Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (30.08.2024.)

Kad veikalu plauktos pele pakārās

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Analīze–fakti

 1980.-1981.g. Gada pirmajā numurā “Vaduguns” rakstīja, ka 1.janvārī Balvu rajonā pirmais piedzima puika – jaundzimušā vecāki Olga un Pēteris Pilāti tolaik strādāja Balvu gaļas kombinātā. Martā uz Balvu ezera notika Latvijas PSR Mednieku un makšķernieku biedrības sacensības zemledus makšķerēšanā, savukārt 13.jūlijā Viļakas trasē “Baltais briedis” startēja “Vaduguns” kausa izcīņas tradicionālais starprepublikāniskais motokross, kurā no lielā sporta atvadījās rajona labākie sacīkšu braucēji, PSRS sporta meistari V.Rakovs un A.Aņisimovs. 2.oktobrī Tautas izglītības nodaļas vadītājai Lilijai Baunei piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātās skolotājas goda nosaukumu. 1980.gadā Balvu ielu kopgarums bija 28 kilometri, no kuriem 26,5 kilometrus klāja asfalts, bet 20,8 – bija spoži apgaismoti arī vakaros. Gada nogalē dāvanu saņēma viļacēni – pilsētā izbūvēja ūdens mehāniskās attīrīšanas iekārtas. 1981.gada sākumā Balvu rajona darbaļaudis kārtējo reizi uzņēmās sociālistiskās saistības – celtniecībā nodot ekspluatācijā 5 dzīvojamos namus ar 213 dzīvokļiem, 65 Līvānu tipa dzīvojamās mājas utt. 15.martā Steķintavā notika šķirnes zirgu sporta sacensības, bet Žīguros sacentās biatlonisti. Savukārt 2.maijā Balvu ezerā atklāja sezonas sacensības smaiļošanā un kanoe airēšanā. 4.jūlijā Balvu pilsētas parkā notika Raimonda Paula autorkoncerts, par kuru laikraksts rakstīja: “...bet tad kolonnas priekšgalā parādījās trīs stalti jātnieki zirgos un tīri senlaicīga līnijdroška ar skaistu tautisku segu. Visi aplaudēja LPSR Tautas skatuves māksliniekam Raimondam Paulam...” 1.septembrī mācības Balvu rajona skolās uzsāka 4793 skolēni un 500 skolotāji. Septembrī izskanēja laba ziņa, ka balveniete Sarmīte Gabrāne PSRS pirmajā čempionātā orientēšanās sportā Ļeņingradā kļuva par pirmo PSRS čempioni. Savukārt 24.oktobra “Vadugunī” publicēta dziesma “Motosportistu maršs” krievu valodā, veltīta “Vaduguns” kausa izcīņas motokrosā sportistiem.

1982.g. Veikalos sāk trūkt preču. Kāda lasītāja sūkstījās, ka nevar iegādāties kredītā mēteli, kas maksā 340 rubļus, jo viņas darba alga ir 70 rubļi mēnesī. Patērētāju biedrības speciālisti informēja, ka sieviešu ziemas un rudens mēteļus pārdod uz kredīta ar izmaksas laiku līdz 6 mēnešiem. Februāra nogalē Balvu kultūras namā uzstājās LPSR Tautas skatuves mākslinieks Edgars Liepiņš. Jūlijā “Vaduguns” kausa izcīņas sacensībās motokrosā piedalījās vairāk nekā 90 preses pārstāvji, dažādās motociklu klasēs startēja 329 sacīkšu braucēji. 3.septembra vakarā ar Rīgas–Pitalovas vilcienu palīgā Balvu rajona kolhozu un sovhozu ļaudīm ieradās 243 Rīgas Politehniskā institūta Elektroenerģētikas un inženierceltniecības fakultātes 1.kursu studenti. Savukārt 9.oktobrī Baltinavā atklāja piemiņas plāksni “Par Padomju Latviju” kritušajiem kaujā pie Skangaļiem. 10.novembrī nomira PSKP Centrālās Komitejas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs. Decembrī Balvos nodeva ekspluatācijā jaunu dzīvojamo māju Pilsoņu ielā 23.

1983.g. Gada sākumā rajona darbaļaudis, kā ierasts, apņēmās izpildīt plānus un ieviest jaunus pakalpojumus. Martā žīgurieši sūkstījās, ka veikalā pārdevējas ieviesušas īpatnēju tirgošanās veidu, – katram, kas grib nopirkt raugu, obligāti jānopērk divas ne pirmā svaiguma siļķes. Aprīlī darba sezonu uzsāka asfaltbetona rūpnīca, kurā plānoja saražot 60 tūkstošus tonnu bitumena, savukārt 7.maijā pie Ļeņina pieminekļa Balvos sākās Uzvaras 38.gadadienai veltīts 100 kilometru skrējiens, kurā piedalījās 11 sportisti. Vasarā skatītāji priecājās par jau 15. “Vaduguns” kausa izcīņu motokrosā, kas pulcēja no 15 līdz 20 tūkstošiem skatītāju. 1983.gada septiņos mēnešos Balvos reģistrēja 68 laulības – pārsvarā ģimenes dibināja jaunieši līdz 24 gadiem. Septembrī 11 rajona saimniecībās darbu uzsāka 275 Rīgas Politehniskā institūta studenti. Talcinieki pirmajā darba nedēļā plānu izpildīja par 120%. Tiesa, neizpalika arī bez kurioziem: oktobra nogalē rajona veikali saņēma pirmo jaunajā Balvu maizes kombinātā saražoto produkciju – nakts maiņā brigāde izcepa 4,5 tonnas rupjās maizes un baltmaizes. Tolaik plānoja, ka jaunajā maizes kombinātā diennaktī izceps gandrīz 40 tonnu dažāda veida maizes (vecā maizes kombināta jauda bija 29 tonnas diennaktī). Decembrī laikraksts informēja, ka par spekulāciju var sodīt ar labošanas darbiem ar laiku līdz 2 gadiem vai soda naudu līdz 500 rubļiem.

 1984.g. Jaunā gada priekšvakarā ekspluatācijā nodeva piecstāvu namu Balvos, Ezera ielā 28, savukārt mākslinieki Pēteris Postažs un Indulis Landaus sāka apgleznot jaunās civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļas telpas. Aprīlī “Vaduguns” informēja, ka PSRS Motociklu sporta federācija par 1985.gada valsts čempionāta motokrosā ar blakusvāģiem norises vietu nosaukusi Viļakas trasi “Baltais briedis”. 1.jūnijā jaunuzbūvētajā Laulību pilī Balvos reģistrēja pirmo laulību – ‘jā’ vārdu viens otram teica friziere Leontīne Circene un mehanizators Pēteris Kaņepe. Septembrī žīgurieši sūkstījās, ka ciematā nav, kur iegādāties benzīnu. Viņi lūdza to tirgot vismaz vienreiz nedēļā. Savukārt gada nogalē izskanēja patīkama ziņa, proti, 6.janvārī Balvos uzstāsies Viktors Lapčenoks.

1985.g. Februārī “Vaduguns” informēja, ka Raimondam Paulam piešķirts PSRS tautas mākslinieka goda nosaukums. 20.aprīlī pilsētas komjaunieši ezera krastā, iepretim Balvu 1.vidusskolai, izveidoja parku, kuru nosauca par mūsu rajona atbrīvošanu kritušā Padomju Savienības varoņa Mitrofana Mašina vārdā. 2.jūnijā Balvos notika kārtējā naudas un mantu loterijas laimestu izloze, to skaitā bija viena automašīna “Moskvič-2140”, divi “Žiguļi-VAZ-21011”, četri “Zaporožec 968M” utt. Augustā Balvu sadzīves pakalpojumu kombināts piedāvāja iznomāt klavieres – mēnesī šis pakalpojums izmaksāja 6 rubļus, kā arī šujmašīnas, krāsainos televizorus, ledusskapjus, fotoaparātus, teltis, gumijas laivas un daudz ko citu. 1.septembrī mācības rajonā uzsāka vairāk nekā 400 pirmklasnieki, tostarp 160 Balvu pamatskolā, bet strādāt sāka 17 jauni skolotāji. 6.oktobrī padomju saimniecības “Bolupe” lidlaukā notika kartingistu sacensības, kurās uzvarēja naudaskalnietis Andris Žugs. Gada nogalē vadugunieši kapu kalniņā pavadīja bijušo laikraksta redaktori Olgu Solovjovu.

1986.g. Rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja pieņēma lēmumu pārtraukt visu veidu alkoholisko dzērienu pārdošanu Cērpenes veikalā, bet 18.janvārī uz Balvu ezera ledus izveidotajā trasē automašīnu manevrēšanas veiklībā un hipodroma sacensībās spēkiem mērojās rajona iekšlietu daļas darbinieki. Gada sākumā Vīksnas ciema divos daudzdzīvokļu namos durvju atslēgas saņēma 22 ģimenes, savukārt 23.aprīlī rajonā ciemojās LPSR Zinību biedrības lektori, kuri mūspuses speciālistus apmācīja, kā vēl efektīvāk izvērst pretalkohola propagandu. 5.maijā – Preses dienā – “Vaduguns” rakstīja, ka laikraksta tirāža sasniegusi 11 tūkstošus 700 eksemplārus. Jūlijā Balvu PMK celtnieki ekspluatācijā nodeva optikas veikalu un piena virtuvi, bet augustā pilsētas centrā uzbūvēja jauno rajona Goda plāksni. Tāpat turpinājās lielākā lauku bērnudārza būvniecība kolhozā “Sarkanais partizāns”. 1.septembrī rajonā mācības uzsāka vairāk nekā 4,5 tūkstoši skolēnu, savukārt novembra nogalē Balvos ciemojās aktieris Rūdolfs Plēpis.

1987.g. Februārī balvenieši sūdzējās, ka pilsētas veikalos ir nepietiekams konfekšu sortiments – tajos bija atrodamas tikai piecas konfekšu šķirnes. Pirms 8.marta Medņevas sievietes saņēma dāvanu – tika atklāts bērnudārzs, savukārt 17.marta numurā atrodama pirmā “Vaduguns” vēsturē reklāma par iespēju ceļot, – Rīgas ceļojumu un ekskursiju birojs iedzīvotājus aicināja doties ceļojumā ar vilcienu Gomeļa-Adlera. Jūlijā Bērzpilī nodeva ekspluatācijā jauno ciema izpildkomitejas ēku, bet augustā bērnudārzu atklāja Žīguros. Oktobra nogalē lasītāji uzzināja, ka tuvojas noslēgumam mūrēšanas darbi rajona centrālās slimnīcas ķirurģiskajā korpusā, savukārt 1987.gadā rajonā nodibinājās pirmie trīs kooperatīvi – “Kalorija”, “Labdaris” un “Fortuna”.

1988.g. Februārī rajona galvenais arhitekts V.Baškirovs balveniešus iepazīstināja ar celtniecības plāniem, savukārt 31.martā ekspluatācijā nodeva Balvu slimnīcas jauno ķirurģisko korpusu. To atklāja 22.aprīlī. Aprīlī rajonā sākās cukura bums, kad pēkšņi no veikalu plauktiem pazuda cukura paciņas: “...veikalā Steķentava no rīta bija atvestas 250 pakas (katrā – 12 kilogrami cukura). Taču, izdarot pārbaudi ap pulksten 16, veikalā atradās vairs tikai 235 pakas. Kur vēl 15? Veikala vadītāja S.A. izteica pretjautājumu: “Vai tik daudz var trūkt?” Vēlāk noskaidrojās, ka var. Divdesmit četrus kilogramus S.A. bija pārdevusi traktoristam, kurš atveda kravu, tikpat daudz sev “paķērusi” darbiniece noliktavā. Bet 132 kilogramus cukura sadalījusi veikala darbiniekiem...” 5.maijā, Preses dienā, “Vadugunī” publicēti raksti par čakliem ārštata autoriem – Jāni Suharževski, Arvīdu Šneperu un Eglaines skolas 6.klases pionieri Lolitu Lūsi. 23.jūnija numurs pirmo reizi laikraksta pastāvēšanas vēsturē atvēlēts Līgo svētkiem. Jūlijā lasītāji žēlojās, ka Balvos pietrūkst kultūras objektu – vajadzīga mūzikas skola, bibliotēka, muzejs, bet Tautas deputātu izpildkomitejas priekšsēdētājs J.Dūda paskaidroja, ka līdzekļi kultūras objektu celtniecībai ne šajā piecgadē, ne līdz 2000.gadam nav paredzēti. 30.jūlija “Vadugunī” publicēts 6 cilvēku (V.Bukša, A.Buža, J.Cibuļa, G.Lielmaņa, A.Pušpura, A.Slišāna) parakstīts aicinājums izveidot Tautas fronti. 13.augustā tautfrontieši noorganizēja sapulci Pionieru namā un nolēma “Vadugunij” pieprasīt izveidot Tautas frontes lappusi “Atmoda”. Pirmā “Atmodas” lappuse laikrakstā “Vaduguns” publicēta 27.augustā.

1989.g. 2.februārī Latvijas Tautas frontes Balvu rajona nodaļas domes rīcības komiteja pieņēma rezolūciju, ka nav citas alternatīvas – valsts valodai Latvijā jābūt tikai latviešu valodai! 26.martā par PSRS deputātu ievēlēja padomju saimniecības “Vecumi” direktoru Voldemāru Šļakotu. 5.maija numurs veltīts Preses dienai. Redakcijā nezināmā virzienā bija nozudis avīzes “Atmoda” komplekts. Vadugunieši tolaik rakstīja: “...šodien, savos profesionālajos svētkos, gribas klauvēt pie kāda (vai kādu) sirdsapziņas durtiņām: “Tuk, tuk! Atnes, draugs, šīs trīspadsmit avīzītes un tikpat klusiņām noliec atpakaļ...” 13.maijā pie Ļeņina pieminekļa notika mītiņš pret tautas apdzirdīšanu. Maijā “Vadugunī” publicēti fakti par 1989.gada Vissavienības tautas skaitīšanas rezultātiem, kurā Balvu rajonā reģistrēti 15860 vīriešu un 18 000 sieviešu. Dažas dienas pirms rajona Dziesmu svētkiem pienāca pavēle, kuru parakstījis Raimonds Pauls: “..Saskaņā ar PSRS Kultūras ministrijas kolēģijas 1989.gada 27.aprīļa lēmumu “Par Vissavienības klubu iestāžu un atpūtas parku, muzeju 1988.gada sociālistiskās sacensības rezultātiem” pavēlu: atzīt par uzvarētāju un apbalvot ar PSRS Kultūras ministrijas un Kultūras darbinieku arodbiedrības CK ceļojošo Sarkano karogu un naudas prēmiju 875 rubļi Balvu rajona kultūras namu...” 6.jūlijā balvenieši uzzināja, ka Balvu rajona padomes deputāti piekrituši Balviem atgriezt pilsētas ģerboni – vilka galvu, bet A.Šnepers mudināja pilsētas ielām atgriezt vēsturiskos nosaukumus. 18.novembrī “Vaduguns” pirmā lappuse pirmo reizi laikraksta pastāvēšanas vēsturē atvēlēta Latvijas Republikas proklamēšanas dienai, bet 8.decembrī pirmo reizi Balvos notika pikets pie partijas komitejas ēkas, kur cilvēki izteica protestu pret kompartiju.

Cilvēkam vienmēr vajag vairāk

“Padomju laikā viss notika vienā steigā, un, kad tiki amatā, dzini sevi un citus. Bet rezultāts bija. Tagad es daudz ko negribētu, izņemot to, ka veikalu plaukti pilni. Pārējais daudz notiek nepareizi. Finanšu disciplīnas nav, visur jādod tie trakie kukuļi un jāmaksā lielie nodokļi,” teic bijusī Balvu rajona Patērētāju biedrības valdes priekšsēdētāja Marija Bite.

 Kā sākās Jūsu ceļš uz patērētāju biedrības vadītājas amatu?
– Izmācījos skolā, tad pabeidzu Tirdzniecības tehnikumu un 1955.gadā sāku strādāt grāmatvedībā. Vispirms strādāju par mācekli un mani ielika revidentu grupā. Bet kas es par revidenti, ja par grāmatvedi nebiju strādājusi? Tad atnāca jaunības gadi, mīlestība, iekārtojos darbā Gaujienas rajonā. Tad rajoni likvidējās, valdība pārkārtojās, nolēmām Rankā apprecēties. Tur abi ar vīru, kurš arī beidzis Tirdzniecības tehnikumu, sākām strādāt pārtikas veikalā. Lūk, tie septiņi gadi gan bija traki.
Kādā ziņā?
– Var teikt, ka pārtikas nebija vispār. Ja bija, tad siļķes – 100 kg mucās, milti – lielajos maisos, sāli atsūtīja uz Rankas staciju vagonā. Sver, kā gribi, ietinamā materiāla nav. Maizi cepām turpat Rankā uz vietas, pēc tās cilvēki stāvēja stundām ilgi. Cukuru drīkstēja dot pa kilogramam, daudzu produktu vispār nebija, par desām un gaļām nerunājot. Par to varēja tikai sapņot. Kādā dienā priekšsēdētāja no Lizuma man teica, – pietiek veikalā mocīties, nāc pie mums. Tā aizgāju uz Lizumu par vietnieci tirdzniecībā, un manā pārziņā bija 23 veikali. Tas bija ne mazāk traks laiks – ar kravas mašīnām uz Rīgu pati pēc precēm braucu – pati iekrāvu, pati izkrāvu.
Un tad nonācāt Balvos?
– Nē, ne uzreiz. Tajā sistēmā vajadzēja augt no mazāka amata uz lielāku. Gulbenē bija ļoti labs patērētāju biedrības priekšsēdētājs, kurš noskatījās, kā šiverējos Lizumā, un paaicināja mani par savu vietnieci. Tas bija vēl viens pakāpiens augstāk. Nezinu kādēļ, bet Patērētāju savienībā Rīgā mani stipri ieredzēja un vienmēr turēja savā redzeslokā. Kad Balvos vajadzēja priekšsēdētāju, piedāvāja man. Tā arī pārņēmu šo saimniecību.
Bijāt patērētāju biedrības vadītāja no 1980. līdz 1992.gadam.
– Manā garajā dzīvē vadītāja biju neilgi – 12 gadus, taču tas bija traks laiks. Ja salīdzina, kā tagad ir un kā tagad būtu strādāt, teikšu, ka padomju laikos bija vieglāk. Savos 12 darba gados uzcēlu sešus jaunus veikalus, dzīvojamo māju, vienu noliktavu, tirgus paviljonu. Vai tagad 10 gados kāds no vadītājiem to uzceltu? Nē. Toreiz bija tik ļoti vienkārša administratīvā, saimnieciskā, finansiālā darbība – nesalīdzināma ar pašreizējo. Ja atskatos uz tiem laikiem, sevis mazliet žēl. Mana priekšsēdētājas alga bija tikai 200 rubļu, vietniekam – 140, maniem pieciem direktoriem – 120. Mazliet vairāk naudas varēja nopelnīt, izpildot tos nenormālos plānus, izvirzoties līderībā, vinnējot konkursos, kas mums arī izdevās. Man palaimējās – saņēmu daudz goda rakstu, vairākas reizes – Latvijas ceļojošo karogu, arī Vissavienības karogu. Un tad tās prēmijas dabūju. Bet par pēdējo prēmiju svētas dusmas bija, – kad iedeva tos 60 rubļus, sašutusi aizgāju uz veikalu un nopirku ķerru mēslu pārvadāšanai...
Tas bija laiks, kad iestādēs visu noteica plāni un to izpilde…
– Aprēķini tiešām bija smalki un pamatīgi, pilnīgi viss izrēķināts pa gramiem uz iedzīvotāju skaitu – piens un cukurs, milti un maize. Turklāt vairāk par normu neko dabūt nevarēja. Viss fondēts, limitēts un saskaitīts – arī elektrība, degviela, transports. Man kā vadītājai vajadzēja visu saskaņot un dabūt gatavu, lai vilks paēdis un kaza dzīva.
Kā Jums tas izdevās?
– Balvi bija priviliģētā stāvoklī, jo mums taču bija gaļas kombināts ar 500 strādājošajiem. Katrā ģimenē bija četri cilvēki. Tātad jau 2000 pilsētas iedzīvotāju paēduši. Vēl katrai ģimenei māte, tēvs, brālis, māsa. Vismaz 5000 iedzīvotāju no gaļas kombināta produkcijas noteikti bija paēduši, un tas bija liels atspaids. Viņiem bija savs gaļas veikaliņš, kurā arī es noteiktās dienas ar direktora saskaņojumu varēju iepirkties. Pati pilsēta bija paēdusi, bet kas darījās laukos, otrajā pilsētā – Viļakā, to neizstāstīt. Uz turieni no gaļas kombināta deva tikai subproduktus, kādu lēto desu un kaulus. Tas arī viss. Saražoto produkciju pārsvarā sūtīja uz Ļeņingradu.
Kādēļ laukiem nepienācās?
– Nevis nepienācās, bet Viļakai nebija sava gaļas kombināta. Man bieži iznāca braukt uz kaimiņvalsti, jo, pateicoties draudzībai ar to pašu nolādēto Krieviju, Pitalovā ļoti daudz ko saņēmu priekš sava rajona. Piemēram, visu šķidro kurināmo Balvu maizes kombinātam, jo mēs kurinājām tikai ar dīzeli, dabūju no viņiem. Benzīna mašīnām arī nebija. Pretī vajadzēja dot zivju konservus. To man atļāva. Atceros, ka, braucot uz Krieviju garām Viļakai, pie veikala vienmēr redzēju nenormāli garu pircēju rindu. Bija bail, kājas drebēja, nevarēju izkāpt un ar lauku cilvēkiem parunāt. Kauns, ka pēc tām pašām liellopu astēm bija jāstāv rindā.
Rindas padomu laikos bija ierasta lieta, bet tika piedzīvoti arī talonu laiki un “sausais likums”.
– Ko nu par taloniem. Tas bija viens īss mirklis, bet īsti prāta darbs nebija. Vai vajadzēja to darīt? Nu nevajadzēja. Man vēl tagad ir sāls, sērkociņi un ziepes no talonu laikiem. Vienkārši viens gudrais izdomāja, pārējie piekrita. Zinu, ka toreiz katram rajonam bija savādāka sadale, ko un pēc kāda limita dalīja. Domāju, ka citi rajoni Kurzemē un Zemgalē bija gudrāki, nevis kā mēs Latgalē, ka visam piekritām. Izpildkomiteja skatījās pēc bērnu, skolnieku skaita ģimenē un daudz kā cita, tad arī nolēma, cik talonu jādod. Savukārt sauso likumu izsludināja 1985.gadā. Bet visi jau tāpat alkoholu meklēja, kā nu kurš prata. Kāzām, bērēm, svinībām ar īpašām atļaujām varēja kaut ko dabūt.
Kā toreiz sievietes pucējās, ja veikalos gandrīz tukši plaukti?
– Vispār jau ar rūpniecības precēm bija problēmas visu laiku – ne tikai tad, kad ieviesa talonus. Tās bija deficīts. Daudzas mantas varēja iegādāties kredītā, un tas bija vienīgais glābiņš – pati visas mēbeles tā arī iegādājos. Ko tad par manu 200 rubļu algu varēja nopirkt? Bet pucējās sievietes tāpat. Toreiz tādu kukuļu un korupcijas nebija, kā tagad, bet tāpat atradās draugi, kuri dabūja, ko vajag. Cilvēki grozījās, kā varēja. Būtībā arī mums, tirdzniecības darbiniekiem, vajadzēja būt kaut kādām privilēģijām, kā tas bija gaļas kombinātā. Taču nebija. Vienu no maniem pieciem direktoriem, kurš strādāja Stacijā, dabūjām noņemt no darba tikai tāpēc, ka viņš uz Jauno gadu saviem darbiniekiem atļāva iegādāties kafijas bundžu un konfektes. Prokurore tā arī pateica, – vai nu viņu tiesās, vai noņemat no darba. Kā es ļaušu savam direktoram iet uz tiesu? Nācās atbrīvot.
Esat piedzīvojusi gan tos laikus, gan tagadējos. Kā ir tagad?
– Tā, kā tagad, cilvēki nav dzīvojuši. Esam nodrošināti, mums ir privātie ražotāji, kuri dara visu, lai bizness attīstās. Tas ir viņu dzinulis. Padomju laikos viss piederēja valstij. Piemēram, izstrādāja un Maskavā apstiprināja torti, un neviens nedrīkstēja tai tortei ne ko pielikt, ne atņemt, lai tā būtu garšīgāka. Toties kā strādāja dārzeņu sagādes kantoris Balvos! Pateicoties tam, mums bija importa preces universālveikalā. Uz ārzemēm sūtījām dzērvenes, mellenes, brūklenes, pieņēmām zvērādas, trušus un pat ģērētas kurmju ādiņas, skrējām uz skolām, bērni palīdzēja vākt makulatūru. Visu sūtījām projām, bet pretī par tādu summu mums deva preces. Tajos laikos bija daudz kā tāda, kā nav tagad.
Piemēram?
– Ņemsim to pašu celtniecību. Lai tagad kāds uzņēmuma vadītājs uzceltu objektu, jāiziet konkurss uz projektēšanu, tad uz celtniecību, jāiesaista visi dienesti. Cik viņiem par to jāmaksā? Man nevajadzēja neko. Mūsu patērētāju kooperācijai bija savs projektēšanas institūts, kur jau bija izstrādāti dažādi projekti. Aizbrauc, izvēlies, kādu vajag, tad atbrauc pie Jāņa Dūdas, viņš piekrīt, aizbraucam uz ciema padomi, sarunājām, ko un kur celsim. Projekts bija viena diena, pie Dūdas – otra, izpildkomitejā – vēl viena. Tad jāsaskaņo dienesti, un varēja celt. Patērētājiem bija arī sava celtniecības organizācija Valmierā, bet tur bija jātiek rindā. Ja organizācijas priekšniekam vajadzēja importa kurtku, tad vajadzēja, ja sievai bija nepieciešami zābaki, tad bija. Nācās sagādāt. Savādāk tik ātri nenokārtosi. Bet ne jau par savu naudu visu gādāju – viņi par preci samaksāja.
Tirdzniecībā laikam visos laikos bijis jāmāk runāt?
– Protams, ar cilvēkiem jāmāk strādāt un jāatrod kompromiss, jo situācijas dažādas. Degunu pacēlis, neko neizdarīsi. Es nebiju stingra vadītāja. Pati tiku strādājusi veikalā un to darbiņu zināju. Nu ko bļaušu uz darbiniekiem? Pateicu draudzīgi, un izdarīja. Man prieks, ka izdevās pabeigt maizes kombināta celtniecību. Varējām apgādāt ar maizi rajonu, cepām paši savu konditoreju, salmiņus, bulciņas. Un pietika. Sirds sāpēja, ka to sūri grūti izcepto garšīgo maizīti izbaroja lopiem, jo kombikorma toreiz nebija. Un tad sākās kooperatoru laiki, kad uz tām pašām iekārtām ražoja preci un pārdeva par pavisam citām cenām. Pēdējā patērētāju kongresā Maskavā runāju no tās pašas tribīnes, no kuras savulaik uzstājās Staļins, un tad par šo visu stāstīju.
Ja tagad Jums jautātu, kādi tad bija tie 80.-90.gadi?
– Cilvēkiem klājās grūti, jo naudiņa bija, bet nopirkt neko nevarēja. Visur rindas – rindā pieraksties, rindā stāvi. Lai nopirktu to pašu motociklu, gadiem vajadzēja krāt un nodot metāllūžņus, un tikai tad izpildkomiteja iedeva atļauju nopirkt motociklu. Gribējās, protams, apģērbties un apauties, bet īsti nevarēja. Bet, ja runāju par sevi, joprojām brīnos, kā visā tajā nabadzībā tik daudz ko Balvos dabūju gatavu.
Kā tagad paiet Jūsu dienas?
– Kamēr nebija veselības problēmu, vasarā rosījos pa dārzu, bet ziemā daudz lasu, sekoju līdzi notiekošajam. Saskatos raidījumus par politiku, tad asinsspiediens augšā un dusmiņas lielas. Vienmēr ar lielu interesi no sākuma līdz pat beigām izlasu visu žurnālu “Ir”. Tur ir pateikts viss. Pensija man maza, bet ar visu to var ļoti labi dzīvot un visu samaksāt. Man pietiek.

Spēcīga komanda. Marija Bite apliecina, ka visos laikos ikvienā kolektīvā svarīga ir komanda. Viņai tāda bija. Foto – no labās Aija, Fjodorova, Ēvalds Abdulajevs, Ilga Krampuža, Marija Bite, Jānis Trupovnieks, Ināra Dundure un Aina Grāvīte. “Jauni, gudri, spēcīgi – tādi bija mani pieci direktori un vietniece. Pateicoties viņiem, tajā laikā mums daudz ko izdevās paveikt,” pārliecināta bijusī rajona Patērētāju biedrības vadītāja.

Baiļu nebija. Bija tikai pārliecība

 80.gadu vidū un beigās Latvijā jau bija jaušamas alkas pēc brīvas valsts. Starp laikrakstā “Vaduguns” lasāmajām rindām jau bija rodami stāsti par to, ka vajadzētu atgriezt sarkanbaltsarkano karogu. Taču, kamēr vieni tikai domāja par to, citi darīja. 1988.gada 18.novembrī agri no rīta sarkanbaltsarkanais karogs, ko uzvilka četri puiši no 9.klases (Elvijs Mačs, Valdis Olekšs, Ilmārs Medinieks un Ēriks Orlovs), jau lepni plīvoja virs Balvu 1.vidusskolas. “Nebijām jau mēs nekādi revolucionāri. Paši daudz ko nezinājām, skolā neko nemācīja. Bija tik vien tas, ko stāstīja Helsinku grupā,” apliecina viens no šī vēsturiskā notikuma dalībniekiem, balvenietis, mākslinieks Ilmārs Medinieks.

Ilmārs atminas, ka 80.gadu beigas jau bija pārmaiņu laiks, un šīs pārmaiņas virmoja gaisā visā sabiedrībā. Balvos izveidojās Latviešu Tautas frontes grupa, bija nodibināta grupa “Helsinki ’86”, kura, nedaudz paslepus un īpaši neafišējoties, baznīcas teritorijā rīkoja dažādus pasākumus. “Kaut kas mūs tur vadīja jaunajā dzīvē. Bijām jauni, degsmes pilni, braucām meklēt padomju armijas upuru apbedījumu vietas, meklējām Latvijas armijas karavīru apbedījumus, gājām pa mājām un aptaujājām cilvēkus. Notika diezgan aktīva darbība. Pieļauju, ka tas arī pamudināja un iedvesmoja idejai par Latvijas karogu uzvilkšanu virs skolas. Noteikti nostrādāja arī mūsu jaunības maksimālisms…,” teic I.Medinieks. Viņš apliecina, ka jebkurā sistēmā un pasaules kārtībā cilvēku vada bailes, taču tajā brīdī lielās bailes jau bija zudušas, tāpēc jaunieši varēja justies daudzmaz droši.

Slepenajā plānā iesaistīja arī vecmāmiņu
Ideja par to, ka virs skolas jāplīvo sarkanbaltsarkanajam karogam, bija skaidra, taču ne mazāk svarīgs jautājums bija, kā tikt pie karoga. Pie viena no četrotnes klasesbiedriem – Ērika Orlova – dzīvoja viņa vecmāmiņa. Tieši viņa bija tā, ar kuru jaunieši nolēma pakonsultēties, jo Ērika vecmāmiņa jau bija pieredzējusi Latvijas laikus un varēja kaut ko pastāstīt par karogu. Turklāt viņai mājās bija arī šujmašīna. “Tā ar Ērika vecmāmiņas palīdzību tapa Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Tas viss notika pilnīgā slepenībā no visiem citiem, pat neviens no mūsu vecākiem neko nezināja,” atminas Ilmārs.
Lai realizētu savu nedaudz pārdrošo plānu, vajadzēja pienācīgi sagatavoties. Būdami Balvu 1.vidusskolas skolnieki, jaunieši iepriekš izpētīja situāciju – bija zināmas visas pieejas un uziešanas uz skolas jumta vietas. Atlika tikai izdarīt iecerēto. 18.novembra ļoti agrā rītā, kad ārā vēl valdīja tumsa, četrotne devās uz skolu. Viens kāpa augšā uz jumta, cits stāvēja maliņā un vaktēja – katram bija iedalīts savs pienākums. Un drīz vien pie zibensnovedēja lepni plīvoja sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs! Ilmārs Medinieks teic, ka to sajūtu atcerēsies visu mūžu. “Adrenalīns bija labs. Kad plānojām karoga pacelšanu, protams, rēķinājāmies, ka kaut kas par to būs. Bet tas bija laiks, kad vecā padomju sistēma pamazām sāka atlaist, jau tuvojās pārmaiņas un bija iestājusies zināma veida bezspēcība. Pa nakts tumsu aizgājām uz skolu, izdarījām, kas jādara, un no rīta, kā visi citi skolnieki, gājām uz skolu,” stāsta viens no vēsturiskā notikuma dalībniekiem.

Neko neslēpa, pieteicās paši
Skolā darbojās radioapziņošana, ko parasti ieslēdza īpašos gadījumos. Ilmārs atminas, ka 18.novembra rītā četrotne uz skolu devās ar nelielu satraukumu, bet, kad pa radio izskanēja paziņojums, ka visiem jāierodas aktu zālē, uzreiz bija skaidrs, kam par godu sanākšana. Protams, skolas līnijā visiem pastāstīja par notikušo faktu un to pasniedza kā nesmuku gadījumu, kas noticis. Pie reizes paaicināja vainīgos iziet priekšā un, tā teikt, pašiem labprātīgi atzīties. Ilmārs atminas: “Protams, neko neslēpām un iznācām. Bija brīdis, kad mūs gribēja kaunināt un vainot, bet visos jau tā sajūta, ko jutām mēs, toreiz bija iekšā. Atceros, ka gan klasesbiedri, gan pārējie skolēni tā kā nostājās mūsu pusē, tādēļ nebija ko sodīt – bija jaušama vienotība.”
Protams, tādā gadījumā kā šis, skolas vadībai bija jārīkojas pēc vispārpieņemtām vadlīnijām, tādēļ ķēdes reakcija, protams, sekoja. Puišus izsauca pie skolas direktora, pēc tam – arī pie rajona vadības, – viņi pabija visos galvenajos kabinetos. Saprotams, ka katram savā amatā bija attiecīgi jāreaģē un kaut kas jāizdara, bet tas viss bija ķeksīša pēc. Ilmārs neslēpj, – jau tajā laikā bija pārliecība, ka drīz pienāks diena, kad Latvija kļūs neatkarīga: “Visi gaidīja, bet kādam bija jāsper pirmais solis, un mēs šo pirmo maziņo solīti izdarījām. Tas nebija patriotisms, jo bijām dzimuši un uzauguši citā valstī – PSRS, laikam tā tomēr bija asinsbalss, savā ziņā arī nacionālās piederības izpausme. Kad skolēnus izsauca skolas zālē apspriest šo notikumu, vadība saprata, ka visi nostājās mūsu pusē. Tika pieņemts lēmums šo pašu mūsu sagādāto karogu pusdienlaikā svinīgi pārvilkt par jaunu. Līdz ar to skolai karogs tika ātrāk nekā pilsētai.”
Tās pašas dienas vakarā – 1988.gada 18.novembrī – Balvi piedzīvoja vēl viena Latvijas karoga uzvilkšanu mastā. Šoreiz tas plīvoja virs Balvu kultūras nama. Un tas bija sākums kaut kam jaunam...

Ņēma un izdarīja! Visi fotogrāfijā redzamie jaunieši (no kreisās – jau aizsaulē aizgājušais Valdis Olekšs, Guntis Punāns, Ilmārs Medinieks, Elvijs Mačs, Ēriks Orlovs, Egons Sīlis) bija grupas “Helsinki ‘86” dalībnieki, taču vēsturiskajā notikumā – sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanā virs toreizējās Balvu 1.vidusskolas, piedalījās četri.

‘Jā’ vārds palicis nemainīgs

 “Ja cilvēki dzīvo kopā un audzina bērnus, tad īsta ģimene ir tad, kad tā oficiāli un juridiski par tādu kļuvusi – vienalga, tas noticis dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā. Mūsdienās ideālajā variantā jaunie grib izmācīties un iegūt profesiju, iekārtoties darbā un parūpēties par dzīvesvietu. Un tikai tad viņi dibina ģimeni un domā par bērniem. Savukārt padomju gados tas viss notika savādāk, jo bija citas tradīcijas un cita lietu kārtība,” teic balveniete Dzidra Romanovska, kura Balvu dzimtsarakstu nodaļā aizvadījusi visu savu darba mūžu – no 1970.gada 25.jūnija līdz 2015.gada 1.septembrim.

Ja kādam pajautātu, kas ir pirmais, ar ko asociējas kāzu ceremonija dzimtsarakstu nodaļā, viena no atbildēm būtu – Mendelsona maršs. Tas patiešām kāzās skanējis mūžīgi mūžos, kaut gan Dzidra stāsta, ka visos laikos iespējami izņēmumi, ja vien jaunais pāris savā baltajā dienā vēlas ko īpašu. Arī padomju gados bija iespēja, piemēram, atnest ierakstu ar savu izvēlēto dziesmu, taču tas notika ļoti retos gadījumos. Turklāt toreiz bija diezgan ierobežotas atskaņošanas iespējas, jo neko vairāk par magnetafona ierakstu piedāvāt nevarēja. Toties ansamblis un daiļlasītājas joprojām ir neiztrūkstoša svinīgās ceremonijas sastāvdaļa.
Vai padomju laikos drīkstēja runāt visu, ko vēlas? Dzidra Romanovska atminas, ka runas neviens nepārbaudīja, taču reizi gadā dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem (parasti vadītājiem) notika izbraukuma semināri uz citiem rajoniem, kur vienmēr apskatīja kādu no tradīcijām. “Vairāk tās bija kāzu ceremonijas vai svinīga bērna dzimšanas reģistrācija, kas 80.gados vairs nebija nekāds jaunums. Tad arī pārrunājām, ko vajag un ko – nē. Tolaik mainījāmies ar scenārijiem, piemēram, es sagatavoju runu, kuru pēc tam norunāja Liepājā, vai otrādi. Tā tas notika, – sūtījām runas uz departamentu, un tad tās varēja izmantot,” atminas Dzidra. Viņa pārliecināta, ka ne visiem cilvēkiem piemīt spēja vienu un to pašu teikumu ietērpt citos vārdos un pasniegt savādāk. It īpaši, ja pirms laulību ceremonijas pāris nav redzēts un ar viņiem nav runāts. “Dažādi cilvēki strādāja dzimtsarakstos: bija, kas to varēja, un bija, kas – nē. Toties manai kolēģei Svetlanai Novikai noteikti tas izdodas par visiem 100%, es vienmēr viņu par to esmu apbrīnojusi,” atklāj bijusī dzimtsarakstu nodaļas speciāliste.
Laiks no 1980. līdz 1990.gadam Dzidrai Romanovskai palicis prātā arī ar lielo laulību reģistrāciju skaitu. Tajā laikā kāzu bija diezgan daudz, turklāt jaunie pāri nedibināja ģimenes jebkurā nedēļas dienā, kā tas nereti notiek mūsdienās. Pārsvarā ceremonijas notika sestdienās, un kāzas bija lielas – parasti ap 70- 100 cilvēkiem. Tā teikt, ja svinēt, tad kārtīgi! “Bija dienas, kad bija jāsaraksta 9 un 10 pāri. Protams, tas bija grūti gan fiziski, gan emocionāli, un dienas izskaņā nogurums lika par sevi manīt. Taču mums vienmēr jāatceras, ka katram pārim šis ir viens no skaistākajiem dzīves notikumiem, tādēļ ceremonijas vadītājas spēku izsīkumu nedrīkst manīt neviens,” skaidro Dzidra.
Līdz pat 1978.gadam dzimtsarakstu nodaļa Balvos atradās kultūras nama telpās, tāpēc tajā laikā ļoti izplatīta bija tradīcija pēc ceremonijas jaunajam pārim nolikt ziedus pie Ļeņina pieminekļa. Tas piederējās pie lietas. Savukārt uz svinīgo laulību reģistrāciju jaunie pāri pārsvarā ieradās izpušķotās automašīnās. “Tie, kuri varēja atļauties, atbrauca lepnākās. Populārākās, protams, bija Volgas un Čaikas. Taču atceros gadījumus, kad jaunie ieradās zirga pajūgā. Arī tā bijis,” teic bijusī dzimtsarakstu nodaļas darbiniece.
Kā jebkurā citā darbā, arī šajā daudzo gadu laikā atgadījušies dažādi kuriozi. Te pēkšņi ceremonijas laikā jaunajā dzimtsarakstu namā no kaut kurienes pa kāpnēm uzskrien kaķis, kaut gan ēkai nav durvju, kuras automātiski atveras. Bijuši gadījumi, kad līgavaiņi nedaudz, tā teikt, paņēmuši uz krūts. “Tas noteikti drosmei, bet citādi jau nemaz nedrīkst jauno pāri sarakstīt, jo līgavainim ir jāsaprot, ko viņš dara. Gadījās arī tā – dokumenti gatavi, bet jaunais pāris uz ceremoniju neatnāk… Bet tas ir pat labāk. Labāk tā darīt pirms kāzām, nevis ātri pēc tam. Atceros arī faktu, kad jaunajiem pāriem sajaucu pases un tad nācās skriet uz foto ateljē un mainīt atpakaļ uz pareizajiem dokumentiem. Patiesībā piedzīvots daudz,” nenoliedz Dzidra.
Vai, ieraugot pāri, var prognozēt, kā jaunlaulātajiem dzīve iegrozīsies tālāk? Dzidra Romanovska teic, – gan jā, gan nē: “Kādreiz, ieraugot uz laulību reģistrāciju atnākušo topošo sievu un vīru, šķita, tur nu gan būs ģimene. Viss tik saskaņoti, perfekti, pat līgavas un līgavaiņa mātēm vienādas kleitas vai ievērots vienots stils! Bet pēc gadiem, kad mums atnes tiesas spriedumu par laulības šķiršanu, saprotam, – tā vis nav, kā sākumā šķita. Tāda ir dzīve.” Dzidra joprojām priecājas par katru pāri, kas pieņēmis atbildīgo lēmumu veidot ģimeni, jo diemžēl mūsdienās likumdošana ir par to, ka jaunie var dzīvot kopā nereģistrētās attiecībās. “Padomju laikos, ja nebiji pāris, jaunie nevarēja ne palikt viesnīcā, ne kur citur. Toreiz daudz bija arī studentu kāzu, lai jauniešiem būtu iespēja dzīvot kopā. To paredzēja ar likumu. Tagad tas viss ir daudz brīvāk, līdz ar to arī jauno ģimeņu mazāk. Diemžēl tas ir uz statistikas datiem balstīts fakts. Tieši tādēļ atkārtošos, – man patiešām liels prieks par katru jaunlaulāto pāri, kuri mij gredzenus un kļūst par sievu un vīru. Tieši viņi un viņu bērni ir mūsu Latvijas nākotne,” ir pārliecināta Dzidra Romanovska.

Atbildei jābūt tikai vienai. Dzidra Romanovska vienmēr atcerēsies savus pirmos laulājamos, viņas gadījumā tas bija pavecāks pāris no Viļakas: “Satraukums bija liels. Ceremoniju vadīju kultūras namā, bija daudz viesu. Turklāt ceremonija notika krievu valodā, jo līgava bija vāciete. Vajadzīgajā brīdī, kā to pieprasa likumdošana, jaunajam pārim, protams, jautāju, vai viņi ir ar mieru kļūt viens otram par sievu un vīru, lūdzot krieviski atbildēt ar ‘jā’. Mūžam atcerēšos, kā līgava vīzdegunīgi atbildēja – koņečno (protams – no krievu val.). Protams, otrreiz vairs nepārjautāju, bet pēc gadiem par šo atgadījumu stāstīju mūsu Dzimtsarakstu departamenta vadītājai Ārijai Iklāvai, kura jau mūžībā, viņa pateica – tā nedrīkstēja. Bija jājautā vēlreiz un jāizdzird pārliecinošais ‘jā’!”

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/479507585000375

Robežnieki --Latgales stipri ļaudis (23. augusts)

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (16.08.2024.)

Viens – par visiem, visi – par vienu

 Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus, gan zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Tilžas internātpamatskola

• Tilžas internātpamatskolas ēkas celtniecība tika uzsākta 1957.gadā, bet pēc diviem gadiem, 1959.gada decembrī, darbu uzsāka skolas kolektīvs, lai skolu sagatavotu jaunajam mācību gadam.
• 1960.gada 20.janvārī Tilžas internātpamatskola tika atvērta skolēniem. Pirmais skolas zvans atskanēja 21.janvāra rītā, skolā atvēra 1.-4.klasi, strādāja 16 skolotāji. Blakus skolai uzcēla ēku skolotāju un audzinātāju dzīvokļiem.
• Ar 1962./1963. mācību gadu internātskolā mācījās 260 skolēni. Pirmais izlaidums tika svinēts 1963.gada jūnijā, kad skolu absolvēja 19 skolēni.
• 2014.gadā skolā mācījās 100 skolēni, pastāvēja 9 klašu komplekti. Iestādē strādāja 44 pedagogi, četri no tiem Tilžas internātpamatskolas absolventi, kā arī 32 tehniskie darbinieki, pieci no tiem – skolas absolventi.
• Skolas direktori: Gunārs Jansons, Pēteris Ārmanis, Aleksandrs Pavlovskis, Marija Kamzola, Antons Mačāns, Iluta Bērziša.
• Skolas tradīcijas – rudens un pavasara pārgājieni, atpūtas vakari, sporta svētki vasaras nogalē, veselības nedēļa – rudenī un pavasarī, pulciņu un fakultatīvu darba skates, skolas svētki, mācību gadu beidzot, un citas. Daudzu gadu garumā skolai bija izeidojusies laba sadarbība ar zviedru labdariem un draugiem.
• 2015.gada 16.aprīlī Tilžas internātpamatskolā bija svētki, jo noslēdzās projekts “Kompleksi risinājumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai Tilžas internātpamatskolā” un svinīgi tika atklāta skola pēc renovācijas.
• 2019.gadā Balvu novada pašvaldība pieņēma lēmumu slēgt Tilžas internātpamatskolu, atzīstot, ka bez valsts mērķdotācijas vairs nespēs to uzturēt. Pašvaldību internātskolu uzturēšanu valsts turpināja līdzfinansēt līdz 2018.gada 31.decembrim, bet ar janvāri visus šos izdevumus sedza pašvaldības. Tilžas internātpamatskolas uzturēšanai valsts gadā atvēlēja 233 049 eiro.
• 2019.gada 12.jūnijā Tilžas internātpamatskolā notika pēdējais izlaidums, kurā sveica deviņus 9.klases absolventus.
• 2019./2020. mācību gadā Tilžas pagastā trīs izglītības iestāžu vietā izveidota viena – Tilžas vidusskola. Papildus līdzšinējām mācību programmām tā pārņēma arī likvidēto internātpamatskolas un pirmsskolas izglītības programmu.
• Šobrīd Tilžas internātpamatskolas ēkā īslaicīgi uzturas Nacionālo bruņoto spēku karavīri, kuri piedalās Latvijas–Krievijas robežas būvniecības darbos.

Jāmāk atrast zelta vidusceļš

 “Ja man tagad, kā pēc burvju nūjiņas, būtu iespēja pagriezt laika ratu atpakaļ, es neko nemainītu – joprojām būtu skolotāja. Lielākais gandarījums mūsu darbā ir tas, ka varam būt kopā ar bērniem un domāt par nākotni. Par to, ka atstāsim kaut ko tādu, kas būs noderīgs visai sabiedrībai. Un, protams, apziņa, ka tik daudziem bērniem esam devuši iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi,” teic Veronika Zelča – bijusī Tilžas internātpamatskolas skolotāja ar 56 gadu darba stāžu šajā izglītības iestādē.

Tilžas internātpamatskolā aizvadīta lielākā daļa darba mūža. Kā nonācāt šajā pagastā?
– Patiesībā nemaz neesmu vietējā. Esmu dzimusi Preiļos, beidzu Gailīšu septiņgadīgo skolu, pēc tam ilgāku laiku stipri slimoju. Mājās man bija labi, tāpēc izlēmu, ka nekur tālāk nemācīšos. Taču mamma nelikās mierā, lika ņemt rokās avīzi un skatīties, kurā skolā var iestāties. Tā es atradu Vecbebru lauksaimniecības skolu, kur bija arī mājturības nodaļa. Mamma kādreiz arī tādus kursus bija beigusi, tāpēc viņai mana ideja bija pa prātam. Teica, – stājies, nekad nepazudīsi un vienmēr būsi paēdusi. Iestājos un skolā nomācījos divus ar pusi gadus. Teikšu godīgi, – mācības šajā skolā man deva daudz, jo visa cita starpā apguvu, kā pareizi sastādīt stundu plānus, ko vēlāk ļoti atzinīgi novērtēja internātpamatskolā. Vecbebros ar mani mācījās Tamāra Klitončika no Bērzpils puses Golvariem, kura pierunāja nākt strādāt uz Tilžu. Vispirms atbraucu uz šejieni paskatīties. Atceros, ka pirmajā brīdī man tik ļoti nepatika Tilža. Bet vienalga paliku. Sākumā nepilnus desmit gadus biju skolotāja Tilžas vidusskolā, pēc tam – internātpamatskolā. Atbraucu uz Tilžu, kad skola jau bija atvērta un tajā darbojās pirmās četras klases. Ar katru gadu klašu skaits pieauga, līdz sasniedza astoņas, pēc tam arī deviņas. Tajos laikos bija daudz bērnu, kuriem vajadzīga internātskola, un vienā skolas ēkā atradās gan vidusskola, gan internātskolas klases. Protams, vajadzēja pilnveidoties arī pašai, tāpēc neklātienē pabeidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu.
Ar ko Jūsu skola atšķīrās no visām pārējām?
– Ar to, ka mūsu skolā, atšķirībā no ierastajām izglītības iestādēm, bērni dzīvoja visu laiku. Viņi tika uzturēti un ar visu apgādāti – gan ar apģērbu, gan apaviem un mācību materiāliem. Tie bija bērni no trūcīgām, nelabvēlīgām ģimenēm, arī bērni bāreņi no visas Latvijas.
Atminaties, cik audzēkņu pie Jums mācījās “ziedu laikos”?
– Labajos laikos Tilžas internātskolu par savu sauca aptuveni 450 bērni. Visādi ar viņiem bija. Bija apzinīgi un arī tādi, kuri bēga projām un pēc tam viņus vajadzēja paņemt atpakaļ. Rīgā, Kuldīgas ielā, atradās speciāls skolēnu savākšanas punkts, uz kuru nogādāja visus, kurus saķēra. Tad par to paziņoja skolai, un mums bija jābrauc bēgļiem pakaļ. Atceros, ka reiz izbēga puiši no manas klases un direktors paziņoja, ka neviens cits viņiem pakaļ nebrauks. Savus palaidņus uz Rīgu devos izņemt pati. Atmiņā palikušas milzīgi lielas dzelzs durvis un sargs, kurš, nopētījis mani no galvas līdz kājām, apjautājās, cik veca esmu. Viņš painteresējās, vai spēšu savus blēžus nogādāt atpakaļ skolā. Teicu, – ja jau aizbēgs, gan jau saķers atkal. Pirms manis puišiem pakaļ brauca skolotājs Voika – neatveda, jo aizbēga, pēc tam skolotāja Elga – arī no viņas blēņdari pamanījās izbēgt. Man izdevās. No Rīgas ar vilcienu braucām līdz Balviem, tad tālāk ar autobusu. Atceros, ka blēņdariem gribējās ēst. Nopirku bulciņas un limonādi. Viens vīrietis, no malas noskatījies, pajautāja, vai tie manējie. Teicu, – jā, manējie gan. Viņiem laikam tas patika. Tā ar tām bulciņām savus blēžus arī atvilināju, jo visi kopā atbraucām līdz pat Tilžai.
Uz tik lielu audzēkņu skaitu noteikti vajadzēja arī pietiekami daudz pedagogu?
– Atkarībā no darba slodzes, katrai klasei bija divi vai trīs audzinātāji, kuri savu darba dienu uzsāka plkst. 7.00 un beidza plkst. 22.00. Mācību stundas pasniedza priekšmetu skolotāji. Skolā bērniem bija savs režīms. Pirmdienās notika ģenerāltīrīšana internātā, otrdienās tīrīja klases, trešdienās bija dušas diena un audzināšanas stunda, ceturtdienās notika klases sanāksmes un darbs dekoratīvajos sektoros, bet piektdienas, kad daudzi brauca mājās, kā jau visiem, bija tikpat kā brīvdienas. Bērnu vidū arī tika sadalīti pienākumi – klases vecākais, atbildīgais par sektoru, atbildīgais par grāmatām, fizorgs, kurš organizēja rīta rosmi, utt. Klases audzinātājam, uzsākot darbu, katram skolēnam bija jāizdomā kāds pienākums, lai viņiem rodas atbildības sajūta. Ilgus gadus audzēkņi patiešām cienīja pedagogus un viņu darbu, bet situācija pasliktinājās, kad Latvijā parādījās no ārzemēm ienākušie pastiprinātie bērnu aizsardzības likumi. Tad tā aizsardzība aizgāja nepareizā virzienā.
Kādas spilgtākās skolas laiku atmiņas palikušas prātā?
– Vairāk nekā 50 darba gadu laikā piedzīvots un pārdzīvots ļoti daudz. Pirmajos gados domāju, – mazliet pastrādāšu un tad prom. Bet, redz, neaizgāju vis. Vieni laiki mainījās, nāca citi. Pienāca gadi, kad atkal drīkstēja apmeklēt dievnamu. Bērni bija neizpratnē un jautāja, – skolotāj, jūs taču teicāt, ka Dieva nav? Bet tagad mēs ejam uz baznīcu. Stāstīju, kāpēc tā. Teicu, ka tagad ir brīvība un mēs varam izvēlēties, iet vai neiet. Bija viens puika, kurš jautāja padomu, ko darīt pēc skolas. Teicu, lai izdomā kārtīgi, nosprauž mērķi, ka darīs to, ko nolēma. Rosināju, lai nevienam neko nesaka, aiziet uz baznīcu un palūdz Dieviņu apskaidrot prātu, ir vērts to darīt vai nē. Pēc daudziem gadiem viņš atkal atbrauca uz skolu. Diemžēl slimības dēļ toreiz uz tikšanos nevarēju ierasties, bet viņš lika nodot sveicienus un pateikt, ka mans padoms dzīvē ļoti palīdzējis. Kopš tā brīža mūsu bijušais audzēknis katru gadu kaut ko ziedo baznīcai. Spilgtas atmiņas man saistās arī ar manu audzēkņu dalību zīmēšanas olimpiādēs, rīkotajām izstādēm un pašas darinātajām ziedu kompozīcijām kultūras namā. Tajos laikos mēs visi kaut ko darījām. Piemēram, katram skolas audzēknim no plašā piedāvājumu klāsta obligāti bija jāizvēlas vismaz viens pulciņš, kurā darboties. Tas tika darīts ar nolūku, lai ir izaugsme un nepietiek laika blēņām.
Katram skolotājam noteikti ir kāds tuvāks skolnieks par citiem...
– Mani audzēkņi paši atbrauc pie manis un atceras ar labu vārdu. Bija tāds puisis Viktors. Visi brīvdienās brauca mājās, bet viņam nebija, kur doties, jo māte atradās cietumā. Puika bija noslēpies siena kaudzē, sēdēja, raudāja un negāja uz internātu. Mēs viņu izmeklējāmies visās iespējamajās vietās, bērni pat dīķi izbradāja, jo domāja, ka varbūt noslīcis. Beigās atradām siena kaudzē. Viņš man teica, – skolotāj, kā man sāp sirds. Visi brauc uz mājām, bet man nav kur braukt. Ko lai daru? Sameklējām, kur viņam palikt brīvdienās. Bet tas nebija uz ilgu laiku, jo puikam piemita netikums zagt… Atmiņā palicis vēl viens jaunietis, kuram reiz teicu, ka viņš man būs dēls, jo visu laiku palīdzēja, cik vien spēja. Kādā rītā aizgāju uz skolu dežurēt, un viņš jau mani gaidīja, jo kāds bija nodarījis pāri. Mūžam neaizmirsīšu, kā puika pie manis piespiedās un kā, abi apskāvušies, raudājām. Skolu viņš nebeidza, aizgāja projām. Puisim bija pietiekami daudz gadu, savā pusē viņš bija atradis meiteni, iemīlējies. Aizbrauca, apprecējās un pēc kāda laika atbrauca ciemos atrādīt arī sievu. Internātskolā mācījās dažāda vecuma bērni, pat 19 gadus jauni. Katram no viņiem bija savs stāsts, bet pamatizglītība jāiegūst obligāti visiem. Bija vēl interesants gadījums, kad audzēknis, kurš bija tikai deviņus gadus jaunāks, iemīlējās manī. Tad viņš aizgāja dienestā, atgriezās, atnāca uz balli, uzlūdza uz deju un bildināja. Iebildu, ka esmu taču vecāka, un atteicu. Tā viņš arī neapprecējās.
Tikai tie pedagogi, kuri strādājuši internātskolās, zina, kā ir būt skolotājam šādā izglītības iestādē...
– Skolotājam bija jābūt ļoti elastīgam un jāskatās, kāds kurš ir. Katru izzinājām un tad sapratām, kā strādāt. Vienam vajadzēja stingrāku pieeju, ar citu varēja sarunāt pa labam, bet vēl kādam atlika tikai paskatīties ar dusmīgu sejas izteiksmi. Bija arī, protams, tādi, kuriem no rīta līdz vakaram varējām atkārtot vienu un to pašu, bet tāpat darīja savu. Skolotājam bija jāmāk atrast tas zelta vidusceļš. Atceros, ka puikas internātā bija pieradinājuši žurku, kas dzīvoja ar viņiem. Es to zināju, tāpēc prātoju, – ja sākšu bārt, labāk nebūs. Reiz viņi žurku atnesa uz mācību stundu skolā. Pamanīju, ka viņa staigā pa solu. Bērni satrūkās, domājot, kas tagad būs. Bet es pajautāju, vai varu viņu paglaudīt un kur šī radība pa nakti guļ? Izrādījās, ka istabiņā, bērniem zem segas. Tā vai citādi, bet ar saviem audzēkņiem es pratu sarunāt visu.
2019.gadā pieņēma lēmumu skolu slēgt. Tilžēnieši cīnījās, cik varēja, taču tāpat neko nespēja ietekmēt….
– Tobrīd atrados pelnītā atpūtā pensijā, bet vajadzības gadījumā tāpat gāju uz skolu palīgā. Jā, skolas kolektīvs cīnījās līdz pēdējam. Iespējams, valdībai nepatika internātskolas, bet bija taču citas programmas – gan profesionālās iespējas, gan programma īpašajiem bērniem, turklāt skola bija tikko nosiltināta, renovēta un sakārtota. Tik daudz cilvēku palika bez darba...
Kāds varētu būt skolas ēku turpmākais liktenis?
– Grūti pateikt. Šobrīd skolā mitinās Latvijas armijas karavīri, kuri būvē žogu uz robežas. Kas notiks, kad viņi aizbrauks, patiešām nezinu. Viss atkarīgs no līdzekļiem, vajadzībām un tā, cik aktīvi būs cilvēki mūsu pašvaldībā.

Laika garlaikoties nav.  Veronika Zelča stāsta, ka, esot pensijā, daudz lasa grāmatas, žurnālus un uzpasē savu iekopto dārzu. Tas nekas, ka arī meitai ir mazdārziņš: “Man tur aug viss, kas vien var augt, sastādītas puķes, arī jaunas ābeles un plūmes. Ja runājam par lasīšanu, visvairāk interesē grāmatas par vēsturi un karu – tās pārlasu pat divas reizes. Atzīšos, ka esmu slima uz grāmatām, jo vienā reizē grāmatnīcā varu atstāt pat vairāk nekā 100 eiro. Bet jebkurā gadījumā nevar teikt, ka cilvēkam pensijā nav ko darīt. Tās ir muļķības. Viens no šī gada spilgtākajiem notikumiem bija mana brālēna, kinorežisora Jāņa Streiča, organizētais radu salidojums viņa mājās Lietuvā. Tur uzņēmu krietnu devu pozitīvu emociju, kas sildīs sirdi vēl ilgu laiku,” apliecina pensionētā skolotāja.

Vairākus gadus pēc skolas slēgšanas Tilžas internātpamatskola un tās ēkas pilnībā netika apsaimniekotas, bet, sākoties Krievijas–Ukrainas karam, tām piespiedu kārtā nācās atrast pielietojumu. Kopš 2022.gada aprīļa bijusī skolas internāta ēka kalpo kā pagaidu mītne no Ukrainas kara atbēgušajiem cilvēkiem. Bijusī Ukrainas bēgļu koordinatore Tilžā Ināra Galviņa apliecina, ka vairāk nekā divu gadu laikā šeit pabijuši vairāki simti ukraiņu ar un bez ģimenēm, bet šobrīd visā lielajā ēkā palikuši vien divi. Vairākus gadus pēc skolas slēgšanas Tilžas internātpamatskola un tās ēkas pilnībā netika apsaimniekotas, bet, sākoties Krievijas–Ukrainas karam, tām piespiedu kārtā nācās atrast pielietojumu. Kopš 2022.gada aprīļa bijusī skolas internāta ēka kalpo kā pagaidu mītne no Ukrainas kara atbēgušajiem cilvēkiem. Bijusī Ukrainas bēgļu koordinatore Tilžā Ināra Galviņa apliecina, ka vairāk nekā divu gadu laikā šeit pabijuši vairāki simti ukraiņu ar un bez ģimenēm, bet šobrīd visā lielajā ēkā palikuši vien divi.

Viņi zina, – nekur nav tik labi kā mājās

 “Ukraina, Latvija, draudzība,” sniedzot roku un iepazīstoties, ar smaidu sejā teic Nadežda jeb ukraiņu valodā Nagija, kura kopš 2022.gada maija par savām otrajām mājām sauc bijušās Tilžas internātpamatskolas internāta ēku. Tāpat kā savulaik daudzi citi Nagijas tautieši, arī viņa ar vīru Ivanu, sākoties karam, bija spiesta pamest dzimtās mājas un doties plašajā pasaulē.

Ceļš tikai vienā virzienā – caur Krieviju
Atskatoties uz notikumiem, kas vairāk nekā pirms diviem gadiem pāršalca visu pasauli, ukrainiete teic, ka tam, kas notika 2022.gada 24.februārī, nebija gatavs neviens. Arī Nagija. Viņa atminas, ka pašā rīta agrumā sākās pārlidojumi pār Harkivu, pazuda elektrība, līdz ar to arī apkure: “Dzirdējām lidojam lādiņus, helikopterus, lidmašīnas. Mums bija salikta soma ar dokumentiem un medikamentiem, paņēmām to un izgājām pagalmā – virs galvām lidoja droni, nesapratām, tie savējie vai pretinieka. Pastāvējām, pastāvējām, bet kur iesi, ja neko nezini? Gaismas nav, ūdens arī, gāzes katli nestrādāja.”
Faktiski kopš pirmajām kara dienām ciems Cirkuni Harkivas tuvumā, kurā Nagija ar vīru dzīvoja, atradās okupācijā, jo tajā ar maršu ienāca krievu armija. Bailēs no nāves iedzīvotāji sēdēja pagrabos un daudzi tur arī palika. “Izstāstīt par to ir ļoti grūti, un saprast tiem, kuri caur to nav gājuši, arī ir diezgan grūti. Tāpēc, nedod Dievs...,” asarām acīs teic ukrainiete. Daudziem no mājām palika tikai gruveši, tādēļ, saprotot, ka tur dzīves vairs nebūs, aptuveni desmitā daļa devās projām jau kara sākumā. Nagija stāsta, ka zaļā koridora, lai izietu Ukrainas teritorijā uz Harkivu, kā solīts, nebija. Tā vietā ceļš tikai vienā virzienā – caur Krieviju: “Arī mums bija jādodas projām. Cilvēkus izveda ar autobusiem, palikt tur un dzīvot nevarējām. Mēs izgājām caur Krievijas robežpunktu, Ukrainas robežkontroles punktā jau viss bija sadedzis un izpostīts.” Vispirms ģimenes ceļš veda uz Maskavu, kur dzīvo Nagijas vīra brālis. Taču vairāk par mēnesi abi tur neizturēja. “6.maijā izbraucām no Maskavas, lai dotos uz Eiropu. Mums bija vajadzīga sapratne un atbalsts, bet diemžēl to nesaņēmām. Bija tik sāpīgi, ka tu stāsti savam tuvākajam cilvēkam, bet viņš netic... Sapratām, ka jādodas tālāk,” stāsta ukrainiete.

Pirmie iespaidi – šoks no klusuma
2022.gadā, naktī no 6. uz 7.maiju, Nagija ar vīru pirmo reizi dzīvē šķērsoja Krievijas–Latvijas robežu, izgāja cauri Terehovas robežpunktam, apsēdās un prātoja, ko darīt tālāk. Robežsargi tikko ieceļojušo ukraiņu pāri nogādāja kopmītnēs Zilupē un iedeva telefona SIM karti. Karte bija, bet kam zvanīt, ko prasīt? Tobrīd jautājumu bija vairāk nekā atbilžu. Liktenīgas sakritības pēc Nagijai, kura Ukrainā strādāja par skolotāju, izdevās sazvanīt savu bijušo audzēkni, kurš sākumā bija apmeties Tilžā. Viņš lika sēdēt un gaidīt, kad kāds atbrauks. “Un patiešām pēc mums atbrauca brīvprātīgais un atveda uz Tilžu, kur jau trešo gadu arī dzīvojam. Vīrs bija pēc smaga insulta, pamazām šeit atkopjas, tāpēc kaut kur tālāk braukt mums nav iespējas. Liels paldies latviešu tautai un tilženiešiem par uzņemšanu un, protams, Inārai, kura mūs atbalsta vienmēr un visur,” teic ukraiņu sieviete.
Jautāta par pirmajiem iespaidiem Tilžā, Nagija nevilcinoties teic, – pirmais šoks bija no klusuma, miera un mērogiem. Bija patīkami, ka var iegulties gultā un mierīgi izgulēties. Ja Latvijā iedzīvotāju skaits ir aptuveni 1,8 miljoni, tad Harkivā – vien pie diviem miljoniem. Bet, ja pieskaita visu apgabalu, tad vēl vairāk. “No mūsu ciema līdz Harkivai ir trīs kilometru attālums, maršruta autobusi kursē ik pēc 15 minūtēm. Savukārt ciems iedzīvotāju skaita ziņā ir kā jūsu Balvi. Mums bija liela skola, slimnīca, visas ielas asfaltētas, gājēju celiņi, apgaismojums, sakārtota infrastruktūra. Tagad par to visu jāsaka… bija,” skumji noteic ukrainiete.

Dzīvotprieku nomāc atmiņas
Kad Nagija ar vīru ieradās Tilžā, bijusī skolas internāta ēka bija pārpildīta, tur dzīvoja aptuveni 80 ukraiņi. Viņus izmitināja pie jauna vīrieša no Mariupoles. “Pats sākums pēc atbraukšanas bija vissmagākais. Es atzīšos, ka nevis raudāju, bet vārda tiešā nozīmē kaucu. Un tad mūsu istabas biedrs, jaunais puisis, aizgāja pie vadības un pateica, – pārceliet kaut kur to nenormālo. Tā bija tik liela un neizturama sāpe,” neslēpj ukrainiete. Kopš tā brīža jau pagājuši gandrīz divi gadi, bet Nagija ar vīru joprojām ir Tilžā – nu jau vienīgie. Pirms pāris mēnešiem viņiem bija cerība atgriezties dzimtenē, taču šogad 10.maijā Harkivas apgbalā atkal atsākās jauni uzbrukumi un karadarbība…
Ukrainiete atzīst, ka dzīvot Tilžā ir labi, taču visvairāk dzīvotprieku nomāc atmiņas. “Redzu, ka cilvēki šeit sastrādājuši mazdārziņu, bet man acu priekšā – mans zemes pleķītis. Ināra aiziet uz siltumnīcu, bet man tur bija sava siltumnīca, pie kuras vienmēr sēdēja mūsu kaķis. Un tieši viņš bija tas, kurš vienmēr apēda pirmo izaugušo gurķi. Paskrien garām kāds sunītis, bet man acu priekšā mūsu suns un kaķītis, kuri palika tur, Ukrainā. Kur ne paskaties, visapkārt sāpīgas atmiņas,” asarām acīs teic Nagija. Viņa neslēpj, ka ukraiņu dvēsele meklē līdzjūtību un sapratni – varbūt pat vairāk kā kaut ko citu, jo atrasties svešumā un palikt bez nekā ir ļoti smagi. Lai nezaudētu saikni ar savējiem, Nagija iespēju robežās tiekas ar citiem mūspusē nonākušajiem ukraiņiem. “Cirkunu ciema cilvēki izbraukuši pa visu Eiropu – daļa dzīvo Zviedrijā, citi – Norvēģijā, ļoti daudzi ir Latvijā un Polijā. Komunicējam un atbalstam viens otru. Mūsu draugi dzīvo Iecavā, reizi mēnesī tomēr cenšamies satikties un parunāt. Lai cik labi nebūtu svešumā, mājās, protams, ir vislabāk. Mēs dažādi varam pret to attiekties. Protams, visu taisnību droši vien nezinām. Kāds atbalsta Ukrainu, cits – Krieviju, bet vainīgs tas, kurš pirmais rokās paņēma nūju,” tāda ir Nagijas pārliecība.
Ne tikai ukraiņi, bet visa pasaule ik pa laikam sev uzdod retorisku jautājumu, – kad tas viss beigsies? Nagija teic, – gribas, lai tas beigtos pēc minūtes, stundas, lai var atgriezties mājās. Šajā laikā tik daudz cilvēku gājuši bojā un ik dienu turpina mirt…: “Karš turpinās, un tas ir ļoti šausmīgi. Kopš atbraucām uz Latviju, raudu katru dienu.”
Taču dzīve turpinās. Nagija smaidot atzīst, ka tagad ģimenes ikdiena paiet mierīgi, kaut gan rūpes nekur nav zudušas. “Divstāvu ēkas korpuss, kas jāuztur kārtībā, ir liels, un tas viss mans. Apstākļi te labi. Pirms mēneša pie mums vēl dzīvoja divi jauni cilvēki, bet nu jau arī viņi projām. Mēs pārdzīvojam par savu tautu, valsti un ceram, ka drīz dosimies mājās. Zinām, ka miers atnāks tikai ar uzvaru. Nepadosimies, jo par ko tad mūsu cilvēki gāja bojā un karoja?” jautā Nagija.

Vieno draudzība. Sarunas laikā Nagija (no labās) vairākkārt teic paldies latviešu tautai un arī Inārai, kura visu šo laiku bijusi blakus un sniegusi atbalstu. “Kad beigsies karš, man ir sapnis vēlreiz atbraukt uz Latviju un šo valsti apskatīt citām acīm – nu jau kā tūristei. Bet Ināru mēs noteikti aicināsim ciemos uz Ukrainu,” teica ukrainiete.

Mums tās bija otrās mājas

Skolas pastāvēšanas laikā Tilžas internātpamatskolu absolvējuši tūkstošiem audzēkņu, un katram no viņiem savs stāsts un savas atmiņas. Ar vissiltākajām jūtām šo izglītības iestādi vienmēr atcerēsies žīguriete Tatjana Baklagina, kura Tilžas skolu par savējo sauca astoņus gadus.

 – Tilžā nokļuvu sešu gadu vecumā, tāpēc var teikt, ka tās bija manas vienīgās, pirmās mājas, kurās skolotājas ieņēma mammas vietu. Visas atceros kā ļoti labas un sirsnīgas, tādas, kuras vienmēr pasniegs palīdzīgu roku, ja vajadzēs. Protams, kāda varbūt bija nedaudz stingrāka, bet tāpat mūs visus mīlēja. Viņas nesa no savām mājām dažādus gardumus un konfektes, lai tikai mēs nejustos apdalīti, lai mums būtu tas, kas bērniem normālās ģimenēs. Patiešām jutāmies mīlēti, un tieši skolotājas un auklītes bija tās, kuras šo sajūtu deva. Ja arī gadījās kāda pedagoģe, kura šad tad mēdza nodarīt kādam bērnam pāri, viņa ātri no turienes pazuda. Tādiem šajā skolā strādāt neļāva.
Var teikt, ka manā dzīvē bijušas trīs mammas – ne tikai bioloģiskā, ne tikai skolotājas kā mammas, bet arī zviedru mamma Īrisa, kuru vienmēr esmu uzskatījusi par īsto mammu. Viņa mani audzināja no sešiem gadiem līdz brīdim, kad nomira. Katru vasaru un ziemas brīvlaiku devos uz Zviedriju pie Īrisas, bet viņa, cik vien varēja, apciemoja mani Latvijā. Un tā tas turpinājās gadiem ilgi – arī tad, kad pabeidzu skolu, arī tad, kad man piedzima meita un kopā ar vīru bijām bieži ciemiņi Zviedrijā. Mamma nomira, kad manai meitai bija trīs gadi… Un līdz ar viņas aiziešanu vēl viens posms manā dzīvē noslēdzās.
Daudzu cilvēku izpratnē skola ir izglītības iestāde, uz kuru bērni no rīta iet mācīties, bet pēcpusdienā nāk mājās. Mums, Tilžas internātpamatskolas bērniem, tā nebija tikai skola. Tās bija mūsu mājas. Atceros, kā pildījām mājasdarbus, mācījāmies rokdarbus un gatavot ēst. Pirmdienās bija dežūrdienas, kad visi tīrījām klases, otrdienās notika ģenerāltīrīšana istabiņās, kurās dzīvojām, bet trešdienās – veļas dienas, kad mazgājāmies paši un mazgājām drēbes. Visforšākās bija sestdienas, kad bērni, kuri palika skolā, skatījās filmas un multfilmas. Bieži gājām pārgājienos, ugunskurā cepām kartupeļus un cīsiņus, bet karstajās vasaras dienās grupās pa klasēm mūs skolotāji veda peldēties uz tuvējo skolas dīķi. Bijām kā viena īsta, liela ģimene, kas visu laiku kaut ko dara. Neatlika laika garlaikoties. Skolotāju uzdevums bija sagatavot bērnus dzīvei, lai, kļūstot pieauguši, mēs spētu paši par sevi parūpēties. Un pedagogiem bija, ko darīt, jo laikā, kad mācījos Tilžā, mūsu bija ļoti daudz – vairāk nekā 300 audzēkņi. No Valkas vien trīs lielie autobusi veda bērnus, pie mums mācījās arī skolēni no Rīgas, Valmieras un pat Ventspils.
Par to, ko esmu sasniegusi tagad, man, protams, jāpateicas foršajiem pedagogiem un maniem zviedru vecākiem. Skaidrīte Pavloviča bija pirmā skolotāja, kura iemācīja lasīt, kā arī bieži vien bērnus mēdza ņemt pie sevis uz mājām un palutināt ar gardumiem. Pateicoties Jānim Gabrānam, iemīlēju tautas dejas un apguvu polkas soļus, savukārt sporta skolotāji iemācīja spēlēt basketbolu un volejbolu. Braucām uz sacensībām un vienmēr mājās pārvedām medaļas. Īpaša vieta manā sirdī vienmēr būs arī mīļajai un sirsnīgajai skolotājai Maijai Mūrniecei. Savukārt autobusa šoferis Jevgēņijs no pirmajām dienām man bija kā tētis, brālis un labākais draugs. Kad braucām ekskursijās, viņš vienmēr ar mani padalījās ar savām pusdienām, pirka saldējumus un gardumus. Elga Irbīte un Rita Ločmele bija stingrākas skolotājas, taču ne mazāk mīļas un jaukas. Sākumā mēs, bērni, nesapratām, kāpēc viņas lamājas. Tikai pēc tam atskārtām, ka viņas mūs mācīja dzīvot un bieži vien pēc kādām blēņām veda uz pareizā ceļa.
Vai dzīvojām draudzīgi? Protams, bija dažādi – gadījās pa kādam kautiņam un attiecību skaidrošanai, daži bija agresīvi, gribēja parādīt, kurš lielāks, kurš galvenāks un no mazākajiem mēdza atņemt končas. Jo lielāka augu, jo vairāk mācēju par sevi iestāties, un tad jau problēmu nebija. Bet kopumā satikām un dzīvojām diezgan draudzīgi. Vienmēr ar siltumu sirdī atcerēšos ne tikai skolotājas un nakts aukles, bet arī mūsu pavārīti Intu, kura ļoti daudz ko iemācīja. Visi kopā gatavojām ēst, dežurējām, klājām galdus – nebija tā, kā tagad skolās. Rīkojām klases vakarus, un Inta mums vienmēr cepa garšīgas tortes. Kas tie bija par svētkiem! Sava veida darba terapija bija arī kartupeļu lasīšana un kāpostu vākšana skolas dārzos. Taču visvairāk atmiņā palikusi dzērveņu lasīšana purvā, jo tur vienmēr ieguvu 1.vietu. Tie, kuri salasīja visvairāk litru, brauca ekskursijās. Bija, protams, bērni, kuri īpaši necentās, bet ne es. Braucām uz Rīgu, uz akvaparku, Mākoņkalnu un Gaiziņkalnu, un tie bija svētki. Ekskursijā tika visi, kuri centās.
Kopš skolas absolvēšanas jau pagājuši daudzi gadi, taču portālā “Facebook” bijušie skolas audzēkņi joprojām sarakstās un seko, kā kuram klājas. Liela daļa par savām mājām sauc Zviedriju, daži dzīvo Rīgā, mana labākā draudzene – Anglijā, viena mūsu meitene ir Amerikā. Dzīve iegrozījusies kā nu kuram, bet pārsvarā visiem viss ir kārtībā. Ziņa par skolas slēgšanu man bija sāpīgs trieciens, jo uzskatu, ka tāda izglītības iestāde kā Tilžas internātpamatskola Latvijā bija vajadzīga. Jā, var jau teikt, ka mums ir bērnunami, bet diezin vai tur bērni jūtas kā ģimenē. Slēgt skolu nebija pareizs lēmums. Vai kāds ir painteresējies, kas ar tiem skolēniem, kuriem nācās aiziet pēc skolas aizvēršanas, notiek šodien? Visticamāk, ka liela daļa nemācās nekur… Lai vai kā, Tilžas internātpamatskola manā sirdī līdz mūža galam paliks kā skola, kas bija mājas. Manas mājas…

Atcerēsies vienmēr. Lai arī skola jau daudzus gadus ir slēgta, Tatjana atzīst, ka, esot Tilžā, nekad nevar pabraukt tai garām. “Vienkārši velk uz turieni,” viņa teic.

Bērniem bija iespēja ieraudzīt civilizētu pasauli

 Anna Bērziņa, bijusī Tilžas pagasta pārvaldniece, kopš 1.jūlija Tilžas pakalpojumu centra vadītāja:

–Tilžas internātpamatskola pastāvēja daudzus gadus, un savulaik tajā mācījās pietiekami daudz skolēnu. Par apstākļiem sūdzēties nevarēja, jo klašu kabineti izremontēti, iegādāti jauni soli, interaktīvās tāfeles un cits mācību darbam nepieciešamais aprīkojums. Skolēniem bija nodrošinātas gan atpūtas, gan relaksējošās telpas, ierīkotas papildus virtuves, kur viņi nāca mācīties dzīvi – paši gatavoja ēst, paši savā veļas mājā mazgāja drēbes. Viss bija sakārtots tā, lai bērns, kurš nācis no nelabvēlīgas ģimenes, ieraudzītu civilizētu pasauli.
Nebija tā, ka lēmums slēgt skolu nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Viss notika pamazām. Uz Tilžu pat atbrauca Saeimas komisijas delegācija, bet viņi diemžēl nepaskatījās, kādas mums šīs telpas izskatījās. Toreiz nepameta sajūta, ka viss izlemts jau iepriekš. Protams, lēmums par skolas slēgšanu bija sāpīgs. Šajā skolā mācījās bērni no visas Latvijas, kuriem mājās nebija nodrošināti atbilstoši apstākļi. Visos līmeņos tika runāts par to, ka ir vientuļas mammas, kuras audzina bērnus, strādā veikalu tīklos, kur ļoti garš darba laiks, tādēļ nevar pienācīgi pieskatīt savas atvases. Šīm mammām mūsu skola bija glābiņš. Protams, skolu apmeklēja arī bērni no nelabvēlīgām ģimenēm. Tilžas internātpamatskolā mācījās tie, kuriem bija vajadzīgs atbalsts, un tāds no valsts tika saņemts.
Kad skolu slēdza, Saeimas komisija pašvaldībai norādīja, ka tā ir pašvaldības atbildība veikt sociālās funkcijas, lai atbalstītu šādas ģimenes. Ik pa laikam masu informācijas līdzekļos parādās informācija, ka ir ļoti liels skolēnu skaits, kuriem būtu jāatrodas mācību iestādēs, bet viņi tās neapmeklē. Tad jautājums, – kur ir šie bērni? Televīzijas ziņās bieži dzirdam par jauniešiem Rīgā, kuri palikuši uz ielas un lieto narkotikas. Bet kur ir tā vieta, kur viņus varētu ievietot un atveseļot? Šobrīd visās vadošajās institūcijās iestājies kaut kāds apjukums. Acīmredzot neviens īsti nezina, kur šos bērnus likt un kā viņiem palīdzēt. Izskatās, ka valsts plāns attiecībā uz bijušo internātskolu audzēkņiem nedarbojas.
Pēc tā, kā izglītības iestāde beidza pastāvēt, pārmaiņas, protams, bija jūtamas. Bērni aizplūda uz dažādām citām Latvijas skolām, darbinieki meklēja jaunas iespējas. Vieni saprata, ka var strādāt attālināti no mājām, citi meklēja kaut ko citu. Daži tehniskie darbinieki vēl šodien brauc uz darbu Rīgā, nostrādā maiņas un dodas atpakaļ uz mājām. Tāda šobrīd ir dzīves realitāte.
Vai bija jāpieņem šis sāpīgais lēmums? Lai cik bēdīgi nebūtu, primārais, kas jāskatās, ir vai nav bērni. Un tikai tad seko lēmums par skolas slēgšanu. Citos novados slēgtajās skolās kaut kas notiek, mums šajā ziņā īsti neveicas. Bet tas lielā mērā atkarīgs no apkārtējiem uzņēmējiem. Cik zinu, Gulbenes pusē ir dārzkopības uzņēmumi, kur vairāk vajadzīgs cilvēku roku darbs. Mūspusē ir lielās graudkopības, lopkopības, gaļas lopu saimniecības, kur lauksaimnieki izmanto modernu tehniku, līdz ar to cilvēku nevajag tik daudz.
Pēdējos gados Tilžas internātpamatskolas internāta ēka pārvērsta par vietu, kur mitināties Ukrainas bēgļiem – globālā situācija piespieda atrast pielietojumu. Brīvprātīgie nāca palīgā gan ar pārtiku, gan palīdzēja tulkot dokumentus, atrast ukraiņiem darbavietas un izveidot kontaktus. Atbalstīja, kā vien spēja. Šobrīd skolas teritorijā uz laiku izmitinājusies arī Latvijas armija un zemessargi, kuri uz robežas būvē žogu. Manuprāt, skolas likteni ietekmēja un noteica arī kovida laiks. Līdz tam uz Tilžu bija atbraukuši pārstāvji no Valmieras, kuriem bija ideja šeit veidot privātskolu. Bet kovida vilnis ieviesa savas korekcijas. Kad tas beidzās, piedzīvojām vēl vienu pasaules globālo situāciju – Krievijas–Ukrainas karu. Tas viss diemžēl nomāc cilvēkus darboties, kalt tālākus, plašākus nākotnes plānus, domāt par uzņēmējdarbību. Pasaule kļuvusi pārāk nestabila arī uzņēmējiem, jo tās nav mazas summas, kas jāiegulda, lai kaut kas notiktu. Iespējams, daudzi ieņem nogaidošu pozīciju un skatās, kā atrisināsies situācija. Bet par mūsu Tilžas internātpamatskolu mēs varam teikt – reiz bija…

https://fb.watch/tZBKN1-3sr/

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (09.08.2024.)

Sauc, cik gribi – atbalss vien skan

 Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus, gan zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Bērnu smiekli neskan jau desmit gadus

 Daudzas slēgtās skolas piedzīvojušas veiksmes stāstus, – tās transformējušās un atguvušas dzīvību, kļūstot par sabiedriskajiem centriem vai alternatīvām izglītības iestādēm. Tomēr ne visur. Latvijā joprojām ir pietiekami daudz slēgto skolu, kuras kā rēgi atgādina par bērnu čalām un smiekliem, par dažādām aktivitātēm, tolaik vienojot kopienas. Pirms 10 gadiem pēdējais izlaidums četrām jaunietēm izskanēja Mežvidu pamatskolā. Kas mainījies vai nav mainījies aizvadītajā desmitgadē?

2014.gada sākumā toreizējais Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs vietējai presei atzina, ka deputāti pieņems lēmumu, tiklīdz būs skaidra Mežvidu skolas koncepcija: “Visdrīzāk mēs Mežvidu pamatskolā uzsāksim realizēt projektu un pielāgot šo ēku sociālajai mājai.” Tolaik skolas pedagogi skumji atzina, ka lēmums skolu slēgt ir vairāk nekā saprotams. “Kādreiz jau skolā bija ļoti daudz skolēnu – pāri 300, un bija pat paralēlās klases. Pirms kara šī ir bijusi trīsstāvīga ēka, kas kara laikā tika uzspridzināta. Un arī tad, kad es vēl šeit mācījos, mēs klasē bijām 15-16 skolēni. Gribētos, lai ēka nepaliek tukša – vienalga, kas šeit būtu, bet svarīgi saglabāt šo skaisto ēku,” atzina bijusī skolotāja Vineta Kokoreviča, kura Mežvidu pamatskolā nostrādāja 25 gadus.
Pēdējā mācību gadā skolā mācījās vien 27 skolēni. 2014.gada 13.jūnijā pulksten 13 Viduču pamatskolu absolvēja Dagnija Kokoreviča, Samanta Kokoreviča, Sintija Larionova un Aļona Nāgele. Pat pedagoģiskās padomes sēdes protokolam bija kārtas numurs ‘13’. Izlaidumā novada vadītājs teica: “Esam gaidījuši laimes lāci, cerējuši, ka cits mūsu vietā atnāks un kaut ko izlems. Skaidrs, ka turpmāk šai ēkai nav lemts pastāvēt kā skolai, jo tik daudz bērnu mums nav. Skolēnu vienkārši vairs nav!” S.Maksimovam bija divi varianti par turpmāko ēkas izmantošanas iespēju: “Varētu iekārtot dzīvokļus, jo pieprasījums ir lielāks nekā novada dome spēj apmierināt, vai arī sociālās aprūpes namu. Katrā ziņā lielais, skaistais nams nedrīkst palikt tukšs un neizmantots.”
2015.gada 6.oktobrī laikraksts “Vaduguns” publikācijā “Jauna ražotne ar 50 darbavietām” pavēstīja, ka beidzot tas ir noticis: “Mežvidu pamatskolas telpās Viļakas novadā darbu sākusi jauna ražotne ar aptuveni 50 darbavietām. Svinīgajā atklāšanā 1.oktobrī klātesošie, tostarp labklājības ministrs, šo vērtēja kā sociāli ļoti nozīmīgu projektu, kas pierāda, ka, mērķtiecīgi sadarbojoties un piesaistot investīcijas, Latgalē notiek attīstība. Liels prieks arī par to, ka bijusī skolas ēka nestāvēs tukša un turpmāk būs apdzīvota. Ražotnes atvēršana īstenojusies mērķtiecīgā vairāku pušu sadarbības rezultātā, kur liela loma ir Viļakas novada domes neatlaidībai. Ne velti Latgales plānošanas reģiona Administrācijas vadītāja Iveta Maļina-Tabūne uzsvēra, ka, īstenojot tik apjomīgu projektu un uzņemoties galveno virzītājspēku, šādas pašvaldības priekšā jānoņem cepure.” Jāsecina, ka jaunā uzņēmēja piesaistei pierobežas reģionā tika tērēti teju 100 tūkstoši eiro, kas iegūti no Latgales programmas un vietējās pašvaldības. Kā skaidroja Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs, tad 10 gadu laikā ieguldītie līdzekļi būs atgūti.
Pēc nepilniem pieciem gadiem šūšanas cehs pārstāja eksistēt. 2023.gada janvārī vietējās kopienas pārstāvji novada vadībai kārtējo reizi uzdeva jautājumu par skolas ēkas nākotni. Tolaik klātesošie sprieda, ka tur varētu atrasties pašvaldībai vai kādam uzņēmējam piederošs pansionāts. “Izskan mūžsenais jautājums: kas ir pirmais – vista vai ola? Kaut kāda attīstība nav iedomājama, kamēr līdz bijušajai skolai netiks sakārtots ceļš. Pieļauju, ka atbilde būtu negatīva, ja tagad šuvējām, kas tur vienubrīd šūšanas cehā strādāja, pajautātu, – vai būtu gatavas atgriezties? Risinājums ir jārod. Iespējams, tur varētu atrasties bruņoto spēku apmācības centrs, nevis bāze, jo no Krievijas robežas līdz skolai var ar akmeni aizmest. Tāpat iespējams, ka tas varētu būt arī pansionāts. Šādās sarunās mēs arī varam izsecināt, kurp tiekties,” atzina S.Maksimovs.
2023.gada 16.oktobrī, kad apturēja Vientuļu robežšķērsošanas vietas darbību, tika pieļauts, ka tur varētu izvietot robežšķērsotājus.

“Nepaliec tukša, mīļā skola!” Šāds pirmās lappuses virsraksts pirms desmit gadiem laikrakstā “Vaduguns” vēstīja par Mežvidu pamatskolas slēgšanu. Diemžēl skolas ēka ir pamesta, kaut gan pie tās joprojām atrodas informējošs plakāts par uzņēmējdarbības attīstību austrumu pierobežā.

Aptauja – atmiņas par skolu

 Ēka jāizmanto citiem mērķiem

Dagnija Kokoreviča, skolas pēdējā izlaiduma absolvente (dzīvo un strādā Valmierā): – Par skolu palikušas vissiltākās atmiņas, to vienmēr atceros ar smaidu. Mēs bijām maziņa skoliņa, pat drīzāk teiktu – kā ģimene, kas viens par otru visu zināja. Pēdējā izlaidumā bijām četras meitenes, ar kurām, satiekoties pēc vairākiem gadiem, ir, ko atcerēties, ir, par ko parunāt. Labāk mācīties lielā vai mazā skolā? It kā labi, jo mazā skolā ir individuāla pieeja, bet tajā pašā laikā tas ir mīnuss, jo konkurence ir salīdzinoši maza. Tas ļauj kādam skolēnam nesaspringt un atslābt. Lielas skolas ēkas, kas Mežvidos ir pamatīga, noteikti vajadzētu izmantot citiem mērķiem. Diemžēl ir, kā ir. Ar māsām reizi gadā turp aizbraucam un mums patiesi žēl, ka ēka, kas atrodas tik brīnišķīgā vietā, joprojām ir neapsaimniekota, stāv tukša. Skolas laikā neizpalika blēņas jeb podi tur tika sisti un gāzti. Visiem skolēniem jaunajā mācību gadā novēlu sekot saviem sapņiem, izturību un neapmaldīties plašajā pasaulē. Tāpat ieklausieties vecākos cilvēkos, tomēr nepazaudējot sevi. Bija tāds laiks, kad pabiju skolas pašpārvaldes prezidentes amatā. Kāda ir aktivitātes recepte? Diemžēl jauniešiem telefoni ir aizraujošāka nodarbe. Nesen tikos ar klases audzinātāju Inesi Circeni, kura ir brīnišķīgs un atsaucīgs cilvēks, ar plašu sirdi un ļoti skaistu smaidu.

Lēmumu vajadzēja pieņemt uzreiz pēc valsts atjaunošanas

Vecumu bibliotēkas vadītāja Aija Locāne: – Skolas slēgšanas laikā vietējiem cilvēkiem bija dažādi viedokļi. Protams, vairākums to vērtēja negatīvi, jo nav noslēpums, ka skolas neesamību ietekmē arī aktivitātes pagastā, kā mēdz teikt, dzīve beidz kūsāt. Vai tas bija ļoti jaušams? Mūsu gadījumā situācija bija nedaudz citādāka, jo skola no pagastmājas jeb centra atradās trīs kilometru attālumā. Tomēr jāpiekrīt, ka dzīve kļuva daudz klusāka, tolaik un tagad pietrūkst skolēnu aktivitāšu – viņi uzstājās dažādos pasākumos un koncertos, aktīvi apmeklēja bibliotēku. Pirms desmit gadiem, slēdzot skolu, izskanēja doma tur ierīkot aprūpes centru. Daļa iedzīvotāju iebilda, jo šķita, ka nav atbalstāma vecu cilvēku izolācija, nosūtīšana uz vientuļu vietu jeb nostūri. No otras puses – tas būtu pozitīvi, jo katram senioram būtu sava istabiņa. Kādu laiku skolā strādāja šūšanas cehs. Jāsecina, ka cilvēkiem patiešām bija grūtības nokļūt līdz darbam. Otrkārt, kā daži smēja, – beigsies projekts, beigsies darbība. Tā īstenībā arī notika. Manuprāt, pēc Latvijas valsts atjaunošanas Mežvidu skolā uzreiz bija jāveido valsts aizsardzības apmācību programmas, kur jaunieši varētu apgūt profesionālu izglītību.

Tas bija sāpīgs trieciens

Samanta Kokoreviča, skolas pēdējā izlaiduma absolvente (dzīvo un strādā Viļakā): – Atmiņas ir visādas un interesantas. Atminos, – Jurģos laistījāmies tā, ka visa skola pludoja. Tās ir lielākās blēņas. Mazā skolā mācīties ir labāk, jo skolotāji saviem skolēniem var pievērst daudz vairāk uzmanības. Vai skolotājam individuāli pienākt vieglāk pie 4 vai 24 audzēkņiem? Pēdējā izlaidumā bija liels uztraukums. Protams, bija skumīgi, saprotot, ka vairs nebūs vietas, kur iepriekšējo izlaidumu absolventiem satikties. Klases audzinātāja Inese bija ļoti forša, izpalīdzīga un atsaucīga. Tolaik dzīvoju pašā skolā, tāpēc aiziešana no skolas bija sāpīgs trieciens ne tikai man, bet arī visai ģimenei. Skolu nevajadzētu atstāt novārtā. Kas tur varētu būt? Piemēram, sociālā māja. Tur ir skaista daba, ābeļdārzs, zeme. Pierobežas skolas ir joprojām zem āmura. Nezinu, par ko politiķi domā, bet šķiet, ka viss balstās uz politiku. Skolas ēka patiesi ir pamatīga...

Dzīvotu kā Dieva azotē...

 Bijusī skolas absolvente Ligija Logina, kura 2015.gada 1.oktobrī piedalījās svinīgajā jaunatvērtā SIA “SRC Brasa” šūšanas ceha atklāšanā Mežvidu pamatskolā kā Vecumu pagasta pārvaldes vadītāja, atzīst, ka, esot dzimtajā skolā, vienmēr atceras skolas gadus.

Kādi tie bija?
– Tolaik skolā mācījās gandrīz 100 skolēni. Klases audzinātāja bija Veneranda Medne, bet direktore – Antoņina Mosina. Bijām ļoti draudzīga saime.
Kas palicis prātā?
– Kopējie klases pasākumi, jo bija cieša saikne ar klases audzinātāju, kura turpat skolā arī dzīvoja. Neizpalika pikniki, pārgājieni. Piemēram, atceros jautru pārgājienu uz Badnovas karjeru Vecumu pagastā, kur mēs ne pa jokam iztrakojāmies. Tāpat skolas laikā ravējām, bija skolas lauciņi, kurus katrai klasei vajadzēja uzturēt, kopt. Venerandas mācītais, kā strādāt dārzā, atmiņā palicis līdz pat šodienai. Grēdas man joprojām ir perfektas, jo mums skolotāja iemācīja darba tikumu. Viņa pasniedza un vēl tagad Viļakas vidusskolā pasniedz bioloģiju, ķīmiju. Ķīmija ļoti patika, visai klasei mīļākie bija laboratorijas darbi ķīmijā.
Kaut ko spridzinājāt?
– Nē, mēģinājām visu ko saliet kopā, tā teikt, mēģenes maitājām. Klasē mēs, trīs aktīvākās meitenes, kuras skolā arī dziedājām un dejojām, aktīvi piedalījāmies skolas dzīvē, uzņēmāmies šefību par puišiem, lai pievilktu viņu sekmes. Trakākā un jautrākā skolā bija Jurģa diena, notika nenormāla laistīšanās. Mēdz teikt: “Runcis prom, peles pa galdu.” Reizē, kad Jurģa dienā skolā nebija direktores, garderobi ar ūdeni pielējām līdz potītēm. Skolu draudzīgi visi mazgāja, kad direktore ieradās.
Nereti izskan apgalvojumi, ka mazās skolas sevi neattaisno...
– Mācījos Viļakas vidusskolā, kurā arī nebija liela klase –10 skolēni. Klase bija ļoti draudzīga. Viens – par visiem un visi – par vienu. Tā tiešām bija. Manuprāt, mazā skolā mācīties ir vieglāk, jo kolektīvs ir kā viena saime. Mūsdienās ir ļoti krasas atšķirības starp lauku un pilsētas bērniem. Tā tiešām ir, jo iespējas un rocība laukos ir citādākas. Es neteiktu, ka kvalitāte izglītībai ir sliktāka, nebūt nē. Tā atkarīga no paša bērna un skolotāja. Kad Mežvidu pamatskolu slēdza, tikko biju sākusi strādāt par Vecumu pagasta pārvaldes vadītāju.
Kā Vecumu ļaudis vērtēja skolas slēgšanu?
– Īpašu protestu nebija, jo skolas pastāvēšanas jautājums tika cilāts ne vienu dienu vien. Bērnu skaits mazinājās un mazinājās, kaut gan skola bija labā tehniskā stāvoklī. Bija nomainīts jumts, logi, krāsns, sakārtota fasāde un kanalizācijas sistēma. Skola varēja pastāvēt, ja būtu skolēni. Kopienu vairāk uztrauca tas, kā bērni izbraukās uz jauno skolu, kādas būs dzīvošanas iespējas bērniem skolas internātā.
Vienubrīd skolas ēkā bija iecere izveidot pansionātu vai sociālo māju...
– Jā, tomēr pastāvēja viedoklis, ka, lūk, seniorus aizdzīs uz nekurieni meža vidū. Nebūs ne veikala, ne baznīcas, kaut gan tajā laikā skolā bija iekārtota lūgšanu istaba, turp regulāri brauca mācītājs. Tāpat uz skolu brauca autoveikals, bija iespēja atvērt pat nelielu veikaliņu. Pagastā bija aktīva kultūras dzīve, tātad arī pasākumi pansionāta iemītniekiem neizpaliktu. Tā nebūtu izolētība.
Tā bija kļūda, ka neizveidoja sociālo māju?
– 100% ‘jā’. Ja tur to atvērtu, tad arī dzīvība turpinātos. Daudziem pagasta iedzīvotājiem būtu darbs.
2015.gadā piedalījāties šūšanas ceha atklāšanā...
– Jau tolaik manī valdīja neticība, ka šis nebūs ilgtermiņa projekts. To jutu intuitīvi, kaut gan bija ļoti liels prieks, ka izveidojās jaunas darbavietas. Pieci gadi lauku teritorijai ir daudz, piecus gadus cilvēki strādāja. Tāpat nāca palīgā valsts, maksāja stipendijas. Šķiet, darba devējs pārlieku paļāvās uz valsts atbalstu, tāpēc galarezultāts bija tāds, kāds bija. Beidzoties atbalsta programmai, virmoja jautājums, kā uzņēmējs tālāk tiks galā? Netika. Jāņem vērā, ka attālums līdz galvaspilsētai patiesi ir liels. Jāpiebilst, ka bija plānots līdz skolai pat noasfaltēt ceļu.
Nesen, slēdzot robežkontroles punktu Vientuļos, izskanēja doma, ka bijušajās skolas telpās varētu izvietot bēgļus...
– Savulaik bija arī doma, ka ēkā varētu izveidot militārās apmācības skolu jeb bāzi. Problēma ir tā, ka skolas ēka atrodas ļoti, ļoti tuvu robežai.
Vai ēka aizies nebūtībā?
– Godīgi sakot, ja nebūs cilvēku, tad nebūs arī ēkas. Ģeogrāfiskais stāvoklis ir tāds, kāds tas ir. Mēs paši redzam, ka mūsu cilvēki aizplūst projām no mūsu reģiona. Ja šeit būtu cilvēka cienīgas daba algas, viņi labprāt dzīvotu gan Vecumos, gan Žīguros, gan citviet pierobežā. Dzīvotu kā Dieva azotē... Ja cilvēks saņemtu 1000-1500 eiro lielu algu, viņš labprāt dzīvotu Borisovā. Labākas vietas taču nav! Mūsu ciemā katrā mājā ir jaunieši, kuri aizbraukuši uz ārzemēm, pat ne uz Rīgu. Arī mūsu ģimene nav izņēmums. Diemžēl.
Jūs esat vietējās kopienas padomes vadītāja. Par ko spriežat?
– Jāskatās uz reālo situāciju. Iedzīvotājiem nav jēgas spriest par to, ko nevar izmainīt vai mainīt. Mēs varam sniegt tikai savus ieteikumus, redzējumu apvienības vadītājam, turklāt saprotot, ka nevar ieguldīt naudu melnā caurumā, zinot, ka atdeves nebūs. Vajadzību ir tūkstošiem un vairāk. Borisovā ir sporta zāle, kas tiek maz izmantota. 2014.gadā Vecumu pagasta pārvaldes vadītājas amats man bija izaicinājums, zinot, ka deputāti pieņēmuši lēmumu par skolas likvidāciju. Tomēr esmu gandarīta, ka piecos gados daudz darīju pagasta labā.

2014.gads. Šūšanas cehu bijušajā skolā svinīgi atklāja Vecumu pagasta pārvaldes vadītāja Ligija Logina (foto – no kreisās), labklājības ministrs Uldis Augulis, Saeimas deputāts Jānis Trupovnieks, uzņēmuma SIA “SRC Brasa” valdes loceklis Kristiāns Brēdermanis, NVA direktore Inese Kalvāne, Latgales plānošanas reģiona Administrācijas vadītāja Iveta Maļina-Tabūne un Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs.

2024.gads. Balvu novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas vietniecei Ligijai Loginai joprojām rūp cilvēku likteņi.

Parasti ar cirtienu šādas lietas nedara

 2015.gada 26. jūnijā Jelgavas novada domes sēdē par jauno Sesavas pamatskolas direktori apstiprināja Ināru Nikolajevu, kura ilgus gadus strādāja Mežvidu pamatskolā. Viņa pedagoģijā darbojas kopš 1989.gada, kad uzsāka darbu, strādājot par pamatskolas skolotāju, direktora vietnieci izglītības jomā. Savukārt no 2012. līdz 2014.gadam bija Mežvidu pamatskolas direktore.

Kādas ir sajūtas, atceroties pēdējo skolas izlaidumu?
– To, protams, atceros. Atmiņās palikuši kolēģi, bijušie skolotāji un skolēni. Viņu nebija daudz, jo tolaik daudzas ģimenes aizbrauca, meklējot labākus dzīves un darba apstākļus.
Pēdējā izlaiduma klases audzinātāja Inese Circene, kā pati atzīst, to dienu pavadījusi asarās...
– Droši vien arī man neizpalika asaras. Saprotiet, ir pagājuši desmit gadi. Nekā jau priecīga nav, ja slēdz skolu.
Tas vietējai kopienai bija liels trieciens?
– Jā, jo izglītības iestāde ir kultūras centrs, kas vienuviet pulcē ne tikai skolas saimi, bet arī visus pagasta ļaudis. Jautājums tikai, vai to kāds izprot un grib izprast? Parasti ar cirtienu, slēdzot apmācības posmus, šādas lietas nedara. Mežvidu skolā tolaik bija gan pirmsskolas, gan pamatizglītības grupa. Tomēr piekrītu, ka mazs izglītojamo skaits apgrūtina skolas uzturēšanu. Neesam tik bagāti...
Pierobežas skolas joprojām ir nāves ēnā...
– Kāpēc politiķi to neredz? Neesmu politiķe, bet tāds ir viņu redzējums, un mēs tur neko nevaram ietekmēt.
Pirms 10 gadiem Latvijas Televīzija veidoja dokumentālo filmu par Mežvidu pamatskolas pēdējo mācību gadu. Ko viņi vēroja, filmēja?
– Viņi kopā ar mums dzīvoja skolā, apmeklēja visus pasākumus. Jā, filma tapa, un to ikviens varēja noskatīties televīzijā.
Kāds, Jūsuprāt, ir un būs skolas ēkas liktenis?
– Vienu brīdi skolu arī izmantoja uzņēmējdarbībā. Tā ir novada vadības atbildība, ko iesākt ar nekustamo īpašumu.
Pieļaujat, ka skolas ēka aizies nebūtībā?
– Mana prioritāte ir Jelgavas novads. Nevienu ēku nevar atstāt novārtā, tomēr jāsecina, ka Latvijas brīvvalsts laikā celtā ēka atrodas attālu no centriem. Tā ir mazāk izdevīga, kaut gan labā stāvoklī. Vismaz tolaik bija.
Kā klājas Sesavas pamatskolā?
– Labi. Pēc Mežvidu skolas slēgšanas uzreiz startēju divos konkursos. Nav noslēpums, ka jāiztur konkurence, lai kļūtu par direktori. Viens konkurss bija Latgalē, otrs – Zemgalē. Zemgali izvēlējos tādēļ, ka Jelgavā LLU Meža fakultātē un tālāk maģistrantūrā studēja vīrs. Uz Jelgavu biju ilgstoši braukājusi. Tolaik spriedām, – ja mums dzīvē kaut kas būs jāmaina, tad tā būs Jelgava. Dzīvojam Jelgavā.
Latgalietis nekur nepazudīs...
– Ar ko Latgales cilvēki būtu sliktāki nekā citi? Visiem Ziemeļlatgales, arī Latvijas ļaudīm novēlu, lai ir miers pasaulē, cilvēku sirdīs un miers katram mājās.

Bijusī Mežvidu skolas direktore. Ināra Nikolajeva secina, ka pagājis pietiekami ilgs laiks, lai atcerētos to laiku smalkākās detaļas: “Zinu tikai to, ka, strādājot Mežvidu pamatskolā, manā audzināšanā bija piecas klases – no 5. līdz 9.klasei. Ar saviem bērniem joprojām uzturu sakarus, un daudzu manu audzēkņu vecums tuvojas 50 gadu slieksnim. Protams, atceros katru un visus, jo Mežvidu pamatskola bija laba, ģimeniski mīļa.”

Nav jābaidās no izaicinājumiem

 Pirms desmit gadiem Mežvidu pamatskolas pēdējā izlaiduma četrām audzēknēm klases audzinātāja Inese Circene vēlēja nekad dzīvē nebaidīties uzsākt ko jaunu. Atskatoties vēsturē, nu jau kā Balvu novada Izglītības pārvaldes vadītāja, I.Circene secina, ka arī šobrīd problēmas ir līdzīgas: “Bija un diemžēl būs jāpieņem nepatīkami lēmumi, jo skolēnu skaits joprojām sarūk.”

Kas palicis atmiņā no pēdējā Mežvidu pamatskolas izlaiduma?
– Mežvidi ir mana pirmā darbavieta. Jāteic, ka ar ļoti lielu entuziasmu ķēros klāt savam darbam un 20 gadus, kurus pavadīju Mežvidu skolā, ar savu radošumu un iniciatīvu darīju visu iespējamo, lai vide ir sakārtota, lai viss ir skaisti. Tad, kad slēdza skolu, mēs katrs – gan pedagogi, gan vecāki – daļēji sapratām, ka bērnu ir maz, izmaksas ir lielas. Salīdzinot ar mūsdienām, nekas nav mainījies arī šodien. Izmaksas – lielas, naudas nav, pašvaldība nevar visas skolas uzturēt. Zemapziņā mēs to visu ļoti labi saprotam, bet katrā gadījumā emocionāli to negribējās pieņemt. Nevarēju samierināties, ka Mežvidus slēdz. Ļoti nepatika, ka ēka paliks tukša. Mēs gājām pretī, piekrītot, lai skolā izveido sociālo māju. Mēs pat inventarizācijas plānā sazīmējām un iezīmējām istabiņas, kā tās varētu izskatīties iespējamajā sociālajā mājā. Savulaik arī rakstījām projektu, bet neguvām atbalstu no Labklājības ministrijas.
Kādu?
– Par krīzes centra izveidi, jo tolaik tāds jau bija Rugājos. Nevarējām samierināties ar skolas slēgšanu – bija skumji un bēdīgi. Sagadījās tā, ka tas bija arī manas audzināmās klases pēdējais izlaidums. Godīgi sakot, to ļoti minimāli atceros, jo... negribēju raudāt, bet man asaras bira kā no pārpilnības raga. Katrā ziņā priecājos, ka vēlāk ēkā izveidoja šūšanas uzņēmumu. Bet...
Bet?
– Ļoti žēl, ka tagad tur nekas nenotiek. Līdzekļi ieguldīti milzīgi, bet vide ir nolaista.
Kāpēc netapa sociālā māja?
– Tajā laikā biju arī Viļakas novada deputāte. Mēs braucām gan uz Žīguriem, gan Vecumiem. Tāpat apsekojām visas sociālās mājas gan Rekovā, gan Viļakā, saprotot, ka Viļakā vietas ir maz, jo 4-5 sirmgalvji dzīvoja vienā istabiņā. Daudzi tam nepiekrita, jo tā ir braukšana turp un atpakaļ.
Kas nepiekrita?
– Nepiekrita darbinieki, kuri strādāja un dzīvoja Viļakā. Viņi bija ļoti, ļoti ‘pret’. Jāpiebilst, ka skola, viņuprāt, atradās nostūrī, kaut gan mēs to neizjutām nevienu dienu. Drīzāk jāsaka, ka, slēdzot skolu, tas nostūris arī izveidojās. Kamēr bija rosība, dzīvība, tikmēr arī vietējā kopiena bija aktīva.
Ar skolas likvidāciju situācija pasliktinājās?
– Protams. Līdzīgi tas ir mūsdienās, jo skola ir sava veida kultūras iestāde jeb gaismas stariņš. Ja ir skola, tad neizpaliek sadarbība ar pagastu, bibliotēku, uzņēmējiem un vecākiem. Līdzko skola ciet, bērns rīta pusē aizbrauc uz citurieni un tikai vakarā atbrauc. Sadarbība pazūd.
Šāds scenārijs gaidāms arī citos mūspuses pagastos?
– Uzsākot darbu Mežvidos, ilgi, ilgi domāju, vai strādāt šajā skolā, jo jau tad runāja par skolas slēgšanu. Un tikai pēc 20 gadiem tas notika.
Vai mazās skolās izglītības kvalitāte ir zemāka?
– Ja skolēns motivēts mācīties, tad neatkarīgi no tā, vai atrodas mazā lauku, vai lielā pilsētas skolā, viņš saņem kvalitatīvu izglītību. Tiesa, jārēķinās ar to, ka pilsētā ir vairāk bērnu, kur ir arī lielāka konkurence. Negribētu piekrist tam, ka vidusskolas klasē mācās trīs skolēni. Pirmkārt, nav konkurences. Otrkārt, tie ir paši labākie gadi, tā ir jaunība...
Paskaidrojiet...
– Sākotnēji Mežvidos klases vakari notika sadarbībā ar citām skolām, piemēram, Liepnas, Žīguru, Viļakas. Tie bija neaizmirstami, bet pēdējos gados gāja mazumā, līdz ar to bērniem dzīve interesantāka nepalika.
Pēdējos gados un arī tagad uz Jūsu pleciem ir smaga nasta lemšanā par skolu nākotni. Kas gaidāms?
– Jūs nevarat iedomāties, kā es jutos pirmajos septembros pēc Mežvidu skolas likvidācijas. Divus, trīs gadus 1.septembrī raudāju. Sāpes sadzīst, ar tām samierinies un dzīvo tālāk. Pieņemot lēmumus par skolu slēgšanu, visu izlaižu caur sevi, kaut gan ārēji tā neizskatās. Tās ir negulētas naktis, tie ir pārdzīvojumi. Es zinu, ko vecāki un pedagogi domā, ko vecāki un pedagogi teiks, jo arī es tāpat domāju. Tomēr, ja nestrādā pašvaldībā, tad nezini un neiedziļinies, cik naudas nepieciešams, lai uzturētu skolas. Pēc būtības izglītība jānodrošina valstij.
Sistēma ir ačgārna?
– Mērķdotāciju mazajām skolām nepietiek, tāpēc pašvaldībai tās ir jāsponsorē. Arī valstij nav bezizmēra maciņš. Esot mazajā čauliņā, daudz ko nesaprotam, spriežot: “Pašvaldība naudu taču atradīs. Kā tās var būt – nepietiek?”
Pamesto skolu liktenis ir...
– Cik tādu skolu ir visā Latvijā? Neatmetu domu un cerību, ka Mežvidos vai Žīguros varētu izveidot sociālo māju.
Vai tas ir iespējams?
– Kāpēc nē? Palūkojieties, Rīgā cilvēki stāv rindā. Slēdzot Mežvidu skolu, paši skolotāji bija gatavi pārprofilēties un strādāt sociālajā mājā. Ne visi, bet daļa. Bija cerības, ka ēka dzīvos, kad atvēra šūšanas cehu.
Mūspusē gaidāma kādas skolas slēgšana?
– Lai cik tas rūgti nebūtu, bet tas, visticamāk, skars vidusskolas. Pašlaik novadā ir sešas. Ceru, ka Balvu Valsts ģimnāzija turēs savu latiņu augstu. Profesionālā skola, lai cik arī tā dārga būtu, domāju, arī ir jāuztur. Gribētos kādu no vidusskolām saglabāt kā pierobežas vidusskolu. Pagaidām ne Rugāju, ne Rekavas, ne Baltinavas, ne Viļakas vidusskolas nav minētas kā pieejamības skola.
Ko tas nozīmē?
– Tuvākajā laikā būs sarunas Izglītības ministrijā, kas ir noteikusi savus kritērijus. Piemēram, ka attālums starp skolām nevar būt mazāks, šķiet, par 50 km, kā arī būs noteikts ceļā pavadītā laika limits.
Kāda izskatīsies Mežvidu skolas ēka pēc 10 gadiem?
– Domāju, tā viennozīmīgi būs piepildīta, turklāt ātrāk, lai neiet zudumā. Būs forši, ja tur dzīvos cilvēki.

Negatīvo atstāj dārzā. Inese Circene, taujāta, kā tiek galā ar negācijām, atzina, ka tās norok dārzā: “Man patiešām ļoti patika strādāt ar bērniem. Tolaik radoši iekārtojām puķu dobes, kopām ābeļdārzu un vecāki nesūdzējās, ka bērni ir pārstrādājušies. Kopā pavadītais laiks ir neatsverams.” Pirms 10 gadiem pedagoģe savām audzēknēm vēlēja nebaidīties no grūtībām un nepalikt pieticīgām, kā arī izvirzīt jaunus mērķus un mēģināt tos sasniegt! “Cilvēkiem nav jābaidās no izaicinājumiem. Galvenais – nezaudēt cilvēcību. Visas sāpes un visas problēmas ir izrunājamas,” joprojām uzskata I.Circene.

Fakti

 Blinnicas pamatskola, kas vēlāk tika pārdēvēta par Mežvidu pamatskolu, darbību uzsāka jau 1908.gadā. Kara un revolūciju laikā tā tika izpostīta un atstāta. Blinnicas pamatskola darboties atsāka 1920.gada martā. Drīz vien skolu nodēvēja par Mežvidu 4-klasīgo pamatskolu. 1938.gadā skolu pārveidoja par valsts 6-gadīgo pamatskolu. Skolā mācību darbu veica jau 8 skolotāji. Telpas sešām klasēm bija par šauru.

• 1935.gadā iemūrēja pamatus jaunajai skolai. Skola tika celta ļoti skaistā vietā – pakalnā, pie dzelzceļa. 1939.gada nogalē tika pabeigta skolas celtniecība un blakus skolai tika uzbūvēti 2 kotedžas dzīvokļi skolotājiem. Trīsstāvu celtne bija domāta 280 bērniem. Tādas lielas skolas celtniecība pierobežā liecināja par Latvijas pirmās brīvvalsts varenību un to, ka tā svarīgu nozīmi piešķīra izglītībai visā valsts teritorijā – arī attālākajās nomalēs.
• 1940.gadā Mežvidu pamatskolas skolēni un skolotāji svinēja Jurģus – pārcēlās uz jauno skolu. Latvijā iesoļo padomju karavīri, ... un rudenī skolā jau mācījās “Katjušu” un “Suļiko” (no vēsturnieces un skolotājas L.Maksimovas atmiņām).
• 1942.gadā sekoja vācu okupācijas laiks. Kara gados blakus skolai vācieši ierīkoja aerodromu, skolā dzīvoja lidotāji un apkalpes. 1944.gadā vācieši atkāpjoties skolu uzspridzināja. Nedaudz saglabājās tikai viens ēkas spārns. Mācības netika pārtrauktas, tās turpinājās vecajā skolas ēkā – Blinnicā. Darbs tur noritēja līdz 1951.gadam.
• 1949.gadā sagrautās skolas vietā sāka likt pamatus jaunajai skolai. Skolas celtniecībā aktīvi piedalījās apkārtējie iedzīvotāji.
• Jaunā 7-gadīgā skola ar lieliem logiem, gaišām telpām un plašiem gaiteņiem sāka darboties 1951.gadā. Mežvidu pamatskolā strādāja pedagogi: Ināra Ņikuļina, Jevģēnija Gusakova, Antoņina Danovska, Tija Silkāne, Anna Šaicāne u.c. 
• Laikā līdz 70.gadu beigām skola neizjuta skolēnu trūkumu. Pēc tam skolēnu skaits sāka būtiski samazināties. Ja 1955.gadā 7.klasē vien bijuši 39 izglītojamie, tad 70.gadu beigās visā skolā mācījās tikai 46 audzēkņi.
• 1979.gadā par skolas direktori sāk strādāt Antoņina Mosina. 80.gadu otrajā pusē skolā tiek ierīkota centrālapkure, uzbūvēts ūdenssūknis, iekārtotas dušas, saremontēta elektroinstalācija,  sakņu un kartupeļu noliktavas, sanitārie mezgli, kurus neviens nekad nav būvējis.
• 1990.gadā skolā mācījās 67 skolēni.
• 1997.gadā darba gaitas Mežvidu pamatskolā pabeidz direktore Antoņina Mosina. 1998.gadā skolas vadību pārņem bioloģijas un ķīmijas skolotāja Veneranda Medne.
• 2000.gadā skolas remontam Vecumu pagasta padome atvēlēja gandrīz tūkstoti latu. Pavasarī pie skolas tika ierīkots karuselis, atpūtas namiņš. Vasarā sekoja vērienīgs skolas remonts – kapitāli tika izremontētas 4 klases, tajās atjaunoja gan sienas, gan grīdas, tika remontēti skolas gaiteņi un citas telpas.
• No 2012. līdz 2014.gadam Mežvidu pamatskolas direktore ir Ināra Nikolajeva.
• 2014.gada 13.jūnijā skolā notiek pēdējais absolventu izlaidums.
• 2015.gada 1.septembrī bijušajā Mežvidu pamatskolas ēkā atklāja šūšanas cehu, kur izveidoja 50 darbavietas. Pēc nepilniem 5 gadiem cehs beidza darbu.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://fb.watch/tRxf2WtNe8/

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (30.07.2024.)

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

“Uz saulaino tāli – plēnumi, lēmumi” (1970.-1979.)

Ļeņina piemineklis Balvos. Pagājušā gadsimta septiņdesmitos gados Padomju Savienības Komunistiskās partijas līderi apgalvoja, ka visā valstī sasniegta attīstīta sociālisma pakāpe un pavisam drīz, iespējams, pēc pāris gadu desmitiem, tauta piedzīvos ilgi gaidīto komunismu ar bezšķiru sabiedrību, kur ražošanas līdzekļi piederēs visiem kopīgi, sabiedrības locekļi būs vienlīdzīgi tiesībās un iespējās pēc principa: “No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām.” Komunistiskā propaganda tobrīd piedzīvoja uzplaukumu, arī “Vaduguns” žurnālistiem bija jāsniedz savs ieguldījums ceļā uz gaišajām komunisma tālēm, spilgtinot padomju patriotisma avotus, tostarp dižā proletariāta vadoņa Ļeņina 100.jubilejas gaidās. Tomēr avīzē netrūka kritisku rakstu un tās slejās bija rodami pat vietējai kopienai sensacionāli materiāli – raksti par notikumiem, ko pieminam joprojām.
1970.gada sākumā laikrakstā “Vaduguns” lasāms, ka apstiprināja komunālo uzņēmumu Balvu, Viļakas un Žīguru ciemata labiekārtošanai, paredzot 151 500 rubļus. Balvos lielākais darbs ir V.I.Ļeņina laukuma labiekārtošana. Savukārt 1973.gada 7.novembrī žurnālisti ziņo, ka Balvos atklāja Ļeņina pieminekli: “...cilvēku jūrā, kas šodien pilda Balvu ielas, redzam partijas veterānus, Lielā Tēvijas kara varoņus, slavenus sociālistiskās sacensības pirmrindniekus.” 

1970. – 1971.gads. Septembrī “Vaduguns” atgādina, ka Kupravas ciematā top republikā otrā lielākā drenu cauruļu rūpnīca. 1971.gadā Viļakas eksperimentālais lietišķās mākslas un suvenīru ražošanas uzņēmums “Suvenīrs” gadu uzsāka ar septiņpadsmit dažādu veidu suvenīru ražošanu. Kupravas drenu cauruļu rūpnīcas celtnieki turpināja būvēt administratīvo un sadzīves korpusu. Februārī Viļakā nodeva ekspluatācijā jauno autoostu: “...autobusu atiešanas laiku kasiere paziņo pa skaļruni...” Balvos tolaik bija 71 vairākstāvu māja un būvējās vēl septiņi daudzstāvu nami, 35 individuālās mājas, viesnīca, kultūrpreču veikals. Pamatus izbūvē arī Rugāju vidusskolas internāta ēkai. Oktobrī Balvos atklāja Balvu vidusskolas sporta zāli, bet gada nogalē pabeidza Ičas tilta būvniecību. Tāpat gada nogalē Balvos, līdzās topošajai piecstāvu dzīvojamai mājai Revolūcijas un Padomju ielu stūrī (tagadējās Bērzpils un Teātra ielas), uzsāka sakņu un maizes veikala celtniecību. Jāpiebilst, ka šajā ēkā šobrīd atrodas SIA “Balvu Vaduguns” redakcija. “Vaduguns” lasītāju skaits pieaug un rakstos nozīmīgu vietu ieņem padomju propaganda. Rajona laikraksta “Vaduguns” 20 gadu jubilejā – 5.martā – lasāms raksts, ka laikraksta tirāža sasniegusi 8 000 eksemplāru: “...redakcijas darbā sevišķi spraigs laiks ir tagad, kad rajona darbaļaudis gatavojas godam sagaidīt dižā proletariāta vadoņa V.I.Ļenina 100.jubileju.” Laikraksta jubilejā Goda rakstus saņem A.Buža, G.Korņejeva, A.Bozovičs, I.Koliņš un citi. 1971.gada 3.aprīlī visās četrās “Vaduguns” lappusēs lasāms L.Brežņeva referāts, bet 6.aprīlī, lai, tā teikt, būtu interesantāk, publicēta A.Vosa runa: “...taču, kopš latviešu tauta kļuvusi par varenās Padomju Savienības pilntiesīgu locekli, tā nav vairs maza nācija. Tagad mēs esam lielās daudznāciju Padomju Savienības dēli un meitas...” Laikraksta redaktora vietniecei Olgai Solovjovai piešķirta PSRS Žurnālistu savienības gadskārtējā prēmija. Interesanti, ka līdz 1.augustam Balvu rajonā reģistrētas 160 laulības: “...salīdzinājumā ar 1969.gada 7 mēnešiem šogad kopējās gaitas uzsākuši par 34 pāriem mazāk...” Tiek atspoguļoti arī kultūras un sporta notikumi. 1970.gada 21.jūnijā Balvos notika rajona Dziesmu un deju svētki, bet 28.jūnijā Viļakas trasē “Baltais briedis” notika otrās laikraksta “Vaduguns” ceļojošā kausa izcīņas sacensības motokrosā. Novembrī Balvu kultūras namā uzstājās Maskavas cirks: “...piecgades pēdējā gadā Balvu kultūras namā būs notikušas 20 viesizrādes...” 26.jūnijā Balvos uzstājās LPSR Akadēmiskās operas un baleta teātris ar P.Čaikovska baleta “Gulbju ezers” izrādi. 1970.gada decembrī rajonu pāršalca sensacionāla ziņa – 17.novembrī Balvu rajona Kraukļu ciema “Cūkusalas” grantsbedrēs 39.ATU šoferis Imants Priedeslaipa pamanīja neparastu priekšmetu: “...tajā pašā dienā viņš atradumu nogādāja Balvu vidusskolas novadpētniekiem. Ilkņa garums –125 centimetri, svars – vairāk nekā 10 kilogrami. Vai tiešām mūsu rajonā dzīvojuši mamuti?”
1973.gads. 1973.gadam “Vaduguni” abonēja jau 9150 abonementu. Padomju saimniecībā “Balvi” atklāja jauno kultūras namu. Janvārī turpinājās Balvu pansionāta būvniecība. Februārī ekspluatācijā nodeva Balvu poliklīniku. Augustā pabeidza Balvu dzīvnieku slimību apkarošanas stacijas un rajona epizootiskās daļas ar veterināro laboratoriju telpās būvniecību. Skaistu velti jaunajā mācību gadā saņēma Rugāju vidusskolas kolektīvs – ekspluatācijā nodeva jauno skolas internātu ar 120 vietām. Lauku darbaļaudīm ir iespēja baudīt profesionālu skatuves mākslinieku uzstāšanos. 8.jūnijā Žīguros ciemojās Liepājas teātris ar izrādi “Mīla zem gobām”. 28.-29.novembrī Balvos ciemojās Raimonds Pauls – autorkoncertu noklausījās apmēram 1200 rajona iedzīvotāju. “Vaduguns” turpina informēt par Balvos notiekošajiem rajona Dziesmu un deju svētkiem, kā arī par “Vaduguns” kausa izcīņas sacensībām motokrosā. 23.februārī Balvu rajona kultūras namā notika svinīga sēde, veltīta Padomju Armijas un Jūras Kara flotes dienai. Maijā Balvu rajona kara komisariāts aicināja 15-16-gadīgus jauniešus iestāties suvoroviešu un mahimoviešu karaskolās. 7.novembrī Balvos atklāja Ļeņina pieminekli.

1974.gads. Piecgades trešajā gadā rajona pilsētās un laukos paredzēja ekspluatācijā nodot vairāk nekā astoņdesmit dažādas nozīmes objektus. Marta nogalē Balvos, Revolūcijas ielā (tagadējā Bērzpils iela), atklāja jauno aptieku, bet Žīguros – trīsstāvu dzīvojamo māju. Septembrī–oktobrī pie Balvu dzelzceļa stacijas turpinās jaunās patērētāju biedrības tirdzniecības bāzes būvniecība. Gada sākumā šķilbēnieši uzņēmās sociālistiskās saistības, piemēram, panākt, lai uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes 1974.gadā būtu 39 liellopi, no tiem 14,7 slaucamas govis. Savukārt Balvu tipogrāfijas kolektīvs apņēmās saražot virsplāna produkciju par 1000 rubļiem. Maijā “Vaduguns” informēja, ka Viļakas MRS montē iekārtu tehnoloģisko skaidu ražošanai. Novembrī lasītāji priecājās, ka žīgurieši, pildot piecgades uzdevumu, jau strādā 1975.gada februāra rēķinā. Žurnālisti raksta arī par slimību profilaksi. Jūlija sākumā rajona dermatologs I.Šmite lasītājus brīdināja par sifilisa briesmām: “...ārstēšanās laikā ir aizliegta dzimumdzīve. Par šīs prasības neievērošanu un veselo pilsoņu inficēšanu slimnieku sauc pie atbildības, pamatojoties uz kriminālkodeksa 112.panta pamata, kas paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz 3 gadiem...”
1975.gads. Gada sākumā gan rajona Darbaļaužu deputātu padomes sesijā, gan PSRS Ministru padomēs, gan partijas Balvu rajona komitejas plēnumā sprieda darba ražīguma paaugstināšanu: “...Balvu rajona pilsētās un ciematos 1975.gadā plānots nodot ekspluatācijā 6 dzīvojamos namus ar 170 dzīvokļiem, bet tiem, kas pārceļas uz dzīvi kolhozu un padomju saimniecību ciematos, 53 dzīvokļus ar 3800 kvadrātmetru platību, uzcelt 4 lopu fermas ar 1272 vietām un citus saimnieciska un sadzīves rakstura objektus. Izbūvēt 12 kilometrus autoceļu, klātus ar melno segumu...” Februāra pirmajā dekādē rajonā vidēji no govs dienā ieguva 4,9 kilogramus piena. Padomju armijas un Jūras kara flotes dienas priekšvakarā “Vaduguns” redakcija saņēma republikas kara komisariāta Goda rakstu par lielo ieguldījumu iedzīvotāju militāri patriotiskajā audzināšanā. 5.martā “Vaduguns” svinēja savas pastāvēšanas ceturtdaļgadsimta jubileju: “...žurnālistu un vairāk nekā simts ārštata korespondentu kolektīvs laikraksta slejas darījis arvien saturīgākas, ar dzīves faktiem bagātākas, pulcinājis aizvien kuplāku lasītāju saimi. 1950.gadā, kad avīze sāka iznākt, tās vienreizējais metiens tikko sniedzās pāri 1500 eksemplāriem. 1960.gadā tirāža pieauga līdz 3500 eksemplāriem, bet 1970.gadā sasniedza 8000 eksemplāru. Pašlaik, kad atzīmējam laikraksta ceturtdaļgadsimta jubileju, “Vaduguns” vienreizējais metiens krietni pārsniedz 10000 eksemplāru...” Par ilggadēju darbu tolaik Goda rakstus saņēma redaktors Vitālijs Sanders, vietniece Agnese Buža, atbildīgā sekretāre Anna Gutāne un citi darbinieki, bet dzejnieks Andris Vējāns “Vadugunij” veltīja dzejoli.
Martā nodod ekspluatācijā Viļakas pilsētas poliklīniku. Augusta sākumā Balvos ieradās republikas smaiļotāju izlase, kas Balvu ezerā trenējās līdz 22.augustam. Savukārt balveniešus trenēja sporta meistarkandidāts Artūrs Supe.
1976.gads. Gada sākumā starpkolhozu celtniecības organizācija nodeva ekspluatācijā 84 dzīvokļu māju Balvos. Janvārī Balvu rajona darbaļaudis uzņēmās sociālistiskās saistības 1976.gadam, piemēram, pārdot valstij 4 400 tonnas graudu, 3 000 tonnas kartupeļu, 520 tonnas dārzeņu, nodot ekspluatācijā liellopu kompleksus kolhozā “Avangards”, Tilžas padomju saimniecībā ar 424 vietām, zāles miltu cehu Lazdukalna padomju saimniecībā, pansionātu “Balvi”, kā arī uzbūvēt 10 km kopgarumā autoceļu ar melno segumu. 1.februārī pie Balvu šautuves pirmo reizi notika atklātās sacensības biatlonā – pirmais distancē devās meistarkandidāts slēpošanā Artūrs Supe. Starptautiskās sieviešu dienas priekšvakarā Balvos atklāja jaunuzcelto komunālo uzņēmumu – kombināta ziedu veikalu, ko balvenieši tolaik nodēvēja par greznāko veikalu pilsētā.
1.aprīlī “Vaduguns” rakstīja, ka Balvos ar smaiļošanu nodarbojas jau vairāk nekā pussimts skolēnu: “...šogad iekārtos ezerā 500 un 1000 metru airēšanas distances...”
1.septembrī rajona pedagogu saimi papildināja 13 jaunie speciālisti, tostarp fizkultūras speciālisti Ludmila Trofimova un Ēvalds Vancāns. Oktobrī ekspluatācijā Balvos nodeva Preses apvienības aģentūras ēku iepretim Balvu pamatskolai, bet gada nogalē “ Vaduguns” informēja, kāda izskatīsies Rīga 2000.gadā: “...pilsēta sniegsies līdz Rīgas jūras līcim un gandrīz saplūdīs ar Jūrmalas pilsētu... 1990.gada beigās Purvciemu un Imantu savienos Rīgas metropolitēna pirmā kārta...”
1977.gads. Paredzēts nodot ekspluatācijā novietni 425 govīm Baltinavas padomju saimniecībā. 19.aprīļa laikrakstā pirmo reizi publicēti Andra Vējāna dziesmas “Balvu valsis” vārdi un notis. Jūlijā Balvu kultūras nama koris “Austrums” (diriģents Vitolds Dreimanis) Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 60.gadadienai un 37.gadadienai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā veltītajos Dziesmu svētkos izcīnīja 3.vietu republikā.1.septembrī skolēni mācības uzsāka jaunajā skolā – Balvu vidusskolā (Balvu Valsts ģimnāzijā), bet oktobrī Balvos notika arhitektu plēnums.
1978.gads. Janvārī rajonā uzsāka mācības sabiedriskie izvadītāji, lai pilnveidotu un konkretizētu izvadīšanas ceremoniju. Februārī Balvu telegrāfa kolektīvs informēja, ka mēnesī nosūta un pieņem apmēram deviņus tūkstošus telegrammu. Martā Igaunijas PSR Pelvā parakstīja sociālistiskās sacensības līgumu starp Pelvas un Balvu rajona komjaunatnes organizācijām.
Aprīļa pēdējā dekādē visaugstāko izslaukumu – 10 kilogramus no govs – sasniedza Baltinavas padomju saimniecības kolektīvs. Vistukšākās slaucenes aprīļa pēdējā dekādē bija Viļakas padomju saimniecībā, kur no govs ieguva tikai 5,3 kilogramus piena. Maijā Kupravā sāk skolas celtniecību, kas “…būs devītā vidusskola mūsu rajonā...”, bet jūnijā Pokratā notika Balvu rajona 11.jauno tūristu salidojums, ko tiesāja A.Šnepers. Jūnijā Balvu sporta nometnē trenējās 38 smaiļotāji. Jūlijā pirmo reizi rajonā pulcējās LOTOS vienības, kas strādāja laukos. “Vaduguns” kausa izcīņā motokrosā uzvarēja Mārtiņš Serģis: “...Mārtiņam Serģim jubilejas sacensībās izcīnīta pirmā vieta bija viņa piektā pakāpšanas uz “Vaduguns” kausa izcīņas goda pjedestāla. Desmit “Vaduguns” motokrosos brāļi Serģi uz goda pjedestāla kāpuši desmit reizes, sešas reizes no tām iekarots visaugstākais pakāpiens...” Gada nogalē “Vaduguns” raksta par fermu 424 mājlopiem, kas nodota ekspluatācijā kolhozā “Krišjāņi”, un zāļu sēklas šķirošanas kompleksu KOS-0,5, ko tolaik dēvēja par lielāko piecgades celtni.
1979.gads. Februārī Viļakas pilsētas Tautas deputātu padome saņēma ceļojošo Sarkano karogu par labāko rezultātu militāri patriotiskajā audzināšanā, aiz sevis atstājot Kubulu un Ploskenes ciema deputātu padomi. Martā pirmo reizi rajonā noorganizēja ateistu salidojumu, bet aprīlī Žīguru MRS kolektīvs atbalstīja maskaviešu aicinājumu – rīkot V.I.Ļeņina 109.dzimšanas dienai veltītu komunistisko sestdienas talku: “...katrs talcinieks nolēmis padarīt vairāk nekā jebkad...” Jūnijā turpinājās Kupravas vidusskolas celtniecība. “Vaduguns” tolaik rakstīja, ka skolā mācīsies 660 skolēni (skolu atklāja oktobrī, tās celtniecība izmaksāja 840 000 rubļu). No 3. līdz 5.augustam Balvos notika XI Lauku sporta spēles smaiļošanā un kanoe airēšanā, kurās balvenietis Māris Grodņa 1000 metru distancē izcīnīja otro vietu, aiz sevis atstājot pieredzes bagātus airētājus. Novembrī Balvos atklāja jaunu bērnudārzu ar 280 vietām, bet rugājieši svinēja jurģus jaunajās kantora telpās (tagadējā pašvaldības ēka). Tāpat novembrī atklāja Kupravas vidusskolu.

Tie bija “Vaduguns” ziedu laiki

1979.gadā savu karjeru laikrakstā “Vaduguns” uzsāka žurnāliste MARUTA SPRUDZĀNE, kura darbam šajā preses izdevumā veltījusi 45 gadus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigas un astoņdesmito gadu sākumu viņa atceras kā laikraksta “Vaduguns” ziedu laikus, kad tā tirāža pārsniedza 11 tūkstošus eksemplāru.

Par laikraksta “Vaduguns” žurnālisti sāki strādāt 1979. gadā – gandrīz uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas. Kā tas notika?
– Vidusskolas pēdējā klasē vēl īsti nezināju, par ko gribu kļūt. Zināju tikai to, ka nestudēšu, kur jāmācās matemātika, fizika un ķīmija. Nolēmu, ka varētu kļūt par žurnālisti, jo skolas gados rakstīju sienas avīzei. Sešus gadus studēju žurnālistiku neklātienē. Būtībā “Vaduguns” ir mana trešā – visilgstošākā – darbavieta, jo neilgu laiku pēc skolas pastrādāju gan Balvu maizes kombinātā, gan “Elektrotīklu” grāmatvedībā. Tad kādā dienā mani uzrunāja “Vaduguns” redaktors Vitālijs Sanders, aicinot nākt korektores vietā, kura grasījās aiziet no darba. Skolas gados jau biju sadarbojusies ar “Vaduguni”, iesūtot redakcijai mazus rakstiņus. Tā sāku strādāt – sākumā gan kā korektore, gan kā žurnāliste.
Par kādām tēmām tolaik rakstīji?
– Darbojos Lauksaimniecības nodaļā un man tas ļoti patika. Tā bija reālā lauku dzīve – varēju braukt uz fermām, tīrumiem, tikties ar cilvēkiem. Man, kā jaunam cilvēkam, tas ļoti patika. Tolaik patiešām daudz ko iemācījos. Par lauku tēmu patika rakstīt visu darba mūžu, ko pavadīju “Vadugunī”.
Tolaik avīze atspoguļoja arī komunistiskās partijas kongresu un plēnumu lēmumus. Vai par tiem rakstīji arī Tu?
– Tas bija padomju laiks, ar savām politiskajām nostādnēm, ko sauca par darbaļaužu komunistisko audzināšanu. Protams, tajā laikā prese lika uzsvaru uz PSKP kongresu un plēnumu lēmumiem, atspoguļoja piecgades plānu un uzdevumu izpildi. Tā laika prese kopumā un arī vietējais laikraksts nevarēja pastāvēt bez šādiem lozungiem. Ar partijas lēmumu un to skaidrojumu atspoguļošanu vairāk nodarbojās avīzes “Partijas dzīves nodaļa”. Es rakstīju par cilvēku ikdienas darba dzīvi laukos. Protams, visa šī informācija izskanēja caur partijas lozungiem. Galvenais bija atspoguļot darba ražīgumu, jo Balvi bija lauksaimniecības rajons ar divām galvenajām jomām – piena un gaļas ražošanu, nedaudz arī linkopību. Kad uzrakstīju kādu rakstu, piemēram, par fermu, tam vēlāk piekarināja kādu no rubrikām: “PSKP kongresa lēmumi dzīvē”, “Pārtikas programmas īstenošana”, “Sociālistiskās sacensības rezultāti” un tamlīdzīgi. Atceros, ka bija tāds PSKP CK plēnuma lēmums, kas izklāstīja arī rajona avīzes uzdevumus. Tika uzsvērts, ka padomju saimniecībās un kolhozos vidējam izslaukumam no govs jābūt vismaz trīs tūkstošiem litru. Tas nav liels izslaukums, taču Balvu rajonā ar to gāja grūti. Protams, atsevišķas fermas sasniedza pat labākus rezultātus, tomēr mūsu rajons bija viens no pēdējiem republikā. Arī graudu ražas bija zemas un ar linu audzēšanu gāja ļoti grūti. Atsevišķas saimniecības kritizējām īpaši daudz. Nereti, atsaucoties uz kritiska rakstura vēstulēm, braucu reidos skatīties, kas notiek fermās vai uz lauka. Dažkārt turp devos kopā ar agrorūpnieciskās apvienības rajona lauku speciālistiem, dažreiz pievienojās arī partijas komitejas un komjaunatnes pārstāvji, kuri arī bija atbildīgi par laukos notiekošo.
Kā tajos gados izpaudās cenzūra? Vai gadījās, ka kādu rakstu neļāva publicēt?
– Es personīgi neatceros, ka kāds mans raksts būtu pilnībā atsviests atpakaļ. Kopumā žurnālistu darbs tolaik un tagad daudz neatšķīrās tajā ziņā, ka pašam bija jāplāno, jāseko līdzi notikumiem un jādomā, ko un kā rakstīt. Bija redaktoru uzdevumi, bija rindu plāni – 1200 rindas mašīnrakstā mēnesī. Visus materiālus rakstījām ar roku, ko mūsu mašīnrakstītāja Austriņa, veiksmīgi pielāgojusies katra žurnālista rokrakstam, vēlāk drukāja uz rakstāmmašīnas, un pēc tam atdevām redaktoram. Ja arī tekstā kaut kas nebija, kā vajadzēja, tad to izlaboja redaktors. Atbildīgā sekretāre un redaktors atbildēja par to, kā avīzē viss izskatīsies kopumā. Kritiku no augstākajām instancēm, ja tāda bija, saņēma un par laikraksta saturu atbildēja redaktors. Neatceros, ka mani kādreiz bārtu par to, ka kaut ko esmu uzrakstījusi galīgi greizi.
Atšķirībā no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem, tagad visu rakstām datorā, fotogrāfijas pirms publicēšanas arī vairs nav jāizgatavo papīra formātā…
– Ja tagad datorā vienā mirklī var uzrakstīt vai nodzēst kādu teksta rindiņu, tad agrāk tas bija smags un sarežģīts tehnisks darbs, ko veica mūsu mīļās tipogrāfijas darbinieces, kuras savu darbu mīlēja un prata. Pirms avīzes drukāšanas katru teksta rindiņu atlēja metālā – to nebija tik viegli izlabot. Tas, kā izskatīsies virsraksti, kur tekstā novietos fotogrāfiju, lēma ne tikai atbildīgā sekretāre un redaktors, salikums tapa kopdarbā ar tipogrāfiju. Abi kolektīvi bija tik ļoti saliedēti, ka lasītāji reizēm mūs neatšķīra, – viņiem šķita, ka tipogrāfija un redakcija ir viens un tas pats. Savukārt mūsu fotogrāfa Roberta Priedeslaipas bildētās fotogrāfijas sākumā sūtījām uz Rīgu, kur tās atlēja metālā, piestiprināja atbilstoša formāta un biezuma koka klucīšiem un tad pa pastu atsūtīja mums, lai varētu tās pievienot rakstam. Lai gan tekstu it kā varētu publicēt jau nākamajā dienā, fotogrāfiju dēļ to varējām darīt tikai pēc nedēļas vai pusotras.
Atšķirībā no mūsdienām, kad žurnālistu darbu ierobežo Datu aizsardzības likums, tolaik visus dzērājus, huligānus un citus pārkāpējus drīkstēja saukt vārdos un uzvārdos…
– Ļoti novērtēju, ka tajā laikā nevajadzēja apsvērt, vai kritizējot cilvēkus drīkstu nosaukt vārdā un uzvārdā. Uzskatu, ka kritizējām diezgan daudz. Rajona līmeņa sapulcēs, kurās rajona lauksaimniecības speciālisti uz pārrunām izsauca vienas vai vairāku saimniecību vadītājus, direktorus un speciālistus, drīkstēja piedalīties arī prese. Šīs sarunas dažkārt bija ļoti asas un visus drīkstējām saukt vārdos. Varējām rakstīt par to, ka fermā nav pabarotas un izslauktas govis, teļi nav padzirdīti, jo slaucējas ir aizdzērušās vai kaut kur aizklīdušas. Visi tika saukti vārdos. Rakstījām par pārkāpumiem, alkohola lietošanu, par piesavināšanos, disciplīnas pārkāpumiem. Rubrikā “No biedru tiesām” informāciju iesniedza paši darba kolektīvi. Ja kāds darbinieks bija kaut ko nogrēkojies, izskatīja viņa lietu, reizēm piespriežot soda mēru “publikācija “Vadugunī””. Publicējām arī to cilvēku vārdus un uzvārdus, kuri bija nonākuši atskurbtuvē. Rakstījām daudz kritikas par to, kas notiek darbavietās. Viss bija atļauts. Žurnālistam bija tikai jātur acis un ausis vaļā, jābrauc un jāraksta. Tagad šķiet smieklīgi, ka nedrīkstam publicēt vārdu pat tiem, kuri pārsnieguši ātrumu vai izdarījuši kādu citu pārkāpumu. Manuprāt, šis Datu aizsardzības likums ir par daudz pārspīlēts. Tāpat atceros tā laika vadītājus ar lielisku stāju un izkoptu valodu. Tas viss bija, pateicoties tā laika kadru politikai. Tagad, pēc daudziem gadiem, varam pārliecināties, kas notiek, kad šādas kadru politikas un kopīga skatījuma uz valstī notiekošo nav – trūkst kadru medicīnā, skolās un citās jomās. Toreiz partija prata plānot uz priekšu, paredzēt, kas nākotnē strādās vienā vai otrā vietā. Šo svarīgumu sapratu tikai vēlāk, jo tolaik tas nešķita nekas īpašs.
Kā kopš tiem laikiem mainījušies laikraksta “Vaduguns” lasītāji?
– Septiņdesmito gadu beigas un astoņdesmito gadu sākums bija “Vaduguns” ziedu laiki. Tirāža sasniedza 11 tūkstošus eksemplāru. Nekad vairs tā nav bijusi tik liela. Dažādu apstākļu dēļ turpmākajos gados tirāža ir tikai samazinājusies. Agrāk lasītāji mums rakstīja daudz vēstuļu. Laikrakstam bija plašs ārštata autoru loks. Gan ražošanas uzņēmumos, gan saimniecībās bija nodibinātas preses grupas, kuras sūtīja avīzei rakstiņus par to, ko saražojuši, kā izpildīts piecgades plāns utt. Protams, šo informāciju žurnālistam vajadzēja apstrādāt, papildināt, bet tas palīdzēja mūsu darbā. Lasītāji daudz ko stāstīja žurnālistiem, ieteica, ko uzrakstīt. Tagadējos laikos presi vairs tik ļoti neņem par pilnu, tai vairs nav tādas ietekmes, jo tagad jebkurš, kam nav slinkums, var rakstīt un fotografēt. Ir sociālie tīkli. Tas viss informāciju izšķīdina, padarot to mazāk vērtīgu.
Ja Tu būtu pabeigusi vidusskolu šogad, vai atkal izvēlētos žurnālistes profesiju?
– Grūti pateikt, bet domāju, ka jā. Mans darbs man patīk. Iepriecina, ka cilvēki žurnālistu vairāk vai mazāk gaida. Dažkārt viņiem gribas parunāt un izstāstīt. Žurnālists var ieiet tik daudzās mājās, uzzināt tik daudz ko. Bez šī darba nekad nebūtu izpratusi, kāda ir lauku saimniecību dzīve, kas notiek fermās, kā izskatās lauku mājās un dārzos. Redzēts ir ļoti daudz. Tas palīdz iepazīt un izprast cilvēkus, jo viņi nebūt nav tādi, kādi šķiet pirmajā acu uzmetienā. Tieši laukos dzīvo tie godīgākie un patiesākie cilvēki. Turpretim vadībā strādājošie ir ļoti slīpēti. No tiem, kuri smaida un runājot meldiņu kā medu lej, ir jāuzmanās īpaši…

Saņem sveicienus jubilejā. Vasaras sākumā, sava skaistā piemājas dārza puķu ieskauta, Maruta kopā ar draugiem un radiem nosvinēja 65 gadu jubileju. Sirsnīgus sveicienus un ziedu klēpjus viņa saņēma arī no redakcijas kolēģiem.

Vai Balvos patiešām dzīvojuši mamuti?

 Apliecinot, ka laikrakstā atspoguļoja ne tikai partijas lēmumus un sociālistisko sacensību, 1970.gada decembrī lasāma sensacionālā ziņa: “17.novembrī Balvu rajona Kraukļu ciema “Cūkusalas” grantsbedrēs 39.ATU šoferis Imants Priedeslaipa pamanīja neparastu priekšmetu, kas izrādījās mamuta ilknis.” Interese par šo vēsturisko atradumu nav mazinājusies arī mūsdienās. Par to liecina šovasar “Vadugunī” publicētais raksts “Izliek apskatei mamuta ilkņa fragmentu”. Lai šī vēstures liecība saglabātos nākamajām paaudzēm, par to ilgus gadus rūpējās bijusī Balvu Novada muzeja galvenā krājumu glabātāja un ilggadējā “Vaduguns” lasītāja INNA VALUTIS.

Inna atklāj, ka “Vaduguni” lasa kopš bērnības, kad to abonēja vecāki. Tomēr par to, ka apkārtnē atrasts mamuta ilknis, uzzināja nevis no vietējā laikraksta, bet gan apmeklējot skolas muzeju. Kopš 1990.gada, kad pati kļuva par muzeja galveno krājuma glabātāju, Inna rūpējās arī par šī nozīmīgā atraduma uzglabāšanu. Ja mūsdienās telpās, kur atrodas eksponāti, nodrošina gan atbilstošu gaisa temperatūru, gan mitrumu, pagājušā gadsimta beigās tos saglabāt sākotnējā stāvoklī bija sarežģītāk. “Kad muzejs vēl atradās vecajā glābšanas stacijas ēkā, kur paši kurinājām krāsni, neko par tādu temperatūras režīmu nezinājām,” atceras Inna. Taču, būdama vēsturniece, viņa nereti apmeklēja Pleskavas un Pēterburgas muzejus, kur, uzdodot darbiniekiem jautājumus, vairāk uzzināja par pareizu eksponātu uzglabāšanu: “Sapratu, ka tos nedrīkst turēt pārāk mitrās telpās, tāpēc ilkni glabāju, saudzīgi ietītu kokvilnas audumā, un tādējādi tam gadu gaitā nekas slikts nav noticis.”
Bijusī muzeja darbiniece stāsta, ka visus “Vaduguns” rakstus vienmēr lasījusi ar interesi. Izlaidusi tikai padomju laikos publicētos komunistiskās partijas plēnumu un kongresu lēmumus, jo pati tolaik strādāja par instruktori partijas komitejā: “Negribējās atkal lasīt to, ko visu dienu runāju darbā.” Inna labprātāk uzzināja par vienkāršiem darba darītājiem un vietējiem notikumiem. Viņai patika, ka agrāk visus pārkāpējus, dzērājus un huligānus drīkstēja saukt uzvārdos, ne tā, kā tagad. “Uzskatu, ka arī mūsdienās laikraksta rubrikā “Policijas ziņas” visus pārkāpējus vajadzētu nosaukt uzvārdos. Varbūt tad viņi aizdomātos!?” spriež lasītāja. Inna neslēpj, ka agrāk “Vaduguns” saturs viņai šķita interesantāks. Turklāt šobrīd avīzi izkonkurē internetā lasāmās ziņas. “Taču interneta ziņas arī ir diezgan vienpusējas. Savukārt mūsu avīzē gribētos vairāk lasīt par pazīstamiem, vietējiem cilvēkiem, par organizācijām un darbavietām, arī par pašvaldības darbu. Savukārt pašvaldības izdevuma “Balvu Novada Ziņas” izdošanu uzskatu par naudas šķērdēšanu,” pārliecināta pensionāre.

Iespējams, vērtīgākais vēsturiskais muzeja eksponāts. Kopš 1970. gada mamuta ilkņa fragments tiek uzglabāts kā viens no nozīmīgākajiem Balvu Novada muzeja ieguvumiem.

Vakaros lasīja iekārtu instrukcijas

 1973.gadā Balvu vidusskolā par fizikas skolotāju sāka strādāt ilggadējā “Vaduguns” lasītāja MARIJA BLEIVE, bet 1977. gadā viņa darbu turpināja jaunuzceltajās Balvu vidusskolas telpās (šobrīd Balvu Valsts ģimnāzija). Laiku, kad pārcēlās uz jauno skolu, pensionētā pedagoģe atceras kā diezgan sarežģītu un izaicinājumiem pilnu.

“Kad dēlam apritēja tikai trīs mēneši, toreizējā izglītības nodaļas vadītāja Lilija Baune pierunāja mani nākt strādāt skolā par fizikas skolotāju. Drīz vien sāku abonēt arī laikrakstu “Vaduguns”. Tas viss notika 1973. gadā,” atmiņās dalās bijusī skolotāja. Pensionētā pedagoģe labi atceras arī veco Balvu tipogrāfiju, jo, ejot uz darbu, bieži gāja tai garām.
M.Bleive bija uzticama laikraksta “Vaduguns” lasītāja, līdz to liedza darīt pirms dažiem mēnešiem veiktās acu operācijas: “Pagaidām to nevaru, varu izlasīt tikai virsrakstus, bet agrāk “Vaduguni” lasīju regulāri.”
Pirmo mācību gadu jaunuzceltajā Balvu vidusskolā bijusī pedagoģe atceras kā ļoti sarežģītu: “Fizikas kabinetam saveda pilnīgi jaunas, vēl kastēs sapakotas iekārtas, jo visas vecās atstājām iepriekšējā skolā. Mums bija visjaunākās un modernākās ierīces – elektroniskās, dažādi konstruktori, kādu vecajā skolā nebija. To visu vajadzēja apgūt no nulles, jo šīs ierīces nepārzināju. Tādēļ vakaros lasīju instrukcijas krievu valodā un mācījos. Nebija viegli. Arī kabinetu vajadzēja iekārtot, visu salikt skapjos un atcerēties, kur kas novietots. Stundas nāca viena pēc otras, un bija jāzina, kurā stundā ko rādīšu. Visam pirms stundas jau bija jābūt uz galda.”
Taujāta, kā padomju propaganda ietekmēja tā laika skolotāju darbu, M.Bleive stāsta, ka skolēniem klasēs bija jāvada politinformācijas. Lai tām sagatavotos, obligātā kārtā nācās apmeklēt skolā organizētās partijas sapulces, kaut arī viņa pati nebija komunistiskās partijas biedre: “Kolēģi, komunisti, gāja uz tām sapulcēm, bet mēs, kas nebijām partijas biedri, burkšķējām: “Kāpēc mums arī jāiet?” Mums atbildēja, ka apspriežam politiskus jautājumus un visiem tas jāzina, jo klasēs būs jāvada politinformācijas. Atceros, ka šajās sapulcēs ar gariem jo gariem referātiem uzstājās skolotāja Jevgēnija Cunska, kuras vīrs strādāja partijas komitejā. Ierosinājām, lai saīsina tos referātus, jo mums ir garlaicīgi. Bet viņa atbildēja, ka nevar, jo skolotājiem šī informācija jāzina visos sīkumos.” M.Bleive atceras, ka arī studiju laikā augstskolā apguva obligāto studiju priekšmetu “Zinātniskais komunisms”. “Taču profesore Lasmane īpaši stingri nepārbaudīja mūsu zināšanas,” viņa piebilst.
M.Bleive neslēpj, ka, viņasprāt, mūsdienās laikraksts “Vaduguns” informāciju atspoguļo daudz atklātāk nekā padomju gados: “Tikai pēdējā laikā avīžu rakstos mēs pārāk daudz priecājamies. Tas ir labi, bet pazūd informācija par cilvēku darbu, ko viņi dara. Gribētos vairāk zināt, kā mūsu iedzīvotāji ikdienā strādā, biežāk lasīt par vienkāršiem darba rūķiem, piemēram, mazajām zemnieku saimniecībām. Gribas zināt arī par jauniešiem, ko viņi dara.”

Aktīva joprojām. Pensionētā pedagoģe Marija Bleive  aizvien iesaistās pilsētas kultūras dzīvē un ir aktīva rokdarbu studijas “Mežģis“ dalībniece. Ilgus gadus viņa dejoja deju kopā “Atvasara”, kā arī dziedāja korī. Tikai pēdējos mēnešos bijusī skolotāja nedaudz samazinājusi aktivitāšu skaitu, lai saudzētu operētās acis.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1807199496437777