Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis (22. augusts)

Piedzimt Latvijai (15.08.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Darām, ko varam

Izvēle – būt vai nebūt vecākam – ir katra paša rokās, taču pareiza valsts politika, lēmumi un atbalsts var veicināt dzimstības pieaugumu. Runa nav tikai par pabalstiem un naudu, lai gan arī tā ir svarīga. Tas drīzāk ir jautājums, kā sabiedrība izturas pret ģimenēm, bērniem, kāda ir bērnudārzu, skolu, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība? Ko darīt, lai Latvija neizmirst? Atbildes uz šiem vaicājumiem lūdzām sniegt vietējās kopienas politiķim un sabiedrībā zināmiem cilvēkiem.

Pie visa vainīgi vīrieši

Balvu novada domes Sociālo un veselības aprūpes jautājumu komitejas priekšsēdētājs, fizioterapeits ANDRIS BAČUKS, spriežot, kā pārvarēt demogrāfisko bedri, uzsver, ka tas ir katras ģimenes lēmums.

Tātad esam neizlēmīgi?

– Tā ir ģimenes izšķiršanās, cik un kad bērnus vēlamies. Manuprāt, tas ir sievietes lēmums, kaut arī idealizētā pasaulē cenšamies domāt, ka lēmumu pieņem abi vecāki. Tomēr uzskatu, ka lielākais uzsvars ir uz sievieti, jo vīrietis nevar iznēsāt bērniņu. Pieļauju, ka mans viedoklis ir nepopulārs, tomēr sievietes izvēlas mazāk dzemdēt.

Tas ir arī karjeras jautājums?

– Pirmkārt, var atsaukties uz feminismu. Otrkārt, tas nav tikai karjeras vai cits jautājums, jo sabiedrība kopumā cieš no tā, ka sievietes kļuvušas patstāvīgākas. Tas noteikti ir apsveicami, bet ir otra problēma, kas saucas ‘vīrieši’. Manuprāt, neatsaucoties ne uz kādu statistiku, balstoties uz manām subjektīvajām domām, sabiedrībā paliek arvien mazāk un mazāk spēcīgu vīriešu. Šie jautājumi savstarpēji ļoti kolorē, jo, lai sieviete pieņemtu lēmumu, viņai blakus jābūt spēcīgam vīrietim. Kāpēc? Lai sieviete par sevi un bērnu justos droši. Būtiskas ir divas galvenās lietas, proti, gan sieviešu izvēle dzīvot citādāk nekā, piemēram, pirms 30 gadiem, esot mazāk mātišķām, gan vājie vīrieši, kuri nespēj daiļā dzimuma pārstāvēm radīt drošības sajūtu.

Vai valsts politika var kaut ko ietekmēt?

– Domāju, jā.

Ar pabalstiem?

– Tas nez kāpēc vienmēr izskan kā pirmais arguments. Veselīgai ģimenei šis nav pats būtiskākais jautājums. Svarīgi nodrošināt labvēlīgu vidi ikvienā bērna vecumposmā. Par to, manuprāt, ir domāts ļoti maz.

Balvu novada domes sēdē ieminējāties par izglītības kvalitāti. Ir bažas, ka ejam nepareizā virzienā, nepārliecinot iedzīvotājus, ka bērniem mūspusē nodrošinātas vislabākās mācību procesa iespējas?

– Tieši tā. Vide nav spīdoša. Kā piemēru varu minēt situāciju pilsētas bērnudārzos. Diemžēl joprojām tur atrodas izvelkamās gultas. Ir 100% garantija, ka pats tādā gultā esmu gulējis un guļu joprojām. Tātad 30 gadu laikā no sienas izbīdāmo gultu jautājumu mēs nespējam atrisināt. Manuprāt, tās sen ir nokalpojušas – tas ir vides jautājums, tostarp situācija ar spēļu un rotaļu laukumiem un modernām lietām, kas iedrošina vai neiedrošina vecākus, kur mūsu plānotajiem bērniem augt un izglītoties, Balvu novadā ir diezgan bēdīga. Par to liecina arī nebeidzamā epopeja ar bērnu centrālo rotaļu laukumu, kas paredzēts bērniem vecumā no 5 līdz 6 gadiem. Šajā deputātu sasaukumā šo un citus jautājumus noteikti centīsimies sakārtot. Esošā situācija raksturo iepriekšējo domes deputātu politiku attiecībā pret bērniem. 100% šis jautājums dienaskārtībā nav bijis kā prioritārs. Par bērnu attīstību vecāki nedomā tikai tad, kad viņiem ir 1, 3 vai 5 gadi. Vecāki lūkojas, kas notiks ar bērnu, kad apritēs arī 18 gadi. Ja neplānojam vidi Balvos un novadā mainīt, tad vecāki var nobalsot ar kājām, dodoties projām. Pēdējā domes sēdē emocionāli vēlējos vērst uzmanību uz izglītības kvalitāti. Pēdējā sasaukumā vēlēja jaunus izglītības iestāžu vadītājus. Ne reizi no viņiem neesmu dzirdējis vārdu ‘kvalitāte’. Man var pārmest vai nepārmest, bet viņi nesāk savu uzrunu par kvalitāti, par reitingiem. Nereti izskan nelabs teikums – pats galvenais ir noturēt vismaz pašreizējo līmeni. Par kādu motivāciju ir stāsts?!

Domājat skolēnu skaitu?

– Ne tikai. Izskan vārdiņi ‘vismaz’, ‘cerams’. Dzīvojam kaut kādās gaidās, nediskutējot, kādi mēs vēlamies būt. Ne vienmēr tas ir naudas, bet gan ambīciju jautājums. Piekritīšu kritikai, ka daudzos vadošajos amatos (protams, ne visur) ir tā sauktie aizsēdējušies direktori. Jebkura darbavieta, jebkurš ilgstošs darbs iedzen pamatīgā rutīnā, kad bieži vien vairs nespējam objektīvi paskatīties uz to, kas notiek mums apkārt. Tas noteikti neveicina būtisku attīstību. Ir daudz un dažādi iemesli, tomēr nav pareiza doma, ka nepieciešams noturēt tikai to, kas ir, nevis skatīties uz priekšu. Tas Balviem ir ļoti raksturīgi.

Mēs nespējam objektīvi paraudzīties uz to, kas un kā ir patiesībā?

– Tam ir skaidrojums. Eiropas struktūrfondi ļoti maz vai vispār nav paredzēti kaut kādu telpu labiekārtošanai. Tā ir bēda sociālajā jomā. Pieļauju, ka situācija izglītības jomā ir ļoti līdzīga. Nepietiek tikai ar ēku nosiltināšanu, uzlabojot to energoefektivitāti. Patiesībā mums nav nevienas skolas, kur nav veikti šādi darbi. Bet, ja nepieciešams labiekārtot kabinetus, Eiropas finansējums praktiski gandrīz nav pieejams. Pašvaldība nespēj nepieciešamo naudu atrast. Vairākus gadus nebiju iegājis Balvu Valsts ģimnāzijas telpās tālāk par sporta zāli. Biju pārsteigts, ka nekas daudz nav mainījies, protams, nerunājot par ārpusi. Joprojām tur redzams vecais linolejs. Tas ir kopskats, kas arī, iespējams, ietekmē vecāku izvēli, vai viņi mācīsies Balvos, vai citviet. Piemēram, vecākiem ir viens vai divi bērniņi. Redzot, ka situācija nemainās, neviļus rodas jautājums, vai vēlas trešo bērniņu. Mārupes novads, Garkalne ar šādiem jautājumiem nesaskaras. Šķiet, Latvijas Zaļās partijas pārstāvis Valdis Kārkliņš kongresā teica, ka Mārupes novadā iedzīvotāju vidējais vecums ir 33 gadi. Jaunie cilvēki izvēlas Mārupi. Jā, tur ir Rīgas tuvums un viss pārējais, tomēr viņiem ir izdevies vidi sakārtot tā, lai pievilinātu jaunus iedzīvotājus, kas rada pēcnācējus. Nauda jātērē efektīvi.

Minējāt, ka vecāki, izvēloties, kur viņu bērni mācīsies, var “nobalsot arī ar kājām”. Proti, doties labākas dzīves meklējumos. Vai šis process ir ietekmējams?

– Statistika liecina, ka tikai lielas un augstas konkurences apstākļos tu spēj būt labāks. Ir apgāzts mīts, ka piecus bērnus skolotājs iemācīs labāk nekā 25. Statistika pierāda pretējo – ar ko 5 bērni konkurē?

Cik nozīmīga ir veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība?

– Visi joprojām varam būt priecīgi, ka ir Balvu slimnīca, ka ir bērnu un dzemdību nodaļas, ķirurģija un reanimācija, kā arī viss pārējais.

Par dzemdību nodaļas likteni ik pa laikam pavīd retorisks jautājums – būt vai nebūt?

– Valstiski būtiski dzemdību nodaļu saglabāt, neskatoties uz to, ka bērnu skaits katastrofāli zemāks nekā Pierīgā. Nevar runāt par drošību, ja dzemdību nodaļa atrodas 70-80 kilometru attālumā. Ja valsts politika virzīta uz to, lai reģionos dzimtu bērni, tad nedrīkst samazināt veselības aprūpes pakalpojumus. Ja, piemēram, Žīguros notiek neplānotas ārkārtas dzemdības, tad pacienti vest uz Rēzekni vai Valmieru ir pārāk liels attālums. To apliecinās jebkurš ginekologs vai dzemdību speciālists.

Priekšvēlēšanu programmās daži politiķi solīja paaugstināt vienreizējo bērnu piedzimšanas pabalsta apmēru pat līdz 1000 eiro. Vai atbalstāt šādu priekšlikumu?

– Domāju, ka jautājums nav prioritāri svarīgs. Tas ir simbolisks atbalsts, jo bērns jāaudzina līdz vismaz 18 gadiem. Par pabalsta lielumu jālemj deputātiem, personiski es neiebilstu par tā palielinājumu līdz 1000 eiro. Bērnu skaits ir tik mazs...

Vecāki vēlas lielākus ikmēneša pabalstus?

– Šādu lēmumu nepieņem pašvaldību domju deputāti. Uzskatu, ka pabalstus jau sen vajadzēja palielināt, turklāt šāds lēmums bija jāpieņem pirms 10 – 15 gadiem.

Lēmums ir novēlots?

– Nē, bet summa, ņemot vērā inflāciju, ir neadekvāta. Parēķinot matemātiski, ka bērnu skaits samazinās, cik valsts katru gadu budžetā ieekonomē? Varbūt nevajag ekonomēt uz bērnu rēķina?!

Balvu novada domē uzsākāt vadīt Sociālo un veselības aprūpes jautājumu komiteju. Kādi ir pirmie iespaidi?

– Piemēram, Sociālajā pārvaldē akūts ir telpu labiekārtošanas jautājums. Līdzīgs stāsts par bērnudārziem un skolām. Mēs varam siltināt, mēs varam mainīt elektrības vadus un būvēt pandusus, tikmēr situācija telpās ir bēdīga.

Dzīvojam bēdu ielejā?

– Mēs dzīvojam pamatīgā bēdu ielejā, runājot par telpām sociālajā sfērā. Tas skar arī bāriņtiesu. Jāsecina, ka bērnudārzos direktores un skolotājas ļoti cenšas telpas izveidot un iekārtot pēc iespējas mājīgāk. Tur patiesi skatāmas piemīlīgas lietas un vietas, tomēr, ja paraugās uz telpām, atslēdzot emocijas, domas krasi mainās. Sociālajā sfērā strādājošie zina par ventilācijas neesamību gandrīz visur. Tādi mājasdarbi 30 gadu laikā nav izdarīti.

Izdosies kaut ko mainīt?

– Te ir trakais jautājums jeb secinājums, ka šādām darbībām ir maza iespēja piesaistīt Eiropas projektu līdzekļus. Tātad tas jāparedz pašvaldības budžetā. Ceru, ka četru gadu laikā situāciju uzlabosim. Tagad jāsaprot, kas būs mūsu prioritāte.

Kāda būs?

– Apzinām situāciju. Pašreiz kliedzošais stāsts ir par Sociālo nodaļu, kur otrais stāvs netiek apdzīvots, bet trešais – daļēji. Katram ar kritisku aci vajadzētu paraudzīties, kādās, piemēram, telpās atrodas bāriņtiesa. Tas ir diezgan slikts piemērs.

Sarunas sākumā minējāt par mūsdienu vīriešu vājībām.

– Paskatieties, cik mūspuses izglītības iestādes vada vīrieši? Paskatieties, kāds ir sieviešu īpatsvars arī citos vadošajos amatos? Vai pie tā vainojamas sievietes? Acīmredzot vīrieši savu pozīciju sākuši zaudēt. Kādā podkāstā dzirdēju, ka visā Eiropā dzimstība ir zemāka nekā skaitlis 2, Latvijā, šķiet 1,2 vai 1,3 bērni. Jāsecina, ka dažās Eiropas valstīs ir vairāk nekā divi, bet... Neviens skaļi nerunā, kāds būtu šis skaitlis, ja no statistikas izņemtu ārā migrantus. Pieļauju, ka tad būtu tāda pati aina kā Latvijā. Pamatiedzīvotāji sevi neatražo. Par to ir jārunā skaļi.

Šķiet, ka politiķiem nav scenārija – turpinām cīnīties ar vējdzirnavām.

– Nesaprotu nevienu valdību. Mums bija ļoti labs piemērs, kad izveidoja speciālu ministriju, kas nodarbojās ar eiro ieviešanu. Tas lieliski izdevās. Ja redzam tik lielas problēmas demogrāfijā, tad kāpēc neveidojam speciālu ministriju ar premjera iesaisti? To, ja valsts uzskata par prioritāti, var izveidot kaut vai rītdien. Kādu rezultātu var gaidīt, ja šis jautājums paslaucīts zem Labklājības, Izglītības un Finanšu ministrijām? Risinājums rodams, izveidojot Demogrāfijas ministriju, ieceļot zinošus un profesionālus cilvēkus, kuriem par šiem jautājumiem deg acis. Rezultāts būtu daudz labāks, nekā tagad nedarot neko.

Kāda, Jūsuprāt, ir sabiedrības attieksme pret daudzbērnu ģimenēm?

– Dažāda, jo ir gan pozitīvi, gan ne tik pozitīvi piemēri. Daudzbērnu ģimenēm ir lielāki riski saskarties ar dažādām finansiālām problēmām. Ir pat mīts, ka daudzbērnu ģimenes nav situētas. Labs piemērs ir tas, ka daudzbērnu ģimeņu bērniem vieta bērnudārzā, lai būtu kopā ar brāļiem un māsām, vienmēr atradīsies. Tā vienmēr būs mūsu prioritāte.

Nereti trīsdesmitgadnieki nealkst pēc bērniem?

– Tā ir smaga problēma. Pieļauju, ka pie vainas var būt arī veselības problēmas. Tā nav tā tēma, par kuru cilvēki vēlas runāt publiski. Ne tikai negrib, bet arī nevar. Tomēr sabiedrībai jāvēršas pret sevi patmīlošiem vīriešiem, mudinot būt aktīviem. Viņus nevajag saudzēt nevienā brīdī. Protams, vīriešiem var būt citi, turklāt pamatoti argumenti, kāpēc tā un ne savādāk. Veči, ir jāsaņemas!

Cik grūti vai viegli izaudzināt bērnu?

– Grūti nosaukt, kas ir vēl grūtāk par bērna izaudzināšanu. Tajā pat laikā tas ir viegli un mīļi.  

Mūsdienās daudzi bērnu audzināšanas apmācības gūst sociālajos tīklos. Pirms simts gadiem interneta nebija, un tik un tā izauga talantīgi cilvēki.

– Pirms 100 gadiem cilvēki šīs zinības sāka pētīt un aprakstīt, lai mēs būtu zinošāki. Nekad nebiju aizdomājies par ieteikumu bērnus pēc iespējas biežāk atstāt pie vecvecākiem. Ir nianse, jo mēs, vecāki, esam steidzīgi. Mūsu temps, uzņemoties dažādus darbus, ir ārkārtīgi straujš. Vecvecāki ir ideāli – viņi ir lēnāki un zinošāki, tāpēc viņiem veidojas lieliska sinerģija ar mazbērniem. Tad, kad pats biju maziņš, ļoti patika ciemoties pie vecmammām. Labsajūtu, iespējams, rada temps.

Kā rokās ir dzimstība?

– Galvenokārt – vecāku. Pasaulē ir daudz nabadzīgākas zemes, kurās nav demogrāfiskās bedres. Jebkurā gadījumā vīrieša un sievietes mīlestības augstākā kulminācija ir BĒRNS.

Politiķa secinājums. Dēliņa un meitiņas tētis, taujāts, kāds būtu padoms vai ieteikums jaunajām ģimenēm, kuras tikai plāno par pirmdzimtā iespējamo ienākšanu ģimenē, vēlreiz un vēlreiz uzsvēra, ka visa pamatā ir sievietei blakus esošs spēcīgs un atbalstošs vīrietis: “Tikai tad viņa jūtas droša, ka var iznēsāt un dzemdēt savu pirmdzimto. Iespējams, agrāk domāju nedaudz citādāk, tomēr uzskatu, ka ir jāizbeidz sabiedrībai sevi mānīt.”

Neviens nav vainīgs

Ar 1.jūniju Viļakas pirmsskolas izglītības iestādi “Namiņš” vada VIKTORIJA BABĀNE. Divu bērnu māmiņa 30.maija “Vadugunī” atzina, ka vēlas, lai vide, kurā atrodas arī viņas bērni, ir droša, sirsnīga un attīstoša. Spriežot par iespējamajiem dzimstības veicināšanas aspektiem, Viktorija smej, ka nepiekrīt versijai, ka pie visa vainīgi vīrieši.

Ja ne vīrieši, tad kas?

– Ja samazinās jauno ģimeņu skaits, tad loģiski, ka arī bērnu piedzimst mazāk. Jā, jauni cilvēki nereti izvēlas veidot karjeru, lai nodrošinātu sev stabilu finansiālu nākotni jeb drošības spilvenu. Kamēr veido karjeru, tikmēr bērniem laika nepietiek. Tomēr, ja vēlas, visu var paspēt un savienot.

Tas nav šķērslis?

– Nepiekrītu, ka tikai vīrieši ir vainīgi. Neviens nav vainīgs. Pasaulē šobrīd ir tā izveidojies, ka daudzi procesi notiek paši par sevi, kad cilvēki ieslīgst rutīnas darbos. Intereses mazinās jeb sašaurinās. Pieļauju, ka jaunie cilvēki, pieskatot brāļus, māsas vai radu bērnus un redzot, kā tiem klājas, secina, ka nav nemaz tik viegli. Izaudzināt bērnu patiesi ir ļoti liela atbildība. Tāpat nepieciešami finansiālie līdzekļi, – vecāki, kuriem to pietrūkst, nevēlas vai baidās uzņemties papildus atbildību.

Ko pieredzējusī divu bērnu māmiņa ieteiktu ņemt vērā topošajiem vecākiem, plānojot iespējamo pirmā bērna ienākšanu ģimenē?

– Pirmkārt, nebaidīties. Otrkārt, kopā ar partneri jāsaprot, vai izvēle ir apzināta, jo jārēķinās, ka savas intereses būs jānobīda maliņā jeb tās aizies otrajā plānā. Kāpēc? Bērna intereses būs augstākas un svarīgākas. Mainās visa dzīves rutīna, kurā esi dzīvojis viens pats vai kopā ar partneri, jo ir jāplāno darbdienas, brīvdienas, arī atvaļinājumi, lemjot, ko tajā vai citā brīdī kopā ar bērnu darīsim.

Nereti jaunie cilvēki aizbildinās, ka valsts atbalsta politika bērniem ir ačgārna.

– Kardināla ikmēneša bērnu pabalstu palielināšana jāvērtē piesardzīgi. Ir vecāki, kuri saprot, ka bērna audzināšana ir ļoti liela atbildība. Viņi neražo bērnus naudas dēļ. Bet diemžēl ir arī vecāki, kuriem liels pabalsts varbūt izrādīsies kā kārdinājums turpināt dzīvot ne tik atbildīgi, slīgstot kaut kādu nelabu ieradumu varā.  

Pašvaldībās ir vienreizējie bērnu piedzimšanas pabalsti. Tie attaisno sevi?

– Protams, šis pabalsts ir labs atbalsts jaunajiem vecākiem, jo, piedzimstot mazulim, vajadzību ir ļoti, ļoti daudz. Algas diemžēl mums nav tik lielas, tāpēc vecāki izvēlas arī lietotas mantas, piemēram, bērnu ratiņus. Tāpat paziņas un radinieki mainās ar mantām. Tomēr atkal un atkal jāraugās, lai nelabvēlīgas ģimenes naudu izlieto tam paredzētam mērķim.

Vecākiem ir būtiska laba infrastruktūra, bērnudārzu, skolu un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība, turklāt kvalitatīva.

– Tas viss ir svarīgi, tomēr vēl būtiskāk, vai ir pieejamas darbavietas. Ir gadījumi, kad no bērnudārziem aiziet arī bērniņi, kuriem ir labi situēti vecāki. Aiziet, jo atrodas vēl labākas iespējas citās pilsētās.

Vai vecākiem svarīgi, ja, piemēram, bērnudārzam “Namiņš” būtu zelta durvju rokturi, viss zeltā laistītos?

– Vecākiem ir būtiska sakopta vide un, protams, izglītības iestādē valdošā atmosfēra, nevis kaut kāds pārspīlēts diženums. Viennozīmīgi telpām jābūt sakoptām, acij tīkamām. Galvenais, lai bērns jūtas labi, un, kā jau minēju, attiecīgi labvēlīgai jābūt iekšējai atmosfērai, kad viens otru uzklausa, kad viens otru respektē.

Kā ar mācību kvalitāti, skolēnu skaitu skolās?

– Kvalitātei jābūt! Atmosfērai arī. Tomēr, ja vecākiem nebūs darba, tad nevar cerēt uz lielu skolēnu skaitu.

Kāds, Jūsuprāt, ir optimālais bērnu skaits ģimenē?

– Katra ģimene saprot, cik daudz enerģijas var un kādas ir iespējas ieguldīt sevi bērnos.  

Ko atbildētu jaunajai māmiņai uz jautājumu: “Būs traki?”

– Pieļauju, ka pirmajā brīdī tā šķitīs, tomēr svarīgi sevi sagatavot jaunam dzīves cēlienam. Jārēķinās, ka nevarēs vairs tik daudz laika veltīt sev. Kad saliekas visi faktori, sākotnēji šķiet, ka ir grūtāk un citādāk, bet tas ir pārejoši.

Vai vīram un sievai jādala pienākumi?

– Tas ir katras ģimenes lēmums. Mums mājās tā nav, jo esam kopā gan darbos, gan atpūtā. Kopā būšana ir ļoti svarīga, turklāt ne tikai mājās, bet arī sabiedrībā.

Nereti mēdz teikt, ka viens bērns var izaugt par egoistu.

– Dažreiz tas ir jaušams. Arī tas, ka bērnam ir brāļi un māsas. Patiesībā viss atkarīgs no bērnu audzināšanas, tāpēc nevar kategoriski salīdzināt, kas ir labāk vai sliktāk.

Kāds ir labs tētis? Kāda ir laba mamma?

– Vīram ar sievu jābūt labām attiecībām, lai bērni justu, ka ģimenē valda harmonija un mīlestība. Visiem jāiet roku rokā, jo bērni kopē savus vecākus.

Un tomēr, vai pareiza valsts politika, lēmumi un atbalsts var veicināt dzimstības pieaugumu?

– Domāju, ka vecākiem nav neiespējamā misija veidot gan karjeru, gan radīt un audzināt bērnus. Es zinu, tas ir iespējams. Tad, kad sāku strādāt, vienlaikus mācījos un kopā ar pirmo meitiņu pabeidzu augstskolu. Arī tagad plānoju turpināt mācīties, lai iegūtu maģistra grādu.

Ko darīt, lai Latvija neizmirst?

– Valdības politikai jābūt tādai, lai atbalsts vecākiem ir stabils, adekvāts un prognozējams. Par diviem bērniem saņemu 100 eiro, tātad mēnesī katram bērnam pa 50 eiro. Tagad viņi iet bērnudārzā, un ar to pietiek apmaksāt pusdienas. Kur paliek apģērbs un pārējās vajadzības? Tad būs nākamais etaps – skola. Šķiet, neloģiski, kā ģimene, kurā ir viens bērns, spēj par 25 eiro kaut ko izdarīt. Bet mēs to nevaram mainīt vai ietekmēt...

Kas svarīgs? Viktorija Babāne uzskata, ka, domājot par bērnu laišanu pasaulē, vecākiem būtisks faktors ir darbavietas esamība. Fotogrāfijā viņa ir kopā ar vīru Kristiānu, meitu Beāti un dēlu Tomu.

Vai es esmu sevis labākā versija?

SANTA ŠMITE, kura guvusi pieredzi gan Amerikā, gan Kanādā, 2023.gadā saņēmusi Balvu novada Atzinības rakstu par nozīmīgu ieguldījumu uzņēmējdarbības attīstībā Balvu novadā un novada attīstībā, vadot lokāla, valstiska un starptautiska līmeņa projektus un popularizējot Viļakas pilsētas un novada vārdu, uzskata, ka viss slēpjas detaļās un sīkumos: “Mēs katrs esam daļa no mūsu Latvijas – kā to kopsim, tādā arī augsim!”

Kāpēc, Jūsuprāt, Latvijā ir tik dziļa demogrāfiskā bedre?

– Dzimstības samazinājums mūsdienās nav tikai Latvijas vai pat Baltijas izaicinājums, tā ir dabiska tendence attīstītajās valstīs, jo tajās vidēji dzimst mazāk bērnu nekā mazāk attīstītās valstīs. To ietekmē dažādi faktori: augstāks izglītības un ienākumu līmenis, karjeras prioritātes, dažādi ģimenes plānošanas modeļi un citi faktori. Piemēram, Japānā dzimstības rādītājs ir 1,38 bērni sievietei dzīves laikā, Vācijā tas bija 1,62, Latvijā – 1,78, savukārt Āfrikas kontinentā vidējais rādītājs ir 4,05 (Kongo – 5,27, Somālijā – 5,49, Tanzānijā – 4,52). Līdz ar to teiktu, – ka jā, tas ir izaicinājums, taču, skatoties no otras puses, tas apliecina arī to, ka dzīves līmenis ir uzlabojies.

Vai valsts politiķi, pieņemot lēmumus, var sekmēt dzimstības pieaugumu?

– Noteikti var sniegt nepieciešamo atbalstu un iedrošinājumu ģimenēm un pāriem, kas vēlētos ģimeni, taču ir dažādi izaicinājumi, ko pāri vēlas atrisināt sākotnēji, pirms sagaidīt bērniņu ģimenē. Pasaulē izmanto dažādus rīkus, lai sekmētu ģimeņu labbūtību un noņemtu dažādas bažas/slogu no tiem, piemēram, finansiālais atbalsts – nodokļu atlaides, vienreizējie un ikmēneša pabalsti; atbalsts mājokļu iegādei; darba tirgus elastība un vecāku atvaļinājumi; bērnu aprūpes pieejamība un kvalitāte, un citi rīki ģimenēm draudzīgas vides sekmēšanai un ģimenisko vērtību stiprināšanai sabiedrībā.

Pabalsta lielums – ir vai nav motivējošs?

– Iespējams, kādam tas ir motivējošs, bet nedomāju, ka tas ir galvenais faktors, kādēļ pāri izvēlētos veidot/neveidot ģimeni.

Cik svarīga vecākiem ir bērnudārzu, skolu, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība, to kvalitāte?

– Šie pakalpojumi ir svarīgi vienmēr ne tikai vecākiem, bet arī apkārtējai sabiedrībai. Gan tas, cik izglītotā sabiedrībā mēs dzīvojam, gan arī cik droša un veselīga vide ir mums apkārt. Jo labāka būs vide novadā, jo pievilcīgāka tā kļūs esošajiem iedzīvotājiem, kā arī jauniešiem, kuri vēl meklē savu ceļu un vietu, kurā attīstīties. Tas svarīgi arī tiem, kas ir gatavi mainīt savu ģeogrāfisko lokāciju un veidot savu dzīvi Balvu novadā.

Realizējat projektus bērniem un jauniešiem. Vai tas veicina vēlmi pēc pēcnācējiem nākotnē?

– Laukos jauniešiem ir dažādas iespējas, svarīgi spēt atlasīt informāciju un saprast, kas ir man derīgs un nepieciešams. Ir atbalsts skolās skolēnu mācību uzņēmumu sākšanai, ir iespējas, sasniedzot pilngadību, izmantot grantu konkursu ideju realizēšanai, novadā ir fantastiski jauniešu centri, kuros labprāt strādā ar jauniešiem un īsteno iniciatīvas. Ir iespēja sevi attīstīt kultūras, sporta, mākslas un citās jomās, kā arī piedalīties dažādos izaugsmes projektos. Piemēram, šobrīd gaidām mājās 10 jauniešus, kuri piedalījās mūsu biedrības “Kalmārs” projektā Gruzijā, kur jaunieši mēnesi veica brīvprātīgo darbu kopā ar Gruzijas jauniešiem, paplašinot redzesloku un zināšanas, un gūstot pieredzi dzīvei! Vide, kurā mēs dzīvojam, ir svarīga ikvienā vecumā – iespēja augt un attīstīties, īstenot sapņus un ieceres.

Zemā dzimstība…

– Sabiedrība kopumā mainās, mainās vērtību un vajadzību skala, kaut kur mēs to varam ietekmēt, bet kaut kur tas iet savu dabisko ceļu. Ģimeni veido divi cilvēki, tātad šīm abām pusēm ir jābūt gatavām uzņemties atbildību, spēt dot un saņemt mīlestību, kā arī būt par atbalstu visdažādākajās situācijās. Domāju, ka pāri to apzinās, kā arī apzinās bērniņa ienākšanas nopietnību, līdz ar to bieži vien izvēlas nedaudz vairāk nogaidīt, kad tiešām tam ir gatavi ne tikai emocionāli, bet arī finansiāli un citādi, kas būtu svarīgi viņiem, pirms uzņemas rūpes par bērniņu.

Ko darīt, lai Latvija neizmirst?

– Jāsāk ar sevi, jāpadomā, vai es esmu sevis labākā versija – labs kaimiņš, kas veido patīkamu dzīves vidi, labs kolēģis, kas veicina pozitīvu mikrovidi, labs dzīvesbiedrs/partneris/vīrs/sieva – lai kopā radītu un audzinātu ko tik brīnumainu, kā bērnu! Vai es esmu tas viss, kas varētu būt un ko es varu dot sev, savai ģimenei, savai kopienai! Kā saka, viss slēpjas detaļās un sīkumos, un mēs katrs esam daļa no mūsu Latvijas, – kā to kopsim, tādā arī augsim!

Alkst izzināt pasauli. Foto – Santa Šmite Miami ielās.

Fakts. No nākamgad sākotnēji iecerētajiem 150 miljoniem eiro demogrāfijas atbalstam Labklājības ministrija plānotos izdevumus samazinājusi līdz 80 miljoniem eiro. Tomēr tas aizvien ļaušot saglabāt iecerēto atbalsta pieaugumu – divreiz lielāku bērna kopšanas pabalstu, lielāku piedzimšanas pabalstu un papildu līdzekļus audžuģimenēm un aizbildņiem. Finanšu ministrija uzsver, – demogrāfija būs viena no nākamā gada budžeta prioritātēm. 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/4042224706037315

Piedzimt Latvijai (08.08.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Labāk vēlāk, nekā nekad

Mūsdienās pirmā bērniņa dzimšana salīdzinoši vēlā vecumā vairs nav pārsteidzoša, jo straujā pasaule ievieš savas korekcijas – vispirms darbs, karjeras attīstība, bieži vien savu lomu spēlē arī veselības problēmas. Diemžēl arī apziņa, ka ir vēlme nodibināt ģimeni ar bērniem, mēdz atnākt ļoti vēlu, kad sava pirmdzimtā laišanai pasaulē pienācis vai nu pats pēdējais laiks, vai arī tas vispār vairs nav iespējams. Protams, ir arī gadījumi, kad bērniņš ir ļoti gribēts jau no agra vecuma, bet viņš dažādu iemeslu dēļ piesakās tikai laikā, kad sievietei ir tuvu četrdesmit gadiem vai jau virs tā. Kādi ir mīnusi sievietes lēmumam izvēlēties dzemdēt vēlīnā vecumā? Kādi ir mīti un patiesības? Uz šiem un citiem jautājumiem uzklausījām māmiņas pieredzes stāstu un lūdzām dalīties profesionālajā viedoklī medicīnas speciālisti.

“Brīnumiem jātic, jo tie notiek”

“Vienīgais, ko varam teikt, – esam neizsakāmi laimīgi. Šis ir mūsu brīnumbērniņš!” ar šādiem vārdiem Marijas nākšanu pasaulē raksturoja meitenītes vecāki DIĀNA KUDREŅICKA-LOSA un JĀNIS LOSS no Balvu novada Tilžas pagasta, kuri skaisto dzīves notikumu piedzīvoja šī gada 2.janvāra vakarā pulksten 18.31. Par spīti ārsta slēdzienam jau agrā Diānas jaunībā, ka viņai bērnu nevar būt, 2.septembrī Marijai apritēs astoņi mēneši, šajā laikā meitenītei kļūstot vēl smaidīgākai un dzīvespriecīgākai. Par ceļu līdz meitiņas piedzimšanai un to, kā dzīve rit šobrīd, saruna ar Diānu, kura savai atvasītei dzīvību dāvāja 41 gada vecumā.

Ienākot Jūsu piemājas dārzā un vērojot apkārtni, tā apbur ar skaistām lauku ainavām, sakoptību, mieru…

– Tā patiešām ir, un esmu neizsakāmi priecīga un laimīga dzīvot skaistā lauku vidē, kur esmu pavadījusi teju visu savu līdzšinējo dzīvi. Pasaulē nācu Balvos, bet mana dzimta cēlusies pavisam netālu no pašreizējām mājām – arī Tilžas pagastā, kur savulaik dzīvoja un bērnības gadus pavadīja mana mamma. Skolas gados mācījos un absolvēju Tilžas vidusskolu, pēc kā turpināju izglītoties medicīnas nozarē un kļuvu par māsas palīgu.

Lai arī Jums bērniņš pieteicās diezgan vēlīnā vecumā, līdz tam ikdienā būšana kopā ar visjaunāko paaudzi Jums nebūt nebija sveša.

– Tā gan, jo savulaik piecus gadus strādāju par aukli, šajā laikā dažādās ģimenēs izauklējot kopumā piecus bērnus. Tilžā auklēju dvīnītes un vienu puisīti, kā arī par aukli strādāju vienā no ģimenēm Jelgavā. Kad nomira mammas māsa, kopā ar vīru atgriezāmies no Jelgavas uz viņas bijušo māju Tilžas pagastā, kur dzīvojam šobrīd. Patiesībā par to, ka atgriezīsimies atpakaļ laukos, nebija pat divu domu. Ar smaidu mēdzu teikt: “Lai notiek pat tā, ka dzīvošu zaru būdā, bet ilgtermiņā lauku vidi pret pilsētu nemainīšu nekad!” Savukārt vīrs nāk no Krišjāņiem.

Kā atceraties laiku, kad pati vēl tikai augāt? Vai domas par to, ka vēlaties ģimeni, bērnus, vienmēr bija tuvas?

– Atklāti runājot, par ģimenes veidošanu nemaz tik ļoti neprātoju. Ar vīru Jāni iepazinos pirms divdesmit gadiem, bet laulībā esam piecpadsmit gadus. Ar humoru un platu smaidu sejā joprojām atceros arī brīdi, kad vīrs mani bildināja! Proti, Jānis nokrita ceļos un teica īpašos vārdus: “Diāna, kļūsti par manu sievu!” Mana pirmā reakcija un vārdi bija: “Jāni, vai Tev slikti palicis?” (Smejas – aut. pieb.). Dzīvē allaž bijis tā, ka darbi paši nāk pie manis, liktenis piespēlējis dažādus notikumus, kuri dzīvi pozitīvā nozīmē sagriezuši kājām gaisā, un Dievs nolicis īsto brīdi tam, kam jānotiek. Arī joprojām turpinu dzīvot pēc principa lieki nekreņķēties par to, ko īsti nevaram ietekmēt. Visam ir savs laiks un vieta. Par to nešaubos.

Un kļūt par mammu droši vien vēlējāties vienmēr?

– Protams, bet, būdama vēl jauna meitene un kopā ar vīru apmeklējot ārstus, slēdziens bija, ka mums bērnu nevar būt. Un tas bija jau ļoti sen, kad ar Jāni vēl nemaz nebijām precējušies. Kāda bija mana pirmā reakcija? Ārsta kabinetā nokritu no kušetes un raudāju. Man ir divi brāļi, un kad vienam no viņiem ģimenē piedzima pirmais, otrais, tad arī trešais bērniņš, man teica: “Diāna, kāpēc tu tik ilgi vilcinies, gadi taču neizbēgami rīt uz priekšu?” Tolaik man bija ļoti grūti un nevienam par to, ka man nevar būt bērnu, neteicu.

Kad ārsts Jūsu agrā jaunībā nonāca pie šāda slēdziena, ar to samierinājāties un visas cerības atmetāt?

– Ar šo faktu samierinājos un ārstu palīdzību vairs nemeklēju, jo sapratu, ka neesmu nedz pirmā, nedz arī vienīgā sieviete pasaulē, kurai nevar būt bērnu. Savukārt pēc kāda laika vīramāte tomēr atrada speciālistu Rēzeknē, un, kad man bija apmēram trīsdesmit gadi, ārstēšanos atjaunoju. No sākuma ārsts teica, – ja vien vēlēšos, man būs desmit bērni, bet reiz atklātā sarunā ar viņu palūdzu, lai godīgi pasaka, ka man bērnu tomēr nevar būt. To ārsts, kurš nu jau devies mūžībā, arī izdarīja. Par speciālista slēdzienu pateicu vīram, līdz ar ko noslēdzās vēl viens mēģinājums kļūt par mammu. Mani gan centās iedrošināt uz mākslīgo apaugļošanu, bet tam nepiekritu. Arī vīrs bija kategoriski pret to. Ja reiz Dievs nav lēmis, tad nav.

Bet brīnums tomēr notika…

– Vienubrīd sāku ievērot, ka mans vēders kļūst lielāks. Nodomāju, ka varbūt tas saistīts ar gēniem, jo mana mamma bija dūšīga, arī pati nekļūstu jaunāka. Tolaik biju aizbraukusi uz Zviedriju, kur strādā vīrs. Viņš man jautāja, vai neesmu ceturtajā grūtniecības mēnesī? Šādas runas neuztvēru nopietni, jo bija taču skaidri zināms, ka man bērnu nevar būt! Ar šādu domu atgriezos Latvijā, bet vēderu, kurš pamazām auga, ievēroja arī apkārtējie. Rezultātā līdz pat astotajam grūtniecības mēnesim nezināju, ka esmu bērniņa gaidībās, un iemesls bija tas, ka bērniņš dzemdē bija tādā guļā, ka par grūtniecību nemaz tā īsti nevarēja nojaust. Arī fiziski jutos ļoti labi un nejutu, ka esmu stāvoklī. Tomēr nolēmu pārbaudīt veselību un devos uz ultrasonoskopiju Balvos. Brīdī, kad tapa skaidrs, ka tomēr būšu mamma, mani pārņēma pamatīgs šoks. Sāku raudāt un dakterei teicu, ka tas nav iespējams, jo gadiem ilgi mediķi man skaidri teica, ka dzīve jādzīvo tāda, kāda tā ir, un vienkārši jāpieņem fakts, ka mums nevar būt bērnu. Tomēr, kad pirmais izbīlis pārgāja, protams, iestājās laimes sajūta…

Kā uz šo ziņu reaģēja vīrs?

– Iznācu no ārsta kabineta, vīramāte zvanīja dēlam un teica: “Apsveicu, tev būs bērns!” Jānis, protams, tam nenoticēja. Savukārt, kad vīram uzzvanīju es un pateicu, ka mums būs meitiņa, iestājās klusums, un Jānis neteica vairs ne vārda. Šāds brīdis ilga pusstundu, līdz vīrs saprata, ka brīnums patiešām noticis. Un jau pēc mēneša, kopš uzzināju, ka esmu stāvoklī, Balvos piedzima meitiņa. Bet ziniet, tas, ka topošās mammas par savu grūtniecību uzzina diezgan vēlu, nav nekas unikāls. Arī mana mamma, esot stāvoklī ar savu pirmo dēlu, nenojauta to līdz pat grūtniecības septītajam mēnesim. Ir arī citi līdzīgi stāsti. Līdz ar to tas viss man varētu būt iedzimts no mammas.

Kā noritēja dzemdības?

– Ņemot vērā, ka, esot stāvoklī un par to nezinot, darīju visus lauku darbus – raku, vedu granti, skaldīju un krāvu malku, vedu mēslus un pļāvu zāli, bērniņam ap kaklu bija aptinusies nabassaite. Tas tādēļ, jo grūtniecēm nedrīkst tik ļoti cilāt augšā rokas un aktīvi strādāt. Līdz ar to Marija piedzima ar ķeizargrieziena palīdzību, bet kopumā dzemdības noritēja bez komplikācijām un meitiņa ir ļoti veselīga. Jāteic, man pirms dzemdībām nebija arī uztraukuma – vairāk pārdzīvoja mani tuvinieki. Kā jau minēju, allaž paļaujos uz Dieva klātbūtni, it īpaši šādos svarīgos dzīves brīžos.

Un emocijas, kad pirmo reizi paņēmāt savu bērniņu rokās…

– Sākumā nodomāju: “Ak, Dievs, ko lai dara ar šādu maziņu mazulīti?!” (Smaida – aut.pieb.). Bija jāapgūst arī daudzas prasmes un iemaņas bērniņa kopšanā. Ja bija kādi neskaidri jautājumi, nekautrējos, bet jautāju un lūdzu palīdzību pēc padoma. Lai gan vienlaikus absolūti nejutos tā, it kā šajos jautājumos būtu pilnīgi bez pieredzes un zināšanām. Galu galā līdz Marijas piedzimšanai, strādājot par aukli, izauklēju piecus bērnus. Tomēr, lai vai kā, citu bērnu auklēšana ir viena lieta, bet pavisam kas cits, ja jārūpējas par pašas bērniņu. Jāpiebilst, ka pie mediķiem arī neinteresējos, kādēļ iepriekš ārsti teica, ka man bērniņa nevar būt, bet tas, turklāt tik salīdzinoši vēlīnā vecumā, tomēr pieteicās. Tātad tā tam bija jānotiek.

Kādēļ nolēmāt meitiņai dot vārdu Marija?

– Spriedām, ka jaundzimušo varēt saukt par Paulu, Anabellu vai Annu Mariju, bet vīrs noteica, – ja jau brīnums noticis, tad lai par godu šim brīnumam meitiņa ir Marija. Un tā arī palika.

Visu savu līdzšinējo dzīvi domājāt, ka jums nevar būt bērni, bet kā vērtējat to sieviešu lēmumu, kuras par bērniņa laišanu pasaulē izšķiras jau tuvu četrdesmit gadu vecumam vai virs tā?

– Mēdz teikt, ka vecākām sievietēm dzimst gudri bērni. Tas, ka sievietēm pirmais bērns dzimst ap četrdesmit gadiem, piemēram, ārzemēs nav nekāds retums. Protams, visam ir savi plusi un mīnusi. Kļūt par mammu pavisam agrā jaunībā arī nav ļoti ieteicams, jo sievietes vēl nav pietiekami nobriedušas un guvušas nepieciešamo dzīves pieredzi, kā rezultātā var būt jūtams atbildības trūkums ne tikai par pašas, bet arī sava bērna dzīvi. Šādos gadījumos var veidoties situācijas, kad jaunā māmiņa ar savu atvasi pavada diezgan maz laika, bet bērniņu nodod aprūpē, piemēram, saviem vecākiem, bet pati nododas dzīves izklaidēm. Nekādā gadījumā neapgalvoju, ka tādas ir visas jaunās māmiņas, bet, domāju, nesamelošu, teikdama, ka arī šādi gadījumi ir.

Nereti, īpaši mūsdienās, sievietēm prioritāte ir karjeras attīstība un tikai pēc tam ģimene, bērni…

– Manuprāt, šāds lēmums nav pareizs, jo, pienākot apziņai, ka sieviete vēlas bērnu, nereti to vairs nemaz nav iespējams īstenot. Ja Dievs redz, ka cilvēks vēlas karjeru vai jebko citu, nevis ģimeni ar bērniem, tad šāds ceļš arī jāiet un Dievs sievietei bērnu var arī nedāvāt.

Atvainojiet par nekautrīgu jautājumu, bet kā ar domām par otru bērniņu…

– Man jau saka, ka tagad jāsāk domāt par vēl vienu atvasīti. Ziniet, es visu savu līdzšinējo dzīvi gribēju bērniņu un, kad uzzināju par savu grūtniecību, jau pēc mēneša bija jādzemdē! Vīram saku: “Ja viens brīnums ir, varbūt pie tā arī apstāsimies?!” Bet, ja Dieviņš lems citādāk, tad tā arī lai tas notiek!

Laimīgā māmiņa. Attēlā redzamā Diāna Kudreņicka-Losa stāsta, ka Marija ir ļoti klusa un smaidīga meitenīte, kura pamazām sāk arī rāpot. Savukārt pasaulē mazulīte nāca ar ķeizargrieziena palīdzību un piedzimstot svēra 3,075 kilogramus un bija 51 centimetru gara. Jāpiebilst, ka Diāna ar vīru Jāni līdz ar Marijas piedzimšanu izpelnījās arī gada pirmā mazuļa vecāku statusu. Par godu īpašajam notikumam bijušais Balvu novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs un Balvu novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Santa Kuleša sveica laimīgos vecākus, viņu īpašumā nododot 150 eiro no pašvaldības, kā arī mīļmantiņu. “Arī pušķis kā līgavai,” toreiz smaidot piebilda S.Maksimovs. Savukārt S.Kuleša svinīgi pasniedza dzimšanas apliecību un grāmatiņu “Mūsu bērns”.

Bērniņš jebkurā vecumā ir liela svētība

SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība” Ginekoloģijas un dzemdību nodaļā Balvos jau piecus gadus strādā GUNA ANKIPOVA, kur pilda vecmātes un māsas pienākumus.

Kursi trīs ciklos

Jaunā speciāliste ne tikai ieguvusi izglītību divās minētajās medicīnas profesijās, bet nodaļā jau divus gadus vada arī sagatavošanas kursus jaunajiem vecākiem, kopā ar pediatru piedāvājot gan individuālās, gan arī grupu lekcijas, sniedz mazuļu zīdīšanas konsultācijas un nodod vecākiem citas ar jaundzimušajiem saistītas zināšanas. Visbiežāk lekcijas kopīgi apmeklē māmiņa un tētis, bet dažkārt arī citi tuvi cilvēki, kuri plāno būt klāt dzemdību brīdī, piemēram, grūtnieces mamma. “Kursi jaunajiem vecākiem sadalīti trīs ciklos – pirmsdzemdību, dzemdību un pēcdzemdību. Pirmsdzemdību kursos vecākus sagatavojam brīdim, kad bērniņš nāks pasaulē, runājam par dzemdību somas saturu, nepieciešamajām aktivitātēm, uzturu un citām tamlīdzīgām svarīgām lietām. Dzemdību kursos vecākus iepazīstinu, kā norit šis process un kādos posmos dzemdības iedalītas, ko to laikā drīkst un ko nav ieteicams vai pilnībā aizliegts darīt, kāda ir loma un kā dzemdībās var iesaistīties atbalsta persona (piemēram, tētis). Savukārt pēcdzemdību kursos, kas arī tiek aizvadīti pirms dzemdībām, stāstām par bērniņa aprūpi. Turklāt, kad mazais cilvēciņš jau piedzimis, parasti pēcdzemdību lekcijās iegūtās zināšanas un iemaņas tiek atsvaidzinātas,” stāsta G.Ankipova.

Brīva viedokļu un pieredzes apmaiņa

Speciāliste, kura pilda arī ambulatorās vecmātes pienākumus Gulbenē un kur topošie vecāki var pieteikties individuālajām lekcijām (piemēram, jautājumos par bērniņa zīdīšanu un barošanu), piebilst, ka kursu laikā nav tikai viņas monologs, bet tajos notiek brīva viedokļu un pieredzes apmaiņa. Protams, tiek uzdoti arī dažādi jautājumi. “Parasti pirmajā lekcijā topošie vecāki ir mazāk aktīvi, jo viss ir jauns un nezināms. Savukārt turpinājumā atmosfēra kļūst atraisītāka un draudzīgāka, kad vecāku iesaiste un jautājumu daudzums kļūst lielāks. Kuri ir komunikablāki – māmiņas vai tēti? Jāsaka tā, – mammām vairāk interesē tieši pats dzemdību process, bet tēti lekciju laikā uztur pozitīvu enerģiju un tajās ienes viegluma sajūtu,” ar smaidu sejā stāsta G.Ankipova. Viņa piebilst, ka ģimenes dzemdību, kurās piedalās arī tēti, ir ļoti daudz. Tā acīmredzot ir lielā motivācija un vēlme atbalstīt savu dzīvesbiedri skaistajā dzīves mirklī. “Jebkurā gadījumā visus trīs kursus, no paša to sākuma līdz pat noslēgumam, parasti apmeklē visi topošie vecāki, kuri par to izrādījuši interesi un gaida pirmdzimto. Protams, ir arī mammas, kurām ir atkārtotas dzemdības un viņu ģimenēs jauno atvasīti gaida jau citi bērni. Šādās reizēs māmiņām jau ir pieredze un izpratne par dzemdību norisi, tādēļ viņas pirms svarīgā dzīves brīža parasti tikai apskata nodaļas telpas. Protams, kursu apmeklēšana ir jauno vecāku brīvprātīga izvēle,” stāsta G.Ankipova.

Jauno māmiņu virs četrdesmit gadiem nav daudz

Jautāta, vai starp topošajām māmiņām, kuras pasaulē laidušas savu pirmo bērniņu, ir arī sievietes vecumā no 40 gadiem, G.Ankipova stāsta, ka šādu māmiņu nav daudz. “Manā personīgajā pieredzē dzemdību nodaļā Balvos māmiņas virs 40 gadiem pirmo bērniņu nav dzemdējušas, bet šādās dzemdības esmu piedalījusies Rīgas Dzemdību namā. Tai pat laikā dzemdību nodaļā Balvos bijušas māmiņas, kurām pirmais bērniņš pieteicies tuvu 40 gadu vecumam, piemēram, 37 vai 38 gados, bet arī šādu sieviešu nav daudz. Cita lieta, ja šādā vecumā dzemdības notiek jau ne pirmo reizi. Tas ir absolūti normāli. Parasti māmiņas pirmo bērnu dzemdē līdz 30 gadiem, bet novērojama zināma tendence, ka jauno māmiņu vecums sāk kļūt lielāks,” stāsta G.Ankipova.

Lūgta dalīties viedoklī, kā vērtē, ka pirmais bērniņš tiek dzemdēts tuvu 40 gadu vecumam vai virs tā, jaunā speciāliste uzsver, ka, neatkarīgi no vecuma, katra cilvēka nākšana pasaulē ir Dieva dota dāvana. Turklāt cilvēka fizioloģija iekārtota tā, kā iekārtota, tādēļ ir krietni mazāka iespēja, ka dzemdības bez potenciālām komplikācijām aizritēs tieši gados jaunākām sievietēm. “Protams, grūtniecība vēlākā vecumā no sievietes organisma prasa krietni vairāk, nekā jaunākām. Galu galā grūtniecība ilgst deviņus mēnešus, kas nav mazs laiks. Turklāt, sievietei kļūstot vecākai, mainās arī procesi organismā. Kļūst arī lielāks risks iedzīvoties kādā slimībā vai arī pēc dzemdībām var saasināties jau esošās slimības. Tā tas gluži vienkārši ir – tā iekārtota daba,” stāsta G.Ankipova.

Svarīgi pārbaudīt veselības stāvokli

Speciāliste spriež, ka nereti lēmums laist bērnu vēlīnā vecumā saistīts ar veselības problēmām. Tā liecina viņas personīgā profesionālā darba pieredze. Piemēram, bijušas reizes, kad vecāki pirmdzimto plānojuši vairākus gadus, bet tobrīd to izdarīt nav ļāvusi sievietes vai vīrieša veselība. Savukārt, kad iziets attiecīgs ārstēšanās kurss, bērniņš veiksmīgi pieteicies. Protams, bērna dzemdēšana vēlā vecumā mēdz būt saistīta arī ar citām dzīves prioritātēm, piemēram, uzsvaru liekot nevis uz ģimeni, bet karjeras attīstību. “Mans aicinājums būtu pirmā bērniņa dzimšanu neatlikt uz laiku, kad sievietes vecums ir jau virs 40 gadiem. Ļoti svarīgi ir sagatavoties grūtniecībai un pirms tās aiziet pie ģimenes ārsta un apmeklēt citus speciālistus, lai pārbaudītu veselības stāvokli. Vienlaikus vēlreiz uzsveru, ka, neatkarīgi no vecuma, bērniņa nākšana pasaulē jebkurā vecumā ir liela svētība,” secina G.Ankipova.

Guna Ankipova. Jautāta, kādēļ izvēlējās tieši vecmātes un māsas profesiju, jaunā speciāliste atzīst, – to, ka savu nākotni saistīs ar medicīnu, zināja pilnīgi noteikti, bet sākotnēji plānoja apgūt pediatriju vai ginekoloģiju. “Dzīve gan mēdz ieviest savas korekcijas, bet ar izvēlētajām profesijām esmu ļoti apmierināta. Tas ir mans lielais aicinājums. Bet vai būt par labu vecmāti ir grūti? Bērniņa piedzimšana ir ļoti skaists brīdis, bet tas nav arī viegls process, jo dzemdības, ņemot vērā cilvēka fizioloģiju, nenotiek bez sāpēm. Līdz ar to jābūt blakus cilvēkam, kuram sāp, un sieviete ir jāuzmundrina. Tas tā gluži vienkārši notiek, tas ir normāli un dabiski, bet prasa arī lielu pacietību,” uzsver jaunā speciāliste.

Statistika un interesanti fakti

• Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija liecina, ka, salīdzinot 1994. un 2023.gada datus, Latvijā vecāki arvien vēlāk sāk ģimenes pieauguma veidošanu.
• 1994.gadā piedzima 24 256 bērni – visvairāk (271 bērns), kad mātei bija 21 un tēvam 23 gadi. Savukārt 2023.gadā piedzima 14 490 bērni – visvairāk (155 bērni), kad mātei bija 31 un tēvam 32 gadi.
• Kopš 1994.gada jaundzimušā mātes vidējais vecums palielinās. Arī tēva vidējais vecums palielinās. Visaugstākie dzimstības rādītāji ir sievietēm 25 līdz 34 gadu vecumā. Pamazām pieaug bērnu skaits, kuri piedzimst sievietēm pēc 40 gadiem.
• Lai Latvijā nodrošinātu paaudžu nomaiņu, minimālais nepieciešamais dzimstības līmenis ir 2,1 bērns vidēji uz vienu sievieti.
• Eiropā sievietes arvien biežāk atliek ģimenes veidošanu uz vēlāku laiku. Vidējais vecums, kad tiek dzemdēts pirmais bērns, 2022.gadā sasniedza 29,7 gadus, salīdzinot ar 28,8 gadiem pirms desmit gadiem.
• Zemās dzimstības iemesli ir dažādi – dzīves dārdzība, bērnu audzināšanas izmaksas, mājokļu nepieejamība, kā arī darba un karjeras prioritātes. Tāpat sievietes arvien biežāk izvēlas kļūt par mātēm vēlāk, kad nostabilizējusies finansiālā situācija un profesionālā dzīve.
• Zinātnieki pavēstījuši, ka pēdējo 250 tūkstošu gadu laikā pirmā bērna dzimšanas brīdī māte bijusi vidēji 23,2 gadus veca, bet tēvs par 7,5 gadiem vecāks. Tas nozīmē, ka vīrietis par tēvu kļuvis vidēji 30,7 gadu vecumā. Pēdējos 5000 gados plaisa starp abiem dzimumiem gan sarūk, un mūsdienās sievietēm pirmais bērns piedzimst vidēji 26,4 gadu vecumā, kamēr tēvu vecums būtiski nav mainījies.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/773329315447539

Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis (29. jūlijs)

Piedzimt Latvijai (1.08.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Gribu māsu vai brāli!

Sastapšanās ar pirmajām grūtībām, ekonomiskā nestabilitāte vai negatīva pieredze dzemdībās bieži vien kalpo par pamatu lēmumam apstāties pie pirmā un vienīgā bērna ģimenē. Mazulis aug un ar laiku saprot, ka ļoti grib māsu vai brāli, taču vecāki to izliekas nedzirdam. Vai šo lēmumu vēlāk nenāksies nožēlot? Vai pastāv iespēja, ka viņi pārdomās? Un kam jānotiek, lai tā būtu? Pieredzē dalās jaunās ģimenes.

“Kāpēc vēl vienu bērnu, ja esmu es?”

Bijusī lazdukalniete SIGNIJA ZIZLĀNE kopā ar meitu BEATRISI dzīvo Daugavpilī. “Tā dzīvē sanācis, ka meitiņa ir vienīgais bērns ģimenē,” teic Signija.

Cik gadu jau ir meitai?

– Meitiņa Beatrise ir 16 gadus veca, šogad pabeidza 9.klasi. Ir beigusi mākslas skolu, spēlē elektrisko ģitāru, nodarbojas ar daiļslidošanu, skaisti zīmē portretus, fantastiski sanāk zīmējumi ar dzīvniekiem, piemēram, stirnām, zaķiem. Man dažkārt sāp sirds, ka viņa neglezno, jo talants dots no dabas. Meita ir īsta pilsētniece, uz laukiem atbrauc reti. Brīvo laiku vairāk pavada kopā ar draugiem.

Kādā vecumā kļuvāt par mammu?

– Bērniņš pieteicās 21 gada vecumā, piedzima 22 gados. Esmu augusi daudzbērnu ģimenē, darbs ir iemācīts, tāpēc nebaidījos no bērna ienākšanas ģimenē. Meita pieteicās negaidīti. Ultrasonogrāfijā teica, ka būs puika, bet piedzima meitiņa, par ko esmu ļoti laimīga. Vārdu Beatrise viegli var izrunāt ikviens, arī vecas tantes un vecmammas gan latviešu, gan krievu (tēvs ir krievs) un angļu valodā.

Kādas attiecības izveidojušās ar meitas tēti?

– Ar bērna tēti nedzīvojam kopā, bet esam saglabājuši labas attiecības, tiekamies, dzeram kopā kafiju ar viņu un viņa sievu, vecmammām un tantēm, nav nekādu negāciju. Mēs abi nolēmām izšķirties, jo atšķīrās raksturi. Mierīgi viens no otra aizgājām, bez skandāliem un ķīviņiem. Bērnu audzinām kopā, arī problēmas risinām kopīgi. Sakām, ka meitu mīl gan mamma, gan tētis, un neviens nevelk bērnu uz savu pusi, līdz ar to bērnam nav psiholoģiskās traumas. Forši, ka pieaugušie prot sarunāties tā, lai bērns neciestu. Par to, šķiet, man jādod zelta medaļa. Pati ar sevi lepojos, jo uzskatu, ka ir jābūt prātam uzturēt labas attiecības. Un tur man prāts ir iedots.

Kādā skolā meita mācās?

– Beatrise šogad iestājās poļu vidusskolā Daugavpilī. Kāpēc tāda izvēle? Daugavpilī dzīvo daudz poļu, kā arī tāpēc, ka meita nākotni vēlas saistīt ar medicīnu. Un – jo vairāk valodu zināsi, jo labāk. Beatrise pārzina vairākas svešvalodas – angļu, krievu, vācu, arī poļu valodu. Ja ir iespēja apgūt svešvalodas, kāpēc to neizmantot? Bērni un jaunieši, mācieties valodas!

Augāt daudzbērnu ģimenē. Kāda bija bērnība?

– Daudzbērnu ģimeni sev negribētu, jo bija grūti. Augām laukos, bieži pietrūka naudas. Es biju jaunākā ģimenē, man deva nēsāt vecāko brāļu drēbes, mamma grieza īsus matus, un citi mani dažkārt sauca par puiku. Joprojām atceros tos rūtainos krekliņus. Varbūt tāpēc tagad ģērbjos sievišķīgi, bieži vien rozā krāsas apģērbā, jo bērnībā man tā pietrūka. Man tā joprojām ir milzīga trauma. Kad ieraugu kādu vīrieti rūtainā kreklā, vienkārši bēgu prom, jo tas atgādina bērnību.

Vai domājat par otru bērnu?

– Man jau ir 38 gadi, nezinu, vai paspēšu piedzemdēt vēl vienu bērnu. Kaut kā īpaši to neplānoju. Teikšu godīgi, – man pietiek ar vienu bērnu. Lai izaudzinātu meitu un sapirktu visu nepieciešamo, vajadzīgs ne mazums līdzekļu, jo Beatrisei patīk kosmētika, skaisti apģērbi un apavi. Paldies Dievam, ka mums ar meitu ir labas attiecības, mēģinu sadzīvot, uzticēties, cenšos būt ne tikai mamma, bet arī draudzene.

Kā izdodas panākt labas attiecības ar meitu?

– Ļoti svarīgi nenosodīt savu bērnu, neizsmiet kaut kādu rīcību, lai arī kāda situācija varbūt šķiet smieklīga vai kurioza. Svarīgi arī ieklausīties bērna vēlmēs. Piemēram, uz izlaidumu meita gribēja ģērbt japāņu/korejiešu stila kleitu. Neiebildu, teicu, – ja patīk, velc! Viņai tagad tāds periods, kad ģērbjas gotikas stila drēbēs. Dodu brīvību, lai izpaužas. Protams, normas robežās. Meitai veidojas savs stils, raksturs un viedoklis. Iesaku vecākiem respektēt bērna viedokli. Ja nepatīk vilkt mugurā kādas krāsas kleitu, lai nevelk. Arī par ēšanu nedrīkst teikt: “Kamēr neapēdīsi, nenoiesi no galda!” Muļķības! Ja bērnam negaršo, lai neēd. Nekad neesmu piespiedusi ģērbt mugurā vai ēst to, kas nepatīk. Iespējams, tāpēc mums ar meitu ir labas attiecības. Varu uzticēt viņai savas problēmas, un viņa man dos padomu. Arī meita man uzticas, dalās savās pārdomās un piedzīvotajā. Pārrunājam dažādas tēmas, arī intīmas lietas. Es esmu 1,65m, meita – 1,75m gara, eju garām kā mammai, un viņa mani dažkārt pamāca, kā labāk teikt vai darīt. Tas ir labi, jāprot uzklausīt otra viedokli un neapvainoties. Vajag censties būt aktīvai, foršai mammai.

Vai Beatrisei ir daudz draugu?

– Jā, tie lielākoties ir, tā teikt, interešu draugi. Viņas draugi atnāk pie mums ciemos, pacienāju ar tēju vai kafiju, esmu draudzīga, parunāju ar jauniešiem, nevis dzenu ārā, kā to dara daži vecāki. Draugiem patīk nākt ciemos, bieži saka: “Vai, cik tev forša mamma!” Ir draugi, kuriem ir kāda problēma, viņi meklē mājas siltumu, kuru varbūt nesaņem ģimenē. Bērni ir dažādi, jāsaprot, ka ne visi vecāki ir perfekti. Par vecākiem, kā man teica kāda sieviete, mēs nepiedzimstam, bet mācāmies. Tā ir visas dzīves skola. Galvenais – nedarīt pāri mazajai dvēselītei, mīlēt, cienīt, jo bērniņš ir dots no Dieva, no augstākiem spēkiem. Cik daudzām ģimenēm nevar būt bērniņu vai, nedod Dievs, piedzimst slimi. Esmu ļoti laimīga, ka esmu mamma, turklāt tieši meitai!

Kā pavadāt laiku kopā ar meitu?

– Bieži ceļojam, esam pabijušas vairākās valstīs. Nesen viņa ar tēti bija Vācijā un Francijā, bet iepriekš kopā bijām Dubaijā, Londonā, Šveicē, Grieķijā. Tuvākajā laikā ir sapnis apmeklēt vēl kādu silto zemi.

Ko meita saka par to, ka ir vienīgais bērns? Vai ir kādreiz teikusi, ka grib māsu vai brāli?

– Kad kādreiz jautāju, vai viņa grib māsiņu vai brālīti, atbildēja ar kategorisku “nē”. Kad bija maziņa, viņa pat raudāja un jautāja: “Kam tev vēl vienu bērnu, ja tev esmu es?” Man tā vainas apziņa kaut kā neļāva domāt par otru bērnu, jo uzskatīju, ka vispirms vajag pacelt mazo Beatrisi, tad vēlāk domāt par otru. Tomēr, ja kurš vēlas otru bērnu, vajag rīkoties uzreiz, kad pirmais vēl maziņš, jo laiks paiet un dažkārt ir par vēlu. Beatrisei jau 16 gadi, ja plānotu otru bērnu, būtu liela gadu starpība. Bet neesmu pret. Ja būs bērniņš, tad būs – vēl var iespēt. Mana paziņa dzemdēja 42 gados, un viņai, tā teikt, atnāca otrā jaunība.

Māte un meita. “Esmu ļoti pateicīga, ka man ir bērniņš, ka satiku meitas tēti. Ja nebūtu satikusi, man, iespējams, nebūtu bērnu,” teic Signija.

Kad mazulis gribēs nākt, viņš atnāks

Jelgavas novada Līvbērzes pagastā EVITA un ARTŪRS ZENĒVIČI audzina četrgadīgo dēlēnu RAILIJU. Saruna par ģimeni ar puikas mammu.

Kādu jaunībā iztēlojāties ģimeni, par cik bērniem domājāt?

– Jaunībā bērni man nebija aktuāli, varētu teikt, viņus pat negribēju. Toreiz bija jāpieskata un jāauklē radinieku bērni, viena divgadīgā meitenīte bija kā pielipusi man, pat gulēja blakus. Grūti bija ar tiem mazajiem – niķi, stiķi un viss pārējais biezā slānī.

Kā mainījās domas un kāda bija bērna ienākšana ģimenē?

– Domas mainījās, kad satiku vīru. Tad arī sapratu, ka gribu dibināt ģimeni, un – jo lielāku, jo labāk. Dēlu gaidījām lielā laimes sajūtā, labāku laiku nespēju iedomāties. Par daudz ko, protams, bija bailes, bet tas pieder pie lietas. Atceros, ka puika negribēja nākt pasaulē, pārstaigāju nedēļu, viņš bija liels! Gribējām dzemdības Dobeles slimnīcā, bet mūs aizsūtīja mājās, teica, lai pastaigāju vēl, tomēr tajā pašā dienā braucām uz Jelgavas slimnīcu. Tur uzreiz notika stimulācija, un nakts vidū sākās sāpes. Līdz vieniem dienā mocījos, un beigās mani aizveda uz ķeizargrieziena operāciju, jo puika dzima liels – 4,400kg smags, 55cm garš. Laime neizsakāma! Tētis priecājās, ka pirmais turējis puiku rokās! Jāpiemin, ka tas bija kovida laiks, kad visur gāju viena, viņu tikai informēju par notiekošo. Ierobežojumi mazinājās, un viņš nāca līdzi uz dzemdībām.

Vai pieņemsiet lēmumu laist pasaulē otru bērnu?

– Jā, gribētu otru bērnu, bet tagad ir tāds laiks, kad tas ir nopietni jāapsver. Notikumi pasaulē, tepat kaimiņos, globālā sasilšana... Gribas drošību un stabilitāti. Ja maziņais gribēs pie mums atnākt, tad tas notiks, neskatoties ne uz ko, un mēs būsim laimīgi un pateicīgi.

Dēls vēl nerunā par brāli vai māsu?

– Nē, dēlam ir tikai četri gadi, viņš vēl īsti nesaprot, ko nozīmē brāļi un māsas. Bet ļoti liela vilkme jūtama pie brālēniem un māsīcas. Ir dienas, kad to vien dzirdu, ka grib Ričardu, Rēziju un Rūdolfu. Noorganizējam satikšanos pie omes, un bērni visu dienu dauzās pa lauku, brauc ar velosipēdiem, spēlē ķerītes vai paslēpes, tad istabā ceļ segu mājas, dejo, lec pa matračiem. Nākamajā dienā ir miers, viņš savu prieku ir dabūjis. Citu dienu dēls spēlējas ar rotaļu zaķiem, tad gan paliek žēl, ka viņš ir viens ģimenē.

Vai Jums un vīram ir brāļi un māsas?

– Man ir divi brāļi, bērnībā nebija garlaicīgi ar viņiem. Kad vēl atbrauca trīs brālēni, tad mums gāja jautri. Spēles, nedarbi un, protams, lauku darbi. Vīram ir viena māsa, viņiem arī ir gājis jautri – bija gandrīz kā dvīņi, jo tikai viena gada starpība. Abi esam lauku bērni, un laukos vienmēr bija, ko darīt.

Kā kopā ar dēlu atpūšaties? Par kādiem viņa panākumiem ir prieks?

– Kopā pavadām daudz laika, viņš man ir kā astīte. Braucam uz laukiem pie omēm, dodamies uz rotaļu laukumiņiem, vienreiz palikām pa nakti pie Daugavas ar teltīm, cepām zefīrus un makšķerējām. Ja viņš ko iedomājas, tad tas ir jāizpilda! Bijām ekskursijā uz Liepāju, no peldbaseina un SPA viņu gandrīz nevarēja dabūt prom. Mums ir prieks, ka dēls dejo tautiskās dejas, divas reizes jau uzstājās uz skatuves, – prieks, ka nenobijās.

Kuros brīžos jūtaties īpaši laimīga?

– Esmu vislaimīgākā mamma pasaulē. Katru rītu, kad atveru acis, jūtos laimīga. Piemēram, kad dēls atnāk rītos pie mums un norit mīļošanās maratoni, vakaros – pasaku lasīšana, un kad vienkārši pienāk klāt un pasaka: “Mammu, es tevi mīlu!” Arī katrs viņa sasniegums manī rada prieku – kad sāk pareizi turēt pildspalvu, kad sāk braukt ar riteni bez palīgritenīšiem, kad dažreiz pasaka kādu savu gudrību, ka mute paliek vaļā. Katra diena ir laimes pilna!

Railijs ar vecākiem. Mamma strādā bērnudārzā par audzinātāju, tētis – dāņu firmā par ražošanas brigadieri. “Dēls atnāca īstajā brīdī, un mums bija vajadzīgs tieši tāds kā viņš. Noteikti arī mēs viņam bijām vajadzīgi tādi, kādi esam. Viss ir tā, kā tam ir jābūt,” pārliecināta Evita.

Dēlu audzina par labu cilvēku

LAURA un MĀRTIŅŠ LOČMEĻI Vectilžas pagastā audzina dēliņu PAULU. Tā kā puika vēl tikai mācās runāt, viņš vēl nav prasījis ne brāli, ne māsu. Pašā vasaras sākumā Paulam nosvinēta divu gadu dzimšanas diena, viņš ir uzsācis gaitas Balvu pirmsskolas izglītības iestādē “Sienāzītis”.

Kā, jūsuprāt, ir labāk – augt vienam vai kopā ar brāli, māsu?

LAURA: – Augu trīs bērnu ģimenē, esmu jaunākā. Man ir gan brālis, gan māsa. Iespējams, tieši tāpēc nekad neesmu gribējusi vēl kādu brāli vai māsu. Manuprāt, ir labāk, ja ģimenē aug vismaz divi bērni.

MĀRTIŅŠ: – Ģimenē augām trīs bērni, esmu vidējais. Ar brāli kopā augām ļoti draudzīgi, lielu strīdu nebija. Māsa ir 10 gadus jaunāka, tādēļ bieži sanāca viņu pieskatīt un būt atbildīgam. Neatceros, ka būtu vēlējies ģimenē vēl vienu māsu. Tā kā māsa bija ļoti maza, tas šķita jauki. Uzskatu, ka ģimenē būtu jābūt vismaz diviem bērniem.

Vai jau bērnībā domājāt, cik bērnu vēlētos savā ģimenē?

LAURA: – Šķiet, kopš bērnības neesmu mainījusi domas par to, ka savā ģimenē vēlētos divus bērnus. Tas tāpēc, ka mums ar māsu katru dienu bija jācīnās par vecākā brāļa uzmanību, jo ģimenē bijām trīs bērni.

MĀRTIŅŠ: – Vienmēr esmu vēlējies divus bērnus, lai vienam nebūtu garlaicīgi, kā arī lai iemācītos dalīties. Vairāk par diviem bērniem laikam pašlaik negribētu, lai varētu abiem kvalitatīvi un pilnvērtīgi veltīt laiku.

Kad veidojāt ģimeni, pārrunājāt, cik bērnus vēlētos izaudzināt?

LAURA: – Kad izveidojām ģimeni, abi bijām 28 gadus jauni. Bijām kaut kad runājuši par to, cik bērnus vēlētos izaudzināt, bet konkrēts skaitlis nav mērķis, jo dzīvē nekas nav paredzams. Domas abiem sakrita, ka vēlētos izaudzināt vismaz divus bērnus. Ja kāds jautā par ģimenes pieaugumu, vienmēr atbildu, ka viss ir Dieva rokās. Jā, pieļaujam, ka Paulam kādreiz būs brālis vai māsa, vai abi divi.

Kā vērtējat demogrāfisko situāciju Latvijā? Kāpēc bērnu skaits ģimenēs samazinās?

– Aizdomājoties par šo situāciju, paliek skumji. Ne velti tagad ģimenes, kurās aug viens bērns, sauc par modernām ģimenēm. Bērnu skaits samazinās, jo palielinājušās audzināšanas izmaksas un ekonomiskā nenoteiktība, kā arī mainījušās sabiedrības vērtības, dodot priekšroku karjerai, izglītībai un individuālai pašrealizācijai.

Kas, jūsuprāt, ietekmē vecāku izvēli audzināt vairākus bērnus ģimenē? Vai, apzinoties reālo situāciju, varam teikt, ka Latvija pamazām izmirst?

– Vecāku izvēli audzināt vairākus bērnus ģimenē galvenokārt ietekmē ekonomiskā stabilitāte un valsts atbalsts, sociālā un emocionālā motivācija, pieejama un kvalitatīva bērnu aprūpe, kā arī dzīvesvieta un infrastruktūra. Ne mazāk svarīgs ir partnerattiecību stiprums un ģimenes vērtības.

Pat negribas domāt par izmiršanu, bet, apzinoties reālo situāciju ar zemo dzimstību, augsto mirstību un emigrāciju, viss var novest pie izmirstošas sabiedrības, ja, protams, netiks veiktas būtiskas un efektīvas izmaiņas.

Kas varētu palīdzēt ģimenēm pieņemt lēmumu – dzemdēt un audzināt vairāk bērnu? Tie būtu lielāki pabalsti vai kas cits?

– Viens no svarīgākajiem faktoriem tiešām būtu lielāki pabalsti. Šķiet smieklīgi, bet mēs ar pabalstu, kuru šobrīd saņemam no valsts par vienu bērnu, nespējam nosegt pat bērnudārza mēneša izmaksas, nemaz nerunājot par to, ka bērnam ir vajadzība pēc pārtikas, apģērba, veselības aprūpes utt.

Vai piekrītat, ka viens bērns ģimenē tiek vairāk lutināts, ka viņam nav vajadzības dalīties (piemēram, ar rotaļlietām, saldumiem) ar citiem? Kā ir jūsu ģimenē?

– Piekrītam, ka viens bērns ģimenē tiek vairāk lutināts, bet dalīšanos ir jāmāca arī tad, ja ģimenē aug viens bērns. Tas nenozīmē, ka viens bērns obligāti izaugs egoistisks vai nemācēs dalīties. Viss atkarīgs no vecāku audzināšanas. Vecāki var apzināti mācīt bērnam dalīties, veicināt socializēšanos ar citiem bērniem ārpus ģimenes un radīt situācijas, kurās bērns mācās sadarboties, ko mēs mācām arī Paulam.

Kādas vērtības ir svarīgas jūsu ģimenē? Vai piekrītat teicienam, ka bērni māca vecākus?

– Dēlu audzinām par labu cilvēku – tādu, kurš mīl un ciena, kurš uzticas, kurš neraustīs meitenes aiz bizēm un kuru nebaida darbs. Jau tagad var saprast, ka aug puisis, kuram stiprā puse būs tehniskā domāšana, jo tētis viņu iesaista visos darbos. Vēlamies, lai viņš izaug par drosmīgu personību, kas vienmēr tiecas pēc zināšanām, palīdz citiem grūtībās un stāv par taisnīgumu. Mūsu mērķis ir audzināt viņu par atbildīgu vīrieti, kurš cienīs sevi, apkārtējos un spēs pieņemt gudrus lēmumus.

Ko novēlat jaunajām ģimenēm un valstij, domājot par demogrāfiju?

– Jaunajām ģimenēm novēlam drosmi un optimismu, veidojot ģimeni un audzinot bērnus. Lai ir savstarpējs atbalsts un stipras attiecības, kas ir pamats jebkuras ģimenes laimei un izaugsmei! Lai jūsu izvēle par bērnu skaitu nāk no sirds, nevis tikai tāpēc, ka tam tā jābūt.

Savukārt valstij novēlam stratēģisku un ilgtermiņa redzējumu, kas nebeidzas ar katrām vēlēšanām. Ir būtiski izveidot visaptverošu un stabilu atbalsta sistēmu ģimenēm, kas ietver adekvātus finansiālus pabalstus un elastīgus darba nosacījumus vecākiem. Būtiski ir arī uzlabot veselības aprūpes un izglītības pieejamību, veicināt pozitīvu sabiedrības attieksmi pret daudzbērnu ģimenēm.

Ločmeļu ģimene. Paula vecāki uzskata, ka valstī nepieciešama mērķtiecīga rīcība, kas balstīta uz ģimeņu reālajām vajadzībām. Tikai tad Latvija var cerēt uz demogrāfiskās situācijas uzlabošanos un valsts ilgtspēju.

Vienīgie bērni – patstāvīgi un neatkarīgi

Iveta Gargurne, ģimenes un sistēmiskā psihoterapijas speciāliste: – Katrai ģimenei ir savi apstākļi, vērtības un izpratne par bērnu audzināšanu. Jaunajiem vecākiem ir savi personiskie mērķi un augsta atbildība par to, kā viņi audzinās bērnu, ko spēs viņam nodrošināt. Bieži vien cilvēki izvēlas par vecākiem kļūt pēc trīsdesmit gadu vecuma. Citreiz tās ir veselības problēmas, citreiz nostrādā savā bērnībā iegūtā pieredze. Savā darbā novēroju, ka vecāki ietekmējas no dažādu ekspertu viedokļiem par to, “kā pareizi audzināt”, rodas trauksme un nedrošība. Sak’, labāk izaudzināšu vienu , bet ‘pareizi’. Cilvēks ikdienā nedomā, kā un vai viņš uzlabo demogrāfiju. Cilvēki dzīvo un vadās no savām vēlmēm un vajadzībām.

Vai vecāki, kuri nolēmuši audzināt vienu bērnu, var mainīt lēmumu? Iespējams, finansiāls atbalsts vai pozitīva, labvēlīga sabiedrības interese kopumā varētu mainīt situāciju. Bērni jāmīl ne tikai vecākiem, bet arī sabiedrībai kopumā jāciena un jāmīl savi bērni. Tā tas ir pie daudzām tautām. Pie mums laiku pa laikam var novērot, ka bērni ir apgrūtinājums. Tāds uzskats nosēžas.

Daudz mītu par to, kādi izaug vienīgie bērni. Bērns izaugs tāds, kāds būs viņa temperaments, kā viņu audzinās. Pētījumi norāda, ka vienīgie bērni izaug patstāvīgi un neatkarīgi. Viņiem ģimenē nav iespējams veidot koalīciju ar citiem bērniem, tāpēc viņi agri kļūst par “maziem pieaugušajiem”. Iespējams, ka vienīgais bērns būs līderis. Vienīgā bērna izredzes būt skopulim un egoistam (vislielākais mīts) ir tādas pašas kā jebkuram bērnam. Vienīgajam vecāki dod visu, un kā gan viņiem citādi rīkoties? Pieaugot rodas sajūta, ka “man ir viss un es varu dot visu”.

Vienīgais bērns ir bērns. Tas nav ne labi, ne slikti. Dažkārt grūti ir vecākajiem bērniem, citreiz vidējie paliek bez ievērības. Vienīgais bērns veido savu dzīvi pats un negaida uz atbalstu.

Vai vecākiem būtu īpaši jāpievērš kaut kam uzmanība, audzinot ģimenē vienu bērnu? Nekas vairāk, kā audzinot vairākus bērnus ģimenē. Jebkuram bērnam jāmāca strādāt, jāmāca pieklājība, atbildība un patstāvība. Ja bērns iegūst šo pamatu ģimenē, tad pieaudzis viņš spēs labi dzīvot.

Vecākiem bērnam nav jāpaskaidro savi lēmumi, arī lēmums, ka viņam nebūs brāļa vai māsas. Ja ģimenē būs viens bērns, tad tas ir vecāku lēmums, un tas ir respektējams. Tas ir paziņojums, kas bērnam jāpieņem. Pieredze liecina, ka bērni respektē vecāku skaidrus, konkrētus lēmumus. Vecākiem nav jājūtas vainīgiem bērna priekšā par savu lēmumu audzināt vienu bērnu.

Arī es esmu vienīgais bērns saviem vecākiem un nekad neesmu izjutusi vajadzību pēc brāļa vai māsas. Esmu pie tā vienkārši pieradusi, un man tas ir pieņemami un labi. Arī kā bērns nekad neprasīju, kāpēc esmu viena. Tantes bieži jautāja, vai tad man nevajagot māsiņu, un es vienmēr skaidri atbildēju: “Nē, nevajag!” Man bija brīnišķīgi vecāki, un neatceros, ka kādreiz būtu jutusies vientuļa. Līdz šim brīdim dzīvoju un zinu, ka paļauties varu tikai uz sevi. Arī strādāt man iemācīja, un dalīties es protu.

Mana pieredze, strādājot ar ģimenēm, ir dažāda. Kopumā jaunās ģimenes nav noskaņotas pret bērniem. Ģimene vēlas dzīvot komfortā un tā audzināt arī bērnu. Cilvēki rēķina, ko var atļauties. Ne visi vēlas būt izkrituši no dzīves, kamēr mazie paaugas. Dažkārt tiešām baidās – vai darīsim visu pareizi, vai būsim labi vecāki (sabiedrības spiediens). Nav svarīgi, jums ir viens vai vairāki bērni, svarīgi, lai katram vecākam pietiek enerģijas izaudzināt krietnu cilvēku – laimīgu, domājošu un stipru! Lai visiem vecākiem spēks un sirds pilna mīlestības!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1489298475389898