1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
16-07-2024
Vārdadienas šodien: Estere, Hermīne

“Dots devējam atdodas” (13.11.2020.)

Atver sirdi dāvinot

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

 

Pārsteidz dzimtas plašums un personību spēks

Ruta Cibule, Balvu Centrālās bibliotēkas vadītāja:
-Tēlaini izsakoties, varētu teikt, ka ar Vitu Matīsu mani kopā saveda Rainis un Aspazija. Proti, 2015.gadā Balvu Centrālā bibliotēka organizēja lektoriju Ziemeļlatgales kultūras un izglītības darbiniekiem, kur viena no galvenajām ziņotājām bija filoloģijas zinātņu doktore Gundega Grīnuma. Viens no viņas grandiozākajiem darbiem ir “Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni”, kas tapa, lielā mērā sadarbojoties arī ar Vitu Matīsu. Laikam ritot, Vita Matīsa sāka meklēt Balvu pusē cilvēku, kurš varētu palīdzēt saprast un arī piedalīties organizatoriskajā darbā, lai dzimtajā pusē nonāktu viņas tēva Rūdolfa Matīsa vitrāžas. Kad atskanēja Gundegas Grīnumas zvans ar šo jautājumu, vai es būtu ar mieru, aiz saviļņojuma sastingu. Tā taču ir bagātīga likteņa dāvana - būt kopā un sarunāties ar Vitu Matīsu! Tā Balvu Novada muzejā un Balvu luterāņu draudzes baznīcā nonāca divas brīnišķīgas Rūdolfa Matīsa darinātas stikla vitrāžas. Katru braucienu un katru sarunu ar Vitu uztveru kā milzīgu bagātināšanos. Par politiku, par kultūru, arī par ikdienišķām lietām.
Bibliotēkas veidotajā Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāzē varam atrast vairākus ierakstus par Matīsu dzimtas pārstāvjiem, tai skaitā arī par Vitas tēvu Rūdolfu. Materiālu tam palīdzēja sagatavot Vita Matīsa. Ja kāds vēlas izsekot vai pētīt Matīsu dzimtas pēdas un klātbūtni mūsu reģionā, kultūrvēstures datu bāze tam būtu labs sākums. Protams, ne vienīgais. Mani vienmēr ir pārsteidzis šīs dzimtas plašums, pamatīgums, darbības daudzveidīgums un personību spēks. Mēs esam bagāti ar iespēju tam visam pieskarties.

 

Lampa baznīcu izgaismo katru svētdienu
Mārtiņš Vaickovskis, Balvu evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests:
-Vita Matīsa pārstāv nozīmīgu dzimtu, kuras saknes nāk no mūspuses. Daudzi no viņiem atstājuši paliekošu devumu Latvijai, tās kultūrai un izglītībai. Šobrīd spilgtākā no šīs dzimtas ir arī Vita, kuras intelektuālais devums Latvijai ir ļoti nozīmīgs, jo viņa savas zināšanas nodod jaunajai paaudzei - studentiem. Gan savā, gan draudzes vārdā saku paldies Vitai Matīsai par to, ka atcerējās mūs un kā lielu dārgumu atveda no Amerikas unikālu tēva darinātu lustru, kura tagad izgaismo baznīcu katru svētdienu Dievkalpojuma laikā. Mēs pielikām arī savas rūpes, mazliet pastrādājām, lai lustru tehniski pielāgotu Eiropas standartiem. Vita Matīsa vienmēr būs gaidīta Balvos, Balvu novadā un mūsu baznīcā. Lai viņai un visiem dzimtas cilvēkiem ir Dieva svētība un laba veselība!

Tur godā Matīsu dzimtas saknes

 

Ar politoloģi un starptautisko attiecību eksperti, profesori Vitu Matīsu tiekamies Rīgā, mākslas kafejnīcā “Sienna”. Vitas stāstījums par savu dzimtu, kuras saknes nāk no Rugāju novada, par tās piemiņas godināšanu ir cieņpilns un emocionāls. Vita izstaigā atmiņu takas no bērnības, pavadītas Vašingtonas štata Sietlas apkaimē, līdz šodienai. Latvijā viņa ieradās 1992.gadā. Izveidoja un vadīja Sorosa fondu, daudz darba ieguldīja Stokholmas Ekonomiskās augstskolas Rīgā un Rīgas Juridiskās augstskolas dibināšanā, kur joprojām lasa lekcijas. Vita Matīsa 2016.gada 4.jūlijā ciemojās Balvos un Balvu Novada muzejam uzdāvināja tēva Rūdolfa Matīsa Sietlā veidotu vitrāžu. Savukārt 2018.gada 5.janvārī tēva darināto lustru viņa uzdāvināja Balvu Evaņģēliski luteriskajai baznīcai, jo tieši šeit 1938.gadā iesvētīja viņas tēvu Rūdolfu Matīsu.

Iegūst simts hektārus pie Boževas ezera
Matīsu dzimtai savulaik bija plaša saimniecība pie Boževas ezera Rugājos. Un tieši ar “Ezerkrastiem”, kā sauca šo vietu, Vita iesāk sarunu. “Agrā bērnībā slimoju ar astmu un man bija grūti aizmigt. Tētis sēdēja pie gultas un stāstīja aizraujošus stāstus. Tie bija par viņa bērnību. Laiku, kad tēva ģimene dzīvoja Boževas ezera krastā, “Ezerkrastu” mājās,” stāstījumu iesāk Vita. Viņas tētis Rūdolfs piedzima 1916. gada 19. janvārī Rugājos kā pēdējais bērns Jāņa Matīsa un Alvīnas Matīsas septiņu bērnu ģimenē. Viņas senči - vecvectēvs ar ģimeni uz Ziemeļlatgali atceļoja no Vidzemes, jo Latgalē toreiz varēja dabūt zemi. “Andrejs Matīss pie Boževas ezera iegādājās apmēram simts hektārus zemes. Sākotnēji vecvectēvs izraka lielu alu, izlika tās sienas ar akmeņiem un, kamēr cēla māju, dzīvoja tajā kopā ar zirgu, līda līdumu. Nostāsti vēsta, ka viņš pieradinājis meža zvērus, ar kuriem uzstājies tirgus laukumos, pelnot iztiku. Gada laikā uzbūvēja māju un iesāka saimniekot, veidojot stipras saknes plašajai Matīsu dzimtai. Vēl joprojām tur ir īpašums Matīsas dzimtas pēctečiem. Daudziem no kuplās Matīsu ģimenes visos laikos bijis svarīgi šo vietu un māju saglabāt, bet tas nebūt nav nācies viegli, jo ezers vienmēr bijis kā magnēts svešajiem gan kolhoza laikos, gan šajos laikos. Taču dzimtas mājas nav nonākušas svešās rokās, tajās saimnieko Ainas Matīsas meita Māra Liniņa,” pastāsta Vita Matīsa.

Lepojas ar dzimtas stipro vīru
Otrā Matīsu dzimtas māja, kādreizējā pirts māja, kas atrodas Boževas ezera krastā, tagad pieder privātpersonai, kura nav saistīta ar Matīsu dzimtu, bet pirms kara tā bija Vitas vectēva brāļa Reinholda Matīsa īpašums. Par Reinholdu Vita varētu stāstīt garu un traģisku stāstu. Viņš bija uzņēmējs, kuram 1927.gadā Kārsavas pagasta Līču mājās piederēja firma “R.Matīsa dzirnavas, koku zāģētava un vilnas apstrādāšana”. Tur mala miltus, zāģēja kokus, ēvelēja dēļus, apstrādāja un krāsoja vilnu. Attīstot uzņēmumu, Reinholds 1932.gadā iegādājās motoru, kas sāka ražot Kārsavai elektrību. Pēc Reinholda Matīsa aiziešanas mūžībā īpašums “Līču mājas” mainīja saimniekus, un no pēdējā īpašnieka pašvaldība šo ēku nopirka. Tagad kārsavieši tur veido Kārsavas kultūrvēstures centru, kuru pielāgos jaunu tūrisma pakalpojumu radīšanai. “Te tiek veidots kultūrvēstures centrs “Līču mājas”. Ir paredzētas telpas arī mājražotājiem, amatniekiem un Latgalē radītām lietām. Ēku, kas atrodas pilsētu šķērsojošās upītes Šņitkas krastā, 1916.gadā iegādājās kārsavietis Reinholds Matīss. Tad tai tika dots poētiskais nosaukums “Līču mājas”. Vēlāk tā tika pārbūvēta par nelielu vilnas pārstrādes fabriku. Tagad ir plānots ēku pārvērst par kultūrvēstures centru,” raksta “Latvijas Radio” Latgales korespondente Iveta Čigāne. Reinholds Matīss savu māju Boževas ezera krastā norakstīja dēlam Jānim. Puisi izsūtīja uz Sibīriju, un tur viņš pazuda bez vēsts. Jāņa atraitne, kura vēlāk ar meitu emigrēja uz Kanādu, šo īpašumu pieprasīja atpakaļ, vēlāk uzdāvināja Vitai. “Arī es labprāt būtu gribējusi redzēt kultūrvēstures centru Reinholda Matīsa Boževas ezera krasta īpašumā, tikai pašvaldība vietu un ēku man nezināmu iemeslu dēļ atdeva Matīsu dzimtai svešai privātpersonai,” bilst Vita Matīsa. Viss Boževas ezera krasts savulaik piederēja Matīsiem - pirmajam profesionālajam teātra režisoram, latviešu operdziedātājam Tālim Matīsam, Vitas vectēvam Jānim Matīsam un jau pieminētajam Reinholdam.

Atklāj tēva dzīves gājumu
Vita lepojas ar savu tēvu un viņa dzīves gājumu. Iesniegusi to Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāzē, kur teikts, ka Rūdolfs absolvēja Rēzeknes skolotāju institūtu, bija skolotājs Subatē, Gulbenē un Jaunpiebalgas Pēterskolā - direktors: “Vāciešiem ienākot, greizsirdīgs kolēģis denuncēja skolas direktoru, un Rūdolfs nonāca Daugavpils cietumā, kur kopā ar ebrejiem cieta nacistu varmācību. Pateicoties māsas Emmas pūlēm, Rūdolfs pēc gada tika atbrīvots. Likteņa ironija - drīz pēc tam Rūdolfs tika iesaukts Latviešu leģionā, kur karoja Kurzemes lielkaujās Laumaņa triecienbataljonā (19. divīzija). Trīs reizes ievainots, trešajā reizē evakuēts uz Vāciju. Karam beidzoties, Rūdolfs bija vienīgais no plašās ģimenes, kurš atradās rietumos. Vācijā viņš nodzīvoja līdz 1951.gadam. Libekas nometnē satika un 1947.gadā apprecējās ar savu sievu Faniju Hartmani Matīsu. Meita Maruta dzima Libekā 1949.gadā. Ģimene 1951.gadā izceļoja uz ASV, uz Portlandi Oregonas štatā, kur Rūdolfs Matīss strādāja mēbeļu fabrikā. 1955. gadā piedzima meita Vita. 1959.gadā ģimene pārvācās uz Sietlu Vašingtonas štatā, kur Rūdolfs bija atradis darbu lielajā “Boeing” aviokompānijā - veidoja lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās grafiku rasējumus.” Vita lepojas ar tēvu, stāstot, ka viņš 20.gs. 70.gados sāka nodarboties ar vitrāžas mākslu un turpināja to darīt vairāk nekā 25 gadus, iegūstot lielu meistarību un atzinību - piedalījās vairākās izstādēs, latviešu Dziesmu svētkos un citur. “Tētis man atklāja pēdējo tikšanos ar savu tēvu, kurš teicis,- kad tu atgriezīsies, šeit, pakalnā pie Boževas ezera, uzbūvēsi sev māju. Diemžēl tā bija pēdējā saruna ar tēvu Latvijā, jo dzīve viņu aizveda uz Amerikas rietumkrastu,” saka Vita. Tēvs, kurš Latvijā bija audzis un pieradis pie lielas, daudzskaitlīgas ģimenes, Vācijā un vēlāk Amerikā jutās vientuļš. “Mamma, ar kuru tētis iepazinās bēgļu nometnē, ir no Liepājas puses. Viņi abi spēlēja teātri Libekā un tur satikās. Abi bija skolotāji, abiem bija kopīgas intereses,” atklāj Vita.

Baidījās par dzimtas cilvēkiem Latvijā
Bērnības stāsti par tēva dzimteni Latvijā, par mājām, skaistajām pļavām un darbiem Boževas ezera krastos Vitai nāca līdzi visu dzīvi. “Tā bija viņa sapņu pasaule. Tajos gados nevarēja komunicēt tā, kā mēs to darām tagad, un viņš pat neuzzināja, kad un kā aizsaulē devās viņa tētis un mamma. Tēvs saraksti uzturēja tikai ar māsu Emmu, kura bija precējusies ar kādreizējo Balvu pilsētas galvu Auziņu. Kā bijušais leģionārs viņš nevēlējās uzrunāt savus radus toreizējā Padomju Savienībā, vienkārši baidījās par viņiem,” stāsta Vita. Tā viņas brālēnam Valdim Matīsam Ģenerālštāba akadēmija bija slēgta, jo tēvs bija pretpadomju elements un radi dzīvoja ārzemēs. Taču Maskavas Frunzes kara akadēmijas aspirantūrā viņu pieņēma, un tur četru gadu laikā Valdis Matīss izstrādāja disertāciju, saņēma militārā docenta grādu un strādāja par katedras vadītāju. Tā bija izcila militārā izglītība un militārā karjera Padomju Savienībā. 1991.gadā viņš atgriezās Latvijā un nodibināja Latvijas Nacionālo Aizsardzības akadēmiju, kurā no 1992. līdz 1998.gadam bija rektors. Pēc sešiem gadiem Valdim Matīsam piedāvāja militārā atašeja amatu ASV un Kanādā, viņš to pieņēma, nostrādājot tur piecus gadus. Arī slavenā režisore Aina Matīsa, kuras bērnība aizritēja Balvu rajonā un kuras tēvs bija Rūdolfa brālis Vilhelms, ir Vitas māsīca. “Mēs ar Ainu nesatiekamies bieži, it sevišķi šajos Covid laikos, bet tad, kad tiekamies, pārrunājam kultūras notikumus Latvijā un, protams, arī par “Ezerkrastiem”, kur Aina bieži uzturas kopā ar meitu un mazbērniem,” piebilst Vita.

Dāvanas atceļo uz Latviju
Vitas tēvs Rūdolfs bija izcils vitrāžu mākslinieks. Viņam bija daudz stikla mākslas darbu, kas bija redzami daudzviet pasaulē, tikai neviena - savā dzimtenē Latvijā. “Viņam bija siltas atmiņas par saviem bērnības gadiem Rugājos un Balvos. Īpaši par Balvu luterāņu baznīcu, kur viņa tēvs Jānis Matīss bija starp tiem strādniekiem, kuri palīdzēja baznīcas celtniecībā, bija arī draudzes pērminderis. Tēva māsas Emma un Marta zināja stāstīt, ka brīžos, kad ārā bijis slikts laiks un cilvēki negribēja mērot garo ceļu uz Balvu baznīcu, dievkalpojumi tikuši noturēti lielajā istabā “Ezerkrastu” mājās. Tēvs, dzīvodams ASV, bija izgatavojis lielu un greznu, varētu pat teikt, trīsstāvīgu lustru, kuru man vajadzēja atvest no ASV rietumkrasta uz Balviem. Grūtākais bija to izdarīt tīri fiziski, jo darinājums bija no stikla, trausls un plīstošs. Tāpēc bija liels prieks, ka lustra nonāca Balvos sveika un vesela, bez neviena skrāpējuma. Viena vitrāža atceļoja arī uz Balvu Novada muzeju, to transportēt bija vieglāk,” pastāsta Vita.

Vispirms ieradās kā tūriste
Uz Latviju Vita vispirms atceļoja kā tūriste ar kādu Vācijas grupu 1980.gadā. Taču jau 1989.-1990.gadā sākās sadarbība ar Latvijas Kultūras ministriju, kuru toreiz vadīja Raimonds Pauls. 1990.gadā viņa rīkoja “Forum Lugano”, uz kuru uzaicināja tobrīd Latvijā zināmus kultūras cilvēkus - Anatoliju Gorbunovu, Māru Zālīti, Džemmu Skulmi un citus. Forumu gatavoja apmēram gadu. Tas notika mēnesi līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanai – Šveicē, Lugāno Kongresu pilī par godu Aspazijas un Raiņa 125.dzimšanas dienai. “Rainis, būdams tur trimdā, jau bija vizualizējis neatkarīgo Latvijas valsti un tās kultūrtelpu ar saviem literārajiem darbiem. Viņš rūpējās par to, lai Latvija pieslēgtos Eiropas gara telpai. Tajā laikā - 1989.gadā, kad viss mainījās, mēs atklāti sākām runāt par Latvijas valstiskumu. Es ar Šveices pašvaldības cilvēkiem ilgāku laiku to pārrunāju, līdz viņi piekrita rīkot un finansiāli atbalstīt šo forumu. Dzīvoju Šveicē, gatavojot forumu, nācās biežāk braukt uz Latviju, un tā iepazinos ar vairākiem kultūras ļaudīm,” atceras Vita Matīsa. Ženēvas universitātes starptautisko zinātņu institūtā Šveicē Vita 1987.gadā ieguva doktora grādu politiskajās zinātnēs un starptautiskajās attiecībās. Disertāciju vērtēja arī bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura uz Ženēvu atlidoja no Kanādas, kur tobrīd dzīvoja.

Uztic vadīt Sorosa fondu Latvijā
“Šveicē kā profesore sāku mācīt politiskās zinātnes un politoloģiju. Braucot uz Sietlu Ziemassvētkos paciemoties pie vecākiem, dažas dienas agrāk nejauši iepazinos ar kādu Sorosa fonda Ņujorkas biroja cilvēku. Viņš man palūdza atceļā uz Šveici piestāt Ņujorkā. Šeit viņš man atklāja, ka Sorosa fonds Latvijā īsti nedarbojas. Pirmais cilvēks, kam Soross uzticēja fonda vadību Latvijā, bija Ita Kozakēviča - Augstākās padomes deputāte, poļu – latviešu biedrības vadītāja. Taču viņa nelaimes gadījumā aizgāja mūžībā 1990.gadā, un kopš tā laika Latvijas fonds īsti nefunkcionēja,” stāsta Vita. Tā 1992.gadā sekoja zvans no Ņujorkas ar piedāvājumu uzņemties fonda vadību Latvijā. Viņa ilgi domāja, ilgi veica pārrunas, līdz beigās sekoja pozitīva atbilde. “Tēva iedēstītais patriotisms un vēlme darboties Latvijas labā, ko iesāku jau ar foruma gatavošanu, bija noteicošais, lai es pateiktu ‘jā’ vārdu. Tā 1992.gada martā ierados Latvijā, un jau jūnijā fonds uzsāka darbību. Latvija bija vienīgā vieta pasaulē, kur Sorosa fondam no sākuma nebija savas vietējās valdes, sanāca tādas jocīgas konstrukcijas. Man bija jāatrod valde, un es aicināju uz sadarbību kultūras cilvēkus - Imantu Lancmani, Māru Zālīti, Andri Vilku un citus. Sākumposmā, kad fondam bija lielas naudas, salīdzinājumā ar Latvijas valsts institūcijām, manā uztverē fondu nedrīkstēja saistīt ar politiku vai ar kādu konkrētu partiju,” pārliecināti saka Vita. Viņa ar gandarījumu atceras, ka no pašas pirmās valdes cilvēkiem neviens nav gājis politikā, izņemot vienu. Jāpiebilst, ka arī Vita nekad nav bijusi saistīta ne ar vienu politisko partiju ne Latvijā, ne arī citās valstīs, lai gan viņu dēvē par vērīgu Latvijas politiskās dzīves vērotāju un vērtētāju. “Ir starpība - komentēt, vērtēt vai rakstīt. Ja cilvēkam ir savs viedoklis, tas nenozīmē, ka viņš baksta ar pirkstu un atbalsta kādu partiju. Katram var būt savs viedoklis, bet man ir robeža, kuru nepārkāpju,- es nekad neesmu aģitējusi cilvēkus ne par vienu partiju un nedarīšu to arī turpmāk. Un tas nav tas pats – izteikt viedokli kā neatkarīgs indivīds vai kā partijas biedrs. Kā partijas biedram tev ir aizmugure, kaut vai cilvēku masa, kura automātiski retvītos tavus tvītus. Bez aizmugures cilvēkam Latvijā darboties ir grūtāk, tāpēc uzskatu, ka tieši šis neatkarīgais sektors ir atbalstāms un pilnveidojams,” uzskata Vita Matīsa.

Sēž arhīvos un raksta grāmatu
Viņa neslēpj, ka šobrīd ir ne tikai pasniedzēja augstskolā, bet arī sēž arhīvos un raksta grāmatu par tiem laikiem, - viņas rīcībā ir ļoti daudz materiālu. Vita cer, ka pēc diviem gadiem tā ieraudzīs dienas gaismu un cilvēki uzzinās vairāk par dzīvi Latvijā tā sauktajos deviņdesmitajos gados. “Tur būs atbildes uz jautājumiem, kādas mācības mums vajadzētu ņemt vērā no tiem laikiem, cik tālu esam tikuši trīsdesmit gadus vēlāk. Piemēram, tajos gados Sorosa fonds piešķīra lielas summas tieslietu sistēmas uzlabošanai, tajā skaitā nodibinot tiesneša apmācības centru. Tagad atkal tiek runāts par nepieciešamību izglītot tiesnešus. Tātad - kur mēs kļūdījāmies pirms 30 gadiem? Varbūt problēma nav tiesnešu izglītības trūkumā, bet citur? Grāmatā veikšu padziļinātu analīzi par faktiem Latvijā jūtīgās nozarēs - izglītībā, veselības sistēmā un citās,” atklāj Vita.

Iedvesmo diskusijas ar studentiem
Vita Matīsa jau laikā, kad vadīja Sorosa fondu, lasīja lekcijas Latvijas Universitātes studentiem kā brīvprātīgā. Viņa atceras, ka tolaik bija grūti panākt, lai studenti darbotos aktīvi un brīvi piedalītos diskusijās. “Tagad situācija ir mainījusies - tā ir kā diena pret nakti. Diskusijas notiek, studenti iesaistās tajās ar degsmi un aizrautību. Es mācu publisko diplomātiju. Šīs zināšanas ir vajadzīgas, un man prieks, ka studentiem ir savs viedoklis par katru jautājumu,” pastāsta Vita. Viņa smej par kāda studenta kļūdu, kurš rakstījis, ka Otrais pasaules karš beidzās 1991., nevis 1945.gadā. “Pasmaidīju, ka varbūt to tā arī varētu traktēt... Daudzas lietas, kuras ir pašas par sevi saprotamas manai paaudzei, viņiem nav, tāpēc jābūt uzmanīgai un ik pa brīdim jāpārbauda, vai viņi ir lietas kursā par to, ko runāju. Vai viņi saprot, ka tajā laikā nebija ne interneta, ne mobilo telefonu, ne sociālo tīklu, lai varētu sazināties ātri un visu momentāli uzzināt,” skaidro pasniedzēja. Viņa bilst, ka nav jārunā un studentiem jāstāsta tikai veiksmes stāsti. Viņiem ir jāzina arī mūsu valsts vājais punkts - Latvija, salīdzinot ar visām pārējām Eiropas valstīm, pēdējo divdesmit gadu laikā ir pazaudējusi lielāko cilvēku skaitu. “Par šo sāpīgo tēmu neviens nevēlas runāt. Kādēļ Latvija ir pazaudējusi šos cilvēkus? Tas nav tikai atalgojums. Varbūt cilvēki aizdomājas, kādu aprūpi saņems slimības laikā vai vecumdienās. Kāda pensija viņus sagaida - varbūt tā būs tik maza, ka ar to nevarēs izdzīvot? Varbūt saprot, ka Latvijā dabūt darbu bez īstajiem galiem būs grūti? Varbūt aizbrauc tādēļ, ka augstākās izglītības līmenis ir daudz zemāks nekā citās Eiropas valstīs. Un tas viss - trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas. Tie, kas gadiem ilgi bijuši valsts elitē un pat vēl šodien ir valdības sastāvā, dzīvo tādā burbulī, ka šo viņi negrib redzēt un par to pat nerunā. Runā par demogrāfijas problēmām, pat nepieminot faktu, ka no Latvijas ir izbraukuši teju 1/3 no tās iedzīvotājiem. Kā tā var? Šo problēmu ir jāatzīst un jāatšķetina. Tā ir smaga problēma ar virkni jautājumu, uz kuriem jārod atbildes,” pārdomās dalās Vita Matīsa.

 

Muzejs ir pateicīgs par dāvinājumu


Iveta Supe, Balvu Novada muzeja direktore:
-Balvu Novada muzejā ir pieejami dažādi materiāli par plašo Matīsu dzimtu. Lūk, ko par muzejā esošās vitrāžas garo ceļu uz Latviju 2016.gada 8.jūlijā rakstīja Ziemeļlatgales laikraksts “Vaduguns”: ““Tēvs dzīvoja Amerikā, Sietlā, un1994.gadā, braucot uz Latviju, paņēmis vitrāžu līdzi. Es vēl tagad nesaprotu, kā viņš šādu mākslas darbu nogādāja Latvijā. Tēvs toreiz dzīvoja pie manas māsīcas Ainas Matīsas un šo vitrāžu vēlējās nodot kādam muzejam. Diemžēl tā nogulēja plauktā vairāk nekā divdesmit gadus, un tikai tagad es spēju piepildīt tēva lūgumu,” pastāstīja Vita Matīsa.” Šī dzimta ir unikāla, un šobrīd mēs strādājam pie Matīsu dzimtas koka izveides. Dzimtas cilvēki ir atstājuši paliekošas pēdas savā zemē, daudz strādājuši Latvijas valsts labā. Tik daudz slavenu vārdu vienā dzimtā! Sešdesmitajos gados Alīna Matīsa vadīja korus arī Bērzpilī un Rugājos, pati bija ilggadēja Balvu rajona skolotāju kora dalībniece. Viņas jaunākais dēls - Valdis Matīss - bija Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pirmais priekšnieks un rektors, militārais atašejs Krievijas Federācijā, zinātņu doktors. Operdziedātājs Tālis Matīss bija pirmais profesionālais teātra režisors Latgalē. Aina Matīsa - režisore, skatuves runas pedagoģe. Arī profesores Vitas Matīsas vārds izskanējis daudzkārt, tāpēc esam pateicīgi par viņas uzdāvināto tēva Rūdolfa veidoto stikla vitrāžu un vēlam viņai arī turpmāk strādāt pie dzimtas izpētes un darboties Latvijas labā.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

“Viens pats mājās” (06.11.2020.)

Ir aitas, būs cirpēji

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īsteno projektu “Viens pats mājās”, kur deviņās publikācijās – ielikumos veido sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu un izdomu, kā stiprināt dzimto pusi un aktivizēt sabiedrību. Tas ir fakts – jaunieši atgriežas no ārzemēm, izlolo biznesa idejas un iedzīvina tās realitātē. Kādam veiksme varbūt uzsmaida greizāk, citam atkal viss iet no rokas un darbi šķiras. Arī viens cilvēks spēj izdarīt daudz, un sabiedrība ievēro labus darbus. Stāstām par jauniešiem, kuri atgriezušies dzimtajā pusē, strādā un sniedz vērtīgus pakalpojumus. Meklējam atbildes, kur slēpjas viņu veiksmes atslēga un cik viegli to atrast?

 

Emīla izlolotā biznesa ideja
Balvu novadā atpazīstamību ieguvis Emīls Jauntēvs. Viņš bija starp jaunajiem cilvēkiem, kuri piedalījās pašvaldības pirmo reizi organizētajā konkursā “Esi uzņēmējs Balvu novadā” 2018.gadā, izpelnījās atbalstu un saņēma grantu savas izlolotās biznesa idejas īstenošanai. Emīls tagad rūpējas par savu aitu ganāmpulku, dodas arī tuvākos un tālākos izbraucienos ārpus novada, lai sniegtu aitu cirpšanas un nagu griešanas pakalpojumu citiem.

Īpašumam vajag saimnieku
Pirms kāda laika Emīls, līdzīgi daudziem citiem jauniem cilvēkiem, pabija ārzemēs ar mērķi pastrādāt un nopelnīt. Reizē tā bija arī fiziska darba pieredze, vienlaikus ļaujot pavērot dzīvi citā valstī, komunicējot ar tās sabiedrību. Emīls pabija Anglijā un Holandē, taču atgriezās dzimtajā pusē. Pats vērtē: “Tagad labi noder plašāks dzīves skatījums, zinu, kā darbojas sakārtots uzņēmums, un ceru ar laiku ko līdzīgu ieviest arī paša saimniecībā. Cerams, man tas noteikti izdosies.”
Pirms kļūt par darba devēju sev pašam un būt atbildīgam par saimnieciskās dzīves norisi, Emīls kādu laiku pastrādāja arī algotu darbu dzimtajā pusē. Būtībā tā nebija slikta vieta. Darbs sev labi pazīstamajā pagastā, ne pārāk tālu no mājām un ar salīdzinoši visai labu un regulāru darba apmaksu. “Vadīju kokzāģētavas darbu, bet nopelnīto ieguldīju savas topošās saimniecības attīstībā,” atklāj Emīls. Patiesībā viņa mērķis bija pievērsties zemes apsaimniekošanai un audzēt aitas, jo mamma bija atvēlējusi īpašumu. Bet, ja ir īpašums – zeme, tam vajag saimnieku.

Lai ietu uz priekšu
Patlaban saimniecības vajadzībām jaunais zemnieks izmanto gandrīz trīsdesmit hektārus zemes. Ganāmpulks vairojas un iet plašumā. Šogad uz ziemu plānots atstāt 70 aitu mātes. Dzīvniekus saimnieks raksturo kā ļoti pateicīgus izvēlētajai uzņēmējdarbības nozarei. “Aitas ir mierīgas, dzīvo barā, nelaužas ārā no aploka. Jāseko tikai, vai tām pietiek ēdamā,” stāsta Emīls. Aploku veido parastais drāšu pinuma žogs metra augstumā. Ja kādā dienā dzīvnieki to uzkrītoši sāk stutēt, skaidrs, ka barības kļuvis daudz par maz. Pļavas tāpēc ir sadalītas vairākos aplokos, un dzīvnieki tajos, atkarībā no ēdamā daudzuma, ik pēc laika rotē. “Mums ir daudz lauksaimniecībā neizmantojamās zemes. Mērķis ir uzlabot ganību zāles sastāvu un aitu ganāmpulku pakāpeniski palielināt. Tās varētu būt kādas 120 mātes. Svarīgi ir dabūt naudas apgrozījumu, lai iepirktu dzīvniekus un ietu uz priekšu,” atzīst Emīls. Patlaban viņa aitu ganāmpulkā ir tikai Latvijas tumšgalves šķirnes dzīvnieki. Taču nākotnē ir doma iegūt un audzēt arī krustojumus ar gaļas šķirni, lai iegūtu lielāku gaļas daudzumu. Rudens šogad joprojām silts, un dzīvnieki diennakti pavada ārā. Vēlāk aitas nonāks iežogojumā un, atkarībā no laika apstākļiem, varēs uzturēties arī zem jumta, aizsargājoties no vēja vai lietus un sniega. Pēc dzīvnieku šķirošanas pamata ganāmpulku saimnieks nolēmis arī apdrošināt.

Jēra gaļai ir pieprasījums
Kas veido galveno ienākumu plūsmu? Tā viennozīmīgi ir jēra gaļa, ko pārdod kautsvarā. Jērus audzē ar aprēķinu, lai tie dzimtu ziemas mēnešos, pakāpeniski nobarotos, līdz var izmantot realizācijai. Ja citi uzņēmēji gaužas, ka pandēmijas laika ierobežojumi samazinājuši preču apgrozību un naudas plūsmu, tad Emīls saka gluži pretējo. Viņš atklāj, ka gaļas iepirkuma cena ne tikai nav kļuvusi zemāka, bet pat palielinājusies. Pieprasījums pēc jēra gaļas vairojas, to vēlas arī eksportēt. “Cenas ir labas. Šogad tās svārstījās, bet augstākā man bija 4,60 eiro kilogramā. Daudziem pret aitas gaļu joprojām ir skepse, palikusi vēl no padomju laikiem. Jā, aitas gaļai ir sava piesmaka, bet ne jēra gaļai. Tāpēc dzīvniekus jārealizē līdz pusgadam – četru līdz sešu mēnešu vecumā. Svarīga būs arī šķirne un jēru barojums,” stāsta Emīls.
Viņš atklāj, ka pašu ģimenē jēra gaļu testējuši vairākkārt un tā pašiem ir iegaršojusies. Kā ļoti būtisku saimnieks uzsver jēru ēdināšanu, jo tas noteikti ietekmējot gaļas garšu.
Savu artavu ieņēmumos veido arī subsīdijas. Taču vilnai noieta diemžēl nav. Šogad cirpumu iemainīja pret vilnas segu, bet iepriekšējo vienkārši iznīcināja. Vilna, kā uzskata Emīls, gan nebūtu tā aitkopības produkcijas daļa, par ko vajadzētu satraukties. Viņš atbalsta viedokli, līdzīgi kā izteicies nozares kolēģis, ka aitkopim jārūpējas, kā vairāk izaudzēt gaļas kilogramus, un tas kompensēs arī vilnas zaudējumu.

Perspektīvs pakalpojums
Emīlam vēl ir cirpšanas un nagu griešanas pakalpojums. Lai to darītu, Emīls Jauntēvs ar konkursa atbalstu saņēma pašvaldības finansējumu nepilnu divu tūkstošu eiro apmērā. Viņš ir iegādājies jaudīgu un izturīgu griezējinstrumentu komplektu. Veicot tirgus analīzi, secinājis, ka aitu skaits Latvijā palielinās, aitkopība vēršas plašumā, un tāpēc ir perspektīva arī profesionālam aitu cirpšanas pakalpojumam. Ir rīti, kad Emīls ceļas ļoti agri, jo izvēlētais maršruts ir tāls, un dienā nobrauc ap 700 kilometriem. Pati tālākā vieta, kur Latvijā cirptas aitas, bijusi Ventspils. Iepazītas saimniecības, kur nācies ciemoties jau atkārtoti reizes trīs, pat četras.
Aktīvākais cirpšanas pieprasījums ir pavasara pusē, lai gan pieredze liecina, ka dzīvniekus no kažoka to īpašnieki vēlas atbrīvot arī citos gadalaikos. Oktobra vidū Emīls, piemēram, devās uz Kārsavu. Ja roka piešauta, tad process notiek ātri – pēc minūtēm piecām vai astoņām vilna aitai ir nost. Sākumā šis process gan nav padevies, jo cirpšanu ietekmē dažādi faktori, arī aitas svars, šķirne un tamlīdzīgi. Vienlaikus tas prasa arī fizisko izturību, jo šajā darbā nolīkst mugura un kājas. Kā notiek pakalpojums? Aitas iedzen nožogojumā, tad kādu cieši satver, nosēdinot sēdus pozā, apgriež kājām nagus un pēc tam cērp kažoku. Emīls atzīst, ka pēc divu dienu cirpšanas trešajā gan vairs nav vēlēšanās nekur braukt, tad gribas tikai atpūsties.

Ar skatu turpinājumā
Aitkopības nozari Emīls atzīst par pareizi izvēlētu un savu biznesa ideju gatavs vērst plašumā. Taču vienlaikus ir arī paškritisks, jo nevar zināt, kā centieni īstenosies. Pats saka: “Vēl jau nav sasniegts vēlamais dzīvnieku skaits, tāpēc ļoti svarīgs manā saimniecībā būs nākamais dzemdību periods un dzīvnieku attīstība. Tik daudz kas vēl jādara, jo patiesībā esmu tikai šī ceļa sākumā. Bet, ja viss būs labi un neizpaliks veiksme, izvēlētās jomas attīstība noteikti turpināsies.”

 

Gunta Božoka, uzņēmējdarbības atbalsta speciāliste:
-Prieks par ikvienu jaunieti, kurš atgriežas Balvu novadā, savā dzimtajā pusē, un laukos uzsāk uzņēmējdarbību, tādējādi radot pats sev darbavietu un stiprinot vietējo ekonomiku. Biznesa sākšana, protams, ne vienmēr ir viegla, tāpēc Balvu novada pašvaldība jau trešo gadu topošajiem un jaunajiem uzņēmējiem rīko grantu konkursu. Tā uzvarētāji iegūst nelielu finansiālu atbalstu savai biznesa idejai. Pašvaldības finanšu pieejamība gan negarantē uzņēmējam arī veiksmi. Granta summa palīdz nedaudz ātrāk virzīties uz priekšu, ja tikai pats uzņēmējs ir pārliecināts par savu biznesa ideju un ar degsmi un neatlaidību to realizē, spēj uzņemties ar to saistītos riskus un neapstāties pirmo grūtību priekšā. Jebkurā biznesa nozarē var gūt panākumus. To pierāda jaunie uzņēmēji Emīls Jauntēvs (aitkopība), Karīna Makarova (skaistumkopšana) un vēl citi. Galvenais veiksmes faktors ir pats uzņēmējs, kurš atradis iespēju strādāt un veidot savu dzīvi laukos!

 

Pārredzēt procesus un teikt patiesību
Jānis Bisters ir paliela ģimenes uzņēmuma vadītājs, kurš ar brāļu un tuvinieku palīdzību attīstījis vairākus uzņēmējdarbības virzienus. Arī viņi ir pabijuši ārvalstīs, strādājuši tur, vērojot darba devēju pieeju, bet atgriezušies dzimtajā pusē, lai būtu saimnieki paši sev. Saruna ar SIA “Krūmijs” vadītāju Jāni Bisteru.

Kāds ir galvenais ārzemēs nostrādātā laika ieguvums?
-Tā, pirmkārt, ir stabilu ārzemju uzņēmumu darba specifikas iepazīšana, ko raksturo, piemēram, augsta līmeņa tehniskais nodrošinājums, droša darba vide, sakārtota dokumentācija un tamlīdzīgi. Pēc tādiem principiem sāku strādāt arī atgriežoties Balvos, lai būtu drošs, ka viss manā uzņēmumā ir kārtībā un neviens man pāri plecam neskatīsies. Otrs svarīgs faktors – rūpes par darbiniekiem. Tas nozīmē stabilu atalgojumu, sociālās garantijas un tamlīdzīgi. Tad varēšu būt drošs, ka viņi strādās manā uzņēmumā. Protams, strādājot ārzemēs, varēja arī daudz vairāk nopelnīt.
Jūsu uzņēmējdarbība izvērsta visai dažādos virzienos – mežs, preču tirdzniecība, sporta trenažieru zāle… pērkat arī īpašumus.
-Visienesīgākā, protams, ir mežsaimniecības joma, kas ir mūsu ienākumu pamats. Pārējais peļņu nenes, toties savējiem ir darbavietas, un viņi strādā. Mežsaimniecība nozīmē jaunaudžu kopšanu un pamežu izzāģēšanu, strādājot visā Latvijas teritorijā. Tas ir smags darbs jebkuros laika apstākļos, taču mums ir attiecīgs ekipējums, tehniskais nodrošinājums un arī atalgojums. Braucam strādāt visur, kur aicina – uz Valmieru, Daugavpili, Jēkabpili un citur. Izpildām Latvijas Valsts mežu kvalitātes prasības, protams, arī darba aizsardzības norādes.
Savukārt darbs, kas dod pietiekamus ieņēmumus, ļauj īstenot jaunas ieceres. Jau sen bija doma par savu sporta klubu vai fitnesa zāli, un tagad man ir arī trenažieru zāle. Esmu aprīkojis labu zāli ar kvalitatīviem trenažieriem, ko iespējams izmantot arī citiem. Zviedrijā apmeklēju fitnesa klubus, treneri mācīja, ko un kā darīt. Man pašam patīk šādi treniņi un tagad redzu, ka arī citus tas aizrauj, sievietes ieskaitot.
Vai nav sarežģīti vadīt uzņēmumu, kurā strādā gan radinieki, gan cilvēki no malas?
-Manos principos ir pārredzēt procesus un teikt patiesību. Kaut vai nesenais piemērs, kad braucu uz mežu un strādāju kopā ar visiem, lai noskaidrotu, kāpēc pēdējos mēnešos darbu apjoms gājis mazumā, bet izdevumi palielinājušies. Mans mērķis bija uzzināt iemeslu, un es to atradu. Tā reizē bija ne tikai mana vārdiska motivācija, bet arī uzskatāms piemērs pārējiem, ka var panākt darba ražīgumu, kā tas bija, strādājot mums kopā.
Vai bija vērts atgriezties no ārzemēm, lai īstenotu savas biznesa idejas Latvijā?
-Ir reizes, kad aizdomājos, cik tālu būtu ticis, ja šos septiņus gadus, ko dzīvoju Balvos, būtu aizvadījis Zviedrijā. Iemācījos tur valodu, biju sācis interesēties par savas uzņēmējdarbības uzsākšanu. Tur noteikti man būtu bijis daudz vieglāk. Dzīvojot lauku reģionā, vajag daudz vairāk izdomas, enerģijas un veselības, lai uzsāktu savu biznesu un tas attīstītos. Un, protams, vajag arī līdzekļus. Mēs sākām ar mazumiņu, iesaistoties visiem trim brāļiem. Domāju, uz ārzemēm vairs nebraukšu un tur nepalikšu. Mani brāļi arī ir pabijuši ārzemēs, bet tagad visi atgriezušies un strādā mežsaimniecības jomā. Te ir mūsu ģimenes, bērni, katram savs stūrītis, tā ka jāturpina iesāktais. Man netrūkst ideju un redzu perspektīvu. Mūsu SIA tuvāko piecu gadu laikā acīmredzot nodošu brāļu vadībai, bet pats sakārtošu nekustamos īpašumus. Visu laiku būt gandrīz diennakts darba režīmā, kā tas ir tagad, nav iespējams un arī nevajag.

 

Ar jaunu dzīves garšu
Trīsdesmitgadniece Selva kopā ar mammu Ilonu ir skaistumkopšanas salona īpašnieces un darba procesu virzītājas. Darbs apkalpošanas jomā nav viegls, taču tam piemīt arī sava odziņa, ja vien šo biznesu prot ievirzīt labvēlīgā plūdumā. Uzņēmējdarbības noslēpumu pieredzē dalās frizētavas salona “Salvadora” īpašniece Selva Lielbārde Balvos.
Frizieres aroda izvēle Selvai nebija nejauša. Kopš bērnības viņa bija vērojusi mammas darbu, iepazinusi frizētavas telpu gaisotni un vēlāk pašai šķita, ka patiktu darīt ko līdzīgu. Daudz ko noskatījās no mammas, vēlāk papildināja profesionālās zināšanas un pārliecinājās, ka šis darbs iet pie sirds. “Man patīk brīvā gaisotne, jo varu plānot darbu un būt noteicēja par savu laiku. Pilnīgi neredzu sevi pienākumos ofisa darbā noteiktās darba stundās,” atzīst Selva. Būt frizierei nozīmē apkalpot otru un radīt skaistumu. Tas nav viegli, taču iepriecina darba radošā puse, bez tam arī klientiem patīk būt sakoptiem, lai kādi būtu dzīves apstākļi.
“Salvadora” ir mājīgs un acij tīkams salons. Pirms īpašnieces izvēlējās tādu iegādāties un iekārtot, bijusi nokomplektēta darbinieku komanda. Selva uzsver, ka tas ir ļoti būtisks nosacījums turpmākajam biznesam, jo realitāte pierāda, ka atrast labus darbiniekus tagad ir grūti daudzās jomās. Acīmredzot ir izkritis dzīves posms, kad jauni cilvēki vēlētos apgūt it kā parastas, bet ļoti vajadzīgas apkalpojošās jomas arodprofesijas. Bet dzīvē ne visi var būt priekšnieki, ārsti vai juristi. Savukārt friziera amatam piemīt īpašs šarms. Kā saka Selva,- lai kur dzīvotu vai aizbrauktu tālumā, vienmēr cilvēkiem vajadzēs meistaru, kurš sakops viņu galvas. Tā laikam būs mūžīgi. To labi pierāda arī pašreizējais vīrusa pandēmijas laiks, jo frizieriem darba nav kļuvis mazāk, un “Salvadoras” komanda strādā ar pilnu jaunu, nodrošinot darbu septiņām skaistumkopšanas meistarēm. Ne velti Selvas cieša pārliecība ir, kā pati saka: “Nevajag jauniešiem gausties, ka nav darba un viss ir slikti. Naudu var nopelnīt, var atrast, kur to pacelt, tikai pašiem vajag redzēt un nepalaisties slinkumā. Kurš darbu meklē, tas atradīs un vajadzīgās prasmes iemācīsies.”
Vienlaikus friziermeistares pārliecība tāda, ka jebkura uzņēmuma darba devējam saviem darbiniekiem būtu jāmaksā pieklājīgs atalgojums. Nav nosodāmi jaunieši, kuri skaidri pasaka, ka par 500 vai 600 eiro nestrādās. “Labi, ka ir tādas jauno ambīcijas, jo darbinieks ir jāciena un jānovērtē, viņš ir tas, kurš saražo vai pārdod konkrēto produktu un vairo uzņēmēja labklājību,” saka Selva.
Viņas vērojums vēl tāds, ka cilvēki tagad izteikti mīl ar acīm. Patīk skaistas vietas, lietas un arī laba apkalpošana. Tāpēc arī “Salvadoras” salona iekārtošana bijusi rūpīgi pārdomāta, un īpašniecēm prieks, ka klientiem patīk stilīgā vide, kur viņi pavada kādu laiku. Ne mazāk tai piestāv arī precīza apkalpošana, ievērojot pierakstus, un arī dzīvās rindas priekšrocības.
Nav slikti aizbraukt uz ārzemēm un iepazīt turienes dzīves un darba pieredzi. Arī Selva gadu pastrādāja Anglijā ziedu fabrikā. Atcerēdamās to laiku, viņa nožēlo tikai vienu. Proti, ka neuzdrīkstējās toreiz sevi pieteikt darbam frizētavā. Iespējams, viņas dzīve šobrīd būtu gluži citādāka, lai gan nekad nav par vēlu kaut ko mainīt. Selva atklāj: “Ja kādā brīdī sāku slikti justies, sāku ilgoties pēc pārmaiņām. Neviens nav teicis, ka esmu piesieta tagadējai dzīvesvietai Balvos, jo šī vieta frizētavā man ir un paliks. Te būs arī manas mājas, taču pasaule ir tik plaša.”
Laiks skrien, un Selvai neticas, ka kļuvusi trīsdesmitgadniece un par frizieri nostrādāti desmit gadi. Viņas raksturojumam piestāv apzīmējums – būt cilvēkam-notikumam. “Bet tagad jūtu, ka iestājies miers. Rit ikdiena, viss zināms, un man atkal prasās pēc kāda notikuma ar jaunu dzīves garšu,” nosmej Selva.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

"Viens pats mājās" (30.10.2020.)

 

Rodūšī apvuoršni

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

Kūpīnu teatris ir pasaulī populara metode (community theatre, applied theatre) i skotivis muokslys veids, kas vārsts iz kaidys kūpīnys (īdzeivuotuoju grupys kaidā konkretā teritorejā) atteisteišonu, izzynuošonu i vīnuošonu ar teatra leidzeklim. Kūpīnys teatris var apvīnuot daudzveideigus elementus nu profesionaluo teatra, amatierteatra, antropologejis, stuostnīceibys u.c. Tuo mierkis ir izzynuot kaidys kūpīnys fenomenus, stuostus, car tīm veicynuot lokalpatriotismu i pīdereibys sajiutu.

Sovu rodūšumu realizei teatrī

Teatris laukūs. Redzīs, bez tuo myusu kulturys dzeive nabyutu īdūmojama – vysmoz kotrā ziņā na Latgolā. Nu, kai tū padareit interesantuoku, rodūšuoku i saistūšuoku? Ruodīs, iz itū vaicuojumu atbiļdi atroduse teatra režisore Inese Daukste, kura spāruse sūli myusdīneigys teatra formys vierzīnī i myusupusē pyrmuo izveiduojuse kūpīnys teatra izruodi.

2019.godā Bolvu nūvodā īvīset jaunu teatra formu, kas Latvejā vēļ mozpazeistama – kūpīnu teatri. Kai roduos itei ideja?
-Dorbs suocēs 2018.goda februarī, kod britu režisoru vadeibā fonds INITIUM sadarbeibā ar Latvejis Nacionalū kulturys centru i Latvejis Kulturys ministreju ar meistarklašom uzsuoka diveju godu projektu “Latvejis stuosti. Šekspirs sateik Blaumani”. Projekta mierkis beja stuosteit Latvejis cylvāku, vītu i lītu stuostus, dažaiduot Latvejis amatierteatru izpausmis i snīgt jaunys zynuošonys kai reģionu kulturys darbinīkim, tai vītejū teatru aktierim, režisorim. Uzaicynuojums iz meistarklašom sajiemu ari sovā e-postā. Vysod asu vaicuojuse īspiejis sevi pylnveidot, partū ari itū īspieji nalaižu garum. Meistarklasis vadieja breineigi kūpīnys teatra eksperti nu dažaidom valstim. Kūpā apmeklieju sešys meistarklašu sesejis, kuru nūslāgumā beja juoizstruodoj sova ideja, kū realizēt kūpīnys teatra ītvarūs. Muna ideja uzrunuo ekspertus, i jau rudinī Tiļžā īsaroda LU Filologejis fakultatis studentis, kab intervietu cīma īdzeivuotuojus i savuoktu stuostus par Tilžu. Stuosti, nūtykumi, Tilžys paguotne, tagadne i nuokūtne puortopa vīnā stuostā, kuru realizēt paleidzē dramaturgs Edgars Niklasons, komponists Jēkabs Nīmanis, horeografe Alise Putniņa i režisors Jan Willem van den Bosch. Tai, apsavīnojūt vītejai kūpīnai (amatiermuokslys kolektivim, īdzeivuotuojim, profesionalim), roduos laikmeteigs kūpīnys teatra īstudiejums “Breinuma līpa”.
Piec izgleitībys asat pedagoge, a nu jau nazcik godus teatra kolektivu daleibnīki Jyusus sauc ari par režisori. Kai tai saguoja, ka teatris Jyusu dzeivē ījem tik nūzeimeigu vītu i palics par neatjemamu sastuovdali?
-Iz režisora profeseju nāsu guojuse apzynuoti, tok tai īsagrūziejušs apstuokli. Tū gryuši izskaidruot, a teatris puorjem tevi vysu: dūmys, kasdīnu, nakts i breivdīnys… teatris ir tevī, i vyss. Voi tu skaiti kaidu gruomotu, klausīs kaidu stuostu, atrūdi kaidu viestuli, lītu, nūbrauc iz kaidu vītu, pieški tu nūgiuni sevi pi dūmys,- tū varētu īstudēt, par tū varētu stuosteit.
Ar kū atsaškir kūpīnys teatris nu amatierteatra?
-Kūpīnys teatrī dorbojās vysa kūpīna, īdzeivuotuoji var nabyut pīdereigi kaidam amatiermuokslys kolektivam. Dramaturgejis pamatā ir vītejū īdzeivuotuoju stuosti, nūtykumi, kuri viesta par vītu, kurā dzeivojam. Teik izcalts i atkluots svareiguokais, taidā veidā kūpīnys daleibnīkim līkūt saprast, cik breineigi jī ir. Nu molys vysod lobuok īraudzeit vysu skaistū, kas kasdīnā pasleid garum. Kūpīnys teatra aizdavums ir palelynuot kūpīnys pošapziņu, patriotismu, lapnumu par vītu, kurā dzeivojam.
Par “Breinuma līpu” 2019.godā sajēmet ari Bolvu nūvoda pošvaļdeibys Goda bolvu kulturā “Mūsu lepnums 2019”. I tys nav vīneigais sasnīgums. Voi i kurūs breižūs asat lapna par padareitū?
-Nāsu jutusies lapna par sevi, a par sovim teatra cylvākim gon. Asmu pateiceiga tīm, kurī bejušs kūpā ar mani gon kod kas isadeve, gon kod naisadeve. Paļdis kotram par davīriešonu, pasaļaušonu, atbolstu i sapratni. Par naatsakuopšonu, par sevis puorvariešonu, par sevis ļaušonu puorveiduošonys i atsavieršonys procesim. Par mīlesteibu i uzticeibu teatrim.
Čiulim kūpā ar čangalim tūp breinumi,- tai par Jiusu režisietū teatra īstudiejumu “Breinuma līpa” sacieja teatra meiļuotuoji. Kai tod ir - voi čuiļi ar čangaļiem var sasatruoduot?
-Soka, ka latgalīši ir atvārti cylvāki…. A voi vysi asam atvārti jaunom idejom, formom i atkuopem nu tradicionaluo, par tū tān nāsu tik puorlīcynuota. “Breinuma līpa” auga lāni, pa drupeitei, tok, sokūt paļdis breineigai komandai, rezultats lyka cylvākim sevi nūviertēt. Voi asam gotovi maineit sovu godu godim pastuovūšu dūmuošonu i dzeivisveidu, voi asam gotovi pījimt koč kū jaunu, kab poši i vīta, kurā dzeivojam, naizneikst? Taišni nagrybiešona koč kū maineit, cytaiduo ītīpeiga napījimšona ir beigu suokums. “Pastāvēs, kas pārvērtīsies” ir vysim zynoma Raiņa patīseiba.
“Breinuma līpa” ir vierīneigs storpdisciplinars projekts, kura centrā ir Tiļža – apdzeivuota vīta Bolvu nūvodā, Latgolā. Deļkuo taišni Tiļža?
-Tiļžys cīms ir unikals ar sovu raššonuos viesturi, kulturviesturiskim objektim, multikulturalu sabīdreibu i vidi. Par tū līcynoj četru kristeigūs konfeseju – katoļu, luteraņu, pareizticeigū, baptistu - dīvnomi Tiļžys cīma teritorejā. Tiļža ir vīta, kur vysi Latvejis nūvodi sasateik ar Latgolu. Daļa Tiļžys īdzeivuotuoju jiutās kai īnuocieji, partū ka jūs saknis ir Vydzemē, Zemgalē, Kūrzemē, i skaidrā latgalīšu volūdā sauc sevi par čiulim (na-latgalīšim). Sovukuort daļai īdzeivuotuoju senču saknis īt nu Krīvzemis. Kai ir biejs izdzeivuot, sadzeivuot, atsateisteit, dorbuotīs tik multikulturalā vidē, dažaidūs viesturis leiklūčūs? Kas ar Tiļžu nūtiks nuokūtnē? Voi tei izniks, aizraunūt sev leidza kulturviesturiskuos vierteibys i montuojumu? Es dūmoju, ka nabiem pīsaviersušs itīm vaicuojumim, kai ari nabiem pīsaviersušs tik lelu viereibu i nūzeimi vītai, kurā dzeivojam. Ari maņ Tiļža ir muna sāta, i es saprūtu, ka itei vīta ir viereibys cīneiga.
Jyusupruot, latgalīši mīļoj teatri vairuok nakai vidzemnīki voi, pīmāram, kūrzemnīki?
-Latgalīši meiļoj teatri, a namuoku saceit, voi vīnaiži ar cytu nūvodu kolegom. Vīnu gon zynu,- ja latgalīts izkuops iz skotivis, jys dūs nu sevi uorā da svīdrim. Deļtuo nareši nu ekspertim asam sajiemušs kritiskys pīzeimis - par skaļu, par troku, par daudzi emoceju… A tys myusim ir īkšā i kai lai tū nūsluopej? Kod nakod nūkeru sevi pi dūmys,- nā, myusejūs tī, Reigā, naizprūt…
Ka byutu juoraksturoj latgalīši, kū par jīm saceitu?
-Maņ redzīs, latgalīts narauga izalikt cytaiduoks, jis ir taids, kaids ir. Vīnkuoršs, tīšs, sirsneigs i seiksts. Nazakaunej pazasmīt par sevi. Vēļ grybīs izceļt divejis lītys – dorbs i bazneica. Kaidā nu sarunom ar režisoru Valdi Lūriņu pīkrytu juo pīzynumam, - latgalīts pasaļaun iz Dīvu. Es dūmoju, ka tei ir vīna nu svareiguokuom eista latgalīšu patīseibom.
Asam pīrodušs, ka nereši Latgolu sauc par depresivū regionu i daudzi dūmoj, ka arī cylvāki te taidi pat…
-Tys atkareigs nu cylvāka poša, juo dobys, ari apstuoklim, kaidūs izaveidojuse juo dzeive. Navaru byut mīrā ar pīzynumu, ka Latgola ir depresivais regions. Laukūs palīkam mozuokumā, ari jaunīši aizbrauc, a mes doram, dorbojamīs, vaicojam izdeveibys. Voi nu raugi koč kū jaunu, voi atteisti tū, kas ir. Kotrā pogostā ir cylvāku kūpīna, kas uztur dzeiveibu.
Kai napalikt par sātā siedietuoju? Kas juodora, kab cylvāku īinteresietu i voi vyspuor vādzeiga taida dorbuošonuos uorpus sātys?
-Profesionalajūs teatrūs varam apsavērt dažaidys teatra formys i izteiksmis leidzekļus, a amatierteatrūs formu dažaideibys vēļ ir saleidzynūši moz. Pīredze ruoda, ka byutu napīcīšams profesionaļus pīsaisteit amatiermuokslai. Nāatsasaceit nu vareibys izmontuot dažaidūs projektūs dūtuos īspiejis, pošim vaicuot sadarbeibys veidus. Tys atdzeivynoj kolektiva darbeibu, vierza kolektivu iz izaugsmi i atteisteibu. Kolektivs bez atteisteibys nūplūk i iznykst.
Kū Jyusim pošai nūzeimoj teatris? Koč kod asat bejuse ari “ūtrpus ekrānam” – īsajutuse aktrisis lūmā?
-Nasciešu, ka teatris deļ mani ir vyss. Dreižuok tys ir veids, kai realizeju sovu rodūšū pusi. Atrūnu materialu, dramatizeju, veidoju tālus, struodoju ar aktierim, rodu vizualū, skaniskū īstudiejuma daļu i beiguos nūdūdu skateituojam,- nūsaverīs, ej iz sātu i drupeit padūmoj! Es īsuoku kai aktrise Tiļžys “Spogulī”, tok tys laiks nabie ilgs. Sovukuort školys laikūs cīši bīži kuopu iz skotivis. Režisors ir cīši radūša profeseja, tū vuicuos vysu dzeivi. Es vys vēļ vuicūs.
Pādejūs godus Latvejā ari iz skotivis bīžuok i bīžuok suok skanēt latgalīšu volūda. Kai taidu rodūšū dorbuošonūs viertejat Jyus?
-Latgalīšim vāg latgalisko, partū ka tys ir patīss, eists. I tys myusim pīstuov. Kur vēļ lobuok… Asmu gondareita, ka kopīnys teatra izruode “Breinuma līpa” ir davuse īdviesmi dramaturgam Edgaram Niklasonam. Īsadvesmojūtīs nu Tiļžys stuostim, sataisieta izruode iz profesionaluo teatra skotivis “Saturna vuordā”. Īstudiejumu var viertīs Riezeknis teatrī “Joriks”, tei uzraksteita latgalīšu, latvīšu i krīvu volūduos.
Latvejā ir gona daudzi amatierteatru, improvizacejis i cytu teatru. Cylvākim tryukst īspiejis izapaust?
-Vareibys natryukst, a tryukst vādzeibys – eipaši paaudzei, kas myusim veidojās kai sātā siedietuoji. I maņ ir taidys bažys, ka laukūs amatiermuokslys kolektivi var iznikt. Muna, drupeit vacuoka, ari drupeit jaunuoka paaudze itūšaļt ir guojieji. A tī, kam zam divdesmit i puori treisdesmit, koč kai kolektivūs nav radzāti. Dūmuotīs, ar teatra muokslys īnuokšonu školuos varātu izmaineit itū situaceju. Asmu prīceiga, ka šūgod maņ ir īspieja paraudzeit dorbuotīs kai teatra muokslys pedagogei.
Vīgli byut režisorei?
-Nav, deļuo ka amatierteatra režisors laukūs ir vyss – skaņuotuojs, gaismuotuojs, kostimu muokslinīks, scenografs. I režisora aizdavums ir sakuortuot aktieri dorbam. Sagataviet tai, lai jys var RADEIT. RADEIT – nu sevi, nu sovys pīredzis, kab teatris nav teksta ilustriešona. Loba teatra pazeime ir saprast, kas tī nūteik bez teksta… nu iz tū vēļ tuols ceļš ejams.


Reidzinīks ar symtprocenteigu latgalīša genu

Viestura Kairiša vuords komentarus naprosa. Jū zyna i pazeist kai Dailis teatra muokslinīciskū direktoru, režisoru, naatlaideigu latgalīšu volūdys, latgaliskuos kulturys i iņterešu aizstuovi, kurs vysod i vysur par sevi saciejs: “Asmu symtprocenteigs latgalīts” i nikod publiski nav kauniejīs runuot latgaliski. Kai saglabuot i napazaudēt latgaliskū sevī, kai laukūs atteisteit rodūšumu i voi vyspuor tū vāg – par tū i pulka kuo cyta sarunā ar jū pošu.

Latveja ir vīta, kur teatri mīļoj. Pi myusim bez vaļsts, pošvaļdeibu i navaļstiskīm teatrim pastuov vairuoki symti amatierteatru, školu, jaunīšu, improvizacejis teatru i.c. Ka profesionalajūs teatrūs varam viertīs dažuodys teatra formys, tod Latvejis regionūs eksperimentu ar tuom ir saleidzynūši moz, nu ir. Vīns nu taidim ir kūpīnu teatris, kas palīk drupeit populars. Kū par naaktieru dorbuošonūs sokat Jyus?
-Sevkurys vītejuos iniciativys ir juoatbolsta. Kluot vēļ, ka tymuos pīsadola cylvāki ar sovim personiskīm stuostim, tys izaklausa dyžon interesanti. Eipaši jau Latgolā, kur vysim tai pateik par sevi stuosteit i pasarunuot. Asmu pamaniejs, ka pādejūs godus amatierteatri Latgolā puorguojušs iz latgalīšu volūdu, partū ka pieški tys suoka struoduot. Maņ tys līkās tik apsveicami i labi. Ari tān, kod prīkšā nūvodu apsavīnuošona, jaunajā Bolvu nūvodā byus Baļtinova ar sovom “Palādom”, kas ir cīši talanteigi, partū taišni mozajuos kūpīnuos itī vītejī stuosti ir tik svareigi.
Voi šaidai teatra formai Latvejā var byut nuokūtne?
-Ar kū loba demokratiska sabīdreiba? Nuokūtne ir tam, kam ir nuokūtne, i tam, kas cylvākus interesej. Mes zynam, ka ir taids teatra sports i improvizacejis teatris. Voi kaids dūmuo, tam ir voi nav nuokūtne? Nuokūtne ir vysam, kas dzeivi dora breineiguoku. Kū nūzeimoj amatierkolektivi? Cylvākim dzeive nav tik ikdīnišķa, jī tūmār pulcejās i koč kū dora. Ka tuo vysa pamatā ir teatris, tys ir breineigi. Ir taidys teatra formys, kas pošys izaug. I, ka tai nūteik, tuos juoatbolsta. Ka naīt, tod naīt. Tys ir dabeigs process, i tys ir pats labuokais.
Latgalīši ir pīteikami atvārti kam taidam? Ruodīs, daļa sabīdreibys vys vēļ stereotipiski dūmoj, ka jī siež sātā i tuoļuok par sovom durovom i tuvuokū apleicīni nimoz naaizīt...
-Munā skatiejumā, latgalīši ir vīni nu atvārtuokīm Latvejis cylvākim. Naseņ bieju aizbraucs iz Upīti pi Andra Slišāna, kurs sataiseja koncertzalu nu solmu rullim. Jys stuosteja, ka ideju par solmu estrādi ar sīvu īraudziejušs škāsteiklā, forši tū pīlāguojušs i radiejušs breineigu lītu, kū vysi verās. Maņ redzīs, taišni Latgolā rakstureiga atvierteiba pret dažaidom idejom, i es tū augsti nūvierteju. Latgolā, ka cylvākam ir dorbs (kas ir golvonuo problema), jys suok dūmuot, kū vēļ varātu padareit. Te kūpīnys lītys ir svareigys. Na veļti Latgolā kuodreiz beja dzerevņas, kur cylvāki vairuok voi mozuok dzeivuoja vīnkūpus. Deļuo tān otkon ir jaunuo teņdence, kas saisteita ari ar lauku školu sliegšonu - vairuok i vairuok īdzeivuotuoju puorsaceļ iz mozuom piļsātom. Te cylvākim vairuok dažaidu aktivitašu. Deļtuo asmu puorlīcynuots, ka Latgolā tys vyss varātu struoduot. Golvonais, kab byutu dzeivis perspektiva, kab cylvāks var koč kū ari nūpeļneit, na tikai sagrabynuot sev minimumu. Parosti, kod braucu iz amatierteatru izruodem, biļde, kū radzu, ir vīna i tei pati – sīvītis ir cīši aktivys, juom pateik teatris i tāluot, a luguos parosti ir ari veirīšu lūmys. I tod juos vysaidūs veidūs rauga cīma traktoristus i sābrus pīrunuot dorbuotīs. Juos tūs večus vīnkuorši savuoc i atvalk iz teatri. I tys ir breineigi. Kas var byut lobuok! Latgola maņ cīši pateik, raugu iz tīnīti na tikai nūbraukt, a ari dzeivuot, partū ka Viļānu pusē maņ ir ari sāta. Maņ interesej vyss latgaliskais, deļtuo, cik varu, īzastuoju par tū.
Vīnā nu intervejom saciet: “Latgaliešus zinu no pirmajām rokām, jo pats esmu viens no viņiem…” Kai tys saīt, ka, byudams 100% reidzinīks, sevi tūmār saucat par latgalīti?
-Byudams 100% reidzinīks, asu ari 100% latgalīts. Patīseibu sokūt cīši moz latgalīšu ir tik symtprocenteigi kai es. Vyss ir cīši vīnkuorši. Muna māma ir dzymuse Latgolā, Vuorkovys pogostā storp Preilim i Leivuonim. I taidu latgalīšu volūdu es ari runoju. Vuorkovā pavadieju vysys vosorys, partū ka tī maņ bie dzeds ar babu. Sovukuort muna tāva muote pīdzyma Pīterburgā – saimē, kur muote Doroteja Pičukāne bie latgalīte. Tymā laikā pyrms Pyrmuo pasauļa kara daudzi latgalīši brauce peļņā iz Pīterburgu, kas bie golvonuo latgalīšu piļsāta. Tī jei īpasazyna ar puoli nu rītumbaltkrīvejis Maļinovski. Latvejis laikā jei atsagrieze Latvejā i palyka Reigā. Tei bie muna muote, a muns tāva tāvs ir Juoņs Kairišs nu Raipolis. Storp cytu, Kairišs ir latgaliska pavuorde – ir Kairišu dzerevņa, Kairišu azars, i muns dzeds vysod sacēja ,- jem ar keirū rūku. Kairišs latgaliski nūzeimoj ‘kreisais’ voi ‘kreilis’. Taidā ziņā muns dāls ir piļneigs Kairišs, deļtuo ka jys ir gon kreils, gon ari piļneigs kreisais piec uzskotim.
Ar kū Jyusim pošam asociejās Latgola?
-Tei ir muna dzeive, bez kurys navaru. Padūmu laikūs dzeivuom mozā dzeivūklī Reigā, pīcstuovu muojā ar silikata ceglim, kas maņ da šam napateik. Guoju iz školu - tānejū Āgenskolna gimnazeju. Tai kai bieju cīši breivdūmeigs cylvāks, školā nikod nāsu jutīs cīši labi, koč i školuotuoji bie breineigi i nivīns nikuo švaka nedareja. Vīnkuorši sovā ziņā asu sistemys pretinīks. Leidza ar tū vysa muna eistuo dzeive nūtyka tikai Zūsynu dzeraunē. Tī bie taidi tipaži! Vysi traktoristi, dzāruoji bie muni lobuokī draugi. I tī treis mieneši laukūs vosoruos i puorejuos breivdīnuos bie tik kruošni! Pīmiņu, kai brauču da Leivuonim ar viļcīni i tuoļuok ar autobusu. Vysapkuort skanēja latgalīšu volūda, tuos bie munys spūdruokuos atminis. I kur vēļ cyuku bieres i lauku dorbi. Tei bie ari sova veida verdzeiba, deļtuo ka dzeds naīsadūmuo, ka juo meita Reigā pīcys dīnys ari struodoj. Jys dūmuo, ka tys nabie nikaids dorbs. I tod kotrys breivdīnys jai bie juobrauc iz laukim. Myusim vysim vādzie struoduot, partū varu saceit, ka, suokūt ar gūvu ganeišonu, laukūs asu dariejs vysu.
Daudzim tī laiki īdzynušs rībumu iz vysu dzeivi...
-Tys eistyn nebie vīgli. I vēļ tei sīna vuokšona i buļbu laseišona! Myusim nebie traktora, deļtuo vēļ šudiņ pīmiņu garuos vogys, kuruom rādā buļbu spani. Kod maņ palyka 18, jau varieju pasciet,- nā. Nu tuo laika vaira nabrauču iz buļbu tolkom i tuos vaira napateik... Vysu puorejū gon darām. Cīši skaidri pīmiņu ari gonūs īšonu, kod skaitieju gruomotys breivā dobā, dīna koč kai bie juonūsyt. Skaidrys, ka nasagribie īt gonūs, nu vādzie.
Par latgalīšu volūdu runojūt. Vēļ pyrms gadim 25 leluokuo daļa studentu, braucūt iz augstškolom Reigā, raudzie narunuot par vītu, nu kuras nuokušs. Jūs nūdeve viņ akcents... Dūmuotīs, padejūs godus situaceja cīši pasamainiejuse. Vys vaira dzierdam par latgalīšu muzykys grupom, dzejnīki latgaliski sacer ailis i izdūd gruomotys. Par kū tys līcynoj?
-Pats tū napīdzeivuoju, gon Reigā, gon Latgolā vysod asu jutīs kai zivs iudinī. Nu zynu, ka taida problema bie. Tys līcynoj par tū, ka Latveja ir cīši provinciala vaļsts, partū, ka akcents ir gon Vuocejā, gon Italejā. Kotrs runoj sovā dialektā, i tei ir vierteiba. Jā, tūlaik daudzi jaunīši kauniejuos nu latgaliskuos izceļsmis, nu tei bie vaļsts politika, tendieta iz vīnaidu dūmuošonu i volūdu. Patīseibu sokūt Latgola viesturisku īmesļu dēļ bie atsateitiejuse atstatu nu puorejuos Latvejis, nu 1918.godā nūlieme apsavīnuot. Tūbreid nivīns pat navarā īsadūmuot, ka byus juorunoj baltiski. Lānom i namonami tika nūruodeits, ka tei ir napareiza volūda, kas juorauga izskaust, i daudzi latgalīši sovim bārnim nagribē tū likteni. Jī ar bārnim runuoja latviski, a sovā storpā - latgaliski. Ari tān es ar muoti runoju latgaliski. Asmu laimeigs runuot latgaliski, i, par laimi, Reigā latgalīšu ir gona daudzi - maņ tei ir īspieja uzturiet volūdu.
Nu, preteimā tam vysam, ari pošā Latgolā ir cilvēki, kuri prosa,- kam tei latgalīšu volūda vādzeiga? Deļkuo daļā Latvejis sabīdreibys ir nūraidūša attīksme pret latgalīšu volūdu i Latgolys kulturu?
-Varu saceit toļka par sevi. Es tai nauzskotu, partū ka latgalīšu kultura i latgalīšu volūda ir kultūrys golvonuo sastuovdaļa. Cylvākim vāg, kab vyss byutu vīnkuorši i skaidri, un jebkas, kas ir sarežgeits i dora dzeivi gryutuoku, jīm ir slūgs. Es napīzavīnoju itūs cylvāku redzīņam i ceineišūs. Maņ ir sapyns aizbraukt iz Latgolu, iz Bolvim, i vysūs veikalūs sazarunuot latgaliski. Maņ redzīs, tei byus toļka latvīšu volūdys styprynuošona, partū ka latgalīšu volūda ir arhaiskuoka latvīšu volūdys forma. Tei nav cyta volūda, tei viesturiski izaveiduo cytaižuok. Saceit, ka tei ir napareiza, ir klīdzūši napareizi.
Kai saredzat latgalīšu volūdys i latgaliskuos kulturys nuokūtni?
-Es nikuo nasaradzu, es vīnkuorši īzastuoju par tū. Pīmāram, tān jaunuos nūvodu reformys sakarā svareigs palics Varakļuonu vaicuojums. Gryuši ir tys, ka vaļstī lītys suoka nu napareizuo gola. Ka regionalū reformu īsuoktu nu lelīm nūvodim, kū pīduovuoja Vaļsts prezidents Levits, tod nabyutu vaicuojuma, kur ir Varakļuoni. Manis piec administrēt var vīnolga kai, a lelīm kulturviesturiskīm nūvodim juopastuov. Saradzu, ka Latgola vysod byus cīši decentralizieta. Itūšaļt Reigys politika, kas ir vaļsts ar vīnu piļsātu, ir cīši lela klaida. Svareigi, lai cylvāks, dzeivojūt Bolvūs, zynuotu, kas ir tei vierteiba, deļkuo tī ir tik forši. Ir breineigi, ka itei ir vīta, kur skaņ latgalīšu volūda, vīta, kur varam jimā sazarunuot. Maņ tys nudi byutu īmeslis aizbraukt iz Latgolu i dzeivuot. Maņ tys pateik. Navaru zynuot aiz laika, kaida kam ir nuokūtne, a tam, kab Latgolai byutu sova nuokūtne, atdūdu daļu sova laika. Taipat dūmoju gon par teatra spieļuošonu latgaliski, gon filmuos lītoju latgalīšu volūdu. I ari dzeivoju Latgolā, partū maņ tys ir cīši svareigi. Ka Latvejis vaļsts pati apjāgtu, ka tys ir tik svareigi, ka tys ir vīns nu instrumentim ari ceiņai pret Krievejis īspaidu iz Latgolu, tod, saprūtams, byutu daudzi puordūmu. Sevkurā gadīnī es turpynuošu dariet i nasažāluot. Ka tei paliks par saprūtamuoku lītu vysim, tod dariešu vēļ vaira.
Deļkuo Latgolā vyss nūteik lānuok nakai cytur? Pi vainis cylvāku kūtrums?
-Nā, myusim juosaprūt, ka Latgola pīdzeivuojuse 50 godu drukys aizlīgumu i 50 gadu dzymtbyušonu. Divejis reizis pa 50 godim nūzeimoj toļka vīnu - myusim jau viesturiski īkodieta itei atpaliceiba, i tys ir cīši svareigi. Pi tam Latgola ir vīneiguo kulturviesturiskuo zeme Latvejā, kurai nav rūbežu ar Reigys republiku, gon Kūrzemei, gan Zemgalei i Vydzemei ir.
Vādzātu leluoku atbolstu nu vaļsts?
-Atbolstu, jā, a vaicuojums,- kuruos jūmuos. Pīmāram, Aļaskā dzeivojūšīm nu vaļsts ir koč kaidi ekonomiskī instrumenti i paleidzeiba. Nazynu, voi byutu pareizi, ka Latgolā vīnkuorši par tū, ka tu tī dzeivoj i struodoj, moksuotu tyukstūti eiro. Itūšaļt juoizmantoj kovids, partū ka daudzi saprotušs, ka dzeivuot Reigā nav nimoz tik labi. Ir internets, juoatteista tys. Arī es martā ar vysu saimi puorsacieļu iz sovu sātu pi Viļānim. Super! Bieju puorlaimīgs. Vysi bāga paceli, a tān tai vaira tik daudzi tū nadora, partū ka mieginoj sadzeivuot. Saprūtams, laukūs vide ir daudz harmoniskuoka. Dzeive Reigā daudzim vīnkuorši nav pīmāruota, a veseleiba, tai skaitā gareiguo, ir cīši svareiga. Runa ir par dzeives kvalitati, kas laukūs ar vysim eko šmeko produktim ir daudzi lobuoka. Vīneigi tikšona iz tienīti varie byut lobuoka. Maņ ruodīs, itūšaļt juobyut fleksiblim i juosaprūt, ka kovids ir īspieja. Varbyut tys ir Latgolys absolūtuos atteisteibys laiks?
Atsagrīžūt pi latgalīšu volūdys – kasdīnā tei izskan arvīn bīžuok, a ir problemys ar rokstu volūdu. Kai panuokt leidzsvoru storp sarunvolūdu i rokstu volūdu?
-Panuokt var toļka vīnā veidā, taipat kai panuokt vīnu integrietu sabīdreibu. Tei ir izgleiteibys sistema. Latgolā obligati byutu juovuica latgalīšu rokstu volūda. Es rokstu latgaliski, i maņ itū īspieji paviere taišni škārsteikls. Pi tam latgalīšu inteligencis vidē baļtiski nivīns naroksta, komunikaceja nūteik tikai latgaliski. Tū dorūt, es lānai īsavuicu ari raksteibu. Latgalīšu volūda ir cīši dažaida, a latgalīšu rokstu volūda vairuok balsteita iz vyduslatgolys izlūksnem. Maņ golvenais, lai vysi latgalīši var sazaprast i raksteit. Voi bārns pīaugūt itū volūdu lītuos piec tam, tei ir juo izviele. A prasmis i pamatzynuošonys jau ir vierteiba. Latgalīšu volūda laukos pastuov, un tī jau ir tys volūdys fenomens, ka jei izdzeivoj, lai kai tū betonietu zemē. Tys ir tys viertieguokais. Svareigi ir ari vītvuordu uzroksti. Maņ personeigi daudzi lobuok patyktu ībraukt piļsātā Bolvi, nakai Balvi. Vīnkuorši juomaina priekšstoti.
Šūgod janvarī pyrmizruodi pīdzeivuoja jyusu filma “Piļsāta pi upes”, kas aiz “Boņuka” ir ūtrei filma latgalīšu volūdā. Nabieja satraukuma, ka latgalīšu volūda aizbīdēs daļu skatietuoju i nasasnīgs paredzietū auditoreju?
-Bie vysim, jū eipaši producentam, kurs bie sasatraucs par itū vaicuojumu. Kod nūnuocem da latgalīšu volūdai, saprotu, ka jei padora filmu ari muokslinīciski sovaiduoku. Maņ ruodīs, ituos bažys napīsapiļdieja. Ka filma byutu latvīšu volūdā, mož ari byutu kaids tyukstūts skateituoju vairuok, a nu tuo nūteikti napalyktu lobuoka. Kas zyn mož gryutuok saprūtama cylvākam koč kur Kūrzemē, kam ir problema ar volūdu, a, ja cylvāks ir atvārts, jis izbauda. Tod ir kaifs.
Kai myusupusis cylvāki nūkliva jyusu filmā? Tei bie apzynuota izviele voi kaidam ari veiksmis stuosts?
-Vaicuoju vysaidus aktierus i zynuoju, ka Baļtinovā ir Imants Slišāns, kurs tāluojs Ontonu. Imants ir vīns nu latgalīšu aktivistim, ar kurim dorbojūs kūpā. Tok aktierus deļtuo, ka pazeistu, es najemu. Imantam ir akteriskais talants, koč kai par reizi saprotu, ka jam vādzietu spieļuot. Gribieju ari kaidu nu naprofesionalim, i atrodu Dāvi Suharevski nu Bykovys Gaigalovā. Lai ari jis dorbuojās improvizacejis teatrī, vīnolga nav profesionals aktiers. Kaida tī veiksme, nazynu. Kū jis dzeivē dareis i kaida byus juo profeseja, tys ir cyts vaicuojums. A nūsafiļmejūt ir kū paruodeit i pastuosteit par sevi.
Kaida ir latgalīša doba?
-Latgalīša doba nav ramdana, jei ir dīzgon troka. Storp baltīšim vysod asu jutīs kai ar cytu mentalitati i ekspreseji. Ir savaiduoki tī latgalīši, i rakstureņš jīm ari ir. Tys ir taipat kai ukraini, kuri atsaškir nu krīvim. I vēļ humors, partū ka latgalīšu volūda bez tuo napastuov. Volūda ietekmej dūmuošonu. Ka latvīšu literaruo volūda ir kai Daugova – lāna, mīreiga, plyustūša, tod latgalīšu vysod ir čalojūša i strauja. Runojūt par tū, vysod stuostu kaidu pīmāru. Ka svešinīkam paprasiesi, kai nūīt da veikala, latvīts saceis – pa labi, tod pa kreisi, a latgalīts paprasies,– a deļ kam tev veikals, šņabsu pierksi? Tei ir lela atškireiba, i es tū vysod asu izjuts. Vēļ latgalīšim ir atvārta sirds, kas ir cīši svareigi. Latgalīti kai ļaunu cylvāku ar slāptim nūdūmim navaru īsadūmuot, kod i, saprūtams, cylvāki ir dažaidi – ir gon ļaundori, gon labdori. I, nasaverūt ni iz kū, jimūs ir koč kaids speits i styurgalveiba.
Jysu sīva kaidā intervejā ir sacejuse, ka Jyusim obejim īplānuota taida kai Raiņa dzeive – iz apmāram 300 godim, deļtuo ka tik daudzi kas vēļ juoizdora. Eistyn tik daudzi planu?
-Ir daudzi, nudi. Lānai dūdūs nu vīna dorba iz ūtru. Tān struodoju pi miļzeigys izruodis “Smiļģis”, tiuleņ juozaker pi filmys “Janvāris”, kas byus par barikāžom, par 1991.godu. Ir vēļ dažaidys nerealizietys vacuos īceris.
Kur idejis rūnās? Mož tī - tymā piļsātā pi upis, kur jyusim ir lauku muoja?
-Patīši, toļka tī struodoju pi idejom, a Reigā tuos realizēju. Skaidrs, ka, aizbraucūt iz Latgolu, asu tukšs. Pastaigoju vīnu dīnu, ūtru, i tod uzapyldu otkon. Man vāg tukšumu i klusumu, cylvākus apkuort nagrybu.
Pats runojat latgaliski. Kai ar puorejīm saimē - sīva i bārni ari prūt?
-Sīva Īva runoj, dāls Georgs, kuram 17 – ari, Ģertrūdi, kurai ir 12 godi, pat asu syutiejs nadaudzi vuicietīs. Vysi runojam latgaliski, a dāls maņ ir cīši lels Latgolys patriots. Viļānūs dzeivoj Maruta Latkovska, syutieju saimi pi juos pasavuiciet rokstu volūdu. Iz vuiciešonūs vysi ir slinki, tī šaubu nav, a golvonais ir koč kū dareit.
Par aktiermuokslu runojūt,- sevkurš cylvēks var byut aktiers?
-Nā, sevkurš navar, toļka latgalīši (smejās). As nazynu. Aktiers - tei ir eipaša īkšieja napīcīšameiba izapaustīs taidā veidā. Maņ personeigi nikuo taida nav. Maņ pateik struoduot ar aktierim – tys ir munys dzeivis pamatdorbs, a nikod naaizadūmojūs, deļkuo kotrs nu tīm cylvākim palics par aktieri, partū ka taipat tū izskaidruot navaru. Redzīs tys jīm ir vādzeigs, tei ir īkšieja napīcīšameiba, spiejis i talants. Cīši daudzi gryb kliut par aktierim, a na vysi par taidim kliust. Pi tam gribietuoju vysod ir vaira nakai varietuoju. Aktiers – tuos ir eipašys dūteibys, nu ari bez dabiskuom dūteibom navar kliut par aktieri.
Jyusim kai režisoram Latvejā ir īspieja realizietīs piļneibā i eistynuot idejis, kas izaver svareigys?
-Nazynu, prīkš kino maņ navāg miljonus – bojevikus nataisu. Dreizumā gyušūs pi trešuos leluos filmys - otkan ir treis valstu sadarbeiba, otkon ES fondi, i tys vyss izaver cīši reali - grāks žāluotīs. Tei byus filma par janvari, barikāžu mienesi, drupeit personisks stuosts nu jaunīša vīdūkļa par itīm viesturiskīm i Latvejai tik izškirūšīm nūtykumim, a nu cyta skotu punkta.
Kai jyus sadzeivojat ar kritiku. Tū jemat vārā?
-Jemu vārā, partū ka nav cytys īspiejis. Kuodreiz lykuos, ka mani nivīns nasaprūt, īšu paceli i dareišu kū cytu. Nu ar kritiku ir juosadzeivoj. Ka tei tevi nanūgalynoj, tod tu nu tuos pajimsi koč kū lobu. Itūšaļt vēļ ir socialī teikli, kurūs īspiejis kritizēt ir vairuok. Ka kritika nanūgalynoj, tei padora tevi tikai stypruoku. Kritikā ir juoīsaklausa, partū ka tī vysod ir ari kaids racionals grauds, nu es jau seņ asu saprats, ka na deļtuo struodoju itymā profesejā. Kritikys gadīnī ir toļka vīns leidzeklis – ir forši, ka tei ir loba, i mozuok forši, ka tei ir švaka. Nu obūs gadīņūs tam nav nūzeimis.

*“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
* Pārvedums - S.Vorza

 

“Dots devējam atdodas” (23.10.2020.)

Rada savam un citu priekam

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Ērkšķainais ceļš mākslas pasaulē

 

JĀNIS BĀRDA
DZIMIS: 1957.gada 21.maijā Balvos.
IZGLĪTĪBA: Balvu vidusskola (1975), tēlniecības studijas Latvijas Mākslas akadēmijā (1990), izstrādājot diplomdarbu “Eņģeļi”.
STRĀDĀ: lietišķās mākslas un arhitektūras eksterjera un interjera māksliniecisko detaļu restaurācija Londonā.
ĢIMENE: Māte Daina un māsa Irēna ar ģimeni Balvos, dēli - jaunākais Georgs Tadejs, vecākais dēls Kaspars, kurš Rīgā ar ģimeni audzina mazbērnus Gvido un Ronaldu, Ruta Meldere, Dzidra un Jānis Romanovski, Sarmīte Lazdiņa un citi.
DZĪVES MOTO: “Kā Krievijas caram Pēterim I, kura gredzenā bija iegravēti vārdi: “Es piederu pie tiem, kas mācās un meklēju, kas mani mācītu.””

Latvijā un citviet Eiropā pazīstamais Jānis Bārda, kurš jau ilgus gadus dzīvo un strādā Londonā, ir viens no talantīgākajiem mūsdienu tēlniekiem. Bijušais balvenietis, kurš sniedzis ievērojamu ieguldījumu kopējās tēlniecības kultūras veidošanā, īpašu uzmanību veltījis sakrālajai mākslai - krucifiksi dāvāti ne tikai Saeimas namam un Aglonas bazilikai, bet arī pāvestam Jānim Pāvilam II. Vieni no nozīmīgākajiem darbiem par sakrālo tematiku ir arī piecas altāra skulptūras, kas atrodas Svētās Ģimenes katedrālē Kazahstānā (1992). J.Bārda gleznojis arī 15 gleznu ciklu “Via crucis” Ludzas baznīcai (1992), vairāki viņa veidotie reliģiskie darbi atrodas arī citviet. Savukārt izstādes rīkotas gan Rīgā un Krakovā (1993), gan arī Barselonā (1992), Maskavā (1999) un citās pilsētās. Protams, nu jau par leģendāru kļuvusi tēlnieka veidotā skulptūra “Bruņurupucis” Majoru pludmalē Jūrmalā un 12 kaķu skulptūras, kuras kādu brīdi glabājās toreizējā prezidenta Gunta Ulmaņa rezidencē, bet vēlāk nonāca slavenās dziedātājas Laimas Vaikules īpašumā.

 

Ar mākslu inficējās Maskavā
“Mēdz teikt, ka cilvēks pats izvēlas savu dzīves ceļu. Es gan oponētu un teiktu, ka viss ir krietni sarežģītāk, nekā tas šķiet no pirmā acu skatiena. Nevienam cilvēkam nav varas pār to, ko viņš grib. Mums šķiet, ka mēs dzīvē veicam izvēles. Tomēr spēcīgās vēlmes pēc kaut kā cilvēkā vienkārši dzīvo, un mēs neapzināti vadāmies pēc tām,” nešaubās J.Bārda.
Pēc šāda scenārija veidojās arī talantīgā tēlnieka ceļš pretī mākslas pasaulei, kurš Balvos dzīvoja līdz pilngadības sasniegšanai un to dēvē par emociju pilsētu – vietu, kur piedzīvoti spilgti bērnības dienu notikumi. Protams, netiek aizmirsts arī par Balvos dzīvojošās mātes un māsas apciemošanu. Savukārt turpmākās gaitas J.Bārdu aizveda uz galvaspilsētu Rīgu. Interesanti, ka sākotnēji topošais tēlnieks izvēlējās studiju virzienu, kam rast līdzību ar tēlniecību un mākslu kopumā nav nemaz tik viegli – medicīnu. Kādēļ tieši šādas studijas? J.Bārda stāsta, ka ar medicīnu bija saistīta viņa māte, kura savulaik strādāja Balvu slimnīcā. Lai gan kopumā šādai izvēlei nekāda īpaša pamatojuma nemaz nebija – gluži vienkārši pēc vidusskolas absolvēšanas bija jāizvēlas turpmākais dzīves ceļš. Pēc tam neizpalika arī dienests armijā Maskavā, kur J.Bārda, kā viņš stāsta, arī inficējās ar mākslu. Tikmēr noslēdzošais posms studijās bija tēlniecības apgūšana Latvijas Mākslas akadēmijā. “Par to, ka varētu nodarboties ar tēlniecību, nemaz nedomāju. Sākotnēji prātoju par glezniecību. Tomēr tā sanāca, ka dzīves ceļi saveda kopā ar cilvēkiem, kuri mani novirzīja uz tēlniecības takas. Iepazinos ar kādu vecāku vīru - tēlnieku amatieri un lielu Latgales patriotu Bērtuli Bulu, kura ietekmē tēlniecība joprojām ir ļoti nozīmīga manas dzīves sastāvdaļa,” atminas J.Bārda.

Īpašu uzmanību velta sakrālajai tematikai
Ja svaru kausos saliktu visus J.Bārdas tēlniecības darbus, tie pārliecinoši nosvērtos par labu sakrālajai tematikai veltītajiem. Tādu darbu ir lielākā daļa, kam J.Bārdas radošajā profesijā ir svarīga loma. Turklāt, gluži tāpat kā pievēršanās tēlniecībai kopumā, arī vēlme iepazīt sakrālo mākslu nenokrita no gaisa. Viņš stāsta, ka cilvēku dzīvē virza intereses. Ņemot vērā, ka J.Bārda intereses ir saistītas ar filozofiju, tās likumsakarīgā ceļā noveda arī pie reliģijas un atbilžu meklēšanas uz mūžseniem jautājumiem par cilvēka esību, būtību un patiesību. Viens no cilvēkiem, kurš J.Bārdu ievirzīja reliģijas tematikā, bija arī savulaik iepazītais tagadējais Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats. Ar kardināla starpniecību tika nodota arī krucifiksa dāvana bijušajam pāvestam Jānim Pāvilam II, kad viņš viesojās Latvijā. Tolaik bija sarīkotas pusdienas, un J.Bārdam bija tas gods ar šiem augstajiem viesiem būt kopā svinīgajā pieņemšanas pasākumā. Tagad šis J.Bārdas veidotais krucifikss atrodas par pasaules kristietības centru dēvētajā Vatikānā. Turklāt Vatikāns nav vienīgā pasaules valsts, uz kurieni aizceļojuši tēlnieka darbi. Tie bez jau minētajām Barselonas, Maskavas, Krakovas un citām Eiropas valstu pilsētām atrodas arī, piemēram, Vācijā un citviet. “Jāteic, strādāt sakrālās mākslas jomā ir krietni vienkāršāk nekā ar tiem darbiem, kurus paredzēts uzstādīt pilsētvidē. Ar reliģiskiem darbiem ir skaidrība. Ja baznīcai tie šķiet pieņemami, viss kārtībā. Savukārt par pilsētvidē uzstādāmajiem allaž būs dažādi viedokļi. Kādam tie šķitīs atbilstoši, citi skulptūras kritizēs, bet pamatā jau ar tām saistītos naudas izdevumus, un spriedīs, kāpēc tās vispār vajadzīgas? Viedokļu dažādība nav nekas slikts, bet to es dēvēju par smago demokrātiju, kas nav elastīga un kur valda pārlieku daudz emociju un privātu interešu. Citāda spēle ir ar ideoloģiskajiem plastiskajiem simboliem. Savukārt skulptūra pilsētai ir līdzīgi kā skaista rota sievietei, kas arī nav lietišķi nepieciešama. Ja mūsu dzīve būs tikai lietišķa un racionāla, tad tā būs nožēlojama,” pārdomās dalās J.Bārda.

Māksla ir ekskluzīva prece
Savulaik J.Bārdam bija iecere Jūrmalā izveidot arī skulptūru dārzu, tomēr nevienprātības uzskatu dēļ ar Jūrmalas domi šī iecere palika nerealizēta. Vai ideju par šādu dārzu vēl var atdzīvināt? Tēlnieks spriež, ka viņa pašreizējā dzīvesvietā Anglijā veidot skulptūru dārzu nav vērts, jo tur nav demokrātisku mākslas tradīciju. Turklāt Lielbritānijā māksla nav plaša patēriņa prece, un iedzīvotāju vairākums priekšroku dod, piemēram, futbola spēlei. Kas attiecas uz šādas idejas realizēšanu Latvijā, J.Bārda ar smaidu sejā atzīst, ka, pirmkārt, neviens no mums jaunāks nepaliek. Līdz ar to, gribot to vai nē, šis jautājums jāskata arī no šāda rakursa. “Otrkārt, cilvēks var nopirkt krāsas un nodoties glezniecībai, cik vien atļauj brīvais laiks. Savukārt ar skulptūru veidošanu ir gluži cits stāsts. To var salīdzināt ar mājas celšanu un labiekārtošanu, pie kā darbs var notikt visu cilvēka mūžu. Protams, ar nosacījumu, ja māja nepieder cilvēkam, kurš iekārtojies siltā vietiņā un, acis nepamirkšķinot, jau var lepoties ar uzceltu lepnu villu. Skulptūru dārza izveidošana ir nopietns ražošanas process, kas prasa personīgi lielus ieguldījumus. Māksla nav arī primāra dzīves nepieciešamība. Tā visos laikos bijusi ekskluzīva parādība un prece, kas allaž dzīvojusi pilīs un bijusi turīgas sabiedrības prestiža zīme un izklaide. Turīgam cilvēkam ir arī krietni par maz tikai ar ikdienišķo šķīvi ar pusdienām un pierasto dzīves komfortu, bet ir vēlme arī pēc kaut kā tāda, kas dzīvi padara interesantāku. Šādos gadījumos talkā nāk māksla. Mūsdienās tās ir jahtas, lidmašīnas, superekskluzīvas automašīnas, mājas Montekarlo un Šveicē un vēl daudz kas cits,” spriež J.Bārda.
Tēlnieks piebilst, ka lielākā daļa viņa veidoto darbu, kas nav saistīti ar reliģisko tematiku, atrodas Krievijas Arhitektu savienības paspārnē, kur savulaik strādāja arī viņa sieva Aivija. Tam ir arī saprotami iemesli. “Pirmkārt, Krievija ir kultūras lielvalsts, kur savulaik veidoju izstādes. Otrkārt, tam bija arī praktisks iemesls, jo vēl 1990.gados Krievijā par izstāžu telpām nevajadzēja maksāt īres naudu, kas, pašsaprotami, nebija mazsvarīgi. Krievijā varēja gūt arī lielāku atzinību un tur bija labāka mākslas darbu tirgus vide, kas māksliniekam arī ir svarīgi,” skaidro tēlnieks.
J.Bārda piebilst, - lai šobrīd savus atlikušos darbus atvestu atpakaļ no austrumu kaimiņzemes, tas prasītu ne tikai milzīgu darbu pie dokumentu kārtošanas, bet arī lielus finansiālus līdzekļus, lai gan juridiski darbi pieder viņam. Savukārt jautāts, vai nejutīsies apbēdināts apzinoties, ka no sava ieguldītā darba tēlniecībā nebūs ieguvis arī materiālo labumu, J.Bārda atzīst, ka viņš nebūs pirmais šāds mākslinieks. “Starp māksliniekiem šādu cilvēku ir lielākā daļa. To, ka nopelnīt ar mākslu nav viegli, mākslinieki nesaprot jaunībā, bet atskārst, kad iegūst pieredzi un iepazīst lietu kārtību. Tas ir nepatīkami, bet ar to jārēķinās. Kas attiecas uz to, ka nopelnīt ar mākslu nav viegli, prātā nāk šobrīd par mākslas karali dēvētais Vinsents van Gogs. Viņa darbus mūsdienās pārdod par 400 miljoniem lielu naudu. Šodien nav dārgāka mākslinieka par V.van Gogu, lai arī viņš savas dzīves laikā nepārdeva nevienu savu gleznu, dzīvoja trūcībā un bezizejas mākts nošāvās. Kāds viņa paveikto pārvērta par milzīgu un sev izdevīgu biznesu. Ne vienmēr viss ir tā, kā tas izskatās no malas. Turklāt, ja mākslā sāk apgrozīties lielas naudas summas, vairumā gadījumu tur vairs nav runa par mākslu, bet gan par pavisam citas spēles noteikumiem,” spriež J.Bārda.

Tēlniecībai palicis uzticīgs arī emigrācijā
“Dievs vai liktenis mani moka, bet nenogalina...” tā sarunas noslēgumā teic J.Bārda, kura ģimeni dzīvē piemeklējuši arī traģiski notikumi - septiņu gadu vecumā mūžībā pavadīta meita Katrīna, kura noslīka 1999.gada ziemā, bet dēls Georgs Tadejs sešu gadu vecumā kļuva akls. Tomēr, neskatoties uz to, kamēr citi baidās un vilcinās, Georgs no dzīves ņem visu, ko tā dod. Turklāt jaunietis arī studē biznesu Minesotā, lai gan šobrīd sakarā ar Covid-19 pandēmiju augstskola ir slēgta un Georgs ir atgriezies Rīgā. Savukārt pats J.Bārda jau teju 18 gadus dzīvo un strādā Anglijas galvaspilsētā Londonā, no Latvijas dodoties prom 2003.gada janvārī. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tika pieņemts nebūt ne vieglais lēmums pārtraukt nodarboties ar tēlniecību dzimtenē un doties emigrācijā, bija, kā spriež J.Bārda, nepamatotu šķēršļu likšana vairākos ar viņa profesionālo darbību saistītos jautājumos no Jūrmalas domes puses, kas 20.gs. 90.gados tēlnieku uzaicināja uz Jūrmalu spodrināt pilsētas tēlu. Lai vai kā, viņš atzīst, ka nevar atcelt to, kas noticis, un emigrēšana no dzimtās valsts nav viegla lieta. Tādēļ, ja ir iespēja to nedarīt, tas arī nav jādara, ja vien cilvēks pēc dabas nav emigrants, tendēts uz naudas pelnīšanu vai ir citi būtiski iemesli. “Pats pēc savas būtības noteikti neesmu emigrants. Jāteic, dzīve Anglijā un Londonā ir pavisam citādāka nekā Latvijā. Aizbraucot uz turieni, šķita, ka Londona būs kā milzīga, attīstīta Latvija – viss tas pats, tikai krietni augstākā līmenī. Realitāte gan ir gluži citāda. Ikvienam, kurš pirmo reizi nonāk Anglijā un Londonā, sākotnēji iekārtoties tur uz dzīvi nudien nav viegli. Grūtības sagādā arī valodas barjera, un sākumā atliek darīt to, ko dzīve piedāvā. Un tikai pēc tam, aprodot ar jauno dzīves vidi, pamazām var sākt realizēt savus mērķus un plānus,” ar savu pieredzi dalās J.Bārda.
Lai arī svešumā pavadīts ne mazums laika, arī lielajā Eiropas metropolē J.Bārda ikdienā palicis uzticīgs tēlnieka darbam, šajā jomā turpinot gan profesionāli pilnveidoties, gan ar savu veikumu priecēt cilvēkus. Tiesa, tāpat kā daudziem citiem, arī viņa ikdienā korekcijas ieviesusi Covid-19 pandēmija. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ J.Bārda nupat ciemojās Latvijā. Tomēr, kā viņš pats atzīst, visas nebūšanas ir pārejošas. “Angļi ir tauta, kas mīl patiesi vecas lietas un tajā mītošo seno garu – viņi tās nemet ārā un neaizvieto ar jaunām, bet labprāt restaurē un dod šīm lietām otru dzīvību. Piemēram, nav retums, kad turīgās mājās savu vietu interjerā atraduši saplēsti paklāji, bet dārzā ir sarūsējuši krēsli. Savulaik angļu lords nevilka mugurā jaunu uzvalku, bet sākotnēji to iedeva kalpiem, lai viņi to līdz zināmam līmenim novalkā. Šādai attieksmei Anglijā ir dziļas vēsturiskas saknes. Līdz ar to arī es pēdējos gados darbojos ar dažādu Viktorijas laikmeta (1837. - 1901.gads) čuguna lējumu, arī arhitektūras akmens detaļu restaurēšanu. Ik pa laikam veidoju arī mozaīkas. Tas ir ilgstošs, bet patīkams darbs,” ar gandarījumu atzīst J.Bārda.

 

Centīgs un atbildīgs
Tēlnieka Jāņa Bārdas bijusī klasesbiedrene balveniete Rita Brokāne, kura strādā par ārsta palīgu dakteres Līgas Kozlovskas ģimenes ārsta praksē, stāsta, ka ar Jāni mācījās vienā klasē Balvu vidusskolā, uz kurieni viņa pati atnāca no lauku pamatskolas pēc 8.klases pabeigšanas. “Jānis bija viens no tiem puišiem, kuram piemita gan prāts, gan arī pievilcīga āriene. Gudrs, centīgs un atbildīgs mācībās, brīvajā laikā dejoja modernās dejas, sportoja. Pēc vidusskolas satikties gan sanāca reti - tikai klases salidojumos, jo sākumā bija mācības, bet vēlāk veidojās ģimenes. Laiks ritēja, un tad jau Jānis kļuva slavens Latvijā un arī ārpus tās. Viņš izvēlējās iet mākslas ceļu un ir sevi veiksmīgi pierādījis. Tomēr esmu pārliecināta, ka viņam piemita visas īpašības, lai kļūtu arī par labu ārstu – Jānis jau bija uzsācis mācības medicīnas institūtā. Pēdējos gados gan neiznāk bieži tikties – to darīt traucē laiks un attālums. Tomēr pāris reizes pēdējos desmit gados esam tikušies Balvos, kad Jānis atbrauc no ārzemēm. Šādās reizēs pārrunājam, kā veicies pa šiem 40 gadiem, atceramies klasesbiedrus, novēlam viens otram labu veselību un atvadāmies uz nenoteiktu laiku: “Tiksimies kaut kad!”,” par katru tikšanās reizi ar Jāni priecājas R.Brokāne.

Tēlnieka veikums – arī mūspusē

Viļakā, Tautas ielā 6, uzstādīts tēlnieka Jāņa Bārdas veidotais piemineklis latgaļu grāmatniecības pamatlicējiem Jānim Cibuļskim (1911 - 1997) un Vincentam Leiko (1816 - 1918). Piemineklis, kuru atklāja 1996.gada 8.jūlijā, uzstādīts vietā, kur savulaik atradās J.Cibuļska vadītā izdevniecība.
J.Cibuļskis Viļakas pagasta skolās pasniedza ticības mācību. Ievērojis, ka lielās apdzīvotības dēļ Viļaka ir bagāta ar inteliģenci, bet trūkst grāmatu un rakstāmlietu veikala, J.Cibuļskis atvēra veikalu “Ceņteiba” un nodibināja arī latgaliešu grāmatu izdevniecību, kura darbojās līdz Latvijas okupācijai 1940.gadā. Savukārt V.Leiko latīņu drukas aizlieguma laikā iesēja katoļu garīga satura grāmatas, tulkoja lūgsnas un garīgās dziesmas no poļu un latīņu valodām, izplatīja rokrakstu literatūru. V.Leiko mira Viļakā, arī apbedīts Viļakā - Miera kapos. “J.Bārdas veidotais piemineklis ir svarīga piemiņas vieta. Tas liecina, ka Viļakā kādreiz darbojušies patiešām izcili Latgales kultūras darbinieki, kuri paveica lielu darbu Viļakas attīstībā un tās iedzīvotāju izglītošanā. Svarīgi atcerēties, ka J.Cibuļska vadītā izdevniecība Viļakā no 1939. līdz 1940.gadam izdeva piecas grāmatas, bet V.Leiko drukas aizlieguma laikā ar roku pārrakstīja grāmatas no poļu un latīņu valodām. Šis pārtulkotais materiāls tolaik bija vienīgā pieejamā lasāmviela dzimtajā valodā,” stāsta Viļakas Novada muzeja direktore Rita Gruševa.

 

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

 

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

“Dots devējam atdodas” (16.10.2020.)

Kad viena acs redz vairāk nekā divas

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

 Ne katrā valstī ir fotogrāfijas muzejs

Nedomāju, ka ir cilvēki, kuri nezina, ka Latvijā ir fotogrāfijas muzejs, kurā krāj, saglabā, pēta un sniedz zināšanas par fotogrāfijas nozares attīstību Latvijā no fotogrāfijas pirmsākumiem līdz mūsdienām. Ja šādi cilvēki ir, tad jādomā, kā viņus sasniegt. Nevaram teikt, ka neesam mīlēti no preses puses. Ne katrā valstī ir fotogrāfijas muzejs, un mēs savā ziņā esam priviliģēti, ka mums tāds ir. Daudzviet pasaulē ir nelaimīgi, ka tādi materiāli nav savākti un aizgājuši zudībā. Nozīmīga loma ir latgalietim Pēterim Korsakam, kurš aizsāka un izveidoja šo muzeju. Mūsu ekspozīcija ir sena, arī unikāla, jo var izsekot pašus fotogrāfijas pirmsākumus. Pie mums ciemos braukuši arī studenti no Norvēģijas, lai aplūkotu oriģinālus, kā fotogrāfija ir attīstījusies, kaut gan viņiem pašiem ir savs muzejs. Mums ir arī muzeja pedagoģiskās programmas, tāpēc labprāt ciemos gaidām skolēnus, kuri uzzinās, kā veidot fotostāstus, par fotogrāfiju kā vēstures avotu. Šķiet, nereti cilvēki neaptver, cik ārkārtīgi daudz ko fotogrāfija ir ietekmējusi un mainījusi - pat tādas lietas, kur mēs ceļojam, ko ēdam, kā ģērbjamies, ko lasām. Protams, attīstoties tehnoloģijām, šī ietekme ir vēl dziļāka. Katru minūti vai pāris minūtēs miljoniem bilžu tiek palaistas pasaulē. Tas ir labi vai slikti? Īsti labi nav, ja ēters ir pilns ar sliktiem attēliem. Tomēr priecē, ka cilvēkiem ir saglabājusies ticība, ka fotogrāfija ir kaut kas patiess un realitātei pietuvināts dokumentāls fakts.
Kāda ķīniešu kuratora organizētā izstādē redzēju, kā presē tiek manipulēts ar valstsvīru atrašanos vai neatrašanos konkrētā vietā. Ja presē nebija, tad viņa vispār nebija, jo tas netika vēsturiski atspoguļots. Atmiņa ir diezgan slikts padomdevējs, bet attēls var apliecināt, ka fakts ir fakts. Ko darīt, ja, piemēram, mājas bēniņos atrod vecu melnbaltu bildi? Šādus stāstus esmu dzirdējusi, kad tiek atrastas stikla plates, kurām nomazgāta emulsija un padomju laikos uztaisīta smuka siltumnīca. Daudz ko iznīcināja tieši padomju laikos, kad nebija sapratnes un saprotošas attieksmes pret vēstures notikumiem. Ja tiek atrasts fotogrāfisks attēls, ieteiktu sazināties ar mums. Tāpat pieļauju, ka katrā muzejā var atrast kādu cilvēku, kurš sniegs padomu. Ir iespējas arī atrasto pārfotografēt un mums atsūtīt.
Runājot par kolekcionāriem, jāsaka, ka žēl, ja kaut kas vērtīgs nenonāk muzejā. Tiesa, labāk saglabāt, nekā iznīcināt. Viena no muzeja darbībām ir pētniecība un izglītojošais darbs. Kāpēc bērniem jāapmeklē fotogrāfijas muzejs? Svarīgs ir vecums, lai zinātu, kā šo auditoriju uzrunāt. Mazākajiem ir iespēja apskatīt stereofoto un kameru, kurā fotografējamais cilvēks ir ar kājām gaisā. Variantu ir daudz. Piemēram, profesionāļiem varam piedāvāt krājumu ekskursijas, kad var iepazīties ar to, kā mēs glabājam arī lielākus retumus. Tāpat var apskatīt fotošauteni, kas būtu interesanti, piemēram, septiņgadīgam bērnam.
Nebiju plānojusi savu dzīvi saistīt ar muzeju, jo ilgus gadus esmu strādājusi presē, un man patika šis darbs. Visu mūžu esmu nodarbojusies ar fotogrāfiju dažādos veidos. Laikā, kad muzejs nebija savā labākajā situācijā, kļuva bēdīgi ap sirdi: “Vai, vai!” Esam kopā pūlējušies, lai celtu muzeju prestižu, un daudz ko arī sasnieguši. Izcili, ka katrā reģionā ir cilvēki entuziasti, kuri vāc vēstures liecības, tās apkopo un izdod brošūras, grāmatas. Pašvaldībai vajadzētu atbalstīt šādus cilvēkus.
Atmiņa ir ļoti īsa, tāpēc ļoti vērtīgi ir fotopieraksti. Jautājums tikai, kā mēs to noformējam un pasniedzam. Izstādēs tos dažkārt nevar pielikt klāt katrai bildei, jo to nosaka iekārtojums. Jo vairāk informācijas var piedāvāt, jo droši vien tas ir labāk. Izstādes plānojam 1-2 gadus uz priekšu, par ko lemj speciāli izveidota žūrija. Mēs esam draudzīgi un labprāt sadarbojamies ar visiem. Kāda būtu mana sapņu izstāde? To būtu milzum daudz. Diemžēl vienu izstādi Covid-19 dēļ, visticamāk, nevarēsim realizēt. Par ko tā būtu? Dienvidāfrikā atradu fotogrāfus ar latvisku izcelsmi ar ārkārtīgi interesantiem dzīvesstāstiem. Viens no viņiem bijis sociāldemokrāts Latvijā un kļuvis par valdības fotogrāfu Dienvidāfrikā. Katru gadu varētu būt viena sapņu izstāde. /Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva/

Kas būtu vēsture bez fotogrāfijām? Novadnieki, fotogrāfi Inta Ruka (Rīga) un Igors Pličs ar savu daiļradi nākamajām paaudzēm jau atstājuši nenovērtējamu kultūrvēsturisko mantojumu. Kāds ir šis mantojums un kādēļ tas vajadzīgs?

 

Labākā fotogrāfe starp apkopējām…

Inta Ruka piedzima 1958.gadā Rīgā, kaut gan viņu mēs uzskatām par mūsu novadnieci, jo Balvu pagasta Silmalas ir viņas mammas dzimtā puse. Te daudzas vasaras fotografējot pavadījusi arī Inta. 1983.gadā tapuši pirmie Balvu pagasta apkaimes cilvēku portreti, kas vēlāk apkopoti fotogrāfiju ciklā “Mani lauku ļaudis” (1983 - 1998). Ar tādu pat nosaukumu - “Mani lauku ļaudis” - 1999.gadā kolekcija tika eksponēta Latvijas ekspozīcijā 48. Venēcijas biennālē un iznākusi grāmata. Zīmīgi, ka I.Ruku Zviedrijas televīzija atzinusi par vienu no Eiropas ievērojamākajiem dokumentālajiem fotogrāfiem.

Kas ir fotogrāfija?
-Tā ir vēsture, bet jāatbild arī uz jautājumu, vai klusā daba ir vēsture? Vai ainava ir vēsture? Acīmredzot ‘jā’, jo gan notikumi, gan pilsētas, gan cilvēki to atspoguļo. Kāpēc mēs skatāmies vecās fotogrāfijas? Lai mēs redzētu, kādi bija mūsu senči, kā viņi izskatījās.
Beidzot šuvēju arodskolu, mamma uzdāvināja fotokameru “Zorkij 4K”, kas arī izrādījās tik liktenīga. Vai tolaik “saslimāt” ar vēlmi fotografēt?
-Nesaslimu, praktiski to sāku izmantot. Padomju laikos lielākā daļa gan fotografēja, gan taisīja bildes vannas istabās un virtuvēs. Aizgāju uz kursiem un pamazām apguvu nepieciešamās zināšanas, lai taptu fotouzņēmumi. Nekad mūžā nebiju domājusi, ka fotogrāfijai būs tik liela loma manā dzīvē. Spriedu, ka to daru tāpat kā visi – nobildē draugus, ģimeni...
Kad mainījās domas par fotogrāfijas nozīmi Jūsu dzīvē?
-Es pat nezinu. To uztvēru vienkārši, pirmkārt, man patīk to darīt; otrkārt, man patīk cilvēki. Nedomāju, ka šī aizraušanās izvērtīsies par darbu ārkārtīgi daudzu gadu garumā. Tas ir mans hobijs, jo nebildēju katru dienu.
Joprojām strādājat ar analogo kameru?
-Tad, kad sākās digitālo kameru laiki, to nevarēju iegādāties finansiālu apsvērumu dēļ. Sākotnēji tās bija ļoti dārgas. Ar analogo kameru vienkāršāk. Pirmkārt, fotofilmiņas nemaksā tik dārgi un tās var iegādāties pakāpeniski. Otrkārt, bildes taisi pats un nekad nerēķinies ar savu ieguldīto darbu un laiku.
Nereti fotogrāfi apgalvo, ka vissarežģītākais žanrs ir portrets...
-Nē, man tas ir visvieglākais.
Kā tā?
-Fotogrāfijas pirmsākumos cilvēki sēdēja un skatījās kamerā. Tāpat strādāju arī es – uzliec statīvu, nomēri gaismu, pasaki, lai skatās objektīvā, un nospied.
Jūsu varoņi bildēs skatītāju uzrunā, ko nevar teikt, piemēram, par foto pasei...
-Grūts žanrs, manuprāt, ir ielu, sadzīves vai kāzu fotogrāfijas. Portrets man ir mīļākais un vieglākais veids, kā uzrunāt cilvēkus, viņus uzklausīt. Cilvēki ir atvērti.
Pie katra portreta Jūs veidojat fotopierakstu jeb stāstu.
-Savulaik fotokluba uzdevums bija vasarā bildēt, bet rudenī savu darbu atrādīt. Tā kā biju kautrīga, 80.gados nolēmu doties uz Balviem, Silmalu, kur vēroju apkārt notiekošo. Atbraucot mājup, diviem fotogrāfiem stāstīju: “Ak, kādus cilvēkus es satiku. Tas tur bijis karā, tam bijis vārdiem neizstāstāms liktenis utt.” Šie stāsti bija patiesi ļoti aizraujoši un iedvesmojoši. Sapratu, ka pieraksts papildina foto. Venēcijas biennālē, kur bija mana izstāde, Helēna Demakova teica, ka stāsti noteikti ir vajadzīgi. Skatoties tikai uz portretu, nevar taču saprast, vai cilvēks, piemēram, ir sētnieks, vai pētnieks. Pieraksti pie portreta mums sniedz informāciju, kas ir šis cilvēks, ko viņš dara, ko ir piedzīvojis un pārdzīvojis. Balvos patiesi ir ļoti fantastiski cilvēki.
Arī man neizpalika pārsteigumi, piemēram, Aigars Mačs vadājis atombumbas...
-Arī man tas bija pārsteigums. Bildējot Balvos, visiem prasīju, ko viņi darījuši padomju laikā. Tas raksturo gan to laiku, gan arī mūsdienas. Man ļoti gribējās atrast kādu cilvēku no gaļas kombināta, kas jūspusē bija ļoti svarīgs uzņēmums. Galarezultātā par to pastāstīja Krišs, un es biju starā.
Kā Jums izdevās pierunāt fotografēties prāvestu Jāni Bārtuli?
-Ai, kā man patika Bārtulis! Kad pirms dažiem gadiem man zvanīja no Balvu muzeja Iveta Supe un jautāja, vai var izstādīt to veco kolekciju “Mani lauku ļaudis”, likās, ka balveniešiem būtu interesantāk redzēt tos, kas pašlaik tur dzīvo – kaimiņus, senos kolhoza biedrus… Izdomāju, ka gribu nobildēt arī priesteri. Man paskaidroja, ka Bārtulis esot stingrs. Neskatoties uz to, devos uz dievkalpojumu katoļu baznīcā, kaut arī pati neesmu katoļticīgā. Baznīcā darīju to, ko darīja visi. Ieraugot priesteri, sevī nospriedu, cik ārkārtīgi skaists cilvēks, tobrīd vēl nezinot, ka tas ir Bārtulis. Beidzās dievkalpojums, un viņš pazuda. Piegāju pie jaunā priestera, par kuru zināju, ka viņš ir mācījies Venēcijā. Priesteris laipni parādīja, kur atrast prāvestu. Pieklauvēju pie durvīm - tās atvēra vecais kungs, kurš man ļoti patika. Viņam pastāstīju, ka veidoju kolekciju muzejam un ļoti vēlētos viņu nofotografēt. Viņš teica, lai nākot iekšā, piebilstot, ka nepatīk bildēties. Mēs ilgi runājām, turklāt viņa stāsti manī atstāja ļoti dziļu iespaidu. Cik viņš gudrs! Tiesa, prāvestam teicu, ka viņš nezina, kādas es bildes taisu.
Ko prāvests?
-Solīju viņam atnest parādīt cilvēku portretus. “Nu atnesiet,” viņš noteica. Mēs tikāmies, šķiet, piecas reizes. Parasti sarunu fiksēju diktofonā vai pierakstu uz papīra, bet Jānis Bārtulis teica, ka neko nevajag pierakstīt. Tomēr viņš piekrita nofotografēties. Jāatzīst, ka biju nobijusies kā diegs, kad vedu apskatīt sava darba rezultātu. Viņš ilgi skatījās un neko neteica. Nospriedu sevī, ka laikam nav īsti labi. Pēc klusuma mirkļa prāvests pabīdīja foto malā un pavēstīja: “Domāju, ka jums ir talants.” Es biju priecīga un joprojām uzskatu, ka bez viņa kolekcija Balvos neiznāktu tāda, kāda tā ir.
Kādā intervijā Jūs atzināt, ka prāvests Jums parādījis savas grāmatas manuskriptu?
-Viņš nolasīja pirmo daļu. Tas bija stāsts par diviem cilvēkiem – vīrieti un sievieti. “Varbūt es varētu pamēģināt atrast cilvēkus, kas Rīgā palīdzētu grāmatu izdot?” jautāju viņam. Atradu cilvēkus, kuri piekrita apskatīt tekstu, un pēc mēneša zvanīju uz mācītāja māju. Diemžēl viņš saslima.
Vai ir zināms manuskripta liktenis?
-Man par to informācijas nav. Arī pie sava fotoportreta pierakstu viņš vēlējās rakstīt pats. Nepaspēja...
Jāsecina, ka fotogrāfiju varoņi Jūs iedvesmo?
-Jā, turklāt ļoti. Jums taču ir Kamaldiņš, kurš taisa jau otru lidmašīnu. Ja skatās tikai uz bildi, neviens nepateiks, ka, piemēram, Jānis Tihomirovs bijis zemessargs kopš pirmās dienas, bet sieva Ārija pabijusi 34 valstīs, divreiz – Abū Dabī.
Jums top jauna grāmata?
-Jā, par Balvu izstādi. Kad tā varētu būt? Nezinu.
Jūsu pūrā ir vairāk nekā 20 personālizstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs. Darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, Igaunijas, Dānijas, Vācijas, Šveices, Norvēģijas un citu valstu muzeju kolekcijās. 2019.gada 8.novembrī Balvu Novada muzejā atklājāt fotogrāfiju izstādi “Zem tām pašām debesīm”, kas joprojām mūspusē ir apskatāma. Nesen Balvu novada domes deputāti lēma daļu no šīs kolekcijas pieņemt kā dāvinājumu. Vai nebija žēl sava darba rezultātu nodot Balvu Novada muzeja rīcībā?
-Iveta Supe rakstīja projektu Valsts kultūrkapitāla fondam, kā rezultātā puse no kolekcijas nonāca muzeja īpašumā. Man bija žēl kolekciju dalīt daļās, tāpēc otru pusi uzdāvināju. Man mājās palikušas kādas desmit bildes, un sešas ir Mūkusalas galerijā.
Kas ir grūtāk – fotografēt vai veidot pierakstus?
-Neesmu rakstītājs, jo tas jādara profesionāļiem.
Kādi ir nākotnes plāni?
-To nav. Dzīvoju kā visi normāli cilvēki. Ikdienā jau gandrīz trīsdesmit gadus strādāju apkopējas darbu Zviedrijas vēstniecībā. Esmu vienkārši apkopēja, kas nodarbojas ar fotogrāfiju. Lupata rokās, un uz priekšu.
Vai kolēģi nelūdz viņus fotografēt?
-Prasa. Dīvaini, bet tas, kurš ir vistuvāk, paliek nenobildēts.
Kā vērtējat faktu, ka mūsdienās cilvēki bildē pa kreisi, pa labi, lejup, augšup?
-Atbalstu. Cilvēks meklē to, kas viņu konkrētajā brīdī interesē.
Vai Jums ir kāda sapņu bilde?
-Konkrēta cilvēka portrets? Vācijā man teica, ka bildēju cilvēkus gados. Sāku domāt,- kāpēc tā? Faktiski jaunie stāsta par nākotni, bet tiem, kuri ir pusmūžā vai vecāki, ir pieredze, kas nereti ir ļoti interesanta.
Tātad caur fotogrāfiju var izzināt vēsturi?
-Tieši tā!

“Preiļi mani nav pieņēmuši, bet Tilža aizmirsusi”

 

Dzimis 1954.gada 8.novembrī Rīgā, bet bērnību pavadījis Tilžā. Sākumā septiņus gadus mācījies Tilžas vidusskolā, pēc tam vienu gadu Vectilžas astoņgadīgajā skolā. Pēc tās beigšanas 1969.gadā Igors Pličs ar Balvu sadzīves pakalpojumu kombināta norīkojumu uzsāka mācības Rīgas 34.pilsētas profesionāli tehniskajā skolā foto nodaļā par fotogrāfu.

Bērnība bijusi raiba?
-Sevi atceros no četru gadu vecuma. Visu zinu, bet par to ir grūti un sāpīgi runāt. Mammīte dzīvoja Jūrmalā, strādāja Ķemeru sanatorijā, kūdras fabrikā Slokā. Tas bija fizisks darbs. Otra māsa, kura jau mirusi, visu mūžu nodzīvoja Kanādā. Māsa gāja skolā, bet mamma, kā jaunākā ģimenē, sēdēja pie ratiņa. Iepazinās ar vienu zaldātu, tā arī es piedzimu, un mani aizsūtīja pie vecmammas Tilžā. Vecmamma bija mans sargeņģelis, kas vienmēr glāba situācijās, kad izdarīju kaut kādas blēņas. Mamma ņēma rokās žagarus, bet es, žvikt, zem vecmammas brunčiem. Mani rūdīja jau kopš agras bērnības, jo, piemēram, mazgāja vannā ūdenī, kas bija tikai saulītē sildījies. Dzīvojām vectēva māla būdā. 1968.gadā mani izlika ārā no Tilžas, jo skolā ar vienīgo globusu uzspēlēju futbolu, kaut gan tanī gadā man jau bija Laimoņa Vāczemnieka pateicības grāmata ar zīmogu par krustvārdu mīklas sastādīšanu. Tas bija pirmais apbalvojums. Jau jaunībā biju spiests iet savu laimi meklēt kaut kur tālāk.
Kādi bija pirmie soļi, iepazīstot fotogrāfiju?
-Ar pirmo fotoaparātu “Smena” gāju kājām uz lielpilsētu Kārsava, kāda man tā tolaik šķita. Tur iegādājos filmiņas, ķimikālijas un visu nepieciešamo. Protams, atpakaļceļam autobusa biļetes iegādei naudas nepietika. Kā jau minēju, biju spiests iet mācīties kaut kur tālāk, jo dzīvojām trūcīgi. Bet kur tu aiziesi ar 8.klašu izglītību? Ļoti gribēju mācīties par konditoru, bet tolaik šo arodu varēja apgūt tikai ar vidusskolas izglītību. Nolēmu mācīties Rīgas 34.arodvidusskolā par pulksteņmeistaru, jo tur ņēma ar 8 klašu izglītību. Gāju, kur varēju, nevis - kur gribēju. Skolas uzņemšanas komisijā direktore jautāja,- kāpēc vēlos apgūt pulksteņmeistara profesiju? Godīgi atzinu, ka man labāk patīk fotografēt. Ar to pietika, lai mani ieskaitītu klasē pie vidusskolniekiem. Acīmredzot tolaik fotogrāfa arods nebija tik pieprasīts.

Praksi pavadījāt Balvos?

-Jā, kopā ar Žani Vrubļevski no Žīguriem. Praksē strādājām Balvu SPK, bet tā kā fotogrāfu bija daudz, savas darba gaitas mēs turpinājām Ludzas sadzīves pakalpojumu kombinātā, kur kopā nostrādājām desmit gadus. Sākums bija grūts, jo man jau nekā nebija, turklāt piecpadsmit gados nevarēja pat viesnīcā pierakstīties. Kāpēc? Nebija taču pases. Viesnīcā reģistrējos uz Žaņa vārda. 1974.gadā atgriezos no dienesta armijā ar citām smadzenēm.
Jūs esat viens no retajiem ar fototehnologa izglītību, kuru ieguvāt, trīs gadus mācoties Maskavā. Turpat arī dienējāt?
-Tur bija dažādas iespējas. Virsnieku prēmijas bija atkarīgas no mana darba rezultāta.
Kā veicās ar krievu valodu?
-Kā jau latvieši, kuri saka: “Dva komat tri, dva komat sem,” bet vajadzēja: “Dva celih tri desjatih.” Nekādu atlaižu nebija.
Preiļos dzīvojat jau gandrīz četrdesmit gadus?
-Jā, šeit esmu strādājis ne tikai kā fotogrāfs. Piemēram, esmu bijis pieminekļu inspektors Preiļu kultūras nodaļā, ceha priekšnieks, saimnieciskais vadītājs bankā “Baltija”. Tā ir kārtīga dzīves skola.
Izskatās kardināli atšķirīga?
-Tā bija iespēja daudzveidot sevi, kā arī labi pelnīt. Tomēr šobrīd uzskatu, ka Preiļi mani nav pieņēmuši, bet Tilža aizmirsusi.
Nevar būt, jo, jautājot garāmgājējiem, kur atrodas Pliča muzejs, visi kā viens norādīja pareizajā virzienā...
-Tas nav rādītājs. Esmu saņēmis ļoti daudz pateicības un apbalvojumus. Publiski ‘jā’, bet, piedodiet, man ir savs viedoklis. Ēkai, kas ir bijušais grāfu Borhu ģimenes īpašums, esmu veltījis divdesmit gadus. Patiesi lepojos, ka esmu atjaunojis vecāko ēku Preiļos. Bizness pajuka ne bez pašvaldības ziņas, jo pie muzeja un viesu nama guļamistabas logiem uzbūvēja slimnīcu. Protams, klienti bija neapmierināti, ja visu nakti kauc sirēnas, spīd bākugunis.
Kā sadzīvo fotogrāfs ar politiķiem?
-Provokatīvs jautājums. Politika man šķiet netīra.
Kāpēc?
-Jāatgriežas pie stāsta par draugu Žani. Viendien abi uzrakstījām iesniegumu par vēlmi iestāties komunistiskajā partijā. Viņu pieņēma, mani – nē. Kāpēc? Jo tante dzīvoja ārzemēs. Tolaik mūsu ceļi šķīrās, jo paliku sliktais. Kopš tā brīža man ir alerģija pret vārdu ‘partija’. Šis vārds asociējas ar kolhoza govīm.
Kāds govīm sakars ar partiju?
-Stāsts nāk no Tilžas, kur atradās dažādas fermas, un govis ganījās partijās. Viendien govīm piemetās caureja. Gans skrēja uz kantori pie priekšnieka un izmisīgi sauca: “Prīkšņīk, prīkšņīk, visa parteja pļūtī.” Esmu gatavs uztaisīt kartiņu piemineklim tam, kurš mani iesaistīs partijā. Esmu Ulmaņa laika atbalstītājs, par ko liecina grāmatas arī manā muzejā.
Jūs savulaik esat teicis, ka fotogrāfa pienākums ir nevis knipsēt, bet fotografēt un izgatavot fotogrāfijas, kas ir vēstures liecība. Turklāt arī atzīstat, ka esat “slims” ar vēsturi...
-Sieva man saka, ka vecu mantu slimībai zāļu nav. Tā ir patīkama, bet dārga slimība. Reizēm ir kā kaķim, kuram klaudz zobi, ieraugot peli.
Cik liela nozīme ir fotogrāfijai?
-Pētot Latgales fotogrāfu darbības vēsturi, jāsecina, ka daudz ko esmu atradis, bet vēl vairāk neatradis. Ceru, ka man izdosies izdot izziņu grāmatu jeb enciklopēdiju par Latgali.
Esat vairāku grāmatu autors un līdzautors...
-Grāmatas, manuprāt, nekad nekas neaizstās.
Cik vērta ir fotogrāfija no vēsturiskā viedokļa?
-Ļoti vērta. Tas ir dokuments. Pirms 180 gadiem, kad fotogrāfija vēl nebija izgudrota, veiksmīgi uzdarbojās mākslinieki. Strādāja, zīmēja portretus kungiem, baznīcām un citiem. Mans mērķis ir muzejā parādīt, kā taisīja kartiņas.
Esat autors 15 000 dažādām pastkartēm par Aglonas baziliku un Aglonas pagastu, pastkaršu komplektam “Laipni lūdzam Preiļos”, fotoalbumam “Acis redz, sirds deg...”
-Tur ļoti daudz pastrādāju un biju bezmaz vai galma fotogrāfs. Bildēju pat no helikoptera.
Kāpēc svarīgi apzināt fotogrāfijas vēsturi?
-Katrs cilvēks piedzimst, dzīvo, veido ģimeni, rada pēcnācējus. Kā to izdarīt, ja nav ne profesijas, ne mērķu? Lai apgūtu jebkādu profesiju, ir jāzina tās vēsture: kā agrāk strādāja, kā šī nozare attīstījās utt.
Kādā intervijā Jūs bijāt pārsteigts, ka fotoskolas studenti nevar nosaukt gandrīz nevienu Latvijas fotomākslinieku...
-Viņiem mācību programmā nav vēstures, bet vajadzētu.
Blakus viesu mājai uzcēlāt kapelu – Latvijā vismazāko dievnamu, kuru iesvētīja 2007.gada 16.aprīlī.
-Tamlīdzīgu kapelu pirmo reizi ieraudzīju Kanādā. Bija pretestība, kad nolēmu uzbūvēt dievnamu. Priesterim Stepiņam Jānim lūdzu padomu, kā pareizi iekārtot sakrālo interjeru. Viņš devās uz Rēzekni, kur Jānis Bulis pavēstīja: “Nabūs tur nekādu kapelu, ir baznīca.” Pusotru gadu man neļāva celt. Kur tik es nerakstīju... Tieslietu ministrija atbildēja, ka šī ir brīnišķīga ideja, tikai jāievēro pilsētbūvniecības noteikumi. Arhitektu savienībā veči smējās, lai dievnamu taisu uz riteņiem, tad nebūs nekas jāsaskaņo: “No rīta lūdzies vienā kaktā, vakarā – citā.” Galarezultātā tomēr atļauju saņēmu, un cilvēki sāk plūst uz šejieni straumēm. Vakarā slēdzu ciet, no rīta vēru vaļā līdz laikam, kamēr nenozaga svētbildi 300 latu vērtībā. Policija pateica, ka ir bezspēcīga. Runājot par Jāni Streiču, atceros, kā apmeklēju zintnieku Jāni Tilžā. Viņš man prasīja, vai mērīju āderes, kur atrodas kapela. Atzinu, ka nē. Viņš pateica, ka svētbilde atrodas uz zelta āderes, kas izstaro labo enerģiju. “Labi, vecīt, pļāpā vien,” sevī nospriedu. Pagāja laiks, un atbrauca ciemos Jānis Streičs. Viņš nokrita uz ceļiem un sāka raudāt kā mazs bērns. Asaras birst un birst. “Kas, Jāni, notika?” jautāju režisoram. Viņš piecēlās un teica: “Kādus tik dievnamus pasaulē neesmu redzējis, bet tik tuvu Dievam kā šeit neesmu juties nekur.” Tā ir iejūtīga un emocionāla cilvēka reakcija. Tad atcerējos, ko savulaik teica Jāņonkulis Tilžā. Jāpiebilst, ka dievnamiņš paredzēts visiem kristiešiem. Svētākas misijas virs zemes cilvēkam nav, kā kalpot citiem cilvēkiem. Vienalga, kas tu esi – inspektors, baznīckungs, kosmonauts. Kad kungi pārtaps par kalpiem, tad viss būs kārtībā. Man ir slimība, kurai nav zāļu. Dzirdu, ka ir demokrātija, bet es viņu neredzu.
Kas mudināja dibināt Latgales fotogrāfu biedrību, organizēt dažādus fotokonkursus, plenērus, kursus, mācības?
-Katrs cilvēks izvēlas vietu, kur dzīvot, draugus, ar kuriem čupoties. Manā gadījumā apstākļi atveda uz Preiļiem. Ļoti labi pazinu fotomākslinieku Jāni Gleizdu un viņa ģimeni. Organizēju vairākas izstādes, kad viņš bija dzīvs. Sanāca draugi, un nolēmām organizēt biedrību. Tiesa, man jau bija līdzīga pieredze, jo savulaik organizēju fotokonkursus “Es mīlu savu foto!”. Lūkojos, kas notiek Latvijā... Aktīvi bija Ogrē, Kuldīgā, Talsos, Liepājā, bet kas Latgalē?
Klusums?
-Nolēmām veidot Latgales fotogrāfu biedrību ar konkrētiem mērķiem. Nevis klubiņu, bet biedrību. Gribu, lai Latgalei ir sava valdība, Kurzemei, Zemgalei un Vidzemei - sava. Ar līdzīgām domām dibināju biedrību, kas vienotu visus Latgales fotogrāfus. Diemžēl līdz galam šī ideja nav īstenota. Strādāju pats, un rezultātā tapušas trīs grāmatas ar Latgales fotogrāfijām. Katram cilvēkam gribas atstāt pēdas, ka viņš ir bijis šajā pasaulē. Kas fotogrāfam var būt labāks nekā grāmata? Manta, māja???
Telefonsarunā minējāt, ka varētu tapt buklets par Tilžu?
-Varētu, ja sanāktu kopā komanda. Piemēram, Aina Rakstiņa atbildētu par vienu nodaļu, Rutta Silauniece - par citu utt. Nospraužam mērķus un katrs darām savu darbu. Tāpat esmu gatavs noorganizēt lētu drukāšanu Lietuvā. Sakiet, kad atbraukt? Pavisam drīz atklāšu grāmatu par Latgales fotogrāfu Losānu no Rugājiem. Žēl, ka pašvaldība šo ieceri neatbalstīja. Visticamāk prezentācija notiks Preiļu muzejā. Jāpiebilst, ka ieskenēju 2300 Losāna fotogrāfijas, un katrai no tām ir pieraksts.
Cik svarīgi ir fotopieraksti?
-Žēl, ka cilvēki par to piemirst. Paņem fotoalbumu un, ja nekas nav pierakstīts, ej nu sazini, kas tur nobildēts, kad un kur? Ja atrodat nevienam nevajadzīgas melnbaltas bildes, vērsieties pie novadpētniekiem.
Kādas ir nākotnes ieceres?
-Labāk pajokošu. Nezinu, kā jūs to darīsiet, bet es dzīvošu, kamēr nomiršu. Tiesa, dzīvot nenozīmē tikai elpot un ēst...

 

Kas jāpatur prātā?
Fotogrāfija ir viens no vēstures avotiem. Protams, ikvienam pētniekam un vēstures izzinātājam jāpatur prātā, ka fotogrāfija var būt arī maldīga. Līdz ar to, izmantojot to kā vēstures avotu, vienmēr jāpārliecinās par fotogrāfijas autentiskumu – vai nav bijušas manipulācijas un vai tas attēls, ko mēs redzam, atbilst vēsturiskajai patiesībai. Man kā mākslas zinātniecei un vēsturniecei fotogrāfija, pirmkārt, ir vēstures avots. Otrkārt, veids, kā piefiksēt būtiskas lietas, it sevišķi, ja ir runa par kādām sīkām detaļām. Treškārt, tas ir darba instruments. Ja atrodat vecas fotogrāfijas, varētu ieteikt vairākus rīcības variantus. Ja attēlos saskatāt kaut ko interesantu, tad vajadzētu iedziļinieties un saprast, kāpēc šis fotoalbums atrodas tur, kur to atradāt. Ja ir sajūta, ka albums kļūst aizvien nozīmīgāks no personiskā viedokļa, tad tam jāierāda atbilstoša vieta. Piemēram, attēlos ir radinieki vai pazīstami cilvēki. Ja tās ir nepazīstamas personas, tad nevajadzētu albumu dedzināt, bet parādīt, piemēram, novadpētniekiem vai kādam vēsturniekam. Nav obligāti jābūt akadēmiski izglītotam, lai pamanītu vēsturiskas lietas un vietas. Fotogrāfija kā informācijas nesējs ir daudzslāņaina, tāpēc aicinu izkāpt no vienkārša vērtējuma ‘patīk’ vai ‘nepatīk’, bet patiesi saskatīt šos daudzos slāņus. Man svarīga ir kultūrvēsturiskā mantojuma un kultūrvēsturisko vērtību iemūžināšana. Piemēram, strādājot Jēkabpilī, fotografēju vēsturisko arhitektūru, jo dekoratīvie elementi (durvis, logu apmales), kas veidoti no koka, laika gaitā iet zudībā. Pētnieki uzņemas atbildību par to, ko saka, pie kādiem secinājumiem nonāk, it sevišķi jomā, kurā izgaismo maz zināmas tēmas. Pētnieki nedrīkst būt slinki, jo kāda pētnieka slinkošana var novest pie kādu aplamu viedokļu un rezultātu popularizēšanas. Katram profesionālim jābūt ar augstu atbildības līmeni. Mēs taču negribētu iet pie zobārsta, ja viņš kaut kādas zobārstniecības zināšanas nav apguvis. Tikai no patiesiem vēsturiskiem faktiem un datiem mēs varam izdarīt objektīvus secinājumus. Tāpat jāsaprot, ka vieglas popularitātes dēļ nedrīkst upurēt vēsturisko patiesību rekonstrukciju. Labāk rakstīt vienu darbu ilgāk un pamatīgāk, nevis trīs darbus ātrāk un vieglprātīgāk.
Kāpēc jāapmeklē muzejs? Bērniem būtu jāzina un jāpaskatās, kā tapa fotogrāfiskie uzņēmumi pirms ciparu tehnoloģijas. Tā ir iespēja saprast, ka mūsu mobilajā telefonā iebūvētā fotokamera ir daudzu cilvēku darbu un atklājumu rezultāts. Agrāk cilvēks, dodoties pie fotogrāfa, izjuta svētku sajūtu. Mūsdienās mēs tikai knipsējam un knipsējam, tāpēc pazūd brīnums. Viennozīmīgi fotouzņēmuma loma mainās, tomēr nezudīs arī klasiskās vērtības. Vērojama arī tendence, ka jaunā paaudze interesējas par analogo fotogrāfiju - kā negatīvs pārtop bildē. Neliedziet sev prieku! /Latvijas Fotogrāfijas muzeja vēsturniece Guna Ševkina/

 

* Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

 

Juristi
vadi

Veiksmes prognoze


.