1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
16-07-2024
Vārdadienas šodien: Estere, Hermīne

“Dots devējam atdodas” (18.12.2020.)

Teātris un politika. Vai tas vieno?

 Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īsteno projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizē, kā cilvēkos veidojas piederības izjūta, kādā veidā iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Intervijas ar publikāciju varoņiem palīdz popularizēt kultūras dzīves kolorītu, rast atbildes uz jautājumiem, kā iespējams saglabāt latviskās tradīcijas, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās. Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmei, vai ir skaidrs virziens, uz kuru ejam? Publikāciju sērija tuvojas noslēgumam, šis ir priekšpēdējais sagatavotais projekta darbs, bet beidzamais pie lasītājiem nonāks nākamā gada janvārī.

Viņas abas ir rīdzinieces, taču laiku pa laikam mēro ceļu uz Balvu pusi, lai satiktu sev tuvus vai kādreiz pazītus cilvēkus. Abas ir politiķes, sēdējušas Saeimas krēslos un ieņēmušas amatus. Saka, ka politika pieprasa arī aktiermeistarību, un ne velti viena no viņām bijusi teātra un kino aktrise. Abas simpātiskas un iznesīgas sievietes, kuru dzimtas saknes ir un paliks Ziemeļlatgalē. Laikraksts “Vaduguns” tikās ar bijušo zemkopības ministri, bijušo Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu un aktrisi, kādreizējo Daugavpils teātra direktori, vēlāk politiķi Inesi Laizāni.

Nav Latgale bārenīte, nu nav!

 

Esat dzimusi skolotāju ģimenē. Atskatoties pagātnē, ko teiktu - kādu pamatu dzīvei Jums devusi ģimene?
-Manā agrā bērnībā dzīvojām Puncuļevā, bijušajā Balvu rajonā (toreiz tas bija Kārsavas), piecu kilometru attālumā no Baltinavas. Mācījos Pilskalna skoliņā līdz 6.klasītei, mani vecāki tur strādāja par skolotājiem. Mamma mācīja vācu valodu un vēsturi, bet tētis bija direktors un arī matemātikas un fizikas skolotājs. Manas bērnības atmiņas saistās ar dziļiem laukiem, sadzīvi bez elektrības, visu, ko iemācīja vecāki, un arī zēnu sabiedrību. Apkaimē nebija mana vecuma meiteņu, bija tikai puikas, un ģimenē auga mans pāris gadus jaunākais brālis. Jau tad zināju, ka mana turpmākā izglītošanās noteikti saistīsies ar matemātiku, jo man tā ļoti patika, labi padevās, turklāt tētis to mācīja skolēniem. Uz skolu aizgāju sešos gados. Atminos, kā vecāki runāja par mani: ja meitenei skolā nepadosies, ņemsim viņu ārā un tad skolā ies pēc gada. Taču man viss padevās, biju teicamniece līdz pat 9.klasei. Izauga un izskolojās visi trīs mūsu ģimenes bērni. Brālis tagad ir aizsaulē, bet māsa dzīvo Rīgā un ir ārste.
Jūsu vārds saistās arī ar citu mūspuses skolu, jo esat Tilžas vidusskolas absolvente.
-60.gados vecākiem mājās bija nopietna saruna. Tētis bija atbraucis no kādas sanāksmes un stāstīja mammai, ka viņam liek stāties partijā, jo citādi biogrāfija nav tik laba, lai varētu strādāt par direktoru. Taču viņš partijā nestājās. Skolai nomainījās vadība, un vecāki nolēma, ka jāmaina dzīvesvieta. Tilžā bija atvērta jauna internātskola, un mēs pārcēlāmies uz turieni, kur es nodzīvoju sešus gadus, līdz pabeidzu vidusskolu. Vecāki turpināja strādāt Tilžas internātskolā līdz savai aiziešanai mūžībā. Šis dzīves periods bija gluži citādāks. Mājās parādījās elektrība, televizors, apkārt bija daudz bērnu, jau pusaudžu. Bet bija arī pārdzīvojumi tēva dēļ, kurš, būdams skolotājs un mācīdams matemātiku, pret mani bija daudz prasīgāks, salīdzinot ar klasesbiedriem. Par katru nieku man samazināja atzīmi, bet citiem lika pieciniekus par sliktāk izpildītiem mājas darbiem. Biju ļoti apvainota, bet tagad to atceros ar cieņu un mīlestību pret tēti. Vidusskolā mana mīļākā skolotāja bija stingrā matemātikas pasniedzēja Valērija Ločmele, kuru vēl pirms pāris gadiem satiku. Vidusskolu pabeidzām sešpadsmit absolventi, un atceros visus. Reizumis sazinos ar Jāni Krakopu, Tilžā joprojām dzīvo Ansis Sīviņš un Zigfrīds Zelčs, kurus arī pa retam satieku.
Vai Tilžas takās kaut kur nav jaušams arī Jūsu pirmās mīlestības stāsts?
-Mana pirmā mīlestība joprojām dzīvo bijušajā Balvu rajonā. Tās bija skaistas jūtas, kas radās 9.klasē. Bet mums nesanāca būt kopā, un es zinu atbildi, kāpēc. Protams, laiks ir darījis savu, bet šo cilvēku joprojām atceros, cienu, mēs arī sazināmies, aprunājamies.
Vai atceraties savu ierašanos ar helikopteru Tilžā, lai sveiktu 12.klases absolventus? Toreizējais skolas direktors nešaubījās, ka tas ir pasaules mēroga notikums, jo ieradusies premjerministre Jūsu personā.
-No manas puses sen bija solīts, ka ieradīšos šajā izlaidumā Tilžā. Bet tieši tajā dienā visiem trim Baltijas valstu premjeriem bija nolikta svarīga Eiropas līmeņa tikšanās. No rīta izlidoju uz Tallinu un, lai pēcpusdienā paspētu nokļūt arī Tilžā, nācās lidojumu turpināt. Skolas gados rakstīju dienasgrāmatu, ko tagad atradu un pārlasīju. Rakstītais ir par mīlestību, draudzenēm, ko jau tādā vecumā parasti raksta. Bet ir viena doma, kas dienasgrāmatā atkārtojas vairākkārt. Esmu rakstījusi: “Es gribu būt laba…” Šo vārdu būtība raksturo manu turpmākās dzīves redzējumu, ko esmu ieguvusi no vecākiem. Pēc vidusskolas man bija skaidrs mērķis studēt Latvijas Universitātē matemātiku. Tieši tur un nekur citur, par spīti pieaugušo runām, ko nu bērns no Latgales brauks uz Rīgu, varētu kaut kur tuvāk. Tāpēc arī Tilžas absolventiem toreiz izlaidumā teicu tos vārdus,- pasakiet sev paši, ko gribat sasniegt, un jūs noteikti to dzīvē izdarīsiet.
Vai virzība pa karjeras kāpnēm Jums bijusi mērķtiecīga izvēle?
-Tā gan nav bijis. Pēc dabas esmu pragmatiķe un man patīk konkrēti uzdevumi, kas jāizdara. Bet amati uzliek daudz ko tādu, kas arī ļoti nepatīk, kas vairāk atgādina izrādīšanos, piemēram, masu mediju uzmanība, intervijas un tamlīdzīgi. Biju pārsteigta, kad Valdis Dombrovskis mani uzaicināja kļūt par zemkopības ministri. Tolaik lielajā politikā nepiedalījos, un šis piedāvājums pārsteidza. Vēlāk uzzināju, ka zemnieku organizācijām piedāvāti četri uzvārdi zemkopības ministra postenim, un mana kandidatūra izvirzīta kā pirmā. Kļuvu par “Vienotības” virzītu un atbalstītu ministri.
Būt ministram nav viegli, tā ir liela atbildība. Vienā dienā apstiprina, bet otrā sabiedrība jau prasa: kāda ir tava darba stratēģija, mērķi un uzdevumi? Taču ir lietas, kas arī priecē. Izveidojām zemes fondu ar mērķi apsaimniekot katru lauksaimniecisko hektāru. Izstrādājām zemes kreditēšanas programmu, un tā joprojām darbojas. Nopietna bija cīņa par lauksaimniecības tiešajiem maksājumiem. Naudu vienmēr gribas vairāk, bet jāsaprot, ka Eiropā ir izveidota vēsturiskā maksājumu formula katrai dalībvalstij, kas Baltijas valstīm nav izdevīga. Lai iegūtu lielākus maksājumus mūsu lauksaimniekiem, tajā laikā (2011.- 2013.gados) tikos ar katras Eiropas Savienības valsts lauksaimniecības ministru. Tās sarunas bija ļoti sarežģītas. Lai no kopējā ES budžeta varētu iedot vairāk vienai valstij, bija jāatņem kādai citai. Un kuras valsts ministrs tad grib atdot citam? Atceros, kad par šo tēmu runāju, Spānijas ministrs man visu informāciju ar grafikiem no galda noslaucīja uz grīdas.
Esat visai bieži ciemojusies Balvu puses novados, tikusies ar lauku uzņēmējiem. Savukārt viņi braukuši uz Rīgu, saņēmuši godinājumu un pateicību par savu veikumu.
-Jūsu lielie lauksaimnieki patīkami pārsteidz. Prieks satikt un uzzināt jaunumus no Alda Ločmeļa par “Kotiņu” saimniecību. Atceros, viņš kādreiz stāstīja, ka sākuši saimniekot ar kādiem 16 hektāriem zemes, kā ar tēvu domājuši, ko darīt, kā saimniekot, lai dzīvē ietu uz priekšu. Tādos meklējumos un neatlaidībā arī slēpjas zemnieku saimniecības attīstības iespējas. Šodien Guntara Bartkeviča vadītā zemnieku saimniecība pierobežā Baltinavā ir Latgales un visas Latvijas lepnums. Prieks redzēt, kā Latgale ar gadiem ir attīstījusies un gājusi uz priekšu. Tur ir labāki lauki, nekā Lietuvas pusē. Man ir skaista fotogrāfija, kur Rēzeknes puses meitene uzdāvina ķiploku vainadziņu. Kaut kad mums tur bija notikusi saruna, kurā spriedām, ko varētu darīt, pie kā pieķerties cilvēki, dzīvojot laukos. Pēc pāris gadiem satiekoties, viņa atkal priecīga stāsta, ka izdomājusi audzēt ķiplokus un šī lieta ir aizgājusi. Protams, ne gluži visiem un ne visur laukos veicas. Iespējams, 90.gados, kad cilvēki atguva zemi, vajadzēja uzlikt arī hektāru skaita ierobežojumu. Tad varbūt lauku attīstība reģionos būtu notikusi daudz vienmērīgāk. Vēlāk to vairs nevarēja izdarīt. Bet ar simts hektāriem graudu audzētājs nevar izdzīvot, tad vajag vēl blakus nodarbošanos. Savukārt mazajiem zemniekiem tagad nekas cits neatliek, kā atrast savas nodarbošanās nišu.
Parunāsim vēl par latgalisko tēmu. Arī Jūsu laikā Saeimas komisija apsprieda Latgales attīstības programmu un runāja par ļoti konkrētiem jautājumiem. Par latgaliešu rakstu valodu un tās mācīšanu skolās, par norādēm latgaliski un tamlīdzīgi. Tur bija pamatīgas debates.
-Jā, Saeimas komisijā notika vairākas šai tēmai veltītas sēdes. Bet kāpēc šāda veida jautājumi būtu jāpaceļ līdz Saeimai, ja daudz ko varētu izlemt un izdarīt vietējās pašvaldības? Kādēļ tad neuzliek tās latgaliskās norādes? Un tad atklājās, ka uz vietas pagastos cilvēki paši nezina, kā tie vārdi norādēs latgaliski būtu rakstāmi. Ne jau viss jāpasaka no Rīgas. Baltinavas novadā šajā ziņā aktīvi darbojas Imants Slišāns. Man grūti spriest, cik daudz cilvēku Latgalē ikdienā runā latgaliski. Protams, valoda ir kultūrmantojuma svarīga sastāvdaļa, un tā ir bagātība tiem, kuri to prot un lieto. Taču negribētu visu uzspiest arī likuma vārdā. Man vispār nepatīk kontrolējoša rakstura iestādes un nodarbes. Cilvēkam ir jāsaprot un jādara pašam, nevis jāuzspiež ar varu. Varas uzspiešana asociējas ar padomju laikiem. Arī skolās vajag brīvu gribu. Ja vecāki vēlas, lai izsaka priekšlikumu, un skola palīdzēs organizēt latgaliešu valodas pulciņus.
Ar ko Jums personīgi asociējas latgaliskums?
-Balvu pusē man vairs nav radinieku, sen esmu prom no tās puses, taču tik un tā sevi izjūtu kā latgalieti. Nodreb sirds, kad braucu uz to pusi. Latgalē ir manas dzimtas saknes. Latgalē ir manu vecāku, vecvecāku atdusas vietas. Parasti braucam uz pāris dienām. Diezgan bieži braucam uz koncertiem Rēzeknes GORā, kur koncertē ērģelniece Iveta Apkalna. Starp citu, viņa ir mana radiniece, Ivetas vecvecāki ilgus gadus ir dzīvojuši Balvos. Nikolajs Volkovs ilgus gadus bija Balvu maizes kombināta direktors, bet mana tēva māsa Anna Lustika Balvu vidusskolā mācīja latviešu valodu un literatūru.
Lielie amati paliek Jūsu pagātnei. Uz 13. Saeimu vairs nekandidējāt...
-Atkārtošu politiķa, bijušā Ministru prezidenta Māra Kučinska vārdus, ka cilvēki, kuri ir bijuši premjeri, lielās slodzes dēļ pēc tam kādu laiku jūtas slimi. Ja kādam vairs nedeg acis, ja nav iedvesmas tam, ko viņš dara, nevajag iet un piedalīties politikā. Lielos amatos cilvēki izdeg, jo visapkārt dzird negācijas, ir problēmas, un dzīvot tādā atmosfērā no rīta līdz vakaram ir grūti. Nav tā, ka Saeimā ievēl tos sliktākos, bet arī tā ir sabiedrības spogulis. Svarīgi ir katram uzveikt naudaskāri, slavaskāri un citas kāres. Cilvēkam jābūt godīgam, bet ne visi var izturēt šos pārbaudījumus. Taču vairākums, manuprāt, cenšas to darīt. Politikā neizbēgami saskaras dažādu grupu intereses, kam līdzi nāk negācijas, un tā ir - visi apmierināti nekad nebūs. Turklāt ne visu var arī izskaidrot. Joprojām esmu pārliecināta, ka Citadeles bankas pārdošana 2014.gadā, zinot lietas apstākļus, bija labākais variants, bet sabiedrība to nepieņēma, daudzi domāja pavisam citādāk. Man personīgi ir svarīgi dzīvot ar pārliecību, ka biju godīga un izdarīju pareizi, lai arī tevi lamā.
Ko tagad darāt ikdienā?
-Dzīvoju sev un savai ģimenei. Rītos paguļu, vakaros reizēm, reti gan, noskatos televīzijas ziņas vai kādu filmu. Mans spēka avots ir tuvie cilvēki. Man ir divi dēli un seši mazbērni. Ir prieks, ka mēs ģimenē, arī ar māsas un brāļa ģimenēm, turamies kopā, mums ir ģimenes tradīcijas, kas atkārtojas gadu no gada. Kopā ar māsas Dainas un brāļa ģimenēm katru sestdienu braucam uz baseinu.
Darbojos biedrības “Latvijas formula 2050” valdē, arī Latvijas Universitātes Produktivitātes zinātniskā institūta konsultatīvajā ekspertu padomē. Tiekos ar cilvēkiem, kuri mani aicina uz sarunām. Dzīvoju Rīgas dzīvoklī, bet vecākajam dēlam ir māja, un man pie viņa Doles salā ir savs ārstniecības augu dārziņš, ko stādu un kopju. Mēģinu uzrakstīt arī atmiņas, ko atstāt savējiem. Ļoti žēl, ka neizrunājos ar vecvecākiem par daudzām dzimtas lietām, kas paliks tā arī nezināmas. Mana vedekla un māsas dēls tagad vāc un krāj dažādas mūsu dzimtas liecības, un viņus, arī mani, tas interesē.

Aktrises talants politiķes krēslā

 

Balviem Jūsu dzīvē ir īpaša vieta, lai arī vairs nav vecāku un bērnības mājas. Kas neizdzēšami no turienes nāk līdzi visam mūžam?
-Viss labais manī ir no vecākiem. Abi viņi bija ienācēji Balvos. Tētis tur uzcēla māju, apprecējās un sāka kopdzīvi ar manu mammu. Vecāku sen vairs nav, pagājis laiks, bet joprojām es jūtos kā bārene. Ticu saiknei ar saviem mīļajiem arī aizsaulē. Man ir prieks teikt, ka nāku no ļoti labas ģimenes. To es arī iedomājos, klausoties raidījumus par vardarbības tēmu ar psihologu padomiem, kā saprasties ar bērniem, kā rīkoties kādā konkrētā situācijā. Mani vecāki intuitīvi prata darīt, kā vajag, tāpēc manai bērnībai nav nevienas apmākušās dienas. Būdama jaunākā trīs bērnu ģimenē, vienmēr esmu lolota un lutināta. Līdz ar to arī Balvi manā atmiņā ir gaišā nokrāsā un bez bēdīgiem notikumiem. Balvos pabiju pirms aptuveni diviem gadiem, un parasti šie braucieni turp notiek kapusvētku laikā. Bijušajā mājā Balvos dzīvo citi. Mums svarīgākais bija, lai tur ienāktu un saimniekotu labi cilvēki. Pārdošanas sludinājumā ar prieku rakstīju, ka mūsu mājā draudzīgi dzīvojušas un saimniekojušas četras paaudzes. Ik reizi, esot Balvos, mēs nobraucam garām arī mūsu bijušajai dzīvesvietai. Manī valda sirdsmiers, jo, atvadoties no bērnības nama, atmiņā palika mīļš skats ar apdzīvotu lielo istabu, nevis tukšām sienām. Jā, Balvos nekā man vairs nav, ciešākā saikne joprojām ir ar Elitu, draudzeni kopš pirmās klases.
Vai kļūt par aktrisi bija mērķtiecīga izvēle?
-Dzīvē ļoti svarīgi ir skolotāji, kādus satiekam. Tas, ko darīja režisore Vaira Resne, ir būtiskākais manā izvēlē. Savu vēlmi kļūt par aktrisi pirmajai pateicu tieši viņai, kad mācījos 10.klasē. Tolaik aktieros neuzņēma katru gadu, un svarīgs bija arī vecums. Vaira man pateica vienu ļoti interesantu lietu, proti,- tad tev šogad jāpabeidz vidusskola! Un es pieņēmu lēmumu pabeigt divas klases vienā gadā. Protams, vecāki teica, ka tas nav iespējams. Tikos arī ar brāļiem, un visi kopā izdomājām manas tālākās rīcības plānu,- kam un kādus iesniegumus rakstīt, pie kā griezties. Tas bija 1987.gads, valstī sākās jau elastīgu pārmaiņu laiks. Laikam skola ar direktoru Silovu vadībā jutās nedaudz apmulsusi, nezināja, kā rīkoties, vai drīkst iebilst, un viņi piekrita man atļaut pamēģināt, lai redzētu, kas no tā iznāks. Jā, man nebija viegli, mācījos caurām naktīm, bet ar janvāri iesoļoju jau 11.klasē un vidusskolu pabeidzu 16 gados.
Man ir ļoti gaišas atmiņas par šo laiku. Kaut vai tikšanās uz ielas ar Aini Šaicānu vēl pirms iestājeksāmeniem, kurš ar tādu prieku jautāja: “Nu, vai tiki uzņemta?” Es taču nedrīkstēju pievilt līdzcilvēkus.
Esat strādājusi Daugavpils teātrī, bijušas lomas gan teātrī, gan arī filmās. Pēc tam atkal nāca pārmaiņu laiks...
-Mana Elīza piedzima 1996.gadā. Tas bija gads, kad latviešu trupa no Daugavpils teātra aizgāja. Bērna ienākšana palīdzēja uztvert to samērā viegli, jo man bija radušās jaunas rūpes. Pēc trim gadiem atgriezos atkal Daugavpilī, jo mans vērtību kritērijs bija strādāt ar jaunības neprātu un pašatdevi, neskatoties pulkstenī, kā tas notika tieši šajā teātrī. Lai gan drīz vien sapratu, ka otrreiz to izdarīt nav iespējams. Un tad 2001.gadā kļuvu par Daugavpils teātra direktori. Drīz vien sapratu, ka spēlēt uz skatuves un vienlaikus būt direktorei tomēr nav savienojamas lietas, un mana teātra aktrises karjera beidzās. Nākamie desmit gadi pagāja direktores amatā. Pēc tam kļuvu bezdarbniece un kopā ar ģimeni kādu laiku atpūtos, izbaudot ceļojumus pa Eiropu. Bet vasarā atkal strādāju. Un tad saņēmu aicinājumu startēt 10. Saeimas vēlēšanās.
Interesants pavērsiens – no aktieriem uz politiku. Vai bijāt kādā partijā?
-Nebiju nevienā partijā, taču mūsu ģimene kopā ar tēti vienmēr bijuši politiski aktīvi cilvēki un atbalstīja nacionālos spēkus. Akcentēt latvisko bija pašsaprotama lieta, īpaši jau dzīvojot Daugavpilī. Vēsturei paliks fakts, ka 10. Saeima bija īsā, jo prezidents Valdis Zatlers ierosināja to atlaist. Atceros, tajā dienā laukos stādījām kociņus. Prezidenta runu noklausījos vakarā un nejutos pat šokēta. Bet pēc tam darbojos vēl divās Saeimās.
Vai politikas lauciņā ir kas labs izdarīts?
-Esmu jau teikusi, ka tādu gandarījuma izjūtu, ko var rast teātrī pēc iestudēta darba, kad nāk skatītāji, sēž zālē, aiztur elpu un seko līdzi, politika noteikti nesniedz. Tieši šādas sajūtas man ļoti pietrūka Saeimas laikā. Varbūt kas līdzīgs bija pa mazam gabaliņam, pa mazam kriksītim. Taču politikā man bija interesanti. Saeimas darbs, ja to dara godprātīgi, ļoti mobilizē cilvēka prātu, jo tas ir nemitīgs treniņš smadzenēm. Minūšu laikā nākas pārslēgties no vienas tēmas uz citu, jāprot iemācīties tvert lietas plašumā. Tur katrs nāk un lobē kaut ko savu, bet deputātam tas audekls jāsaskata kopumā. Tas nav viegli un ne visiem pa spēkam. Man šis darbs lika ļoti daudz strādāt, iedziļināties un meklēt avotus, jo pašai nekad nav gribējies būt muļķei. Tas atkal nāk līdzi no ģimenes, kad bērnībā tētim palīdzēju remontēt automašīnu un man vajadzēja zināt, kādus pedāļus spiest, kādu instrumentu padot, ko viņš sauca, guļot zem mašīnas. Arī fizika bija starp mīļākajiem priekšmetiem, jo vienmēr gribējās saprast, kāpēc tas notiek tieši tā.
Vai Saeimas politiķi var būt draugi un savstarpēji atklāti cilvēki?
-Protams, tur var iegūt draugus. Man tāda ir Ināra Mūrniece, kura bija mana palīdze un ilgus gadus strādājām vienā komisijā. Ar viņu sazināmies joprojām. Protams, arī draugi ir atšķirīgi, ne visus pielīdzināsim tādiem, kuri ir īpaši, teiksim, bērnības draugiem. Reizēm sabiedrība brīnās, ka no tribīnes deputāti viens otru traki kritizē, bet pēc tam draudzīgi iet un iedzer kafiju. Tas ir normāli, jo deputāts izsaka savu viedokli, bet tas nav jāuztver personīgi.
Vai aktrises talants Jums ir noderējis kā politiķei?
-Un kā vēl noderējis! Pirmkārt, uzstājoties deputātu priekšā un runājot no Saeimas tribīnes. Kolēģi, īpaši tie, kuri nepiekrīt tavam viedoklim, neklausās un neslēpti to arī izrāda. Ja studentiem savulaik mācīju, ka visus cilvēkus var uzrunāt un vārdam ir spēks, tagad atzīstu, ka nē, tāda teorija ir aplama. Saeima pieklājīgi izturas, kad runā prezidents vai kāds ārzemju viesis, bet ne pret kolēģiem. Tāds ir tas kultūras līmenis! Citās valstīs, kur iedzīvotāji ir daudz emocionālāki nekā Latvijā, deputātu uzvedība izpaužas vēl trakāk. Otrkārt, lai neizrādītu briesmīgu izbrīnu, es kā aktrise protu sataisīt inteliģentu seju un būt pieklājīga. Noderēja arī mana uztrenētā atmiņa, ko biju ieguvusi teātrī.

 

Kas notiek ar normāliem cilvēkiem, kuri, nonākot politikā vai iekļūstot Saeimā, tik ļoti pārvēršas uzvedībā, attieksmē, manierēs un tamlīdzīgi?
-Ja man šo jautājumu uzdotu pirms pāris gadiem, es teiktu, ka tā tikai izskatās, nekas viņos nemainās, sabiedrībai tā šķiet. Vārdu sakot, atbildētu ļoti diplomātiski, ar noapaļotiem teikumiem. Bet pēdējos gados man pašai ir radies šis jautājums. Mana atbilde tāda, ka politiķu skatiens un darbība, nonākot Saeimā, klaji sašaurinās. Viņi nonāk savas konkrētās partijas ierobežojumā ar tās ideoloģiju, zem kuras paši ir parakstījušies. Nonāk arī koalīcijas ietvarā, kur arī jāievēro spēles noteikumi. Tā, dzīvojot dienu dienā un cīnoties par saviem jautājumiem, ir jāpiekāpjas arī citam politiskajam spēkam. Tās ir smalkas nianses, kas valda. No otras puses, politiķi apzinās, ka viņu teiktais var vērsties pret pašiem, izraujot no konteksta kādus vārdus vai teikumus un tiražējot tos masu medijos. Tādēļ politiķos nostrādā aizsargmehānisms un viņi izvēlas runāt pareizi - smuki apaļos teikumos, nepasakot neko, bet lai nevar piesieties.
Bet raksturīgas jau ir arī dažādās ‘kāres’. Ar negodīgumu naudas lietās taču nedrīkstētu samierināties.
-Protams, nedrīkst. Bet tāda ir cilvēka daba. Zinat, kas mums teātrī visbiežāk zuda? Ziepes no labierīcībām! Manuprāt, vaina slēpjas cilvēku domāšanā,- ja var, kāpēc nepaņemt? Un ar deputātiem ir līdzīgi. Vajadzētu būt sakārtotai un nepārprotamai likumdošanai, un tad nebūs vietas pārpratumiem, vēlmei negodīgi iedzīvoties un arī diskusijām par kompensācijām vai algas pielikumu.
Cilvēki mēdz teikt, ka arī dzīvē notiekošais starp cilvēkiem ir viens liels teātris. Piekrītat tādai atziņai?
-Nepiekrītu! Ja tā būtu, rastos daudz nepatiesību. Vismaz es dzīvē gribu būt īsta, tāda, kāda esmu. Raudu tad, kad uznāk raudiens, un smejos tad, kad to pati vēlos. Uz skatuves aktieris smejas vai raud tad, kad viņam tas jādara. Man žēl to manierīgo cilvēku, kuri arī dzīvē spēlē teātri. Bet ar aktieriem arī ir interesanti. Laikā, kad pati strādāju ar Marijas Stjuartes tēlu, braucām trolejbusā, es pagriezu galvu uz vīra pusi, un viņš man saka: “Tu neskaties uz mani kā valdniece Marija Stjuarte !” Tā jau ir, ka tēli, ko aktieris sevī iemieso, nekur nepazūd, kā rēgi tuvumā dzīvo.
Ar ko īpašāki, Jūsuprāt, ir Latgales puses cilvēki?
-Izceļamies ar viesmīlību, jo paraduši otru cienāt un dalīties, kas pašiem ir, varbūt tādēļ latgalieši ir daudz nabadzīgāki. Bet galvenais ir piederība. Arī pati jūtos bagāta ar šo piederību, jo mans tētis bija latgalietis, bet mamma nāca no Vidzemes. Manuprāt, Latgalei klupšanas akmens bija valoda, kas ilgus gadus bija mīcīta dubļos un nievāta. Nesaku, ka visiem vajadzētu runāt latgaliski, taču nevajag arī apsmiet šo lauzto izrunu. Mēs ģimenē runājām tikai latviski, bet latgaliskā piederība spilgti izpaudās, kad braucām pie krusttēva uz Īdeņu, no kurienes nāk arī mana vecmamma. Sabiedrībā latgaliešu valodu ļoti spēcināja un gaismā cēla mūziķi “Borowa MC” ar latgaļu tautasdziesmu par visskaistāko meitiņu, kas visiem ļoti iepatikās, un vēl arī tas populārais seriāls “Sirdsmīļā Monika”, kur no aktiera mutes bieži skanēja jaukais teiciens “Sauleite muna”. Tas nozīmē, ka ar vienkāršām, pozitīvām lietām vēlamo var panākt daudz ātrāk un iedarbīgāk, nekā tas, ko gadiem ilgi runā un spriež politiķi.
Ar ko nodarbojas Jūsu tuvākie cilvēki – vīrs un meita?
-Vīrs Harijs Petrockis ir režisors. Lasa arī lekcijas studentiem, raksta recenzijas par radio un televīzijas raidījumiem. Meita Elīza ir diplomēta juriste, strādā par advokāta palīdzi, un jurists ir arī viņas topošais vīrs. Meita ir izaugusi teātrī, viņai ļoti patīk skatīties izrādes.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

“Dots devējam atdodas” (11.12.2020.)

Viens likums, viena taisnība visiem

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Latvijas jurisprudences virsotnēs

 

EDGARS PASTARS
DZIMIS: 1981.gada 2.jūlijā Gulbenē, turpmākos gadus (līdz 1999.gadam) pavadījis Balvos.
IZGLĪTĪBA: Balvu 1.vidusskola (tagadējā Balvu Valsts ģimnāzija – absolvēta 1999.gadā), Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte (tiesību zinātņu maģistra grāds – iegūts 2006.gadā).
STRĀDĀ: juridiskais padomnieks Latvijas Finanšu nozares asociācijā (sabiedriska organizācija, kas pārstāv Latvijas finanšu nozari nacionālajā un starptautiskajā līmenī), zvērināts advokāts.
DZĪVES MOTO: “Neseko pūlim, bet lai pūlis seko Tev, un, ja tādēļ ej cauri ellei, turpini!”

 

Edgars Pastars ir viens no atzītākajiem valsts tiesību ekspertiem Latvijā. Specializācijas jomas ir dažādas un dažkārt arī pavisam nejuridiskas disciplīnas, bet galvenā no tām ir konstitucionālās tiesības. Papildus tai labi pārzina gan vides un darba tiesības, gan arī banku darbības jomu. Zināmā mērā hobijs ir valsts simbolu tiesiskā aizsardzība. Piedalījies arī virknē tiesvedību, tajā skaitā pārstāvot valdību Rail Baltica projektā. Savā profesionālajā darbībā pildījis juridiskā padomnieka pienākumus Latvijas Republikas Saeimas Juridiskajā birojā, bijis arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa un valsts kontrolieres Elitas Krūmiņas juridiskais padomnieks. 2015.gada septembrī apstiprināts par Valsts Heraldikas komisijas locekli. Tāpat praktizē vienā no lielākajiem Baltijas reģiona zvērinātu advokātu birojiem “COBALT”, kas vairākos pētījumos un apskatos saņēmis augstākos novērtējumus dažādās prakses jomās. No nākamā gada pievērst uzmanību savai advokāta praksei plāno vairāk, kas, saistībā ar darbu finanšu nozarē, nedaudz atstāta novārtā. Turklāt E.Pastars piedalījies ne tikai vairāku būtisku likumu vai to grozījumu izstrādē un pieņemšanā, bet ir arī vairāku nozīmīgu grāmatu un pētījumu autors un līdzautors.

Augstu vērtē Balvos saņemto izglītību
Ņemot vērā, ka ikdienas darba gaitas prasa savu, E.Pastaram ļoti bieži ciemoties Balvu pilsētā nesanāk. Tomēr trīs līdz četras reizes gadā vai dažkārt pat vairāk pieredzējušais jurists izbrīvē, lai mērotu ceļu uz dzimto pusi un apciemotu vecākus. Tikmēr pavadītie bērnības un skolas gadi Balvos E.Pastaram prātā allaž paliks ar pozitīvām atmiņām – gan ar pilsētvidi kopumā, gan arī ar izglītības sistēmu. Bijušais balvenietis uzsver, ka visaugstāk novērtē vidusskolas gados iegūtās zināšanas programmēšanā un visā pārējā, kas saistīts ar datorzinībām, kā arī cieņu un mīlestību pret vēsturi un politiku. Tas E.Pastaram ļoti lieti noder arī pašreizējā profesionālajā darbībā, palīdzot loģiskā likumu tekstu veidošanā un plašāka konteksta saprašanā. Turklāt topošais jurists aktīvi un ar panākumiem darbojās arī skolēnu pašpārvaldē (bija arī tās prezidents), tajā skaitā iesaistoties vairāku skolu pašpārvalžu darbības koordinēšanā.
E.Pastara favorītu pulciņā allaž bijusi arī vēstures zinātne. Izlasītas daudzas vēstures grāmatas un, kā viņš pats ar smaidu sejā un sev raksturīgo humoru atzīst, nosaukt Polijas - Lietuvas kopvalsts trīs dalīšanas gadskaitļus grūtības nesagādā. Savukārt pastiprinātā interese par informācijas tehnoloģijām, kā arī sakarā ar pieejamo valsts budžeta finansējumu studijām, bija iemesli, kādēļ E.Pastars sākotnēji izvēlējās studēt Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Datorvadības, elektronikas un enerģētikas studiju departamentā. Tomēr interese par jurisprudenci guva virsroku. Tāpat, ņemot vērā, ka, lai turpinātu studēt RTU un nākotnē šajā sfērā gūtu visaugstākos profesionālos sasniegumus, nepieciešamas ļoti labas matemātikas zināšanas, E.Pastars nolēma atkārtoti iestāties Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, līdz 2006.gadā ieguva maģistra grādu tiesību zinātnēs. Ar ko rezultējies šāds atzītā jurista lēmums, šobrīd var novērtēt ikviens Latvijas iedzīvotājs un ne tikai. Savukārt pats E.Pastars spriež, ka cilvēki, kuri dzīvo ārpus Rīgas, nereti sevi mēdz nolikt zemākā plauktiņā, apšaubot savas iespējas gūt panākumus lielākā mērogā. Jurists uzskata, ka šāda domāšana ir nevietā. Neveidojot sevī mākslīgu nepilnvērtības kompleksu, bet, ieguldot laiku un cītīgu darbu, vienkārši ejot uz priekšu, sevi labi pierādīt var arī ikviens jebkurā reģionā dzīvojošais. Lielisks piemērs ir pats E.Pastars, kurš, vienkāršiem vārdiem runājot, no mazpilsētas zēna kļuvis par augsti kvalificētu tiesību ekspertu un jau šobrīd sasniedzis augstākās virsotnes Latvijas jurisprudences lauciņā, turpinot pilnveidot zināšanu un pieredzes bagāžu.

Svarīga lieta Eiropas Savienības tiesā
Kāpēc tieši konstitucionālās tiesības, nevis, piemēram, kļūšana par notāru vai tiesnesi? E.Pastars stāsta, ka kāds burvību jurista darbā rod, rakstot dokumentus, tikmēr cits kā zivs ūdenī jūtas tiesu runās. Personīgi E.Pastaram interesē vairākas tiesību nozares, ne tikai konstitucionālās tiesības. Tajā skaitā bijusi arī veiksmīga profesionālā darbība krimināllietās, lai gan tā nav sfēra, ko pieredzes bagātais jurists vēlētos darīt. 2004.gadā E.Pastars aktīvi iesaistījās arī sabiedriskajā darbā vides jomā, konsultējot un atbalstot nevalstiskās organizācijas, kas aizstāvēja iedzīvotāju intereses būvniecības procesā. Tā 2004.gadā E.Pastars vairākos tiesu procesos aizstāvēja kādu cilvēku, tiesvedībai tiekot atspoguļotai arī medijos, tajā skaitā skandalozā nokrāsā. Rezultātā šis process noslēdzās ar iedzīvotāju uzvaru pār būvfirmu un iezīmēja pagriezienu šo divu pušu attiecībās. Savukārt ņemot vērā, ka šobrīd E.Pastars strādā Finanšu nozares asociācijā, uz laiku ir apturēta viņa kā zvērināta advokāta darbība. Līdz ar to E.Pastara darba kārtībā nedrīkst būt aktīvu tiesvedību, izņemot piedalīšanās tiesvedībās kā ekspertam. Tikmēr kāda no lietām, kuru jurists uzsāka vēl pirms advokāta darbības pārtraukšanas, bet tai seko līdzi joprojām, atrodas Eiropas Savienības (ES) tiesā. Par tās nozīmīgumu liecina fakts, ka tā var rezultēties ar izmaiņām visā ES. “Runa ir par ārstniecības pakalpojumu pieejamību un tiesības uz šiem pakalpojumiem tiem ES pilsoņiem, kuri pārceļas dzīvot uz citu ES dalībvalsti, bet, piemēram, viņiem nav darba, bet konkrētajā ES dalībvalstī ir ģimene. Nākamajā gadā gaidām tiesas spriedumu ES līmenī, kas pozitīva rezultāta gadījumā sev līdzi nesīs izmaiņas ne tikai Latvijā,” stāsta E.Pastars.
Jāpiebilst, ka laikā, kad bijušais balvenietis pildīja juridiskā padomnieka pienākumus Saeimas Juridiskajā birojā, viņš nodrošināja Saeimas pārstāvību Satversmes tiesā. Kad E.Pastars darbu valsts pārvaldē pameta, pieredzes bagātais jurists kādā no intervijām atzina, ka nu viņa sirdsapziņa ir mierīgāka, jo pārstāvēt biznesu pret valsti ir morāli vieglāk, nekā valsts vārdā cīnīties pret pensionāriem. Jautāts, vai, strādājot valsts maizē, bieži nācās saskarties ar tamlīdzīgām pretrunīgām sajūtām, E.Pastars atzīst, ka nē. Tomēr viņš neslēpj, ka bija lietas, kad nācās saprast – mums (valstij) absolūti nav taisnība, bet, aizstāvot savu viedokli, ir jāizdomā vismaz kaut kāda versija. “Vairāk par pretrunīgām sajūtām varēja runāt gadījumos, kad bija jāaizstāv valsts pret sabiedrības mazaizsargātajām grupām. Tomēr tas ir jurista darbs, un atsevišķās reizēs ar to jārēķinās,” uzsver E.Pastars.

Nekļūt par dārzeni, kuru apēd vai izmet
Lai arī E.Pastars ir viens no atzītākajiem konstitucionālo tiesību ekspertiem Latvijā, viņš neslēpj, - šīs zināšanas noder vienmēr, bet pēdējo gadu laikā ar to iztiku dzīvei nepelna. Šobrīd E.Pastars ir juridiskais padomnieks Latvijas Finanšu nozares asociācijā, kur konstitucionālo tiesību zināšanas nav prioritāte. Savukārt līdz tam pieredzējušais jurists, kā minēts, strādāja Saeimas Juridiskajā birojā un pildīja arī vairāku augstu valsts amatpersonu juridiskā padomnieka pienākumus. Piemēram, no 2015.gada sākuma E.Pastars strādāja par valsts kontrolieres Elita Krūmiņas juridisko padomnieku, lai ieviestu projektu par Valsts kontroles pilnvaru paplašināšanu – piedzīt zaudējumus no amatpersonām, kas izšķērdējušas finanšu līdzekļus. Projekts tika pabeigts un nodots Saeimai, kā rezultātā sadarbība ar Valsts kontroli tika pabeigta. Savukārt jautāts, kādēļ pameta Valsts prezidenta komandu vēl pirms viņa pilnvaru termiņa beigām, E.Pastars atzīst, ka tas bija tīri egoistisks lēmums. “Darbs Valsts prezidenta kancelejā bija lielisks un ar ļoti labiem apstākļiem. Tomēr gluži vienkārši neredzēju iespēju, ka šajā amatā varu turpināt pilnveidoties. Iespējams, kādam tas šķiet jurista top darbs, bet ar jurisprudenci tam ir mazs sakars. Allaž esmu centies sevi iemest jaunā izaicinājumā ar domu, vai man tas būs pa spēkam? Nevēlos sēdēt vienā vietā un tur justies ļoti ērti. Teiksim tā – par juridisko dārzeni var kļūt ļoti ātri, kad tevi vai nu apēd, vai arī izmet ārā. Tāds bija arī stāsts par darbu Valsts prezidenta komandā – labi kolēģi un darbs, bet maza iespēja profesionāli augt. Jebkurā gadījumā esmu gandarīts, ka izpildīju savus galvenos mērķus. Visvairāk priecīgs un joprojām lepns esmu par to, ka izdevās panākt katoļu baznīcas tiesiskā statusa sakārtošanu Latvijā, kur valdīja haoss vairāk nekā desmit gadus. Secinot varu teikt, ka ambīciju ziņā profesionāli interesantāks darbs bija Valsts prezidenta kancelejā, bet juridiskā ziņā lielāks pienesums, protams, ir darbs Valsts kontrolē,” stāsta E.Pastars.
Jautāts, vai, strādājot valsts sektorā, kādreiz uz savas ādas ir izjutis politiķu spiedienu, E.Pastars ar smaidu sejā atzīst, ka tā bija normāla ikdienas sastāvdaļa. Tādēļ allaž bija svarīgi novilkt stingru un precīzu robežu, norādot, ka to pārkāpt nevajag. “Bijuši dažādi notikumi. Nācies pateikt arī šādi: “Paldies, es dodos prom no tikšanās, citādi mūsu sarunas būs jāturpina citur!” Protams, strādājot valsts pārvaldē, juristam var būt savas politiskās simpātijas, bet jāievēro politiskā neitralitāte un nedrīkst būt saistītam ne ar vienu politisko partiju. Tas ir pilnīgi skaidrs. Iespējams, kādam juristam šķiet, ka, esot pietuvinātam politiskajai partijai, viņš ātrāk uzskries pa karjeras kāpnēm, tomēr tas ir īstermiņa pasākums bez ilglaicīgām perspektīvām,” pārliecināts E.Pastars.

Līdzautors visaptverošām mācību grāmatām
Viens no nozīmīgākajiem E.Pastara darbiem, kas tapis sadarbībā ar Jāni Plepu un Ilzi Plakani, ir profesora Aivara Endziņa vadībā 2004.gadā izdotā visaptverošā mācību grāmata “Konstitucionālās tiesības” (732 lappuses), kas ir pirmā šāda grāmata kopš tālā 1933.gada, un tapa vēl brīdī, kad E.Pastars studēja Juridiskās fakultātes 3.kursā. Savukārt 2014.gadā izdots otrs papildināts un pārstrādāts izdevums ar tādu pašu nosaukumu (448 lappuses), lielākoties uzmanību veltot Latvijas konstitucionālo tiesību praksei un vispārējās valsts zinātnes atziņu pienācīgai piemērošanai mūsu konstitucionālajā iekārtā. Paši autori uz otro grāmatu raugās vairāk kā uz “Konstitucionālo tiesību” otro daļu, nevis kā uz darbu, kas pilnībā aizvieto pirmo izdevumu. Savukārt nākamajā gadā plānots izdot jau “Konstitucionālo tiesību” trešo daļu, jo, kā atzīst E.Pastars, laiks rit uz priekšu, ir jāatsvaidzina aktualitāte, arī kvalitātes latiņa jāceļ augšup. Svarīgi arī uzsvērt, ka visas šīs grāmatas nepieciešamas katram praktiķim, kurš darbojas konstitucionālo tiesību jomā, un ikvienam studentam, kurš apgūst Latvijas tiesības. Tās arī tiek plaši izmantotas - ne tikai izstrādājot bakalaura, maģistra un citus studiju darbus, bet arī tiesu nolēmumu atsaucēs. Turklāt jāpiebilst, ka pirmās grāmatas rakstīšanas laikā E.Pastars bija tikai 23 gadus jauns. “Jāatzīst, sākot darbu pie pirmās grāmatas, bija jābūt lielai drosmei. Divu gadu laikā četras dienas nedēļā viss bija pakārtots tikai un vienīgi grāmatas veidošanai. Turklāt tolaik jau nebija tik ļoti pieejami portatīvie datori. Labi, ja kādam mājās bija stacionārais dators… Vienkārši runājot – tas bija diezgan nežēlīgs darbs un milzīgas pūles. Ne vienmēr svarīgs ir talants, bet gan tas, cik liels darbs tiek ieguldīts,” atskatoties uz pirmās grāmatas tapšanas laiku, atceras E.Pastars.
Viņš piebilst, ka visā, kas attiecas uz likumdošanu, allaž būs pie kā piestrādāt un ko sakārtot. “Tas ir darbs, kas nekad nebeidzas. To var salīdzināt ar izmētātu lapu kaudzi, kuru vajadzētu sagrābt vienkopus kaudzītē, bet, ļoti iespējams, nav resursu vai vēlmes to darīt. Tomēr galvenā problēma nav tajā, cik labi likums uzrakstīts, bet gan tajā, ar cik lielu nihilismu mēs pieejam to neievērošanā,” uzsver E.Pastars. Savukārt jautāts, vai šobrīd saredz, ka ar savām jurista zināšanām var vēl sniegt pienesumu valstij, E.Pastars atzīst, ka ik pa laikam bijuši piedāvājumi un idejas gan no viņa, gan arī no valsts puses. “Atsevišķos gadījumos piedāvājumus noraidīju pats, citos – valsts nespēja būt pietiekami organizēta, lai izteiktu sakarīgu piedāvājumu. Tomēr nekad nevēlos teikt ‘nekad’. Ļoti iespējams, kādudien mūsu sadarbība atkal var būt abpusēji lietderīga. Kas attiecas uz savas atpazīstamības pārvēršanu politiskajā kapitālā un startēšanu vēlēšanās, allaž esmu teicis: “Nē!” Šobrīd neredzu, ka, esot politikā, varu dot vairāk, nekā ārpus tās. Vēl nejūtos piederīgs politiskajai videi. Vienreiz mani arī uzrunāja ar vārdiem: “Nāc politikā! Alga nav liela, bet mēs Tev kaut kā piemaksāsim!” Nodomāju, kas tad tā par jauno politiku? Turklāt uzskatu, ka politika ir vienvirziena biļete, un vēl nejūtos tik vecs, lai šādu biļeti iegādātos!” atklāj E.Pastars.

Klases audzinātājas atmiņas

Mūsu sētas zēni. Ar šādiem vārdiem varētu sākt manas atmiņas. 1991.gada 1.septembrī saņēmu jauno 5.c klasi un ieraudzīju četras pazīstamas sejas – Edgaru, Valdi un Māri, ar kuriem, kā mēdzu teikt, dzīvojām vienās daudzdzīvokļu mājas trepēs, un arī Sandi, kura dzīvoklis atradās blakus ieejā. Nē, pedagoģiskās sēdes kāpņu telpā nenotika, bet parunāties jau sanāca. Pat Edgara vecmāmiņa vēlējās uzzināt, kā sokas mazdēlam. Savukārt zēni dažkārt uzticēja savus noslēpumus, piemēram, par kaķēniem, kurus viņi slepus baroja pagalmā, un kurš dzīvnieks patīk vislabāk no ceļojošā zoodārza, kas tobrīd atradās mūsu mājas priekšā, kur, to apmeklējot, satiku vai visus audzēkņus. Arī visa klase bija īpaša – astoņas mierīgas, atsaucīgas meitenes un 14 zēni – lielākā daļa skaļi, kustīgi un atraktīvi, bet arī izdarīgi un labestīgi, atbalstot manus ierosinājumus un ieteikumus. To pašu varu teikt par viņu vecākiem, kuri rūpējās par saviem bērniem un atbalstīja skolas prasības – bērni bija mīlēti un talantīgi. Savukārt Edgars bija centīgs un nopietns, mācījās uz ‘labi’ un ‘teicami’. Un tāds viņš bija ne tikai savā kolektīvā, kurā visi bija ar ambīcijām būt labākajiem sportā, mūzikā un, ko tur slēpt, arī palaidnībās! Edgars labprāt devās pārgājienos un ekskursijās, kuras parasti rīkojām rudeņos un pavasaros. Ikvienam patika arī brauciens uz Latvijas Televīziju, kur visi vēlējās nofotografēties diktora krēslā. Savukārt tagad priecājos par katru reizi, kad redzu Edgaru uzstājamies televīzijā, tad visiem saku: “Viņš ir mūsējais!” Arī Edgars savu skolu nav aizmirsis – ir viens no tās sponsoriem, skolas izcilniekiem - stipendiātiem. Tiesa, pa šiem gadiem skola ir mainījusies, no Balvu 1.vidusskolas pārtopot par Balvu Valsts ģimnāziju. Bet arī laikā, kad visi šajā rakstā minētie cilvēki piedzīvoja skolas gadus, bija daudz pārmaiņu. Piemēram, 9.klasē mūs apvienoja ar sadalīto ‘a’ klasi un kļuvām par 9.a klasi, kurā bija pat 34 skolēni. Tas bija smags laiks gan man, gan, domāju, arī skolēniem, bet arī šis laiks noslēdzās,  turklāt veiksmīgi – ar apliecību par pamatizglītības iegūšanu un izvēli, kur turpmāk mācīties. Vidusskolā bija divas izvēles – humanitārais vai eksaktais novirziens. Edgars izvēlējās matemātikas novirzienu, padziļināti mācoties fiziku. Ņemot vērā, ka biju eksakto mācību priekšmetu skolotāja, mana sadarbība ar Edgaru turpinājās – tobrīd jau 10.b klasē. Priecājos par katru savu skolēnu, kurš turpināja mācības skolā un izvēlējās matemātikas novirzienu, lai gan tolaik topā bija angļu valoda, un manai kolēģei – angļu valodas skolotājai - piekrišana bija lielāka. Toreiz populārs bija arī basketbols (NBA Ziemeļamerikā), ASV televīzijas seriāls “Glābējzvans” un viss cits angliskais, bet man gribējās, lai bērni neskrien pāri latviskajam. Lai vai kā, 10.b klase bija jau cita - ar daudziem jaunpienācējiem. Tikmēr par Edgaru var teikt, ka viņš prata veidot pats sevi. Viņš arī labi saprata un privāti mācījās datorzinības – šajā mācību priekšmetā viņš bija priekšā visiem! Edgaram izcilas sekmes bija arī vēsturē, ģeogrāfijā un biznesa ekonomiskajos pamatos. Savukārt vislabāk Edgars jutās, kad tika ievēlēts skolas domē un kļuva par skolēnu pašpārvaldes prezidentu. Un tad Edgars no skolēna, ar kuru starpbrīžos risinājām uzdevumus pie tāfeles, ja bija kas neskaidrs, starpbrīžos steidza kārtot lietas skolēnu pašpārvaldē. Edgars arī ļoti daudz izdarīja – palīdzēja izveidot un uzrakstīt pašpārvaldes reglamentu, kopā ar datorspeciālistiem panāca jauna informātikas kabineta izveidošanu un arī uzņēma ārzemju delegācijas, lieliski runājot un tulkojot no angļu valodas, tādējādi visus pārsteidzot. Tolaik sadarbojāmies ar Lieksas skolu Somijā, kur Edgars ciemojās arī kā delegācijas vadītājs. Laiks gan skrēja vēja spārniem, un kopīgi aizvadījām arī Žetonu vakaru un izlaidumu. Tas viss bija skaisti un vienlaikus arī skumji, kā jau  tādās reizēs mēdz būt. Tad Edgars devās studēt un pārcēlās uz dzīvi Rīgā, un tagad es viņu televīzijā redzu krietni biežāk, nekā savas daudzdzīvokļu mājas trepēs... (Lucija Boldāne, Edgara Pastara klases audzinātāja no 5. līdz 12.klasei)

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

“Viens pats mājās” (04.12.2020.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

Katrā vietā vajag savu trako

Nav noslēpums, ka gandrīz katrā ciemā ir savs trakais šī vārda labā nozīmē, kurš aktivizē sabiedrību. Tādi ir arī mūspusē. Piemēram, Ēvalds Vancāns, kurš, nelielajā pierobežas pilsētā Viļakā izveidojis šautuvi un ar lieliskiem panākumiem trenē jaunos sportistus. Vai, piemēram, Pēteris Vancāns, kurš Šķilbēnu pagasta dabas parkā “Balkanu kalni” ierīkojis un uztur apgaismotu slēpošanas trasi. Savukārt Kubulu pagastā - Maija dziedājumu mekā -  sievas ābeļziedu mēnesī ar dziesmām slavina Dievu ne tikai reizi pa reizei, bet katru dienu. Kas liek šiem cilvēkiem, nežēlojot laiku un spēkus, pārvarot šķietami nepārvaramus šķēršļus, darboties sabiedrības labā? Vai iesākto turpinās arī nākamās paaudzes jeb viņu veikums pamazām ieslīgs aizmirstībā?

Neprot neko darīt pa pusei

 

Šķilbēnietis Pēteris Vancāns smej, ka viņu patiešām reizēm sauc par ‘trako’. Ja kāds viņu nepazīst, tad jautā: “Ā, tas ir tas trakais slēpotājs?!”
Dzimis un audzis Šķilbēnu pagastā, izmācījies Balkanu sākumskolā, vēlāk Viduču pamatskolā un Rekavas vidusskolā, Pēteris nolēma iestāties toreizējā Latvijas valsts Fiziskās kultūras institūtā. Lai īstenotu šo sapni, konkursā pietrūka puspunkta, un pēc neilga laika Pēteri iesauca dienestā uz diviem gadiem. Atgriezies dzimtajā pagastā, 1975.gada decembrī viņš sāka strādāt par sporta metodiķi padomju saimniecībā “Šķilbēni”, bet 1976.gadā nolēma, ka izglītību iespējams iegūt arī neklātienē. Jau 1978.gadā topošais sporta pedagogs sāka mācīt bērniem fizkultūru Viduču pamatskolā, vienlaikus turpinot studēt. Taču liktenis pagriezās tā, ka 1981.gadā viņu otrreiz iesauca armijā, šoreiz virsnieku apmācībās. Izdarīgo latvieti mēģināja pierunāt palikt dienestā, piešķirot pat dzīvokli, jo viņš tolaik jau bija divu bērnu tēvs. Tomēr Pēteris nepiekrita, jo ļoti gribēja atgriezties mājās. Būdams Šķilbēnu patriots, savulaik viņš atteicies arī no amata rajona komjaunatnes komitejā un pat tagad, ciemojoties pie dēla Pierīgā, sapņo par to, kā drīzāk atgriezties mājās.
Pēc armijas un pusotra gada skolotāja darbā Pēteri iecēla Šķilbēnu vidusskolas direktora amatā, kur viņš sabija 31 gadu, kopā ar audzēkņiem nosvinot 30 izlaidumus. Pēteris stāsta, ka sākumā nav piekritis šim paaugstinājumam, bet, aprunājies ar tuviniekiem un kolēģiem, nolēmis riskēt. Vadot mācību iestādi, viņš centās būt taisnīgs - konflikta gadījumā uzklausīt gan skolotāju, gan bērnu. Ja juta, ka skolēnam taisnība, nostājās viņa, nevis pedagoga pusē. Bijušie audzēkņi joprojām ar labu vārdu atceras savu direktoru. Būdams stiprā dzimuma pārstāvis, Pēteris sevišķi veiksmīgi tika galā ar nepaklausīgiem puikām, turklāt izmantojot tikai pārliecināšanas spēku.
Šo gadu laikā nereti bijuši brīži, kad viņš vēlējās aiziet no amata, tomēr vienmēr atturēja nepabeigtās ieceres. Sevišķi viena – uzbūvēt Rekovā sporta zāli. “15 gadus skolā nebija sporta zāles. Vingrojām gan skolas koridoros, gan laukā,” atceras bijušais direktors. 1996.gadā pēc dažādām peripetijām viņam beidzot izdevās piepildīt sapni.
Par to, kā tapa Rekovas sporta halle, Pēterim ir īpašs stāsts. Kad viss jau bijis gatavs, lai uzsāktu sporta zāles būvniecību – gāzbetona bloki savesti un pēc nedēļas ieplānota pamatu rakšana, negaidot tai paredzētos līdzekļus un materiālus novirzīja tagadējās Valsts Ieņēmumu dienesta ēkas celtniecībai Balvos. Viss sagriezās ar kājām gaisā uz vairākiem gadiem. “Tikai sākot īstenot Latgales programmu, ko vadīja deputāte Antra Rugāte, skolai piešķīra naudu elementārās militārās apmācības laukuma izveidei. Kad nākamajā kārtā, deviņdesmito gadu sākumā, mums piešķīra 10 tūkstošus, lai Rekavas vidusskolā sadalītu latviešu un krievu plūsmas, braucu pie Balvu rajona izglītības pārvaldes vadītāja Augusta Voikas un teicu, ka pēc pieciem gadiem to visu nevajadzēs, jo krievu tautības klašu vairs nebūs. Augusta Voikas lēmums bija ļoti nozīmīgs un reizē atbildīgs, jo arī viņš riskēja, lai par šo naudu sāktu sporta zāles būvniecību,” to, kā ar pārliecināšanas spēku izdevās novirzīt līdzekļus iecerētajam mērķim, atceras bijušais skolas direktors.
Bija jārīkojas ātri. Pēteris stāsta: “Uzzināju, kur metina angārus, aizbraucu uz Smilteni. Tur uzreiz piedāvāja gatavu karkasu. Tolaik pie Balvu peldbaseina, kas vēl nebija uzbūvēts, stāvēja jumta skārds. Ar Augusta atļauju izmantojām to mūsu zāles sienām. Ko varējām par 10 tūkstošiem, to izdarījām. Kad atbrauca Antra Rugāte un jautāja, kā sokas ar krievu un latviešu plūsmu dalīšanu, atzināmies, ko esam izdarījuši. Viņa bija šausmās. Domāju: “Nu ko, atlaidīs no darba. Nav liela problēma.” Visu gadu mūs nelaida tuvumā ne pie kā. Bet vajadzēja vēl 10 tūkstošus, lai halli pabeigtu. Kad Antra Rugāte atkal atbrauca, norādījām, ka atstāt nepabeigtu objektu arī nav labi, un mums piešķīra vēl 10 tūkstošus. Balvu rajona Ceļu daļas toreizējā priekšniece Līga Vancāne piemeta atlikušos 850 toreizējo naudas vienību, lai noasfaltētu laukumu. Kopumā mums šī sporta zāle izmaksāja 22 tūkstošus. Cēlām bez projekta, ar bezdarbnieku palīdzību, jo nekāda celtnieku firma tur nestrādāja, kā tas notiek tagad. Liels paldies būvuzņēmējam Vilim Pužulim, kurš konsultēja un koordinēja celtniecības darbu gaitu. Vēlāk, kad uztaisīja projektu, izrādījās, ka zālei būtu bijis jāizmaksā 45 tūkstošus. Bet tajos juku laikos bija tā – jums ir ķieģeļi, mums ir nauda. Pamatojoties uz darījumu apliecinošu aktu, varējām lētāk iegādāties būvmateriālus. Sporta halli nodeva vien 2012.gadā, kad jau sen bija izveidojies Viļakas novads. Ja to sporta zāli vajadzētu celt tagad, nekas no tā nesanāktu.”
No visiem sporta veidiem Pēterim vistuvākā ir slēpošana. Ar to viņš aizrāvās bērnībā, vajadzības spiests, jo līdz skolai bija jāmēro četri kilometri. Sācis ar radinieka izgatavotajām koka slēpēm, kas pārsietas ar striķīti, kur iemaukt zābaku, pēc pāris gadiem Pēteris jau blieza no Balkanu kalnu tramplīniem tā, ka vējš svilpoja gar ausīm.
Rekavas vidusskolā šis sporta veids vienmēr bijis labā līmenī, apgalvo slēpošanas entuziasts: “Kaut arī mani sporta skolotāji Elmārs Plešs un Zigis Kokorevičs paši nebija slēpotāji, viņi bija tādi cilvēki, kurus negribēju pievilt. Ja skolotāji man teica,- bliez, tad arī bliezu.” Jaunībā Pēterim bijis pat gadījums, kad sacensībās, paņēmis pārāk lielu tempu, pēc 15 kilometru slēpojuma knapi ticis līdz finišam un saļimis. “Nepratu neko darīt pa pusei. Arī tagad – ja daru, tad daru, bet, ja guļu, tad guļu,” apgalvo sportists.
Pēteris arī pats ir lielisks slēpošanas treneris – viņa audzēkņi bija pirmie bijušajā Balvu rajonā, kas nopelnīja zelta godalgas, pēc tam nāca vēl divi sudrabi un bronza. Taču tagad jauniešu attieksme pret sportu ir mainījusies, un daudzi sāk padoties pie pirmajām grūtībām, uzskata pieredzējušais pedagogs. Kamēr veselība turas, Pēteris turpina trenēt, bet kā būs tālāk, viņš neņemas teikt.
Pēteris stāsta, ka padomju gados slēpošanas treniņi notikuši pie Rekavas vidusskolas, bet pēc neatkarības atgūšanas, kad šīs zemes kļuva par privātajām, nācās meklēt jaunus risinājumus: “Slēpošanas trasei vislabākā vieta ir mežs. Klajumi - tas ir putenis, sniegs, un sniega lielākais kausētājs - vējš.” Pēteris pat vairs īsti neatceras kuram – pašam vai toreizējam pagasta pārvaldes priekšsēdētājam Pēterim Supem - radās ideja ierīkot slēpošanas trasi dabas parkā “Balkanu kalni”. 1993.gadā sākās trases ierīkošana, taču pirms tam nācās atrisināt dažas problēmas, jo daļa zemes piederēja Aleksandrovu ģimenei. Kad viņu atļauja bija saņemta, sākās koku zāģēšana un celmu vilkšana. “Toreiz jau vēl nebija Alda Ločmeļa z/s “Kotiņi” smagās tehnikas, kas mums tagad palīdz. Talkā nāca Alda tētis un Andrejs Karjavins. Ar lāpstām, cik iespējams, atrakām koka saknes, ar motorzāģi “Husqvarna” tās pārgriezām un ar traktoru vilkām ārā celmus,” atceras Pēteris, piebilstot, ka tikai vēlāk iegādājās arī sniega motociklu “Burans” sniega blietēšanai un citu tehniku.
Cilpās izvietotās trases garākais aplis ir 4 kilometrus un 200 metrus garš. Pirms aptuveni astoņiem gadiem trasē ierīkots arī apgaismojums, un kopš tā laika vairākas reizes nedēļā apkārtnes iedzīvotāji var izbaudīt ziemas priekus līdz vēlam vakaram. Te pieejama slēpju noma un pēc fiziskām aktivitātēm iespējams sasildīties ar karstu tēju. Savukārt tie, kuriem slēpošana nepatīk, var izbaudīt adrenalīna pieplūdumu, laižoties no kalna uz piepūstas riepas. Pēteris atceras, ka aizpagājušā gada sniegotajā ziemā pat nācies nedaudz pagaidīt rindā, lai tiktu pie slēpēm. Ļoti daudz aktīvas atpūtas mīļotāju brauc no Balviem.
Lai cik liels entuziasts būtu, ar trases sagatavošanu slēpošanas, skriešanas vai riteņbraukšanas sacensībām viens pats Pēteris netiktu galā. Talkā nāk apkārtnes iedzīvotāji un uzņēmēji. Sevišķi grūti ir ziemas pastāvīgi mainīgajos laika apstākļos - kad puteņus nomaina atkušņi un sniegs pārvēršas ledū. Tad ar savu tehniku talkā steidz Aldis Ločmelis.
Diemžēl Pēterim pašam veselības stāvokļa dēļ slēpes bija jānoliek malā. Toties atliek laiks otrai iecienītākajai nodarbei – makšķerēšanai. “Ziemā varētu nosēdēt uz ezera vai visu dienu,” apgalvo šķilbēnietis. Vienu laiku Pēteris bija aizrāvies arī ar medībām, bet pēc redzētā negadījuma, kurā nošāva cilvēku, viņa ierocis ir nolikts malā.
Lieli palīgi Pēterim ir viņa sportiskā ģimene – sieva, kā arī dēls un meita. Arī mazmeita un mazdēls ar fiziskām aktivitātēm ir uz ‘tu’. Pētera sieva pati ir laba peldētāja, slēpotāja un savulaik bijusi pat alpīniste. Viņas un meitas atbalsts Pēterim ir ļoti svarīgs, īpaši ar datoru saistītās lietās. Tikai pēdējā laikā sieva reizēm mēdzot pateikt: “Liecies taču mierā un kaut drusciņa atpūties!”
Atstājis skolas direktora amatu, šobrīd Pēteris turpina strādāt par pagasta sporta dzīves organizatoru, joprojām turot roku uz novada sporta dzīves pulsa. Arī visus savus sapņus viņš vēl nav piepildījis: “Gribu apgaismoto trases daļu noasfaltēt, lai vasarās te varētu skriet ar rollerslēpēm, ierīkot kārtīgu rotaļu laukumu bērniem, kā arī smilšainu peldētavu ar volejbola laukumu. Jo pieaugušajiem te ir, ko darīt, bet ko lai dara bērni, ja te ir tikai vienas šūpoles?”

 

Ievērojamākie masu sporta pasākumi Šķilbēnu pagastā
* Masu skrējiens “Balkanu apļi”
* Tautas skrējiens “Rekova – Balkani – Rekova”
* Šķilbēnu velobrauciens
* Atklātie čempionāti distanču slēpošanā Balkanu kalnos (pagasta, novada un valsts mēroga)
* Balkanu kalnos notiek slēpošanas un skriešanas sacensības

Viļakas novada domes priekšsēdētājs SERGEJA MAKSIMOVA komentārs

 

Sapņotāji izdara vairāk nekā citi
Katrai vietai vajag cilvēku, kurš pozitīvā nozīmē domā un uzvedas ārpus sabiedrībā pieņemtajām normām. Gribu izstāstīt gadījumu. Divi jaunieši slido, un viens no viņiem iekrīt ūdenī, un straume viņu pavelk zem ledus. Otrs jaunietis ar mazu akmeni izdauza visu ledu un izglābj savu draugu. Glābēji atbraukuši brīnās, kā tik mazs zēns ar tik mazu akmeni varējis izdauzīt ledu. Pienāk kāds sirms kungs, sakot, ka zina atbildi. Viņš saka: “Jo zēnam blakus nebija neviena, kurš pateiktu, kas tas nav iespējams.”
Tā arī ir atbilde, kas attiecas uz tādiem cilvēkiem kā Pēteris Vancāns un Ēvalds Vancāns. Iespējams, kad viņi kaut ko dara, nav blakus cilvēku, kuri pasaka: “Ēvald vai Pēteri! Tas nav iespējams!” Vai arī gluži otrādi, viņiem līdzās ir cilvēki, kuri pasaka: “Dari, ko darīdams, mēs vienmēr būsim tev blakus, pat tad, ja ne viss izdosies, kā esi iecerējis!”
Rezultāts būs tad, kad cilvēks pāriet no stāvokļa “tā kā visi” uz stāvokli “tā, kā mēs esam sapņojuši”. Jo, būdami mazi, mēs visi esam sapņojuši kļūt par kosmonautiem vai jūrniekiem un paveikt lielas lietas. Tad pienāk brīdis, kad cilvēks salūst un zaudē savu sapni. Šādi cilvēki kā Ēvalds un Pēteris joprojām palikuši sapņotāji, tāpēc piepilda vairāk nekā citi. Par to mēs viņiem esam ļoti pateicīgi. Tādu cilvēku mums ir daudz. Tā ir Anna Āze, Aldis Ločmelis, jebkurš uzņēmējs, kurš uzņemas risku, rada jaunas darbavietas un katru dienu paplašina savas komforta zonas robežas.
Būdami sporta skolas treneri, Ēvalds un Pēteris ir savas jomas speciālisti. Protams, ne katrs no viņu audzēkņiem kļūs par sporta meistaru, par Eiropas vai pasaules čempionu. Bet svarīgi, ka mums ir savi varoņi – puiši un meitenes, kuri uzrāda ļoti labus rezultātus, jo pie tā ir smagi strādājuši.

Maija dziedājumi Kubulos

 

Tradīcija, kas nepazudīs
Liels garīgs spēks un neatlaidība nepieciešami, lai atjaunotu un uzturētu pie dzīvības senas tradīcijas. Pateicoties Teklas Kozlovskas, Marijas Bukšas, Nellijas Lielbārdes, Marutas Ozolas, Adelaides Pipcānes, Maijas Osmanes, Marijas Gorščales, Ināras Pugejas, Anitas Romkas, Dainas un Lidijas Kravaļu, Līgas Začas, Māras un Artūra Mačānu, un daudzu citu pagasta iedzīvotāju entuziasmam, Kubulos Maija dziedājumu tradīcija iesakņojusies tik dziļi, ka jau divus gadus pēdējā pavasara mēnesī dziedājumi pie vietējā krucifiksa notiek katru dienu. Dažreiz Dievmāti ar dziesmām godina tikai divas, citreiz trīs, bet dažreiz pat sešas un vairāk dziedātājas. Turklāt gadu no gada šīs tradīcijas kopēju skaits neiet mazumā, bet pieaug. Visvecākā Adelaide Pipcāne jau pārkāpusi 93 gadu slieksni, bet ar vēlmi turpināt vecāko sievu iesākto Dievmātes slavinātājām pievienojušās arī gados jaunākas dziedātājas Ieva Leišavniece, Vineta Zeltkalne, Ināra Kaičenko, Anita Gaile un citas.

Kāpēc Jums ir svarīgi piedalīties Maija dziedājumos?
TEKLA KOZLOVSKA: -Esmu dziedājusi kopš bērnības, tādēļ 2006.gadā, kad Kubulu centrā uzstādīja krucifiksu, kopā ar citām sievām sāku dziedāt pie tā. Toreiz mēs bijām 19 dziedātājas. Domāju, katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad viņam rodas šāda vēlme – iet un dziedāt.
MARIJA BUKŠA: -Tas man ieaudzināts kopš bērnības, jo mamma bija ļoti ticīga. Arī es ticu Dievam, tādēļ dziedu, godinot Dievmāti. Lūdzos par savu ģimeni, par Latviju, lai cilvēkiem dod mieru un veselību.
INĀRA PUGEJA: -Dziedu aptuveni desmit gadus. Agrāk to darīju neregulāri, bet, gadiem ejot, izjūtu aizvien lielāku nepieciešamību lūgties, īpaši šajā trakajā laikā. Pēc dziedāšanas jūtos labi, kā uzņēmusi sevī jaunus spēkus. Šis krucifikss arī citiem cilvēkiem dod iespēju, garām ejot, apstāties, pārkrustīties un pārdomāt dzīvi.
ANITA ROMKA: -Pie krucifiksa dziedu aptuveni divus gadus. Cenšos to darīt regulāri, ja veselība atļauj. Dziedu tāpēc, ka ticu Dievam, bet maijā godinām Dievmāti Mariju. Tikt uz baznīcu varu tikai retu reizi, ja kāds aizved, bet krusts atrodas tuvāk. Turp varu palēnām aiziet pati.
INĀRA KAIČENKO: -Pie Kubulu krucifiksa dziedu aptuveni septiņus vai astoņus gadus. Agrāk dejoju deju kopā, tad kādu laiku strādāju un neatlika daudz brīva laika. Uzzinājusi, ka sievas dzied pie krucifiksa, nolēmu viņām pievienoties, jo dziedāšana man ļoti, ļoti patīk. Esmu sev atklājusi reliģiskās dziesmas, bet mēs dziedam ne tikai tās. Šajā nodarbē gūstu sirds iedvesmu. Tas ir arī lielisks brīvā laika pavadīšanas veids.
IEVA LEIŠAVNEICE: -To daru samērā nesen, tā regulāri tikai pēdējo sezonu. Man patīk izzināt visu jauno. Pirms tam nepratu dziedāt, nezināju baznīcas dziesmas, nepratu vilkt meldiņu. Tā ir kultūra, tā ir vēsture un arī izaicinājums sev. Tas ir baudījums miesai un garam. Dziedot pie krucifiksa, atrodies it kā citā, mierpilnā pasaulē. Tas palīdz atslēgties no ikdienas rūpēm, no domām, kas joņo pa galvu. Dziedot uzlabojas garastāvoklis. Dziedāšana pie krucifiksa lieliski noņem stresu, tā ir kā meditācija. Bet galvenokārt tā man sniedz mieru.

Visas ieceres piepildījis tepat, Viļakā

 

Nelielajā Latgales pierobežas pilsētiņā Viļakā vairāk nekā pusgadsimtu darbojas ložu šaušanas pulciņš, ko aizsāka toreizējais fizkultūras skolotājs Broņislavs Bondars. Pēc viņa aiziešanas mūžībā stafeti pārņēma viņa audzēknis, pašreizējais sporta šaušanas treneris Ēvalds Vancāns, kurš vairāk nekā pirms ceturtdaļgadsimta iedibināja jaunu tradīciju – rīkot Bondara piemiņas balvas izcīņas sacensības ložu šaušanā. Šobrīd Viļakas šautuve ir vienīgā tuvākajā apkārtnē esošā sertificētā šautuve, kas atbilst visām likumā noteiktajām drošības prasībām. Savukārt Ēvalda audzēkņi gandrīz nekad no valsts mēroga sacensībām neatgriežas bez medaļām.

Ne visi zina, ka Ēvalds Vancāns bija tas, kurš pārmaiņu laikos nosargāja skolas šautuvi no likvidēšanas. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad skolām lika maksāt par ieroču glabāšanu, tikai pateicoties personīgajiem sakariem un nelielai viltībai, Ēvaldam izdevās panākt, ka ieroči paliek Viļakas skolas šautuvē, kamēr citām mācību iestādēm tas neizdevās.
Tagad šautuvē trenējas ne vien vietējās sporta skolas šaušanas nodaļas audzēkņi, bet savas iemaņas pilnveido arī Valsts robežsardzes un Valsts policijas darbinieki. Šeit notiek lielāka un mazāka mēroga sacensības ložu šaušanā, bet vērienīgākās no tām ir Broņislava Bondara kausa izcīņa.
Pirmo reizi trāpīt mērķī ar pneimatiskās šautenes palīdzību Ēvalds izmēģināja tālajā 1965.gadā, trenējoties toreizējā āra šautuvē pie Viļakas ezera. Tikai 1979.gadā, būvējot Viļakas vidusskolas piebūvi, pagrabā ierīkoja slēgtā tipa šautuvi, jo padomju laikā skolēni apguva arī militāro mācību.
Pabeidzis Latvijas valsts Fiziskās kultūras institūta, ko tagad sauc par Sporta Akadēmiju, distanču slēpošanas nodaļu, 1983.gadā, skolas direktores Laganovskas aicināts, Ēvalds uzņēmās sporta un militārās apmācības skolotāja pienākumus Viļakas vidusskolā. Kādu laiku viņš nostrādāja Valsts robežsardzē, bet 2010.gadā pēc Viļakas Bērnu un jaunatnes sporta skolas nodibināšanas kļuva par tās direktoru un ložu šaušanas nodaļas treneri. Tagad Ēvalds atkal ir atgriezies skolā, kur joprojām turpina trenēt jauno sporta šāvēju maiņu.
Pieredzējušais treneris stāsta, ka, mācoties skolā, bijis diezgan sportisks jaunietis, bet ložu šaušanai pievērsās tādēļ, ka tā labi padevās. Ieguvis 1.sporta klasi, augstākus rezultātus Ēvalds vairs nesasniedza, un pēc 1972.gada Lauku sporta spēlēm Gulbenē, kur startēja pēdējo reizi, nolēma nodarboties tikai ar jaunās šāvēju maiņas audzināšanu.
Ēvalds ir pārliecināts, ka labu šāvēju var noteikt jau pirmajā treniņā. Uzreiz var redzēt, kam piemīt dotumi, kam - nē. Pēc tam seko intensīvi treniņi, kuru rezultātā iespējams pilnveidot dabas doto talantu.
Šaušanas treneris stāsta, ka pirms kāda laika lielākā problēma bija kvalitatīvu ieroču neesamība. Tagad, pateicoties novada domes un sponsoru atbalstam, īpaši Broņislava Bondara dēla Edgara, meitas Ineses Smirnovas un mazdēla Jāņa Smirnova palīdzībai, iegādāti vairāki labas kvalitātes ieroči. Bet 2017.gadā šautuve, kas iepriekš regulāri applūda, piedzīvoja remontu, un tagad treniņi notiek daudz piemērotākos apstākļos.
Ēvalds atgādina, ka šis nav lēts sporta veids, jo pneimatiskā pistole maksā, sākot no 1400 eiro, mazkalibra šautene – 4000 līdz 5000 eiro, bet pneimatiskā šautene - aptuveni 3000 eiro. Treneris lepojas, ka šautuves īpašumā šobrīd ir desmit pneimatiskās un trīs modernas mazkalibra šautenes: “Prieks, ka viens no ieročiem, ar kuru es pats savulaik trenējos, joprojām ir ierindā, un jaunieši ar to uzrāda diezgan labus rezultātus.”
Tomēr šautuves vajadzības nekad nebeidzas. Jo augstākas klases sportists, jo labāks ierocis ir vajadzīgs, lai noturētu līmeni. Un skolotājs izaudzinājis ne vienu vien augstākās raudzes sportistu. Viņš lepojas ar četrkārtējā Latvijas čempiona pieaugušo klasē Didža Aleksāna sasniegumiem, kurš iepriekšējā mācību gadā izpildīja sporta meistara normatīvus, kā arī piedalījās Eiropas čempionātā Polijā. Lieliskus rezultātus uzrāda arī meitenes. Vairākas no viņām jau pabeigušas skolu, bet treneris slavē arī tagadējās audzēknes Samantu Jugani, Katrīnu Ostrovsku, Gunitu Šakinu, Diānu Dupuži un citiem. Ēvalds gandarīts par audzēkņu gūto medaļu klāstu 2019.gada Latvijas Jaunatnes olimpiādē, kā arī daudziem citiem Viļakas jauno šāvēju panākumiem.
Par vecāka gadagājuma cilvēku sūrošanos, ka mūsdienu jaunatne vairs nav tāda kā agrāk, pieredzējušajam pedagogam ir savs sakāmais: “Jau Senajā Grieķijā un Romā vecāki teica: “Kur gan mēs nonāksim ar tādu jaunatni?! Valsts aizies postā...” utt. Bet joprojām valstis pastāv, un nekas nav noticis.” Savukārt taujāts, vai būs, kas turpina viņa iesākto, pieredzējušais sporta pedagogs lielas cerības liek uz savu kolēģi, gados jauno šaušanas treneri Līgu Langovsku, kura šobrīd trenē visjaunākos Viļakas sporta šāvējus.
Ēvalds apgalvo, ka nekad nav vēlējies pārcelties uz dzīvi citur, jo līdz šim visas viņa ieceres piepildījušās tepat, Viļakā: “Sengaidīto sporta zāli sagaidīju, šautuves remontu sagaidīju, slēpes un ieročus trakajā laikā izdevās saglabāt.” Viņam tikai mazliet žēl, ka savulaik likvidēja daudzas šautuves, tādēļ, turpinot izglītību citur, viņa audzēkņi pamet šo sporta veidu. Bet jo lielāks lepnums par to, ka šautuvi izdevies saglabāt tik mazā pierobežas pilsētiņā kā Viļaka.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

 

“Dots devējam atdodas” (27.11.2020.)

Es tevi redzu, tu mani nē

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Kamēr dzīvojam, tikmēr domājam. Bet domāt aizliegt nevar!

Paust neērtu un daudziem netīkamu viedokli, dzīvojot lokālā vidē, mūsdienās var atļauties ne katrs. Tam traucē darbs, ieņemamais amats un bailes būt nesaprastiem. Taču ir arī izņēmumi. Viens no tiem ir “Vaduguns” lasītāju iecienītais personāžs Perdinavas Izidors, kurš nevairās pateikt to, ko domā. Kā Izidoram klājas šobrīd un ko viņš domā par apkārt notiekošo, saruna ar viņu pašu.

 

Laikraksta “Vaduguns” lasītāji pazīst Perdinavas Izidoru un vienmēr gaida viņa pārdomas par kādu svarīgu jautājumu. Bet, ja kāds Jūs tomēr nezina, iepazīstiniet ar sevi...
-Perdinavas Izidora tēls “Vaduguns” redakcijā radās jau pirms divdesmit gadiem vairāku nejaušu (ja pieļauj, ka nejaušības vispār notiek) sakritību rezultātā. Pirmais uzradās Izidora portrets, kuru atnesa kāds labs paziņa. “Re, kādu interesantu ģīmi atradu internetā!” šis teica, ienākdams redakcijā, un portrets ieņēma godpilnu vietu kabinetā pie sienas. Cilvēki nāca un gāja, apskatīja bildi, dažiem tā patika, citiem ne visai, līdz kādu dienu kabinetā ienāca cits sens paziņa. “Tas taču ir Izidors no Perdinavas ciema!” uzmetis skatu portretam, ar lielu pārliecību paziņoja ienācējs un izstāstīja, ka tāds tiešām esot dzīvojis Susāju pagasta Stūrīšu ciemā, ko kādreiz sauca par Perdinavu. Tagad portretam jau bija arī vārds. Pēc kāda laika kalendārs rādīja tuvojamies 2000.gada 1.aprīli, un redakcijā tika spriests, ka vajadzētu kaut ko uzrakstīt joku dienai par godu. Radās doma, ka, sakarā ar šo svarīgo datumu, laikraksta lasītājus varētu uzrunāt Izidors no Perdinavas ciema. Tā Izidors nokāpa no sienas un pamazām sāka iedzīvoties redakcijas kolektīvā un laikraksta slejās. Iesākumā ar nelielām humoristiskām pārdomām par dažādiem dzīves notikumiem, bet vēlāk raksti par Perdinavas ļaužu dzīvi, sābru Donatu, politiku un citām sadzīves lietām palika arvien apjomīgāki. Laika gaitā ir bijuši arī kuriozi. Dažiem Perdinavas Izidors patika, bet kāda kundze reiz uzrakstīja redakcijai dusmīgu vēstuli par to, ka tik šausmīgu ģīmi nedrīkst likt avīzē un tas ir jāaizliedz ar likumu. Lai kā tur būtu vai nebūtu, ir jākonstatē fakts, ka Izidors no Perdinavas ciema “Vaduguns” redakcijā mitinās jau vairāk nekā divdesmit gadus.
Nereti tieši Izidors ir tas, kurš runā par sabiedrībā aktuālām un neērtām tēmām, par kurām daudzi izvairās paust savu viedokli. Kas mudina neklusēt?
-Tagad ir savdabīgs laiks sabiedrības attīstībā. It kā beidzot pie mums ir vārda brīvība, it kā nekādas cenzūras nav, bet tajā pašā laikā cilvēki arvien biežāk saprot, ka nevar atļauties teikt to, ko domā, jo no visām malām sajūt neredzamu spiedienu uz sevi. Tas tiek darīts ar dažādām manipulācijām. Uz indivīda apziņu iedarbojas ar tādiem saukļiem kā tolerance, sabiedriskā doma, korporatīvā atbildība un daudziem citiem. Ar visdažādākajiem likumiem, noteikumiem, regulām cilvēki sevi tā sapinuši un sasaistījuši, ka daudzi baidās pat domāt, kur nu vēl izteikties vai runāt. Katrs sajutis, cik viegli viņa brīvību var ietekmēt ar dažādiem finanšu mehānismiem. Nemaz tālu nav jāmeklē piemēri, kas liecina par to, kas notiek ar tiem, kuri nepareizi runā vai nav apmierināti ar valsts politiku. Tā tas vēsturē ir bijis un būs, bet, jo vairāk jūs klusēsiet, jo tuvāk zemei būsiet spiesti rāpot. Tāpēc jāizmanto katra iespēja runāt un paust savas domas.
Vai tā nav cīņa ar vējdzirnavām?
-Varbūt, bet te nav variantu. Katram ir jācīnās savu iespēju robežās, kamēr kolektīvā plānprātība nav ņēmusi virsroku.
Kas ir tas, kādēļ tautai tik tuvas Jūsu domas un procesu vērtējums?
-Tas ir pārāk skaļi teikts. Piekrītu, ka ir tādi, kam tuvas Perdinavas Izidora domas un procesu vērtējums, bet baidos, ka tie nav vairākumā. Acīmredzot daļa cilvēku Izidora teiktajā saskata paši savas ikdienas problēmas un skaļi neizteiktās pārdomas.
Perdinavas Izidora vārds jau aizgājis “tautās”. Esam dzirdējuši par Perdinavas bāru, Jūsu vārdu piesauc arī citviet. Kādas emocijas tas raisa?
-Pozitīvas. Kāpēc gan Perdinava nevarētu atdzimt un kļūt par atpazīstamu vietu Latgalē? Lai veicas visiem, kuri kaut ko dara lietas labā! Kā savulaik teica Edgars Liepiņš: “Vajag tik rakt!”
Pārsvarā Izidoru pazīst kā izteiktu opozicionāru. Tā ir pārliecība vai poza?
-Jebkura vara ir opozīcijā tautai. Atšķirība dažādās vietās ir tikai pārvaldes kvalitātē, metodēs un vēsturiskajā situācijā. Pie vienas valdības tautai dzīvojas labāk, pie otras - sliktāk, bet pie citas kļūst tik neciešami, ka tiek taisīta revolūcija. Mēs jau daudzreiz paši savām acīm esam redzējuši, cik vienota ir vara ar tautu un kā tiek ievērotas tautas intereses. Nevajag klausīties par to pasakas. Tā kā esmu viens no tautas, tad automātiski esmu opozīcijā, un tā nav nekāda poza. Gudra ir tā vara, kura ieklausās tautas balsī un strādā tā, lai tauta neietu mazumā un dzīvotu labāk.
Šobrīd visi piedzīvojam sarežģītu - Covid - laiku. Izmaiņas notiek gan pasaulē, gan mūsu valstī. Kā ar perdinaviešiem un Perdinavas ciemu? Viņus tas kaut kā skāris?
-Visas sērgas visvairāk skar lielās pilsētas un biezi apdzīvotas vietas. Cilvēki tajās paši salien vieglākas un ērtākas dzīves meklējumos, bet par šīm ērtībām viņiem nākas maksāt ar savu un savu bērnu veselību. Perdinavas ciemu nekāds Covid nav skāris un arī neskars, ja vien tas ļaunprātīgi un mērķtiecīgi tur netiks ievazāts. Arī ar psihisko veselību perdinaviešiem viss ir kārtībā un, atšķirībā no dažām citām vietām, masu psihoze vēl nav iestājusies. Perdinavā dzīve rit savās sliedēs.
Kas, Jūsuprāt, jādara, lai mūsu cilvēki varētu dzīvot cienīgos apstākļos un cilvēka cienīgu dzīvi?
-Katram indivīdam šie kritēriji ir atšķirīgi. Sākumā ir jādefinē sev, kas tev ir “cienīgi apstākļi” un “cilvēka cienīga dzīve”, tad jācenšas ar savām prasmēm un darbu sev to nodrošināt, jo neviens cits uz paplātes neko klāt nepienesīs. Cilvēka cienīgu dzīvi nevar garantēt ne ministra, ne deputāta postenis, ne no citiem nozagts naudas maiss. Ja kaut ko nevari realizēt viens pats, ir jāprasa palīdzība no valsts, jo valsts tiešais pienākums ir organizēt darbus, kurus nevar paveikt atsevišķi indivīdi.
Kā šajā pandēmijas laikā pavadāt ikdienu un svinat svētkus?
-Gandrīz tāpat kā ne-pandēmijas laikā. Ir daudz dažādas nodarbošanās, garlaicīgi nav. Galvenais, lai būtu vismaz minimāla fiziska un garīga kustība. Ar dažādu svētku svinēšanu nekad neesmu aizrāvies, tā nav mana prioritāte. Galvenais ir mācēt radīt sev svētku noskaņu arī ikdienā, ar to pilnīgi pietiek.
Raksturojiet savu Perdinavu. Vai, gadiem ejot, arī tā mainījusies? Perdinavieši gaida novadu reformu, un ko tā varētu atnest iedzīvotājiem?
-Perdinavu skārušas visas tās pārmaiņas, kas jau gadiem ilgi notiek Latvijas un Latgales laukos. Perdinaviešiem atliek vien noskatīties, kā tiek iznīdēta Latvijas lauku sadzīve un tās kolorīts, likvidētas viensētas un ciemi. Te kāds var iebilst, ka valdības plānos nekur nav rakstīts par lauku dzīves un cilvēku iznīdēšanu un ka šāds apgalvojums ir meli un dezinformācija. Tādi plāni nav tautai skaļi jāpaziņo, pietiek ar to, ka tos mērķtiecīgi realizē. Nav svarīgi, vai tas notiek ļaunprātīgu, mantkārīgu nodomu rezultātā, vai vienkārši aprobežotības un prāta trūkuma dēļ. Galvenais ir rezultāts. Ja pēc diviem pasaules kariem un deportācijām laukos vēl dzīvoja ļaudis, tad tagad tie ir tukši. Perdinavieši negaidīja ne pirmo novadu reformu, ne tagadējo, jo lauku cilvēkiem tādas reformas neko labu nav nesušas un nenesīs. Šīs reformas ir vajadzīgas ierēdņiem, lai pārdalītu ietekmes sfēras, norakstītu atbildību par padarīto un neizdarīto, ērtāk iekārtotos krēslos un labāk saprastu, ko vēl te var paņemt un optimizēt.
Kādas Izidoram attiecības ar vietējo varu? Citviet ir tā – ja draudzējies ar vietējo varu, piešķir zemi un amatu, bet, ja centies dzīvot pēc sirdsapziņas, iztikšana švaka...
-Jā, ir dzirdēts, kā vienā otrā pagastā ir tikuši dalīti meži un zemes. Kuri tuvāk varai stāvējuši, tiem arī vairāk esot ticis. Manu zemi vectēva tēvs cara laikā no muižkunga izpirka, līdumu nolīda un pats mājas uzbūvēja. Nāca cita vara, zemi atņēma, vēl cita atkal atdeva atpakaļ. Nav izslēgts, ka atkal atradīsies kādi, kuri gribēs ar dažādām metodēm to atņemt. Vietējā vara centīgi un regulāri iekasē nodokļus, bet tā kā es neskaitos ne nabags, ne kādas minoritātes pārstāvis, ne elitei pietuvinātais, tad vara par mani neizrāda interesi. Arī amatu nav piešķīruši, taču par iztikšanu nesūdzos, ir bijuši arī sliktāki laiki.
Kā vērtējat attālinātās mācības un darbu?
-Pieļauju, ka ir dažādi darbi, kurus gluži labi var darīt arī attālināti, un šis pandēmijas laiks tiks izmantots, lai konstatētu, kur varētu optimizēt darbinieku skaitu nākotnē. Attālināto mācību eksperiments visdrīzāk beigsies slikti gan skolēniem, gan skolotājiem. Tas ir ceļš uz izglītības degradāciju. Ja pieļauj domu, ka nākotnē sociāli aktīvas un izglītotas personības nebūs vajadzīgas, tad viss kļūst saprotams.
Vai garajos rudens vakaros sanāk palasīt arī kādu grāmatu?
-Diemžēl grāmatu lasīšana palikusi par ekskluzīvu nodarbi, ko vairs reti var atļauties. Manuprāt, pie tā ir vainojama iespēja citos veidos daudz īsākā laikā iegūt visdažādāko informāciju ļoti koncentrētā veidā. Dzīves temps ir palicis tik straujš, ka atslēgties no visa apkārtējā un pilnībā pieslēgties grāmatas autora pasaulei sāk palikt problemātiski pat tiem, kuri savā dzīvē ir daudz lasījuši un uzauguši kopā ar interesantām grāmatām. Var saprast, kāpēc daļa jaunatnes maz lasa grāmatas, neskatoties uz to, ka tādējādi daudz kas tiek zaudēts.
Par ko pēdējā laikā visgaršīgāk sanācis pasmieties?
-Grūti tā uzreiz pateikt, bet reizēm sanāk gan pasmieties no sirds. Tātad nav nemaz tik slikti. Smiekli ļoti labvēlīgi iespaido veselību visplašākajā nozīmē. Ja kādam ir humora izjūta un viņš var smieties no sirds, tad tā ir vesela bagātība, ko nevar aizvietot ne ar ko citu un ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. Protams, labi ir, ja reizēm vari pasmieties arī par sevi.
Kā Izidoram veicas ar masku nēsāšanu?
-Pēdējā laikā jūtu, ka man parādās stipra vēlēšanās nopirkt un uzlikt kaķa, zaķa vai vāveres masku. Nevaru saprast kāpēc, bet šī vēlēšanās paliek arvien stiprāka. Viendien no rīta pamodos un sapratu, ka nav ko ar kaķiem un vāverēm niekoties, bet steidzami ir jāpērk velna maska un jābrauc taisnā ceļā uz Saeimu un Veselības ministriju, jo ir skaidrs, ka bez maskām mēs no Covid vaļā netiksim. Sataisījos jau braukt, bet Perdinavas ciemā man komandējumu negrib parakstīt. Saka,- Izidor, tu esi galīgi sajucis ar tām maskām, ja tā turpināsies, mēs tevi ķersim ciet un vedīsim pie psihiatra. Paskaties apkārt, Perdinavā visapkārt svaigs gaiss, cilvēku maz un nekāds Covid nekur nav ne redzēts, ne dzirdēts. Kādas vēl maskas? Saku: “Dzirdēju, ka Balvos pa ielām visi staigā, uzlikuši maskas, arī personīgajās mašīnās brauc ar maskām uz mutes, daži pat dušā mazgājas un naktīs guļ ar masku, bet divi esot atteikušies no ēšanas, jo baidās, ka Covid ieskries mutē, tiklīdz šie noņems masku. Speciālisti brīdinājuši, ka tas esot iespējams. Trakas lietas notiek Balvos! Cilvēki ir ļoti sabiedēti. Runā pat, ka visus, kuriem nebūs maskas, ķers ciet, uzliks strāpi un iežogos speciāli izveidotās Covid nometnēs, bet, ja stāvoklis neuzlabosies, valdība pieņems likumu, ka neviens vairs nedrīkstēs no gultas celties augšā un kaut kur iet. Visiem būs jāguļ, lai tik Covid sērga tālāk neizplatītos.” Kamēr es tā runāju, pamanu, ka man apkārt sāk pulcēties perdinavieši. “Klausies, Izidor,” šie saka, “mēs parakstīsim tavu komandējumu, brauc uz Rīgu un pasaki, ka mēs nepiedalīsimies tai Covid afērā, jo pastāv arī citi viedokļi, tikai cilvēki baidās tos paust. Mums nepatīk šī spēlīte, un viss! Sākumā mērķtiecīgi tiek sagrauta medicīna un optimizētas slimnīcas. Tikko tas ir izdarīts, pēkšņi arī Covid kā uz pasūtījumu ir klāt, bet nepietiek vairs ne gultasvietu slimnīcās, ne zāļu, ne speciālistu. Pēkšņi nekā vairs nav, tikai pilns internets un TV ar dažādiem šausmu stāstiem. Kur ir mūsu izcilie zinātnieki, mediķi un pasaules gaišie prāti, kuriem būtu jāpalīdz cilvēkiem šādos brīžos? Līdz šim palīdzības vietā viņi spējīgi tikai visu ierobežot un baidīt. Un mums grib iestāstīt, ka pirms 50 gadiem cilvēks izkāpa uz Mēness! Pirms 50 gadiem varēja, bet tagad vairs nav spējīgi ne uz ko? Kas te notiek visapkārt, pasaule attīstās vai degradē? Mēs gribētu zināt! Paskaidrojiet, lūdzu, ja jau uzskatāt mūs visus par muļķiem! Un pasaki, Izidor, ka mēs, Perdinavas ciema iedzīvotāji, Āzijas patrepēs taisītās maskas neliksim sev uz sejas. Mēs neesam nekādi suņi, kuriem obligāti jāstaigā uzpurņos. Šodien tev piespiedu kārtā uzliks masku, bet nākamgad jau piesies pie ķēdes, jo tas būs vajadzīgs sakarā ar cīņu pret Covid- 21. Kā saka, viss tiek darīts cilvēku labā! Brīvība... cilvēktiesības... demokrātija... Kur tā ir? Ja neklausīsiet, atsūtīs teroristus un fašistus uz jūsu ciemu, būs tad demokrātija un brīvība! Brauc, Izidor, brauc uz Rīgu! Brauc un pasaki, ko mēs domājam. Kamēr dzīvojam, tikmēr domājam, un domāt mums neviens nevar aizliegt! Tas, kas tagad notiek mums apkārt, sāk atgādināt notikumus Grigorija Danelijas 1986.gadā uzņemtajā filmā “Kin-dza-dza”, tur arī degunā obligāti bija jāliek “caka” un jataisa “kū”. Ar Ķīnas piemēru acīmredzot grib pateikt pasaulei, ka vecie laiki ir beigušies, nebūs vairs nekādas braukāšanas pa pasauli, un visas citas izklaides arī vairs nebūs paredzētas ierindas ļaudīm. Atgriezīsies viduslaiki. Ceļos un izklaidēsies tikai karaļi vai muižnieki, bet visi pārējie, kuriem tiks piešķirts lopu statuss, atkal būs dzimtcilvēki un vergi, tiks iežogoti un izmantoti pēc muižkungu ieskatiem. Covid ir lielisks iemesls, kā to mēģināt izdarīt, un var redzēt, ka sanāk gluži labi. Bļaušanai un panikas celšanai tiek tērēti milzu līdzekļi un resursi. Ja šie līdzekļi tiktu novirzīti cilvēku ārstēšanai un drošības sajūtas radīšanai, Covid jau sen būtu nekas vairāk kā parasta gripa, ar kuru arī katru gadu daudzi slimoja un pat mira no tās izraisītajām komplikācijām, bet no tās cilvēki nejuka prātā un nemauroja kā trīs dienas neslauktas un nebarotas govis kolhoza fermā. Ķīnā jau tagad ievieš trīs krāsu QR kodus, ko katram piešķir atkarībā no Covid testiem, un pēc šiem kodiem nosaka, ko kurš drīkst darīt un kā pārvietoties. Vai kāds Latvijā grib dzīvot pēc tādiem noteikumiem? Mēs, perdinavieši, negribam! Brauc, Izidor, un pasaki, lai taču vienreiz apdomājas un nāk pie prāta, nevis pēc pirmā svilpiena no saviem saimniekiem metas izpildīt viņu komandas.”
Kas ir tās lietas, kas Izidoru šobrīd satrauc visvairāk?
-Var satraukties vai nesatraukties, bet no tā nekas nemainīsies. Nepatīk, ka ar cilvēkiem tik viegli var manipulēt. Pilns internets ar reklāmām. Uzlika kāds īpašās brilles un jau pēc divām stundām tekoši runāja angliski. Nopirka pensionārs no laukiem loterijas biļeti un nākamajā dienā jau kļuva miljonārs. Tik vien tās bēdas, ka nevarēja vien izdomāt, kur naudu likt. Sēžot mājās uz dīvāna, vajag tikai trīs reizes dienā ieklikšķināt savā datorā, iepriekš norādot savas bankas kartes numurus un paroles, un tūlīt jūsu kartē parādīsies tādas summas, ka ikvienā bankomātā izbeigsies nauda, kad gribēsiet to izņemt. Un kur nu vēl pasakas par visādiem ārstniecības brīnumlīdzekļiem! Diemžēl atrodas cilvēki, kuri tam visam akli tic un klausa padomiem. To redzot, tiešām var rasties pamats satraukumam par sabiedrību, kurā jādzīvo.
Tuvojas gadu mija, izpaliks svētki un dāvanas.. Varbūt tas nāks tikai par labu?
-Savā ziņā var nākt arī par labu. Daudziem jau metas nelabi no tā, ka pusgadu pa visiem masu informācijas līdzekļiem skanēja Jingle Bells un dāvanu reklāmas, bet otru pusgadu Leigūūūūū... un mārketinga aktivitātes Līgo svētkiem. Dzīvošana lielveikalos jau bija sasniegusi neprāta robežas. Jāsaka gan, ka Covid nav labākais šo pasākumu aizvietotājs, taču, ja nedaudz piebremzēsies šis svētku vājprāts, tas nenāks par ļaunu. Te jāpiezīmē, ka pozitīvi ir tas, ka veikalos cilvēki vairs negrūžas viens otram virsū un nekāpj cits citam uz galvas. Varbūt šī būs iespēja paskatīties uz svētkiem no cita skatupunkta.
Ja pāris teikumos gadu mijā būtu jāsaka uzruna tautai, ko Izidors gribētu pateikt?
-Gribētu teikt, lai katrs domā pats ar savu galvu un neļaujas panikai un vājprātam, kas pēdējā laikā visapkārt tiek kultivēts visiem iespējamajiem līdzekļiem. Nav nekāda nepieciešamība par katru cenu censties ielekt pārpildītajā vilcienā, kas drāžas no kalna lejā. Tur sliedes izbeidzas un priekšā ir aiza... Gribētu visiem novēlēt veselību, lai nevajadzētu to meklēt vietās, kur ir palicis tikai iestādes nosaukums virs durvīm un kur visdrīzāk var dabūt kādu papildus slimību, nevis atgūt veselību. Lai ātrāk izbeidzas šis aptumsuma laiks un ar jauno gadu sākas jauna, labāka dzīve! Tas viss ir atkarīgs arī no katra paša.

Rosina uz domu apmaiņu un diskusiju

 

Dzīvojam laikmetā, kad digitālās komunikācijas iespējas un īpaši sociālās tīklošanās platformas ikvienam cilvēkam dod iespēju publiski paust savu viedokli un komentēt dažādus notikumus. Dažkārt atklāti paust neērtu skatījumu par sociālekonomiskiem un kultūras procesiem, dzīvojot mazpilsētā, atpazīstamā vidē, ir visai sarežģīti. Vai tas vispār iespējams un kā? Par to saruna ar Rīgas Stradiņa Universitātes profesori, mediju eksperti Andu Rožukalni.

Laikrakstam “Vaduguns” izveidojusies ilggadēja pieredze ar “neredzamo” ekspertu Perdinavas Izidoru, kurš nereti komentē kādu sabiedrībā aktuālu jautājumu, par kuru visi it kā zina, bet skaļi runāt izvairās. Kā vērtējat šāda eksperta piesaisti?
-Tas noteikti jāizmanto. Iepazinos ar Izidora daiļradi un varu teikt, ka viņa darbība parāda senas mediju darba tradīcijas. Tās palīdz diskutēt par sarežģītiem jautājumiem un izteikt viedokļus, kas varbūt nav pieņemami, vai atklāt domas, kas varētu aizvainot kādu vai radīt pretestību kopienā. No žurnālistikas teorijas var teikt, ka Izidors ir paņēmiens, kas palielina viedokļu daudzveidību, un tas ir ļoti svarīgi. Otrkārt, viņš pārstāv balsis to cilvēku grupām un viedokļiem, kam, iespējams, nav tik viegli nokļūt publikas uzmanības centrā. Atsevišķi Izidora politiskie uzskati un pasniegšanas forma varētu būt atbilstoša dusmīgu, neapmierinātu, apjukušu vai kaut kādā veidā aizvainotu cilvēku noskaņojumam. Taču vienlaikus viņš ir arī salīdzinoši aktīvs, parāda pilsonisku stāju un ieinteresētību vietējos notikumos. Domāju, ka Izidors varētu rosināt lasītāju domu apmaiņu un likt apzināties savas iespējas piedalīties diskusijā, ietekmēt, atspoguļot emocijas vai pirmās reakcijas, ļoti ātri reaģēt. Izidors ir sava veida aizsargs pret to, ka ir iespēja runāt par neērtiem jautājumiem. Lasītāji var par to domāt, diskutēt, bet tai pat laikā neviens necieš no šīs atklātības.
Varbūt tas ir arī kultūras jautājums?
-Noteikti, jo komunikācijas veids ir ļoti cieši saistīts ar sabiedrības kultūru. Izidora panākumi, lasītāju atsaucība un gaidas, ka Izidors pārstāvēs viņu domas un intereses, liecina, ka, iespējams, vēl nav izveidojusies atklātas diskusijas tradīcija. Ja mēs pārstāvam kādu ideju, kas citiem liekas provokatīva, vai kritiski skatāmies, tad sākam vērtēt cilvēku kā kašķīgu, neapmierinātu, traucējošu. Neskatāmies uz viņu kā tādu, kurš vēlas pozitīvas pārmaiņas, un tajās arī investē. Būtībā tas ir sabiedrības kultūras jautājums, un es domāju, ka Izidors ar savu skaidro attieksmi var palīdzēt ietekmēt diskusiju kultūru. Viņš pārstāv viedokļu daļu žurnālistikā, savukārt atsevišķi viņa darbi rakstīti politiskā feļetona žanrā. Tas ir ļoti sens žanrs un žurnālistikas vēsturē viens no pirmajiem, kas vajadzīgs, lai cilvēki ne tikai uzzinātu faktus un viedokļus, bet arī tos izprastu. Savukārt tieši caur diskusiju rodas izpratne, kas slēpjas aiz dažādām interesēm - kas ir ieguvējs vai zaudētājs. Domāju, ka laikrakstam šāds eksperts ir ļoti laba ideja un labi izstrādāts tēls ar interesantu portretu.
Šāds “neredzamais” eksperts ne vienmēr var nākt no žurnālistu vides. Tas ir pluss vai mīnuss?
-Viņš varētu pārstāvēt vidējo lasītāju, jo žurnālisti, auditorijas izpratnē, vairāk pieder pie elitēm - ir tuvāki amatpersonām, un viņu profesionālās darbības likumi nav tādi paši, kā par notikumiem spriež lasītāji. Izidora pievilcīgums ir tajā, ka lasītāji izjūt tieši savas balss izskanēšanu medijā. Parasti viedokļus izsaka pašvaldību darbinieki, skolu direktori, speciālisti, uzņēmēji, bet aktuālie jautājumi attiecas uz visiem, un arī parastajam cilvēkam par to ir viedoklis. Izidors ir veids, ar kura palīdzību laikrakstā parādās vidējā lasītāja skatījums. Būtībā tas ir identificēšanās jautājums, ka cilvēki lasa šos pārspriedumus. Turklāt tie rakstīti tādā valodā, kas neprasa atbildēt par katru salīdzinājumu vai katru vārdu. Tādēļ domāju, ka neredzamais eksperts varētu gan būt, gan nebūt žurnālists.

 

Pirms laika interneta portālā “www.lsm.lv” izteicāt viedokli par žurnālistu pašcenzūru un norādījāt, ka tā vienmēr ir pastāvējusi un pastāvēs. Vai pašcenzūra būtu jāattiecina arī uz Izidoru?
-Pašcenzūra ir ļoti spēcīgs vārds. Tas nozīmē, ka ir kaut kādi varas faktori, kas neļauj medijā publicēt kaut ko, ko vajadzētu publicēt. Ja jautājums ir par raksta veidošanas laikā pieņemtajiem lēmumiem, kas nav pašcenzūra, pieļauju, ka Izidors varētu būt arī provokatīvāks. Viņam vienmēr nav jābūt ļoti pieklājīgam un ieturētam. Nebūt nē. Skaidrs, ka viņam nevajadzētu apmelot vai uzbrukt vardarbīgi, ar vārdiem, vai kaut ko nepamatoti apgalvot. Bet, ja viņš izsakās spilgti, kā cilvēki mēdz izteikties, to nevajadzētu ļoti ierobežot. Turklāt diskusijās starptautiskā pētnieku lokā izsecināts, ka medijiem ir tiesības būt arī provokatīviem, izplatīt viedokļus veidā, kas kādu varētu aizvainot vai izraisīt nepatiku, jo bez tā reizēm nav iespējams atspoguļot dažādās puses. Jārunā arī par neērtiem jautājumiem un jāpieņem cits skatījums, protams, nepārvēršot laikrakstu par Izidora virtuvi.
Kāda būtu Jūsu izvēle, ja par vietējai kopienai nozīmīgu jautājumu izvairīgi izteiktos vietējais politiķis un “neredzamais” eksperts, kurš savu viedokli pamatotu un argumentētu ar faktiem? Kura teikto Jūs izvēlētos publicēt?
-Laikraksts ir medijs, nevis Twitter konts vai bloga ieraksts, tāpēc žurnālistiem dažādi viedokļi jāapkopo, jāanalizē. Ja iedomājamies kādu sarežģītu jautājumu, tas pat ir ļoti labs kontrasts, kad saliekam kopā dažādus skatījumus un intereses. No vienas puses atbildīgās amatpersonas skaidrojums, kas, iespējams, var nepatikt, šķist nepietiekams, tukšs vai izvairīgs, un līdzās tam vietējo sabiedrību pārstāvošā Perdinavas Izidora komentējošs skatījums, ka par minēto jārunā drosmīgāk, atklātāk. Taču medija izvēle ir nevis publicēt vienu vai otru, bet izdomāt, kā šos viedokļus salikt kopā, lai tie būtu līdzvērtīgi atspoguļoti.
Kādu saredzat reģionālās preses nākotni? Cik drukātā prese būs dzīvotspējīga?
- Reģionālās preses stiprās puses ir vietējo notikumu pārzināšana un vērtības, kas ir svarīgas cilvēkiem konkrētā vietā. Tieši tādēļ lasītājs presi lasa. Protams, viņš grib zināt, ka bibliotēkā bija kāda tikšanās ar rakstnieku, bet skolā - kāds cits notikums vai svētki. Bet vēl svarīgāki ir dziļie procesi – iedzīvotāju drošība, izglītības kvalitāte, pakalpojumu pieejamība, iespējas realizēt savas tiesības. Cilvēki grib saprast, ko tas viss nozīmē un kas notiek šajās jomā tieši viņu dzīvesvietā. Savukārt, par reģionālās preses dzīvotspēju runājot, šis jautājums jāskata vairākos līmeņos. Par ekonomisko pastāvēšanu informācija ir diezgan pretrunīga. Redzam, ka samazinās avīžu iznākšana, apjoms, pastiprinās konkurence digitālajā vidē, lasītāji arvien mazāk vēlas maksāt par profesionālu informāciju. No otras puses, tikko pieņemtais likums, kas ievērojami ierobežo pašvaldību izdevumus, tomēr ir ļoti spēcīgs signāls, ka tagad negodīgā konkurence būs daudz mazāka. Ja cilvēks dzīvo kādā vietā, tad lokālās problēmas neviens cits (vienalga, tā ir google vai facebook), izņemot reģionālo presi, nenoskaidros un nepaziņos. Tas ir vietējo mediju lielais spēks. Vērtējot vietējo mediju struktūru, uzskatu, ka izeja jāmeklē sadarbojoties vai pat apvienojoties.
Jau kopš brīža, kad sākām publicēt Perdinavas Izidora viedokļus, lasītāji gadiem ilgi žurnālistiem un laikraksta redaktoram lūdz atklāt šī cilvēka identitāti. Vai tas būtu jādara? Un kādēļ?
-Domāju, nē. Viņš tāds ir, un tā arī ir viņa identitāte. Saistībā ar Izidoru var būt dažādi formāti – Izidora podkāsti, viņa nofilmētie joku video, seriāli, piedzīvojumi pašvaldībā utt. Skaidrs, ka kaut kāda ziņkārība viņa darbības vienmēr pavadīs, bet pateikt,- jā, tas konkrētais autors ir Izidors, laikam tomēr nevajadzētu. Ja nu vienīgi šo noslēpumu varētu atklāt laikraksta 100 gadu jubilejā.

Vai sekojat līdzi Perdinavas Izidora daiļradei?

Ruta Cibule no Balviem: -Ļoti rūpīgi izvēlos, ko lasu. Man ir savs kritērijs lasāmvielas atlasei. Gan daiļliteratūru, gan publicistiku sadalu divās daļās. Viena daļa ir, kuru izlasot, var kaut ko iegūt, otra – kuru neizlasot, nevar zaudēt neko. Tā kā Izidora paustais vairāk vai mazāk ir pārspriedums par lietām, kas notiek mums tuvākā, tālākā apkārtnē vai valstī, man ir savs viedoklis par to. Lasīt vēl kaut kādu citu viedokli citā izklāstā uzskatu par ļoti lielu greznību, kam veltīt atsevišķu laiku. Vienreiz ar Izidora publikāciju iepazinos un sapratu, ka tas nav domāts man. Nesaku, ka tā ir slikta lieta, pat ļoti laba. Atzīstu, ka šāds skatījums ir pietiekami interesants, bet tas nav tas, kas mani uzrunā. Man patīk, ka cilvēks ir sociāli aktīvs un jūtas atbildīgs par norisēm, ko redz savā tuvākā vai tālākā apkārtnē. Tādēļ to vērtēju ļoti pozitīvi, bet tā nav lasāmviela man. Arī “Vaduguns” publikācijas sadalu divās daļās. Par pasākumiem, kuros esmu piedalījusies pati (un to ir pietiekami daudz), nelasu. Savukārt par cilvēkiem, kurus nepazīstu, un nezināmām lietām caur “Vaduguni” labprāt iepazīstos. Esmu lasītāja, kura ļoti augstu vērtē savu laiku, jo īpaši šajā laikmetā, kad informācijas ir tik daudz.

Leontīne Dukaļska, bijusī balveniete: -Izidora gaitām sekoju, kaut gan pēdējā laikā viņš kļuvis neaktīvāks un daudz neraksta. Patīk, ka viņam ir savs humoriņš, sava patiesa doma, bet neteiktu, ka esmu stāvā sajūsmā, jo man ir mazliet citādāka attieksme pret dzīvi. Taču vienalga Izidora pārdomas izlasu vienmēr. Jau gadu dzīvoju Rīgā, tādēļ “Vaduguni” izlasu no pirmās lappuses līdz pēdējai. Cik bijusi iespēja palasīt internetā citas avīzes, domāju, ka mūsu “Vaduguns” ir starp labākajiem reģionālajiem laikrakstiem. Visu mūžu esmu nostrādājusi kultūras jomā, tādēļ lasu visu, kas attiecas uz kultūru un kultūrvēstures mantojumu. Interesējos arī par Balvu izaugsmi, jo 49 darba gadi aizvadīti mūsu bijušajā Balvu rajonā. Vienīgi atzīšos, ka ne vienmēr izlasu visu, ko Balvu novada dome lēmusi un darījusi. Arī par to, kas mūsu deputātu maciņos, nelasu, jo šī informācija cilvēkus tikai kaitina.

Aina Korkla no Krišjāņiem: -“Vaduguni” neabonēju, bet, kad tieku pie avīzes, izlasu visu, ko Izidors rakstījis, un papriecājos par viņa asprātību. Esam pieraduši pie ierastā informācijas pasniegšanas veida, bet Izidors to visu dara ar savu skatījumu, savu odziņu. Un tas liek aizdomāties. Turklāt viņš var atļauties pateikto to, ko citi nevar. Arī paziņu lokā vairākkārt esmu dzirdējusi,- o, Izidors uzrakstījis, būs jāizlasa, jo noteikti atkal kaut kas būs! Manuprāt, viss, kas publicēts “Vadugunī”, jāizlasa ar interesi. Tas nekas, ka tagad internets konkurē ar avīzēm, tāpat kaut ko vienmēr var izlasīt, ko neatrast sociālajos tīklos. Tāds Izidors avīzei vajadzīgs – kaut ko citādāku vajag, jo vienveidība sāk garlaikot.

 

Georgijs Logins no Viļakas: -Izidoru, protams, zinu un sekoju līdzi viņa rakstītajam. Zinu, ka vēl bija tāds Donats, arī daži citi cilvēki itin bieži raksta “Vadugunij”. Kāpēc simpatizē tieši Izidors? Viņš ir tautas balss. Es apbrīnoju, ka vismaz līdz šim brīdim Rīgas kungi diezgan miermīlīgi uzņem šo informāciju. Bet varbūt viņi nemaz neko nav lasījuši un nezina?! Taču vienkāršajam cilvēkam viņa paustais ir interesants. Žēl, ka diezgan reti Izidors raksta – vajadzētu vismaz reizi mēnesī. Varbūt pat kādu rubriku varētu izdomāt, lai lasītāji zvana un raksta Izidoram, uzdod jautājumus, tad būtu jaunākā informācija. Bet no otras puses, arī bez Izidora visa kā pietiek - ieslēdz televizoru, tur tas pats cirks. Kas darās mūsu Latvijā? Valstij nav programmas nekur – ne zinātnē, ne medicīnā, ne izglītībā. Ko mums saka, to arī darām. Kaut vai reformas, kuras pa šo laiku notikušas... Kaut viena no tām bijusi vērsta cilvēku labā? Nav. Tagad būs trešā reforma pēc kārtas. Vai cilvēki kļuvuši bagātāki un mūsu dzīve palikusi labāka? Ir, par ko padomāt.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

“Dots devējam atdodas” (20.11.2020.)

Kurā virzienā ejam?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Tieši no mazajām lauku skoliņām nākušas daudzas Latvijā un pasaulē atzītas personības, taču šī brīža valstiskā nostāja paredz nopietnas pārmaiņas izglītības sistēmā. Kādas tās būs un pie kā novedīs?

 

Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos, zinātņu doktore Ināra Dundure, taujāta, kāda, viņasprāt, ir mazo lauku skolu nākotne, atzina, ka, runājot par mazajām lauku skolām, par izglītības sistēmas attīstību, par skolu tīkla optimizāciju, kas ir savstarpēji ļoti saistīti jautājumi, būtiskākais ir tas, kādu izglītības kvalitāti mēs nodrošinām saviem bērniem.

Kur mēs ejam?
-Ļoti labi izglītības attīstība nākotnē nacionālajā līmenī ir parādīta izglītības pamatnostādnēs 2021.-2027.g., kuras šobrīd ir apspriešanas procesā. Attiecībā uz skolu tīklu un mazajām skolām politikas veidotāji, Izglītības un zinātnes ministrijas speciālisti, deputāti un pašvaldības ir akceptējuši to, ka bērnudārziem jābūt pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Tāpat arī sākumskolām, kas ir pirmās sešas klases, jāatrodas pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Sākot ar 7.klasi, paveras citas iespējas - arī prasības izglītības procesa nodrošināšanai ir augstākas, vai nu tā ir pamatskolas ietvarā, kas nodrošina kvalitatīvu izglītību, vai nu tās uzreiz ir lielākās skolas – vidusskola vai valsts ģimnāzija. Kāpēc ir šāds sadalījums? Tā iemesla dēļ, ka 1.-6.klašu mācību priekšmeti ir vieglāk apgūstami, neprasot papildus tehnoloģijas vai papildus laboratoriju iekārtojumu. Prasības, sākot ar 7.klasi, ir pakāpi augstākas: skolēniem jāspēj ikdienā strādāt, izmantojot tehnoloģijas, ir nepieciešamas laboratorijas praktiskajiem darbiem. Vēl augstākas prasības ir vidusskolām - vidējai izglītības pakāpei – skolas infrastruktūras un informācijas tehnoloģiju nodrošinājumam, spējai izglītojamajam piedāvāt mācību priekšmetu izvēļu grozus un iespējai padziļināti apgūt izvēlētos mācību priekšmetus, vienlaikus nodrošinot atbilstošas kvalifikācijas pedagogu sastāvu. Sabiedrībā tiek izplatīts viedoklis, ka mazajām skolām nav nākotnes. Man ir atšķirīgs viedoklis, jājautā,- kas ir galvenais pamats to pastāvēšanai vai nepastāvēšanai?
Kas ir pamats?
-Pamats ir vecāku izvēle! Protams, jāpiemin arī demogrāfiskā situācija, cik daudz ir mājsaimniecību un cik bērnu piedzimst laukos, kā attīstās viena vai otra novada teritorija, kāds ir skolas tehniskais nodrošinājums, vai ir visu mācību priekšmetu pedagogi un vai tie ir motivēti. Patiesībā nav definējuma ‘mazā skola’. Ir skola, kas realizē dažādas izglītības pakāpes – sākumskolas, pamatskolas vai vidējās izglītības pakāpi. Tālāk jau vecāki kopā ar bērniem izvēlas skolu, kas, viņu priekšstatā, nodrošina kvalitatīvu izglītību.
Nereti politiķi uzsver: “Jo lielāka skola, jo labāki rezultāti...”
-Kāda ir realitāte? Uz ko balstās pētnieki? Tie ir publiskotie Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībvalstu pētījuma PISA dati par piecpadsmit gadus vecu Latvijas skolēnu zināšanu līmeni dažādos mācību priekšmetos. Pētījuma rezultāti liecina, ka starp Latvijas skolām ar augstiem vidējiem sasniegumiem ir gan Rīgas, gan pārējo pilsētu, gan lauku skolas. Es negribētu teikt, ka maza vai lauku skola ir sliktāka. Nē, tas ir stāsts par to, ka pilsētās ģimenēm ir labākas darba iespējas ar augstākiem ienākumiem, tostarp bērniem nodrošinot lielākas iespējas, arī labāku informācijas tehnoloģiju pieejamību. Otra tendence – reizēm mēs vēlamies sākt salīdzināt sākumskolas posmu, kuru nevajadzētu salīdzināt.
Kāpēc?
-Ar šī mācību gada sākumu mūsu valstī vispārējās izglītības iestādēs tiek ieviests jaunais kompetencēs balstīts izglītības saturs, kas nosaka sasniedzamos rezultātus.
Ko tas nozīmē?
-Pamatizglītības standartā sasniedzamie rezultāti tiek definēti skolēnam, beidzot 3., 6. un 9.klasi. Tas nozīmē, kādus rezultātus skolēnam ir jāsasniedz, beidzot 3.klasi. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka bērnam, beidzot trīs klases, jāmāk konkrētas pamatlietas. Kāds to māk, jau atnākot uz pirmo klasi. Kāds to visu var izdarīt jau otrajā klasē, bet kāds - tikai trešajā klasē. Tāpēc jau ir noteikts trīs gadu periods, lai nebūtu sociālekonomiskās ietekmes uz bērna prasmēm un zināšanām. Pedagogu uzdevums ir atbalstīt tos bērnus, kuriem ir vajadzīga individuālā pieeja. Jebkuras skolas uzdevums ir pēc trīs gadu mācīšanas panākt rezultātu, ka visi bērni lasa brīvi, saprot, ko ir izlasījuši, un rēķina, ciktāl to prasa attiecīgais vecums. To ir iespējams panākt! Tādā gadījumā šī bāze būs ļoti laba, ne par mata tiesu sliktāka, neatkarīgi no tā - bērns mācās lielā, vidējā vai mazā skolā, laukos vai pilsētā. Izveidojot stabilu zināšanu bāzi, skolēns nākamajās klasēs nejutīsies atstumts un veiksmīgi iekļausies mācību procesā. Tas arī ir galvenais uzdevums, kas katrai skolai ir jāizdara neatkarīgi no tās lieluma.
Šķiet, ka varasvīri mērķtiecīgi it visu virza uz centralizāciju?
-Centralizācijas tendences notiek. Valdībā ir pieņemts informatīvais ziņojums attiecībā uz vidējās izglītības posmu Latvijā, kur ir noteikts, cik skolēnu ir jābūt vidusskolas 10.-12. klasēs.
Tas nozīmē, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas skolu skaits Ziemeļlatgalē saruks?

-Nebūšu pravietis. Paraksturošu situāciju jūspusē atbilstoši tam, ko plāno nacionālajā līmenī. Latvijas Pašvaldību savienība iestājās par to, ka teritorijās pie Eiropas Savienības ārējās robežas skolēnu skaitam vidusskolas posmā ir jābūt mazākam, lai motivētu bērnus palikt savā novadā. Tas ir arī valsts drošības jautājums, lai pierobežā nepaliek tukšas teritorijas. Samazinātais skolēnu skaits attiecas uz Viļakas Valsts ģimnāziju, Rekavas vidusskolu un Baltinavas vidusskolu. Kā redzams pēc tabulas, tad risks, lai pastāvētu esošās vidusskolas (ņemot vērā, ka Bērzpils un Tilžas vidusskolu posms tiks slēgts), skolēnu skaita dēļ nepastāv. Arī abas - Balvu un Viļakas Valsts ģimnāzijas nodrošina nepieciešamo skolēnu skaitu.
Vai kritēriji nemainīsies?
-Prasības minimālajam skolēnu skaitam un kvalitātes kritēriji nacionālajā līmenī ir apstiprināti. Kā redzam, minimālā skolēnu skaita prasības ir iespējams ievērot. Kā otrs svarīgs vidējās izglītības pakāpes (10.-12.klases) pastāvēšanas faktors ir izglītības kvalitātes kritēriji. Tie ir 12.klases izglītojamo kārtoto obligāto centralizēto eksāmenu rezultātu indekss (OCE) un skolas kvalitātes kritēriji: mācību saturs, mācīšanas kvalitāte, atbalsts mācību darba diferenciācijai, iekārtas un materiāltehniskie resursi, fiziskā vide. 2018.gada 11.septembrī Ministru kabinetā tika pieņemti noteikumi Nr.583 “Kritēriji un kārtība, kādā valsts piedalās vispārējās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas finansēšanā vidējās izglītības pakāpē”, kas stājās spēkā ar 2020.gada 1.augustu. Tiek noteikts trīs gadu periods. Noteikumi nosaka gan kvalitātes kritērijus, gan minimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu klašu grupā vidējās izglītības pakāpē, kā arī nosaka,- ja kvalitātes kritēriji atbilst izvirzītajām prasībām, tad izglītības iestāde saņem valsts finansējumu vispārējās vidējās izglītības programmu īstenošanā iesaistīto pedagogu darba samaksai. Gadījumā, ja izglītības iestāde neatbildīs noteiktajai minimālajai prasībai, 2020./2021.mācību gadā izglītības iestāde saņems brīdinājumu par minētā kritērija neizpildīšanu, bet turpinās saņemt valsts finansējumu vispārējās vidējās izglītības programmu īstenošanā iesaistīto pedagogu darba samaksai 100% apmērā. Sākot ar 2021./2022.mācību gadu, ja izglītības iestāde neatbildīs kvalitātes kritērijam un minimāli pieļaujamo izglītojamo skaitam 10.-12.klasē, pašvaldība saņems brīdinājumu un valsts mērķdotācija pedagogu atalgojumam konkrētajai izglītības iestādei tiks samazināta par 20%, pie neatbilstošiem kvantitatīvajiem un kvalitatīvajiem kritērijiem 2022./2023.mācību gadā valsts mērķdotācija pedagogu atalgojumam tiks samazināta par 50% un 2023./2024.mācību gadā skolas pedagogu atalgojums ir jāfinansē pašvaldībai.
OCE 40% apmērā vai lielāks tiek noteikts no 2020.gada 1.augusta līdz 2025.gada 31.jūlijam; 50% vai lielāks - no 2025.gada 1.augusta līdz 2029.gada 31.jūlijam un 60% vai lielāks - ar 2029.gada 1.augustu. Esošā statistika parāda, ka arī te šobrīd vidusskolu pastāvēšanai risku nav. Ja var izpildīt skolēnu skaita un kvalitātes prasības, tad vidusskolas pastāvēšanai risku nav.
Risks, ka kaut kas var mainīties, ir pēc administratīvi teritoriālās reformas un pašvaldību vēlēšanām. Skolu tīkla attīstības stratēģiju, arī skolu skaitu noteiks jaunievēlētais pašvaldību deputātu sastāvs. Nonākam pie secinājuma, ka vislielākā riska faktors - būt vai nebūt kādai skolai - būs deputātu lēmums. Neviens cits no malas par to nespriedīs un nelems. Nākamajās pašvaldību vēlēšanās ļoti svarīga ir pilsoniskā aktivitāte tieši tanīs novados, kurus apvienos kopā ar Balvu novadu. Lai novērstu nomales efektu viena novada ietvaros, ir jāievēl deputāti no visiem novadiem.
Pamatskolas neaiztiks?
-Pamatskolas izglītība ir obligāta, un to paredz Satversmes 112.pants. To saprata gan Saeimas deputāti, gan Izglītības un zinātnes ministrija. Skolas tīkls, arī pamatskolu pastāvēšana ir pašvaldību pārziņā. Pirms pieņemt lēmumu par pamatskolas pastāvēšanu, ir jāvērtē visi ietekmējošie faktori: vai ir un būs skolas vecuma bērni, un tā ir objektīvā situācija, kuru nevar mehāniski ietekmēt, tāpēc jāveic mājsaimniecību analīze, skolas atbilstība kvalitatīva mācību procesa nodrošināšanai, vai ir stabils interneta pieslēgums, vai pietiek datoru un kāds nodrošinājums ir ar pedagogiem. Būtisks rādītājs ir attālums līdz tuvākajai skolai, ceļu stāvoklis un cik ilgs laiks jāpavada ceļā, braucot uz skolu.
Kāda ir situācija laukos ar interneta pieslēgumu un datornodrošinājumu?
-Valstī tiek realizēts projekts “Uzlabot elektroniskās sakaru infrastruktūras pieejamību lauku teritorijās”, kura mērķis – nodrošināt optiskā tīkla pieejamību. Ir ielikti optiskā kabeļa tīkli, nodrošinot “vidējās jūdzes” pieslēgumu, arī šogad tiek atvēlēti papildus līdzekļi, lai turpinātu nosegt visu Latvijas teritoriju. Kāda jēga zemē ieraktajiem optiskajiem kabeļiem, ja nav “pēdējās jūdzes” jeb gala pieslēguma lietotājiem: lauku skolām, bibliotēkām, lauku mājsaimniecībām. Kāda ir problēma ar “pēdējo jūdzi”? Jo mazāks iedzīvotāju blīvums, jo lielāki attālumi, jo mazāka interese komersantiem nodrošināt pieslēgumu, jo komersanti tur neredz peļņas iespējas. Valstī ir aptuveni 100 skolas, kurām garām iet optiskais kabelis un skola nav pieslēgta.
Vai ir gaisma tuneļa galā?
-Satiksmes ministrijai līdz decembrim ir jāveic pētījums par esošo optiskā kabeļa pieejamību lauku teritorijās. Vairākkārt jautājumu par “pēdējās jūdzes” pieslēgumu esam aktualizējuši gan valdībā, gan Saeimā. Risinājums īstenībā ir vienkāršs,- valdībai ir nepieciešama politiskā griba veikt izmaiņas projektā “Uzlabot elektroniskās sakaru infrastruktūras pieejamību lauku teritorijās”, paredzot “pēdējās jūdzes” pieslēgumu gala lietotājiem un to aizstāvot Eiropas Komisijā. Tā kā Latvijas Pašvaldību savienība ir ar balss tiesībām Centrālās finanšu un līgumu aģentūras (CFLA) padomē, šo jautājumu vienmēr aktualizēsim, neļausim pazust birokrātijas gaiteņos.
Aplūkojot priekšlikumus izglītības reformā, izskanēja viedoklis, ka vecākiem bērnu mācību procesa nodrošināšanai obligāti būs jāiegādājas viedierīces, kā arī jānodrošina interneta pieslēgums...
-LPS tam kategoriski nepiekrīt. Ja valsts veido izglītības politiku, tad jānodrošina tās īstenošanas iespējas bez maksas. Jautājums par skolu, pedagogu un skolēnu nodrošinājumu ar datoriem ļoti aktuāls ir šobrīd, kad valstī ir izsludināta ārkārtējā situācija līdz 6.decembrim. Tās laikā klātienē turpināsies pirmsskolas izglītības programmu apguve un mācības 1. līdz 6.klašu skolēniem, bet 7. - 12.klases mācīsies attālināti. Attālināto mācību nodrošināšanai nepieciešamie mūsdienīgi mācību līdzekļu veidi, kā arī interaktīvā mācību platforma un mācību vadības platforma, kas atvieglotu pedagogu darbu, nav realizēti. No valsts tika piešķirts finansējums 3,97 milj. eiro apmērā, nodrošinot informācijas un komunikāciju tehnoloģiju risinājumu iegādi izglītības iestādēm 2020.gadā. Piegādes notiks tikai decembra mēnesī, 425 skolas saņems 6500 -7000 planšetdatorus. Protams, tas ir nepietiekoši. Sabiedrībā veidojas “Digitālā plaisa” jeb nevienlīdzība attiecībā uz piekļuvi kvalitatīvai izglītībai, kam pamatā ir ģimeņu nodrošinājums ar IKT un stabilu interneta pieslēgumu. Pirmā Covid-19 viļņa gadījumā katra skola meklēja veidu, kā palīdzēt pedagogiem un skolēniem, gan iegādājoties viedierīces, gan uz patapinājuma līguma skolēnam lietošanā nododot skolas datoru. Arī vasaras periodā pašvaldības savas rocības iespējās turpināja skolas apgādāt ar IKT. Atkal tā lielākā slodze ir skolām un pedagogam, meklējot veidus, kā palīdzēt skolēniem. Jautājumu par skolu, pedagogu un skolēnu apgādi esam aktualizējuši gan valdībā, gan Saeimā, šobrīd vācam precizētos datus no pašvaldībām par skolu, pedagogu un skolēnu vajadzībām, lai valdībā iesniegtu konkrētus priekšlikumus par nepieciešamo IKT iegādi.
Ierasts, ka pirms mācību gada sākuma skolas ziņo par skolotāju trūkumu...
-Pedagogu trūkums nav tikai mūsu valsts problēma, ar to saskaras visas Eiropas valstis. Otra valstu kopēja tendence ir pedagogu vecuma struktūra, pieredzējušie pedagogi aiziet pensijā, jaunie nenāk vietā, jo ir maz to, kuri izvēlas šo profesiju. Pedagogam ir liela psiholoģiskā slodze, valstī nepārtraukti izglītības jomā notiek reformas, pedagogi izdeg, attālinātais mācību process vēl vairāk palielina spriedzi. Attālinātās mācības parādīja, cik svarīgs ir pedagogs. Pedagogiem ir nepieciešama atbalsta sistēma, pedagogu palīgi, jaunajiem pedagogiem ir jāpalīdz iejusties kolektīvos, tas ir, jānodrošina mentori, kolēģa atbalsta plecs. Liela loma ir arī vecāku un bērnu iesaistei. Ir svarīgi, lai ģimenē ar bērniem runātu, ka viņiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Skolēnu un skolotāju saiknei jābūt vienotai, vienalga, kā mēs to uz papīra zīmētu.
Izglītībā ļoti strauji ienāk jaunās tehnoloģijas, kuras ir jāapgūst visiem pedagogiem. Pirms četriem gadiem vadīju projektu “Mācīties salīdzinot”, kurā piedalījās skolotāji no dažādiem novadiem. Neizpalika interesants atklājums, proti, ja pedagogi ir sabiedriski aktīvi pašvaldības un kopienas dzīvē, tad viņi ir aktīvi arī jaunu zināšanu apguvē. Ir jāpieņem reālā situācija, ka paaudzes mainās, arī prasības pret izglītību aug.
Džons Djūijs - filozofs, psihologs un izglītības teorētiķis jau 20.gadsimta pirmajā pusē teicis: “Ja mēs izmantojam tās pašas mācību metodes šodien, kādas izmantojām vakar, mēs laupām saviem bērniem rītdienu.”
Kas vēl būtu jāņem vērā?
-Konkurence starp skolām pastāv un pastāvēs. Tāpat konkurence ir starp pašvaldībām. Kad jautā, kas ir galvenais ietekmējošais faktors izglītības kvalitātē, es varētu nosaukt trīs.
Nosauciet!
-Tas ir līdzīgi, kā ar īpašuma vērtību: “Vieta, vieta, vieta.” Izglītībā – pedagogs, pedagogs, pedagogs. Ja skolā ir labs pedagogu sastāvs, ja direktors ir līderis, būs arī bērni, būs arī kvalitāte.
Kas ir visvājākais posms, piemēram, Ziemeļlatgalē?
-Bijušajā Balvu rajonā ir ļoti zinoši un spēcīgi pedagogi. Katrā skolā ir izcili pedagogi. Ko ar to gribu teikt? Visi pavelkas līdzi, ja ir labi un veiksmīgi piemēri. Atslēgas vārds visam ir vecāki, bērni un pedagogi.
Kur tos labā nozīmē ‘trakos’ dabūt?
-Kad akmeni iemet dīķī, viļņi veidojas uz visām pusēm. Jebkurā iestādē, uzņēmumā vai skolā ir jābūt stratēģiskiem mērķiem un uzdevumiem. Pedagogam jājūtas novērtētam. Bez trakajiem pasaulē nenotikta attīstība, viņi bija, ir un būs, arī Ziemeļlatgales pusē.
Kāda ir recepte, lai uzvarētu veselais saprāts?
-Vēlreiz atkārtošos,- pieņemt saprātīgus lēmumus. Latvijā ir ļoti daudz mazu novadu, kuri, pieļauju, par katru cenu centīsies saglabāt vidusskolas posmu. Jājautā, vai novada vadība domās par sevi, vai par bērniem? Ja domājat par bērniem, tad katrā novadā vai skolā jābūt atbildīgajam par karjeras izglītību. Ko tas nozīmē?
Piemēram?
-Tas nozīmē to, ka vienmēr ir un būs dažādi bērni, dažādas intereses un vēlmes mācīties. Lai mēs varētu palīdzēt bērnam neatkarīgi no sociālekonomiskās situācijas, karjeras speciālistam, klases audzinātājam vai jebkuram pedagogiem jāapjauš, un viņi arī zina, kuram skolēnam kas padodas. Lūk, vienam veicas darbs ar rokām, bet matemātika ne tik labi. Mums taču ir interešu izglītība, interešu pulciņi, kuriem ar skolu jādarbojas kopā kā vienam veselumam, kur arī var redzēt, kas skolēnam padodas. Kas pie mums nereti notiek? Par katru cenu cenšas noturēt skolā devītās klases beidzējus. Kas pēc tam notiek, kad skolēns pabeidz vidusskolu? Kas viņam ir? Amata nav. Kāda viņam ir nākotne, kādas iespējas darba tirgū? Nevajag baidīties no profesionālajām izglītības iestādēm.
Katrs ir savas vietas ķēniņš?
-Starp iestādēm jābūt sasaistei.
Izklausās pēc utopijas...
-Nav tā, nav. Ir atslēgas vārdi, ir atslēgas pozīcijas, turklāt atslēgas pozīcija katrā vietā ir vadītājs. Kādu tēvzemi dala divi vadītāji?

 

Vai nākamgad pēc reformas nesāksies raganu medības, kad katrs savu deķīti raus uz savu pusi?
-Nezinu, būs sliktāk vai labāk. Jau teicu, ka normatīvais regulējums nodrošina iespējas, pārējais ir jūsu pašu rokās. Liela loma mazās skolas pastāvēšanai ir kopienai. Tas nozīmē, ka lēmumu pieņemšanā iesaistās gan iedzīvotāji, gan pašvaldības politiķi.
Ko darītu, ja Jūs ievēlētu par jaunizveidotā Balvu novada prezidenti?
-Hm... (smiekli), divas reizes vienā upē iekāpt nevar. Esmu projām jau 23 gadus, turklāt par Balvu novada prezidenti nekādi nevaru būt, jo es nebalotējos vēlēšanās. Nesāktu ne ar slotu, ne ar dakšām. Aicinātu visus kopā un kopā rakstītu novada izglītības stratēģiju, ņemot vērā katras skolas stiprās un vājās puses un kopējo ieguvumu, paturot prātā bērna vajadzības.
Pieļauju, ka uz papīra tas skaisti izskatītos...
-Nē, nē, skaisti un reāli ir dažādas lietas. Ieguvējam ir jābūt tieši skolēnam. Jāatceras, ka pašlaik gatavojam skolēnus darba vietām, kas vēl nepastāv, darbam ar tehnoloģijām, kas vēl nav izgudrotas, lai atrisinātu problēmas, par kuru rašanos mums vēl nav ne jausmas. Tas ir, vēlreiz atgriežos pie skolas vides, tehnoloģiskā un pedagoģiskā nodrošinājuma. Ļoti svarīga prasme ir skolēna spēja socializēties, sadarboties ar citiem. Skolēns iemācās sociālās prasmes caur paša pieredzi, un šī pieredze veido pamatus sarežģītākām sociāli emocionālām prasmēm un rakstura īpašībām. Ir vajadzīgs ikdienā skolā būt ar vienaudžiem, kur šīs prasmes izkopt.
Upītē vide ir līmenī, bet skolu likvidēja...
-Pag, pag... Vide ir viens no nosacījumiem. Taču jāraugās arī, cik ir bērnu. Upītes ļaudis tāpat ir malači! Upītē ir izveidots Nemateriālais kultūras mantojuma centrs “Upīte”, kura sastāvā ir Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzejs, kas tikko izgāja pirmreizējo akreditācijas procesu. Tas ir piemērs, kā kopiena strādā, lai saglabātu savu identitāti un vērtības.
Kāds secinājums?
-Paskatāmies kartē, piemēram, Žīguri un Viļaka. Attālums starp skolām - 11 kilometri. Ko izvēlēsies vecāki, kuru darbavieta ir Viļaka, ja viens bērns mācās vecākajā klasē Viļakā, bet otrs, piemēram, trešajā klasē Žīguros? Kāpēc brālis ar māsu nevar mācīties vienā skolā? Te nenotiks mākslīgs, bet dabisks process. Tomēr atgādinu - LPS panāca, ka nenosaka skolēnu skaitu pamatskolas klasē. Ja piedāvā atbilstošas kvalitātes izglītību manā mazajā skolā, tad kāpēc man kaut kur ir jāskrien?
Kā vēl var risināt mazo skolu problēmas?
-Ir dažādas pieredzes. Skolu var veidot kā lielas skolas filiāli. Skolā var atvērt pirmsskolas izglītības grupas, skolas veidot kā kopienas skolu.
Kādi ir plusi?
-Svētkos bērni brauc uz lielo skolu. Veido apvienotās sporta komandas, kopēja interešu izglītība. Skolēniem pāreja uz lielo skolu notiek dabiskāk, psiholoģiski vieglāk. Lielajā skolā, mācību stundas organizējot, pēc moduļu principa skolēni atsevišķus priekšmetus apgūst lielajā skolā. Grozījumi izglītības likumā, kas ir procesā, paredz arī iespēju starp skolām slēgt savstarpēju sadarbības līgumu par mācību priekšmetu vai to daļu īstenošanu vispārējās vidējās izglītības programmas ietvaros.
Ko tas nozīmē?
-Piemēram, Balvu Valsts ģimnāzijā ir izcila matemātikas skolotāja, Viļakas Valsts ģimnāzijā - fizikas skolotājs, Rugāju vidusskolā - vēsturnieks, Rekavas vidusskolā ir profesionāla bioloģijas skolotāja, Baltinavas vidusskolā - izcila latviešu valodas skolotāja. Šie skolotāji, starp skolām noslēdzot sadarbības līgumus, attālināti varēs vadīt mācību stundas arī kaimiņu skolas bērniem. Arī situācijā, kad kādu laiku iztrūkst kāds pedagogs, šī metode lieti noderēs. Noderēs, kad vidusskolās būs jānodrošina padziļināta mācību priekšmetu apguve. Ir jānovērtē novada skolās esošos pedagogus un jāizmanto viņu izcilās zināšanas vienā vai otrā priekšmetā.
Vai skolēns, kurš šobrīd mācās 1.klasē Žīguros, var kļūt par prezidentu?
-Protams. Nosaukšu piemēru,- Nautrēnu vidusskolā mācījās 18 skolēni, tostarp no piecām lauku pamatskolām. Augstskolu pabeidza 14 klasesbiedri, tostarp arī es. Mēs gan nekļuvām par prezidentiem, taču esam kā pierādījums, ka arī lauku skolas nodrošina kvalitatīvu izglītību.
Ko novēlat Ziemeļlatgales ļaudīm?
-Jābūt sadarbībai (vecāki-bērni-pedagogi-kopiena), pozitīvai attieksmei pret dzīvi, nebaidīties kļūdīties un mācīties visa mūža garumā, lai sasniegtu savus mērķus dzīvē.
Vai mēs patiesi ejam pareizā virzienā?
-Jā. Prasības pret izglītojamajiem un arī izglītības sistēmām attīstās strauji. Agrāk izglītība bija par kaut kā mācīšanu. Tagad tā ir par uzticama kompasa izveidi un navigācijas prasmju apgūšanu, lai atrastu savu ceļu arvien nenoteiktajā, nepastāvīgajā un neskaidrajā pasaulē, un kvalitatīvai izglītībai jābūt pieejamai visiem bērniem neatkarīgi no tā, kādā ģimenē viņš piedzimst, kurā Latvijas vietā dzīvo. Visiem!

Esmu ‘PAR’ lauku skolām

 

Inta Kaļva, Balvu novada pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītāja:
-Par skolām pēc administratīvi teritoriālās reformas Ziemeļlatgalē. Ja jautā man kā IKSP vadītājai, esmu ‘PAR’ lauku skolām, to saglabāšanu, īpaši sākumskolas, pamatskolas posmā. Drīz, cik man zināms, notiks visu četru Ziemeļlatgales novadu plānošanas sanāksmes, kurās tiks veidots redzējums visās jomās, arī izglītībā. Katrai skolai ir liela nozīme vietējā lauku teritorijā, tikai vēl vairāk šajā redzējumā nepieciešams uzspodrināt katras skolas īpašo piedāvājumu. Bet to, kāda būs izglītības sistēma pēc ATR, jau lems jaunā dome un deputāti.
Ar ko jārēķinās lauku un mazpilsētu iedzīvotājiem, domājot par savu bērnu nākotni? Ja skatās uz to, kā valstī tiek kārtots skolu tīkla jautājums, tad laukos pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai jābūt PII, sākumskolai un pamatskolai, bet vidusskolām tiek ieliktas stingras prasības gan no skolēnu skaita viedokļa, gan kvalitātes ziņā, svarīga arī vidusskolu specializācija. Nākotnē katrai vidusskolai jāpaceļ STEM joma, tātad liels uzsvars ķīmijas, fizikas, matemātikas un IT mācību priekšmetiem. Vēl stingrāki noteikumi uz kvalitāti ir valsts ģimnāzijām, tāpēc vidējā izglītība būs ielikta rāmī, ko vairākas skolas vienkārši nevarēs izpildīt, tāpēc valsts politika ir vērsta uz vidusskolas līmeņa optimizāciju. Tas nozīmē, ka vidusskola būs tālāk no mājām. Pašvaldībām jādomā, kā skolēni tur nokļūs, kur dzīvos, kāds būs šo skolu materiāltehniskais nodrošinājums, pedagogu algas utt.
Par skolēnu zināšanu līmeni lauku skolās. Dati, kurus lietoja OECD eksperti attiecībā uz Latviju, mums ir zināmi jau vairākus gadus. Atšķirības pastāv visos izglītības līmeņos, sākot no sākumskolas, līdz pat vidējai izglītībai. Jā, protams, ir strukturāla nevienlīdzība starp skolām, un tas ir atkarīgs no mācību iestādes atrašanās vietas. Negribētos piekrist, ka lauku skolās ir zems izglītības zināšanu līmenis, jo rezultātus var ietekmēt arī atšķirīgā vide, tas, ka lauku skolām ir grūtāk atrast pedagogus un arī klašu lielumam ir nozīme. Ja skolēnu skaits ir mazāks, tad audzēkņiem ir grūtāk iemācīties strādāt patstāvīgi, mazāka konkurence savā starpā. Analizējot Balvu novada 12.klases eksāmenu rezultātus divu pēdējo mācību gadu griezumā, redzam, ka, piemēram, matemātikā un angļu valodā, salīdzinājumā ar valsts vidējo rādītāju, Tilžas vidusskolā ir augstāks rādītājs. Jā, protams, katru gadu lauku skolu sasniegumi mainās. Manuprāt, pareizi būtu salīdzināt lauku skolas ar lauku skolām, nevis ar lielpilsētu elitārām lielām skolām, jo nekad nevar visi mācīties pilsētās.
Izglītībā notiek lielas pārmaiņas: ienāk jauns saturs, jauns jēdziens ‘attālinātās mācības’, neatņemama dzīves sastāvdaļa jau no bērnudārza ir IT. Visam tam ir vajadzīgas vispirms jau pedagoga zināšanas, kas prasa daudz vairāk laika ieguldīt mācību stundu sagatavošanā, atgriezeniskās saites iegūšanā, vērtēšanā. Mēs ejam pretī 21.gs. izaicinājumiem izglītībā - pacietīgi, soli pa solim, rūpīgi vērtējot katru izglītības iestādi, tās vajadzības un nozīmi nākotnē, īpaši lauku teritorijās.

Jāvērtē pašvaldību iespējas

 

Pašvaldībām, izvērtējot piemērotākos risinājumus izglītības iestāžu tīkla pilnveidei, būtu jāievēro šādi principi:
* vidusskolas pamatā tiek koncentrētas novadu centros vai administratīvajās teritorijās ar pietiekamu, noteiktajiem kritērijiem atbilstošu skolēnu skaitu vidējās izglītības pakāpē, sekmējot jaunā kompetencēs balstītā mācību satura ieviešanu, daudzveidīgu un kvalitatīvu izglītības programmu piedāvājumu;
* pamatskolas ar optimālu skolēnu skaitu kvalitatīva mācību procesa īstenošanai; skolai jābūt kompetenču pieejas ieviešanai atbilstošam materiāltehniskajam nodrošinājumam;
* sākumskolas - pēc iespējas tuvāk izglītojamā dzīvesvietai, ar bērnu skaitam atbilstošu pedagoģiskā personāla skaitu. Gadījumā, ja skolēnu skaits sākumskolā ir neliels, tās tiek veidotas kā filiāles citai izglītības iestādei un darbojas bez atsevišķas administrācijas.
Tādējādi izglītības iestāžu tīkla pilnveide primāri ir skatāma, vērtējot PAŠVALDĪBU IESPĒJAS savā teritorijā esošajās izglītības iestādēs nodrošināt skolēnu interesēm atbilstošu un kvalitatīvu izglītību, ar tam nepieciešamo atbilstošo mācību vidi un materiāltehnisko nodrošinājumu, kā arī augsti kvalificētiem pedagogiem un atbalsta personālu.
Izglītības sistēmas mērķis ir nodrošināt līdzvērtīgas iespējas saņemt labu izglītību ikvienam bērnam, neatkarīgi no ģimenes materiālā stāvokļa un skolas atrašanās vietas. Lai to nodrošinātu, izglītības iestāžu tīkla sakārtošana ir viens no priekšnosacījumiem, tā rezultātā piedāvājot līdzvērtīgas iespējas izglītības programmu apguvei un efektīvu skolu infrastruktūras un cilvēkkapitāla resursu izmantošanu. Runājot par vidējo izglītību - kvalitatīvas izglītības priekšnoteikums vidējās izglītības posmā ir plašs padziļināto kursu piedāvājums, moderna un daudzveidīga mācību vide, kā arī metodiskais, finansiālais un organizatoriskais atbalsts pedagogiem.
Ministrija no 2019.gada rudens līdz 2020.gada martam tikās ar visu 119 Latvijas pašvaldību pārstāvjiem, lai meklētu labākos risinājumus vispārējās vidējās izglītības iestāžu tīkla tālākai attīstībai, kā arī analizētu finanšu līdzekļu optimālu izlietojumu izglītības procesa nodrošināšanai. Skolu tīkla sakārtošana ir viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību ikvienam skolēnam, neatkarīgi no ģimenes materiālā stāvokļa un skolas atrašanās vietas. Izglītības iestāžu tīkla sakārtošana, veidojot izglītības iestādes ar optimālu skolēnu skaitu, sniegtu iespēju paplašināt izglītības programmu piedāvājumu, efektīvi izmantojot izglītības iestāžu infrastruktūru un cilvēkkapitāla resursus, tādējādi arī lietderīgi izmantojot izglītības jomai piešķirto finansējumu.
No 2020.gada 1.septembra vidējā izglītībā uzsākta pakāpeniska jaunā mācību satura īstenošana (2020./2021.mācību gadā – 10.klasē, 2021./2022.mācību gadā – 11.klasē un 2022./2023.mācību gadā – 12.klasē), kas vienlaikus paredz vidējās izglītības iestādē izvēles iespējas starp vismaz diviem padziļināto kursu komplektiem. Lai vidusskolēniem nodrošinātu plašākas izvēles iespējas no padziļināto kursu piedāvājuma, optimālajam skolēnu skaitam vidējās izglītības pakāpē (10. – 12.klase) esošā finansējuma ietvaros jābūt 90 un vairāk skolēnu. Paredzēti arī izņēmuma gadījumi teritorijām ārpus administratīvā centra un teritorijām, kas atrodas 15 km no Eiropas Savienības ārējās robežas.
Līdz šī gada beigām arī plānots veikt grozījumus Vispārējās izglītības likumā, nosakot deleģējumu Ministru kabinetam noteikt vienotas prasības uzņemšanai vispārējās vidējās izglītības programmā valsts, pašvaldību un valsts augstskolu vispārējās izglītības iestādēs.
Plānots arī izveidot starpinstitucionālu darba grupu, kas veiks plašāku analīzi par pašvaldību finansējumu izglītībai un kopējo līdzekļu izlietojumu katrā konkrētā izglītības iestādē, kā arī strādās pie pedagogu darba samaksas finansēšanas modeļa pilnveides. Plānots, ka pilnveidotais modelis stāsies spēkā 2022./2023.mācību gadā. /Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļa/

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

Juristi
vadi

Veiksmes prognoze


.