1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
05-03-2021
Vārdadienas šodien: Ella, Elmīra

“Dots devējam atdodas” (19.06.2020.)

 

Latgalietes ar līderes gēnu

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Par klasiku kļuvis teiciens, ka “eglei nevar izaugt āboli un ābelei - čiekuri” vai arī “ābols nekrīt tālu no ābeles”. Dažkārt kāds palaidnis sārtvaidzis, krītot no zara, aizveļas patālāk, bet tas tomēr ir un paliek ābols. Teikto var attiecināt arī uz muzikālo Jēkabsonu ģimeni Tilžā, kur senču muzikalitāti ģimenes atvases  pa mātes līniju mantojušas jau trešajā, precīzāk, pat ceturtajā paaudzē. Savijoties ar tēva dzimtas muzikālajiem gēniem, savādāk nemaz nevarēja būt. Turklāt ar mūziku nodarbojas ne tikai augstāko muzikālo izglītību ieguvušās dzimtas atvases - Jēkabsonu meitas Laura un Katrīna, bet arī meita Māra, kura mūzikas mācību iestādēs nav mācījusies.  Salīdzinoši nesen Māra bija dzirdama portāla facebook tiešsaistē, kur dziedāja dažādas populāras dziesmas angļu un krievu valodā sev un citiem par prieku. Turpat viņa arī rakstīja: “Es atzīstos, es dievinu dziesmu un visu, kas ar to saistīts, mīlu dziedāt, improvizēt, dungot pie sevis, kad ir garlaicīgi vai kad vienkārši slikti jūtos. Dziesma mani glābj un dziedē no visiem dzīves sīkumiem un likstām.” Nav brīnums, ka arī gadu jaunais Māras dēliņš Artēmijs jau cenšas satvert mikrofonu un izpausties savā valodiņā.

 

REGĪNA ČUDARĀNE
Dzimusi netālu no Balviem, Plītinavā. Pēc Balvu vidusskolas absolvēšanas mācības turpinājusi Rīgas Pedagoģiskās skolas mūzikas pedagoģijas nodaļā. Lepojas, ka dziedāšanu viņai mācījusi Vera Ņemiro - populārā kordiriģenta Edgara Račevska sievasmāte. Augstākā izglītība iegūta Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Bijušajā Balvu rajonā strādājusi vairākās skolās, kur mācījusi skolēniem dziedāšanu, vadījusi korus un ansambļus, tostarp arī pieaugušo, kas ar panākumiem piedalījušies skatēs, Dziesmu un deju svētkos. Tagad vada Benislavas etnogrāfisko ansambli, kas savulaik ieguvis balvu “Gada etnogrāfiskais ansamblis”. Cienījamā vecuma dēļ mātei palīdz meita Daiga, bet Regīna smej, ka viņa joprojām ansamblī palīdz jaukt gaisu.
DAIGA JĒKABSONE
Dzimusi Rugāju ciemā. Mācījusies Rugāju vidusskolā un Balvu Mūzikas skolas akordeona klasē. Augstāko izglītību kā pirmsskolas skolotāja ieguvusi Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Strādā Tilžas vidusskolā. Tur arī vada bērnu folkloras pulciņu. Mūziku māca trīs grupiņās pirmsskolas bērnu iestādēs Tilžā un Vectilžā. Vada Tilžas etnogrāfisko ansambli “Sagša”, dzied Tilžas sieviešu korī un ansamblī. Atklāj, ka arī viņai bijis sapnis kļūt par mūzikas skolotāju, bet dzīves ceļš pagriezies citā virzienā. Daigas un Jāņa Jēkabsonu ģimene bija viena no tām, ko 2007.gada Ziemassvētkos pie sevis uzaicināja Valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga.
LAURA JĒKABSONE
Dzimusi, augusi, mācījusies Tilžā un Balvu Mūzikas skolā. Beigusi Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Viņu zina un pazīst kā vokālās grupas “Latvian Voices” dziedātāju un grupas līderi, Piņķu novada jauniešu kora “Maska” koncertmeistari, ražīgu komponisti. Laura saņēmusi pasaules līmeņa apbalvojumus dažādos konkursos gan kā komponiste, gan kopā ar “Latvian Voices” un “Maska”. Līdere ar latgalietes gēnu. Jau tālajā 2012.gadā sarunā ar “Vaduguni” Laura atzīst: “Ja man jautā, kas ir mans vaļasprieks, es vienmēr mulstu, jo tas, ko daru, ir arī mans hobijs un reizē darbs.” Zinot, ka skolas gados Laurai bija arī citas intereses, vecmamma R.Čudarāne priecājas, ka mazmeita aizgājusi pa mūzikas līniju: “Viņa labi strādā. Viņai veicas. Viņa ir ļoti talantīga meita.” Tāpat viņa piebilst: “Arī Katrīna ir malacīga meita.”
KATRĪNA JĒKABSONE
Dzimusi un pamatskolā mācījusies Tilžā, Balvu Mūzikas skolas klavieru klasē. Beigusi Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu, pēc kuras absolvēšanas sapratusi, kas ir un ko vēlas, ne tikai sekot vecākajai māsai. Tādēļ iestājusies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas diriģēšanas klasē pie diriģenta Sigvarda Kļavas. Šis ir pirmais brīvais gads, kad vairāk nestudē. Strādā četrās darbavietās, bet sirdij tuvākie ir diriģentes pienākumi Diplomātiskajā korī. Atklāj, ka ļoti patīk rakstīt, tostarp dzeju. Ir savs dzejas blogs. Patīk vārds kā tāds. Domā, ka kādreiz varētu pārstāt turēt sveci zem pūra un uzrakstīto nodot vērtēšanai plašākai publikai. Tomēr mūzika Katrīnas dzīvē sirdij tuvāka. “Kad vārdi izsīkst, tiem seko mūzika,” apgalvo jauniete.

 

KATRĪNA JĒKABSONE ir jaunākā no māsām, kura, sekojot vecākajai māsai, izvēlējusies nodarboties ar mūziku profesionālā līmenī. Tomēr viņa atradusi savu ceļu mūzikā, jo ar laiku sapratusi: “Esmu izaugusi!”

Katrai no jums ir savas bērnības atmiņas, kas saistītas ar kaut ko no muzicēšanas vai dziedāšanas. Kas visspilgtāk iespiedies atmiņā?
-Mana spilgtākā bērnības atmiņa ir par laiku, kad mums mājās atveda klavieres. Tās joprojām ir saglabājušās, 1885.gada Rīgas kamerflīģelis. To mēs mantojām no vectēva brāļa Arnolda Jēkabsona. Ja nemaldos, viņam Rīgā, Tērbatas ielā, bija dzīvoklis, un tur atradās tās klavieres. Viņš bija operdziedātājs, tās bija viņa klavieres. Rīgā dzīvojošie radi palīdzēja tās atvest uz laukiem, jo viņi nezināja, ko ar tām klavierēm iesākt, bet zināja, ka mēs esam muzikāla ģimene. Mēs, trīs jaunākie bērni, bijām ļoti laimīgi, par ko liecina tā laika foto, kur mēs visi trīs ar smaidu līdz ausīm un pārlaimīgi plinkšķinām instrumentu. Tad es arī sapratu, ka gribētu mācīties spēlēt klavieres. Protams, spēlēt klavieres sāku ne jau tāpēc, ka domāju, ka kļūšu pianiste, bet domāju, ka man vajag iemācīties spēlēt kādu instrumentu, un klavieres ir viens no tādiem pamatinstrumentiem - ir labi, ja to prot.
Iespaidoja arī ģimenes muzikālās aktivitātes?
-Manā bērnībā vecmamma vadīja Tilžas jaukto kori, mammai bija un joprojām ir folkloras kopa. Vecmammai arī. Es piedalījos koncertos, biju visu laiku klāt, es to dzirdēju un redzēju. Kad paaugos, arī es piedalījos mammas folkloras kopā, dziedāju skolas korī.
Atceraties arī savu pirmo debiju uz skatuves?
-Kad mana vecākā māsa Laura mācījās mūzikas vidusskolā, viņa Tilžā izveidoja tādu kā bērnu vokālo studiju, kur mēs, pārējie, varējām nākt dziedāt gan solo, gan ansamblī. Māsa tad dzīvoja Rīgā, bet brauca katru nedēļu sestdienās uz Tilžu, vadīja ansambli. Tur arī notika tāda kā mana dziedāšanas debija astoņu gadu vecumā. Es vienmēr esmu bijusi bikla un kautrīga, bet tad, kad uzkāpu uz skatuves, sapratu, ka man tur patīk, ka gribu tur atrasties. Sapratu, ka man patīk dziesma, patīk skatuve.
Turpmākās gaitas mūzikā veidojās tradicionāli - mūzikas skola Balvos, mūzikas vidusskola un augstskola Rīgā, vai ne?
-Tilžā pabeidzu 9 klases un sāku mācīties Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā diriģēšanas klasē. Iet uz mūzikas vidusskolu mani ļoti mudināja vecākā māsa Laura. Viņa man bijusi vislielākais elks un paraugs, kurš mani iedvesmoja un ļoti palīdzēja. Kad iestājos mūzikas vidusskolā, viņa rūpējās, lai man izdodas viss, deva padomus. Pirms iestāšanās veda uz konsultācijām. Kad pabeidzu mūzikas vidusskolu, jau apmēram izkristalizējās doma: kas es esmu, ko pati vēlos muzicēt, ne tik ļoti uz māsu skatīties, jo esmu jau izaugusi. Tā izvēlējos diriģentes ceļu, zināmā mērā vecmammas iespaidā, jo arī viņa ir diriģente. Māsa pēc mūzikas vidusskolas aizgāja studēt mūzikas pedagoģiju.
Iesākāt taču ar mazākiem koriem?
-Izmēģināju strādāt 16-17 gadu vecumā, palīdzot māsai. Viņa toreiz darbojās korī vecajā Ģertrūdes baznīcā. Nācu uz kori palīdzēt dziedāt, citreiz, kad māsas nebija, varēju diriģēt. 17 - 18 gadu vecumā sāku praktizēt, bet visaktīvāk, mācoties akadēmijā. Tad arī sākās darba piedāvājumi.
Pastāstiet, kas ir Latvijas Diplomātiskais koris, kura diriģente tagad esat?
-Diplomātiskajā korī dzied cilvēki no diplomātiskā korpusa - vēstnieki, Ārlietu ministrijas darbinieki, darbinieki no citām ministrijām, tie, ko var saukt par diplomātiem, viņu ģimenes locekļi un draugi. Gan no Ziemeļvalstīm, gan Holandes, gan Vācijas. Šo kori dibināja viena vēstnieka sieva, kura bija izveidojusi Diplomātisko kori Igaunijā, palīdzējusi to izveidot Lietuvā. Esmu šī kora pirmā diriģente, jo biju klāt, kad kori nodibināja 2016.gadā.
Kādos pasākumos piedalās Latvijas Diplomātiskais koris?
-Lai gan kora dalībnieki ir ļoti aizņemti cilvēki, bieži brauc komandējumos, tomēr mēs piedalāmies daudzos pasākumos, koru skatēs, Dziesmu svētkos. Mēs ļoti daudz dziedam pieņemšanās, Latvijas, Lietuvas proklamēšanas dienās. Būtībā, ja Ārlietu ministrijā notiek pieņemšana par godu kaut kam, mēs uzstājamies un dziedam.
Eiropas dienā, 9.maijā, dziedam Eiropas Savienības himnu, ko izpildām vācu valodā. Reizi gadā dziedam arī lietuviski, kad Lietuvā kopā ar lietuviešu Diplomātisko kori svinam Baltu vienības dienu. Vienu dziesmu dziedam latviski, otru - lietuviski. Pērn sagatavojām arī paši savu koncertu par godu kora trīs gadu jubilejai. Tas bija tāds pilnmetrāžas koncerts. Gribējām arī šogad, ja ne ārkārtas stāvoklis valstī. Nu nekas, nākamgad svinēsim piecu gadu jubileju.
Piedalījāties arī Dziesmu svētkos?
-2018.gadā es kā diriģente un mans koris pirmo reizi piedalījās simtgades Dziesmu svētkos,- tas bija ļoti vareni. Mums nebija sava karoga. Un tad mums vajadzēja izdomāt, ar kādu karogu iet Dziesmu svētku gājienā. Mēs aizņēmāmies no muzeja Latvijas brīvvalsts laika Latvijas sūtņa ASV karogu (20.-30.gadi), vairākus metrus garu un platu, ko nesa 13 cilvēki. Tas bija ļoti iespaidīgi.
Kā jūsu darbību iespaidojusi ārkārtas situācija valstī saistībā ar vīrusu?
-Līdz šim koriem tas ir bijis tāds pārdomu laiks, ko darīt, kurp ejam. Jo sevišķi lielajiem koriem tas bijis tāds mīnuss, lai gan ar savu kori par godu Eiropas dienai digitāli ierakstījām Eiropas himnu. Visi nofilmēja sevi un iedziedāja, un tad kāds cilvēks to visu samontēja. Līdzīgi bija arī ar Latvijas vēstnieces Francijā Ainas Nagobads-Ābolas 100 gadu jubileju. Mēs viņai digitāli kopā ar Parīzes latviešu kori “Latve”, ko vada latviešu diriģente, sarūpējām jubilāres mīļāko dziesmu “Bēdu manu, lielu bēdu”.
Personīgi šajā laikā vairāk pievērsos savām individuālajām muzikālajām interesēm. Esmu sasniegusi to punktu, kad saprotu,- ar kora diriģēšanu man ir par maz. Gribas paplašināt savus muzicēšanas horizontus. Mani ieinteresējusi elektroniskā mūzika. Gribētos vairāk izpētīt elektroniskās mūzikas instrumentus. Un vairāk izpētīt cilvēka balsi, kā cilvēka balss var sadarboties ar elektroniskajiem mūzikas instrumentiem, kā var veidot pats savu mūziku, tādēļ sāku no paša pamata. Gribas pamēģināt kaut ko sarežģītāku.

Kā muzicēšana paaudžu paaudzēs ietekmē kultūras procesus?  Vai šis mantojums jāsaglabā un jānodod tālāk?

 

DAIGA spriež,- ja muzicēšanu viena paaudze nemantotu no otras, tad tā nesaglabātos cauri gadu simtiem. Īpaši jau tas sakāms par latviešu tautas muzicēšanas un dziedāšanas tradīcijām. Tās krājas un krājas. Tautas mūzikai nav likumu. Tā iet savu ceļu. “Bērniem tautasdziesmas vienmēr patikušas un patīk. Tagad, kad dārziņā sākam gatavoties Līgo svētkiem, pašai tas... līgo, līgo! šķiet nedaudz nodrillēts, bet mazie lūdzas,- nu palīgosim vēl mazliet, nu vēl mazliet. Tautasdziesma sirsniņai pielīp, jo nav sarežģīta. Jāņos ņemu akordeonu, puķu pušķi, lieku galvā vainagu, un viss notiek. Ne velti mēdz teikt: “Visu gadu dziesmas krāju, Jāņu dienu gaidīdama.” No Tilžas daudz bērnu brauc uz mūzikas skolu. Kas šo skolu beidz, tiem jau arī tā mūzika paliek sirsniņā,” secina Daiga.
Kad viņa savulaik apciemoja vectēvu un vecmammu, abi vienmēr aicināja uzdziedāt un uzspēlēt. Mazmeita brauca ar viņiem kopā godos muzicēt. Daigas mamma Regīna, būdama mūzikas skolotāja, gribēja savus bērnus pa mūzikas līniju izskolot. Tāpat arī Daiga savējos. Regīna saprata, ka meita var muzicēt, jo jau maza pa māju dziedāja: “Klipu, klapu kaimiņ Janka ar tām koka tupelēm.” Arī tagad Daiga savu dzīvi nevar iedomāties bez mūzikas. “Tagad mūsu dzīvē, arī mūzikā, ienākušas palīgierīces, kas palīdz gan mūziku, gan dziesmas ierakstīt un saglabāt, bet atliek tikai nodzist elektrībai, lai atkal nāktos atgriezties pie senču metodēm vienkārši dziedāt! Nav nekā skaistāka par cilvēka balsi,” secina Daiga.
KATRĪNA uzskata: “Kurš iekodis kultūras riecienā, tas kultūrā nav jāvelk iekšā. Man patīk iepazīt citas kultūras, ne tikai Latvijas. Interesē, ka kultūras var apvienot, ka nevajag būt tikai vienam vai otram. Man patīk latviešu kultūra,- latviešu tautasdziesmas ir ļoti skaistas, latgaliešu tautasdziesmas ir skaistas. Tur ir daudz dzīvesziņas iekšā! Taču es arī gribētu, lai mums attīstās un aizvien populārāka kļūst latviešu oriģinālmūzika, lai vairāk dzejas tekstus apvienotu ar mūziku. Lai mums aiziet tautās arī neakadēmiskā mūzika, ne tikai folkloras mūzika.”
Latvijā ir daudzi jauni, daudzsološi mākslinieki, kas no saviem vecākiem mantojuši muzicēšanas prasmes. Talantīgu mūziķu bērni sāk muzicēt arī paši. Tas priecē!
Laukos, protams, cilvēkiem šo iespēju ir mazāk. Laukos ne tikai mazāk paliek cilvēku, bet mazākas ir arī izvēles iespējas. “Rīgā iespējas ir milzīgas. Ir tik daudz koru, ansambļu. Ņem, kuru gribi! Man pazīstami ir ne tikai mūziķi, bet arī jaunieši, kuriem vienkārši interesē mūzika. Viņiem gribas iet uz tādiem kolektīviem, kur ir vairāk ambīciju, kur var kaut kur aizbraukt, kur augstāks līmenis, kur vairāk izaicinājumu. Rīgā un tās apkārtnē ir vairāki jauniešu kori. Galvaspilsētā kori ir ļoti labā līmenī,” secina Katrīna.
Vēl vairāk viņa priecājas par tiem, kas to dara laukos. Šādi cilvēki laukos ir ļoti vajadzīgi! Būtībā viņi saglabā kultūru laukos, dod iespēju to pārmantot nākamajām paaudzēm. Piedaloties dažādās skatēs un ierindojoties augstās vietās, lauku cilvēki ar saviem kolektīviem pierāda, ka arī lauki var.
Jau mācoties Rīgā, arī Katrīna turpināja piedalīties lauku kultūras dzīves aktivitātēs. Sākumā palīdzēja tagadējam Tilžas sieviešu korim, kas iepriekš vēl bija jauktais koris. Dziedāja korī, piedalījās koru skatēs. Vienā koncertā pat nodiriģēja divas dziesmas. Liela atbildība! Dziedāja sieviešu ansamblī “Rasa”, atbalstot to skatēs. Tad saikne ar ciema kultūras dzīvi uzturēta ciešāka. Tagad Katrīna brauc vienkārši ciemos pie ģimenes, jo ir aizņemta savos darbos Rīgā.
Tomēr pērn viņa vienā kultūras pasākumā Tilžā piedalījās. Proti, režisores Ineses Daukstes izrādē “Breinuma līpa”, kur apcerēta Tilžas pagātne, tagadne un nākotne. Izrāde beidzās ar atklātu jautājumu: vai Tilžai ir nākotne?! Vai būs labāk? Būtībā izrādē atspoguļota Tilžas cilvēku mentalitāte, purpināšana par to, ka nekas nenotiek, ka viss ir slikti. “Šajā izrādē piedalījos gan kā soliste, gan kā kora diriģente. Korim šajā izrādē bija sava loma. Koris dziedāja baznīcā, internātskolā. Koris tur ļoti aktīvi iesaistījās, un es kā soliste arī. Ar to es arī ļoti lepojos! Man bija prieks, ka šīs izrādes veidošanā piedalījās ļoti profesionāli cilvēki. Ļoti patīkami bija iepazīties un sadarboties ar komponistu Jēkabu Nīmani. Un ar režisoriem un ideju autoriem, ka atbrauca uz mazo Tilžu un kaut kā gribēja tai pievērst uzmanību. Man kā Tilžā dzimušai meitenei ļoti patika šajā pasākumā piedalīties. Bija interesanti! Tā bija ļoti vērtīga pieredze,” secina Katrīna.
REGĪNA atzīst: “Muzicēšana ģimenē ietekmē ļoti stipri. Manā dzimtā no mana tēva un manas mātes puses dziedāja visi. Dziedāja arī tēvs un māte. Manai mammai bija trīs brāļi. Kad viņi dziedāja, es sapratu, ka viņi dzied skaisti un daudzbalsīgi. Tēvs bija vijolnieks, mamma spēlēja cītaru. Tēvam bija absolūtā dzirde. Ar viņiem kopā tika spēlēts daudzos godos. Es, tāda neliela meitene, biju bundziniece. Kas tur ko mācīja! Ieklausies tikai, kā dzied un spēlē pārējie, un uz priekšu. Vēlāk arī savus bērnus - dēlu un meitu - virzīju pa mūzikas ceļu, un mazbērnus arī. Meita Daiga ar mūziku saistīta visu dzīvi. Mazmeitu Lauru virzīju uz vijoles klasi, jo man ļoti patika vijole, bet viņa tomēr izvēlējās citu ceļu. Arī pārējie mazbērni mūzikā bija klātesoši. Skolā man ļoti patika strādāt ar bērnu koriem. Kādu laiku man, šķiet, dzīvā muzicēšana it kā bija pieklususi, jo virsroku sāka ņemt elektroniskā mūzika, bet tā sāk atjaunoties. Notiek muzikantu saieti. Muzikanti brauc ciemos viens pie otra. Arī mēs Lazdukalnā esam nodibinājuši savu kapelu. Rugāju novads mums palīdzēja iegādāties cītaru. Viss notiek!”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Vai atbalstāt eitanāzijas legalizāciju Latvijā?