Par mani, draudziņ, nebēdā (26.11.2021.)

Mīļi lūdzu kalējam

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 5 ielikumos īsteno projektu “Par mani, draudziņ, nebēdā”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos latgaliešu uzņēmību, saliedējot sabiedrību dažādās jomās: veicinot lokālpatriotismu un sabiedrības saliedētību, mātes valodas saglabāšanu, vides un veselības mijiedarbību, arodprasmju nodošanu nākamajām paaudzēm, ekonomiski stiprinot dzimto pusi, turklāt uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk.

Labāk mazāk, bet darīt to, kas patīk

Mūsdienu modernajā laikmetā un straujajā ikdienas ritmā, kad, pateicoties virtuālajai videi, varam nopirkt teju jebkuru preci citā pasaules malā, arvien vairāk sākam novērtēt roku darbu un paaudžu paaudzēs mantotās senču prasmes un vērtības. Šim apgalvojumam piekrīt arī metālkalējs Igors Trešutins no Šķilbēniem, piebilstot, ka būt amatniekam ir reizē gods un arī atbildība.

Parasti par amatnieku cilvēks nekļūst vienas dienas laikā. Kad sapratāt, ka pienācis laiks mainīt ikdienu un pievērsties radošām nodarbēm?
-Viss sākās pirms gadiem piecpadsmit. Līdz tam biju gan šoferis, gan pārdevējs, arī celtnieks – visu ko dzīvē darīju. Tad nāca trakie 90-tie, kad sākās juku laiki. Vajadzēja domāt, ko darīt tālāk, un pielāgoties situācijai. Es šo procesu salīdzinu ar zveju – zvejniekam vajag makšķerēt, un viss. Tāpat notika arī man – vienā brīdī sapratu, ka gribu kalt. Domāju, katram, kurš dzīvo laukos, dzimtā kāds bijis kalējs – vienalga, vectēvs vai vecvectēvs. Arī man. Zinu, ka kādreiz katrā ciemā bija vismaz 3-5 kalēji. Kad pienāca laiks izvēlēties, ko darīt, gribējās atrast nodarbi, kas piesaista un patīk, un lai apkārtnē neviena cita tāda nebūtu. Tā arī atradu sirdsdarbu – metālkalšanu.
Bieži vien sabiedrībā savstarpējās sarunās dzirdam – neprotu to un šito, bet Jūs esat spilgts piemērs tam, ka pašmācības ceļā var iemācīties arī amatniecību. Tātad – ja grib, tad var?
-Protams, var. Īpaši mūsdienās, kad pieejama visa veida informācija un modernās tehnoloģijas. Sākumā, kad vēl nebija datoru, vajadzīgo literatūru meklēju grāmatās – skatījos attēlus un aprakstus, mēģināju izprast un mācījos.
Kāds bija pirmais darbs, kas tapa paša rokām?
-Tas bija svečturis, kuru pēc tam izmetu metāllūžņos. Sākumā pāris gadus paglabāju, jo tas taču pirmais paša meistarotais darbs, bet tad kādā dienā izmetu. Sāku salīdzināt ar citiem saviem kalumiem un sapratu, ka svečturim tomēr vieta lūžņos. Protams, kā daudzi citi amatnieki, kuri sāk savu darbošanos, pirmos gadus kalu un meistaroju tikai sev – kaut kas izdevās, kaut kas arī nē. To, kas nepatika, vienkārši izmetu.
Mēdz teikt, ka vislabākā reklāma ir tā, ko cilvēks pastāsta cilvēkam. Kā klienti uzzināja par metālkalēju Igoru Trešutinu Šķilbēnos?
-Godīgi sakot, viss notika pats no sevis. Pirmie pircēji, protams, bija vietējie pagasta iedzīvotāji. Pēc laiciņa jau sāka zvanīt un braukt no tuvākas un tālākas apkārtnes. Sākumā centos savus darbus parādīt mazajos tirdziņos, taču šie braucieni īpaši negāja pie sirds. Doties uz tirgu nozīmē kontaktēties ar cilvēkiem, bet viņi mums ir dažādi – gandrīz vienmēr uzrodas kāds speciālists vai kritiķis, kuram patīk pamācīt, kā vajag. Tad metālkalumus sāku tirgot internetā, un drīz vien pirmie pasūtījumi nonāca ārzemēs, jo vietējā tirgū diemžēl atsaucības praktiski nebija. Pārsvarā kalumus (metāla pūķus durvīm, durvju krampjus) sūtu uz Ameriku, Lielbritāniju un Īriju, nedaudz darbu nonāk arī Austrālijā, Eiropā un dažās mikrovalstīs, par kurām pat lāgā nebiju dzirdējis.
Bijušajā Viļakas novadā teju katrs otrais, trešais metālkalums ir Jūsu roku darbs.
-Tā sanācis, jā. Pie Viļakas Romas katoļu baznīcas ir mani kaltie vārti, netālu no tās – “Mīlestības koks” jaunlaulātajiem atslēgu piekāršanai – daudz visa kā. Baznīcām daudz pasūtījumus esmu taisījis – gan Ludzā, gan vietējiem dievnamiem. Priesteri viens otram izstāsta, tad viņi pie manis arī brauc. Protams, vienmēr ir patīkams gandarījums redzēt savu veikumu. Nesen braucu pa Viļaku, skatos – pa gabalu redzami interesanti metāla vārti. Piebraucu tuvāk un sapratu, ka tas mans paša darbs, tikai jau par tādu biju piemirsis. Taču sajūta patīkama, it īpaši, ja viss labi sanācis.
Mēdz būt, ka arī neizdodas?
-Jā, un ne reizi vien. Vienus vārtus nācās pārtaisīt, jo nesaprotamu iemeslu dēļ biju kļūdījies ar izmēriem. Braucu mājās un pārtaisīju. Tas, protams, bija sāpīgi, jo vārti ir ļoti liels pasūtījums, un ieguldītais darbs arī milzīgs.
Metālkalēja galvenais darba materiāls ir metāls. Ar to nav problēmu?
-Pašos pirmsākumos materiālu vedu no Rēzeknes, tagad to iegādājos Kubulos. Mūsdienās metālu var nopirkt, cik vajag, tikai ar cenu gan problēmas – tagad tas maksā vismaz divreiz dārgāk nekā iepriekš.
Kā amatnieks droši vien varat lepoties arī ar faktu, ka Jūsu veidotais ložmetējs kā dāvana nonācis pie mūsu Valsts prezidenta Egila Levita?
-Jā, uztaisīju ložmetēju. Pirmais stāv pie manis pagalmā, otrs nonācis pie fotogrāfa Igora Pliča Preiļos, trešais ticis Valsts prezidentam Egilam Levitam, bet ceturtais jau atrodas pie kāda zemnieka. Jāsaka, prezidents bija patīkami pārsteigts par tādu dāvanu, savukārt man prieks, ka viņam patika.
Paša rokām meistarot dāvanu prezidentam droši vien ir lielāka atbildība?
-Pildot kādu pasūtījumu, nekad neesmu šķirojis cilvēkus pēc viņu ieņemamā amata vai statusa. Mans uzskats, ka darbs visos gadījumos jāizdara maksimāli labi – vienalga, tas nonāks pie prezidenta vai parasta strādnieka. Savādāk ieraudzīs manu kalumu kāds cits un pateiks,- nu kas tas tāds tik pavirši uztaisīts? Vienam taisa tā, otram savādāk. Manuprāt, cilvēkus nedrīkst šķirot.
Amatnieks pēc savas būtības ir radošs cilvēks, kurš savas idejas un fantāzijas realizē dzīvē. Tā ir?
-Ir gan. Taču reizēm ir tā, ka rokas neceļas taisīt to, ko esmu izdomājis. Vienu darbu jau pirms mēneša vajadzēja pabeigt, taču nekā nevaru to izdarīt – laikam jau reizes trīs būšu pārtaisījis, bet joprojām nesanāk, kā gribētos. Daudzas idejas noskatu interneta portālos, šo to izdomāju pats. Vissarežģītāk, protams, ir izkalt vārtus. Tādam darbam vajadzīgs aptuveni mēnesis. Kaut gan arī mazi sīkumi, kā, piemēram, no metāla izkalta pūķa galva durvju rokturim, prasa laiku. Tam vajadzīga viena diena. Turklāt jāņem vērā, ka es nevaru sist ar āmuru 8 stundas no vietas, tādēļ dienā sanāk pastrādāt 4-6 stundas, ne vairāk. Es jau smejos, ka iet uz sporta zāli un cilāt svarus man nav vajadzības, ja nu vienīgi paskriet.
Droši vien ir reizes, kad gribētos pajautāt cita amata brāļa viedokli vai padomu. Ir pie kā griezties?
-Nē, nav gan. Ir mums amatnieku biedrība, bet nav īsti vajadzības tādā būt, turklāt nekad neviens nav piedāvājis. Cik zinu, kaut kāda greizsirdība tomēr starp amatniekiem, kuri darbojas vienā jomā, pastāv. Tirgos viņi nav tik runīgi un ar amata noslēpumiem labprāt nedalās. Taču katram amatniekam ir savs rokraksts. Vienu un to pašu metāla pūķi katrs meistars uztaisīs atšķirīgi, vienādi noteikti nesanāks. Es savu noskatīju no amerikāņiem vietnē “Youtube”, bet pats interesantākais, ka tieši viņi ir tie, kuri šos pūķus sūta no manis.
Ja būtu jānosauc, kādi ir lielākie plusi un mīnusi būt amatniekam?
-Lielākais pluss noteikti ir tas, ka pats esi sev saimnieks – cik izdarīsi, tik arī saņemsi, arī darba laiku varu pielāgot pats. Mīnusi? Nu nevar ar savu roku darbu nopelnīt tik daudz, cik gribētos. Jau gadus desmit sapņoju paremontēt māju, bet diemžēl nevaru tik daudz nopelnīt, lai sakrātu. Turklāt mūsdienās par simtiem var nopirkt tikai naglas, viss pārējais jau rēķināms tūkstošos. Ja cilvēkam ir pastāvīgs darbs un alga, var kaut ko plānot. Es varu saplānot uz priekšu nedēļas divas, maksimums – mēnesi, ja darbu sakrājas daudz. Protams, pavasarī un vasarā darba vairāk. Tiem, kuri piesakās vasarā un var pagaidīt, pasūtījumus taisu ziemā.
Nav nācies nožēlot, ka izvēlējāties tieši šo ceļu?
-Nē, nemaz. Protams, kaut kur citur noteikti varētu nopelnīt vairāk – kaut vai celtniecībā. Labāk es mazāk, bet daru to, kas man patīk un iet pie sirds. Cilvēki kādreiz atsūta bildi, kā mans darbs izskatās pie viņiem mājās. Man kā meistaram ļoti patīkami, ja ir atgriezeniskā saite.
Darbā paiet lielākā daļa Jūsu laika. Paliek brīvs brīdis arī citam vaļaspriekam?
-Pēdējā laikā nē, kaut agrāk mana sirdslieta bija zveja. Braucu 60km līdz ezeram, un tā divreiz nedēļā. Zveja bija kā slimība, neskatoties uz to, ka reizēm mājās atbraucu bez nevienas zivs. Ziemā, paldies Dievam, nesāku makšķerēt. Vienreiz aizbraucu, nosalu un sapratu,- nē, tas nav domāts man – neaizrāva. Tagad mans vaļasprieks ir kalšana.

Kad pamodies šuvēja gēns

Jau septiņus gadus Briežuciema pagasta “Liepās” savās vecāku mājās darbojas jaunais amatnieks Andris Ločmelis. Pirms diviem gadiem viņš spēra soli tuvāk savam sapnim un atvēra darbnīcu, kurā nodarbojas ar ādas izstrādājumu ražošanu. Un arī tas vēl nav viss. Andris radījis savu zīmolu “Leatherely”, kas pamazām iegūst atpazīstamību ne vien Latvijā, bet arī daudzās citās pasaules valstīs. Jaunā amatnieka uzskats ir nemainīgs,- ja cilvēkam patīk tas, ko viņš dara, tad tas noteikti ir tā vērts.

Hobiju pārvērš par darbu
Aizraušanās ar ādas apstrādi Andrim sākās nejauši – nolēmis, ka vēlas sev ādas aproci, jaunietis apskatīja piedāvājumu veikalos, bet neko, kas uzrunātu, neatrada. Tad arī radās doma no vecās jostas pamēģināt kaut ko uzmeistarot pašam. Tapa pirmā aproce, nākamā, un āķis bija lūpā. “Mūsdienās to visu izdarīt daudz vienkāršāk, nekā bija agrāk. Tagad ir internets, “Youtube”, kurā var atrast un apskatīties visu procesa gaitu no A līdz Z. Cilvēkam atliek vien darīt,” secina briežuciemietis. Andris atklāj, ka sākums nebija nemaz tik vienkāršs. Pirmajā brīdī šķita – āda ir āda, kas tur var būt īpašs, taču vēlāk izrādījās, ka šim materiālam ir milzum daudz nianšu. Ir mīkstāka, cietāka, biezāka, plānāka, trauslāka un stiprāka āda. Turklāt meistaram jāsaprot, kam kuru ādu var pielietot. “Atceros, ka tikko biju beidzis studijas Jelgavas akadēmijā, kur izmācījos par mērnieku. Savā profesijā tiku pastrādājis tik vien, cik prakses laiku. Tas arī viss. Sāku aizrauties ar meistarošanu no ādas un sapratu, ka tas mani uzrunā. Iespējams, ādas meistara gēns man pārmantots paaudžu paaudzēs, jo arī tēvs un vectēvs bija amatnieki. Vecvectēvs bija īsts skroderis, vectēvs, ja kādam kaut ko vajadzēja, nekad neatteica sašūt vai pāršūt. Daudzi brīnās, ka vīrieši šuj, bet ir valstis, kurās amatnieki ir tikai un vienīgi stiprā dzimuma pārstāvji. Smejos, ka arī man šuvēja gēns pamodies, tikai man patīk šūt ādu, nevis audumu,” atklāj amatnieks. Kad bija uzmeistaroti vairāki darbi un no apkārtējiem saņemtas uzslavas ar piebildi,- tev labi padodas, Andris joka pēc nolēma kādu darbu ielikt pārdošanā interneta portālā. Interese un pieprasījums bija, un jaunais amatnieks saprata,- jā, šī būs tā nodarbošanās, kurai ir perspektīva. Tas arī bija brīdis, kad Andris no lielpilsētas pārcēlās uz savām dzimtajām mājām un radīja savu zīmolu “Leatherely”.

Nācās pabojāt gan materiālu, gan nervus
Laikam ejot, jaunais amatnieks sagādāja arī pirmos nepieciešamākos darbarīkus, kas vajadzīgi radošajam procesam – speciālo nazīti, lineālu, āmuru, caurumsišus un, protams, šujmašīnu. Andra pārliecība ir, ka sākumā neko daudz nevajag. Taču tagad viņa meistardarbnīcā ir gan modernais 3D printeris, gan cita palīgtehnika, ar kuras palīdzību Andris rada savus oriģināldarbus. Viņš uzskata, ka galvenais, lai ir gribēšana iemācīties arodu un patika to darīt. Tiesa gan, lai kaut kas sanāktu, vispirms jāpabojā gan materiāls, gan savi nervi. Izejmateriālu darbam viņš iepērk no Itālijas, kas izslavēta ar savām ādām, bet noieta tirgu mēģinājis atrast gan tepat, Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. “Uz tirdziņiem ar saviem izstrādājumiem braucu ļoti reti, jo pārsvarā tie notiek vasarā, kad man ir darbs vecāku saimniecībā pie siena un citiem lauku darbiem. Taču domāju, ka ar to daudz nezaudēju, jo Latvijā nav tik liels tirgus un pirktspējas. Ja veikalā ķīniešu josta maksā 5 eiro, bet pie manis 20-25 eiro, protams, lielākā daļa nopirks to par pieciem, jo dārgāku nevar atļauties. Taču ir arī cilvēki, kuri novērtē materiālu, kvalitāti un gatavi par to maksāt,” apliecina Andris.

Gatavs darināt apģērbus
Ādas meistars savu darbošanos pirms septiņiem gadiem sāka ar vieglākiem darbiem – aprocēm, jostām, auskariem, bet nu jau izaudzis līdz lielākiem un atbildīgākiem pasūtījumiem, kas nereti viņam ir liels izaicinājums. “Šuju naudasmakus, somas, kas nereti mēdz būt sarežģīts pasūtījums. Ir klienti, kuri konkrēti zina, ko vēlas. Man atliek izdomāt, kā viņu pasūtījumu realizēt dzīvē. Savukārt ir arī tādi, kuriem galvā ir tikai vīzija, bet mans uzdevums ir to saskatīt, saprast un izdarīt darbu tā, lai klients paliek apmierināts. Tad jāliek lietā savas mākslinieka prasmes un stila izjūta, bez kuras amatniekam strādāt grūti,” ir pārliecināts briežuciemietis. Par savu knifiņu un īpašo rokrakstu, kas Andra darbus atšķir no citiem, viņš uzskata māku ādā taisīt krāsainus zīmējumus ar reljefu, ko Latvijā prot vien daži amatnieki. Taču jau tuvākajā nākotnē Andris gatavs pilnveidoties vēl vairāk un ļoti vēlas pamēģināt šūt apģērbu no ādas. “Tas tāds mans mazais klusais sapnis,” atklāj meistars.

Konkurencei nav vietas
Jau daudzus gadus Latvijā darbojas Amatniecības kamera, kas apvieno dažādu amatu brāļus un māsas. Pats Andris gan tajā nav iestājies, kaut gan personīgi pazīst un apciemojis vairākus kolēģus. “Ar kaut kādiem knifiņiem savstarpēji padalāmies, bet ne daudz. Latviešiem ir arī ādas meistaru domubiedru grupa portālā “Facebook”, taču tur nekāda apmaiņa praktiski nenotiek. Kāds pajautā, kur pērkat ādu, bet atbildē ir klusums. Tā ir mūsu latvieša daba. Pajautāsi to pašu kādā ārzemju portālā, uzreiz cita attieksme. Saņemsi 20 atbildes, un vēl interneta saiti atsūtīs, kur to var iegādāties. Uzskatu, ka šī latviešu savstarpējā konkurence ir nevietā. Ko tu te baigi konkurēsi? Tie laiki ir garām, kad no paaudzes paaudzē nodeva savus amata noslēpumus. Labi, slēpsi no citiem, bet neviens arī ar tevi nedalīsies knifiņos. Taču meistaram ir jāaug, tirgus paliek aizvien konkurētspējīgāks, tādēļ visu laiku jābūt pirmajam. Tā vietā, lai konkurētu, vienam ar otru ir jādalās, jāapvienojas,” ir pārliecināts amatnieks.

Cer iekāpt arī tūrisma lauciņā
Andris priecājas, ka pirms septiņiem gadiem pieņēma lēmumu pārcelties uz dzīvi vecāku mājās, kaut gan sākumā mamma un tētis uz viņa iecerēm raudzījās skeptiski. “Viņi bija priecīgi, kad aizgāju mācīties par mērnieku, bet sākumā nesaprata, kad teicu, ka gribu strādāt ar ādu. Vecāki raizējās, ko es te, Briežuciemā, ar savu amatniecību vispār iesākšu, jo nevienam neko tādu nevajag. Teica,- pamēģini, pamēģini, gan jau ātri pāries. Bet, redz, 7 gadi pagājuši, un viss notiek,” priecīgs secina jaunais briežuciemietis. Šajā laikā viņš sapratis, ka nav obligāti jādzīvo lielpilsētā, lai darītu to, kas patīk. Turklāt arī Covid laiks lieliski pierādīja, ka ofisa darbinieki mierīgi var strādāt no mājām, galvenais priekšnosacījums, lai būtu labs internets. Taču pandēmijas laikam ir arī savi mīnusi. Covid patraucēja realizēt vēl kādu Andra ieceri – proti, mazliet iekāpt tūrisma lauciņā un cilvēkiem parādīt savu šujmašīnu kolekciju, kuru amatniekam pāri simtam. Taču ar laiku Andris noteikti piepildīs arī šo sapni, tāpat kā visus pārējos, jo viņš dara darbu, kas tuvs sirdij.

Eksperta viedoklis

Gribam būt Ziemassvētku noskaņas baudītāji “letes abās pusēs”

Diāna Karaša, Latvijas Amatniecības kameras prezidente:

-Latvijas Amatniecības kamerā kopumā kvalifikāciju ieguvis 2841 amata meistars un 6027 amata zeļļi, taču tas nenozīmē, ka visi ir mūsu organizācijas biedri. Ir daudzi, kuriem savulaik mērķis bija iegūt kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, un arī tas ir labi. Ir arī amatnieki, kuri darbojas kā pašnodarbinātas personas un kuriem ir izsniegta amatnieka karte (atsevišķos amatos šis dokuments tiek izsniegts uz vienu gadu, pēc tam termiņš jāpagarina). Protams, ir arī amatnieki, kuri vienkārši ļoti labi dara savu darbu un nejūt vajadzību pēc oficiāla kvalifikācijas apliecinājuma dokumenta.
Visiem zināms, ka Latgale izceļas ar talantīgu keramiķu dzimtām, taču ir arī citu arodu pratēji. Diemžēl mūsu rīcībā nav statistikas datu par amatnieku skaitu reģionos vai Latvijā kopumā. Varu runāt tikai par tiem, kuri reģistrēti Latvijas Amatniecības kamerā. Kopumā būvniecības, kokapstrādes, skaistumkopšanas amati vienmēr ir bijuši tie, kuros nāk klāt jauni amatnieki, taču katru gadu ir arī kādas nianses. Nevēlos nevienu aizvainot, kādu citu īpaši izceļot, taču no pēdējo gadu jaunajiem meistariem vēlos minēt lieliskās pavāres, kuras strādā Daugavpils Tirdzniecības profesionālajā vidusskolā. Liels paldies par sadarbību daudzu gadu garumā Balvu Profesionālajai un vispārizglītojošajai vidusskolai, tās vadībai un pedagogiem, dodot iespēju audzēkņiem kārtot kvalifikācijas eksāmenus! Šis ir apliecinājums jaunajiem galdnieka un drēbnieka amata zeļļiem par viņu profesionālo varēšanu. Tālākais jau ir atkarīgs no pašu ieinteresētības savā izraudzītajā profesijā.
Labi amatnieki par darbu nesūdzas un var ar to nopelnīt. Manuprāt, kā darot jebkuru darbu, vispirms tam ir jāpatīk. Un, ja patīk tas, ko tu dari, tad jau pašsaprotami nāk viss pārējais: nemitīga izglītošanās, informētība par jaunumiem profesijā, profesionālu knifu izzināšana un atklāšana katrā jaunā objektā vai darbā… Katrā arodā, protams, ir nianses, taču, nenoliedzami, profesionalitāte ir galvenais, darot jebkuru darbu. Amatu/arodu var apgūt profesionālās izglītības mācību iestādē, pēc tam augstskolā (ja ir atbilstoša izvēlētajam arodam) vai arī pie amata meistara, slēdzot individuālu mācību līgumu.
Protams, ir interesenti, kuri vēlas apgūt kādu arodu, taču ne vienmēr pietiek pacietības mācīties, daļai galvenais vispirms ir jautājums: “Cik es par to saņemšu?”, bet ne tas, vai viņš vispār kaut ko prot, lai par to saņemtu atalgojumu. Bieži stāstu piemēru, kā mūsu laivu būves meistars ilgstoši meklēja mācekļus: pirmajās dienās vēl darbs šķita interesants, taču drīz vien kļuva apnicīgi sist nagliņas, neraugoties uz brīnišķīgo darba rezultātu – skaistu jahtu...
Bieži vien, runājot par amatniecību, joprojām ir diezgan vienpusējs priekšstats, taču amatniecības nozare ir plaša. Latvijas Amatniecības kamerā apvienojušies dažādu amatu pratēji: namdari, koka karkasu būvētāji, skārdnieki, jumiķi, skursteņslaucītāji, ēku krāsotāji, daiļkrāsotāji, dekoratīvo būvelementu veidotāji, būvmākslas mantojuma restauratori, krāšņu un kamīnu podnieki, bruģētāji, akmeņkaļi, kalēji, galdnieki, pavāri, maiznieki, frizieri, fotogrāfi, floristi, arī tādi retāk sastopamu amatu meistari kā zirgu kalējs, mucinieks un citi. Līdz šim reizi vai divas reizes gadā rīkojām diplomu izsniegšanas pasākumu, ziemā tā vienlaikus bija arī lielā gada balle. Ņemot vērā visiem zināmo situāciju, šobrīd tas nav iespējams. Tas ir tāpat kā ar daudzām citām lietām – kamēr tas ir, šķiet pats par sevi saprotams, bet, kad nav, uzreiz izjūti, cik ļoti tā pietrūkst… Nākamgad meklēsim risinājumu kopā sanākšanai.
Katram, kurš atradis ceļu uz mūsu organizāciju, droši vien ir sava interese. Tā kā viens no Latvijas Amatniecības kameras pamatuzdevumiem ir amatizglītība un kvalifikācijas piešķiršana, tad kvalifikāciju apliecinoša dokumenta saņemšana ir viens no iemesliem, kādēļ amatniecībā nodarbinātie vēršas mūsu organizācijā. Amata meistara diploms ir augstākais kvalifikācijas apliecinājuma dokuments, ko var iegūt Latvijā amatniecības nozarē. Nepilni trīsdesmit gadi ir pārāk mazs laika sprīdis, lai veidotos stabilas tradīcijas (Latvijas Amatniecības kamera savu darbību atjaunoja 1993.gadā, amata meistara un zeļļa kvalifikācijas piešķiram no 1994.gada). Taču visās valstīs, kurās pastāv amatniecības organizācijas, tās darbojas pēc vienota principa, un pēc līdzīgiem kritērijiem tiek piešķirtas kvalifikācijas. Līdz ar to Latvijas Amatniecības kameras izsniegtos diplomus pazīst arī ārpus Latvijas un bieži vien novērtē atzinīgāk kā šeit. Par laimi, pēdējos gados situācija sāk uzlaboties.
Latvijas Amatniecības kameras mājaslapā publicēti amata meistaru un zeļļu reģistri. Šādi mēs cenšamies sakārtot amatniecības nozari atbilstoši savām iespējām, nodrošinot klientiem (individuālajiem pasūtītājiem, pašvaldībām) un ikvienam profesionālu amatnieku darbu. Te gan jāpiebilst, ka jau krietnu laiku pie amata meistara un zeļļa diplomiem klāt izsniedzam prakses sertifikātus uz 2-3 gadiem, pēc tam to darbības termiņš jāpagarina. Prakses sertifikāts ir apliecinājums tam, ka amata meistars vai zellis ir praktizējošs savā amatā un garants amatnieku veikto darbu un sniegto pakalpojumu kvalitātei.
Jau otro gadu dzīvojam Covid ēnā. Protams, Covid situācija Latvijā un pasaulē ietekmējusi arī amatnieku darbu un dzīvi. Nebūšu oriģināla,- tāpat kā daudzi ir minējuši intervijās, visvairāk mums pietrūkst normālu tikšanos un pasākumu, vienkārši kopābūšanas. Iepriekš minēju, ka labi amatnieki par darbu nesūdzas, tomēr tas nav tik viennozīmīgi. Mēs runājam par profesionāliem amatniekiem, kuri ar savu darbu pelna iztiku. Vairākums, ar kuriem esmu runājusi, saka, ka netiekot galā ar darbiem. Pieņemu, ka tas tā arī ir, un tie, kuriem ir problēmas, nezvana un nesūdzas. Daudzi šo periodu izmanto savu mājokļu remontiem un labiekārtošanai, līdz ar to mūsējiem ir darbs.
Ja mūzikas skolas ir slēgtas, problēmas ir klavieru skaņotājiem. Ja nenotiek dziesmu un deju svētki, koncerti, pasūtījumi nav izšuvējiem, citiem rokdarbniekiem, tautas tērpu darinātājiem. Problemātiski ir tiem amatniekiem, kuri savus darinājumus līdz šim pārdevuši dažādos tirdziņos – tirdziņu nav, tūristu nav... Zinu, ka daži diezgan veiksmīgi attīstījuši savu darinājumu pārdošanu internetā, taču tomēr tas nav tas pats, un ne visiem ir šādas iespējas. Šo pašu iemeslu dēļ grūti klājas arī pensionāriem, kuri līdz šim centušies kaut nedaudz piepelnīties. Tādēļ ļoti ceru, ka tie grinči, kuri vēlas nozagt Ziemassvētku prieku, vēl nāks pie prāta un atcels lēmumu atteikties no Ziemassvētku tirdziņiem. Elpot svaigo ziemas gaisu taču nedrīkstētu būt kaitīgi, un vismaz reizi gadā ļaut cilvēkiem, lieliem un maziem, būt priecīgiem un smaidīgiem Ziemassvētku noskaņas baudītājiem “letes abās pusēs” – gan tirgotājiem, gan apmeklētājiem!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* * Par publikāciju “Par mani, draudziņ, nebēdā” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Esmu negatīvs! (5.11.2021.)

Vai garīgumu var noķert vīruss?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļo sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kas ietekmējis arī finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Nezaudēt ticību, būt stipram un nepadoties grūtību priekšā šī brīža pasaulē ir liels izaicinājums. Kā ar to tikt galā, kur smelties spēku? Kāda šajā laikā bijusi sadarbība un komunikācija starp medijiem un garīdzniekiem? Apaļā galda diskusijā piedalās Balvu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo draudzes priesteris tēvs Aleksejs, Balvu Evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests Mārtiņš Vaickovskis, Balvu Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu draudzes prāvests Mārtiņš Klušs, Balvu Sakrālās kultūras centra vadītāja Aija Putniņa un Balvu Romas katoļu draudzes loceklis Edgars Skučs.

Kā pandēmija mainījusi Jūsu ikdienu?
A.PUTNIŅA: -Šobrīd tāpat eju uz darbu, turpinu strādāt. Vairākas lietas notiek attālināti, un sākumā tas mazliet biedēja. Taču šī situācija lika paskatīties uz dzīvi no mazliet cita rakursa, iziet no komforta zonas. Kopumā ikdiena nav radikāli mainījusies.
TĒVS ALEKSEJS: -Tāpat kā visur, sākoties pandēmijai, arī draudzes dzīvē notikušas dažādas pārmaiņas, kas saistītas ar ierobežojumu ieviešanu. Dievkalpojumu apmeklētāju skaits sarucis. Seniori, pārdzīvojot par savu veselību, daudz retāk nāk uz baznīcu.
M.VAICKOVSKIS: -Luterāņu mācītājs ir ģimenes cilvēks. Mums ar sievu ir pieci bērni. Jau iepriekšējā gadā, tāpat kā citi vecāki, izjutām attālinātās mācīšanās sarežģījumus, jo mājās vēl ir arī mazie bērni. Tas ir diezgan grūti. Arī visas baznīcas papildus aktivitātes pusotru gadu, kopš pagājušajiem Ziemassvētkiem, ir buksējušas. Ar Jauno gadu notiek tikai dievkalpojumi, kā arī tādas ceremonijas kā bēres, kristības un kāzas. No pārējām misijas aktivitātēm esam apzināti vairījušies, jo pastāv risks izplatīt slimību. Ir arī mācītāji, kuri rīkojuši ekskursijas, nometnes, vēl kaut ko. Taču tas ir liels risks. Esmu no tā vairījies. Toties nodarbojāmies ar baznīcas remontu, izmantojām šo laiku produktīvi.
E.SKUČS: -Kā jebkuram Latvijas iedzīvotājam, tie ir ierobežojumi, dažādas neērtības arī darbā, piemēram, tiekoties ar klientiem. Tāpat arī ir ierobežota pasākumu apmeklēšana. Tomēr kopumā daudz neērtību neizjūtu.
M.KLUŠS: -Pandēmija manu dienas kārtību būtībā nav mainījusi – notiek rīta lūgšanas, Svētās Mises, dažādi saimnieciskie darbi, attālinātais darbs Starpdiecēžu tiesā un Starpdiecēžu Garīgajā seminārā. Grūtākais, ka draudzē nevar rīkot pasākumus, tikties ar cilvēkiem klātienē.
Kā nezaudēt ticību, būt stipram un nepadoties grūtību priekšā šī brīža pasaulē?
A.PUTNIŅA: -Ikvienam cilvēkam patīk saņemt dāvanas, vai ne? Un dāvanas taču parasti neatņem, ja reiz ir uzdāvinātas. Tās tiek saudzētas, lolotas, glabātas un aizstāvētas. Ticība ir dāvana, ko esmu saņēmusi, un domāju, ka to man arī neviens neatņems. Šī dāvana mani stiprina ik dienu, ik brīdi.
TĒVS ALEKSEJS: -Šo grūto laiku vieglāk pārdzīvot tieši ticīgiem cilvēkiem, jo ticība Dievam stiprina, un mēs saprotam, ka viss ir Dieva rokās.
M.VAICKOVSKIS: -Pārbaudījumi mūs dara stiprākus, turklāt jebkurā dzīves jomā. Sportists, kad viņam uzliek lielu slodzi, varbūt sākumā dusmojas, bet pēc tam priecājas, jo ir rezultāts. Līdzīgi arī garīgās lietās. Mums kā kristīgiem cilvēkiem ir jāpaļaujas uz Dieva gribu. Nevienam Dievs neliek nest smagāku krustu, kā varam panest.
E.SKUČS: -Jāpaļaujas uz Dievu. Kā Svētajos Rakstos teikts,- nekārdināt Dievu to Kungu. Atdodiet Dievam to, kas pienākas Dievam, un ķeizaram – to, kas pienākas ķeizaram. Tad var dzīvot.
M.KLUŠS: -Svētajos Rakstos ticība nozīmē pārliecību un uzticēšanos Jēzum Kristum. Vēl varētu teikt, ka ticība ir zināšanas un paļāvība. Tai piemīt vairākas īpašības – ticība ir patiesa Dieva dāvana, kuru mēs saņemam. Tai nepieciešama cilvēka brīvā griba un skaidrs prāts, kad viņš pieņem dievišķo aicinājumu. Ticība ir nepilnīga, ja tā nerod izpausmi mīlestībā. Šajā laikā varam jautāt: “Kas man ir ticība?”, kā arī pārdomāt vēl vienu jautājumu: “Cik tālu es esmu savā ticībā?” Mūsu ticība bez nesavtības, bez atdeves ir nepilnīga, vāja, slima. Ticība, kurai nav žēlsirdības darbu, beigās atnes mums skumjas. Tāpēc jācenšas grūtības uzticēt ticībai Jēzum, un paļāvības pilniem jālūdz Viņa palīdzība. Mateja Evaņģēlijā lasām: “Ja jūsu ticība būs kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsiet šim kalnam: “Pārcelies no šejienes uz turieni,” – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”
Kā saskarsme ar smago slimību un tuvinieku zaudēšana ietekmējusi cilvēku ticību? Vai dažiem tas nav licis apšaubīt Dieva esamību?
A.PUTNIŅA: -Ja patiešām ir cilvēki, kuri apšauba Dieva esamību, tad man šo cilvēku ir ļoti, ļoti žēl. Ne jau Dievs sūtīja šo slimību. Dievs ir tikai pieļāvis šo situāciju. Jautājums,- kāpēc? Pieļauju, ka katram cilvēkam ir sava atbilde uz šo ‘kāpēc’. Varbūt mēs par maz domājam par galvenajām dzīves vērtībām? Cik laika esmu veltījis savai ģimenei, cik bieži saticies, vienkārši parunājis un apciemojis savus tuviniekus? Cik mīlestības esam devuši, cik saņēmuši? Dievs ir Mīlestība! Mīlestības trūkums - tā ir mana atbilde uz ‘kāpēc’!
TĒVS ALEKSEJS: -Katrs ticīgais zina un saprot, ka dzīve agri vai vēlu beigsies, un cilvēks nedzīvo, lai būvētu paradīzi zemes virsū, bet gan lai sagatavotu dvēseli mūžīgajai dzīvei. Nekas šajā dzīvē nav mūžīgs.
M.VAICKOVSKIS: -Galvenais kristiešu uzdevums ir domāt par dvēseles, nevis miesas glābšanu. Miesu varam pasargāt uz kaut kādu laiku, bet zinām, ka kādreiz vienalga pienāks finišs. Jādomā par dvēselēm. Iespējams, šis ir īstais laiks, kad varam pārvērtēt dzīves prioritātes. Protams, būs arī tādi velna vilinātie, kuri domās,- ja esmu saslimis – Dieva nav. Viņš ir. Jā, kāds pat nomirst. Bet jādomā par to, ka dzīves upe turpina tecēt. Dievs rūpējas par pasauli kopumā. Vasaru nomaina rudens, ziema – rudeni, pavasaris – ziemu. Dzīves cikls turpinās. Latvija un visa pasaule nonākusi lielas nedrošības laikā. Bet nedrošības brīžos Dievam ir iespēja uzrunāt cilvēku sirdis, un mums – pārvērtēt prioritātes. Jo dzīves mērķis un saturs nav maks un nopelnītais vai dzīves baudīšana fiziskā veidā.
E.SKUČS: -Sieva pārslimoja Covid-19. Bet, tā kā viņa bija vakcinēta, slimības gaita nebija smaga. Patiesi ticīgam cilvēka ticību nevar ietekmēt arī tuvinieka zaudēšana. Reizēm tuvinieku zaudēšana ir rezultāts tam, ka vairāk paļaujas uz sevi. Zinu vairākus cilvēkus, kuri atteicās no potēšanas, un diemžēl slimība viņus skāra tik smagi, ka viņi neizturēja un aizgāja taisaulē. Ja cilvēks ir patiesi ticīgs, to nekas nevar ietekmēt.
M.KLUŠS: -Uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt, bet katrs tuvinieku aiziešanu no šīs pasaules izjūt citādi. Varu teikt, tas ir sāpīgi. Šī gada septembrī Dievs pie sevis uz mūža mājām paņēma manu mammu. Ir ļoti grūti pavadīt pēdējā gaitā tuvu un mīļu cilvēku, ir daudz domu, jautājumu, zināms tukšums. Vēlos teikt, ka Dievs vada mūs savā apredzībā. Tāpat ticībā jāpieņem pamatpatiesība, ka mēs ienākam šajā pasaulē, un no šīs pasaules ir jāaiziet. Runājot par Dieva esamības apšaubīšanu, domāju, ka to vairāk ir piedzīvojis tas, kurš ir vājš savā ticībā un nepraktizē garīgo dzīvi. Svētais Francisks de Sals ir teicis: “Šī dzīve ir laiks, lai meklētu Dievu. Nāve ir laiks, lai atrastu Dievu. Mūžība ir laiks, lai baudītu Dievu.”
Kāda ir Jūsu attieksme pret vakcināciju?
A.PUNIŅA: -Man ir jautājumi, uz kuriem vēl pagaidām neesmu saņēmusi loģisku atbildi.
TĒVS ALEKSEJS: -Vakcinēties vai nevakcinēties ir katra cilvēka izvēle un viņa veselības stāvokļa jautājums. Tāpat kā visā sabiedrībā ir cilvēki, kuri vēlas vakcinēties, ir arī tādi, kuri nevēlas. Apustulis Pāvils vēstījumā Romiešiem, nodaļā 14:3-3, saka: “Kurš ēd, nenoniecini to, kurš neēd, un tas, kurš neēd, nenosodiet to, kurš ēd, tāpēc, ka Dievs viņu ir pieņēmis.” Daudzi draudzes locekļi nāk pie manis, lai saņemtu svētību vakcinācijai. Un viņi to, protams, saņem.
M.VAICKOVSKIS: -Nevienu neaģitēju. Tā ir ļoti personīga lieta. Tas, ka nevakcinētus cilvēkus atlaiž no darba, nepainteresējoties ne par viņu veselības stāvokli, ne citiem apstākļiem, manuprāt, nav pareizi. Manā draudzē ir cilvēki, kuri ir izslimojuši, vakcinējušies un slimo atkal, turklāt diezgan smagi. Tanī pašā laikā vakcinēšanās ir iespēja, jo medicīna ir no Dieva. Vakcīna ir tāds kā drošības spilventiņš miesai. Man kā mācītājam nav jāglābj cilvēka miesa, bet gan dvēsele. Jābaidās no tā, ka vakcīna pārvēršas par vakcīnu reliģiju, kad cilvēks jūtas pārdrošs, jo ir vakcinējies, un uzskata, ka var iet un darīt, ko grib. Šī brīža situācija valstī parāda, ka neviens nav drošībā. Doma – ja būtu vairāk vakcinēto, tad nebūtu šādas situācijas, arī ir tikai minējums.
E.SKUČS: -Es un mana sieva esam vakcinējušies, turklāt aicinu to darīt visus, neklausīties antivakseru populismā, bet uzticēties zinātnei! Jo vakcinējas visā pasaulē, bet valstīs, kurās ir lielāks vakcinēto personu skaits, slimo un mirst mazāk cilvēku. Diemžēl valdība pie vakcīnu reklāmas nav piestrādājusi tik daudz, cik to dara antivakseri. Valdība strādā vairāk ar pātagu, nekā ar pīrāgu. Katrā ziņā tā ir katra cilvēka brīva izvēle.
M.KLUŠS: -Teikšu, ka es neesmu antivakseris. Šis jautājums uz doto brīdi ir ļoti jūtīgs daudziem cilvēkiem, tāpēc cenšos par to nerunāt. Gada sākumā Latvijas bīskapu konference izteikusi Baznīcas oficiālo viedokli, un es cenšos pieturēties pie tā.
Cik efektīva bijusi garīdzniecības sadarbība ar sabiedrību un medijiem, arī sociālajiem tīkliem, sniedzot morālu atbalstu iedzīvotājiem pandēmijas laikā?
A.PUTNIŅA: -Katru rītu no pulksten 7 baznīca ir atvērta ikvienam, kurš vēlas palūgties un pateikties Dievam. Pulksten 7.30 tiek svinēta Svētā Mise. Pēc Svētās Mises ir iespējama arī individuāla saruna ar draudzes priesteri. Mūsu draudzes prāvests Mārtiņš Klušs ir parūpējies, lai katru svētdienu no pulksten 10 tiek translētas lūgšanas no Balvu Romas katoļu baznīcas, kā arī pulksten 11 tiešsaistē attālināti iespējams piedalīties Svētajā Misē: https:/facebook.com/katolis.balvi.
TĒVS ALEKSEJS: -Protams, sociālie tīkli un masu informācijas līdzekļi palīdz cilvēkiem sniegt vajadzīgo informāciju. Rīgas Metropolīta Aleksandra ievietoto informāciju var smelties arī mūsu informāciju vietnē pareizticība.lv. Tāpat visiem, kam latviešu valoda nav dzimtā valoda, izskaidroju piesardzības normas, kas jāievēro. Bieži nākas sniegt mierinājumu telefoniski, īpaši tuvinieka zaudēšanas gadījumā.
E.SKUČS: -Varbūt to varēja darīt vairāk, bet jāņem vērā mūsu garīdzniecības sastāvs. Vecāka gadagājuma garīdznieki nav tik aktīvi sociālajā vidē. Viņi aicina no kanceles, bet baznīcas apmeklētāju skaits šobrīd ir ierobežots. Savukārt jaunie priesteri ļoti aktīvi izmanto sociālos tīklus. Sekoju priesterim Ilmāram Tolstovam, kurš aktīvi darbojas šajā jomā – brauc arī uz slimnīcām pie Covid-19 slimniekiem ar Svēto Sakramentu un uzklausa grēksūdzes.
M.KLUŠS: -Pandēmijas laikā sociālos tīklus mēs izmantojam ļoti bieži, lai dalītos ar informāciju un jaunumiem, kā arī svētdienās tiešraidē pārraidām dievkalpojumus no baznīcas. Liels paldies Latgales Radio par raidījumiem un dievkalpojumiem, jo radio ir vispieejamākais veids, kā gūt garīgo stiprinājumu un laicīgo informāciju. Diemžēl pēdējā laikā Latgales Radio nav pieejamas ziņas no Balvu novada. Domāju, tas būtu svarīgi. Sadarbība šai ziņā būtu uzlabojama.
Kas Jums personīgi sagādājis vislielākās grūtības pandēmijas laikā?
A.PUTNIŅA: -Kad pati biju saslimusi ar šo vīrusu, ļoti pietrūka mīļo ģimenes cilvēku fiziskās klātesamības un liegtā iespēja klātienē piedalīties Svētajās Misēs. Uztraucos arī, vai kaut kādā veidā neesmu izprovocējusi slimības tālāku izplatīšanos.
TĒVS ALEKSEJS: -Visgrūtākais garīdzniekam ir tas, ka ne visi, kuri to vēlas, var apmeklēt dievkalpojumus, īpaši reliģisko svētku reizēs, kā arī piedalīties nepieciešamajās baznīcas ceremonijās.
M.VAICKOVSKIS: -Tas, ka ir grūtāk satikt tuviniekus, mīļos radiņus, retāk satieku vecākus, brāli un māsas.
E.SKUČS: -Nesakārtotība medicīnas nozarē. Kad man vajadzēja nodot Covid-19 testu, bija uzrādīti tikai daži telefoni, kur to var pieteikt. Četru stundu laikā pirmdienas rīta pusē izdevās sazvanīt tikai Gulbja laboratoriju, kur man piedāvāja testu nodot piektdien pēcpusdienā. Tikai pateicoties personīgi pazīstamiem cilvēkiem, izdevās to izdarīt nākamajā dienā. Ja uz visu Latviju aktīvi ir tikai divi telefoni, tas nav normāli.
M.KLUŠS: - Personīgi man pandēmija ir garīgās un intelektuālās dzīves pilnveidošanas laiks. Vislielākās grūtības sagādā tas, ka draudzē nevaram pilnvērtīgi darboties. It sevišķi žēl jaunās paaudzes. Ja raugāmies nākotnē, cilvēkos būs grūti iedzīvināt kristīgās tradīcijas. Distancēšanās dēļ no daudzām lietām ir jāatsakās. Svētdienas skola attālināti arī nav pilnvērtīga.

Eksperta viedoklis

Kāda ir garīdzniecības loma cīņā ar pandēmiju?

Mani personīgi skumdina dažu garīdznieku iesaistīšanās sazvērestības teorijās. Lai gan šobrīd pāvests Francisks, arhibīskaps un bīskapi sludina, ka cīņā ar Covid-19 vienīgā iespēja ir vakcinācija, Baznīcas iekšienē – gan garīdznieku, gan ticīgo vidū – virmo uzskats, ka vakcinācija nav nepieciešama vai pat bīstama gan laicīgā, gan garīgā plāksnē.
Garīdznieki iet pie slimniekiem, apmeklē slimnīcas, sniedz komūniju, grēksūdzes, cenšoties dot cerību, ka pēdējais vārds pieder Dievam. Visās grūtās situācijās cilvēki var nākt pie garīdzniekiem izkratīt sirdi, izsūdzēt grēkus. Šie garīgie pakalpojumi pandēmijas laikā nav pārtraukti. Arī es esmu kopā ar ticīgajiem gan priekos, gan bēdās - kristībās, laulībās, bērēs. Lai gan baznīcas dzīve ir ierobežota, tā nav apturēta.
Covid-19 pandēmijas laikā izkristalizējas problēmas arī baznīcas iekšienē. Tas nozīmē, ka cilvēki nav pieraduši savu garīgo dzīvi kopt individuāli jeb nobriedušā veidā. Līdz pandēmijai bieži vien garīgā dzīve, vismaz katoļu baznīcā, balstījās uz tradicionālo dievbijību – kas nozīmē aiziet pie grēksūdzes Ziemassvētkos, Lieldienās vai Aglonā, pasvētīt Agatas maizi, ūdeni, paņemt svētītu sveci, kā arī rūpēties, lai bērni būtu nokristīti, iesvētīti, pievesti pie komūnijas. Savukārt pandēmijas laikā daudzās situācijās dievkalpojumos bija jāpiedalās attālināti caur radio, televīziju vai internetu. Jūtams, ka cilvēki, kuru garīgā dzīve iepriekš bijusi virspusēja, balstīta tradicionālajā pieejā, tagad cieš un kaut kādā ziņā zaudē. Tiem, kuri raduši izsūdzēt grēkus Ziemassvētkos, Lieldienās un Aglonā, jau pusotru gadu šī iespēja ir liegta. Neteikšu, ka vasarā šie cilvēki stāvēja pie manis rindā, lai gan ierobežojumi bija brīvāki. Uzskatu, ka pēc pandēmijas mēs zaudēsim aptuveni 30% ticīgo - tos, kuri jau pusotru gadu nav bijuši kontaktā ar baznīcu. Vai viņi pēc tam atgriezīsies? Lai Dievs dod! Kopumā pandēmijas laikā garīdzniecība cieši sadarbojas ar valsti, cenšoties ievērot pandēmijas ierobežojumus, mudinot cilvēkus palikt mājās utt. /ILMĀRS TOLSTOVS, Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests/

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Esmu negatīvs! (29.10.2021.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļo sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kas ietekmējis arī finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Politika, politika, tā man mūžam neapnika

Šis gads bija un ir izaicinājumiem bagāts it visās dzīves jomās. Arī politiķiem nereti bija un ir jāpieņem sarežģīti lēmumi, jāizdara izvēle, zinot, ka tos sabiedrība var novērtēt neviennozīmīgi. Tāpat jāatgādina, ka šogad gājām pie vēlēšanu urnām, cerot, ka mūsu ikdiena kļūs labāka un cerīgāka. Jāpiebilst, ka laikraksta “Vaduguns” kolektīvs, meklējot dažādas sadarbības formas, pirmo reizi politiķiem piedāvāja izlozēt žurnālistus, kuri viņus intervēja, uzsverot, ka esam par godīgu un atklātu žurnālistiku. Kāpēc šāda izvēle, piedāvājums? Lai apliecinātu, ka nav ne izredzēto, ne neizredzēto. Viennozīmīgi izpalika publiskas politiķu tikšanās ar vēlētājiem klātienē un daudzas citas aktivitātes. Kāda ir politiķu pieredze, izaicinājumi un secinājumi Covid-19 laikā, jautājām bijušajam Saeimas deputātam Andrim Kazinovskim, jaunizveidotā Balvu novada domes priekšsēdētājam Sergejam Maksimovam, bijušajam Balvu novada domes vadītājam Aigaram Pušpuram, kopienas pārstāvim Jānim Ločmelim un balvenietim, politologam Laurim Baranovskim.

Pirmsvēlēšanu kampaņa šķēla vai veicināja sabiedrības saliedētību?
S.Maksimovs: -Orķestrī ir dažādi instrumenti, tie skan dažādi, tos spēlē dažādi, bet gala rezultātā mēs dzirdam un baudām lielisku mūziku, ja muzikanti spēlē pēc notīm. Politikā, pašvaldības un valsts pārvaldē ir ļoti līdzīgi: ja spēlējam pēc noteikumiem, dažādi cilvēki ar dažādiem uzskatiem spēj rast risinājumu pašvaldības un valsts attīstībai iedzīvotāju un uzņēmēju interesēs.
A.Kazinovskis: -Manuprāt, pirmsvēlēšanu kampaņa neatšķīrās no iepriekšējām. Atšķirībā no LR Saeimas vēlēšanām, iedzīvotāji balsoja par zināmām, darbos pārbaudītām personām. Piederība politiskajām partijām palika otrajā plānā. Kaut tā turpmāk būtu arī vēlēšanu procesā uz nākamo LR Saeimu.
A.Pušpurs: -Salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, pirmsvēlēšanu kampaņā sabiedrības noskaņojumā bija jūtamas atšķirības. Pašvaldību reformas ieviešana sadalīja vēlētājus tās atbalstītājos un noliedzējos. Kā pirms jebkurām vēlēšanām, iedzīvotājam bija iespēja izvēlēties un izvērtēt ikvienu sarakstu. Pieņemot lēmumu, par ko balsot, priekšvēlēšanu kampaņai noteikti bija sava loma. Mans viedoklis, ka plašais sarakstu daudzums sabiedrību vairāk šķēla nekā saliedēja.
J.Ločmelis: -Vēlēšanas tagad jau šķiet tik sen notikušas, pat piemirstas. Tagadējo notikumu kontekstā pat runāt par tām liekas neaktuāli, tomēr no šīs situācijas var daudz ko mācīties. Ja runā par vēlēšanām Balvu novadā, manuprāt, tās veicināja pat zināmu saliedētību, jo bija visai izteikts līdersaraksts, kura vēstījums ir vērsts uz saliedēšanu, ka nav jāorientējas uz “pozīciju” un “opozīciju”, bet kopīgi darītiem un izdarītiem darbiem. Arī tas, ka uzvarētāji aicināja uz sarunu arī tos sarakstu pārstāvjus, kas netika ievēlēti, to tikai apstiprināja. Dažiem ir vairāk vai mazāk izteikts stabilais elektorāts, kas ne tik daudz balso par partiju, bet par konkrētām personībām. Tas gan pašvaldību līmenī varbūt ir pat pluss, jo partiju savstarpējām rebēm šajā līmenī būtu jābūt mazāk nozīmīgām.
L.Baranovskis: -Vismaz Balvu novadā, šķiet, pirmsvēlēšanu kampaņa nebija šķeļoša. Tā bija salīdzinoši mierīga, bez lieliem savstarpējiem pārmetumiem starp politiskajiem konkurentiem. Tā varbūt neveicināja sabiedrības saliedētību, bet noteikti tā nebija, ka to šķēla. Politiskie kandidāti lielākoties cieņpilni izturējās viens pret otru, tāpēc neveidojās asumi ne politisko kandidātu vidū, ne sabiedrībā. Lai gan politisko konkurentu bija salīdzinoši daudz – 9, publiskās debates bija salīdzinoši konstruktīvas. Daudz tika runāts par paveicamajiem darbiem, turklāt salīdzinoši maz bija populisma.
Vai Covid-19 ierobežojumi ietekmēja priekšvēlēšanu gaitu un pašvaldību vēlēšanu rezultātu?
S.Maksimovs: -Var vai nevar, mazs vai liels, ietekmēja vai neietekmēja – tas vienmēr ir jālemj mums katram, ja nevaram izlemt paši, to kāds cits izdara mūsu vietā. Uzskatu, ka ierobežojumi ietekmēja priekšvēlēšanu gaitu un pašvaldību vēlēšanu rezultātu. Vispirms daļa no iedzīvotājiem šobrīd izvairās lieku reizi iziet sabiedrībā, darot to tikai nepieciešamības gadījumā. Pieļauju, ka daļai pilsoņu vēlēšanas nebija prioritāšu sarakstā. Ierobežojumi ietekmēja, jo nebija iespēju pierastā veidā komunicēt ar iedzīvotājiem, tie politiķi, kuri izgāja no komforta zonas un izmantoja datoru tehnoloģijas, guva nedaudz lielākus panākumus, uzsveru – nedaudz labākus, kuri nē, tie nē.
A.Kazinovskis: -Nedomāju, ka šī slimība būtiski ietekmēja pašvaldību vēlēšanas. Citādi būs nākamajās LR Saeimas vēlēšanās. Valdības un varas partiju agresīvā uzstājība vakcinēties praktiski ir sašķēlusi sabiedrību. Daudzi atbalstīs un balsos par tām partijām, kas piekrīt brīvprātīgai vakcinācijai, arī es.
A.Pušpurs: -Covid-19 ierobežojumi ietekmē visu mūsu ikdienu un noteikti tie ietekmēja arī priekšvēlēšanu gaitu un vēlēšanu rezultātus. Domāju, ikviens kandidāts vēlējās tikties ar vēlētāju klātienē, izklāstot nākotnes redzējumu, iztirzājot padarīto un pārrunājot pieļautās kļūdas. Līdz ar to attālinātas tikšanās un dažādi citi sabiedrības uzrunāšanas veidi atspoguļojās vēlēšanu rezultātos.
J.Ločmelis: -Apkārtējā vide un situācija vienmēr ietekmēs notiekošo ap vēlēšanām, vēl jo vairāk, ja tie ir tik daudz ierobežojumus veidojoši kā kovidlaikā. Praktiski bija izslēgtas tikšanās iespējas klātienē, kas gan radīja lielāku rosību internetā un sociālajos tīklos. Un, iespējams, vairāk runāja paveiktie darbi. Lai gan pat tie var maldināt, piemēram, deputātu kandidāti zīmējās bildēs ar Lielajā talkā savāktiem atkritumu maisiem, bet pa ceļam uz savām mājām ceļmalās izmestos atkritumu kalnus neredzēja. Lieli, problēmas radoši, dārgi izmaksājoši projekti neilgi pirms vēlēšanām noteikti nenāk par labu konkrētajā brīdī pie varas esošajiem. Un kovidlaiks nedeva iespēju pārliecināties par izdarītā noderīgumu, īpaši par projektiem kultūras jomā, kurus šis laiks ķēra ļoti smagi. Laicīgāk uzbūvēta atklātā estrāde Viļakā, kurā paspēja notikt vairāki vērā ņemami pasākumi, noteikti bija pirmsvēlēšanu tēlam daudz izdevīgāki nekā teju izmisīga līdzekļu meklēšana sastingušam Balvu kultūras nama projektam, kas nereti radīja neizpratni par finansējuma iegūšanas avotiem.
L.Baranovskis: -Daudz aktīvāka bija priekšvēlēšanu kampaņa sociālajos tīklos. Covid-19 ierobežojumi ierobežoja tikšanos ar iedzīvotājiem klātienē, tāpēc arī tik daudz uzmanības tika veltīts sociālajiem tīkliem. Patīkami, ka bija iespēja katram politiskajam spēkam izteikties gan nacionālajos, gan reģionālajos medijos. Tradicionāli reklamējās arī laikrakstos un izmantoja vides reklāmu. Varbūt vairāk Covid-19 ierobežojumi ietekmēja informācijas pieejamību gados vecākiem cilvēkiem, jo informācija galvenokārt bija internetā. No otras puses, gados vecāki iedzīvotāji tradicionāli ir aktīvāki vēlēšanās, un es domāju, ka informāciju par politiskajiem kandidātiem pietiekami labi varēja iegūt. Domāju, ka lielākā daļa sabiedrības, ja gribēja, tad varēja atrast veidus, kā nobalsot. Bet par vēlēšanu rezultātiem runājot, Covid-19 neatstāja sekas, jo šo jautājumu, man šķiet, īpaši necilāja. Turklāt neviens īsti neapšaubīja Covid-19 bīstamību, tādējādi vienā daļā sabiedrības cenšoties raisīt simpātijas. Savādāk būtu, ja būtu kāds redzams un spilgts antivakcinācijas līderis, tad, domāju, savus procentus tāds iegūtu.
Kādas ir pārdomas un secinājumi pēc pašvaldību vēlēšanām?
S.Maksimovs: - Mūsu raksturs veidojas grūtos brīžos. Šobrīd ir daudz darba, bez apvienošanas un reorganizācijas uzdevumiem klāt nāk izaicinājumi un aizvien jaunas un jaunas situācijas, saistītas ar epidemioloģiskiem noteikumiem. Katra diena pilna ar jauniem izaicinājumiem, ar Dieva palīdzību kopīgi tiksim galā ar visām grūtībām, atbalstot viens otru. Jau sākam izjust arī tuvojošās nākamā gada Latvijas Saeimas vēlēšanas.
A.Kazinovskis: -Izveidotā Balvu pašvaldības vadība pārstāv visu novadu. Priecājos, ka viena no pirmajām aktivitātēm ir novada vadītāju un speciālistu iepazīšanās izbraucieni katrā pagastā. Arī es savā darbībā savulaik centos bieži apmeklēt novada lauku teritoriju, jo bieži vien laucinieki jūtas aizmirsti ar savām problēmām. Turpretī Balvu iedzīvotājiem nebūtu jāuztraucas par uzmanības trūkumu, jo dzīvei pilsētā tiek sekots ikdienā.
A.Pušpurs: -Ikvienas vēlēšanas ir izaicinājumu laiks. Domāju, nekļūdīšos apgalvojot, ka vēsturē nav bijis gadījums, ka būtu ievēlēts simtprocentīgi identisks deputātu sastāvs iepriekšējam sasaukumam. Secinājums ir viens – iedzīvotājs ir izdarījis savu izvēli! Protams, kādam tas patīk, kādam nē. Kā jau minēju, savu artavu šo pašvaldību vēlēšanu rezultātos deva teritoriālā reforma. Izvēle iedzīvotājiem bija plašāka, bet sekoja viedokļu maiņa par labu vienam vai otram politiskajam spēkam. Tāpat ir izveidojies secinājums, ka vēsturiski sabiedrība ikkatrās vēlēšanās grib pārmaiņas. Vai tās ir, vai nav pamatotas, jāvērtē vēlētājam.
J.Ločmelis: -Manuprāt, daudzus vēlēšanu rezultāti Balvu novadā apmierināja, jo pie varas jaunizveidotajā Balvu novadā nākušos sagaidīja diezgan cerīgi. Nevaru noliegt, ka Balvu puses ļaudis ir bažīgi, vai pienācēji no citām vietām deķīti nevilks uz savu pusi, bet domāju, ka pārmērības šādā rīcībā diezin vai draud, jo būtu ļoti netālredzīgas. Šķiet, izpalika arī lielas intrigas vadības izveidē. Cerams, ka daudzie izsludinātie konkursi uz dažādiem amatiem spēs piesaistīt noderīgākos darbiniekus, kuri būs gatavi ieguldīt savas prasmes novada attīstībai. Zināmu vilšanos rada tas, ka vairāki ievēlētie deputāti atsakās no vietām, jo tie, kas par sarakstu vēlēja tieši viņu pēc, jūtas pievilti. Jau pieminētais kultūras nams varētu būt enkurs kaklā arī jaunatnākušajiem deputātiem, jo būs gan jātiek galā ar esošajām saistībām, gan jārisina jautājumi, kā visu novest līdz galam. Tiesa, veiksmīgu risinājumu atrašana, pat atklāta komunikācija ar iedzīvotājiem par problēmām var izrādīties kārtīgs, spārnos ceļošs sarkans bullis.
L.Baranovskis: -Tiešām nebiju gaidījis, ka tik pārliecinoši uzvarēs “Latgales partija”. No vienas puses domāju, ka būs vieglāk strādāt pašreizējai domes vadībai, ņemot vērā lielo pārsvaru domes sastāvā un vēlēšanās, bet no otras puses – vēlētāji gaidīs būtiskas pārmaiņas. Ja pārmaiņu nebūs, iegūto popularitāti tikpat ātri var zaudēt. Tomēr absolūts vairākums nav iegūts, kas liks mobilizēties un koncentrēties darbam. Paredzams, lai gan šobrīd nav skaidras opozīcijas, noteikti tā uzradīsies, tuvojoties nākamajām vēlēšanām. Būs centieni izcelties uz pārējo fona, kas ir tikai normāli. “Latgales partijas” dzīve nesolās būt īpaši viegla, jo tajā pašā lielajā koalīcijā ir pieredzējuši politiķi, kuri izmantos niecīgāko “Latgales partijas” kļūdu, lai paši celtu savu popularitāti. Turklāt “Latgales partijai” jādomā jau par nākamajām vēlēšanām, lai mandātu skaitu vismaz saglabātu. “Latgales partijai” ir liela atbildība Balvu novada iedzīvotāju priekšā, jo sen neviens tik pārliecinoši nav uzvarējis. Domāju, esošo mandātu skaitu noturēt būs liels izaicinājums.
Manuprāt, vēlēšanās vairāk balsu iegūs “Latvijas Zemnieku savienība”, jo tā bija ar visvairāk novadu mēriem pārstāvēta, un “Latvijas Zaļā partija”, jo tā bija, šķiet, skaļākā opozīcijas partija iepriekšējā sasaukumā Balvu novadā. Tāpat nenoliegšu, ka cerēju uz kādu vietu arī manis pārstāvētajai partijai “Jaunā Vienotība”.
Vai Covid-19 ietekmē politisko dzīvi mūspusē?
S.Maksimovs: - Šobrīd notiekošajam objektīvo vērtējumu spēsim dot tikai vēlāk, atskatoties pagātnē. Šobrīd šķiet, ka Covid -19 ietekmē politisko dzīvi arī Balvu novadā. Mans personiskais uzskats ir, ka politiķi kļūst aizvien saliedētāki, bet nekas nespēj aizvietot personīgos kontaktus un cilvēku savstarpējo komunikāciju. Šobrīd ir attālinātās sēdes un sanāksmes, ļoti rūpīgi jāizvērtē, vai doties pie iedzīvotāja, uzņēmēja vai kādu no pašvaldības iestādēm, vai sazināties attālināti.
A.Kazinovskis: - Par Covid-19 var teikt: šķiet, ka pasaule sajukusi prātā. Diemžēl jāatzīst, ka ir uzsākts pasaules pārkārtošanas process, kuras scenārijs ir aprakstīts Pasaules Ekonomikas Foruma Davosā dibinātāja Klausa Švāba grāmatā “Covid-19: Lielais restarts” (Covid-19: Great Reset), kas izdota 2020.gadā. Minētā slimība ir viena no šī scenārija sastāvdaļām. Pasaules pārkārtošana paredz: nekāda privātīpašuma, garantēts pabalsts, skaidras naudas vietā – digitālā kriptovalūta. Mazais bizness likvidēts, darbs – robotizēts ne tikai transnacionālos uzņēmumos, bet arī lielākajā daļā restorānu un veikalu. Globālā veselības sistēma veic regulāras pārbaudes, nosaka obligātu vakcināciju, sanitārās pases un digitālu identifikāciju, kas nodrošina totālu kontroles sistēmu. Gan robotizācijai, gan cilvēku kontrolei nepieciešams 5G pārklājums. Tāpat paredz samazināt iedzīvotāju skaitu līdz 1 miljardam. Galarezultātā būs ideāla sabiedrība, kuru veidos absolūti brīvi cilvēki – brīvi no reliģijas, tautības, dzimuma, pilsonības. Faktiski Švābs ir ieplānojis globālistu elites visas pasaules diktatūru, kuras labā strādās dzīvi palikušie, robotizētie cilvēki. Kas stāv aiz šī Švāba? Vispirms pasaules bagātākie cilvēki, miljardieri, pasaules mēroga korporāciju, masu mediju īpašnieki, ANO, Pasaules Veselības organizācijas, pasaules bankas vadītāji, daudzu valstu vadītāji, prezidenti – tie, kuri piedalās ikgadējos forumos Davosā. Jautājums, vai šis plāns izdosies? Šobrīd izdodas, piemēram, piespiedu vakcinācija rit pilnā sparā, arī QR kodu jau ir saņēmuši daudzi cilvēki pasaulē, arī Latvijā. Strauji tiek ierobežotas cilvēku tiesības un brīvības. Drīz bez koda nevarēs kāju paspert. Vai ir taisnīgi, ka Covid apkarošana ir nolikta pirmajā vietā, jo, piemēram, mirstība no Covid-19 Latvijā ir tikai trešajā vietā aiz sirds un asinsvadu slimībām un vēža. Kategoriski nepiekrītu agresīvai, ar viltu un šantāžu piespiedu vakcinācijai. Katram cilvēkam ir noteikšanas pirmtiesības par savu ķermeni un veselību. Nav mazsvarīga arī katra cilvēka iekšējā intuīcija, ko un kā darīt. Es nekad neatteikšos no iespējas izlemt, kas man ir svarīgs un kas man pašam jādara. To neuzspiedīs neviens cits, īpaši politiķi nē. Domāju, ar tādu uzskatu dzīvo lielākā daļa cilvēku. Ceru, ka šie cilvēki turpmāk mainīs politisko dzīvi mūsupusē, valstī un pasaulē. Tomēr visvairāk uztrauc šo globālistu galvenais mērķis: pašas Dieva idejas iznīcināšana. Neslēpšu, ka ikkatru vakaru pulksten 19 kopā ar dzīvesbiedri lūdzam Dievu, lai izjuktu globālistu plāni. Šajā laikā vienlaikus par to lūdzas daudzi kristieši visā pasaulē neatkarīgi no konfesijas piederības.
A.Pušpurs: -Politiskā dzīve cieš no saskarsmes un komunikācijas trūkuma ar vēlētāju. Attālinātie saziņas režīmi, pasākumu atcelšana un citi neskaitāmie ierobežojumi visās dzīves jomās, tajā skaitā politikā, ir lielākie šķēršļi pilnvērtīgai funkcionēšanai.
J.Ločmelis: -Vai kovidsituācija ietekmē notiekošo? Kā gan savādāk! Politika lielā mērā ir komunikācija, bet komunikācija ierastajā veidā ir padarīta ļoti ierobežota. Domāju, ka Covid ietekme krietni vairāk izpaudīsies pat nākamajās vēlēšanās un, iespējams, ne tajos labākajos veidos. Pašvaldību līmenī būs ļoti svarīgi, vai pie varas esošie spēs saglabāt normālu komunikāciju ar iedzīvotājiem, vismaz nesaasināt, kas vismaz pagaidām mūspusē tiek arī darīts. Tādēļ lielāka nozīme šajos jautājumos ir notiekošajam valstī. Šobrīd ir pamatīga cilvēcīguma krīze. Cilvēki ir sadalīti/sadalījušies divās daļās – vakcinētie un nevakcinētie. Liels nopelns tajā ir valdībai, kura ar savu nekonsekvento rīcību ir to ļoti veicinājusi, pat šķiet, ka tas tiek darīts tīšām. Jo kā gan savādāk var saprast viņu motivāciju valstī, kura bez kariem pēdējos gados ir zaudējusi procentuāli visvairāk iedzīvotāju, bet “prezidents” (pēdiņas ir tīšām) tā mierīgi pusei no valsts iedzīvotājiem iešķeļ cilvēka tiesības zaudējušo statusu. Premjers visu laiku ķērc, ka “vakcīnas dara brīvu”, bet nevar izskaidrot, kur tad ir palikusi nauda, “kuras nekad nav bijis tik daudz”; finanšu ministrs zīmīgi budžetam iedod koka portfeli; tieslietu ministrs, kuru ironizējot tīšām uzsver kā balvenieti, gatavs saukt palīgā “brīvprātīgai vakcinācijai” armiju; veselības ministrs neredz ne savas, ne ministrijas, ne pakļautības iestāžu neizdarības; vēl daži varu pārstāvošie piedāvā atņemt pensionāriem viņu AGRĀK nopelnītās pensijas.
Un visā vainojamais viens – nevakcinētie. Bet nevakcinētie ir tikai sekas. Ja visu laiku ir nepārtrauktas pretrunas, neloģiskums redzams to vārdos un darbos, kas ir pat salīdzinoši vienkārši (ko atkal varējām ieraudzīt lokdauna ierobežojumos, piemēram, aizliedzot apmeklēt dabas takas, bet sabiedriskajam transportam mūsu klimatā iesakot visus logus turēt vaļā), tad kā lai cilvēki varētu ļoti gribēt noticēt tādā būtiskā izvēlē kā vakcinācija? Ja citās valstīs vakcinējot līdzi dod apdrošināšanu, tad pie mums gatavi stimulēt ar loterijām, pārdesmit eiro klāt pie rēķiniem, kuri nez vai spēs segt visa cenu kāpumu.
Ak, jā, pie mums taču ir reāla iespēja zaudēt darbu, ja būsi nevakcinējies, pat tad, ja darbs darāms attālināti. Kur loģika? Vai var Pavļutu vai Kariņu aplipināt ar kovidu elektroniski? Un, sasodīts, no kā gan viņi baidās, ja reiz ir vakcinējušies? Lai gan Covid sertifikāts ir tikai papīrs (varbūt elektronisks), kas apliecina tiesības slimam vakcinētajam līst tur, kur nedrīkstētu. Bet kaut kā daudzi aizmirst, ka vakcīna un sertifikāts nav nedz pieeja nemirstībai, pat ne nesaslimšanai un citu neinficēšanai. Vai ir visos kaktos ieteikumi, kā rīkoties, ja esi inficējies, nevis tikai sēdēt mājās un gaidīt, kamēr paliks sliktāk un varēs doties noslogot slimnīcas? Tā kā inficējas un slimo gan nevakcinētie, gan vakcinētie, saprātīgi un pieejami ieteikumi būtu noderīgi visiem. Un tas patiešām būtu reāls sabiedrības iesaistīšanas veids slimības pārvarēšanai. Arī sagatavošanai cīņai ar turpmāk iespējamām slimībām.
Kas varētu nostimulēt vakcināciju visefektīvāk? Ja valdībai un “prezidentam” patiešām primārā ir valsts, tad viņi varētu piedāvāt tādu skaistu iespēju kā atkāpties kopā ar visu Juhņēviču, ja valstī sasniegtu 85% “vakcinācijas aptveri”. Ka tik neizrautos priekšā emirātiem. Protams, ir tik trula situācija, ka diemžēl ne tuvu nav pārliecības par to saprātīgumu, kas nāktu vietā. Mazs ieguvums, jo arī vēlēšanas jau ir tuvu. Un ziniet, neskaidrība par to iznākumu ir laikam vēl lielāka nekā ar kovidsituācijas atrisināšanos. Bet domāju, ka var pienākt brīdis, ka tie, kas tagad piedalās, sauksim, kā ir, – represijās, saņems pelnīto. Un likuma ietvaros.
L.Baranovskis: - Noteikti. Politiķiem ir atbildīgi jāizvēlas, kādu pozīciju ieņemt. Protams, Covid-19 vislielākajā mērā ietekmē valdību un tās darbu, bet lielā mērā nākas pozicionēties arī pašvaldību vadībām. Tas, ka šogad un arī vismaz nākamgad saskarsimies ar Covid-19 izraisītām problēmām, ir pilnīgi skaidrs, tāpēc būtiski, kā pašvaldība un tās darbinieki spēs pielāgoties situācijai un iespēju robežās mazināt ierobežojumu ietekmi uz sabiedrību. Novada politiskajai vadībai krīzes apstākļos jābūt kā piemēram sabiedrībai, jo sabiedrība vairāk uzticas pašvaldību nekā nacionālā līmeņa politiķiem. Tāpēc lielāku efektu var panākt kāda novada politiķa rīcība, piemēram, vakcinējoties vai tieši pretēji – nevakcinējoties.
Kādi ir Jūsu personīgie izaicinājumi turpmākajā politiskajā apritē?
S.Maksimovs: - Sakārtot prioritātes – gan šobrīd, gan arī katra no mums ikdienas dzīvē ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem, un no tā, cik veiksmīgi mēs to spējam, atkarīgs rezultāts, kādu sasniegsim. Ātra rīcība vai pārdomāti un izsvērti soļi. Galvenais uzdevums ir izveidot vienotu, saliedētu, uz kopējo mērķi virzītu pašvaldības un sabiedrības komandu. Mūsu kopējais mērķis ir vairot iedzīvotāju kopējo labklājību, palīdzēt grūtībās nonākušajiem, atbalstīt un iedrošināt bērnus un jauniešus, cienīt vecākus un seniorus. Man ir paveicies, ka nav jālauza galva par nākamajām LR Saeimas vēlēšanām, jo nav mērķa tajās pašam piedalīties, bet mums ir skaidri jāsaprot, kurš politiķis pārstāves Balvu novadu Saeimā.
A.Kazinovskis: -Baudu dzīvi lauku vidē. Cik mūsu daba ir brīnišķīga, tādas nav lielpilsētās un daudzās pārapdzīvotajās Eiropas valstīs. Šādi dzīvojot, vienmēr ir priekšrocība ar skaidru galvu paanalizēt visu no malas. Mani priekšlikumi par valsts restartu joprojām ir aktuāli. Esmu gatavs palīdzēt politiķiem, ņemot vērā savu pieredzi.
A.Pušpurs: -Nākotne rādīs, kā iegrozīsies mana tālākā politiskā karjera. Šobrīd turpināšu veikt deputāta pienākumus, attaisnojot vēlētāja doto uzticību.
J.Ločmelis: -Jādara viss iespējamais, lai cilvēki šeit dzīvotu un gribētu dzīvot. Varbūt tam ir vajadzīga dūre uz Rīgas kungu galda, kuru atrautība no realitātes paliek arvien jūtamāka. Viņiem tur galīgi nesāp mūsu situācija, ka būtu jāsadzīvo ar kaimiņiem Krievijā vai Baltkrievijā, nevajadzētu aizmirst par dzelzceļa atjaunošanas iespējām, arī Kupravas potenciāls nešķiet izsmelts. Jāveicina darbīgums, dodot iespējas no tā izdzīvot un pat dzīvot. Lai būtu iespējama attīstība, ir vajadzīgi pēc iespējas daudzi nedegradēti cilvēki, kuri vērtību dod pat ar to, ka viņi šeit dzīvo (nekustamā īpašuma, elektrības, komunikāciju un tml. maksājumi, preču, pakalpojumu apmaksa, ieguldījumi vides sakārtošanā). Lai nodokļu iekasēšana būtu vērsta uz saprātīgiem procentiem “no apgrozījuma”, nevis no atļaujām pelnīt, sarakstot nosacījumus, dažādus (nereti mākslīgus un neloģiskus) ierobežojumus, kas rada arī korupcijas riskus. Tad nu iznāk, ka nodokļus paņem nevis no zelta gredzeniem, kas parādās uz pirkstiem, bet vispirms apcērt pirkstus ar cerību, ka varbūt ataugs, bet, ja nu neataugs, būsim kaut ko dabūjuši, vismaz kādu gaļiņu. Ja tam ir vajadzīgs mainīt lietas valstī, tad tas ir jādara. Ja tam ir vajadzīgs iedzīvotāju atbalsts, tad prasiet to. Bet nebīstieties no atklātām domām. Katram no mums būtu jābūt spējīgam tās izteikt un, kur nepieciešams, arī rīkoties. Ja kritizēt, tad vēlams piedāvāt arī, kā labot.
L.Baranovskis: -Īsti pagaidām nezinu. Iespējams, varētu startēt vēlēšanās vēlreiz, bet laiks rādīs. Politika mani interesē un centīšos iesaistīties novada politiskajā dzīvē kā nu vien varēšu. Tā kā manis pārstāvētā “Jaunā Vienotība” nepārvarēja 5% atzīmi, nākas pagaidām iepauzēt, bet ir arī citi darbi, ko var darīt.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Esmu negatīvs! (22.10.2021.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļo sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kas ietekmējis arī finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Ar digitālajām pusdienām paēdis nebūsi!

Laukus mēdz dēvēt par miera ostu. Ne velti ir teiciens,- lai kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri. Ikdienas darbs neapstājas, tas vienkārši nemēdz beigties, ja ir zeme, lopi, putni, bites – dzīvā daba, ap kuru griežas pasaule un kas nevar iztikt bez cilvēka līdzdarbības. Covid pandēmijas laiks savā ziņā iegrožojis arī lauksaimniekus, jo nepietiek tikai sēt, audzēt vai novākt. Saražotais arī jāpārdod, jāskaita ieņēmumi un izdevumi, jāplāno nākamā gada darbi. Lauksaimniekiem izaicinājumu pieticis vienmēr, dzīves un likumu līkloči viņus pieradinājuši pie daudz kā. Tagad nākas izdzīvot Covid ēras laiku, un nav zināms, cik ilgi tas vēl turpināsies. Vai viņiem ir prasme un plāni, lai nepaliktu zaudētājos un ietu uz priekšu? Uz sarunu pie ‘apaļā galda’ neklātienē satikās kaimiņnovadu trīs lauksaimnieki, katrs ar savu saimniekošanas nozari un pieredzi. Kā viņiem veicas, kādus izaicinājumus iepazinuši, ko jaunu iemācījušies, ko varbūt pazaudējuši? To sarunā laikrakstam atklāj Andris Tūmiņš, SIA “Lazdas” līdzīpašnieks no Balvu novada Bērzpils, Skaidrīte Kaša, zemnieku saimniecības “Ezerlīči” īpašniece no Balvu novada Tilžas, un Ginta Tamme, SIA “GIN4” īpašniece no Gulbenes novada Druvienas. Vērojumi un atziņas, kā šodien jūtas lauku ražotāji, kāda ir viņu dzīves ekonomiskā puse, kādu atbalstu sniedz valsts, ir arī lauku konsultantei Balvu novadā Anitai Kokorevičai un Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītājai Saulcerītei Indričevai.

Bezizmēra lauku darbi
Kas raksturīgs jūsu saimnieciskajām ražotnēm, ar ko nodarbojaties?
Andris Tūmiņš:- Turpinām nodarboties ar graudkopību, apstrādājot aptuveni 200 hektāru platību. Sējam dažādus kultūraugus: kviešus, rapsi, miežus, lai būtu interesantāk – nedaudz arī āboliņu un zālājus. Lauka platības ar tehniku apstrādājam divi ar pus cilvēki. Mehanizācija, protams, ir laba lieta, bet netrūkst arī fiziski veicamu darbu. Visu laiku vajag ko uzrakt, sakārtot, piekārtot,- tie ir bezizmēra lauku darbi, kam neredz galu.
Skaidrīte Kaša:- Esam netradicionālās un arī tradicionālās lauksaimniecības darba entuziasti, jo mūsu ražotnes ir daudzveidīgas. Aprūpējam bišu saimes, audzējam gaļas lopus, paplašinām tūrisma apskates objektu ar jauniem stādījumiem un akmeņiem, dažādojam puķu košumu. Nodarbju daudz.
Pie mūsu mājām atrodas liels kalns, kurā izveidots savdabīgs dārzs. Tur savākti interesanti akmeņi, sākot no pavisam maziem un beidzot ar īstiem milžiem. Vīram Ērikam aizvien paticis atrast ko savdabīgu, pierakstīt stāstus, tāpēc par katru akmeni viņš var pastāstīt ko interesantu. Kādreiz mums bija simtiem liliju šķirņu, tagad ir daudzkrāsainas dienziedes, peonijas, hostas un citi dabas krāšņumi. Lielo kalnu esam izdaiļojuši ar dažādu formu skujeņiem, kas skaisti izceļas meža ielokā, tāpēc ciemiņiem pie mums ir ko redzēt!
Ginta Tamme:- Mēs savukārt audzējam gaļas lopus, esam bioloģiskie ražotāji. Ganāmpulkā ir ap simts dzīvnieku, no kuriem 60 ir govju mammas. Apsaimniekojam 200 hektārus zemes.

Jauni pavērsieni
Darbs laukos neapstājas, lai kas arī nenotiktu. Taču gluži paslēpties no Covid ēras nav iespējams arī lauku pagastos. Kādi pavērsieni ikdienā piedzīvoti?
Andris Tūmiņš:- Mūsu lauksaimnieciskos darbos pašreizējā pandēmija pārāk neietekmē. Kā strādājām līdz šim, tā turpinām to darīt. Taču pavērsienus var manīt, piemēram, servisa pakalpojumos un piegādēs, kad pasūtām un pēc tam vajag saņemt detaļas. Termiņi kļuvuši garāki, jāgaida ilgāk. Ar dokumentācijas kārtošanu gan nav problēmu, vajag tikai datoru un internetu. Uz pilsētu mums iznāk doties vismaz reizi nedēļā. Parasti braucam uz Rēzekni. Attālums līdz Balviem un Rēzeknei ir aptuveni vienāds, bet izvēle, protams, ir par labu pilsētai, kur var saņemt vairāk dažādus pakalpojumus, tāpēc Rēzekne mums patīk labāk.
Skaidrīte Kaša:- Covid pandēmijas ietekmi visvairāk izjūtam tā, ka pēdējā laikā uz mūsu lauku sētu brauc maz autobusu. Tūristi šogad mūs sāka apciemot tikai augustā. Pirms tam daudz vairāk brauca arī cilvēki ar personīgo transportu, bet tiklīdz atvēra robežu un bija iespēja ceļot uz ārzemēm, tā šī plūsma apsīka. Savukārt lopkopībā vērojam cenu svārstības, un tas rada nestabilitāti.
Ginta Tamme:- Pandēmijas laiks liek palauzīt galvu un izdomāt, ko varētu darīt citādāk, lai izdzīvotu. Šis laiks ir pazeminājis gaļas liellopu atšķirto teļu cenas, tātad mums ir mazāki ieņēmumi. Mūsu plānos bija mēģināt teles nobarot pašiem. Kas no tā būs iznācis, drīzumā redzēsim, jo tieši nesen Cēsu gaļas kombinātam nodevām pirmās desmit mūsu izaudzētās gaļas teles. Atšķirtajiem teļiem cena ir visai mainīga, bet liellopiem, kas aiziet gaļai, daudz stabilāka, līdz ar to lauksaimnieks var prognozēt un plānot savus ieņēmumus. Mums tas ir ļoti svarīgi. Pašlaik šīs gaļas cenas ir labas. Vai mūsu veikalos var nopirkt Latvijā audzētu liellopu gaļu? Jāmeklē konkrētos lielveikalos, taču ir arī divi kooperatīvi – “Latvijas liellops”, “Green Beef”, kas piegādā šo produkciju visā Latvijā. Ir vēl nelielās lauku saimniecības, kas nodarbojas ar tiešo piegādi un pieved produkciju līdz mājām. Tā ka šo produkciju nopirkt var, nenākas domāt par digitālajām pusdienām, vien internetā jāsameklē informācija. Cena? Maltās gaļas liellopa kilograms maksās ap 8-9 eiro, steiki būs dārgāki. Bet tā ir pavisam citas kvalitātes gaļa, izaudzēta Latvijā!

Lai gali ietu kopā
Zemniekus raksturo kā izturīgu tautu, kas domā uz priekšu un prot atrast arī “glābšanas variantus”. Kādi tie ir jums?
Skaidrīte Kaša:- Ejam uz priekšu un attīstāmies pavisam lēnām, nelieliem soļiem. Ja nebūtu Eiropas maksājumu, būtu pavisam traki. Gribētos uzbūvēt ēkas, nomainīt jumtus, nopirkt citu ko. Mūsu saimniecībā esam pieraduši rēķināties, kam dodama priekšroka. Šobrīd ekonomiskais atbalsts mūsu saimniekošanā nosveras par labu tiešajai lauksaimniecībai, nodarbojoties ar gaļas lopu audzēšanu, tādēļ biškopība un tūrisma objekts palikuši nomaļus, tiem jāgaida labāki laiki. Nebūtu prātīgi paļauties tikai uz vienu ražošanas nozari, jo lauksaimniecība ir riskanta. Ja vienā ražotnē noiet pa nullēm, var atsperties uz kaut ko citu.
Andris Tūmiņš:- Šogad graudu raža ir zemāka, toties lielāka cena. Vienlaikus lielāki kļuvuši vairāki citi lauksaimnieciskās aprites izdevumi, bez kā nevar pastāvēt ražošana.Tie ekonomiskajā apritē gan atspoguļosies nākamgad. Šoruden ieņēmumi ir lielāki, bet, ja nedomāsim par pašreizējo cenu kāpumu, 2022.gads lauksaimniekam var būt bēdīgs. Faktiski jau tagad jākombinē un jāplāno, lai gali pēc tam ietu kopā. Pozitīvi, ka lauksaimniekiem ir arī atbalsta programmas, jo finanses tomēr palīdz piesaistīt cilvēkus laukiem. Vēl vairāk priecātos, ja centralizēti notiktu arī meliorācija un platību kopšana. Ir pietiekami daudz stūrīšu, kur prasās pielikt roku un skaisti sakārtot.
Ginta Tamme:- Mēs izšķīrāmies par mērķi nobarot teļus gaļai. Taču teikšu, ka ne visām lauku saimniecībām, kas audzē gaļiniekus, tas ir pa spēkam. Nobarošanas process prasa laiku, un tas nozīmē, ka zemniekam būs jāizdzīvo viens tukšais gads bez naudas plūsmas. Acīmredzot tas daudzus lauksaimniekus arī attur pievērsties gaļinieku nobarošanai. Bez tam lopiem vajag turēšanas vietu, attiecīgu barību un saimnieku lielākas rūpes. Es gan domāju, ka šim variantam būs nākotne. Ja to veiksmīgi var izdarīt poļi, kāpēc nevaram arī mēs Latvijā? Mūsu saimniecībā ir vēl arī tīršķirnes lopi, tāpēc pārdodam citām saimniecībām vaislas bullīšus un telītes. Šiem dzīvniekiem cena arī ir augstāka. Varu izstāstīt, ka Covid laikā pievērsāmies vēl vienai gluži jaunai lietai. Proti, uzrakstījām projektu un iegādājāmies pārvietojamo kublu, ko piedāvājam nomai. Tagad secinām, ka pandēmijas laiks ir ļoti piemērots šādam relaksācijas pakalpojumam, jo cilvēki dzīvo mājās, nedrīkst pulcēties, un daudzi labprāt izvēlas atpūtu netradicionālā veidā. Savukārt mums tas dod papildus ienākumus.
Anita Kokoreviča:- Protams, darbs laukos neapstājas. Lauksaimniekam nav citu variantu kā samierināties ar to, kas notiek. Bet tas nav viegli, it sevišķi ar pašreizējiem Covid nosacījumiem. Bet tīrumu un dārzu apsaimniekotājiem jāatceras vēl arī sausā vasara un pagājušā gada slapjais rudens, kas arī lika pamatīgus šķēršļus. Uzturēt saimniecību un sabalansēt izdevumus ar ieņēmumiem nepavisam nav viegli. Protams, palīgā nāk projektu piesaiste un subsīdijas. Vēroju, ka mūspuses lauku ražotāji savu darbības virzienu nav mainījuši, viņi domā un mēģina ar visu tikt galā.

Ikdienai pa vidu vajag arī atpūtu
Dzīvi laukos var skaisti apdziedāt, taču ikdienā ir nebeidzams un grūts darbs. Vai grasāties tuvākajā nākotnē savās ražotnēs ko būtiski pārkārtot?
Skaidrīte Kaša:- Biškopja darbs nav viegls, sevišķi sievietei – pati to kopā ar vīru daru jau sešus gadus. Kopumā biškopība mūsu ģimenei ir jau gadu desmitiem ilga nodarbošanās. Dzīvojam tālu no pilsētas, un, ja pie mums nebrauc tūristi, samazinās arī medus noiets. Ja šo produktu gribam pārdot uzreiz vairumā, sanāk smiekla nauda. Mums ir 125 bišu saimes, un ļoti sāpīgs temats ir saskarsme ar lielajiem graudaudzētājiem. Esam bioloģiskie ražotāji, tāpēc jābēg no lielajiem rapšu laukiem, kurus miglo, kā vien var. Mums ir trīs bišu novietnes, līdz tuvākajai jāmēro pieci kilometri. Šosezon bija unikāla medus raža, bet, saskaitot visus plusus un mīnusus, paliekam tomēr zaudētājos. Esam apsvēruši iespēju, ka nākamais būs beidzamais gads tik lielam mūsu bišu saimju skaitam, samazināsim to vismaz uz pusi. Dzīvot un pastāvēt kā bioloģiskajiem ražotājiem kļūst gandrīz neiespējami, palielinās arī konkurence, tādēļ pieņemsim lēmumu biškopību samazināt. Skumji, ka mazās lauku saimniecības mūsu valstī tomēr pienācīgi nenovērtē un neatbalsta.
Ginta Tamme:- Uzticamies arī izsoļu namam. Drīzumā savu ganāmpulku vedīsim uz fermu, tad dzīvniekus sašķirosim un vērtēsim, ko vēl var vest prom un nodot. Protams, arī izsolēs gribētu lielāku cenu, jo, pārdodot mazos teļus, paši audzētāji nopelna vismazāk.
Andris Tūmiņš:- Mūsu SIA praktiski strādā tikai ģimene, tādēļ Covid laiks darba ikdienā neko daudz nav mainījis. Lauku vide noteikti ir drošāka, nekā dzīvojot, piemēram, Rīgā. Gribu teikt, ka jebkurā situācijā vajadzētu prast ne tikai strādāt, bet arī atpūsties. Kurš to nav pratis trīsdesmit gados, nepratīs arī septiņdesmit! Mums netālu ir Rēzeknes “Gors”, ir draugu un paziņu loks. Es pats pašreizējā situācijā noteikti nejūtos iestumts dziļi mežā. Pie reizes teikšu, ka mūsu dzīve tagad būtu daudz mierīgāka, ja pavasarī valdība būtu pieņēmusi lēmumu par obligātu vakcinēšanos. Daudziem gan tas nepatīk, bet vēroju, ka mūspusē vakcinācija rit raiti.

Eksperta viedoklis

Darbs laukos neapstājas

Saulcerīte Indričeva, Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāja:- Lai kādi izaicinājumi nāk priekšā, darbi laukos neapstājas. To pieprasa gadalaiku ritums, nosakot, kad sēt, audzēt, pļaut vai ievākt ražu. Tāpat jākopj un jāaprauga arī dzīvnieki, ievērojot visas fizioloģiskās un saimnieciskās prasības. Ikdienas ritmu laukos neietekmē arī pašreizējā pandēmija, jo tāpat jāpadara visi darbi un vēl jāskatās uz priekšu, jāgatavojas jaunajai sezonai. Skaidrs, ka cilvēkos Covid prasības radījušas paaugstinātu stresa līmeni, jo ierobežojumi jāievēro, un tas viss vēl jāsamēro ar ikdienas darbu. Govis nevar palikt nebarotas un neslauktas, ja arī kāds nav vakcinējies vai nevēlas lietot masku.

Taču zemnieki ir izturīga tauta. Ja pirms pāris gadiem pārdzīvoja rudens plūdus, tad pārdzīvos arī Covid, ja vien kādu pašu neuzveiks slimība. Domāju, šis laiks daudz ko ir iemācījis lauksaimniekiem. Vispirms jau to, ka esam un paliekam ļoti atkarīgi no ārējās ietekmes. Šodien nevar teikt, ka varu mierīgi dzīvot savā saimniecībā un iztikt ar to, ko pats saražoju. Ja iespējams daļēji nodrošināties ar pašražotu pārtiku, tad degviela, rezerves daļas, stādāmais vai sējamais materiāls jāiepērk no ārpuses.
Redzam, cik grūti ir ar būvniecību, materiālu iegādi, īpaši, ja tie ir pasūtījumi no ārzemēm. Šos procesus ietekmē cenu kāpumi pasaulē, un lauksaimniekus – arī energoresursu cenu paaugstinājums. Bez tam lauksaimnieciskās produkcijas realizācijas cenas nav kāpušas, drīzāk mazinājušās, un ierobežojumu dēļ apgrūtināts produkcijas noiets uz ārzemēm.
Varam priecāties, ka lauksaimnieki ļoti labi apguvuši jaunās informācijas tehnoloģijas. Tas nodrošina savlaicīgus ar maksājumiem saistītos pieteikumus LAD. Gandrīz visi tie ir iesniedzami elektroniski katram savā EPS pieteikumā. Klienti var arī izsekot sava iesnieguma administrēšanas gaitai, neapmeklējot biroju. Arī platību maksājumu pieteikumus jau otro gadu veicam, konsultējoties telefoniski.
Uzskatu, ka Covid sakarā lauksaimnieki ir saņēmuši visai ievērojamus maksājumus no valsts, lai mazinātu pandēmijas ietekmi par neiegūtajiem ieņēmumiem. Šajā – 2021. – gadā atbalsts maksāts cūkkopībā, putnkopībā. Kopā valstī pagaidām izmaksāti 1,78 miljoni eiro. Tagad atbalstam var pieteikties liellopu audzētāji.
Teikšu, ka lauksaimniekus, tāpat kā ikkatru mūs, šis laiks ir mainījis. Esam apguvuši daudz ko jaunu informāciju tehnoloģiju jomā, apjautuši, ka jābūt ļoti elastīgiem lēmumu pieņemšanā, kā arī to, cik tomēr trausla ir cilvēka veselība un dzīvība. Lai arī ikdienā personīgā komunikācija ir liegta, mēs tomēr protam novērtēt cilvēcisko attiecību nozīmi un lieki nesatraukties par lietām, ko nevaram ietekmēt.

Īsumā

Atbalsts lauksaimniekiem
* LAD platību maksājumu iesniegumu iesniegšanas laikā 10443 klientiem (gan mutvārdos, gan klātienē) palīdzēja aizpildīt Platību maksājumu iesniegumus.
* Lai produkcijas ražotājiem atvieglotu Covid-19 radītās īstermiņa ekonomiskās grūtības, LAD no 2021.gada 1.maija piešķīra marķēto (iezīmēto) dīzeļdegvielu ar samazinātu akcīzes nodokļa likmi 2020./2021. saimnieciskajam gadam 50% apmērā no 2019./2020. saimnieciskajā gadā piešķirtā marķētās dīzeļdegvielas kopējā daudzuma.
* Izveidots pilotprojekts monitoringa sistēmai platību kontrolēs. Pēc satelīta attēlu datiem dienests brīdina lauksaimniekus par neatbilstībām pieteikumos un termiņu ievērošanu.
* Pirmo reizi 2020.gadā izmaksāts īstermiņa aizdevums no vienotā platību maksājuma avansa. Lai mazinātu Covid-19 krīzes negatīvo ietekmi, šogad lauksaimniekiem bija pieejams bezprocentu īstermiņa aizdevums, kas rudenī tiek dzēsts no vienotā platības maksājuma summas.

Izmaksātais atbalsts
* Atbalsts ienākumu stabilizēšanai piena nozares lauksaimniekiem – 20,550 miljoni eiro.
* Ienākumu stabilizēšanai liellopu nozares lauksaimniekiem – 3,027 miljoni eiro.
* Ienākumu stabilizēšanai cūkkopības nozares lauksaimniekiem – 1,922 miljoni eiro par nobarojamām cūkām, 0,585 miljoni eiro par sivēnmātēm.
* Atbalstu saņēmuši arī deviņi ēdinātāji – dārzeņu ražotāji – 0,033 miljonus eiro.
* Daļēja kredītprocentu dzēšana 935 atbalsta saņēmējiem par 3,097 miljoniem eiro.

Dienesta darba ikdiena
* Ieviestas attālinātās pārbaudes. Izmantojot LAD mobilo aplikāciju, fotofiksācijas, audio intervijas ar klientiem un attālinātās platformas (Zoom) iespēju, būtiski samazināts laika resurss kontroles ziņojumu aizpildīšanai, un klientiem – skaidrojumu iesniegšanai LAD.
* Attālinātās tikšanās ar atbalsta pretendentiem. Izmantojot saziņu caur Zoom, var labāk izprast klienta projekta biznesa ideju, un būtiski samazinās administratīvais slogs, atsakoties no papildus informācijas vēstuļu rakstīšanas.
* Vienkāršota komunikācija ar klientiem. Saīsināti lēmumi, vēstules un papildus informācija.
* Jaunas tehnoloģijas. Veiksmīga ir drona izmantošana dažāda veida pārbaudēs: lai uzmērītu platības, apsekotu dažādus objektus.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem"

* *Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Esmu negatīvs! (24.09.2021.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kā arī ietekmējis finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jauniem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Ko nepadarīsi šogad, izdarīsi nākamgad

Septembris ir jaunā mācību gada pirmais mēnesis. Skolās par attālinātajām mācībām vairs nediskutē tik daudz kā pirms gada, jo gan skolēni, gan skolotāji pirmos pārbaudījumus teju gada garumā jau ir izturējuši. Kāds bijis šis laiks?
“Jutos kā pirmoreiz pirmajā klasē,” pirms gada, uzsākot mācīties attālināti, teica kāda vidusskolniece. Covid-19 sašūpoja arī skolotāju ikdienu. Viņi veltīja daudz laika un darba, gatavojoties stundām dažādās interneta platformās. Lai arī mūsdienu tehnoloģijas rada daudz jaunu iespēju, jābūt zināšanām un prasmēm tās izmantot, pielietot digitālos mācību līdzekļus. Nu jau var teikt, ka šīs prasmes apguva gan skolotāji, gan skolēni. Analizēsim attālināto mācību plusus un mīnusus, jo arī šoruden izskatās, ka attālinātā mācīšanās, vismaz tuvākajā nākotnē, būs ikdiena, kurai jābūt gataviem gan skolās, gan ģimenēs. Kā liecina pētījumi, skolēniem pietrūka vispārējo prasmju organizēt ikdienas tiešo mācību darbu, jo nav patstāvīgā darba iemaņu. Ģimenēs, kur skolēnu vecāki darba dēļ nevarēja izsekot bērnu mācībām un palīdzēt viņiem, sekmju līmenis kritās. Ko esam mācījušies no šī laika? Kādi bija attālināto mācību plusi un mīnusi? Vai iegūtā pieredze noderēs arī turpmāk? Par šiem un citiem jautājumiem pārdomās ar lasītājiem dalīsies Balvu novada Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītāja Inta Kaļva, matemātikas skolotāja Rīgas 85.vidusskolā, bijusī Balvu Amatniecības vidusskolas direktore Ināra Ņikuļina, no vecāku skatpunkta - Balvu sākumskolas Domes priekšsēdētāja Eva Smirnova. Ieklausīsimies arī ekspertes, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītājas Ingas Vanagas viedoklī.

Nokļuvām nepieredzētas situācijas gūstā
Kādas bija pirmās problēmas, ar ko saskārās skolēni un skolotāji attālināto mācību sākumā?
Inta Kaļva: -Pats sākums attālinātajās mācībās bija samērā negaidīts, pat mulsinošs: nav kameru datoriem, mikrofonu, vājš internets vai reizēm tā vispār nav, datori veci un programmas nolietotas, māju datoros nav vajadzīgās programmas. Tātad tehnikas trūkums, lai veiksmīgi pieslēgtos attālinātam mācību procesam. Jāatzīst, daudzi skolotāji neprata strādāt tiešsaistes platformās, nebija pārliecināti, ka stunda izdosies, ka tehnika nepievils. Tā jutās arī daļa skolēnu un viņu vecāku. Skatoties no šī brīža pieredzes, arī mācību procesa gaitas plānošana bija problēma, jo nevarēja apgūt klātienei paredzēto mācību vielu. Tas pedagogiem prasīja laiku - pacietīgi pārplānot mācību gadu. Pagājušajā mācību gadā 1., 4., 7. un 10.klasēs tika uzsākta pilnveidotā mācību satura ieviešana, tas radīja vēl papildus izaicinājumus skolotājiem.
Ināra Ņikuļina: -Šodien par attālināto mācību procesu, tā iespējām un izaicinājumiem varam runāt, jau balstoties uz zināmu pieredzi. Taču 2020. gada pavasaris mūs visus ielika vēl nepieredzētas situācijas gūstā. Vispārējs apjukums, ziņa par attālinātu mācību procesu visus sasniedza nesagatavotus. Skola, kurā strādāju, nebija izņēmums. Versijas, viedokļi, šaubas, daudz nezināmā – tas viss skolu vadību, skolotājus, skolēnu vecākus darīja bažīgus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mācību gads tuvojās noslēgumam, bija pastiprināta gatavošanās eksāmeniem, plānu kalšanas laiks izlaiduma klašu jauniešiem. Skolēni gan par iespēju neapmeklēt skolu ilgāku laiku sākotnēji bija stāvā sajūsmā, bet tikai vēlāk apjauta attālinātā mācību procesa ieviestās korekcijas viņu dienas režīmā. Taču skolotāji pēc skolēnu pavasara brīvdienām mūsu skolā jau bija gatavi šim piespiedu lēcienam jaunajā kompetenču izglītībā. Bez ieskrējiena, protams. Bet citas alternatīvas vienkārši nebija.
Eva Smirnova: -Pirmais izaicinājums mums, vecākiem, bija tikt galā ar sevi. Mūsu ģimenē situāciju pieņēmām filozofiski: ir globāla pandēmija, mēs paši neko nevaram mainīt, tāpēc jāpielāgojas. Šobrīd to viegli pateikt, bet ne tik viegli tas nācās. Sapratu, ka nedrīkst padoties. Meitu Ketrīnu, kura šobrīd mācās 5.c klasē, modināju laikā, kad būtu bijis jādodas uz skolu. Sapinu matus, noliku priekšā grāmatas, telefonu, kura lietošana ikdienā līdz šim bija ierobežota, un devos uz darbu. Tikai pēc laiciņa sapratu, ka neviens no mums - ne bērni, ne vecāki - nav spējīgi uztvert tik daudz informācijas no dažādiem kanāliem. Uzdevumi tika uzdoti e-klasē, WhatsAppā... Bija jāzīmē, jāvingro, jāveido, jādzied, jāfilmē… Bērns viens pats mājās, visas iespējamās viedierīces neierobežoti pieejamas - tas noteikti neveicināja mācīšanos. Vēl arī mākslas skola. Laiks, kad sākās pirmās attālinātās mācības, sakrita ar brīdi, kad manā darbā bija ļoti saspringts periods. Gan mūsu ģimenē, gan daudzās citās diena beidzās pēc pusnakts. Neizpalika arī komiskas situācijas: kāda paziņa, arī divu bērnu māmiņa, teica: “Labi, ka aizgāju no darba! Tikai tad sapratu, cik daudzi mājas darbi vēl nav pamanīti un izpildīti!” Bet, ja nopietni, joprojām esmu pateicīga, ka mazos bērnus ļāva vest uz bērnudārzu.

Pandēmijā piemērījām jaunas kurpes
Visi meklēja risinājumus, jo šī bija jauna pieredze. Kādi tie bija? Vai tie bija pareizākie no šī brīža redzējuma? Varbūt vajadzēja citādi?
Inta Kaļva: -Visu skolu vadītāji meklēja risinājumus, piemēram, kā skolotājiem strādāt tiešsaistes platformās, kā lietot e-vides rīkus, un risināja citus jautājumus. Atskatoties uz aizvadīto mācību gadu, jāpiekrīt, ka attālināto mācību rezultātus noteica skolu direktoru prasme vadīt šo procesu, digitālo ierīču kvalitāte un spēja palīdzēt ar tehnoloģijām, lai tās būtu pieejamas pilnīgi visiem. Svarīgs bija vecāku atbalsts un ieinteresētība bērnu mācīšanās procesā. Skolas negaidīja gatavus risinājumus no augšas, bet domāja, darīja, laboja un komunicēja. Vienmēr var atskatīties un teikt, ka varēja citādāk. Šodien saku ‘paldies!’ pilnīgi katram izglītības iestādes vadītājam par milzīgo darbu, skolotājiem par, nebaidīšos teikt, patriotismu, sava darba fanātismu, jo darba diena bieži vien beidzās īsi pirms pusnakts. Uzteicami ir arī pirmsskolu, profesionālās ievirzes skolu kolektīvi, kuri turējās godam, iesaistījās digitalizācijas ieviešanā, organizēja “Zoom” vecāku sapulces, pedagoģiskās sēdes, metodiskās sanāksmes. Mācību procesa plānošanā ienāca jauna pieredze - vietnē “Nextcloud”, kurā skolotāji ievietoja mācību plānus nedēļai, administrācija sekoja un pārskatīja, lai novērstu pārāk lielu uzdoto darbu apjomu. Agrāk tā nestrādājām. Pandēmija lika piemērīt jaunas kurpes.
Ināra Ņikuļina: -Analizējot procesus jau ar laika nobīdi, arī manī izkristalizējušās dažas atziņas. Pirmā no tām – skolas vadības komandas un atbalsta personāla operatīvā, atbildīgā rīcība, izvērtējot esošo situāciju skolā, manuprāt, bija noteicošā, lai sekmīgi uzsāktu attālinātās mācības. Šeit gaidīt norādījumus no augšas un vilcināties nedrīkstēja nevienu dienu. Īsā laikā vajadzēja konstatēt, kāds skolā ir tehnoloģiju un digitālo mācību līdzekļu nodrošinājums visos izglītības posmos. Lai arī galvaspilsētas ģimenes salīdzinoši labāk nodrošinātas ar digitālajiem rīkiem, nekā lauku skolēni, tomēr arī manā skolā radās problēmas – gan tāpēc, ka ģimenēs uz vairākiem skolēniem ir tikai viens portatīvais dators vai pat nav neviena, gan tāpēc, ka trūka kameru, mikrofonu, tehnika nolietojusies... Sadarbībā ar Izglītības departamentu šo problēmu operatīvi atrisinājām. Arī skolotāji, kuriem tas bija nepieciešams, darbam saņēma skolas tehniku. Otrais svarīgākais aspekts – skolotāju un skolēnu digitālā kompetence. Nav noslēpums, ka šīs kompetences bija ļoti atšķirīgas arī skolotāju vidū, nerunājot par skolēniem. Organizatoriskie pasākumi, attālinātie kursi, vebināri, skolas datorspeciālistu uzraudzība, pastāvīgas konsultācijas, instrukcijas, ieteikumi darbam šinī periodā bija nepārvērtējams atbalsts.
Trešā būtiskā lieta, kas deva iespēju skolēniem vienkāršāk orientēties, piedaloties tiešsaistes stundās, bija vienotas digitālās platformas izvēle visā skolā. Priekšmetu skolotāji un skolas vadība vienojās par “Zoom” izmantošanu, bet skolotāju savstarpējai komunikācijai, sanāksmēm, pedagoģiskās padomes sēdēm – “Team”. Attālinātā mācību procesa organizācijā lielākās problēmas radās ģimenēs, kurās bērnus audzina darbā ļoti noslogoti vecāki vai tikai viens no vecākiem, arī vecāki, kuri nevarēja bērniem palīdzēt pašu zināšanu trūkuma dēļ. Šādās situācijās mūsu skolā roku uz pulsa turēja klašu audzinātāji, kuri tālāk koordinēja visu atbalsta personāla speciālistu – sociālā pedagoga, psihologa, skolotāju-asistentu, medicīnas speciālista iesaistīšanos katras konkrētas problēmas risināšanā. Zinu, ka pašvaldībās ir labās prakses piemēri, kur sociālais dienests kopā ar Izglītības pārvaldi monitorē situāciju un, izvērtējot sevišķi smagus gadījumus, piešķir pašvaldības finansētus palīgus-asistentus, kuri palīdz skolēnam attālinātajā mācību procesā uz laiku, kamēr situācija ģimenē stabilizējas.
Eva Smirnova: -Saprotot, ka pandēmija neatkāpsies, iestājās “Zoom” ēra. Ik rīts sākās ar izmisīgu skriešanu pa dzīvokli, meklējot labāko interneta signālu. Te ‘saite’ nebija atsūtījusies, te paroles pazudušas... Ātri sapratām, ka jāmaina interneta pieslēgums uz jaudīgāku, un dzīve sāka ritēt savu ikdienas gaitu. No ekrāna uz ekrānu. Tad “Zoom” bērniem, tad vecākiem. Draugi kļuva virtuāli. Dzīve apnicīga. Ikdienas obligātais rituāls pēc nodarbībām bija stundu gara pastaiga svaigā gaisā un vismaz divas reizes nedēļā - skrējiens stadionā. Iemācījāmies filmēt, sūtīt skolotājiem atskaites par padarīto. Visa ģimene mācījās mākslas skolā - kāds zīmēja, kāds mēģināja motivēt izpildīt vēl vienu darbiņu. Kādā brīdī vecāki, ar kuriem komunicēju, sajuta, ka slodze ir par lielu, uzdots par daudz. Kādam likās, ka pedagogi nepietiekami labi “Zoom” stundās paskaidro mācību vielu, un sāka birt ziņas dažādās virtuālajās vidēs, ka kaut kas jāmaina. Runājām ar skolotājiem, un tikām uzklausīti. Protams, ne visās ģimenēs viss ritēja raiti – ne visiem mājās ir viedtālruņi un interneta pieslēgums. Ja ar viedierīcēm skola centās nodrošināt, tad interneta pārklājums ir tikai tur, kur tas ir. Jo tālāk no Rīgas, jo pārklājums kļūst vājāks, jo spilgtāk izgaismojas šī problēma. Un to nu nekādi nevar atrisināt īstermiņā.

Izaicinājumi izglītībā būs vienmēr
Viss it kā iegāja 'sliedēs'. Ko šī pieredze iemācīja, kādi ir tās plusi un mīnusi?
Inta Kaļva: -Pozitīvie secinājumi: līdz attālinātajam mācību procesam skolotāji neizmantoja visas Mykoob, e-klases un citu e-vides rīku iespējas, bet attālinātās mācības pavēra jaunas iespējas. Skolotāji apguva “Zoom”, par kuru mēs vienojāmies novada visās skolās, veiksmīgi tika apgūtas platformas “MS Teams”, “Google Classroom”, soma.lv, uzdevumi.lv. Daudzi skolēni, mācoties attālināti, novērtēja saskarsmes nozīmīgumu un atzina, ka attālinātās mācības skolēnus un skolotājus atsvešināja. Skolēni labprāt pildīja darbus kādā no e-vides platformām, tas viņiem patika labāk nekā darbs ar grāmatu un darba burtnīcu. Viņi apguva pašvadītu mācīšanos, pareizāk, bija spiesti to darīt. Kādam tas izdevās ļoti labi, bet kādam - nē, līdz ar to tomēr radās robi zināšanās. Negatīvi vērtējam arī tādu faktu, ka vecāki attālināto mācību laikā mēdza pildīt mājas darbus bērnu vietā. Problēmas bija speciālo programmu izglītojamajiem, jo tajās attālināti nevar kvalitatīvi īstenot mācības. Jāmin arī negatīvā ietekme uz skolēnu emocionālo pašsajūtu, brīžiem pat trauksmi, atbalsta personāla nespēju palīdzēt, kā tas ierasts klātienē. Arī skolotāji diemžēl daudz vairāk nekā klātienes mācību procesā izjuta gan psiholoģisko, gan profesionālo spriedzi. Jāatzīst, ka šobrīd padomāts par skolotājiem, jo no valsts budžeta piešķirti līdzekļi pedagogu supervīzijām Covid-19 pandēmijas radīto seku mazināšanai. Līdz ar to skolotājiem būs iespēja saņemt konsultatīvu un izglītojošu atbalstu viņu profesionālās kompetences un profesionālās darbības kvalitātes pilnveidošanai.
Attālināto mācību vislielākais ieguvums - digitālās pratības visos līmeņos. Atliek vien tās visu laiku pilnveidot un attīstīt kopā ar pašvadītu mācību procesu un caurviju prasmēm šī procesa laikā. Svarīgi, lai attālināto mācību laikā nākotnē varētu piekļūt mācību saturam jebkurā laikā un vietā. Vēl, manuprāt, ļoti svarīgi domāt par to, kā attālināto mācību laikā motivēt talantīgos skolēnus sasniegt vairāk un kā palīdzēt tiem, kam ir grūtības uzdevumu izpildē. Izaicinājumi izglītībā ir un paliek.
Ināra Ņikuļina: -Noslēdzoties 2020.gada otrajam mācību semestrim, izanalizējām savas veiksmes un neveiksmes, dalījāmies pieredzē – vieni, kā no rīta uzmodināt skolēnu, lai uzsāktu laikā terminēto pārbaudes darbu, citi, kā panākt, lai to nepildītu vecākais brālis vai māsa, vēl citi – kā panākt, lai tiešsaistes stundās darbs būtu produktīvāks. Manuprāt, pozitīva prakse mūsu skolā bija bloku stundas, jo 40 minūšu garās tiešsaistes stundas lietderības koeficients tomēr nav augsts. Viena no mūsu pašreizējās izglītības sistēmas problēmām ir tā, ka skolēni nespēj vienā mācību priekšmetā iemācīto pielietot, mācoties citu mācību priekšmetu. Tāpēc šinī laikā, kad skolēnu interešu noturību panākt bija samērā grūti, praktizējām integrētās stundas. Skolēniem patika.
Lai arī īstas pārliecības nebija, ka pandēmijas uzliktie ierobežojumi tiks atcelti, cerība atsākt mācības klātienē pagājušā gada rudenī pastāvēja. Tomēr tā nenotika. Atkal praktiski pilnu mācību gadu esam izbaudījuši attālinātā mācību procesa izaicinājumus un trūkumus. Vērojumi liecina, ka skolēni iemācījušies darboties virtuālajā vidē, arī savstarpējā skolotāju komunikācija, semināri, sanāksmes kļuvušas par ierastu lietu. Klašu audzinātāji gandarīti, ka vecāku sapulcēs virtuālajā vidē piedalās nesalīdzināmi vairāk vecāku, nekā tas bija klātienē.
No sava kā matemātikas skolotājas viedokļa varu pateikt, ka attālinātais mācību process kopumā vērtējams kā veiksmīga alternatīva mācību procesam klātienē, taču nekad to neizkonkurēs. Par īpaši kvalitatīvu šo mācību procesu tomēr nosaukt nevar! Lai arī veiktajās aptaujās, kuras skolotāju sanāksmēs detalizēti analizējām, pozitīvo uzskaitījumu bija vairāk nekā negatīvo, tomēr kontaktu ar klasesbiedriem, skolotāju, draugiem aizstāt ar saziņu caur datora ekrānu nevar. Viens no svarīgākajiem argumentiem – veselība. Ja kādreiz mēs uzmanījām gan savus, gan skolas bērnus, lai iespējami mazāk pavadītu laiku pie datora, jo tas atsaucas uz bērna veselību, tad tagad pat jaunākā skolas vecuma bērni ir spiesti to darīt vairākas stundas katru dienu, bet vecāko klašu skolēni – pat 5 līdz 6 un dažkārt vairāk stundas dienā. Negatīvas sekas šī darba specifika atstājusi arī uz skolotājiem. Attālinātais darbs prasa daudz ilgāku laiku, lai sagatavotos tiešsaistes stundai. Arī sēdošais darbs daudzu stundu garumā nepaliek bez sekām. No kolēģu pieredzes zinu, ka sevišķas grūtības šī darba forma sagādā, ja pašas ģimenē ir mazi vai arī jaunākā skolas vecuma bērni.
Eva Smirnova: -Šis laiks provocējis milzīgu informācijas tehnoloģiju izrāvienu, kuram nav atpakaļceļa. Bērni visos laikos bijuši daudz viedāki par pieaugušajiem, viņi pieņem situāciju, pielāgojas un turpina dzīvot, savukārt nevajadzīgo vai nesaistošo informāciju laiž garām. Kad man dzima bērni, pieredzējušās māmiņas lika pie sirds, ka pacietība būs galvenā īpašība, kas jāstiprina, bērniņus auklējot. Līdz attālināto mācību sākumam par to biju piemirsusi, nu nācās bruņoties ar pacietību kā nekad agrāk. Kā mamma esmu sapratusi, ka laiks, kas pavadīts ar bērniem, ir visstabilākā investīcija nākotnē. Tomēr te būtu vietā pateikt milzīgu paldies visiem papildspēkiem, kas tika iesaistīti attālināto mācību procesā – omītēm, opīšiem, vecākajiem brāļiem un māsām, pelnīto atpūtu baudošajiem pedagogiem, jo bez jūsu gatavotajām pusdienām, padomiem, pieskatīšanas mums, vecākiem, būtu klājies vēl grūtāk. Ēnas puses šai ieilgušajai mājsēdei ir ne mazās – šķiet, vēl nedaudz, un būtu iesēdējušies nopietni. Ne velti masu medijos ārsti aktualizē tēmas, kas saistītas ar bērnu un pusaudžu garīgo veselību. Kā Balvu sākumskolas Domes priekšsēdētāja gribu teikt, ka jebkura saruna, ideja ir zelta vērta. Ja kādam no vecākiem ir grūtības un šķiet, ka ūdens smeļas mutē, vienmēr var piezvanīt vai uzrakstīt. Mans telefona numurs visu laiku brīvi pieejams sākumskolas mājaslapā. Ja mēs runāsim, nekad nebūsim vieni ar savām grūtībām.

Nevar, kā agrāk - brūna tāfele, balts krīts un slapja lupatiņa
Kā skolēnu vecāki vērtē valsts mēroga daudzās izglītības reformas?
Eva Smirnova: -Manuprāt, katra paaudze piedzīvojusi kādu izglītības reformu. Mani vecāki skolā mācījās tikai no vienas vēstures grāmatas, bez jebkādas iespējas paust savu viedokli. Savukārt es atceros vēstures stundas pavisam bez mācību grāmatām, bet katrs bijām ar savu viedokli. Visi esam izskolojušies, ieguvuši labu izglītību. Tēlaini runājot, vai tāpēc, ka manā bērnībā bija brūna tāfele, balts krīts un slapja lupatiņa, maniem bērniem jābūt tāpat? Šobrīd katrā klasē vajadzētu būt interaktīvajai tāfelei. Lai ar to darbotos, jāattīstās gan skolēniem, gan skolotājiem. Un principā neviens no viņiem nav pret pārmaiņām. Ja ir pareizi nostādīts pārmaiņu vadības process, negatīvu iespaidu ne uz skolēniem, ne skolotājiem tam nevajadzētu atstāt. Izglītības sistēma ir dzīvs organisms, un ir absolūti normāli, ka tas mainās līdzi laikam, norisēm, procesiem un sabiedrības vajadzībām. Ieviešot daudz locīto kompetencēs balstīto mācību pieeju, uzsvars likts uz domāšanu, secinājumu un pareizu izvēļu izdarīšanu. Tā aicina bērnus domāt par kultūru un sabiedrību, kurai piederam, motivē piedalīties aktivitātēs, kas nākotnē palīdzēs pilnveidoties profesionāli, būt drosmīgiem, kreatīviem. Vai tas var atstāt sliktu iespaidu uz skolēniem? Liels izaicinājums šī reforma ir pedagogiem un skolu vadībai – darbs ar daļēji gatavām vai arī pavisam bez grāmatām, ar sasniedzamajiem rezultātiem, bet bez metodikas… Ja būs pieejami finanšu resursi, nepieciešamais atbalsts politiskajā jeb idejiskajā līmenī, rezultāts neliks sevi gaidīt!

Kāda ir Jūsu nākotnes vīzija par mācīšanos klātienē un attālināti?

Inta Kaļva: -Nākotnē attālinātās mācību stundas paliks arī normālā mācību procesā, kurā izglītojamie mācās, izmantojot tehnoloģijas, neatrodoties kopā ar skolotāju fiziski vienā telpā. Nākotnē attālinātās mācības nozīmē “kombinētas mācības” - skolotājs un skolēni atrodas dažādās vietās, skolēni strādā arī patstāvīgi. Kā šādas attālinātās mācības var sekmēt izglītības kvalitāti? Ja tās izmanto pārdomāti, svarīgi, lai izglītības iestādes katra veido savu mācīšanas un mācīšanās sistēmu, izlemj, kā notiek vērtēšana, atgriezeniskās saites iegūšana. Attālinātās mācības normālajā mācību procesā būtu vēlamas un efektīvas tikai noteiktām tēmām, kurām tās ir vispiemērotākās. Gribētu visiem novēlēt stipru veselību, atbildību un veiksmīgu komunikāciju šajā grūtajā un izaicinošajā laikā. Mācīties tomēr vislabāk un efektīvāk var klātienē.

Ināra Ņikuļina: -Vai attālināta mācību darba metodei jāsaglabājas pēc mācību atsākšanas klātienē? Noteikti! To varētu jēgpilni izmantot tad, kad izglītojamais slimo, atrodas ārzemēs, kad laika apstākļi, piemēram, liels aukstums, skolēniem neatļauj apmeklēt skolu. Mūsu steidzīgajā ikdienā attālinātā komunikācija noder ne tikai skolā, bet jebkurā darba kolektīvā, kurā nepieciešama operatīva darbinieku informēšana. Vai ir nepieciešamība, piemēram, braukt uz galvaspilsētu, tērēt 7 līdz 8 stundas ceļā, lai pāris stundas noklausītos informāciju, kuru tikpat labi varētu saņemt arī attālināti? Cik daudz tiktu ieekonomēts līdzekļu, kas ļautu skolēnus nodrošināt, piemēram, ar tik ļoti nepieciešamo datoru! Tomēr mācību procesa kvalitātes latiņa, kuru katrs priekšmeta skolotājs uzceļ atbilstoši savai kompetencei, talantam, radošumam, strādājot klasē, vienmēr atradīsies augstāk par to, kura tiks pacelta, lai nomērītu digitālo prasmju un iemaņu rezultātus, mācību saturu apgūstot attālināti.

Eva Smirnova: -Ir pilnīgi skaidrs, ka skola nav tikai ēka, kur iegūt zināšanas. Tā ir vieta, kur dzimst draudzība, notiek iepazīšanās, bērni mācās veidot savstarpējās attiecības. Lai cik attīstītas būtu kļuvušas attālināto mācību metodes, tās nekad neatsvērs to, ko gūstam klātienē. Jāsaka godīgi - risinājumi bija tādi, kādi bija, un savu nospiedumu tie atstās gan uz bērniem, gan vecākiem un pedagogiem. Var saprast, ka šādai globālai pandēmijai rīcības scenāriji izstrādāti nebija, un mēs visi, tostarp daudz kritizētā valdība, ar to saskārāmies pirmo reizi. Kas zina, kā būtu risinājušies notikumi, ja valdība mainītos? Vai vajadzēja slēgt visas skolas? Droši vien bija jālūkojas uz konkrētā reģiona saslimstības līmeni, jāļauj vairāk lemt pašvaldību izglītības pārvaldēm, kā organizēt mācību procesu. Ceru, ka šajā saslimstības vilnī skolas būs pēdējās iestādes, kuru durvis tiks aizvērtas klātienes apmeklējumam.

Pienākumu un atbildības skolotājiem kļūst arvien vairāk

Aizvadītais gads arī izglītības jomā nesis gan ieguvumus, gan zaudējumus. Iepriekšējā mācību gada pieredze bija pietiekama, lai saprastu, ka šādā darba režīmā pedagogi bez īpaša atbalsta ilgstoši strādāt nevarēs.

Aizpilda robus zināšanās
Uzsākot jauno mācību gadu, skolotājiem, pirmkārt, vajadzēja risināt mācību satura robus. Izglītības kvalitātes valsts dienests norādīja, ka 30 līdz 50% no mācību satura skolēni dažādu iemeslu dēļ nevarēja pilnvērtīgi apgūt. Kādam pie vainas bija digitālās prasmes, citviet traucēja interneta ātrums vai tā neesamība, pietrūka datoru, dažās ģimenēs valdīja nelabvēlīga gaisotne, kas ietekmēja pusaudžu emocionālo veselību. Pedagogiem vajadzēja apzināt, kas jau ir apgūts un kādā līmenī, censties aizlāpīt robus, ko iecirtis pagājušais mācību gads, kā arī paspēt iemācīt jaunos, kārtējos uzdevumus. Klāt nāca rūpes par epidemioloģisko drošību skolās, testēšanas organizēšanu, vakcinēšanos... Tas radīja spriedzi, un kolektīvos veidojās nelabvēlīga psiholoģiskā vide. Ja lielu akcentu lika uz epidemioloģisko drošību, higiēnas normām, testiem, maskām, tad novārtā palika primārais - mācības. Skolās pietrūkst atbalsta personāla. Skolēni diemžēl uz skolu atnes savas ģimenes viedokli, kas ne vienmēr sakrīt ar pedagogu viedokli. Skolēnu, arī skolotāju vidū veidojas dažāda mikrovide, tas traucē kopīgam darbam un konkrētiem mērķiem.

Varēs saņemt psihoemocionālu atbalstu
Nereti viedokļi atšķiras par itin visu, un tas grupās ienes nesaskaņas. Kas skolās risina šīs problēmas? Protams, skolotāji. Jāsaka paldies, ka valsts budžetā piešķīra naudu supervīzijām skolotājiem. Līdz 2021.gada beigām katrs Latvijas pedagogs varēs saņemt psihoemocionālu atbalstu, piedaloties grupu supervīzijā. To nodrošinās Izglītības kvalitātes valsts dienesta koordinētā atbalsta programma “Supervīzijas Latvijas pedagogiem Covid-19 pandēmijas radīto seku mazināšanai”. Supervīziju programma pedagogiem sniegs īpaši pielāgotu un mērķtiecīgu atbalstu. Tomēr šis finansējums būs tikai līdz gada beigām. Mēs uzskatām, ka problēmas līdz ar gada beigām nepazudīs. Diemžēl profesionālā izdegšana pastiprinās, tā skar arvien vairāk pedagogu.

Lielākā atbildība - direktoriem un pašvaldībai
Šādā situācijā ļoti liela atbildība ir skolu direktoriem un pašvaldībai. Daudzi direktori ar savu kolektīvu dara daudz, lai maksimāli ilgi noturētu mācību procesu klātienē. Tomēr normatīvie akti reizēm mainās teju vai katru nedēļu, un tas rada papildus slogu. Visam jāseko līdzi, viss jāievēro, jāsaskaņo, jāievieš praksē... Līdz ar to pienākumu un atbildības klāsts kļūst arvien lielāks, bet skolu vadītājiem par to ir pliks ‘paldies’. Viņam nav jācīnās ar laboratorijām, kuras nevar izvērtēt savu kapacitāti. Tagad Veselības ministrija nākusi palīgā un šo jautājumu cenšas risināt - skolēniem Covid-19 testus veiks vienu reizi divās nedēļās, bet informāciju par skolām nodos centralizēti no Valsts izglītības informācijas sistēmas.

Pietrūkst atbalsta personāla
Aizvadītajā nedēļā bija tikšanās ar Izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci. Gaidījām jauno atalgojuma un slodžu modeli, bet ministrija piedāvā tikai naudas pārdales modeli. Reforma ir akceptējama un nepieciešama, bet šādā situācijā pietrūkst laika, lai to pilnvērtīgi īstenotu. Atkal pietrūkst atbalsta personāla. Trūkst sociālo pedagogu, logopēdu, psihologu. Mēs, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, ministrijai norādām uz šiem trūkumiem. Tomēr ir arī labās ziņas. Izglītības kvalitātes valsts dienestam vispārējās izglītības un profesionālās izglītības iestādes var lūgt akreditācijas termiņa un iestādes vadītāja vērtēšanas termiņa pagarinājumu līdz nākamā gada 3.maijam. Iestāde pagarina arī citus termiņus, lai atvieglotu pedagogu darba slodzi. Arī pašvaldībām vajadzētu izvērtēt un samazināt prasību līmeni, piemēram, dokumentu ziņā. Birokrātiskais slogs darbu var tikai apgrūtināt. Šis ir pateicīgs laiks, lai jaunizveidotās pašvaldības to izprastu un neradītu paši sev liekus un nevajadzīgus darbus, apgrūtinot jau tā noslogotos pedagogus un skolu vadītājus.

Politiķiem jāsaprot - esam aizas priekšā
Arodbiedrības viedoklī ieklausās, tomēr var teikt, ka tas notiek ar tādām kā piespiešanas metodēm, ne labprātīgi. Ieklausās, kad mēs liekam galdā pētījumus. Ja to nedara, seko protesta akcijas. Gribētos, lai sadzird arī par jauno pedagogu atbalsta sistēmu, jārisina nevienlīdzība pirmsskolas pedagogu slodžu un atalgojuma sistēmā. Kas notiks, ja nozarē nebūs pietiekami daudz cilvēku, kuri var realizēt kvalitatīvu izglītības procesu, ja nebūs jauno, kam nodot stafeti? Teikšu atklāti,-esam aizas priekšā. Diemžēl politiķi to neredz vai neizprot, un tas ir bēdīgi. Pat ar lielu algu vairs nevar panākt, ka cilvēks ies strādāt izglītības jomā, jo darbojas jau pavisam citi faktori. Svarīga ir arī noslodze, attieksme, profesionālais atbalsts. Visam jābūt sabalansētam, lai varam motivēt gan šodien strādājošos, gan tos, kuri izglītības jomā redz savu nākotnes profesiju. Ja politiķi pēc iespējas ātrāk to nesapratīs un nerīkosies, ieguldot cilvēkkapitālā, ģimenes ar bērniem varēs skatīties uz tālmācības skolām.

Jāmeklē labākā recepte
Tas, kas direktoriem jāiedzīvina, mainās teju katru nedēļu, bet viņiem vēl jāpaspēj komunicēt ar skolotājiem, skolēniem un viņu vecākiem. Tas nav viegli, īpaši jautājumos, par ko sabiedrībā viedokļi dalās. Tāpēc kopā meklēsim labāko recepti, kā vienam ar otru sarunāties, kā nesastrīdēties, lai neciestu ne skolēni, ne skolotāji.

Attālināto mācību plusi un mīnusi ekspertes Ingas Vanagas redzējumā

SKOLĒNIEM

Plusi:
* laika ietaupījums (ceļš);
* citu klasesbiedru neiejaukšanās/netraucēšana;
* bērni varēja strādāt savā tempā; izmantot visus pieejamos palīglīdzekļus;
* mācību priekšmetu secības patstāvīga izvēle (gadījumos, kad nav tiešsaistes);
* uzlaboja datorprasmes;
* attīstīja prasmes organizēt pašvadītu mācīšanos;
* izmantojot tehnoloģijas, skolotājs varēja individuāli ar bērniem vairāk komunicēt, nekā strādājot klātienē (bērni bija atvērtāki, atklātāki sarunai, īpaši sākumskolās).

Mīnusi:
* sadarbības iespēju trūkums vai minimālas sadarbības iespējas tiešsaistes stundās;
* komunikācijas un socializēšanās iespēju trūkums;
* kavēti darbu/uzdevumu iesniegšanas termiņi;
* noslēgšanās sevī, bailes vai nevēlēšanās jautāt par neskaidrām lietām, nespēja tikt ar visu galā, īpaši pamatskolas klasēs;
* tehnoloģiju nodrošinājums ģimenēs (bieži jādalās ar brāļiem, māsām);
* emocionālās veselības problēmas;
* neapgūta mācību viela;
* vardarbība ģimenēs.

SKOLOTĀJIEM

Plusi:
* laika ietaupīšana (ceļš) un laika plānošana darbam mājas apstākļos;
* nav disciplīnas problēmu.

Mīnusi:
* bieži nav skaidrs, kas ir patiesais skolēna darba autors;
* raizes par skolēnu noskaņojumu, sociālo kontaktu trūkums (arī ar kolēģiem);
* neskaidrība, cik ilgi tas turpināsies, kā būs ar valsts noslēguma pārbaudes darbiem/eksāmeniem;
* papildus laiks gatavot prezentācijas jaunās vielas apguvei, darbu labošanai, atgriezeniskajai saiknei;
* visu vielu izņemt nevarēja;
* jaunais mācību saturs prasīja vairāk laika, lai izvērtētu, ko un kā apvienot, sakombinēt, ko varētu atstāt neapgūtu;
* vecāku pārlieku iesaistīšanās vai pilnīga norobežošanās;
* spējīgo bērnu mācību sasniegumu līmeņa pazemināšanās un vājo bērnu mācību līmeņa uzlabošanās;
* personīgo izdevumu palielināšanās - IKT iegāde, elektrības, interneta izdevumi;
* profesionālās izdegšanas sindromi;
* nenoteiktība, ļoti biežas normatīvo aktu izmaiņas.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.