Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (29.11.2024.)
Būt vai nebūt? Tāds ir jautājums
Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?
Pirms 13 gadiem Bauskas novada Kurmenes skolas 159 gadu ilgajā vēsturē tika ierakstīta pēdējā lapaspuse. Kādu laiku tā stāvēja tukša, bet nu atkal telpas piepilda bērnu čalas.
- Kurmenes pagastā pirmo skolu pēc grāfa rīkojuma uzcēla 1851.gadā, savukārt darbu tā sāka gadu vēlāk – 1852.gadā. Pirmais skolotājs, kurš darbojās skolā, bija latvietis Zarēvičs-Zariņš, kurš no 1852. līdz 1887.gadam strādāja bez skolotāja tiesībām – viņš tikai mācīja rakstīt latviešu burtus un lasīt.
- 1887.g. skolā strādāja jau vairāki skolotāji, bet pirmais ar skolotāja tiesībām bija Klements Puzaro, kuru 1906.g. bez tiesas sprieduma kā revolucionāru nošāva iepretim “Pūpolu” mājām. Ar viņa dāvāto grāmatu nr.1 datējami pirmsākumi Kurmenes bibliotēkai.
- 1898.– 1898.g. skolā trīs klasēs mācījās 170 skolēni.
- Pirmā pasaules kara laikā Kurmenē palika maz iedzīvotāju, skola nedarbojās. Pēc kara skolu Kurmenes muižā atvēra mācītājs Rācens, kurš pats bija arī direktors.
- 1921.–1926.g. skolā bija četras klases, bet 1926.g. atvēra piekto. Savukārt 1928.g. notika pirmais skolas 6.klases izlaidums, tobrīd skolā strādāja pieci pedagogi.
- Skolai blakus atradās ēka, kurā bija ierīkoti skolotāju dzīvokļi, internāts un ēdnīca. Vēlāk šī ēka pārtapa par bērnunamu un pēc tam – arī par sākumskolu.
- Laikā no 1898. līdz 2011.gadam skola piedzīvojusi 23 direktorus, no kuriem pirmais bija Antons Beļauskis, savukārt pēdējā direktore – Gundega Drava.
- Kurmenes pamatskolu slēdza 2011.gada 1.septembrī.
Lauku iztukšošanās veicina skolu slēgšanu
2011.gada 1.septembris Kurmenes pamatskolā bija skumjš un smeldzīgs – ierastais skolas zvans vairs neskanēja, bērnu čalas nepiepildīja skolas mazos gaiteņus un šķita, ka apstājies laiks. Jau kādu laiku sabiedrībā virmojošais jautājums “Būt vai nebūt?” vairs nebija aktuāls, jo 2011.gadā pašvaldības deputāti pieņēma lēmumu šo izglītības iestādi slēgt. Kopš tā brīža jau pagājuši 13 gadi, taču, kā teic skolas direktore Gundega Drava, atmiņas joprojām dzīvas. Un katram tās ir savas.
Esat nu jau slēgtās Kurmenes pamatskolas pēdējā direktore. Kā uzņēmāt ziņu par izglītības iestādes likvidāciju?
– Informācija par iespējamo skolas slēgšanu virmoja jau divus gadus, pirms tas notika. Mums teica, ka nezina, kā būs, dome skatīsies un lems, un kaķi stiepa aiz astes diezgan ilgu laiku. Diemžēl tas vēl vairāk samazināja jau tā nelielo skolēnu skaitu, jo daudzi vecāki, šīs neziņas vadīti, saviem bērniem izvēlējās stabilāku skolu. Un tas mums patiesībā diezgan iegrieza. Pēdējā mācību gadā Kurmenes pamatskolā mācījās katastrofāli maz skolēnu – deviņās klasēs, ieskaitot pirmsskolu, bija aptuveni 26 bērni.
Ja jau divus gadus šis jautājums bija dienaskārtībā, tad droši vien skolas slēgšana nevienam vairs nebija pārsteigums?
– Tas patiešām nebija liels šoks, bet tanī pat laikā notika sapulces, un neviens deputāts, acīs skatīdamies, neteica, ka grasās skolu aizslēgt. Solīja, ka mēģinās meklēt risinājumus, jo visi saprot, cik skolai liela nozīme pagasta veidošanā un pastāvēšanā. Bet uzreiz pēc sapulces atsūtīja dokumentu, kurā bija rakstīts, ka skolu slēgs… Kad rīkojām pēdējo izlaidumu, protams, uzaicinājām arī pašvaldības pārstāvjus. Taču viņi pat neatsūtīja ziņu, ka nebūs. Vienkārši neieradās. Vai tiešām bija tik grūti pateikt skolotājiem paldies par darbu? Viņi neuzskatīja par vajadzīgu to izdarīt. Un toreiz Vecumnieku novadā mēs bijām pirmā skola, kas tika slēgta. Tas bija spļāviens sejā mums visiem. Tas bija laiks, kad skolu slēgšana vēl nebija pašsaprotams lēmums. Jā, tagad ir visiem skaidri iemesli – bērnu nav, ekonomiskais pamatojums pietiekams. Toreiz, būdama direktore, redzot finansējumu, sapratu, ka ar tik mazu izglītojamo skaitu, kas ar katru gadu sarūk, uzturēt skolu ir dārgi. Taču cilvēki to nesaprata. Tajā laikā meklēja, kurš ir vainīgs. Un, ja skolu paredzēts slēgt un tajā ir mazs bērnu skaits, tātad laikam skola vainīga. Tā bija tāda dubļu jūra, bija ļoti sāpīgi, nepelnīti sāpīgi... Es biju jauna direktore, skolu vadīju tikai divus gadus. Turklāt neesmu kurmeniete, atbraucu no Rīgas. Es to uztvēru mazliet savādāk, bet skolotājiem, kuri gadu desmitiem šajā skolā nostrādājuši, bija ļoti sāpīgi, jo mums pārmeta visu ko, ieskaitot to, ka zema izglītības kvalitāte. Zinājām, ka tā nav, un to varējām pierādīt ar pētījumu un iegūtajiem datiem, bet neviens tajā neklausījās. Un vēl bija arguments, ka uz vienu bērnu ir tik daudz darbinieku. Bet katrā skolā ir apkopēja, un viņai tur ir jābūt, tāpat arī pavārei jābūt, mums nevarēja būt mazāk. Vajadzēja skaitīt nevis cilvēkus, bet skolotāju slodzes, jo bija pedagogi, kuri strādāja četrās skolās, lai sanāktu viena pilna slodze.
Katra skola ir ar kaut ko īpaša. Ar ko atšķīrās Jūsējā?
– Kurmenes skola bija jauka un sirsnīga lauku skola ar ļoti ģimenisku atmosfēru, kas, manuprāt, raksturīga visām mazajām lauku skolām. Ja runājam par tradīcijām, tad Kurmenes pamatskolai tie bija skolas salidojumi, kurus rīkojām ik pēc pieciem gadiem Pēterdienā. Tie bija milzīgi svētki, kuriem personāls vienmēr gatavojās ar lielu atbildību. Vienkopus sanāca esošie un bijušie darbinieki, skolas direktori, skolnieki – jutāmies kā viena liela komūna, kurā viens otru pazīst un zina. Gan vecais onkulītis, kurš atbraucis no Latgales, kur tagad dzīvo, gan visi citi bija kopā, svinēja svētkus un kopā atcerējās laikus, kas piedzīvoti. Šie skolas salidojumi man paliks atmiņā kā ļoti sirsnīgi pasākumi.
Kur Kurmenes pagasta bērni mācās šobrīd?
– Pārsvarā Vallē, Skaistkalnē un Vecumniekos. Valle un Skaistkalne no Kurmenes ir katra uz savu pusi, tas ir, 12–15 km attālumā, savukārt līdz Vecumniekiem jābrauc 30 km. Tur ir liela vidusskola un mūzikas skola, tādēļ vecāki manā laikā izvēlējās bērnus laist tieši šajā skolā. Arī pati saņēmu pārmetumus par to, ka mani bērni nemācās Kurmenē. Bet tas notika ne jau izglītības kvalitātes dēļ. Man bija divi bērni, kuri dažādos laikos apmeklēja mūzikas skolas nodarbības, līdz ar to fiziski nevarēju abus izvadāt. Tādēļ pieņēmu lēmumu viņus pārcelt uz Vecumnieku skolu.
Skolas slēgšana noteikti bija trieciens ne vien skolēniem un viņu vecākiem, bet arī pedagogiem. Kā izveidojās Jūsu un kolēģu liktenis?
– Tieši pedagogi bija tie, kuri visvairāk izjuta šo triecienu. Es pēc skolas slēgšanas uzreiz sāku strādāt Rīgā. Pēc savas galvenās specialitātes esmu pirmsskolas pedagoģe, un tā ir mana vislielākā sirdslieta. Sākumā aizgāju strādāt uz privāto bērnudārzu, pusotru gadu meklēju sevi un savu īsto vietu, pastrādāju sākumskolā par skolotāju, pēc tam citā alternatīvā pirmsskolā. Tieši tur satiku vēl vienu savu domubiedri – kolēģi, ar kuru beigās nodibinājām pašas savu privāto bērnudārzu. Šobrīd esmu privātā bērnudārza īpašniece, bet nesēžu uz vietas, jo man ir citi, jauni izaicinājumi – paralēli strādāju logopēdijas centrā par logopēdi. Kolēģiem liktenis dažāds. Viena tehniskā darbiniece pēc skolas slēgšanas aizbrauca uz Angliju, jo uz vietas darba nebija. Citi – ko nu kurš. Manā direktorēšanas laikā, mēģinot mainīt stratēģiju un piesaistīt jaunus bērnus, izveidojām pilnas dienas pirmsskolas grupiņu, kādas Kurmenē nebija. Skolu nolikvidēja, bet pirmsskola palika un joprojām darbojas, par ko man liels prieks. No pedagogiem daļa strādā Rīgā, ir, kas aizgājušas uz blakus skolu Skaistkalnē, citi kolēģi strādā Bauskā. Bet no visa mūsu kolektīva Kurmenē dzīvot palika tikai viena kolēģe, visas pārējās ir projām.
Cik audzēkņu pie Jums mācījās “ziedu laikos”?
– Kad 2002.gadā atnācu uz Kurmeni, skolēnu skaits bija pāri 100. Bet tas bija laiks, kad izglītojamo skaits jau bija sācis samazināties. Ar katru gadu bija par 10 bērniem mazāk, kamēr nonācām līdz kritiskajam ciparam.
Ne visas izglītības iestādes pēc to slēgšanas piedzīvo atdzimšanu. Patiesībā – reti kura. Kādu Jūs redzat slēgto skolu nākotni?
– Protams, šīs ēkas ir jāizmanto. Mūsu skola bija skaists piemērs tam, kā darīt nevajag, jo pirms slēgšanas ēku izremontēja. Skolai nomainīja jumta segumu, ēka piedzīvoja eiroremontu, krāsns apkures vietā ievilka centrālo apkuri. Visu smuki sataisīja un tad skolu aizslēdza. Patiesībā šī ēka bija diezgan labs kumosiņš tiem, kuri vēlējās to privatizēt.
Kā uzskatāt, vai valsts kaut ko darījusi, lai cilvēki atgrieztos laukos, nevis otrādi?
– Teikšu tā, ka skolu slēgšana nevis iztukšo laukus, bet lauku iztukšošanās veicina skolu slēgšanu. Nedomāju, ka skola viena pati laukos varētu noturēt ģimeni, ja tai nav darba. Arī man toreiz bija tā lielā sāpe. Mēs jau neesam vainīgi, ka nav bērnu. Vēl joprojām dzirdu, – ja kaut kur slēdz skolu, ir negācijas. Un tad dzirdams tieši šis arguments, – vieta izmirs. Bet tā būtībā jau ir izmirusi. Ja skolā deviņās klasēs ir 20 bērni, tad vieta jau ir izmirusi. Tas ir kā lakmusa papīrītis, – vai jūsu pagastā vēl ir skola? Un attiecīgi mēs varam uzdot jautājumu, – ko valdība darījusi, lai lauki neiztukšotos? Neko. Valdība devusi zaļo gaismu lielsaimniekiem un nav atbalstījusi ne mazos lauksaimniekus, ne uzņēmējus. Šobrīd kā mazā uzņēmuma īpašniece varu teikt, ka man vispār nav nekāda atbalsta no valsts. Un laimīgs tas, kurš spēj turēt to milzīgo nodokļu slogu. Un, ja jūs man jautātu, kas pie tā ir vainīgs? Valdība.
Atradusi sevi. Pēdējā Kurmenes pamatskolas direktore Gundega Drava šobrīd ir privātā bērnudārza īpašniece un paralēli strādā par logopēdi. Viņa priecājas, ka atradusi sevi un dara to, kas sagādā prieku.
Vieta, kur atdzimt no jauna
Pirms 13 gadiem Bauskas novada Kurmenes skolas 159 gadu ilgajā vēsturē tika ierakstīta pēdējā lappuse. Toreiz daudzi neziņā raustīja plecus, sev uzdodot jautājumus: kas būs tālāk un vai būs? Bet ir! Jau trešo gadu slēgtajā skolā rosās un nākotnes plānus kaļ bijušie rīdzinieki Baiba un Aigars Ziemeļi. Viņš – fotogrāfs, viņa – valsts ierēdne. Ģimene pārcēlusies uz Kurmeni ar cēlu mērķi – skolai dot otro elpu un jau tuvākajā nākotnē šajā vietā attīstīt sociālo uzņēmumu.
Katras idejas pamatā ir kāds pirmsākums. Kas Jūs pamudināja pieņemt lēmumu par jauniešu centra izveidi Kurmenē?
Aigars: – Man patīk bērni, un arī sieva strādā jomā, kas skar bērnus. Mums bija kopējs mērķis – radīt vietu, kur jauniešiem nākt un pavadīt laiku.
Baiba: – Zvaigznes salikās pareizajā formā un veidā, jo abi vēlējāmies iegādāties vecu muižu, kuru varētu renovēt un tad veltīties sabiedrības labā. Sākumā gan nezinājām – tas būs centrs onkoloģijas slimniekiem vai jauniešiem, vai arī abiem kopā, jo viens otru neizslēdz. Un parasti ir tā – ja cilvēks kaut ko vēlas, tas pie viņa arī atnāk. Tā abi ar Aigaru, intereses vadīti, atklīdām uz Kurmeni, uz Bārbeles skolu, kuru vada prāvests Andrejs Mediņš. Mediņa kungs mūs dažus dievkalpojumus novēroja un saprata, ka jāņem ciet aiz astes. Viņš ļoti meistarīgi pastāstīja savu vīziju, kas sakrita ar mūsējo, un mēs sapratām, – jā, Kurmenes bijušajā skolā būs jauniešu centrs. Pusotru mēnesi par to domājām, jo abi dzīvojām Rīgā un nekad mūžā nebijām bijuši Kurmenē. Un, kas ir pats jaukākais, kad teicām savu ‘jā’ vārdu, priesteris Mediņš mums ceļamaizē iedeva pamatus, uz kuriem balstīties un veidot savu centru.
Kādus?
Baiba: – Pirmkārt, tā ir ģimene, jo ļoti svarīgi, lai bērns atrastos ģimeniskā vidē. Otrkārt, klātesamība, kas mūsdienās ir gandrīz kaut kas nereāls, jo pat sapulcēs neesam klātesoši – mums ir telefons, dators, mēs nedzirdam to, kas notiek apkārt. Tie bija divi viņa galvenie nosacījumi, par kuriem esam pateicīgi, jo, esot šeit, notikumi un pati vieta mums rāda, kas te jādara un kam te jābūt.
Aigars: – Esam pieejami jauniešiem 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Nav tā, ka pulksten 17 vakarā mūsu nama durvis ir ciet. Jebkurā brīdī kāds var atnākt, piezvanīt, mēs varam satikties. Arī sestdien, svētdien, jo jautājumu ir daudz, un tie ir dažādi. Sākot ar to, kā bērnam pārvarēt vecāku šķiršanos, un beidzot, ko iesākt ar badmintona raķeti, kas saplīsusi.
Tas, ko šobrīd darāt, domāts vietējiem jauniešiem?
Aigars: – Pirms pielāgojām šo ēku centra vajadzībām, vietējie jaunieši pie mums atnāca paši – sākumā neviens netika meklēts vai saukts. Viņi izdzirdēja, ka bijušajā skolas ēkā top kaut kas, kas viņiem varētu būt interesants.
Baiba: – Jauniešu centrs darbojas ar pusaudžiem, bet mums vēl ir Svētdienas skola, kurā nāk bērni no 3 līdz 10 gadiem. Svētdienās mūsu centrā dzīve mutuļo tik ļoti, ka bieži vien, vakarā apsēžoties, jūtamies kā pēc kārtīgi padarīta darba. Salīdzinājumam: ja vietējo bērnudārzu apmeklē 20 bērni, tad pie mums svētdienās atnāk 13-14. Kad pirms trīs gadiem atbraucām uz Kurmeni, slēgtajā skolā bija pieejami humānās palīdzības apģērbi un iespēja izmazgāt drēbes. Kad prāvesta vadītā biedrība izsolē iegādājās šo ēku, sākotnēji tajā darbojās viena sieviete, taču viņai pietrūka kapacitātes. Lai to darītu, tomēr jābūt ģimenei, kurā viens otru papildina un atbalsta. Atceros, ka, ienākot šajā ēkā pirmo reizi, mazliet pārsteidza tas, ko redzējām: virtuvē iekārtām – alumīnija virsmas, uz galda – vaskadrānas, metāla bļodiņas. Atgādināja padomju laikus…
Aigars: – Ja runājam par pašu ēku, tā bija diezgan bēdīgā stāvoklī, neskatoties uz to, ka vizuāli izskatījās brīnišķīgi, jo pirms desmit gadiem piedzīvoja eiroremontu. Bet, kad izlauzām sienas un ieraudzījām, ka reģipsis uzdurts uz vienas nagliņas…, bija pārsteigums. Arī no griestiem krītošie flīžu atgriezumi nebija ierasta lieta. Un tādu nepatīkamu pārsteigumu mums joprojām ir daudz.
Cik zinu, Jūsu nākotnes vīzija nav tikai vieta, kur pulcēties bērniem, bet gan centrs jauniešiem ar uzvedības problēmām?
Baiba: – Šobrīd uz to ejam, jo esam iecerējuši daudzfunkcionālu centru jauniešiem. Un šī daudzfunkcionalitāte sastāvēs no vairākiem piedāvājumiem. Būs dienas centrs ar vairākām aktivitāšu klasēm, kas atvērtas mammām, tētiem, brāļiem, māsām un principā visiem iedzīvotājiem. Otrs – izmitināšanas pakalpojums, kas saistīts ar nometnēm, retrītiem nedēļas nogalēs, kad cilvēkam ir iespēja izbraukt no pilsētas rutīnas, būt laukos, gulēt, ēst un atpūsties. Tas būs visaptverošs pakalpojums. Runājot par jauniešiem ar uzvedības traucējumiem, ļoti izvērtējam, kā nākotnē veidot programmu. Šobrīd Tieslietu ministrija domā par jaunietim drošu māju, jo speciālā iestāde Naukšēnos ir likvidēta. Programma ir uz noteiktu laiku, kas, protams, ir labi. Taču rodas jautājums, – kas notiks pēc tam? Jaunietis to būs izgājis, bet kur viņam atgriezies? Turpat arī atgriezies! Vai tad kāds pēkšņi iedos brīvbiļeti uz Angliju vai Ameriku? Nē. Nākotnē mēs varētu būtu tie, kas pārņem šo stafeti, tikai šobrīd vēl nav skaidras aprises, kādā formā to darīt – tā būs viesģimene, nometne vai semināri. Svarīgi šai vietai veidot piesaisti, lai, bērnam iznākot no kaut kādas terapijas, būtu skaidrs, ko darīt tālāk.
Aigars: – Bet kas tad ir tā labākā terapija? Kopā darīt, kopā strādāt – krāmēt malku, ravēt dārzu. Jauniešiem, kuri dzīvo Rīgā, te ir interesanti. Mums blakus ir Mēmeles upe, līdz ar to varam laivot un supot, kas ir sava veida atpūta dabā. Telefoni tiek nolikti, bet galvenais, kas jāuzsver, viss notiek dabiskā veidā – organiski. Un bērni to novērtē, viņi pie mums nāk vairāk un vairāk.
Baiba: – Šie jaunieši alkst attiecību. Kā mēs paši smejamies, – kas tad dziedē vislabāk? Attiecības. Neviens “Ibumetīns” tā nedziedē, kā savstarpēja saruna, un to mēs šeit arī redzam. Elementārs piemērs. Ja bērniem pasaka, – uzzīmējiet, viņi nezīmē. Kad sakām, ka uzzīmēsim kopā, visi sēžamies uz grīdas un zīmējam. Viss notiek. Ir vajadzīga saikne un klātesamība, kuras šodien daudzviet vienkārši nav. Nesen savā centrā ierīkojām fotostudiju. Ne tikai puiši, bet pat viena meitene ar rokas zāģi zāģēja koka līstītes, tad tās krāsoja un skrūvēja, pa visu māju meklēja audumus un dekorācijas, kuras pieskaņot. Tas bija notikums. Visu dienu līdz pat pulksten 19 vakarā viņi šeit darbojās, un neviens nesēdēja ar telefoniem rokās. Tos vajadzēja tikai, lai nofotografētu darba rezultātu. Diena bija piepildīta ar kopīgām sarunām, arī ēdienreizēm. Bērniem ļoti patīk un viņus vieno pateicības rituāls: noskaitītā tēvreize pie galda, kad sākam ēst. Šī vieta pati parāda, ka šeit varbūt ir tas brīnums, par ko priesteris mums teica, – esiet uz vietas, un jūs jutīsiet.
Būdami sirdī un prātā pilsētnieki, no Rīgas esat pārcēlušies uz dzīvi laukos. Šis lēmums nāca viegli?
Aigars: – Lēmumu pieņēmu diezgan ātri. Vairākas reizes atbraucu uz Kurmeni, palīdzēju nopļaut zāli un, kā saka, mazliet iesēt sēklu – saprast, kā tas ir. Tad sievai teicu, – braucam!
Baiba: – Savukārt man bija jāsaprot, kā tas viss notiks. Tas nebija uz emocijām vai eiforijā pieņemts lēmums. Ikdienā mana darbavieta ir Tieslietu ministrijā, un jāsaka paldies kovida epidēmijai, ka vēl šodien ir iespēja strādāt attālināti. Kolēģiem smejos, ka katrā augšstāva klasē pa kādai sanāksmei jau esmu novadījusi. Tas ir brīnums, ka šodien ir iespēja būt visur un darīt visu – tas uzmundrina. Te, Kurmenē, ir tas brīnišķīgais brīvības gars. Atbraucu no kādas saspringtas preses konferences, nometu savas augstpapēžu kurpes un plikām kājām aizeju uz baznīcu uzspēlēt ērģeles, jo baznīca ir atvērta vienmēr. Nāku atpakaļ, ceļmalā paņemu ābolu un pie sevis prātoju, – kas tad ir tās īstās dzīves vērtības? Tas ir līdzsvars, kas šeit tiek iedots. Varbūt tas būs pārāk skaļi teikts, bet pilsētā šī līdzsvara ļoti trūkst.
Aigars: – Un Rīga ir tikai stundas brauciena attālumā. Aizbrauc uz galvaspilsētu, izdari lietas, kas darāmas, un dodies atpakaļ uz vietu, kur viss kluss un mierīgs. Ir, protams, šo trīs gadu laikā bijuši izsīkuma brīži, kad man vai sievai ir lielāks darba apjoms un šķiet grūti. Tad viens otru atbalstām un palīdzam. Un labi tas, ka nekad šis izsīkums abiem nav bijis vienlaikus. Tomēr esam šeit, un viss notiek.
Kā notiek ikdienas dzīve jauniešu centrā?
Baiba: – Oficiāli vēl neskaitāmies jauniešu centrs, esam ceļā uz to. Šobrīd mūsu statuss ir biedrība “Ziemeļu klints”, kas nomā telpas un šeit darbojas. Mums vēl diezgan daudz mājasdarbu jāizdara, lai pie ēkas varētu pielikt izkārtni ar skaisto nosaukumu “Kurmenes jauniešu centrs “Klints””. Bet, saprotot, ka bērni ļoti grib būt kopā, mēs savas durvis esam atvēruši bez kliedzošā oficiālā saukļa. Ikdienā, kad bērniem ir skola, vairāk nodarbojamies ar ēkas uzlabošanu un pielāgošanu vajadzībām. Tā ir mūsu lielākā darba fronte. Iesaistāmies projektos, esam vinnējuši projektu bezdarbnieku atbalstam, kā rezultātā viena jauniete pie mums jau strādā. Nākotnē vēlamies veidot sociālo uzņēmumu, kas nodrošinātu darbavietas arī vietējiem. Kas var būt labāks – atnāc no blakus mājas un strādā. Brīvdienas cenšamies ieplānot kopā ar jauniešiem – dodamies izbraukumos, darbojamies uz vietas vai, piemēram, talkojam. Vasarā te ir Atvērto durvju dienas, kad ar Aigaru sēžam pagalmā un visapkārt mutuļo dzīve – kam padzerties vajag iedot, kam badmintona raķeti, kam vajadzība vienkārši parunāties, veļu izmazgāt, kam vienkārši ieiet dušā. Diemžēl tā ir realitāte, ka laukos lielākajai daļai iedzīvotāju pat tualete joprojām ir ārā.
Sociālajos portālos par Jums lasāms – tā ir vieta, kur atdzimt no jauna… Tas ir moto?
Baiba: – Tā varētu teikt. Esam kristīgi cilvēki, kuri arī bērniem cenšas parādīt tās kristīgās vērtības, kas ir visa pamatu pamats – ģimene, iecietība, līdzjūtība, lēnprātība, cieņa un pazemība. Savukārt klints ir vieta, kurai, ja šie kristīgie pamati ir, nekāda vētra nevar iet pāri. Un vēl svarīga ir atdzimšana no jauna. Cilvēks atbrauc uz Kurmeni, kur ir lauki, miers un laiks paiet malā no pilsētas ikdienas rutīnas, skriešanas un informācijas pārbagātības. Atbrauc šeit, beidzot satiec sevi un uzzini, ka tev patīk staigāt ar basām kājām un ravēt zemenes vai pļaut zāli. Ir bērni, kuri šeit grib siltumnīcu un kādu vistiņu, kaķīti vai sunīti. Tāpēc ir šis vēstījums – atdzimt no jauna. Tas ir mūsu mērķis – paiet malā un būt pašam sev.
Tas, ka ir vēlme radīt centru jauniešiem ar uzvedības problēmām, droši vien liecina par to, ka problēmas pastāv?
Baiba:– Problēmas ir ar motivāciju, un mēs šobrīd nesaprotam, kādēļ. Daudziem jauniešiem ir labi tur, kur viņi ir, un par pārējo vienalga. Viņus apmierina, ka tualete ir ārā, galvenais, lai būtu datorspēles. Tāpēc arī cenšamies ar viņiem runāt un stāstīt, jo ļoti daudzi jaunieši meklē savu ceļu. Mums ir prieks, ka, darbojoties kopā ar bērniem, palīdzam ieraudzīt un saprast, kurš ir viņa virziens, atklāt talantus. Tā ir tā burvība, jo viņi jūtas šeit droši. Kristietībā ir princips – ja no desmit klātesošajiem viens pieņēmis ticību, tā ir uzvara. Tas pats princips darbojas arī šeit. Mēs saprotam, ka ne visi, protams, no mūsu centra iznāks kā augstākās valsts amatpersonas, bet jaunieši šeit būs bijuši, daudz ko labu redzējuši un piedzīvojuši.
Kā Jūs uzņēma vietējie iedzīvotāji?
Baiba: – Kad atbraucām uz dzīvi Kurmenē, metāmies darbos un ar apkārtējiem daudz nekomunicējām. Interesanti, ka vietējie iedzīvotāji visus trīs gadus, kopš esam šeit, mūs vēroja. Un trešajā gadā viņi paši sāka nākt draudzēties. Beidzot bijām iemantojuši viņu uzticību, jo kurmenieši redzēja, ka darbojamies, neesam aizbēguši. Tātad uzticami. Viņiem svarīgi, lai cilvēks nav runātājs, bet darītājs. Un, kad šī uzticība radusies, nāk arī viss pārējais. Bija cilvēki, kuri mums atveda zemeņu stādus, līdz ar to esam iekārtojuši savu zemeņu lauku jauniešiem – Jāņos te visi sarkanām mutēm, noēdušies zemenes, priecīgi staigāja. Pēc tam viena biedrība sastādīja augļu kokus. Man patīk, ka laukos viss notiek barterī, te nav kā pilsētā, kad katram produktam zini ciparu. Šeit ir savādāk – es tev to, tu man šito.
Aigars: – Cilvēki zvana un jautā, vai nevēlamies ābolus. Protams, neatsakāmies un tiekam pie ābolu maisa, citi atnes avenes. Bērnu vecāki ir atsaucīgi un priecājas, ka jaunieši pēc skolas neklīst apkārt. Tie, kas dzīvo Kurmenē, zina, ka var atnākt pie mums. Un viņi zina, ka var nākt arī brāļi un māsas. Mums pašiem ir divi bērni, kuriem ir divi un seši gadi. Un katram jau izveidojies savs draugu pulciņš. Priecājamies par atbalstītājiem, kuri palīdz arī finansiāli, jo pašiem ar saviem spēkiem būtu ļoti grūti paveikt to, ko līdz šim jau esam izdarījuši. Valsts līdzfinansējumu nevaram saņemt, jo šī telpas nomājam. Lai samaksātu rēķinus par elektrību, malku, ūdeni, esam izveidojuši uzņēmumu, kas sniedz viesnīcas moteļa pakalpojumus. Vietējais uzņēmums Kurmenē, kas nodarbojas ar laivu nomu, ļoti atbalsta, stāstot cilvēkiem par mums un sūtot pie mums nakšņot. Bauskā ir uzņēmums, kas jau trešo gadu ziedo malku un palīdz kurināt. Ļoti daudz atbalsta arī cilvēki, kuriem pašiem rocība nav nekāda lielā. Kad atnācām uz Kurmeni, saņēmām ēku, kurā nebija ne siltuma, ne lāgā ūdens. Sākums bija īsts pārbaudījums, bet pasaulē pietiek labu cilvēku. Viens no mūsu galvenajiem atbalstītājiem (svešs cilvēks, kuru dzīvē nebiju redzējis – Gints Dansbergs) palīdzēja gan uzcelt katlumāju, gan iegādāties apkures katlu. Tas ir cilvēks, kuram sāp Latvijas nākotne. Ikdienā viņš pārvietojas ar helikopteru un saka, – es lidoju un redzu tās tukšās, pamestās mājas. Un tas tik ļoti sāp. Gints saticies ar priesteri Mediņu, un viņi abi redz nākotnes vīziju, kurā cilvēki atkal atplaukst un atdzimst ticībā. Arī mēs paši jūtam šo misiju – cik svarīgi strādāt ar bērniem un jauniešiem, un mīlēt vietu, kurā esam.
Ļoti daudzas mazās Latvijas skolas piedzīvojušas brīdi, kad atskanējis pēdējais skolas zvans. Jūsuprāt, tas, kas notiek ar skolām, ir likumsakarīgi?
Baiba: – No ekonomiskā viedokļa raugoties, būsim reāli, no tā neizbēgt. No sociāli aktīvā – jā, mēs redzam, ka skola, bibliotēka un pasts ir vienīgās vietas, ap kurām rosās dzīvība. Un tad ir jautājums vietējiem ļaudīm: vai jūs paši gribat savu vidi veidot tādu, lai jums te ir interesanti palikt? Šeit jāatzīst, – ja mums nebūtu tas trakais prāvests gumijas zābakos, šī vieta nebūtu attīstīta. Tas ir cilvēks, kurš iet putenī, lai kaut kas te notiktu un būtu. No gruvešiem atjaunota Kurmenes muiža, viņš to izdarīja kopā ar vīriem, kuri cīnās ar atkarībām. Priesteris Mediņš izsolē iegādājās skolu. Šeit būtu bijis pansionāts, bet tagad ir jauniešu centrs un vieta, kur viņiem pulcēties. Te svarīgs jautājums, – vai tu esi saimnieks savā zemē? Ja esi, atjaunosi savu pagastu, rūpēsies par savu dīķi, muižu vai skolu. Sākotnēji raugoties, jā, protams, skolu slēgšana ir sāpīga. Bet es ļoti ticu, ka jaunā paaudze, pabružājusies pa Eiropu, turpinās atgriezties. Viņi ir drosmīgāki nekā mēs. Viņi drosmīgāk metas lietās, atjauno, izveido, uzceļ no jauna, izmanto valsts piedāvātos līdzfinansējumus. Un no mums ir atkarīgs, vai mēs parādīsim viņiem, ka to var.
Ģimenē ir spēks. Baiba un Aigars Ziemeļi pirms trīs gadiem pieņēma izaicinājumu un no galvaspilsētas pārcēlās uz dzīvi Kurmenes pagastā. Viņu mērķis ir izveidot un attīstīt sociālo uzņēmumu, lai sniegtu palīdzīgu roku grūtībās nonākušiem jauniešiem.
Viss notiek. Baiba un Aigars Ziemeļi lepojas, ka Kurmenē “tukšas vietas” vairs nav un bijušās pamatskolas telpās mutuļo jauniešu dzīvesprieks.
Atslēgas vārds – kopā. Jauniešu ikdiena Kurmenes jauniešu centrā ir piepildīta, viņi dodas pieredzes apmaiņas braucienos, svin svētkus, radoši darbojas un dod savu ieguldījumu šīs vietas labiekārtošanā un uzlabošanā.
Krīze ir arī iespēja
Regita Zeiļa, Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas direktore: – Viennozīmīgi jebkura kopienas aktivitāte vērtējama pozitīvi, ļoti vērtīgi, ka Baiba un Aigars Ziemeļi Kurmenē domā par jauniešiem! Daudzas sociālās inovācijas rodas, tieši reaģējot uz krīzes situācijām, būtiski gan, kā un vai tiek izveidots ilgtspējīgs modelis, kas spēj savas vajadzības uzturēt un noturēt ilgtermiņā! Šobrīd Latvijā darbojas kopumā ap 230 sociālajiem uzņēmumiem, kas ir ar aktīvu sociālā uzņēmuma statusu – pārsvarā tie darbojas izglītībā, darba integrācijā un aktīvajā atpūtā. Labā ziņa ir tā, ka mēs redzam pieaugumu sociālo uzņēmumu skaitā, kas, protams, vērtējams pozitīvi! Prieks, ka Aigars un Baiba nolēmuši darboties faktiski brīvajā nišā. Tiesa gan, šeit grūti atrast pareizo biznesa modeli, kā gūt ienākumus – kur šeit veidojas saimnieciskā darbība jeb kurš maksā par šo pakalpojumu. Lai viņiem izdodas!
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/590251526782813
Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (22.11.2024.)
Savas identitātes veidošanas veiksmes un neveiksmes (2010. - 2019.)
Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.
2010.gads. Jaunā gada pirmajās piecās dienās Balvu slimnīcas dzemdību nodaļā pasaulē nāca seši mazuļi – pieci puikas un viena meitenīte. Vientuļos pirmo reizi ciemojās Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija, secinot, ka Vientuļu robežkontroles punkts ir vissliktākais Eiropā. Maija sākumā otrā dzimšanas diena bija Balvu novada iedzīvotājam, kurš pēc negadījuma ar elektrību piedzīvoja klīnisko nāvi. Starptautiskajā ģimeņu dienā Latgales reģionālajā atbalsta centrā “Rasas pērles” iestādīja vairāk nekā simts augļu koku un ogulāju. 5.jūnijā Balvus pasākumā “Motociklistu vasara 6” pierūcināja vairāk nekā 300 dzelzs rumaki. Divas dāmas no Balviem un Rugājiem, kuras piedalījās tautas striptīzā, saķīvējās. 1.augusta vakarā Pelnupē atklāja naftas produktu piesārņojumu. 13.augustā Rugāju novadā viesojās Valsts prezidents Valdis Zatlers. Decembrī Upītes tautas namā nosvinēja Upītes pamatskolas simts gadu jubileju, bet Baltinavā atklāja hokeja laukumu. 28.decembrī negaidīti mūžības ceļā aizgāja dzejnieks, publicists, vēstures pētnieks un folkloras vācējs Antons Slišāns.
2011.gads. 4.februārī Balvu novada domē desmit deputāti iesniedza iesniegumu par neuzticības izteikšanu toreizējam Balvu novada domes priekšsēdētājam Jānim Trupovniekam, bet 10.februārī 12 deputāti nobalsoja “par” Andri Kazinovski. J.Trupovnieks, pēc balsošanas atstājot zāli, noteica: “Karalis miris, lai dzīvo karalis!” Naktī no 16. uz 17.februāri ugunsnelaime mājās piemeklēja labi pazīstamos uzņēmējus Leontīni un Ēvaldu Dičevus, kas abiem beidzās traģiski. Februāra nogalē mūspuses ļaudis saņēma piecas latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks”. 25.oktobrī mūžībā aizgāja izglītības, sporta un pašvaldības darbinieks un grupas “Leijerkastnieki” vadītājs Ainis Šaicāns. 9.decembrī pirmo reizi Balvu novada vēsturē notika “Jauniešu gada balvas 2011” pasniegšanas ceremonija. Titulu “Gada jaunietis 2011” saņēma fizioterapeits Andris Bačuks.
2012.gads. 8.februārī darbu sāka tautas nobalsošanai par likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” izveidotie vēlēšanu iecirkņi. Likumprojekts paredzēja noteikt krievu valodu kā otro valsts valodu (Rugājos ‘par’ latviešu valodu nobalsoja 94,21%, Baltinavā – 88,04%, Balvu novadā – 84,52%, Viļakas novadā – 80,97% vēlētāju). 30.martā Balvu Bērnu un jauniešu centrā policijas darbinieki izņēma 90 litrus brāgas un kandžas tecināmo aparātu. 1.jūnijā Plešovas ciemā atklāja pieminekli, veltītu valodniekam, latgaļu literatūras un kultūras vēsturniekam Miķelim Bukšam. 16.jūnijā avarēja mūspusē pazīstamā Andra Voiciša deltaplāns. 11.jūlijā Balvu domes deputāti atbalstīja ieceri par diennakts aptiekas izveidi Balvos. 31.jūlijā rakšanas darbu laikā Viļakas novada bibliotēkas ēkas tuvumā atrada cilvēku mirstīgās atliekas. 2.oktobrī Balvos darbu uzsāka zupas virtuve cilvēkiem, kuriem klājas grūti. 25.oktobrī piecos autofurgonos no Krievijas Federācijas atveda jauno Balvu pareizticīgo Dievmātes Aizmigšanas baznīcas guļbūvi (272 m3 kokmateriāla). 7.novembrī Balvos notika preses konference, kurā sabiedrība uzzināja par “Misters Latvija 2011” titula ieguvēja, tilženieša Kaspara Romanova ieceri startēt starptautiskajā skaistumkonkursā “Misters Pasaule 2012” Lielbritānijā.
2013.gads. 19. un 20.janvārī pirmo reizi Balvos notika Latvijas zemledus makšķerēšanas čempionāts, 75 makšķerniekiem noķerot vairāk nekā 150 kilogramus zivju. Februāra sākumā visu nedēļu notika Balvu pilsētas 85.gadskārtai veltīti pasākumi, kas noslēdzās ar apbalvojuma “Balvu Goda pilsonis” piešķiršanu “San-Tex” speciālistei Veltai Pulkstenei. 17.februārī Latvijas bobsleja pilota Oskara Melbārža ekipāža, tostarp baltinavietis Arvis Vilkaste, izcīnīja uzvaru Pasaules kausa pēdējā posma četrinieku sacensībās, kas norisinājās ziemas olimpisko spēļu trasē Krievijas pilsētā Sočos. 27.septembrī Rugāju novadā atklāja daudzfunkcionālu stadionu – vienu no modernākajiem šāda veida objektiem Latvijā. 7.oktobrī ar jauno Irēnas Šaicānes grāmatu “Balvi un balvenieši” iepazinās Balvu Valsts ģimnāzijas skolēni un skolotāji. Oktobra nogalē Latviju, tostarp mūspusi, pāršalca nepatīkama ziņa – Ičas upē saindēts ūdens, kā rezultātā bojā gāja tūkstošiem zivju. 21.novembra pievakares notikumi Rīgā, Zolitūdē, kad iebruka lielveikala “Maxima” jumts, mūsu valsts neatkarības vēsturē paliks kā nežēlīgs fakts ar neatbildētu jautājumu: kā tas varēja notikt un kas par to atbildēs?
2014.gads. Gads iesākās ar naudas maiņu (no latiem uz eiro). Ziemeļlatgales ļaudīm pārsteigumu sarūpēja Baltinavas amatierteātra aktieris un Baltinavas vidusskolas direktors Imants Slišāns, kurš iejutās Ontana lomā Latvijas Nacionālā teātra izrādē “Latgola.lv.”. Jūnija sākumā Balvos atklāja atskurbtuvi. 1.septembrī atklāja Balvu Profesionālo un vispārizglītojošo vidusskolu, bet 5.septembrī Balvu novada Briežuciema pagasta Lutinānu purvā svinīgi atklāja kūdras ražotni, kas SIA “Compaqpeat” izmaksāja aptuveni piecus miljonus eiro.
2015.gads. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbinieki apsekoja Daņilovkas senkapus Šķilbēnu pagastā, kur konstatēja vairāk nekā 60 izpostītus kapus. Liels bija pārsteigums, kad, ierodoties Loginu senkapos (arī Šķilbēnu pagastā), skatam pavērās teju uz pusi lielāki postījumi – vairāk nekā simts izrakumi. 1.oktobrī Mežvidu pamatskolas telpās darbu uzsāka šūšanas ražotne, bet baltinavieši priecājās par jaunatvērto vienoto valsts un pašvaldības klientu apkalpošanas centru. Oktobra nogalē 200 bērni un jaunieši no 18 Latvijas skolām iestādīja pirmo simbolisko ozolu, tādējādi uzsākot akciju “Simtozolu meži simtgadu Latvijā”. Decembrī konkursā “Vecmāmiņa 2015” karalienes kroni Latvijas mērogā izcīnīja balveniete Anita Strapcāne.
2016.gads. Janvārī Latgales vēstniecībā “Gors” titulu “Gada skolotājs 2015” saņēma trīs mūspuses skolotājas: Nadežda Bogdanova (Balvu pamatskola), Sandra Bukša (Upītes pamatskola) un Rasma Zuša (Eglaines pamatskola). Septembrī mūspuses ļaudis uzzināja, ka sāksies Balvu Kultūras un atpūtas centra rekonstrukcija. 13.oktobrī Valsts prezidents Raimonds Vējonis pasniedza balvu Guntaram un Jolantai Bartkevičiem – viņu saimniecību “Amatnieki/Riekstiņi” Baltinavas novadā atzina par “Skaistāko lauku saimniecību 2016”. 3.decembrī balveniete Līga Pennere kļuva par Latvijas konkursa “Vecmāmiņa 2016” uzvarētāju. 13.decembrī stājās spēkā Augstākās tiesas spriedums par pilnvaru anulēšanu Balvu novada domes deputātam Ivanam Baranovam.
2017.gads. 15.februārī deputāti nolēma slēgt Briežuciema pamatskolu, kas vecāka par Latviju. No 24. līdz 26.februārim notikušajā 14.pasaules čempionātā zemledus makšķerēšanā Latvijas izlase, tostarp balvenietis Aldis Voits, izcīnīja 2.vietu. 1.maijā pie Balvu ezera atklāja pirmo veikparku mūspusē. Augusta nogalē piecas dienas Viļakas un Baltinavas novados notika pirmais starptautisko deju festivāls “Lipa kust”. Decembra sākumā 2017.gada motokrosa sezonas laureātu svinīgajā apbalvošanas ceremonijā Ādažos balvenieti Lauri Eizānu jau sesto reizi nominēja par Latvijas čempionu – šoreiz Q Juniori klasē.
2018.gads. Janvārī tilženieši, gaidot Latvijas simtgadi, uzsāka akciju, kuras laikā iedzīvotāji darināja simts metrus garu šalli. 6.aprīlī Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā iekļāva vērtības no Balvu novada: dziedāšanu ar pusbalsu un psalmu dziedāšanu Ziemeļlatgalē. 17.maijā Vilis Bukšs devās simts kilometru pārgājienā, ko veltīja Latvijas simtgadei. Ar 1.augustu Balvos palika tikai viena dežurējošā diennakts ātrās palīdzības brigāde. Novembrī lasītāji uzzināja, ka Balvu pilsētas stadionā nozāģēti vēsturiski ozoli, kurus iestādīja Latvijas pirmās brīvvalsts laikos par godu Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim un Latvijas armijas ģenerālim Jānim Balodim.
2019.gads. 28.marta rītā daudzus balveniešus pamodināja pamatīga helikoptera rūkoņa – turpinājās par slepkavību aizdomās turētā Māra Zvirgzdiņa meklēšana. 25.aprīlī Balvu novada domes deputāti pieņēma vairākus sāpīgus lēmumus: par Tilžas internātpamatskolas likvidēšanu, pirmsskolas izglītības programmas īstenošanas pārtraukšanu Stacijas pamatskolas Vīksnas filiālē, par nakts grupiņas slēgšanu Bērzkalnes pirmsskolas izglītības iestādē, par 10.klases neatvēršanu Bērzpils vidusskolā. Valsts svētku laikā novembrī daudzi izmantoja iespēju noskatīties 8.novembrī pirmizrādi piedzīvojušo Dz.Dreiberga kara drāmu “Dvēseļu putenis”, kurā filmējās arī mūspuses cilvēki.
Nezaudēt ideālismu un pacelties pāri ikdienai
Kāda ir Balvu novada un tā iedzīvotāju loma Latgales kultūrvēsturiskajā telpā un cik veiksmīgi esam savas identitātes veidošanā? Par šo un citiem jautājumiem saruna ar RUTU CIBULI – Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāti par dzīves laikā sniegto nenovērtējamo ieguldījumu kultūras un mākslas attīstībā un vienu no ievērojamākajām kultūras personībām mūspusē un visā Latgalē.
Ja teiktu, ka esat kultūras cilvēks no matu galiņiem līdz papēžiem, ar šiem vārdiem vien, lai noraksturotu Jūsu profesionālās darba dzīves ārkārtīgi lielo pieredzes bagāžu, domājams, nepietiktu…
– Kā atskaites punkts manai darbībai kultūrā ir 1978.gada 1.septembris, kad sāku strādāt toreizējā Balvu rajona Centrālajā bibliotēkā. Kopš tā laika aizritējuši jau 46 gadi… Mēdzu gan teikt, ka saistīt savu dzīvi ar kultūru neizvēlējos pati, bet kultūra izvēlējās mani, jo šajā sfērā nonācu pavisam nejauši (smaida – aut. pieb.). Tas absolūti nebija ierakstīts manos dzīves plānos, jo savulaik savu profesionālo darba dzīvi vēlējos veltīt vēstures zinātnei. Tomēr viss izvērtās pavisam citādāk, par ko esmu ļoti laimīga un savam liktenim pateicīga.
Par to liecina arī darbi! Lai uzskaitītu Jūsu vadīto, iniciēto un sabiedrībā labi zināmo un iecienīto kultūras projektu sarakstu, būtu nepieciešams vēl krietni lielāks avīžlaukums. Atskatoties uz aizvadīto laiku, kas ir vērtīgākais, par ko jūtat vislielāko gandarījumu?
– Kultūru var definēt dažādi, bet man darbošanās šajā nozarē nenozīmē vienkārši strādāšanu, bet gan kalpošanu tai. Ļoti liels gandarījums ir par daudzām līdz šim paveiktām lietām, bet, lai kādu no tām neizceltu vai nepadarītu par mazāk nozīmīgu, neko konkrētu neminēšu. Tā vietā vēlos vēlreiz uzsvērt, ka, strādājot kultūrā, tā ir kalpošana cilvēkiem, ar kuriem esi uzņēmies saistības, kalpošana sabiedrībai, kura vēlas sagaidīt reālus rezultātus, un visbeidzot tā ir arī kalpošana tādā nozīmē, ka visdažādākajos veidos jāizceļ lokālās vērtības un tās jādara zināmas pārnovadniekiem. Ļoti spilgti atceros 1985.gadu, kad, studējot Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē bibliotēku zinātnes, rakstīju diplomdarbu, kā mērķis bija no visdažādākajiem pieejamajiem avotiem vienā literatūras sarakstā apkopot visu par Balviem publicēto informāciju. Tolaik vairākus mēnešus pavadīju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un varēju meklēt kaut vai ar uguni, bet 95% šāda informācija (no vairāk nekā tūkstoš apskatītajām informācijas vienībām – periodiskajiem izdevumiem un grāmatām) bija publicēta tikai un vienīgi laikrakstā “Vaduguns”. Proti, par Balviem bija ļoti maz publikāciju – pilnīgs informācijas vakuums. Tādēļ mana turpmākā kalpošana kultūrai, gan savulaik strādājot Balvu rajona padomes Kultūras nodaļas vadītājas amatā, gan visus šos gados pildot Balvu Centrālās bibliotēkas direktores pienākumus, bijusi veltīta šī informācijas vakuuma aizpildīšanai. Ja man izdodas, ka Balvu un Ziemeļlatgales vārds plaši izskan citviet, tas sagādā lielu gandarījumu.
Kāpēc tolaik par Balviem bija maz informācijas? Vai tiešām bijām tik neinteresanti?
– Iemesli var būt visdažādākie, – kāds neuzraksta, cits neatbild, bet vēl kādam neinteresē. Nedomāju arī, ka tolaik par Balviem nebija ko rakstīt. Gluži vienkārši attālāki reģioni allaž izpelnījušies mazāku uzmanību, lai gan savulaik, piemēram, par Alūksni publikāciju bija vairāk. Varbūt viņi paši bija aktīvāki? Tolaik bija arī liels nezināmās informācijas slānis. Tādēļ, rakstot diplomdarbu, mani tas tik ļoti spēcīgi ietekmēja, ka, strādājot vienalga kurā amatā, jebkurā veidā centos informācijas vakuumu par mūspusi aizpildīt. Protams, vēl ir ļoti daudzas lietas, kuras varētu darīt un pie kurām jāturpina darbs, bet kopumā, agrākos laikus salīdzinot ar šodienu, tos var raksturot ar visiem zināmajiem vārdiem ‘kā diena pret nakti’. Jāpiebilst, ka drīz iznāks jauna Valentīnas Kašas grāmata. Tās priekšvārdā uzsveru, ka šādi cilvēki (lokālās vēstures pētnieki, pedagogi un jebkuri citi sabiedriskie darbinieki un ne tikai) informācijas vakuumu dara mazāku, bet pamatu, uz kā stāvam, spēcīgāku.
Mūspuses sabiedrībā nereti uzvirmo diskusijas, kas tad īsti ir Balvu novada identitāte un tas unikālais, ar ko vienoti ejam tautās? Kā zināms, ne visiem tīk arī vārdu salikums ‘Ziemeļlatgale’, kas publiskajā telpā patiešām lielā mērā aizēnojis Balvu novada nosaukumu.
– Vārdu salikumu ‘Ziemeļlatgale’ sekmīgi lietoju jau kopš 2000.gada, kas nu kļuvis par mūsu zīmolu. Kad bijušais Balvu novada domes deputāts Aldis Bukšs tēmu par Ziemeļlatgali kā Balvu novada zīmolu politiski saasināja, daudziem pret to pēkšņi radās pretenzijas, lai gan līdz tam tas nevienu absolūti neinteresēja un neradīja nekādu diskomfortu. Arī par to, ka, piemēram, Balvu Novada muzejā jau kopš 2014.gada ir Ziemeļlatgales nemateriālā kultūrvēsturiskā mantojuma ekspozīcija, jautājumi nevienam neradās. Personīgi es vārdu salikuma ‘Ziemeļlatgale’ oficiālu publisku izmantošanu atbalstu. Arī mūspuses sabiedrības vienojošais elements ir teritoriālā kopība, ko nevar izmainīt neviena valdība un vara. Kas attiecas uz Balvu novada identitāti, jau no Balvu rajona laikiem allaž esmu uzsvērusi divus pīlārus, uz kuriem tā balstās. Proti, esam tradicionālās kultūras un nacionālo partizānu novads. Domāju, ka šajos divos aspektos savu identitāti ļoti sekmīgi turpinām veidot, uzturēt un popularizēt. Vienlaikus ir lietas, uz kurām varam likt lielāku uzsvaru. Piemēram, vadot ekskursijas, uzsveru, ka nav obligāti jāatceras datums, kurā dibināts Latgales partizānu pulks, bet allaž jāpatur prātā galvenais, ka tā bija vienīgā iniciatīva Latvijas vēsturē, kad militārs formējums, lai aizstāvētu mūsu valsti, radās, pateicoties iedzīvotājiem. Un to izdarījām mēs – Balvu pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotāji.
Kāda, Jūsuprāt, ir Balvu novada loma Latgales kopējā kultūrvēsturiskajā telpā?
– Katrai Latgales vietai ir kas īpašs, un šo jautājumu var skatīt dažādos šķērsgriezumos. Piemēram, Daugavpilī un Rēzeknē ir lielas poļu un baltkrievu kopienas. Tikmēr Balvu novada pienesums, ko sniedzam ļoti raibajā Latgales kultūrvēsturiskajā telpā, ir viss, kas saistīts ar latgalisko un latvisko. Zināmā mērā mēs Latgales reģionā šajā ziņā palīdzam noturēt līdzsvaru, kas nav mazsvarīgi. Jāpiebilst, ka Balvu novadā vienmēr ar prieku dodos uz pierobežas pagastiem un apdzīvotām vietām – Briežuciemu, Baltinavu, Šķilbēniem, Upīti, Rekovu, Medņevu, Viļaku. Tur ir ļoti krāšņa un daudzveidīga kultūrvēsturiskā buķete ar spēcīgiem cilvēkiem. Citviet Latgalē ar gandarījumu apmeklēju koncertzāli “Gors” un Latgales Kultūrvēstures muzeju Rēzeknē, bet Latvijā kopumā – Alūksni un Madonu. Jāsaka tā, – kas tuvāks mūspusei, tas arī sirdij mīļāks! Savukārt apceļojot pasaules valstis, piepildīju sapni klātienē apskatīt fantastisku pasākumu Spānijā, kad tiek veidoti cilvēku torņi. Šī tradīcija iekļauta arī UNESCO starptautiskajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Turpinot tēmu par cittautiešu kopienām, kā vērtējat mazākumtautību kultūras kolektīvu iekļaušanos Balvu novada un visas Latgales kultūrtelpā?
– To loma nav liela, bet ļoti nozīmīga. Arī pati labprāt piedalos mazākumtautību kolektīvu rīkotajos pasākumos, tostarp dažādu kultūru mijiedarbību veicināju laikā, kad bija atvērtas robežas ar kaimiņvalstīm. Tas viss kopējo kultūras dzīvi padara tikai krāšņāku un bagātāku. Runājot par mazākumtautību kolektīvu identitātes saglabāšanu pašreizējos apstākļos, šo situāciju esmu rūpīgi vērojusi. Vēlētos, lai šie kolektīvi arī šobrīd liek vēl lielāku uzsvaru uz savas kultūras un tradīciju popularizēšanu. Tas tādēļ, jo, piemēram, Balvu novadā pazīstamais un ļoti iecienītais krievu kultūras biedrības ansamblis “Razdoļje” un jebkuri citi mazākumtautību kolektīvi ir vismazāk vainīgi par to, kas šobrīd notiek mums apkārt. Vienlaikus jāpiebilst, ka man ne pārāk patika tas, ko mazākumtautību kolektīvos ievēroju pēdējos aizvadītajos Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos. Proti, teju katrs no tiem centās dot tādu kā nodevu latviešu kultūrai, dziedot latviešu tautasdziesmas. No vienas puses tas ir ļoti cienījami un paldies par to, bet no jums tiek sagaidīta nevis nodeva, bet gan savu unikālo tradīciju demonstrēšana un tas, kālab jūs vispār kopā pulcējaties un koncertējat. Galu galā, ja mazākumtautību kolektīvi piedalās dziesmu svētkos, tad šis fakts jau pats par sevi parāda, ka viņi ir Latvijas patrioti un skaidri apzinās savu vietu un lomu mūsu kopējās valsts sabiedrībā.
Kā zināms, Balvu Centrālās bibliotēkas mājaslapā pieejams ne tikai laikraksta “Vaduguns” arhīvs, bet arī apkopoti un sistematizēti nozīmīgākie avīzē publicētie raksti. Cik svarīga ir vietējā laikraksta loma kultūrvēsturiskās telpas veidošanā?
– Novadpētniecība ir viens no reģionālo bibliotēku galvenajiem uzdevumiem, un, protams, ļoti liela loma tajā ir reģionālajiem laikrakstiem. Atgriežoties pie 1985.gada, kad izstrādāju savu augstskolas diplomdarbu un pētīju “Vadugunī” un kādreizējā “Balvu Taisnībā” publicētos rakstus, manu acu priekšā visa gadu desmitu garā Balvu rajona dzīve parādījās kā filmā, – kā cilvēki dzīvoja, domāja, ko darīja un kādā žurnālistikas stilā tika atspoguļotas viņu ikdienas gaitas un dažādie notikumi. Varbūt tagad, izlasot jaunāko “Vaduguns” laikrakstu, tā nešķiet, bet, gadiem ritot, avīzes publikācijas kļūst par ļoti vērtīgu vēstures materiālu. Balvu Centrālās bibliotēkas darbinieki visas nozīmīgākās “Vaduguns” publikācijas apkopojuši, sistematizējuši un ikvienam interesantam darījuši brīvi pieejamas novadpētniecības elektroniskajā datu bāzē bibliotēkas mājaslapā “www.balvurcb.lv” (meklējiet sadaļās “Tiešsaistes katalogs”, “Kataloga iepriekšējā versija” un “Paplašinātā meklēšana” – aut. pieb.). Šobrīd tur atrodami 18 162 izraksti no “Vaduguns” – no pašiem avīzes pirmsākumiem līdz 2022.gadam. Proti, šajā datu bāzē digitāli var meklēt “Vaduguns” publikācijas gan pēc personas un priekšmeta, gan arī pēc gadiem un autoriem. Tas ir ļoti vērtīgi, jo mūsdienās cilvēki, izņemot pētniekus, nav gatavi ilgi šķirstīt laikrakstus un meklēt sev interesējošu informāciju. Tādēļ reģionālās bibliotēkas šo procesu atvieglo, lai novadpētniecības datu bāzes lietotāji ātri nonāktu pie tā, ko konkrēti meklē. Starp reģionālajām bibliotēkām Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāze ir arī apjomīgākā un skatītākā visā Latvijā. Jāpiebilst, ka kopumā bibliotēkas liek lielu uzsvaru uz reģionālo presi, jo kur gan vēl atrast unikālas vietēja mēroga ziņas, ja ne reģionālajos laikrakstos. Mans uzskats ir vienkāršs, – atbildēt par nacionālajām lietām svēts pienākums ir nacionālajām institūcijām, bet par reģionālajām lietām jāatbild katrai vietējās nišas iestādei. Konkrētajā gadījumā laikraksts “Vaduguns” ir unikāls datu kopums, kuram jābūt pieejamam visdažādākajos veidos.
Kā vērtējat laikraksta “Vaduguns” žurnālistu darbu kultūras notikumu atspoguļošanā? Kas padodas veiksmīgi, kas – ne tik ļoti, un varbūt ir lietas, kurām jāpievērš lielāka uzmanība?
– Domāju, nepārspīlēšu, sakot, ka kultūra ir “Vaduguns” maize, jo kāds no kultūras notikumiem netiek atspoguļots tikai tad, ja kultūras darbinieks nav parūpējies, lai informācija par to nonāktu līdz laikrakstam. Vienlaikus jāpiebilst, ka mūsdienās jebkuru mediju žurnālisti diemžēl salīdzinoši daudz kļūdās. Tas lielā mērā saistīts ar pašreizējo informācijas tehnoloģiju laikmetu, kad daļu nepieciešamās informācijas mediju darbinieki var nokopēt no dažādiem interneta resursiem un to iekļaut savās publikācijās. Rezultātā kļūdaini fakti, kas jau iepriekš kaut kur bija nopublicēti, turpina savu dzīvi laikrakstu slejās. Tas savukārt nākotnē var radīt nopietnas problēmas pētniekiem, jo savulaik avīzē nopublicētā informācija pēc gadiem kļūst par vēsturi un izpētes objektu. Jautājums tikai, vai tā nebūs kļūdaina vēsture? Līdz ar to šis ir viens no būtiskākajiem aspektiem, pie kā mūsdienu žurnālistiem nopietni jāpiestrādā. Ar prieku atceros arī tos gadus, kad “Vaduguns” darbinieki paši veidoja un arī guva atbalstu Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursos. Tapa kalendāri par rajona etnogrāfiskajiem ansambļiem un baznīcām. Tāpat atceros “Vaduguns” un centrālās bibliotēkas organizētos rajona krustvārdu mīklu risinātāju čempionātus.
Vai “Vadugunī” būtu vairāk jāraksta latgaliski? Ne visiem lasītājiem tas patīk!
– Patiešām, ne visiem lasītājiem tas patīk. Arī mana nonākšana līdz rakstīšanai latgaliski bija ļoti īpatnēja. Proti, nedēļu dzīvoju Zviedrijā, kur nerunāju nekā citādi, kā tikai latgaliski. Kad, braucot mājup, nokļuvu uz kuģa, bija pārsteigums, ka ir cilvēki, kuri runā arī citās valodās (smaida – aut. pieb.)! Savukārt cilvēkiem, ar kuriem Zviedrijā runāju tikai latgaliski, pēc tam nešķita pareizi rakstīt vēstules latviešu valodā, jo tādējādi viens otru emocionālā līmenī nesaprastu. Tādēļ sākumā apguvu Pētera Stroda, bet pēc tam – Lidijas Leikumas latgaliešu gramatiku. Jāsaka, ka tā dēvēto pareizo latviešu un latgaliešu savstarpējiem kariem Balvos ir dziļas vēsturiskas saknes. Reiz uz Balvu jubileju gatavoju vēsturisku pārskatu par mūsu pilsētu, kur atklājās interesantas lietas. Proti, jau agrāk latgaliešu kooperatīvi nesatika ar pareizo latviešu kooperatīviem, un pat uz dzelzceļa staciju latgalieši brauca ar savu, bet pareizie latvieši – ar savu transportu. Savukārt tās emocijas, kas šobrīd Balvos virmo ap latgaliešu valodu, manuprāt, devušas ļoti labu efektu. Piemēram, daudzi cilvēki, kuri līdz šim ikdienā latgaliski nerunāja, tagad to dara – kaut vai pārdevēja veikalā pie kases, zinot, ka es ikdienā sazinos latgaliski, ar mani sarunājas tieši tāpat. Pretrunas vienmēr pastāvēs, bet latgaliski jāraksta un šī valoda jākopj vairāk. Turklāt šobrīd Balvos ir tik daudz ienācēju no novada pagastiem, bet pareizie latvieši ir tik daudz izbraukuši labākas dzīves meklējumos, ka mūsu pilsēta ir krietni latgaliskāka, nekā pirms gadiem desmit. Var jau karot par vienu burtu pie pilsētas robežām (runa ir par nosaukumu ‘Bolvu nūvods’), bet mēs kļūstam latgaliskāki.
Noslēgumā jautājums ne tikai kā kultūras darbiniecei, bet arī kā Balvu novada domes deputātei, – kā vērtējat atbalstu kultūras dzīvei Balvu novadā? Kritikas no šīs nozares darbiniekiem netrūkst!
– Pietiekama atbalsta noteikti nav, bet tas tiek sniegts iespēju robežās. Pateikšu vienu nepopulāru lietu, bet vienlaikus tādu, kas jāsakārto. Ir veikts pirmais solis kultūras iestāžu tīkla sakārtošanas virzienā. Gribas teikt, ka ļoti bikls solis. Kultūras pārvaldei jāsniedz drosmīgāki risinājumi. Tautas nams?! Iespējams, tas var būt kā pakalpojuma sniegšanas vieta. Tas īpaši attiecas uz pilsētai tuvajiem pagastiem. Jāsaprot, ka kopumā tiekam finansēti atbilstoši iedzīvotāju skaitam. Tikai sakārtojot šo tīklu, mēs varam domāt par adekvātāku finansējumu aktivitātēm. Tas ir ļoti komplekss un sarežģīts jautājums, kā atrisināšanai nav vienotas receptes, bet, iespējams, dažu turpmāko gadu laikā šī struktūra tiks pilnībā sakārtota. Šajā virzienā ir arī sperts solis, bet šobrīd tas nav pilnīgs. Ir arī vairāki modeļi, kā to izdarīt, bet, lai kādu no tiem realizētu, nepieciešama uzdrīkstēšanās. Jebkurā gadījumā tas ir ļoti svarīgs darbiņš, kas jāizdara. Vienlaikus tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka atsevišķi tautas nami fiziski jānojauc. Nē, vienkārši jāpārstrukturē to pašreizējās funkcijas. Savukārt kopumā kultūra pastāvēs tik ilgi, cik katrā no apdzīvotajām vietām būs iedzīvotāju. Nezaudēsim ideālismu un pacelsimies nedaudz pāri ikdienai, jo, kultūrā nesot līdzi ikdienu, tas nav tas, ko cilvēks sagaida. Gluži pretēji, – viņš, dodoties uz kultūras pasākumu, domā par nonākšanu citā pasaulē – kaut vai uz pāris mirkļiem. Tādēļ kultūrā strādājošajiem ir jākalpo – ar visām savām līdz šim iekrātajām zināšanām, pieredzi un iedvesmu.
Jāsaglabā sava kultūra un jāturas kopā
2006.gadā nodibināts Viļakas kultūras nama krievu dziesmu ansamblis “Sudaruška”, kas popularizē krievu kultūru un kļuvis pazīstams ne tikai Balvu novadā, bet arī visā Latgalē un citviet Latvijā.
Dzīvo vienoti un draudzīgi
Pēc nepilniem diviem gadiem ansamblis svinēs jau 20 gadu pastāvēšanas jubileju, pie kura šūpuļa stāvēja tā sākotnējā vadītāja Maija Golubeva. Viņa jau devusies godam pelnītā atpūtā, un kopš 2011.gada vadības grožus pārņēmusi SVETLANA KRASNOKUTSKA – Viļakas pilsētas iedzīvotāja, kura ikdienā strādā mūzikas skolā un pasniedz vijoļspēli, bet dzimusi un skolojusies Rēzeknē.
Jautāta, kā atceras ansambļa pirmsākumus, S.Krasnokutska stāsta, ka no sabiedrības bija liels pieprasījums, – Viļakā nepieciešams tieši krievu dziesmu ansamblis. “Droši vien tādēļ, ka Viļakā un tās apkārtnē ir diezgan daudz krievvalodīgu cilvēku. Turklāt jāuzsver, ka ansamblī nav tikai krievu, bet arī baltkrievu un latviešu tautības dāmas. Turklāt latviešu ir teju puse – piecas dalībnieces. Līdz ar to mēs visas esam vienotas un dzīvojam draudzīgi. Manuprāt, tas arī lieliski parāda, ka ir lietas, kuras nevar ietekmēt kaut kādi ārējie apstākļi un apkārt notiekošais, un viss nav gluži tā, kā kāds to varbūt vēlas pasniegt,” gandarīta par savu kolektīvu ir tās vadītāja.
Atšķirīgā mentalitāte un tradīcijas
Ansamblis līdz šim piedalījies visdažādākajos pasākumos. Lielākie no tiem ir divkārtēja dalība Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos un uzstāšanās Vislatvijas senioru sadziedāšanās festivālā. Protams, nav izpalikuši arī muzikāli priekšnesumi daudzos citos pasākumos, jo krustu šķērsu izbraukāta teju vai visa Latvija. “Piemēram, šogad jūnijā bijām Liepājā, kur notika Latvijas mazākumtautību festivāls “Vaļā vērti atslēdziņ’!”. Tāpat katru gadu dodamies uz Latgales senioru dziesmu un deju festivālu – šogad tas notika Preiļos, bet pērn norisinājās Rugājos. Tāpat, protams, regulāri koncertējam Viļakas kultūras namā, Kupravā, Žīguros, Balvos un citviet mūsu novadā. Koncertu nudien netrūkst, un, kad publika sauc: “Gaidīsim jūs atkal!”, tas sniedz ļoti lielu siltumu sirdij un dvēselei,” par publikas atsaucību priecājas ansambļa vadītāja.
S.Krasnokutska piebilst, ka ansamblis dzied ne tikai krievu, bet arī latviešu un latgaliešu valodā. Visiecienītākā latgaliešu dziesma ir “Auga, auga rūžeņa”, bet latviešu valodā – “Bēdu, manu lielu bēdu”. Savukārt jautāta, kas ir pienesums, ko krievu ansambļi un mazākumtautību kolektīvi kopumā sniedz Balvu novada, Latgales un visas Latvijas kultūrtelpā, S.Krasnokutska spriež, ka tā ir atšķirīgā mentalitāte un tradīcijas: “Visiem taču zināms par krievu plašo dvēseli un sirsnību. Arī dziesmas ir tādas, kuras publiku aizrauj – gan smeldzīgas un melanholiskas, kad nobirst kāda asariņa, gan arī jautras un lustīgas, kad pat cilvēks, kurš ikdienā nemēdz dejot, rausies uz deju placi! Mums ir arī krāšņi, stilizēti tērpi, kas kopumā mūsu un citus mazākumtautību ansambļus rada ļoti pievilcīgus publikai.”
Cilvēkus priecēs arī turpmāk
Sakarā ar pasaulē un arī Latvijā notiekošajiem politiskajiem procesiem, šobrīd ļoti aktuāls un vienlaikus jūtīgs jautājums ir par daļas sabiedrības noraidošo attieksmi pret krievu kultūru. Jautāta, vai sabiedrības attieksmes maiņu zināmā mērā izjūt arī ansamblis “Sudaruška”, S.Krasnokutska stāsta, ka tā absolūti nav: “Turpinām koncertēt, un cilvēki ir priecīgi. Ļoti labs piemērs ir tas, ka bijām ielūgtas uz Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai veltīto koncertu Viļakas kultūras namā 17.novembrī, kur dziedājām latviski. Šādi pasākumi sabiedrību arī saliedē.”
Sarunas noslēgumā S.Krasnokutska uzsver, ka mazākumtautību kolektīvu pastāvēšana ir ļoti svarīga, jo ir vēlme saglabāt savu kultūru – tā, lai tā neizzūd. “Droši vien allaž būs sabiedrības daļa, kas tam pretosies un nebūs apmierināta. Labs piemērs ir skolas. Proti, varbūt Rīgas iedzīvotāji pieņemto likumu, kas paredz pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā, uz savas ādas izjūt vairāk, bet mūspusē jau sen visas tautības sadzīvo draudzīgi un nekādu problēmu nav. Mans jaunākais dēls gāja bērnudārzā kopā ar latviešiem un runāja latviešu valodā, un tāpat savas skolas gaitas turpina arī tagad. Mums nav dalījuma tautībās. Mēs esam kā viena liela saime. Tāpat ir arī ar kultūru. Žēl gan, ka ar gadiem viss iet mazumā – vecāka gadagājuma cilvēki dodas aizsaulē, bet jaunieši aizbrauc prom, kas rada grūtības saglabāt mazākumtautību tradīcijas ilgtermiņā. Dažkārt arī dzirdu vārdus, proti, vai tad mēs, mazākumtautību kolektīvi, vispār esam kādam vajadzīgi? Šādās reizēs vienmēr stingri nosaku, – kādēļ prātā vispār nāk šādas domas? Tā taču nemaz nav, un mums jāturas kopā, ko novērtē arī sabiedrība. Dziesmas un dejas ir dzīve! Līdz ar to mēs nekur nepazudīsim un priecēsim cilvēkus arī turpmāk! Liels paldies arī ikvienai ansambļa dalībniecei par izturību un sniegto ieguldījumu, kā arī Latvijas Nacionālajam kultūras centram par atbalstu mazākumtautību kolektīviem,” uzsver S.Krasnokutska.
“Sudaruška”. Šobrīd Viļakas kultūras nama krievu dziesmu ansamblī ir 13 dalībnieces. Ansamblis sadarbojas arī ar mūspusē labi zināmo klaviermeistaru Viktori Bormani, kurš kopā ar dāmām koncertē lielos pasākumos, piemēram, dziesmu svētkos. Attēlā (pirmajā rindā pirmā no kreisās puses) – ansambļa vadītāja Svetlana Krasnokutska.
“Ne visi mūsu nāciju uztver nopietni”
Kopš 2006.gada Latgales pilsētā Krāslavā aktīvi darbojas Krāslavas romu biedrība, saglabājot šīs vēsturiskās tautas kultūru un paražas.
“Diskriminācija jūtama ik uz soļa”
Biedrības vadītāja LIDIJA ČUBREVIČA stāsta, ka sākotnēji tās dalībniekiem veicās pat ļoti labi – piedalījās dažādās kultūras aktivitātēs, rīkoja romu deju vakarus, vāca informāciju par šīs tautas senajām tradīcijām, savu senču dzīvesveidu, to visu nodeva sabiedrībai un sniedza intervijas. Turklāt tie nebija vienkārši interesanti, izdomāti stāsti, bet visa apkopotā informācija tika aizgūta no reālās, vēsturiskās romu sadzīves. Biedrība uzsāka sadarbību arī ar skolām un bērnu namiem. Visas šīs aktivitātes turpinās arī šobrīd, bet vairs ne tik raiti, kā to vēlētos. “Ļoti pateicamies ikvienam, kurš palīdz, bet ikdienā nākas saskarties arī ar dažādām sadzīviskām grūtībām. Piemēram, biedrībai nav iespējas aizvadīt mēģinājumus kultūras namā, bet to nākas darīt dzīvoklī. Vienlaikus ir cilvēki, kuri atklāti pasaka: “Kādēļ gan čigāniem vajag palīdzēt?” Visticamāk, šāda attieksme ir tādēļ, jo ne visi saprot romu tradīcijas un daļa sabiedrības mūsu nāciju neuztver nopietni. Romu diskriminācija jūtama ik uz soļa, lai gan mēs ar visu sirdi un dvēseli vēlamies piedalīties valsts sabiedriskajā dzīvē un ar savu darbu sniegt ieguldījumu kopējam Latvijas labumam jebkurā sfērā. Jā, starp romu tautības pārstāvjiem ir mazizglītoti cilvēki un tādi, kuri, piemēram, tendēti uz noziedzību vai tamlīdzīgām lietām, bet šādi cilvēki taču ir jebkurā nācijā. Diemžēl arī starp pašiem romiem vairs nav tādas iekšējas vienotības, kāda tā bija agrāk. Tas viss ir ļoti skumji,” secina L.Čubreviča.
Mīl Latgali, tās kultūru un iedzīvotājus
Jautāta, vai pret romiem vērstā diskriminācija sarežģī šīs tautības pārstāvju iekļaušanos ne tikai vietējā kultūrtelpā, bet sabiedriskajā dzīvē kopumā, L.Čubreviča ar nožēlu atzīst, ka tā diemžēl ir. Kā to risināt? Biedrības vadītāja uzsver, ka nepieciešams laiks. “Tāpat tas atkarīgs no tā, cik ļoti izglītota un audzināta ir pārējā sabiedrība un citu nāciju pārstāvji. Diemžēl nereti romu tautības cilvēki pat baidās parādīties publikai, jo nepārtraukti ir sajūta, ka citi mūs ienīst un uzskata par nevēlamiem. Šie ir ļoti skarbi vārdi, bet tāda ir realitāte. Kā apturēt šo stereotipizēto attieksmi pret mūsu tautu, nezinu. Droši vien tiešām nepieciešams tikai un vienīgi laiks,” spriež L.Čubreviča.
Biedrības vadītāja gan nemet plinti krūmos un arī turpmāk plāno uzstāties dažādos pasākumos gan Krāslavā, gan arī tuvākajā apkārtnē. Tiesa, kā spriež L.Čubreviča, pēc romu uzstāšanās reizēm sabiedrībai no redzētā iedvesma ir tikai uz kādu laiku, bet pēc tam stereotipi par romiem uzjundī no jauna. “Manuprāt, arī mediji ne pārāk vēlas iedziļināties mūsu problēmās, jo žurnālisti par mums tikpat kā neraksta. Ja tas tiktu darīts, iespējams, arī sabiedrības attieksme pret mūsu nācijas pārstāvjiem uzlabotos. Ir viena sena patiesība. Proti, ja čigāniem ir labi, viņi dzied. Ja čigāniem ir slikti, viņi arī dzied. Tā iekārtota mūsu dzīve un domāšana. Un mēs nevienam nevēlam sliktu, bet tikai gribam iekļauties kopējā sabiedriskajā dzīvē un būt tādiem pašiem pilnvērtīgiem sabiedrības pārstāvjiem, kādi ir citi. Arī Latgali, tās zemi un kultūru mēs ļoti mīlam, neatkarīgi no tā, kādas tautības pārstāvji šeit dzīvo. Mēs nevienu nešķirojam un ar lielu cieņu izturamies pret katru cilvēku,” uzsver L.Čubreviča.
Vai Latgales reģionālajos laikrakstos vairāk jāraksta latgaliski?
MĀRĪTE ŠAKINA, Rekavas vidusskolas krievu valodas skolotāja: – Manuprāt, jā, bet, protams, ar latgaliešu valodu nevajag arī pārspīlēt – sabiedrība pie tā, ka bez oficiālās latviešu valodas ikdienā pastāv arī latgaliešu runa, jāpieradina pamazām. Pilnteksti latgaliešu valodā vietējās avīzēs nav nepieciešami. Vienlaikus būtu ļoti vērtīgi, ja šī valoda laikrakstos regulāri parādītos fragmentāri, piemēram, spilgtu citātu no intervējamā teiktā veidā, vai arī latgaliešu valodai avīzēs būtu veltīts kāds avīžlapas stūrītis. Valodas izmantošanu laikrakstos var salīdzināt ar komunikāciju skolās. Proti, ja es skolā ar kolēģiem runāju tikai latgaliski, tad saziņa ar bērniem notiek tikai latviešu valodā, jo tā tomēr ir un tai arī jābūt vienīgajai oficiālajai valodai mūsu valstī. Jāteic, Šķilbēnu pagastā, kurā dzīvoju es, ir ļoti latgaliska vide, un citā valodā, kā latgaliski, nesazināmies. Vienlaikus mēs visi, it īpaši mūsu bērni, piederam pie paaudzes, kuri pieraduši rakstīt un uztvert informāciju latviešu valodā. Nav arī noslēpums, ka lielai daļai tieši Balvu puses iedzīvotāju ir grūti pieņemt latgaliešu valodu un tās publisku lietošanu. To pierādīja karstās diskusijas, kad uz novada robežzīmēm Balvu novada nosaukums parādījās arī latgaliešu valodā. Nedomāju, ka ceļa zīmes ir kaut kas tāds, par ko vajadzētu kašķēties, lai gan tieši latgaliešu valodas dēļ mūsu sabiedrības latgaliskā daļa zināmā mērā faktiski atrodas konfrontācijā attiecībā pret tā dēvētajiem pareizajiem latviešiem. Atklāti runājot, mani visa šī situācija ļoti aizskāra, bet mums nav jānaidojas, bet jāturas kopā!
EDGARS KAĻVA, balvenietis, uzņēmējs: – Vispirms noteikti jāņem vērā, kurā tieši Latgales novadā konkrēto laikrakstu lasa. Domāju, daļa jauniešu latgaliski nelasa vai arī to dara slikti. Tāpēc, manuprāt, kompromiss ir atsevišķi raksti vai intervijas latgaliešu valodā, lai sekmētu tās apguvi, bet pamatā, lai sasniegtu lielāku lasītāju auditoriju, tomēr jālieto literārā valoda. Kas attiecas uz visu latgalisko publiskajā telpā, piemēram, ielu nosaukumos, kā tas ir Kārsavā, man nav pretenziju, bet galvenais mums, Latvijā, ir latviešu valoda. Runājot par latgaliešu valodas nākotni, tās izkopšana vispirms sākas ģimenē. Ja ģimenēs arī turpmāk tiks lietota latgaliešu valodu, tā nekur nepazudīs.
KRISTAPS VANAGS, Vīksnas iedzīvotājs: – Balvu novads vēsturiski ir daudzveidīgs, tajā vienkopus plaši sastopams dažāds senās Tālavas zemes mantojums. Līdztekus baltiskajiem jeb parastajā latviešu valodā runājošajiem Vīksnas, Kubulu, Tilžas pagastu, Balvu pilsētas iedzīvotājiem un citiem baltiskajiem novada nostūriem, novadā vēsturiski vienmēr bijuši arī latgaliskie pagasti – Bērzpils, Baltinava, Šķilbēni, Krišjāņi un citi. Uzskatu, – ja Balvu novada latgaliešu sabiedrība, kura arī nav viendabīga, tā vēlas, Balvu novada periodikā noteikti atrodama vieta arī latgaliešu valodai. Un tādā apjomā, kādā sabiedrība to patiešām gribētu! Runājot par ikdienas kultūrvidi uz vietas pagastos, tā atbilstoši likumam un iedzīvotāju interesēm baltiskajos apgabalos saglabājama baltiska, bet latgaliskajos apgabalos – latgaliska.
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1258768445458165
Vairāk rakstu...
Veiksmes prognoze
.