Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (09.06.2023.)

“Ir tikai mirkļi – ellišķi sāpīgi un Dievišķi skaisti”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Strenči
• 18 km no Valmieras, 126 km no Rīgas, 26 kilometri no Valkas un Valgas robežpunkta.

• 2011.gadā pasludināti par Starptautisko plostnieku pilsētu.

• Gaujas plostnieku amata prasmes iekļautas Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma un pasaules jeb UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Strenču pilsētas ģerbonis apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerbonī ir zila un dzeltena krāsa. Zilā krāsa simbolizē Gauju, zelta krāsas joslas – baļķu pludināšanu, bet trīs rombi – cauri pilsētai ejošo dzelzceļu.

“Ieklausies… Tava Gauja šalc”

Vidzemes ziemeļaustrumos, gleznainās Gaujas krastos, izvietojusies nelielā Strenču pilsēta, kas kopš 2021.gada administratīvi teritoriālās reformas pievienojusies Valmieras novadam un kopā ar Sedas pilsētu, Plāņu un Jērcēnu pagastiem veido kopīgu Strenču apvienību. Tikmēr pirmās ziņas par Strenčiem, kur šobrīd dzīvo mazāk nekā tūkstotis iedzīvotāju, atrodamas 17.gadsimta kartēs. Tie gan bija pirmsākumi, bet straujāka Strenču kā apdzīvotas vietas attīstība sākās ap 1889.gadu – līdz ar dzelzceļa līnijas Rīga – Pleskava atklāšanu. Jau 1895.gadā Strenči ieguva miesta tiesības, bet 1928.gadā – pilsētas statusu. Tomēr šī mazā Vidzemes pilsēta, visticamāk, nebūtu mantojusi tik lielu pazīšanu, ja vien tās veidošanos un attīstību nebūtu sekmējusi mežrūpniecība un koku pludināšana pa Gauju.
Latvijas vēstures avotos plosti minēti jau 16.gadsimtā, bet lielu daudzumu kokmateriālu pa Daugavu uz Rīgu pludināja 17. un 18.gadsimtā. Vērtīgākie koki bija domāts kuģu mastiem, kas tolaik Latvijā gandrīz visi bija izcirsti, tādēļ tos uz mūsu zemi gādāja no tālākām vietām. Savukārt plostošana pa Gaujas upi attīstījās pēc Gaujas – Daugavas kanāla atklāšanas 1903.gadā, kad tur plostu skaits pārsniedza 1000, bet 1911.gadā – jau 2522 plostus. Ap šo laiku baļķu pludināšana pa Gauju arvien vairāk izvērsās arī Strenčos, kas allaž bijusi arī transporta un medicīnisko pakalpojumu centrs, Tādēļ, par godu bagātajām plostniecības tradīcijām, Strenči jau izsenis godāti par Gaujas plostnieku galvaspilsētu. Trīsdesmit gadus pēc pēdējā plosta pludināšanas pa Gaujas upi šajā Vidzemes mazpilsētā radās arī priekšlikums atdzīvināt senās tradīcijas plostu braukšanā. Tā 1998.gadā divdesmit vīri bijušā plostnieka uzraudzībā sasēja plostu no četrām plenēm un devās pa Gauju trīs dienu ekspedīcijā – no Spicu tilta līdz Strenču pilsētai. Kopš tā laikā, lai saglabātu un popularizētu senās plostnieku amata prasmes, Strenčos ik gadu maijā ar dažādām aktivitātēm notiek Gaujas plostnieku svētki. Šogad šis tradīcijām bagātais pasākums klātesošos pulcēja jau 26.reizi, par ko plašāk – laikraksta “Vaduguns” sagatavotajā reportāžā.

Kultūras dzīve – īpaša un ar šarmu

Vienlaikus ar ikgadējiem Gaujas plostnieku svētkiem pasākuma dalībnieki svinēja arī Strenču pilsētas 95.dzimšanas dienas jubileju.

Izskan dziesmas pirmatskaņojums
Par godu šiem notikumiem Strenču kultūras centrs sadarbībā ar pašvaldību pārsteidza ar daudziem un dažādiem pasākumiem piesātinātu, jaudīgu un krāšņu svētku programmu. Klātesošie bija aculiecinieki arī ļoti īpašiem brīžiem. Plostnieku svētku pašā vakarā, kad apkārtne pie Gaujas krastiem satumsa, tika iedegts sveču mežs, bet biedrības “Šūpolēs” saimnieces galdā cēla kopīgi pagatavotas svētku kūkas. Gaujā līdz pat pusnaktij bija vērojamas arī ūdens strūklaku dejas. Savukārt pie laivu piestātnes izskanēja muzikāls pirmatskaņojums – Elīnas Krastiņas dziesma “Mana Gauja šalc”, ko aranžējis Kristaps Krievkalns. Neilgi pirms svētkiem šī dziesma tika atskaņota arī “Latvijas Televīzijā”, kas ir arī kā sveiciens Gaujas plostniekiem par iegūto atzinību pasaulē.

Izrādēs iesaista vietējos iedzīvotājus
Kopš Valmieras novada izveidošanas par Strenču kultūras centra vadītāju strādā SARMĪTE CAUNE, kura kopā ar savu komandu neatlaidīgi rūpējas par vietējo kultūras dzīvi, dienu no dienas spodrinot Strenču kā apdzīvotas vietas tēlu. “Vispirms jau noteikti jāuzsver Strenču iedzīvotāji, bez kuriem tas, ko mēs ikdienā varam redzēt šajā pilsētā, nemaz nebūtu iedomājams. Mūsu cilvēkiem ne tikai ļoti patīk svētki un dažādi kultūras pasākumi, bet viņiem svarīga arī to dažādība. Tad nu mēs to cenšamies arī piedāvāt. Kā piemēru var minēt Jāņu dienu, kad katru gadu šajos svētkos organizējam izrādi, kas nav bijusi un neatkārtojas turpmākajos gados. Kopumā līdz šim bijušas desmit šādas izrādes – sākām ar “Skroderdienām”, bet šogad 22.jūnijā ikviens interesents aicināts uz Strenču brīvdabas estrādi, lai noskatītos lielizrādi “Džons Neilands”,” aicina S.Caune.
Jāpiebilst, ka ikvienas mazākas vai lielākas pilsētas kultūras dzīves veidotāji nereti arī lauza galvu, kā pasākumos iesaistīt vēl vairāk iedzīvotāju. Strenči šajā, tāpat kā arī daudzās citās sfērās, noteikti ir lielisks piemērs. Proti, Strenčos dažādu izrāžu režisors ir pazīstamais Dailes teātra aktieris Imants Strads, kurš savu komandu veidojis no ikviena, kurš gribējis izmēģināt vai pilnveidot savus spēkus aktiermākslā – amatierus un brīvprātīgos no Strenčiem un tuvējās apkārtnes. Šādi, iesaistot vietējos iedzīvotājus, panākts dubults efekts. “To noteikti var dēvēt par veiksmes stāstu, jo izrādes ir ne tikai kvalitatīvas, bet skatītājiem arī divkārt lielāks prieks atnākt un paskatīties savējo cilvēku sniegumā. Turklāt I.Strads katrai izrādei allaž piešķīris arī īpašu šarmu, tajās iesaistot tautā iemīļotus skatuves profesionāļus. Līdz šim izrādēs piedalījušies, piemēram, Olga Dreģe, mūziķis Atis Auzāns, aktieri Māra Mennika un Ģirts Rāviņš. Mums arī jāņem vērā, ka kvalitātes ziņā ne drusciņ nedrīkstam nobraukt zemāk, jo mums taču blakus ir Valmiera! Tomēr, cik zinu, viņi ar mums ļoti lepojas!” gandarīta ir S.Caune.

Strenču pamatskolas 9.klases skolēnu vēlējumi pilsētai dzimšanas dienā

* Nezaudēt cilvēkus un bagātīgo vēsturi!” (Rodrigo)
* Saglabāt bagātīgos, zaļos mežus, skaisto Gaujmalu un mīļos, labsirdīgos iedzīvotājus!” (Adelīna)
* Lai pilsēta dzīvo mūžīgi un paliek tikpat mierīga!” (Ričards)
* Paliec tikpat apburoša, pārsteidz un iepriecini pilsētas viesus ar savu vēsturi!” (Marta Keita)
* Novēlu daudz jauku, atsaucīgu cilvēku, kuri sapratīs, izpalīdzēs un parādīs pareizo virzienu!” (Vendija Jana)
* Tiekties tikai augšup! Saglabāt mieru un drošību pilsētā!” (Vadims)

“Plostam jāiet plosta ceļš!”

Kopš 2001.gada rudens Strenču pilsētā darbojas biedrība “Gaujas plostnieki”. Tā ir ne tikai Starptautiskās plostnieku asociācijas biedre, bet, pateicoties biedrības un viņu atbalstītāju milzīgajam darbam, Gaujas plostnieku amata prasmes iekļautas gan Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, gan arī UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā, tādējādi seno Gaujas plostnieku arodu pievienojot citām ievērojamām pasaules līmeņa vērtībām.

Aiz katra līkuma var gaidīt kāds piedzīvojums!
Viens no biedrības aktīvākajiem valdes locekļiem JĀNIS VĀVERE sarunā ar laikrakstu “Vaduguns” pastāstīja, ka šobrīd biedrībā ir 28 biedri. Protams, netrūkst arī entuziastu, kuri sadarbojas un palīdz biedrības darbā, neesot šādā oficiālā statusā. Tomēr tas, kas vieno ikvienu no viņiem, ir Gaujas plostnieku tradīciju un prasmju saglabāšana un popularizēšana. J.Vāvere uzsver, ka arī ikgadējie Gaujas plostnieku svētki ir allaž gaidīts notikums. Biedrība ir arī tā, kas parūpējas par vienu no svētku īpašākajiem mirkļiem – plosta sagatavošanu un, kā mēdz teikt, tā svinīgu noaršanu Gaujas krastā Strenčos svētku kulminācijā. Bet kā plosta siešana notiek tehniski? “Kopumā plosta sagatavošanai nepieciešamas astoņas līdz desmit dienas, bet lielākie darbi ir baļķu, pleņu šķērskoku, stiepļu sagāde un citu materiālu aiztransportēšana uz plosta sagatavošanas vietu Gaujas krastā pie Spices tilta. Tad kuplā pulkā dienas laikā plosts tiek siets, līdz tas tiek laists iekšā Gaujā, lai lejup pa upi divas dienas mērotu ap 36 kilometrus garu ceļu līdz plostnieku svētku norises vietai. Jāpiebilst, ka plostu sienam pēc sentēvu tradīcijām. Savukārt laiks uz tā tiek pavadīts gan ar dažādām interesantām aktivitātēm, gan, pēc nepieciešamības, nākas arī cītīgi pastrādāt. Viss atkarīgs no tā, kāda tobrīd ir Gauja, jo plostniekam jāpazīst gan tās plūdums pavasarī, gan arī jāmāk lasīt straume un jāzina, kā apbraukt kādu šķērsli un straujos Gaujas līkumus, jo aiz katra no tā var gaidīt kāds piedzīvojums. Tas nav nemaz tik vienkārši!” stāsta pieredzējušais plostnieks.

Ar savu kultūru, dziesmu, vārdu krājumu…
Kā jau katrs sens un tradīcijām bagāts arods, arī plostnieku darbs ir nostāstiem un leģendām apvīts. Plostniekiem ir arī sava īpaša un gadu gaitā izkopta kultūra, dziesmas, vārdu krājums, ēdienkarte un arī dažnedažādi termini, kuru skaidrojumos var pat apmaldīties! Piemēram, korņiks ir plosta vadītājs, vecākais uz plosta; malacis – priekšējā aira vilcējs, šosts – gara kārts, ar kuras palīdzību var stumt plosta plenes pa ūdeni, un vēl, un vēl, un vēl! Gaujas plostniekiem ir arī sava īpašā ēdienkarte. J.Vāvere stāsta, ka vispirms jau tas ir ēdiens, kas ilgi glabājas. Savukārt, ja aplūko senāku vēsturi, tad brokastīs plostnieki dzēra aveņu kauliņu tēju, pusdienās ēda gaļas zupu no cūku kauliem ar kartupeļiem vai makaroniem, bet vakariņās – sausus kartupeļus vai makaronus ar mērci. Agrāk šāda porcija maksāja divdesmit kapeikas.
J.Vāvere nešaubās, ka senās plostnieku tradīcijas neizzudīs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šī aroda prasmju saglabāšanā un popularizēšanā ir ieinteresēti un no biedrības puses iespēju robežās tiek iesaistīti arī jaunieši. Savukārt jautāts, vai Gaujas plostniekiem ir arī kāda sena paruna, devīze vai uzsauciens, J.Vāvere, ne mirkli nedomājot, atbild: “Plostam jāiet plosta ceļš!”

Nākotnē – ar ticību un pozitīvām domām

Saruna ar Valmieras novada Strenču apvienības pārvaldes vadītāju JĀNI PĒTERSONU.

Strenčiem – 95! Ar ko šo gadu skaitu salīdzinātu?
– Strenčiem šogad aprit 95, bet Latvijai – 105 gadi! Lūk, tā arī ir atbilde! Spriediet paši! Mūsu jubilejas – gan savulaik esot novada statusā, gan arī šobrīd – allaž esam sagaidījuši un svinējuši tieši caur šādu prizmu.
Strenči un Latvija – tikpat kā vienaudzes! Tikmēr Jūsu ceļš uz dzīvi šajā pilsētā sākās tagadējā Ogres novada Lauberes ciemā…
– Jā, tā ir mana dzimtā puse, kur esmu dzimis, audzis un pabeidzis Lauberes pamatskolu. Pēc tam divus gadus turpināju izglītoties Murjāņu sporta ģimnāzijā. Interesēja dažādi sporta veidi, bet vislabākos rezultātus valsts mērogā uzrādīju skriešanā, veicot vidējās distances. 1981.gadā absolvēju Madlienas vidusskolu, bet tālāk ceļš aizveda uz Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu. Augstskolā aizritēja četri gadi, kur notika dažādas aktivitātes, bija jāievēro stingra disciplīna un daudz jāmācās. Protams, paralēli notika treniņi un sacensības. Kopumā augstskola labi sagatavoja studentus turpmākajai dzīvei un karjeras izaugsmei, un pēc augstākās izglītības iegūšanas uzsāku strādāt par fizkultūras skolotāju un treneri Ēveles pamatskolā. Tur pavadīju divpadsmit gadus, pēc kā pārcēlos uz dzīvi Strenčos, kur dzīvoju joprojām.
Kāpēc tieši Strenči?
– 1992.gadā šajā pilsētā ugunsgrēkā cieta skola un nācās domāt par jaunas izglītības iestādes celtniecību. Tai bija nepieciešams arī direktors. Šim amatam pieteicos, mani izvēlējās, un darba gaitas uzsāku 1997.gada augustā. Paralēli notika jaunās skolas būvniecība un ar laiku izglītības iestāde ieguva vidusskolas statusu. Arī šajā skolā nostrādāju divpadsmit gadus. Jāpiebilst, ka tolaik biju arī deputāts, bet 2009.gadā nolēmu startēt Strenču novada pašvaldības vēlēšanās, kā rezultātā mani ievēlēja par novada domes priekšsēdētāju. Tas bija vēl viens jauns dzīves izaicinājums. Tā nu sanācis, ka arī par novada domes priekšsēdētāju biju divpadsmit gadus – visu laiku, kamēr pastāvēja Strenču novads, līdz 2021.gada 1.jūlijā stājās spēkā jaunā administratīvi teritoriālā reforma un Strenči pievienojās Valmieras novadam. Šobrīd izveidotajā Strenču apvienībā ietilpst Strenču un Sedas pilsētas, kā arī Plāņu un Jērcēnu pagasti. Jāteic, kopumā politika mani vienmēr interesējusi. Uzskatīju, ka, esot lēmumu pieņēmējam, arī izdarīt vienmēr varēšu vairāk. Allaž esmu bijis lokālpatriots, un šo gadu laikā paveikti arī daudzi darbi.
Viena no lielākajām Strenču “odziņām”, protams, ir Gaujas plostnieku svētki. Ar ko vēl šī pilsēta lepojas?
– Strenču apvienības teritorijā atrodas Sedas purvs, Strenči ir arī kā pieturas punkts ceļā uz Igauniju. Mūsu pilsētā izvietota arī Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca, kas zināma visas valsts mērogā. Vēlos uzsvērt, ka šī slimnīca noteikti nav tāda medicīnas iestāde, ar kādu daļai sabiedrības tā joprojām varbūt asociējas. Ar to vēlos teikt, ka tā ir augstas kvalitātes specializēta medicīniskā iestāde, kur profesionāls un daudzveidīgi sagatavots personāls sniedz dažādus kvalificētus medicīniskos pakalpojumus. Tas ir nozīmīgs nacionāla mēroga medicīnisko pakalpojumu centrs. Turklāt šo gadu laikā slimnīca ļoti attīstījusies arī infrastruktūras un vizuālo pārmaiņu ziņā.
Runājot par skaistajiem plostnieku svētkiem, Jūs esat arī biedrības “Gaujas plostnieki” biedrs!
– Jā, un šai biedrībai bijis garš un dažāds ceļš. Oficiāli tā dibināta un Strenčos darbojas kopš 2001.gada rudens. Kad ap 2009. un 2010.gadu Latvija piedzīvoja ne to ekonomiski labāko dzīves posmu, tas ietekmēja arī biedrību, piemēram, samazinājās biedru skaits. Rezultātā biedrības darbība bija ja ne gluži apdraudēta, tad apgrūtināta gan. Tolaik jau biju Strenču novada domes priekšsēdētājs un uzskatīju, ka pašvaldībai jāsniedz atbalsts biedrībai. Tā kopā un soli pa solim biedrība turpināja ceļu pretī attīstībai, un šobrīd Gaujas plostnieku prasmes iekļautas gan Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, gan arī novērtētas pasaules līmenī – iekļautas UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Ļoti labi apzināmies, ka mums ir ne tikai gods būt šādā statusā, bet arī atbildīgi pienākumi. Jebkurā gadījumā tas, ko darām, ir unikāli. Reti kur citviet pasaulē plostniecības tradīcijas joprojām tiek tik ļoti izkoptas un saglabātas. Mēs arī nešaubāmies, ka šīs vērtības būs drošās rokās un tās neaizmirsīs turpmākās paaudzes. Ja tam neticētu, šo ceļu nemaz nebūtu uzsākuši.
Ar ko ikdienā nodarbojas Strenču iedzīvotāji?
– Strenču apvienības pārvaldes teritorijā lielākais darba devējs ir minētā Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca, bet šobrīd iedzīvotāji pārsvarā nodarbojas ar lauksaimniecību, arī mežkopību. Mums ir arī Strenču kokaudzētava, kas ir viena no modernākajām pasaulē stādu audzēšanas tehnoloģiju jomā. Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā gan tā sanācis, ka kokaudzētava atrodas mums blakus esošās apvienības pārvaldes teritorijā (ļoti tuvu Strenčiem), bet tur tomēr strādā mūsu cilvēki. Lai arī Strenči nav lieli, šeit dzīvo gudri, uzņēmīgi un čakli cilvēki.
Kad vēl pastāvēja Strenču novads, Jūs kādā intervijā teicāt, ka Eiropas Savienības (ES) fondu projektu noteikumi uzrakstīti tā, lai novads reāli ne uz ko nevarētu pretendēt. Kā šobrīd ir ar finansējuma piesaistīšanu?
– Svarīgi piebilst, ka sākotnēji ar ES finansējuma apgūšanu problēmu nebija. Mēs Vidzemes reģionā bijām arī izteikti pirmrindnieki piesaistītā finansējuma ziņā. Savukārt sākoties jaunam plānošanas periodam, noteikumos tika iekļauts kritērijs, ka apdzīvotas vietas, kurās nav pietiekams iedzīvotāju skaits, nevar startēt ES projektos un saņemt finansējumu – kaut vai ūdenssaimniecības projektiem. Šobrīd noteikumi mainījušies, iespējas ir, un kopumā Valmieras novads, protams, attīstās un realizē projektus. Konkrēti Strenčos kā viena no prioritātēm ir, piemēram, infrastruktūras sakārtošana – ielas, trotuāri un vide kopumā. Tās ir lietas, kas aktuālas ikvienai pašvaldībai jebkur Latvijā. To godprātīgi arī darām, attīstāmies un dodamies uz priekšu!
2020.gadā sākumā, pirms administratīvi teritoriālās reformas, Strenčos valdīja nokaitēta gaisotne – iedzīvotāji piedalījās vērienīgās protesta akcijās un ielās izbrauca pat ar smago tehniku, lai Strenči netiktu pievienoti Valkas novadam. Kā atceraties šos notikumus?
– Atceros ļoti labi, jo to visu arī pats organizēju. Atklāti runājot, bija jāiegulda milzīgs darbs. Lai mūs sadzirdētu, vērsos ne tikai pie gandrīz visiem Saeimas deputātiem, bet arī pie Valsts prezidenta Egila Levita un Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa. Panācu, lai uz Strenčiem atbrauc un iedzīvotājus uzklausa Saeimas deputāti un citas amatpersonas. Tolaik, saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu, mūsuprāt, bija milzīgas pretrunas no vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jūra Pūces noteiktajiem kritērijiem un tā, ko viņi iepriekš bija definējuši, kā jābūt. Jāuzsver, ka mums nav nekas pret Valkas novadu, bet visa mūsu dzīve visdažādākajās sfērās jau vēsturiski saistīta ar Valmieru. Arī pašvaldības veiktajā aptaujā 93% respondentu tolaik norādīja, ka vēlas pievienoties Valmieras novadam. Līdz ar to tas, ka esam Valmieras novadā, ir tikai loģiski un pašsaprotami. Cilvēki cēlās kājās, un mēs visi kopā paveicām to, ko vēlējāmies.
Savukārt pirms administratīvi teritoriālās reformas teicāt: “Ko varam gribēt no nesagatavotas reformas?! Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija mūs iemetusi lielajā dīķī, un mēs tagad peldam.” Tagad, kad kopš reformas pagājis laiks, Jūsuprāt, reforma bija nepieciešama? Tas ir grūdiens attīstībā?
– Atbalstu Valmieras novadu un arī pats vēlējos būt ar to kopā. Savukārt kopumā reforma jau neko diži nedod – vismaz pagaidām. Var jau izlikties, ka ir ieekonomēti līdzekļi, bet tā nav taisnība. Arī vara ir tālāk no tautas, bet procesi notiek lēnāk. Reformu piedzīvoju jau 2009.gadā, bet birokrātiskais aparāts un dažādas funkcijas tikai pieauga. Reforma notikusi, bet, kā mēdz teikt, nekas jau nemainās, – ja zeme jāizrok ar četrām lāpstām, tad tā arī jāizrok! Ceru, ka ar laiku, sistēmu attīstot, būs arī ieguvumi, bet to, ka esam kopā ar Valmieru, ne mirkli nenožēlojam. Ja tika nolemts veikt reformu, Strenči izvēlējās labāko ceļu.
Pieļauju, ka arī Strenči nav pasargāti no tā, ka jaunieši izvēlas doties dzīvot un strādāt uz Rīgu, ārzemēm…
– Jā, kopumā pie mums situācija nav labāka, kā citviet. Tomēr, kopš esam Valmieras novadā, veidojas kopības sajūta ar Valmieru, un pašvaldība domā par dzīvojamās platības iespēju sniegšanu iedzīvotājiem. Mums ir arī diezgan liels dzīvojamais fonds Sedā, kur nomainījies arī apsaimniekotājs. Uz to skatāmies cerīgi, jo, ja uzlabosies dzīvojamais fonds, iedzīvotāji varbūt vēlēsies un arī būs iespēja dzīvot labiekārtotākā vidē. Jebkurā gadījumā kopumā uz Strenču un tās apkārtnes nākotni skatos ar ticību, pārliecību un pozitīvām domām. Pretējā gadījumā šeit nemaz neatrastos, nedzīvotu un nestrādātu. Mēs ejam uz priekšu! Ja kāds teiktu, ka dodamies atpakaļ un pa nepareizo ceļu, viņš samelotu pats sev!
Kuras ir tās lietas, kas Strenčus vieno ar pārējiem Latvijas novadiem, pilsētām?
– Pirmkārt, tie ir centieni atrast savu vietu jaunizveidotajos novados, tajā skaitā saglabājot savu identitāti gan vietējā un novada, gan arī valsts līmenī. Otrkārt, tas noteikti ir lokālpatriotisms. Tas vieno absolūti visus.
Vai Latgalē bieži sanāk ciemoties?
– Viens no maniem vaļaspriekiem ir motobraukšana, vadu arī vietējo motoklubu. Nu tad, lūk, pēdējos septiņus, astoņus gadus vasarā ar motocikliem vismaz uz pāris dienām dodamies uz Latgali. Šis reģions ir izbraukāts un apskatīts krustu šķērsu, un noteikti būts arī Balvos!

Unikālais Strenču tilts
Strenčos pār Gauju atrodas otrs vecākais dzelzsbetona tilts Latvijā, kuru atklāja 1909.gada rudenī. Turklāt vajadzēja tikai kripatiņu, lai tas apsteigtu Annasmuižas tiltu pāri Salacai un kļūtu ne tikai par vecāko šāda veida tiltu mūsu valstī, bet arī visā Baltijā. Tam gan netika lemts piepildīties, jo Strenču tiltu pabeidza pāris mēnešus vēlāk… Lai nu kā, tādēļ Strenču tilta unikalitāte mazāka nekļūst. Tā garums ir nepilni simts metri, kas savulaik arī pamatīgi cietis. Pirmoreiz tas notika Brīvības cīņu laikā, kad tika uzspridzināts tilta vidējais posms, bet otro reizi vēsturiskais tilts cieta 1929.gada lielajos Gaujas palos, kad straume izskaloja tilta labā krasta uzbērumu un konstrukcijas. 2022.gadā tiltu pārbūvēja, un nu tas ieguvis vienotu veidolu, jo tērauda siju laidumi ar koka klājumu, kas 1929.gadā bija piebūvēti papildus, tagad pārbūvēti par dzelzsbetona laidumiem. Uz tilta brauktuves visā garumā ieklāts arī vēsturiskais laukakmens bruģis, kas bija saglabājies zem ceļa seguma.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

Punktiņš, punktiņš, komatiņš (17.02.2023.)

Vai te ir galapunkts?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 13 ielikumos īsteno projektu “Punktiņš, punktiņš, komatiņš”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos šī gada centrālo notikumu politikā – Saeimas vēlēšanas, veicinot valstiskuma apziņas nostiprināšanu Satversmes simtgadē, patriotismu un sabiedrības saliedētību, medijpratību un kritisko domāšanu, veicot analīzi un uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk: ikvienam cilvēciņam Satversmes 101.pants nav zvaigznēs rakstīts.

Trīs mēnešus pēc Saeimas vēlēšanām jaunākie partiju reitingi liecināja, ka sācis sarukt vēlēšanu uzvarētājas partijas “Jaunā Vienotība” reitings. Savukārt reitings pieaudzis opozīcijā esošajām partijām – “Stabilitātei!” un Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS).
Ja Saeimas vēlēšanas notiktu trīs mēnešus pēc vēlēšanām, visvairāk balsu, saskaņā ar SKDS aptaujas datiem, tiktu atdotas par partiju “Jaunā Vienotība” – 12%, kas ir par 3,3 procentpunktiem mazāk nekā novembrī. Otrajā vietā ierindotos Zaļo un zemnieku savienība, kuras reitings pieaudzis par 1,9 procentpunktiem un sasniedzis 11,4%. Ar 7,6% trešajā vietā ierindojas partija “Progresīvie”. Par Nacionālo apvienību balsotu 7,2%, bet par “Apvienoto sarakstu” – 6,6 %. Kā beidzamie 5% barjeru pārvarētu partija “Stabilitātei!”, kuras reitings pieaudzis par 1,4 procentpunktiem, sasniedzot 5,8%.
Sociologs, pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš skaidro, ka parasti trīs mēnešus pēc Saeimas vēlēšanām vēlētāju attieksme mainās. “Mēs redzam, ka “Vienotība” turpina zaudēt savu popularitāti. Decembrī viņi ir atgriezušies septembra līmenī, un var prognozēt, ka viņi turpinās slīdēt uz līmenī, kāds bija vasarā. Mēs redzam, ka “Apvienotais saraksts” ir zaudējis (daļu atbalsta), viņi bija otrie uzvarētāji, bet tā vien izskatās, ka publika cerēja, ka būs kādas pārmaiņas. Jautājums, vai viņi tās ir dabūjuši. Daļai ir vilšanās, viņi cerēja uz svaigu elpu. Uz tā rēķina redzam, ka pieaugusi ZZS popularitāte. “Apvienotā saraksta” nelaime ir ZZS laime. Rosļikovam lielākais kāpums, redzam transformācijas krievvalodīgo vēlētāju pulkā,” norādīja Kaktiņš.
SKDS decembra aptaujā piedalījās 1785 Latvijas pilsoņi visos reģionos.

Aptaujas ir stāsts, kā kolektīvi darīt pasauli labāku

Pētījumu centrs SKDS, kura galvenie darbības virzieni ir ne vien tirgus, mārketinga, bet arī dažādi sabiedriskās domas pētījumi, kļuvis par vienu no vadošajām un vislabāk pazīstamajām pētnieciskajām kompānijām Latvijā. Lai uzzinātu mazliet vairāk par tā darbību, uz nelielu sarunu aicinājām SKDS dibinātāju un vadītāju, sociologu Arni Kaktiņu.

Sociālajos portālos bieži redzam SKDS publicētos aptauju datus par dažādiem jautājumiem. Balstoties uz ko, tiek radīts anketu saturs?
– Uzdodamie jautājumi un aptauju pasūtītāji ir dažādi – kas kam vairāk interesē. Mums bijušas diezgan daudz aptaujas pašvaldību līmenī, kur pašvaldību vadību interesē, par ko cilvēki domā, cik viņi apmierināti ar tās darbu? Ir likums “Par pašvaldībām”, kur uzskaitīts, kādas ir pašvaldību funkcijas, ar ko tām jānodarbojas. Dažkārt svarīgi saņemt atgriezenisko saiti, noskaidrot, cik labi pašvaldība tiek galā ar saviem darbiem un pienākumiem. Mums ir arī lērums valsts iestāžu un institūciju – katra ar savām funkcijām. Bieži vien tām svarīgi saprast, ko klienti domā – viņi ir vai nav apmierināti ar visu, kas notiek. Mēdz būt, ka arī komerciestādēm un organizācijām vajadzīga atgriezeniskā saite. Te jau varam lietot vārdu ‘patērētāji’, jo jānoskaidro, ko produkta patērētāji vai lietotāji domā. Piemēram, sabiedriskā transporta lietotāji ir vai nav apmierināti ar tā kursēšanas grafiku, šoferis ir vai nav laipns un smaidīgs, un tā tālāk. Aptaujas var būt arī par plaša patēriņa precēm. Nesen prezentēju aptauju, kas bija saistīta ar specifisku medikamentu kategoriju. Mums vajadzēja atrast šīs kategorijas lietotājus un saprast, kāpēc viņi lieto tieši to, ko lieto, kādas ir cilvēku zināšanas par šo preparātu, kas ieteica lietot tieši šo medikamentu – ārsts, farmaceits vai blogeri sociālajos tīklos. Bet būtiskā lieta ir tāda, ka kopumā neviens neorganizē aptaujas un neuzdod jautājumus, lai vienkārši kristu uz nerviem vai kaitinātu potenciālos respondentus. Vairumā gadījumu aptaujas saistītas ar tēmu, kā darīt pasauli labāku. Ja kāds grib kaut ko uzlabot, ļoti svarīgi dabūt atgriezenisko saiti, saprast, cik cilvēki apmierināti ar to, kas šobrīd ir, saprast, kur jāpieliek pūles, lai kaut ko uzlabotu – vai tās būtu preces, pakalpojumi, vai pašvaldības darbība. Pārsvarā aptaujas ir stāsts, kā mēs kolektīvi darām pasauli labāku.
Cik liela sabiedrības daļa parasti tiek aptaujāta?
– Tas ir situatīvi, turklāt atkarīgs no konkrētiem uzstādījumiem, konkrētā projekta. Ja tās ir nacionāli reprezentatīvās aptaujas, kas notiek visas Latvijas līmenī, tad ļoti bieži aptaujā tūkstoti respondentu. Ja šāda aptauja būtu jātaisa Balvos, tad visdrīzāk es piedāvātu taujāt 500 iedzīvotājus. Bet daudz kas atkarīgs no pasūtītāja uzstādījumiem, tur nav viena pareizā cipara. Jo mazāk respondentu, jo neprecīzāki būs iegūtie rezultāti, jo vairāk – jo precīzāki. Bet ir gadījumi, kad klients pasaka konkrēti risināmās problēmas un to, cik respondentus vajadzēs. Piemēram, mums vajadzētu aptaujāt Balvu novada iedzīvotājus, bet pasūtītājam būtu īpaši svarīgi saprast, ko gados jaunie plāno darīt pēc skolas absolvēšanas. Viņi plāno palikt Balvos vai tomēr mukt uz Rīgu vai Dublinu? Lai mēs varētu atbildēt uz šo jautājumu, vajadzēs pietiekami lielā skaitā gados jauno respondentu, nepietiks uzdot šo jautājumu diviem vai trijiem. Lūk, šādā veidā tas būvējas. Mēs redzam, uz kādiem jautājumiem jāatrod atbildes, un ļoti bieži no tā arī izriet, cik daudz cilvēku būs jāaptaujā, lai varētu dabūt jēgpilnas atbildes.
Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki aptaujās kaut ko prognozē (piemēram, konkrētā politiskā spēka izredzes vēlēšanās), un pēc kāda laika jūs atgriežaties pie šīm prognozēm noskaidrojot, vai tās piepildījušās?
– Nespēju atcerēties, kad būtu likuši pašiem cilvēkiem kaut ko prognozēt. Neredzu tam īpašu jēgu, kam tas varēt būt interesanti. Kaut gan kādreiz, vecos laikos, bijuši sarežģīti aptauju modeļi. Taču tas bija ļoti sen. Runājot par partijām, prognozēšana parādās savādākā kontekstā. Respondentiem jautājam, par ko viņi balsotu, un katrs pasaka, par ko. Tad iegūtos datus saskaitām kopā un dabūjam bildi, kas dažkārt tiek saukta par prognozi vai izmantota prognozēšanai.
Pēdējā laikā sabiedrībā daudz tiek runāts par pilsonisko līdzdalību. Kā, Jūsuprāt, var mudināt aktivizēt sabiedrību piedalīties politiskajos procesos?
– Man nav atbildes uz šo jautājumu, vispār nav skaidrs, kādēļ kādu vajadzētu tāpat vien aktivizēt. Pirmkārt, ir jābūt iespējām. Otrkārt, kas ir ļoti svarīgi, lai cilvēki redz jēgu no tā visa. Diemžēl Latvijas jaunāko laiku realitāte liek secināt, ka politika šeit ir pilnīgs purvs, un lielā mērā tas noticis, pateicoties politiskās elites darbībai. Rezultātā cilvēki vairs neredz jēgu tam visam. Balso vienreiz par vieniem, otrreiz – par otriem, bet visu laiku sanāk viens un tas pats. Vieni un tie paši tur sēž kā ķipji. Mēs dažkārt smejamies par Krieviju, kur izaugusi vesela paaudze, kas tikai Putinu vien redzējusi. Tad, lūk, Latvijā ir līdzīgi. Ja paskatītos laika skalu, tad ar “Vienotību” un tās simbolu Kariņu izaugusi vesela paaudze. Aptaujas liecina, ka cilvēki neapmierināti, grib kaut kādas pārmaiņas, bet nekas nemainās.
14.Saeimas vēlēšanās negaidīti, bet vēlētāju aktivitāte nedaudz pieauga. Eksperti prognozē, ka nākamajās atkal varam gaidīt lejupslīdi, jo tauta nesagaidīja to, ko vēlējās…
– Tas ir tas, par ko arī teicu. Rezultāts tam, ko cilvēki gaidījuši un saņēmuši. Tas viss saistīts ar to, kā funkcionē mūsu politiskā sistēma un vara, kas lielā mērā ir atrauta no sabiedrības, augstprātīga. Piemēri tālu nav jāmeklē. Kaut vai algu pielikumi, kur paši sevi ņēma un nolēma bagātīgi atalgot – tas ir kā kliedzošs simbols. Un tas viss diemžēl izskatās ļoti, ļoti skumīgi.

Ja piparu nepieliki, nesaki, ka negaršo

Jaunā Saeima darbojas jau vairākus mēnešus, taču sabiedrībā ik pa laikam virmo vēlēšanu atskaņas. Kas politiskajiem spēkiem izdevās, kas – ne tik ļoti? Kādi secinājumi izdarīti? Kādas kļūdas pieļautas? Šos un citus jautājumus uzdevām diskusijas dalībniekiem – Sandrai Kapteinei (ZZS), Jānim Auziņam (“Konservatīvie”) un bijušajai Saeimas deputātei Inesei Laizānei (Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”—”Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”).

Kopš 14.Saeimas vēlēšanām jau pagājuši četri mēneši. Vai jau var izdarīt kādus secinājumus par valdības darbu?
S.Kapteine: – Ilgi un pacietīgi gaidījām jauno Ministru kabineta sastāvu pēc 14.Saeimas vēlēšanām. Lielu pārsteigumu nebija, izņemot atsevišķu ministriju ministrus, kā, piemēram, Izglītības un zinātnes ministriju, kuru uzņēmās vadīt Anda Čakša, vai Veselības ministriju, kuru uzticēja vadīt Līgai Meņģelsonei. Kā kundzēm ar to visu veiksies, kādi būs rezultāti, – ir jādod laiks abām sevi pierādīt ministru amatā. Var jau būt, ka ar nozari nesaistītam cilvēkam ir vieglāk tikt galā ar darāmo darbu apjomu, vieglāk virzīties un sasniegt mērķus. Mūsu novadu īsā laikā paguvuši apmeklēt divu ministriju ministri – satiksmes un klimata un enerģētikas. Pirmais priekšstats ir pozitīvs, abi ministri lieliski izprot savas nozares uzdevumus un problemātiku, protams, visi jautājumi saistīti ar budžetu un pieejamo finansējumu.
J.Auziņš: – Mani pārsteidza ilgais valdības veidošanas process un nespēja vienoties politiskajiem spēkiem un politiķiem, kurus var saukt par pieredzējušiem. Šī iemesla dēļ diemžēl gadu iesākām ar tehnisko budžetu. Domāju, ka klupšanas akmens bija amatu un ietekmes sadale, nevis paveicamo darbu prioratizēšana, uz ko norāda arī jaunas ministrijas izveide. Esmu par mazu un efektīvu valsts pārvaldi, tāpēc šādu lēmumu neatbalstu. Vēl ir par agru, lai objektīvi spriestu par valdības vai atsevišķu ministru darbu, jāļauj nostrādāt vismaz 100 dienas, tad varēs izdarīt objektīvākus secinājumus pēc darbiem, nevis solījumiem.
I.Laizāne: – Valdības pirmais darbs ir deklarācijas izveidošana un tad – budžeta sastādīšana. Jāatzīst, ka aizbildinoties, ka tas ir kompromiss, visas koalīcijas partijas nav pilnīgi apmierinātas nedz ar vienu, nedz otru. Bet vēl ir pāragri izsamist, ka viss ir slikti. Domāju, ka šīs aprēķina laulības pamatīgāk varēsim vērtēt vasarā.
Analizējot vēlēšanu rezultātus, kādas bija lielākās kļūdas partijām? Kas bija tas, kas pārsteidza?
S.Kapteine: – Par ievēlēto partiju sastāvu lielu pārsteigumu nebija, ja vien tikai kā par ievēlēto deputātu proporciju un deputātu vietu skaitu starp partijām. Pavērojot 13.Saeimas darba rezultātus un tā laika ministru darbu, varēja nojaust, par ko iedzīvotāji atdos savas balsis. Milzīgā steigā realizētā Administratīvi teritoriālā reforma, kā arī Covid-19 ietekme ar visām tā sekām, kā arī Krievijas uzsāktais karš Ukrainā nospēlēja lielu lomu uz vēlēšanu rezultātiem. Iedzīvotāji ar savu balsojumu pierādīja, ka izvēlas partijas, kas ir prognozējamākas, darbos sevi pierādījušas, un kandidātus, kuri ir ar lielāku deputāta pieredzi. Kā pierādījums ir, piemēram, Apvienotais saraksts, kas salīdzinoši īsā laikā atšķēlās no ZZS, izveidoja savu partiju un ar labiem rezultātiem startēja vēlēšanās.
J.Auziņš: – Manas partijas lielākā kļūda, manuprāt, bija sliktā (mazliet augstprātīgā) komunikācija, kā arī nepietiekamā paveikto darbu skaidrošana. Mēs nemācējām paskaidrot reformas un darbus, ko paveicām, nemācējām paskaidrot, kādi būs ieguvumi ilgtermiņā. Arī piekāpšanās atsevišķos jautājumos koalīcijas partneriem, valdības stabilitātes vārdā krīzes apstākļos, radīja šķelšanos biedru un vēlētāju vidū. Ļoti daudzi lēmumi tika pieņemti pragmatiski valsts interesēs, nevis domājot, kā tas izskatīsies vēlētāju acīs. Ar to mēs arī atšķiramies no populistiem. Domāju, ka ilgākā laikā šos paveiktos darbus novērtēs. Pašam šīs bija otrās vēlēšanas, kurās kandidēju. Abās reizēs pacēlos augstāk sarakstā, nekā sākumā biju pieteikts, kas nozīmē, ka ir daudz cilvēku, kuri mani atbalsta. Paldies viņiem par to. Tas stimulē palikt politiski aktīvam sabiedrības loceklim, arī neesot ievēlētam. Pārsteidza lielais atbalsts apšaubāmas reputācijas populistiem, kuri, izmantojot tautas īso atmiņu un valdības pieļautās kļūdas pandēmijas laikā, strauji ieguva atpazīstamību. Pēc vēlēšanām visi brīnumsolījumi izplēnēja kā pērnais sniegs. Arī milzīgais atbalsts idejai “zog, bet dalās” mani tiešām pārsteidza. Tāpat lielais atbalsts prokremliskajai “Stabilitātei” rada pārdomas par sabiedrības daļas noskaņojumu.
I.Laizāne: – Man bija pārsteigums, ka neiekļuva “Saskaņa”. Esmu pārliecināta, ka neiekļuvušās partijas pirms vēlēšanām gan veica izpēti, gan piesaistīja profesionālus padomdevējus. Rezultāts apliecina, ka sabiedrība nav gatava paust godīgu atbildi, par ko vēlēs. Vērts aizdomāties – kāpēc? Cik patiesa ir statistika.
Trīs mēnešus pēc vēlēšanām SKDS reitingi liecināja, ka Saeimas vēlēšanās uzvarējušās “Jaunās vienotības” reitingi un popularitāte sāk mazināties, savukārt opozīcijas partijām “Stabilitātei” un ZZS pieaug. Ar ko tas skaidrojams un par ko liecina?
S.Kapteine: – Lai arī pagājis vēl salīdzinoši īss laiks, tomēr koalīcijā pieņemti lēmumi, piemēram, mūsu valsts augstāko amatpersonu atalgojuma jautājums, kas šī brīža ekonomiskajā situācijā nav pieņemams vēlētājam. Pieaug neapmierinātība par izdarīto izvēli un seko vilšanās, līdz ar to arī partiju reitingi mainās. Un tādu lēmumu ir diezgan daudz. Tas noteikti vēl turpināsies, jo budžeta caurskatīšana un pieņemšana vēl ir priekšā. “Saskaņas” partijas biedru neviennozīmīgā attieksme par Krievijas karu Ukrainā deva iespēju salīdzinoši labus rezultātus gūt “Stabilitātes” vēlētājam. Par ZZS panākumiem un rezultātu priecājos, jo no Balviem Saeimā ievēlēta Līga Kozlovska, arī vēl citi manas partijas deputāti gan no Latgales, gan pārējiem valsts reģioniem. Tas vieš cerību par vēlētāja interešu aizstāvību Saeimā.
J.Auziņš: – Mani mulsina tas, ka iepriekšējās Saeimas valdības labie darbi un stabilitāte tika piekarināti “Jaunajai vienotībai”, ar ko izskaidrojami labie rezultāti vēlēšanās, taču tā bija mazākā frakcija koalīcijā. “Konservatīvie” un arī “Attīstībai/Par!” deva lielu pienesumu. Kā piemēru varu minēt, ka pēc konservatīvo ierosinājuma un uzstājības tika iesaldētas valdības un Saeimas algas, taču tagad neviens par to neiestājas. Arī Klimata un enerģētikas ministrijas izveide bija “Jaunās vienotības” ultimāts koalīcijas sarunās. Tas viss noved pie vēlēšanu eiforijas noplakšanas “Jaunās vienotības” vēlētājiem, ko, protams, izmanto opozīcija, lai celtu reitingus. Latvijā diemžēl opozīcija bieži nodarbojas ar populismu. Kā piemērs ir it kā labu priekšlikumu iesniegšana Saeimā bez norādīta finanšu avota. Šādus priekšlikumus nevar virzīt tālāk tīri tehniski, jo to nepieļauj kārtības rullis un Satversme, bet opozīcija to izbazūnē kā neieklausīšanos labos priekšlikumos. Runājot par partiju “Stabilitātei”, uzskatu to par pretvalstisku veidojumu, kas strādā uz radikāli prokremliski noskaņoto sabiedrības daļu. Opozīcijai ir samērā viegli vairot popularitāti, jo nav jau grūti kritizēt, ja pašiem tas nav jāizpilda. Taču kvalitatīvu un konstruktīvu priekšlikumu virzīšana, kā arī objektīva un pamatota kritika no opozīcijas puses ir ļoti svarīga ikvienā demokrātiskā valstī, lai valdība neieslīgtu pašapmierinātībā.
I.Laizāne: – Darbību vienmēr var vērtēt, bezdarbību – daudz retāk. Te opozīcija visos laikos ir ieguvēja. “Jaunā Vienotība” savu uzvaru vēlēšanās demonstrēja ar augstprātību, tagad kā īlens no maisa izlien liekvārdība, nevis zināšanas un gatavība reāli rīkoties, lai mūsu valsts nebūtu tik nabadzīga, korumpēta. Bija iespēja nosaukt prioritātes un budžetā ar finansējumu apliecināt, kā mēs attīstīsim valsti. Man grūti iedomāties, kā citādāk to veikt, ja neatbalsta zinātni un izglītību, bet… Sabiedrība opozīcijai aizmirsīs algu pieaugumu amatpersonām, bet pozīcija nedrīkst atbildēt, ka mēs jau nē, to izdarīja iepriekšējie. Liela daļa no 14.Saeimas deputātiem ir arī iepriekšējie. Esmu vīlusies savos kolēģos, algu pieaugums ir nesamērīgs!
Vēlēšanu kontekstā daudz tiek runāts par vēlētāju aktivitāti un līdzdalību. Šajās vēlēšanās aktivitāte negaidīti pieauga. Vai to pašu var sagaidīt arī nākamajās?
S.Kapteine: – To, kāda būs aktivitāte nākamajās Saeimas vēlēšanās, noteiks dažādu apstākļu kopums. Aktivitāte atkarīga no tā, kā veidosies politiskie procesi pasaulē un mūsu valstī, kādi būs 14.Saeimas darba rezultāti. Ja būs reformas, kas skars vēlētāja paradumus, vajadzības, un tās nebūs apmierinātas, sagaidāms protesta balsojums ar vēlēšanu ignorēšanu vai var ietekmēt izvēli balsojumā par citu partiju atbalstīšanu. Domāju, ka neviens nevar prognozēt aktivitāti.
J.Auziņš: – 14. Saeimas vēlēšanas mobilizēja sabiedrību dažādu satricinājumu rezultātā – karš Ukrainā, energoresursu sadārdzinājums, neapmierinātība ar krīzes vadību pandēmijas laikā u.c. Analizējot samērā lielo aktivitāti un rezultātus Latgales lielajās pilsētās, kur uzvarēja partija “Stabilitātei”, manuprāt, šeit lielu lomu nospēlēja 13.Saeimas lēmums par propagandas pieminekļu nojaukšanu. Šādos izšķirošos un valstij svarīgos brīžos sabiedrība ir motivēta piedalīties vēlēšanās. Kā spilgts piemērs ir valodas referendums. Es ļoti ceru, ka aktivitāte vēlēšanās augs un cilvēki apzināsies to nozīmīgumu. Svarīgi, lai pašvaldību vēlēšanās cilvēki ir aktīvi, jo šo vēlēšanu rezultāti mūs skar vistiešāk – cik saimnieciski tiks izlietoti līdzekļi, kādi ceļi būs prioritāte un vai mēs spēsim radīt pievilcīgu vidi uzņēmējiem, kuri rada darbavietas.
I.Laizāne: – Valodas referendumā aktivitāte arī bija augsta, pagājušajā gadā sākās karš. Ja velk šādas paralēles, tad bail iedomāties, kas vēl varētu būt tik apdraudošs, lai pieceltu cilvēkus kājās… Un mums ir jāapzinās, ka ždanokveidīgie vēlas pieņemt lēmumus Latvijas vārdā Eiropas Parlamentā.
Un visbeidzot – kā aktivizēt sabiedrību? Vai tas vispār būtu jādara?
S.Kapteine: – Vai atdot savu balsi, lai ko mainītu, dodoties uz vēlēšanām, ir katra pilsoņa brīva izvēle. Bieži vien dzirdēts arguments un neticība, ka es jau neko nevaru ietekmēt, līdz ar to neiešu balsot. Tāpat jau nekas nemainīsies. Bet tādā gadījumā gribas teikt, – tad pēc vēlēšanām nav tiesību neko komentēt, ja pats neesi izpildījis pilsoņa pienākumu. Analizējot Eiropas Parlamenta, Saeimas un Pašvaldību vēlēšanu rezultātus, var secināt, ka lielāka vēlētāju aktivitāte ir Pašvaldību vēlēšanās, mazāka – Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Ja kandidāts jau bijis ievēlēts kā deputāts, pašvaldību vēlēšanās iedzīvotājs vērtē solīto un izdarītos darbus, ja viņš kandidē kā jauns politiķis, tad nostrādā atpazīstamība un tas, cik aktīvi notiek reklāmas kampaņa. Ja ko varbūt varam ietekmēt, tad tas ir skaidrojošais darbs ar jauniešiem par vēlēšanu nozīmi.
J.Auziņš: – Esmu pārliecināts, ka katras vēlēšanas ir izšķirošas un svarīgas, jo mēs nosakām, kādas partijas un cilvēki pārvaldīs mūsu valsti, pašvaldību, kādas idejas un vērtības tiks virzītas un turētas cieņā. Liela aktivitāte arī izslēdz šauru interešu grupu nonākšanu pie varas. Aktivizēt sabiedrību var, tikai stiprinot uzticēšanos valsts institūcijām, kas galvenokārt ietver tiesiskumu un pārliecību, ka nodokļos samaksātā nauda tiek izlietota godprātīgi. Politiski aktīva sabiedrība veicina godīgu valsts pārvaldi un varas mainību, ja tā strādā neapmierinoši. Katra balss ir no svara, ko pierāda “Attīstībai/Par!”, kurai pietrūka 0,1%, lai tiktu Saeimā. Tāpēc aicinu visus būt politiski aktīviem un izglītotiem, lai mūsu kopīgā valsts tiktu pārvaldīta pēc iespējas labāk.
I.Laizāne: – 14. Saeimas vēlēšanas skaitliski, uz pirkstiem, parādīja, ka katrai balsij ir vērtība. Ar vēlēšanām ir kā ar zupas vārīšanu – ja nebiji klāt un to savu piparu nepieliki, tad nesaki, ka negaršo, jo jāēd mums visiem!

Šobrīd jānogaida, jāvērtē mazliet vēlāk

Lelde Metla-Rozentāle, politoloģe, Rīgas Stradiņa Universitātes lektore: – 14.Saeima uz pirmo sēdi sanāca 2022.gada 1.novembrī, bet, lai tā pilnvērtīgi varētu uzsākt darbu, vispirms bija jātiek galā ar virkni administratīvu uzdevumu – jāievēlē Saeimas prezidijs, Saeimas priekšsēdētājs, komisijas, apakškomisijas, līdz ar to tikai novembra izskaņā sākās reālais darba process. Jauno deputātu viens no pirmajiem lēmumiem bija atbalsts jaunas – Klimata un enerģētikas ministrijas – izveidei. Lai gan opozīcija pret šo ideju bija skeptiska, manuprāt, esošajā ģeopolitiskajā situācijā un arī zinot milzīgo šī nozares pienākumu klāstu, šāda rīcība bija pamatota. Ļoti aktīvi savu darbu uzsāka jaunais Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns, kurš jau paspējis tikties ar daudzu Eiropas valstu vēstniekiem un sarunās īpaši izcēlis Ukrainas jautājumu. Vienlaikus ar Saeimas darba ikdienu norisinājās arī Ministru kabineta veidošanas process, kas gan nevedās tik raiti. Ilgstoši neizdevās panākt vienošanos, kuras partijas būs valdības veidotāji, līdz beidzot tika rasts kompromiss, ka valdība sastāvēs no trīs partneriem – partijas “Jaunā vienotība”, “Apvienotā saraksta” un “Nacionālās apvienības”. Pēc tam sekoja nākamais izaicinājums – vienoties par valdības veicamajiem darbiem, kā arī ministru amata sadalījumu. Arī šeit iezīmējās atšķirīgi viedokļi, tādēļ procesu izdevās noslēgt tikai 14.decembrī, kad 14.Saeimas deputāti balsojot izteica savu uzticību jaunajam Krišjāņa Kariņa vadītajam Ministru kabinetam. Faktiski par pilnvērtīgu darba periodu var uzskatīt tikai pēdējos divus mēnešus, kuru laikā paveiktas vairākas būtiskas lietas – turpinās darbs pie Latvijas drošībai svarīgā “Valsts aizsardzības dienesta likuma” izstrādes; tika diskutēts par cilvēkiem un valstij svarīgiem labklājības, izglītības, drošības un citiem jautājumiem. Protams, jānorāda, ka šajā periodā Saeimā notikušas arī dažas sabiedrībā ne tik pozitīvi vērtētas lietas – politiķu un amatpersonu atalgojuma paaugstināšana, kā arī 9 deputāti saukti pie administratīvās atbildības par dažādiem pārkāpumiem.

Ja raugāmies uz valdības paveikto, tad pirmie divi darba mēneši primāri tikuši veltīti vienai tēmai – 2023.gada budžeta projekta izstrādei, kas tagad nonācis izvērtēšanā Saeimā. Šogad galvenais budžeta akcents ir drošība – finansējums tiek novirzīts gan iekšlietu sistēmas sakārtošanai, gan ārējās drošības (militāro spēku) stiprināšanai. Paralēli budžeta izstrādei netika aizmirsts arī par atbalsta pasākumiem Ukrainai, tāpat tika aizsākta diskusija par nodokļu sistēmas uzlabošanas iespējām, notika tikšanās ar pašvaldību pārstāvjiem, arodbiedrībām, darba devējiem un citiem sociālajiem partneriem, lai uzklausīto to vajadzības, tika sniegts atbalsts Jēkabpilij, kad to pārņēma plūdi. Tomēr jāsaka, ka aktīvākais darba posms ir vēl tikai priekšā.

Sīvā partiju konkurence nāk par labu
Ja runājam par 14.Saeimas sastāvu, tad varu teikt, ka šoreiz amatā nav nokļuvis neviens cilvēks, par kuru varētu uzreiz teikt – nepiemērots, neprofesionāls, nespēs kvalitatīvi pildīt pienākumus. Tāpat pozitīvi vērtēju faktu, ka par ministriem netika virzītas personas, kuras bija saņēmušas vēlētāju negatīvu novērtējumu (svītrojumus) vēlēšanās.
Ikviens no šīs valdības ministriem ir ar ievērojamu politisko vai profesionālo pieredzi, apliecinājis sevi līdzšinējā darbībā. Protams, tas ne vienmēr nozīmē, ka šādam cilvēkam izdodas teicami tikt galā ar ministra funkcijām. Bet to rādīs laiks. Ir ministri, kuriem, iespējams, nāksies sevi vairāk pierādīt. Piemēram, šobrīd tik aktuālās aizsardzības jomas ministrei Inārai Mūrniecei, jo aizsardzības nozare prasa specifiskas zināšanas un spēju iekļauties militārajā sistēmā. Līdzīgā situācijā ir arī izglītības ministre Anda Čakša, kura noteikti tiks vērtēta īpaši skrupulozi, jo līdz šim esam pieraduši viņu redzēt veselības nozarē, tāpēc pārcelšanās uz izglītības sektoru var radīt šaubas. Tāpat izaicinājumu pilns, iespējams, būs arī veselības ministres Līgas Meņģelsones darbs, ņemot vērā to, ka viņa savukārt līdz šim nav bijusi saistīta ar veselības nozari, lai gan ir profesionāla un augstu vērtēta vadītāja. Un, protams, sava un jaunizveidotās ministrijas lietderība būs jāpierāda arī klimata un enerģētikas ministram Raimondam Čudaram. Bet jāsaprot, ka neviena ministra darbs, ja to dara profesionāli un atbildīgi, nav viegls. Sabiedrība nemēdz politiķiem teikt paldies, mēs bieži neredzam paveikto, esam skarbi un kritiski pat tad, ja politiķis strādā pēc labākās sirdsapziņas. Tāpēc šobrīd nogaidīsim un tad vērtēsim, skatoties uz paveikto. Labā lieta šajā gadījumā ir jau valdības veidošanas procesā novērotā sīvā partiju savstarpējā konkurence – “Apvienotais saraksts” cītīgi uzrauga “Jauno Vienotību”, un otrādi. Un visam vēl pa starpu arī “Nacionālā apvienība” – konkurence veicina izaugsmi!

Katram pašam jāizvērtē, vai ticēt ilūzijām
Vēlēšanas ir stratēģiskas ilgtermiņa izvēles brīdis, kad domājam ne tikai kategorijās ‘patīk’/ ‘nepatīk’ kāds lēmums vai rīcība, bet gan arī par valsts attīstības un drošības jautājumiem kopumā. 14.Saeimas vēlēšanas notika kara ēnā, un “Jaunās Vienotības” ļoti augstie reitingi vēlēšanu periodā zināmā mērā saistāmi ar karu Ukrainā. Daļa vēlētāju uzskatīja, ka šādā mirklī izdarīt citu izvēli – mainīt esošo modeli – var izrādīties stratēģiska kļūda. Neviens nevar garantēt, ka jaunais/citādais un solījumi spēs sniegt to drošības līmeni, ko sniedz pašreizējā politiskā elite, kuru primāri reprezentēja tieši premjera Kariņa partija.
Savukārt šobrīd, kad, atbildot uz aptaujas jautājumu, vēlētājs apzinās, ka tas neko viņa dzīvē vai nākotnē nemainīs (jo tā ir tikai aptauja, nevis balsojums vēlēšanās), viņš var atļauties būt daudz emocionālāks un brīvāks savās izvēlēs. Nepatīk kāds partijas “Jaunā Vienotība” lēmums vai rīcība, izvēlos paust atbalstu citam politiskajam spēkam. Bez tam tieši partijas “Stabilitātei!” un “ZZS” bieži vien izteikumos ir salīdzinoši populistiskas – politiķi runā to, ko cilvēki grib dzirdēt, bet ko reāli diezin vai var izpildīt. Mēs visi gribam dzīvot labāk, vieglāk, skaistāk, un šīs partijas saka – tās zina trīs soļus, kā līdz šai laimei nokļūt… Un tad daļa cilvēku sāk noticēt šīm idejām, jo tas ir tik patīkami – kritīsies pārtikas cenas, būs lētāka degviela, mēs dzīvosim pārtikuši un neatkarīgi no jebkādām savienībām – kā Šveice! Šeit katram pašam jāizvērtē, vai viņš gatavs ticēt ilūzijām.

“Saskaņas” un “Attīstībai/Par!” neiekļūšana bija pārsteidzoša
Par šo vēlēšanu zaudētājiem noteikti varam saukt trīs politiskos spēkus – partiju “Saskaņa”, partiju “Konservatīvie” un partiju apvienību “Attīstībai/Par!”.
Partija “Saskaņa” ilgus gadus bija lielākais politiskais spēks Saeimā ar visvairāk deputātiem. Tā gan vienmēr darbojās opozīcijā, jo tika pozicionēta kā krievvalodīgo interešu partija, tomēr bija ievērojams spēlētājs uz politiskās skatuves. Meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc šajās vēlēšanās vēlētāji no partijas novērsās, var minēt vairākus iemeslus. Pirmkārt, neilgi pirms vēlēšanām (sakarā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā) partija, līdzīgi kā citi politiskie spēki, pauda savu nosodījumu Krievijas rīcībai. Būtiskai daļai šīs partijas vēlētāju tas šķita nepieņemami, viņi jutās nodoti un vīlušies šajā politiskajā spēkā. Otrkārt, vēlētājiem tika piedāvāta jauna alternatīva – jauna krievvalodīgo interešu aizstāvju partija – “Stabilitātei!”, kas pie sevis pārvilināja daļu “Saskaņas” elektorāta. Treškārt, jāpiemin ieilgušie jauna līdera meklējumi – pēc iepriekšējā līdera N.Ušakova došanās uz Briseli tā arī neizdevās atrast alternatīvu, kas spētu tikpat veiksmīgi veidot partijas tēlu un piesaistīt vēlētājus. No pēdējo nedēļu notikumiem redzam, ka nestabilitāte partijā turpinās – notiek iekšēja šķelšanās, biedri izstājas no partijas. Ir ievēlēti trīs jauni partijas līdzpriekšsēdētāji, kuri mēģinās veidot partijas jauno identitāti, par kuras saturu vēl īstas skaidrības nav. Kopumā “Saskaņas” vājais starts vēlēšanās bija prognozējams, tomēr tik dramatisks kritums bija pārsteigums.
Salīdzinoši mazāks pārsteigums bija partijas “Konservatīvie” neiekļūšana parlamentā. Šī partija sākotnēji sevi pieteica kā korupcijas apkarotāji un negodīgo politiķu ķērāji, bet nespēja vēlētājiem skaļos solījumus apliecināt ar darbiem. Partijai nebija arī skaidras ideoloģiskās orientācijas – lai gan sauca sevi par konservatīviem (tradicionālo vērtību atbalstītāji), brīžiem rīkojās pilnīgi pretēji. Šāda nekonsekvence bija viens no galvenajiem iemesliem, kas radīja vēlētājos nesapratni, tādēļ viņi izvēlējās atbalstīt kādu citu politisko spēku. Redzam, ka arī šo partiju pēc vēlēšanām vajā iekšējas nesaskaņas – nomainījies partijas vadītājs, no partijas izstājusies daļa biedru. Līdzīgi kā “Saskaņa”, arī šis spēks ir savas jaunās politiskās identitātes meklējumos.
Visbeidzot trešais zaudētājs – “Attīstībai/Par!”” – trīs partiju apvienība, kas jau iepriekš gan savstarpēji strīdējusies un šķēlusies, gan atkal saliedējusies. Šeit neveiksmju priekšnoteikumi bija nedaudz citi – pirmkārt, iekšējās apvienības partneru nesaskaņas un nesaskaņotā rīcība, otrkārt, skaļas politiskas kļūdas un skandāli līdzšinējā darbībā, treškārt, neveiksmīga reklāmas kampaņa un lieka pašpārliecinātība, kas atbaidīja, nevis piesaistīja vēlētājus, ceturtkārt, spēcīgi konkurenti (citas partijas ar līdzīgu piedāvājumu). Visu šo faktoru buķete noveda pie tā, ka vēlētāji pieņēma lēmumu šoreiz savu balsi atdot par kādu citu politisko spēku.
Jāteic, ka aplūkoto partiju popularitātes kritums tika prognozēts, tomēr partiju “Saskaņa” un “Attīstībai/Par!” neiekļūšana parlamentā vērtējama kā pārsteidzoša.

“Ja tu nenodarbosies ar politiku, tad politika nodarbosies ar tevi…”
14.Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija augstāka nekā iepriekšējās, tas saistīts ar apdraudējuma sajūtu – bailēm no Krievijas, ar karadarbību Ukrainā. Šādās kritiskās situācijās vēlētājus iespējams veiksmīgāk mobilizēt un motivēt doties uz vēlēšanām. Savukārt situācijās, kad vēlētājs tiešus draudus neizjūt, viņš kļūst pasīvāks – slinkāks, īpaši neuztraucas par vēlēšanu iznākumu, tāpēc var izvēlēties uz vēlēšanām arī neiet. Līdz ar to grūti prognozēt situāciju nākamajās vēlēšanās, tomēr drīzāk varam gaidīt aktivitātes kritumu.
Daudzi jautā, kā tad aktivizēt sabiedrību? Šis laikam ir jautājums, uz kuru šobrīd atbildi meklē visu demokrātisko valstu politiķi, jo zemi iedzīvotāju līdzdalības rādītāji ir ne tikai Latvijā, Baltijā vai Austrumeiropā, bet visā Eiropā un demokrātiskajā pasaulē.
Tomēr jāatceras, ka dalība vēlēšanās ir demokrātijas (no latīņu valodas ‘tautas varas’) īstenošanas pamats. Mēs aizejam uz vēlēšanām, izdarām savu izvēli un realizējam savas tiesības – savu varu izlemt, kuram dot pilnvaras atrasties Saeimā. Ja neejam uz vēlēšanām un nepaužam savu viedokli, tad faktiski paši sev atņemam tiesības lemt. Mēs labprātīgi kļūstam par beztiesīgām personām, kuru vietā izlemj citi. Jo vienmēr jau kāds aizies un nobalsos, bet tiem, kuri neaizies, pēc tam būs jādzīvo saskaņā ar citu izdarīto izvēli. Un ne jau tikai vēlēšanas ir vienīgā līdzdalības forma – vēl varam iestāties kādā nevalstiskajā organizācijā vai piedalīties jautājumu sabiedriskajā apspriešanā, izteikt savu viedokli piketos un mītiņos vai kļūt par kādas partijas biedru. Galvenais būt aktīviem un mērķtiecīgi līdzdarboties! Ir tāds labs teiciens: “Ja tu nenodarbosies ar politiku, tad politika nodarbosies ar tevi.” Tas nozīmē, ka vienmēr būs kāds, kas pieņems lēmumus, un tikai mūsu pašu rokās ir izlemt – mēs esam pieņēmēji vai tie, kuri tikai pakļaujas citu pieņemtajiem lēmumiem. Bet, protams, arī politiskā elite ir atbildīga par iedzīvotāju motivēšanu iesaistīties. Ar cilvēkiem jārunā (ne tikai pirms vēlēšanām, bet visu laiku), jāskaidro, jāveido izpratne par to, kā tiek pieņemti politiskie lēmumi. Cilvēks ir motivēts iesaistīties tajā, ko viņš saprot, kam uzticas, no kā nebaidās. No nezināmā un nesaprotamā mēs norobežojamies. Šeit nozīmīga loma ir arī masu medijiem, kas var palīdzēt veidot šo kvalitatīvo dialogu. Līdz ar to noslēgumā var teikt – komunikācija no politiķu puses un savu pilsoņa pienākumu apzināšanās no sabiedrības puses varētu būt mazs solītis virzienā uz sabiedrības politiskās aktivitātes un līdzdalības veicināšanu!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

Esi burvis – taisi no nekā! (27.01.2023.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko

Par spīti sliktajai ekonomiskajai situācijai un diezgan lielajam bezdarbam, Latgales puses zemnieki un uzņēmēji pierādījuši, ka spēj saimniekot, atrast savu nišu, izmantot inovācijas un nest pašu saražotā zīmola vārdu tālāk pasaulē. Kas jādara, lai tas izdotos, cik grūti vai viegli būt uzņēmējam Latgalē, par to saruna ar mūspuses darbīgajiem cilvēkiem un atbildīgajām amatpersonām. Diskusijā pie redakcijas apaļā galda piedalās Latgales plānošanas reģiona priekšsēdētājs, uzņēmējs Sergejs Maksimovs, Balvu novada Uzņēmējdarbības veicināšanas komisijas vadītājs Aldis Bukšs, z/s “Kotiņi” projektu koordinators Rolands Keišs, “Amati Print” īpašniece Elīna Kaļva un Rēzeknes Augstskolas asociētā profesore, SIA “Safīra L” īpašniece Lienīte Litavniece.

Salīdzinot ar citiem reģioniem, Latgalē ir diezgan maz uzņēmumu. Cik pie mums ir pievilcīga vide uzņēmējiem?

S.Maksimovs: – Atklāšu noslēpumu, – Latgale kļūst aizvien pievilcīgāka un pievilcīgāka uzņēmējdarbības vide, tikai nesakiet to nevienam, tas ir noslēpums. Aizvien vairāk un efektīvāk sāk darboties LR valdības izveidoti uzņēmējdarbības attīstības instrumenti, Latgales Speciālā ekonomiskā zona, Remigrācijas programmas, Latgales investīciju programmas, teritorijas ekonomiskā atbalsta programmas, ievērojot “cirkuļa principu” – jo tālāk no Rīgas, jo lielāks atbalsts. Šīs un citas aktivitātes ļauj sekmīgi attīstīties uzņēmējdarbībai Latgalē. Šobrīd Latgalē daudzi no ekonomiskajiem rādītājiem aizvien ir zemāki, bet, mērķtiecīgi piesaistot investīcijas un realizējot atbalsta programmas, vērojot dinamiku, varam secināt, ka tendence mainās un atšķirības samazinās. Ir jāturpina reģionālā politika un jāmeklē jauni reģionu attīstības instrumenti.
A.Bukšs: – Jo tālāk reģions no lielajiem centriem, ostām un lidostām, jo mazāk pievilcīgs jaunām investīcijām. Taču ikvienam reģionam ir savas priekšrocības, tās tikai jāatrod un jāizmanto. Arī Latgales gadījumā investoru interese par Rēzekni, Daugavpili tikai pieaug. Lielā mērā pateicoties cilvēkresursu pieejamībai, infrastruktūrai un transporta mezgliem. Jo vairāk zinošu cilvēku vēlēsies šeit dzīvot, jo pievilcīgāki būsim uzņēmējiem.
R.Keišs: -Domāju, ka Latgalē uzņēmējiem ir aptuveni tikpat pievilcīga vide, cik uzņēmējiem pārējā Latvijā. Vienīgi slikti, ka jebkas, ko mēs saražojam, jāved uz ostu vai lielo pilsētu virzienā, kur ir cilvēki. Attālums ir liels šķērslis, tieši tādēļ biedrība “Latgales ražojošo lauksaimnieku apvienība” jau vairākus gadus kopā ar zemkopības ministriju un LAD strādā pie tā, lai finansiāli kaut kādā veidā kompensētu attālumu no Latgales līdz Rīgai. 500km uz galvaspilsētu un atpakaļ – tās uzņēmumam ir reālas izmaksas.
E.Kaļva: – Manuprāt, ir divi varianti, kādēļ uzņēmējs vēlas būt Latgalē, konkrēti – Balvos vai novadā. Pirmais: šeit ir ģimene un ģimenes saknes, iestrādes, sajūtas un personiska patika pret šo reģionu; otrais: lētas, brīvas ražošanas telpas, ja tādas kaut kur atrodas.
L.Litavniece: – Negribētu piekrist, ka Latgalē ir maz uzņēmumu. Skatoties pēc statistikas datiem, Latgalē vidēji uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni 17 uzņēmumi, turpretī Latvijā – tikai 10 uzņēmumi uz vienu iedzīvotāju. Ja runājam par uzņēmējdarbības vidi, tad jāsaka, ka kopumā pašvaldības apzinās uzņēmumu un investoru lielo nozīmi reģiona attīstībā. Vairāk vai mazāk, bet tās savu pilnvaru un iespēju robežās cenšas atbalstīt uzņēmējus. Nozīmīga loma ir arī Latgales plānošanas reģionam. Līdz ar to kopumā lokāli (reģiona un arī zemākajos administratīvajos līmeņos) tiek mēģināts radīt uzņēmējiem pievilcīgu uzņēmējdarbības vidi. Tomēr mums ir nacionālais līmenis, un uzņēmējiem Latgales reģionā ir tie paši nosacījumi, kas pārējā Latvijā (šeit varbūt izņēmums ir Latgales Speciālās ekonomiskās zonas un Rēzeknes Speciālās ekonomiskās zonas uzņēmumi, kuriem noteiktos apstākļos ir noteiktas nodokļu atlaides). Mums visiem jādarbojas un jātiek galā, piemēram, ar minimālās algas palielināšanu, bet papildus tam mums ir virkne citu problēmu, piemēram, transporta izmaksas. Jā, degviela kļuvusi dārgāka visiem, bet, transportējot gatavo produkciju vai izejvielas, lielā attāluma dēļ mums tas izmaksā dārgāk. Darbaspēka problēma arī jūtama, jo grūti piesaistīt speciālistus. Šo sarakstu varētu vēl paturpināt, jo šeit nav noieta tirgus, reģionā ir ļoti neliels iedzīvotāju skaits. Tajā pašā laikā gribētos teikt, ka vide ir pievilcīga, ir grūtāk, jo nākas būt radošākiem, inovatīvākiem.

Latgales reģionā ir daudz piemēru, kur uzņēmējs savu ražojumu spēj pozicionēt kā tūrisma pakalpojumu ar stāstu un padomu, nevis vienkārši preci… Jūsuprāt, tas strādā?

S.Maksimovs: – Tirgū ir ļoti vienkāršs princips, ko daudzi uzņēmēji bieži ignorē, bet par to varam lasīt grāmatās. Iedzīvotājs pērk stāstu. Pērkot “Coca-Colu” un pērkot “iPhone”, mēs pērkam stāstu par Stīvu Džobu. Pērkot “Toyotu”, mēs pērkam stāstu par “Toyotu”. Vēlos uzsvērt, ka precei jābūt kvalitatīvai, bet pie vienādām kvalitātes un funkciju iespējām mēs nopirksim to, kurai ir labāks stāsts. Katrai precei ir jābūt savam stāstam. KUUP, kafija no Latgales, “Kotiņu” grūbas un eļļa. Ir vienkārši uzņēmējdarbības principi – stāsts ir, tirgus nav….
A.Bukšs: – Stāsts ir neatņemama pārdošanas sastāvdaļa, un tas strādā vienmēr. Jo interesantāks un noderīgāks tas ir, jo labāki pārdošanas rezultāti. Latgales faktors jau pati par sevi ir pievienotā vērtība te radītam produktam, ja vien tas tiek pareizi pasniegts un izstāstīts. Mūsu zeme glabā vēl tūkstošiem neizstāstītu stāstu, kurus vērts izmantot, domājot par savu produktu pārdošanu.
R.Keišs: – Protams, tas strādā. Arī “Kotiņi” sevi pozicionē kā tūrisma uzņēmumu, jo mūsdienās bez tā absolūti nekas nav iespējams. Ja mums kaut kas jāpārdod, tad cilvēks jāpasauc pie sevis, jāparāda, ko darām, jāpastāsta, kas esam, kā sagatavojam produkciju. Un tad cilvēks pagaršo mūsu produkciju un saprot, – o, tā ir cita kvalitāte, un kļūst par pastāvīgo pircēju internetveikalā. Tūrisms mūsdienās ir neatņemama sastāvdaļa katram uzņēmējam, ja vien, protams, bizness nav riepu serviss vai kas tamlīdzīgs, kur cita specifika. Stāsts – tas ir pats galvenais. Un jo šis stāsts senāks, jo tas ir patiesāks. Cilvēkiem šis patiesums arī patīk.
E.Kaļva: – Domāju, ka tūrisms – tas ir ļoti labi, tas ceļ vietējo iedzīvotāju pašapziņu, ka mums kaut kas ir. Izceļ labāko, kas ir. Taču, godīgi runājot, nekāds lielais bizness no tā nesanāk. Ir jānošķir pelnošs hobijs no uzņēmējdarbības.
L.Litavniece: – Te gribētu paturpināt atbildi no iepriekšējā jautājuma. Ja transporta izmaksas ir dārgas, tad otrs variants ir, ka klients dodas pēc tavas preces... Klients nepērk preci vai pakalpojumu, klients pērk vērtību. Šajā gadījumā tas ir tūrists, kurš ieradies Latgalē. Viņš saņem pozitīvas emocijas, skaistu stāstu, iespēju pataustīt vai nogaršot (atkarībā no tā, kas tas ir par produktu). Beigās cilvēks preci nopērk, jo viņš tic, pārliecinās par to, ko redz. Viņš redz to vērtību. Arī uzņēmēji, kuri strādā šādā veidā, apliecina, ka tas darbojas.

Valdība bieži un daudz runā par to, ka mūspuses uzņēmējiem vajadzīgs atbalsts. Tāds ir?

S.Maksimovs: – Vienmēr gribētos vairāk. Šobrīd atbalsts ir tik daudz, lai sekmīgi uzsāktu un attīstītu uzņēmējdarbību. Pastāvīgi tiekos ar Valsts prezidentu, ministriem, valdību, Saeimas deputātiem, meklējot efektīvākos, likumīgus un uzņēmējiem labākus atbalsta instrumentus. Valdība gatava meklēt risinājumus jebkuram uzņēmējam individuāli, esam to arī darījuši. Jāpiebilst, ka tam bieži vajadzīgs laiks.
A.Bukšs: – Attiecībā uz grantu pieejamību, manuprāt, labs rādītājs ir tajā, ka Latgales kvotas parasti netiek pilnībā izsmeltas (izņemot lauksaimniecību). Proti, piesakās par maz. Tāpat visā Latgales teritorijā jau piecus gadus darbojas Latgales Speciālā ekonomiskā zona, pie kuras radīšanas arī man savulaik bija iespēja pielikt roku. Latgales SEZ dod iespēju uzņēmumam caur nodokļu atlaidēm atgriezt atpakaļ daļu no investīcijām. Diemžēl Balvu novadā šīs iespējas līdz šim netika izmantotas, bet man ir liels prieks, ka drīz mums būs pirmais SEZ uzņēmums! Vienlaikus noteikti nepieciešams lielāks tiešais atbalsts uzņēmējiem mājokļu jautājumu risināšanā, ja tie vēlas piesaistīt jaunus darbiniekus.
R.Keišs: – SEZ – speciālā ekonomiskā zona – ir labs atbalsts, tikai šīs nodokļu atlaides diemžēl neattiecas uz lauksaimniekiem. Te atkal gribu atgriezties pie iepriekš izskanējušās tēmas – attāluma. Mūsuprāt, ir vajadzīgs atbalsts attālumam. Domāju, ka agri vai vēlu valdībai vajadzēs runāt un pieņemt lēmumu. Ja cilvēks dzīvo Latgalē, bet valdība vēlas laukos saglabāt cilvēkus, tad jāmaksā par to, ka viņi dzīvo attālinātos reģionos. Lai mūsu Eiropas Savienības sākuma robeža ir maksimāli apdzīvota, lai te ir droši.
E.Kaļva: – Atbalsts vajadzīgs kaut vai infrastruktūras un ceļu sakārtošanai. Braucot uz Balviem, nepamet sajūta, ka mēs esam nogriezti no pasaules, zīmju paliek arvien mazāk, apzīmējumu nav, vēlā rudenī var orientēties tikai pēc krūmiem. Reiz vedām ģimenes draugu no Dānijas ciemoties pie mums uz Balviem, pēc pus ceļa no Rīgas viņš jautāja, kā mēs zinām, kur braukt, jo uz ceļa nav apzīmējumu, joslu. Kopumā es lepojos, ka mans uzņēmums ir Balvos, klienti no Rīgas citreiz brīnās, kā mēs te varam strādāt. Man patīk atšķirties, man ir izaicinājums pierādīt, ka šeit var darboties. Pašlaik ir ērti izmantot kurjera pakalpojumus, jo mūsu saražotie produkti dienas laikā jau ir citā Latvijas malā. Ja domā par ekonomisko atbalstu, būtu ļoti labi, ja būtu atbalsts maziem uzņēmumiem tieši darbaspēka nodokļu politikā. Pašlaik esošais plānošanas reģiona atbalsts ir simpātisks tikai ļoti lieliem uzņēmumiem. Pozitīvi tas, ka jaunajiem uzņēmējiem pieejamas dažādas fondu atbalsta programmas. Šo iespēju arī mēs aktīvi izmantojam un, pateicoties fondu atbalstam, varam būt konkurētspējīgs uzņēmums ar jaunām un mūsdienīgām iekārtām.
L.Litavniece: – Ir pieejami projekti, bet kopumā mērķtiecīgs atbalsts šobrīd īsti nav pieejams. Vismaz man nav tādas informācijas. Šobrīd šāds atbalsts viennozīmīgi ir nepieciešams.

Mūsdienu patērētājs kļuvis arvien prasīgāks, tādēļ pakalpojuma sniedzējam arvien vairāk jāpiedomā par inovācijām. Vai uzņēmējdarbība un inovācijas mūsdienās kļuvuši nedalāmi termini?

S.Maksimovs: – Inovācijas un tehnoloģijas ir neatņemama sastāvdaļa sekmīgai ekonomikas attīstībai. Ja mēģināsim attīstīt savu zemnieku saimniecību, braucot ar velosipēdu, kā to darīja Adriano Celentano filmā, ja lietosim tikai stacionāro telefonu, bet gada pārskatu un atskaites sagatavosim rūtiņu burtnīcā, būs grūti sagaidīt strauju attīstību. Ir jābūt arī ražošanas tehnoloģijas attīstībai. Tam gan seko darbaspēka skaita samazinājums nozarē. Pat veikali pamazām pāriet uz pašapkalpošanas kasēm, mežus zāģē lielgabarīta tehnika, aizstājot vismaz 5, ja ne 10 cilvēkus, un tā var turpināt visās nozarēs. Šobrīd Latvijas valsts pielieto darbības, lai palielinātu darbaspēka nepieciešamību, kā piemēru var minēt, ka vairāk tiek attīstīta bioloģiskā lauksaimniecība. Tas prasa vairāk darbaspēka, bet arī saražotā prece ir dārgāka, kaut gan – veselīgāka.
A.Bukšs: – Manuprāt, jebkurš domājošs uzņēmējs visu laiku domā, kā ražot efektīvāk (inovatīvāk), kādus paņēmienus izmantot, lai ar pēc iespējas mazākiem resursiem sasniegtu pēc iespējas kvalitatīvāku rezultātu. Tā vairs nav izvēle, bet gan prasība, jo pretējā gadījumā tevi no tirgus izspiedīs tie, kuri atraduši labākus risinājumus.
R.Keišs: – Mēs pastāvīgi ieguldām līdzekļus inovācijās, katru dienu maināmies līdzi laikam, jo nevaram stāvēt uz vietas. Runājot par ražošanu, tehnoloģijas nepārtraukti mainās, tādēļ jāmainās arī mums. Turklāt inovācija ir tas, kas cilvēkiem patīk. Viņi atbrauc un saka, – wow, te ir Eiropas līmenis, te nav vecie kolhozu laiki. Uzņēmējdarbība un inovācija noteikti ir nedalāmi termini.
E.Kaļva: – Droši vien var piekrist teicienam: kas nemainās, tas paliek par dinozauru. Un mēs zinām, kas notika ar dinozauriem... Jā, jāmainās, jāmeklē jaunas iespējas, jauni produkti, piegādes metodes. Tas ir normāls uzņēmuma darbs, lai būtu attīstība, nevis stagnācija.
L.Litavniece: – Viennozīmīgi – jā, tikai šis inovāciju līmenis var krasi atšķirties, jo pats svarīgākais ir spēja piesaistīt klienta uzmanību. Vienā brīdī nostrādā dizaina koncepta maiņa, bet citā nepieciešams radīt jaunu produktu. Tas viss liek uzņēmējam nepārtraukti virzīties uz priekšu. Pirms dažām dienām lasīju par uzņēmuma “Fermentful” (ražo kefīru no griķiem) pozitīvajiem panākumiem. Tas ir inovatīvs produkts, kas pamanīts starptautiskā līmenī. Ar to vēlos teikt, ka, radot inovatīvu produktu, ir lielākas iespējas attīstīties, lielāks potenciāls un varbūtība nokļūt eksporta tirgū.

Uzņēmējam var būt ģeniāla biznesa ideja un nākotnes plāni, taču bez kvalificēta darbaspēka to īstenot diezin vai būs pa spēkam. Kāda situācija ar darbaspēku ir pie mums?

S.Maksimovs: – Ļoti svarīga ir komunikācija ar uzņēmējiem, svarīgi saprast viņu plānus, lai laikus varētu sagatavot nepieciešamos speciālistus skolās, tehnikumos, augstskolās. Jāremontē un jābūvē dzīvokļi, un speciālisti pārcelsies uz dzīvi Balvu novadā.
A.Bukšs: – Šis ir galvenais jautājums, domājot par uzņēmējdarbības nākotni Latgalē. Tieši potenciālo darbinieku pieejamība ir viens no galvenajiem faktoriem, ko investors izvērtē, pieņemot lēmumu par to, kur ieguldīt investīcijas. It sevišķi mūsdienās, kad mazinās attālumu nozīme, bet aizvien lielāku svaru iegūst uz zināšanām balstītas pievienotās vērtības radīšana jebkuram produktam. Kas cilvēkam ir svarīgi, neskaitot, protams, atalgojumu, lai viņš vēlētos, piemēram, dzīvot Balvos? Mājoklis, sasniedzamība (ceļu kvalitāte), veselības aprūpe un kvalitatīva izglītība bērniem. Valsts un pašvaldību galvenais uzdevums ir radīt vēlmi dzīvot un strādāt Latgalē. Lai to panāktu, jāturpina darbs pie ceļu infrastruktūras sakārtošanas, mūsdienu prasībām atbilstošu mājokļu radīšanas, veselības aprūpes un kvalitatīvas izglītības pieejamības. Visi šie četri faktori ir svarīgi, lai cilvēks izvēlētos te dzīvot un strādāt. Attiecīgi tādējādi dodot uzņēmējam iespēju piesaistīt savam uzņēmumam jaunus darbiniekus.
R.Keišs: – “Kotiņos” 80-85% darbinieku uzņēmumā strādā jau kopš pirmsākumiem, bet nāk arī jaunie. Vai visi gatavi uzņemties atbildību un cik viņi lieli speciālisti, tas, protams, arī ir jautājums, taču pēdējos gados esam novērojuši, ka 15-20% darbinieku rotē. Atnāk, pastrādā, nepatīk, aiziet. Kopumā situācija ar darbaspēku ir laba, bet ar kvalificētiem speciālistiem ir tā, – mēs “Kotiņos” dodam iespēju pašiem mācīties un augt. Speciālistu, kas tikko atnākuši no augstskolas vai pabeiguši maģistrantūru, daudz mums nav, bet kopumā žēloties nevaram. Balvu novada mērogā strādāt “Kotiņos” ir mazliet tāds kā prestižs, tādēļ te nāk cilvēki, kuri zina, ka no viņiem var paprasīt vairāk.
E.Kaļva: – Man šķiet, ka situācija visur vienāda. Priecājos, ka esmu sapulcējusi sev foršu kolektīvu, pie manis strādā jauni un radoši cilvēki. Laba darbaspēka trūkst visur, tas nav tikai pie mums. Uzņēmējam jādomā, kā piesaistīt cilvēkus, kā piesaistīt nākotnes darbiniekus – jauniešus, kuriem ir svarīga vide, attālināts darbs vai uzņēmuma kopējais tēls. Man kā uzņēmējai tagad jāsāk domāt, kā piesaistīšu jaunos cilvēkus, piemēram, paaudzi pēc interneta. Savukārt jaunākā tendence, ka katram jābūt mazajam uzņēmējam, arī nav labākais stāsts. Katrs nevar būt labs uzņēmējs, ir zudis fokuss un skolās maz runā par labiem jomas speciālistiem, kuri strādā kādā uzņēmumā un dod savu artavu tā veiksmīgā attīstībā.
L.Litavniece: – Ja jāsaka īsi un kodolīgi, tad darbaspēka mums nav. Tālāk nebūšu populāra, bet viens no darbaspēka avotiem varētu būt meklējams ierēdniecībā. Latvijā kopumā ir neadekvāti milzīgs ierēdņu skaits, kuri bieži vien rada nevienam nevajadzīgu birokrātiju, lai tikai attaisnotu savu eksistenci un lietderību. Dzīvojam digitālajā laikmetā, attīstām tehnoloģijas, investējam miljonus dažādās platformās (latvija.lv, e-veselība utt.), bet tajā pašā laikā audzējam ierēdņus. Samazinot ierēdņu skaitu, atbrīvotos darbaspēks, kurš būtu pieejams privātajam sektoram. Cits risinājums ir ieviest digitālos risinājumus privātajā sektorā.

Kā jūs kā Latgales uzņēmēji jūtaties savā reģionā? Ar kādām problēmām jāsaskaras?

S.Maksimovs: – Šobrīd lielākais izaicinājums ir karš Ukrainā, kara sekas. Tāpat tas ir tāls ceļš līdz ostām Rīgā, transporta izmaksas. Grūtības sagādā Krievijas, Baltkrievijas robežas slēgšana, ir ierobežota virkne uzņēmējdarbības veidu, ko uzņēmēji ar izpratni arī pieņem. Šobrīd ļoti labi var redzēt, kuri ir tie veiksmīgie uzņēmēji, kuri jebkurā situācijā saskata iespēju tur, kur citi redz problēmu.
E.Kaļva: – Kopumā man viss patīk – mans uzņēmums atrodas pašā Balvu centrā, pateicoties internetam, mūsu uzņēmuma klienti ir visā pasaulē. Ir zudušas robežas atrašanās vietai, bet ir jauni izaicinājumi, kā sasniegt klientus virtuāli, kā tos apkalpot un piegādāt vizuāli skaistus pasūtījumus.
L.Litavniece: – Brīžiem liekas grūti, bet, neskatoties ne uz ko, es nevēlētos mainīt dzīvesvietu ne uz vienu citu. Esmu sava reģiona patriote, optimiste un ticu, ka viss atrisināsies. Bet, ja pavisam nopietni, daudzas no šīm problēmām jau minētas iepriekš. Tās ir tās pašas, kas uzņēmējiem visā Latvijā, tikai mums vēl papildus ir arī citas – darbinieku trūkums, transporta izmaksas, ierobežots noieta tirgus, jo cilvēku šeit ir tik, cik viņu ir, tātad arī pircēju. Papildus vēl gribētu akcentēt dažas svarīgas lietas maziem uzņēmumiem. Valstī daudz tiek runāts par ēnu ekonomiku, bet to varētu atrisināt, vienkāršojot administrēšanu darbiniekiem, izveidojot nodokļu režīmu, kad uzņēmums var piesaistīt darbiniekus uz nepilnu slodzi (un nebūs jāmaksā darba devēja VSAOI no pilnas minimālās algas). Tas motivētu uzņēmumus strādāt oficiāli.

Ar ko sākās jūsu pirmie soļi biznesā?

S.Maksimovs: – Pirmie soļi biznesā jāsāk ar vēlmi mācīties, izpētīt, kā uzņēmējdarbību uzsākuši veiksmīgi uzņēmēji, ko un kā viņi darījuši. Nepieciešams izpētīt tirgu. Jāsāk ar grāmatu lasīšanu par to, kā uzsākt uzņēmējdarbību, ar kursu apmeklēšanu. Jauniešiem nepieciešams absolvēt augstskolu un iegūt bakalaura vai maģistra grādu. Svarīgi saprast, ka uzņēmējdarbību var uzsākt, arī mācoties skolā.
R.Keišs: – “Kotiņu” pirmie soļi biznesā sākās 1992.gadā ar 14 ha zemes un vienu zirgu. Tas bija nenormāls fiziskais darbs, juku laiki, jo kolhozi sāka brukt, taču Aldis Ločmelis ar tēvu bija neatlaidīgi. Tobrīd kaut ko sākt bija traki, bet Aldis cīnījās un darīja. Un, redz, rezultāts ir acīmredzams. Noteikti svarīgs faktors ir tas, ka jau no pašiem pirmsākumiem Aldis bija pārliecināts, – graudu no zemes vajag maksimāli pārstrādāt uz vietas un tādā veidā tam radīt pievienoto vērtību. Aldis pats mala graudus, pats brauca tirgot. Bija smagi, bet tas noteikti bija tā vērts.
E.Kaļva: – Ar ideju un spēcīgu ģimenes atbalstu. Mans uzņēmums izaudzis no mana hobija, tas būvēts no maziem gabaliņiem, par kuriem visu zinu tikai es. Atceroties pašu sākumu, patīkami bija tas, ka mani ļoti atbalstīja vietējie uzņēmēji. Klienti ieteica manu uzņēmumu viens otram, veicot pasūtījumus, bija saprotoši, ja sanāca kļūdas vai brāķi. Bet patīkami, ka vietējie uzņēmēji atbalsta viens otru, šādu principu ievēroju arī es pati.
L.Litavniece: – Motivācija. Ideja. Sākt darīt, nevis vienkārši domāt.

Šīs dienas diskusijā daudz runājam par problēmām. Bet kādi, jūsuprāt, ir plusi būt uzņēmējam Latgalē? Kas mums ir tāds, kā nav citiem?

S.Maksimovs: – Pieejams darbaspēks, Latgales SEZ nodokļu atlaides, valsts un pašvaldības atbalsts. Pašvaldības atbalsts ātrai un efektīvai dokumentu kārtošanai uzņēmējdarbības atbalstam. Esam gatavi lutināt uzņēmējus.
A.Bukšs: – Latgales faktors mūsdienās ir pievienotā vērtība pati par sevi, ja vien tā tiek kvalitatīvi, ar pašlepnumu pasniegta. Turklāt dzīves ritms Latgalē, salīdzinot ar lielpilsētām, ir daudz mierīgāks, kas daudzām ģimenēm ir svarīgi, domājot par vietu, kur dzīvot un audzināt bērnus.
R.Keišs: – Mums ir sava valoda, kā citiem nav. Mēs esam tur, kur esam – Eiropas sākumā, un mūsu atrašanās vietu nenomainīt. Vai tas ir liels pluss? Varbūt, bet varbūt arī nav. Zeme tā pati, varbūt nedaudz sliktāka kā Kurzemē un Zemgalē, bet viņa ir, un mēs strādājam.
E.Kaļva: – Mums ir sirsnīgi, uzticami cilvēki, kuri viens otru atbalsta. Citur tādu nav. Es šeit jūtos droši, un tas dod spēku sasniegt jaunas virsotnes.
L.Litavniece: – Kā plusu laikam vēlētos atzīmēt atbalstu lokālā līmenī (pašvaldības, plānošanas reģions), iespēju būt Latgales Speciālās ekonomiskās zonas vai Rēzeknes Speciālās zonas uzņēmumam. Uzņēmējs Latgalē viennozīmīgi ir tas, kurš nebaidās saskarties ar problēmām. Domāju, ka uzņēmēji Latgalē ir nedaudz traki, optimisti un viennozīmīgi – ļoti motivēti!

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

Punktiņš, punktiņš, komatiņš (20.01.2023.)

Pietrūka pātagas vai burkāna?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 13 ielikumos īsteno projektu “Punktiņš, punktiņš, komatiņš”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos šī gada centrālo notikumu politikā – Saeimas vēlēšanas, veicinot valstiskuma apziņas nostiprināšanu Satversmes simtgadē, patriotismu un sabiedrības saliedētību, medijpratību un kritisko domāšanu, veicot analīzi un uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk: ikvienam cilvēciņam Satversmes 101.pants nav zvaigznēs rakstīts.

Latgale ir īpašs reģions Latvijā

Jau pagājuši vairāk nekā trīs mēneši, kad ievēlējām 14.Saeimas deputātus. Neskatoties uz to, politiķi un politologi turpina analizēt iespējamās pieļautās kļūdas, kā arī kaļ nākotnes plānus. Savukārt vēlētājus interesē, vai priekšvēlēšanu solījumi neizgaisīs gaisā un kārtējo reizi nenāksies atcerēties savulaik bijušā premjerministra Einara Repšes spārnoto teicienu: “Nu kā var nesolīt?” Pētnieki apgalvo, ka Latvija izceļas ar to, ka mūsu valstī ir ļoti daudz neapmierināto pilsoņu, kuri politiķiem neuzticas un nav arī aktīvi. Tiesa, 14.Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo aktivitāte bija lielāka, nekā ierasts. Ilggadējā biedrības “Ritineitis” līdere un nu jau Balvu pilsētas pārvaldes vadītāja Maruta Castrova, spriežot par pērn aizvadītajām vēlēšanām, secina, ka Latgale ir īpašs reģions Latvijā.

Kāpēc, Jūsuprāt, Latvijā kopumā aktivitāte bija lielāka nekā Latgalē?
– Latgale ir īpašs reģions Latvijā, šeit vēlētāji vienmēr ir vēlējušies sagaidīt skaidrus plānus, nevis solījumus. Šīs vēlēšanas notika laikā, kad jo skaudrāk apzinājāmies, cik svarīgi ir sargāt mūsu Latvijas robežu, drošību un brīvību. Jāsaprot, ka Latvijas drošība sākas Latgalē. Vēlētāju aktivitāte Latvijā, īpaši Vidzemē, manuprāt, bija lielāka, jo tur vēlētāji redzēja ieguldītos darba un solījumu rezultātus. Un tas daudzviet atkarīgs no vadības katrā novadā, pilsētā un pagastā. Daudzi no Latgalē deklarētajiem iedzīvotājiem nedzīvo Latgalē, un patriotisma līmenis nebija tik liels, turklāt 3% nav tik daudz, lai par to celtu traci. Paskatoties uz citu Eiropas demokrātisku valstu rezultātiem, šie ir vēl ļoti labi.
Nav aiz kalniem Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas. Nākamgad pavasarī no Latvijas, kas ir viens vēlēšanu apgabals, būs jāievēl astoņi deputāti. Cik un vai aktuālas ir EP vēlēšanas Latvijas balsstiesīgajiem vēlētājiem?
– Ir saprotama iedzīvotāju attieksme, ka šo astoņu deputātu tieša ietekme ir krietni mazāka nekā Saeimas deputāta un pašvaldības deputāta ietekme uz viņu dzīves kvalitāti un ikdienu. Ir jābūt gatavam strādāt ar projektu, kas palīdz mainīt Eiropu un līdz ar to arī mūsu dzīves telpu. Jauniešiem svarīgi balsot, jo viņi dzīvos pasaulē, ko ievirzīs šodienas situācija. Viņi ir vairāk iemācījušies, ko nozīmē rūpēties par planētu un kādas var būt sekas, ja nemainīsim mūsu dzīvesveidu. Viņus uztrauc, kā atrast darbu, kā nodrošināt mājokli, mentālā veselība. Mums, vecākiem un vecvecākiem, ir citas problēmas un citas prioritātes, tāpēc jauniem cilvēkiem vienmēr jāizmanto savas balsis.
Trīs mēnešus pēc Saeimas vēlēšanām partiju reitingi liecina, ka sācis sarukt vēlēšanu uzvarētājas partijas “Jaunā Vienotība” reitings. Savukārt tas pieaudzis opozīcijā esošajām partijām – “Stabilitātei!” un Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS). Kāpēc?
– Ja man būtu pravieša dāvanas un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas…” (Pāvela 1.vēstule korintiešiem). Arī šajās partijās ir godprātīgi, profesionāli un uz nākotni vērsti deputāti.
Kā vērtējat jaunās valdības sastāvu?
– Jaunās valdības sastāvs šobrīd izskatās vairāk profesionāls nekā iepriekšējais. Arī par 13.Ssaeimas darbu viennozīmīgi varu teikt, ka ir izdarīti lieli un svarīgi darbi gan Latvijā, gan Latgalē, gan Balvu novadā. Arī šobrīd pie esošās situācijas un mūsu novada vadītāja neizsīkstošās enerģijas un izaicinājumiem ceru arī uz Balvu novada un pilsētas augšupeju. Galvenais, ka ir mērķi, izaicinājumi sagatavot un ieviest Latgales reģionālo programmu. Ja runājam par “Jaunās Vienotības” deputātiem, tad tur ir profesionāli, pieredzējuši un godprātīgi cilvēki savās jomās. “Jaunā Vienotība” Latgalē turpina sadarbību ar Latgales partiju. Partijas ir apņēmības pilnas saskaņot un virzīt nozīmīgos nacionālā un reģionālā līmeņa jautājumus un savstarpēji atbalstīt partiju programmās izvirzītos mērķus un prioritātes. Ja runājam par mūsu novadu un laukiem, tad pēc iespējas vairāk jāveicina un jāmudina jaunieši atgriezties, un tad jau svarīga ir dzīves telpa, labs ceļš, kultūras daudzveidība, izglītības kvalitāte.
90.gadu vidū (1993.gadā) izcēlās jau Joahims Zīgerists, kurš politiķiem ierādīja līdz tam mūspusē ne pārāk izplatītu politiskās reklāmas formu, pirms 5. Saeimas vēlēšanām pērkot milzīgu izmēru reklāmas lielākajos laikrakstos, bet pirms 6. Saeimas vēlēšanām par hrestomātisku kļuva veids, kā vēlēšanu dienā Zīgerists pievilināja vēlētājus, dalot visiem banānus. Vai cilvēkus var uzpirkt ar banāniem, burkāniem?
– Šādi domāt ir banāli. Tas, ka cilvēki uzķeras uz šādiem pakalpojumiem, ir saprotami, daudzus var uzpirkt ne tikai ar banāniem, arī ar alkoholu, cigaretēm, naudu… Daudziem taču ir pilnīgi vienalga, par ko un kāpēc balsot, un šādi cilvēki ir bez mērķa, nākotnes redzējuma un attīstības. Viņiem viss vienalga – šodien labi un gan jau kāds parūpēsies arī par rītdienu. Katrā laikā ir kāda deficīta prece, arī banānam bija tāds laiks. Politiski esam diezgan neizglītoti, šķiet, vairāk pievēršam uzmanību varai, naudai, sabiedrības nostājai. Protams, visi nevaram būt politiķi, taču varam būt veiksmīgi sabiedrības kalpi, godprātīgi uzklausot iedzīvotājus un darot savu darbu. Tā ir mūsu valsts pārvaldes un pašvaldības būtība. Šogad svinēsim Balvu pilsētas 95.jubileju, ar ko vienoti soli pa solim dosimies pretī pilsētas simtgadei. Zinu, ka pilsētā ir daudz darāmā, sākot no ielu apgaismojuma, līdz pat iebraucamā celiņa nodrošināšanai. Jāpabeidz visi iesāktie darbi, jāatjauno ietvju un ceļa segumi, jāuzlabo dzīvojamais fonds, jāsekmē jaunu uzņēmumu darbības uzsākšana, radot drošu un sakārtotu vidi. Jāveido komanda, jāuzklausa iedzīvotāji.
Vai Latvijā būtu jāmaina vēlēšanu sistēma un jānosaka obligāta piedalīšanās vēlēšanās?
– Spēcīgas pilsētas un reģiona izaugsmi veicina ekonomiskās izaugsmes process – arvien lielāka ekonomisko aktivitāšu koncentrācija pilsētā un to radītie pozitīvie ieguvumi – ir reģiona attīstības virzītājspēks. Tā, piemēram, uzlabojoties cilvēku mobilitātei un transporta infrastruktūrai, paplašinās pilsētā iedzīvotāju skaits, tādējādi tiek sekmēta plašākas teritorijas izaugsme, kā arī veidota optimālāka un efektīvāka pilsētas un novada attīstība. Attīstot kādu policentrisku pilsētu attīstības sistēmu, tai skaitā arī Latvijas, būtu jāmeklē papildinošās saites starp dažāda līmeņa pilsētām un to attīstības vajadzībām. Veiksmīgai pilsētu sistēmas attīstībai būtu jāintegrē trīs dažādu līmeņu vajadzības – Eiropas valstu ne-telpiskie instrumenti ir: administratīvā reforma, budžeta vienādošana starp ‘bagātajiem’ un ‘nabagajiem’, ES finansējums. Un, ja iedzīvotājs nesaskata izaugsmi, tad tam neredz jēgu. Daudz jāstrādā ar jaunatni, jāievieš politiskās audzināšanas stundas. Tāpat mūsu tehnoloģiju laikā nevarēt nobalsot attālināti, kas rada izbrīnu. Ja mēs šobrīd varam attālināti strādāt, piemēram, esot Spānijā, Itālijā vai kur citur, kāpēc vēl arvien nevaram nobalsot? Vairākas 14. Saeimā ievēlētās partijas piedāvā mainīt vēlēšanu sistēmu Latvijā, kaut gan ideālu vēlēšanu sistēmu nav – katrai ir priekšrocības un trūkumi. Piekrītu daudzu ekspertu domām, ka vēlēšanu sistēma ir jāmaina, lai īstenotu samērīgu reģionālo pārstāvniecību Saeimā, veicinātu tādu partiju veidošanos, kurās nebūtu iespējama korupcija. Svarīga ir vēlētāju uzticēšanās godīgas, efektīvas un stabilas valdības veidošanā. Tiek uzskatīts, ka nav vajadzīga Satversmes maiņa, bet tikai izmaiņas vēlēšanu likumā. Jāatceras, ka dzīvojam demokrātiskā valstī un mums ir katram sava dzīves pieredze un uzskati, taču kopā jāuzņemas atbildība par mūsu Latvijas, Latgales un Balvu nākotni!

Jāmaina vēlēšanu sistēma

Andris Kazinovskis, pašvaldību un sabiedriskais darbinieks, 13.Saeimas deputāts, par nopelniem pašvaldības darbā, pilsoniskas sabiedrības veidošanā un pašaizliedzīgo ieguldījumu Latgales reģiona izaugsmes veicināšanā tika apbalvots ar Atzinības krusta IV šķiru: – Izraugoties premjera kandidātu, Valsts prezidents Egils Levits aicināja jauno valdību strādāt tā, lai panāktu Igauniju un Lietuvu. Pagaidām nekas neliecina, ka jaunizveidotā valdība tiešām būs spējīga to izdarīt. Vairāki mūsu valstī pazīstami cilvēki izteica savus priekšlikumus. Uzņēmējs, miljonārs Pēteris Šmidre domā, ka valsts straujāku attīstību un ienākumus garantēs valsts īpašumu, akciju sabiedrību privatizācija. Par valsts mežu, dzelzceļa, Latvenergo privatizēšanu ir sākuši runāt arvien biežāk. Bet tad rodas jautājums, – kāds segums būs valsts parādam šobrīd ap 17 miljardiem eiro, ja valsts īpašumi nonāks privātajās rokās? Vai tiešām jaunās valdības darbības moto būs aizņemties un privatizēt? Vai premjers Kariņš nav mācījies no iepriekšējās valdības pieļautajām kļūdām? Vai joprojām tiks paaugstināti nodokļi un netiks atbalstīta uzņēmējdarbība? Valstī trūkst skolotāju, mediķu, policijas darbinieku, viņu atalgojums ir niecīgs. Ja ir vakantas 1700 darbavietas policijā, vai nebūtu saprātīgi izbrīvēto atalgojumu izmantot algu paaugstināšanai strādājošiem policistiem, jo kopumā darbs tiek padarīts. Arī pašvaldībām paredzētais finansējums ir samazināts un nepietiekams, lai gan bieži vien uz pašvaldību pleciem gulstas iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu lielākā daļa. Piemēram, grūti iedomāties, kā valsts policija nodrošinātu kārtību Balvos, ja nebūtu Balvu pašvaldības policijas. Turklāt paredzams, ka Balvos tuvākajā laikā nebūs pat policijas iecirkņa. Tajā pašā laikā ir būtiski pieaugusi dzīves dārdzība Latvijā. Kā liecina jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati, vidējais patēriņa cenu līmenis pēdējā pusgadā palielinājies par vairāk nekā 20%, piemēram, 2022.gada septembrī inflācija bija 22,2% salīdzinot ar 2021.gada septembri, kas ir lielākā Eiropas Savienībā šobrīd. Lielākais patēriņa cenu līmeņa pieaugums bija pārtikai un ar mājokli saistītām precēm un pakalpojumiem.
Uz šādu notikumu fona iedzīvotāji ar nepacietību gaida jaunās valdības aktīvu rīcību. Bet vai šī rīcība būs saprātīga, jo jaunie ministri jau ir paspējuši izteikt priekšlikumus, kas paredz vēl vairāk apgrūtināt dzīvi. Jaunais klimata un enerģētikas ministrs Raimonds Čudars neizslēdz iespēju iedzīvotāju sodīšanai klimata sakarā un Nekustamā īpašuma nodokļa palielināšanu nesiltinātām daudzdzīvokļu mājām. Savukārt Vides Aizsardzības un Reģionālās attīstības ministrs Māris Spindžuks iesaka ieviest bezbērnu nodokli, līdzīgi, kā tas bija padomju laikos. Tas liecina par politiskās sistēmas stagnāciju Latvijā.
Ir jāmaina proporcionālā vēlēšanu sistēma Saeimas deputātu ievēlēšanai. Šobrīd tiek ievēlēti deputāti no partiju sarakstiem. Rezultātā ir partiju vadītāji un līderi, kuri nosaka partijas nostāju katrā jautājumā, un pārējie deputāti. LR Saeimas sēdēs tiek skatīti likumprojekti, kuri iepriekš tiek apspriesti LR Saeimas sadarbības padomes sēdēs. Sadarbības sēdēs piedalās viens vai daži pārstāvji no katras partijas, kuras veido koalīciju jeb pārstāv valdību. Šajās sēdēs būtībā tiek izlemts, kā virzīsies LR Saeimā ikviens likumprojekts. Citiem vārdiem sakot, notiek tirgošanās par ikvienu partijām svarīgu likumprojektu. Piemēram, vienai partijai ir svarīgi trīs no dienaskārtībā izskatāmajiem jautājumiem, citai – nākamie divi un citai – vēl kādi citi likumprojekti. Lai katrai partijai tiktu atbalstīti un nobalsoti LR Saeimas sēdē tai interesējošie likumprojekti, partijas panāk kompromisu, parasti atbalsot visus šīm partijām svarīgus jautājumus jeb “tu atbalsti mani – es tevi”. Protams, opozīcijas iesniegtos priekšlikumus neatbalsta. Faktiski visu likumu virzīšanas un pieņemšanas toni nosaka neliela čupiņa politiķu, pa vienam līdz trijiem politiķiem no katras partijas, kuras pārstāv valdošo koalīciju. Tālāk likumprojekta virzīšana izskatīšanai LR Saeimas komisijās un nobalsošanai Saeimas sēdēs ir tikai tehnisks jautājums. Pirms LR Saeimas sēdes katras valdošās koalīcijas frakcijas deputātiem tiek pateikts, kā jābalso par to vai citu likumprojektu. Ja kāds deputāts iebilst vai atsakās balsot, kā norādīts komisijās, viņš riskē zaudēt gan amatus, gan privilēģijas, arī finansiālās. Deputātiem bieži vien balsojumi ir pretrunā ar viņa pārliecību, sirdsapziņu vai reliģiskiem uzskatiem. Tāpēc daudzi deputāti izstājas no partijas un Saeimas frakcijas un kļūst par neatkarīgajiem deputātiem vai iestājas citas partijas Saeimas frakcijā. Arī mana deputāta pieredze LR Saeimas darbā ir bijusi gan partijas frakcijas sastāvā, gan kā neatkarīgam deputātam. Jāatzīst, man vairāk panākumu bija, kad biju neatkarīgais deputāts. Manis virzītie un vēlāk LR Saeimā pieņemtie likumprojekti gan par papildinājumiem Medību likumā, gan par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu saistībā ar Stompaku kauju tika atbalstīti apmaiņā pret to, ka es LR Saeimas Juridiskajā komisijā atbalstīju likumprojektu par Ekonomiskās tiesas izveidošanu, mana balss bija izšķiroša.
Līdzīgā veidā varētu darboties neatkarīgie deputāti, kuri tiktu ievēlēti konkrētos vienmandātu vēlēšanu apgabalos, ja Latvijā tiktu mainīta vēlēšanu sistēma uz jaukto. Noteikti ieguvēji būtu iedzīvotāji reģionos, laukos. Balsojot par konkrētu cilvēku vienmandātu apgabalā, nevis par partijas sarakstu, vēlētājiem rastos daudz lielāka interese balsot par savējo.

No publicētā medijos

Saeimas vēlēšanās prognozē zemu vēlētāju aktivitāti
“Tuvojas 14. Saeimas vēlēšanas, kurās vēlētāju aktivitāte, visticamāk, varētu būt zema, iespējams, pat vēl zemāka nekā pirms četriem gadiem, kad vēlējām iepriekšējo parlamenta sastāvu,” uzskata politologs Filips Rajevskis. Samērā grūti vēlētājiem būšot arī izšķirties, par kuru politisko spēku balsot, jo šī četrgades cikla laikā notikusi daudzskaitlīga tautas kalpu staigāšana no vienas partijas un Saeimas frakcijas pie citas, uz Latvijas politiskās skatuves parādījušies jauni spēlētāji, kā arī partiju kandidātu sarakstos iekļauti gana daudz jaunu censoņu, kuri politikā iepriekš nav gājuši. /TV Kurzeme/
Eksperti analizē 14. Saeimas vēlēšanu rezultātu prognozes
Aicināti novērtēt vēlētāju aktivitāti, kas sākotnēji tika prognozēta vēl zemāka nekā pirms četriem gadiem, bet galu galā pārsteidza daudzus, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra norāda, ka 59% vēlētāju ir apsveicams rezultāts. “Paldies medijiem un partijām, kuras atvēlēja lielas summas vēlēšanu kampaņām. Un paldies vēlētājiem, kuri apzinājās, ka ir politiski svarīgi nesamazināt dalību vēlēšanās un līdz ar to apšaubīt Saeimas spēju pārstāvēt visu Latvijas politisko nāciju. Tādēļ ļoti apsveicams rezultāts.” Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes lektore Lelde Metla-Rozentāle pauž, ka vēlētāju aktivitāte viennozīmīgi ir laba, kas vēlēšanu rezultātu padara objektīvi leģitīmu – mēs varam teikt, ka tā ir vairākuma vēlētāju griba. “Tas ir ļoti labi kopējā kontekstā. Un acīmredzot ģeopolitiskā situācija jeb karš un apdraudējuma sajūta ir viens no iemesliem, kas licis cilvēkiem mobilizēties un saprast, ka, ja citreiz varam atļauties būt pasīvāki, tad šoreiz ir jāsaņemas, un prieks, ka tas ir izdevies.”
Runājot par tiem, kas tomēr vēlēšanās nepiedalījās, Metla-Rozentāle paskaidro, ka, ņemot vērā krievisko partiju provizoriskos reitingus, to līdzšinējie vēlētāji varētu būt tie, kas balsot nedevās. Tāpat nebalsotāju vidū varētu būt tie, kas iepriekšējā reizē noticēja “Laimes lācim”, bet tika pievilti un ticību zaudēja.“Ja skatāmies uz krievisko partiju, it īpaši “Saskaņas”, reitingiem, tad redzam, ka tas ir ļoti zems. Te pat ir jautājums par būšanu vai nebūšanu parlamentā. Jā, varam teikt, ka šeit ir vairāk krievisko politisko partiju, bet, pat saliekot kopā visus reitingus, mēs neiegūstam kopā to, kas bijis pirms tam. Līdz ar to varam secināt, ka šis vēlētājs visdrīzāk ir izvēlējies palikt mājās.Varbūt arī tas vēlētājs, kurš gribēja ticēt “Laimes lācim” pagājušajā reizē, bet šoreiz vairs nebija tik viegli apstrādājams, uzreiz tam “Laimes lācim” nenoticēja, bet nekam citam īsti arī nē. Gandrīz visi pārējie ir kaut kur jau pie varas bijuši, līdz ar to uzticības moments viņam [vēlētājam – red.] nebija,” stāsta Metla-Rozentāle.
Ne tikai kopējā vēlētāju aktivitāte, bet arī aktivitāte reģionos dažviet pārsitusi iepriekšējos rekordus – Latgalē tā būtiski augusi. Skudra norāda, ka aktivitātes pieaugums šajā reģionā skaidrojams situatīvi: ar pierobežas stāvokli, robežas nostiprināšanas darbiem un valdošo trauksmi. Bet no otras puses tas arī rāda – politisko partiju aktivitātes Latgalē šogad bijušas lielākas. “Es gribētu ticēt, ka tas liecina, ka mums arī Latgale iekļaujas kopīgā, nacionālā, publiskā telpā un seko līdzi, kas tajā notiek, tāpēc tas ir atstājis savu efektu uz vēlētājiem.” Runājot par pārsteigumiem vēlētāju aptauju datos, Metla-Rozentāle vispirms izceļ neizdošanās: “Ja pievēršamies partijām, kurām kaut kas ir nogājis greizi, tad redzam to pašu “Saskaņu”. Šobrīd noteikti ir daļa sabiedrības, kas saka, – ir slikti. Kāda daļa priecājas, ka rezultāts ir tāds. Tāpat, lai arī partiju līderiem negribas atzīt, varam teikt, ka arī “Attīstībai/Par!” pēc provizoriskajiem datiem nav pārāk labi klājies. Un, ja [Arta] Pabrika kungs vēl debatēs pirms vēlēšanām bija ja ne pilnībā pārliecināts par savu premjera posteni, tad vismaz tuvu tam, tad šobrīd var teikt, ka gaidas nav piepildījušās un vēlētājs ir izvēlējies mazāk agresīvu politisko spēku un piedāvājumu. Un, protams, “Konservatīvā” partija, ņemot vērā tās pārstāvniecību iepriekšējā parlamentā, tagad nav zināms, vai tā vispār iekļūs parlamentā, tad arī tas ir liels zaudējums.” /tv3.lv/

Cīnīsies par tiem, kuri apmulsa no skaļiem priekšvēlēšanu solījumiem

“Nedomāju, ka cilvēkus vajadzētu piespiest piedalīties vēlēšanās. Politiķu uzdevumu saskatu citur – spējā pārliecināt cilvēkus piedalīties politikā,” teic bijušais Saeimas deputāts, partijas “Saskaņa” biedrs Ivans Ribakovs. Viņš ir pārliecināts, ka tikai aktīva līdzdalība politiskajā dzīvē palīdzēs mainīt situāciju valstī.

Ja runājam par 14. Saeimas vēlēšanām, kas pēc rezultātu paziņošanas pārsteidza Jūs?
– Protams, tas, ka “Saskaņa” nepārvarēja piecu procentu barjeru un neiekļuva Saeimā. Tā man bija milzīga vilšanās. Un es joprojām par to pārdzīvoju. Bet esmu pārliecināts – nav kauns zaudēt, ja esi strādājis pēc labākās sirdsapziņas, ja esi iestājies par valsts interesēm, ja esi meklējis līdzsvaru sabiedrības interesēs, nevis kūdījis uz politiskām avantūrām. Mums, “Saskaņai”, nav jākaunas par savu nostāju, bet mēs centīsimies to labāk izskaidrot.
Kā vērtējat vēlēšanu rezultātus no mazākumtautību cilvēku skatpunkta?
– Šajā vēlēšanu kampaņā mēs aicinājām cilvēkus nepadoties, nesalūst grūtību un pašreizējo izaicinājumu priekšā, bet iestāties par tautas interesēm un cīnīties. Un tieši tā arī rīkosies “Saskaņa” – mēs turpināsim strādāt! To vēlētāju vārdā, kas arī šajos apstākļos mums uzticas, un cīnīsimies arī par tiem, kuri apmulsa no skaļiem, bet tukšiem priekšvēlēšanu solījumiem.
Vai “Saskaņas” vēlēšanu rezultāts nebija šokējošs, jo arī latviešu vēlētājs, šķiet, neko tādu negaidīja?
– Tas, ka “Saskaņa” neiekļuva Saeimā, bija šoks visiem.
Kā jūs domājat, vai vēlēšanās balsojumu rezultātos joprojām nav jūtama cilvēku it kā neredzamā šķelšanās pa tautībām?
– Diemžēl jā. Un tā ir viena no Latvijas problēmām, ka mums nav izdevies izveidot politisku nāciju. Mēs partiju “Saskaņa” veidojām kā dialoga zonu latviešu un citām tautām piederīgo kopīgajam darbam, mēs to uztveram kā savu misiju. Tāpēc mums ir īpaši sāpīgi atzīt, ka līdzšinējie sabiedrības saliedēšanas procesi ir bijuši formāli. Tāds kā piesegs, lai iekļautos demokrātisko valstu standartos, – formāli, bet ne pēc būtības.
Vēlēšanu kontekstā daudz tiek runāts un spriests arī par iedzīvotāju aktivitāti. Pretēji prognozētajam, šoreiz tā pat pieauga. Kādi tam varētu būt iemesli?
– Domāju, ka daudzi saprot, ka tikai aktīva līdzdalība politiskajā dzīvē palīdzēs mainīt situāciju valstī.
Vai nākamajās vēlēšanās varam sagaidīt vēl lielāku atsaucību? Un kādēļ?
– Domāju, vēlētāju aktivitāte turpinās pieaugt. Vēlreiz uzsveru – es ceru, ka arvien vairāk pilsoņu sāks saprast, ka tikai aktīva personiska līdzdalība politikā ir garantija valsts uzplaukumam.
Kādēļ tauta arvien mazāk uzticas valdībai un pasīvi izmanto iespēju atdot savu balsi par politiskajiem spēkiem?
– Diemžēl valdība neattaisno uz to liktās cerības. Milzīgi apkures rēķini, augošas cenas, rindas ārstniecības iestādēs, nožēlojami mazas pensijas un pabalsti – tā ir reālā dzīve, kurā dzīvo valsts iedzīvotāji. Un, godīgi sakot, nerodas iespaids, ka visi mūsu ministri ar premjeru vadībā apzinātos šo problēmu nopietnību. Te arī rodas neuzticēšanās izpildvarai.
Kā vērtējat valdības ilgo veidošanas procesu un iznākumu?
– Valdības veidotāji pārāk ilgi bija iestiguši situācijā, kurā uz riņķi tiek runāts par darītājiem, bet maz – par uzdevumiem, kas jāpaveic. Par to, kādēļ valdības tiek veidotas, – par neatliekamiem darbiem, par turpmāko virzību. Iznākums pašlaik ne sevišķi priecē.
Daudzās intervijās politologi izteikuši bažas, ka šī valdība varētu arī nenostrādāt pilnu sasaukumu. Kādas ir Jūsu prognozes, redzot šī brīža politisko virtuvi?
– Domāju, tas ir ļoti reāls scenārijs. Turklāt budžeta pieņemšana vēl ir tikai priekšā.
Jau ilgāku laiku sabiedrībā tiek spriests par vēlēšanu sistēmas maiņu, nosakot obligātu piedalīšanos tajās. Līdzīga pieredze jau ir dažās Eiropas valstīs, bet vai šis būtu modelis, uz kuru jātiecas arī Latvijai?
– Nedomāju, ka cilvēkus vajadzētu piespiest piedalīties vēlēšanās. Politiķu uzdevumu saskatu citur – spējā pārliecināt cilvēkus piedalīties politikā. Un ne tikai balsojot vēlēšanās, bet arī iestājoties politiskajās partijās un tādējādi attīstot un pilnveidojot politisko sistēmu.

Neuzticība varai aizvien ir spēkā

“Runājot par vēlēšanām un vēlētāju aktivitāti, diemžēl jāsecina, ka Latvijā neuzticība valsts varai aizvien ir spēkā. Tajā pašā laikā ikvienam pilsonim jāapzinās, ka arī viņa bezdarbībai ir sekas. Tā dod iespēju rīkoties citiem un kādreiz pieņemt arī tādus lēmumus, kas nav sabiedrības interesēs,” ir pārliecināta viena no Ziemeļlatgales sieviešu biedrības “Ieva” dibinātājām Rudīte Krūmiņa.

Pēdējo gadu statistika par līdzdalību vēlēšanās rādīja stabilu, lejupejošu līkni, kas deva pamatu bažīties par iedzīvotāju aktivitāti 14.Saeimas vēlēšanās. Daudzi prognozēja, ka tā kritīsies vēl, taču rezultātā tomēr pat paaugstinājās par 4,83%. Kas tam varētu būt par iemeslu?
– Krievijas agresīvā politika, notikumi Ukrainā, enerģētikas krīze, kā arī citos notikumos sašķeltā sabiedrība darīja savu. Uz visu šo notikumu fona cilvēki aktīvāk balsoja vēlēšanās.
Kāpēc kopumā vēlētāju aktivitāte ar katru gadu samazinās?
– Neko jaunu nepateikšu – sabiedrības bažas un neuzticība varai aizvien ir spēkā. Cilvēku viedokļi ir dažādi: gan jau kāds nobalsos; kā būs, tā dzīvošu, jo visus laikus esmu izdzīvojis; nekas jau nemainīsies; nezinu, par ko īsti balsot; un tā tālāk. Jāņem vērā arī tas, ka daļa vēlētāju dzīvo un strādā ārpus Latvijas. Viņi vienkārši nepiedalās vēlēšanās, jo kļūst sveši savai valstij, nejūt piederību un vajadzību izteikt viedokli, kur nu vēl meklēt ārvalstīs iecirkni vai pasta nodaļu. Tā kā demokrātijas vērtība ir arī brīvības vērtība, nevienu pilsoni nevar piespiest sekot norisēm valstī un tajās piedalīties. Tajā pašā laikā ikvienam pilsonim jāapzinās, ka arī viņa bezdarbībai ir sekas. Tā dod iespēju rīkoties citiem un kādreiz pieņemt arī tādus lēmumus, kas nav sabiedrības interesēs.
Zīmīgi, ka šī intervija sakritusi ar 1991.g. barikāžu atceres dienu pasākumiem. Pārlasot grāmatu “Bija tāds laiks” par Balvu rajona cilvēku varonību, sargājot Latvijas neatkarību, atradu ļoti zīmīgus vārdus, ko teicis Leontijs Vizulis (pseidonīms Bruno Vilks): “Mēs joprojām kā valsts pilsoņi esam bailīgi, savrupi, nesabiedriski. Raugāmies ar aizdomām, nespējam prognozēt varas nesēju patiesos nodomus. Mums svarīga viņu nevainojamā āriene, galantums, iznesīgums, veikli, loģiski, pārliecinoši un gludi pateiktie vārdi (pirms vēlēšanām). Tā ir attieksme pret valsti un ierēdņiem visos līmeņos. Taisnību meklē katrs, un tā ir it kā katram sava. Bet šajos meklējumos būtu jāatrod vienojoša mēraukla – pāri indivīdam vai partijai stāvoša. Mēs to nespējam, un nespēj arī partijas, augstas amatpersonas.”
Kas ir tie būtiskākie iemesli, kādēļ vēlētāji piedalās vai nepiedalās vēlēšanās?
– Jau atbildot uz iepriekšējo jautājumu, daļēji atbildēju uz šo. Es uz to vēlētos paraudzīties mazliet no citas puses. Uzdosim sev jautājumu, – kādas attiecības vara veido ar vēlētājiem? Kāda ir mūsu pilsoniskā līdzdalība? Ir cilvēki, kuri ar savu viedokli pilsoniskajā dzīvē faktiski nepiedalās – šo grupu veido cilvēki, kuriem nav īsti sava viedokļa par notiekošo sabiedrībā un nav gribas to veidot, jo viņi nevēlas iedziļināties procesos, kuros vīlušies. Tā kā politiķiem ir vajadzīgs viņu atbalsts, tie cenšas šos cilvēkus piesaistīt ar dažādiem solījumiem, lai radītu ilūziju, ka viņu problēmas kādam rūp. Un šis ir vēlētājs, kurš nobalsojot pārsteidz mūs ar vēlēšanu rezultātu iznākumu. Minēšu piemēru. No Latgales apgabala 14.Saeimā ievēl politiķi, kurš iepriekš, aiziedams no aktīvās politikas, Latvijas valsti un tās iedzīvotājus, sarkastiski pazemojot, nosauc par Latviju kā muļķu zemi.
Ir cilvēki pārliecinātie un aizvainotie, kuriem, iespējams, ir savs viedoklis, bet viņi nezina, kā panākt, lai tas tiktu ņemts vērā. Šos cilvēkus politiķi cenšas pārliecināt, ka tieši viņi atrisinās to problēmas, lai piesaistītu savā pusē. Un šie cilvēki uzticas un paļaujas uz politiķu solījumiem. Radikālais krievvalodīgais vēlētājs, noniecinot mazākumtautību kultūras vērtības, stabili iesoļo 14.Saeimā.
Ir cilvēki, kuri aktīvi seko līdzi notiekošajam, diskutē par to, izsaka politiķiem ieteikumus. Ar viņiem grūti manipulēt, jo šie cilvēki seko politiķu paveiktajam un, protams, piedalās visās velēšanās, jo vēlas dzīvot demokrātiskā un drošā valstī.
Kāda ir Jūsu motivācija iet uz vēlēšanām un atdot savu balsi?
– Viss ir vienkārši. Esmu latviete – vēlos dzīvot demokrātiskā un drošā valstī.
Kā izdarījāt savu izvēli – kas nospēlēja galveno lomu?
– Izdarot savu izvēli, vadījos pēc politiskā spēka padarītajiem darbiem, nākotnes redzējuma un prioritātēm, skatījos, kāda ir politisko līderu atbildības uzņemšanās.
Kā vērtējat vēlēšanu iznākumu un valdības veidošanas procesu?
– Redzot vēlēšanu rezultātus, biju pārsteigta, bet, analizējot procesus priekšvēlēšanu laikā, tas bija likumsakarīgs iznākums. Savukārt par valdības veidošanas procesu varu teikt, – noslēpumaini ilgs un vēlētājam neskaidrs.
Ja runājam par vēlēšanām, kas sagādāja vislielāko pārsteigumu?
– Radikālais krievvalodīgais vēlētājs ir radījis bažas un pārdomas.
Kas jādara, lai cilvēkus, īpaši jauniešus, motivētu būt sabiedriski aktīviem un piedalīties valsts veidošanas procesā?
– Ģimenēs jāaudzina patriotisms. Demokrātijā patriotisms nav pienākums, tomēr cilvēkus aicina apzināties, ka arī demokrātija un tās vērtības ir jāaizsargā.
Kādēļ tas ir tik svarīgi?
– Tas ir mūsu valsts un latviešu nācijas pastāvēšanas jautājums.
Vai maz ir iespējams to izdarīt?
– Jā. Visa cilvēces attīstība parādījusi, ka cilvēki vienmēr centušies izveidot tādu valsti, kurā varētu justies droši un dzīvot labklājībā. Mēs vēlamies dzīvot valstī, kurā pastāv demokrātiskas vērtības – brīvība, vienlīdzība, tiesiskums un drošība.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

Esi burvis – taisi no nekā! (06.01.2023.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

No Latgales purva uz Emirātiem

Ieklausīsimies cilvēku viedokļos, kuri pēta un radoši izmanto Latvijas dabas resursus. Rolandu Streļču Balvu novadā pazīst kā brīvdienu mājas “Vecozoli” saimnieku Susāju pagastā, kur viņš vada biedrību “Adventure Club Žīguri”, bet Rīgā kopā ar Jāni Miķelsonu – reklāmas ražošanas uzņēmumu “Yes, we can”. Viņa uzņēmums kopā ar sadarbības partneriem uzvarēja konkursā – izgatavoja Latvijas paviljonu no kūdras un uzstādīja Dubaijā, Arābu Emirātos, kur aizvadītajā gadā norisinājās EXPO izstāde. Latvijas paviljons izpelnījās daudzu valstu izstādes apmeklētāju ievērību.
Savukārt tepat Latgalē, Ludzā, ražo unikālu kosmētiku uz Latvijas dūņu bāzes, izmantojot organiskās dūņas – sapropeli un zilos mālus. Runājot par sapropeļa ieguvi, gan pētnieki, gan uzņēmēji atzīmē, ka tā izņemšana attīra un padziļina ezerus.

Izpētīt un izmantot pieejamos dabas resursus

Ludzā, uzņēmumā “Lat Cosmetics”, ražo unikālu kosmētiku uz dūņu bāzes. Kā veiksmīgāk izmantot pieejamos dabas resursus, kā tos pārstrādāt, kā pielietot ražošanā? To jautājām tehnisko zinātņu doktoram, uzņēmuma SIA “Lat Cosmetics” dibinātājam Jevgeņijam Lukašenokam.

Viens no aizmirstajiem Latvijas derīgajiem izrakteņiem – sapropelis – Ludzas uzņēmumā “Lat Cosmetics” pārtop kosmētikā. Viņu ražotā produkcija pazīstama ne vien Latvijā, bet arī ārpus tās. Pirms vairākiem gadiem J.Lukašenoks pievērsās sapropeļa ieguvei ezeros, un tas kļuva par vienu no unikālām izejvielām kosmētisko līdzekļu ražošanā. “Šeit dzīvoju jau kā ceturtās paaudzes pārstāvis, manas saknes ir šeit, Ludzā. Būšu atklāts – dūņas kā ārstniecisks līdzeklis visam organismam, arī ādai, ir ļoti veselīgas, pat nepieciešamas. Man ir 76 gadi, savulaik bija veselības problēmas. Mans mērķis bija pierādīt dūņu lietderību labas veselības uzturēšanai, arī ārstēšanai. Ar pārliecību varu teikt, ka aktīvi strādāju un dzīvoju, pateicoties dūņu terapijai. Kad man pārmet, ka šajā biznesā esmu ieguldījis daudz naudas un enerģijas, atbildu, ka nenožēloju neko, jo tieši dūņas ļāvušas saglabāt labu veselību un uzturēt aktīvu garu, darbojoties arī citā biznesa nišā. Atvērām jaunu līniju bezglutēna produktu ražošanai, uzņēmumā “Ludzas maiznīca” darbs ir vairāk nekā simts cilvēkiem,” stāsta Jevgeņijs. Viņš daudz laika patērējis, lai savulaik izveidotu firmu “Baldones dūņas”, kas vēlāk mainīja īpašniekus. Uznēmējs uzskata, ka dūņu aplikācijas sniedz labu rezultātu, jo ar minerālvielām un organiskajām vielām bagātinātās ārstnieciskās dūņas iedarbojas ne tikai uz ādas augšējo slāni, bet arī uz zemādas slāņiem, uz visām organisma šūnām, uzlabojot nieru, aizkuņģa dziedzera darbību, attīra zarnu traktu, stimulē asinsriti un limfas atteci pa visu ķermeni, ne tikai aplikācijas uzklāšanas vietās. “Veikts tik daudz izpētes par dūņu iedarbību, to pētījuši zinātnieki Stradiņa universitātē, arī citi profesionāļi, sarakstītas daudzas zinātniskas publikācijas ne tikai latviešu valodā,” saka Jevgeņijs, piebilstot, ka dūņu sastāvs dažādos ezeros atšķiras. Pirms kāda laika viņš testējis gan Nāves jūras, gan Ķemeru dūņas, un zināma atšķirība to sastāvos ir, bet, kopumā ņemot, visas dūņas ir dziedinošas. Tomēr mūsu ezeru sapropeļa dūņas šeit dzīvojošajiem cilvēkiem ir pieņemamākas. “Agrāk teica, – uzliec dūņu kompreses, paliks labāk. Ārstēties uz Baldones sanatoriju brauca cilvēki no visām malām. Nu daudz kas ir pazaudēts, varbūt kaut ko uztur tikai Jaunķemeros. Es agrāk uzturēju labas attiecības ar Baltkrievijas sanatorijām, jo pirmos humusa* produktus ražoja tur. Rīgas Tehniskās universitātes profesors, inženierzinātņu doktors Semjons Cifanskis ir 360 zinātnisko darbu autors. 2010. gadā tika dibināts Latvijas Humīnu institūts. Tādā veidā lika pamatus, lai Latvijā varētu attīstīties jauna kūdras pārstrādes rūpniecības nozare – rūpnieciskā humīnu vielu ieguve, pielietojot modernas tehnoloģijas. Vairs tādu fanātu nav,” teic Jevgeņijs. Kosmētiku Ludzā turpina ražot, bet vairs tikai inerces pēc, jo, viņaprāt, viens nav karotājs. “Mazliet dūņas un produktus piegādājam Daugavpils veselības centram, Liepājas reģionālajai slimnīcai, sūtām uz Spāniju. Dūņas iegūstu Zeiļu ezerā ar paša izgudrotām tehnoloģijām, kurām līdzvērtīgu pasaulē nav. Sapropeli ezerā varam iegūt līdz pat 12 metru dziļumam gan vasarā, gan ziemā, ja ir stiprs ledus. Tas var saturēt organiskus piemaisījumus, tāpēc sapropeli pārstrādājam. Taču līdz lietojamam produktam pudelītēs vai tūbiņās jānoiet savs ceļš, un to mēs labi pārzinām. Viena no svarīgākajām iekārtām ir lodīšu dzirnaviņas, kas ļauj dūņas attīrīt no visiem piemaisījumiem līdz bieza krējuma konsistencei,” atklāj uzņēmējs. Viņš uzskata, ka šī dabīgā kosmētika, lai arī tās ražošana šobrīd nerada zaudējumus, bet nedod arī lielus ieguvumus, dzīvos ilgi, jo pats ir tās radītājs un fanāts.

No kūdras – paviljons Dubaijā un kamīna apdare Latgales mājās

Brīvdienu māju “Vecozoli” saimnieks no Susāju pagasta Rolands Streļčs sarunas laikā strādā attālināti no Portugāles. Viņš ir biedrības “Adventure Club Žīguri” vadītājs, bet kopā ar Jāni Miķelsonu Rīgā vada reklāmas ražošanas uzņēmumu “Yes, we can”. Starptautiskajā izstādē “EXPO 2020 Dubai” Apvienotajos Arābu Emirātos, kas darbojās līdz aizvadītā gada 31.martam, viņa uzņēmums kopā ar sadarbības partneriem uzvarēja konkursā – izgatavoja Latvijas paviljonu no kūdras, ko uzstādīja šajā izstādē.

“Pirmā pieredze darbā ar kūdru mums bija uzņēmuma “Latvijas Mobilais telefons” inovāciju stenda izgatavošana,” stāstījumu iesāk Rolands. Laikmetīgās mākslas objekts, kas veidots no kūdras, izpelnījās atzinību vadošajā mobilo tehnoloģiju izstādē “Mobile World Congress” Barselonā. Tas piesaistīja lielu apmeklētāju uzmanību, un, kā atzina izstādes organizatori, latviešu inovāciju stends nepārprotami bija viena no iespaidīgākajām ekspozīcijām izstādē. Kūdra kā materiāls stenda izveidei nebija izvēlēta nejauši – pirmkārt, tā simbolizē to, cik auglīga, organiska un īpaša ir Latvijas ekosistēma, otrkārt, tā ļauj krasi atšķirties uz citu izstādes dalībnieku fona, kuru dizaina risinājumos dominē mākslīgie materiāli. “Ar ideju nāca dizaina mākslinieki Katrīna Neiburga un Andris Eglītis. Mums tā bija pirmā pieredze 130 m2 lielā stenda gatavošanā. Atceros, ka stends izpelnījās atzinību, iekļūstot godalgotā vietā. Pēc izstādes būvi, ja būtu interesenti, varēja demontēt, izbērt pļavā un iestādīt zāli,” stāsta Rolands.
Arī Latvijas paviljona tapšanai, kuru trīs jūras konteineros aizveda uz Dubaiju, bija savā priekšvēsture. “Ar arhitektu Didzi Jaunzemu braucām kopā mašīnā no Ventspils un runājām par idejām, kāds varētu izskatīties šis paviljons, jo konkurss jau bija izsludināts. Varbūt no kūdras? Labi, – viņš teica –, domāsim. Pie šīs idejas Didzis daudz radoši strādāja, mūsu uzņēmums viņu atbalstīja tehniski – realizējām arhitekta ideju,” saka Rolands. Viņš piebilst, ka Latvijas paviljona izveidē ieguldīts milzīgs darbs. Tehniski, kā to ražot, bija skaidrs, jo uzņēmumam jau bija pieredze Barselonā, bet dažādu neskaidru jautājumu joprojām bija daudz. Kā paviljonu ražot atbilstošu visiem būvnormatīviem, kā būs ar ugunsdrošību, jo kūdrai kā celtniecības materiālam nav nekādu sertifikātu? “Arī Dubaijā mums vajadzēja pierādīt, ka materiāls ir ugunsdrošs, atbilstošs citām prasībām. Ja plastikāta un citiem mākslīgiem materiāliem sertifikāti izstrādāti jau sen, kūdrai to nebija. Visu sakārtojām! Izmantojām apmēram 240 kubikmetrus kūdras, – nopirkām no kūdras izstrādātājiem purvā, tad kaltējām, zāģējām, apstrādājām, līmējām kā lielus kubus. Darbā izmantojām frēzēšanas robotu. Objektus no kūdras plātnēm un klučiem gatavojām uz vietas Latvijā, tas aizņēma apmēram divus mēnešus, ieskaitot testēšanu un uzstādīšanu. Riskēt nedrīkstējām. Mums ir stipra un profesionāla komanda, apmēram 50 cilvēki,” saka Rolands, piebilstot, ka darbs bijis tiešām ļoti atbildīgs. Viņš uzsver, ka uzņēmuma trumpis ir inovāciju tehnoloģijas, ar kuru palīdzību pasaulei pastāstīt par Latviju. Ar trīs jūras konteineriem paviljonu nosūtīja uz Dubaiju, kur uzstādīšana ilga divdesmit darba dienas, montāžā piedalījās arī Rolands. “Visu paveicām laikā. Labi, ka bija ļoti stingra un savlaicīga darbu plānošana, jo gadījās arī misēklis, – kuģis ar kūdras konteineriem iestrēga Suecas kanālā, kur uz sēkļa bija uzskrējis lielais kuģis un ilgi kavēja satiksmi citam jūras transportam. Taču viss beidzās veiksmīgi, jo riski bija izvērtēti jau iepriekš. Par interaktīvo daļu – datoriem, ekrāniem un citām tehnoloģijām – atbildēja viedo tehnoloģiju uzņēmums “Solavi”, bet mūsu pārziņā bija stenda tehniskā daļa – mēbeles, dekoratīvie elementi, ražošana un uzstādīšana,” atklāj uzņēmējs. Viņš piebilst, ka pēc izstādes beigām kūdra atceļoja uz Latviju – tas valsts īpašums, ekoloģisks produkts, kuru var pārstrādāt un izmantot atkārtoti, pašlaik glabājas noliktavā. Tomēr ir plāns daļu no stenda atkal salikt un eksponēt. Arī “Latvijas Mobilais telefons” daļu no atvestās kūdras izmantoja, izgatavojot jaunu objektu un novietojot to foajē telpās. Kūdras materiāls ir ilgtspējīgs.

Atzinīgi novērtē peloīdterapijas iespējas

Elīna Malkiela, kūrorta rehabilitācijas centra “Jaunķemeri” valdes priekšsēdētāja, neiroloģe:

– Kūrorta rehabilitācijas centrs “Jaunķemeri” lepojas ar to, ka arī šodien spēj piedāvāt saviem pacientiem gan mūsdienīgas rehabilitācijas tehnoloģijas, gan dūņu un minerālūdens procedūras, kas pieder pie vēsturiskām kūrorta ārstēšanas tradīcijām. Nevar noliegt – dūņu procedūras jeb peloīdterapija jau vēsturiski kļuvusi par “Jaunķemeru” vizītkarti. Tomēr vēl aizvien pacienti bieži jautā – kas īsti ir dūņas, kur tās iegūst, kā tās sagatavo procedūrām? Tad skaidrojam, ka dūņas ir ar ūdeni piesātinātas nekonsolidējušās ūdens baseina nogulas, bet Ķemeru dūņas ir unikālas ar to, ka tās ir bagātinātas ar sērūdeņradi. Mūsu rehabilitācijas centra vajadzībām kūdras dūņas iegūstam Slokas purvā. To sastāvā ir ūdens, organiskās vielas, minerālvielas, tām piemīt laba siltumkapacitāte un maza siltumvadītspēja. Kad dūņas tiek sagatavotas un uzsildītas līdz 42 grādiem, tās šo temperatūru spēj saglabāt visu procedūras laiku. Lai gan dūņu aplikācijas ir populārākā peloīdterapijas procedūra, pacientiem piedāvājam arī dūņu peldi pēc Ķemeru kūrortā ieviestām tradīcijām, kad 200 litru tilpuma vannā ielej aptuveni 40 kilogramu dūņu, piepilda vannu ar siltu sērūdeņraža minerālūdeni tā, lai peldes temperatūra būtu 38 – 39°C, un dūņu vanna gatava!
Par dūņu dziednieciskajām īpašībām varētu runāt bezgalīgi daudz. Tās spēj paātrināt dzīšanas procesus, veicina bojāto audu reģenerāciju, dūņām piemīt sāpju un alerģisku reakciju mazinošs efekts, tās labi palīdz psoriāzes gadījumā, noder perifērās nervu sistēmas saslimšanu ārstēšanai – uzlabo asinsriti, veicina bioloģiski aktīvu vielu ietekmi uz receptoriem iekšējos audos un orgānos, stimulē endokrīnās sistēmas darbību, bet visefektīvākā dūņu iedarbība ir muguras problēmu, locītavu artrožu gadījumā. Vienmēr pacientiem uzsveram, ka dūņu ārstnieciskie efekti turpinās 2 līdz 24 stundas arī pēc procedūras beigām, bet noturīgākus uzlabojumus var sasniegt pēc pilna dūņu aplikāciju kursa.
Diemžēl ne visi drīkst baudīt peloīdterapiju. Tā kā procedūrās tiek izmantotas siltas dūņas, cilvēkiem ar sirds un asinsvadu slimībām to neiesaka, jo karstās dūņas stimulē svīšanu, asinis sabiezē un pastāv trombožu risks, pieaug slodze sirds asinsvadu sistēmai. Lai sasniegtu ārstniecisko efektu, jāievēro noteikta metodika: jāuzklāj noteikta biezuma dūņu slānis, jāievēro noteikta temperatūra un procedūras ilgums. Nekādā gadījumā dūņu procedūras nedrīkst ieteikt tiem, kuriem ap sāpošo locītavu ir izteikta vēnu varikoze, ja ir vispārēja ateroskleroze, nekontrolēts asinsspiediens, audzēji, nieru un vairogdziedzera patoloģijas, akūtas sāpes, iekaisums, paaugstināta ķermeņa temperatūra. Taču rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri” ikviena pakalpojuma saņemšana sākas ar konsultāciju pie ārsta, kurš tad arī nosaka, vai šim cilvēkam dūņu terapija palīdzēs uzlabot veselību, vai tomēr dūņas ieteikt nedrīkst, lai arī kā pacients to vēlētos.
Nenoliedzami, dūņas var dēvēt par derīgajiem izrakteņiem, un tieši tā pret tām attiecamies – kā pret mūsu zeltu – saudzīgi, racionāli, neveidojot liekus dabas resursu zudumus. Procedūrās izlietotās dūņas vienmēr tiek savāktas un nogādātas uz speciālu dūņu reģenerācijas lauku. Pēc aptuveni trim gadiem dūņas atkal ir atguvušas savas terapeitiskās īpašības, un tās var izmantot atkārtoti. Esam vienīgie Baltijas valstīs, kuri šo dūņu reģenerācijas praksi piekopj.
Prieks, ka pacienti atzinīgi novērtē peloīdterapijas sniegtās iespējas arī mūsdienās un atgriežas pie mums atkārtoti, lai baudītu gan dūņu procedūras, gan saņemtu mūsdienīgus rehabilitācijas pakalpojumus. Šodien dūņu terapija, iespējams, skan nedaudz eksotiski, tomēr šī metode ar savu ilggadējo pieredzi ir apliecinājusi savu vietu rehabilitācijas tehnoloģiju plašajā klāstā.

No zemes dzīlēm – melnais zelts ar vēsturi

Kristīne Parasiga-Parasiņa un Mairita Čuda, SIA “Ķemeru dūņas” dibinātājas un vadītājas:

– Katrai vietai ir kas raksturīgs, ar ko lepoties, un Latvija nav izņēmums. Dzīvojam Jūrmalā, rekreācijas un kūrorta pilsētā, kur kādreiz Ķemeru dūņas bija īpaši slavenas un izmantoja ļoti plaši. Mums ir paveicies – nevienā citā pasaules kūrortā vienviet nav atrodamas dūņas, minerālie ūdeņi, jūras tuvums un klimats, kas ir labvēlīgs kūrortam un cilvēka veselībai. No 1838. līdz 1995. gadam Ķemeros darbojās elitārs kūrorts, kur dziedniecībā izmantoja Ķemeru apkārtnes sērūdeņus un ārstnieciskās dūņas.
SIA “Ķemeru dūņas” ir vienīgais uzņēmums Latvijā, kas apvienoja Ķemeru dūņas un sērūdeņraža minerālūdens ērti lietojamos modernajos kosmētikas līdzekļos. Tā radās “Kemmern” zīmola kosmētika.
Uzņēmuma komandā ir ķīmiķe, tāpēc, pielietojot iegūto izglītību un zināšanas, eksperimentējām ar produktu izstrādi paši. Ne viss vienmēr izdevās, kā plānot, – dažu produktu izstrādei sastāvu mainījām vairākas reizes, padarot produktu veselīgāku un uzlabojot antimikrobiālās īpašības. Katru produktu testējām akreditētā laboratorijā. Viens tests, kas ļauj novērtēt, vai produkts nebojājas pārāk ātri un vai produktā neveidojas nevēlamās baktērijas, ilgst 28 dienas. Tāpēc vidēji viena produkta ceļš no idejas līdz pircējam aizņem 4 – 6 mēnešus.
Produktu klāstā ir melnie produkti – ķermeņa maska, skrubis, ziepes, tie satur visvairāk tīrās dūņas, un baltie produkti – krēmi, losjoni, zefīri, lūpu balzami – to sastāva pamatā ir sērūdeņraža minerālūdens un Ķemeru dūņu ekstrakts. Dūņu ekstrakta ieguve arī ir īpašs process, tas tiek iegūts ar ultraskaņas metodi. Lai iegūtu vienu litru dūņu ekstraktu, tiek izmantoti aptuveni 200 g dūņu – tas ir metodei piemērots un pietiekams daudzums, lai ekstrahētu visas aktīvās vielas, vitamīnus un aminoskābes no dūņām.
Ja ķermeņa maskai un skrubim ir salīdzinoši vienkāršs sastāvs, tad citiem produktiem tas ir ļoti komplicēts. Tā, piemēram, losjonu un krēmu sastāvā ir ūdens fāze (izmantojam sērūdeņraža minerālūdeni), eļļas fāze (izmantojam dažādas vērtīgas eļļas un sviestus), aktīvās vielas (vitamīni, barojošas vielas, tostarp arī dūņu ekstrakts) un konservants – “Kemmern” gadījumā tas ir ekosertificēts, ļauj saglabāt produktu svaigu ilgāk.
Esam viens no retajiem uzņēmumiem, kas ražo kosmētiku paši! Ražošana notiek Slokā, strādājam četru cilvēku komandā. Protams, ja runa ir par ražošanu, tad nekas nevar būt vienkārši, tāpēc arī mēs izmantojām vairākas specifiskas iekārtas, tostarp sildīšanas un dzesēšanas, homogenizatoru (ļauj iegūt viendabīgas suspensijas), filleri (ar to palīdzību var ātri, ērti un precīzi iepildīt produktu traukos, un citas iekārtas). “Kemmern” produktus atzina par labu suvenīru, jo tā ir dāvana ar saturu no zemes dzīlēm – lokālpatriotiska, neparasta, ar praktisku pielietojumu. “Kemmern” produkti ir pieejami mūsu e-veikalā, pie sadarbības partneriem un izplatītājiem.
Zīmola tapšanā un ražošanā ieguldīts gan personīgais finansējums, gan izmantots līdzfinansējums no LIAA – esam Jūrmalas biznesa inkubatorā, arī pateicoties LIAA Vaučeru programmai. Sadarbībā ar Latvijas universitāti īstenota ekstraktu zinātniskā izpēte “Ķemeru dūņu ekstrakta un augu šūnu ekstraktu bioloģiskās aktivitātes novērtējums”, kura laikā noskaidrots, ka Ķemeru dūņu un augu šūnu ekstraktu kombinācijas testos uzrādītā bioloģiskā aktivitāte liecina par piemērotību izmantošanai pretnovecošanās un vides nelabvēlīgās ietekmes mazinošas kosmētikas produktos. Dūņas ir Latvijas melnais zelts ar vēsturi, tāpēc “Kemmern” cenšas aktualizēt dūņu izmantošanu un apņemas ražot modernos un ērti lietojamus produktus ikviena labsajūtai.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”