1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
23-05-2024
Vārdadienas šodien: Ilvija, Marlēna, Ziedone

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (12.01.2024.)

“Ir zemu jākāpj, lai var augstu redzēt”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Nebaidās peldēt pret straumi un dara

 

“Vieni runā, citi dara. Mēs darām. Mums ir milzīgs ogrēniešu atbalsts, kuri redz un novērtē ieguldīto darbu. Es esmu savas dzimtās vietas patriots, un mans patriotisms vērsts uz to, ka es neesmu ‘pret’. Neesmu pret krieviem, neesmu pret kaut ko. Es esmu ‘par’ kaut ko. Es esmu par Ukrainu, kurai cenšamies palīdzēt maksimāli daudz, esmu par saviem novada iedzīvotājiem, kuriem mēģinām radīt pievilcīgus apstākļus, lai viņi paliktu un dzīvotu šeit. Lai arī reizēm nākas iet pret straumi, mēs vienalga darām,” teic Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis.

Kopš pēdējās administratīvi teritoriālās reformas 2021.gadā Ogres novads atgriezies vecā Ogres rajona robežās, apvienojot Ogres, Ikšķiles, Lielvārdes un Ķeguma novadu pašvaldības. Tas bija pareizs lēmums?
– Pareizs, bet noildzināts. Laikā, kad pastāvējām kā Ogres rajons, jau bija izveidota infrastruktūra, sakārtots ceļu tīkls, darbojās izglītības, kultūras un citas pārvaldes. Mehānisms strādāja. 2009.gadā to visu nojaucām un šobrīd atkal esam nonākuši turpat. Ja sākotnēji nebūtu radījuši mazās ķeizarvalstiņas, bet uzreiz veidojuši spēcīgu, ekonomiski pastāvīgu novadu rajona robežās, mēs nezaudētu laiku.
Tagad varat lepoties ar lielākā Latvijas novada statusu, kurā pēc jaunākajiem datiem dzīvesvietu deklarējuši teju 62 tūkstoši iedzīvotāju. Tas, ka esat lielākie, jums dod priekšrocības?
– Nē, priekšrocības nedod, bet lielāku atbildību gan. Es nesūdzos par savu novadu, bet man žēl par to Latvijas bildi kopumā, kad mēs nedomājam tālredzīgi. Daudzreiz esmu dzirdējis jautājumu, – kāpēc mēs atpaliekam? Latvija atpaliek savas domāšanas dēļ – mēs neredzam soļus uz priekšu.
Ogres pilsētā un novadā ilgus gadus bijis pozitīvs iedzīvotāju mehāniskais pieaugums jeb migrācija. Tātad tas ir novads, kurā cilvēki grib dzīvot…
– Pēdējos gados iedzīvotāju mehāniskais pieaugums radies Ukrainas notikumu kontekstā. Ogres novada pašvaldība aktīvi darbojas un palīdz kara skartajai valstij – pats esmu vedis un bijušajos bērnudārzos, pansionātos izmitinājis ukraiņu karavīru ģimenes, lai ukraiņi varētu karot un cīnīties. Lai viņiem nav jādomā, kas notiek ar viņu tuviniekiem. Katru otro mēnesi braucam uz Ukrainu un vedam pa sešām automašīnām, kuras sagādājam ar uzņēmēju atbalstu. Ja kāds vēlas piedalīties, esam gatavi aizvest automašīnas līdz frontei, kur tās nododam un braucam atpakaļ. Mēs to darām regulāri. Bet kopumā pozitīvo pieaugumu panākam ar centieniem Ogres novadu veidot saviem iedzīvotājiem. Mēs domājam tālredzīgi un strādājam pie objektiem, kas veltīti attīstībai.
Kādi tie ir?
– Pēdējie jaunākie objekti ir Ogres bibliotēka un valsts ģimnāzija. Esam uzbūvējuši šobrīd Latvijā jaunāko skolu ar manēžu, četrām sporta zālēm, brīnišķīgām mācību klasēm un mūsdienīgu aprīkojumu. Mums pirmo reizi nebija jāmeklē pedagogi, jo viņi stāvēja rindā un varējām izvēlēties. Bērni grib mācīties un skolotāji grib mācīt. Mēs vairs nezaudējam daudzus skolēnus, kuri iepriekš brauca iegūt izglītību uz Rīgu. Jā, kāds varbūt teiks, ka jaunas skolas nevajag būvēt, bet mēs arī konkurējam savā starpā, starp novadiem. Svarīgākais ir tas, ka šeit piedāvājam labas kvalitātes pakalpojumu un skolēni Ogres Valsts ģimnāzijā iegūs labu izglītību. Tas ir garants tam, ka tad ģimene paliks un dzīvos šeit, jo viņi te redz savu nākotni. Vēl priecājamies par bērniem, kuri savu brīvo laiku cenšas pēc iespējas vairāk pavadīt mūsu jaunajā bibliotēkā. Šie abi objekti projektēti un pārdomāti četrus gadus. Esmu pārliecināts, – ja domājam ilgtermiņā, tas vainagojas ar rezultātu un novada iedzīvotāji ir apmierināti.
Līdz ar jaunās, viedās bibliotēkas atvēršanu Ogrē tās apmeklētāju skaits esot pat trīskāršojies…
– Tā tiešām ir. Manuprāt, pats galvenais ir saprast iedzīvotāju vajadzības. Mums katram ir savas prioritātes, kas ar laiku mainās. Jaunajā bibliotēkā nodalījām bērnu un pusaudžu lasītavas, un tas nesa augļus, jo tagad ir pieplūdums abās. Esam padomājuši arī par māmiņām ar maziem bērniem – ir pārtinamie galdi, istaba, kurā mazākie apmeklētāji var paspēlēties vai parāpot. Tajā pašā brīdī otrs bērniņš var palasīt grāmatu vai pakāpelēt pa klinšu sienu, kas arī ir jaunums mūsu bibliotēkā. Piemēram, pusaudži atzinīgi novērtējuši iespēju sēdēt uz palodzes un lasīt, par ko mūsu laikos skolā varēja dabūt pa pakausi. Veidojot šādus pakalpojumus un radot modernu vidi, mēs panākam to, ka cilvēki vēlas palikt un dzīvot šeit, Ogres novadā. Pasaules tendences ir tik dažādas. Viens cilvēks grib komunicēt, otram tas vispār nav vajadzīgs – viņš atnāk, paņem savu grāmatu ieskenē un aiziet. Bet ir jāpadomā par visiem. Bibliotēkā izveidota arī atsevišķa telpa, kurā var norunāt tikšanos, piemēram, ar arhitektu, kurš projektē jūsu māju, un izrunāt visas nianses. Vai arī kāds mazs uzņēmējs, kuram nav sava ofisa, vēlas noorganizēt sapulci. Bibliotēkas lasītāji šo iespēju var izmantot bez maksas, iepriekš rezervējot konkrētu laiku. Tā ir mūsdienīga vide, kurā cilvēks jūt, ka par viņu domā.
Tūkstošiem cilvēku Ziemassvētku laikā dodas skatīt skaistumu nevis uz Rīgu, bet tieši pie jums. Vācu žurnāls “Der Spiegel” Ziemassvētku rotājumus un pilsētu ierindojis starp visskaistāk izrotātajām pilsētām pasaulē. Kā radās šī ideja?
– Katrai pilsētai ir vajadzīga sava atpazīstamības zīme. Piemēram, Liepājai tā ir mūzikas festivāls “Liepājas Dzintars”, kuru apmeklē ļoti daudz cilvēku un šajā pilsētā atstāj savu naudu. Mēs ļoti labi zinām, – kur ir ekonomiski aktīvi cilvēki, tur ir arī finanšu resursi, bet, lai bizness dzīvotu, ir vajadzīga naudas aprite. Latviešiem ir tāds teiciens: zem guloša akmens ūdens netek. Es daudz esmu ceļojis pa pasauli, pabijis vismaz 120 valstīs un daudz redzējis. Man patika Nirnbergas piemērs, kad viņi izveidoja savu Ziemassvētku gadatirgu, ko veiksmīgi akcentēja. Sapratu, ka arī mēs varam tādi kļūt, jo tam ir ļoti labvēlīgi apstākļi – pilsēta ir ļoti kompakta, Ogrē ir gājēju iela, un mēs varam radīt atmosfēru, jo pats galvenais ir radīt sajūtas. Un, pastaigājoties pa gājēju ielu Ogrē, cilvēki šīs emocijas iegūst. Ziemassvētki ir reliģiozi svētki, un mēs nekautrējamies no Jēzus dzimšanas un silītes, nekautrējamies parādīt to, kas ir. Laiks pirms Ziemassvētkiem ir tumšais laiks, un tajā vēlamies ienest gaismu un siltumu. Tas arī ir mūsu veiksmes stāsts.
Savukārt žurnāla “Forbes” reitingā Ogre ieņem 13.vietu kā pievilcīgā pilsēta biznesam. Par to liecina arī fakts, ka biznesa inkubatorā ir augstākais atbalstīto uzņēmumu skaits. Kur slēpjas veiksmes atslēga?
– Daļēji tas saistīts arī ar Rīgas tuvumu, bet, protams, situācijas ir dažādas. Ogres novadā ir 16 pagasti, bet būtiski ir tas, ka mēs neslēdzam skolas, strādājam, lai katrā no tiem būtu izglītības iestāde un bērnudārza pakalpojums. Pat ja skolas uzturēšana ir nerentabla. Mēs pret to izturamies ļoti atbildīgi, jo katru no šīm skolām būvējuši cilvēki. Kāds ziedojis savu darbu, kāds sevi pašu, lai šī skola būtu. Jā, daudzu no viņiem vairs nav, jo izglītības iestāde uzcelta pirms 100, 140 gadiem, bet mēs vienalga izjūtam atbildību viņu priekšā. Šī skola nonākusi mūsu rokās, un tas ir cilvēku ziedojums, par ko jārūpējas. Otrkārt, ir jāsaprot – ja skolas pagastā nebūs, jauna ģimene nekad vairs neatnāks uz dzīvi tur, un agri vai vēlu šī vieta izmirs. Pieredze liecina, ka Ogres novadā pagastos, kuros 50., 60.gados skolas likvidēja, apdzīvoto vietu vairs kartē nav. Tas ir būtiski. Tas ir nacionālais patriotisms, kad tu esi daļiņa no kaut kā vesela. Šis pagasts ir daļa no Ogres novada, un Ogres novads ir daļa no Latvijas. Un nevar tas veselais eksistēt bez šīs daļiņas, tāpēc svarīgi par to rūpēties, lai tā plauktu un zeltu. Jā, šīs skolas ir nerentablas, jā, laukos skolēni izmaksā daudz dārgāk nekā lielajās pilsētas skolās. Bet mēs par to stāvam un cīnāmies, jo tā ir investīcija nākotnē. Strādājam pie tā, lai atsauktu atpakaļ cilvēkus, kuri aizbraukuši, jo mums pietrūkst darba roku. Mums izdodas, jo Ogres novads ir 1.vietā pēc atgriezušos cilvēku skaita.
Ko jūs viņiem piesolāt?
– Mēs dodam tādu dzīves līmeni, kāds ir Rietumos. Ja varam iedot labāku skolu un bibliotēku, nekā viņiem ir Rietumos, protams, tas rada interesi un piesaista. Ogre ir ļoti kompakta, šeit bērns uz jebkuru skolu var nonākt pa drošu vidi, salīdzinoši ļoti ātri un pats – bez vecāku palīdzības. Savukārt tiem, kuri dzīvo Rīgā, tas izdarāms daudz grūtāk, tur jau vajadzīga loģistika. Arī daudzi rīdzinieki ir pārcēlušies uz Ogri, jo viņiem dzīve pie mums šķiet simpātiskāka. Veiksmes atslēga ir kvalitāte.
Atbraucot uz Ogri un redzot jūsu modernās ēkas, rodas jautājums, – kādēļ vienā mazā valstī cilvēki tik dažādi dzīvo? Ļoti daudzas pašvaldības varētu tikai sapņot par to, kas ir jums.
– Tas ir domāšanas veids. Pirms bibliotēkas uzcelšanas pabijām bibliotēkās Itālijā un Francijā, guvām pieredzi un sapratni par to, ko gribam. Mēs bieži vien baidāmies peldēt pret straumi. Problēma ir tā, ka cilvēki ievēl deputātus un viņi tajos četros gados īstermiņā mēģina kaut ko izdarīt. Ja mums četru gadu laikā tapis projekts, tas nozīmē, ka to realizēs nākamo četru gadu laikā. Kļūda ir tā, ka bieži vien politikā negrib pieļaut pēctecību. Ja tās nav, tad arī šāds iznākums. Latviešiem grūti koncentrēties kopējam mērķim, mums vieglāk kādam aizrādīt. Lai realizētu savas idejas, mūsu pašvaldība aktīvi sadarbojas ar universitātēm, jo studenti uz lietām skatās citādāk nekā mēs. Daudzi no mums uzauguši padomju laikā, līdz ar to esam iemantojuši ierobežotu uztveri un to, kā redzam lietas. Savukārt jaunieši ir brīvāki un bez materiālās piesaistes. Viņi mētā idejas un nedomā par to, cik tas izmaksās. Mēs nospriežam, – tas izmaksās dārgi, to nevaram atļauties. Ieliekam sevi rāmī, kura jauniešiem nav. Uz katru projektu ejam ļoti lēnām, jo svarīgi apdomāt katru lietu, niansi. Bet, kad nonākam līdz galarezultātam, tas priecē.
Kā daudzām citām pašvaldībām, droši vien arī jums ir problēmas, kas prasa risinājumu. Kas ir tās, kas šobrīd sagādā vislielākās galvassāpes?
– Valdības kurss. Mēs bieži vien mētājamies, un tas nav labi. Ar bažām skatāmies uz izglītības reformu, jo tā tiešā veidā var ietekmēt budžetu. Manuprāt, ir nepareizi noteikt konkrētu bērnu skaitu klasē. Piemēram, arī Šveicē daudzās klasēs mācās 2-3 skolēni, bet skolas pastāv. Ja bērnu no mazām dienām ved projām no dzimtās vietas, tu ierādi ceļu, ka viņam jābrauc projām no turienes. Ja bērns pamatizglītību gūs savā pagastā, viņa pirmā mīlestība būs tur, pirmās atziņas par kaut ko – viņš atgriezīsies. Ja viss labais, kas ar viņu būs noticis, notiks kaut kur citur, tad viņš arī dzīvos tur. Latviskā identitāte slēpjas mūsu pagastos un lauku cilvēkos. Tie ir divi dažādi priekšstati par cilvēkiem, kuri dzīvo pagastos, un tiem, kuru mājas ir pilsētā. Daudzdzīvokļu mājā bieži vien viens otru nepazīst un nezina, kā kuru sauc, savukārt laukos pat zina vārdu kaimiņu sunim. Piederība ar dzimto vietu ir ļoti svarīga, jo, ja šo piederību noņemam, tad noņemam arī saknes ar to vietu, no kurienes cilvēks nāk. Tikai tad, kad mēs saglabāsim šo piederību dzimtajai vietai, cilvēks varēs izaugt kā pilnvērtīgs ozols vai liepa un īstens Latvijas patriots. Protams, Ogre ir valsts pilsēta, bet pagastos ir cita dzīve. Mums lauku cilvēkiem jānodrošina vajadzīgais pakalpojumu klāsts. Visos pagastos esam atstājuši pagastu pārvaldes, savukārt tajos, kuros tās bija likvidētas, atjaunojuši. Pagastu pārvaldēm jābūt, jo cilvēkam vajadzīgs kontakts ar varu. Apvienojot pārvaldes, attālinās vara no iedzīvotāja, un tas nav pareizi. VARAM ministrija uzskata, ka katrā pagastā nav vajadzīgas pārvaldes, taču mēs domājam savādāk, un arī šajā gadījumā mazliet peldam pret straumi. Jā, apvienojot pagastus, nedaudz ieekonomēsim, bet, pats galvenais, mēs pazaudēsim kontaktu ar cilvēku. Reformai mērķis bija, lai kļūtu tuvāk iedzīvotājam, bet rezultātā sanāk otrādi. Un, ja tu to redzi, tad tas nav pareizais ceļš.
Sarunas laikā bieži pieminat peldēšanu pret straumi…
– Jā, nereti man nākas iet pret straumi, jo uzskatu, ka tā ir pareizi. Es nodarbojos ar cīņām, esmu militārās tuvcīņas speciālists. Visu laiku esmu mēģinājis nonākt līdz zināmam līmenim, trenējies un trenējis citus gandrīz katrā kontinentā. Es arī nebaidos no valdības – atļaujos kādreiz izteikties, jo uzskatu, ka mans patriotisms slēpjas ne vien tajā, ka mīlu savu valsti, bet arī tajā, ka turos pretī nejēdzībām. Diemžēl daudzi no tiem, kas sēž Saeimā, sen pazaudējuši kontaktu ar zemi un savu tautu. Pēdējā laikā valstī pieņemti dažādi populistiski lēmumi, kas labumu noteikti nedos. Cilvēki no Rīgas brauc projām, viņi negrib tur dzīvot, jo pilsēta kļuvusi bezpersoniska. Visur darbojas dabas likumi – izdzīvos tas, kas cīnīsies. Bet bez cīņas nav uzvaras.
Daudzi Latvijas iedzīvotāji Jūs zina ne vien kā novada domes priekšsēdētāju, bet arī kā profesionālu militārās tuvcīņas pasniedzēju. Vai rakstura īpašības, kas vajadzīgas sportā, noder arī politikā?
– Jā, palīdz turēt sitienu (smejas). Pēdējā laikā daudziem liberāļiem esam kļuvuši par mērķi, un tas nozīmē tikai to, ka esam uz pareizā ceļa. Ja liberālisti mani uzslavētu un teiktu, – Helman, baigi labi, likvidēji to un šito pagastu, skolu, tu izpildi visu, ko sakām. Tas nozīmētu tikai to, ka neesmu uz pareizā ceļa. Ja politiskie konkurenti un ideoloģiskie pretinieki cīnās pret tevi un tevi izvēlas par galveno mērķi ne tikai reģionā, bet visā valstī, tas nozīmē, ka visu dari pareizi. Tas ir galvenais rādītājs. Daudzi no viņiem runā par to, ko mēs jau sen esam izdarījuši. Un tā ir tā starpība. Laukos viegli izsekot padarītajam vai nepadarītajam, jo darbi runā paši par sevi. Un, ja es ienāku skolā, kur man nāk pretī smaidīgs pedagogs un smaidīgs skolēns, tas nozīmē tikai vienu – investīcijas (33 miljoni, kas ieguldīti skolā) bijušas pareizas. Ja mēs bērniem neiedosim izglītību, nekā nebūs. Viņiem varam atstāt naudu, mājas, kaut kādu bagātību, bet tas viss ātri vien tiks palaists uz ūtrupi, jo nebūs izglītības un sapratnes, kā ar to visu rīkoties. Vienīgais, ko mēs varam iedot, tā ir izglītība. Un tas ir pareizais ceļš.

Galvenais uzdevums – lai prieks vairo prieku

Tūkstošiem cilvēku, kas vēlas sajust brīnumainu gaisotni un sirdī noķert maģisku sajūtu, gada izskaņā dodas ciemos uz Ogri, kas gaida ar pavisam jauniem Ziemassvētku rotājumiem un nebijušām gaismas instalācijām. Ne velti Ogre tiek novērtēta kā viena no visskaistākajām un mirdzošākajām Latvijas pilsētām šajā svētku gaidīšanas laikā, kas gan maziem, gan lieliem atnes svētku prieku un liek noticēt brīnumiem! Galvenais šī prieka radītājs ir Ogres novada būvvaldes pilsētvides mākslinieciskais vadītājs Dāvids Zaķis ar savu radošo komandu, kurš tur roku uz pulsa un ir pārliecināts, – svētkiem būt!

 

Uzsvars uz latviskumu
Vieni no redzamākajiem un pamanāmākajiem Dāvida un viņa radošās komandas darba augļiem ir oriģinālie un mūsdienīgie Ziemassvētku rotājumi Ogrē un novadā. Tūkstošiem cilvēku no tuvākām un tālākām Latvijas pilsētām un ārvalstīm Ziemassvētku laikā pēc skaistām emocijām dodas nekur citur, kā uz Ogri. Un visi kā viens atzīst, ka tieši te vairāk nekā jebkur citur redzams un jūtams īpašais latviskais piesitiens. Pilsētvides mākslinieciskais vadītājs neslēpj, – viss sākas ar idejām, kuru radošajai komandai nudien netrūkst: “To ir vairāk nekā pat šobrīd iespējams realizēt. Un tas ir labi, ka ir daudz ideju. Jāatceras, ka mūsdienu pilsētvide ir prasīga, tādēļ noformējuma dizainam jābūt augstvērtīgam.”
Domājot par Ziemassvētku noformējumu, viņa un radošās komandas virsuzdevums ir patriotisms un latviskās dzīvesziņas popularizēšana. “Ogres centrālā egle šogad izdaiļota ar latvju zīmēm, Liepu alejā gaismu uzsvars likts uz liepu lapu fragmentiem. Katrā novada pilsētā cenšamies uzsvērt un parādīt tās identitāti un, protams, veicināt patriotiskās noskaņas. Šogad ir daudz jauninājumu, un man patīk visi gaismas objekti, bet favorīts tomēr ir Lielvārdes jostas fragments pie Lielvārdes parka, kas veidots kā 3D tunelis. Te ļoti labi redzama mūsu latvju vienkāršība, rezultāts izdevies patiešām lielisks. Būtībā katrs pilsētvides noformējums ir kā izziņa un reizē arī kā atgādinājums par mūsu piederību Latvijai, un iedvesma ar to lepoties,” uzskata Dāvids Zaķis.

Rezultāts, kas priecē acis un sirdis
Dāvids un viņa radošā komanda ik gadu izanalizē un izvērtē katru gaismas objektu, pievēršot uzmanību lietām, kas vēl jāpapildina vai jāuzlabo. Šī gada rezultāti jau apkopoti un pamazām jāsāk domāt par nākamā gada plāniem. “Intensīvākais darba posms mums ir aptuveni divus mēnešus pirms Pirmās adventes, kad notiek realizācijas posmu izstrādāšana, saskaņošana, izvērtēšana. Pašam vislabāk šajā darba procesā patīk galarezultāts, kad redzu iedzīvotāju labās atsauksmes un prieku, lasu komentārus un jūtos gandarīts par cilvēku sajūsmu, jo viņi pamanījuši un novērtējuši to, ko darām. Piemēram, kāds Ikšķiles iedzīvotājs komentārā paudis cerību, ka varbūt ar latviskajiem rotājumiem arī viņu pilsētā ienāks latviskums. Mēs, protams, to liekam aiz auss. Bet novads ir liels, un mēs esam visbagātākais novads ar iedzīvotājiem, tā ka darba pietiek,” apliecina Dāvids.

Klātesošs visos darba posmos
Lai nonāktu līdz mākslinieciski augstvērtīgam rezultātam, ko vislabāk novērtē novada iedzīvotāji un viesi, jāiegulda milzīgs darbs – jāveido tehniskie zīmējumi, jāizstrādā detalizācijas stiprinājumiem, jāapzina piegādātāji un izpildītāji, jānoformē visi dokumenti, jāpadomā arī par dekoru ilgmūžību un uzglabāšanas specifiku. Dāvids atzīst, ka savā darbā izmanto īpašu piegājienu. Viņš ir klātesošs pilnīgi visos posmos – komunicē ar cilvēkiem, kuri izvieto vai tin rotājumu lampiņas, un noteikti uzklausa darba darītāju viedokļus. Arī ražošanas procesos dzirdama Dāvida un viņa komandas klātbūtne, kad visi tur roku uz pulsa, lai izlolotā vīzija ir redzama un saprotama visiem. Kad Pirmajā adventē pilsētā un novadā iedegas visas egles un dekorācijas, Dāvida vislielākais darbs ir beidzies, spriedze un smagums samazinājušies līdz minimumam un var uzelpot. Taču tas nenozīmē, ka var atslābt, jo regulāri jāapseko objekti un jāskatās, lai nav instalāciju bojājumu no vides un laikapstākļiem. “Saskaroties ar izpildītājiem, darba īstajiem darītājiem, arī man rodas izaicinājums savā mājā pamēģināt aptīt koku vai izvietot gaismas instalācijas, protams, atbilstoši savam budžetam. Tas nekas, ka darba dēļ man svētki aizkavējas. Es vienalga mēģinu iegūtās zināšanas pielietot un patentēt. Man tas patīk,” apliecina pilsētvides mākslinieciskais vadītājs.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

NeSalauztā sirdslīnija (05.01.2024.)

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

“Lido, un pasaule plašāka vērsies”

 Jebkura atkarība ir slimība, kas grauj ne tikai cilvēka fizisko un psihisko veselību, bet rada izmaiņas arī personībā, ietekmē sociālo statusu un nereti liek pārtrūkt pēdējai dzīves stīdziņai… Katram, kurš cieš no atkarības, ir arī savs kritiskais punkts, cik zemu jākrīt.
Šajā publikācijā sarunā ar bijušajiem narkomāniem vēlreiz atgriezīsimies viņu dzīves tumšākajos gados, skaidrosim atkarības cēloņus un iemeslus, kā dēļ vērts saņemties un sākt visu no jauna. Tikmēr pieredzes bagāts narkologs dalīsies savā eksperta viedoklī un sniegs padomus, kā veiksmīgāk atbrīvoties no atkarības un integrēties sabiedrībā.

Dzīve bija izšķīdināta narkotiku šļircēs

 Pērn novembrī apritēja sešpadsmit gadi, kopš tagadējā Balvu novada Lazdukalna pagasta Benislavā darbu uzsāka palīdzības centrs atkarīgajiem “Neatkarība Balt”. Kopš tā brīža, atjaunojot zaudētās dzīves vērtības, no narkotiku un alkohola gūsta atbrīvojušies daudzi cilvēki. Arī JEVGENIJS un LINA TARASOVI, kuri savulaik iepazina trauslo robežu starp dzīvi un nāvi, pēc uzvaras pār narkotiku atkarību nodibināja ģimeni un 2014.gadā pārņēma centra vadību.

Iepriekšējo reizi intervija ar Jums laikrakstā “Vaduguns” bija 2017.gada februārī. Kopš tā laika aizritējuši teju septiņi gadi, kurus esat pavadījuši ļoti produktīvi un spēruši platu soli pretī attīstībai!
– Tā patiešām ir! Kopš 2007.gada centrs darbojas uz terapeitiskās komūnas principa, piedāvājot pakalpojumu personām ar atkarībām, izmantojot garīgās mācības un darba terapijas metodes (centrs klientiem nesniedz ārstniecisko palīdzību). Šajā laikā notikušas kardinālas reformas. No 2022. līdz 2023.gadam esam daudz strādājuši, lai, saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu un ievērojot Ministru kabineta noteikumus, piedāvātu kvalitatīvu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu personām ar atkarībām. Tā pagājušā gada 4.septembrī veiksmīgi reģistrējāmies Labklājības ministrijā kā sociālo pakalpojumu sniedzējs, iegūstot sociālā rehabilitācijas centra statusu. Izveidota centra normatīvo dokumentu bāze un darbinieku štats, kā to nosaka likumdošana. Par biedrības “Neatkarība Balt” valdes locekli iecelta Lina Tarasova, bet sociālās rehabilitācijas centru vada Ilze Šaicāne. Uz 2023.gada 1.decembri centrā strādāja septiņi darbinieki. Sociālo darbinieku pienākumus pilda Anita Everte un Kristiāna Zelča. Centrs noslēdzis darba līgumu ar psihiatru/narkologu Larisu Pavlovu, kura Latvijā pazīstama kā narkologs ar lielu darba pieredzes bagāžu un kurai pamatdarbs ir Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs. Nākamgad plānojam izveidot arī klīniskā psihologa un aprūpētāja štata vienības. Jāpiebilst, ka centra darbība nebūtu īstenojama bez mūsu brīvprātīgajiem. Pašlaik pie mums darbojas pieci brīvprātīgie. Tāpat biedrība saņēmusi Pārtikas un veterinārā dienesta pārtikas uzņēmuma reģistrācijas apliecību par ēdināšanu sociālās rehabilitācijas centrā. Klienti, kā to nosaka Ministru kabineta noteikumi, centrā saņem četrreizēju ēdināšanu. Uz 2023.gada 1.decembri centrā sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņēma 33 klienti – trīs sievietes un 30 vīrieši. Klienti ir no dažādiem Latvijas novadiem, arī no Liepājas un Ventspils. Liela daļa klientu ir no Rīgas, taču ir arī mūsu pašu novada un kaimiņu novadu iedzīvotāji. Noslēgts līgums arī ar Latvijas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību (BUB) par tehniskā stāvokļa pārbaudēm apkures ierīcēm, iekārtām, dūmvadiem un dabiskās ventilācijas kanālu tehnisko atbilstību. Uzstādīta ugunsaizsardzības automātiskās signalizācijas sistēma, kuras tehniskās apkopes un remontdarbus veic BUB. Pie centra ieejas durvīm izbūvēts panduss personām ar kustību traucējumiem. Nepārtraukti attīstāmies, piedalāmies projektos, tiešsaistes apmācībās, motivējam darbiniekus, pilnveidojam tās metodes, kuras sevi attaisnojušas un pierādījušas darbā ar personām ar atkarībām.

Biedrība iegādājusies arī vēl vienu ēku klientu izmitināšanai.
– Jā, jo, kā liecina daudzu gadu pieredze, pieprasījums pēc sociālās rehabilitācijas pakalpojuma no gada uz gadu palielinās. Ir izstrādāta būvdarbu tāme un saplānoti darbi, kas tiks realizēti šī gada pavasara pusē. Par finansiālu atbalstu šī projekta īstenošanai uzrunājām arī Latvijas pašvaldības. Diemžēl atbalstu nesaņēmām. Uzrunāta arī Balvu novada pašvaldība, un ļoti ceram, ka 2024.gada budžetā ir iekļauts finansiāls atbalsts biedrībai. Sociālais darbs ar personām ar atkarībām novērtēts arī no sabiedrības puses, kas priecē un mudina strādāt ar lielāku degsmi. 2022.gadā biedrība “Neatkarība Balt” bija nominēta divās nominācijās un pasākumā “Sprēslīca” Balvu Kultūras un atpūtas centrā saņēma “Ziemeļlatgales nevalstisko organizāciju gada balvu” kā gada nevalstiskā organizācija sociālajā jomā. Arī nupat, decembrī, pasākumā “Sprēslīca” biedrību izvirzīja nominācijai, taču šoreiz balva gāja secen. Esam saņēmuši atzinību arī no Balvu novada pašvaldības par atbalstu darbā ar jauniešiem.

Iepriekšējais palīdzības centra vadītājs Maksims Jevlampijevs atklāja, ka viens no iemesliem, kādēļ nolēma palīdzēt atkarīgiem cilvēkiem, bija viņa paša 14 gadus ilgā narkotiku lietošanas pieredze. Savas dzīves laikā arī Jūs vairākkārt esat stāvējuši bezdibeņa malā… Kāds ir tieši Jūsu stāsts, Jevgenij?
– Savulaik narkotikas lietoju 15 gadus, lai arī piedzimu un uzaugu pilnīgi normālā, labvēlīgā ģimenē ar mīlošiem vecākiem Rīgā. Jau kopš bērnības deviņus gadus nodarbojos ar peldēšanu un ar panākumiem startēju Latvijas jauniešu izlasē. Diemžēl trīs reizes iedzīvojos meniska traumā, kā rezultātā kāja bija ieģipsēta un vajadzēja ievērot atveseļošanās režīmu. Guļot mājās un skatoties pa logu, redzēju, kā puiši skraida pa pagalmu, bet man brīvā laika tikpat kā nebija – galvenokārt to aizņēma treniņi, sacensības, kā arī nodarbības skolā un laika pavadīšana kopā ar vecākiem. Ņemot vērā, ka aizņemtības dēļ komunicēšana ar vienaudžiem bija ļoti minimāla, bet redzēju, ka viņi ik pa laikam mēdz uzsmēķēt un paslepus iedzert alu, arī mani sāka vilkt uz to pusi. Arī es vēlējos noskaidrot, kā tur tās visas lietiņas viņu dzīvē notiek. Neskatoties uz to, ka kāja bija ģipsī un pārvietojos ar kruķiem, gāju pagalmā un uzsāku ar puišiem sarunāties. Kādā no reizēm man piedāvāja uzsmēķēt. Neatteicos. Pēc dažām dienām piedāvāja alu. Arī no tā neatteicos. Tā pamazām tik ļoti saplūdu ar pagalma dzīvi, ka arī pēc traumas izārstēšanas un atgriešanās sportā turpināja vilināt draudzība ar paziņām no pagalma. Rezultātā 13 gadu vecumā atklāti sāku smēķēt vecāku priekšā un treniņi kļuva otršķirīgi, līdz mani vispār atskaitīja no peldēšanas komandas. Atkarība no narkotikām sākās vienkāršas un it kā nevainīgas intereses rezultātā.

Tas bija sākums arvien lielākam kritienam dzīvē?
– Tieši tā. Sāku lietot alkoholiskos dzērienus, pēc tam 15 gadu vecumā neatteicos no piedāvājuma pamēģināt arī marihuānu jeb zālīti, bet 16 gadu vecumā – no XTC (tā dēvētās psihotropās tabletes ekstazī, kuras galvenokārt asociē ar klubu kultūru un elektronisko deju mūziku). Vēlāk kompānija kļuva arvien drosmīgāka, un sākām izdarīt arī dažādus noziegumus. Rezultātā 17 gadu vecumā mani pirmo reizi notiesāja un nokļuvu nepilngadīgo cietumā. Tur pabiju pusotru mēnesi, līdz tajā pašā vecumā atkal nokļuvu ieslodzījumā. Nu jau pēc ilgāka termiņa no cietuma iznācu pilngadīgs un sāku lietot krietni spēcīgākas narkotikas – amfetamīnu un LSD, kas pamazām pārgāja heroīna lietošanā. Pirmo reizi pēc palīdzības narkoloģijas centrā vērsos un mani tā dēvētajā narkomānu uzskaitē reģistrēja 1999. vai 2000.gadā. Heroīna lietošana turpinājās līdz 2009.gadam, un biju tādā stadijā, ka melošana un zagšana no vecākiem un radiniekiem bija ikdiena. Vecāki vairs nevēlējās mani laist savā dzīvoklī, jo, tiklīdz tur nokļuvu, uzreiz skatījos, ko vērtīgu varētu nozagt. Dzīvoju gan bēniņos, gan pagrabā. Paralēli narkotiku lietošanai vēl dažas reizes nokļuvu cietumā, kopumā tur pavadot piecus gadus. Noziegumi bija par zādzībām. Savukārt pēdējo reizi cietumā biju no 2002. līdz 2005.gadam Jēkabpilī par smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Jāteic, cietums no narkotiku lietošanas neatturēja, jo diemžēl arī tur vismaz tolaik bija pieejamas narkotikas.

Lai arī pēc iznākšanas no cietuma Jēkabpilī vairāki dzīves tumšie gadi bija aiz muguras, pats zemākais punkts vēl bija priekšā?
– Vienubrīd savā narkomāna dzīvē biju kritis tik zemu, ka, nezinot, kur lai dabūju naudu kārtējai narkotiku dozai, ar varu un kliedzieniem izgrūdu miesīgo māti no dzīvokļa, lai viņa iet un naudu aizņemas no kaimiņiem… Un tas viss tikai tāpēc, lai varētu iedurt sev vēnā… Kad mamma atnesa naudu, aizbraucu pēc narkotikām, ielaidu tās sev vēnā, sēdēju kapsētā un pie sevis nodomāju: “Uz kādu vēl zemisku rīcību būšu gatavs jau rītdien, kad man atkal nebūs naudas narkotikām? Vai izdarīšu vēl kaut ko šausmīgāku un jau neatgriezenisku…?” Notikušais bija ļoti spēcīgs grūdiens un iemesls tam, kādēļ atradu gribasspēku pāršķirt savā dzīve jaunu lappusi un pārstāt lietot narkotikas, jo jebkurš cilvēks vēlas dzīvot pilnvērtīgu cilvēka dzīvi, nevis balstītu uz kaut kādiem dzīvnieciskiem instinktiem.

Kas sekoja pēc tam?
– Bija 2009. gads, vēl neilgu brīdi narkotikas lietoju un kopumā atrados uz dzīvības un nāves robežas. Prātu nomāca domas par pašnāvību, jo tā turpināt dzīvot vairs nevēlējos, bet kā mainīties – nezināju. Vecāki centās palīdzēt, un ārstējos dažādās klīnikās, tostarp man iešuva tā dēvētās medicīniskās ampulas, tomēr nekas nepalīdzēja. Ne tikai morālais, bet arī mans fiziskais stāvoklis bija pilnībā sagrauts. Maksimālais svars bija 60 kilogrami, nevarēju neko izdarīt, pat pacelt smagumus, kas nemaz tik ļoti daudz nesvēra. Savā narkomāna dzīvē dažas reizes narkotikas arī pārdozēju. Vienā no reizēm narkotikas lietoju kāpņu telpā, pēc kā mani mediķi nogādāja slimnīcā. Paldies Dievam, narkotikas lietoju kopā ar paziņu, kurš izsauca palīdzību. Kad sapratu, ka tā vairs neizturēšu un pašnāvība ir pavisam reāla, mamma piedāvāja atbraukt uz palīdzības centru atkarīgajiem Benislavā. Piezvanīju, mani ielūdza uz pārrunām Rīgā, un jau pēc dažām dienām 2009.gadā ierados Lazdukalnā.

Narkotikas nelietojat jau gandrīz piecpadsmit gadus. Kā raksturojat pārmaiņas kopš laikiem, kad domājāt par pašnāvību, un tagad, kad atkarību esat uzveicis?
– Agrāk man īstu draugu nebija, jo narkomāniem draugu nav – ir tikai domubiedri, kuri arī lieto narkotikas. Savukārt tie draugi, kuri redzēja, ka lietoju narkotikas un man vairs nav iespējams palīdzēt, no manis novērsās. Tas ir pašsaprotami, jo vienīgais, ko man no viņiem vajadzēja, bija nauda vai attiecību uzturēšana ar mērķi kaut ko no viņiem nozagt. Tagad manā dzīvē mainījies viss – gan atjaunojušās attiecības ar vecākiem un radiniekiem, gan ir arī normāli draugi, tostarp tie, kuri piedzīvojuši to pašu, ko es, un tagad dzīvo veselīgu dzīvesveidu. Mēs regulāri tiekamies, runājam, mums ir ciešas, ģimeniskas attiecības. Vārdos grūti izteikt, kādu tagad patiesu prieku izjūtu par katru dzīves mirkli.

Saka, ka bijušo narkomānu nav. Vai bijuši brīži, kad sevi nācies saturēt ar dzelžainu dūri, lai neatsāktu lietot narkotikas?
– Kad biju atkarīgs, katru dienu devos gulēt ar bailēm, kur nākamajā rītā ņemt naudu, lai nopirktu kārtējo devu un nebūtu lomku? Ja nākamajā rītā narkotiku dozu dabūju, uzreiz pēc lietošanas sākās bailes par to, kur lai ņem narkotikas vakaram? Bailes nedeva nedz normāli gulēt, nedz dzīvot. Ja cilvēks daudzus gadus katru dienu dzīvojis pēc vienas sistēmas – zagšana, narkotiku pirkšana un atkal zagšana, ir grūti mainīties. Arī man pirmajās dienās bija grūti un vēlējos atgriezties Rīgā, bet centos runāt ar pārējiem palīdzības centra Lazdukalnā iemītniekiem. Man līdzās bija cilvēki, kuri ar savu pozitīvo nostāju un sarunām novērsa mani no domām par narkotikām. Runājām nevis par to, kas bija, bet par to, kas notiek tagad un būs nākotnē. Turklāt sociālās rehabilitācijas centrs ir tālu no iepriekšējās vides – Latgalē ir lieliska atmosfēra, svaigs gaiss, klusa dzīve, skaista vide un ezeri. Apkārt ir cilvēki, kuri nesmēķē un nelieto narkotikas. Tiesa, atkarība bija tik liela, ka pietiekami spēcīgs un drošs par sevi nejutos pat pēc nodzīvotā gada Benislavā. Tagad esmu pieņēmis stingru lēmumu, ka vairs nevēlos lietot narkotikas un savā dzīvē vēlreiz ielaist nepārtraukto baiļu sajūtu un murgu, ko savulaik piedzīvoju.

Ko ieteiktu cilvēkiem, kuriem neliek mieru muļķīgas domas par narkotiku lietošanu?
– Pirmkārt, nepieciešama nodarbošanās un konkrēta mērķa uzstādīšana, kas šādas domas atgaiņās. Lielisks veids ir sports, kas ne tikai aizņem pietiekami daudz brīvā laika, bet cilvēks sevi nepārtraukti uztur formā un disciplinē. Otrkārt, mūsdienās pieejami tik daudzi bijušo narkomānu dzīvesstāsti, ka atliek sev uzdot vienu vienīgu jautājumu: “Vai tiešām vēlos iet šo iznīcības ceļu?”

Kad atkarībai nevar pateikt: “NĒ!”

 Par pieredzi darbā ar cilvēkiem, kuri cīnās ar atkarībām, dalās narkologs JĀZEPS KORSAKS.

Pagājušajā gadā apritēja 40 gadi, kopš strādājat par narkologu. Kāds bija Jūsu ceļš uz šo profesiju?
– Esmu pastarītis sešu bērnu ģimenē. Absolvēju Kaunatas vidusskolu tagadējā Rēzeknes novadā. Iespējams, tieši Kaunatas vidusskolā, kas izaudzinājusi vairākus labi zināmus mediķus, piemēram, dakterus Apeli, Pedāni, Štekeli, Kazeļniku un citus, tika ielikta interese pret medicīnu. Studējot Rīgas Medicīnas institūtā, sākotnēji par narkologu nedomāju kļūt. Tomēr ar šo specialitāti esmu saistīts jau no 1983.gada, kopš tolaik jaunuzbūvētajā Rēzeknes slimnīcā man piedāvāja vadīt Narkoloģijas nodaļu. Devos stažēties uz Gaiļezera slimnīcu un pirmos trīs darba mēnešus burtiski dzīvoju savā darba kabinetā. Tas patiešām bija ļoti saspringts laiks, jo darbs narkoloģijas jomā man bija kas jauns un visu bija jāsāk no nulles – bez iepriekšējas narkologa izglītības. Arī pacientu bija daudz (līdz pat 60 dienā), no kuriem daļa – krimināli sodīti. Pēc tam divus gadus apguvu medicīnas kursus Narkoloģiskajā centrā Maskavā, studēju arī Harkivā un Ļeņingradā. Paralēli narkologa darbam gandrīz divdesmit gadus esmu vadījis arī Rēzeknes slimnīcu – gan kā galvenais ārsts, gan arī kā valdes loceklis. Savukārt šobrīd strādāju savā narkologa privātpraksē Rēzeknē, kā arī veicu narkologa pienākumus Daugavpils reģionālajā slimnīcā.

Ko nozīmē būt par narkologu Latgalē – reģionā, par kuru ir tik daudz stereotipu? Vai tas atspoguļojas arī Jūsu darbā?
– Manuprāt, stereotipi par Latgali ir krietni pārspīlēti. Protams, lielu lomu spēlēja fakts, ka atrodamies pierobežā. Piemēram, savulaik Latgalē ļoti izteikta problēma bija alkohola kontrabanda, kas nu krietni gājusi mazumā. Kas attiecas uz profesionālo darbību, manā pacientu lokā ir ne tikai Latgalē dzīvojošie, bet cilvēki no visas Latvijas – Rīgas, Siguldas, Cēsīm un citām pilsētām. Iemesls ir ļoti vienkāršs. Cilvēki, kuri cieš no atkarības, vēlas šo problēmu risināt tālāk no savas dzīvesvietas, lai par to neuzzina apkārtējie. Jāteic, man ar saviem pacientiem izdodas rast kopīgu valodu. Iespējams, tas mudina pieteikties konsultācijām arī citus pacientus – ne tikai no Rēzeknes un apkārt esošajiem novadiem.

Kāds ir Jūsu vidējais pacients?
– Vīrieši vecumā ap 40, bet pēdējā laika palielinās arī no alkohola atkarīgu sieviešu skaits. Ar daiļā dzimuma pārstāvēm strādāt ir nedaudz sarežģītāk. Viņas biežāk nekā vīrieši cenšas slēpt savu atkarību no apkārtējiem. Savukārt mans jaunākais pacients bijis 1.klases skolēns, kuram ļoti ātri – burtiski vienas, divu nedēļu laikā – izveidojās atkarība no benzīna ostīšanas.

 Tolaik viņa māte izšķīrās no sava vīra, bet bērns kļuva nervozs, nevēlējās doties uz skolu, lai gan mācījās labi. Sākotnēji viņa uzskatīja, ka tā ir bērna reakcija uz vecāku šķiršanos, līdz kādā brīdī viņš dusmu uzplūdā metās savai mātei virsū ar nazi. Viņa vērsās pie speciālistiem pēc palīdzības, kuri bērnam konstatēja atkarību no toksiskajām vielām. Starp maniem pacientiem bijis arī aptuveni 12 gadus jauns zēns, kuram bija atkarība no alkohola. Jo jaunāks cilvēks, jo atkarība viennozīmīgi izveidojas ātrāk. Otrs svarīgs faktors ir iedzimtība, piemēram, vai problēmas ar atkarībām bijušas vecākiem.

Kādi ir pirmie trauksmes signāli, ka cilvēkam izveidojusies atkarība?
– Robeža starp neregulāru atkarību izraisošu vielu lietošanu un jau nopietnu atkarību ir ļoti trausla un grūti pamanāma. Ja vīriešiem atkarība var attīstīties četru, piecu gadu laikā, tad sievietēm – divreiz ātrāk. Apkārtējiem un pašam cilvēkam visātrāk pamanāmā pazīme ir, kad atkarību izraisoša viela kļūst par sava veida zālēm. Proti, ir vēlme iedzert alkoholu uz paģirām nākamajā dienā vai meklēt kārtējo narkotiku devu ar mērķi uzlabot vispārējo pašsajūtas stāvokli. Ja slimība attīstījusies tiktāl, cilvēkam atliek divi diametrāli pretēji ceļi – vai nu turpināt lietot narkotikas vai alkoholu, vai arī pilnībā pārstāt to darīt. Vienmēr iesaku iepazīties ar Raimonda Paula pieredzi, proti, cik ļoti labi viņš iepazinis savu organismu un vairs pat neatļaujas nogaršot alkoholu saturošas konfektes. Tāpat var izlasīt intervijas ar Viktoru Lapčenoku, kurš savulaik pārstāja lietot alkoholu un nodibināja ģimeni, bet viņa kādreizējā sieva Nora Bumbiere atkarību diemžēl nespēja uzveikt. Jāteic, manā pacientu lokā bijuši visdažādākie cilvēki, tajā skaitā sabiedrībā zināmi – gan Saeimas deputāti un ārsti, gan arī mācītāji un skolotāji. Jebkura atkarība – alkoholisms, narkomānija vai toksisku vielu lietošana – ir slimība, no kuras neviens nav pasargāts.

Tā patiešām ir. Savukārt galvenais atkarības cēlonis droši vien ir domas, ka ar mani jau nu noteikti nekas slikts nenotiks…
– Tieši tā, un tad cilvēks sāk eksperimentēt – pamēģina narkotikas, kādu alkohola mēriņu, toksiskas vielas un pēc pirmās, otrās lietošanas reizes nodomā: “Nu, redz! Nekas slikts taču nav noticis!” Tā ir ļoti mānīga sajūta, jo pavisam drīz situācija var kļūt nekontrolējama, no kuras izkļūt paša spēkiem vairs nav iespējams.

Ja reiz pacients nokļuvis aizas malā, kā notiek viņa ārstēšanas process mūsdienās? Pieļauju, ka tas atšķiras no savulaik izmantotajām metodēm.
– Agrāk uzsvars bija uz medikamentozu ārstēšanu, bet tagad parasti saku, ka pacientam uz konsultāciju jānāk kopā ar radinieku, kuram viņš uzticas. Tad kopīgi izrunājam, kā un kāpēc izveidojusies konkrēta situācija, cenšamies pacientā ieviest apziņu, ka atkarība ir slimība un turpmāk pilnībā jāatsakās no alkohola vai pat alkoholu saturošiem medikamentiem, atmetot principu ‘tikai svētku reizēs’. Kas notiek, ja šo principu neievēro? Kāds no maniem pacientiem atturējās no alkohola lietošanas sešus gadus, daudz strādāja, neatpūtās, kā rezultātā viņam radās veselības problēmas. Veselības uzlabošanai pacients sāka lietot alkoholu saturošas zāles. Sākumā tas tika darīts nelielās devās, vēlāk to palielinot, līdz pēc divām nedēļām mēģināja iedzert konjaku, bet vēl pēc divām – iekrita pamatīgā plostā. Vienmēr jāatceras, – pats galvenais, lai sasniegtu rezultātus, jābūt vēlmei problēmu risināt, bet mēs – ārsts un līdzcilvēki – pacientam varam tikai palīdzēt sasniegt mērķi.

Kā attiecaties pret to, ja palīdzību atkarību ārstēšanā lūko pie dziedniekiem?
– Lai cilvēkam palīdzētu cīnīties ar atkarību, jāārstē pacienta ķermenis (orgāni, kurus atkarību izraisošā viela bojājusi), nervu sistēma, kā arī cilvēkam jāsniedz psiholoģisks atbalsts. Dziedniece spēj palīdzēt tikai psiholoģiski, proti, iedrošināt neturpināt lietot atkarību izraisošas vielas, bet atkarīgiem cilvēkiem, kā minēts, nepieciešama kompleksa ārstēšana. Turklāt palīdzība jāsniedz ne tikai pašam pacientam, bet arī viņa tuviniekiem jeb līdzatkarīgajiem. Kā zināms, atkarības mēdz būt ne tikai no dažādām vielām, bet, piemēram, arī no azartspēlēm. Arī šādos gadījumos jāvēršas pie narkologa, bet vislabāk gan pie narkologa, gan psihoterapeita. Tad atkarību ārstēšana, konsultācijas un terapija ir vispusīga un savstarpēji papildinoša.

Un vai starp pacientiem ir daudz narkomānu?
– Šādu cilvēku ir diezgan daudz. Daļa pacientu ir atkarīgi gan no tā dēvētajām vieglajām narkotikām, piemēram, marihuānas, gan arī smagajām – heroīna un daudzām citām narkotiskajām vielām. Gan fiziska, gan arī psiholoģiska atkarība var parādīties no jebkuras narkotiskas vielas, kas pamēģināta kaut tikai vienu reizi. Atceros prakses laikus Narkoloģiskajā centrā Maskavā, kad atsevišķiem pacientiem, stājoties slimnīcā, tā dēvētās lomkas jeb abstinences sindroms bija vienas, divu nedēļu garumā. Protams, bez atkarības izveidošanās tiek grauta arī veselība – narkomāni var inficēties ar HIV, hepatītu vīrusiem (A, B, C) vai sifilisu, narkotiku injekcijas vietās sākas strutošana, ir izteikta novājēšana, no atsevišķām narkotikām drūp zobi un ir lērums citu veselības problēmas.

Vai atkarību izraisošu vielu lietošanā ir arī jaunas tendences?
– Protams. Atkarīgs cilvēks nepārtraukti mēģina eksperimentēt un savu narkotiku klāstu papildina ar jaunām vielām, piemēram, savstarpēji kombinējot dažādus medikamentus. Par konkrētiem medicīniskajiem preparātiem skaļi gan nerunāšu, lai par to daļā cilvēku neraisītu papildus interesi.

Kā veiksmīgāk atbrīvoties no atkarības un integrēties sabiedrībā?
– Nesen pie manis uz konsultāciju ieradās vīrietis, kurš nelieto alkoholu jau deviņpadsmit gadus, un viņa hobijs ir tamborēšana un adīšana. Lai atbrīvotos no jebkuras atkarības, nepieciešams gribasspēks un, visticamāk, arī palīdzība no malas, bet ne mazāk svarīgi ir arī izstrādāt ikdienas režīmu. Vienmēr saku, ka jāievēro princips ‘darbs, atpūta, miegs’. Proti, diennaktī astoņas stundas jāstrādā, tikpat stundas jāguļ, bet pārējā laikā jāatpūšas (vēlams bez televizora un viedierīcēm), nodarbojoties ar savu iecienītāko vaļasprieku. Ir jāprot atbrīvoties no stresa. Kā filmā stresu noņēma itāļu aktieris un dziedātājs Adriāno Čelentāno, kad viņam neveicās mīlestībā? Skaldīja malku!
Savulaik skrēju pusmaratonu, līdz mani apdzina viens no sacensību dalībniekiem un uzsauca: “Nu, dakter’! Vai tad vairs nevarat pavilkt uz priekšu?” Kad finišējām, izrādījās, ka tas bija mans bijušais pacients! “Vai atceraties mani? Tagad, lūk, esmu sācis sportot. Ja vien Jūs varētu iedomāties, cik liels man bija prieks Jūs apdzīt pusmaratonā, zinot to, kāds biju pirms četriem gadiem un kā cīnījos ar savu atkarību,” smaidot viņš teica. Protams, par bijušā pacienta progresu neizsakāms gandarījums ir arī man. No interesantiem dzīves faktiem jāmin arī tas, ka Rēzeknes slimnīcu, kur savulaik strādāju, uzbūvēja mani pacienti. Cilvēki, kuri cieš no atkarībām, lielākoties ir ar zelta rokām, kuriem vienkārši ir problēmas pateikt: “Nē!” Bet nemēģiniet arī izdarīt pārāk daudz un pārāk ātri. Ir jāpieradina mīlēt sevi un savu veselību!

Jūs esat zināms ne tikai kā pieredzējis narkologs, bet esat arī opozīcijas deputāts Rēzeknes valstspilsētas domē. Nupat Valsts kontrole secinājusi, ka Rēzeknes pašvaldības 2023.gada budžeta izstrādē pieļauti vairāki pārkāpumi, situāciju raksturojot ar vārdiem: “Kā biezā miglā…” Arī pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs šobrīd no savu pienākumu pildīšanas ir atstādināts. Kā vērtējat to, kā pēdējā laikā Rēzeknes vārds izskanējis nacionālā mērogā?

 – Pilsētā izveidojusies ļoti bēdīga situācija, bet A.Bartaševiča un viņa komandas reakcija uz notiekošo atgādina gražīga bērna uzvedību. Ziniet, šeit saredzu arī zināmas psihiskas novirzes… Ilgo gadu laikā, kopš A.Bartaševičs vadīja pilsētu, tika izveidota sava veida karaļvalsts, sadalot augstus pašvaldības amatus saviem domubiedriem. Tiesa, ja kāds no viņiem par kaut ko uzdrošinātos runāt pretī, visticamāk, viņiem no amata krēsla būtu jāšķiras. Tādēļ A.Bartaševičs joprojām, lai arī vairs nebūdams amatā, turpina šos cilvēkus savā veidā kontrolēt.
Liela daļa iedzīvotāju saka, ka mūsu pilsētas mērs ir daudz ko izdarījis. Jebkuras pilsētas mērs, realizējot Eiropas finansētos projektus, izdara daudz un pēc sevis kaut ko atstāj. Turpretī A.Bartaševičam un viņa komandai raksturīga teju maniakāla vēlme būvēt un būvēt, neparedzot to, ka var rasties ekstremāla situācija un naudas var vienkārši pietrūkt, kā tas ir šobrīd. Mēs, opozīcijas deputāti, jau gadu pirms visiem šiem notikumiem uzsvērām, ka šāda prakse nav pieļaujama. Protams, ir arī jautājums par to, kādas ideoloģiskas vērtības pārstāv A.Bartaševičs. Viņš ir aizstāvējis gan padomju pieminekļus, gan izteicis aicinājumus draudzēties ar Krieviju un vēl, un vēl, un vēl. Šķiet, tikai retajam nav šaubu par A.Bartaševiča ideoloģisko pārliecību.

2017.gadā atstājāt darbu Rēzeknes slimnīcā, kur ilggadēji strādājāt par galveno ārstu. Uzsvērāt, ka bija vēlme daudz ko mainīt un darīt, bet jutāt, ka tas viss atduras kā pret sienu. Kā kopumā saredzat medicīnas attīstību valstī?

– Problēma tā, ka lielākā daļa veselības ministru cenšas sakārtot nevis visu veselības sistēmu kopumā, bet tikai šauru medicīnas nozari. Augstajām valsts amatpersonām pietrūkst plašāka, sistēmiska skatījuma uz visu nozari kopumā. Jābūt izstrādātai kompleksai veselības vadības sistēmai, kurā skaidri definēts, kā strādā visi nozarē iesaistītie. Ja kopēja skatiena nav, tad sanāk mētāšanās no viena grāvja uz otru. Šobrīd pagājis pārāk niecīgs laika sprīdis, lai varētu vērtēt jaunā veselības ministra Hosama Abu Meri vadības stilu, lai gan šķiet, ka pamazām iezīmējas tendence uzsvaru likt uz, piemēram, Latvijas farmācijas nozares attīstību. Tas nenoliedzami ir svarīgi, bet liek domāt, ka atkal trūks plašāka skatījuma uz veselības sistēmu kopumā.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

 

NeSalauztā sirdslīnija (15.12.2023.)

“Atdzimt no pelniem”

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Lai viss izdodas! (Aculiecinieka stāsts)

 

Pirms gada mūspusi pāršalca nejauka ziņa, – pirms visgaidītākajiem, gaišākajiem un sirsnīgākajiem svētkiem ģimene ugunsgrēkā zaudēja māju, kas bija kopta un lolota. Jau tolaik Vectilžas pagasta Sudarbē nodegušās mājas “Eglāji” saimniece Velta Doļuka, neskatoties uz ugunsgrēkā nodarīto postu, kad mīļotās mājas vietā valdīja melni pelni, negrasījās padoties.

2022.gada 23.decembrī “Vadugunij” viņa atzina, ka ļoti noderīga būtu vienkāršas konstrukcijas saliekamā mājiņa. “To varētu uzstādīt un dzīvot tajā pašā īpašumā, kur nodega māja, jo apkārtne ir sakopta un ieguldīts liels darbs, lai to uzturētu kārtībā. Tas būtu risinājums, lai pēc ugunsgrēka Velta ar Marģeru un Kasandru tiktu pie vismaz pagaidu dzīvojamās platības,” tolaik rakstīja žurnālists Artūrs Ločmelis. Var tikai apbrīnot Veltas uzņēmību, jo tobrīd PALICIS PĀRI NEBIJA NEKAS.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests vēstīja, ka 18.decembrī pulksten 22.50 saņemta ziņa, ka 300 m2 platībā deg vienstāva dzīvojamā māja ar izbūvētu mansarda stāvu: “Kopumā notikuma vietā strādāja 12 Tilžas, Balvu, Kārsavas un Viļakas ugunsdzēsēji glābēji un bija piesaistītas četras autocisternas. Agri no rīta, pulksten 5.30, ugunsgrēks tika ierobežots, bet dzēšanas darbi vēl turpinājās. Pilnībā likvidēt apjomīgo ugunsgrēku izdevās tikai pirmdienas pusdienlaikā – pulksten 12.27. Kopumā ugunsgrēka dzēšanas darbi notika vairāk nekā 14 stundas.”

“Jau sāku iemigt, kad…”
(“Vaduguns”, 23.12.2022.)
Ģimenes mājā, kura daudzus gadus tika kopta, lolota un tajā ieguldītas ikdienišķas rūpes un līdzekļi remontdarbiem, dzīvoja Velta Doļuka ar aizbildnībā esošajiem diviem bērniem – astoņus gadus jauno puiku Marģeru un viņa septiņus gadus jauno māsiņu Kasandru. Viņi visi trīs pirms ugunsdzēsēju glābēju ierašanās no mājas evakuējās un, paldies Dievam, fiziski neviens necieta. Bet kas tad tovakar notika? Kā zināms, nelaime nenāk brēkdama. Arī tobrīd nekas neliecināja par gaidāmo postošo ugunsgrēku. Velta stāsta, ka viņa jau devās pie miera, bet bērni pirms nakts miega nolēma vēl paskatīties televizoru. “Pamazām jau sāku iemigt, kad bērni teica: “Māmiņ, elektrība pazuda!” Devāmies skatīties, kas noticis, līdz pamanījām, ka visa māja jau pilna ar dūmiem. Tas viss notika ļoti ātri. Protams, bērni bija pārbijušies un nezināja, kā reaģēt, līdz es viņus izvedu no mājas. Man rokā bija telefons, bet sākotnēji glābšanas dienestus nevarēju sazvanīt slikto sakaru dēļ. Bija apjukums – ārā aukstums, kājas basas un salst, apģērbs tāds, kāds tobrīd bija mugurā… Pēc tam jau parādījās arī atklātas liesmas. Viss jumts bija vienā ugunī, griesti iebruka. Māja vairs nav atjaunojama. Stāvot palikuši tikai skursteņi…,” ar asarām acīs notikušo atceras Velta. Līdzcilvēki Veltu raksturo kā ļoti jauku un gādīgu cilvēku – vispirms jau kā māmiņu saviem aizbildnībā esošajiem bērniem Marģeram un Kasandrai.

Būs jauna, balta, stalta
Taujāta, kādas pārdomas raisījusi situācija, kad dzīve apgriezās ar kājām gaisā, Velta atzīst, ka gads pēc ugunsgrēka iemācījis uzticēties sev: “Esmu ar tik daudz ko tikusi galā un es tikšu galā ar visu, kas vēl sekos.”
Kā aizritējis gads?
– Nebija laika, kad sevi žēlot. Neskatoties, ka viss sāpēja, strādāju un darīju visu, lai ietu uz priekšu. Tikai, uzsniegot sniegam, sāka rādīties murgi... Vistrakākais bija tas, ka tolaik neko nevarēju izdarīt. Skraidi apkārt degošai mājai, bet līdzēt vai mainīt neko nevari. Tomēr dzīve turpinās, jāiet uz priekšu.
Ir bijuši mirkļi, kad nolaižas rokas?
– Nē, tādas domas nav bijušas. Zinu, ka māja tur būs. Ne jau tāda, bet būs.
Pēc ugunsnelaimes pieļāvāt, ka jāuzstāda pagaidu mājiņa...
– Dēls būvēs tādu, kādu viņš vēlas. Es tikai piepalīdzēšu. Visa vasara aizritēja nodegušās mājas teritorijas sakopšanā. Visu pārcilājām. Vai ir bijusi vēlme būvēt māju citā vietā? Kāpēc? Tur dziļurbums ir izveidots, kanalizācija arī, laba vieta, ceļa mala, blakus dzīvo brālis. Pašlaik dzīvoju pie drauga. Bērnus joprojām vadāju gan uz mūzikas, gan uz mākslas skolu. Nesen puika uzstājās Rugāju sociālās aprūpes centrā. Spēlē jau labāk.
Pirms gada minējāt, ka Marģera Ziemassvētku prieku noteikti uzlabotu iespēja uzstāties Ziemassvētku koncertā, kuram viņš ilgi gatavojās, piebilstot, ka puika ļoti priecātos dāvanā-ziedojumā saņemt akordeonu ar 40 vai 60 basiem, kas ugunsgrēkā sadega…
– Cilvēki bija ļoti atsaucīgi. PALDIES! Patiesi pārliecinājos, ka ir ļoti daudz labu cilvēku. Uzdāvināja arī akordeonu. Man nav bijis laika satikt nevienu ļaunu cilvēku.
Ugunsgrēka iemesls bija elektrības īssavienojums?
– Šāda versija arī palika. Māja bija atjaunota, un tajā ieguldījām ne tikai milzīgu darbu, bet arī finanses. Tāpat bija iegādāti dažādi darba instrumenti, jo dēls gan metina, gan koka darbi nav sveši. Kad sākās ugunsgrēks, skrēju laukā no mājas. Telefons no rokām izkrita, viena čība pazuda. Tā arī ar vienu čību, kad atradu telefonu, skraidīju apkārt mājai, meklējot zonu.
Vajadzēja citādāk rīkoties?
– Visticamāk bija jāsaglabā miers. Tiesa, nezinu, vai tas vispār ir iespējams, ja tu iekšēji trīci un drebi. Bļauj, viss atskan, tumša nakts, tu neko neredzi. Dūmos kaut ko meklē. Nezinu, kāpēc nevarējām pa logu uzreiz ārā izskriet. Logi taču bija lieli un skaisti.
Pēc nelaimes vērsāties ar lūgumu palīdzēt. Tas attaisnojās?
– Jā, jo visi, cik varēja, tik palīdzēja. Arī pašvaldība. Sāpīgākais laiks bija 2-3 nedēļas. Nu tas viss ir pagājis, vairāk tas nav aktuāli. Piemēram, zābakus bērniem varēsim vēl gadu uz priekšu nepirkt.
Vai bērni tic Ziemassvētku vecītim?
– Tic, tic, viņiem šobrīd ir 8 un 9 gadi. Jau ir uzrakstījuši vecītim vēstules.
Ko kāro?
– Grāmatas, slēpes.
Apskaužami, ka grāmatas, jo nereti bērni izvēlas datorspēles, planšetes utt.
– Mēs ļoti daudz lasām bibliotēkā. Mājās ir planšete, ko labi cilvēki atsūtīja. Tiesa, to ļauts izmantot tikai tad, kad ir izpildīti mājasdarbi, kad apgūti uzdevumi mūzikā.
Tad jau valda stingri noteikumi?
– Kādi tur noteikumi, tie ir pienākumi. Katram no mums ir pienākumi. Ja tu esi apņēmies mācīties mūziku, tad arī jāmācās kaut vai pusstundu dienā. Bet tad jau vakars klāt. Kā bērnus ieinteresēt lasīt? Braucam kopā uz bibliotēku un raugāmies, kādas ir visjaunākās un labākās grāmatas. Marģeru ļoti saista un interesē enciklopēdijas. Viņš tās visu laiku ņem un ņem, neskatoties uz to, ka mudinu izvēlēties arī kaut ko citu. Mājās telefoni ir, bet tos bērniem pagaidām nedodu. Kāpēc? Bērni ļoti izmainās. Biju pamēģinājusi, līdz sapratu, ka telefons aizņem visu bērnu laiku. Man ir prieks, ka lasa grāmatas. Man ir prieks, kad man nāk palīgā.
Kas dod spēku?
– Laikam manī ir cīnītājas gars. Tas visu mūžu ir palīdzējis. Tāpat spēku dod daba. Brīnumi notiek, vajag tikai ticēt.
Kādu brīnumu vēlētos sagaidīt šajos Ziemassvētkos?
– Lai ir laba veselība! Lai ir mīlestība, lai ir cieņa! Arī mūspuses ļaudīm novēlu saticību – lai visiem pietiek pacietības.
Kāpēc tās pietrūkst?
– Acīmredzot tāpēc, ka cilvēki paliek savrupāki. Tāpat daļa iebāzuši degunus telefonos, neredzot, kas notiek visapkārt. Jāmācās būt pacietīgiem it visā – pa maziem solīšiem, pa maziem solīšiem, līdz sasniegsi mērķi. Naudu jau visur kur var izmest, bet, ja padomā, liec pa mazam, pa mazam, tad var virzīties uz priekšu, lai sasniegtu kaut ko nozīmīgāku. Man celtniecība vienmēr ir patikusi. Nesen atradu nodegušās mājas foto – bija skaisti, pat apraudājos. Mājā bija ieguldīta visa mana sirsniņa.
Kādas ir mājas celtniecības vispārdrošākās prognozes?
– Jebkurā laikā celtniecības materiālu cenas šķiet dārgas. Visu darām un darīsim paši.
Kā atdzimt no pelniem?
– Nekādā gadījumā nedrīkst nolaisties, ieslīgt atkarību slogos. Tikmēr dari, tikmēr veido, tikmēr tu dzīvo.
Kā pārkāpt sāpīgākos mirkļus?
– Klausījos ļoti dīvainu mūziku.
Kādu?
– Nemāku paskaidrot, bet tā mani izvilka. Iekšā bija neaprakstāms tukšums – glāba relaksējoša melodija. To nevaru izstāstīt, tā jādzird.
Mājas nosaukums nemainīsies?
– Nē, tur agrāk atradās kultūras nams, ieskauts eglēs. Kad “Eglājus” nopirku, pat kādu laiku baļļukus rīkoju.

Tagad var pasmaidīt (Pieredzes stāsts)

 

Ne tikai sarkanais gailis var sagādāt iznīcību. 2019.gada 6.jūlijā bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Mežmalas” Lazdukalna pagastā saimniekoja kupla daudzbērnu ģimene – kopā ar vecākiem VILNI BLEIDERU un LAILU USENIECI ikdienas gaitās devās arī 20 gadus jaunie SALVIS un AIVIS, 15 gadus jaunais DAIRIS, 7 gadus jaunais LAURIS, tikai deviņus mēnešus jaunais ģimenes pastarītis NIKS, kā arī Viļņa 81 gadu vecā mamma BIRUTA. Tolaik saimniecībā bija ieguldīts ne mazums pūļu.

Padarītajiem darbiem treknu svītru pāri pārvilka 6.jūlija postošais virpuļviesulis, kas sagrāva un pārvērta gruvešos teju visu ģimenes saimniecību. “Tagad, cik nu vien tas iespējams, galvenais ātrāk savest kārtībā dzīvojamo māju, lai līdz ziemai ar bērniem būtu zem jumta. Šobrīd jumts sastiķēts, kā saka, vienam momentam, lai tas vispār turētos kopā. Pēc tam jāķeras klāt pie kūts, lai zem klajas debess nepaliktu arī lopi,” pirms četriem gadiem sašutuši par notikušo bija mājas saimnieki. Laila Useniece taujāta, kā aizritējuši četri gadi, gandarīti atzina, ka kuplā saime joprojām ir kopā, turklāt Viļņa mamma šogad 18.jūnijā nosvinēja 85.dzimšanas dienu.
Vētras rezultātā pamatīgi cieta ne tikai dzīvojamā māja, bet arī saimniecības ēkas, – spēcīgais viesulis no ēkām izrāva un vairāku desmitu metru apkārtnē izmētāja neskaitāmu daudzumu dēļu, šīferi un citas lietas. Vai par tolaik piedzīvotajām drausmīgajām piecām minūtēm mēdzat atcerieties?
– Tagad par to var pasmaidīt. Tolaik, kad atnācu mājās pusdienlaikā, Vilnis ap pulksten 14.30 atnāca uz dzīvojamo māju, kā arī atgriezās Viļņa mamma no ravēšanas darbiem piemājas zemeņu laukā. Lūkojoties pa logu ārā, teicu: “Paskatieties, kā koki liecas līdz zemei.” Pēkšņi viss sāka krakšķēt un brakšķēt, – gaisā lidinājās dažādas lietas. Bijām pamatīgi uztraukti, nemaz nerunājot par bērniem. Vētrai beidzoties, nācās secināt, ka visapkārt valda postaža. Virpuļviesulis nopostīja pusi dzīvojamās mājas, noraujot pat daļu ķieģeļu. Nopostīts bija arī lielais šķūnis, kur atradās tehnika, un kūts. Vējš bija tik spēcīgs, ka apsvieda riņķī pat pilnu tonnas tilpuma mucu ar ūdeni. Arī jaunā siltumnīca ar visiem tomātiem aizgāja pa gaisu. Tiesa, pirtiņa, kas atradās meža malā, palika vientulībā neskarta. Vai atceramies tās dienas notikumu? Ik pa reizei, jo joprojām mūra ēkai jumts nav uzlikts.

 

Kas ir paveikts?
– Uzlikts jumts mājai, ir uzcelti malkas šķūnīši, pagaidu garāža, novietne lopiem. Arī izgāzto mežu sakopām.
Tātad viss iet uz labo pusi?
– Nē, vēl darāmā daudz. Celtniecības materiāli ir ļoti dārgi. Paldies pašvaldībai, kas nodrošināja jumta segumu, kuru gan izmantojam saimniecības ēku atjaunošanai.
Vai ar šādu dabas parādību ir iespējams cīnīties?
– Šogad, kad Kurzemes pusē plosījās vētras un krusa, tehniku centāmies novietot drošās vietās. Tagad esam gudrāki un ēkas esam apdrošinājuši. Paldies cilvēkiem, kuri patiesi bija atsaucīgi – palīdzēja gan fiziski, gan materiāli. Ir labi cilvēki, ir! Piemēram, kāda tante Balvos pavēstīja, ka viņai ir ļoti daudz naglu. Un tiešām jumta remontiem tās lieti noderēja. Tāpat Korlašs atveda celtniecības materiālus.
Vai šāds atbalsts bija nepieciešams?
– Protams. Tas bija atspēriens. Nenovērtējamu palīdzību sniedza līdzcilvēki un radinieki. PALDIES!
Kāds šobrīd ir izvirzītais mērķis?
– Jādzīvo, jāsaimnieko. Gribētos jumtu uzlikt mūra ēkai, kur viss ir satīrīts. Tāpat gribētos atjaunot skaisto lapeni. Vai bija mirkļi, kad visam gribējās atmest ar roku? Nomierinājāmies, tiklīdz dzīvojamai mājai bija uzlikts jumts. Paspējām to izdarīt līdz ziemai. Tolaik bija arī labvēlīgi laika apstākļi, kaut gan jumta siltināšanu veicām nākamajā gadā.
Kur radāt spēku iet tālāk?
– Ģimene liela. Gribi vai negribi, jāturpina dzīvot, turklāt ir gan lopi, gan tehnika.
Šķiet, ka tolaik sagrautā saimniecības ēka turējās uz baļķa, kas balstījās pret automašīnas vējstiklu. Sākotnēji bija jādomā, kā auto atbrīvot no baļķa, jo, to vienkārši ņemot nost, ēka, visticamāk, pilnībā sabruktu un viss uzkristu transportlīdzeklim...
– Jā, automašīna bija savesta kārtībā pirms tehniskās apskates. Nu neko, ar radinieku un draugu prasmīgu palīdzību to izdevās saglābt. Nomainījām vējstiklu un vēl pāris gadus braucām.
Saskārāties arī ar negatīvismu?
– Kā to teikt. Bija cilvēki, kuri brauca tikai paskatīties, kas noticis... Brauca gandrīz kā tūristi vēl pusvasaru.
Vai ticat Ziemassvētku brīnumiem?
– Piecgadīgais Niks jau ir saņēmis Ziemassvētku vecīša vēstuli, kurš apliecina, ka dēls ir ļoti labi uzvedies, tāpēc lai gaida dāvaniņu.
Kā vecītis pazīst Niku?
– Viņam ir laba krustmāte Diāna, bet neviens mājinieks par iespējamo pārsteigumu neko pagaidām nezina.
Ko novēlat sev un līdzcilvēkiem svētkos?
– Veselību, saticību un mīlestību! Arī pārticību...

Neko neatstājiet bez uzraudzības! (Speciālista komentārs un secinājumi)

Māris Voicišs, Balvu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valdes priekšsēdētājs: – Katram mājoklī ir jāplāno un jāveic pasākumi tā, lai nenonāktu līdz nelaimei, kad nepieciešams saukt palīgā glābējus un operatīvos dienestus. Tāpēc, būvējot un ekspluatējot ēku, svarīgi ir vērst uzmanību apkures sistēmai, elektrības tīkliem un patērētājiem. Savlaikus tos pārbaudīt, veikt apkopes un nomaiņu. Ievērojot ugunsdrošos attālumus, vai tie būtu starp apkures ierīcēm un ēku degošām konstrukcijām, vai ugunsdrošs attālums starp ēkām. Ne mazāk svarīgi ir vērst uzmanību evakuācijas ceļiem, lai nelaimes brīdī varētu ātri izkļūt no ēkas. Te vēršam uzmanību, vai evakuācijas ceļi nav aizkrauti, tajos nav degoši materiāli un evakuācijas durvis viegli atveramas. Atklāt uguns nelaimi palīdz dūmu detektors, un nelaimes sākumstadijā mēs izglābjam ne tikai sevi, bet arī īpašumu. Tāpēc katram pilsonim ir jāmāk rīkoties ugunsgrēka gadījumā, zinot, kā izsaukt glābējus un kā pareizi izmantot ugunsdzēsības līdzekļus. Izvairīties no nelaimes ir katra paša spēkos, ievērojot ugunsdrošības galvenos uzdevumus. Ja esam nonākuši līdz palīgā saucienam, tad kādu no šiem ugunsdrošības pasākumiem neesam ievērojuši, un te jau sākas citi ugunsdrošības pasākumi. Tāpēc mūsu kopējais mērķis ir nepieļaut nelaimes izcelšanos un dzīvot drošā vidē.

Ar šo gadu esmu kaujas sastāvā izbraukumos. Ir vienošanās var VUGD, ka braucu palīgā, kaut gan nedežurēju 24/7 režīmā. Situācija ir tāda, ja notiek kaut kas lielāks, tad mani piesaista dzēšanas vai glābšanas darbos. Brīvprātīgajiem ir ilgāks sanākšanas laiks. Protams, ja tas ir darba laikā, tad sēžamies auto un braucam. Bet, ja tas ir vakars, tad aizrit kādas 15 minūtes, kamēr sapulcējamies kopā. Valsts atbalsta mums joprojām nav. Visu darām par saviem līdzekļiem, kurus iegūstam, veicot pakalpojumus. No malas neviens neko līdz šim nav iedevis. Balvu biedrības komanda ir gatava izbraukt uz ugunsgrēku līdz trīs cilvēku sastāvā. Lai cik tas interesanti nebūtu, bija divi projekti. Viens no tiem – par pierobežu, lai atjaunotu brīvprātīgo komandu Šķilbēnos. Ir pagājis laiks, viņi ir saņēmuši aprīkojumu, bet nekas nenotiek. Kāpēc? Šis jautājums jāuzdod pašvaldībai. Nav cilvēka, kurš uzņemas atbildību, kurš komandu vada. Tiesa, cerība nezūd. Ir uzrunāta zemnieku saimniecība “Kotiņi”, lai meklētu risinājumu. Jāsaprot, ka arī valstiskā līmenī ir baltie punkti, kur VUGD nespēj ierasties noteiktajā laikā, tāpēc šī komanda būtu kā atbalsts gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem, gan glābšanas dienestam kā palīgi. Otrs projekts, kurā netiku iekšā, tomēr mani, lai cik tas dīvaini nebūtu, uzrunāja kā konsultantu. Šis projekts, kuru realizēja Bērzpilī, ir analogs Šķilbēniem. Arī Bērzpilī ir iegādāts nepieciešamais aprīkojums. Ceram, ka Balvu komandai pievienosies šķilbēnieši un bērzpilieši. Jāsecina, ka igauņi savulaik pārņēma Latvijas brīvprātīgo ugunsdzēsēju pieredzi. Cepuri nost, viņiem viss notiek, tostarp finansējuma ziņā. Fakts ir tāds, ka viņiem par izbraukumu kompensāciju izmaksā valsts. Tā nav alga.
Novēlu priecīgus Ziemassvētkus un drošu Jauno gadu! Nerunāsim, cik tālu svece jāliek vai kā jālieto pirotehnika. Viss būs kārtībā, ja ievērosiet drošības instrukcijas. Pirmais nosacījums, piemēram, par svecēm Adventes vainagā, – neko neatstāt bez uzraudzības. Tas ir pirmais solis nelaimes virzienā. Skursteņi visiem, protams, ir iztīrīti; detektori visiem, protams, ir uzstādīti, nevis atrodas guļamistabā uz skapja stūra; elektroinstalācija visiem, protams, ir pārbaudīta. Vai tā ir? Piemēram, četri daudzdzīvokļu nami Balvos ir atteikušies no brīvprātīgo pakalpojumiem. Runa ir par skursteņu tīrīšanu. Cilvēki par ugunsdrošību nereti aizdomājas tad, kad blakus mājā notiek ugunsnelaime. Nelaba pieredze, bet fakts. Labāk neizbaudīt to uz savas ādas!

* * Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

 

 

 

 

NeSalauztā sirdslīnija (01.12.2023.)

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Kad gaisma uzvar tumsu

Vai iespējams saņemties un pielikt punktu toksiskām attiecībām? Vardarbība ģimenē Latvijā ir viens no biežākajiem vardarbības veidiem, tomēr oficiāli par to tiek ziņots visretāk. Fakti ir nepielūdzami – vardarbības līmenis pret sievietēm ģimenēs ir augsts, no tās ik dienu cieš vairāk nekā simts sieviešu. Ciest, pazemoties un klusēt vai cīnīties? Tāds ir jautājums, uz kuru meklēsim atbildes, uzklausot dzīvesstāstus un speciālista vērtējumu.

Dzīvesstāsti (no vēstulēm  biedrības “Centrs MARTA” Latgales filiālei)

 

Viktorijas stāsts (vārds mainīts)

Man ir 27 gadi, audzinu brīnišķīgu divus gadus vecu meitiņu. Diemžēl pirms pusgada viss bija pavisam citādāk, nekā tagad.
Piecus gadus nodzīvoju kopā ar varmācīgu vīrieti un, šķiet, esmu izgājusi cauri ellei. Esmu piedzīvojusi visus vardarbības veidus. Visvairāk – emocionālo vardarbību, kad ikdienā tiku pazemota un noniecināta, un ar laiku jau sāka likties – es tiešām esmu tāda, kā man iegalvo.
Izrādījās, apvainojumi un pazemojumi bija tikai sākums. Pēc tam tika palaistas rokas, sākās fiziskā vardarbība. Viņš varēja iesist, sagrābt aiz matiem, sviest manā virzienā kādu smagu priekšmetu. Viņam tā bija norma. Pēc tam viņš uzvedās tā, it kā viņa uzvedībā vainīga esmu es pati. Kaut kādā brīdī tam pat noticēju. Drīz vien viņš jau pilnībā valdīja pār mani, vairs nesapratu – kas es esmu un kur esmu? Viņš kontrolēja pilnīgi visu: katru manu soli, manas sarunas ar tuviniekiem, manas sarakstes ar draudzenēm…
Tur bija arī seksuālā vardarbība – man vajadzēja darīt to, ko es negribēju, kā arī ekonomiskā vardarbība – viņš pilnībā kontrolēja manas finanses. Kaut kādā brīdī sapratu, ka esmu dziļā bedrē, un nezināju, kā no tās izkļūt. Bailes ņēma virsroku, un izvēlējos upura pozīciju. Es padevos, pat nesākusi cīnīties. Tomēr vienubrīd sapratu, – pietiek! Tas bija brīdis, kad viņš kārtējo reizi vilka mani aiz matiem cauri visam dzīvoklim un man pakaļ skrēja pārbijusies meitiņa. Viņai tad bija 1 gads un 5 mēneši.
Sapratu, ka man vajag atbalstu, ka viena netikšu galā. Jā, man ir tuvinieki, taču viņi neticēja tam, ko es stāstu. Laimīgas sagadīšanās dēļ paziņa pastāstīja par “Centru MARTA”, un es uzdrošinājos. Piezvanīju uz norādīto numuru un jau pirmās sarunas laikā sapratu, – es vairs neesmu viena. Man tic, mani saprot un palīdzēs. Nākamajā dienā savācu mantas, bērnu, paņēmu dokumentus un slepeni bēgu uz savu dzimto pilsētu, kamēr viņš bija darbā. Bija bail, bet tobrīd zināju, ka “Centrā MARTA” ir cilvēki, kas mani gaida, kas gatavi sniegt palīdzīgu roku. Pirmais solis bija sperts, biju mājās – drošībā. Atlika vien darbs ar sevi un savām bailēm.
Es nezinu, ko iesāktu bez “Centra MARTA” atbalsta. Šajā centrā strādā brīnišķīgi ļaudis, sava darba lietpratēji. Mums tika piedāvāta arī atbalsta grupa, un izrādījās, ir daudz sieviešu ar tādiem stāstiem. Tobrīd sapratu, ka tāda neesmu viena, katra no mums ir gājusi cauri šīm grūtībām un tikusi uzklausīta, pateicoties “Centram MARTA”. Protams, pēc tam daudz kas atkarīgs no mums pašām – cik daudz gribam mainīt savu dzīvi un sevi, bet “Centrs MARTA” dod absolūti visu šīm pārmaiņām: ilglaicīgu atbalstu, individuālās nodarbības ar psihologu (kas man neizsakāmi palīdzēja), mīlestību, rūpes un uzmanību. Šeit, centrā, es tiku galā ar visām bailēm, nedrošību un iemācījos sevi mīlēt. Iemācījos dzīvot no jauna.
Milzīgs paldies, ka Jūs “Centrā MARTA” atgriežat mūs veselīgā, pilnvērtīgā dzīvē. Paldies visiem, ka Jūs veicat tik milzīgu un svarīgu darbu. Var teikt – Jūs mūs atgriežat no viņpasaules.
Īsumā par manu dzīvi tagad. Paveicu smagu darbu ar sevi un turpinu to veikt. Nav viegli sevi savākt atpakaļ pa gabaliņam vienā veselumā, taču tas ir to vērts. Tagad apzinos sevi kā pilnvērtīgu cilvēku, mīlu sevi un cienu, un manā dzīvē sāka notikt brīnumainas pārmaiņas. Sāku saprast, kas esmu un ko vēlos, un līdz ar iekšējām pārmaiņām manā dzīvē ienāca brīnišķīgs cilvēks, kas mani ciena un pieņem manu meitu. Ne tikai pieņem, bet rūpējas par viņu kā par savu. Mums ir izveidojusies brīnišķīga ģimene, kur nav baiļu un aizliegumu, bet ir cieņa, atbalsts un mīlestība.
Nepalieciet tur, kur jums ir slikti, negaidiet, ka kāds jūsu vietā rīkosies. Pirmais solis vienmēr ir Jūsu. Taču ziniet – Jūs neesat vienas. Jūs vienmēr sadzirdēs, sapratīs un atbalstīs “Centrā MARTA”. Līdzko mainīsies pati, līdzko sāksi ieklausīties sevī un attīrīt dzīvi no nevajadzīgiem krāmiem, sāks notikt tādi brīnumi, par kuriem pat iedomāties nevarēji. Nebaidieties mainīt savu dzīvi!

 

Margaritas stāsts

Par “Centru MARTA” uzzināju pirms gada, jo vīrs bija vardarbīgs gan pret mani, gan pret bērniem. “Centrs MARTA” man piedāvāja juridisku un psihologu palīdzību. Šogad man piedāvāja piedalīties atbalsta grupā. Liels pluss, ka varēju pieslēgties attālināti. Kopumā bijām vairākas gan no fiziskas, gan no emocionālas vardarbības cietušas sievietes. Satiekot šādus cilvēkus, saproti, ka neesi viena ar šāda veida problēmām un pārdzīvojumiem. Tas liek justies daudz labāk. Grupā meitenes dalījās ar savu pieredzi un uzklausīja citu bēdas. Dalījāmies pieredzē, kā, katra pa savam, mēģinājām risināt sasāpējušo problēmu. Laiks komunicējot pagāja nemanot, jo jutos starp savējiem, saprasta un uzklausīta.
Man šī grupa sniedza jaunu pieredzi un sajēgu, ka ne vienmēr tas velns ir tik šausmīgs, kā to mālē. Gan ar testu, gan videomateriālu palīdzību nāca atklāsme, ka viss, kas notika ar mani, nav pareizi, un ne jau manī ir iemesls sliktai attieksmei. Pateicos “Centra MARTA” meitenēm, kuras uzņemas šo grūto darbu – palīdzēt sievietēm noticēt sev, iet ar augstu paceltu galvu un veidot savu dzīvi pēc saviem uzskatiem, ar savām kļūdām, brīvi un nepiespiesti.

Policijas statistika

 

Valsts policijas amatpersonu pieņemtie policijas lēmumi par nošķiršanu Latgales reģionā
2021.gads – 86
2022.gads – 115
2023.gads (9 mēnešos) – 133

 

Valsts policijā saņemtie tiesas lēmumi par pagaidu aizsardzību pret vardarbību Latgales reģionā
2021.gads – 85
2022.gads – 111
2023.gads (9 mēnešos) – 125

 

Konstatētie tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pārkāpumi un uzsāktie kriminālprocesi pēc KL 168.1 panta
2021.gads – 408 kriminālprocesi
2022.gads – 484 kriminālprocesi
2023.gads (9 mēneši) – 535 kriminālprocesi

Vardarbības definīcija

 

Vardarbība pret sievieti ir uz dzimumu balstītas vardarbības rīcība, kā rezultātā rodas vai var rasties fizisks, seksuāls vai garīgs kaitējums vai ciešanas sievietei, ieskaitot šādas darbības draudus, piespiedu darbības vai patvaļīgu brīvības atņemšanu, neatkarīgi, vai tā notiek sabiedriskās, vai privātās dzīves ietvaros. Vardarbība pret sievieti ietver fizisku, seksuālu un garīgu vardarbību ģimenē, tajā skaitā sišanu, sieviešu dzimuma bērnu seksuālu izmantošanu ģimenē, vardarbību pūra dēļ, izvarošanu laulībā, sieviešu ģenitāliju kropļošanu un citu tradicionālo praksi, kas nodara kaitējumu sievietēm, vardarbību, kas nenotiek laulības ietvaros, kā arī ar ekspluatāciju saistītu vardarbību.
(ANO Deklarācijas par vardarbības pret sievieti izskaušanu 1.pants, 1993.gada 20.decembra ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūcija Nr.48)

Vardarbība nav upura personīgā problēma

 

Biedrības “Centrs MARTA” Rēzeknes filiāles vadītāja ALĪSE POTAŠA pārliecināta, ka vardarbība ģimenē nav vienīgi cietušā cilvēka problēma, tā jārisina valsts mērogā, sākot ar izmaiņām likumdošanā un sabiedrības izglītošanu.

Cik izplatīta Latgalē ir vardarbība ģimenē? Vai, salīdzinot ar citiem Latvijas reģioniem, vardarbības gadījumu ir vairāk vai mazāk?
– Katra ceturtā (25,1%) sieviete un katrs piektais (19,5%) vīrietis 18–74 gadu vecumā ir pieredzējis fizisku vai seksuālu vardarbību, secināts Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) pētījumā “Vardarbības izplatība Latvijā 2021”. Kopumā 37,4% iedzīvotāju bērnībā izjutuši fizisku vai emocionālu vardarbību, savukārt savu vecāku starpā šādu vardarbību novērojuši un netieši izjutuši 36,3% iedzīvotāju. 33,2% sieviešu un 42,2% vīriešu bērnībā pieredzējuši fizisku vai emocionālu vardarbību no tēva vai mātes. Šī drūmā statistika liecina, ka mums kā sabiedrībai ir augsta tolerance gan pret emocionālu, gan fizisku vardarbību, un kamēr sabiedrībā valdīs uzskats, ka vardarbība ir katra paša, nevis kopienas atbildība, baidos, ka šie skaitļi nemazināsies.
Vardarbība ir sabiedrības veselības problēma, tā uzliek milzīgu slogu valsts ekonomikai, veselības aprūpei, tiesību aizsardzībai un samazina kopējo produktivitāti. Piedzīvotā vardarbība atstāj ilgstošas sekas uz upura veselību un psiholoģisko stāvokli, negatīvi ietekmējot gan dzīves, gan attiecību kvalitāti. Gan upuris, gan varmāka rodas, augot sabiedrībā un pieņēmumos, un šie stereotipi un to radītās sekas grauj Latviju no iekšienes. Mēs dzīvojam sabiedrībā, ko plosa vardarbība, konflikti, šķiršanās, izjauktas ģimenes un traumēti bērni. Šī gada statistika liecina, ka populārākais ģimenes modelis Latvijā ir vientuļā māte ar bērniem. Vai tiešām šīs ir tās vērtības, kuras visiem spēkiem cenšamies sargāt? Mūsu valsts nākotnei un pastāvēšanai ir nepieciešamas spēcīgas un mīlošas ģimenes, un tādas nevar eksistēt vidē, kurā visos līmeņos ir tik augsta tolerance pret vardarbību.
Vardarbība Latgales reģionā nav pietiekami apzināta, kā arī tās risināšanai reģionā trūkst gan institucionālās, gan cilvēkresursu kapacitātes. Ir jūtams arī sociālais spiediens – aizspriedumi, upura vainošana un kaunināšana, ciešanas kā individuālajā pieredzē balstīts uzskats, agrās laulības, sabiedrības klusēšana – tas viss veido augsni vardarbības ģimenē kā sociālas problēmas attīstībai. Lai mudinātu cietušos meklēt palīdzību, nepieciešams izglītot un informēt sabiedrību, lai tā spētu atpazīt vardarbīgas attiecības, lai rastos apziņa, ka vardarbība nav “upura personiskā problēma”. Tas ir ilgstošs process, kas visefektīvāk realizējams sadarbībā ar reģiona sociālajiem dienestiem, pašvaldības un valsts atbalstu.
Kādu palīdzību “Centrā MARTA” var saņemt vardarbībā cietusi sieviete vai vīrietis?
– “Centrā MARTA”, Rēzeknes filiālē, var vērsties pēc palīdzības vardarbības ģimenē upuri, bez maksas saņemot psihologa, jurista, sociālā darbinieka, sociālā rehabilitologa un uzticības personas atbalstu. Ja ir apdraudēta vardarbības upura dzīvība un veselība (tiek konstatēti augstas vardarbības riski), tad Rēzeknes filiāle nodrošina arī droša patvēruma pakalpojumu jeb krīzes dzīvokļa pakalpojumu, kuru vardarbības upuris var saņemt kopā ar saviem bērniem. Droša patvēruma pakalpojuma saņēmēju bērni, kā arī Ukrainas kara darbību piedzīvojuši bērni “Centrā MARTA”, Rēzeknes filiālē, bez maksas var apmeklēt silto graudu terapiju. Silto graudu terapijas pakalpojumu piedāvājam arī par maksu. Silto graudu terapeitiskās nodarbības silto graudu kastē rada impulsus uz receptoriem, kas pa nervu ceļiem nonāk smadzenēs, samazinot stresa hormonus, uzlabojot ādas asins piegādi, vielmaiņas procesus, līdzsvarojot smadzeņu darbību.
Cik vardarbīgās attiecībās cietušu cilvēku gadā vēršas pēc palīdzības Jūsu centra Latgales filiālē?
– 2022.gadā “Centrā MARTA” Rīgā, Liepājā un Rēzeknē palīdzību saņēmušas 664 personas – sievietes, vīrieši un bērni no Latvijas, kā arī Ukrainas kara bēgļi. Lielākais klientu skaits “Centrā MARTA” ir sievietes vecumā no 18 līdz 81 gadam, procentuāli visvairāk 36 – 45 gadus vecas sievietes. 98% gadījumos vardarbības veicējs ir vīrietis – laulātais, partneris, bijušais laulātais vai partneris, dēls, tēvs, patēvs, patēva dēls. 2% gadījumu vardarbības veicēja ir sieviete, parasti māte. Dominējošais vardarbības veids ir fiziska un emocionāla vardarbība, kam seko seksuālā, ekonomiskā vardarbība un vardarbīga kontrole. “Centrs MARTA” filiāle Rēzeknē savu darbību uzsāka 2020.gadā, un katru gadu klientu skaits arvien pieaug. 2023.gada 10 mēnešos Rēzeknes filiālē atbalstu saņēmuši 38 pieaugušie un 32 bērni, kas ir par 58% vairāk nekā 2022.gadā. Dominējošie vardarbības veidi – emocionāla un fiziska vardarbība. Vardarbības upuri – sievietes un sievietes ar bērniem – cieš no vardarbības ģimenē, visbiežāk varmāka vīrs vai civilvīrs. Pieaugušajiem klientiem sniegtas psihologa, jurista un sociālā darbinieka konsultācijas, šajā periodā kopā sniegtas 352 konsultācijas un vairāk kā 200 silto graudu nodarbības. Droša patvēruma pakalpojumu saņēmušas divas sievietes un četri bērni.
Vai ir bijuši gadījumi, kad pie jums vērsušies cietušie vīrieši?
– Rēzeknes filiāles trijos darbības gados pēc palīdzības ir vērsies viens vīrietis, kurš bija cietis no vardarbības ģimenē. Klientam tika sniegts gan rehabilitācijas pakalpojums, gan krīzes dzīvokļa pakalpojums. Diemžēl stereotipisku aizspriedumu un sabiedrības spiediena dēļ vīriešiem ir psiholoģiski smagāk atzīt piedzīvoto vardarbību un vērsties pēc palīdzības.
Ko Jūs ieteiktu personām, kuras cieš no vardarbības ģimenē – kāds būtu pirmais solis, lai izbeigtu šādas attiecības?
– Ieteiktu izstrādāt savu personīgo rīcības plānu, ņemot vērā savu konkrēto dzīves situāciju: Pastāstiet par vardarbību savā ģimenē kādam ārpus ģimenes – draugam, kolēģim, radiniekam, kaimiņam vai speciālistam, apzinot pieejamos resursus, kas var palīdzēt. Ar kādu no savām uzticības personām (draugu, speciālistu) vienojaties par atslēgas vārdu, kuru paziņosiet telefoniski vai īsziņā, ja būs nepieciešama tūlītēja palīdzība. Noskaidrojiet, kur varat bēgt un paslēpties (pie draugiem, krīzes centrā, viesnīcā). Sagatavojiet somu ar svarīgākajām lietām, dokumentiem, skaidru naudu. Apkopojiet draudu vai vardarbības pierādījumus, ja iespējams. Nomainiet visas paroles un kodus – savam e-pastam, internetbankai, sociālajiem kontiem. Ja Jums uzbrūk, sargiet galvu un vēderu, skaļi sauciet pēc palīdzības “Palīgā, mani nogalina!”, lai kāds to dzirdētu un izsauktu policiju. Vērsieties pēc palīdzības policijā, sociālajā dienestā vai “Centrā MARTA”. Iesniedziet tiesā pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Pagaidu aizsardzības pret vardarbību mērķis ir nodrošināt, ka no vardarbības cietusī persona nekavējoties saņem aizsardzību. Tiesa var piemērot: pienākumu varmākam atstāt mājokli, aizliegumu varmākam tuvoties upurim, uzturēties mājokļa tuvumā, aizliegumu varmākam satikties ar cietušo, aizliegumu sazināties ar cietušo, aizliegumu varmākam organizēt tikšanos ar upuri, izmantojot citu personu starpniecību, aizliegumu izmantot cietušā personīgos datus utt.
Kā vardarbības upurim atrast “Centru MARTA”?
– Kliente var vērsties, zvanot uz tālruni 25648595 vai rakstot uz e-pastu Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. . Sarunas laikā administratore uzdos vairākus jautājumus, lai precīzāk noskaidrotu konkrēto situāciju. Pēc sarunas šo informāciju nodos gadījumu vadītājai. Gadījumu vadītāja sazināsies ar klienti vai tiksies klātienē un kopā ar klienti vienosies par pakalpojuma uzsākšanu, sastādīs rehabilitācijas plānu, lai pārtrauktu vardarbīgās attiecības. “Centrs MARTA” nevaino upuri, tic upura vārdiem un cenšas pēc iespējas ātrāk sniegt palīdzību.
Kādu iemeslu dēļ sievietes gadiem ilgi paliek vardarbīgās attiecībās, nevēršoties pēc palīdzības?
– Iemeslu ir daudz un tie ir komplicēti. Katrā situācijā tie ir ļoti individuāli. Vardarbīgās attiecības ir grūti pārtraukt, tam nepieciešama liela drosme un uzņēmība. Vardarbības upuris ir pieķēries savam partnerim, vardarbības upuris vaino sevi, vardarbības upuris ir saskāries ar nosodījumu no sabiedrības puses, ir vērsies pēc palīdzības, bet upurim nav ticēts, vardarbības upuris ir ievainojamā situācijā, piemēram, bez iztikas līdzekļiem un vienkārši nav kur iet. Dažreiz sieviete nemaz neapzinās, ka dzīvo vardarbīgās attiecībās, jo tā ir dzīvojusi visu mūžu, tā ir dzīvojusi viņas māte un tāda ir sievietes dzīves pieredze, kura tiek uzskatīta par normu. Visas “Centra MARTA” klientes uzskatu par varonēm, jo viņas ir pieņēmušas lēmumu pārtraukt vardarbīgas attiecības un sākt dzīvi no jauna. Tā tiešām ir liela varonība – nostāties pretī savām bailēm un cīnīties par savām tiesībām, bieži vien sākot dzīvi no nulles.
Kāpēc sievietes nereti atgriežas pie saviem varmākām?
– Pētījumi liecina, ka vardarbības upuri izdzīvo vidēji 7-12 vardarbības ciklus, līdz izlemj attiecības pamest pavisam. Vardarbība ģimenē ir sarežģīta un tās sekas ir ļoti nopietnas. Pārtraukt vardarbīgas attiecības nav viegli, nākas piedzīvot vairākus “šaubu – baiļu – cerību” posmus. Gatavošanās posms – nereti vardarbības pazīmes ir pamanāmas jau randiņu posmā, taču sievietes nav spējušas tās atpazīt vai noliegušas, jo bijušas ļoti iemīlējušās. Problēmas atzīšanas posms – šis ir posms, kad sievietes pilnībā apzinās sevi vardarbīgās attiecībās. Distancēšanās posms – šajā posmā vardarbības upuris sāk meklēt palīdzību un neslēpj no citiem esošo situāciju. Šaubu posms – pēc vardarbīgu attiecību pārtraukšanas vai aiziešanas no mājām sievietes ir ļoti ievainojamas, baidās par sevi un bērniem, baidās, vai spēs pašas uzturēt sevi, baidās, ka atgriezīsies varmāka un lūgs atgriezties mājās.

 

Šajā posmā ir būtiski, lai sieviete pēc iespējas ātrāk iegūtu savu neatkarību (dzīvesvietu, darbu, speciālistu atbalstu). Apstiprinājuma posms: sieviete sāk plānot savu turpmāko dzīvi, mostas cerība par izdošanos mainīt dzīvi. Skumju posms: mainot dzīvi, piezogas skumjas un sevis vainošana, jo sievietei šķiet, ka viņa ir sagrāvusi ģimeni, ka attiecībās taču ir bijuši arī laimīgi brīži un varbūt viņai vajadzēja tās saglabāt bērnu dēļ, jo bērnam vajag tēvu, vecmāmiņu u.tml. Atgūšanās posms: visiem vardarbības upuriem ir nepieciešama speciālistu palīdzība, lai mazinātu kaitējumu, ko nodarījušas ilgstošas vardarbīgas attiecības – tās ir ilgi dzīstošas psiholoģiskas un emocionālas rētas, kuras paši upuri var pat nepamanīt un neapzināties, jo tās nav tik redzamas kā fiziskas rētas. Katrā no šiem posmiem ir risks atgriezties pie varmākas, tāpēc ļoti svarīgi ir nebūt vienai, vērsties pēc palīdzības un nepadoties, lai kopā ar speciālistiem pārvarētu šos grūtos brīžus.
Kāda palīdzība no valsts būtu nepieciešama, lai mazinātu vardarbību ģimenē?
– Mums ir daudz jautājumu, kas jārisina un jāuzlabo. Viens no kritiski svarīgākajiem būtu Stambulas konvencijas ratificēšana. Taču arī šobrīd jau ir vērtīgi tiesiskie instrumenti, ar kuriem varam lepoties. Nesen biju pieredzes apmaiņas braucienā Lietuvā. Biju ļoti pārsteigta, cik Lietuvā ir drūma situācija ar valsts atbalstu vardarbībā cietušām sievietēm. Vienlaikus jutos lepna par Latviju un biedrības “Centrs MARTA” artavu šajā jautājumā. Piemēram, balstoties uz “Centra MARTA” pieredzi, Labklājības ministrija izstrādājusi Tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2014.gada 23.decembra noteikumos Nr. 790 “Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas kārtība no vardarbības cietušām un vardarbību veikušām pilngadīgām personām””. Tiesību akts ir stājies spēkā 2023.gada 1.jūlijā, un rezultātā vardarbības upuriem ir pieejams krīzes dzīvokļa pakalpojums, kā arī ir krietni palielināts speciālistu konsultāciju skaits augstas vardarbības riska gadījumos. Šogad “Centrs MARTA” piedalījās Tieslietu ministrijas krimināltiesību darba grupā vardarbības ģimenē mazināšanai un divās Tieslietu ministrijas civilprocesa darba grupās vardarbības ģimenē mazināšanai, sniedzot priekšlikumus krimināltiesību un civiltiesiskā regulējuma pilnveidošanai. “Centrs MARTA” ir piedalījies arī Saeimas juridiskās komisijas sēdēs, kur apspriesti grozījumi Krimināllikuma uzlabošanai. Rezultātā likums ir uzlabots un ir iespējams saukt pie kriminālatbildības varmākas, kuri pārkāpj prasību par pagaidu aizsardzību.
Man gribētos, lai pašvaldībās būtu lielāka uzticība nevalstiskajam sektoram, lai mums izdotos izveidot ciešus un stabilus sadarbības modeļus, kas balstīti savstarpējā uzticībā, līdzīgi kā tas ir Ziemeļvalstīs. Lai mazinātos birokrātiskais slogs. Lai klientiem būtu iespēja anonīmi saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu. Šobrīd mums ir lieliska sadarbība ar Rēzeknes valsts pilsētas pašvaldības pārvaldi “Sociālais dienests”, ar Valsts policiju, ar Rēzeknes novada Sociālo dienestu, ar Valsts probācijas dienestu. Droši varu teikt, ka esam viena liela un spēcīga komanda vardarbības ģimenē novēršanā un prevencijā. Taču dažādu stereotipisku un maldīgu uzskatu dēļ par “Centra MARTA” darbību mums nav izdevies tikt sadzirdētiem Rēzeknes pilsētas domē. Esam lūguši pašvaldībai mums bezatlīdzības lietošanā piešķirt telpas, taču saņemam atteikumu, kuram pamatojums īsti racionāli nav saprotams. Ar sāpīgu sirdi jāatzīst, ka tas uzskatāms par klaju vardarbības atbalstīšanu, par vienaldzību pret vardarbību piedzīvojušām sievietēm ar bērniem, par nevienlīdzīgu attieksmi pret sabiedriskā labuma organizācijām pilsētā, kurā vienas organizācijas tiek atbalstītas, savukārt citas bez objektīva pamatojuma netiek.

Nav jābaidās no terminiem (viedoklis par Stambulas konvenciju)

 

“Centrs MARTA” jau 23 gadus aizstāv vardarbībā cietušo balsis. 2011. gadā pirmo reizi vēsturē beidzot tika izveidots starptautisks līgums jeb Stambulas konvencija, kura fokuss ir tieši vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē izskaušana. Arī Latvijas eksperti piedalījās šī dokumenta tapšanā. Tas ir visaptverošs, praktisks un kalpo kā ceļvedis labākajai praksei vardarbības apkarošanā. Protams, konvencija nav burvju nūjiņa, taču tas ir signāls katrai cietušajai sievietei, bērnam un vīrietim, ka viņi savai valstij nav vienaldzīgi. Konvencija pasargās cietušos neatkarīgi no tā, kāda Latvijā būs valdība vai kādi būs jomu vadošie ministri, jo cīņa pret vardarbību būs mūsu valsts pienākums starptautiskā mērogā, nevis īstermiņa tendence.
Termini, par kuru būtību Latvijas sabiedrība jau gadiem tiek maldināta, faktiski vienkārši nevar ietekmēt lietas, ko nesedz konvencijas tvērums. Konvencijai, tāpat kā visiem citiem starptautiskajiem līgumiem, ir ierobežots objekts un mērķis, kura rāmjos tā darbojas. Konvencija neregulē ģimenes sastāvu, neregulē laulību un neregulē dzimumu identitātes jautājumus. Tai nav tāda juridiskā spēka. Tas attiektos uz Latviju tikpat lielā mērā, kā tas attiecas uz Horvātiju, Serbiju, Itāliju, Poliju un virkni citu konservatīvu un kristīgu valstu, kas konvenciju ir ratificējušas un kurās šo gadu laikā tā nekādā veidā nav ietekmējusi likumdošanu iepriekšminētajos jautājumos. Taču katrā no šīm valstīm ir krietni uzlabojies darbs ģimenes vardarbības apkarošanā, datu ievākšanā un pakalpojumu klāsta uzlabošanā cietušajiem. Tajās ir kritušies arī sieviešu slepkavību statistiskie rādītāji, kas patlaban Latvijā ir augstākie Eiropā, un tikai turpina pasliktināties. Konvencija regulē tikai ar vardarbību saistītus jautājumus – prevenciju, likumdošanu, cietušo aizsardzību, vardarbību veikušo saukšanu pie atbildības. Jebkas cits ir valstu pašu lēmums.
Ja baidāmies no termina ‘gender’, tāds jau pastāv vairākās konvencijās, ko Latvija bez problēmām ir ratificējusi, piemēram, Starptautiskās krimināltiesas Romas Statūtos un Eiropas Padomes konvencijā pret cilvēku tirdzniecību. ‘Gender’ jeb dzimte nav tas pats, kas ‘dzimumu identitāte’ vai ‘dzimumu maiņa’. Tie ir atšķirīgi termini ar atšķirīgu un nesaistītu nozīmi. Termins ‘gender’ tiek saprasts kā stereotipi, īpašības un uzvedība, kas sabiedrībā tiek piedēvētas sievietēm un vīriešiem. No šiem stereotipiem ilgtermiņā cieš gan sievietes, gan vīrieši – sievietes saskaras ar vardarbību un nepamatotu diskrimināciju, savukārt vīrieši dzird pārmetumus par to, ka nav pietiekami vīrišķīgi, ja izvēlas ģimenē uzņemties primārā aprūpētāja lomu vai nerisina konfliktus ar ‘izkaušanos’ un agresiju.
Ja baidāmies no konvencijas negatīvas ietekmes uz mūsu izglītības sistēmu, tā var palīdzēt izdarīt tikai pretējo. Latvijā ir augstākie skolu vardarbības rādītāji Eiropā. Bērniem un jauniešiem Latvijā ir nepieciešama īpaša uzmanība nevardarbīgas uzvedības, līdztiesības un cieņas apguvei, un par šiem jautājumiem ir nepieciešams domāt un atbilstoši rīkoties pēc iespējas ātrāk. Konvencijas 14. pants par izglītību sniedz dalībvalstīm plašu rīcības brīvību par to, kāda veida izglītības materiālus valstis uzskata par piemērotiem un kādai izglītojamo vecuma grupai tie tiek pasniegti. Vienīgais, kas tiek prasīts, ir aktīvi veicināt vienlīdzību, tostarp sieviešu un vīriešu līdztiesību privātajā un sabiedriskajā dzīvē, un stereotipu mazināšanu specifiski, lai novērstu vardarbību pret sievietēm. Mēs kā valsts neesam spiesti mācību materiālos ieviest neko, ko paši nevēlēsimies tur redzēt.
Valsts no ratifikācijas neko nezaudē, taču iegūst neskaitāmi daudz – cieņu no mūsu ārvalstu partneru puses, vadlīnijas un nepieciešamību atrast finansējumu, lai varam ieviest labākus un specializētākus pakalpojumus cietušajiem, pozitīvu spiedienu domāt par šo problēmu valstiski un koordinēti, un, galvenais, ļoti vērtīgu tīklu, kura ietvaros varam gūt pieredzes un prakses apmaiņu caur GREVIO ekspertu grupu.
Konvencijas ratificēšana būs lēns, bet pamatīgs un ilgtspējīgs sākums tādai Latvijai, kura varēs paskatīties acīs katram vardarbībā cietušajam un ar savu rīcību pierādīt, ka tai rūp viņu drošība par spīti dezinformācijas kampaņu mēģinājumiem pārliecināt par pretējo.
(ALĪSE POTAŠA)

Par Stambulas konvenciju

 

Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu – Stambulas konvencija – ir starptautisko standartu kritērijs šajā jomā.

Konvencija:
* ir pirmais starptautiskais dokuments, kurā ietverta dzimuma definīcija,
* paredz kriminālatbildību par tādiem nodarījumiem kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana, piespiedu laulības, vajāšana, piespiedu aborti un piespiedu sterilizācija,
* atzīst, ka vardarbība pret sievietēm ir cilvēktiesību pārkāpums un diskriminācijas veids,
* nosaka, ka valstis ir atbildīgas, ja tās pienācīgi nereaģē uz šo vardarbības veidu.
Konvencijā ir noteikti visaptveroši juridiski un politiski pasākumi, lai novērstu šādu vardarbību un aizsargātu cietušos un palīdzētu viņiem. Šie pasākumi ietver datu vākšanu, izpratnes veidošanu, juridiskus pasākumus attiecībā uz kriminālatbildības noteikšanu par šādu vardarbību un atbalsta pakalpojumu sniegšanu. Tā pievēršas arī dzimumbalstītas vardarbības dimensijai patvēruma un migrācijas jautājumos.
Stambulas konvencija stājās spēkā 2014.gada aprīlī, un ES to parakstīja 2017.gada 13.jūnijā. Padome 2023.gada februārī lūdza Eiropas Parlamenta piekrišanu lēmuma pieņemšanai par to, lai ES noslēgtu konvenciju. 2023.gada 1.jūnijā Padome pieņēma lēmumu par ES pievienošanos konvencijai.
Sievietes tiesības uz dzīvi bez vardarbības ir nostiprinātas arī starptautiskos nolīgumos, piemēram, Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (1979.) un ANO Deklarācijā par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (1993.).

 

Fakti
Ø ES un tās dalībvalstis strādā kopā, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, aizsargātu cietušās un sodītu likumpārkāpējus.

Ø Pieaug arī vardarbība tiešsaistē, kas jo īpaši tiek vērsta pret jaunām sievietēm un sabiedriskajā dzīvē iesaistītām sievietēm, piemēram, žurnālistēm un politiķēm. Sievietes saskaras ar vardarbību arī darbā: aptuveni trešdaļa sieviešu ES, kuras ir saskārušās ar seksuālu uzmākšanos, to ir piedzīvojušas darbā.

 

Ø Covid-19 pandēmijas laikā tika reģistrēts būtisks fiziskās un emocionālās vardarbības pret sievietēm pieaugums. Ziņojumi liecina, ka dažās valstīs zvani uz palīdzības dienestiem par vardarbību ģimenē ir palielinājušies pieckārtīgi.

Ø Vardarbība pret sievietēm un meitenēm ir viens no sistemātiskākajiem un izplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem pasaulē. ES valstis nav izņēmums. Diemžēl katra trešā sieviete ir piedzīvojusi fizisku vai seksuālu vardarbību, kas galvenokārt ir intīmā partnera vardarbība.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

NeSalauztā sirdslīnija (24.11.2023.)

“Kad durvis aizveras, logs atveras”

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Aicina izvirzīt mērķus

 Brīdī, kad cilvēkam nāk apjausma, ka viņš kļuvis par invalīdu, pasaule sabrūk un zem kājām atveras zeme. Pirms desmit gadiem notikušo balvenietis Lauris Baranovskis nevēlas atcerēties, kaut gan viņš ir pierādījis, ka arī bezizejas situācijās nedrīkst nolaist rokas. Jāsecina, ka tas vēl ir maigi teikts, jo pēc kritiena, kas dzīvi apgrieza kājām gaisā, Laurim bija 29 gadi.

Pirms diviem gadiem “Vaduguns” žurnālists Artūrs Ločmelis rakstā “Gribasspēks, ar kādu nevar lepoties katrs” uzsvēra, ka dažus dzīves pārbaudījumi salauž, bet citus tie dara vēl stiprākus: “Neskatoties uz gūto smago traumu, Lauris Baranovskis ne mirkli nav izkāris balto karogu sarežģīto dzīves pārbaudījumu priekšā, bet soli pa solim ne tikai mērķtiecīgi dodas pretī jauniem izaicinājumiem, bet savus sapņus arī piepilda.”
Liktenis balvenieša dzīvē lēma ieviest savas korekcijas... Kādā no dienām Lauris piedzīvoja epilepsijas lēkmi, kā rezultātā neveiksmīgā kārtā nokrita pa kāpnēm un pret vienu no pakāpieniem guva spēcīgu galvas traumu. Kopš tās dienas Lauris divus, trīs mēnešus, pieslēgts pie medicīniskās aparatūras, pavadīja bezsamaņas stāvoklī slimnīcā. Pēc tā sekoja nākamais pārbaudījums – sākotnēji tika zaudēta spēja staigāt un ikdienā nācās pārvietoties ar invalīdu ratiņiem. Pārcilājot atmiņā pagātnes notikumus, Lauris atminas, ka mediķu prognozes par iespējām uzlabot veselības stāvokli bija visdažādākās – no iepriecinošām un ļoti cerīgām līdz pat pavisam drūmām. Saprotams, ka plinte krūmos netika mesta nevienu mīļu brīdi, un, pateicoties savam milzīgajam gribasspēkam, Vaivaru un Līgatnes rehabilitācijas centru fizioterapeitu un ergoterapeitu ilgākā laikā ieguldītajām pūlēm, Lauris atkal varēja mērot ceļu mājup. Salīdzinoši neilgu laiku gan nācās pārvietoties invalīdu ratiņos, bet jau diezgan drīz Lauris ratiņus nomainīja pret kvadripodu – spieķi ar četrām kājām, kura platais atbalsts nodrošina papildus stabilitāti. Savukārt jau šobrīd, dodoties pastaigās, Lauris pārvietojas bez jebkādiem palīglīdzekļiem, kvadripodu drošības pēc paņemot līdzi tikai, piemēram, ziemas mēnešos.”
Taujāts, kādas pārdomas raisa pirms desmit gadiem pārdzīvotais, balvenietis neslēpj, ka, iesēžoties ratiņkrēslā, sapratis, ka noteikti vēlas staigāt: “Palēnām, palēnām... Jā, tolaik mediķu prognozes bija dažādas, tomēr nevienā mirklī negrasījos padoties. Es nezinu, kur tos spēkus ņēmu. Man gribējās spēlēt futbolu. Patiesībā kritienu neatceros un negribu atcerēties. Protams, vecāku un draugu plecs lika virzīties uz priekšu. Tomēr, atskatoties uz šo laiku, jāsecina, ka vislielākais motivētājs biju sev pats. Priecājos, ka izpalika mirkļi, kad gribētos visam atmest ar roku.”
Cilvēkiem, kuriem nākas saskarties ar izaicinājumiem, kad jāpielāgojas sekām, un, kā mēdz teikt, dzīve apmet kūleni, Lauris ieteic censties, iespējams, pat ļoti ilgi ar sevi mērķtiecīgi strādāt: “Arī es joprojām strādāju...”
Pirmais solis – piecelšanās no ratiņkrēsla.
Otrais solis – sapnis par autovadītāja tiesību atjaunošanu.
“Autovadītāja tiesības, tāpat kā vairums jauniešu šobrīd, ieguvu jau 18 gados. Sakarā ar gūto traumu tiesības gan nevarēju atjaunot, tām arī bija beidzies derīguma termiņš. Savukārt šī gada sākumā domai par tiesību iegūšanu, ko loloju jau pirms dažiem gadiem, nolēmu pievērsties pavisam nopietni. Sākotnēji gan baidījos, ka man tiesības neizsniegs, bet, painteresējoties vairāk, sapratu, ka tas nav nekas neizdarāms,” pirmos soļus pretī autovadītāja apliecības atjaunošanai atceras balvenietis. (“Vaduguns”, 22.10.2021.)
Trešais solis – cilvēka individuālajām vajadzībām pielāgota transportlīdzekļa iegāde, lai kļūtu mobilāks un neatkarīgāks.
“Jāteic, visa procedūra, lai cilvēki ar kustību traucējumiem varētu iegūt autovadītāja apliecību, ir diezgan vienkārša. Jā, bija nepieciešami daudzi un dažādi dokumenti, bet lielāko daļu no tiem varēja saņemt pie ģimenes ārsta. Ar to, ka vajadzētu staigāt no viena kabineta uz otru, nesaskāros. Turklāt sākotnēji domāju, ka automašīnas pielāgošana atbilstoši manām vajadzībām izmaksās pāris tūkstošus. Izrādījās, ka tas tiek apmaksāts no valsts budžeta līdzekļiem, kas, protams, ir liels atvieglojums ikvienam cilvēkam, kuram ir nepieciešamība pēc pielāgota transportlīdzekļa. Līdz ar to vismaz šajā ziņā valsts atbalsts ir patiešām jūtams,” secina Lauris. (“Vaduguns”, 22.10.2021.)
Ceturtais solis – svara samazināšana.
Šis solis, kā smej balvenietis, vērtējams kā maratons, jo sevi vienmēr ir jāuztur formā: “Biju pieņēmies svarā līdz 120 kilogramiem. Pirms vairāk nekā trim gadiem, kad svēru 98 kg, tagad esmu sasniedzis 84 kg rezultātu. Domāju, ka trīs gadu laikā, atbrīvojoties no 15 kg, mērķi esmu sasniedzis. Vai, mājās sēžot, negribas kaut ko pagrauzt? Protams, gribas. Tomēr izvēlos veselīgāku pārtiku un mazāk.” Fiziskām aktivitātēm viņš pievērš īpašu uzmanību. Novembrī viņš aktīvi piedalījās Balvu Sporta skolas izsludinātajā akcijā “Sporto pretī valsts svētkiem”, dienā nostaigājot 4-5 kilometrus. “Vai tas ir daudz? Varētu būt vairāk,” viņš smej, piebilstot, ka savu normu tomēr izpilda. Lauris piekrīt apgalvojumam, ka cilvēki pēc dabas ir slinki: “Arī es nereti labāk iesēžos automašīnā, nevis eju kājām. Tomēr, atceroties par svaru, sev atgādinu, ka labāk tomēr pastaigāties. Par svaru runājot... Ievēroju, ka pēc traumas, sēžot mājās, ēdu un ēdu. Uzkāpu uz svariem un, redzot ciparus, palika bail. Jo vecāks palieku, jo vairāk domāju par veselību.”
Piektais solis – ceļā uz to.
Savulaik Lauris sociālajos tīklos ievietoja sludinājumu, ka meklē pastāvīgu darbu, atklājot, ka ir 1.grupas invalīds ar kustību traucējumiem, ieguvis augstāko izglītību politikas zinātnē un 1.līmeņa profesionālo augstāko izglītību mārketingā un tirdzniecībā, norādot: “Darba piedāvājumus, kas ir saistīti ar pārdošanu, lūgums nepievienot!”
Arī šobrīd L.Baranovskis ir darba meklēšanas procesā: “Es gan strādāju žurnālā “Forbes”, bet darba nav daudz, līdz ar to alga nav pārāk liela. Kāds ir mans pienākums? Pievienoju rakstus mājaslapā.” Jāpiebilst, ka balvenietis ir patiesi sabiedriski aktīvs, tostarp neatsaka arī savu viedokli laikrakstam “Vaduguns”.
Kā vērtējat Lielbritānijas referenduma iznākumu?
“Lielbritānijas referenduma rezultātus vērtēju negatīvi.... Kas attiecas par terorismu, nedomāju, ka tuvākajā laikā gaidāmi būtiski uzlabojumi. Islāma valsts un citas teroristiskas organizācijas pierādījušas, ka ar samērā maziem līdzekļiem iespējams veikt plašus uzbrukumus. Turklāt islāma ekstrēmisti izkaisīti visā plašajā pasaulē, kas apgrūtina viņu apsekošanu un uzraudzību. Savukārt, runājot par bēgļiem Eiropā, uzskatu, ka daudz lielāka uzmanība jāpievērš ārējo robežu stiprināšanai.” (“Vaduguns”, 5.07.2016.)
Cik droši varam justies pēc kārtējā terora akta – šoreiz Mančestrā?
“...Terorismu, manuprāt, būs ļoti grūti apstādināt. Par to liecina kāds lielāks vai mazāks terora akts ik pa mēnešiem. Jācer vienīgi, ka Latviju tie neskars!” (“Vaduguns”, 30.05.2017.)
Kā cīnīties ar viltus ziņām?
“...Atklāti runājot, sākotnēji, kad parādījās viltus ziņu fenomens, tam nepievērsu lielu uzmanību. Tagad gan rūpīgi izvērtēju publicēto ziņu avotu un to, cik ticama ir konkrētā ziņa. Ļoti iespējams, kādā no reizēm arī pats esmu kļuvis par viltus ziņu upuri, pats to nemaz neapzinoties. Piemēram, jau pirms vairākiem gadiem es un arī liela daļa pārējās Latvijas sabiedrības uzķērās uz viltus ziņu par meteorīta nokrišanu Latvijā, ko ļoti plaši atspoguļoja arī Latvijas mediji. Tomēr tā izrādījās sakaru operatora “Tele2” reklāmas kampaņa. Protams, tagad to atceros ar smaidu sejā, bet šis notikums parāda, cik viegli ir manipulēt ar cilvēku prātiem, sagatavojot profesionālu kampaņu. Tādēļ atkārtoti uzsveru, ka nepieciešams rūpīgi vētīt informācijas avotu. Ja par to nav galējas pārliecības, jāmeklē līdzīgas ziņas alternatīvos informācijas avotos. Parasti gan viltus ziņas ir ļoti uzkrītošas un šokējošas, tādējādi uzreiz sniedzot pamatu šaubīties par to patiesumu. Jāteic, sociālajā tīklā “Facebook” esmu pamanījis, ka arī atsevišķi cilvēki no mana draugu loka dalās ar viltus ziņām. Pieļauju, ka šādas rīcības iemesls ir nezināšana par šīs sērgas straujo attīstību, neizglītotība un zema medijpratība. Visbīstamāk ir, ja to dara apzināti. Nešaubos, ka šādu ziņu izplatībā savu pirkstu pielikušas arī dažas mūsu kaimiņvalstis, bet to dara arī mūsu pašu pilsoņi. Jo šokējošāks ziņas virsraksts, jo vairāk ar ziņu dalās. Vismaz daļā gadījumu tas ir bizness, bet šādu ziņu autorus jāizolē no sabiedrības. Pretējā gadījumā par viņu radīto dezinformāciju mūsu valstij kādā no brīžiem var nākties arī smagi samaksāt. Citādāk ir ar cilvēkiem, kuri ar viltus ziņām dalās savas nezināšanas dēļ. Es viņus nenosodu, bet ieteiktu ļoti rūpīgi sekot tam, kādu informāciju pārpublicējat. Kopumā medijiem lielā mērā uzticos. Tomēr uzsveru, – esat uzmanīgi ar kādām ziņām.” (“Vaduguns”, 11.02.2020.)
Taujāts, kāpēc kā politologs neturpina komentēt politiskos notikumus un aktivitātes, Lauris atjokoja, ka to darīt nav aicināts: “Politikai sekoju līdzi, bet tagad mazāk, kaut gan strādāju arī partijas “Vienotība” birojā. Pieļauju, ka varētu kandidēt arī vēlēšanās.” Spriežot par partnerības institūta ieviešanu Latvijā un Stambulas konvenciju, L.Baranovsis neslēpj savu atbalstu: “Partnerattiecību likums sakārtos juridiskas lietas, bet Stambulas konvencija palīdzēs izskaust vardarbību pret sievietēm. Tiesa, konvenciju neesmu lasījis no sākuma līdz galam. Ja Eiropa to pieņem, kāpēc mums pretoties? Jāļauj arī citādiem cilvēkiem noformēt savas attiecības.”
Sestais, septītais solis... Lauris Baranovskis, taujāts, kā sevi redz pēc pieciem gadiem, domīgi atzina: “Būs stabils darbs. Cerams, ģimene un sava dzīvesvieta. Manuprāt, mērķus ir svarīgi izvirzīt, jo tas mudina neapstāties. Mērķus uz papīra nerakstu, kaut gan svaru ik dienu piefiksēju.” Balvenietis katru dienu cenšas palasīt grāmatas un šobrīd aizrāvies ar skandināvu detektīviem. Lūgts atklāt, kāds ir viņa sapņu darbs, Lauris domīgi noteica, ka, iespējams, saistīts ar medijiem internetvidē: “Avīzes pastāvēs tikmēr, kamēr būs cilvēki, kuri vēlas tās rokās paturēt. Manuprāt, drukātai presei jāpāriet uz interneta vidi.”
P.S. Lauris, vērtējot gadalaikus, atzīst, ka neiet pie sirds ziema: “Kāpēc? Kad ir sniega kupenas, jāizmanto kruķis. Vai Balvos labi tīra sniegu? Apmierinoši. Katru rītu sveicinu sētniekus. Cilvēki strādā, pretenziju nav. Arī invalīdiem piekļūšana pie publiskām ēkām ir salīdzinoši laba. Vai dzīvē pietiek smaidu? Nē, par maz. Kur tos rast? Mums pietrūkst saules. Godīgi sakot, nezinu, kā mums pietrūkst, tomēr humora vajadzētu būt vairāk...”

“Man likās, ka viņš varēs”

 

Fizioterapeits Andris Bačuks, jautāts, kā iepazinis Lauri, pieļauj, ka, visticamāk, pirmo reizi satikušies futbola laukumā: “Man, iespējams, bija 12-13 gadi, Laurim kādi 15 gadi. Mazākie puikas lielākos futbolistus taču zināja... Draudzība izveidojās, pateicoties futbolam. Kāds ir Lauris? Salīdzinoši kluss un ieturēts. Viņš var nosēdēt pusi no vakara, nesakot ne vārda, kad draugi diskutē. Kad pajautā kaut ko konkrētu, viņš atbildēs izsmeļoši un konkrēti. Nu ko tur piebilst – klusais intelektuālis.”

A.Bačuks, vērtējot drauga spēju pārvarēt grūtības, uzsver, ka diemžēl pozitīvu gadījumu vai piemēru, kad cilvēki spēj izrauties no nelaimju seku valgiem, nav nemaz tik daudz: “Laurim ir pluss, ka viņš nāk no ļoti lielas, turklāt mediķu ģimenes. Domāju, ka atbalsts un motivācija bijusi uz katra soļa. Ne ģimene, ne draugi nav atļāvuši ne mirkli atslābināties. Ikvienam cilvēkam, kurš nonācis nelaimē, rehabilitācijas stāstam jāsākas ar tuvu cilvēku atbalstu, kam seko speciālistu palīdzība, tostarp jāizmanto visi rehabilitācijas pasākumi un pakalpojumi, kādi vien valstī ir pieejami. Laurim šo ceļu, iespējams, atrast bija vieglāk. Kas jādara, ja esat ceļa sākumā? Jāvēršas pie ģimenes ārsta, kura kompetence ir pacientu novirzīšana pie speciālistiem, nosūtīšana uz attiecīgām rehabilitācijas iestādēm. Viennozīmīgi, ka cilvēkiem jāpalīdz šo pareizāko rehabilitācijas ceļu atrast. Diemžēl jāsecina, ka ne visi to var atļauties. Pieļauju, Vaivaros un Dubultos ne vienmēr sniegs valsts apmaksātus pakalpojumus. Nav noslēpums, ka cilvēki ar invaliditāti nereti ir izkrituši no darba tirgus. Viņi nespēj apmaksāt pakalpojumus, kas rada nākamās problēmas. Ar Lauri 6-7 gadus regulāri tikāmies vienreiz-divreiz nedēļā. Sistemātiskā un ilgstošā rehabilitācija arī ir panākuma atslēga. Jā, pēc sarežģītām traumām rehabilitācija neilgst ne mēnesi, pat ne gadu. Tiesa, pirmie mēneši parāda dinamiku, un kā mediķi pacientiem rakstām tālejošos mērķus. Pusgads parāda nākotnes ainu, un tad jau attiecīgi jāturpina strādāt, neskatoties uz to, ka attīstība būs lēnāka. Daudzi atmet ar roku, ko nevajadzētu darīt. Sākums ir visbūtiskākais, tomēr arī ilgstoši, kad rezultāts vairs nav tik taustāms, nedrīkst novirzīties no izvirzītajiem mērķiem. Cilvēkiem, nākas secināt, motivācija ir viļņveidīga. Ļoti svarīgs ir psiholoģiskais aspekts, jo cilvēks apjauš, ka kļuvis kaut kādā ziņā nevarīgs. Tā tiešām daudzreiz ir depresija. Tāpat problēma ir liekais svars, kas seko mazkustīgam dzīvesveidam. Svars un depresija rehabilitācijā noteikti nepalīdzēs. Kāda ceļamaize? Lai noteikti blakus ir ģimene, tuvs cilvēks. Ne mazāk svarīgs ir vecums. Jebkurš saprot, ka jaunam cilvēkam rehabilitācija ir vieglāka. Tātad, pirmkārt, morāls atbalsts. Otrkārt, vienlaikus sākas rehabilitācija, tostarp rehabilitācijas centros. Zinu, ka ir cilvēki arī Balvu novadā, kuriem varētu palīdzēt, bet viņi nemaz līdz tai netiek. Varbūt var arī ar autobusu atbraukt, bet problemātiska ir nokļūšana no autoostas līdz poliklīnikai. Acīmredzot pēc palīdzības jāgriežas pie sociālā dienesta, jāizmanto asistenta pakalpojums. Vairāk tas ir atbalsts bērniem. Rehabilitācija par naudu ir pieejama ātri, kaut gan reģionos ar to ir pasmagi. Jāpiebilst, ka Balvos situācija ir labāka, jo mūspusē fizioterapeiti ir pieejami.”
Fizioterapeits apstiprina, ka ļoti svarīgi ir izvirzīt mērķus, kā to dara Lauris: “Jebkurš mediķis, uzklausot pacientus, jūt, vai cilvēks darīs, vai nedarīs. Tas jaušams pat sarunas intonācijā. Lauris ir salīdzinoši stūrgalvīgs, un šī stūrgalvība viņam palīdz neapstāties.” Jautāts, kādas pārdomas bija mirklī, kad Lauris izvirzīja mērķi atkal sēsties pie stūres, A.Bačuks atklāja, ka pirmā reize bija Naudaskalna bijušajā lidlaukā: “Man likās, ka viņš varēs. Tomēr jāatzīst, kad pārsteigums neizpalika tad, kad Lauris pavēstīja, ka auto ir nopircis. Jāsecina, ka pirmajā izbraucienā viņš bija tīri bāls, nedaudz satraucies. Pēc tam draugs vērsās pie autoapmācības instruktora.”
Interesenti, ka 2018.gadā, Adventes pirmajā svētdienā, sumināja četrus jaunus pērminderus, tostarp Andri Bačuku. “Tagad esmu palicis slinkāks. Ticība? Tas ir sarežģīts jautājums. Par to esmu runājis arī ar Lauri, bet viņš, manuprāt, ir cilvēks, kurš ticību meklē sevī. Tomēr uzskatu, ka baznīca ir viena no pareizākajām vietām, kur rodamas atbildes. Tāpat jāsecina, ka varbūt tā nav pareizākā motivācija, ja uz baznīcu ejam tikai tad, kad mums ir grūti. Protams, tas nav liegts. Biežāk uz baznīcu jāiet tad, kad ir labi,” secina fizioterapeits.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.