Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (12.07.2024.)
Vieta, kur idejas pārtop darbos
Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?
Kādreizējās Apes arodvidusskolas teritorija, atšķirībā no daudzu slēgto skolu likteņiem, nav pamesta. Savulaik pašvaldība bija izvēles priekšā, ko darīt ar plašo skolas teritoriju un daudzajām ēkām, kas palikušas tukšas. Risinājumu rada, ēkas atvēlot uzņēmējdarbībai. Pašlaik izglītības iestādes vietā darbojas industriālais parks.
Apē mācīja arodus 87 gadus
* 1922.gadā Latvijā tika dibinātas daudzas lauksaimniecības skolas. Arī Igaunijas pierobežā, Apes miestā, tika atvērta lauksaimniecības skola.
* Skolā sākumā sagatavoja jaunos speciālistus lopkopībā un laukkopībā, vēlāk audzēkņi ieguva arī šofera, traktorista, kontrolasistenta, automehāniķa, būvstrādnieka, atslēdznieka, grāmatveža un citas specialitātes.
* Apes lauksaimniecības skolā mācījušies daudzi vietējie iedzīvotāji, kā arī daudzas zināmas personības, piemēram, rakstnieks Valentīns Pelēcis – astoņu grāmatu autors. Viņa darbos izpaužas latviešu zemnieka slavinājums, raksturotas malēniešu ļaužu īpatnības un pavīd dzirkstošs humors.
* Par direktoriem skolā strādājuši: Eduards Baķis, Jūlijs Briedis, Jānis Lūsis, Ansis Lucs, Viktors Gailums, Pēteris Mednis, Maiga Cīrule, Tālivaldis Nuķis, Ilgvars Punkstiņš, Manzers Karro, Imants Lavrovs, Ojārs Ābolkalns, Guntis Rubenis, Inārs Markus un Jānis Pops.
* Līdz ar novadu izveidi 2009.gadā Apes arodvidusskolu pievienoja Alsviķu profesionālajai skolai, ēkas un zemi pārņēma pašvaldība.
* 2009.gadā skolā mācījās 60 izglītojamie.
* Kopējā skolas teritorijas platība ir 50,4 ha, zemes gabalā ir 23 dažādas būves.
Mirklis no vēstures. Fotogrāfija tapusi laikā, kad skola vēl darbojās.
Pedagogi. Pulciņš skolotāju, kuri strādāja 1975.gadā.
Pēc skolas slēgšanas devās pensijā
“No Apes arodvidusskolas direktoriem vēl šajā saulē esmu palicis vienīgi es,” teic JĀNIS POPS, kurš vadīja izglītības iestādi 13 gadus un bija šīs skolas pēdējais direktors.
Ar kādām domām atminaties darba gadus, kas aizvadīti Apes arodvidusskolā?
– Bija daudz saimniecisku darbu, ko vajadzēja steidzīgi risināt. Piemēram, pirms tam, kad sāku strādāt, skolas galvenajā ēkā nebija tualešu. Ievilkām kanalizāciju, veicām remontus, labojām ēkām jumtus. Finanšu līdzekļus prasīju gan Zemkopības, gan Izglītības un zinātnes ministrijai, bieži vien iedeva tikai pusi no vajadzīgās summas. Veidojām sadarbību ar Somiju, rakstījām projektus, lai modernizētu apmācības, audzēkņi guva pieredzi Somijā, kur pavadīja prakses laiku. Pienāca brīdis, kad skolēnus vairāk virzīja uz vidusskolām, nevis arodskolām, pieņēma lēmumu par skolas slēgšanu un sadarbība pārtrūka.
Jums patika strādāt skolā?
– Jā, protams. Pedagogu kolektīvs bija lielisks, visi – vietējie. Braucām ekskursijās, rīkojām kopīgus pasākumus. Par kolektīva saliedēšanu īpaši nevajadzēja domāt, jo bijām draudzīgi, cits citam kaimiņos dzīvojām.
Vai audzēkņi centīgi mācījās un izauga par īstiem sava aroda meistariem?
– 1996.gadā, kad sāku strādāt, skolā mācījās 104 audzēkņi, turpmākajos gados viņu skaits brīžiem pārsniedza divus simtus. Pie mums mācījās lielākoties jaunieši no Alūksnes, Gulbenes un Balvu puses. Mācību laikā, protams, bija audzēkņu atbirums, bet neliels. Kvalifikācijas eksāmenus nokārtoja gandrīz visi. Tolaik, var teikt, arī ar uzvedību nebija problēmu. Prieks, ka skolā ieguva amatu prasmes, kas noderēja tālāk dzīvē.
Kā uzņēmāt lēmumu par skolas slēgšanu?
– Sāpīgi. Tolaik ar vienu lēmumu likvidēja vairākas arodskolas, piemēram, Kazdangas profesionālo vidusskolu, Apes arodvidusskolu (pievienoja Alsviķu profesionālajai skolai), Daugavpils Mežciema arodskolu. Daudzi pedagogi devās pensijā, daži skolotāji pārgāja strādāt uz Apes vidusskolu un Alsviķiem. Audzēkņi, kuri vēlējās turpināt mācības, devās uz Alsviķu profesionālo skolu, Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, Rankas arodvidusskolu, Cēsu 4.arodvidusskolu vai citu profesionālo izglītības iestādi. Iespējams, kāds jaunietis līdz ar skolas slēgšanu pameta mācības. Dažreiz satieku bijušos audzēkņus, parunājamies. Pirms trim gadiem Apes pilsētas svētki bija veltīti arodvidusskolai, tad gan satiku daudzus skolas absolventus. Atklāju, ka daži audzēkņi skolas laikā atraduši Apē sev, tā teikt, otro pusīti, izveidojuši ģimenes. Ar dažiem absolventiem pilsētas svētkos izrunājāmies no sirds, bija gandarījums par skolā pavadītajiem gadiem.
Kā vērtējat to, ka skolas teritorijā pašlaik darbojas uzņēmēji?
– Prieks, ka uzņēmēji darbojas un skolas teritorijā notiek rosība. Skolas galvenā ēka, kur notika mācības, arī ir iznomāta vienam no uzņēmējiem, bet pagaidām tā ir slēgta. Iespējams, viņš vēl ir biznesa ideju meklējumos. Kopmītņu ēkā arī, piemēram, nekas nenotiek, tā atrodas bēdīgā stāvoklī.
Kā pavadāt dienas, atrodoties pelnītā atpūtā?
– Esmu dzimis Jaunlaicenes pagasta Rušķos, arī tagad dzīvoju turpat, vecvecvectēva mājās, tikai adrese nedaudz mainījusies – Rušķi atrodas Apes teritorijā. Nesen man palika 80 gadi, jūtu, ka spēka palicis mazāk, tomēr ierastie lauku darbi jādara, jo apsaimniekojam 35 ha zemes. Ar traktoru pļauju zāli (14 ha platībā aug zāle, pārējā – mežs), strādāju dārzā, joprojām braucu ar automašīnu, brīvajos brīžos paskatos televīzijas pārraides un ieskatos internetā. Ar sievu esam izaudzinājuši divas meitas, viņas ar ģimenēm dzīvo Rīgā, ik pa laikam apciemo mūs.
Direktors Jānis Pops. Aptuveni 30 gadus, pirms atgriezās dzimtajā pusē, viņš studēja un strādāja Rīgā.
Ēkas pamazām iegūst jaunu dzīvi
Aptuveni pusi no skolas teritorijā esošajām ēkām pašvaldība par nelielu samaksu izīrē uzņēmējiem. Viņi ir ieguvēji, ka telpas īrē no pašvaldības, nevis no privātīpašniekiem, kas varētu būt daudz dārgāk. Savukārt ēkas, kas skolas bijušajā teritorijā netiek izmantotas, joprojām gaida uzņēmējus, kuri dāvātu tām otru dzīvi.
Noliktavā. Bijušās skolas teritorijā vairākās telpās darbojas Nauris Teters (attēlā), kurš izveidojis SIA “TTR Company” un nodarbojas ar metālapstrādi. “Esmu Apes arodvidusskolas absolvents. Arodskola bija perfekta izglītības ieguves iespēja jauniešiem pēc pamatskolas beigšanas. Mācījos vislabāko arodu – zemkopis. Pēc arodskolas absolvēšanas turpināju mācības augstskolā un 2013.gadā reģistrēju uzņēmumu. Pašlaik SIA nodrošina ar darbu deviņus vietējos iedzīvotājus, ir arī darbinieki no Alūksnes. Doma par uzņēmējdarbību sakrita ar laiku, kad atvērās robežas, puiši aizbrauca uz ārzemēm peļņā, skolas likvidējās... Bijušajā arodskolas teritorijā bija brīvas telpas, bet man savukārt bija biznesa ideja. Privātpersonas toreiz piedāvāja telpas īrēt par 300 latiem mēnesī, bet pašvaldība – par 15 latiem mēnesī. Ja tādas iespējas nebūtu, tad varbūt mēs šeit nerunātu,” saka uzņēmējs.
Paraugs. Pēc šī parauga top darbi Mūkusalas promenādei. “Ražojam darbus sadarbībā ar citiem uzņēmumiem. Paši tos uzstādām, lai esam pārliecināti, ka soli vai citi objekti labi kalpos vismaz 10 gadus. Pieņemam pasūtījumus, piemēram, gatavojam puķu kastes. Apē uzsākt uzņēmējdarbību un strādāt var ikviens. Rīgā daudzi dzīvo piespiedu kārtā, jo tur mistiski izveidojušās darba iespējas,” pārliecināts uzņēmējs. Kopā ar citu uzņēmumu viņi izgatavo norādes, parku solus, atkritumu urnas. “Bērnudārzam, piemēram, izveidojām lieliskus vārtus, Alūksnes parkā ir mūsu ražotie soli. Pamazām strādājam, rakstām projektus, piesaistām spožus prātus un attīstām uzņēmumu,” stāsta Nauris, piebilstot, ka arī brālis skolas bijušajā teritorijā izveidojis savu uzņēmumu. Metālapstrādes uzņēmumā darbojas elektroniskā darba uzskaite, kas domāta darbiniekiem, lai mēneša beigās nerastos jautājums, kāpēc ir mazāka alga. “Darbinieki darba laikā mēdz aiziet, piemēram, līdz aptiekai vai aizbraukt makšķerēt līdakas, un mēneša laikā tās nenostrādātās darba stundas summējas. Pēdējos gados cenšamies ievērot principu – darbs sākas pulksten 8, beidzas pulksten 17, bet vakari un brīvdienas ir veltīti ģimenei. Ja kādreiz strādājam virsstundas, tad maksāju dubultā. Mans pamatuzdevums ir sagādāt darbu, labus darba apstākļus un normālu algu. Kopumā esmu apmierināts ar savu izvēli un darbošanos, ” teic N.Teters, piebilstot, ka no dzimtās puses projām braukt neplāno. Te, Apē, ir uz 10 gadiem noslēgts telpu īres līgums un te ir viņa ģimene.
Uzbūvē braucamo. Viens no metālapstrādes uzņēmuma darbiniekiem ir guvis panākumus konkursā un realizējis ideju, uzbūvējot nemotorizētu braucamo. “Viņš piedalīsies nopietnā pasākumā. Braucamo samontēja, strādājot vakaros,” ar lepnumu stāsta uzņēmuma vadītājs N.Teters. Metālapstrādē, kā viņš skaidro, svarīgākais darbs ir precīzs rasējums.
Ražo jumta lates. SIA “Rismus VK” bijušajā skolas teritorijā darbojas aptuveni 15 gadus. “Šo gadu gaitā esam attīstījušies, pārsvarā ražojam jumta lates, ko sūtām uz Angliju. Kokapstrādes cehā ir nodarbināti vairāk nekā 40 darbinieki, darbs notiek divās maiņās,” stāsta uzņēmuma vadītājs Ingus Ēvele. Runājot par kokmateriālu, uzņēmējs atzīst, ka aptuveni 70 procentus iegādājas no Latvijas valsts mežiem, 30 procentus – no privātajiem mežu īpašniekiem.
Mākslinieks. Rinalds Dundurs pats sevi dēvē par brīvmākslinieku. “Ko gatavoju no koka? Visu, ko nevar nopirkt veikalā,” viņš saka. Meistars koka darbnīcā strādā viens, jo, kā pats atklāj, ar palīgiem mēdz būt dažādi. Taujājot, kāpēc uzņēmumam dots Mura vārds, saņemam atbildi: “Tas ir smags variants. Agrāk man bija firma Siguldā, kur ražoja virtuves mēbeles. Uzcēlu māju, un tā nodega kopā ar kaķi Muri.” Brīvmākslinieks atzīst, ka interesenti, īpaši ārzemēs, labprāt izvēlas iegādāties virtuves dēlīšus (gaļas un servējamos) ar latvju rakstiem, kas atšķiras no citu amatnieku līdzīgiem piedāvājumiem. Tie tiek apstrādāti ar bišu vasku, uz dēlīšiem meistars gravē latviešu tautas spēka zīmes un ornamentus. Dēlīši tiek arī dedzināti un tāpēc ir melnā krāsā, kas ir visai neierasti virtuves priekšmetiem. “Man viss tradicionālais šķiet garlaicīgs, tāpēc strādāju pēc savas metodes,” atzīst meistars.
Viņu vecāki strādāja skolā. Mākslinieciski iekārtotā terase liecina, ka ēkā darbojas cilvēks ar 'zelta rokām', kas prot piešķirt koka lietām otru dzīvi. Un, kā liecina redzētais, Rinalds prot arī cept rudzu maizi, audzēt un kopt puķes, tomātus. Runājot par skolām, kurās apguvis koka darbu prasmes, viņš uzreiz min Apes arodvidusskolu, kur savulaik strādājusi viņa mamma. “Viņa bija stingrā 'komendante',” piebilst Liene Ābolkalne. Arī viņas abi vecāki strādāja minētajā izglītības iestādē. Mākslinieks kādu laiku padzīvojis Vācijā un devies mājup, jo, kā saka, vecāki jaunāki nepaliek.
Zivis meitenēm. Namdaris būvē un restaurē vecas koka ēkas, veido mēbeles, rotaļlietas un dažādas sadzīvē noderīgas lietas, gatavo galda un virtuves dekorus. Rinalda koka darbnīcā “Muris” top galdi, krēsli, ķeblīši, skapīši un dekoratīvi priekšmeti, piemēram, fotorāmīši, dzīvnieku koka figūriņas. Uzmanību piesaista no koka darināti kaktusi, kuriem adatu vietā ir naglas. Līdzīgi veidotas arī zivis. “Tās tapušas ar domu, lai meitenēm ir, kur pakarināt auskarus. Var arī atslēgas uzkarināt,” skaidro Rinalds. Viņam padodas arī būvniecība, jumtu likšana, pat vienam no eksprezidentiem ir būvējis māju. Darba dēļ Rinalds bieži brauc uz Igauniju un Lietuvu, kur idejas pārtop darbos, piemēram, restaurējot koka priekšmetus.
Plāno attīstīt industriālo parku
Apes apvienības pārvaldes vadītāja LIENE ĀBOLKALNE pārliecināta, ka bijušās skolas teritoriju, kas aizņem 50,4 ha zemes platības, ir jāturpina attīstīt.
“Industriālajā parkā strādā vietējie uzņēmēji, viņi dod darbu gan vietējiem iedzīvotājiem, gan iebraucējiem. Pašlaik tur cilvēki nodarbojas ar kokapstrādi, metālapstrādi, galdniecību, ir zemes platības, ko iznomājam lauksaimniekiem. Uzņēmēji ir noslēguši līgumus par telpu un zemes nomu uz 10, pat 30 gadiem. Iespēju robežās ejam pretī viņiem, nomas un īres maksas ir nelielas. Ir uzņēmēji, kuri ieguvuši apbūves tiesības, būvē un labiekārto darba vidi. Atbalstām uzņēmējus, taču nevaram viņus pasargāt no dažādām varas un stratēģijas maiņām, kur bieži vien trūkst kopsakarības,” teic L.Ābolkalne. Taujāta, kā mainījās dzīve Apē pēc arodvidusskolas slēgšanas, viņa smej: “Apē puišu palika mazāk.”
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”
https://www.facebook.com/watch?v=1952566731828561
Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (05.07.2024.)
Vieta tēvzemes sardzei
Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?
Laiks nestāv uz vietas, un katrs mirklis nes jaunas vēsmas. Arī nu jau bijusī Lūznavas Profesionālā vidusskola Rēzeknes novadā nākamgad svinētu apaļo 80 gadu pastāvēšanas jubileju, bet kopš 2018.gada ir pāršķirta jauna vēstures lappuse. Kādreizējās izglītības iestādes vietā plašajā ēku kompleksā izveidota Nacionālo bruņoto spēku militārā bāze, kur ik dienu sagatavo mūsu tēvzemes aizstāvjus.
Lūznavas skola caur vēstures lokiem...
* 1945.gadā Lūznavā kādreizējā muižas īpašnieka ģenerāļa Kerbiča vasaras atpūtas vietā tika izveidots zooveterinārais tehnikums. Tas bija Lūznavas Profesionālās vidusskolas, kuras nosaukums laika gaitā vairākkārt mainījies, pastāvēšanas sākums.
* Skolas sākotnējo ēku, kas atradās Glužņevas pilī, tā laika liecinieki atminas kā sarkanķieģeļu būvi ar kolonādēm un itāļu logiem. Skola Lūznavā darbojās no 1945. līdz 2014.gadam.
* Savulaik skolā jaunieši apguva zināšanas visdažādākajās darba tirgū pieprasītās specialitātēs – sākot no lauksaimniecības profesijām, ēku celtnieka un automehāniķa, beidzot ar pavāru un vēlāk arī datorsistēmu tehniķi.
* 2014.gadā Lūznavas Profesionālo vidusskolu, kas pēc dažādām reformām tobrīd bija viena no Rēzeknes tehnikuma mācību vietām, mazā izglītojamo skaita dēļ slēdza. Pēdējais skolas direktors bija Voldemārs Petrušenkovs.
* 2018.gada 31.maijā, klātesot augstām Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku amatpersonām, svinīgā ceremonijā tika pārņemtas Lūznavas Profesionālās vidusskolas zemes vienības un būves. Šobrīd tur atrodas Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljons un Latgalē pirmā profesionālā dienesta karavīru apakšvienība, kuras komandieris ir pulkvežleitnants Oskars Omuļs.
Kādreizējās skolas ēka. Bijusī Lūznavas Profesionālās vidusskolas ēka, kas celta 1978.gadā, šobrīd ir Nacionālo bruņoto spēku pārziņā.
Bija reiz laiki… Šis 1997.gada Lūznavas tehnikuma izlaiduma foto uzņemts jau teju pirms trīs gadu desmitiem. Šie senie mirkļi atgādina ne tikai par to, kā reiz bija, bet tieši togad Svetlanai un Dainim Mikanoviem tas bija arī pēdējais kopīgais izlaidums kā skolotājiem, jo pēc tā Dainis uzsāka pastāvīgu dienestu bruņotajos spēkos. Jāpiebilst, ka Svetlana un Dainis ir vecāki dēlam Kasparam, kurš arī izvēlējies militāro karjeru un dienē Rēzeknē, bet meita Inga ikdienā dzīvo un strādā Rīgā.
Realitāte, ar ko jāsamierinās
Ar SVETLANU un DAINI MIKANOVIEM tiekamies Balvos. Tā nav vienkārša sagadīšanās, jo mūžam enerģijas pilnā, uzņēmīgā un ilggadējā Lūznavas Profesionālās vidusskolas skolotāja, kura tur nostrādāja 19 gadus, ir mūsu novadniece un uz Balviem regulāri mēro ceļu, lai apmeklētu dzimto pilsētu. Tikmēr viņas vīrs, kurš savulaik desmit gadus arī bija šīs pašas skolas skolotājs, ar bijušo izglītības iestādi spēcīgu saikni saglabājis joprojām, jo ir turpat bāzētā Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljona virsnieks.
Uzturēt skolu būtu pārāk dārgs prieks
Balvos dzimusī un augusī Svetlana pēc vidusskolas absolvēšanas devās studēt uz toreizējo Daugavpils Pedagoģisko institūtu. Pēc tā beigšanas bija plānots atgriezties dzimtajā pilsētā un strādāt par fizikas un matemātikas skolotāju. Tomēr, kā ar smaidu sejā secina Svetlana, par laimi, viņa institūtā satika savu topošo vīru. Dainis, esot no skolotāju ģimenes, Daugavpilī arī apguva fiziku un matemātiku, ar kuru kopā jau ilgus gadus dzīvo viņa dzimtajā Lūznavā. Tā sākās Mikanovu ģimenes skolotāju darbs vēl toreizējā Lūznavas tehnikumā. Turklāt šajā sakarā runa ir par Mikanovu dinastiju, jo tehnikumā par skolotājiem savulaik strādājis ne viens vien šīs ģimenes pārstāvis.
Tomēr nekas nav mūžīgs. Ja senākos laikos izglītības iestādes auga kā sēnes pēc lietus, šodien tās, īpaši lauku skolas, arvien biežāk tiek slēgtas. Ar kādām emocijām tika sagaidīts brīdis, kad Lūznavas Profesionālās vidusskolas gaiteņos audzēkņu čalas vairs nebija dzirdamas? “Atminos, kā 2015.gadā aicināju skolotājas pēdējo reizi nofotografēties pie skolas… Tomēr būsim reāli. Bērnu paliek arvien mazāk un valsts nevarēja uzturēt tik lielu ēku kompleksu, kāds tas bija Lūznavas tehnikumā. Tas būtu pārāk dārgs prieks. Nu un kad pēc skolas slēgšanas pagāja trīs gadi, mēs arvien vairāk sapratām, ka māja, kurā neviens nedzīvo, ātri sāk brukt – nevis vizuāli, bet vairāk emocionāli. Tādēļ, uzzinot, ka tur tiks izveidota bruņoto spēku vienība, bijām patiesi priecīgi, ka ēkām beidzot būs jauns saimnieks. Līdz ar to emocijas ir divējādas. Ļoti skumji, ka skola slēgta, vienlaikus liels prieks, ka ēkas nestāv tukšas un tur atkal ir dzīvība,” pārdomās dalās Mikanovu ģimene.
Lūznava pastāvēs!
Svetlana un Dainis gan piebilst, – tas, ka Lūznavas skola tiek slēgta, nebija kā zibens spēriens no gaišām debesīm. Jau kopš 2011.gada, pamatojoties uz profesionālās izglītības iestāžu tīkla optimizāciju un resursu lietderīgu izmantošanu, notika reformas un apvienošanās, un bija skaidrs, ka tas brīdis vairs nav aiz kalniem. “Padomājiet, – laikā, kad ar vīru atnācām strādāt uz Lūznavu, skolā bija ap 500 skolēnu. Savukārt neilgi pirms tās slēgšanas, ja nemaldos, bija tikai aptuveni 30 izglītojamie. Tāda bija tā skarbā realitāte, no kā nevarēja izvairīties. Ar to jāsamierinās,” viņi secina.
Šobrīd, kad jau vairākus gadus vienas durvis aizvērušās, bet citas atvērušās, ikdiena kļuvusi nedaudz citādāka. Svetlana ir Rēzeknes novada Sporta skolas Maltas apvienības pārvaldes sporta organizatore. Savukārt Dainim, kuru pirms septiņiem gadiem svinīgā pieņemšanā pie Valsts prezidenta par militāriem nopelniem iecēla par Viestura ordeņa kavalieri, tagad dienesta vieta Lūznavā ir burtiski dažu soļu attālumā no mājvietas. Uz turieni viņš dodas ar lielu gandarījumu, jo ikdienā nekad neiezogas rutīna – viss visu laiku ir kustībā. “1989.gadā laikrakstā “Darba Karogs” bija publikācija par Daiņa vecākiem. Raksts bija noslēgts ar šādiem Raiņa vārdiem: “Priekš citiem darbodamies, attīsti pats savus spēkus negurstošā karā. Un mūžīgs darba lauks būs Tavā varā.” Domāju, to pašu var teikt arī par manu vīru. Mēs nespējam sēdēt, rokas klēpī salikuši,” piebilst Svetlana.
Noslēgumā jautāti, kā saredz Lūznavas ciema nākotni, Mikanovu ģimene nešaubās: “Lūznava pastāvēs!”
Kā renesansē – atdzimt un iegūt jaunu elpu
“Lūznava nav vajadzīga ne Latgalei, ne Latvijai?!” un “Gremdē Lūznavas tehnikumu”. Pārlapojot vietējo laikrakstu avīžrakstus, neilgi pirms un pēc Lūznavas Profesionālās vidusskolas slēgšanas publikāciju ar šādiem un tamlīdzīgiem virsrakstiem netrūka. Viedokļu bija daudz, arī emocijas dažbrīd sita augstu vilni. Skolas vairs nav, tomēr, kā zināms, daba nemīl tukšumu, un bijušajā plašajā skolas ēku kompleksā jau sesto gadu izvietojies Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljons. To, kā Lūznavā rit bruņoto spēku vienības dzīve, pastāstīja bataljona kapelāns kapteinis HARALDS BROKS.
Jūs mūsu laikraksta lasītājiem neesat svešs cilvēks, jo par 36.kaujas atbalsta bataljonu esam rakstījuši jau iepriekš. Bet kāds bija Jūsu ceļš līdz bataljona kapelāna amatam?
– Esmu dzimis Rīgā, kas dažkārt citiem skan kā neliels pārsteigums, jo visa mana apzinīgā dzīve tomēr saistīta ar Latgali – uzaugu un pēc tam mācījos gan Rēzeknē, gan arī Daugavpilī. Savukārt Rīgā absolvēju garīgā semināra studijas, pēc kā manu kalpošanas vietu noteica Latgalē. Šobrīd plānoju studijas arī doktorantūrā. Savukārt ceļš uz kapelāna profesiju bija gan paša apzinātas izvēles, gan vienlaikus arī apstākļu sakritības rezultāts. Proti, kad uzsāku dienesta gaitas bruņotajos spēkos un apguvu zemessargu pamatapmācības kursu, radās iespēja dienestu turpināt kapelāna amatā. Savukārt, kad Lūznavā sāka veidot 36.kaujas atbalsta bataljonu, man piedāvāja kļūt par šī bataljona kapelānu, kur šos pienākumus pildu joprojām.
Būt kapelānam bruņotajos spēkos droši vien ir liela pievienotā vērtība, jo var ne tikai pildīt garīgo misiju, bet arī pilnveidot sevi par profesionālu karavīru.
– Tā patiešām ir. Par kādu no profesijām var daudz lasīt un dzirdēt, bet, ja cilvēks nav iekšā šīs nodarbošanās vidē, viņš to līdz galam nesapratīs. Savukārt, apgūstot profesiju, tiek iegūtas specifiskas zināšanas, ar kurām var operēt. Bataljona karavīriem mēdzu teikt, ka cilvēki, kuri strādā citviet, par sporta nodarbībām savā brīvajā laikā trenažieru zālē maksā. Tikmēr karavīriem fiziskas aktivitātes jau iekļautas viņu ikdienā, par ko nevajag nedz maksāt, nedz arī tam izbrīvēt atsevišķu laiku. Tāda ir arī mana ikdiena bataljonā, kur daru ne tikai garīgo darbu, bet kopā ar pārējiem dienesta biedriem piedalos pārējās aktivitātēs. To ļoti novērtēju. Jāpiebilst, ka kapelāni var darboties visdažādākajās sfērās – ne tikai Nacionālajos bruņotajos spēkos, bet arī slimnīcās, Ieslodzījuma vietu pārvaldē un citviet. Šobrīd aktualizēts jautājums par kapelānu nepieciešamību Iekšlietu ministrijas struktūrās, piemēram, Valsts robežsardzē un Valsts policijā.
Kā šo gadu laikā bataljona zemessargi un profesionālā dienesta karavīri iejutušies jaunajā mājvietā – nu jau slēgtās Lūznavas Profesionālās vidusskolas ēkās?
– Domāju, ka kolēģi ļoti labi saraduši ne tikai ar bataljona fizisko atrašanās vietu, bet arī kopumā ar tā apkārtni un vidi. Mēs sevi esam identificējuši un sajutuši kā nozīmīgu daļu no skaistā Lūznavas ciema. Turklāt nedzīvojam slēgtā burbulī, bet, piemēram, mums ir lieliska sadarbība ar Lūznavas muižas kolektīvu. Viņi ir pretimnākoši, sniedzot mums iespēju baudīt mākslas pasauli – izstādes un koncertus. Savukārt mēs, tiklīdz vien tas iespējams, palīdzam ne tikai muižas, bet arī citu vietējo objektu sakopšanas darbos. Vai darāmā daudz? Manuprāt, darāmā daudz ir visā Latvijā.
Lūznava zaudējusi skolu, kas reprezentēja jauniešu sapņus un izglītības sniegtās iespējas gaišai nākotnei, toties izveidots bruņoto spēku objekts, kur gatavo tēvzemes aizstāvjus. Jūsuprāt, ko Lūznava ir zaudējusi, bet ko – ieguvusi?
– Neapšaubāmi, skolas slēgšana, lai kurā Latvijas pilsētā vai ciemā tas notiktu, ir skumjš stāsts. Tad šķiet, ka dzīve konkrētajā vietā apraujas, arī ierastā bērnu un jauniešu enerģija un spars noplok. Mēs gan nereti fokusējamies uz to, ka cilvēku izbraukšana no ciemiem un lauku reģioniem ir tikai Latvijas problēma. Tomēr, palūkojoties globāli, arī citviet pasaulē situācija ir līdzīga. Piemēram, kad tūristu statusā aizbraucam uz kādu apdzīvotu vietu ārvalstīs, mūs fascinē tur esošie krāšņie objekti. Bet, painteresējoties vairāk, izrādās, ka no turienes jaunieši brauc prom, skolas un veikali tiek slēgti. Tikmēr Lūznavas ciems spējis iegūt jaunu elpu, bijušās skolas ēkās izveidojoties militāram objektam. Tādējādi arī lielais ēku komplekss nestāv novārtā, kā tas ir citviet. Ziniet, to var salīdzināt ar renesansi jeb atdzimšanu. Lūznavas tehnikuma dzīvesgājums ir arī kā monēta. Viena tās puse mums stāsta par skaisto skolas dzīvi, kas nu jau finišējusi. Tikmēr otrā pusē redzam, ka stāstam nevis pielikts trekns punkts, bet sirdsdarbība joprojām turpinās, kas ir pat ļoti aktīva.
Un vai šajā jautājumā zināt vietējo iedzīvotāju domas?
– Manuprāt, tās ir līdzīgas ar nupat manām izklāstītajām pārdomām. Turklāt līdz ar bataljona izveidošanu Lūznavā iedzīvotājiem papildus pievienotā vērtība ir drošības sajūta. Izstāstīšu pavisam vienkāršu stāstu. Reiz garām militārajam objektam ar automašīnu brauca vecāka gadagājuma cilvēki, un nelaimīgā kārtā viņu spēkrats noplīsa – vajadzēja nomainīt riepu. To redzēja bataljona karavīri, kuri atnāca un riepu nomainīja. Mums – veseliem, spēcīgiem un jauniem – tas ir sīkums. Savukārt automašīnas saimnieki, kuri ir jau gados, par šo palīdzību bija ļoti pateicīgi. No iedzīvotāju skatpunkta droši vien jāmin arī tas, ka līdz ar militārā objekta izveidošanu Lūznavā saglabāti veikali, arī piedāvātās produkcijas sortiments kļuvis plašāks. Ekonomiskā dzīve nav apstājusies, bet pat uzlabojusies. Un kā būtu, ja slēgtās skolas vieta paliktu tukša?
Ir saspringta ģeopolitiskā situācija. Kā šajā kontekstā dienests bataljonā rit no Jūsu – kapelāna – perspektīvas? Kā zināms, kapelānam ir būtiska loma bruņoto spēku vienībā, tajā skaitā esot līdzās brīžos, kad karavīrs saskaras ar dažādām grūtībām.
– No mana skatpunkta bataljona karavīri turpina sev ierasto dzīvi un apzinīgi pilda dienesta pienākumus. Bet vai karavīri, kurus esam raduši redzēt spēcīgus un izaicinājumiem pilnus, nebaidās kapelānam lūgt palīdzību vājuma brīžos, ar kuriem saskaras ikviens no mums? Ja runā konkrēti par garīgām lietām, dažkārt sabiedrība par šādām tēmām patiešām izvairās runāt. Vienlaikus cilvēki par savām iekšējām izjūtām, pārdzīvojumiem un morālo stāju vienmēr piedomā. To dara arī karavīri, jo tā ir viena no galvenajām dzīves komponentēm. Garīgums un tamlīdzīgas dzīves vērtības nav nekāda nocenotā prece. Visiem taču zināma patiesība, ka, zaudējot morāli un garīgumu, cilvēks kaujā var nedoties, jo tā principā jau priekšlaikus būs zaudēta. Un tā tas ir jebkurā dzīves sfērā. Nav tā, ka, ieejot militārajā objektā, no karavīra tiek prasīta augstāka morāle vai piederība savai tautai. Nē, tādām vērtībām cilvēku jāpavada katrā ikdienas solī.
Kādus vārdus teiktu ikvienam savam biedram, raugoties uz turpmākajām dienesta gaitām?
– Nezaudējiet ticību! Gan ārējie, gan arī iekšējie apstākļi un notikumi valsts un globālā kontekstā dažkārt liek dzīvi iekrāsot ļoti pelēcīgos toņos. Arī laikā, kad tika slēgta Lūznavas Profesionālā vidusskola, nobira pa kādai asarai un kopējā bilde kļuva pavisam tumša. Tomēr pavisam drīz varējām vērot, ka burtiski acu priekšā sāk norisināties pavisam citi procesi un dzīve atkal kļūst gaišāka. Tādēļ nezaudēsim ticību dzīvei, savai valstij, tautai, Dievam un savam tuvākajam.
Jau no pirmās dienas. Romas katoļu baznīcas priesteris un Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljona kapelāns kapteinis Haralds Broks dienesta pienākumus Lūznavā pilda jau no pirmās dienas jeb brīža, kad tur oficiāli tika izveidota militārā bāze – no 2018.gada maija. Arī H.Broka dvīņubrālis Rinalds ir kapelāns, kurš dienē Zemessardzes 3.Latgales brigādē. Jāpiebilst, ka bruņoto spēku kapelāni ir savu vienību vadības grupā, kuri atbildīgi par garīgo dzīvi un nepieciešamības gadījumā ir līdzās ikvienam vienības biedram – sākot no komandiera, līdz pat ierindniekam.
Ko teica bataljona atklāšanā Lūznavā?
Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants LEONĪDS KALNIŅŠ: "Prieks, ka tik skaistā vietā neaizies bojā infrastruktūra un Lūznavā turpināsies dzīvība un attīstība."
Toreizējais aizsardzības ministrs RAIMONDS BERGMANIS: "Jauna militārā bāze Lūznavā ir solis mūsu valsts un sabiedroto drošībā, jo Latgale nav ES un NATO galapunkts, bet sākums. Mūsu uzdevums ir darīt visu, lai cilvēki zinātu, ka Latgale nav novārtā pamests reģions."
Notiek būvdarbi. Bijušās skolas infrastruktūra neiet bojā, bet turpina dzīvot, jo atbildību par to uzņēmušies Nacionālie bruņotie spēki. Tieši šobrīd bataljona teritorijā norit būvdarbi. Kas tieši tiek darīts? Kā pastāstīja Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljonā, kopš tā izveidošanas uzsākts un turpinās remonts bijušās skolas telpās un dienesta dzīvokļos. Arī apkārtējā infrastruktūra tiek pielāgota militārajām vajadzībām.
Aptauja: ko Lūznava zaudējusi un ieguvusi pēc skolas slēgšanas un militārās bāzes atvēršanas?
RUTA POLOVINKINA, Lūznavas muižas gide: – Līdz pat skolas slēgšanai tur strādāju par interešu izglītības skolotāju. Paziņojums, ka skola savu darbu vairs neturpinās, bija šokējošs. Kad emocijas norima, prātā nāca domas, kas būs tālāk, jo skola jau kopš tās atklāšanas 1945.gadā bija centrs, ap kuru griezās visa ciemata dzīve. Arī Lūznavas iedzīvotāji tā vai citādi bija saistīti ar darbu tehnikumā. Kad skolas vietā izveidoja militāro bāzi, sākotnēji iedzīvotāji pret to izturējās ar piesardzību. Tomēr, kad karavīri ēkas pamazām sāka apdzīvot un uzlabot infrastruktūru, arī mēs pie viņiem sākām pierast. Turklāt bataljona izveide saglabā vietējo tirdzniecības vietu ienākumus. Arī mums, Lūznavas muižas kolektīvam, ar bataljonu ir ļoti laba sadarbība, kuri allaž rod iespēju palīdzēt, piemēram, dažādos sakopšanas darbos. Lūznavas parks arī nav nekāds mazais – 24 hektāri. Savukārt karavīri pie mums nāk bezmaksas ekskursijās. Kādos toņos krāsojas Lūznavas ciema nākotne? Domāju, viss ir diezgan optimistiski. Dzīve šeit kūsā un ciems dzīvos. Viss būtu citādāk, ja skolas ēkas paliktu tukšas.
ALĪNA SAMOIČA, mājas virtuves īpašniece Lūznavā: – Ņemot vērā, ka mana nodarbošanās saistīta ar tirdzniecības sfēru, varu padalīties savā viedoklī no šāda skatpunkta. Proti, laikā, kad pastāvēja skola, man piederēja veikals. Tolaik ciematā bija arī daudz jauniešu un skolotāju, kuri apmeklēja veikalu un iepirkās. Vārdu sakot, ritēja normāla dzīve un viss bija tā, kā tam jābūt. Tad pēc skolas slēgšanas bija klusāks laiks, kad izglītības iestādes ēkas stāvēja tukšas. Savukārt tagad, kad izveidots bataljons, varbūt viss ir nedaudz citādāk, kā agrāk, bet dzīve ciematā atkal uzņēmusi apgriezienus. Ņemot to vērā, esmu izveidojusi tā dēvēto mājas virtuvi, kad karavīri pie mums pasūta ēdienu līdzņemšanai. Līdz ar to ir prieks, ka Lūznavas ciemā atgriezušies jauni cilvēki un pilda savus dienesta pienākumus bataljonā – gan no uzņēmējdarbības, gan arī no ciemata kopējās dzīves skatpunkta.
ALEKSANDRS LOSĀNS, dzīvo sešus kilometrus no Lūznavas: – Tas, ka skolu slēdza, ir ļoti slikti. Par to vispār nav nekādu jautājumu un tas visiem ir skaidrs. Bēdīgākais ir, ka līdz ar to Lūznava zaudējusi studentus, jaunus cilvēkus. Galu galā laikā, kad skola pastāvēja, uz šejieni brauca mācīties cilvēki ne tikai no Latgales, bet pat no visas Latvijas, tajā skaitā Rīgas. Lūznavas Profesionālā vidusskola bija liela Rēzeknes tehnikuma filiāle, par ko liecina arī plašais ēku komplekss. Tagad tur ir militārā bāze, bet kas tajā īsti notiek, pat nezinu. Atliek tikai paklausīties un to vien var dzirdēt, ka karo tur un vēl kaut kur. Tas, ka bijušajā skolā izveidota militārā bāze un ēkas nestāv tukšas, protams, ir labi. Tur šobrīd notiek arī remontdarbi. No otras puses mani uztrauc doma, – ja, nedod Dievs, karš sāksies Latvijā, vai nebūs tā, ka pretinieks vispirms sāks bombardēt šādus militārus objektus kā Lūznavā? Kas tad notiks ar šo ciemu?
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”
https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1150412659685109
Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas... (28.06.2024.)
Taisnība var būt tikai viena (1960.-1969.g.)
Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.
Analīze–fakti
1960.- 1961.gads. Pirmajā 1960.gada “Balvu Taisnības” numurā lasāms, ka 11.janvārī atklās Tilžas internātskolu, savukārt 9.janvārī uzzinām, ka Viļakā atklāts Balvu rajona rūpkombināta sadzīves pakalpojumu paviljons. 24.aprīlī rajonu pāršalc vēl viena laba ziņa – Viļakas vidusskolas 9.klases skolniece Virginija Zondaka 500 metru skrējienā izcīnīja republikas čempiones titulu. 23.jūnija numurā pirmo reizi “Balvu Taisnības” pastāvēšanas vēsturē ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēti Līgo svētki. Ar lepnumu 30.augustā “Balvu Taisnība” raksta par bērzpiliešiem, kuriem izdevies izaudzēt kukurūzu 3,40 metru garumā. Rudenī Balvos nodeva ekspluatācijā universālveikalu, apjomīgi remonti notiek Viļakas linu fabrikā, kurā valsts ieguldīja ap 200 000 rubļu. Augšupeja vērojama arī citās sfērās. 6.oktobra “Balvu Taisnībā” stāstīts par jaunuzcelto Kupravas skolu. Tāpat celtniecība uz beigām rit Vecumos, kur top jauna divstāvu ēka blakus dzelzceļa līnijai. Novembrī Cesvainē darbu uzsākusi televīzijas retranslācijas iekārta – balveniešiem pirmo reizi vēsturē ir iespēja skatīties televīzijas raidījumus no Rīgas un Ļeņingradas. Savukārt 1961.gads sākas steidzīgi. Avīze informē, ka 2.janvāra rītā Balvu kinoteātris “Aurora”, kur atradās naudas apmaiņas punkts, atgādināja bišu spietu. Līdz pulksten 12 pret jauno naudu bija apmainīti apmēram 15 tūkstoši rubļu vecās naudas. 21.janvārī rajona Darbaļaužu deputātu padomes sesijā apstiprināja budžetu 1961.gadam, kas paredzēja komunālo pakalpojumu darbnīcu, maizes ceptuves, viesnīcas un veļas mazgātuves celtniecību Balvos, internātu celtniecību pie Bērzpils un Tilžas internātskolas, Vīksnas un Stacijas 7-gadīgo skolu celtniecību, pārtikas veikala celtniecību Steķintavā, kā arī veikalu celtniecību lauksaimniecības artelī “Avangards”, Rekavā, Susājos un Medņos. Pavasarī darbaļaudis gatavojas vietējo padomju vēlēšanām un “Balvu Taisnība” lasītājiem atgādina, ka padomju vēlēšanu sistēma ir visdemokrātiskākā pasaulē. 1.maijā publicētas lielākās jaunceltnes rajonā – putnu pārstrādāšanas ceha fotogrāfija, bet 6.maijā lasāms paziņojums, ka Ziemeļlatvijas partizānu pieminekļa atklāšana 9.maijā Balvos nenotiks (pieminekli atklāj 11.jūnijā, kad Balvos notiek dziesmu svētki). Jūnijā “Balvu Taisnība” par Līgo svētkiem neraksta ne pušplēsta vārdiņa, acīmredzot tos aizstājot ar Padomju jaunatnes dienu, jo visā rajonā organizē Pilngadības svētkus. 1961.gada nogalē “Balvu Taisnība” arvien vairāk un biežāk publicē materiālus, kas pienāk no augšas – partijas, brālīgo zemju žurnāliem, TASS utt.
1962.-1963.gads. Rajonā ēku būvniecība notiek pilnā sparā. 3.februārī jaunajās telpās bērnus uzņēma Vīksnas 8-gadīgā skola, bet 6.februārī celtnieki informēja, ka rajona kolhozos 1962.gadā jāuzceļ 12 liellopu kūtis 1120 liellopiem, 5 cūku kūtis 1830 cūkām un 3 putnu kūtis 11500 putniem. Šajā laikā notiek arī vēsturiskas kļūdas. 8.februārī “Balvu Taisnība” iznāca ar kārtas numuru 1832, bet jau nākamais laikraksts – 1383. Šo kļūdu pusgadsimtu neviens nepamanīja, tādējādi vēsturi apkrāpjot par 449 numuriem. 1.martā “Balvu Taisnība” skaidro, ka Staļina personības kults bija liels šķērslis padomju sabiedrības attīstībai. Populāras tolaik kļūst literārās tiesas bibliotēkās, piemēram, aprīlī rajona bibliotēkā lasītāji spriež par Z.Skujiņa romāna “Kolumba mazbērni” varoņiem. Literārās tiesas gaitā izskatīja un nosodīja negatīvo personu rīcību un dzīvesveidu. Pēdējais “Balvu Taisnības” numurs – Nr.1461 – iznāca 1962.gada 12.maijā, kurā lasāms: “Ar šī gada maiju tiek likvidēts rajona laikraksts “Balvu Taisnība” un organizēts Latvijas KP Centrālās komitejas un Ministru Padomes laikraksts “Vaduguns” pie Balvu rajona kolhozu un padomju teritoriālās pārvaldes. Iestāžu, uzņēmumu, saimniecību, sabiedrisko organizāciju, lasītāju un citas pretenzijas pieņems līdz šī gada 26.maijam. Pretenzijas pēc 26.maija netiks ņemtas vērā.” Pirmais laikraksta numurs ar jauno nosaukumu “Vaduguns” iznāca 1962.gada 17.maijā un saturā un noformējumā ne ar ko neatšķīrās no “Balvu Taisnības”. 19.maijā rajona prokurors S.Žilinskis iedzīvotājus informē, ka vienai ģimenei atļauts saņemt mazdārziņu līdz 0,15 hektāriem. Laikraksta slejās parādās arvien vairāk reliģiju nomelnojošu rakstu. 1963.gada sākumā ik pirmdienu un ceturtdienu pulksten 9.30 radio reproduktori rajona teritorijā atskaņo ziņas, kas vienmēr sākas ar trim vārdiem: “Uzmanību! Runā Balvi!” Kā vēsta “Vaduguns”, rajonā ir 4 500 reproduktori. 6.martā Balvu kultūras namā notika pirmā sieviešu konference – 200 delegātes no ražošanas pārvaldes kolhoziem, padomju saimniecībām, iestādēm, organizācijām un skolām sprieda par bērnudārza nepieciešamību Steķintavā. 20.jūlija numurā laikrakstā lasāms: “Padomju Latvijas tankkuģu flote saņēmusi jaunu okeāna kuģi “Baldone”, kas ieradies Rīgas jūras tirdzniecības ostā. Pašlaik Gdanskā beidz “Baldonei” līdzīga tankkuģa “Balvi” būvi.” Priecīgs notikums notiek 23.augustā, kad Rugājos atklāj jauno bērnudārzu, savukārt 3.oktobra laikrakstā lasāms raksts “Jauna gaismas pils Krišjāņos”, kur mācīties varēs 200 bērni. Laikraksts joprojām maksā 2 kapeikas.
1964.gads. Jaungada priekšvakarā nodeva ekspluatācijā jauno Balvu dzelzceļa stacijas ēku, bet 1.janvārī “Vaduguns” informēja, ka no Rīgas jūras tirdzniecības ostas pirmajā reisā devies jaunais Latvijas tankkuģis “Balvi”. Tas ir vairāk nekā 180 metrus garš un spēj uzņemt vairāk nekā 18 tūkstošus tonnu šķidrā kurināmā. Janvārī rajona padomes kārtējā sesijā deputāti sprieda, ka jāsamazina skolu skaits, savukārt martā lasāma sensacionāla ziņa, proti, Broņislavs Kļanskis Ploskenas ciemā nomedījis ērgli, kura spārnu platums sasniedza vienu metru 86 centimetrus. Pavasarī visā rajonā notiek “Vaduguns” lasītāju konferences. Savdabīgs ir 1.maija numurs, kas veltīts Darbaļaužu svētkiem. Tajā atrodama Viļakas vidusskolas 10.klases meiteņu kopbilde, informācija, ka Balvos nolaidusies lidmašīna, kā arī vēstījums, kādi izskatīsies Balvi 1970.gadā. Rudenī “Vaduguns” raksta, ka mācības jaunuzceltajā Tilžas vidussskolā uzsāka tilžēnieši, savukārt 15.novembrī informē, ka Balvos notika 1964.gada naudas un mantu loterijas septītā izlaiduma laimestu izloze. Novembrī izdeva dekrētu par maksimālo lopu skaitu, kāds var būt Padomju Latvijas teritorijā dzīvojošo pilsoņu personiskajā īpašumā – pilsoņiem uz ģimeni: ne vairāk kā viena govs un viens jaunlops, neskaitot attiecīgajā gadā dzimušos teļus; viena cūka, vecāka par sešiem mēnešiem; trīs aitas vai kazas, vecākas par gadu, ar jēriem un kazlēniem.
1965.gads. Gada sākumā “Vaduguns” informē, ka rajona vietējās padomēs strādā 901 deputāts, bet 476 sabiedriskajās organizācijās strādā 3 377 aktīvisti. Uz katriem 1 000 rajona iedzīvotājiem ir 10,5 ārsti un 10,6 slimnīcu gultas vietas. Izaugsme turpinās. Žīguru strādnieku ciematā ekspluatācijā nodotas sadzīves pakalpojumu darbnīcas, kur jaunajā paviljonā izvietotas šuvēju, kurpnieku darbnīcas, pulksteņmeistars, arī frizētava. 2.martā Balvos ciemojas aktrise Vija Artmane, kura, kā vēsta “Vaduguns”, pirms dažiem gadiem jau spēlējusi uz šī kultūras nama skatuves. 23.marta “Vaduguns” veltīta iznākušajam 2000.numuram un ir savādāka, kā ierasts. 18.maijā A.Bužas raksts “Maša atrada māti” saviļņo visu Balvu rajonu. Kā nu ne, ja balvenietei Marijai Suikovai izdevās atrast māti Gorkijas apgabalā, ko viņa nebija redzējusi 18 gadus. Priecīgs balveniešiem ir maijs un jūnijs, jo pilsētā beidzot pieejama gāze. Savukārt septembrī pamanāmi raksti ar šokējošiem nosaukumiem, piemēram, “Diemžēl tu esi zaglis, Ādolf!”, “Kur noved bezatbildība” u.c. Kā izrādās, kādai kolhozniecei nācās samaksāt kolhozam 431 rubli, jo it kā viņas dēļ nobeidzās 50 aitas. 23.oktobrī Viļakā atklāja Tadeuša Kaļāna ielu.
1966.gads. 8.janvārī sanāk partijas rajona organizācijas VIII konference, kurā tiek ziņots, ka rajonā sākta sadzīves pakalpojumu paviljona, valsts bankas, kafejnīcas–restorāna, skaitļošanas stacijas, tipogrāfijas, bērnudārza, 45 dzīvokļu mājas un citu objektu celtniecība. 1.februārī Balvos atklāj otro pilsētas autobusu satiksmes līniju. Līdz tam autobuss kursēja tikai vienā maršrutā – Balvu stacija–gaļas kombināts. 19.un 20.februārī Balvu rajona ātrslidotāji izcīnīja 10.vietu 26 komandu konkurencē. 23.aprīļa avīzes rakstā “Kā pasakā” “Vaduguns” stāsta, kā veicies kādai Viļakas patērētāju biedrības sabiedriskās ēdināšanas pārzinei, kurai bija uzdots nokaut 10 cūkas: “...Pēc akta sastādīšanas atklājās, ka 10 cūkām bijušas tikai 8 galvas, 29 kājas, bet dažas cūkas dzīvojušas bez aknām...” Maijā Balvu komjaunieši par godu VĻKJS XV kongresam Balvu ezera dienvidu krastā iestāda 3 hektārus lielu parku un par godu 1.maijam PMK Balvu iecirkņa celtnieki nodeva ekspluatācijā jauno divstāvu dzīvojamo māju Balvos, Revolūcijas ielā 19. Priecīga ziņa arī 8.jūnijā, jo Balvos svinīgi atklāja jauno universālveikalu, kuru pirmajā dienā apmeklēja vairāki tūkstoši cilvēku. Rudenī un gada nogalē neizpalika raksti par labo ražu, savukārt novembrī Balvos nodeva ekspluatācijā vēl vienu daudzstāvu dzīvojamo namu (iepretim universālveikalam) un automātisko telefonu staciju. Gada pēdējos numuros laikrakstā lasāmi solījumi, ka 1967.gadā palielināsies strādnieku un kalpotāju algas. Bet, kamēr palielinājuma nav, ir iespēja laimēt loterijā. DOSAAF auto-moto loterijā Moskviču laimēja sadzīves pakalpojumu galvenais inženieris Ļ.Zaborovskis. Vēl mūspuses ļaudis laimēja vienu Zaporožecu, motociklus ar blakusvāģiem, 2 motociklus bez blakusvāģiem un 2 motovelosipēdus.
1967.gads. 10.janvārī, pamatojoties uz LPSR Augstākās padomes dekrētu par Alūksnes, Jelgavas, Limbažu, Stučkas un Ventspils rajona izveidošanu, Balvu rajons zaudēja Liepnas un Mālpils ciemu padomju teritoriju, kā arī padomju saimniecības “Bērzpils” zemes gabalu 8,1 ha platībā. Aprīlī Balvos viesojās Latvijas PSR Akadēmiskā drāmas teātra aktrise, republikas Nopelniem bagātā skatuves māksliniece, kinoaktrise Elza Radziņa. Pirmajā dienā aktrise piedalījās rajona sieviešu konferencē, otrajā – apmeklēja Balvu vidusskolu. Oktobra svētku priekšvakarā Viļakā nodeva ekspluatācijā jaunu pārtikas preču veikalu. Savukārt 19.novembrī Balvos notika LPSR naudas un mantu loterijas 7.izlaiduma laimestu izloze.
1968.gads. Janvāra pirmajos numuros laikrakstā lasāms, – partijas rajona organizācijas IX konferencē ziņots, ka vislabākos rezultātus ražošanā panācis Balvu gaļas kombināts, kas savas saistības izpildījis par 107,7%. 22.februārī uz Brāļu kapiem Balvu parkā pārved vienpadsmit Sarkanās Armijas kritušo karavīru pīšļus. Marta nogalē laikraksts informē, ka pēc kara Balvos bija palikušas apmēram 100 vienstāva dzīvojamās mājas, kurās dzīvoja ap 1000 iedzīvotāju. Tāpat lasītāji uzzināja, ka Balvu pilsētas dienvidu pusē (Partizānu ielā) ekspluatācijā nodoti divi piecstāvu nami un turpat uzcels lielu sporta zāli, viesnīcu un vairākus daudzstāvu dzīvojamos namus. Pavasarī Kupravā uzsāka būvēt drenu cauruļu rūpnīcu. 14.maija numurā publicēts Latvijas PSR Ministru padomes lēmums Nr.31 par Lielā Tēvijas kara varoņa Fjodora Sirotina vārda piešķiršanu Tilžas vidusskolai. Šis ir laiks, kad sāk trūkt darbaroku, parādās sludinājumi ar aicinājumu darbā. 16.jūnijā Balvos notika Tautu Sadraudzības svētki, bet jūlija sākumā noslēdzās TV organizētās pilsētu Preiļi-Balvi sacensības, kuru rezultāts 38:34 Balviem par labu. 8.oktobrī vēl viens vēsturisks fakts – “Vaduguns” pirmo reizi publicēja TV programmu. Oktobrī-novembrī ekspluatācijā nodod Žīguru kultūras namu, kas, kā uzsver laikraksts, ir skaista velte Oktobra svētkos. Gada nogalē vairums “Vaduguns” numuru iznāk uz vienas lapas un joprojām maksā 2 kapeikas.
1969.gads. Jaunajā gadā Balvos sāka darbu jauns uzņēmums – jaunorganizētais Ceļu celtniecības rajons. 11.janvārī lasāma informācija, ka rajonā strādā 579 skolotāji, 50 ārsti, 86 feldšeri un 123 medmāsas. Janvārī Balvu universālveikala rūpniecības preču nodaļā pārdevējas pirmo reizi sāka strādāt ar kases aparātiem. Rajona laikrakstu tolaik lasa 7 500 ģimenēs, visaktīvākais ārštata autors ir Fricis Lasis. Februārī publicēts raksts “Un kā jums garšo?” par Balvu gaļas kombinātā izstrādāto “Balvu desu” – 1969.gadā kombinātā ražoja 59 desu izstrādājumus. Jauninājumus ieviesa arī rajona sadzīves pakalpojumu kombināts – tur no adījumu atgriezumiem sāka ražot svīterus (cena 12-15 rubļi). Februārī Balvos notika zemledus makšķerēšanas sacensības, kurās piedalījās 16 komandas ar 48 dalībniekiem. 1969.gadā turpinās aktīva būvniecība – uzsāka Viļakas autobusu stacijas, 12 dzīvokļu mājas Baltinavas un Vīksnas skolotājiem, 8 dzīvokļu namu Vīksnas padomju saimniecības darbaļaudīm būvniecību no keramzīta blokiem, kā arī turpināja graudu noliktavas būvniecībā Kurnā. Balvos tolaik dzīvoja 4 700 iedzīvotāju. Pavasarī republikas meistarsacīkstēs klasiskajā cīņā čempiona titulu un zelta medaļu izcīnīja Balvu vidusskolas 11.klases skolēns Māris Kozlovskis. 20.martā Balvos sāka darbu apbedīšanas birojs. Laikraksts vēstīja: “...birojs dos sēru runu teicējus, deklamētājus, varēs izvēlēties sēru melodijas, kas ierakstītas magnetafona lentē, un sniegs citus pakalpojumus...” 22.aprīlī tēlnieks Juris Mauriņš veido Ļeņina pieminekli, kuru Balvos uzstādīs 1970.gadā. 28.septembrī Viļakas mototrasē “Baltais briedis” pirmo reizi notika laikraksta “Vaduguns” ceļojošā kausa izcīņa motokrosā, bet 29.septembrī Balvos viesojās Rīgas estrādes orķestris Latvijas PSR Nopelniem bagātā Raimonda Paula vadībā. Rudenī uzsāka divu sabloķētu piecstāvu māju būvniecību Revolūcijas ielā, kur, kā vēsta laikraksts, vienas mājas apakšējais stāvs būs atvēlēts aptiekai un optikas veikalam.
Baznīcā gāja arī tad, kad nedrīkstēja
Padomju vara pielika daudz laika un pūļu, lai grautu kristīgās baznīcas ietekmi, un jo īpaši tas bija jaušams laikā no 1960. līdz 1970.gadam, kad laikraksta “Balvu Taisnība” slejās, kas 1962.gada 17.maijā pārtapa par “Vaduguni”, parādījās arvien vairāk ķengājošu rakstu par reliģiju. Pret mācītājiem tika vērsts spēcīgs ideoloģisks un sociāli politisks trieciens. Piemēram, baznīcas kristību rituālam tika pretstatīts Bērnības svētku rituāls; iesvētību vietā ieviesa Pilngadības svētkus; baznīcas laulību vietā – laicīgās laulības dzimtsarakstu nodaļā; baznīcas kapusvētku vietā tika kultivēti mirušo piemiņas brīži, kā arī laicīgās izvadīšanas. Šajā laikā garīdznieka darbs prasīja īpašu drosmi un neatlaidību, saskaroties ar ierobežojumiem, ko viņu darbam radīja padomju vara. Kā un vai garīdznieki tika galā ar šo spiedienu un kā draudžu dzīve mainījusies mūsdienās, saruna ar Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas prāvestu GUNTARU SKUTELU.
60.-70.gadi baznīcai bija viens no smagākajiem pārbaudījumiem, jo padomju vara noliedza reliģiju kā kaut ko postošu un sliktu. Daudzas baznīcas stāvēja tukšas… Kā bija Viļakā?
– Es teiktu, ka Viļakai smagākais posms bija karš – 1940.gadi, kad baznīcas torņos sēdēja izlūki. Tāpēc mēs arī tagad ik pa laikam kāpjam tornī un skatāmies, kā baznīcas ēkai izdevies šo laiku to izturēt. Paldies Dievam, tā ir izturējusi! Un tas viss, neskatoties uz to, ka baznīcu apšaudīja ar lādiņiem un cita veida munīciju, bet pēc tam to neļāva remontēt līdz pat 1972. vai 1973.gadam. Bija dzirdēts gan par kapeņu izlaupīšanu, ko pēckara gados darīja daži labi karavīri, gan par citiem atgadījumiem. Bet izaicinājumu netrūka nevienos laikos. 60.-70.gados, lai arī padomju vara neļāva apmeklēt dievnamu, baznīca tomēr bija atvērta. Daudzi izvēlējās to darīt ļoti diskrēti, pa kluso, vai arī aizbrauca uz citu vietu, kur nebija atpazīstami.
Tā laika likumi aizliedza bērnu reliģisko apmācību – par to draudēja sods. Mācītājiem bija aizliegta publiska Dieva vārda sludināšana ārpus baznīcas. Taču, neskatoties uz to, atradās mācītāji, kuri Dieva vārdu mācīja nelegāli, rēķinoties ar represijām.
– Bija dažādi veidi, kā likumu apiet ar līkumu. Piemēram, mūsu bīskaps Duļbinskis, kurš apbedīts Viļakas baznīcas dārzā, ik pa brīdim tomēr kaut ko pamudināja. Svarīga bija šo garīdznieku pārliecība ar ticību labajam un garīgais spēks. Patiesībā cilvēkam pats trakākais nebūt nav nāve, bet gan bezrūpība vai ļaunums, ko viņš var nodarīt. Šajā laikā daudzi garīdznieki, kā arī vietējie iedzīvotāji nebaidījās riskēt ar savu dzīvību, lai nodotu tālāk ticību un labo vēstījumu. Visiem bija skaidrs, kāda ir realitāte un kas ir tas ļaunums. Tāpat arī mūsdienās. Ir gadījumi, kad cilvēks mēģinās darīt ļaunu, un kāds noteikti uzķersies, jo noticēs. Bet pēc tam jau saprot, kas ir kas. Padomju laikos arī vecvecāki man teica, – dēliņ, tev skolā var mācīt daudz ko, bet tu pats saproti, esi uzmanīgs, neriskē, nemēģini katru pārliecināt.
Toreiz sistēma turējās uz bailēm, kas ir viens no efektīvākajiem un sabiedrību kontrolējošajiem mehānismiem, un meliem. Tas “strādāja”?
– Skatoties uz to, kas šobrīd notiek Krievijā, redzam, ka vēsture atkārtojas. Bailēm tomēr ir liels spēks, bet šis spēks nav uz ilgu laiku. Protams, arī pie mums pietiktu ienākt vienam labam līderim, kurš spētu atrast tos vājos punktus, un viss notiktu. Laiks dara savu un, kā teicis Jēzus, – ja tas nav no Dieva, tas agri vai vēlu aizies. To lieliski apliecina arī pasaules vēsture, kurā redzam – lai kādas būtu impērijas, neviena no tām nav mūžīga. Un šeit jau arī ir tikai viens jautājums: kad tas notiks? Bailes nekad nav bijis auglīgākais instruments, jo mēs ticam mīlestības spēkam, kurš gatavs arī upurēt sevi. Bailes nekad sevi neupurēs, un tieši tas arī nostrādā. Runājot par bailēm, ir vēl viena interesanta lieta. Ik pa brīdim mēģināju uzrunāt Viļakā dzīvojošos cilvēkus, kuri atradās izsūtījumā. Vēlējos, lai pastāsta par piedzīvoto, bet viņi to darīja nelabprāt. Atkal bija jaušamas nelielas bailes, ka tas, kas piedzīvots, varbūt tomēr var atgriezties. Savu lomu, protams, nospēlēja arī negatīvās atmiņas.
Daudz dzirdēts par cilvēkiem, kuri padomju gados ar bloknotu un pildspalvu stāvēja pie baznīcas durvīm, lai pierakstītu un noziņotu par tiem, kuri iegājuši dievnamā. Bet pēc gadiem viņi paši kļuvuši par aktīvākajiem baznīcas apmeklētājiem.
– Tā notika. Tas bija liels izaicinājums baznīcai. Daudzi no tiem, kuri savulaik bija vajātāji, kuri aizliedza un darīja sliktu, pēc tam mainīja ādu un kļuva par pozitīvajiem tēliem un aktīvākajiem draudzē. Taču tas nav nekas dīvains. Bībelē ir gadījums ar Pāvilu jeb Saulu, kurš, mainot savu dzīvi no negatīvā uz pozitīvo, pat mainīja vārdu. Iepriekš Sauls bija nogalinājis daudzus kristiešus, bet beigās palika par Pāvilu un tāda veidā mēģināja izpirkt vainu par to, ka dažādu apstākļu dēļ bija izdarījis šos noziegumus. Tāpēc nekad nevaram pateikt, ko kurā brīdī neapzināti vai dažādu apstākļu dēļ varam izdarīt.
Iespējams, arī šie cilvēki labo savas pagātnes kļūdas?
– Tieši tā, lielākā daļa arī cenšas to darīt. Un tas ir paradokss, ne tikai par Viļaku runājot. Man pašam nācies saskarties ar cilvēkiem, par kuriem teikts Svētajos Rakstos – tas, kurš daudz grēkojis, pēc tam arī ļoti mīl. Un daži tiešām ir tik aktīvi, ka jāpiebremzē, lai nepārdeg. Viņi gatavi izpirkt savu vainu.
Padomju varas gados mācītājam bija ļoti jādomā par to, ko runā no kanceles… Kā ir šobrīd?
– Tagad varam runāt visu, taču uzskatu, ka tas nav pareizi. Tomēr jāatceras, ka garīdznieka brīvība beidzas tur, kur sākas cita cilvēka brīvība. Jā, man arī nācies saskarties ar situācijām, kad cilvēks saka, – jums vajadzētu vairāk komentēt konkrētu procesu vai politiskos jautājumus. Un es atbildu, ka to nedarīšu, jo neuzskatu par pareizu. Katram garīdzniekam tagad ir vairāk brīvības veidot savu harizmu. Viens runā ļoti praktiski, otrs – elementāri, trešais mēģina iet dziļumā. Bet es teiktu, ka mūsdienās garīdzniekam jābūt vēl uzmanīgākam, jo laiki vairs nav tik vienkārši. Cilvēki dažādi, uzskati arī. Mans uzdevums ir mēģināt satuvināt vairākus skatpunktus un tad izkristalizēt caur Bībeli un Svētajiem Rakstiem. No vienas puses ir ļoti vienkārši, jo mūsu Svētie Raksti runā par cilvēku savstarpējām attiecībām vienam ar otru un Dievu. Bet problēma ir sasaistīt Bībeli ar mūsdienu laika garu. Kādreiz no cilvēkiem esmu dzirdējis, ka pirms 50 gadiem bija tā, un viņi gribētu, lai arī tagad ir tāpat. Bet baznīca vienmēr ir dinamiska, un šo dinamiskumu tā mēģina ielikt savā būtībā un ticībā.
Mūsdienu pasaule kļuvusi digitalizēta. Dievkalpojumus var noskatīties arī televīzijā vai internetā.
– Iešana uz baznīcu tomēr ir fiziska lieta. Mēs nesakām, – es tev aizsūtīšu digitālu kūciņu, esi laimīgs! Apsveikšu cilvēku klātienē, bet, ja nav iespējas, piezvanīšu vai uzrakstīšu skaistu īsziņu. Tas parāda mūsu mīlestību. Ja man ir iespēja, es apmeklēju baznīcu. Ja nav, paldies Dievam, tagad ir vidusceļš – varu būt klātesošs digitālā veidā. Taču fiziskā klātbūtne tomēr svarīga, jo tā ir socializēšanās, svētība. Cilvēks noklausās dievkalpojumu digitāli, bet nesaņem sakramentu, nepieiet pie grēksūdzes. Tikpat svarīga ir arī komunikācija. Pat psihologi uzskata, ka cilvēkus jāmēģina piesaistīt pie kādas grupas – vienalga, tajā ir divi vai četri cilvēki. Jājūtas kaut kam piederīgam, jo tomēr telefons un digitālā pasaule paredz sava veida riskus. Bet tomēr reālā klātbūtne ir neaizstājama.
Ir cilvēki, kuri dievnamos iegriežas tikai Ziemassvētkos. Varbūt arī baznīcai vajadzīgs sava veida šovs?
– Ir kolēģi, kuri teikuši, ka šovs ir kaut kas negatīvs. Bet tas nav šovs tādā izpratnē. Drīzāk tas ir piedāvājums ar citu nosaukumu, izpratni, ar kaut ko jaunu. Kad cilvēks atnāk uz dievkalpojumu, viņš ir spiests uzvesties atbilstoši vispārpieņemtām normām. Bet ekskursijas laikā baznīcā viņam ir iespēja pataustīt baznīcas sienas ķieģeļus, uzzināt vēstures faktus un daudz ko citu. Un varbūt tieši tas arī uzrunā. Baznīcai jāmēģina dažādot savu garīgo ēdienu – tas nevar būt tikai vienveidīgs. Protams, nevajag ieiet otrā galējībā un baznīcu izmantot jebkādiem mērķiem. Pirms kāda laika Viļakas baznīcā notika šaha turnīrs, kas arī bija izaicinājums. Ja baznīcu nevaram piepildīt ar dievkalpojumiem, varbūt to var izdarīt savādāk? Šahs ir spēle, kas prasa klusumu, koncentrēšanos, bet baznīca ir viena no labākajām vidēm, kur ir šis klusums, dievbijība un cieņa. Arī mācītājs Andrejs Mediņš cenšas parādīt, ka baznīca nav tikai lūgšanu vieta, bet arī sava veida centrs. Tā ir sirds, kas apzīmē daudz ko vairāk nekā tikai asinsrites sistēmu. Baznīca nav vieta, kur tikai atnākt un palūgties. Vajadzības gadījumā tas ir drošs patvērums, kurā var gan smelt spēkus, gan iegūt ko jaunu. Daudzos mazos ciematiņos un pilsētās slēdz skolas, kultūras namus, bet dievnamam būtu jāpaliek līdz ar pēdējo cilvēku, kur kūsātu enerģija un dzīvība. Vienam tā ir drošības sajūta, citam – pārdabiskā sajūta. Tam visam šajā punktā vajadzētu saplūst.
Kāds no mācītājiem izteicies, ka draudzēm pastāv risks reiz izmirt. Tas ir reāls scenārijs?
– Šāds risks jau pastāv ilgāku laiku, un šobrīd to ļoti labi redzam Rietumeiropā. Taču Āzijā un Āfrikā gluži otrādi – vērojama pretēja tendence. Nesen portālā “Facebook” bija redzama vizitācija Janču baznīcā, kurā no latviešu garīdzniekiem četri bija melnādainie – trīs no Nigērijas un viens no Indijas. Protams, Latgalē vēl nē, bet Rīgā jau tuvāko gadu laikā viņi būs pilntiesīgi katoļu garīdznieki, kuri aprūpēs vairākas baznīcas. Ir grūti to tagad iedomāties, bet Latvijai patiešām trūkst garīdznieku.
Vienmēr kustībā. Priesteris Guntars Skutels (pirmais – no labās) vienmēr atvērts cilvēkiem – dzied, vada ekskursijas, darbojas ar jauniešiem, uzņem ikvienu, kurš iegriežas Viļakas katoļu dievnamā.
Uzticīga laikrakstam līdz mūža galam
“Savu dzīvi bez “Vaduguns”, kura sākumā bija “Balvu Taisnība”, nemaz iedomāties nevaru. Stingri esmu nolēmusi, – kamēr vien dzīvošu, avīzīti abonēšu. Tas nekas, ka acis vairs dienas gaismu nerāda un burtus salasīt nemaz nespēju. Laikam jau tomēr ieradumam pārāk liels spēks,” teic viena no “Vaduguns” zelta fonda lasītājām, balveniete KORNĒLIJA LIZINSKA. Neskatoties uz to, ka jau iesoļojusi 93.gadskārtā, viņa joprojām palikusi uzticīga laikrakstam, kuru abonē kopš pirmās tā iznākšanas dienas.
Lūgta pastāstīt par sevi un darba mūžu, Kornēlija smagi nopūšas, apliecinot, ka dzīve nav bijusi viegla un rozēm kaisīta. Viņas mamma ilgus gadus slimoja, bet tēvs nomira vēl pirms mammas aiziešanas aizsaulē. Un pienāca diena, kad, būdama jauna meitene, Kornēlija palika ar mazu māsu uz rokām. Viņa atminas: “Mēs palikām kā putni bez spārniem. Dzīvojām tēva mājā Balvu pagastā aiz Salmaņu kapiem, māsa tikko bija sākusi iet skolā – viņai bija seši vai septiņi gadi, pašai dzīves pieredzes nekādas. Ne mums bija ko ēst, ne ko mugurā vilkt, ne malkas. Nekā! Vienu ziemu pat māsu skolā nepalaidu, jo nebija, ko vilkt mugurā. Toreiz kaimiņš uzrakstīja iesniegumu sociālajai nodaļai, lai mums palīdz. Atnāca atbilde, – ja tas būtu vientuļās mātes bērns, tad palīdzētu, bet, ja māsa, tad jātiek vien galā pašai. Vēlāk iepazinos ar vīru Ādolfu, kurš bija vecāks par mani, bet ļoti gādīgs, uzņēmīgs un solīds. Mums pašiem bērnu nebija, tāpēc audzinājām māsu un strādājām kolhozā “Bolupe”, kuru pēc apvienošanas ar Silaciemu nosauca par “Draudzību”, bet vēl vēlāk – par “Kaļiņinu”. Es biju strādniece lauku brigādē, savukārt vīrs – brigadieris.”
Cienījamā vecuma “Vaduguns” lasītāja stāsta, ka viņas tēva mājās ar kareivīgo nosaukumu “Lielgabali” vienmēr bija atrodami laikraksti “Cīņa”, “Vaduguns”, programma un žurnāls “Padomju Latvijas Sieviete”. Tiesa gan, laika lasīšanai īpaši neatlika, jo darbs kolhozā prasīja daudz spēka. “Tik vien kā vakarā pārlapoju, jo ko tad citu darīsi mājā bez elektrības? Nekad avīzi nelasīju no sākuma līdz beigām, no pirmā raksta līdz pēdējam. Pāršķirstīju, paskatījos, kas jaunāks rajonā un mūspusē, un tas arī viss. Bet Ādolfs gan vienmēr visu izstudēja pamatīgi,” teic Kornēlija, piebilstot, ka abiem ar vīru bija vēl viena aizraušanās – grāmatu lasīšana. Viņa atminas, ka padomju gados “Vaduguns” daudz rakstīja par kolhozu un sovhozu sasniegumiem, sociālistisko sacensību, kā arī triecienniekiem, kuri nonākuši Goda plāksnē. Kurš vairāk ko izaudzējis, kurš pārpildījis normu – katram bija savs sasniegums. “Vaduguns” ilggadējai lasītājai vēl šodien spilgtā atmiņā palicis fakts, ka toreiz par vienu izstrādes dienu maksāja četras kapeikas. Taču kāds darbs bija jāiegulda, lai to nopelnītu! Trīs dienas vajadzēja ārdīt mēslus, lai tā viena darba diena sanāktu. Mēneša beigās izmaksāja nelielu aldziņu, par kuru Kornēlija ar vīru parasti Balvos pirka maizīti, jo pārējo pārsvarā izaudzēja paši.
Padomju gadi bija arī dažādu drastisku likumu un aizliegumu periods. Kornēlija ar vīru labprāt būtu turējuši lopiņus, bet tā laika vara to nepieļāva. “Atstāja tikai vienu govi, jo vairāk vienai ģimenei nedrīkstēja būt. Vēl šodien sev jautāju, kāpēc viņi gribēja, lai Latvija izput? Mums mājās bija divas aitas un mazi jēriņi, bet tad iznāca kārtējais likums, kas paredzēja, ka aitas ar jēriem jānodod kombinātā. Asaras lija, bet darījām, kas jādara, un neviens nejautāja, gribam atdot lopiņus vai nē. Kaut gan aitas bija arī mūsu ienākumu avots. Savulaik šķērēju vilnu, mazgāju, vērpām dziju, kuru Ādolfs veda uz Ļeņingradu un tirgoja. Un, braucot mājās, viņš no turienes man vienmēr veda smukas kleitas,” smaidot atminas Kornēlija.
Ne mazāk stingri likumi bija jāievēro arī 60.-70.gados, kad cilvēkiem bija liegums apmeklēt baznīcu. Kornēlija ar Ādolfu dievnamu apmeklēja retu reizi, jo, kā pati teica, bija parastie cilvēki. Daudz grūtāk tajā laikā klājās skolotājiem, grāmatvežiem un skolēniem. Tiklīdz kāds no viņiem spēra kāju baznīcā, tā sods garantēts. Par nepaklausību padomju varai tika sodīti visi, tajā skaitā arī Kornēlijas kaimiņš – īpatnējs večuks, kurš parādīja rakstura stingrību, kategoriski atsakoties iet strādāt kolhozā. “Par to viņu izputināja – vienkārši neļāva dzīvot. Bija kaimiņam skaists zirgs, taču padomju vara uzlika tik milzīgu soda naudu, ka večuks nespēja samaksāt. Izputināja lopus, bet beigās mūs visus no lauku brigādes sadzina dārzā, ko viņš bija sastādījis. Uzdevums bija norakt dārzu un aizvest uz kolhozu kartupeļus. Kaimiņam atņēma visu, ko viņš bija izaudzējis. Ko bija darīt? Nācās vien norādījumus pildīt, jo bijām parakstījuši dokumentu, ka labprātīgi apņemamies izpildīt priekšniecības uzliktos uzdevumus. Pāris maisus aizvedām uz kolhozu, bet pārējo pa kluso sabērām virtuvē, lai cilvēkam pašam kaut kas paliek,” par padomju gados piedzīvoto stāsta Kornēlija.
Kopš tā laika pagājuši vairāki gadu desmiti, mainījusies valsts iekārta, cilvēku dzīve, likumi. Nu jau daudzus gadus Kornēlija Lizinska sevi sauc par balvenieti. Pēc darba kolhozā viņa desmit gadus nostrādāja Balvu mežniecībā, bet pēc tam devās pelnītā pensijā. Tagad cienījamā vecuma kundzes ikdiena daudz neatšķiras. Ja vien veselība ļauj, viņa steidz iziet dārzā, kur sastādītas kartupeļu vadziņas, priecē krāšņās puķu dobes, krūmos sārtojas jāņogas. “Vakaros bieži sēžu un atminos laikus, kas bija. Padomju gadi man paliks sliktā atmiņā ar skandāliem, netaisnību, darba dienu zagšanu. Bet, pats galvenais, ka parastais cilvēks neko nevarēja izdarīt. Bija mums vecs grāmatvedis, pie kura brauca revīzija, un viņš sadedzināja visus mūsu darba dienu dokumentus. Kad pienāca laiks doties pensijā, vecie kolhoznieki cits citam gāja liecināt, ka strādājām, jo citu pierādījumu nebija, visi sadeguši. Acīmredzot grāmatvedim bija, ko slēpt. Tādi tie laiki bija. Teikšu godīgi, ka negribētos vairs neko tādu piedzīvot. Tagad mani apgādā, es domāju, ka pat pelnījusi to neesmu. Samarieši atbrauc, pieved produktus, dod pakas, palīdz, cik var. Tā es te viena pati vēl cīnos un dzīvoju,” sarunas izskaņā secina Kornēlijas kundze.
Pirmoreiz avīzē. Lai arī laikrakstu abonē kopš tā pirmsākumiem, Kornēlijas kundze pati “Vadugunī” nokļūst vien tagad – 92 gadu vecumā. Jāpiebilst, ka savulaik Kornēliju Lizinsku daudzi pazina kā dziedātāju ar labu balsi un lielisku akordeona spēles meistari.
Kādas metodes okupācijas vara izmantoja, lai cilvēkiem skalotu smadzenes?
Anna Annuškāne no Viļakas: – Metodes bija dažādas, bet viena no tām, ko atceros, bija aizliegumi. Piemēram, aizliegums apmeklēt dievnamu. Dzīvē tas izskatījās tā – mūs, kuri gājām uz baznīcu, uzskatīja par atpalikušiem cilvēkiem un nemitīgi to centās uzsvērt. Ja izvirzījām kādu čaklu kolēģi Goda plāksnei un izrādījās, ka viņš iet uz baznīcu vai dzied kapusvētkos, automātiski šo kandidatūru noņēma. Tas nekas, ka tie, kuri šādu lēmumu pieņēma, šodien paši sēž baznīcā. Pati atceros vienu gadījumu, kad strādāju Patērētāju biedrībā Balvos. Pēc baznīcas apmeklējuma priekšnieks mani izsauca uz pārrunām un nostrostēja, sakot, ka esmu jauna, bet dumja, jo Dieva taču nav! Viņš mēģināja mani pierunāt neiet uz baznīcu un lika sajusties nepilnvērtīgai. Baznīcā gājējiem pastāvēja arī īpaši soda veidi, piemēram, viņiem neizmaksāja 13.algu, darbā pazemoja. Ja cilvēks strādāja gaļas cehā, tad viņu nozīmēja par apkopēju, lai saņem mazāku algu. Balvos Dieva lūdzējus dzenāja partijas komiteja un īpaši uzraudzīja inteliģento sabiedrības daļu, piemēram, skolotājus. Ja skolotāja bērēja mammu vai citu radinieku, viņa nedrīkstēja iet baznīcā, bija jāstāv aiz vārtiem. Ja šos noteikumus pārkāpa, bija jārēķinās, ka atbrīvos no darba. Un, ja baznīcā pamanīja kādu komunistu, izrēķināšanās bija tūlītēja – bez skaidrošanās izmeta no partijas, kas tajā laikā bija liels negods. Bija tolaik cilvēki, kuri baidījās no sistēmas, jo negribēja zaudēt darbu. Tai pat laikā bija arī tādi, kuri spītīgi turējās pretī. Viņu vidū arī bīskaps Duļbinskis, kurš apglabāts Viļakas baznīcas dārzā. Par to, ka atļāvās pateikt vairāk nekā drīkstēja, bīskapam tika noņemtas tiesības baznīcā sludināt Dieva vārdu, un viņš 10 gadus pavadīja cietumā Krievijā. Visādi laiki piedzīvoti, bet teikšu tā, – tie, kuri gāja uz baznīcu, gāja tāpat. Nepalīdzēja ne algas nogriešana, ne kas cits. Tie bija īsteni kristieši, kuri izturēja arī tos laikus.
Aldis Pušpurs, Susāju pagasta iedzīvotājs: – Man šķiet, ka katrā valdīšanā, katrā valstī pastāv ideoloģija, kuras leģitimitāte tiek uzturēta ar valsts rīcībā esošiem līdzekļiem. Izņēmums nav arī mūsu situācija. Zinu, ka mani kristīja nevis Kupravas katoļu baznīcā, kura atrodas pavisam netālu no tēva mājām, bet to izdarīja Balvos – tālāk no redzīgām acīm, kaut arī brālis, kurš bija divus gadus vecāks par mani, tika kristīts Kupravas baznīcā. Tajos laikos valdošās ideoloģijas galvenais bubulis bija baznīca. Kāpēc? Tas ir atsevišķas diskusijas vērts. Oktobrēni, pionieri, komjaunieši bija organizācijas, kuras kalpoja kā pretsvars reliģijai. Toreiz skolā pionieriem obligāti bija jānēsā sarkanais kaklauts. Ar to arī bija daudz joku. Bija divu veidu kaklauti: viens – no kokvilnas drēbes, lētāks, bet otrs – no zīda, un maksāja dārgāk. Pionieri nekādu cieņu šiem atribūtiem neizrādīja. Bieži vien šie atribūti bija tik saburzīti, ka skolotājām vajadzēja pielikt pūles, lai tie izskatītos kaut cik jēdzīgi, nevis pēc saburzītām sarkanām lupatām. Ar zīda kaklautiem bija vēl kāda īpatnība – augstā temperatūrā tie kļuva iedzelteni. Gadījās, ka gludeklis bija par karstu, un atkal nelaime – sarkani raiba lupata. Un komunisms, gaišās nākotnes mērķis, bija daudziem pat reālas nākotnes vīzija. Atceros, ka pat mana mamma (domāju, ka ne aiz laba prāta) apmeklēja turpat kolhoza kantorī organizētās politiskās apmācības. Viņa nestrādāja pat zemākā vadošā amatā, bija vienkārša kolhozniece. Manuprāt, vismuļķīgākais bija tajos laikos izplatītie lozungi un saukļi, kurus izkāra ne tikai uz māju sienām, bet demonstrācijās tos dalībnieki nesa uz gariem kātiem. Tas izskatījās pat komiski. Atceros, ka 1985.gada dziesmu svētkos Rīgā pirms lielā gājiena arī mums, Žīguru kultūras nama kora dalībniekiem, izdalīja no Balviem atvestos saukļus: “Slava PSKP” un tamlīdzīgi. Arī manās rokās koka kāta galā piestiprināts tāds sauklis bija jānes, ko gan pamanījos pārsviest pāri kāda būvlaukuma žogam pirms gājiena sākuma. Ar ko man palikuši atmiņā padomju laiki? Lai cik nebūtu jocīgi – arī ar labu. Tas bija bērnības, skolas, studiju laiks. Neskatoties uz daudziem trūkumiem, bija drošības sajūta, savstarpējās attiecības bija īstākas, stiprākas, bija drošība par nākotni! Man šķiet, ka bija mazāk melu, izlikšanās, savstarpējās nenovīdības un ļaunuma. Toreiz meloja vienīgā partija, tagad melo daudz politisko spēku. Toreiz liela daļa valsts ideoloģijai neticēja līdz galam, tagad daudzpartiju solījumu kakafonijā, īpaši tagadējās izglītības seklumā, orientierus atrast ir īpaši sarežģīti. Dažreiz uzdodu sev jautājumu, – kur (visās dzīves jomās) beidzas teātris un kur sākas īstā dzīve?
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”
https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/813051753883589
Vairāk rakstu...
Veiksmes prognoze
.