikai atrisina ēku uzturēšanas jautājumu, bet arī rada darbavietas un stimulē vietējo ekonomiku. Ilzenes un Mārkalnes skolu pieredze liecina, ka skolēnu skaita mazināšanās vietās nenozīmē, ka infrastruktūra kļūst nevajadzīga. Bibliotēku un kultūras centru pārvietošana uz šādām telpām palīdz saglabāt to pieejamību vietējiem iedzīvotājiem.

Jautājums par ēku nodošanu privātām vai sabiedriskām iniciatīvām ir aktuāls. Piemēram, kādas biedrības ieinteresētība Ilzenes pamatskolas ēkas izmantošanā sociālās aprūpes centra vajadzībām parāda, ka potenciāli šādas ēkas varētu piesaistīt interesentus, tomēr bieži vien ir vairāki traucējoši faktori, kā, piemēram, nepieciešamas ievērojamas investīcijas, lai pielāgotu ēkas jauniem mērķiem, kā arī vecās skolas bieži vien prasa kapitālo remontu vai renovāciju.

Bijušais skolas internāts. Liepnā ir atvērtā tipa patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs, kurā uzturas cilvēki no dažādām valstīm. Pirmajā stāvā atrodas foajē, atpūtas telpa, klase, kur mācīties, ēdamzāles zona, lūgšanu telpa, apsardze un administrācija. Otrais un trešais stāvs atvēlēts patvēruma meklētāju istabiņām. Vienā galā – sievietes, otrā – vīrieši. Apstākļi pieticīgi: divstāvu gultas un katram pa nelielam skapītim personīgajām lietām. Lielākā daļa no viņiem Latvijas robežu šķērsojuši nelegāli un gaida lēmumu par to, vai saņems uzturēšanās atļaujas. Tomēr pieredze liecina, ka 80% no šīm personām nākas atgriezties savā mītnes zemē. Liepnas centra vadītāja Loreta Jargane, taujāta, kāds ieguvums ir Liepnas ciema ļaudīm, atzina, ka tās ir darbavietas.

Dzimstība ir tāda, kāda tā ir

Alekseja Grāvīša Liepnas pamatskolas direktore Ilona Kazimirjonoka līdz 2018.gada vasarai strādāja Liepnas internātpamatskolā un bija direktores vietniece izglītības jomā. Internātpamatskolas slēgšanu viņa vērtē kā sitienu pa vienu vietu.

Internātpamatskola bija pirmā un vienīgā darbavieta, līdz Alūksnes novada pašvaldība slēdza skolu?

– 1990.gadā uz Liepnu atnācu kā jaunā speciāliste. Internātpamatskolas direktore Elīna Knausa piezvanīja un mani uzrunāja. Tajā laikā tas bija labākais risinājums, kad augstskolas beidzējam piezvana pats skolas direktors.

Skolai veltīti gandrīz 30 gadi...

– Kādas sajūtas? Tolaik vēl nebija tā, ka šodien vairs nav tā, kas būs rīt, vai vakar nekad nebūs tā, kas bija šodien. 90-tajos gados šķita, ka savā skolā nostrādāsi bezmaz vai 200 gadus, kaut gan katru gadu pavīdēja informācija, ka internātskolām plānotas reorganizācijas. Visu laiku ar to dzīvojām, un tad, kad pienāca pēdējais gads, par to lēma arī pašvaldība.

Vai vietējā kopiena varēja ietekmēt politiķu lēmumu?

– Centāmies iesniegt savus priekšlikumus, bet, ja valsts un pašvaldības redzējums ir citāds, to nekā nevarēja ne ietekmēt, ne izmainīt. Mūsu delegācija devās uz Alūksnes Izglītības komitejas sēdi. Mūs tur uzklausīja, bet lēmumu nemainīja.

Tātad ir bezjēdzīgi iestāties par savām interesēm?

– Neteiktu, ka bezjēdzīgi. Atnākot uz Liepnas pamatskolu, kas tolaik bija vidusskola, kārtējo reizi nācās secināt, ka problēma ir skolēnu skaits. Ja nav pietiekami daudz skolēnu, tad arī klasē nav veselīgas konkurences. Jāpiekrīt, ka valstij nav lielas jēgas sponsorēt klasi, kurās mācās 2-3 bērni.

Tās ir valdības politikas sekas?

– Nemāku pateikt, ko valsts varētu darīt, lai situāciju mainītu, ja mūsu valstī dzimstība ir tāda, kāda tā ir. Neslēpšu, man ir spārnots teiciens, ka gadā Liepnā dzimst viens bērns. Nu labi, dažreiz vairāk. Bet tā jau nav tikai Latvijas problēma, jo visā Eiropā palielinās veco cilvēku īpatsvara skaits.    

Vai ir neizbēgami tas, ka mazās skolas turpinās slēgt?

– Nebūs padomju laiki, kad viss bija liels un plašs. Tomēr mūsu skolā ar pirmsskolas grupu ir 100 bērni.

Tas jau ir labi?

– Visi zina par Alūksnes skolu tīkla reformām, tāpēc uz mūsu skolu mācīties brauc tuvāko pagastu bērni. Vai tas būs uz ilgu laiku? Kaut gan ir cerības. Ja valstī īstenosies jaunais finansēšanas modelis, kad nauda seko nevis skolēnam, bet izglītības programmai, turklāt esam pierobežas zonā, tad viss būs. Pirmajā klasē šogad ir tikai 3 bērni. Ja finansējuma nav, tad jāapvieno pirmā un otrā klase. Un apvienotajā klasē es, direktore būdama, zinu, ka būtu nesekmīga.

Kāpēc?

– Grūti koncentrēties, ja jāapgūst pirmās un otrās klases viela.

Atgriežoties pie internātpamatskolas slēgšanas, – kā to vērtējat, raugoties ar šīs dienas acīm?  

– Esmu šeit dzimusi un augusi. Liepna ir vieta, kur ļoti daudzi skolotāji paši mācījušies. Tāpat bija arī internātpamatskolā. Bija psiholoģiski grūti, saprotot, ka reāli nebūs darba. Varbūt uz mani tas tik daudz neattiecas, jo zināju, ka varu strādāt kaut vai “Maxima” veikalā. Domāju, ka gan jau kaut kādu darbu varēšu atrast. Jā, cilvēkiem tas bija grūts posms, jo skolas slēgšanu uztvēra arī kā sava veida pazemojumu. Skolā bija izveidojies ļoti spēcīgs skolotāju kolektīvs, kuriem sākumā vajadzēja strādāt 6 dienas nedēļā.

Nebija situāciju, kad skolotājus uztvēra kā mammas?

– Bija tādi gadījumi, kad kopā ar bērniem iemigu. Priecājos, ka bērni, kuriem tolaik bija smagi dzīves apstākļi ģimenēs, izauguši par krietniem un čakliem pilsoņiem. Joprojām sociālajos tīklos aplūkoju savas klases audzēkņus. Tajos laikos pietrūka valsts uzraudzības vecāku pienākumu izpildē. Bija gadījumi, kad vecāki saņēma bērna naudu, kaut gan bērni visu laiku dzīvoja internātā.

Pirms četriem gadiem kādā intervijā teicāt: “Pārdzīvot internātskolas likvidāciju, kad pasaka, – tavu darbu nevajag. Un, kad tu mūžam neesi meklējis darbu, bet jāiet un jāpiesakās bezdarbniekos, – psiholoģiski tas nebija viegli. Visam kolektīvam bija tā.”

– Jā, to atceroties, man vēl tagad zosenīte (zosāda) nedaudz parādās. Tas nebija viegli, jo arī pašvaldība darbu nepiedāvāja. Jā, presē parādījās informācija, ka visiem nodrošinās darbu. Bezdarbniekos kādu pusgadu noturējos, līdz pašvaldība piedāvāja kļūt par Liepnas skolas direktori. Jāteic godīgi, ka nekad mūžā neesmu gribējusi būt par direktori. Ilggadējā direktore Austra Lāce nereti zvanīja, sakot: “Ilona, nāc manā vietā.” Tad, kad tā notika, apjautu, ka Austra tomēr panāca savu.

Vai pamesto skolu ēkas par katru cenu vajadzētu kaut kam atdot, nodot tās lietošanā?

– Katrā gadījumā nav atbalstāms tas, ka ēka pārvēršas graustā. Bija jocīgi uzzinot, ka internātpamatskolas internātā ierīkos patvēruma meklētāju izmitināšanas centru. Tautas namā sapulcē gāja visādi, jo presē bija izskanējuši nepatīkami stāsti par notiekošo Muceniekos. Vietējie ļaudis satraucās, ka ieradīsies citas rases cilvēki. Es to uztvēru ļoti normāli, jo man patīk ceļot, turklāt esmu redzējusi dažādu tautību cilvēkus.

Vai vietējās kopienas domas mainījušās?

– Grūti pateikt, kaut arī esmu vietējā. Uz darbu atnāku septiņos un aizeju... vakarā. Aprunājoties skolā ar kolēģiem, secinu, ka lielu problēmu nav. Viņi nāk uz mūsu sporta halli laikā, kad skolā nav bērnu. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde maksā nomu.

Liepnas pamatskolai ir nākotne?

– Jācer, ka jā. Būtībā ir tā, ka Alūksnes novadā ir tikai divas lauku skolas. Mūsu nākotne būs tik ilgi, kamēr būs bērni.

Kāda ir izdzīvošanas recepte?

– Nav tādas. Ja nav cilvēka, tad nav arī ko apmācīt.

Varējāt piepušķot, ka būs ļoti, ļoti labi.

– Katrā gadījumā ir dažādas alternatīvas. Bēgļi pie mums nāk arī mācīties.

Tuvojas Ziemassvētki. Par ko mudināt padomāt?

– Mācēt ieslēgt kritisko domāšanu un saglabāt mieru. Ja cilvēks ir mierīgs, viņš saprot, ko vispār grib panākt un sasniegt savā dzīvē. Lai visa pietiek tik, cik katram vajag. Brīnumiem ir jātic! No Ziemassvētku vecīša dāvanā gaidu, lai arī banāli skan, MIERU.

Laiks ir pagājis. Ilona Kazimirjonoka atzīst, ka pēc internātpamatskolas slēgšanas uz skolas ēku ilgi nevarējusi skatīties: “Sākumā uz to pusi negāju. Kad aizgāju paskatīties, kā un vai sakopta teritorija, tad jāatzīst, ka tik slikti neizskatījās. Laiks ir pagājis, tā nav vakardiena.”

Par vienu gaismas nesēju mazāk

Alūksnes novada Kultūras centra kultūras darba speciāliste Lienīte Trivole ir pārliecināta, ka jebkuru kardinālu izmaiņu saknes, tostarp lēmums par Liepnas internātpamatskolas slēgšanu, meklējamas augšās.

Viņa atgādina, ka tolaik visā Latvijā sprieda, ka internātskolas ir jāslēdz, jo bērniem jādzīvo mājās: “Arī šobrīd tas ir aktuāls jautājums, jo masu medijos nereti izskan informācija, ka audžuģimeņu skaits ik gadu arvien samazinās. Diemžēl visus bērnus nespējam ievietot ģimenēs, tāpēc, manuprāt, vajadzīgas arī speciālās skolas, neskatoties uz to, kā tās saucas. Arī tolaik kopā ar vietējiem ļaudīm spriedām, kādas ir iespējas mainīt nosaukumu. Gribējām skolu saglabāt, turklāt skolas esamība papildina kultūras dzīvi. Gan viens, gan otrs ir gaismas nesējs. Kultūra jau nav tikai ballītes un izklaides, jo tai ir arī izglītojošās funkcijas. Skolu slēdzot, sabiedrība sašūmējās, jautājot, kuru skolu atstās, kuru slēgs? Valdība lēma, ka internātpamastkola jāuztur pašvaldībai. Bija skaidrs, ka vienai skolai ir jāaiziet. Izbrīnu radīja tas, ka pilsētu skolas sūtīja problēmbērnus uz Liepnu, netiekot ar viņiem galā. Kā tas ir iespējams? Tātad laukos skolotāju līmenis ir ļoti augsts. Mēs izvēlamies dzīvot laukos un vēlamies foršu vidi sev apkārt. Žēl, ka skolu slēdza Latvijas simtgadē.

Dāvana simtgadē?

– Jā, tā tolaik cilvēki secināja. Cilvēki taču zaudēja darbu. Vietējā kopiena nekādi nevarēja ietekmēt lēmuma pieņemšanas gaitu.

Skolā sešus gadus svilpo vējš...

– Tā īsti nav, jo skolas internātā atrodas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs. Kā cilvēki to vērtē? Vēl esot skolai, neizpalika iedzīvotāju sūdzības: “Lūk, bērni pa apkārtnes ābeļdārziem skraida, lien dārzos.” Situācija ir līdzīga arī šodien: “Lūk, kaut kādi svešinieki staigā.” Visiem ir bailes no nezināmā. To, ko nezinām, mēs varam iztēloties kā nezin ko. Tiesa, neesmu dzirdējusi kaut kādas lielas sūdzības. Tantiņas pat izteikušās, ka labprāt pieņemtu palīdzību, piemēram, lai ienes malku.

Jaušama vienas skolas neesamība?

– Protams, jo mēs veiksmīgi sadarbojāmies gan ar pedagogiem, gan bērniem. Tas nav attiecināms tikai uz apmeklētāju skaitu. Pietrūkst dzīvo čalu. Tautas nams tolaik atradās starp divām skolām, tāpēc sadarbība bija jauka un jēgpilna. Arī iedzīvotājiem bija lielāka izvēle, uz kādu pasākumu un uz kuru skolu aiziet, turklāt kultūras nams, kā jau minēju, atradās abām skolām pa vidu. Ja negribēja iet uz vienu vai otru skolu, tad nāca uz tautas namu.

Balvu pusē slēgto skolu ēkas ir tukšas...

– Biju viena no tiem, kas teica, lai top patvērums. Labāk lai ir apdzīvota ēka, nekā tā aiziet postā. Protams, cilvēkiem bija svarīgs drošības jautājums. Neizpalika bažas, ka nāks sveši ļaudis un mēs te kā trusīši sēdēsim.

Un sēžat arī?

– Ir ieguvumi, jo mums jau sen solīja gājēju celiņu. Tagad ir, turklāt apgaismots.

Kādā intervijā, atbildot uz jautājumu, ko teiktu patvēruma meklētājiem, kas paziņotu, ka grib dziedāt, atzināt: “Jā, nav problēmu. Nāciet un dziediet.” Ir bijusi sadarbība?

– Mums ir vairāki deju kolektīvi, teātris, vokālais ansamblis, rokdarbu pulciņš, kā arī Liepnas jauniešu saime. Ir paveicies, ka vokālā ansambļa vadītāja ir angļu valodas pensionētā pedagoģe. Sadarbojoties ar patversmes sociālajiem mentoriem, pērn izmitināšanas centra iemītnieki nāca uz mēģinājumiem. Viņi iemācījās nodziedāt dziesmu latviešu valodā un oktobrī uzstājās senioru pēcpusdienā. Kādreiz nesasniedzams sapnis bija ieraudzīt cilvēku ar citu ādas krāsu, jo pasakās pavīdēja melni cilvēki. Bija jocīgi, ka viņiem, sasveicinoties un pasniedzot roku, tā bija tikpat silta kā mums visiem.

Bija jauki?

– Mūsu viens no mērķiem bija salauzt ledu, lai iedzīvotāji redz, ka bēgļi arī ir cilvēki. Tas izdevās, kaut gan pašlaik iestājusies pauze. Vienubrīd medijos sacēlās ažiotāža, ka kaut kas nav īsti labi.

Kas?

– Man nav atbildes uz šo jautājumu. Kāpēc nevar nākt uz tautas namu dziedāt un dejot? Kā pozitīvu piemēru varu minēt pērn notikušo “Popielu”, kurā uzstājās arī patvēruma centra iemītnieki. Viens puisis dejoja savas tautas deju, bet meitene dziedāja fantastiskā balsī.

Vai iespējams ieviest jaunas vēsmas slēgto skolu ēkās?

– Labs piemērs ir bijušās Mālupes pamatskolas liktenis, kur izveidots sociālās aprūpes centrs. Protams, skumji, ka jauniešu paliek arvien mazāk.

Kas mums katram būtu jāizdara līdz gadumijai?

– Izdarīt vairāk, nekā prasa likums vai ierakstīts kādā papīrā. Tas neko nemaksā, bet var sniegt ļoti lielu atdevi. Lai tevi uzskata par pamuļķi, bet cita cilvēka vai cilvēku iepriecināšana ir to vērta.

Mudina draudzēties. Lienīte Trivole kultūras darbu Liepnā organizē kopš 2011.gada. Ziemassvētkos viņa visiem vēl veselību, sirsnību un smaidu. “Arī jādraudzējas,” viņa uzsver. Lūgta atklāt, kādu dāvanu gaida no Ziemassvētku vecīša, Lienīte smaidot atklāja, ka saulīti un sniegu. Jāpiebilst, ka L.Trivole gatava stundām ilgi stāstīt par Liepnu, par tautas nama vēsturi, kur savulaik, ticiet vai nē, atradās skola.  

Spirinās pretī, ja putina ārā

Liepnas pagasta ēku un apsaimniekojamās teritorijas pārzinis Eduards Voilaks, spriežot par dzīvi Liepnā un sadzīvošanu ar patvēruma meklētāju izmitināšanas centra iemītniekiem, smaidot atzina: “Ja mūs putina ārā, tad spirināmies pretī.” Nopietni runājot, viņš tēvišķi atklāja, ka uz Liepnu brauc visādi žurnālisti: “Godīgi sakot, ir pat nedaudz apnicis. Domājat, nācās viegli, ka Liepnā atklāja patvēruma meklētāju izmitināšanas centru? Cilvēki ieguvumu apzinās tikai tagad. Vai ir samierinājušies ar šo faktu? Kāpēc samierinājušies? Vietējai kopienai jānonāk pie secinājuma, ka viņu drošība nav apdraudēta. Nav skaļi jārunā, bet, visticamāk, pateicoties centra izveidei, noasfaltēja ceļu. Tāpat divi veikali turpina darbu, ir skola, ārsta prakse, kursē maršruta autobusi. Kur mēs tikai neesam bijuši! Alūksnes rajonā, Balvu rajonā, Viļakas rajonā... Liepnā dzīvojam tāpat kā visi pārējie iedzīvotāji Latvijā. Patvēruma meklētāji brīvi pārvietojas pa Liepnu un mums netraucē. Vienīgā problēma, ka nezin kāpēc nevēlas iet pa ietvi. Kāpēc? Atbildes nav. Ziemassvētkos visiem novēlu spirināties pretī visām nebūtībām.”

Pie pagastmājas. Eduards Voilaks (foto – vidū) uzskata, ka ne visu var izmērīt naudā.

Liepnas internātpamatskola – FAKTI

• Skola dibināta 1957.gadā pēc toreizējā izglītības ministra Viļa Samsona ierosinājuma (Liepna ir viņa dzimtais ciems) kā skola trūcīgo daudzbērnu ģimeņu bērniem un bāreņiem.
• Pirmajā mācību gadā atradās gan mācību telpas, gan internāts, gan skolas virtuve un ēdamzāle, tika atvērtas četras klases.
• Kā pamatskola Liepnas internātskola darbojās kopš 1961.gada. Sākumā skola tika celta kā vidusskola 600 skolēniem, tikai vēlāk tā ieguva internātskolas statusu.
• Pamatojoties uz Sabiedriskā labuma komisijas 2009.gada 13.maija atzinumu, Finanšu ministrija, saskaņā ar Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 5.panta pirmo daļu, nolēma piešķirt sabiedriskā labuma organizācijas statusu biedrībai “Liepnas internātpamatskolas un skolēnu ģimeņu atbalsta biedrība”.
• 2018.gada 22.februārī Alūksnes novada domes sēdē deputāti pieņēma lēmumu par Liepnas internātpamatskolas likvidēšanu.
• 2018.gada 13.jūnijā tika aizvadīts pēdējais izlaidums skolas pastāvēšanas vēsturē.
• 2022.gada 4.janvārī Alūksnes novada dome ārkārtas sēdē pieņēma lēmumu nodot bezatlīdzības lietošanā uz četriem gadiem Nodrošinājuma valsts aģentūrai daļu no pašvaldības īpašuma “Cielaviņas” Liepnas pagastā – bijušās internātskolas internāta ēku, palīgēku un daļu zemesgabala 0,66 ha platībā.
• 2023.gada 5.jūlijā tika atklāts patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs (PMIC).
• Patvēruma meklētāju centrs izvietots bijušajā Liepnas internātpamatskolas internātā.
• Centra vajadzībām ieguldīti 1,2 miljoni eiro. 90% no līdzekļiem piesaistīti no Eiropas Savienības fondiem.
• Centrs var uzņemt līdz 250 iemītniekiem.
• Centrs nav slēgta tipa iestāde, bet to nepārtraukti uzrauga.
• Centrs nav pielāgots ģimenēm ar bērniem vai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/595399929526485