1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
23-05-2024
Vārdadienas šodien: Ilvija, Marlēna, Ziedone

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (22.09.2023.)

“Man nevajag daudz – man vajag mazliet”

 Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Mazsalacas pilsētas ģerbonis. Apstiprināts 1936.gada 30.jūnijā. Ģerboņa vairogs ir sadalīts trīs vertikālās joslās: sānu malas – melnas, vidējā daļa – sudraba krāsā. Vairoga apakšdaļā – viļņveida atdalījums. Augšējā daļā katrai joslai pretējā krāsā iekrāsotas piecstaru zvaigznes. Vairoga vidusdaļā attēlots tilts, kas norāda uz senu pārceltuves vietu. Savukārt zvaigznes norāda uz piederību Latvijai.

Jebkurā vietā galvenā vērtība ir cilvēks

 

Balvu pilsētmāsas – Mazsalacas – saimnieks Valdis Kampuss ir pārliecināts, ka saimnieko vietā, kur dzīvo zinoši, darbīgi un uzņēmīgi ļaudis. Šī vieta izslavēta ne vien ar skaisto Skaņākalna dabas parku, klintīm un Salacu, bet arī ar Ērenpreisa velobraucienu, kas ir neiztrūkstoša pilsētas svētku sastāvdaļa jau trīspadsmito gadu pēc kārtas. Kā klājas mazsalaciešiem savā 95.jubilejas gadā, par to saruna ar apvienības pārvaldes vadītāju.

2021.gada 1.septembrī Valmieras novadā darbu sāka vairākas jaunas struktūrvienības – pašvaldības teritoriālo apvienību pārvaldes. To starpā arī Mazsalacas apvienības pārvalde, kurā ietilpst Mazsalacas pilsēta, kā arī Mazsalacas, Ramatas, Sēļu un Skaņkalnes pagasti. Raugoties no šodienas skatpunkta, Jūsuprāt, bija pareizs lēmums izveidot šādas apvienību pārvaldes?
– Domāju, ka lēmums bija pareizs, jo ir skaidrs, ka vadīt visus pagastus un nodrošināt to saimniecisko darbību no Valmieras noteikti nebūtu iespējams. Šobrīd Valmieras novadā ir septiņas apvienību pārvaldes, no kurām vienu – Mazsalacas apvienības pārvaldi – vadu es. Esmu pārliecināts, ka uz vietas noteikti viss redzams labāk, arī saimniecisko pārvaldi vieglāk organizēt, nekā no attāluma. Turklāt pagastos iedzīvotāju paliek mazāk, un pareizi, ka arī štats mazliet samazinās. Mums visiem jāstrādā intensīvāk un efektīvāk, turklāt jāizmanto mūsdienu tehnoloģijas. Un ir vēl viena svarīga lieta, kādēļ uzskatu, ka jābūt apvienību pārvaldēm – katram pagastam vajag saglabāt savu indentitāti. Tas ir ļoti nepieciešams.
Ar ko Mazsalacas apvienības pārvalde lepojas?
– Visvairāk, protams, ar cilvēkiem. Pie mums tiek intensīvi apsaimniekota visa zeme, cilvēki dzīvo un strādā. Tas ir pats galvenais. Daudzdzīvokļu mājās dzīvokļi aizņemti, dzīvokli nopirkt var ne visai bieži. Kultūras jomā piedāvājums ir plašs, bet mūsdienās katrs vēlas kaut ko īpašu. Šogad ir izveidojies Jauniešu centrs, un dažādas aktivitātes pamanītas Latvijas mērogā. Mazie individuālie uzņēmumi startē dažādos pašvaldības projektos un iegūst līdzfinansējumu attīstības veicināšanai. Pilsētas centrs ar katru gadu top košāks ar stādījumiem, līdz ar to vasaras pilnbriedā var baudīt dabas uzziedēšanu. Protams, vecās koka mājas centrā paliek arvien tukšākas, jo, lai tās nosiltinātu un ievilktu ūdensvadu un kanalizāciju, vajag lielus ieguldījumus. Bieži vien vieglāk un racionālāk ir uzcelt jaunu māju, kas ir atbilstoša mūsdienu prasībām.
Kas ir tās problēmas, kas šobrīd Jūs kā apvienības pārvaldes vadītāju satrauc visvairāk?
– Droši vien Mazsalacas vidusskolas jautājums. Visi zinām, ka jaunā izglītības reforma paredz daudzu Latvijas skolu slēgšanu un reorganizāciju. Mūsu sāpe ir tā, ka paredz slēgt vidusskolas posmu, kas nozīmē, ka vidusskolas klašu vairs nebūs. Vidusskolēni jau ir pieauguši jaunieši, kuri potenciāli saprot, ka viņi var atgriezties un būt noderīgi dzimtajai pusei. Diemžēl to nevar teikt par 9.klašu beidzējiem. Jā, viņi, protams, atbrauks ciemos pie vecākiem, bet jauniešus 15-16 gadu vecumā vēl nesaista dzīves telpa šeit. Vēl viena problēma ir nodarbinātība. Mūsdienās lauksaimniecībā Latvijā strādā aptuveni 3% no visiem iedzīvotājiem – nu nav vairs tur tik daudz darba rokas vajadzīgas. Protams, pašvaldības iestādēs, skolā, bērnudārzā vajag pietiekami daudz darbinieku un reizēm pat kāda trūkst, bet tur, protams, nepieciešama speciālā izglītība. Kādreiz netālu no mums esošā kokzāģētava bija gatava strādāt pat trīs maiņās un trūka darbinieku, diemžēl tagad pasaulē vairs nav tik liels pieprasījums pēc zāģmateriāliem. Mainās ekonomiskā situācija, darba tirgus, līdz ar to pieprasījums pēc darbiniekiem. Daudzi atraduši darbu Valmierā, kas atrodas 44 km attālumā un 50 minūšu braucienā no Mazsalacas. Esam Valmieras guļamrajons, un tā ir normāla parādība. Kaut gan pēdējā laikā zinu daudzus cilvēkus, kuri veiksmīgi strādā valsts iestādēs attālināti – no mājām. Arī tam ir savi plusi.
Jūlijā Mazsalaca svin pilsētas svētkus, kuru neatņemama sastāvdaļa ir īpašs velobrauciens. Ērenpreisa jubilejas svinības droši vien nav tikai stāsts par tradīcijām, bet kas krietni vairāk…
– Tas ir notikums, uz kuru sanāk un sabrauc ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī ciemiņi. Protams, mums ir, ko rādīt, un pie mums ir, ko redzēt, slaveno Ērenpreisa velobraucienu ieskaitot. Mazsalacā ar velosipēdiem brauc uz darbu, izklaidēm, ciemos, senāk cilvēki arī daudz sportoja. Mūsu jaunieši Murjāņos trenējušies riteņbraukšanā, profesionāļi gan nav izauguši, bet pirms gadiem 20, piemēram, 10 ģimenēm nebija problēmas ar bērniem nobraukt 60-70km. Un, kad palasījām, ka Ērepreisa velosipēdu ražotājs Gustavs Ērenpreiss cēlies no Mazsalacas, to lietu pacēlām augšā un sākām rakt dziļāk. Zinājām, ka Mazsalacā privātmājās bijušas trīs velodarbnīcas, kurās saglabājušās fotogrāfijas vai iekārtas no tiem laikiem. Tās tika apsekotas un izzinātas vairāk, izrādījās, ka arī Ērenpreisa radiniekiem šeit joprojām ir īpašumi. Tā radās viena no mūsu pilsētas tradīcijām – Ērenpreisa velobrauciens. Arī Skaņaiskalns, Salaca un klintis ir tas, ar ko esam ievērojami. Tiesa gan, mazsalacieši un apkārtējie bija pieradināti, ka jābūt papildus kaut kādām aktivitātēm. Bet iedzīvotāju vidū pastāv arī cits redzējums – pietiek ar to, ka ir izcila daba, vairāk nekas nav vajadzīgs. Pagaidām notiek diskusijas par to, vajag vai nē izdomāt kādas papildus aktivitātes. Piemēram, sešgadnieku taču nevedīsi trīs stundas skatīties piecas klintis. Jā, tās ir skaistas, ar atsegumiem, bet bērns ir bērns. Viņam vajag aktīvu nodarbi, nevis divas stundas staigāt mežā pa asfaltētu ceļu. Ja cilvēki izvēlētos apskatīt klintis, izstaigājot trīs kilometrus gar upes krastu ar kājām, nevis atbraukt pa asfaltētu celiņu ar automašīnu, tad viņi saprastu, kas ir īstā vērtība. Ir mums Latvijā pietiekami daudz klinšu atsegumu, bet dzirdēt savu atbalsi Skaņajākalnā ir īpaša bauda. Tikai tad cilvēks saprot, kādēļ viņš atbraucis uz šo dabas parku.
Kā noprotu, sportiskais gars iedzīvotājos ir pietiekami dzīvotspējīgs. Cik cilvēki aktīvi sporto?
– Pie mums ļoti daudz cilvēku pārvietojas ar velosipēdiem, diezgan pieprasītas arī bumbu spēles. Ir mums sava volejbola komanda, kura startē Limbažu kausa izcīņā. Ir florbolisti, futbolisti, savukārt basketbola jauniešu komanda pēdējos gados kooperējas ar Rūjienu un veido vienu spēcīgu komandu, jo visiem jau gribas vinnēt. Basketbola attīstībai pamats ir Rūjienas sporta skolas atbalsts. Latvijas basketbola izlases dalībnieki brāļi Bertāni nākuši no Rūjienas, un tur izauguši daudzi Latvijas mēroga basketbolisti.
Nav noslēpums, ka tieši no mazām Latvijas pilsētām cēlušies daudzi slaveni sportisti, kuri kaldinājuši vērtīgas medaļas un nesuši pasaulē mūsu valsts vārdu. Vai arī Mazsalacā ir kāds, ar ko lepojaties?
– Noteikti ir. Mazsalacietis Roberts Slotiņš daudzus gadus bija Latvijas izlases biatlonists un izlasē stabili ieņēma vietu izlases četriniekā. Viņa tēvs vēl tagad trenē biatlonistus, brauc uz Cēsīm, Priekuļiem – uz biatlona šautuvi, kur var apgūt šaušanu. Roberts šogad beidzis savas aktīvās sporta gaitas, bet viņam ir jaunākā māsa, kura arī uzrāda labu sniegumu. Skaņākalna dabas parkā mums ziemā vienmēr darbojas slēpošanas trase, kur cilvēki slēpo un atpūšas. Vēl mums ir pa kādam basketbolistam, kuri tikuši un veiksmīgi spēlējuši basketbola klubos Spānijā. Viens no viņiem – Ojārs Bērziņš – jau atgriezies un veiksmīgi cīnās Latvijā.
Pēdējos gados daudzas pašvaldības ieguldījušas pūles un līdzekļus zaļo veloceļu izveidei, kas lielākoties ved pa bijušajām dzelzceļa līnijām. Arī Jūs esat to skaitā…
– Uz Rīgas pusi mums ir labi uzturēts velomaršruts Mazsalaca – Aloja. Mūsu pārziņā ir 8km, un Alojai aptuveni tikpat. Ir forši ģimenēm aizbraukt uz kafejnīcu Alojā paēst pusdienas un pa taisno mierīgi braukt mājās vai arī izlaist kādu lielāku līkumiņu. Aloja ir stundas brauciena attālumā, un tas ir pozitīvi. Uz otru pusi ir Rūjiena, kas veloceļu jomā savukārt veido labu sadarbību ar Igauniju. Kopumā tas viss diezgan labi funkcionē un darbojas.
Kā vēl vairāk mudināt dažādu tautību cilvēkus iepazīt velomaršrutus visos Latvijas novados?
– Velosipēds ir vienkāršs transportlīdzeklis, kas gada laikā ir noderīgs vismaz 7–8 mēnešus. Slēpes nopirksi un, ja neesi slēpošanas fans, labi ja dažas reizes paslēposi. Ar velosipēdu cilvēks var aizbraukt uz dārzu, darbu, tas izmantojams arī garākiem braucieniem. Ja ikdienā cilvēki nobrauc trīs kilometrus, tad sestdienā vienkārši var nobraukt arī 30km, gūstot fizisku rūdījumu un pie reizes apskatot ko jaunu. Un, ja tu pats visu esi sasniedzis saviem spēkiem, tad redzētajam objektam noteikti ir arī lielāka vērtība. Un šeit, protams, nedrīkst aizmirst arī par velobraukšanas pozitīvo ietekmi uz veselību. Pusmūža vecumā, domāju, ne katrs var paskriet vai ir apņēmības pilns katru dienu vingrot. Toties ar velosipēdu braukt var visi.
Pats ar sportu vairāk esat uz ‘tu’ vai ‘jūs’?
– Laikam jau uz ‘tu’. Dažādos laikos esmu pievērsies dažādiem sporta veidiem. Savulaik aktīvi spēlēju un labus panākumus guvu dambretes spēlē. Pēc augstskolas, kad vēl nebiju nodibinājis ģimeni, vienu gadu pamēģināju pastrādāt par treneri dambretes spēlē. Tie bija labi laiki. Toreiz vēl kursēja vilciens uz Rīgu, mēs aizbraucām uz sacensībām, pēc tam vēl paspējām uz kādu bērnu izklaides vietu vai zoodārzu, un vakarā atpakaļ uz mājām. Tā bija pilnvērtīgi pavadīta diena. Tajos laikos ar vilcienu brauca gan studenti, gan bērni ciemos pie vecākiem. Nevaru nepieminēt arī velobraukšanu. Jau daudzus gadus notiek sacensības – velobrauciens apkārt Burtnieku ezeram, kas ir 48km distance pa apvidus ceļiem. Atminos, ka ziedu laikos saskaitīju apmēram 50 mazsalaciešus, kuri piedalījās šajās sacensībās. Es pats visu distanci ap ezeru esmu nobraucis reizes desmit. Godīgi sakot, 50 km ar velosipēdu ir normāla rīta izklaide.
Mazsalaca un Balvi ir pilsētmāsas, kas dzimušas vienā gadā. Jums kādreiz sanācis pabūt mūspusē?
– Ne pārāk bieži, bet Balvos un Balvu pusē esmu bijis. Mazsalacas muzeja direktorei ir laba paziņa Balvu Novada muzeja vadītāja, tādēļ man bija iespēja apmeklēt jūsu muzeju. Pēc izglītības esmu inženieris hidrotehniķis un savulaik iepazinos ar Juri Bleideru no Rugājiem, kurš ir vietējais kokamatnieks. Aizbraucu ciemos pie viņa un uzzināju, ka jūspusē ir arī tāda vieta Kuprava, kur savulaik teju pus Latvijai ražoja drenu caurules. Protams, izbraucu arī caur Balviem un biju mazliet pārsteigts par pietiekami lielo un jaudīgo piepūšamo atrakciju ezerā. Esot jaunā vietā, pievēršu uzmanību, kā tur izskatās, taču cenšos nesalīdzināt. Katrā vietā ir kaut kas savs, un nevajag visā Latvijā būt pilnīgi vienādam standartam. Vienā vietā zāli pļauj vairāk, citā – mazāk, un tas ir normāli. Latvijā ir 512 pagasti, un katrā no tiem ir kaut kas apskates vērts.
Pēdējos gados daudz tiek likts akcents uz zaļo dzīvošanu un domāšanu? Cik zaļi dzīvojat Jūs?
– Noteikti jāuzsver atkritumu savākšana un šķirošana, pozitīvs risinājums iedzīvotāju informēšanai un dažāda veida atkritumu noglabāšanai ir EKO laukumi, lielgabarītu atkritumu savākšanas akcijas. Vietējo resursu izmantošana enerģijas ražošanā un tās izmantošana pārstrādes tehnoloģijās. Iedzīvotāju relaksācijai būtu labi, ja pusi no brīvdienām, kas pavadītas lielajos tirdzniecības un izklaides centros, nomainītu pret atpūtu dabā. Svarīgi saprast, ka bioloģiskie atkritumi, piemēram, lapas un zari, nav obligāti jāsadedzina, bet tie izmantojami vietējās floras bagātināšanai.
Kā Jūs raksturotu Mazsalacu un apvienības iedzīvotājus?
– Jebkurā vietā, lai kur mēs arī dzīvotu, vienmēr galvenā vērtība ir, bija un būs cilvēki. Ja viņi vēlas, jebkur var izveidot sev patīkamu vidi, dzīvesvietu, veidot savu kultūru un pasākumus. Tā ir tā lielākā vērtība, nevis tas, ko daba mums atstājusi – izrakteņus vai mežus. Galvenais ir cilvēks, kurš dzīvo, darbojas un veido savu kopienu, sadarbojas un sarunājas ar kaimiņiem, kā laukos un mazpilsētās tas vēl daļēji notiek. Iedzīvotāji laukos vienmēr būs – vairāk vai mazāk, bet būs. Un Latvija neizmirs – par to nav jāšaubās.

Reizi gadā – diena Ērenpreisa zīmē

 

Jau trīspadsmito gadu jūlija trešajā sestdienā Mazsalacā, atzīmējot pilsētas svētkus, tiek svinēta arī velosipēdu ražotāja Gustava Ērenpreisa jubileja. Kad runa ir par Latvijā ražotiem velosipēdiem, pirmais, kas nāk prātā, ir Ērenpreiss. Gustava Ērenpreisa pilsēta ir Mazsalaca, tieši tādēļ reizē ar pilsētas svētkiem šeit svin arī viņa dzimšanas dienu.

Mazsalacas Kultūras centra vadītāja DACE JURKA stāsta, ka Ērenpreisa velobrauciena tradīcijas pirmsākumi meklējami pirms trīspadsmit gadiem, kad tūrisma nodaļa nolēma sarīkot mazu velobraucēju saietu. Tobrīd neviens pat nenojauta, ka ar laiku šī ideja ies plašumā un izveidosies par skaistu tradīciju: “Vēlāk pasākuma rīkošanā iesaistījās arī Mazsalacas Kultūras centrs un pašvaldība. Sākām veidot paplašinātas svētku programmas, uzaicinājām piedalīties Ērenpreisa pēctečus, un tā tas viss turpinās joprojām. Šī ideja ir pievienotā vērtība svētkiem, jo mēs katrs meklējam savu identitāti.”

Jābūt gudram piegājienam
Kultūras centra vadītāja retoriski jautā,– kas tad ir pilsētas svētki? Pilsētai svētki būtu jāsvin katru mēnesi un katru dienu būtu jāpriecājas, ka pilsēta ir, ka tajā dzīvo cilvēki un notiek notikumi. “Bet tad, kad paskatāmies svētku vēsturi, man pašai vislabāk atcerēties brīdi, kad pirms diviem gadiem spējām nomainīt Parka ielas nosaukumu un to pārdēvēt Ērenpreisa vārdā. Tas patiešām bija notikums. Taču valstī notikumu ir pārmēru daudz, tādēļ gribētu, lai cilvēki vairāk to novērtē. 13 gadi tādai tradīcijai vēl nav nekāds lielais cipars, taču jāskatās, kā to mēs varēsim noturēt, cik ilgi paši būsim ar gudru piegājienu šim notikumam,” teic D.Jurka, piebilstot, ka daudzas nerealizētas ieceres vēl ir uz papīra un stāv atvilktnēs, gaidot savu iznācienu.

Lielā balva – Ērenpreisa velosipēds
Mazsalacas pilsētas svētki un Ērenpreisa velobrauciens ir vasaras lielākais notikums ne vien pašiem mazsalaciešiem, bet arī pilsētas ciemiņiem. Un par to liecina ik gadu pieaugošais apmeklētāju skaits. “Piedāvājam iedzīvotājiem visu iespējamo, ko vien varam – iedzīvinām centru, dodamies uz muižu, piedāvājam aktivitātes, arī našķus un kaut ko no amatniecības, arī programmas visu vecumu cilvēkiem. Savukārt svētku noslēgumā visi tiekas koncertā un nakts ballē. Pasākumu apmeklējuma kopums patiešām pieaug, bet nākamajos gados jāsaprot, kā mēs izcelsim šo seno velosipēdu gaismā, kā izskatīsimies parādē un ko ar to gribam panākt. Ir jābūt kādam knifiņam. Mēs joprojām domājam, ka atstāsim iespēju laimēt Ērenpreisa velosipēdu, kas ir visai ekskluzīvi, un ļoti ceru, ka nākamajā gadā radīsim iespēju sapulcēt kopā arī iepriekšējo gadu loterijas veiksminiekus,” teic kultūras centra vadītāja.

Pulcējas vairāki tūkstoši cilvēku
Katru gadu pēc pilsētas svētkiem notiek īpaša izvērtēšana, kurā tiekas visi pasākuma organizatori un tehniskie darbinieki, lai izrunātu un izvērtētu paveikto. Kā teic Dace Jurka, šogad secinājumi ir dažādi un objektīvi. “Ir ierosinājumi, ieteikumi, ka mums jāapgūst plašāks formāts, ka kultūras piedāvājums šogad bijis interesantāks. Dažam šķiet, ka mēs par maz mīlam Salacas upi. Taču mans kā kultūras darbinieces viedoklis ir, ka ar katru gadu jebkurā pilsētā būs arvien grūtāk rīkot svētkus un piedāvāt cilvēkiem to, ko viņi grib. Mūsu pienākums ir šo tradīciju uzturēt dzīvu, lai cilvēki zina, ka Mazsalacā šādi svētki notiek. Pagaidām tas ir izdevies. Un tradīcija ir dzīva, ja ir amatiermākslas kolektīvi, kas nāk un darbojas. Mums tie ir vairāk nekā 400 dalībnieki vecumā no 3 līdz 93 gadiem. Viens paņem līdzi savu kaimiņieni, cits – draugu vai draudzeni, un tā kustība notiek. Šogad pilsētas svētkos bija ļoti liels apmeklētāju skaits – vairāki tūkstoši. Mazsalacai, kur pilsētā dzīvo vien tūkstotis iedzīvotāju, tas ir ļoti daudz,” apliecina kultūras centra vadītāja. Viņa atklāj, ka šogad pilsētas 95.jubilejas gads ar Mazsalacas pilsētas svētku izskaņu nebūt nav beidzies. Jubilejas svinības noslēgsies ar lielu, skaistu punktu – svētku salūtu naktī no 31.decembri uz 1.janvāri.

Ar lepnumu nes dzimtas vārdu pasaulē

    Pirmais Ērenpreisa velosipēds dienas gaismu ieraudzīja jau tālajā 1922.gadā – to radīja talantīgs latviešu amatnieks Gustavs Ērenpreiss. Laika gaitā Ērenpreiss kļuva par lielāko un modernāko velosipēdu ražotāju Baltijā. Ērenpreisa darbību noteica trīs pamatvērtības – dizains, augsta kvalitāte un pieejamība ikvienam. Šie velosipēdi Austrumeiropā bija ļoti iemīļoti, un tie redzami ielās arī mūsdienās. Diemžēl Otrajā pasaules karā fabrika tika izpostīta un velosipēdu ražošana pārtraukta. Taču tas nebija uz visiem laikiem… Gustava brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss nolēma turpināt dzimtas aizsākto un šobrīd ražo velosipēdus, kas līdzinās tā laika braucamajiem, papildinot tos ar mūsdienās pieejamiem moderniem materiāliem.

 

No kordiriģenta par uzņēmēju
Kā jauneklis, kura pirmā profesija ir kordiriģents, pārtapa par nopietnu biznesmeni un velosipēdu entuziastu? Izrādās, Toms jau kopš mazotnes juta savu piederību velosipēdiem, nopietni aizrāvās ar dzelžu ķimerēšanu šķūnīšos un tēva garāžā. Savu pirmo senlaiku velosipēdu viņš atjaunoja, būdams pusaudža gados, bet pēc pāris gadiem jau bija pavisam skaidrs – vajag turpināt Gustava Ērenpreisa iesākto.
2005.gadā Toms pameta viesmīļa darbu, atjaunoja vēsturisko zīmolu un Čaka ielā blakus Ziedoņdārzam atvēra “Ērenpreiss” velosipēdu restaurācijas darbnīcu. Interese par restaurāciju bija milzīga, cilvēki bija sajūsmā par seno velosipēdu kvalitāti, un pamazām kļuva skaidrs, ka būtu jāatjauno arī jaunu velosipēdu ražošana. 2010.gadā Toms Ērenpreiss ar domubiedriem nodibināja uzņēmumu “Ērenpreiss Original”, bet pirmos velosipēdus laida klajā 2012.gadā, iedvesmojoties no vēsturisko velosipēdu “ģeometrijas”, uzbūves un apvienojot to ar mūsdienīgām detaļām un risinājumiem. Dizains un visi tehniskie risinājumi pilnībā tapa Latvijā. Ap to laiku Latvijā sākās īsts velobraukšanas “bums”, kas, par laimi, nav noplacis, jo dažādās Latvijas pilsētās un arī laukos velosipēdistus ikdienā var redzēt aizvien biežāk. Visu šo laiku paralēli ražošanai notika arī vēsturisko velosipēdu restaurācija un apkope.

Labāk mazāk, bet labāk
Lūgts raksturot savu pircēju, uzņēmējs teic, ka tie ir cilvēki, kuri novērtē kvalitāti ilgam laikam. “Jāatzīst, ka mērķis ir vairāk klasiski pilsētas velosipēdisti, taču tai pat laikā velosipēdus pielāgojam arī lauku un mežu takām. Strādājam uz kvalitāti. Pēdējos gados īpaši esam mainījuši biznesa modeli, pamatā tirgojot tieši un pēc pieprasījuma, tā teikt, mazāk, bet labāk. Ar ko mūsu velosipēdi atšķiras no citiem? Ar detaļu nostrādātību, vieglumu, kvalitāti, tradīcijām. Es teiktu, ka ar Ērenpreisa velosipēdiem var braukt, kamēr vien pietiek spēka, bet, ja nopietni, tad kopš 2012. gada domāju, ka visi mūsu radītie velosipēdi ir izdzīvojuši. Piemēram, nesen vienā uzņēmumā, kur mūsu velosipēdi ir koplietošanā, velosipēdiem veicām tehnisko apkopi un tos pārkrāsojām. Tie jau nokalpojuši astoņus gadus un nokalpos vēl vismaz tikpat.
Toms Ērenpreiss ir pārliecināts, ka velosipēds ir unikāls izgudrojums, kas paceļ cilvēka kustības efektivitāti geparda līmenī. Tikai Latvijas sabiedrība to uz brīdi bija piemirsusi un tagad ar lielu lepnumu sāk atcerēties, kāda liela velosipēdu būvēšanas tradīcija bija un būs Latvijā. Uzņēmējs stāsta, ka pašos biznesa pirmsākumos cilvēki uz viņiem skatījās kā uz dīvaiņiem: “Šobrīd ir tā, ka lielākā daļa vietējo Mazsalacas iedzīvotāju pārvietojas ar vietējiem velosipēdiem. Paši skrūvē, paši atjauno. Tas izveidojies kā Mazsalacas fenomens, kur vēsturisko velosipēdu ir vairāk nekā jauno.”

 
* “Ērenpreiss” ir ieguvis 1.vietu Swedish Business Award (2012), Eksporta un inovācijas balvu (2014), Eksporta izcilības balvu “The Red Jackets” (2015).

* 2020.gadā Valsts prezidents Egils Levits uzdāvināja “Ērenpreiss” velosipēdus Francijas Republikas prezidentam Emanuelam Makronam un viņa kundzei.

* Restaurācijas darbnīcā kopš tās pirmsākumiem atjaunoti vairāk nekā 500 antīkie velosipēdi.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

 

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (15.09.2023.)

“Es meklēju lielās norises mazajās”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Preiļi

Kur parasti iegriežas tūristi un viesi, apmeklējot Preiļus, kas šajā pilsētā labprāt aicina ciemos pie sevis? Atbilde ir viennozīmīga: jātiekas ar interesanto mākslinieci Vladlenu un jāredz viņas darinātās lelles. Ne tikai jāredz, bet var izmantot arī  pārģērbšanās iespēju un iejusties kādas princeses vai karaļa tēlā. Vai patiešām pieaugušie jūtas kā bērni?  Dzirdēts, ka Preiļos dzīvo ideju apsēsti cilvēki, kurus reizēm nesaprot pat vietējā pašvaldība, taču viņi  savas idejas tik un tā izlolo un īsteno. Kas tie par cilvēkiem un kādi ir viņu veiksmes stāsti?

Preiļu pilsētas ģerbonis apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogs ir zelta krāsā, uz kura attēlots profilā pagriezies melns krauklis ar zelta aci un zelta atspīdumu. Krauklis latviešu tautas folklorā tiek uzskatīts par gudrības, drosmes un spēka simbolu, kā arī bieži pieminēts kā izcils padomdevējs. Šis putns ģerbonim izvēlēts, jo Preiļu ilggadējo īpašnieku Borhu ģerbonī bija attēloti kraukļi.

Tik garšīgi pašai, tik apbrīnojami citiem

 

Mākslinieces īstais vārds ir Jeļena Mihailova, taču izstādēs un visos pasākumos viņa sevi piesaka vienā vārdā – Vladlena. Arī sarunā ar laikrakstu “Vaduguns’’ stādījās priekšā tikai kā Vladlena, kas ir viņas sava veida skatuviskais vārds.
Leļļu māksliniece sagaida, kautrīgi smaidot un ar pavadiņu rokās, pie viņas kājām glaužoties rūsganas krāsas skaistulim kaķim. Kaķi ir viņas mīluļi. Tepat pagalmā miniatūras pilis ar tornīšiem un tiltiņiem, turpat arī veclaicīga kariete. Tālāk krāšņi interjeri, kur apsēsties un… ja mugurā būtu kupla kleita un galvā – dāmu cepure, sanāktu fotobilde kā uz žurnāla vāka. Tas viss ir iespējams, jo māksliniece piedāvā pārģērbties 18. gadsimta tērpos ar parūku galvā un nofotografēties. Viņas privātkolekcijā ir ap 550 dažādu izmēru kostīmi pārģērbšanai. Kādi tie izskatīsies, no kāda auduma šūdināt,– to izdomā un uzzīmē māksliniece, bet tagad šos tērpus palīdz darināt arī darbiniece. Toties mājas pagalmā paveras īsta pasaku un fantāzijas pasaule, bet tālāk iekštelpās galvenās darbojošās personas ir Vladlenas darinātās lelles. Kā viņa gan prot tās uzburt?
Vladlena ar vīru Vladimiru savā leļļu valstībā darbojas kopš 2008. gada, kad atvēra šo galeriju. Preiļos viņa ir ieprecējusies, pirms tam dzīvojusi un skolojusies Krievijā. To, ka viņai patiks veidot lelles un šāda nodarbe kļūs par būtisku turpmākās dzīves daļu, Vladlenai ir liels pārsteigums pašai. Tiesa, viņai jau bērnībā padevās zīmēšana, viņai jau bija mākslinieces tvēriens, taču dzīvot leļļu pasaulē tomēr ir gluži kas cits.
Mākslinieces galerija ir pārsteidzoša. Patiesībā tie ir gandrīz vai cilvēka auguma tēli, izkāpuši no literatūras vai filmās redzētiem darbiem, pārsteidzoši ar savu izskatu un raksturu. Viena no pēdējiem darbiem ir 12 Zodiaka zīmju grupa. Šo tēlu veidošana bijis ļoti interesants darbs. Varbūt izskatās padrūms, jo visas zīmes ieturētas vienādā – tumšā – nokrāsā. Vladlenu aizrauj mīti un leģendas, un tās saistās ar konkrētām valstīm. Šie izteiksmīgie tēli ne vien iedvesmo mākslinieci, bet aizrauj arī tūristus, jo privātkolekciju brauc skatīties ekskursanti no visas pasaules un, ieraudzījuši ko pazīstamu no savas valsts kultūras, viņi kļūst dikti priecīgi. Vladlenai pašai ļoti patīk itāļu masku komēdija, viņa ir atveidojusi Arlekīnu, Kolumbīni, vēl daudzus citus personāžus. Ir arī Olimpa dievu sērija, atveidota lielos augumos. Poseidonu viņa meistarojusi ilgi – divas nedēļas. “Mitoloģiskie tēli man ir interesanti tieši tādēļ, ka varu brīvi iztēloties, kādi tie izskatās un kādu raksturu tiem piešķirt. Patīk arī pūķi. Kurš gan uzdrošināsies teikt, ka tie nav bijuši tādi, kādus esmu radījusi, ja neviens tos nav redzējis? Tā ir mana brīva fantāzija!” jautri nosaka Vladlena.
Māksliniecei patīk stīmpanks (zinātniskās fantastikas virziens), ko viņa uzskata par aizraujošu. Šajā virzienā mākslai noder dažādu tehniska rakstura priekšmetu izmantošana. Piemēram, no veca lietussarga sanāk īsts zirneklis. Vladlena saka: “Veidot šāda stila lelles ir ļoti interesanti, mani tas aizrauj, jo nav garlaicīgi!”
Māksliniece piedalās arī starptautiska mēroga izstādēs un ir saņēmusi atzinību un balvas. Galerijas apmeklētājiem Preiļos iespēja redzēt šīs pateicības un viesu dāvinājumus Vladlenai. Pēdējos gados dalība izstādēs notiek virtuāli ar uzņemto video palīdzību, atainojot konkrētās lelles izskatu visās dimensijās.
Interesanti, vai māksliniece savu leļļu galeriju negribētu papildināt ar vietējā novada personāžiem, sabiedrībā svarīgiem cilvēkiem, teiksim, vietējo mēru un citiem priekšniekkārtas cilvēkiem? Vladlena atzīst, ka kādreiz tāda doma pavīdējusi, agrāk viņa ir veidojusi sev pazīstamus cilvēkus leļļu izskatā, taču tagad domā, ka laikam neuzdrošinātos lellēs iemūžināt Preiļos dzīvojošos cilvēkus. Ej nu sazini, kā viņi paši to uztvertu, ieraugot savus ģīmjus un lellēs atveidoto raksturu? Varbūt sadusmotos vai apvainotos, bet tūristi šādas lelles nez vai atpazītu, un viņiem nebūtu interesanti skatīties.
Kā dažādo leļļu valstībā jūtas galerijas apmeklētāji, vai pieaugušie dažkārt neatgādina bērnus? Vladlena novērojusi, ka lelles daudz uzmanīgāk un ilgāk vēro tieši pieaugušie, kuriem tās nereti patīk daudz labāk nekā bērniem. Mazie ciemiņi pat baidās no tumšajiem Zodiaka zīmju, pūķu vai leģendu tēliem. Dažkārt bērni izjūt pat bailes un skrien projām. Toties no sirds viņi priecājas par lellēm, kuras ir labi pazīstamas.
Vladlena visus darbus veido viena. Viņai nav palīgu un nav bijis arī neviena mācekļa, kam nodot savas zināšanas un prasmes. Pati atzīst, ka nav bijusi vēlme sadarboties un kādu apmācīt leļļu darināšanas mākslā, jo prast darboties pašai, bet iemācīt to pašu otram ir dažādas lietas. Turklāt Vladlena uzskata, ka viņai nepiemīt skolotājas talanta. Bez tam izprast mākslinieces mainīgo dabu otram arī nav viegli. Pēkšņi uzrodas jauna ideja,– kā to izskaidrot otram? “Būs tikai daudz runāšanas bez rezultāta. Šis darbs ir tik garšīgs man pašai, ka nevēlos ar to dalīties,” atzīst māksliniece. Vladlena daudz lasa, ja viņu aizrauj kāds personāžs, izprāto, kāda veida lellē varētu to attēlot, kādu izskatu un raksturu tam piešķirt. Kad sākas veidošana, viss notiek, tēls rodas prātā un rokās. Visas lelles ir mākslinieces pirkstu darbs, izveidojot dažnedažādās leļļu sejiņas un darinot tām atbilstošus tērpus. Kā tas izdodas, var tikai apbrīnot!

Katrai skolai savu odziņu!

 

Vai teiciens, ka vezumu velk visi, dzīvē vienmēr ir patiess? Vai tomēr īsto jēgu notikumiem un attīstībai piešķir atsevišķu cilvēku grupa, kuras iniciatīvu sabiedrība nereti uztver kā izaicinājumu vai pat nesaprot? Vai lielās un svarīgās lietas notiek tikai tālajā Rīgā? Jautājumi, uz kuriem ir jau atrastas un realitātē iedzīvinātas atbildes. Saruna ar biedrības “Preiļi izglītotai Latvijai’’ aktīvistēm, kuras nodibinājušas akreditētu vietējo pamatskolu, kas saucas “Preiļu Brīvā skola”. Tā ir pirmā tāda privātskola Latgalē. Saruna ar Ingūnu Zīmeli un Daigu Koļesņičenko.

Atklājiet, kas tā par biedrību un kāpēc to dibinājāt?
– Biedrību nodibinājām 2015. gadā četras vietējās ģimenes. Bez mums ar Daigu vēl arī Liene un Mārtiņš Vilcāni un Indriksonu ģimenes. Esam domubiedri, un radās mērķis veidot jaunu, citādāku pieeju izglītībai un nodibināt savu pamatskolu. Šajā domubiedru grupā jutāmies atbildīgi par vidi, kurā dzīvojam, jutāmies kā lokālpatrioti, uz kuriem bieži vien arī turas pasaulīte. Ir taču zināms, ka labas idejas veiksmīgāk īstenojas tad, kad tas vajadzīgs personīgi. Mums visiem ir bērni, kopā diezgan daudz bērnu, un radās interesanta doma,– vai mēs paši nevaram iesaistīties viņu izglītošanā? Kādā brīdī sajutām spēku un arī varēšanu, jo atradās telpas, finanšu iespēja, vārdu sakot, viss tā labi sakrita, un deviņu kilometru attālumā no Preiļiem jau esošā skolā saviem bērniem atvērām “Preiļu Brīvo skolu”. Mērķis bija attīstīt skolu ar alternatīvu pieeju izglītībai un pēc sešiem mēnešiem saņemt tās akreditāciju. Mēs, šie dibinātāji, esam cilvēki ar pedagoģisko izglītību, mums jau bija izglītības jomas darba pieredze.
Tātad kaut kas Jums tomēr nepatika savā iepriekšējā darba jomā?
– Bija lietas, ko gribējās pavisam citādākas. Gribējās, lai būtu brīvdabas pedagoģija, lai bērni daudz vairāk laika pavadītu ārā un tas notiktu jēgpilni. Mēs pašas arī izglītojāmies dažādos pedagoģijas virzienos un mēģinājām no visa salikt kopā to, kas šķita labs un vajadzīgs. Mani pirms tam tracināja realitāte, kad, kā mammai izsakot kādu priekšlikumu, saņēmu atbildi: bet viss ir kārtībā, neko citu nevajag! Mans uzskats, izdzirdot kādu rosinājumu, ir vismaz par to padomāt, nevis uzreiz klaji noraidīt. Mēs ieguldījām daudz sagatavošanas darba, organizējot Preiļos konferences, tikšanās ar sabiedrību un aicinot uz sarunām citus pedagogus, interesantus cilvēkus, lai runātu par izglītības jēgpilnu nozīmi un saturu 21.gadsimtā. Braucām arī ciemos pie alternatīvām skolām citos novados, lai paši sev atbildētu: ko mēs gribam un ko varam? Mums nebija rozā briļļu, bet labi arī, ka pirms deviņiem gadiem tomēr nezinājām, cik sarežģīti ir iet pret straumi. Mēs joprojām katru gadu daudz diskutējam, ko un kā mēs darām, vai tas ir labi bērniem un tamlīdzīgi. Mūsu pieeja ir nopietna, meklējot katrai nodzīvotai dienai jēgpilnu attieksmi.
Kas ir būtiski atšķirīgais jūsu Brīvās skolas darbībā?
– Ja bērnam ikdienā pretī stāv personības, tad viņam nav vajadzīga tā nosacītā standarta audzināšana. Mūsu visiem darbiniekiem deg acis, viņi saprot dzīves pamatvērtības, viņi ir personības, līdz ar to daudz ko dod arī mūsu pusotrgadīgajiem un visiem citiem skolas bērniem. Skolā kopējais bērnu skaits ir 50 , ieskaitot pirmsskolas vecumu un audzēkņus līdz 6.klasei, strādā 15 darbinieki. Priecājamies, ka varam nodrošināt darba vietas, piedāvājot labi apmaksātu darbu, kas vietējai kopienai ir ļoti svarīgi. Arī šogad skola akreditējās vēl uz sešiem gadiem. Tās ieguvums ir arī cilvēku piesaiste Preiļiem, jo uz šejieni ir pārcēlušās ģimenes, viena ģimene no Rēzeknes turpina braukāt katru dienu.

 Kādi tad ir Jūsu skoliņas audzēkņi?
– Tādi paši, kā citi. Bet bērni aug fantastiski interesantā laikā. Pēc 2000. gada dzimušie ir pavisam citādāki, daudz gudrāki par mums, un es prātā paturu domu, ka mūsu paaudze jau ir dinozauru laikmets. Taču ļoti ceru, ka mūsu, pieaugušo, piemērs viņiem noderēs un palīdzēs attīstīties. Mūsu skola uzliek uz pusēm dalītu atbildību gan vecākiem, gan skolai. Jā, ir skolotāji–personības, kuri māca jau bez vārdiem, ir individuāla pieeja, bet katram tomēr ir sava varēšana un robežas. Mūsu bērni stundās ir skaļi un visu laiku uzdod jautājumus. Var diskutēt, cik tas ir labi vai slikti. Man patīk mūsu skolas virzības ceļš, tās vērtības un aktualitātes, ko neslēpjam. Piemēram, mobingu. Mēs to noķeram aiz astes un domājam, kā problēmu risināsim, nevis noklusēsim. Bērni stundās ir ļoti aktīvi. Viņus vērojot, redzu, cik aizrautīgi viņi meklē savu vietu. Visi bērni aktīvi darbojas ārpusskolas nodarbībās – sporta, mūzikas, mākslas… Mūsējie uzdod tiešus, dziļus jautājumus, uz kuriem dažreiz pieaugušie arī nespēj atbildēt, un tad var redzēt, kā viņi reaģē. Mūsu bērniem ir savs ‘ES’, bet pieaugušie ir klātesoši ar savu atbalstu.
Teicāt, ka tagad bērni ir daudz gudrāki. Kas ar to, Jūsuprāt, jāsaprot?
– Laiki mainās. Viņiem nav pieredzes, prasmes risināt problēmas, taču tagad ir citas aktualitātes. Prasme sameklēt informāciju, analizēt, uzzināt, no viena jautājuma pāriet uz otru, secināt… Prāta ātrums viņiem ir gluži citāds. Ir bērni, kuri, protams, daudz mācās, bet ir atsevišķi bērni, kuriem ir Dieva dots talants, un viņu attīstība jau ir citā pakāpē. Pieaugušie tikai mācās kritisko domāšanu, bet bērniem jau tas ir dots, un viņi nereti pieaugušajiem liek sajusties kā neprašām. Bērni uzdod mērķtiecīgus ‘kāpēc?’, uz kuriem nespējam atbildēt. Viņi spēles laukumu redz gluži citādāk nekā mēs, pieaugušie. Tas nu jāatzīst.
Kā Jūsu alternatīvās skolas veidošanos izprata vietējā pašvaldība un sabiedrība?
– Sākumā tas bija smagnēji, bet dzīve iet uz priekšu un daudz kas mainās. Mēs taču neesam konkurenti. Mūsu nostāja ir par Preiļu novada, varbūt pat visa Latgales reģiona zināmas ekosistēmas izveidi ar skaidru vīziju. Tā ir sistēma, kas vecākiem ļauj skaidri izprast, ko katra skola piedāvā un kur viņi savu bērnu gribētu sūtīt. Teiksim, kādam svarīga ir angļu valodas padziļināta apguve, cita vecāka izvēle ir sūtīt bērnu lielā klasē ar 25 skolēniem. Ticiet, katrai skolai būs savi piekritēji, un ekosistēmas ir laba lieta. Tad nebūs pārmetumu, kāpēc to vai citu skolu slēdz, skolas mazāk cīnīsies par audzēkņu skaitu, un arī vecāki labāk izpratīs savu bērnu nākotni. Valdība par to jau runā, un turpmāk katrai skolai būs jāatrod sava odziņa. Tas būs fantastiski!
Kāda, Jūsuprāt, ir būtiska problēma pašreizējā skolu darbā Latvijā?
– Totālā tūtē ir ar zēnu izglītošanu. Kāpēc? Jo puikas izglīto skolotājas–sievietes, un viņas to dara veidā, kādā to nepieņem un nesaprot puikas. Zēniem ir cita fizioloģija, cita emociju gamma, dinamika un enerģētika. Viņi ir čaļi–viesuļi! Tāpēc viņiem skolā blakus vajag vīrieti–skolotāju! Vajag tos garos starpbrīžus ar iziešanu ārā, lai izkustētos un izlādētos. Šī ir problēma, par kuru diemžēl nerunā! Mūsu skolā no sešiem skolotājiem puse ir vīrieši.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (8.09.2023.)

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Gribas baltu gulbju

Gulbenes ģerbonis. Apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogā uz melna fona attēlots peldošs sudraba gulbis, kura nosaukums ir ietverts pilsētas nosaukumā. Gulbja tēla ideja aizgūta no bareljefa, kas atradās uz kādreizējā Vecgulbenes muižas kroga fasādes. 1989.gadā pieņēma lēmumu atjaunot Gulbenes vēsturisko ģerboni ar sudraba gulbi uz melna vairoga.

Kas gulbju pilsētu vieno ar daudzām apdzīvotām vietām Latvijā? Vai dzelzceļš (bānītis) mudina atplaukt sirdīm dažādās valodās runājošiem, kā arī – kurā virzienā brauc latvieši, turklāt kopā ar mazākumtautību pārstāvjiem un ukraiņu bēgļiem? Vienīgais Baltijas valstīs regulāri kursējošais šaursliežu vilciens, tautā mīļi saukts par bānīti, kas nodrošina pasažieru pārvadājumus 33 kilometru posmā no Gulbenes līdz Alūksnei, vasaras sezonā piedāvājot reisus arī ar restaurēto tvaika lokomotīvi “Ferdinands”, ik dienas iepriecina gan pašmāju iedzīvotājus un ceļotājus, gan ārvalstu tūristus. Savas pastāvēšanas laikā atraktīvais vilcieniņš kļuvis ne tikai par vietējo cilvēku identitātes zīmi, bet arī nozīmīgu tūrisma objektu, ko iemēģinājuši daudzi Latvijas iedzīvotāji un cittautieši. Ik rudeni tuvi un tāli ciemiņi sumina bānīti dzimšanas dienā, bet šoruden 1. un 2.septembrī Gulbene, Stāmeriena un Alūksne ar plašām svinībām aicināja nosvinēt bānīša 120 gadu jubileju.

Mūs vieno sīkstums

 

Vai dzelzceļš vieno dažādu tautību cilvēkus, kā tas ietekmē pilsētas ekonomisko attīstību un cik toleranti esam pret cittautiešiem, kā arī to, kas Gulbeni vieno vai izceļ citu pilsētmāsu vidū, jautājām Gulbenes novada domes priekšsēdētājam ANDIM CAUNĪTIM.

Septembra sākumā svinējāt Gulbenes–Alūksnes bānīša 120 gadu jubileju. Kāpēc gulbenieši tik ļoti lepojas ar savu bānīti?
– Varam teikt, ka bānītis ir mūsu tūrisma mugurkauls – Baltijā vienīgā reāli funkcionējošā šaursliežu līnija, kas savieno Gulbeni ar Alūksni. Vietējie iedzīvotāji to tiešām ļoti bieži izmanto, piemēram, lai aizbrauktu sakopt tuvinieku kapus Litenē. Kamēr bānītis aizbrauc līdz Alūksnei un atbrauc atpakaļ, viņi visu jau izdarījuši un var braukt mājās. Citi ar bānīti brauc peldēties. Ikdienā pastāv reāla pasažieru plūsma. Protams, tā nav liela, jo arī iedzīvotāju skaits ir sarucis. Bānītis ir ļoti nozīmīgs tūrisma objekts. Ir svarīgi, ka jaunieši, apmeklējot interaktīvo centru “Dzelzceļš un tvaiks”, vairāk uzzina par dzelzceļa vēsturi. Mums visiem ir jāzina vēsture, bet jauniešiem jo īpaši.
Gulbenes iedzīvotājiem ir iespēja nedēļu nogalēs ar vilcienu aizbraukt arī uz Rīgu. Cik bieži gulbenieši to izmanto?
– No pirmdienas līdz piektdienai stāvlaukumā pie dzelzceļa stacijas novietotas daudzas automašīnas. Tās atstāj Gulbenes apkārtnē dzīvojošie cilvēki, aizbraucot strādāt uz Rīgu. Nedēļas beigās atgriežoties, viņi ar auto dodas tālāk, uz savām mājām. Diemžēl pagaidām vēl neesam vienojušies, lai vilciens pieturētu Jaungulbenē. Tādēļ Jaungulbenes iedzīvotājiem jābrauc līdz Gulbenei un tad atkal atpakaļ. Dzelzceļu izmanto gan strādājošie, gan studenti un citi jaunieši. Lēnām, bet dzelzceļa pasažieru apgrozījums palielinās.
Kad pats pēdējo reizi braucāt ar vilcienu?
– Braucu ar bānīti, nevis ar pasažieru vilcienu. Ar bānīti ļoti patīk vizināties manam jaunākajam dēlam. Bērniem šis vilciens vienmēr ir paticis. Pats pasažieru vilcienu biežāk izmantoju studiju laikos. Kad vēl bija vecā Ieriķu līnija, braucu no Rankas uz Rīgu. Tolaik pēc Lieldienu svētkiem nebija garantijas, ka tiksi autobusā, kas brauca no Rīgas. Visbiežāk vietu nebija un varēja palikt, stāvot pieturā. Savukārt vilcienā vienmēr varēja tikt iekšā. Studiju laikā katru dienu braucu no Rīgas uz Jelgavu. Ārzemēs dažreiz izmantoju ātrgaitas vilcienus, bet no Gulbenes līdz Rīgai iepriekšējo reizi braucu, dodoties uz Dziesmu svētkiem.
Savulaik šī dzelzceļa līnija savienoja Gulbeni, kā arī Balvus ar Krieviju. Tagad tā vairs nav. Mainījusies arī politiskā situācija. Tas, ka ar vilcienu vairs nevaram aizbraukt uz Krieviju, pēc Jūsu domām, ir labi vai slikti?
– Vienmēr esmu teicis, ka ar kaimiņiem vajadzētu uzturēt normālas attiecības. Droši vien tas notiks, kad Krievijā sāks pastāvēt demokrātija un cilvēkiem būs lemšanas tiesības. Nedrīkstam teikt, ka visi krievu vai, piemēram, romu tautības cilvēki, vai arī visi ierēdņi ir vienādi. Ir ļoti daudz labu cilvēku, zinātnieku, literātu arī Krievijā. Nezinu, vai mēs kaut ko iegūtu, ja šobrīd kursētu vilcieni uz Krieviju, bet ļoti ceru, ka ar laiku Krievija mainīsies un tur radīsies iespēja pie vadības nākt labiem cilvēkiem, mainot šīs lielvalsts attīstības scenāriju. Šobrīd šis ceļš ved uz nekurieni.
Kā dzelzceļa līnija Rīga–Gulbene ietekmē Gulbenes ekonomisko attīstību?
– Šobrīd to vairāk ietekmē lielā nepieciešamība pēc vagoniem. Granulu vešanai, graudu transportam pagājušajā rudenī nepietika vagonu. Transportējot graudus uz Rīgu ar automašīnu, viena tonna izmaksā aptuveni 15 eiro. Turpretim vedot ar vilcienu – no 4,5 līdz 5 eiro. Tā ir liela starpība.Taču nebija vagonu. Trīs lielajiem uzņēmumiem, kas iepērk graudus, transportēt tos ar automašīnām iznāk ne tikai dārgi, bet arī nevajadzīgi noslogo un bojā auto ceļus. Ar dzelzceļu tas būtu lētāk, bet nav vagonu. Tā pati situācija ir ar minerālmēsliem, tehnoloģisko sāli, ar ko kaisa ielas… Asfaltbetona rūpnīcai šķembas ved ar automašīnām, kaut gan līdzās ir dzelzceļa atzars un to varētu pievest vagonos.
Kā risināt vagonu trūkuma problēmu?
– Esam jau runājuši ar Satiksmes ministriju, un ceru, ka drīzumā kaut kas mainīsies. Tas ir līdzīgi kā ar kombainu – pavasarī to būtu gatavs aizdot jebkurš, bet vasaras beigās, saulainā laikā, to nedos neviens. Tāpat ar vagoniem. Tiklīdz ir sezonāls pieprasījums, tā visiem vajag.
Balviem nelīdzētu pat vagonu esamība, jo vienkārši vairs nav dzelzceļa. Vai piekrītat, ka Gulbenes uzņēmējdarbību dzelzceļa līnija ietekmē pozitīvi?
– Jebkura infrastruktūra, protams, ir labi. Šobrīd uz Rīgu jābrauc ar līkumu caur Pļaviņām, bet, ja būtu atstāta iepriekšējā Ieriķu līnija un no Gulbenes uz Rīgu ar vilcienu varētu aizbraukt divu ar pusi stundu laikā, es taču ar mašīnu uz Rīgu nedzītos. Braucot vilcienā, vari pagulēt, palasīt, nav jāsēž pie stūres. Arī ekonomiski ar auto vienam braukt ir neizdevīgi, turklāt vēl jādomā, kur to Rīgā novietot.
Agrāk, padomju laikā, kad dzelzceļš vēl savienoja ar Krieviju, tas bija nozīmīgs tautu pārvietošanās ceļš. Daudzi cittautieši atbraukuši, šeit arī palika. Cik daudznacionāla Gulbene ir šobrīd?
– Nevarētu teikt, ka esam ļoti latviski. Agrāk 1.vidusskolā mācījās latviešu, 2.vidusskolā – krievu plūsmas bērni. Taču integrācija ir notikusi. Ja nu vienīgi paaudze, kas šeit ieceļoja pēc kara, negrib mācīties latviešu valodu, bet tur neko nevar darīt. Paaudzēm mainoties, jaunieši ir integrējušies, sapratuši, ka, dzīvojot šeit, valoda ir nepieciešama un tās pārzināšana sniedz priekšrocības. Diemžēl angļu valodu latvieši zina labāk nekā dzimto – latviešu. Savukārt krievu valodu prot tikai krievu tautības jaunieši. Svešvalodas nezināšana mūs padara tikai nabadzīgākus, jo valoda jau nav vainīga. Jo vairāk valodu cilvēks pārzina, jo viņš ir garīgi bagātāks. Pie mums dzīvo arī citu tautību cilvēki, bet tāda īpaša sadalījuma nav, neizdalām viņus kaut kā īpaši. Arī nekādus nacionālos konfliktus neesam novērojuši.
Tāpat kā Balvu pusē un citur Latvijā, Gulbenē uz dzīvi apmetušies daudzi kara bēgļi no Ukrainas. Kā viņi integrējušies vietējā sabiedrībā?
– Uzskatu, ka abas puses saprotas labi. Daļa ukraiņu Latviju izmantoja tikai kā tranzītvalsti, dodoties tālāk uz Eiropu. Taču daudzi palikuši tepat, dzīvo mūsu bijušo skolu ēkās. Tā kā mums ir labas iestrādes basketbola jomā, vēlējāmies, lai ukraiņu bērni šeit brauc mācīties un spēlēt basketbolu. Nesen pie mums notika basketbola nometne, kurā mūsu un ukraiņu bērni trenējās kopā. Domāju, ka mūsu bērni izturas pret ukraiņiem ar sapratni.
Kā pašvaldība bēgļiem palīdz integrēties sabiedrībā?
– Piedāvājām latviešu valodas kursus, taču, ikdienā komunicējot, valodu iemācās diezgan ātri, sevišķi jaunieši. Piemēram, šajā pavasarī Rankas arodskolu meža mašīnu operatora specialitātē kāds ukraiņu jaunietis pabeidza ar ļoti labām sekmēm. Iespējams, strādājot ar tehniku, viņam valodu tik augstā līmenī zināt nemaz nevajag...
Karš Ukrainā un pašreizējā politiskā situācija pasaulē devusi diezgan pamatīgu triecienu Balvu puses uzņēmējiem. Kā tā ietekmējusi Gulbenes uzņēmējus?
– Mainījās visi materiālu piegādes ceļi un ātrums. Kaut vai, pasūtot kaut kādas detaļas no Itālijas, kur it kā piegādei nevajadzētu būt tik gausai, tas aizņem daudz ilgāku laiku nekā iepriekš. Tāpat izmainījās cenas. Elektrības, gāzes, degvielas cenas ir neprognozējamas. Bija jāmeklē alternatīva dažādiem materiāliem un piegādēm. Protams, ietekmēja arī pieaugošā inflācija, kas veicināja darbaspēka sadārdzināšanos. Tā bija ķēdes reakcija. Vairākiem uzņēmumiem, ja arī nav iestājusies pilnīga maksātnespēja, iet grūti vai smagnēji. Savulaik 2008. un 2009.gada krīzes laikā gan savu darbību izbeidza vairāki viesmīlības uzņēmumi. Sitienu pa viesmīlības biznesu un citām uzņēmējdarbības jomām izdarīja arī kovids. Karš un nestabilitāte kopumā mūsu uzņēmējdarbībai bija solis atpakaļ, un pagaidām izskatās, ka tāda ‘krīzīte’ joprojām ir ieilgusi. Neredzu, ka drīzumā kaut kas varētu strauji mainīties.
Kā karš Ukrainā ietekmēja pārrobežu projektu realizēšanu?
– Bijām jau saplānojuši pārrobežu projektu Stāmerienas pils atjaunošanai. Viss apstājās. Iesākto sadarbību pārtraucām. Arī pārrobežu projekta “Parki bez robežām” finansējumu nācās izmantot citādāk.
Kādas līdzības vai atšķirības saskatāt ar kaimiņpilsētu – Balviem?
– Vienmēr saku, ka latviešiem biežāk jāmeklē tas, kas mūs vieno. Kaut vai, pavērojot mūsu novadu tautu tērpus Dziesmu svētkos, saskatāmas līdzīgas nianses. Noteikti ir lietas, ka mūs vieno. Abas esam vidēja lieluma pilsētas, kas cīnās par labāku dzīvi. Mums ir diezgan līdzīgas bezdarba problēmas un to risinājumi. Iespējams,Balvu pusē uzņēmumu ir mazliet mazāk nekā pie mums, jo Latgale ir nedaudz depresīvāka, kaut gan tas ir pārāk skarbs vārds. Nereti Gulbeni arī pieskaita Latgalei. Domāju, ka pastāv sadarbības varianti ar katru no mūsu kaimiņpilsētām. Kaut kāda daļa, īpaši rugājieši, brauc uz Gulbeni strādāt vai izmanto kaut kādu infrastruktūru. Gulbenieši arī diezgan bieži aizbrauc uz Balviem, piemēram, iepirkties, apskatīt kādu muzeju vai kultūrvēstures objektu. Gulbeniešus bieži var satikt koncertos, kas notiek Alūksnē. Kad pašu mājas jau iepazītas, gribas aizbraukt pie kaimiņiem. Zemes mīlestība, sīkstums, neatlaidība ir tas, kas vieno visus latviešus, vai tie ir Balvu, vai Gulbenes puses iedzīvotāji. Šīs īpašības ļauj šeit turēties, dzīvot un turpināt cīnīties.
Kā Jūsu pašvaldība sadarbojas ar Balviem?
– Sadarbojamies sporta jomā, piemēram, futbolā. Abu pilsētu pensionāri ir ļoti draudzīgi savā starpā. Sadarbojamies gan kultūras, gan izglītības jomā. Sazināmies, komunicējam, dalāmies ar pieredzi, kas mums izdodas vai neizdodas.
Ar ko Gulbene izceļas citu pilsētmāsu vidū?
– Esam ļoti zaļa pilsēta. Mums ir daudz skvēru un parku. Iespējams, tie vēl nav līdz galam sakopti. Ja milzīgā Spārītes parka daļa jau ir sakopta, tad Emzes parkā to tikai sākam darīt. Mūsu sporta skolai ir laba dienesta viesnīca, laba sporta zāle un brīnišķīgs parks. Viss ir tuvumā. Daudzi sportisti par to teikuši atzinīgus vārdus. Protams, lepojamies ar savu bānīti, dzelzceļa staciju, kā arī ar savu vēsturisko mantojumu. Gribētos, lai vairāk attīstās Gulbenes vēsturiskais centrs ap Vecgulbenes muižu. Esam iesākuši Sarkanās pils renovācijas projektu. Kā būs ar Baltās pils likteni, vēl nezinām, bet prieks, ka uzņēmēji varēja atjaunot manēžas telpu un pašreiz tur sekmīgi saimnieko. Esam pamanāmi arī sporta jomā. Lepojamies ar mūsu basketbola klubu “Gulbenes buki”, kas nosvinējis 30 gadu jubileju. Ikvienā Latvijas basketbola komandā spēlē kāds no “Gulbenes bukiem”. Prieks, ka “Gulbenes bukos” vienmēr spēlējuši pašu puikas nevis viesspēlētāji, kā citur. Esmu gandarīts par komandas pēctecību. Ja savulaik biatlons mums apsīka, jo neizveidojās pēctecības, tad basketbolā tā ir. Tāpat lepojamies ar ziemas ralliju “Sarma”, kas jau ir visiem zināms brends, kā arī ar saviem BMX braucējiem.
Vai gulbju pilsētā dzīvo gulbji?
– Šobrīd mums ir viens melnais un baltie gulbji. Diemžēl viens no diviem uzdāvinātajiem melnajiem gulbjiem ziemas periodā savārga un neizdzīvoja. Otrs gulbītis dzīvo, bet skumst. Izskanējis priekšlikums iegādāties otru gulbi, bet baidāmies, ka vecuma starpības dēļ viņi varētu nesadzīvot. Tāpēc pagaidām melnais gulbis ir viens.
Kad pēdējo reizi viesojāties Balvos un kādā nolūkā?
– Kādreiz aizbraucu uz Balvu veikaliem. Jums ir labāki drēbju veikali, sevišķi vīriešiem. Nereti aizbraucu pie kolēģiem darba darīšanās. Mēnesī divas vai trīs reizes dodos uz Balviem.
Kāds Jums radies iespaids par Balviem?
– Vienmēr var būt lietas, kas ir vairāk vai labāk, bet patīk, ka pie jums tiek padomāts, kur atpūsties vai izklaidēties. Balvos notiek dažādi sporta pasākumi, piemēram, pludmales volejbols, ko labprāt paskatos. Atšķirība starp Gulbeni un Balviem ir uzņēmējdarbības jomā. Varbūt es nezinu, bet Balvos neesmu pamanījis lielākus uzņēmumus. Gulbenes pilsētā arī tādu nav, tomēr piepilsētā – Lizumā, Stradu pagastā, Beļavā – mums ir uzņēmumi. Ja kādreiz Balvos bija kārtīga ražotne – gaļas kombināts, tad tagad man ilgi jākasa aiz auss, lai varētu nosaukt kādu kārtīgu uzņēmumu. Zinu, ka pagastos ir zemnieki, bet par citiem grūti kaut ko pateikt.

Ukraiņu bēgļi sāk iesakņoties

 

Gulbenes novada pašvaldības Īpašumu pārraudzības nodaļas vadītājs KRISTAPS DAUKSTS, kurš nodarbojas ar Ukrainas kara bēgļu izmitināšanas jautājumiem, atklāj, ka šobrīd Gulbenē un novadā dzīvo diezgan liels skaits ukraiņu. Aptuveni 85 kara bēgļi izmitināti bijušajā Rankas profesionālajā vidusskolā. Kādreizējās Rēveļu pamatskolas telpās un Druvienas vecajā skolā katrā dzīvo aptuveni 20 bēgļi. Aptuveni tikpat – arī Gulbenes pilsētā, bet Lejasciemā apmetušies uz dzīvi aptuveni 10 ukraiņu bēgļi. K.Dauksts skaidro, ka arī Galgauskā dzīvo ukraiņi, ko uzņēmējs piesaistījis darbam uzņēmumā “Avoti”. Lai gan bēgļu skaits pastāvīgi mainās, šobrīd jaunpienācējus uzņem tikai izņēmuma gadījumos, jo iespējamās izmitināšanas vietas ir aizpildītas. Vairums Gulbenē un novadā dzīvojošo ukraiņu ir atraduši darbu un sākuši šeit iesakņoties.

Cik daudzi Ukrainas kara bēgļi atraduši darbu Gulbenē vai novadā?
– Pats esmu no Rankas, tāpēc zinu, ka praktiski visi tur izmitinātie ukraiņu vīrieši strādā. Mājās palikušas tikai sievietes, kuras pieskata bērnus. Viņi atraduši darbu vai nu uzņēmumā “Avoti”, vai mežizstrādes uzņēmumos, arī “Rankas pienā”, Ķelmēnu maizes ceptuvē, kā arī līdzās esošajā Variņu kokzāģētavā. Visādā ziņā bēgļu materiālais stāvoklis ir uzlabojies. Atceros, kad šos cilvēkus tikko atvedām no robežas, pie dienesta viesnīcas Rankā, kur tolaik dzīvoja aptuveni 100 cilvēki, bija novietotas kādas četras automašīnas. Tagad to tur ir pilns, jo gandrīz visi ir nopirkuši auto. Zinu ukraiņus, kuri jau iegādājušies dzīvokļus Gulbenes novadā. Katrā no izmitināšanas vietām piesaistīti koordinatori, kuri nodarbojas ar palīdzību bēgļiem.
Kā gulbenieši izturas pret bēgļiem?
– Neesmu dzirdējis par jebkādiem incidentiem. Arī paši ukraiņi ir izpalīdzīgi un draudzīgi. Iespējams, sākumā vietējie iedzīvotāji izrādīja lielāku interesi – brauca skatīties, kas notiek bēgļu izmitināšanas vietās, bet tagad vairs nē. Visādā ziņā neko sliktu neesmu dzirdējis.
Arī Gulbenes ekonomikai labi. Bijušās skolu ēkas tagad ir apdzīvotas, vietējiem uzņēmumiem labākas iespējas atrast strādniekus…
– Jā, domāju, tā ir. Daudzi ukraiņi atraduši darbu apkārtnē. Viņi droši vien arī meklē, kur labāk, bet, ja uzņēmēju un darbinieku viss apmierina, viņiem saskan, tad viss ir kārtībā. Zinu arī ukraiņus, kuri nokārtoja tiesības, lai strādātu uz meža tehnikas. Kaut kā viņi šeit iekārtojas.
Varbūt nodarbojoties ar bēgļu izmitināšanu, arī pats esat ieguvis ukraiņu draugus?
– Ir daži ukraiņi, ar kuriem, braucot no robežas, pa ceļam iznāca tā vairāk parunāt. Apmainījāmies ar kontaktiem. Viņi cenšas uzturēt saikni. Kādreiz, esot Gulbenē, man uzzvana. Kopumā ukraiņi ir ļoti sabiedriski un draudzīgi. Vienīgi pašā sākumā pie mums bija atbraukuši aptuveni 30 vīri no Aizkarpatiem. Ar tiem mums gāja visādi. Šie bēgļi negribēja ne pabalstus, ne palīdzību darba meklēšanā. Viņi staigāja pa sētām, piedāvājot remontdarbus. Vairākus cilvēkus arī piekrāpa. Lika jumtus, pēc tam jumti tecēja. Kas tik te nenotika! Viņi par sevi neko nestāstīja, bija grūti ar viņiem rēķināties – varēja pazust uz vairākiem mēnešiem, tad atkal uzrasties. Tagad šie bēgļi ir kaut kur aizbraukuši, nezinu, kurp devušies.
Kādu tautību pārstāvji vēl dzīvo Gulbenē un novadā?
– Te dzīvo arī krievu un romu tautības cilvēki, bet visi sadzīvo draudzīgi. Par nacionālas dabas konfliktiem neesmu dzirdējis.

Izdomāja, atpūšoties Ēģiptē

 

Savdabīgu, ar vilcieniem saistītu uzņēmējdarbības risinājumu atradusi vietējā uzņēmēja LINDA KĻAVIŅA, kura 27.jūlijā Gulbenes dzelzceļa stacijas tuvumā atvēra kafejnīcu “Vagonā”. Šāds nosaukums pilnībā atbilst jaunajam ēdināšanas uzņēmuma konceptam, jo tas patiešām izvietots vecā, pārbūvētā dzelzceļa vagonā.

Kafejnīcas īpašniece Linda Kļaviņa stāsta, ka ideja radās nejauši, atpūšoties Ēģiptes kūrortā: “Sēžot pie jūras, sapratu, – tas ir tas, ko vēlos izdarīt. Sākumā nolēmu izveidot kafejnīcu furgonā, bet tas nešķita pārāk interesanti. Tad ienāca prātā, ka varētu pamēģināt ar vagonu. SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis”neatteica iznomāt vecu, vairs neizmantojamu koka vagonu, kurā tobrīd pat bija salapojis liels koks. Izjaucām to līdz pat karkasam. Kādam uzņēmumam pasūtījām apstrādāt karkasu ar smilšu strūklu. Paši to nokrāsojām, bet pārējos darbus uzticējām Litenes meistaram Gunāram Aizupietim ar komandu, jo paši no šādiem darbiem neko nesaprotam.” Kopā ar domubiedriem Linda pārdomāja katru detaļu, lai padarītu kafejnīcas telpas pēc iespējas autentiskākas. Šim nolūkam nācās pašiem izbūvēt dzelzceļa sliežu posmu, uz kā novietot vagonu. Tas nebija tik vienkārši, kā sākumā šķita. “Mācījāmies, kā pareizi salikt gultņus. Ja sākumā domājām, ka sliedes uzbūvēsim vienā dienā, tad beigās tikai gultņus likām visu dienu, lai būtu precīzi un līdzeni. Beigās palīgā tomēr atnāca SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis”,” atklāj kafejnīcas īpašniece.
Linda labi iepazinusi viesmīlības un ēdināšanas biznesu, studējot tūrismu. Studiju prakses laikā viņa strādājusi gan ēdināšanas uzņēmumos, gan viesnīcās: “Vēroju, kā notiek visi procesi, kā formē ledusskapjus, kā dara pārējo. Kādu brīdi pastrādāju kafejnīcā par apkopēju. Arī tas bija vērtīgi.”
Lindai šī nav pirmā uzņēmējdarbības pieredze. Jau sešus gadus viņa vada SIA “Lasertag Latgale”. Savas zināšanas par dzelzceļiem un vilcieniem viņa smēlusies, strādājot Alūksnes bānīša stacijā par gidi: “Ļoti labi pārzinu bānīša vēsturi, kādas ir cilvēku plūsmas, cik bieži cilvēki brauc ar bānīti, kas viņus interesē. Bieži man jautāja, – ja ar bānīti atbrauksim uz Gulbeni, vai mums būs kur paēst? Sapratu, ka stundas laikā nav iespējams aiziet līdz tuvākajai kafejnīcai. Tagad to var izdarīt pie mums, bet pēc tam doties ar bānīti atpakaļ.”

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

NeSalauztā sirdslīnija (01.09.2023.)

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Tas tur un nelaiž vaļā

Pietiek vien ar aizdomām par nopietnu slimību, lai rastos daudz stresa, bet vēl lielāka neziņa un bezcerība pārņem, kad ārstu konsīlijs pasludina, – jūs sirgstat ar retu saslimšanu. Kā pārvarēt pirmo izmisumu, dzīvot un sadzīvot ar šādu diagnozi?

Neļauj bailēm ņemt virsroku

 

Kaut arī šī nav viena no viņas labajām dienām, VINETA TANNE savās mājās Lēdmanē mūs sagaida ar gaišu smaidu un laipnu piedāvājumu pēc garā ceļa iemalkot kafiju. Lai arī viņas kustības šķiet nedaudz gausākās nekā citiem, Vineta neatstāj smagi slimas sievietes iespaidu. Brīžiem pat grūti noticēt, ka katru savas dzīves dienu viņa pārvar grūtības, ko rada smaga iedzimta sirdskaite un tagad arī viena no reti sastopamajām slimībām – pulmonālā jeb plaušu arteriālā hipertensija, kam nesen pievienojies arī diabēts. Ivetas stāsts vēlreiz atgādina, ka jāizbauda katrs likteņa piešķirtais mirklis, neļaujot bailēm ierobežot vēlmi dzīvot pilnvērtīgi.

Prognozēja, ka nodzīvos trīs mēnešus
Retā slimība – pulmonālā arteriālā hipertensija – Vinetai izveidojās kā sekas iedzimtajai sirdskaitei, ko viņai konstatēja piedzimstot. Kad mazulīte pārvarēja ārstu prognozēto trīs mēnešu dzīvildzes slieksni, viņi pieļāva, ka labākajā gadījumā meitene sagaidīs savu trešo dzimšanas dienu, bet tas arī viss… Spītējot mediķu prognozēm, Vineta izrādījās cīnītāja. Sasniegusi 10 gadu vecumu, viņa tomēr nonāca kritiskā stāvoklī, ko izdevās pārvarēt, pateicoties Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā veiktajai sirds asinsvadu operācijai, kas uzlaboja asinsapgādi, tomēr nelikvidēja galveno sirds defektu. “Savukārt padsmitnieces vecumā vairs negribēju operēties. Tā tas defekts sirdī palika,” paskaidro Vineta, piebilstot, ka joprojām nav pārliecināta, vai toreizējais lēmums bija pareizs: “Kas to zina – varbūt pēc operācijas būtu bijis labāk, bet varbūt nē.” Lai vai kā, Vineta turpināja izbaudīt katru likteņa piešķirto dienu – mācījās skolā, satikās ar draugiem, gāja uz ballēm, piedzīvoja pirmo mīlestību, ceļoja. Sasniegusi 63 gadu vecumu, viņa spriež, ka līdzšinējais mūžs bijis notikumiem un emocijām piepildīts – strādāti mīlami darbi, piedzīvotas divas laulības, apceļotas tuvākas un tālākas valstis. Turklāt veselības problēmas liktenis dažkārt kompensējis ar citām lielākām vai mazākām veiksmēm. Piemēram, darba piedāvājumi daudzreiz nākuši paši no sevis, bez lielas piepūles. Jaunībā enerģijas viņai bijis daudz, un, kaut arī savulaik, dzīvojot Rīgā, vīrs piedāvāja sēdēt mājās, Vineta atrada darbu Latvijas Valsts vēstures arhīvā par fondu glabātāju. Viņa ir strādājusi par audzinātāju ģimenes kopmītnē, vēlāk par kopmītnes vadītāju, arī vietējā bibliotēkā un citur: “Kaut kā visi darba piedāvājumi nāca paši, nebija laika pat padomāt. ” Vēlāk, iesaistījusies vietējās vēlēšanu komisijas darbā, ar laiku viņa kļuva par komisijas priekšsēdētāju. “Mani ievēroja toreizējais Ogres izpildkomitejas priekšsēdētājs Kalniņš un piedāvāja strādāt izpildkomitejā par dzīvokļu inspektori,” atmiņās dalās Iveta. Pēc kāda laika, piekritusi aizvietot nesen no darba aizgājušo toreizējās domes priekšsēdētājas sekretāri, Vineta to turpināja darīt 26 turpmākos savas dzīves gadus līdz pat plaušu arteriālās hipertensijas diagnozes uzstādīšanai 2015.gadā.

Plaušas kā tuberkulozes slimniecei
Pirms dažiem gadiem Vinetas kardioloģei pirmo reizi radās aizdomas par reto slimību, tādēļ viņa nosūtīja pacienti veikt ehokardiogrammu uz P.Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu. Tur dakteris Pēteris Stradiņš kopā ar kolēģiem, apstiprinājuši verdiktu – pulmonālā arteriālā hipertensija, nosūtīja Vinetu turpmākai ārstēšanai pie kardiologa – konkrētās retās slimības speciālista, reto slimību centra vadītāja, kardiologa, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesora Andra Skrides. Vineta apgalvo, ka jaunā diagnoze viņu nemaz tik ļoti nešokēja, jo jau bija pieradusi pie dažādiem likteņa sitieniem un ikdienas cīņas ar slimību: “Nodomāju, – kā ir, tā jādzīvo.” Viņa neslēpj, ka diagnozes uzstādīšana prasījusi kādu laiku, jo sākusi sliktāk justies jau krietnu laiku pirms tam. Arī iepriekšējie plaušu rentgeni uzrādījuši baisas ainas, kas līdzinājušās tuberkulozei pēdējā stadijā. Tomēr īstā diagnoze tā arī paslīdēja garām nepamanīta. Tikai daktera Skrides uzraudzībā sākās nopietna ārstēšana. “Dakteris Skride man veica sirds zondēšanu un nozīmēja zāles. Tā viņš mani tik ilgi ir uzturējis pie dzīvības,” teic savam ārstam pateicīgā paciente. Arī ar to Vinetas veselības problēmu saraksts nebeidzās, jo 2019.gadā to papildināja cukura diabēts, bet iepriekšējām ārstnieciskajām procedūrām pievienojās ikdienas insulīna devu ievadīšana.

Sirdskaiti vairs neņēma galvā
Gadu gaitā Vineta bija iemācījusies sadzīvot ar savu sirdskaiti, to vairs īpaši neņemot galvā, jo gribēja baudīt parastu dzīvi tāpat kā citi. Kaut arī slimība sagādāja zināmus ierobežojumus, piemēram, grūtības, kāpjot pa trepēm, aizliegumu nodarboties ar sportu un citus, Vineta centās neļauties bailēm. Līdz ar jaunās diagnozes uzstādīšanu viņai nākas dzert vēl vairāk zāļu, bet grūtajās dienās, sevišķi mitrā vai karstā laikā, lietot skābekļa koncentratoru, kas atvieglo elpošanu. Pazeminātajam skābekļa saturam asinīs viņas organisms ir pielāgojies: “Ja citiem, skābekļa saturācijai samazinoties zem 92, jāsauc ātrie, tad man visu laiku būtu jāguļ slimnīcā, jo man normālā stāvoklī skābekļa saturs ir 87. Tā arī dzīvoju.” Neraugoties uz visām grūtībām, Vineta dara gandrīz visu, ko citi, tikai lēnāk, ar apdomu: “Kad ir duka, tad daru, kad nav – nedaru.” Viņa priecājas par vīra palīdzību, kurš uzņemas lielu daļu ikdienas darbu, sevišķi smagākos, piemēram, zāliena pļaušanu. Viņš cenšas iepriecināt sievu ar maziem, patīkamiem pārsteigumiem, īpaši dienās, kad viņa jūtas slikti. Piemēram, pārnācis no darba skolā, kur strādā par saimnieku, uzdāvina skaistu puķi. Vineta nespēj iedomāties dzīvi bez vīra atbalsta, jo īpaši tādēļ, ka viņš ir vienīgais un vistuvākais cilvēks.

Liktenis nebija lēmis
Šobrīd Vineta kopā ar vīru dzīvo viņa vecāku būvētajā mājā, ko apjož brīnišķīgs dārzs ar mazu, bet gleznainu ūdensrožu dīķīti, sakņu dārzu, divām siltumnīcām, krāšņām puķu dobēm un augļu dārzu. Lai gan viņus nereti apciemo vīra meita no iepriekšējās laulības un mazmeitiņas, pašai savu bērnu Vinetai nav. Bet viņa mēģināja. “Knapi sasniegusi 18 gadu vecumu, dzīvojot ar pirmo vīru, paliku stāvoklī. Kad aizgāju uz poliklīniku, dakteri, sasaukuši konsīliju, pateica, ka bērnu iznēsāt un dzemdēt nedrīkstu. Kad man bija 20 gadi, otrreiz, palikusi stāvoklī, nolēmu pie ārstiem vairs neiet, jo zināju, ko viņi teiks. Piecus mēnešus nekur negāju, bet tad sākās problēmas, un mani ar ātrajiem aizveda uz stradiņiem. Tur līdz septītajam grūtniecības mēnesim mani turēja gultas režīmā cerot, ka varbūt kaut kas izdosies. Bērniņš piedzima ar ķeizargriezienu, bet meitenītei konstatēja vēl lielāku sirdskaiti nekā man. Tikko piedzimusi, viņa nomira,” skaudro stāstu atklāj Vineta. Ar to viņas mēģinājumi tikt pie mantiniekiem beidzās.

Desmit tūkstoši – par trim paciņām
Kad retās slimības diagnoze bija uzstādīta, daktera Andra Skrides vadībā sākās cīņa par Vinetas dzīvildzes pagarināšanu. Viņai ir nozīmēti medikamenti, un daži no tiem ir ļoti dārgi. Viņa ir pateicīga, ka šobrīd tos apmaksā valsts: “Mūsu valstij esmu ļoti neizdevīgs iedzīvotājs, jo man nepieciešamas tik daudzas kompensējamās zāles. Ir vienas zāles, kuras izmaksā 10 tūkstošus eiro par trim kārbiņām, bet es maksāju tikai 73 centus.“
Aptuveni divus gadus Vinetai tiek apmaksāta arī skābekļa terapija, jo pirms tam skābekļa balonu varēja iznomāt tikai par maksu. Medicīnai attīstoties, tiek izgudroti aizvien jauni medikamenti, ko ārstējošais ārsts izraksta savai pacientei. Morālo un informatīvo atbalstu Vineta gūst Pulmonālās hipertensijas biedrībā. Kaut arī ne vienmēr ir spējīga apmeklēt tās rīkotās aktivitātes, viņa labprāt piedalījās 4.augustā notikušajās biedrības 12 gadu jubilejas svinībās. Tomēr pārsvarā saziņa notiek telefoniski. Vineta ir ļoti pateicīga biedrības vadītājai Ievai Plūmei, kura nemitīgi cīnās par šīs diagnozes slimnieku tiesībām, un nereti piezvana viņai, lai apjautātos, kā klājas.
Vineta neko nepārmet nedz pašreizējai valsts medicīnas sistēmai, nedz ārstiem: “Attiecībā uz sevi nevaru teikt nevienu sliktu vārdu. Vienmēr visur esmu pieņemta un uzklausīta.” Šobrīd retās slimības paciente ir ļoti atkarīga no mediķiem, atzīstot, ka vairāk par plaušu hipertensiju viņu nomoka sirds aritmija. Katras lēkmes laikā viņai jādodas uz slimnīcu, kur kopējā narkozē, pielietojot elektrokardioversiju jeb elektrošoka metodi, sirdsdarbību atkal normalizē. Līdz šim šāda procedūra viņai veikta jau 19 reizes.

Būs lemts – nāve panāks jebkur
Spītējot nepieciešamībai pastāvīgi atrasties mediķu uzraudzībā, Vineta kopā ar vīru krustu šķērsu izbraukājusi Eiropu, ne tikai lidojot ar lidmašīnu, bet arī braucot ar autobusu, kurā jāguļ septiņas naktis. “Tagad es to vairs nevarētu, bet agrāk ļoti patika ceļot. Braucām līdz trīs reizēm gadā.” Viņa atklāj kādu stāstu, kas apliecina, cik daudz atkarīgs no cilvēka attieksmes pret savu slimību: “Mana kardioloģe pastāstīja, ka vienam no viņas pacientiem ir tāda pati diagnoze kā man, bet viņš, atšķirībā no manis, tikai sēž mājās un no visa baidās.” Turpretim Vinetu neviena no baisajām diagnozēm neatturēja no pasaules izzināšanas un dzīves baudīšanas: “Ja tur, augšā, ir nolemts, kad tev pienāks gals, tad nav svarīgi, vai tu sēdi istabā, vai kaut kur brauc. Tas vienalga pienāks.” No turpmākas ceļošanas viņu neatturēja pat nokļūšana ārzemju medicīnas iestādēs: “Vienreiz slimnīcā nonācu, esot Ēģiptē. Otrreiz aritmijas lēkme piemeklēja Horvātijā.” Tomēr gluži visu, ko ceļojumā darīja pārējie, viņa nevarēja atļauties, piemēram, Tenerifē uzbraukt kalna virsotnē, jo tur ir retināts gaiss.
Vinetai šķiet, ka augšā viņu kāds sargā: “Kopā ar draudzeni, esot Romā, ļoti gribēju uzkāpt katedrālē, kur bija jāpārvar vairāk nekā 360 pakāpieni. Draudzene ieteica nemēģināt. Taču nolēmusi, ka Romā esmu vienreiz dzīvē, to izdarīju. Lai gan esmu kristīta un iesvētīta, nevaru teikt, ka esmu fanātiska ticīgā, bet tajā mirklī jutu, ka kāds no mugurpuses mani stumj. Turklāt, kāpjot uz augšu un ejai sašaurinoties, nevari apstāties un palaist citus garām. Es uzkāpu un pat nebiju pārgurusi,” neparasto gadījumu atklāj Vineta, pēc brīža pastāstot vēl vienu: “Pieņemšanā pie pāvesta Vatikānā, kur ciemojos kopā ar bērnu kori, draudzene fotografēja ar dārgu fotoaparātu, bet es – ar savu ziepjutrauku. Man perfekti izdevās visas fotogrāfijas, bet viņai – neviena. Jocīgi, vai ne?!”
Bez liekām raizēm Vineta pārdzīvoja arī kovida pandēmijas gadus. Viņa saņēma ārstu noteiktās vakcīnas, bet īpaši nedrebēja bailēs saslimt ar neganto vīrusu. Lai gan valkāja masku un ievēroja citus valstī noteiktos ierobežojumus, tāpat nereti apciemoja draugus un paziņas. Vienreiz gan, nonākot slimnīcā ar kārtējām sirds problēmām, kovida tests izrādījās pozitīvs, kaut gan bez jelkādiem slimības simptomiem. Pēc sirdsdarbības normalizēšanas Vinetu nogādāja Austrumu slimnīcas kovida nodaļā, kur, nogulējusi vairākas dienas, viņa atteicās no turpmākās ārstēšanas un ar slimnīcas transportu tika nogādāta mājās.

Varbūt būtu labāk nepamosties…
Visiem zināms, ka pozitīvas emocijas uzlabo veselību, turpretim negatīvas – kaitē. Daudz mīļuma pilnu brīžu Vinetai sagādā viņas mājdzīvnieki – rudais runcis Brencis un 17-gadīgais suns Robis. Taču vienmēr jārēķinās, ka viņu aiziešana var izraisīt pamatīgas veselības problēmas. Tā notika pavisam nesen, pirms dažām nedēļām, kad pēkšņi aizsaulē devās ģimenes mīlule – 16-gadīga Džeka Rasela šķirnes kucīte Bembija. “It kā ar prātu saprotu,– vecs sunītis, tā tam jānotiek, bet naktī pēc viņas nāves man uznāca lēkme. No rīta braucām uz slimnīcu,– šoreiz, lai sakārtotu manu veselību. Teicu,– ja pārdzīvošu mājdzīvniekus, nevienu vairs vietā neņemšu,” apgalvo četrkājaino mājas mīluļu saimniece.
Vinetas slimības ierobežo arī vaļasprieku izvēli. Viņa nedrīkst pat adīt, jo tas ietekmē sirdsdarbību: “Mācoties 4.klasē, adīšanas nodarbības laikā mani no klases pa taisno aizveda uz slimnīcu,” atceras sieviete. Agrāk Vinetai patika likt puzles. Taču pēdējā laikā, kļūstot gausākai, pēc visu mājas darbu paveikšanas tam neatliek laika. Tagad Vineta izvairās arī no lielu kultūras pasākumu apmeklēšanas, lai kā arī to gribētos: “Tajos gandrīz visos skan skaļa, ritmiska mūzika, un šī vibrācija izsit manu sirdi no vietas.” Agrāk viņa izmantoja katru izdevību kopā ar vīru uzdancot ballē vai piedalīties darba pasākumos. Tagad tam visam pielikts punkts. Pēc dabas būdama sabiedriska, visu mūžu strādājusi ar cilvēkiem, Vineta reizēm skumst pēc tiem laikiem. Tādēļ šobrīd ar vislielāko prieku savās mājās uzņem draudzenes, kuru viņai netrūkst.
Ne vienmēr Vineta ir optimistiski noskaņota, reizēm uzmācas arī drūmas domas: “Dažkārt, kad jūtos pavisam slikti, nodomāju, – cik labi būtu, ja kardioversijas laikā varētu nepamosties no narkozes. Man tas būtu labākais risinājums.” Šādiem brīžiem viņa tiek pāri pašas spēkiem, neapgrūtinot citus. Pat runājot par tik skumju tēmu, Vineta nebaidās pajokot, izstāstot kādu stāstu: “Tēva vecāsmātes, kura nodzīvoja 103 gadus, meita, būdama diezgan slinka, negribēja ravēt dārzus, bet tas bija jādara. Kādu laiku paravējusi, viņa teica: “Nē, grūti. Jāiet ‘mirīt’ nost.” Tad, apgūlusies gultā, lūdzās: “Nāvīt! Nu kur tu esi? Kāpēc nenāc?” Nedaudz pagulējusi un sapratusi, ka nāve nenāks, gājusi atpakaļ ravēt…”

 

Pulmonālā hipertensija
Pulmonālā hipertensija (PH) ir sindroms, kuru raksturo asinsspiediena paaugstināšanās plaušu artērijās – asinsvados, kas nogādā venozās asinis no sirds labā kambara uz plaušām. Jo augstāks spiediens ir plaušu artērijās, jo smagāk jāstrādā sirdij, lai piegādātu asinis ķermenim. Tiek traucēta organisma apgāde ar skābekli un sašaurinās plaušu asinsvadi, kas var radīt trombozes risku. PH var skart cilvēkus jebkurā vecumā – gan pieaugušos, gan bērnus. Pulmonālā arteriālā hipertensija (PAH) – visretāk sastopamā un viena no ātrāk progresējošajām PH formām. Mirstība slimniekiem ar PAH var sasniegt augstākus rādītājus nekā mirstība ar atsevišķām vēža formām, ieskaitot krūts un kolorektālo vēzi. Slimības simptomi ir nespecifiski un sākotnēji to bieži jauc ar citām sirds, plaušu vai hematoloģiskām saslimšanām. Biežākie simptomi ir elpas trūkums, hronisks nogurums, sāpes krūtīs, sirdsklauves, ģīboņi, lūpu cianoze (zilgana nokrāsa).
(Latvijas Reto slimību speciālistu asociācija)

 

Retās slimības
Retās slimības ir dzīvību apdraudošas, hroniski novājinošas, reti sastopamas un ar augstu sarežģītības pakāpi. Pasaulē ir zināmas 6000 – 8000 reto slimību diagnozes, un tās skar aptuveni 6 – 8% iedzīvotāju. 80% no tām ir ģenētiski izraisītas saslimšanas, un 50% gadījumu tās skar bērnus. Daļa slimību nav dzīvībai bīstamas, daļu slimību simptomus iespējams novērst, lietojot medikamentus, taču lielāko daļu no tām izārstēt nevar, bet ar atbilstošu ārstēšanu un medicīnisku aprūpi var uzlabot pacientu stāvokli. Neskatoties uz to, ka saslimšanas ir reti sastopamas, saskaņā ar aprēķiniem Latvijā aptuveni 67-113 tūkstošus iedzīvotāju kādā viņu dzīves posmā skar kāda reta saslimšana.
(Latvijas Reto slimību alianse)

Apvienojās, lai ietekmētu lēmējvaru

 

Pulmonālās hipertensijas biedrība, kas dibināta 2011.gadā, šobrīd apvieno 51 cilvēku ar retu slimību – plaušu hipertensiju, kā arī šo cilvēku tuviniekus un speciālistus. Biedrību dibinājām, jo pirms 12 gadiem šiem pacientiem bija apgrūtināta pieejamība zālēm un ārstēšanai. Sapratām, ka ir jāapvienojas, lai ietekmētu lēmumu pieņēmējus un cīnītos savas veselības labā. Šo gadu laikā esam panākuši, ka mūsu diagnozes zāles ir iekļautas valsts kompensējamo zāļu sarakstā un ļoti specifiski, dārgi preparāti ir iekļauti Reto slimību zāļu programmā.
Agrāk valsts neapmaksāja skābekļa koncentratorus tiem, kam nepieciešams. Ar fonda “Ziedot.lv” atbalstu esam iepirkuši vairākus skābekļa aparātus, ko izsniedzām uz mājām pacientiem, kam ārsti bija noteikuši šo papildu terapiju. Sadarbojāmies ar Labklājības ministriju un Vaivaru Tehnisko palīglīdzekļu centru, lai skābekļa koncentratorus iekļautu valsts apmaksāto tehnisko palīglīdzekļu sarakstā. Kopš pandēmijas, kad skābekļa aparāti bija ļoti pieprasīti, valsts izpildvara un lēmumu pieņēmēji saprata, ka tie ir nepieciešami. Mēs, kas par to atgādinājām jau vairākus gadus, beidzot tikām sadzirdēti, un jau divus ar pusi gadus sirds un plaušu pacientus, kuriem tas nepieciešams, valsts nodrošina ar skābekļa koncentratoriem. Tos izsniedz Vaivaru Tehnisko palīglīdzekļu centrs.
Biedrība aktīvi nodarbojas ar pacientu un sabiedrības izglītošanu, izdodam bukletus par slimību, tās diagnostiku, vingrojumiem cilvēkiem ar plaušu hipertensiju, skaidrojam, ko nozīmē šī diagnoze. Esam izveidojuši rokasgrāmatu reto slimību pacientiem. Tikko laidām klajā materiālu par to, kā top jaunas zāles un kas ir klīniskie pētījumi. Savu darbību nodrošinām ar projektu un grantu atbalstu. Rīkojam veselības profilakses pasākumus. Ik gadu maijā organizējam Pasaules pulmonālās hipertensijas dienu, kurā notiek dažādas izglītojošas aktivitātes. Šogad sarīkojām izbraukumu uz Ragakāpas dabas parku, kur notika tikšanās ar kardiologu, psihoterapeitu un rakstnieku. Staigājām priežu ielokā, vingrojām un runājām par sirds veselību.
Šobrīd mūsu mērķis ir panākt, lai valstī notiek kompleksa, multifunkcionāla plaušu hipertensijas pacientu aprūpe dinamiskā ārstu un speciālistu sadarbībā. Tas pacientiem būtu nozīmīgi. Vēlamies, lai valstī būtu fizioterapijas programma plaušu hipertensijas pacientiem. Latvijā pētniecības līmenī šāda programma jau ir izstrādāta un pierādīta kā efektīva.
Esmu arī Latvijas Reto slimību alianses valdes locekle un pirmā šīs organizācijas valdes priekšsēdētāja. Reto slimību alianse dibināta 2014.gadā un šobrīd apvieno 15 organizācijas. Statistikas aplēses liecina, ka Latvijā ar retām slimībām slimo no 90 līdz 130 tūkstošiem cilvēku, tanī skaitā bērni, jo 70% gadījumu retās slimības ir ģenētiskas. Pārstāvam šo diezgan lielo mērķagrupu. Nodarbojamies ar informatīvi izglītojošām lietām, piemēram, ik gadu februāra pēdējā dienā rīkojam Reto slimību dienu. Nozīmīga organizācijas funkcija ir cilvēku ar retām slimībām un viņu ģimeņu pārstāvniecība, jo reta slimība ietekmē cilvēkus arī sociāli un ekonomiski.

 

Darbojamies Nacionālā reto slimību plāna darba grupā, regulāri piedalāmies Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdēs. Sekojam jaunākajām izmaiņām veselības un sociālās jomas tiesību aktos, kā tie atspoguļo pacientu tiesības, reto slimību pacientu pārstāvību. Rakstām priekšlikumus, atzinumus.
Regulāri tiekamies ar Veselības ministriju, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) pārstāvjiem, rīkojam apmācības, sadarbojamies ar Labklājības ministriju jautājumos par bērnu invaliditātes funkciju novērtēšanu. Esam uzsākuši sadarbību arī ar Tiesībsargu. Darbs norit ļoti intensīvi. Šogad Latvijas Reto slimību alianse īsteno projektu “Veselība – mūsu cilvēktiesības”, kurā pētām iecietības jautājumus un cilvēktiesību ievērošanu Latvijā cilvēkiem ar retām slimībām. Rīkojam apmācības par pacientu tiesībām. VDEĀVK darbiniekiem novadījām lekciju par šiem jautājumiem. Ar izaicinājumu spēli “Pacientu tiesības un pienākumi” piedalījāmies sarunu festivālā “Lampa” un Salacgrīvā. Ar šo spēli-apmācību nodarbību brauksim uz Latvijas reģioniem.
Gan e-pastos, gan sociālajos tīklos saņemam jautājumus arī no tiem reto slimību pacientiem, kuriem diagnoze Latvijā noteikta tikai vienam vai dažiem cilvēkiem. Sniedzam cilvēkiem konsultācijas dažādos jautājumos par retām slimībām. Tā ir tikai daļa no visa, ko darām.

Slimības atpazīšana – izaicinājums ārstiem

 

Uz jautājumiem atbild kardiologs, Reto slimību centra vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes asoc. profesors ANDRIS SKRIDE.

Ar kādām grūtībām saskaras ārsti, nosakot diagnozi – pulmonālā arteriālā hipertensija? Kāpēc to ir grūti uzreiz atpazīt?
– Pulmonālās arteriālās hipertensijas un arī kopumā pulmonālās hipertensijas diagnozes atpazīšana var būt liels izaicinājums ārstiem. Pirmkārt, tipiskie pulmonālās hipertensijas simptomi, piemēram, elpas trūkums, nogurums un sāpes krūtīs, ir sastopami arī citām slimībām. Šie simptomi var atgādināt tādas slimības kā hroniska obstruktīva plaušu slimība, sirds mazspēja, koronāra sirds slimība un citas, tādējādi kavējot precīzas problēmas noteikšanu. Otrkārt, pulmonālās hipertensijas simptomi parādās tikai slimības vēlīnākās stadijās. Treškārt, slimībai ir vairākas formas un cēloņi, praktiski katram pacientam ir savs iemesls, kāpēc attīstās šī saslimšana.
Pie kādiem simptomiem varētu rasties aizdomas, ka cilvēkam ir plaušu hipertensija?
– Pulmonālās hipertensijas sākotnējie simptomi parasti izpaužas pie fiziskas slodzes. Tie var būt elpas trūkums, nogurums, vājums, sāpes krūtīs, ātra sirdsdarbība, zilgana lūpu nokrāsa un ģībonis. Retāk pacientiem var būt sauss klepus, fiziskās slodzes izraisīta slikta dūša un vemšana. Elpas trūkums miera stāvoklī, kāju tūskas ir jau vēlīnāki slimības simptomi.
Kas izraisa šo saslimšanu un cik bieži Latvijā tā ir sastopama?
– Kopumā plaušu hipertensiju sastop bieži – līdz 1% no visiem iedzīvotājiem. Biežākās formas nav tik bīstamas. Ir divas retas plaušu hipertensijas formas, kuras strauji var izraisīt sirds mazspēju. Tās ir trombu izraisīta plaušu hipertensija un tā saucamā pulmonālā arteriālā hipertensija, kuras iemesli var būt: sistēmas sklerodermija (vai citas reimatoloģiskas saslimšanas), HIV infekcija, iedzimtas sirdskaites, ģenētiska plaušu hipertensija vai nezināmas izcelsmes plaušu hipertensija. Šīs retās slimības formas sastop līdz 50 gadījumiem uz miljons iedzīvotājiem.
Kāda vecuma un dzimuma cilvēki ar to slimo visbiežāk?
– Ar pulmonālo hipertensiju slimo visu vecuma un dzimuma cilvēki, taču visbiežāk to sastop sievietēm ap 50 – 70 gadu vecumu. Taču ar PH var saslimt gan jaundzimušais, gan tā var piemeklēt jebkuru cilvēku arī 100 gadu vecumā.
Kad diagnoze noteikta, ko tālāk? Kur pacientam jāvēršas pēc palīdzības? Ar kādām metodēm ārstē šo slimību un kādas ir prognozes?
– Pirmais izmeklējums, kurā var redzēt plaušu hipertensijas pazīmes, ir sirds ultrasonogrāfija jeb ehokardiogrāfija. Ja ehokardiogrāfijā ir atklātas aizdomas par plaušu hipertensiju, pacientiem ir nepieciešama konsultācija Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, kurā atrodas Latvijas pulmonālās hipertensijas ekspertu centrs. Dažos gadījumos būs nepieciešams veikt sirds labo daļu zondēšanu. Ar sirds labās puses zondēšanas palīdzību ir iespējams precīzi noteikt, vai plaušu asinsvados un labajā kambarī ir palielināts spiediens, kas apstiprina pulmonālās hipertensijas diagnozi. Kad diagnoze ir apstiprināta, notiek pacienta padziļināta izmeklēšana, lai noskaidrotu slimības cēloni. Katram attiecīgajam pulmonālās hipertensijas slimības cēlonim ir sava specifiskā ārstēšanas pieeja, kas var būt uz pulmonālās arteriālās hipertensijas slimības mehānisma balstīta medikamentu terapija, mazinvazīvu procedūru veikšana – balonu pulmonālā angioplastija vai arī ķirurģiska ārstēšanas pieeja ar pulmonālo endarkterektomiju vai plaušu transplantāciju.
Kā pēdējos gados ir mainījušās, uzlabojušās šīs slimības diagnosticēšanas un ārstēšanas metodes?
– Pēdējo 10 gadu laikā ir ievērojami uzlabojusies gan pulmonālās hipertensijas diagnostika, gan ārstēšana. Nepārtraukti pasaulē tiek meklēti jauni risinājumi gan pacientu diagnostikā, gan ārstēšanā. Agrīna slimības diagnostika ir izšķiroša pacientu dzīves kvalitātē un izdzīvotības rādītājos. Pētījumi liecina, ka, pateicoties uzlabojumiem diagnostikā un lielākai izpratnei slimības attīstībā, plaušu hipertensija tiek diagnosticēta agrāk nekā iepriekš. Tas nozīmē, ka mēs varam iejaukties ātrāk, nodrošinot labākus ilgtermiņa rezultātus. Pēdējo gadu laikā ir ievērojami augusi mērķtiecīgu zāļu izpēte dažādās pulmonālās hipertensijas pacientu grupās. Šie jaunie medikamenti var būt izšķiroši ne tikai pacientu dzīves kvalitātē, bet arī pašā pacientu izdzīvotībā.
Vai visas (arī jaunākās un modernākās) šīs slimības ārstēšanai nepieciešamās zāles iekļautas valsts kompensējamo zāļu sarakstā?
– Lielākā daļa pašlaik pieejamā pulmonālās hipertensijas zāļu terapijas ir iekļautas valsts kompensējamo zāļu sarakstā. Tikai daži medikamenti netiek kompensēti, bet tos ir plānots kompensēt nākotnē.
Cik atpalikusi vai progresīva, salīdzinot ar citām valstīm, šīs slimības ārstēšanā ir Latvija? Cik modernas ārstēšanas metodes pielietojat?
– Latvijā pulmonālās hipertensijas pacientu ārstēšana ir salīdzinoši moderna, ņemot vērā Latvijas iespējas. Latvijā nepārtraukti tiek ieviestas jaunākās pieejamās ārstēšanas metodes, lai nodrošinātu visefektīvāko ārstēšanas pieeju. Viena no jaunākajām ieviestajām ārstēšanas metodēm ir balona pulmonālā angioplastija. Tā ir mazinvazīva mūsdienīga ārstēšanas metode plaušu artēriju bojājumu ārstēšanā noteiktiem plaušu hipertensijas pacientiem. Latvijā ir arī iespējams saņemt visjaunāko iespējamo zāļu terapiju, piedaloties zāļu klīniskajos pētījumos.
Kādu palīdzību no valsts sagaidāt, lai uzlabotu šīs diagnozes pacientu iespējas ārstēties, uzlabot savu dzīves kvalitāti?
– Lai arī Latvijā tiek ieviestas arvien jaunākas ārstēšanas metodes pulmonālās hipertensijas pacientiem, ņemot vērā pacientu iespējas, šīs jaunās ārstēšanas metodes ir nepieciešams iekļaut valsts kompensējamo metožu un valsts kompensējamo zāļu sarakstā.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

 

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (25.08.2023.)

“Motors caur dzīvi rauj”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā uzplaukstoša pilsēta austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

 

Apes ģerbonis apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogs ir zilā krāsā. Vairogu vertikāli šķērso sudraba josla, kuras augšējā daļā atrodas vairodziņš ar valsts karoga krāsu sadalījumu. Sudraba josla simbolizē ceļus, kas stiepjas cauri pilsētai, bet vairodziņš – piederību valstij.

Apes miestam pilsētas tiesības piešķīra 1928.gada 11.februārī, un tieši šovakar ikviens aicināts uz mazās Vidzemes un Smiltenes novada pilsētas 95 gadu jubilejas svinīgo atklāšanas pasākumu, kas ar daudzveidīgu pasākumu klāstu turpināsies līdz pat pašai nedēļas izskaņai – svētdienai. Šis teju gadsimtu ilgais vēstures līkloču posms bijis dažāds – dažbrīd pat ļoti skarbs, bet tas apeniešu sīkstumu nav spējis lauzt. Gluži pretēji, – vietējie ļaudis pratuši saglabāt savas mazpilsētas burvību un izveidot spēcīgu vietējo kopienu, kurā aktīvi līdzdarbojas lielākā daļa iedzīvotāju. “Mums Apē viss ir pa vienkāršo. Esam viens otram!” teikusi Apes apvienības pārvaldes vadītāja Liene Ābolkalne.
Tieši vienotība un komandas spēks apeniešiem ļāvis izauklēt arī vienas no vecākajām un tradīcijām bagātākajām motokrosa sacensībām Eiropā “Vaidavas kauss”, kuras notiek jau kopš 1974.gada un šogad svinēja savu 50 gadu pastāvēšanas jubileju. Par godu tam trīs dienas – no 28. līdz 30.jūlijam – Ape kļuva par īstu motokrosa citadeli, kur sacensību organizatori bija parūpējušies ne tikai par motoru rūkoņu un spraigu cīņu par tituliem mototrasē, bet īpašu uzmanību veltīja arī tam, lai atcerētos un godinātu cilvēkus, kuri stāvēja pie Apes motokrosa šūpuļa.
Šogad Ape svin ar vērienu!

Viens vairs nav cīnītājs

 

Ideja, ka Balvu rajonā varētu būt savas motosporta sacensības, dzima laikraksta “Vaduguns” žurnālista Antona Bozoviča prātā. Tā tapa “Vaduguns kausa” izcīņa motokrosā, starta šāvienu pirmajām sacensībām “Baltā Brieža” trasē Susāju pagastā dodot 1969.gada 28.septembrī.

Vissavienības mēroga sacensības
Jau pavisam drīz sacensības iekļāva ne tikai republikas, bet arī Vissavienības motosporta sacensību kalendārā, pulcējot daudzus skatītājus un labākos motokrosistus. Sabrūkot sociālismam, nebūtībā aizgāja arī “Vaduguns kausa” izcīņa, pēdējām sacensībām notiekot 1989.gadā. Pēc 17 gadiem – 2006.gada 16.septembrī – motoru rūkoņa “Baltā Brieža” trasē atsākās ar jaunu jaudu, trīs sezonas sacensības rīkojot vietējam motokrosa patriotam Dmitrijam Samitinam. Tad atkal bija pārtraukums, līdz sacensību organizēšanu savā paspārnē pārņēma balvenietis ĒRIKS EIZĀNS un viņam piederošais motosporta klubs “Motokruīzs”. “Baltā Brieža” trase tika uzlabota līdz nepazīšanai un atbilda visiem pasaules līmeņa parametriem, līdz 2019.gadā – pēc desmit gadus ilgas sacensību organizēšanas – tika aizvadītas līdz šim pēdējās sacensības, un trasē atkal iestājās klusums…

Finansējuma un cilvēkresursu trūkums
Ē.Eizāns stāsta, ka viena no galvenajām problēmām, kas šobrīd neļauj sarīkot sacensības, ir finansējuma trūkums. Piemēram, lai noorganizētu Latvijas čempionāta vienu dienu, nepieciešami apmēram 22 tūkstoši eiro (izdevumus sastāda televīzija, tiesneši, atskaņotāji, medicīna un citas pozīcijas). Un tas viss, neskaitot finansiālus ieguldījumus trases sagatavošanā. Saprotams, ka pienāca brīdis, kad, kā stāsta Ē.Eizāns, vadzis trūka, jo desmit gadu laikā tikai sacensības 2014.gadā, kurās startēja pasaulslavenā Kaspara Stupeļa un Etjēna Baksa blakusvāģu ekipāža, finansiālā ziņā tika aizvadītas pa nullēm. Pārējās sacensības budžetā iegrieza robu un bija ar mīnusa zīmi. “Toreizējā Viļakas novada pašvaldība teica, ka viņiem trase nepieder, līdz ar to arī man palīdzēt nevar. Pēc tam pašvaldība trasi, kas juridiski bija noformēta kā sporta komplekss, nopirka no D.Samitina. Tagad, kad pašvaldība varētu palīdzēt atjaunot sacensības, spriedām, ka 2024.gadā “Baltajā Briedī” atkal varētu sarīkot Latvijas čempionātu. Jāuzsver, ka čempionāta noorganizēšana nav arī lielā steigā padarāms darbs – ir garš saraksts ar priekšdarbiem, kas jāuzsāk darīt vismaz gadu iepriekš. Tomēr tas viss ir ļoti reāli paveicams, bet kā un vai vispār tas viss virzīsies tālāk, šobrīd ir atklāts jautājums. Tas nav atkarīgs tikai no manis,” pārdomās dalās Ē.Eizāns.
Un te izkristalizējas otra liela problēma – darbaroku trūkums. “Šobrīd, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, ir teju vai neiespējami atrast entuziastus, kuri būtu gatavi doties palīgā sagatavot trasi un labiekārtot apkārtni. Un jādara ir daudz – bez zāles pļaušanas un citiem darbiem jāmaina arī trasē esošās sētas, baneru siena, jāatjauno starta barjera. Protams, par attiecīgu samaksu darbarokas atrastu, un jau šodien esmu gatavs iet un noorganizēt visu, lai šie darbi tiktu izdarīti. Šajā ziņā nav absolūti nekādu problēmu, bet arī šis ir jautājums par finansējumu. Domāju, nevienam nav un nevar būt šaubu, ka personīgi es sacensību rīkošanā esmu gatavs ieguldīt visas savas zināšanas, pieredzi, prasmes un kontaktus, konkrēti par savu darbu neprasot nevienu centu. Vienkārši ejam un darām, bet tādā gadījumā jābūt atdevei no otras puses, jo ieguldīt tūkstošiem eiro no savas ģimenes budžeta vairs neesmu gatavs. Viens vairs nav cīnītājs,” secina Ē.Eizāns.

“Tā nav pašvaldības prioritāte”

 

Vai motosporta līdzjutēji var sagaidīt, ka tuvākajā laikā “Baltajā Briedī” motokross tiks reanimēts un tur atkal notiks augsta līmeņa sacensības?

Balvu novada domes priekšsēdētājs SERGEJS MAKSIMOVS stāsta, ka jau vairākkārt sazinājies ar Latvijas Motosporta federācijas vadītāju. Federācija ir ieinteresēta mototrasē “Baltais Briedis” un tur notiekošajā, arī ar sadarbības partneri Ēriku Eizānu pārrunātas attīstības iespējas. “Latvijas Motosporta federācija gatava jau tuvākajā laikā ieplānot sacensības “Baltajā Briedī”, bet, jāatzīst godīgi, pirms jebkurām reģionālajām vai valsts nozīmes sacensībām mototrasi jāsakārto, kam nepieciešami ievērojami finanšu līdzekļi. Kam tieši ieguldījumi nepieciešami? Pirmkārt, lai nodrošinātu skatītāju un dalībnieku drošību un radītu baudāmāku sacensību vērošanu. Otrkārt, lai efektīvāk un lētāk varētu organizēt sacensības, būtisku pasākumu organizēšanas sadaļas atvieglojumu radītu laistīšanas sistēmas izveide. Šobrīd, ņemot vērā esošo situāciju, mans subjektīvais viedoklis ir, ka tā nebūt nav pašvaldības prioritāte, bet labprāt esam gatavi atbalstīt SIA “Balvu Vaduguns” valdi, ja tā nāks klajā ar priekšlikumu atjaunot motokrosa sacensības “Vaduguns kauss”. Ja nākamgad mēs varētu noorganizēt sacensības reģionālā līmenī, tas būtu lieliski, bet mūsu galvenais mērķis šajā mototrasē ir pasaules čempionāts, kas varētu notikt tikai pēc šo ieguldījumu realizēšanas,” uzsver S.Maksimovs.

“Aizritējis pārāk daudz laika…”

 

Šogad aprīlī apritēja tieši 60 gadi, kopš Putriņu trasē Valmierā notika pirmās motokrosa sacensības “Gaujas kauss”. Tagad, kā rakstījis slavenais Latvijas sporta žurnālists Gunārs Jākobsons, “Gaujas kausa” pasaka ir galā un no leģendārajām sacensībām, kas savulaik pulcēja pat 80 tūkstošus skatītāju, palikušas vien spilgtas atmiņas.

Valmieras centrā esošajā Putriņu trasē sacensības gan notika salīdzinoši neilgi, ar laiku tām pārceļoties uz mazliet nomaļāko, Eiropā vecāko un tradīcijām bagātāko Kūļu mototrasi. Tur “Gaujas kauss” piedzīvoja savu sasniegumu augstāko punktu, sacensībām notiekot 43 gadus pēc kārtas un iegūstot pat neoficiālu Latvijas motosezonas atklāšanas statusu. Tad 2006.gadā daļu no zemes teritorijas, uz kuras atradās Kūļu trase, pārdeva un sacensību rīkošana tika pārtraukta. Tas gan nebija uz ilgu laiku, jo pie “Gaujas kausa” atjaunošanas ķērās klāt jauni organizatori, kuru mērķis, kā tolaik vēstīja mediji, bija sacensību tradīcijas atgriezt vecajā gultnē, kad skatītāji vērot motokrosu brauca teju kā uz svētceļojumu.
Sacensības divus gadus – 2007. un 2008.gadā – patiešām arī notika. Viens no to organizatoriem bija Vilnis Pētersons, kurš nodarbojās ar trases sagatavošanas darbiem un talkā aicināja otru organizatoru – SIA “Strazdu Grava” īpašnieku ULDI GRAVU (attēlā), kura pārziņā galvenokārt bija mediju lietas un sponsoru piesaiste. Tomēr līdz ar sacensību finālsvilpi 2008.gadā turpmāk “Gaujas kausa” organizēšana diemžēl atkal tika pārtraukta. Šķiet, šoreiz uz visiem laikiem… “Mēs noteikti būtu turpinājuši sacensību tradīcijas turēt dzīvas, bet radās problēmas ar zemes īpašnieku. Neko nevēlos apgalvot, bet šim cilvēkam, iespējams, radīja neērtības motokrosa sacensību radītais troksnis. Tiesa, lai cik arī tas nebūtu dīvaini, apmēram pēc gada, cik man zināms, tajā pašā trasē notika citas sacensības… Lai vai kā, pārtrūkstot mūsu sadarbībai, arī “Gaujas kauss” savu pastāvēšanu izbeidza,” stāsta U.Grava.

Ir sajūta, ka paši sevi iepazinām vairāk…

 

Saruna ar motokrosa sacensību “Vaidavas kauss” organizatoru MAIRI LEVANU.

Motokrosa sacensības jau aizvadītas, bet uz sarunu atkal tiekamies Apes mototrasē (intervija notika divas dienas pēc sacensībām – aut. pieb.), kur Jūs turpināt aktīvi darboties. Liels darbs jāiegulda, ne tikai gatavojoties sacensībām, bet arī tām noslēdzoties?
– Ne velti sacensības dalām divos dažādos posmos – gatavošanās posmā un pēcsacensību posmā, kas nereti pat ir grūtāks. Proti, pēc “Vaidavas kausa” esam gan emocionāli un fiziski iztukšoti, gan arī jāuzsver tas, ka sacensību organizators neesmu viens. Tā ir desmitiem cilvēku liela komanda, kura “Vaidavas kausu” organizē savā brīvajā laikā vai atvaļinājumā. Turklāt daļai no organizatoriem pēc sacensību beigām jālec atpakaļ savu tiešo darba pienākumu pildīšanā. Līdz ar to viss šis process nudien nav viegla pastaiga.
“Vaidavas kausa” 50 gadu jubileja droši vien nav tikai stāsts par močiem, bet kas krietni vairāk – atmiņas par kopā pavadīto laiku, paveikto…
– Tā patiešām ir, un teiktu, ka tas ir stāsts par cilvēkiem, kuriem dzelži un motokrosa sacensības bijušas un joprojām ir ļoti tuvas. Organizējot “Vaidavas kausa” jubilejas kausa izcīņu, vairāk nekā iepriekšējās reizēs centāmies uzsvērt vēsturisko aspektu un godināt cilvēkus, kuri saistīti ar “Vaidavas kausu” no tā pašiem pirmsākumiem. Tieši tādēļ šogad pirmo reizi vēsturē sacensības notika trīs dienas, no kurām pirmā diena tika izteikti veltīta, lai atcerētos cilvēkus, kuri likuši pamatus motosportam Apē. Turklāt ir sajūtas, ka arī mēs paši sevi iepazinām vēl krietni vairāk. Tajā pašā laikā nav eiforijas, ka, proti, cik viss skaisti, jauki un lieliski izdevās, un tagad atpūšamies! Domāju, šādas sajūtas mums vēl ir priekšā, bet tagad darbs turpinās, jo vēl jāizpilda saistības pret sadarbības partneriem un jāpadara daudzi citi darbi. Tomēr nevar noliegt, ka jau tagad gandarījumu rada pozitīvās atsauksmes par sacensībām, kuras raksta draugi ar savām ģimenēm, motosportistu komandas un līdzjutēji kopumā. Esam arī ļoti priecīgi par saņemto ziņu no Leoku ģimenes, kura ir slavena igauņu motosportistu dinastija vairākās paaudzēs. “Tādu motokrosa pasākumu savā dzīvē vēl nebijām pieredzējuši!” viņi raksta.
Jubilejas sacensības tiešām izdevās, bet kā ar to organizēšanu no tehniskā viedokļa? Vai izaicinājumi bija lielāki un atšķirīgāki nekā iepriekšējos gados?
– Pat ļoti atšķirīgāki un ļoti lielāki! Varbūt tikai mototrases sagatavošana bija līdzīga kā iepriekšējos gados, bet arī šajā ziņā bija daudz un dažādu nianšu. Piemēram, tika pārbūvēta gan starta barjera, gan arī uzbūvēts pilnīgi jauns un standartiem atbilstošs gājēju tunelis, jo iepriekšējais bija fiziski novecojis, skatītājiem šaurs, neērts un glābšanas dienestiem nepiemērots. Tāpat trasi pirms sacensībām pamatīgi tīrījām, lai tā būtu pārskatāmāka gan līdzjutējiem, gan arī televīzijas operatoriem. Šogad, kā nekad iepriekš, izaicinājumus radīja arī daba, jo lielā sausuma dēļ apmēram mēnesi trasē nebija iespējams uzsākt zemes sagatavošanas darbus. Līdz pirmajām lietus pilēm nācās gaidīt četras nedēļas. Un nemaz nerunāsim par to, cik lielas pūles prasīja pasākumu organizēšana ārpus mototrases, piemēram, motokrosam veltītā vides objekta izveidošana Apes centrā. Ja mēģinātu uzskaitīt visus sacensību organizēšanas izaicinājumus, to bija tik daudz, ka kādu no tiem noteikti aizmirstu!
Organizējot “Vaidavas kausu”, Jūs turpināt sava tēva Arvīda Levana uzsāktās tradīcijas, kurš ir šo sacensību pamatlicējs. Kā atceraties tēva darbošanos motokrosā?
– Tāpat kā mēs, draugi, sacensības organizējam šobrīd, tāpat to savulaik ar saviem domubiedriem darīja mans tēvs. Un, lai kaut ko uzsāktu, kādam vienmēr jāstāv pirmajās rindās, jābūt galvenajam vilcējam un uzmundrinātājam. Jāteic, tēvs ar sportu nopietni bija saistīts jau studiju gados, jo arī pēc iegūtās augstākās izglītības bija sporta skolotājs. Pēc studiju noslēguma viņš ar manu mammu Mariannu devās uz Dzērbeni, kur vietējos iedzīvotājus aizrāva ne tikai ar sportu, bet arī organizēja pūtēju orķestri. Savukārt, kad vecāki pārcēlās dzīvot uz Api, tēvs sāka vadīt tehnisko sporta veidu biedrību, Alūksnes rajonā organizējot gan motokrosu, gan ūdens motosportu. Tā nu tā sniega bumba vēlās, kļūstot arvien lielāka un lielāka…
Jums ar sievu Dainu ir divas meitas – Ramona un Līva. Kādas ir viņu attiecības ar motokrosu? Dzelži nebaida?
– Jaunākā meita Ramona, kurai ir 24 gadi, šogad “Vaidavas kausā” teica: “Tēti, es beidzot tevi pirmo reizi ieraudzīju uz motocikla!” Tāds, lūk, interesants fakts, par ko sirsnīgi pasmējāmies. Redziet, pagājuši jau divdesmit gadi, kopš esmu noslēdzis motosportista karjeru, un visu šo laiku uz moča nebiju kāpis virsū. Arī tā ir sava veida jubileja, kuru gan nesvinu! Tikmēr Līva, kurai ir 31 gads, mani sēžam uz motocikla atceras ļoti labi. Meitas labprāt vēro motokrosu, bet tādas intereses, lai kāptu motociklam mugurā un laistu pa trasi, nav. Vismaz viņas tajā nav atzinušās (smaida – aut. pieb.). Savukārt sieva, ar kuru iepazināmies studiju gados Rīgā, jau tolaik atzina, ka tie motokrosa puiši izskatījās jau nu ļoti iespaidīgi (smejas – aut. pieb.).
Jums no kāpšanas uz moča dzīvē laikam nemaz nebija iespējas izvairīties? Tēvs – ievērojamu motokrosa sacensību organizators, bet Ape – motokrosa lielpilsēta!
– Ja tagad dotos ekskursijā pa Api, droši vien varētu rādīt un teikt: “Lūk, šajā mājā dzīvoja tāds un tāds motokrosists, bet, lūk, šajā namā…” Šķiet, Apē nav mājas, kurā dzīvojošie nenodarbojas vai kādreiz nebūtu nodarbojušies ar motokrosu, līdz ar to arī man un vecākajam brālim Gundaram, kurš diemžēl jau devies mūžībā, šis sporta veids jau bija ierakstīts zvaigznēs. Jāteic, arī divdesmit gadus pēc karjeras beigšanas uzkāpt uz moča gribas katru brīdi. Skatos uz mototrasēm un iztēlojos: “Ak, kā vēlētos pabraukt!” Savukārt, kad emocijas pārslēdzu uz racionālu domāšanu, ir vairāki loģiski apsvērumi, kāpēc to nedaru. To visu varētu apvienot ar atziņu, ka mans sportista mūžs bijis tik ilgs, ka to ļoti novērtēju, un šo dzīves lappusi esmu aizvēris pateicībā, ka man liktenis sniedza iespēju tik veiksmīgi startēt – sākot ar lieliskiem cilvēkiem man apkārt un viņu atbalstu, beidzot ar to, ka izvairījos no smagām traumām. Tagad rit jauna dzīves nodaļa, un, ziniet, pēc motosportista karjeras esmu guvis interesantas atziņas. Proti, sākotnēji man absolūti neinteresēja laika apstākļi, jo vairs nebija jāplāno nedz treniņi, nedz arī sacensības. Tas, skatoties uz to visu ar humoru, dzīvi padarīja krietni vieglāku. Runājot nopietnāk, man pavērās priekškars, un sāku vēl skaidrāk apzināties, cik skaists sporta veids ir motokross. Jā, ātrs, nežēlīgs un bīstams, bet vienlaikus tik elpu aizraujošs…
Jūs nereti dēvē par motokrosa leģendu, kāds neapšaubāmi arī esat. Par tādu Jūs padara ne tikai tas, kā Jūs par šo sporta veidu runājat, bet arī fakts, ka esat veiksmīgu sacensību organizators un astoņkārtējs Latvijas čempions motokrosā, Latvijas čempions enduro krosā, Igaunijas čempions motokrosā un sportists, kurš sešas reizes pārstāvējis Latviju Nāciju kausa izcīņā motokrosā. Kā attiecaties pret vārdu 'leģenda'?
– Neesmu leģendārs, bet vienkārši ļoti sens (sirsnīgi smejas – aut. pieb.)! Droši vien cilvēki mani tā dēvē arī tādēļ, ka motokrosā kā aktīvs sportists pavadīju ilgu laiku – trīsdesmit gadus, neizlaižot nevienu sezonu. Patiesībā varētu nosaukt desmit – piecpadsmit cilvēkus, kurus Latvijas motokrosā uzskatu par leģendām. No mana laika cilvēkiem tie ir, piemēram, Viesturs Gaušis, Kristers Serģis, Artis Rasmanis un viss – stop! Tālāk sarakstā sekotu mūsdienu jaunie puiši, bet nelietotu vārdu ‘leģenda’, tāpat kā izvairītos pārāk bieži lietot vārdus ‘mūsu talantīgie sportisti’. Talantīgi sportisti ir pavisam niecīga daļa, jo absolūts vairums no viņiem augstus rezultātus gūst, nevis pateicoties talantam, bet milzīgām darbaspējām, ieguldītajam darbam un stiprajām ģimenēm, kurās viņi dzīvo.
Kad sazvanījāmies, lai norunātu interviju, ieminējāties, ka savulaik motokrosā bija trīs lielie vaļi – “Vaidavas kauss” Apē, “Baltais Briedis” Viļakā un “Gaujas kauss” Valmierā. Tagad palicis tikai “Vaidavas kauss”. Kas ļāvis šīs sacensības joprojām noturēt, turklāt piecdesmit gadus bez pārtraukuma?
– Tā ir vairāku lietu kopsakarība. Kā jau minēju, pašam izdevās motokrosā nobraukt ilgus trīsdesmit gadus – kopumā 275 braucienus pēc kārtas, neizlaižot nevienu sezonu, kas ir retums profesionālajā sportā, un arī tehnika visu šo laiku nepievīla, ļaujot priekšlaikus neizstāties no sacensībām. Tomēr es jau nebiju viens. Tas bija arī mana mehāniķa un kopējā komandas darba rezultāts, kas savukārt raksturo arī “Vaidavas kausu”. Ja reiz tādi – izturīgi, pacietīgi un mērķtiecīgi – mēs, būdami sportisti, bijām sacensībās un treniņprocesos, droši vien tāpēc joprojām pastāv arī “Vaidavas kauss”, kad esam šo sacensību organizatori.
“Vaidavas kauss” ir starptautiskas sacensības, kurās piedalās latvieši, igauņi, lietuvieši, somi. Motosportisti ir viena liela, vienota ģimene, vai arī konkurence sit tik augstu vilni, ka dažbrīd draudzības stīgas sāk pārtrūkt?
– Pilnīgi noteikti tā ir viena liela ģimene, bet tam, ka mūsu mazajā Latvijā motokrosa tradīcijas ir tik ārkārtīgi spēcīgas, bet panākumi – tik ļoti galvu reibinoši, domāju, ir arī sava ēnas puse. Proti, mēs – motokrosa sabiedrība – esam ļoti ambiciozi un brīžiem varbūt pat pārāk egoistiski. No vienas puses tas ir pašsaprotami, jo pasaules čempiona titulu, domājot tikai un vienīgi par citiem, izcīnīt nevar. Tajā pašā laikā mūsu stiprajai motokrosa saimei novēlētu kļūt mazāk ambiciozai un vairāk atvērtākai.
Pašam savā karjerā mototrasē asumiņi arī gadījušies?
– Motokross bez tā nav iedomājams. Tas ir stāsts, cik psiholoģiski spēcīgam jābūt motokrosistam, jo cīņa sākas jau pirms piebraukšanas starta barjerai. Savukārt trasē motokross ir gladiatoru cīņa – ne tikai bezkompromisu, bet arī beznoteikumu cīņa, jo, piemēram, neviens nevarēs pierādīt, ka pretiniekā ietriecos apzināti, jo teikšu, ka tobrīd vienkārši nevarēju uzspiest bremzes pedāli… To apzinās visi motosportisti un ir iemācījušies, ka trasē jātiek galā paša spēkiem – neviens no malas nepalīdzēs. Pats esmu piekritējs tam, ka jāizdara viss, lai nekāda veida sadursmes, tajā skaitā asu vārdu apmaiņu, nepieļautu. Ja to neizdodas izdarīt, acīmredzot divcīņā ar pretinieku jau iepriekš kaut ko esmu nokavējis.
“Vaidavas kausa” pusgadsimta jubileja nosvinēta. Atliek novēlēt izdošanos turpmāk un uzdot veco, labo jautājumu, – ar kādām domām skatāties nākotnē?
– Skaidri apzināmies, ka “Vaidavas kausa” tradīcijas jāturpina. Mēs nekad nekoķetējam ar to, ka sacensības varētu nenotikt. Gluži pretēji, – tiekamies “Vaidavas kausā 51”!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.