Piedzimt Latvijai (17.10.2025.)
Viens pats mājās
Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?
Statistika ir nepielūdzama – nākas secināt, apkopojot dzimtsarakstu nodaļu sniegtos datus par aizvadīto gadu reģistrētajiem jaundzimušajiem, kā arī mirušo un laulību skaitu. Cilvēku laukos kļūst arvien mazāk – jaundzimušo joprojām ir mazāk nekā mirušo, tāpat jaunie pāri pēc kāzām nereti dodas prom un savus bērnus laiž pasaulē lielpilsētās vai pat pārceļas uz dzīvi ārzemēs. Kas ir nepieciešams, lai ģimenes paliktu dzīvot laukos? Kāpēc ar katru gadu viņu paliek arvien mazāk? Aktivitātē “Viens pats mājās” dodamies pie ģimenēm, kuru bērns ir vienīgais gada laikā reģistrētais jaundzimušais pagastā, kā arī uzrunājam dzimtsarakstu nodaļu vadītājus.
Bērnu dzimstība laukos ir samazinājusies
“Ikdienā veicu miršanas, dzimšanas fakta reģistrāciju, laulību reģistrāciju, izsniedzu atkārtotas civilstāvokļa aktu reģistrācijas apliecības un izziņas, sagatavoju dokumentus uzvārda, vārda, tautības ieraksta maiņai un, protams, citus pienākumus,” skaidro Rēzeknes novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja MARIJA DEKSNE.
Kāda ir demogrāfiskā situācija Rēzeknes novadā? Vai dzimstība samazinās?
– Rēzeknes novadā, protams, kā jau visā valstī, pēdējo gadu laikā dzimstība ir samazinājusies. Rēzeknes novada Dzimtsarakstu nodaļā 2023.gadā reģistrēti 86 jaundzimušie, bet 2024.gadā – 70. Protams, tā nav statistika, kas apliecina, ka mūsu novadā ir tikai tik daudz dzimuši bērni, jo dzimšanas faktu var reģistrēt jebkurā dzimtsarakstu nodaļā. Piemēram, Rēzeknes novadā dzīvojoša mamma, kura dzemdē bērniņu Preiļos, var reģistrēt dzimšanas faktu arī Preiļu novada Dzimtsarakstu nodaļā. Rēzeknē ir divas dzimtsarakstu nodaļas – Rēzeknes novada un Rēzeknes valstspilsētas Dzimtsarakstu nodaļa, tāpēc ģimenēm ir izvēles iespējas, kur reģistrēt bērna dzimšanas faktu.
Kādi, Jūsuprāt, ir iemesli, kas mudina jauniešus doties prom no pagastiem, izvēloties dzīvot pilsētās vai ārzemēs?
– Manuprāt, svarīgi, lai ģimenes paliktu laukos un veidotu savas saimniecības, audzinātu bērnus, bet dzīvē mēdz būt dažādi. Ir ģimenes, kuras domā, rūpējas, veido saimniecības, raksta projektus un neatstāj savu dzimto vietu. Bet, protams, ir arī daudzi jaunieši un jaunas ģimenes, kuri par savu dzīvesvietu izvēlas pilsētu vai arī ārzemes. Ārpus Latvijas jauniešus noteikti vilina lielāks atalgojums un plašākas darba iespējas, daudzviet ir vieglāk iegādāties mājokli, varbūt arī pabalsti un atalgojums ir lielāks.
Ko valstī vajadzētu mainīt, lai jaunas ģimenes par savu mājvietu izvēlētos lauku pagastus? Kā valsts politika var ietekmēt demogrāfijas situācijas uzlabošanos?
– Kā jau minēju, situācija pasliktinās ar katru gadu visā valstī, un mūsu valsts vadītāji ir sapratuši, ka kaut kas ir jādara, ka jārisina šī problēma, lai pēc gadiem jaundzimušo bērnu skaits pilnīgi nesamazinātos. Priecē fakts, ka Labklājības ministrijā un valdībā notika sarunas par to, ka vajadzētu ģimenēm palielināt valsts pabalstus. Ar 2026.gadu, kā zināms, tiek plānots palielināt pabalstus, arī piedzimšanas pabalstu, kas ir ļoti apsveicami. Tādā veidā, iespējams, varbūt arī izdosies uzlabot demogrāfisko situāciju valstī un novadā. Bez šaubām, Rēzeknes novads nav vienīgais, kur ir problēmas ar demogrāfiju.
Kā pašvaldība var atbalstīt bērnu ienākšanu ģimenē? Kā ar to veicas Rēzeknes novadā?
– Ja mēs runājam par to, kā Rēzeknes novadā atbalsta jaunās ģimenes un jaundzimušos bērnus, vēlos uzslavēt mūsu novadu, jo Rēzeknes novadā jaundzimušajiem izmaksā gandrīz lielāko pabalstu valstī – pašlaik ģimenes saņem 720 eiro par katru jaundzimušo bērniņu. Manuprāt, tā nav nemaz tik maza palīdzība jaunajiem vecākiem. Rēzeknes novadā daudz dara, lai jaunieši tomēr paliktu laukos un attīstītu savu uzņēmējdarbību, sniedz atbalstu jaunajiem uzņēmējiem laukos. Tās ir dotācijas, dažādas nodokļu atlaides, digitālo darbavietu radīšanas iespējas. Bieži vien, ja ģimene dzīvo tālu laukos, tiek piedāvāts arī attālinātais darbs. Piedāvā stipendijas vai atbalstu jauniešiem, kuri pēc studijām atgriežas laukos. Šīs ģimenes izmanto arī mājokļa programmas, līdz ar to paliek laukos un veido tur savas ģimenes. Protams, bez darbošanās uzņēmējdarbībā ļoti svarīgi, lai arī šajās vietās būtu ieviesti kultūras, sporta, izglītības pasākumi, lai arī laukos notiek koncerti, darbojas jauniešu centri. Uzskatu, ka jaunieši paliks laukos, ja būs trīs būtiskas lietas – darbs, dzīves kvalitāte un iespējas attīstīties.
Vai iespējams, ka mantotā zeme varētu būt viens no iemesliem, kas notur cilvēku laukos?
– Ir vērojams, ka daļa no ģimenēm, kuras aizbraukušas uz ārzemēm, atgriežas. Varbūt tur nav izveidojies skaists veiksmes stāsts, kad ir gan ļoti labi atalgots darbs vai lieli pabalsti, gan ģimenei – mājvieta un bērniem – skolas. Tāpēc viņi izvēlas braukt pie vecākiem uz dzimtajām mājām, nomāt vai pirkt zemi un apstrādāt to. Bieži vērojams, ka zemi aizvien vairāk iznomā un pērk jaunās ģimenes, kuras labprāt nodarbojas ar lauksaimniecību – sēj graudaugus, audzē lopus, būvē viesu mājas un nodarbojas ar tūrismu vai bioloģisko saimniekošanu. Līdz ar to ģimenes paliek laukos, strādā un audzina bērnus, un par to ir patiess prieks.
Bieži izskan informācija par slēgtām vai reorganizētām skolām laukos. Kā, Jūsuprāt, dzimstību ietekmē izglītības un veselības aprūpes pieejamība laukos?
– Jā, viens no iemesliem, kāpēc daļa iedzīvotāju atstāj laukus, ir tas, ka valstī tiek slēgtas mazās skolas. Ja nav izglītības iespēju, ja varbūt nav kultūras centra, vecākiem nav darba, tad šāda nomaļa vieta Latvijas laukos paliek tukša. Ja paskatāmies situāciju Rēzeknes novadā, jāatzīst, ka ļoti daudzi jaunieši tomēr plāno savu dzīvi, veido ģimenes un uzņēmumus novadā. Laika gaitā daudzi jaunieši ir kļuvuši par uzņēmējiem, viņiem atbalstu sniedz gan pašvaldība, gan valsts, piedāvājot dalību projektos, uzņēmējdarbības forumus, seminārus, apmācības. Iespējams apgūt arī dažādas Eiropas Savienības atbalsta programmas. Pamazām jaunās ģimenes veido savas ražotnes, kas, jāatzīst, ir daudzveidīgas. Rēzeknes novadā varam lepoties ar ģimenēm, kuras nodarbojas ar uzņēmējdarbību un ražo mājas vīnus, mājas saldējumu un citu produkciju. Piemēram, uzņēmums “Safīra L” ražo konditorejas izstrādājumus, “Cukurella” – saldumus, saldējumu. Ir, protams, uzņēmumi, kuri nodarbojas ar gaļas kūpinājumu ražošanu, kafiju un ļoti daudziem citiem gardumiem un kulinārijas izstrādājumiem. Protams, bez šīm garšīgajām lietām ir arī uzņēmēji, kuri nodarbojas ar adījumiem, tamborējumiem, lasa tējas pārdošanai un izgatavo ļoti skaistus keramikas traukus.
Kāda ir situācija ar laulību ceremonijām – vai ar gadiem samazinās arī noslēgto laulību skaits? Varbūt pēdējos gados laulības vairāk slēdz gados vecāki pāri?
– Protams, ļoti patīkami dzimtsarakstu nodaļas darbā ir reģistrēt laulību gan jauniešiem, gan arī gados vecākiem cilvēkiem. Mīlestība neskaita gadus, un tāpēc laulības slēdz gan jaunieši, gan arī vecāka gadagājuma cilvēki. Pagājušajā – 2024. – gadā Rēzeknes novada Dzimtsarakstu nodaļā noslēgtas 55 laulības. Jaunieši vairāk tomēr izvēlas izbraukuma laulības. Tā kā mūsu likumdošana paredz tādas iespējas, tad ceremonijas organizējam pēc jaunlaulāto vēlmēm. Ļoti populāra vieta, kur jaunieši rīko kāzas, ir Lūznavas muiža. Protams, tās ir arī viesu mājas, jaunlaulāto dzimtās mājas, arī skaistas vietas pie dabas. Vecāka gadagājuma cilvēki lielākoties izvēlas ceremoniju Rēzeknes novada pašvaldības telpās, izmantojot zāli vai arī kabinetu, klātesot lieciniekiem vai arī tikai divatā, jo likumdošana nenosaka obligātu liecinieku klātbūtni. Ja runājam par to, kā Rēzeknes novadā tiek stimulētas un atbalstītas ģimenes, jāuzsver, ka arī sociālajā dienestā pieejami dažādi pabalsti tiem iedzīvotājiem, kuri atbilst noteiktajiem kritērijiem. Man kā dzimtsarakstu nodaļas vadītājai ļoti patīkama ir Zelta kāzu pasākuma organizēšana un vadīšana. Jau 16 gadus organizēju šo pasākumu Lūznavas muižā, kad ik gadu maijā aicinām Zelta un Dimanta kāzu pārus un godinām šos cilvēkus, sakām paldies par viņu skaisto mīlestību, ko pratuši nosargāt un saglabāt gadu desmitiem. Paldies šīm ģimenēm! Ir vēlme godināt tieši šādas ģimenes, lai jaunieši un jaunās ģimenes redz piemēru un arī tiecas pēc tik daudziem laimīgiem kopā būšanas gadiem.
Vai ir gadījumi, kad novada dzimtsarakstu nodaļā slēdz laulības jaunieši, kuri dzīvo un strādā tālu no dzimtajām mājām? Vai viņi atklāj, kādēļ pameta dzimto pusi?
– Jā, šādi gadījumi notiek diezgan bieži. Laulības Rēzeknes novada dzimtsarakstu nodaļā slēdz jaunieši, kuri jau kādu laiku dzīvo un strādā citviet, lielākoties Rīgā vai ārzemēs, bet izvēlas laulāties savā dzimtajā pusē. Iemesli tam parasti ir emocionāli un simboliski: piesaiste dzimtajai vietai, ģimenei, bērnības atmiņām, vēlme godināt vecākus vai vecvecākus, kuri dzīvo šajā novadā, skaistā vide – daudzi vēlas svinēt laulību vietā, kas viņiem ir nozīmīga vai ainaviski pievilcīga, mierīgāka un personiskāka atmosfēra nekā lielpilsētā. Daļa jauniešu tiešām atklāj, ka pametuši dzimto pusi darba vai mācību dēļ, jo mazpilsētās vai laukos ir mazāk iespēju atrast darbu atbilstoši specialitātei. Citi saka, ka nākotnē, kad būs izveidojuši ģimeni, uzkrājuši pieredzi vai būs atraduši iespēju strādāt savā specialitātē, gribētu atgriezties.
Vēsture liecina, ka Latgalē savulaik bija lielas ģimenes. Kas vecākus attur no kuplāka bērnu skaita?
– Latgalē, kā daudzos Latvijas laukos, agrāk cilvēki dzīvoja lauku saimniecībās, kur bērni bija arī lieli palīgi – palīdzēja ģimenes darbos, lauksaimniecībā. Tādēļ kuplākas ģimenes vienā brīdī bija gan ekonomiski, gan praktiski izdevīgas. Turklāt sociālās un ģimenes vērtības agrāk bija citādākas, sabiedrības atbalsts bija tiešāks, dzīve bija vairāk kopieniska, cilvēki bieži vien dzīvoja tuvāk radiniekiem. Veselības aprūpe agrāk bija sliktāka, bērnu mirstība – lielāka, tādēļ ģimenes dažreiz gribēja drošību – vairāk bērnu nozīmēja lielāku iespēju, ka daļa no tiem izdzīvos un turpinās ģimenes līniju.
Uzskatu, ka mūsdienās vecākus no kuplāka bērnu skaita attur ekonomiskais slogs – izmaksas, kas saistītas ar bērnu kopšanu un audzināšanu. Tā ir pārtika, apģērbs, izglītība, pulciņi, transports. Ja abi vecāki strādā, darbs prasa laiku un resursus. Nozīmīga arī izglītība un karjera – vecākiem ir vēlme veidot karjeru, kas var novilcināt ģimenes dibināšanu un bērnu dzimšanas laiku. Daudzi vecāki apzināti plāno bērnu skaitu ģimenē, izvērtējot, cik bērnu var atļauties, dodot viņiem pienācīgu dzīvi un iespējas. Manuprāt, mūsdienās nepastāv vēlme radīt lielu ģimeni, jo traucē dzīves ātrums, mobilitāte, personīgās un profesionālās ambīcijas. Vecāki bieži vien vēlas tikai vienu vai divus bērnus, līdz ar to, iespējams, nodrošinot vairāk resursu savai atvasei.
Vai, Jūsuprāt, izaudzināt bērnu laukos ir grūtāk nekā pilsētā?
– Skatot kopumā, kā šobrīd Latvijā funkcionē sabiedrība, infrastruktūra un ekonomika, bērnus audzināt vieglāk ir pilsētās. Bet tas nenozīmē, ka laukos nevar būt ļoti laba vieta bērnu audzināšanai. Ir vairākas priekšrocības bērnu audzināšanai laukos, kas var kompensēt esošos mīnusus. Proti, bērniem lielāka dzīvojamā platība un vairāk vietas atpūtai un izklaidēm, dabas tuvums, iespējams, zemākas dzīvošanas izmaksas – zemākas mājokļu cenas, dažiem, ja darbs un skola nav pārāk tālu no mājām, arī zemākas pārvietošanās izmaksas. Laukos bērni ikdienā uzturas tuvāk ģimenei un kopienai, līdz ar to saņem atbalstu no radiniekiem, kaimiņiem, vecāki var biežāk kontrolēt savas atvases, kas palīdz bērnu pieskatīšanā un audzināšanā. Tāpat jāatceras, ka laukos bērni biežāk pavada laiku pie dabas, mazāk saskaras ar pilsētas trokšņiem, stresu un piesārņojumu. Protams, laukos ģimenēm ir arī izaicinājumi – pienācīgu darbavietu trūkums; ilgs laiks ceļā uz darbu; zems atalgojums; nelielas iespējas apmeklēt tuvumā esošu bērnudārzu, skolu vai veselības aprūpes iestādi; iespējams, problēmas ar sabiedrisko transportu, kultūras un interešu izglītības pieejamību (kursi, pulciņi); mobilitātes izmaksas – automašīna vai bieža pārvietošanās ar sabiedrisko transportu prasa laiku un līdzekļus.
Pēdējos gados novadā palielinās pagastu skaits, kur gada laikā nav dzimuši bērni vai arī reģistrēts tikai viens jaundzimušais?
– Jā, pēdējos gados ir tādi pagasti, kur bērnu dzimstības rādītāji ir krietni samazinājušies vai arī gada laikā Rēzeknes novada Dzimtsarakstu nodaļā nav reģistrēts neviens jaundzimušais. Protams, šī statistika var būt nepilnīga, jo jaundzimušā dzimšanas fakta reģistrācija ir iespējama jebkurā dzimtsarakstu nodaļā.
Kopš kura gada strādājat dzimtsarakstu nodaļā? Vai, redzot dzimstības samazināšanos un lauku iztukšošanos ikdienas darbā, izdodas nedomāt par Rēzeknes novada un Latgales nākotni?
– Rēzeknes novada Dzimtsarakstu nodaļā strādāju kopš 2010.gada. Protams, ikdienā, redzot dzimstības samazināšanos un to, kā daudzi jaunie cilvēki pārceļas uz pilsētām vai ārzemēm, ir grūti par to nedomāt. Katrs reģistrētais bērniņš Latgalē kļūst par īpašu notikumu un cerību, domājot par nākotni. Tajā pašā laikā šie fakti liek domāt arī par to, cik svarīgi saglabāt dzimtas saknes, tradīcijas un cilvēku piederības sajūtu savai vietai. Darbs dzimtsarakstu nodaļā dod iespēju redzēt gan izaicinājumus, gan cerību, jo, lai arī skaitļi samazinās, katra ģimene, kas izvēlas dzīvot un audzināt bērnus Rēzeknes novadā, ir nozīmīga. Šis darbs ļauj būt klāt šajos brīžos, kas veido mūsu novada un Latgales nākotni.
Ko novēlat jauniešiem un ģimenēm, kuras domā par izvēles iespējām – palikt dzimtajā pusē vai doties labākas dzīves meklējumos?
– Lai novadā dzīvojošās ģimenes ir kuplas un draudzīgas, lai izvērtē savas iespējas un apsver domu izmantot daudzveidīgās atbalsta programmas, attīstot savu uzņēmējdarbību. Gribētos, lai ģimenēs skan bērnu čalas, lai iedzīvotājiem ir darbs, prieks par paveikto un gandarījums par to, ka viss iecerētais ir īstenojies. Lai ikdienā jebkurā Latvijas nostūrī palielinās dzimstības rādītāji, lai jaunieši dibina ģimenes, kas ir balstītas uz stiprām skaistas mīlestības saitēm!
Marija Deksne. Runājot par ikdienas pienākumiem, Rēzeknes novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja atzīst, ka lielākais gandarījums dzimtsarakstu nodaļas darbā bieži ir saistīts ar cilvēku dzīves nozīmīgākajiem un skaistākajiem brīžiem. Šis darbs ļauj būt klātesošai, kad cilvēki sāk jaunu dzīves posmu: “Prieks sniegt viņiem emocionālu un juridisku atbalstu. Prieks redzēt laimīgus pārus viņu īpašajā dienā un zināt, ka esmu palīdzējusi šo notikumu padarīt oficiālu un neaizmirstamu. Bērna dzimšanas reģistrācijā prieku dāvā apziņa, ka tieši šajā brīdī cilvēks tiek “ierakstīts dzīvē” un esmu daļa no šī sākuma.”
Grūti atrast darbu un realizēt sapņus
“Lazduleja ir mans dzimtais pagasts, te ar nelielu pārtraukumu dzīvoju kopš bērnības. Laiks, kad pati vēl biju bērns, atmiņā saglabājies kā skaists un bezrūpīgs. Tā kā mums, bērniem, nebija ne telefonu, ne citu gadžetu, visu brīvo laiku pavadījām ārā spēlējoties. Toreiz pagastā dzīvoja daudz bērnu, – ir, ko atcerēties!” teic divu dēlu mamma DIĀNA KEIŠA. Jaunākais no viņu ģimenes dēliem – Usmans – ir vienīgais 2020.gadā reģistrētais jaundzimušais pagastā.
Kopš bērnības bijāt pārliecināta, ka dzīvosiet laukos? Ar ko piesaista lauku vide?
– Kad izaugu, negribēju te dzīvot, tāpēc uzreiz, kā pabeidzu skolu, aizbraucu uz Angliju, kur nodzīvoju 10 gadus. Dzīvē sanāca tā, ka, atbraucot mājās, man sagribējās palikt dzimtajā pusē. Iespējams, kad paliec vecāks, velk atpakaļ uz dzimtajām mājām, pie vecākiem, kuri gaida. Te, laukos, ir miers, klusums, arī nostaļģija par aizgājušo laiku.
Pastāstiet, lūdzu, par dzīvi ārzemēs – kāpēc savulaik pieņēmāt lēmumu doties prom no dzimtās puses?
– Aizbraucu uz Angliju 19 gadu vecumā, jo vēlējos pamēģināt kaut ko jaunu un, kā lielākā daļa aizbraucēju, nopelnīt. Nemaz nenožēloju, ka toreiz tā rīkojos, jo tie bija forši 10 manas dzīves gadi. Satiku daudz jauku cilvēku gan no Latvijas, gan no citām valstīm, ar kuriem vēl joprojām uzturam kontaktus. Atgriezos, iespējams, lielākoties tāpēc, ka sāku ilgoties pēc mājām un vecākiem. Protams, gribējās, lai bērni izaug Latvijā, lai zina savu valsti, valodu un kultūru. Tas, ko viņi izvēlēsies un kur gribēs dzīvot, kad izaugs, būs viņu izvēle. Mēs, vecāki, vienmēr viņus atbalstīsim un palīdzēsim.
Vai Jūsu dēli apmeklē bērnudārzu un atbalsta viens otru? Viņiem ir rotaļu draugi?
– Jā, abi apmeklē bērnudārzu, ir draudzīgi. Dēliem ļoti patīk doties uz dārziņu, jo tur ir draugi, mīļas audzinātājas. Ir tā, ka dažreiz viņi kaut ko nesadala, bet tāpat viens otru aizstāv, atbalsta, pieskata un rūpējas. Te, laukos, viņiem arī ir draugi, ar ko paspēlēties. Mūsu dēli ir ļoti zinātkāri, interesējas, šķiet, par visu. Vecākajam dēlam, piemēram, patīk pētīt informāciju par dinozauriem un planētām. Viņam ir liela dinozauru kolekcija, turklāt zina, kā katru no dinozauriem sauc. Patīk mācīties un uzzināt ko jaunu, nezināmu, kā arī labprāt dejo un dzied. Jaunākajam dēlam interesē viss par supervaroņiem, ir arī savākta plaša dažādu varoņu kolekcija. Viņš ir ļoti aktīvs, labprāt dejo, dzied un zīmē.
Ģimenē esat izlēmuši, kurā skolā tuvākajos gados mācīsies dēli? Vai Jums svarīgi, cik liels būs skolēnu skaits klasē?
– Esmu domājusi par šo jautājumu, bet vēl neesmu pieņēmusi galīgo lēmumu. Pieļauju, ka viņi varētu mācīties Balvos. Jā, mūsdienās ir ļoti svarīgi, cik daudz skolēnu mācās vienā klasē. Man šķiet, ka maziem bērniem, īpaši pirmklasniekiem, ir grūtāk orientēties un uztvert informāciju skolā, ja klasē ir daudz bērnu. Citi bērni ātri un momentāli uztver informāciju, bet citiem vajag vairāk laika, lai saprastu vai koncentrētos darbam, jo viņi, iespējams, ir klusi un kautrīgi. Ja, piemēram, klasē ir 20 skolēni, tad skolotājai mācību stundas laikā nav iespējams tajās 40 minūtēs katram bērnam pievērst pietiekami daudz uzmanības, lai uzklausītu un paskaidrotu.
Kāpēc, Jūsuprāt, lauki kļūst tukšāki, bērnu dzimst arvien mazāk?
– Daudzi jaunieši pēc skolas beigšanas brauc uz lielām pilsētām, lai mācītos tālāk, daži brauc uz ārzemēm. Bieži vien ārzemēs, kur ir stabilitāte un darbs, izveido ģimenes un paliek tur dzīvot. Laukos vecākiem mūsdienās ir grūti atrast darbu, bet bērni jāaudzina un jāskolo. Runājot par izglītības iestādēm, jāatzīst, ka dažādi pulciņi un ārpusstundu nodarbības arī pārsvarā pieejami tikai pilsētās.
Jūs satrauc demogrāfiskā situācija Latgalē un valstī kopumā? Ko vajadzētu darīt valdībai un pašvaldībai, lai jaunās ģimenes dzīvotu pagastos?
– Īstenībā neesmu par to domājusi, jo tas nav atkarīgs no mums, lauku iedzīvotājiem. Bērni, iespējams, priecātos, ja arī pagastos būtu pieejamas nodarbības, pulciņi un dažādas aktivitātes, kas ir pilsētā, lai viņi varētu nodarbināt sevi ar lietām, kas interesē. Arī vecāki priecātos, ka jaunā paaudze pēc skolas nesēž gadžetos vai nestaigā apkārt.
Kā vērtējat jauniešu vēlmi doties dzīvot uz pilsētām un ārzemēm? Kāpēc viņi nevar īstenot sapņus dzimtajā pusē?
– Cilvēki dodas tur, kur var nopelnīt naudu un dzīvot labāk, arī mācīties un atrast sevi. Diemžēl pie mums ne visi var atrast labi apmaksātu darbu. Pabeidzot studijas, jaunieši bieži vien strādā pavisam citās jomās, jo izvēlētajā nozarē neatrod darbu. Raugoties kopumā uz nodarbinātību, jāatzīst, ka jauniešiem, arī cilvēkiem pusmūžā, paliek arvien mazāk iespēju īstenot savus sapņus.
Kā varētu atgriezt laukos jauniešus un ģimenes, kuri dzīvo un strādā ārzemēs? Vai tas vispār iespējams?
– Tas ir grūts jautājums. Nezinu, jo, kā jau minēju, te grūti atrast labi apmaksātu darbu un realizēt sapņus. Saprotams, ka cilvēki grib skaisti dzīvot, pēc mācībām vēlas atrast piemērotu darbu, īstenot sevi. Tajā, ka cilvēks sapņo, lai pietiktu naudas dzīvošanai un ikdienas vajadzībām, nav nekā nosodāma. Arī ikviens vecāks, šķiet, vēlas, lai bērni laukos dzīvotu ne sliktāk par pilsētas bērniem, lai viņi nejustos apdalīti izglītības vai citā ziņā.
Vai, Jūsuprāt, demogrāfisko situāciju laukos var uzlabot ar lielākiem bērnu pabalstiem? Kāds vēl būtu vajadzīgs atbalsts, lai jaunie vecāki, dzīvojot laukos, vēlētos audzināt bērnus?
– Nezinu, vai demogrāfisko situāciju laukos var uzlabot tikai ar lielākiem pabalstiem, jo cenas nepārtraukti pieaug gan dažādām bērnu precēm, gan medikamentiem, pakalpojumiem un citām lietām. Ar pabalstiem vien mazināt dzīves dārdzību, šķiet, neizdosies. Turklāt jāatceras, ka vecākiem vajag domāt arī par bērnu nākotni. Tāpēc uzskatu, ka vecāki var plānot tik bērnu, cik var atļauties uzaudzināt. Proti, nodrošināt nākotni un parūpēties, lai viņiem būtu viss nepieciešamais. Nedrīkst paļauties tikai uz pabalstiem un gaidīt brīnumu. Vecākiem, ņemot vērā savas iespējas, pašiem jāpieņem lēmums par bērnu ienākšanu ģimenē.
Varbūt viss ir pašu vecāku rokās – ja gribēs kuplas ģimenes, audzinās bērnus, neskatoties ne uz valsts, ne pašvaldības atbalstu?
– Vecāku vēlme audzināt bērnus ir svarīga, bet ne mazāk svarīgi ir arī sadzīves apstākļi, darba un mācību iespējas. Pazīstu vairākas daudzbērnu ģimenes. Prieks, ka viņi ir uzdrošinājušies audzināt vairākus bērnus. Ja var atļauties, kāpēc ne? Manuprāt, vispirms jādomā par bērnu nākotni, vecākiem jābūt drošiem, ka varēs atļauties un būs spēks uzaudzināt bērnus, tikai tad var domāt par bērnu ienākšanu ģimenē. Jāatceras, ka pēc skolas beigšanas jaunieši studē, bet par augstskolu arī bieži vien jāmaksā. Runājot par sevi, atzīstu, ka vienmēr esmu gribējusi divus dēlus.
Vai tas, ka laukos slēdz vai reorganizē skolas, ietekmē jauno ģimeņu izvēli palikt dzīvot dzimtajā pagastā?
– Domāju, ka daļēji ietekmē. Ja vecāki ir ieinteresēti nodrošināt bērniem labu izglītību, viņi meklēs labāko variantu. Pilsētās, kā zināms, bērniem tomēr ir vairāk iespēju, tāpēc bieži vien vecāki izvēlas mainīt dzīvesvietu. Nav noslēpums, ka vairāki vecāki arī mēro ceļu no laukiem uz pilsētu, jo tur ir darbavietas.
Ir grūti audzināt bērnus laukos? Esat domājusi par dzīvošanu citviet?
– Man ir jauki palīgi – divas vecmāmiņas. Pašlaik laukos it kā viss apmierina. Mums, vecākiem, ir darbs, bērni apmeklē bērnudārzu. Kā būs nākotnē, laiks rādīs. Nekad nevar zināt, kur pēc laika sanāks dzīvot vai strādāt.
Kādu redzat Lazdulejas pagasta un citu mūspuses pagastu nākotni?
– Man šķiet, ka pagasti ar laiku paliks mazāki un mazāki, tie vienkārši izmirs. Jaunieši brauc prom, cilvēki nomirst vairāk nekā piedzimst. Bēdīgi, bet tāda ir dzīves realitāte. Domāju, ka tuvākajā nākotnē būs arvien bēdīgāka situācija ar iedzīvotāju skaitu laukos.
Vai vēlaties, lai Jūsu bērni dzīvo Lazdulejā arī pēc 15 un 20 gadiem? Vai redzat savas ģimenes nākotni šajā pagastā?
– Pagaidām mums ir labi te, bet redzēs, kā būs nākotnē. Nav zināms, kādi būs nākotnes plāni bērniem, ko viņi gribēs, kad izaugs. Protams, nevienu neturēšu laukos, jo gribu, lai dēliem būtu laba nākotne, lai viņi atrastu sevi, iegūtu labu izglītību un atrastu darbu.
Ģimene laukos. Ar vīru Diāna iepazinās, kad dzīvoja un strādāja Anglijā. “Kādu laiciņu bijām aizbraukuši un padzīvojām arī Pakistānā, kas ir vīra dzimtā valsts. Tomēr pieņēmām lēmumu braukt uz Latviju, kur ar laiku mums piedzima divi dēli. Uzskatām, ka divi bērni ir ideālais pēcnācēju skaits ģimenē,” atklāj divu dēlu mamma.
Brāļi. Rehans (attēlā – no labās), kā atklāj dēlu mamma, pēc rakstura ir mierīgs, brīžiem kautrīgs, zinātkārs, viņam patīk mācīties un apgūt ko jaunu. Usmans (no kreisās) savukārt ir ļoti aktīvs, viņam patīk izklaidēties, parunāties, bet svešā vidē mēdz būt kluss un mierīgs. Puikas runā divās valodās – krievu un latviešu. “Šobrīd mājās viņi jau sāk mācīties angļu valodu. Sākumā mums bija mērķis, lai dēli vispirms labi apgūst vienu, tad mācās otru svešvalodu. Lai arī iepriekš vēl nemācījām angļu valodu, tāpat lasījām grāmatas un skatījāmies multiplikācijas filmas šajā svešvalodā. Ar vecmāmiņām puikas runā krieviski, ar mani – pārsvarā latviešu valodā, bet ar tēti – gan krieviski, gan angliski. Galvenais, ka visi viens otru saprot! Manuprāt, jo vairāk valodu zinām, jo labāk. Valodas vienmēr dzīvē noderēs!” pārliecināta Diāna.
Kopā ar bērniem var kalnus gāzt!
ANDRIS SLIŠĀNS, Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors: – Lepojos, ka man ir pieci bērni. Kad iepazinos ar sievu Ligitu, tikko bijām beiguši vidusskolu, sākām mācīties Rīgā, augstskolā, un dzīvot kopā. Jau tad zinājām, ka mums būs bērni, turklāt vairāk par vienu. Zinājām, ka bērni būs, vēl jauniem esot, jo gribējām izaugt kopā ar viņiem. Tagad, kad bērni jau lieli, var teikt, ka esam gandrīz vienaudži. Svarīgi plānot bērnus laikus, lai tad, kad viņi izaugs un paši vecāki vēl būs spēka gados, varētu kopā kalnus gāzt.
Skatoties uz demogrāfiju, dzimstību Latvijā un visā attīstītajā pasaulē, nākas secināt, ka bērnu dzimst arvien mazāk. Jaunieši lielākoties nevēlas veidot ģimenes un audzināt bērnus. Man šķiet, ka cilvēki mazliet aizmirsuši to, ka jebkura dzīva būtne, tostarp cilvēks, ir piedzimuši, lai radītu nākamo paaudzi, kas varētu pārņemt šīs paaudzes labākos sasniegumus un turpinātos nākamajā paaudzē. Skatoties uz notiekošo laukos, rodas sajūta, ka ilgus gadus pilsētas dzīvojušas uz lauku rēķina, jo laukos vienmēr bijušas lielākas ģimenes, daļa lauku bērnu pārcēlušies uz dzīvi pilsētās un tās stiprinājuši. Tagad, lai arī laukos veidotos lielas ģimenes, pilsētas tas vairs neglābs. Tādēļ jānāk visiem kopā un jādomā, kā piedāvāt jaunajām ģimenēm laukos dzīvesvietu, jaunas mājas, kultūru un izklaidi. Darbavietas atradīsim, jo, kā saka, darbs nav zaķis, neaizbēgs. Bet vieta, kur dzīvot un izklaidēties, jānodrošina. Lielas ģimenes ir vērtība, ko būtu jāpopularizē. Manuprāt, ja tev ir bērni, tu esi varonis!
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/reel/1268502728299089
Vairāk rakstu...
Veiksmes prognoze
.