1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
05-11-2024
Vārdadienas šodien: Lote, Šarlote

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (20.09.2024.)

Atgriežas trīsreiz gāztais Staņislavs (1990. – 1999.)

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Pirmais muzeja eksponāts – “Vaduguns”

Kā veidojās jaunā Latvija, tostarp institūcijas, un kādas paralēles velkamas ar mūsdienām? Kā vietējā kopiena vērtēja pieminekļu nomaiņu, vai tā šodien ir beigusies? Kas veicināja avīzes “Vaduguns” statusa maiņu, kā tas mainīja laikraksta saturu? Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes meklējām kopā ar Balvu Novada muzeja vecāko speciālisti, vēsturnieci RUTU AKMENTIŅU, kura muzejā strādā kopš 1991.gada janvāra.

Balvu novada muzejs pagājušā gadsimta 90-tajos gados auga un veidojās līdz ar valsti...
– Kad muzejā sāku strādāt par kasieri, tas vēl atradās bijušās glābšanas stacijas ēkā, kas bija nepiemērota, jo telpas bija ļoti mazas. Vēlāk pārcēlāmies uz tagadējā bērnu un jauniešu centra telpām, kas jau bija plašākas. Savukārt tagadējā ēka ir jau trešā mūsu mājvieta. Vēl 80-to gadu beigās izskanēja doma, ka Balvos nepieciešams novadpētniecības muzejs, arī laikrakstā “Vaduguns” rakstīja, ka muzejam jābūt Balvu muižas klētī. Nu tas ir piepildījies.
Deviņdesmitajos gados laikrakstā “Vaduguns” bija lasāms, kā veidojās jaunās pašvaldības institūcijas, kā darbību beidza daudzi uzņēmumi, bet vietā radās jauni. Kas par šo procesu atrodams muzeja krājumos?
– Tas bija pārmaiņu laiks, kad Latvija atguva neatkarību. Valstī notiekošie procesi ietekmēja arī mūspuses iedzīvotājus. 1990.gada februārī viss sākās ar karogu maiņu virs rajona izpildkomitejas. 1990.gada rudenī atklāja pirmo muitas kontrolpunktu “Vientuļi” uz Latvijas–Krievijas robežas. Ciema padomes pārdēvēja par pagastu padomēm. Likvidēja pilsētciematu statusu Kupravai un Žīguriem. Sāka darboties jaunās institūcijas. 1991.gadā izveidoja Balvu rajona sabiedrības drošības pārvaldi, ko 1992.gadā pārdēvēja par Balvu rajona Valsts dienesta pārvaldi, bet 1996.gadā – par Latgales valsts militārā dienesta pārvaldes Balvu daļu. 1992.gada decembrī pirmos zvērestus nodeva Balvu 31.bataljona zemessargi, bet septembrī Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja Jura Annuškāna vadītajā sēdē pieņēma lēmumu izveidot Balvu pilsētas Municipālās policijas dienestu. Balvos tobrīd darbojās daudzi lieli uzņēmumi, – Balvu gaļas kombināts bija vismodernākais Latvijā, tā produkciju zināja pat ārpus Latvijas – Zviedrijā, Kubā, Vācijā. Maizes kombināta produkcija arī bija iecienīta visā Latvijā. Mums bija pienotava, uzņēmums “Lauktehnika” un citi. Mainoties valsts iekārtai, šie uzņēmumi nevarēja izturēt brīvā tirgus konkurenci. Līdz ar to daudzus pārdēvēja un tie kādu laiku eksistēja, bet, neizturējuši konkurenci, beidza savu darbību. Vietā veidojās jauni – sabiedrības ar ierobežotu atbildību, privātuzņēmumi. 1991.gadā Balvu pilsētas tautas deputātu padome nodibināja tirdzniecības uzņēmumu “Turība”, kas 1996.gada 8.aprīlī pārveidojās par SIA “Zaikovskis un partneri”, bet 1997.gadā pārtapa par SIA “Zaikovskis”. 1992.gadā nodibināja Latvijas–Zviedrijas kopuzņēmumu “Balvi – Holm”, uzņēmumu “Enerģija”, reģistrēja paju sabiedrību “Celtnieks”. 1993.gadā nodibināts Aivara Mežala individuālais uzņēmums “Ananass”, SIA “Optika”, SIA “Agroserviss”, nodibināja pašvaldības uzņēmumu “San-Tex”, kuram 1994.gada septembrī pievienoja Komunālo uzņēmumu kombinātu, bet 1996.gadā – pašvaldības uzņēmumu “Centība”. Nodibināja arī SIA “Balvu tirgus”. 1994.gadā Balvos atvēra pirmo privāto aptieku, 1998.gadā reģistrēja Dzintras Sprudzānes individuālo uzņēmumu “Elezda” utt.
Tā laika “Vaduguns” numuros lasāma informācija arī par Ļeņina pieminekļu demontāžu. Kā vērtējat, ka, mainoties politiskajai situācijai, tiek nomainīti arī pieminekļi? Tas notika ne tikai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, bet notiek joprojām.
– Taisnība. Mainās vara – mainās pieminekļi. Tā tas ir bijis visos laikos un arī turpināsies. Arī pēdējos gados demontēti padomju varu slavinoši pieminekļi. Savukārt 90-tajos pirmo demontēja Ļeņina pieminekli Viļakā un pēc gada – Balvos. Bet uzlika arī daudzas jaunas piemiņas zīmes. Piemiņas vietu apzināšana un piemiņas zīmju atklāšana sākās 80-to gadu beigās un turpinājās deviņdesmitos. Arī 21.gadsimtā izveidoja daudzas jaunas piemiņas zīmes gan represētajiem, gan nacionālajiem partizāniem. Deviņdesmitajos gados neatkarības karā kritušajiem piemiņas vietas atklāja Jaškovas kapos (1990.gads), 1993.gadā Balvos atklāja Latgales partizānu pulka kritušo karavīru pieminekli, ko tautā sauc par Staņislavu. Uzstādīja piemiņas plāksnes Latgales partizānu pulka cīnītājiem Rugājos, kā arī neatkarības karā kritušajiem Šķilbēnu pagastā. Jaunu piemiņas zīmi atklāja neatkarības kara kaujas vietā Šķilbēnu pagasta Ančupovā. Piemiņas zīmju uzstādīšana turpinājās arī vēlākos gados. Tāpat 90-tajos uzstādīja piemiņas zīmes represētajiem pie Balvu dzelzceļa stacijas (1995.gads) un pie Vecumu dzelzceļa stacijas. Tajā gadu desmitā sāka apzināt nacionālo partizānu piemiņas vietas. Pirmās piemiņas zīmes tapa arī Stompaku nometnē. Lielu darbu, apzinot piemiņas vietas, ieguldījis balvenietis, nacionālo partizānu vēstures pētnieks Zigfrīds Berķis, pateicoties kuram uzstādītas daudzas piemiņas zīmes, tostarp Viļakā, Šķilbēnu pagasta Rekovas ciemā, Tilžas pagastā, Balvu luterāņu draudzes un katoļu draudzes kapos, Krišjāņos un citur.
Arī slavenais “Staņislavs” – piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem trešo reizi tika uzstādīts tieši ‘deviņdesmitajos’. “Vadugunī” tolaik bija lasāms, ka iepriekšējo, mistiski pazudušo “Staņislavu”, meklēja pat ar rīkstnieku palīdzību…
– 1924.gadā pirmo reizi radās doma, ka Balvos vajadzīgs piemineklis kritušajiem partizāniem. 1928.gadā ielika pirmo pamatakmeni, bet 1933.gadā sākās pamatnes būvēšana. Pirmo “Staņislavu” atklāja 1938.gada 14.augustā, bet 1941.gada 5.aprīlī Abrenes apriņķa izpildkomiteja vienbalsīgi nolēma uzdot Balvu pilsētas izpildkomitejai nojaukt partizānu pieminekli kā neatbilstošu tagadējam laikmetam. Diemžēl nav piefiksēts, tieši kurā datumā pieminekli nojauca. To it kā aizveda uz vietu, kur tagad atrodas policijas ēka. Daži stāsta, ka pieminekli novietoja vietā, kur vēlāk bija uzņēmums “Turība”. Balvos ienākot vācu karaspēkam, nacistiskās Vācijas okupācijas laikā piemineklis vienkārši esot uzstādīts uz nelielas pamatnes, bet 1943.gadā Abrenes apriņķa dziesmu svētku laikā, klātesot tēlniekam Kārlim Jansonam, to uzlika uz pamatnes, kas gan bija mazāka nekā 1938.gadā. Otrreizējās padomju okupācijas laikā pieminekli nojauca, un precīzs laiks, kā arī tas, kur piemineklis nonāca, nav zināms. Tas varētu būt 1945.gads, taču arhīva dokumentos šis fakts neparādās. 1989.gadā par pieminekļa likteni sāka interesēties Latvijas Kultūras fonda un Vides aizsardzības kluba aktīvisti Pēteris Korsaks un Juris Dobelis. Par šo tēmu parādījās publikācijas laikrakstā “Vaduguns”, par to rakstīja Veneranda Ūsele, Imants Koliņš, Fricis Lasis un citi. Cilvēki rakstīja un stāstīja par viņiem zināmo. 1991.gadā uz Kultūras fondu sāka nest ziedojumus pieminekļa atjaunošanai, bet, tā kā fonds šādas funkcijas neveica, ar to sāka nodarboties Tautas frontes Balvu nodaļa. Notika nojauktā pieminekļa meklējumi. Kāds nostāsts vēsta, ka, pieminekli nojaucot, tam apkārt apsvieda trosi, bet to neizdevās nogāzt, jo traktorists vai nu nevarēja, vai negribēja to darīt. Tiklīdz nomainīja traktoristu, tas uzreiz izdevās. Versijas par to, kur piemineklis pazuda, ir dažādas. Daži apgalvo, ka “Staņislavs” noslīcināts Balvu ezerā, citi, ka aizvests uz Balvu staciju, iekrauts vagonā uz aizvests. Tā varētu būt patiesība. Radās arī doma, ka Staņislavs aprakts kaut kur Celmenē. 1992.gadā pieaicināja rīkstniekus, kuri to meklēja, taču viņu norādītajā vietā ar lāpstām izraktajā bedrē pieminekli neatrada. Vienā no versijām Staņislavs esot uzstādīts Baltkrievijā ar uzrakstu “Cīnītājiem par padomju varu”. Taču šī versija neapstiprinājās. Pilsētas valde esot izsludinājusi atlīdzību par Staņislava atrašanu. Pēc Dzintara Putniņa teiktā, – tam, kurš to atradīs, tika solīts pusmiljons. Taču pieminekli tā arī neatrada, un 1992.gada augustā Balvu pilsētas un Balvu rajona valde pieņēma lēmumu to atjaunot. Bronzas skulptūru šoreiz izgatavoja Igaunijā, bet pieminekļa pamatni uzbūvēja akmeņkalis Pēteris Kravalis kopā ar Balvu komunālo uzņēmumu kombināta brigādi. Uz pamatnes redzamā krusta daļā izmantots no Karēlijas vests akmens, bet pārējie akmeņi sameklēti Balvu apkārtnē. Jauno pieminekli atklāja 1993.gada 11.novembrī.
90-tajos gados arī laikraksts “Vaduguns” mainīja savu statusu. Kas par šo notikumu atrodams muzeja arhīvos?
– Šis fakts, protams, ir piefiksēts. Muzejā glabājas arī visi 90.gadu “Vaduguns” numuri. Interesanti, ka pirmais eksponāts, kas pieņemts Balvu Novada muzeja krājumā un kā pirmais ierakstīts muzeja inventarizācijas grāmatā, ir tieši laikraksts “Vaduguns”. Šo avīzi ļoti bieži izmantoju arī savā darbā, jo tajā atspoguļotie notikumi šodien kļuvuši par vēsturi.
Deviņdesmitajos, tikuši pie iespējas sazināties ar citām valstīm, Balvi veidoja sadraudzības ar daudzām ārzemju pilsētām. “Vaduguns” raksta, ka draudzējāmies pat ar Taivānas pilsētu Taoyaņu…
– Diemžēl precīzas informācijas, ar kurām ārvalstu pilsētām joprojām sadarbojamies, muzejā nav. Draudzējāmies ar Somijas pilsētu Lieksu. Muzejā ir materiāli arī par Taoyaņas delegāciju viesošanos Balvos un mūsu delegācijas viesošanos Taivānā. 2013.gadā Balvos bija izveidots vides objekts, kurā norādītas visas sadraudzības pilsētas, bet šobrīd tas noņemts, jo ar vairākām pilsētām, piemēram, Krievijas pilsētu Pleskavu un Baltkrievijas pilsētu Dokšici, sadarbība vairs nenotiek. Sadarbojāmies arī ar Giskes pilsētu Norvēgijā, Zviedrijas pilsētu Gnosje, Pelvu – Igaunijā. Bet vai šī sadarbība turpinās, mums ziņu nav.

Pēta Balvu novada vēsturi. Rēzeknes Augstskolā humanitāro bakalaura grādu vēsturē ieguvusī novada muzeja vēsturniece Ruta Akmentiņa par pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu notikumiem zina ne tikai no  dokumentiem, viņa tos ir piedzīvojusi pati.

Jākustina mazās, pelēkās šūniņas

Pagājušā gadsimta 90-tajos gados Balvos nebija neviena, kurš nebūtu dzirdējis par Aivaru un Inesi Zaikovskiem. Vieniem no lielākajiem tā laika Balvu uzņēmējiem piederēja vairāki mazumtirdzniecības veikali, ēdnīcas, konditorejas un kulinārijas cehi un pat celtniecības brigāde ne vien Balvu rajonā, bet arī Gulbenē. Viņi deva iespēju cilvēkiem strādāt un nopelnīt, piedāvājot preces, ko tobrīd nevarēja iegādāties pustukšajos valsts veikalos. Diemžēl 90-tajos gados uzplaukušā uzņēmuma stāsts, tāpat kā daudziem tā laika komersantiem, kuriem pietrūka pieredzes darbam jaunās tirgus ekonomikas apstākļos, kā arī banku pārmērīgi augsto aizdevuma procentu dēļ, beidzās bēdīgi – ar uzņēmuma likvidāciju, lieliem parādiem un depresiju. Taču svarīgāka par Aivaram piemītošo apsviedīgumu izrādījās spēja piecelties pēc kritiena. Drīz vien pēc bankrota viņš uzņēmējdarbību turpināja Lielbritānijā, bet, atgriezies Latvijā, jau divdesmit gadus sekmīgi darbojas biškopības jomā.

Taujāts, kādas emocijas raisa atmiņas par trakajiem deviņdesmitajiem, Aivars apgalvo, ka tas bija interesants laiks: “Tie bija piedzīvojumiem bagāti gadi. Pilnās burās un uz priekšu, neskatoties ne uz ko! Pirms tam ilgi dažādos amatos biju nostrādājis padomju tirdzniecībā. Sagadījās tā, ka mēs ar sievu Inesi vieni no pirmajiem Balvos devāmies braucienā uz Ameriku. Tur nodzīvojām mēnesi un, kā izsprukuši no maisa, platām acīm brīnījāmies par visu… Patiesībā tieši šis ceļojums pavēra taciņu uz uzņēmējdarbību.” Idejām pilnu galvu atgriezies no ASV, Dzintara Putniņa un Jura Annuškāna mudināts, uzņēmīgais balvenietis nolēma kļūt par biznesmeni. Aivars piebilst, ka vienmēr paticis darīt to, ko citi nezin kāpēc nedara. Viņš stāsta, ka deviņdesmito gadu sākumā nodibinātajā pašvaldības uzņēmumā “Turība” viņam bija ļauts darboties gandrīz kā privātuzņēmumā: “Nevienam īsti nebija jāatskaitās. “Valgundē” iegādājāmies dažas saldējuma kastes, gaļas kombinātā sarunājām saldētavas, nopirkām divus multikārus, kas kursēja pa pilsētu, pieņēmām darbā meitenes un uz ielas sākām tirgot. Tā lieta aizgāja. Vēlāk pašvaldība mums piešķīra bijušās kara komisariāta telpas,” toreizējā biznesa pirmsākumus atceras Aivars.
Laikā, kad daudzas preces varēja iegādāties tikai apmaiņā pret taloniem, uzņēmējdarbībai tirdzniecības jomā pavērās plašas iespējas. “Tolaik nevarēja brīvi iegādāties ne televizorus, ne radiotehniku, ne citas preces. Pastāvēja fondu sistēma. Bet manī ieslēdzās azarts, ka noteikti to visu var pasniegt arī citādāk. Es vienkārši pa taisno braucu uz rūpnīcām, tādām kā “Radiotehnika”, trikotāžas uzņēmumu “Māra”, cepumu ražotni “17.jūnijs”, saldumu fabriku “Laima”, un noslēdzu līgumus, ka mēs pie viņiem brauksim ar izbraukuma tirdzniecību, piedāvājot svaigu gaļu, ko iepirkām no vietējiem tepat Balvos, bet pretī saņemsim viņu preces. Naktīs, kad ar lielām fūrēm ievedām preci, cilvēki jau gaidīja, stāvot garās rindās. Tas bija tāds pacēlums!”
Taču deviņdesmitajos ne viss notika tik vienkārši, jo aktīvi darbojās arī rekets. Uzņēmēji tika pat nogalināti, ja nemaksāja nodevas noziedzīgajiem grupējumiem. Taču Aivaram izdevās izvairīties no šādām nepatikšanām, pateicoties viņa stratēģijai – godīgi maksāt nodokļus: “Mans uzņēmums vienā brīdī bija trešais lielākais nodokļu maksātājs Balvu rajonā. Maksāju nodokļus un arī policijai. Tādēļ gan kantorī, gan, veicot inkasāciju, mūs apsargāja policijas toreizējās Apsardzes nodaļas policists ar automātu, kurš braukāja ar mums arī uz rajona veikaliem. Kaut ko tādu šodienas uzņēmēji pat nevar iedomāties. Nekāds rekets man klāt netika. Vēlāk izveidoju pats savu apsardzes nodaļu, kurā vīrieši ar ieročiem pieskatīja kārtību veikalos. Bija, protams, visādi telefona zvani, izspiešanas mēģinājumi. Daudz kas bija. Bet mēs tik turpinājām iet uz priekšu.”
Taču ekonomiskais pacēlums nevarēja ilgt mūžīgi, un to gados jaunais uzņēmējs nespēja paredzēt. “Manī nenostrādāja apziņa, ka pieprasījums un cilvēku pirktspēja nebūs mūžīga. Toreiz vienkārši uzķēru vilni, kad cilvēki meta ārā naudu. Straujais ekonomiskais kritiens sākās deviņdesmito gadu vidū, kad pazuda gaļas kombināts, pienotava, celtniecības organizācijas sāka pajukt, likvidēja kolhozus un sovhozus. Sākās straujš ekonomiskais pagrimums. Cilvēkiem nebija ienākumu, daudzi brauca projām,” atmiņās dalās Aivars. Šo apstākļu sakritība bija uzņēmuma lejupslīdes garants, ko viņš ilgi nevēlējās atzīt: “Lai ne tikai noturētos virs ūdens, bet turpinātu attīstīties, citējot Erkilu Puaro, nācās “kustināt mazās, pelēkās šūniņas”.” Sācis ar biznesu “pirkt un pārdot”, apsviedīgais balvenietis vēlējās pats radīt kaut ko paliekošu. Laikā, kad iedzīvotāju mājās trūka gāzes, viņš uzsāka karstu sautētu kāpostu un desiņu tirdzniecību, kas ātri ieguva popularitāti. Aivars turpināja uzņemt tempu, strauji attīstot uzņēmējdarbību – atvēra daudzus veikalus, virtuves, konditorejas cehus visā rajona teritorijā un pat Gulbenē.

Tagad viņš atzīst, ka tā bija kļūda. Pat no ASV atbraukušā biznesa konsultanta padomi deviņdesmito gadu vidū balvenieti vairs nespēja glābt no neizbēgama bankrota. “Bija jau stipri par vēlu, jo biju ielīdis lielos kredītos ar milzīgiem procentiem. Ja tagad 5% gadā skaitās šausmīgi lieli procenti, tad toreiz bankām maksājam 10% mēnesī. Visi mūsu ienākumi aizgāja bankām un valsts ieņēmumu dienestam. Attīstībai ņēmu tikai kredītus. Un ar to arī iekritu. Kad aizgāja projām cilvēki un viņu ienākumi, tā turpināt vairs nevarēja,” skaidro uzņēmējs. Šo iemeslu dēļ jaunās tūkstošgades sākumā pēc desmit nostrādātiem gadiem Aivara Zaikovska uzņēmums bankrotēja: “Nevienu nevainoju. Vienkārši nemācēju. Varbūt nebija, kas savlaikus pasaka priekšā, uzliek bremzes, kur to vajadzēja. To es šodien labi saprotu. Bet ir viens labs teiciens, ko attiecinu uz sevi, – slikts uzņēmējs ir tas, kurš vismaz reizi nav bankrotējis. Vienreiz vajag iziet caur ūdeni un uguni, jo mūs gan slīcināja, gan dedzināja.” Turklāt dedzināja burtiskā nozīmē. Aivars spriež, ka pēc lielā ugunsgrēka, kad Balvos nodega viņa galvenais veikals un ražotne, to nevajadzēja atjaunot: “Vienā naktī ugunsgrēks iznīcināja pilnīgi visu. Tajā naktī sēdēju pretī degošajam veikalam, galvu rokās saķēris, un nesapratu, ko tagad darīt? Taču, pateicoties apdrošinātājiem un no jauna paņemtajiem kredītiem, trīs mēnešu laikā visu atjaunojām, un tā bija mana kārtējā kļūda. Šodien es šīs kļūdas saprotu, jo man bija jāapstājas, bet neapstājos…”
Taujāts, vai deviņdesmitajos bija viens no Balvu miljonāriem, Aivars apgalvo, ka to gan nekad nav rēķinājis: “Nestrādāju, lai nopelnītu miljonu, bet lai radītu cilvēkiem darbavietas. Biju radījis 140 darbavietas. Man patika atvērt veikalus, kur iedzīvotājiem iepirkties. Nekad neesmu sapņojis kļūt par miljonāru.”
2001.gadā, pārdevis visu, ko varēja, Aivars aizbrauca uz Lielbritāniju un jau pēc gada tur izveidoja uzņēmumu: “Biju šokēts, salīdzinot uzņēmējdarbību Anglijā un Latvijā. Tur man, iebraucējam, pavērās tādas iespējas un pretimnākšana… Nevarēju pat iedomāties, ka no valsts var būt arī tāda attieksme. Šodien Latvijā tuvojamies tam līmenim, kāds tolaik bija Anglijā. Apstākļi ir ideāli – vajag tikai ražot un strādāt. Ir miljoniem iespēju, par kurām manā laikā pat sapņot nevarēja.” Aivars spriež, ka, būdams viens no toreizējā Balvu rajona pirmajiem uzņēmējiem, bija arī pirmais kucēns, kurš jāslīcina, pirmais, kurš piedzīvoja bankrotu: “Ja tolaik tā skaitījās milzīga traģēdija, tagad bankrots uzņēmējdarbībā ir normāla parādība.”

Atradis sevi biškopībā. Agrāk Aivars pat nevarēja iedomāties, ka viņam tik ļoti patīk biškopība, bet nu ar to nodarbojas divdesmit gadus, desmit no tiem – profesionāli. “Ja dzīvē esi nokritis, ir ļoti svarīgi mācēt piecelties,” uzver biškopis. Balvenietis uzskata, ka Latvijā joprojām ir daudz neaizpildītu uzņēmējdarbības nišu, vajag tikai kustināt mazās, pelēkās šūniņas. Pat nodarbojoties ar biškopību, viņš atradis atšķirīgu pieeju, ražojot nevis medu, kā pārējie, bet gan bišu maizi, bišu māšu peru pieniņu, propolisu, ziedputekšņus un citus bišu produktus. “Biškopībā ir tik daudz iespēju, vajag tikai meklēt, tāpat kā jebkurā nozarē. Mūsu novadā ir daudz veiksmīgu nestandarta uzņēmējdarbības piemēru,” pārliecināts Aivars.

Kopā caur uguni un ūdeni. Aivara kvēlākā atbalstītāja un līdzgaitniece vienmēr bijusi sieva Inese. Lai arī ne vienmēr piekrita vīra 90-tajos gados pieņemtajiem biznesa lēmumiem un vienubrīd pat atdalījās, izveidojot pati savu uzņēmumu, Inese vienmēr bijusi Aivaram līdzās gan labajos, gan sliktajos laikos.

Vai šodienas vēlēšanu sistēma ir droša?

Pēc valsts neatkarības atjaunošanas lielu nozīmi ieguva vajadzība izveidot efektīvu vēlēšanu sistēmu, lai nepieļautu dažādas manipulācijas. To, ka cilvēki mēģinās sabotēt vēlēšanas un ietekmēt to rezultātus, pierādīja arī vairāki deviņdesmito gadu notikumi toreizējā Balvu rajonā. 1993.gada maijā pirms Saeimas vēlēšanām Balvu pilsētas valde uzsāka meklēt vēlēšanu urnas, kas, kā atklājās, nebija nekur atrodamas, bet 1994.gada maijā no Kubulu valdes seifa nozaga pašvaldību vēlēšanas sarakstus. Pagasta valžu seifus uzlauza arī Medņevā un Rugājos, kur nozaga naudu un dokumentus. Kā kopš tā laika mainījusies vēlēšanu sistēma un vai arī šodien iespējamas manipulācijas, jautājām Centrālās Vēlēšanu komisijas sekretāram RITVARAM EGLĀJAM.

– Teorētiski nekas, ko dara cilvēks, nav simtprocentīgi drošs. Pat, ja droši ir 99,9 %, tie nav 100%. Taču dažādos veidos tiek gādāts, lai vēlēšanu process būtu godīgs un manipulācijas nebūtu iespējamas. Viens no veidien ir panākt, lai samazinās krāpšanās iespējamība. Otrs – ja tomēr kļūdas vai ļaunprātības dēļ kaut kas noticis, lai tas tiek atklāts, lai nav iespēju kaut ko izdarīt nemanāmi. Piemēram, nākamgad pašvaldību vēlēšanās vēlētājiem būs iepriekšējas balsošanas iespēja. Taču līdz vēlēšanu dienai urna ar nodotajām balsīm būs jāuzglabā. Neviena vēlēšanu komisija nespēs garantēt simtprocentīgu drošību, ka nakts laikā neielauzīsies kāda ļaundaru banda, lai iznīcinātu vēlēšanu urnu, salauztu to vai arī mainītu tās saturu. Simtprocentīgi pret to nodrošināties nav iespējams. Taču var nodrošināt, lai urna tiek uzglabāta telpā ar signalizāciju, kā arī, aizzīmogojot urnu ar savilcējtipa plombēm, katrai no kurām virsū ir savs unikālais numurs. Ja kāds mēģinās taisīt vāku vaļā un kaut ko ņemt ārā vai likt iekšā, no rīta plombei būs vai nu cits numurs, vai arī plombe būs salauzta un to noteikti varēs pamanīt.
Runājot par deviņdesmitajiem gadiem, kad 1994.gadā notika pirmās pašvaldību vēlēšanas pēc neatkarības atjaunošanas, jāatgādina, ka toreiz vēl nebija pieredzes. Gatavojoties 1994.gada vēlēšanām, tā brīža Saeima pieņēma pašvaldību vēlēšanu likumu, kurā bija noteikta neparasta vēlēšanu kārtība. Ņemot vērā, ka tās ir pašvaldību vēlēšanas, kurās katra pagasta ļaudis ievēl savu pašvaldību, balsojot par konkrētiem cilvēkiem, nevis par partijām, kā tas notiek Saeimas vēlēšanās, nolēma, ka varētu ļaut cilvēkiem nobalsot par dažādiem kandidātiem no dažādiem kandidātu sarakstiem. 1994.gada vēlēšanu likumā bija ierakstīts, ka uz vienas lielas vēlēšanu lapas jānodrukā visi kandidātu saraksti. Ko darīja cilvēks, balsojot? Viņš varēja nobalsot par konkrētu kandidātu sarakstu kopumā, pieliekot krustiņu pie visa saraksta, tad saraksts dabūja pilnu viņa balsi. Bet, ja pagasta padomē toreiz ievēlēja septiņus deputātus, tad cilvēks varēja ievilkt septiņus krustus pie dažādu sarakstu individuālajiem kandidātiem, un katrs no šiem krustiņiem nesa vienu septīto daļu balss savam kandidātu sarakstam. Savukārt, ja vēlētājs jau bija ielicis krustiņu visam sarakstam un papildus ielicis kaut vienu krustiņu pie cita saraksta kandidāta individuāli, balss automātiski bija nederīga. Līdz ar to 1994.gadā tika izveidota vēlēšanu sistēma, kurā liela daļa balsu izrādījās nederīgas. To konstatējot, visi apķērās, ka nav labi, un jau nākamajās vēlēšanas 1997.gadā pārgāja uz balsošanas sistēmu, kāda pastāv vēl joprojām: kad katrs saraksts izdrukāts uz atsevišķas lapiņas, no kurām jāizvēlas viens, un plusus vai svītrojumus var likt tikai izvēlētajā lapiņā. Kopš tā laika kļūdu un negadījumu procents balsojot ir daudz zemāks. Tas vairs nav tuvs desmit procentiem, bet tikai vienam procentam.
Runājot par vēlētāju uzpirkšanu, – ir dažādas iestādes, kas to kontrolē. Piemēram, KNAB kontrolē, lai priekšvēlēšanu aģitācijā neizmanto pašvaldības resursus. Savukārt par vēlētāju uzpirkšanu atbildīgā iestāde ir Valsts drošības dienests. Ja rodas aizdomas par balsu pirkšanu, jāziņo Valsts drošības dienestam.

Analīze–fakti

1990.gads. Līdz 3.februārim (ieskaitot) “Vaduguns” joprojām ir Latvijas Komunistiskās partijas Balvu rajona komitejas un Balvu rajona Tautas deputātu padomes laikraksts. 2.februārī Balvu rajona Tautas deputātu padome nolēma akceptēt jauno laikraksta “Vaduguns” statusu – Balvu rajona laikraksts. 15.februārī apstiprināja likumu “Par grozījumiem Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas konstitūcijā” par Latvijas ģerboni, himnu “Dievs, svētī Latviju” un valsts karogu. 27.februārī pulksten 12 notika karoga maiņa pie ciemu, ciematu, pilsētu un rajonu izpildkomitejām. 4.maijā Latvijas PSR Augstākās padomes sesijā pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Balvu rajona laikraksta “Vaduguns” un informatīvā biļetena “Balvu Atmoda” darbinieki nosūtīja LR Augstākajai Padomei telegrammu, kurā izteica atbalstu 4.maija Deklarācijai: “...mieru, drosmi un noteiktību vēlam mūsu deputātiem Līgotnim, Cibulim, Šļakotam un visam Latvijas Republikas Paralmentam! Atpakaļceļa vairs nav!” Jūlijā rajonā sākās benzīna krīze. 23.jūlijā Viļakā demontēja V.I.Ļeņina pieminekli, bet 25.augusta vakarā Balvos demontēja V.I.Ļeņina pieminekli. 2.oktobrī uz Latvijas un Krievijas robežas aiz Viļakas, pie Ludonkas upītes, atklāja pirmo muitas punktu Latvijā. 11.novembrī Viļakā notika tēlnieka K.Zemdegas veidotā un tolaik restaurētā pieminekļa iesvētīšana Viļakas Brāļu kapos.
1991.gads. 3.janvārī rajona iedzīvotāji uzzināja, ka rajona izpildkomitejas sēdē nolemts noteikt jaunu maizes pārdošanas normu: vienam pircējam – 2 klaipi. Janvāra pirmajās dienās Preses namu okupēja melnās beretes. Sākās barikāžu laiks. 15.janvāra rītā uz Latvijas sirdi devās kultūras nama autobuss, bet pagastos transportu un cilvēkus organizēja uz vietām. Savukārt rajona prezidijs un izpildkomiteja piešķīra sevišķas pilnvaras Voldemāram Šļakotam lēmumu pieņemšanai un rīcībai ekstremālos apstākļos. Janvārī trīs dienu laikā bija jānomaina nederīgās 1961.gadā izdotās 50 un 100 rubļu naudas zīmes. Februārī noteica, kādus talonus saņems rajona iedzīvotāji: “...1.talons – 1 kg cukura, 5.talons – 7 paciņas tabakas, 6.talons – 2 pudeles alkohola...” 12.februārī vadugunieši publicēja atklātu vēstuli, kurā paziņoja, ka apdraudēta laikraksta iznākšana finansiālu apsvērumu dēļ: “...mēs vēl kautrējamies ar šādu aicinājumu griezties pie Jums, kad to jau darīja “Lauku Avīze”, taču tagad skaidri redzam, ka nevaram izdzīvot bez sponsora atbalsta...” 3.marta iedzīvotāju aptaujā ‘jā’ vārdu demokrātiskajai un valstiski neatkarīgajai Latvijas Republikai teica 73,61% iedzīvotāju (Kupravā – 47,2%). 29.aprīlī pilsētas deputāti nodibināja uzņēmumu “Turība”. 1.septembrī durvis vēra jaunā Balvu deviņgadīgā skola (pēc tam tā saucās Balvu Amatniecības vidusskola). 1.oktobrī atklāja jauno muitas kontroles punktu Punduros. Oktobrī rajonā sāka veidot Zemessardzi. Oktobrī Balvu rajona sabiedrības drošības pārvaldes priekšnieka vietas izpildītājs J.Porietis parakstīja pavēli Nr.1 “Par iesaukumu obligātajā valsts dienestā”. Novembrī par Meža ministru kļuva kolhoza “Bērzkalne” meža kombināta direktors Kazimirs Šļakota. Ar 20.novembri rajonā nekursēja neviens rajona autobuss, jo nebija degvielas (biļete Balvi–Rīga maksāja 35,80 rubļus). Decembrī temperatūra balveniešu dzīvokļos bija 4-10 grādi, jo uzņēmumā “Siltums” salūza divi katli. Balvos ieradās 6 rīkstnieki no Rīgas, lai meklētu tautā saukto “Staņislava” pieminekli.
1993.gads. Līdz 18.janvārim slēgta Balvu sākumskola, jo tur 1992.gada 11.decembrī klasē iebruka griesti. Slimnīcā tolaik nogādāja 4 bērnus. Maijā pirms Saeimas vēlēšanām Balvu pilsētas valde uzsāka meklēt vēlēšanu urnas, kas, kā atklājās, nebija nekur atrodamas. Tāpat maijā izskanēja ziņa par privatizācijas sertifikātu ieviešanu. Jūlijā izskanēja ziņa, ka premjers Godmanis panācis, ka “Staņislava” atjaunošanai piešķirti miljons Latvijas rubļu. 10.-11.augustā Balvu rajona iedzīvotājus, kuri autobusos “Skania” un “PAZ” devās komercbraucienā uz Viļņas tirgu, apturēja un aplaupīja viens Latvijas un trīs Lietuvas Repblikas pilsoņi. Septembrī rajona vadība secināja, ka Kupravai draud ārkārtas stāvoklis apkures jomā, jo cilvēki masveidā pameta daudzdzīvokļu namus. Tāpat septembrī bijušā bērnudārza “Auseklītis” telpās darbu sāka pirmais privātdārziņš rajonā “Sienāzītis”. 11.novembrī atklāja atjaunoto Latgales partizānu pulka pieminekli Balvos.

1994.gads. Spēkā stājās likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”. Aprīlī laikraksts informēja, ka Zemkopības ministrija rosināja likvidēt Kupravas rūpnīcu un to, kas vēl uzņēmumā saglabājies, pārdot izsolē (rūpnīcas parāds tolaik bija 650 tūkstoši latu). Balvos bezdarba līmenis bija 17% . Maijā no Kubulu valdes seifa nozaga pašvaldību vēlēšanas sarakstus. Jāpiebilst, ka pagasta valžu seifus uzlauza arī Medņevā un Rugājos, kur nozaga naudu un dokumentus. 17.jūnijā apmeklētājiem un pircējiem durvis vēra pirmā privātaptieka rajonā (vadītāja S.Zilgme). 2.septembrī streikoja skolotāji. Viņi uzskatīja, ka valdība nav veikusi pietiekamu darbu, lai īstenotu pasākumus krīzes pārvarēšanai izglītības sistēmā. 14.decembra laikraksta “Vaduguns” numurs pirmo reizi tā pastāvēšanas vēsturē iznāk krāsains.
1995.gads. Gada sākumā turpinājās Balvu pilsētas pašvaldības uzņēmuma “Celtniecības ražotne” likvidācijas process. Neziņa par uzņēmumu nākotni valdīja daudzos kolektīvos. 4.februārī Žurnālistu namā Rīgā vadugunieši saņēma Birznieka Biznesa centra veicināšanas prēmiju par labāko uzņēmējdarbības atspoguļojumu masu informācijas līdzekļos 1994.gadā. Martā balvenieši sūkstījās par aukstiem dzīvokļiem, uzsverot, ka Balvos valda lozungs: “Sasaldēta gaļa nebojājas!” 25.martā apkures sezona Balvos beidzās, jo pietrūka Ls 42 000, lai norēķinātos par parādiem. 22.jūnijā Baltinavā un Balvos atkal ciemojās Valsts prezidents Guntis Ulmanis. 8.jūlijā “Bankas Baltija” Balvu filiāles direktors J.Strapcāns pastāstīja, ka bankā juridiskām un fiziskām personām iesaldēti Ls 868 045. 5.augustā Baltinavas estrādē notika pirmais Balvu rajona deju ansambļu minifestivāls “Osvalds- 95”. 1.septembrī rajonā mācības uzsāka 4600 skolēni, strādāja 450 skolotāji (darbu uzsāka 10 jauni skolotāji). 27.oktobrī Balvos ieradās Francijas vēstniecības komercpadomnieks Žans-Klods Berruē, kurš paziņoja, ka franči ir gatavi privatizēt Kupravas rūpnīcu. 1.novembrī valstī sākās dzīvokļu privatizācija. Deputāti nolēma pārdot daļu namīpašuma Balvos, Teātra ielā 7. Tas nozīmēja, ka redakcijai bija jāmeklē jauna mājvieta.
1996.gads. 12.februārī Ministru kabinets pieņēma lēmumu, ka, sākot ar 1996.gada 1.septembri, Viļakā būs valsts ģimnāzija. Privatizācijai nodeva visas valsts aptiekas rajonā. 1.aprīlī Balvu rajona padomes deputāti deva zaļo gaismu SIA “Balvu sadzīves pakalpojumi” ražošanas objekta Balvos, Dzirnavu ielā 1, privatizācijai. 19.maijā pēkšņi pārtrūka “Vaduguns” žurnālistes Ināras Leišavnieces mūžs. 1.-7.jūlijā Viļakā notika pasaules latviešu ģimeņu nometne “3x3”. 9.jūlijā Bērzpils pagastā viesuļvētra nopostīja 145,4 hektārus sējumu, nodarot zaudējumus Ls 28 485,30 apmērā. Kopumā postaža bija 39 iedzīvotāju saimniecībās. 29.augustā Viļakā notika linu fabrikas izsole. 25.septembrī durvis vēra vaļā jaunā Rekavas vidusskolas sporta zāle. “Vaduguns” tolaik rakstīja, ka sporta zāle iemantojusi Latvijā lētākās jaunbūves slavu.
1997.gads. Balvos turpinās eksperiments, proti, cik liels ir cilvēka pacietības mērs jeb balvenieši dzīvokļos salst, piekto stāvu iedzīvotāji nesaņem ūdeni. 5.jūnijā Balvu domes deputāti pieņēma lēmumu par Balvu 1.vidusskolas pārveidošanu par ģimnāziju. Nosaukumu mainīja arī 2.vidusskolai, to nosaucot par Balvu vidusskolu. 20.jūnijā Vientuļu robežkontroles punktā vairāk nekā 20 autofurgonu vadītāji sagrieza šķērsām savas mašīnas, tādējādi izsakot sašutumu Krievijas Federācijas robežsargiem un muitniekiem par ilgo gaidīšanu, laika kavēšanu uz robežas. 25.jūlijā vadugunieši teica “Uz redzēšanos!” SIA “Balvu Vaduguns” valdes priekšsēdētājai, žurnālistei Mārītei Šperbergai. 1.septembrī Briežuciema pagasta bērni teica ardievas savai vecajai pamatskolai Pūšļevā. Jaunajā skolā pagasta centrā mācība uzsāka 61 skolēns. 8.decembrī Balvos un Viļakā viesojās Valsts prezidents Guntis Ulmanis. 2.decembrī uz Balvu rajona padomes pirmo sēdi sanāca jaunā rajona padome, ko, saskaņā ar izmaiņām likumā “Par pašvaldībām”, turpmāk uzdeva veidot pilsētu un pagastu pašvaldību vadītājiem.
1998.gads. 12.febrārī, Balvu pilsētas delegācijai esot Taoyanas pilsētā Taivānā, tika parakstīts sadarbības līgums starp Balviem un Taoyaņu. Martā 48.dzimšanas dienu vadugunieši atzīmē kopā ar saviem lasītājiem un sadarbības partneriem Rugājos. 14.martā karate klubs “Balvi” izcīnīja Latvijas čempionu titulu. 21.martā iznāca “Vaduguns” 7000.numurs. Jūnijā dabas stihija lauza kokus, izskaloja dārzus un atstāja postu. Balvos notika pilsētas dienas, uz kurām somu ciemiņi atlidoja ar helikopteru. Balvu Goda pilsoņa titulu saņēma Arvīds Šnepers. Žīguru deputāti par labu pagasta budžetam atteicās no algām. Sadalījās kooperatīvā sabiedrība “Turība”, kas turpmāk saucās “Adzele”. 4.-5.jūlija naktī SIA “Daiļrade” galdniecības cehā izcēlās ugunsgrēks. Augustā slēdza Egļuciema pamatskolu.
1999.gads. Vectilžā notika jaundzimušo randiņš, ko organizēja laikraksts “Vaduguns”. Martā Balvu Mūzikas skolā no biezās sniega segas iebruka skolas jumts. “Vaduguns” dzimšanas dienā otro gadu pēc kārtas notika laikraksta organizētais šaha turnīrs. Pēc traģiskā gadījuma Gulbenē, kad gulbenietis iebruka bērnudārzā un nogalināja trīs meitenītes un viņu audzinātāju, pastiprinātu uzmanību sāka pievērst drošībai bērnudārzos un skolās. 10.maija vakarā savās mājās Lazdukalna pagasta Dreimanovā E.Barkāns ar personīgo ieroci, izdarot astoņus šāvienus, nāvīgi ievainoja Balvu pilsētas pašvaldības policijas kārtībniekus A.Namsonu un J.Noviku. Balvu slimnīcā ar šautām brūcēm ievietoja J.Pošeiku un M.Šķerbu. Balvu pilsētas dome izsludināja sēras, kas ilga no 11. līdz 15.maijam. Līgo naktī Balvos ieradās viesi no sadraudzības pilsētas Taouaņas. 25.jūnijā Cūkusalās noslīka Balvu rajona padomes priekšsēdētājs Andrejs Zujāns. 1.oktobrī pārtrauca pasažieru pārvadāšanu ar vilcienu Pļaviņas–Žīguri. 22.oktobrī “Vaduguns” noorganizēja akciju “Sasildīsim Balvus!”, jo pilsētnieki turpināja salt.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1064771468595149

 

 

 

 

 

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (13.09.2024.)

Maksā tas, kurš pasūta mūziku

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?”, 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Vienkārši dzīvot nav interesanti

Latgalē ar katru gadu palielinās slēgto lauku skolu skaits. Nereti vietējām pašvaldībām neizdodas bijušo skolu ēkas pārdot vai iznomāt, un tad talkā nāk tie, kuriem ir idejas un ķēriens. 2019.gadā Upītes bijušās pamatskolas ēku nopirka paši cieminieki, un šobrīd tā ir mājvieta vienīgajai pasaulē izlaušanās istabai latgaliešu valodā. Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” vadītājs Andris Slišāns, taujāts, vai visas idejas ir dzīvotspējīgas, atzina, ka galvenais – nenolaist rokas.

2018.gada janvārī pie Upītes pamatskolas atklāja piemiņas plāksni Latgales patriotam Antonam Slišānam. Tolaik Jūs masu medijiem teicāt: “Tad pēkšņi, – nezinu, kāda muša iekoda, tika sagatavots lēmumprojekts par skolas slēgšanu. Janvārī pie skolas atklājām Antona Slišāna piemiņas plāksni, bet tās pašas dienas vakarā finanšu komitejā skatīja budžeta jautājumus, kur pēkšņi parādījās idejas par novada izglītības sistēmas nākotnes plāniem – Žīguros vienā iestādē apvienot bērnudārzu un pamatskolu, bet Upītē skolu slēgt. Es saku: “Paga, bet no kura brīža šāds?” Viņi atbild, ka tas tikai tādam ieskatam, lai deputāti apdomā. Taču nākamajā dienā jau bija sagatavots lēmums par Upītes pamatskolas likvidāciju.”

Kādas atmiņas uzvirmo par to laiku?
– 18.janvāra rītā, kad atklājām piemiņas plāksni, svinīgajā pasākumā piedalījās arī novada vadītājs un priesteris. Visi tik skaisti runāja, ka valstij ir nozīmīgas mazās lauku skolas, tās nes pienesumu utt. Iesvētījām plāksni, pēc tam aktivitātes turpinājās ar Antonam veltītu Latgales skolēnu zīmējumu konkursu. Vakarpusē devos uz finanšu komitejas sēdi, un nekas neliecināja par Upītes pamatskolas likteņa apdraudējumu. Pirms sēdes pēkšņi parādījās papildjautājums, ka ir iecere skolu likvidēt.
Kādas bija sajūtas?
– Manuprāt, tā bija baigā liekulība. Nevar būt, ka vadība no rīta nezināja par to, ko lems vakarā. Turklāt vēl sprieda, ka mums jādomā, kā skolu pilnveidot, kaut ko mainīt, meklēt kaut kādu jaunu virzienu.
Joprojām sāp sirds?
– Nē, laiks ir pagājis. Sāpe bija ne tieši par skolas likvidāciju, bet par attieksmi. Pareizāk būtu jārīkojas citādāk, proti, jārunā ar skolotājiem, vecākiem un sabiedrību, izskaidrojot esošo situāciju, ka, piemēram, nav skolēnu, nav finanšu, ēka katastrofālā stāvoklī un tamlīdzīgi. Jābūt kaut kādai loģiskai lietu secībai, nevis pieņem lēmumu un pēc tam skaidrojas, taisnojas. No 15 deputātiem tikai man bija jautājumi, bet pārējie nobalsoja, lai, tā teikt, miers un Dievs.
Tolaik vadība skaidroja, ka skolas ēka ir katastrofālā stāvoklī. Sergejs Maksimovs “Vadugunij” pavēstīja: “...tad būs jautājums, kur skatījies domes priekšsēdētājs, kurš skolu novedis līdz tādam stāvoklim. Ir divi muļķi, kuri pieļauj šādu situāciju – tas ir domes priekšsēdētājs un esošā skolas direktore. Šobrīd mēs abi gribam nomirt savās mājās, nevis Rīgas centrālcietumā...”
– Jā, bija atzinums, lai vieglas smiltis atzinuma devējam, ka skola ir sliktā stāvoklī. Tolaik pat nozīmēja vienu atbildīgo personu, kurai katru dienu bija jāskatās, vai neparādās plaisas.
Tik traki?
– Tas bija teātris.
Pēc gada skolas ēku iegādājās biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”. Bijāt tik dulli, ka pirkāt graustu?
– Līdz 2019.gada pavasarim skola bija tukša, kaut gan bezdarbnieki skolu kurināja. Kāpēc pieņēmām lēmumu skolas ēku iegādāties? Nevis tāpēc, ka mums ēka vajadzīga; nevis tāpēc, ka mums žēl, ka kāds to nopirks, lietos vai nojauks. Pie skolas atrodas gan sporta laukums, gan parks, kur mēs svinējām svētkus, turklāt arī pašu veidotā peldvieta. Šī teritorija bija vienā īpašumā ar skolas ēku. Savstarpēji parunājoties, nospriedām, ka nebūtu labi, ja, piemēram, kāds jaunais īpašnieks tur sāktu sēt rapsi.
Izsolē pieteicās divi pretendenti, un galarezultātā iedzīvotāju biedrība īpašumu iegādājās par 11 000 eiro. Kur atradāt naudu?
– Mums kontā gandrīz vispār naudas nebija, kad pieteicāmies.
Izklausās dīvaini...
– Bija jāiemaksā kaut kāda dalības maksa. Tolaik sociālajos tīklos meklējām palīdzību – kaut ko paši sameklējām, kā arī saņēmām ziedojumus. Pēc izsoles novada vadība, par ko liels paldies, nāca pretī un sastādīja nomaksas grafiku uz pieciem gadiem.
Tas nozīmē, ka šogad jūlijā esat kļuvuši par pilntiesīgiem saimniekiem?
– Maksājumus pabeidzām ātrāk – pērn.
Kāds ir tagadējais bijušās skolas statuss?
– Īpašnieki ir folkloras kopa “Upīte”.
Kā spējāt vienoties, pieņemt tik svarīgu un atbildīgu lēmumu?
– Nemāku atbildēt. Tas bija kopīgs lēmums. Šobrīd folkloras kopā ir 27 dalībnieki, kaut gan ne vienmēr visi ir aktīvi. Šķiet, ka tas ir tā, kā visur: puse ir ļoti aktīva, bet otra – mazāk. Aktīvie pavelk pasīvos.
Iegādājoties īpašumu, bija konkrēti plāni, ko darīt tālāk?
– Kad skolu 2018.gadā nolikvidēja, es kā Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” vadītājs gāju pie deputātiem ar dažādām idejām.
Ieklausījās?
– Lūdzu ēku pievienot pie centra. Neprasīju ne darbiniekus, ne kaut ko citu. Lūdzu tikai segt ēkas uzturēšanas izdevumus. Tajā laikā klubā nebija veikts remonts, kā arī trūka telpu. Novadam ēka paliktu īpašumā. Gājām pat ar ambiciozākām idejām. Piemēram, ir rakstnieku un mākslinieku rezidences. Kāpēc nevarētu būt folkloras rezidence? Deputāti atbildēja, ka esmu duraks un tas viss dārgi maksā. Tāpat lielais arguments bija tas, ka skola tik un tā ātri sabruks.
Sabruka?
– Nospriedu, – lai ir, kā ir. Tomēr, ieraugot, ka skola ar lielo teritoriju ielikta izsolē, kopā ar domubiedriem sapratām, ka mums patiešām žēl zaudēt publisko teritoriju, kas atrodas pie skolas. Ko darīt, ja paši tur svinam un organizējam pasākumus? Jāpiebilst, kad skolas ēku nopirkām, būvvalde liedza to lietot, jo tā bija avārijas stāvoklī. Izskanēja versijas, ka rekonstrukcijas izmaksas šiem 500 m2 ir vismaz 100 tūkstoši.
Toreizējais eksperta slēdziens: “Skolas ēkas daļu tehniskais nolietojums ir atšķirīgs – pirmsavārijas stāvoklī praktiski atrodas ēkas vēsturiskā daļa – nolietojums pamatkonstrukcijām vismaz 55 līdz 65% (koka pārsegumam). Šī ēkas daļa tikusi pastiprināti ekspluatēta, bet 80 gadu garumā nav veikta nekāda konstrukciju atjaunošana, līdz ar to tās tehniskais stāvoklis ir neapmierinošs. Skolas vēsturiskās daļas ekspluatācija būtu jāpārtrauc un jāveic preventīvi pasākumi mehāniskās stiprības un stabilitātes nodrošināšanai. Jāveic nekavējoši pasākumi vecās skolas ēkas daļas konstrukciju atslogošanai – nevajadzīgo apkures ierīču izvākšana no otrā stāva telpām un starpstāvu koka pārseguma siju papildus balstīšana...”
Kas izrādījās galarezultātā?
– Mums vajadzēja ielikt divas kolonnas, kas it kā kaut ko tur. Ko prasīja, to ielikām, tostarp uztaisījām nelielu būvprojektiņu. Būvvalde to pieņēma. Tas mums ar būvprojektu un visu saskaņošanu izmaksāja 350 eiro, bet novada vadība sprieda, ka nepieciešami vismaz 80 000 eiro, lai ēkā vispār varētu ieiet iekšā.
Vai tas nozīmē, ka skolu nevajadzēja slēgt?
– Tādā veidā, kā tā tolaik darbojās, skola patiešām nevarēja pastāvēt.
Kā šobrīd noslogojat jeb izmantojat bijušās skolas ēkas telpas?
– Vienubrīd vispār bija labi, kad tautas namu remontēja. Šeit atradās gan kultūras mantojuma centrs, gan bibliotēka, gan darbojās visi pulciņi.
Par to maksāja pašvaldība?
– Apkuri un elektrību – jā. Arī kurinātāju un apkopēja algu, jo viņi savu darbu neveica tautas namā, bet bijušajā skolā. Trīs gadus dzīvība kūsāja. Jāsecina, ka grīda zālē ir sašķobījusies, jo šeit atradās smagie grāmatu plaukti, arī mūzikas instrumenti. Tomēr šķība grīda nenozīmē, ka ēka ir avārijas stāvoklī. Protams, biedrībai ēku ziemā uzturēt ir dārgi. Māris Keišs rosināja izveidot profesionālu ierakstu studiju. Uzrakstot projektu, šo ieceri arī īstenojām. Tāpat īstenojām projektu par izlaušanās istabas “PĪCI PANTI” izveidi.
Kur rodat idejas?
– Vasarā izlaušanās istabu mazāk reklamēju, jo pietiek citu darbu. Sākoties ziemai, šurp brauks arī skolēni.
Tātad istaba funkcionē?
– Protams, pirms nedēļas arī bija grupiņa. Kā tapa ideja? Izlaušanās istabu kopā ar savu Ligitu noskatījām Imanta Ziedoņa muzejā, kur tā saucas “Ziedoņa klase”. Nospriedām, ka mums arī kaut kas tāds ir vajadzīgs. Otrkārt, tobrīd biedrībā aktīvi darbojās Ilgvars Keišs, kurš arī mudināja izveidot šādu istabu. Sākotnēji spriedām par kaut ko ekstrēmu, tomēr galarezultātā nonācām pie secinājuma, ka vajag kaut ko izglītojošu. Tā ir iespēja piesaistīt skolēnus.
Patiesi pārņem patīkamas sajūtas, atceroties istabas atklāšanu.
– Cik gadi jau pagājuši? Kaut kad skaitīju un sanāca, ka izlaušanās istabā pabijušas vairāk nekā 100 grupiņas. Diezgan labi. Tāpat kādu brīdi īstenojam foršu projektu – izveidojām tetovēšanas salonu.
Kāpēc īsu brīdi?
– Būtu arī tagad. Meistare apprecējās, piedzima bērniņš un viņi aizbrauca uz vīra dzimteni Vācijā. Ir cerība, ka atgriezīsies.
Salonam bija apmeklētāji?
– Bija forši. Kad uz Upīti atbrauca tūristi, stāstījām, ka mums ir savs tetovēšanas salons. “Nevar būt!” viņi brīnījās. Bet patiešām bija klienti.
Sociālajos tīklos Upītes kolektīvs, atvaino, ņirb gar acīm. Šodien esat Viļakā, rīt – citā pasaules malā.
– Vienkārši dzīvot nav interesanti. Gribas sniegt pozitīvas emocijas gan sev un ģimenei, gan sabiedrībai. Gribas, lai mūspuses jaunieši nedzīvo ar domu, ka mūspusē nekas nenotiek, tāpēc jābrauc uz Rīgu vai kaut kur tālāk.
Kāpēc citos ciemos dzīve nekūsā tik strauji kā Upītē?
– Droši vien vajag cilvēku un cilvēkus, kuri kustina sabiedrību. Tāpat jāatzīst, ka Upītē daudzas lietas ir veiksmīgi, tā teikt, salikušās. Lepojamies ar zemnieku saimniecībām “Kotiņi”, “Amatnieki” un “Riekstiņi”, kas arī pavelk cilvēkus, kuri redz, ka attīstība ir iespējama arī laukos.
Visas zvaigznes vienkopus sakritušas?
– Jā. Ja ir lieli un labi piemēri, tad neizpaliks arī mazi. Tikai jādara, ja tev ir citas idejas, citas iespējas.
Kā izdodas sakopt apkārt skolai esošo teritoriju, kas, Jūsu vārdiem runājot, nav maza?
– Šķiet, ir trešais gads, kopš biedrība sadarbojas ar Nodarbinātības valsts aģentūru, pieņemot darbā cilvēkus ar invaliditāti. Paldies.
Kā izdodas visu menedžēt?
– Vienkārši jāmeklē dažādas iespējas. Pašas iespējas pie tevis neatnāks.
Izklausīsies nekorekti, tomēr daudziem, tostarp augsta līmeņa vadītājiem, tas neizdodas?
– Tā laikam ir spīts, kad gribas kaut ko pierādīt. Turklāt, ja sanāk, tad gribas vēl vairāk un vairāk... Cilvēkam vienmēr šķiet, ka ir maza alga. Ir tūkstotis, dzīvo, būs divi tūkstoši, tāpat dzīvos... Vienkārši dārgākas lietas pirks.
Kāda ir recepte, lai vietējās iedzīvotāju kopienas būtu aktīvākas?
– Jāsaprot, ka tas, ko paši darām, rada vislielāko gandarījumu un vislabāko rezultātu. Nevajag gaidīt kaut ko no pašvaldības vai valsts.
Kur labāk jūtaties – svinīgā pieņemšanā Rīgas pilī vai Upītē?
– Hmm (smejas). Protams, uz vietas labāk jūtos. Jā, ir gandarījums būt arī Rīgas pilī, kaut gan lielās pieņemšanās zūd sajūta, ka uzaicinātie domā līdzīgi. Nereti sabrauc liekuļu bars. Varbūt nekorekti pateicu, bet cilvēki sapratīs. Vislabāk ir mājās!
Kāda ir bijušās skolas ēkas nākotne?
– Ir doma izveidot varbūt ne viesnīcu, bet vienkāršas istabiņas, kur apmesties ciemiņiem. Godīgi sakot, naktsmītnes nereti ir problēma. Nav mērķis nopelnīt. Tāpat ceram īstenot projektu par tautu tērpu darināšanas darbnīcas izveidi. To iesākām pirms kovida, kas visu iztraucēja. Mums ir gan digitālās stelles, gan digitālās šujmašīnas – gribas visu iekārtot līdz galam.
Esat Upītes pamatskolas audzēknis?
– Jā, tolaik klasē bijām 7 skolēni, kas bija viena no lielākajām.
Dēls Dominiks, kad slēdza skolu, mācījās 8.klasē. Ko viņš tolaik sprieda par liegto iespēju pabeigt savu pamatskolu?
– Bērni acīmredzot to uztver citādāk. Neteikšu, ka šoks, bet, krievu valodā runājot, bija obidna (aizvainojoši, aizskaroši – no aut.).
Jūsu rindās ir arī priesteris?
– Ar Guntaru Skutelu sadarbība iesākās diezgan interesanti. Gandrīz katru gadu folkloras kopa cenšas noorganizēt kādu aktivitāti Ziemassvētku laikā. Vienā gadā izdomāju, ka vajadzīgs Ziemassvētku vecītis, un atļāvos palūgt Guntaru.
Viņš piekrita?
– Jā, kaut gan ar viņu tolaik nebiju labi pazīstams. Tā šī sadarbība arī turpinās.
Kādi ir Upītes puses cilvēki?
– Varbūt nedaudz sarežģīti, ar ambīcijām, kaut gan kā liela ģimene. Ko nozīmē ģimene? Viens par otru visu zina, reizēm viens otru par daudz aprunā. Tajā pat laikā viens otram vienmēr palīdzēs, kaut gan neizpaliek arī dusmošanās, kad šķiet, ka cilvēku negribas vairs nekad dzīvē satikt. Otrā dienā satiekoties jau virmo smaids.
Kādas ir pārdomas par latgaliešu valodu?
– Jāsecina, ka to lieto arvien mazāk. Par norādes zīmēm latgaliešu valodā cilvēki joprojām ir dusmīgi. Pasākumā “Lipa Kust” ārzemnieki jautāja, – kāpēc apdzīvotai vietai ir divi nosaukumi? Pēc paskaidrojama viņi māja ar galvu: “Jā, jā, sapratām.” Ja iepriekš domāju, ka visu var labot, tad tagad saprotu, ka ir lietas, kuras grūti pagriezt uz labo pusi. Valoda būs tikmēr dzīva, kamēr tajā runās. Mākslīgi to nevarēs uzturēt.
Kā atdzīvināt slēgtās skolu ēkas?
– Man ir ļoti žēl, ka slēdza skolas Baltinavā un Tilžā. Tur varēja izmitināt lielas ciemiņu grupas. Novada vadībai par to ir jādomā, turklāt, izsolot ēkas, nevajag prasīt lielu cenu. Labāk, lai nopērk lētāk, jo uzņēmējs, ieguldot kaut vai nelielu naudiņu, domās, kā to atpelnīt. Kāpēc Baltinavas skolu nevarēja pārdot par 10 000 eiro? Pat vietējie uzņēmēji ieinteresētos. Vai labāk, ka skolas ēka stāv tukša? Tā var būt arī ilgtermiņa noma par ļoti minimālu samaksu.

2018.gada 18.janvāris. Piemiņas plāksnes Antonam Slišānam atklāšanas pasākums.

Saglabā tradīcijas. Andris Slišāns priecājas, ka Upītē izdodas saglabāt svētku svinēšanas tradīcijas, tostarp organizējot Kūkovas novada bērnu un jauniešu folkloras kopu skati, ko aizsāka mamma ar tēti. Lūgts komentēt medijos izskanējušo Upītes salīdzinājumu ar folkloras galvaspilsētu, Andris smaidot atzina, ka tas viņam cīši patīk: “Mums bija ideja izveidot folkloras rezidenci, kur cilvēkiem būtu iespēja gan atpūsties, gan mācīties dziedāt, dancot, muzicēt, gan apgūt dažādus amatus. Ne īsi galvaspilsēta, bet vieta, kur mēs uzņemam folkloristus.”

Vēsture laika griežos

  • 1910./1923.m.g. – ap 100 skolēnu; 1934./1935. m. g. – 109; 1935./ 1936. m. g. – 126; 1936./1937. m. g. – 123; 1950./ 1951.m.g. – 121. Turpmākajos gados skolēnu skaits skolā svārstījies no nedaudz virs 50 līdz nedaudz zem 90.
  • 1945.gadā palielinās skolēnu skaits, jo pēckara gados skolā katru gadu pieaug pa vienai klasei, skolā tad strādā 6-7 skolotāji.
  • Sākot ar 1947.gadu, Upītes skolā ir 7 klases. Skolā sāk strādāt Jevgēnija Slišāne.
  • 1957./1958. m.g. sāk darboties kopgalds, skolā tiek noorganizēts stīgu instrumentālais orķestris. Vadītājs, skolotājs Valentīns Lapšāns. Beidz darboties 1963.gadā.
  • 1958./1959.m.g. skolā nodibina skolēnu jaukto kori. To vada skolas direktors Antons Mičāns, vēlāk skolotāja Jevģēnija Slišāne. Beidz darboties 1973.gadā.
  • 1959.gadā tiek ierīkots sporta laukums, kas kļūst par sporta bāzi gan skolēnu, gan kolhoza jauniešu sportošanai.
  • 1962./1963.m.g. skolā nodibina pūtēju orķestri. Vada skolotājs Valentīns Lapšāns, tad skolas direktors Vitālijs Vizulis un skolotājs Pēteris Gailums. Beidz darboties 1974.gadā.
  • Visnabadzīgākie ar skolēniem ir bijuši šādi mācību gadi: 1985./1986. – 41 skolēns, 1986./1987. – 40.
  • 1993.gadā Upītes skolā skolotājas Irēnas Slišānes vadībā sāk darboties etnogrāfiskais pulciņš un mācību stundu, fakultatīva vai pulciņa veidā – latgaļu valodas mācību priekšmets.
  • 1996.gadā skolā sāk regulāri darboties kristīgās ticības pulciņš, kuru vada skolotāja – katehēte Sandra Bukša.
  • 1997.gada 3.oktobrī tiek atvērts un svinīgi iesvētīts Ticības mācības kabinets – skolas kapela. No šī brīža skolā vienreiz mēnesī līdz 2009.gadam tiek noturēta Svētā mise.
  • 1997./1998.m.g. skola iegādājas pirmo datoru.
  • 1999.gadā skolā skolotājas Tatjanas Supes vadībā uzsāk darbu mūzikas pulciņš, kura ietvaros darbojas dažādu vecuma grupu skolēnu vokālais ansamblis “Avotiņš”. Skolotājas Irēnas Romkas vadībā gadsimtu maiņas gados darbojās estētikas un floristikas pulciņi, dekoratīvās mākslas fakultatīvs.
  • Ar 2000./2001. m. g. skolā tiek atvērta pirmsskolas bērnu jeb bērnudārza grupa.
  • 2005./2006. m. g. kopā ar pirmsskolas grupu skolu apmeklē 70 skolēni.
  • 2010./2011. mācību gadā skolu apmeklē 52 skolēni un 7 bērnudārza grupiņas bērni.
  • 2018.gadā Upītes pamatskolu slēdz. Pēdējā mācību gadā skolā mācījās 41 skolēns.
  • 2019.gadā skolu nopērk biedrība “Upītes folkloras kopa”.

2024.gada septembris. Uz biedrībai piederošās bijušās Upītes pamatskolas fasādes joprojām redzams uzraksts “Šķilbēnu pagasta Upītes pamatskola”.

Bijušajā skolā top mūzika

Savulaik masu mediji, tostarp “Vaduguns”, rakstīja, ka plaša profila speciālists Māris Keišs no Rīgas pārcēlies uz Upīti, lai īstenotu sapni par ierakstu studijas izveidi un pievērstos savam bērnības sapnim – darboties skaņas apstrādes pasaulē.

Slēgtajā Upītes pamatskolā par ierakstu studiju pārtapa bijusī angļu valodas klases telpa. “Šo ārējo sienu mēs iztaisnojām, uzlikām virsū fibrolītu, kas ir labs kā siltumizolējošais materiāls, tā arī akustiski izolējošais materiāls,” par paveiktajiem darbiem, iekārtojot studiju, savulaik stāstīja Māris Keišs. Jautāts, vai slēgtajās skolās jāievilina uzņēmēji, Māris atgādināja, ka tas, viņaprāt, atkarīgs no skolas ēkas apjoma: “Diezin vai vietējā kopiena spētu iegādāties lielu bijušo skolas ēku. Ja ir 30-40 klases, tad, visticamāk, katru bijušo klasi diez vai izdosies piepildīt ar kaut kādiem pakalpojumiem.” Pēc gandrīz divu gadu darba Upītē viņš atzīst, ka nenožēlo lēmumu izveidot ierakstu studiju tik mazā ciematā: “Man ikdienā nepieciešams miers. Internets mums sniedz neierobežoti daudz iespēju, tostarp pelnīt, kā arī sevi reklamēt. Patiešām var atrast veidu, kā nopelnīt, ja tev patīk, piemēram, lauku māja, kur apkārt nav sābru. Tā, iespējams, bija problēma pirms 10 un vairāk gadiem.”
M.Keišs apsmaida pirms pāris gadiem presē izskanējušo apgalvojumu, ka ir plaša profila speciālists. Tiesa, arī nenoliedz: “Jā, profesionālim jābūt, bet ne radikāli pretējās jomās. Savā nišā nevaru pateikt, ka rakstīšu tikai rokmūziku. Man ir jāieraksta viss, ko piedāvā. Jāprot pielāgoties dažādiem apstākļiem, jābūt elastīgam. Kas dzen uz priekšu? Tikko uzsāku mācīties Daugavpilī, jo esmu uzsācis darbu mūzikas skolā Baltinavā. Attiecīgās izglītības nav – ir jāizmanto dzīves piespēlētās iespējas.” Viņš pagaidām atturējās sniegt komentārus, kā pirmajā mācību nedēļā izdodas sastrādāties ar bērniem. “Šķiet, ka pagaidām vairāk satraucies esmu es, nevis bērni. Šī pasaule man pagaidām ir nezināma. Nekad skolotājs neesmu bijis,” atzīst Māris.
Lūgts atklāt nākotnes plānus, mūziķis atjokoja, ka galvenais – noturēties virs ūdens, piebilstot, ka lauku vide viņam ir tīkamāka nekā pilsētas: “Mēģināšu līdz pēdējam turēties, kamēr valsts neizdomās kaut ko ar kājām apgriezt gaisā. Kāpēc Upīti pazīst visā Latvijā? Veiksmes stāsta nav, tā ir bez lielas domāšanas liela darīšana. Audzinot bērnus, daudzi vēlas perfekcionismu jeb skolēnus ielikt kaut kādos rāmīšos. Andris rāmīšos nav likts un viņam viss izdodas. Viņš mijiedarbojas ar sabiedrību, viņš lepojas ar to, ko dara. Katrā ciemā vajadzētu vismaz 1-2 cilvēkus, kas kā lokomotīves vadītu pārējos iedzīvotājus–vagonus.” Spriežot par lielo slēgto skolu likteni, M.Keišs uzsver, ka katrā skolā armijas bāzi neizveidos: “Tomēr saistībā ar valsts drošību kaut kas varētu būt. Kosmosā var palaist miljardiem ideju, bet neiztikt bez tādām personībām kā Andris. Viņš man palīdzēja izveidot studiju. Lai cilvēks vēlētos atgriezties dzimtajā vietā, viņam jābūt pietiekami daudz labām atmiņām par šo vietu. Atpakaļ grūtāk integrēties, ja neiederies kaut kādā sociālajā grupā.”
Jāpiebilst, ka nesen Māris kopā ar folkloras kopu “Upīte” filmēja kārtējo videoklipu, kas dienas gaismu ieraudzīs 21.septembrī. “Cerams, ka būs smieklīgi un uzjautrinoši pirms rudens depresijas sākšanās,” joko mūziķis. Atgādinām, ka viņš grupā “Unknown artist” spēlē basģitāru.

Gatavs sadarbībai. Māris Keišs aicina nekautrēties rakstīt, zvanīt, braukt pie viņa, ja kāds sajutis vēlmi nodarboties ar mūziku, kā arī darīt sevi atpazīstamu plašākai publikai.

Ierakstu studija Upītē. Upīte ir atpazīstama ne tikai ar savu nemateriālo kultūras mantojumu un vecāko latgaliešu festivālu “Upītes uobeļduorzs”, bet arī ar profesionālu ierakstu studiju.

Upītē izlaidums izpalika
Dominiks Slišāns, Upītes pamatskolas slēgšanas laikā pabeidza 8.klasi. Komentējot, kā tolaik juties, jaunietis atzīst, ka tobrīd bija liela nesaprašana, ko darīt tālāk.

Viņam šķitis dīvaini, ka pēc astoņiem mācību gadiem, nepabeidzot dzimto skolu, kaut kur jāiet projām, turklāt tikai tāpēc, ka tā lēmuši deputāti: “Otrkārt, likās, ka dzimtajā ciemā, slēdzot skolu, zudīs dzīvība. Tomēr Upīte kaut kā turas! Kā tas iespējams? Pirmkārt, vajadzīgs gribasspēks darīt to, kas pašam patīk. Otrkārt, piesaistīt cilvēkus no citiem novadiem, citiem ciemiem.” Dominiks ir pārliecināts, ka biedrība izdarīja pareizu soli, iegādājoties bijušo pamatskolas ēku: “Nebūtu pareizi, ja mēs nozaudētu un pazaudētu savu vēsturi. Biedrības lēmums bija labākais, kāds tas varēja būt. Arī citām slēgtajām skolām jācenšas atrast jauni īpašnieki. Kaut kas ir jādara, lai pierobežas skolas nepazūd. Jauniešu nebūs, ja Baltinavas un Rekavas vidusskolas zaudēs savu statusu. Kā vietējai kopienai piesaistīt jauniešus, ja viņi mācīsies novada centrā?”


Vai baidās? Dominiks šobrīd studē Dailes teātra un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas apvienotajā kursā, lai kļūtu par dramatiskā teātra muzikālo aktieri. “Vai nav bažu, ka neizdosies? Sākumā bija uztraukums, jo bija jāiepazīst kaut kas jauns, kaut kas nezināms. Iepazīstot kolēģus, apjautu, ka viss norit ļoti dinamiski. Upītes un Latgales ļaudīm novēlu īstenot savus izvirzītos mērķus un sapņus,” viņš novēl.

Saknes gadsimta garumā

  • Skolas pirmsākumi ir saistīti ar Zelču ciemu, kad 1910.gada 9.decembrī dibina 3-gadīgo skolu. Tās dibināšanu panācis toreizējais Baltinavas pagasta vecākais Ontons Vizuļs. Skola tiek atvērta Zeļču ciemā pašam O.Vizuļam piederošajā ēkā – mājā, kas bija būvēta kā linu uzpirkšanas un glabāšanas telpa–noliktava. Tā kā Ontona uzņēmējdarbība ar linšķiedras iepirkšanu un realizāciju uz ārzemēm bankrotēja, jo viņš nespēja izkonkurēt stabilos Krievijas linšķiedras uzpircējus, tad uzceltā māja–noliktava lieti noderēja skolas atvēršanai viņa dzimtajā ciemā. Sākotnēji visas trīs klases mācīja un audzināja viena skolotāja Olga Kuzmina. Mācības notika krievu valodā, tikai ticības mācību katoļticīgie bērni mācījās latgaliešu valodā, krievu tautības pareizticīgie – krievu valodā.
  • 1923.gadā skolu pārcēla uz Buku ciemu, tad skola tika izvietota divās ēkās, jo bija 4 skolēnu klases un mācīja divi skolotāji.
  • 1926.gadā Zelču 4-klasīgo pamatskolu atkal pārceļ uz Zelču ciemu, skolotāji Krakope un Roga.
  • 1931.gadā skolu pārceļ uz Grohovas ciemu, skolotāji Eduards Šmugais un Roga.
  • Sākot ar 1932./1933.m.g., skolā sāk darbu papildskola pieaugušajiem ar lauksaimniecības nodaļu. Skola sāk rīkot atpūtas vakarus, sniegt koncertus. Sāk darbu Latvijas jaunatnes Sarkanā Krusta pulciņš, kuru vada skolotājs Jānis Slišāns. Ar 1960.gadu skolā darbojas Sarkanā Krusta un Pusmēness biedrības Sanitārais pulciņš. Tas ar pārtraukumiem darbojas līdz 1991.gadam.
  • 1933.gadā skola atrodas gan Grohovas, gan Lotušu ciemā (Broņislavas Slišānes mājā).
  • 1934.gada 30.aprīlī nodibina 255. Zeļču Mazpulku, kuru līdz ar skolas nosaukuma maiņu 1936.gadā pārdēvē par 255. Upītes mazpulku. Dibinātāja un vadītāja – skolas pārzine Stefānija Slišāne. Upītes mazpulka darbību atjauno 1997.gadā un līdz 2009.gadam to vada skolotāja Monika Keiša. Ar 2009.gadu mazpulku organizācijas vadīšana tiek uzticēta skolotājai Dinai Krakopei.
  • 1935.gadā skola tiek pārdēvēta par Upītes 4-klasīgo pamatskolu. Skolotāji Stefānija Slišāne, Jānis Slišāns, Jevdokija Aleksejeva un Vilhelmine Jaunīte (ex. Balode).
  • 1950.gadā skola atrodas trīs vietās – Lotušos Slišānes Broņislavas mājā (5., 6. un 7. klase), Lotušos Jurānu mājās (1. un 3.klase) un Komugrevas (2. un 4. klase) ciemā. 1951.gadā direktore Lūcija Logina.
  • 1955.gadā uzceļ jaunu skolas ēku tagadējā Upītes ciemā, lai gan ciems savu nosaukumu iegūst, tieši pateicoties skolai, tikai 1981.gadā.
  • No 1957.gada skolas direktors ir Antons Mičāns. 1957.gadā ar skolotāju V.Lapšanu Upītes pamatskolas skolēni darbojas stīgu instrumentu orķestrī, kā arī iegūst kinomehāniķa iemaņas.
  • 1959.gadā tiek uzsākta skolas apkārtnes plānveidīga apzaļumošana. Skolotāja Vizuļa vadībā tiek iestādīts Upītes ābeļdārzs. Upītes ābeļdārza stādījumus paplašina 1998.gadā, ko vada skolas direktore Svetlana Bukovska ar agronoma Jāņa Aleksandrova izaudzētajām ābelītēm viņa paša līdzdalībā.
  • 1980.gadā uz Upītes skolas skolēnu bāzes tiek nodibināts Upītes meiteņu etnogrāfiskais ansamblis, ko vada skolotāja Maija Ivanovska (pēc apprecēšanās – Slišāne), pēc diviem gadiem tā darbība apsīkst, un 1983.gadā skolotāja, toreiz arī Upītes bibliotēkas vadītāja, Irēna Slišāne ansambli pārveido par Upītes bērnu folkloras kopu, kas sekmīgi jau ceturtajā bērnu paaudzē darbojas arī šobrīd. No 2014.gada Upītes bērnu folkloras kopu sāk vadīt Ligita Spridzāne, kopš 2018.gada rudens bērnu folkloras kopa darbojas Nemateriālās kultūras mantojuma centrā “Upīte”.
  • 1990.gadā tiek uzsākti darbi jaunā parka izveidei, kur 1993.gadā pēc Antona Slišāna projekta Upītes pamatskolas skolēni un skolotāji iestāda pirmos 75 kociņus. Parks laika gaitā tiek vairākkārt papildināts ar ozoliem: 2009.gadā Upītes pamatskolas absolventi – brāļi Ģirts un Uģis Bukši – parku papildina ar 105 kociņiem un izbūvē divus koka tiltiņus; 2014.gadā Lielā ozolu stādīšanas talka ar Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” mazo kavalēriju, kuras sastāvā bija Latvijā labi zināmi mūziķi: Renārs Kaupers, Māra Upmane Holšteina, Jānis Strapcāns, kā arī bijusī kultūras ministre Žanete Grende.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/413460851769093

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (06.09.2024.)

Kad vieta jādod senioriem

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Latvija noveco. Daudzos novados skolu vietā jau izveidojušies sociālās aprūpes centri, kuru pārbūvē ieguldīti lieli līdzekļi. Gulbenes novadā senioriem atvēlētas pat trīs skolas. Viena no tām ir Daukstes pamatskola, kas kļuvusi par sociālās aprūpes centra “Siltais” struktūrvienību “Dzērves”.

Gandrīz pirms simts gadiem…

  • Daukstes pamatskolas sākums meklējams tā sauktajās “lasīšanas skolās”, ko dibināja vietējie mācītāji. Jaungulbenes pagasta Daukstēs šāda skola tika ierīkota “Vec-Šotnieku” mājās. Vietējie iedzīvotāji saka, ka tas varēja būt ap 1850.gadu.
  • Skolas pirmsākumi datēti ar 1870.gadu, kad “Vec-Šotnieku” māju saimnieka dēls Andrejs Kanaviņš sāka strādāt kā skolotājs.
  • Ap 1876.gadu skolu pārcēla uz “Birzgaļu” mājām, kur pagasts izbūvēja lielāku mācību telpu. Skola tur pastāvēja 16 gadus. Skolēnu skaitam pieaugot, pagasts nolēma celt jaunu, atsevišķu skolas ēku.
  • Mācības jaunajā skolas ēkā sākās 1892.gadā. Tolaik tur mācījās 104 skolēni.
  • 1916.gadā skola nodega un skolēnus pārvietoja uz Daukstu piensaimnieku sabiedrībai piederošo “Skrīveru māju”.
  • Jauno skolas ēku sāka būvēt 1923.gadā. Skolas būvei izlietoja 72 646 latus.
  • 1925.gada 7.janvārī mācības sākās jaunajā skolas ēkā un pavasarī tika svinēts pirmais izlaidums.
  • 1965.gadā sākās skolas kapitālremonts – skolas pārbūve, saglabājot nepārbūvētu vidusdaļu.
  • Kopš 1992.gada skolu sauc par Daukstes pamatskolu.
  • Daukstes pamatskola pārtrauca savu darbību 2016.gadā.

Jaunajā skolas ēkā mācības sākās 1925.gada 7.janvārī.

Jo iestāde mazāka, jo dārgāk izmaksā

2016.gada pavasarī Daukstes pamatskolā svinēja pēdējo izlaidumu, bet jau 2017. gada janvārī SAC “Siltais” struktūrvienība “Dzērves” uzņēma pirmos četrus klientus. Trešo gadu rūpes par struktūrvienības vadīšanu uzņēmies SAC “Siltais” direktores vietnieks EGONS KLIESMETS.

Kā vērtējat to, ka lauku skolas slēdz, bet vietā iekārto sociālās aprūpes iestādes?
– Jāteic, ka esmu par to, ka pamatskolas būtu jāatstāj. Tomēr, ja bērnu skaits ir mazāks nekā darbinieku skaits, bet saimnieciskie izdevumi ir pārāk lieli, skolu nav jēgas saglabāt. Arī mūsu mazā aprūpes iestāde no visām trim struktūrvienībām izmaksā visdārgāk. Tāpat ir ar skolām. Ja skolēnu skaits ir mazs, bet jāmaksā algas gan skolotājiem, gan saimnieciskajiem darbiniekiem, tas neatmaksājas. Taču šis ir mans subjektīvais viedoklis.
Cik šinī struktūrvienībā ir iemītnieku un cik – darbinieku?
– Pašlaik pie mums dzīvo 29 iemītnieki, vēl ir divas brīvas vietas. Ir 21 darbinieks. Ir tādi, kam nav pilna slodze. Es, būdams “Siltais” direktores vietnieks, vadu šo struktūrvienību. Vēl pie mums strādā sociālā darbiniece, sociālā rehabilitoloģe, sociālais aprūpētājs, divas medmāsas un vairākas aprūpētājas, saimniecības vadītājs, apkopēja, bet virtuvē divās maiņās strādā pa diviem cilvēkiem. Ēdienu gatavojam uz vietas. Izmantojam arī vietējos produktus, ko mums ziedo. Esam izveidojuši “WhatsApp” grupu saviem klientiem, kurā apmaināmies ar informāciju. Radinieki nereti padod ziņu, ka var atvest kādus dārzeņus vai augļus. Piemēram, nesen atveda plūmes. Nu tad visi kopā sēdējām un ņēmām ārā kauliņus. Kaut ko savārīja ievārījumā, daļu sasaldēja, lai vēlāk var vārīt ķīseli. Tagad ziemai burkās liek gurķus, ko mums atveda. Kāds uzdāvina kartupeļus vai ko citu. Darām, ko varam, jo mūsu budžetu pastāvīgi samazina. Tāpat kā tas notiek visā valstī.
Kā Jūsu vadītajā iestādē sokas ar kadru komplektēšanu, jo tā nereti ir liela problēma?
– Mums iet tāpat kā visās citās sociālās aprūpes iestādēs. Darbs ir grūts un cilvēki izdeg. Taču vienmēr atgādinu, ka ir jāmāk nošķirt darbu un mājas. Nevajag darba problēmas nest mājās. Protams, mūsu klienti ir dažādi. Vienā dienā ar viņu normāli parunājies, bet otrā viņš tevi nogānīs. Tas ir neizbēgami, un ir jāiemācās to neņemt pie sirds. Tāpēc ir noteikumi. Ja kādreiz varēja strādāt virsstundas, tad tagad tas kategoriski aizliegts. Algas mums arī nav lielas – mazākas nekā valsts aprūpes iestādēs.
Uzņemat klientus no visas Latvijas vai tikai vietējos?
– Pie mums dzīvo tikai novada iedzīvotāji. Arī darbinieki pārsvarā ir vietējie. Pieci dzīvo tepat ciemā, ir arī darbinieki no netālas apkārtnes, kā arī tādi, kuri brauc no pilsētas.
Kā klientos uzturat možu garu?
– Ik pa laikam rīkojam vingrošanas nodarbības, divas reizes mēnesī pie mums ierodas bibliotēka. Pirms kāda laika, pateicoties projektam, visās trīs filiālēs reizi mēnesī notika mūzikas terapija, kas iemītniekiem ļoti patika. Palīdzēt apkārtnes sakopšanā gan reti kurš vēlas, jo labāk grib atpūsties. Pie mums brauc uzstāties mūziķi. Ne jau zvaigznes, protams, bet vietējie. Labdaru un atbalstītāju mums ir ļoti daudz. Vietējais Rotari klubs, Ušuru dzērveņu purva īpašnieki, kā arī daudzi citi. Nereti ciemojas skolu audzēkņi. Arī Valdorfa skolas bērni atbrauc, kopā ar iemītniekiem uzspēlē bingo vai dambreti. Viena klienta meitai vīrs ir mācītājs un, braucot ciemos, divas reizes mēnesī viņš notur mums nelielu dievkalpojumu.
Cik daudz ir tādu, kuri dienas pavada gultā?
– Guloši klienti šobrīd ir četri. Taču veci cilvēki ir jāiekustina, citādi viņi “ieguļas”. Rīkojam vingrošanas nodarbības, bet ar varu piespiest piedalīties aktivitātēs arī nevaram. Cenšamies pierunāt. Jāsaprot arī viņi, jo vecam cilvēkam sāp, tādēļ negribas neko darīt. Bet citreiz viņi iet un dara ar smaidu sejā. Kā kuru reizi.
Vai daudzi aprūpes centra klienti savulaik mācījušies Daukstes pamatskolā?
– Bijušo audzēkņu vidū ir gan mūsu iemītnieki, gan darbinieki. Piemēram, saimniecības vadītājs, arī pavāra palīdze virtuvē, kā arī viena no aprūpētājām te agrāk mācījušās.
Kāda ir dzīve pagastā pēc pamatskolas slēgšanas?
– Pēdējā laikā Daukstu pagastā iegādājās īpašumus un pārcēlās uz dzīvi vairākas jaunas ģimenes. Priecē, ka cilvēki atgriežas. Patīkami, ka katru gadu novada svētki notiek citā vietā. Pirms diviem gadiem ar visu zupas vārīšanu un koncertiem tie notika mūsu ciemā. Tas mazliet apvieno cilvēkus. Nevar teikt, ka tie, kuri šeit dzīvo, muktu projām.
Kur ir tuvākā skola, kurā vietējie bērni var mācīties?
– Tuvākā ir 14 kilometrus attālajā Gulbenē. Bērni uz turieni brauc ar satiksmes autobusu, taču autobuss pienāk nedaudz par vēlu. Viena no mūsu darbiniecēm bērnu uz skolu ved ar automašīnu. Jautājums ar skolēnu pārvadāšanu līdz galam nav sakārtots. Tagad, kad likvidēs “Gulbīša” skolu, domāju, daudzus skolēnus paņems Cesvaines skola, jo viņi bērnus ved ar skolēnu autobusu.

Mazām iestādēm – lielas izmaksas. E.Kliesmets pārliecināts, ka pirms jebkuras iestādes likvidēšanas vienmēr jāizvērtē ekonomiskais aspekts. Viņš ir gandarīts, ka likvidētās Daukstes pamatskolas ēka nav pamesta novārtā, bet tiek apsaimniekota un piedāvā vietējiem iedzīvotājiem iespēju strādāt.

No skolnieces – par direktori

Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktores EDĪTES KANAVIŅAS dzimtā puse ir Daukstu pagasts. Viņa ir ne vien bijusī šīs mācību iestādes absolvente, bet no 2006. līdz 2010. gadam – arī šīs skolas direktore. Daukstes pamatskola bija Edītes pirmā darbavieta, kur pēc augstskolas absolvēšanas 1994.gadā viņa uzsāka darbu kā latviešu valodas un literatūras, kā arī vēstures skolotāja. Tagad viņa ir viena no tiem ierēdņiem, kuri lemj par Latvijas skolu tīkla optimizāciju.

Kā veidojās Jūsu karjera izglītības jomā pēc tam, kad aizgājāt no darba Daukstes pamatskolā?
– Strādāju par metodiķi Gulbenes novada valsts ģimnāzijā. No 2012. līdz 2019.gadam biju Gulbenes 2.vidusskolas direktore, bet no 2019. līdz 2021.gada nogalei strādāju par Gulbenes novada izglītības pārvaldes vadītāju.
Kāpēc 2015.gadā nolēma slēgt Daukstes pamatskolu?
– Jau strādājot par direktori, vairākkārt piedalījos sarunās, ka, iespējams, jālemj par iestādes reorganizāciju, jo Daukstes pamatskolā, līdzīgi kā daudzās citās, skolēnu skaits būtiski samazinājās. 2015.gadā tika pieņemts lēmums par Daukstes skolas reorganizāciju un, sākot 2016./2017.mācību gadu, mācības tur vairs nenotika.
Galvenais iemesls bija nepietiekamais skolēnu skaits?
– Jā. Procesi sabiedrībā ir tādi, kādi ir. Lauksaimniecības produktivitāte pieaug. Vietās, kur agrāk bija daudz zemnieku saimniecību, veidojās arī skolas. Tagad, pateicoties uzlabotajai lauksaimniecības produktivitātei, teritoriju apsaimnieko salīdzinoši maz saimniecību un pieprasījums pēc izglītības iestādēm stipri sarucis.
Kur Daukstu pagasta bērni mācās šobrīd?
– No Daukstu pagasta līdz Gulbenes centram ir 12 kilometri. Savukārt tuvākā pamatskola Stāķos atrodas deviņu kilometru attālumā. Jebkurā vietā, kur skola tiek likvidēta, vietējai kopienai tas ir milzīgs zaudējums, jo skolas viennozīmīgi ir tās iestādes, kas stiprina piederības sajūtu savam pagastam un kopienai, tās uztur kultūrvidi, saglabā tradīcijas. Šie lēmumi nekad nav bijuši vienkārši un emocionāli viegli. Tomēr svarīgākais skolas uzdevums vienmēr ir bijis nodrošināt pamatizglītību. Tādēļ arī šobrīd tas, ko sagaidām no skolotāja, ir ne tikai sniegt stabilas akadēmiskās zināšanas, bet arī attīstīt skolēnu prasmes. Tā ir spēja sadarboties, komunikācija un pašvadība, radošums, pilsoniskā līdzdalība. Bez tā, ka skolā jābūt ļoti labiem skolotājiem, kas to visu var paveikt, jābūt arī labam tehniskajam nodrošinājumam, ir jābūt arī atbilstošai mācību videi, kur skolēns var veidot šīs prasmes. Līdz ar to mācību iestāžu skaitam ir nozīme. Ir svarīgi, cik skolēnu ir klasē un cik audzēkņu – skolā, lai veidotos vienaudžu vide, kurā skolēns attīsta visas šīs prasmes. Ja sākumskolas posmā audzēkņu skaits ar katru gadu sarūk, tā nevar būt ilgtspējīga. Gribu izmantot iespēju, lai pateiktu paldies visiem kolēģiem, ar kuriem esmu strādājusi komandā. Tā kā tagad skolas telpās ir sociālais centrs, man prieks, ka darbs, ko ieguldījām vides veidošanā, nav gājis zudumā. No 2006. līdz 2010.gadam paveicām apjomīgus darbus – nomainījām jumta segumu un logus, izbūvējām kanalizācijas un apkures sistēmu, labiekārtojām skolas apkārtni, veidojām skolas estētisko noformējumu. Turklāt to visu kopā ar kolēģiem nereti darījām ārpus apmaksātā darba laika. Vienalga, vai mūsu veikums kalpo izglītībai, vai sociālajiem pakalpojumiem, prieks, ka mūsu darbs turpina sniegt labumu sabiedrībai. Esmu gandarīta, ka skolas ēkā tagad ir cita iestāde, kas vietējo kopienu nodrošina ar darbavietām, un cilvēki var turpināt dzīvot Daukstu pagastā.
Kādas atmiņas saglabājušās par laiku, kad strādājāt Daukstes pamatskolā?
– Gaišas un pozitīvas. Paldies kolēģiem, ar kuriem bijām izveidojuši lielisku komandu. Prieks par sadarbību, kāda mums veidojās ar skolēniem un viņu vecākiem. Skolā notiekošie pasākumi nekad nebija formāli. Visās aktivitātēs iesaistījās ne tikai skolēni, bet arī vecāki un skolotāji. Prieks, ka, neskatoties uz to, ka skolas ēka vairs nekalpo izglītības mērķiem, regulāri tiekamies absolventu salidojumos. Esmu gandarīta, ka mūsu bijušie audzēkņi jau uzsākuši veiksmīgu darba karjeru un saglabājuši siltas atmiņas par skolu. Nākamgad plānojam salidojumā svinēt skolas apaļo jubileju.
Strādājot Izglītības un zinātnes ministrijā, nodarbojaties ar skolu tīkla optimizācijas jautājumiem?
– IZM Izglītības departamenta uzdevumi ir izstrādāt rīcības politiku, organizēt un uzraudzīt tās īstenošu visā vispārējās izglītības jomā. Gan pirmsskolas izglītība, gan pamata un vidējā izglītība ir mūsu atbildības joma.
Šobrīd tiek izstrādāti skolēnu skaita kritēriji, kas ļautu mācību iestādei turpināt darbu. Vai ir jau kaut kāda skaidrība, kādi tie būs?
– Pagājušajā un šajā gadā kopā ar pašvaldībām aktīvi strādājām, lai vienotos par principiem, kas jāņem vērā, plānojot izglītības ekosistēmu pašvaldības teritorijā, tostarp arī par kvantitatīvajiem kritērijiem izglītības iestādēm, lai tās būtu ilgtspējīgas, sniedzot drošības sajūtu gan ģimenēm, gan pedagogiem, ka izglītības iestāde darbu turpinās ilgstoši. Esam vienojošies par kvantitatīvajiem kritērijiem un ir izstrādāts informatīvais ziņojums, kas pieejams publiskajā vidē. Tur ietverta informācija, ka visas administratīvās teritorijas sadalītas astoņās grupās atbilstoši organizācijas līmenim. Katrai grupai ir noteikti kvantitatīvi kritēriji izglītības iestāžu noteiktiem klašu posmiem. Šobrīd strādājam pie tā, lai šos kritērijus nostiprinātu normatīvajos aktos. Līdz ar to pašvaldības varēs pēc tiem vadīties, plānojot ieguldījumus infrastruktūrā, kā arī plānojot nepieciešamo līdzfinansējumu pedagogu darba samaksai.
Par ko liecina pansionātu ierīkošana skolu vietā?
– Ja paskatāmies centrālās statistikas pārvaldes datus, redzam, kas notiek ar sabiedrību kopumā. Tā noveco. Papētot katrs savas dzimtas koku, pārliecināmies, ka ar katru paaudzi dzimst aizvien mazāk bērnu. Tādas ir sekas. Turklāt visu nozaru, tostarp lauksaimniecības produktivitāte, turpina augt, un tur, kur kādreiz vajadzēja 400 cilvēkus, lai apsaimniekotu teritoriju, ar šo darbu tiek galā četras zemnieku saimniecības, kurās darbaspēka ir krietni mazāk. Man ir prieks, ka mainās cilvēku paradumi un, izmantojot attālinātā darba iespējas, ģimenes atgriežas laukos. Arī mēs izvērtējam, kurās teritorijās cilvēkiem ir lielākas iespējas atgriezties. Taču atduramies pret piedāvātās apdzīvojamās platības trūkumu vai neesamību.
Vai valsts kaut kā var stimulēt cilvēku atgriešanos laukos?
– Protams, valsts politika ietekmē procesus. Esmu vēstures skolotāja. Atskatoties vēsturē, redzam, ka procesi notiek cikliski. Ir bijuši periodi, kad cilvēki plūduši uz laukiem, un ir bijuši, kad esam virzījušies uz pilsētām. Šobrīd noteikti esam posmā, kad notiek centralizācija un cilvēku aizplūšana no laukiem. Iespējams, ka šī spirāle pamazām griežas uz otru pusi un cilvēki pamazām sāk atgriezties laukos. Pat, ja tas tā ir un cilvēki atgriezīsies, dzimstība ir pārāk maza un iedzīvotāju skaits ar katru gadu sarūk. Lai cik tas būtu skumji, lai atgrieztos laikā, kāds bija pirms piecdesmit, sešdesmit gadiem, būtiski jāmaina politika dzimstības jomā.

Edīte Kanaviņa. Taujāta, ar kādiem vārdiem gribētu sveikt skolotājus jaunajā mācību gadā, E.Kanaviņa teic: “Vēlēšu to, ko vienmēr novēlu sev un visiem izglītības jomā strādājošiem. Lai šis ir iedvesmas bagāts gads, lai tas ir laiks, kad ir radīti apstākļi profesionālam un pilnvērtīgam darbam, lai piepildās visi mērķi un ir daudz gandarījuma brīžu, pildot savus pienākumus!”

Apraksts fotogrāfijās

Divvietīga istabiņa. Tā kā pamatskolas klases savulaik bija salīdzinoši lielas, sociālā aprūpes nama “Dzērves” iemītnieki pārsvarā izmitināti četrvietīgās istabiņās. Taču dažiem paveicies dzīvot divvietīgos numuriņos. “Visādi esam izdomājušies, kā varētu pārdalīt lielās istabiņas, bet grūtības sagādā funkcionālās gultas, ar kurām tad nevarēsim tur iebraukt,” skaidro sociālā darbiniece Gita Gorbenko.

Bijusī “Vaduguns” lasītāja. Sociālā aprūpes nama iemītniece SILVIJA VIZULE atklāj, ka daudzus gadus ar lielu interesi lasīja laikrakstu “Vaduguns”, jo viņas vīrs Pēteris dzimis Baltinavā. “Agrāk abonējām “Vaduguni”. Padomju laikā tas bija ļoti interesants laikraksts. Tagad tikai reizēm palasu vietējo avīzi “Dzirkstele”,” apgalvo sirmgalve. Kopā ar vīru, kurš nu jau aizsaulē, Silvija izaudzināja divas meitas un sagaidīja trīs mazmeitas.

Skolai veltīta muzeja istaba. Bijušās Daukstes pamatskolas ēkas otrais spārns ar atsevišķu ieeju tagad atvēlēts sieviešu rokdarbu pulciņa “Atspolītes” dalībniecēm. Vienā no istabām viņas iekārtojušas slēgtajai Daukstes pamatskolai veltītu muzeju, kurā saglabātas ar to saistītas vēstures liecības. Rokdarbu pulciņa vadītāja ANDA KRIMA stāsta, ka “Atspolītes” dibinātas 2012.gadā un visu šo laiku atradās pamatskolas ēkā, kur sievietes joprojām pulcējas katru trešdienas vakaru, lai pērļotu, adītu, tamborētu vai izšūtu.

Cilvēks īstajā vietā

Pabeigusi studēt sociālo darbu un pastrādājusi Ineses Lesiņas vadītajā sociālās aprūpes centrā “Siltais”, GITA GORBENKO piekrita kļūt par centra struktūrvienības “Dzērves” sociālo darbinieci un līdz šai baltai dienai ir šī nama “labais gariņš”.
Gita piekrīt, ka sociālais darbs nav viegls un pastāvīgas rūpes par sirmgalvjiem reizēm noved pie izdegšanas. Taču sociālajiem darbiniekiem, sociālajiem rehabilitētājiem un sociālajiem aprūpētājiem ļoti palīdz supervīzijas, kad reizi mēnesī kopā pārrunā problēmas un viens otram palīdz tās risināt. Aprūpējamie cilvēki ir ļoti dažādi. Sociālā darbiniece atklāj, ka daži klienti ir pastāvīgi neapmierināti un reizēm jau no paša rīta nākas uzklausīt sūdzības. “Gadās, ka radinieki neizprot situāciju, domājot, ka pēc ievietošanas sociālajā iestādē atrisināsim visas sirmgalvja problēmas. Te ir sociālās aprūpes nams, nevis medicīnas iestāde. Mēs sniedzam tikai pirmo palīdzību un ikdienas aprūpi,” piebilst sociālā darbiniece. Lai gan Gitas pienākumi vairāk saistīti ar dokumentu kārtošanu, viņa cenšas pēc iespējas vairāk laika pavadīt saskarsmē ar pansionāta iemītniekiem: “Man patīk strādāt ar klientiem, jo, manuprāt, esmu empātiska. Tāpēc nereti nāku ar viņiem aprunāties par dažādiem tematiem, izvedu viņus ārā.” Pateicoties Gitas iepriekšējos darbos iegūtajiem kontaktiem, sociālās aprūpes iestādei ir daudz sponsoru, kuri sarūpē dāvanas visos svētkos un arī ikdienā, kā arī rīko koncertus un pasākumus. Sociālā darbiniece priecājas, ka vietējie cilvēki nereti atved gurķus, kartupeļus, plūmes, ābolus, dāvina adījumus un citas pašu sarūpētas veltes. Labo darbu nedēļā un svētkos ciemos brauc bērni. Pateicoties projektam, šogad mēneša laikā trīs reizes kā brīvprātīgie ar sirmgalvjiem darbojās pat franču jaunieši.

Kādas atmiņas esat saglabājis par savu bijušos skolu?

DAINIS KRASOVSKIS, aprūpes iestādes saimniecības daļas vadītājs: – 8.klasi šajā skolā absolvēju 1976.gadā. Arī mana mamma mācījās Daukstes pamatskolā. Joprojām ik pēc pieciem gadiem te notiek salidojumi. Tāds notika vēl pagājušajā gadā. Daudzi mani skolas biedri dzīvo tepat pagastā un apkārtnē. Skolas laikā nebiju teicamnieks, man vairāk patika fizkultūra un ķīmija, jo to mācīja forša skolotāja Aina Kokoreviča (agrāk Šķipsna), kas pēdējos gadus bija arī skolas direktore. Viņa ļoti pārdzīvoja, ka tā bija jāslēdz mazā skolēnu skaita dēļ. Tas direktorei bija milzīgs trieciens. Kad mācījos, mēs klasē bijām 14 audzēkņi. Manuprāt, lauku skolai tas ir diezgan daudz. Atceros, kad sāku mācīties, notika rekonstrukcija un vienu spārnu piebūvēja klāt, tāpēc mācību stundas mums noturēja bijušajā darbnīcas ēkā. Sociālās aprūpes centrā sāku strādāt vēl pirms tā atvēršanas. Esmu pateicīgs cilvēkiem, kuri neaizlaida ēku postā, bet radīja darbavietas, dodot mums iespēju strādāt.

LIGITA ĀBELTIŅA, sociālās aprūpes centra apkopēja: – Daukstu ciemā dzīvoju visu mūžu. Vienu brīdi biju aizbraukusi, bet drīz vien atgriezos, jo ļoti vilka atpakaļ uz dzimto pusi. Ar bijušo Daukstes pamatskolu saistās viss mans mūžs. Šī ēka man ir kā otrās mājas, pazīstu te katru kaktiņu. Daukstu ciemā dzimuši un vietējā pamatskolā mācījušies arī mani vecāki. Mans bērns, kā arī māsas un brāļa bērni apmeklēja Daukstes pamatskolu. Es te zināšanas apguvu septiņdesmitajos gados, taču tad saslimu un, būdama invalīde, skolu absolvēju nedaudz vēlāk – 1983. gadā. Pēc tam tur deviņus gadus nostrādāju par apkopēju, tagad atkal esmu apkopēja tepat – sociālās aprūpes centrā. Bija ļoti sāpīgi, kad skolu slēdza. Sākumā pat grūti pierast, ka tagad te ir sociālais centrs. Ar mīļumu atceros skolas  direktori Ainu Kokoreviču (agrāk Šķipsna) un fizkultūras skolotāju Ināru Vasariņu, kā arī savas klases audzinātājas Vēsmu Bisenieci un Birutu Obromāni. Savukārt Astra Stuģe mums ļoti labi iemācīja ģeogrāfiju.

INĀRS KANDERS (foto – līdzās sociālajai darbiniecei G.Gorbenko): – Ļoti labi atceros skolu, kurā mācījos septiņus gadus. Tas bija pēckara laiks. Skolā vēl nebija pat elektrības. Skolotāji dzīvoja tepat, skolas ēkā, daži nāca arī no Staķiem un Stariem. Pirmajā klasē mēs bijām 23 skolēni, un mūsu klases telpa atradās tagadējā ēdnīcā. Tolaik gāja traki, jo meži bija pilni ar mežabrāļiem, kuri staigāja pa skolu un laupīja. Bija bīstams laiks. Vēl ir dzīvi trīs mani klasesbiedri. Tagad atkal esmu te. Kaut arī vairs neredzu, te jūtos tikpat kā mājās, jo tepat netālu esmu dzimis un audzis. Pēc skolas strādāju kolhozā, nu jau ceturto gadu dzīvoju sociālajā centrā. Kamēr vēl biju redzīgs, dažreiz palīdzēju darbiniekiem nopļaut zāli, bet kopš rudens acis vairs neredz. Esmu jautrs cilvēks, man ļoti patīk pajokoties. Var teikt, esmu arī vietējais aktieris. Vienreiz jaunieši mani filmēja filmai “Gulbene, Rīga, Brīvība”, jo biju barikāžu dalībnieks. Pagājušajā gadā atkal jaunieši mani nofilmēja, un gada beigās būšot gatava filma.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/8038171676252061

 

 

 

 

 

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (30.08.2024.)

Kad veikalu plauktos pele pakārās

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Analīze–fakti

 1980.-1981.g. Gada pirmajā numurā “Vaduguns” rakstīja, ka 1.janvārī Balvu rajonā pirmais piedzima puika – jaundzimušā vecāki Olga un Pēteris Pilāti tolaik strādāja Balvu gaļas kombinātā. Martā uz Balvu ezera notika Latvijas PSR Mednieku un makšķernieku biedrības sacensības zemledus makšķerēšanā, savukārt 13.jūlijā Viļakas trasē “Baltais briedis” startēja “Vaduguns” kausa izcīņas tradicionālais starprepublikāniskais motokross, kurā no lielā sporta atvadījās rajona labākie sacīkšu braucēji, PSRS sporta meistari V.Rakovs un A.Aņisimovs. 2.oktobrī Tautas izglītības nodaļas vadītājai Lilijai Baunei piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātās skolotājas goda nosaukumu. 1980.gadā Balvu ielu kopgarums bija 28 kilometri, no kuriem 26,5 kilometrus klāja asfalts, bet 20,8 – bija spoži apgaismoti arī vakaros. Gada nogalē dāvanu saņēma viļacēni – pilsētā izbūvēja ūdens mehāniskās attīrīšanas iekārtas. 1981.gada sākumā Balvu rajona darbaļaudis kārtējo reizi uzņēmās sociālistiskās saistības – celtniecībā nodot ekspluatācijā 5 dzīvojamos namus ar 213 dzīvokļiem, 65 Līvānu tipa dzīvojamās mājas utt. 15.martā Steķintavā notika šķirnes zirgu sporta sacensības, bet Žīguros sacentās biatlonisti. Savukārt 2.maijā Balvu ezerā atklāja sezonas sacensības smaiļošanā un kanoe airēšanā. 4.jūlijā Balvu pilsētas parkā notika Raimonda Paula autorkoncerts, par kuru laikraksts rakstīja: “...bet tad kolonnas priekšgalā parādījās trīs stalti jātnieki zirgos un tīri senlaicīga līnijdroška ar skaistu tautisku segu. Visi aplaudēja LPSR Tautas skatuves māksliniekam Raimondam Paulam...” 1.septembrī mācības Balvu rajona skolās uzsāka 4793 skolēni un 500 skolotāji. Septembrī izskanēja laba ziņa, ka balveniete Sarmīte Gabrāne PSRS pirmajā čempionātā orientēšanās sportā Ļeņingradā kļuva par pirmo PSRS čempioni. Savukārt 24.oktobra “Vadugunī” publicēta dziesma “Motosportistu maršs” krievu valodā, veltīta “Vaduguns” kausa izcīņas motokrosā sportistiem.

1982.g. Veikalos sāk trūkt preču. Kāda lasītāja sūkstījās, ka nevar iegādāties kredītā mēteli, kas maksā 340 rubļus, jo viņas darba alga ir 70 rubļi mēnesī. Patērētāju biedrības speciālisti informēja, ka sieviešu ziemas un rudens mēteļus pārdod uz kredīta ar izmaksas laiku līdz 6 mēnešiem. Februāra nogalē Balvu kultūras namā uzstājās LPSR Tautas skatuves mākslinieks Edgars Liepiņš. Jūlijā “Vaduguns” kausa izcīņas sacensībās motokrosā piedalījās vairāk nekā 90 preses pārstāvji, dažādās motociklu klasēs startēja 329 sacīkšu braucēji. 3.septembra vakarā ar Rīgas–Pitalovas vilcienu palīgā Balvu rajona kolhozu un sovhozu ļaudīm ieradās 243 Rīgas Politehniskā institūta Elektroenerģētikas un inženierceltniecības fakultātes 1.kursu studenti. Savukārt 9.oktobrī Baltinavā atklāja piemiņas plāksni “Par Padomju Latviju” kritušajiem kaujā pie Skangaļiem. 10.novembrī nomira PSKP Centrālās Komitejas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs. Decembrī Balvos nodeva ekspluatācijā jaunu dzīvojamo māju Pilsoņu ielā 23.

1983.g. Gada sākumā rajona darbaļaudis, kā ierasts, apņēmās izpildīt plānus un ieviest jaunus pakalpojumus. Martā žīgurieši sūkstījās, ka veikalā pārdevējas ieviesušas īpatnēju tirgošanās veidu, – katram, kas grib nopirkt raugu, obligāti jānopērk divas ne pirmā svaiguma siļķes. Aprīlī darba sezonu uzsāka asfaltbetona rūpnīca, kurā plānoja saražot 60 tūkstošus tonnu bitumena, savukārt 7.maijā pie Ļeņina pieminekļa Balvos sākās Uzvaras 38.gadadienai veltīts 100 kilometru skrējiens, kurā piedalījās 11 sportisti. Vasarā skatītāji priecājās par jau 15. “Vaduguns” kausa izcīņu motokrosā, kas pulcēja no 15 līdz 20 tūkstošiem skatītāju. 1983.gada septiņos mēnešos Balvos reģistrēja 68 laulības – pārsvarā ģimenes dibināja jaunieši līdz 24 gadiem. Septembrī 11 rajona saimniecībās darbu uzsāka 275 Rīgas Politehniskā institūta studenti. Talcinieki pirmajā darba nedēļā plānu izpildīja par 120%. Tiesa, neizpalika arī bez kurioziem: oktobra nogalē rajona veikali saņēma pirmo jaunajā Balvu maizes kombinātā saražoto produkciju – nakts maiņā brigāde izcepa 4,5 tonnas rupjās maizes un baltmaizes. Tolaik plānoja, ka jaunajā maizes kombinātā diennaktī izceps gandrīz 40 tonnu dažāda veida maizes (vecā maizes kombināta jauda bija 29 tonnas diennaktī). Decembrī laikraksts informēja, ka par spekulāciju var sodīt ar labošanas darbiem ar laiku līdz 2 gadiem vai soda naudu līdz 500 rubļiem.

 1984.g. Jaunā gada priekšvakarā ekspluatācijā nodeva piecstāvu namu Balvos, Ezera ielā 28, savukārt mākslinieki Pēteris Postažs un Indulis Landaus sāka apgleznot jaunās civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļas telpas. Aprīlī “Vaduguns” informēja, ka PSRS Motociklu sporta federācija par 1985.gada valsts čempionāta motokrosā ar blakusvāģiem norises vietu nosaukusi Viļakas trasi “Baltais briedis”. 1.jūnijā jaunuzbūvētajā Laulību pilī Balvos reģistrēja pirmo laulību – ‘jā’ vārdu viens otram teica friziere Leontīne Circene un mehanizators Pēteris Kaņepe. Septembrī žīgurieši sūkstījās, ka ciematā nav, kur iegādāties benzīnu. Viņi lūdza to tirgot vismaz vienreiz nedēļā. Savukārt gada nogalē izskanēja patīkama ziņa, proti, 6.janvārī Balvos uzstāsies Viktors Lapčenoks.

1985.g. Februārī “Vaduguns” informēja, ka Raimondam Paulam piešķirts PSRS tautas mākslinieka goda nosaukums. 20.aprīlī pilsētas komjaunieši ezera krastā, iepretim Balvu 1.vidusskolai, izveidoja parku, kuru nosauca par mūsu rajona atbrīvošanu kritušā Padomju Savienības varoņa Mitrofana Mašina vārdā. 2.jūnijā Balvos notika kārtējā naudas un mantu loterijas laimestu izloze, to skaitā bija viena automašīna “Moskvič-2140”, divi “Žiguļi-VAZ-21011”, četri “Zaporožec 968M” utt. Augustā Balvu sadzīves pakalpojumu kombināts piedāvāja iznomāt klavieres – mēnesī šis pakalpojums izmaksāja 6 rubļus, kā arī šujmašīnas, krāsainos televizorus, ledusskapjus, fotoaparātus, teltis, gumijas laivas un daudz ko citu. 1.septembrī mācības rajonā uzsāka vairāk nekā 400 pirmklasnieki, tostarp 160 Balvu pamatskolā, bet strādāt sāka 17 jauni skolotāji. 6.oktobrī padomju saimniecības “Bolupe” lidlaukā notika kartingistu sacensības, kurās uzvarēja naudaskalnietis Andris Žugs. Gada nogalē vadugunieši kapu kalniņā pavadīja bijušo laikraksta redaktori Olgu Solovjovu.

1986.g. Rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja pieņēma lēmumu pārtraukt visu veidu alkoholisko dzērienu pārdošanu Cērpenes veikalā, bet 18.janvārī uz Balvu ezera ledus izveidotajā trasē automašīnu manevrēšanas veiklībā un hipodroma sacensībās spēkiem mērojās rajona iekšlietu daļas darbinieki. Gada sākumā Vīksnas ciema divos daudzdzīvokļu namos durvju atslēgas saņēma 22 ģimenes, savukārt 23.aprīlī rajonā ciemojās LPSR Zinību biedrības lektori, kuri mūspuses speciālistus apmācīja, kā vēl efektīvāk izvērst pretalkohola propagandu. 5.maijā – Preses dienā – “Vaduguns” rakstīja, ka laikraksta tirāža sasniegusi 11 tūkstošus 700 eksemplārus. Jūlijā Balvu PMK celtnieki ekspluatācijā nodeva optikas veikalu un piena virtuvi, bet augustā pilsētas centrā uzbūvēja jauno rajona Goda plāksni. Tāpat turpinājās lielākā lauku bērnudārza būvniecība kolhozā “Sarkanais partizāns”. 1.septembrī rajonā mācības uzsāka vairāk nekā 4,5 tūkstoši skolēnu, savukārt novembra nogalē Balvos ciemojās aktieris Rūdolfs Plēpis.

1987.g. Februārī balvenieši sūdzējās, ka pilsētas veikalos ir nepietiekams konfekšu sortiments – tajos bija atrodamas tikai piecas konfekšu šķirnes. Pirms 8.marta Medņevas sievietes saņēma dāvanu – tika atklāts bērnudārzs, savukārt 17.marta numurā atrodama pirmā “Vaduguns” vēsturē reklāma par iespēju ceļot, – Rīgas ceļojumu un ekskursiju birojs iedzīvotājus aicināja doties ceļojumā ar vilcienu Gomeļa-Adlera. Jūlijā Bērzpilī nodeva ekspluatācijā jauno ciema izpildkomitejas ēku, bet augustā bērnudārzu atklāja Žīguros. Oktobra nogalē lasītāji uzzināja, ka tuvojas noslēgumam mūrēšanas darbi rajona centrālās slimnīcas ķirurģiskajā korpusā, savukārt 1987.gadā rajonā nodibinājās pirmie trīs kooperatīvi – “Kalorija”, “Labdaris” un “Fortuna”.

1988.g. Februārī rajona galvenais arhitekts V.Baškirovs balveniešus iepazīstināja ar celtniecības plāniem, savukārt 31.martā ekspluatācijā nodeva Balvu slimnīcas jauno ķirurģisko korpusu. To atklāja 22.aprīlī. Aprīlī rajonā sākās cukura bums, kad pēkšņi no veikalu plauktiem pazuda cukura paciņas: “...veikalā Steķentava no rīta bija atvestas 250 pakas (katrā – 12 kilogrami cukura). Taču, izdarot pārbaudi ap pulksten 16, veikalā atradās vairs tikai 235 pakas. Kur vēl 15? Veikala vadītāja S.A. izteica pretjautājumu: “Vai tik daudz var trūkt?” Vēlāk noskaidrojās, ka var. Divdesmit četrus kilogramus S.A. bija pārdevusi traktoristam, kurš atveda kravu, tikpat daudz sev “paķērusi” darbiniece noliktavā. Bet 132 kilogramus cukura sadalījusi veikala darbiniekiem...” 5.maijā, Preses dienā, “Vadugunī” publicēti raksti par čakliem ārštata autoriem – Jāni Suharževski, Arvīdu Šneperu un Eglaines skolas 6.klases pionieri Lolitu Lūsi. 23.jūnija numurs pirmo reizi laikraksta pastāvēšanas vēsturē atvēlēts Līgo svētkiem. Jūlijā lasītāji žēlojās, ka Balvos pietrūkst kultūras objektu – vajadzīga mūzikas skola, bibliotēka, muzejs, bet Tautas deputātu izpildkomitejas priekšsēdētājs J.Dūda paskaidroja, ka līdzekļi kultūras objektu celtniecībai ne šajā piecgadē, ne līdz 2000.gadam nav paredzēti. 30.jūlija “Vadugunī” publicēts 6 cilvēku (V.Bukša, A.Buža, J.Cibuļa, G.Lielmaņa, A.Pušpura, A.Slišāna) parakstīts aicinājums izveidot Tautas fronti. 13.augustā tautfrontieši noorganizēja sapulci Pionieru namā un nolēma “Vadugunij” pieprasīt izveidot Tautas frontes lappusi “Atmoda”. Pirmā “Atmodas” lappuse laikrakstā “Vaduguns” publicēta 27.augustā.

1989.g. 2.februārī Latvijas Tautas frontes Balvu rajona nodaļas domes rīcības komiteja pieņēma rezolūciju, ka nav citas alternatīvas – valsts valodai Latvijā jābūt tikai latviešu valodai! 26.martā par PSRS deputātu ievēlēja padomju saimniecības “Vecumi” direktoru Voldemāru Šļakotu. 5.maija numurs veltīts Preses dienai. Redakcijā nezināmā virzienā bija nozudis avīzes “Atmoda” komplekts. Vadugunieši tolaik rakstīja: “...šodien, savos profesionālajos svētkos, gribas klauvēt pie kāda (vai kādu) sirdsapziņas durtiņām: “Tuk, tuk! Atnes, draugs, šīs trīspadsmit avīzītes un tikpat klusiņām noliec atpakaļ...” 13.maijā pie Ļeņina pieminekļa notika mītiņš pret tautas apdzirdīšanu. Maijā “Vadugunī” publicēti fakti par 1989.gada Vissavienības tautas skaitīšanas rezultātiem, kurā Balvu rajonā reģistrēti 15860 vīriešu un 18 000 sieviešu. Dažas dienas pirms rajona Dziesmu svētkiem pienāca pavēle, kuru parakstījis Raimonds Pauls: “..Saskaņā ar PSRS Kultūras ministrijas kolēģijas 1989.gada 27.aprīļa lēmumu “Par Vissavienības klubu iestāžu un atpūtas parku, muzeju 1988.gada sociālistiskās sacensības rezultātiem” pavēlu: atzīt par uzvarētāju un apbalvot ar PSRS Kultūras ministrijas un Kultūras darbinieku arodbiedrības CK ceļojošo Sarkano karogu un naudas prēmiju 875 rubļi Balvu rajona kultūras namu...” 6.jūlijā balvenieši uzzināja, ka Balvu rajona padomes deputāti piekrituši Balviem atgriezt pilsētas ģerboni – vilka galvu, bet A.Šnepers mudināja pilsētas ielām atgriezt vēsturiskos nosaukumus. 18.novembrī “Vaduguns” pirmā lappuse pirmo reizi laikraksta pastāvēšanas vēsturē atvēlēta Latvijas Republikas proklamēšanas dienai, bet 8.decembrī pirmo reizi Balvos notika pikets pie partijas komitejas ēkas, kur cilvēki izteica protestu pret kompartiju.

Cilvēkam vienmēr vajag vairāk

“Padomju laikā viss notika vienā steigā, un, kad tiki amatā, dzini sevi un citus. Bet rezultāts bija. Tagad es daudz ko negribētu, izņemot to, ka veikalu plaukti pilni. Pārējais daudz notiek nepareizi. Finanšu disciplīnas nav, visur jādod tie trakie kukuļi un jāmaksā lielie nodokļi,” teic bijusī Balvu rajona Patērētāju biedrības valdes priekšsēdētāja Marija Bite.

 Kā sākās Jūsu ceļš uz patērētāju biedrības vadītājas amatu?
– Izmācījos skolā, tad pabeidzu Tirdzniecības tehnikumu un 1955.gadā sāku strādāt grāmatvedībā. Vispirms strādāju par mācekli un mani ielika revidentu grupā. Bet kas es par revidenti, ja par grāmatvedi nebiju strādājusi? Tad atnāca jaunības gadi, mīlestība, iekārtojos darbā Gaujienas rajonā. Tad rajoni likvidējās, valdība pārkārtojās, nolēmām Rankā apprecēties. Tur abi ar vīru, kurš arī beidzis Tirdzniecības tehnikumu, sākām strādāt pārtikas veikalā. Lūk, tie septiņi gadi gan bija traki.
Kādā ziņā?
– Var teikt, ka pārtikas nebija vispār. Ja bija, tad siļķes – 100 kg mucās, milti – lielajos maisos, sāli atsūtīja uz Rankas staciju vagonā. Sver, kā gribi, ietinamā materiāla nav. Maizi cepām turpat Rankā uz vietas, pēc tās cilvēki stāvēja stundām ilgi. Cukuru drīkstēja dot pa kilogramam, daudzu produktu vispār nebija, par desām un gaļām nerunājot. Par to varēja tikai sapņot. Kādā dienā priekšsēdētāja no Lizuma man teica, – pietiek veikalā mocīties, nāc pie mums. Tā aizgāju uz Lizumu par vietnieci tirdzniecībā, un manā pārziņā bija 23 veikali. Tas bija ne mazāk traks laiks – ar kravas mašīnām uz Rīgu pati pēc precēm braucu – pati iekrāvu, pati izkrāvu.
Un tad nonācāt Balvos?
– Nē, ne uzreiz. Tajā sistēmā vajadzēja augt no mazāka amata uz lielāku. Gulbenē bija ļoti labs patērētāju biedrības priekšsēdētājs, kurš noskatījās, kā šiverējos Lizumā, un paaicināja mani par savu vietnieci. Tas bija vēl viens pakāpiens augstāk. Nezinu kādēļ, bet Patērētāju savienībā Rīgā mani stipri ieredzēja un vienmēr turēja savā redzeslokā. Kad Balvos vajadzēja priekšsēdētāju, piedāvāja man. Tā arī pārņēmu šo saimniecību.
Bijāt patērētāju biedrības vadītāja no 1980. līdz 1992.gadam.
– Manā garajā dzīvē vadītāja biju neilgi – 12 gadus, taču tas bija traks laiks. Ja salīdzina, kā tagad ir un kā tagad būtu strādāt, teikšu, ka padomju laikos bija vieglāk. Savos 12 darba gados uzcēlu sešus jaunus veikalus, dzīvojamo māju, vienu noliktavu, tirgus paviljonu. Vai tagad 10 gados kāds no vadītājiem to uzceltu? Nē. Toreiz bija tik ļoti vienkārša administratīvā, saimnieciskā, finansiālā darbība – nesalīdzināma ar pašreizējo. Ja atskatos uz tiem laikiem, sevis mazliet žēl. Mana priekšsēdētājas alga bija tikai 200 rubļu, vietniekam – 140, maniem pieciem direktoriem – 120. Mazliet vairāk naudas varēja nopelnīt, izpildot tos nenormālos plānus, izvirzoties līderībā, vinnējot konkursos, kas mums arī izdevās. Man palaimējās – saņēmu daudz goda rakstu, vairākas reizes – Latvijas ceļojošo karogu, arī Vissavienības karogu. Un tad tās prēmijas dabūju. Bet par pēdējo prēmiju svētas dusmas bija, – kad iedeva tos 60 rubļus, sašutusi aizgāju uz veikalu un nopirku ķerru mēslu pārvadāšanai...
Tas bija laiks, kad iestādēs visu noteica plāni un to izpilde…
– Aprēķini tiešām bija smalki un pamatīgi, pilnīgi viss izrēķināts pa gramiem uz iedzīvotāju skaitu – piens un cukurs, milti un maize. Turklāt vairāk par normu neko dabūt nevarēja. Viss fondēts, limitēts un saskaitīts – arī elektrība, degviela, transports. Man kā vadītājai vajadzēja visu saskaņot un dabūt gatavu, lai vilks paēdis un kaza dzīva.
Kā Jums tas izdevās?
– Balvi bija priviliģētā stāvoklī, jo mums taču bija gaļas kombināts ar 500 strādājošajiem. Katrā ģimenē bija četri cilvēki. Tātad jau 2000 pilsētas iedzīvotāju paēduši. Vēl katrai ģimenei māte, tēvs, brālis, māsa. Vismaz 5000 iedzīvotāju no gaļas kombināta produkcijas noteikti bija paēduši, un tas bija liels atspaids. Viņiem bija savs gaļas veikaliņš, kurā arī es noteiktās dienas ar direktora saskaņojumu varēju iepirkties. Pati pilsēta bija paēdusi, bet kas darījās laukos, otrajā pilsētā – Viļakā, to neizstāstīt. Uz turieni no gaļas kombināta deva tikai subproduktus, kādu lēto desu un kaulus. Tas arī viss. Saražoto produkciju pārsvarā sūtīja uz Ļeņingradu.
Kādēļ laukiem nepienācās?
– Nevis nepienācās, bet Viļakai nebija sava gaļas kombināta. Man bieži iznāca braukt uz kaimiņvalsti, jo, pateicoties draudzībai ar to pašu nolādēto Krieviju, Pitalovā ļoti daudz ko saņēmu priekš sava rajona. Piemēram, visu šķidro kurināmo Balvu maizes kombinātam, jo mēs kurinājām tikai ar dīzeli, dabūju no viņiem. Benzīna mašīnām arī nebija. Pretī vajadzēja dot zivju konservus. To man atļāva. Atceros, ka, braucot uz Krieviju garām Viļakai, pie veikala vienmēr redzēju nenormāli garu pircēju rindu. Bija bail, kājas drebēja, nevarēju izkāpt un ar lauku cilvēkiem parunāt. Kauns, ka pēc tām pašām liellopu astēm bija jāstāv rindā.
Rindas padomu laikos bija ierasta lieta, bet tika piedzīvoti arī talonu laiki un “sausais likums”.
– Ko nu par taloniem. Tas bija viens īss mirklis, bet īsti prāta darbs nebija. Vai vajadzēja to darīt? Nu nevajadzēja. Man vēl tagad ir sāls, sērkociņi un ziepes no talonu laikiem. Vienkārši viens gudrais izdomāja, pārējie piekrita. Zinu, ka toreiz katram rajonam bija savādāka sadale, ko un pēc kāda limita dalīja. Domāju, ka citi rajoni Kurzemē un Zemgalē bija gudrāki, nevis kā mēs Latgalē, ka visam piekritām. Izpildkomiteja skatījās pēc bērnu, skolnieku skaita ģimenē un daudz kā cita, tad arī nolēma, cik talonu jādod. Savukārt sauso likumu izsludināja 1985.gadā. Bet visi jau tāpat alkoholu meklēja, kā nu kurš prata. Kāzām, bērēm, svinībām ar īpašām atļaujām varēja kaut ko dabūt.
Kā toreiz sievietes pucējās, ja veikalos gandrīz tukši plaukti?
– Vispār jau ar rūpniecības precēm bija problēmas visu laiku – ne tikai tad, kad ieviesa talonus. Tās bija deficīts. Daudzas mantas varēja iegādāties kredītā, un tas bija vienīgais glābiņš – pati visas mēbeles tā arī iegādājos. Ko tad par manu 200 rubļu algu varēja nopirkt? Bet pucējās sievietes tāpat. Toreiz tādu kukuļu un korupcijas nebija, kā tagad, bet tāpat atradās draugi, kuri dabūja, ko vajag. Cilvēki grozījās, kā varēja. Būtībā arī mums, tirdzniecības darbiniekiem, vajadzēja būt kaut kādām privilēģijām, kā tas bija gaļas kombinātā. Taču nebija. Vienu no maniem pieciem direktoriem, kurš strādāja Stacijā, dabūjām noņemt no darba tikai tāpēc, ka viņš uz Jauno gadu saviem darbiniekiem atļāva iegādāties kafijas bundžu un konfektes. Prokurore tā arī pateica, – vai nu viņu tiesās, vai noņemat no darba. Kā es ļaušu savam direktoram iet uz tiesu? Nācās atbrīvot.
Esat piedzīvojusi gan tos laikus, gan tagadējos. Kā ir tagad?
– Tā, kā tagad, cilvēki nav dzīvojuši. Esam nodrošināti, mums ir privātie ražotāji, kuri dara visu, lai bizness attīstās. Tas ir viņu dzinulis. Padomju laikos viss piederēja valstij. Piemēram, izstrādāja un Maskavā apstiprināja torti, un neviens nedrīkstēja tai tortei ne ko pielikt, ne atņemt, lai tā būtu garšīgāka. Toties kā strādāja dārzeņu sagādes kantoris Balvos! Pateicoties tam, mums bija importa preces universālveikalā. Uz ārzemēm sūtījām dzērvenes, mellenes, brūklenes, pieņēmām zvērādas, trušus un pat ģērētas kurmju ādiņas, skrējām uz skolām, bērni palīdzēja vākt makulatūru. Visu sūtījām projām, bet pretī par tādu summu mums deva preces. Tajos laikos bija daudz kā tāda, kā nav tagad.
Piemēram?
– Ņemsim to pašu celtniecību. Lai tagad kāds uzņēmuma vadītājs uzceltu objektu, jāiziet konkurss uz projektēšanu, tad uz celtniecību, jāiesaista visi dienesti. Cik viņiem par to jāmaksā? Man nevajadzēja neko. Mūsu patērētāju kooperācijai bija savs projektēšanas institūts, kur jau bija izstrādāti dažādi projekti. Aizbrauc, izvēlies, kādu vajag, tad atbrauc pie Jāņa Dūdas, viņš piekrīt, aizbraucam uz ciema padomi, sarunājām, ko un kur celsim. Projekts bija viena diena, pie Dūdas – otra, izpildkomitejā – vēl viena. Tad jāsaskaņo dienesti, un varēja celt. Patērētājiem bija arī sava celtniecības organizācija Valmierā, bet tur bija jātiek rindā. Ja organizācijas priekšniekam vajadzēja importa kurtku, tad vajadzēja, ja sievai bija nepieciešami zābaki, tad bija. Nācās sagādāt. Savādāk tik ātri nenokārtosi. Bet ne jau par savu naudu visu gādāju – viņi par preci samaksāja.
Tirdzniecībā laikam visos laikos bijis jāmāk runāt?
– Protams, ar cilvēkiem jāmāk strādāt un jāatrod kompromiss, jo situācijas dažādas. Degunu pacēlis, neko neizdarīsi. Es nebiju stingra vadītāja. Pati tiku strādājusi veikalā un to darbiņu zināju. Nu ko bļaušu uz darbiniekiem? Pateicu draudzīgi, un izdarīja. Man prieks, ka izdevās pabeigt maizes kombināta celtniecību. Varējām apgādāt ar maizi rajonu, cepām paši savu konditoreju, salmiņus, bulciņas. Un pietika. Sirds sāpēja, ka to sūri grūti izcepto garšīgo maizīti izbaroja lopiem, jo kombikorma toreiz nebija. Un tad sākās kooperatoru laiki, kad uz tām pašām iekārtām ražoja preci un pārdeva par pavisam citām cenām. Pēdējā patērētāju kongresā Maskavā runāju no tās pašas tribīnes, no kuras savulaik uzstājās Staļins, un tad par šo visu stāstīju.
Ja tagad Jums jautātu, kādi tad bija tie 80.-90.gadi?
– Cilvēkiem klājās grūti, jo naudiņa bija, bet nopirkt neko nevarēja. Visur rindas – rindā pieraksties, rindā stāvi. Lai nopirktu to pašu motociklu, gadiem vajadzēja krāt un nodot metāllūžņus, un tikai tad izpildkomiteja iedeva atļauju nopirkt motociklu. Gribējās, protams, apģērbties un apauties, bet īsti nevarēja. Bet, ja runāju par sevi, joprojām brīnos, kā visā tajā nabadzībā tik daudz ko Balvos dabūju gatavu.
Kā tagad paiet Jūsu dienas?
– Kamēr nebija veselības problēmu, vasarā rosījos pa dārzu, bet ziemā daudz lasu, sekoju līdzi notiekošajam. Saskatos raidījumus par politiku, tad asinsspiediens augšā un dusmiņas lielas. Vienmēr ar lielu interesi no sākuma līdz pat beigām izlasu visu žurnālu “Ir”. Tur ir pateikts viss. Pensija man maza, bet ar visu to var ļoti labi dzīvot un visu samaksāt. Man pietiek.

Spēcīga komanda. Marija Bite apliecina, ka visos laikos ikvienā kolektīvā svarīga ir komanda. Viņai tāda bija. Foto – no labās Aija, Fjodorova, Ēvalds Abdulajevs, Ilga Krampuža, Marija Bite, Jānis Trupovnieks, Ināra Dundure un Aina Grāvīte. “Jauni, gudri, spēcīgi – tādi bija mani pieci direktori un vietniece. Pateicoties viņiem, tajā laikā mums daudz ko izdevās paveikt,” pārliecināta bijusī rajona Patērētāju biedrības vadītāja.

Baiļu nebija. Bija tikai pārliecība

 80.gadu vidū un beigās Latvijā jau bija jaušamas alkas pēc brīvas valsts. Starp laikrakstā “Vaduguns” lasāmajām rindām jau bija rodami stāsti par to, ka vajadzētu atgriezt sarkanbaltsarkano karogu. Taču, kamēr vieni tikai domāja par to, citi darīja. 1988.gada 18.novembrī agri no rīta sarkanbaltsarkanais karogs, ko uzvilka četri puiši no 9.klases (Elvijs Mačs, Valdis Olekšs, Ilmārs Medinieks un Ēriks Orlovs), jau lepni plīvoja virs Balvu 1.vidusskolas. “Nebijām jau mēs nekādi revolucionāri. Paši daudz ko nezinājām, skolā neko nemācīja. Bija tik vien tas, ko stāstīja Helsinku grupā,” apliecina viens no šī vēsturiskā notikuma dalībniekiem, balvenietis, mākslinieks Ilmārs Medinieks.

Ilmārs atminas, ka 80.gadu beigas jau bija pārmaiņu laiks, un šīs pārmaiņas virmoja gaisā visā sabiedrībā. Balvos izveidojās Latviešu Tautas frontes grupa, bija nodibināta grupa “Helsinki ’86”, kura, nedaudz paslepus un īpaši neafišējoties, baznīcas teritorijā rīkoja dažādus pasākumus. “Kaut kas mūs tur vadīja jaunajā dzīvē. Bijām jauni, degsmes pilni, braucām meklēt padomju armijas upuru apbedījumu vietas, meklējām Latvijas armijas karavīru apbedījumus, gājām pa mājām un aptaujājām cilvēkus. Notika diezgan aktīva darbība. Pieļauju, ka tas arī pamudināja un iedvesmoja idejai par Latvijas karogu uzvilkšanu virs skolas. Noteikti nostrādāja arī mūsu jaunības maksimālisms…,” teic I.Medinieks. Viņš apliecina, ka jebkurā sistēmā un pasaules kārtībā cilvēku vada bailes, taču tajā brīdī lielās bailes jau bija zudušas, tāpēc jaunieši varēja justies daudzmaz droši.

Slepenajā plānā iesaistīja arī vecmāmiņu
Ideja par to, ka virs skolas jāplīvo sarkanbaltsarkanajam karogam, bija skaidra, taču ne mazāk svarīgs jautājums bija, kā tikt pie karoga. Pie viena no četrotnes klasesbiedriem – Ērika Orlova – dzīvoja viņa vecmāmiņa. Tieši viņa bija tā, ar kuru jaunieši nolēma pakonsultēties, jo Ērika vecmāmiņa jau bija pieredzējusi Latvijas laikus un varēja kaut ko pastāstīt par karogu. Turklāt viņai mājās bija arī šujmašīna. “Tā ar Ērika vecmāmiņas palīdzību tapa Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Tas viss notika pilnīgā slepenībā no visiem citiem, pat neviens no mūsu vecākiem neko nezināja,” atminas Ilmārs.
Lai realizētu savu nedaudz pārdrošo plānu, vajadzēja pienācīgi sagatavoties. Būdami Balvu 1.vidusskolas skolnieki, jaunieši iepriekš izpētīja situāciju – bija zināmas visas pieejas un uziešanas uz skolas jumta vietas. Atlika tikai izdarīt iecerēto. 18.novembra ļoti agrā rītā, kad ārā vēl valdīja tumsa, četrotne devās uz skolu. Viens kāpa augšā uz jumta, cits stāvēja maliņā un vaktēja – katram bija iedalīts savs pienākums. Un drīz vien pie zibensnovedēja lepni plīvoja sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs! Ilmārs Medinieks teic, ka to sajūtu atcerēsies visu mūžu. “Adrenalīns bija labs. Kad plānojām karoga pacelšanu, protams, rēķinājāmies, ka kaut kas par to būs. Bet tas bija laiks, kad vecā padomju sistēma pamazām sāka atlaist, jau tuvojās pārmaiņas un bija iestājusies zināma veida bezspēcība. Pa nakts tumsu aizgājām uz skolu, izdarījām, kas jādara, un no rīta, kā visi citi skolnieki, gājām uz skolu,” stāsta viens no vēsturiskā notikuma dalībniekiem.

Neko neslēpa, pieteicās paši
Skolā darbojās radioapziņošana, ko parasti ieslēdza īpašos gadījumos. Ilmārs atminas, ka 18.novembra rītā četrotne uz skolu devās ar nelielu satraukumu, bet, kad pa radio izskanēja paziņojums, ka visiem jāierodas aktu zālē, uzreiz bija skaidrs, kam par godu sanākšana. Protams, skolas līnijā visiem pastāstīja par notikušo faktu un to pasniedza kā nesmuku gadījumu, kas noticis. Pie reizes paaicināja vainīgos iziet priekšā un, tā teikt, pašiem labprātīgi atzīties. Ilmārs atminas: “Protams, neko neslēpām un iznācām. Bija brīdis, kad mūs gribēja kaunināt un vainot, bet visos jau tā sajūta, ko jutām mēs, toreiz bija iekšā. Atceros, ka gan klasesbiedri, gan pārējie skolēni tā kā nostājās mūsu pusē, tādēļ nebija ko sodīt – bija jaušama vienotība.”
Protams, tādā gadījumā kā šis, skolas vadībai bija jārīkojas pēc vispārpieņemtām vadlīnijām, tādēļ ķēdes reakcija, protams, sekoja. Puišus izsauca pie skolas direktora, pēc tam – arī pie rajona vadības, – viņi pabija visos galvenajos kabinetos. Saprotams, ka katram savā amatā bija attiecīgi jāreaģē un kaut kas jāizdara, bet tas viss bija ķeksīša pēc. Ilmārs neslēpj, – jau tajā laikā bija pārliecība, ka drīz pienāks diena, kad Latvija kļūs neatkarīga: “Visi gaidīja, bet kādam bija jāsper pirmais solis, un mēs šo pirmo maziņo solīti izdarījām. Tas nebija patriotisms, jo bijām dzimuši un uzauguši citā valstī – PSRS, laikam tā tomēr bija asinsbalss, savā ziņā arī nacionālās piederības izpausme. Kad skolēnus izsauca skolas zālē apspriest šo notikumu, vadība saprata, ka visi nostājās mūsu pusē. Tika pieņemts lēmums šo pašu mūsu sagādāto karogu pusdienlaikā svinīgi pārvilkt par jaunu. Līdz ar to skolai karogs tika ātrāk nekā pilsētai.”
Tās pašas dienas vakarā – 1988.gada 18.novembrī – Balvi piedzīvoja vēl viena Latvijas karoga uzvilkšanu mastā. Šoreiz tas plīvoja virs Balvu kultūras nama. Un tas bija sākums kaut kam jaunam...

Ņēma un izdarīja! Visi fotogrāfijā redzamie jaunieši (no kreisās – jau aizsaulē aizgājušais Valdis Olekšs, Guntis Punāns, Ilmārs Medinieks, Elvijs Mačs, Ēriks Orlovs, Egons Sīlis) bija grupas “Helsinki ‘86” dalībnieki, taču vēsturiskajā notikumā – sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanā virs toreizējās Balvu 1.vidusskolas, piedalījās četri.

‘Jā’ vārds palicis nemainīgs

 “Ja cilvēki dzīvo kopā un audzina bērnus, tad īsta ģimene ir tad, kad tā oficiāli un juridiski par tādu kļuvusi – vienalga, tas noticis dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā. Mūsdienās ideālajā variantā jaunie grib izmācīties un iegūt profesiju, iekārtoties darbā un parūpēties par dzīvesvietu. Un tikai tad viņi dibina ģimeni un domā par bērniem. Savukārt padomju gados tas viss notika savādāk, jo bija citas tradīcijas un cita lietu kārtība,” teic balveniete Dzidra Romanovska, kura Balvu dzimtsarakstu nodaļā aizvadījusi visu savu darba mūžu – no 1970.gada 25.jūnija līdz 2015.gada 1.septembrim.

Ja kādam pajautātu, kas ir pirmais, ar ko asociējas kāzu ceremonija dzimtsarakstu nodaļā, viena no atbildēm būtu – Mendelsona maršs. Tas patiešām kāzās skanējis mūžīgi mūžos, kaut gan Dzidra stāsta, ka visos laikos iespējami izņēmumi, ja vien jaunais pāris savā baltajā dienā vēlas ko īpašu. Arī padomju gados bija iespēja, piemēram, atnest ierakstu ar savu izvēlēto dziesmu, taču tas notika ļoti retos gadījumos. Turklāt toreiz bija diezgan ierobežotas atskaņošanas iespējas, jo neko vairāk par magnetafona ierakstu piedāvāt nevarēja. Toties ansamblis un daiļlasītājas joprojām ir neiztrūkstoša svinīgās ceremonijas sastāvdaļa.
Vai padomju laikos drīkstēja runāt visu, ko vēlas? Dzidra Romanovska atminas, ka runas neviens nepārbaudīja, taču reizi gadā dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem (parasti vadītājiem) notika izbraukuma semināri uz citiem rajoniem, kur vienmēr apskatīja kādu no tradīcijām. “Vairāk tās bija kāzu ceremonijas vai svinīga bērna dzimšanas reģistrācija, kas 80.gados vairs nebija nekāds jaunums. Tad arī pārrunājām, ko vajag un ko – nē. Tolaik mainījāmies ar scenārijiem, piemēram, es sagatavoju runu, kuru pēc tam norunāja Liepājā, vai otrādi. Tā tas notika, – sūtījām runas uz departamentu, un tad tās varēja izmantot,” atminas Dzidra. Viņa pārliecināta, ka ne visiem cilvēkiem piemīt spēja vienu un to pašu teikumu ietērpt citos vārdos un pasniegt savādāk. It īpaši, ja pirms laulību ceremonijas pāris nav redzēts un ar viņiem nav runāts. “Dažādi cilvēki strādāja dzimtsarakstos: bija, kas to varēja, un bija, kas – nē. Toties manai kolēģei Svetlanai Novikai noteikti tas izdodas par visiem 100%, es vienmēr viņu par to esmu apbrīnojusi,” atklāj bijusī dzimtsarakstu nodaļas speciāliste.
Laiks no 1980. līdz 1990.gadam Dzidrai Romanovskai palicis prātā arī ar lielo laulību reģistrāciju skaitu. Tajā laikā kāzu bija diezgan daudz, turklāt jaunie pāri nedibināja ģimenes jebkurā nedēļas dienā, kā tas nereti notiek mūsdienās. Pārsvarā ceremonijas notika sestdienās, un kāzas bija lielas – parasti ap 70- 100 cilvēkiem. Tā teikt, ja svinēt, tad kārtīgi! “Bija dienas, kad bija jāsaraksta 9 un 10 pāri. Protams, tas bija grūti gan fiziski, gan emocionāli, un dienas izskaņā nogurums lika par sevi manīt. Taču mums vienmēr jāatceras, ka katram pārim šis ir viens no skaistākajiem dzīves notikumiem, tādēļ ceremonijas vadītājas spēku izsīkumu nedrīkst manīt neviens,” skaidro Dzidra.
Līdz pat 1978.gadam dzimtsarakstu nodaļa Balvos atradās kultūras nama telpās, tāpēc tajā laikā ļoti izplatīta bija tradīcija pēc ceremonijas jaunajam pārim nolikt ziedus pie Ļeņina pieminekļa. Tas piederējās pie lietas. Savukārt uz svinīgo laulību reģistrāciju jaunie pāri pārsvarā ieradās izpušķotās automašīnās. “Tie, kuri varēja atļauties, atbrauca lepnākās. Populārākās, protams, bija Volgas un Čaikas. Taču atceros gadījumus, kad jaunie ieradās zirga pajūgā. Arī tā bijis,” teic bijusī dzimtsarakstu nodaļas darbiniece.
Kā jebkurā citā darbā, arī šajā daudzo gadu laikā atgadījušies dažādi kuriozi. Te pēkšņi ceremonijas laikā jaunajā dzimtsarakstu namā no kaut kurienes pa kāpnēm uzskrien kaķis, kaut gan ēkai nav durvju, kuras automātiski atveras. Bijuši gadījumi, kad līgavaiņi nedaudz, tā teikt, paņēmuši uz krūts. “Tas noteikti drosmei, bet citādi jau nemaz nedrīkst jauno pāri sarakstīt, jo līgavainim ir jāsaprot, ko viņš dara. Gadījās arī tā – dokumenti gatavi, bet jaunais pāris uz ceremoniju neatnāk… Bet tas ir pat labāk. Labāk tā darīt pirms kāzām, nevis ātri pēc tam. Atceros arī faktu, kad jaunajiem pāriem sajaucu pases un tad nācās skriet uz foto ateljē un mainīt atpakaļ uz pareizajiem dokumentiem. Patiesībā piedzīvots daudz,” nenoliedz Dzidra.
Vai, ieraugot pāri, var prognozēt, kā jaunlaulātajiem dzīve iegrozīsies tālāk? Dzidra Romanovska teic, – gan jā, gan nē: “Kādreiz, ieraugot uz laulību reģistrāciju atnākušo topošo sievu un vīru, šķita, tur nu gan būs ģimene. Viss tik saskaņoti, perfekti, pat līgavas un līgavaiņa mātēm vienādas kleitas vai ievērots vienots stils! Bet pēc gadiem, kad mums atnes tiesas spriedumu par laulības šķiršanu, saprotam, – tā vis nav, kā sākumā šķita. Tāda ir dzīve.” Dzidra joprojām priecājas par katru pāri, kas pieņēmis atbildīgo lēmumu veidot ģimeni, jo diemžēl mūsdienās likumdošana ir par to, ka jaunie var dzīvot kopā nereģistrētās attiecībās. “Padomju laikos, ja nebiji pāris, jaunie nevarēja ne palikt viesnīcā, ne kur citur. Toreiz daudz bija arī studentu kāzu, lai jauniešiem būtu iespēja dzīvot kopā. To paredzēja ar likumu. Tagad tas viss ir daudz brīvāk, līdz ar to arī jauno ģimeņu mazāk. Diemžēl tas ir uz statistikas datiem balstīts fakts. Tieši tādēļ atkārtošos, – man patiešām liels prieks par katru jaunlaulāto pāri, kuri mij gredzenus un kļūst par sievu un vīru. Tieši viņi un viņu bērni ir mūsu Latvijas nākotne,” ir pārliecināta Dzidra Romanovska.

Atbildei jābūt tikai vienai. Dzidra Romanovska vienmēr atcerēsies savus pirmos laulājamos, viņas gadījumā tas bija pavecāks pāris no Viļakas: “Satraukums bija liels. Ceremoniju vadīju kultūras namā, bija daudz viesu. Turklāt ceremonija notika krievu valodā, jo līgava bija vāciete. Vajadzīgajā brīdī, kā to pieprasa likumdošana, jaunajam pārim, protams, jautāju, vai viņi ir ar mieru kļūt viens otram par sievu un vīru, lūdzot krieviski atbildēt ar ‘jā’. Mūžam atcerēšos, kā līgava vīzdegunīgi atbildēja – koņečno (protams – no krievu val.). Protams, otrreiz vairs nepārjautāju, bet pēc gadiem par šo atgadījumu stāstīju mūsu Dzimtsarakstu departamenta vadītājai Ārijai Iklāvai, kura jau mūžībā, viņa pateica – tā nedrīkstēja. Bija jājautā vēlreiz un jāizdzird pārliecinošais ‘jā’!”

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/479507585000375

 

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.