"Dots devējam atdodas" (17.07.2020.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Ar latgalītes sporu īkarojuse “GORu”

Pēc izglītības: ģeogrāfe.
Izglītojusies: Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē ( 2007.), Rīgas Komercskolā (2003.), Rekavas vidusskolā (2000.).
Strādā: Latgales vēstniecībā “GORS” par mārketinga nodaļas vadītāju.
Ģimene: vecāki Irina Husare, Pēteris Husars, māsas Sanita, Līga, Estere, brālis Mārtiņš.
Dzīves moto: es gribu, es varu, es daru!

Viņa jau nāk!
Ar Edīti mums norunāta satikšanās Rekovas autopieturā. Braucot turp, domāju, cik jauki: sēdēsim abas pieturā uz soliņa un runāsimies. Garāmbraucēji droši vien nodomās, ka gaidām autobusu.
Rekova vasaras pēcpusdienā ir nedaudz miegaina, neredz gandrīz nevienas dzīvas dvēseles un arī pietura tukša. Taču, kad pagriežos, acu priekšā jau stāv smaidīga tumšmate plandošā vasaras kleitiņā. Tā noteikti ir mana sarunu biedrene Edīte!

Te tomēr ir citādāk
Šķilbēni ir Edītes dzimtā puse. Savu dzīvesvietu viņa nav pārdeklarējusi joprojām un dara to pat apzināti,- lai mazajam pagastam tiek arī viņas nodokļu artava. Nesen, izbraukusi loku Latgales pierobežā, viņa it kā citādām acīm paskatījusies arī uz savu mazo dzimteni. Te tomēr ir citādāk, - sakoptāk, skaistāk un dzīvāk.Te ir tā daudzinātā Upīte, kur dzīvo un strādā lielā zemnieku saimniecība “Kotiņi” un rosās vēl citi lauksaimnieki, grēks būtu teikt, ka pierobeža ‘iesūnojusi’. Pašos Šķilbēnos viņai mīļa muiža. Lai arī patlaban tā piedzīvo aizmirstības laiku, tur joprojām Edītei ir jaukas atmiņas, kaut vai vārda došanas svētki, etnogrāfiskā ansambļa mēģinājumi, kuros viņa vadīja laiku, atnākusi līdzi mammai.

Tik braša komanda
Edīte no visiem pieciem bērniem ir visvecākā, ar jaunāko māsu viņām divdesmit gadu starpība. Par ģimenes lielo bagātību viņa runā ar neviltotu mīļumu. “Kad augām, visu darījām kopā – gan darbus, gan nedarbus. Mamma pat teica, lai labāk i nestāstām, kas viss tikai kopīgi nav pastrādāts. Man vienmēr bijusi laba sajūta, ka mūsu ir tik daudz, tik braša komanda varējām būt. Protams, ne vienmēr mums ģimenē visa bija gana. Deviņdesmitie gadi vispār bija grūti, tad jau naudas nebija. Mamma mūs audzināja pārsvarā viena. Vasarā parasti ilgi brokastojām, sēdējām pie lielā galda, runājāmies un plānojām kārtējos ikdienas darbus. Tā bija laba sajūta, kas deva apziņu, ka kopā esam stipri,” atceras Edīte.
Tāpēc viņai nesimpatizē tie čīkstētāji, cilvēki, kuriem viss ir tikai slikti, kuri saka, ka Latgalē nekā nav. Edīte tad iedomā savu mammu Irinu, kura audzināja piecus bērnus un visu dzīvi spējusi būt enerģiska un radoša. Mammai vienmēr svarīgas bijušas kultūras dzīves aktivitātes, viņa atradusi laiku pat tortēm, ko cepusi un pārdevusi. Bet tagad mamma ir aizgājusi no pastāvīga darba, viņa sniedz pakalpojumus lauku sētu govju īpašniekiem, lai pasaulē nāktu mazie teliņi. Ne velti Edīte saka: “Mamma arī man ir devusi apziņu, ka vajag pašam tikai darīt un viss izdosies. Tāpēc saku, ka galvenā un par visu pārākā ir – darba metode. Mums visiem ģimenē piemīt šāda iekšēja enerģija, ka varētu vai kalnus apgāzt. Bet tas nāk ārā arī tad, kad strīdamies un pierādām savu taisnību.” Klusībā viņa plānojusi, ka arī pašai varētu būt vismaz trīs bērni ar ne pārāk lielu vecuma starpību. Dzīve rādīs, kā tas īstenosies.

Rakstītā vārda spēks
Edīti sabiedrībā pazīst kā mūsdienīgu latgalieti, kura patiesi mīl savu novadu, tā cilvēkus un vērtības, viņa runā, raksta latgaliski un māca to arī citiem. Ko pašai tas dod? Edīte atzīst, ka šis ceļš nav bijis viegls. Jau pēc 9.klases no sava novada viņa devās mācīties uz Rīgas Komercskolu, un ar to arī sākās patstāvīgā dzīve. Tā bija iespēja veidot savu stipro raksturu un gribu, kam līdzi nāca arī latgaliešu valodas svarīgums. Par spīti tam, ka Edītes vecāki nav ļāvuši bērniem runāt latgaliski. “Muni vacuoki ir tei paaudze, kas ar sovim bārnim vaira narunoj latgaliski, koč sovā storpā tū dora, deļtuo, ka jim pošim ir puormasts, vylka pases sūleitas. Jī, loba grybādami, apsajieme, ka jūs bārnim tuo nabyus, bārnim byus lobuoka dzeive.” Daudziem vecākiem bija un ir joprojām priekšstats, ja bērni runās pareizi latviski, tas garantēs viņiem labāku dzīvi,” stāsta Edīte. Viņa atceras, ka pirmajās klasēs kādā pasākumā nopirkusi Ontona Slišāna grāmatu “Lyugums sapneišam”. Pārnākusi no skolas, mēģinājusi to lasīt, bet nav sapratusi, kā lasīt burtu ‘y’, un jautājusi mammai. Mamma tikai noteikusi : “Ka najiedz, nav kū tuodas gruomotys pierkt.»
Nopietns pavērsiens notika, studējot augstskolā, kur Edīte apmeklēja valodnieces Lidijas Leikumas lekciju kursu “Mūsdienu latgaliešu rakstu valoda”, mācoties šo valodu gan lasīt, gan rakstīt. Interesanti, ka Edītes pirmais rakstu darbs saistās ar laikrakstu “Vaduguns”, piedaloties konkursā “Lepns, ka no Balviem, lepns, ka no Latgales.” Nesen viņa atradusi šo rakstu un nopriecājusies: “Ai, cik skaisti tur man sanācis! Taču apzinos, ka, nedzīvojot šajā vidē, mana latgaliešu valoda nav tā īstenā Ziemeļlatgales puses valoda. Mans latgaliešu valodas ceļš bijis deviņi gadi, tieši pamatskolas gadu skaits pa vienai stundai nedēļā valodas pamatu apgūšanai,” stāsta Edīte. Jau cik paaudzes nomainījušās, un skolā latgaliešu valodu tā arī nemāca. Edīte baiļojas, ka ar laiku tā varētu zust, ja nav rakstītā vārda, kas ir valodas pamats un turpinājums. Viņa savas līdzšinējās darbošanās izvērsusi, pateicoties tieši latgaliešu rakstu valodas prasmei.
Šķilbēniem, viņas skatījumā, ir visai interesanta saistība ar latgalisko. Upīti viņa raksturo kā īpašu salu, kur dominē latgaliskais, taču tālāk Šķilbēnos un Rekovā tā tomēr vairs nav. Upītes latgaliskais gars, protams, ir Ontona Slišāna un tagad jau arī viņa pēcteču darbības rezultāts, nesot tautiņās latgaliskās kultūrvērtības.

Labākā darba vieta
Edīte 14 gadus nodzīvoja Rīgā, bet tad saņēma uzaicinājumu nākt uz Rēzekni un strādāt GORĀ. Savu lēmumu pieņēma pāris dienās, un jau sešus gadus ir šajā Latgales pilsētā, strādājot GORĀ par mārketinga nodaļas vadītāju. “Priecājos, ka Rēzeknē ir arī latgaliska vide, te var tā runāt, lai gan gadās, ka mani arī kāds nesaprot, sevišķi pasakot kādu īpatnējāku latgalisko vārdu. Taču GORS ir vieta, kuras dēļ no Rīgas esmu atpakaļ Latgalē, un noteikti arī labākā darba vieta Latgalē. Vismaz man,” pārliecināta Edīte. Viņas galvenais uzdevums, vienkārši skaidrojot, ir rūpēties, lai koncertzāles pasākumos būtu skatītāju piepildītas. Tas nozīmē rakstīt preses relīzes, gatavot reklāmas materiālus, rūpēties par afišu klāstu, biļešu tirdzniecību elektroniskajās sistēmās, koncertzāles sociālajiem tīkliem un tamlīdzīgi. Mārketinga sfēra šobrīd ir ļoti plaša. Kopā ar kolēģiem viņa sagaida arī skatītājus pasākumos un pieskata viņu labsajūtu, interesējas par pasākumu atsauksmēm un to, kas rakstīts medijos. Pandēmija gan diktējusi zināmas izmaiņas, šobrīd darba komanda gājusi mazumā un sarucis arī pasākumu un finanšu apgrozījums. Edītes nopelns, ka arī GORĀ jūtama latgaliskā klātbūtne un ar viņas ienākšanu tas kļuvis latgaliskāks. Vēlas un uzraksta kādu relīzi latgaliski, atļaujas tāda būt arī sociālajos tīklos, uzrunā cilvēkus ar priecīgu “Vasals!” Viens no zīmīgākajiem pasākumiem vēstniecībā ir Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” pasniegšanas ceremonija, kuras rīkošanu ar idejām aktīvi atbalsta arī Edīte. Viņas skatījumā tas ir liels un nozīmīgs gada darbs, kas godam jāpaveic. Atbraukusi uz Rēzekni, Edīte bija tā, kura pēc Rīgas dzīves centās izcelt latgalisko un rosināja to darīt arī citus, jo: “Ir tei sajiuta, ka es tū nadareišu, tod kurs?”
Vai Edītei ir savs tautastērps? Tie viņai esot pat divi – abi Ziemeļlatgales. Pirmais bijis Šķilbēnu, gribējusi vēl vienu kādas citas vietas, taču sirdij tomēr vistuvākā ir sava puse, tādēļ otrs ir Viļakas tautastērps. To darināšana gan bijusi uzticēta profesionāļiem, taču viņa pati savulaik ir izšuvusi vainadziņu.

Lielā grāmata beidzot gatava
Pirms kāda laika Edīte izdeva grāmatiņu par godu Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa dziedātājām “Škilbanu sīvas”. Viņai radās vēl cits projekts - sagatavot latgaliešu dziesmu grāmatu. Grāmata beidzot ir gatava, un tas ir desmit gadu ilgs darbs. Tā ir grāmata ar latgaliešu vecām un jaunām dziesmām. Lielākais izaicinājums grāmatas tapšanā bijis tas, ka latgaliešu dziesmām nav uzrakstītu gatavu nošu. “Mūsdienu mūziķi arī nemāk tās uzrakstīt, bet agrāk acīmredzot nav bijusi vajadzība pēc notīm. Paldies Solvitai Ivanovai no J.Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas, kura piekrita iesaistīties un palīdzēt šajā ‘avantūrā’,” stāsta Edīte. Viņa atlasīja dažādiem laikiem raksturīgās latgaliskās dziesmas, arī tautasdziesmas, bet Solvita tām izveidoja un sakārtoja nošu materiālu. Šī gada sākumā grāmata nedaudz vairāk kā tūkstoš eksemplāros beidzot iznāca. Tās pirmais eksemplārs Balvos nonāca caur interneta veikalu, bet to var nopirkt arī grāmatnīcās. “Man ir prieks, ka ienākumi dos pamatu atkal jaunu grāmatu izdošanai, jo mūsu biedrība “Latgolys Studentu centrs”, kurā pati darbojos, ik pa laikam izdod grāmatas latgaliski. Tas ir mūsu vaļasprieks un misija,” atklāj Edīte.

Skatās kartē un meklē dabā
Kas Edītei sagādā baudu un ko viņa dara brīvā laikā? Dzīvo daudzpusīgu un interesantu ikdienu. Patīk dziedāšana un dejošana, patīk izbraucieni ar velosipēdu, atrod laiku Latvijas apceļošanai. Pēdējos gados par aizrautību kļuvusi orientēšanās. “Es noteikti neesmu skrējēja, bet man vajag mērķi, kas jāsasniedz. Un skrējiens pa mežu, lai atrastu un sasniegtu kontrolpunktu, noteikti ir man atbilstošākais sporta veids. Tas nekas, ka dažkārt skrienot ielienu pamatīgā krūmājā vai pat purvājā un arī kontrolpunktu nevaru atrast. Tad rūpīgāk paskatos kartē un saprotu, ka esmu sajaukusi pļavu ar mežu vai arī otrādi. Bet galvenais ir azarts!” smejas Edīte.
Velotūrēs viņa parasti dodas kopā ar pāris draudzenēm, atbraukušām no Rīgas, un tad kopīgais mērķis ir izzināt Latgali. Rēzekne jau iepazīta, tādēļ parasti dodas uz citu pusi, pirms brauciena rūpīgi izplānojot maršrutu. Plānošana, atzīst Edīte, ir laba lieta, taču vēl labāk, ja velotūrē atgadās arī kas negaidīts, kaut vai kāda neplānota muzeja apmeklējums vai Latgalē pazīstamas personības pēkšņa satikšana. Parasti tie ir vienas dienas velobraucieni, kuros nobraukto kilometru skaits, atklāj Edīte, ar katru gadu sarūk. Pirms pāris gadiem viņas nobrauca 80, pat 100 kilometrus dienā, tagad jau pietiktu arī ar 50. Latgales iepazīšanas braucieniem labi noder arī automašīna. Viens no pēdējiem ceļa maršrutiem Edīti nesen aizvedis uz Krāslavas pusi, uz Laimes muzeju Indrā. Šādos nelielos ceļojumos Edīte jūtas piepildām savu ģeogrāfes misiju, jo var lasīt karti un meklēt konkrēto vietu dabā. Viņa iesaka ko tādu darīt arī citiem, tas būšot aizrautīgi.

Lai latgaliskais skan un dzīvo
Edītes pārliecība, ka latgaliskajam nevajag būt ar īpašu pieteikšanu, tam jābūt pašsaprotamam un jānāk dabīgi. “Man ir svarīgi, lai iznāk grāmatas, lai paši darām un rosāmies, lai latgaliskais skan un dzīvo sabiedrībā. Ja mēs to nedarīsim, tad laiks arvien vairāk attālinās un beigās nodzēsīs…” ir Edītes doma.
Ar savu mazo māsu Edīte arī reizēm cenšas runāt latgaliski, un viņai sāp, ka Estere neprot noskaitīt Tēvreizi latgaliski. “Kad es gāju skolā, mums bija ticības mācība, un jau kopš bērnības Dievu esmu lūgusi latgaliski. Man gribētos, lai vismaz baznīcā vēl ir latgaliskais, bet mazā māsa Tēvreizi mācījās un skaita latviski, kas jau šķiet tik neierasti. Laiki mainās,” pārdomās dalās Edīte.
Studējot augstskolā, Edīte rakstījusi darbu par tēmu “Vai Balvi ir Latgale?” Viņas atziņa, ka šaipusē pastāv zināma robeža. “Tur ir arī latgaliskais, bet daudzi vietējie latgaliski tomēr nerunā un kopumā latgaliska vide tur nevalda. Katrā ziņā ar Rēzekni Balvi nav salīdzināmi. Savā ziņā priecājos, ka tagad būs teritoriālā reforma un atkal būs vienots Balvu novads. Manuprāt, mazajiem novadiem ir grūtības pastāvēt un piesaistīt finansējumu. Iedzīvotāju taču paliek arvien mazāk, un jācer, ka reforma dos iespēju attīstīties. Mūsu mazā Latvija ir pārāk sadrumstalota, es gribu sagaidīt labas pārmaiņas,” ir Edītes Husares uzskats.

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

“Viens pats mājās” (26.06.2020.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

Ceļā uz ciparu radio burvību

2020.gada 9.janvārī Rekovā Valsts prezidents Egils Levits pavēstīja, ka viņam liels prieks un gods būt Viļakas novadā ne tikai tādēļ, ka tā ir Latgale, bet arī tikko atklātā Aizpurves apraides masta dēļ.

“Informatīvā telpa ir pamats sabiedriskajai dzīvei jebkurā demokrātiskā valstī, un tas ir ļoti būtiski, ka visi Latvijas iedzīvotāji beidzot ir tajā iekļauti. Pateicoties Aizpurves apraides mastam, tagad Latvijas informatīvā telpa tiek nosegta par visiem 100%,” ar gandarījumu atzina prezidents. Viņam tolaik piekrita arī Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) valdes priekšsēdētājs Edmunds Beļskis, kurš norādīja, ka pienākusi tā diena, kad piepildās solījumi un sapņi. Arī LVRTC valdes loceklis Ģirts Ozols ir pārliecināts, ka, raugoties no pakalpojuma nodrošināšanas puses, var apgalvot, ka līdz 8 000 mājsaimniecībām signāla kvalitāte gan zemes bezmaksas televīzijas apraidē, gan Latvijas Radio programmu nodrošināšanā ir uzlabojusies. Mērījumi, kurus veicam katru gadu visos reģionos, tieši Krāslavas un Viļakas novadi bija tie, kuros kaimiņvalstu televīzijas un radio programmu signāli bija būtiski spēcīgāki, nekā Latvijas Televīzijai un Latvijas Radio. Latvijas Televīzijas pirmā programma vietumis bija ceturtais spēcīgākais signāls pēc Baltkrievijas un Krievijas televīzijas programmām. Radio gadījumā tas bija 7.-8. spēcīgākais signāls.
Kāda situācija ir šobrīd?
-Abos novados signāls noteikti ir visspēcīgākais, ja mēs runājam par Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio pirmo programmu.
Vai kaimiņvalstu signāli joprojām ietekmē mūsu valsts informatīvo telpu?
-Esam spēruši krietnu soli uz priekšu. Tiesa, kaimiņvalstu signāli nav kļuvuši vājāki, tomēr mēs no savas puses esam veikuši savu mājas darbu. Sabiedrisko mediju signāli ir būtiski kļuvuši spēcīgāki, īpaši Viļakas un Krāslavas novados. Jāpiebilst, ka jāņem vērā fakts, ka infrastruktūra jeb tehniskais nodrošinājums katrā mājsaimniecībā ir citādāks un dažāds. Vēršam uzmanību uz to, ka pašiem cilvēkiem būtu jāpārbauda, piemēram, kādi ir savienojumi ar antenu,- vai tie nav sarūsējuši, vai tie nav atvienojušies. Mums ir palīdzības dienests, uz kuru var zvanīt. Jāsecina, ka vairāk nekā 90% gadījumos, runājot ar klausītājiem un skatītājiem, problēma izrādās vienkārša.
Kā cilvēks lai zina, uz kuru pusi jāpagriež antena, piemēram, Balvos?
-Ja mēs runājam par Krāslavas novadu, tad pieņemu, ka šīs puses iedzīvotāji zina, kur atrodas tāda apdzīvota vieta kā Skaista. Attiecīgi antena jāvirza uz Skaistas pusi. Savukārt Viļakas gadījumā tā ir Aizpurve. Viss atkarīgs no konkrētās vietas un reljefa, kur cilvēks dzīvo. Kā ar Balviem? Iespējams, tā ir Alūksne, bet tikpat labi, var būt Aizpurve. Jāmēģina!
Ko Jūs ieteiktu?
-Pieļauju, ka signāls tomēr spēcīgāks Viļakas novada Aizpurves tornī. Cesvainē, protams, ir augsts tornis, kā arī Cesvaine atrodas 100 metru virs jūras līmeņa, tomēr esmu pārliecināts, ka Aizpurves 100 metrus augstais masts ir pareizais virziens. Ideālā versija, kad mēs ik gadu veicam testus, varam iebraukt Balvos.
Vai var apgalvot, ka informatīvā telpa Latvijā tiek nosegta par visiem 100%?
-Kas mūsu dzīvē ir 100%? Pēc šo divu mastu izbūves joprojām mums ir 6 vietas, kur ar signālu varētu būt zināmi apgrūtinājumi. Piemēram, Liepājas reģionā pie Lietuvas robežas, Turaidā, kā arī reljefa dēļ ģeogrāfiski īpašās vietās. Ja runājam par Latgali, par pierobežu, kas ir Eiropas Savienības ārējā robeža, tad tie varētu būt ļoti reti gadījumi, kad nav pieejams signāls. Šobrīd ir pieejami pieci bezmaksas televīzijas kanāli.
E.Beļskis, esot Rekovā, solīja, ka no 2022.gada tiks nodrošināti septiņi bezmaksas kanāli...
-Viena lieta ir tas, kas ir, un cita lieta - tas, kas ir iespējams. Arī šobrīd, uzbūvējot šos divus mastus, ir iespējams zemes apraides televīzijā palaist sesto programmu. Tehniski tas ir iespējams. LVRTC nodrošina tehnisko pusi, bet mūsu pakalpojumu pasūtītājs ir konkrētas raidorganizācijas, vienalga, vai tā ir televīzija, vai radio. Nav tā, ka mēs - tur, kur ir mūsu infrastruktūra, izdomājam un pieslēdzam visas, piemēram, radio programmas. Tā nav. Ja radio vadība mums pasaka, ka no konkrēta datuma jānodrošina tas un tas, tad mēs to arī darīsim. Piemēram, Aizpurvē jānodrošina Radio 2 signāls. Tā nav mūsu brīva izvēle, runājot par saturu.
Kam jāsaka galavārds, lai Viļakas novadā skanētu Radio 2?
-Pasūtītājs ir raidorganizācijas. Mediju politiku valstī kopumā nosaka Kultūras ministrija, bet realizē, uzrauga Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPL).
Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs uzskata, ka mūspuses ļaudis ir pelnījuši klausīties Radio 2.
-Šis jautājums ir komplicēts. Jāstrādā ar Saeimas deputātiem, iespējams, ar Finanšu un Kultūras ministriju, Latvijas Radio 2, kā arī ar NEPL. Kāpēc Radio 2 nav ļoti naska, lai pieslēgtu signālu? Īpaši pierobežā ir svarīgs saskaņojums ar kaimiņvalstīm par frekvenču lietošanu. Nav tā, ka Krievijas, Baltkrievijas vai Latvijas pusē jebkurš un jebkur var uzstādīt torni un sākt apraidi. Ir frekvenču diapazoni, kas tiek piešķirti konkrētām valstīm, kas starpvalstu līmenī ir saskaņoti.
Kāpēc Skaistā nodrošina Radio 2, bet Viļakā nē?
-Tur varēja uzlikt trīs reizes jaudīgāku raidītāju, nekā mēs, balstoties uz starpvalstu līgumu, varējām uzstādīt Aizpurvē. Ja Radio 2 uzliek trīs reizes vājāku raidītāju, tad tā aptveršanas zona būs trīs reizes mazāka. Skatoties no efektivitātes viedokļa, tas sanāk salīdzinoši neefektīvāk. Visu visur nevar atļauties. Tas nenozīmē, ka nevar cīnīties, jo tehniski to var atrisināt mēneša laikā.
Un kā ir ar Latgales Radio?
-Godīgi sakot, viņi pie mums nav bijuši. Šāds aprēķins no mūsu puses nav veikts, jo nav bijis pieprasījuma.
Kāda ir apraides nākotne?
-Ir tuvākā – 3 gadi, un ilgtermiņa nākotne. Trīs gados, pat trīs gadi nav nepieciešami, lai palaistu Radio 2 un Latgales Radio, ja runā par šādiem uzlabojumiem. Fundamentālāki konceptuāli tehniski izaicinājumi, lai pakalpojumu kvalitāti uzlabotu, ir pāriešana uz ciparu radio. Pašlaik ir analogais radio, kas ir vienīgā tehnoloģiskā platforma mūsu pārvaldībā. Pāreja uz ciparu ir ilgtermiņa jautājums, kas, iespējams, atrisināsies līdz 2030.gadam.
Radio signāli būs kvalitatīvāki?
-Noteikti. Piemēram, šobrīd Balvos kādu radio labāk dzird, citu ne tik labi. Ciparu radio burvība ir tāda, ka apraides signāla stiprums ir pilnīgi vienāds jebkurā vietā, kas ir konkrētās apraides zonā.

Ziņas svešā mēlē

Pērna gada augustā “Vaduguns” apmeklēja Medņevas pagasta Aizpurvi, lai aprunātos ar pierobežas iedzīvotājiem, ko viņi redz un dzird, domā un saka par Latvijas Televīzijas un radio apraidi pierobežā. Kas ir mainījies?

2019.gadā aptaujātie aizpurvieši bija vienisprāt, ka spēcīgā signāla dēļ iedzīvotājiem vienkāršāk uztvert kaimiņu valstu raidošos radio un televīzijas kanālus, nekā savus, Latvijas valsts. “Un tas nozīmē dzīvot citā informatīvajā telpā un nezināt par notiekošo savā valstī. Īpaši to izjūt vecie cilvēki, pensionāri, kuri nevar iegādāties modernākas, dārgākas uztveres ierīces,” sprieda pierobežā dzīvojošie. Tāpat viņi atzina, ka patiesībai atbilst nostāsti par to, ka pēc kaimiņvalsts prezidenta uzrunas gadu mijā atsevišķi gados vecāki iedzīvotāji mēdz teikt,- a naš prezident skazal! (Tulk.- ‘bet mūsu prezidents teica’.)
Medņevas kultūras dzīves organizatore Skaidrīte Šaicāne, kura dzīvo Aizpurvē, pirms nepilna gada smēja, ka apraides torņa vietā kalpo divas kājas: “Atnāk kāda kaimiņu tante, kura vienmēr visu zina, un pastāsta jaunākās ziņas.” Tagad viņa atzīst, ka līdz ar jaunā torņa izbūvi situācija ir uzlabojusies: “Mums nav par ko sūdzēties. Laba kvalitāte ir Latvijas bezmaksas programmām. Tāpat labi skan Radio 2 atšķirībā no babas, kurai ir vecs radio. Šķiet, ka mazie un vecie radioaparāti nespēj uztvert signālu. Internets mums tagad arī ir. Kad bērniem pastāstīju par apraides torņa būvniecību mūspusē, viņi pavēstīja: “Beidzot būs kā citiem.” Ir! Ko mēs vēl gribam? Lai ātrāk beidzas Covid-19...” Jautāta, vai Aizpurvē jaušama kaimiņvalsts mediju propaganda, S.Šaicāne pastāstīja, ka Krievijas kanālus neskatās: “Dažreiz skatījos, kad vēl virtuvē bija apaļā antena. Pierobežā nav problēmu skatīties kaimiņzemes kanālus, kaut gan mums nav ne laika, ne vēlmes to darīt. Krievijas prezidenta uzrunu Jaungadā neskatos, tomēr, izejot laukā, paraugāmies salūtu, cik tas ir liels otrpus robežas. To patiesi var redzēt. Man mīļas ir mūsu prezidentu uzrunas, neskatoties uz personālijām.”
Blakus jaunajam Latvijas Radio un televīzijas apraides tornim atrodas divstāvu daudzdzīvokļu māja, kurā dzīvo divas Zelču ģimenes – Rita Zelča un viņas meita Rudīte Zelča. Viņas pirms gada apgalvoja, ka ar televīziju ir pavisam bēdīgi: “Nerāda neko vai parāda, ka nav signāla.” Šobrīd meita ar mammu pieļauj, ka signāls no jaunā torņa pāriet pāri viņu mājai: “Laikam esam pārāk tuvu tornim. Neķer ne Radio 2, ne Latgales Radio.” Rita piebilst, ka viņai mājās ir dekoders ar karti, tāpēc var skatīties gan piecus Latvijas, gan divdesmit bezmaksas Krievijas kanālus: “Tāpat mēs redzam, kā gadu mijas naktī kaimiņi salūtu šauj. Nekāda propaganda mūs neietekmē – ir interesanti paskatīties.”
Pensionāre Virgīnija Raginska, kura arī dzīvo šajā mājā, 2019.gada augustā prognozēja: “Ja uzcels jauno torni, droši vien dzirdēs un redzēs visu kā spogulī.” Sirmgalve tagad secina, ka televīziju var skatīties bez problēmām, ko gan nevar teikt par radio: “Latgales Radio mēs joprojām nedzirdam. Priekšniekam Rīgā tā arī sakiet, lai ieslēdz to. Arī Radio 2 slikti dzird. To apliecina arī vedekla, kura secina, ka Radio 2 arī mašīnā pazūd. Ieslēdziet Latgolu un Radio 2 - man Krievijas televīzijas un radio kanāli neinteresē.”

Iedzīvotāji vēlas Radio 2

Medņevas pagasta pārvaldes vadītājs Juris Prancāns pirms nepilna gada zināja teikt, ka radio slikti dzird visā Viļakas novadā: “Vietām problēmas ir arī ar Latvijas Televīzijas bezmaksas kanālu uztveršanu. Ceram, ka jaunais tornis problēmas atrisinās.” Taujāts, kas mainījies pēc apraides masta uzstādīšanas, J.Prancāns secina, ka televīzijas bezmaksas kanālu kvalitāte ir uzlabojusies: “Pirms tam nereti ekrānā parādījās kaut kādi kvadrātiņi. Šobrīd, kā atzīst iedzīvotāji, kvalitāte ir laba. Ko skatās vairāk – Latvijas vai Krievijas kanālus? No mūsu torņa, protams, noteikti Latvijas kanālus. Tiesa, daudziem ir satelīta televīzija, kā arī antenas pagrieztas Krievijas virzienā. Jāpiebilst, ka cilvēki izvēlas izklaides raidījumus, filmas un seriālus, nevis ieklausās kaut kādā propagandā. Tagad daudz spriež par medijpratību un viltus ziņām. Medņevas pagastā 95% ir latvieši, tāpēc šaubos, ka viņus var maldināt ar meliem. Tajā pat laikā jāatzīst, ka Krievijas kanālos ir labas filmas, kuras cilvēki skatās. Tas nenozīmē, ka mēs te baigi ietekmējamies. Cilvēks, atnācis no darba, grib relaksēties, tāpēc vakarā paskatās kādu filmu, šovu vai koncertu. Jā, esmu dzirdējis par nostāstiem, ka Jaungada naktī klausās kaimiņvalsts prezidenta uzrunu. Man kaimiņzemes līdera uzruna neinteresē. Pieļauju, ka lielākajai daļai iedzīvotāju ir līdzīgas domas un uzskati. Mēs esam Latvijas iedzīvotāji, mums ir sava valsts, ar kuru lepojamies. Jābrīnās, esam pierobežas pagasts, un tik latvisks! Jaunā apraides torņa signāla kvalitāti vērtēju ar plus 10 ballēm. Pretenziju nav! Runājot par radio, tad sūdzēties nevar par Radio 1 un Radio 4. Aptaujas liecina, ka cilvēki labprātāk klausītos Radio 2, kuru diemžēl tornis nepārraida. Acīmredzot darbarūķi ir noguruši no oficiālas un politiskas informācijas un vēlas pēc darba paklausīties tautai pieņemamu un saprotamu, labu mūziku. No Krāslavas novada Skaistas torņa nez kāpēc raida Radio 2. Daudzi vietējie man ir jautājuši, kāpēc tā? Man nav atbildes.”

Ar televizoru joprojām uz ‘jūs’

Svinīgās kapsulas iemūrēšanas brīdi 2019.gada 20.augustā topošā apraides masta pamatos Viļakas novada Aizpurves ciemā nozīmīgu un vēsturisku padarīja vēl divi notikumi. Pirmkārt, kopš pirmskara brīvās Latvijas laikiem šis apraides masts bija pirmais, kuru pamatus iesvētīja. Šo atbildīgo uzdevumu paveica Viļakas katoļu draudzes priesteris Guntars Skutels. Savas uzrunas sākumā priesteris tolaik neskopojās ar humoru atzīstot, ka viņš iesvētīs lietu, kuru neizmanto: “Man nav televizora, un jau 17 gadus neklausos radio un neskatos televizoru. Tas ir garš stāsts, un tam ir savi iemesli. Tomēr apsolu,- ja ar apraides mastu viss būs kārtībā un tas vēstīs labu informāciju, uz kādu brīdi televizoru pie sevis atļaušu ienest! Jebkurā gadījumā apraides masts ir svarīgs objekts.” Taujāts, vai ar televizoru ir uz ‘tu’ vai ‘jūs’, prāvests atzina, ka uz ‘jūs’: “Tolaik runāju ne tikai par signāla, bet arī satura kvalitāti. Jāsecina, ka automašīnā Radio 2 mūspusē nereti pazūd.”
Otrkārt, īpašu kapsulas iemūrēšanas brīdi padarīja arī LVRTC 800 m2 plašais valsts karogs, kas bija Latvijas vēsturē lielākais valsts karogs. Tas Latvijas simtgades rītā plīvoja arī visas Eiropas Savienības augstākajā TV tornī Zaķusalā (368 m) Rīgā...

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

“Dots devējam atdodas” (19.06.2020.)

Latgalietes ar līderes gēnu

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Par klasiku kļuvis teiciens, ka “eglei nevar izaugt āboli un ābelei - čiekuri” vai arī “ābols nekrīt tālu no ābeles”. Dažkārt kāds palaidnis sārtvaidzis, krītot no zara, aizveļas patālāk, bet tas tomēr ir un paliek ābols. Teikto var attiecināt arī uz muzikālo Jēkabsonu ģimeni Tilžā, kur senču muzikalitāti ģimenes atvases  pa mātes līniju mantojušas jau trešajā, precīzāk, pat ceturtajā paaudzē. Savijoties ar tēva dzimtas muzikālajiem gēniem, savādāk nemaz nevarēja būt. Turklāt ar mūziku nodarbojas ne tikai augstāko muzikālo izglītību ieguvušās dzimtas atvases - Jēkabsonu meitas Laura un Katrīna, bet arī meita Māra, kura mūzikas mācību iestādēs nav mācījusies.  Salīdzinoši nesen Māra bija dzirdama portāla facebook tiešsaistē, kur dziedāja dažādas populāras dziesmas angļu un krievu valodā sev un citiem par prieku. Turpat viņa arī rakstīja: “Es atzīstos, es dievinu dziesmu un visu, kas ar to saistīts, mīlu dziedāt, improvizēt, dungot pie sevis, kad ir garlaicīgi vai kad vienkārši slikti jūtos. Dziesma mani glābj un dziedē no visiem dzīves sīkumiem un likstām.” Nav brīnums, ka arī gadu jaunais Māras dēliņš Artēmijs jau cenšas satvert mikrofonu un izpausties savā valodiņā.

REGĪNA ČUDARĀNE
Dzimusi netālu no Balviem, Plītinavā. Pēc Balvu vidusskolas absolvēšanas mācības turpinājusi Rīgas Pedagoģiskās skolas mūzikas pedagoģijas nodaļā. Lepojas, ka dziedāšanu viņai mācījusi Vera Ņemiro - populārā kordiriģenta Edgara Račevska sievasmāte. Augstākā izglītība iegūta Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Bijušajā Balvu rajonā strādājusi vairākās skolās, kur mācījusi skolēniem dziedāšanu, vadījusi korus un ansambļus, tostarp arī pieaugušo, kas ar panākumiem piedalījušies skatēs, Dziesmu un deju svētkos. Tagad vada Benislavas etnogrāfisko ansambli, kas savulaik ieguvis balvu “Gada etnogrāfiskais ansamblis”. Cienījamā vecuma dēļ mātei palīdz meita Daiga, bet Regīna smej, ka viņa joprojām ansamblī palīdz jaukt gaisu.
DAIGA JĒKABSONE
Dzimusi Rugāju ciemā. Mācījusies Rugāju vidusskolā un Balvu Mūzikas skolas akordeona klasē. Augstāko izglītību kā pirmsskolas skolotāja ieguvusi Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Strādā Tilžas vidusskolā. Tur arī vada bērnu folkloras pulciņu. Mūziku māca trīs grupiņās pirmsskolas bērnu iestādēs Tilžā un Vectilžā. Vada Tilžas etnogrāfisko ansambli “Sagša”, dzied Tilžas sieviešu korī un ansamblī. Atklāj, ka arī viņai bijis sapnis kļūt par mūzikas skolotāju, bet dzīves ceļš pagriezies citā virzienā. Daigas un Jāņa Jēkabsonu ģimene bija viena no tām, ko 2007.gada Ziemassvētkos pie sevis uzaicināja Valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga.
LAURA JĒKABSONE
Dzimusi, augusi, mācījusies Tilžā un Balvu Mūzikas skolā. Beigusi Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Viņu zina un pazīst kā vokālās grupas “Latvian Voices” dziedātāju un grupas līderi, Piņķu novada jauniešu kora “Maska” koncertmeistari, ražīgu komponisti. Laura saņēmusi pasaules līmeņa apbalvojumus dažādos konkursos gan kā komponiste, gan kopā ar “Latvian Voices” un “Maska”. Līdere ar latgalietes gēnu. Jau tālajā 2012.gadā sarunā ar “Vaduguni” Laura atzīst: “Ja man jautā, kas ir mans vaļasprieks, es vienmēr mulstu, jo tas, ko daru, ir arī mans hobijs un reizē darbs.” Zinot, ka skolas gados Laurai bija arī citas intereses, vecmamma R.Čudarāne priecājas, ka mazmeita aizgājusi pa mūzikas līniju: “Viņa labi strādā. Viņai veicas. Viņa ir ļoti talantīga meita.” Tāpat viņa piebilst: “Arī Katrīna ir malacīga meita.”
KATRĪNA JĒKABSONE
Dzimusi un pamatskolā mācījusies Tilžā, Balvu Mūzikas skolas klavieru klasē. Beigusi Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu, pēc kuras absolvēšanas sapratusi, kas ir un ko vēlas, ne tikai sekot vecākajai māsai. Tādēļ iestājusies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas diriģēšanas klasē pie diriģenta Sigvarda Kļavas. Šis ir pirmais brīvais gads, kad vairāk nestudē. Strādā četrās darbavietās, bet sirdij tuvākie ir diriģentes pienākumi Diplomātiskajā korī. Atklāj, ka ļoti patīk rakstīt, tostarp dzeju. Ir savs dzejas blogs. Patīk vārds kā tāds. Domā, ka kādreiz varētu pārstāt turēt sveci zem pūra un uzrakstīto nodot vērtēšanai plašākai publikai. Tomēr mūzika Katrīnas dzīvē sirdij tuvāka. “Kad vārdi izsīkst, tiem seko mūzika,” apgalvo jauniete.

KATRĪNA JĒKABSONE ir jaunākā no māsām, kura, sekojot vecākajai māsai, izvēlējusies nodarboties ar mūziku profesionālā līmenī. Tomēr viņa atradusi savu ceļu mūzikā, jo ar laiku sapratusi: “Esmu izaugusi!”

Katrai no jums ir savas bērnības atmiņas, kas saistītas ar kaut ko no muzicēšanas vai dziedāšanas. Kas visspilgtāk iespiedies atmiņā?
-Mana spilgtākā bērnības atmiņa ir par laiku, kad mums mājās atveda klavieres. Tās joprojām ir saglabājušās, 1885.gada Rīgas kamerflīģelis. To mēs mantojām no vectēva brāļa Arnolda Jēkabsona. Ja nemaldos, viņam Rīgā, Tērbatas ielā, bija dzīvoklis, un tur atradās tās klavieres. Viņš bija operdziedātājs, tās bija viņa klavieres. Rīgā dzīvojošie radi palīdzēja tās atvest uz laukiem, jo viņi nezināja, ko ar tām klavierēm iesākt, bet zināja, ka mēs esam muzikāla ģimene. Mēs, trīs jaunākie bērni, bijām ļoti laimīgi, par ko liecina tā laika foto, kur mēs visi trīs ar smaidu līdz ausīm un pārlaimīgi plinkšķinām instrumentu. Tad es arī sapratu, ka gribētu mācīties spēlēt klavieres. Protams, spēlēt klavieres sāku ne jau tāpēc, ka domāju, ka kļūšu pianiste, bet domāju, ka man vajag iemācīties spēlēt kādu instrumentu, un klavieres ir viens no tādiem pamatinstrumentiem - ir labi, ja to prot.
Iespaidoja arī ģimenes muzikālās aktivitātes?
-Manā bērnībā vecmamma vadīja Tilžas jaukto kori, mammai bija un joprojām ir folkloras kopa. Vecmammai arī. Es piedalījos koncertos, biju visu laiku klāt, es to dzirdēju un redzēju. Kad paaugos, arī es piedalījos mammas folkloras kopā, dziedāju skolas korī.
Atceraties arī savu pirmo debiju uz skatuves?
-Kad mana vecākā māsa Laura mācījās mūzikas vidusskolā, viņa Tilžā izveidoja tādu kā bērnu vokālo studiju, kur mēs, pārējie, varējām nākt dziedāt gan solo, gan ansamblī. Māsa tad dzīvoja Rīgā, bet brauca katru nedēļu sestdienās uz Tilžu, vadīja ansambli. Tur arī notika tāda kā mana dziedāšanas debija astoņu gadu vecumā. Es vienmēr esmu bijusi bikla un kautrīga, bet tad, kad uzkāpu uz skatuves, sapratu, ka man tur patīk, ka gribu tur atrasties. Sapratu, ka man patīk dziesma, patīk skatuve.
Turpmākās gaitas mūzikā veidojās tradicionāli - mūzikas skola Balvos, mūzikas vidusskola un augstskola Rīgā, vai ne?
-Tilžā pabeidzu 9 klases un sāku mācīties Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā diriģēšanas klasē. Iet uz mūzikas vidusskolu mani ļoti mudināja vecākā māsa Laura. Viņa man bijusi vislielākais elks un paraugs, kurš mani iedvesmoja un ļoti palīdzēja. Kad iestājos mūzikas vidusskolā, viņa rūpējās, lai man izdodas viss, deva padomus. Pirms iestāšanās veda uz konsultācijām. Kad pabeidzu mūzikas vidusskolu, jau apmēram izkristalizējās doma: kas es esmu, ko pati vēlos muzicēt, ne tik ļoti uz māsu skatīties, jo esmu jau izaugusi. Tā izvēlējos diriģentes ceļu, zināmā mērā vecmammas iespaidā, jo arī viņa ir diriģente. Māsa pēc mūzikas vidusskolas aizgāja studēt mūzikas pedagoģiju.
Iesākāt taču ar mazākiem koriem?
-Izmēģināju strādāt 16-17 gadu vecumā, palīdzot māsai. Viņa toreiz darbojās korī vecajā Ģertrūdes baznīcā. Nācu uz kori palīdzēt dziedāt, citreiz, kad māsas nebija, varēju diriģēt. 17 - 18 gadu vecumā sāku praktizēt, bet visaktīvāk, mācoties akadēmijā. Tad arī sākās darba piedāvājumi.
Pastāstiet, kas ir Latvijas Diplomātiskais koris, kura diriģente tagad esat?
-Diplomātiskajā korī dzied cilvēki no diplomātiskā korpusa - vēstnieki, Ārlietu ministrijas darbinieki, darbinieki no citām ministrijām, tie, ko var saukt par diplomātiem, viņu ģimenes locekļi un draugi. Gan no Ziemeļvalstīm, gan Holandes, gan Vācijas. Šo kori dibināja viena vēstnieka sieva, kura bija izveidojusi Diplomātisko kori Igaunijā, palīdzējusi to izveidot Lietuvā. Esmu šī kora pirmā diriģente, jo biju klāt, kad kori nodibināja 2016.gadā.
Kādos pasākumos piedalās Latvijas Diplomātiskais koris?
-Lai gan kora dalībnieki ir ļoti aizņemti cilvēki, bieži brauc komandējumos, tomēr mēs piedalāmies daudzos pasākumos, koru skatēs, Dziesmu svētkos. Mēs ļoti daudz dziedam pieņemšanās, Latvijas, Lietuvas proklamēšanas dienās. Būtībā, ja Ārlietu ministrijā notiek pieņemšana par godu kaut kam, mēs uzstājamies un dziedam.
Eiropas dienā, 9.maijā, dziedam Eiropas Savienības himnu, ko izpildām vācu valodā. Reizi gadā dziedam arī lietuviski, kad Lietuvā kopā ar lietuviešu Diplomātisko kori svinam Baltu vienības dienu. Vienu dziesmu dziedam latviski, otru - lietuviski. Pērn sagatavojām arī paši savu koncertu par godu kora trīs gadu jubilejai. Tas bija tāds pilnmetrāžas koncerts. Gribējām arī šogad, ja ne ārkārtas stāvoklis valstī. Nu nekas, nākamgad svinēsim piecu gadu jubileju.
Piedalījāties arī Dziesmu svētkos?
-2018.gadā es kā diriģente un mans koris pirmo reizi piedalījās simtgades Dziesmu svētkos,- tas bija ļoti vareni. Mums nebija sava karoga. Un tad mums vajadzēja izdomāt, ar kādu karogu iet Dziesmu svētku gājienā. Mēs aizņēmāmies no muzeja Latvijas brīvvalsts laika Latvijas sūtņa ASV karogu (20.-30.gadi), vairākus metrus garu un platu, ko nesa 13 cilvēki. Tas bija ļoti iespaidīgi.
Kā jūsu darbību iespaidojusi ārkārtas situācija valstī saistībā ar vīrusu?
-Līdz šim koriem tas ir bijis tāds pārdomu laiks, ko darīt, kurp ejam. Jo sevišķi lielajiem koriem tas bijis tāds mīnuss, lai gan ar savu kori par godu Eiropas dienai digitāli ierakstījām Eiropas himnu. Visi nofilmēja sevi un iedziedāja, un tad kāds cilvēks to visu samontēja. Līdzīgi bija arī ar Latvijas vēstnieces Francijā Ainas Nagobads-Ābolas 100 gadu jubileju. Mēs viņai digitāli kopā ar Parīzes latviešu kori “Latve”, ko vada latviešu diriģente, sarūpējām jubilāres mīļāko dziesmu “Bēdu manu, lielu bēdu”.
Personīgi šajā laikā vairāk pievērsos savām individuālajām muzikālajām interesēm. Esmu sasniegusi to punktu, kad saprotu,- ar kora diriģēšanu man ir par maz. Gribas paplašināt savus muzicēšanas horizontus. Mani ieinteresējusi elektroniskā mūzika. Gribētos vairāk izpētīt elektroniskās mūzikas instrumentus. Un vairāk izpētīt cilvēka balsi, kā cilvēka balss var sadarboties ar elektroniskajiem mūzikas instrumentiem, kā var veidot pats savu mūziku, tādēļ sāku no paša pamata. Gribas pamēģināt kaut ko sarežģītāku.

Kā muzicēšana paaudžu paaudzēs ietekmē kultūras procesus?  Vai šis mantojums jāsaglabā un jānodod tālāk?

DAIGA spriež,- ja muzicēšanu viena paaudze nemantotu no otras, tad tā nesaglabātos cauri gadu simtiem. Īpaši jau tas sakāms par latviešu tautas muzicēšanas un dziedāšanas tradīcijām. Tās krājas un krājas. Tautas mūzikai nav likumu. Tā iet savu ceļu. “Bērniem tautasdziesmas vienmēr patikušas un patīk. Tagad, kad dārziņā sākam gatavoties Līgo svētkiem, pašai tas... līgo, līgo! šķiet nedaudz nodrillēts, bet mazie lūdzas,- nu palīgosim vēl mazliet, nu vēl mazliet. Tautasdziesma sirsniņai pielīp, jo nav sarežģīta. Jāņos ņemu akordeonu, puķu pušķi, lieku galvā vainagu, un viss notiek. Ne velti mēdz teikt: “Visu gadu dziesmas krāju, Jāņu dienu gaidīdama.” No Tilžas daudz bērnu brauc uz mūzikas skolu. Kas šo skolu beidz, tiem jau arī tā mūzika paliek sirsniņā,” secina Daiga.
Kad viņa savulaik apciemoja vectēvu un vecmammu, abi vienmēr aicināja uzdziedāt un uzspēlēt. Mazmeita brauca ar viņiem kopā godos muzicēt. Daigas mamma Regīna, būdama mūzikas skolotāja, gribēja savus bērnus pa mūzikas līniju izskolot. Tāpat arī Daiga savējos. Regīna saprata, ka meita var muzicēt, jo jau maza pa māju dziedāja: “Klipu, klapu kaimiņ Janka ar tām koka tupelēm.” Arī tagad Daiga savu dzīvi nevar iedomāties bez mūzikas. “Tagad mūsu dzīvē, arī mūzikā, ienākušas palīgierīces, kas palīdz gan mūziku, gan dziesmas ierakstīt un saglabāt, bet atliek tikai nodzist elektrībai, lai atkal nāktos atgriezties pie senču metodēm vienkārši dziedāt! Nav nekā skaistāka par cilvēka balsi,” secina Daiga.
KATRĪNA uzskata: “Kurš iekodis kultūras riecienā, tas kultūrā nav jāvelk iekšā. Man patīk iepazīt citas kultūras, ne tikai Latvijas. Interesē, ka kultūras var apvienot, ka nevajag būt tikai vienam vai otram. Man patīk latviešu kultūra,- latviešu tautasdziesmas ir ļoti skaistas, latgaliešu tautasdziesmas ir skaistas. Tur ir daudz dzīvesziņas iekšā! Taču es arī gribētu, lai mums attīstās un aizvien populārāka kļūst latviešu oriģinālmūzika, lai vairāk dzejas tekstus apvienotu ar mūziku. Lai mums aiziet tautās arī neakadēmiskā mūzika, ne tikai folkloras mūzika.”
Latvijā ir daudzi jauni, daudzsološi mākslinieki, kas no saviem vecākiem mantojuši muzicēšanas prasmes. Talantīgu mūziķu bērni sāk muzicēt arī paši. Tas priecē!
Laukos, protams, cilvēkiem šo iespēju ir mazāk. Laukos ne tikai mazāk paliek cilvēku, bet mazākas ir arī izvēles iespējas. “Rīgā iespējas ir milzīgas. Ir tik daudz koru, ansambļu. Ņem, kuru gribi! Man pazīstami ir ne tikai mūziķi, bet arī jaunieši, kuriem vienkārši interesē mūzika. Viņiem gribas iet uz tādiem kolektīviem, kur ir vairāk ambīciju, kur var kaut kur aizbraukt, kur augstāks līmenis, kur vairāk izaicinājumu. Rīgā un tās apkārtnē ir vairāki jauniešu kori. Galvaspilsētā kori ir ļoti labā līmenī,” secina Katrīna.
Vēl vairāk viņa priecājas par tiem, kas to dara laukos. Šādi cilvēki laukos ir ļoti vajadzīgi! Būtībā viņi saglabā kultūru laukos, dod iespēju to pārmantot nākamajām paaudzēm. Piedaloties dažādās skatēs un ierindojoties augstās vietās, lauku cilvēki ar saviem kolektīviem pierāda, ka arī lauki var.
Jau mācoties Rīgā, arī Katrīna turpināja piedalīties lauku kultūras dzīves aktivitātēs. Sākumā palīdzēja tagadējam Tilžas sieviešu korim, kas iepriekš vēl bija jauktais koris. Dziedāja korī, piedalījās koru skatēs. Vienā koncertā pat nodiriģēja divas dziesmas. Liela atbildība! Dziedāja sieviešu ansamblī “Rasa”, atbalstot to skatēs. Tad saikne ar ciema kultūras dzīvi uzturēta ciešāka. Tagad Katrīna brauc vienkārši ciemos pie ģimenes, jo ir aizņemta savos darbos Rīgā.
Tomēr pērn viņa vienā kultūras pasākumā Tilžā piedalījās. Proti, režisores Ineses Daukstes izrādē “Breinuma līpa”, kur apcerēta Tilžas pagātne, tagadne un nākotne. Izrāde beidzās ar atklātu jautājumu: vai Tilžai ir nākotne?! Vai būs labāk? Būtībā izrādē atspoguļota Tilžas cilvēku mentalitāte, purpināšana par to, ka nekas nenotiek, ka viss ir slikti. “Šajā izrādē piedalījos gan kā soliste, gan kā kora diriģente. Korim šajā izrādē bija sava loma. Koris dziedāja baznīcā, internātskolā. Koris tur ļoti aktīvi iesaistījās, un es kā soliste arī. Ar to es arī ļoti lepojos! Man bija prieks, ka šīs izrādes veidošanā piedalījās ļoti profesionāli cilvēki. Ļoti patīkami bija iepazīties un sadarboties ar komponistu Jēkabu Nīmani. Un ar režisoriem un ideju autoriem, ka atbrauca uz mazo Tilžu un kaut kā gribēja tai pievērst uzmanību. Man kā Tilžā dzimušai meitenei ļoti patika šajā pasākumā piedalīties. Bija interesanti! Tā bija ļoti vērtīga pieredze,” secina Katrīna.
REGĪNA atzīst: “Muzicēšana ģimenē ietekmē ļoti stipri. Manā dzimtā no mana tēva un manas mātes puses dziedāja visi. Dziedāja arī tēvs un māte. Manai mammai bija trīs brāļi. Kad viņi dziedāja, es sapratu, ka viņi dzied skaisti un daudzbalsīgi. Tēvs bija vijolnieks, mamma spēlēja cītaru. Tēvam bija absolūtā dzirde. Ar viņiem kopā tika spēlēts daudzos godos. Es, tāda neliela meitene, biju bundziniece. Kas tur ko mācīja! Ieklausies tikai, kā dzied un spēlē pārējie, un uz priekšu. Vēlāk arī savus bērnus - dēlu un meitu - virzīju pa mūzikas ceļu, un mazbērnus arī. Meita Daiga ar mūziku saistīta visu dzīvi. Mazmeitu Lauru virzīju uz vijoles klasi, jo man ļoti patika vijole, bet viņa tomēr izvēlējās citu ceļu. Arī pārējie mazbērni mūzikā bija klātesoši. Skolā man ļoti patika strādāt ar bērnu koriem. Kādu laiku man, šķiet, dzīvā muzicēšana it kā bija pieklususi, jo virsroku sāka ņemt elektroniskā mūzika, bet tā sāk atjaunoties. Notiek muzikantu saieti. Muzikanti brauc ciemos viens pie otra. Arī mēs Lazdukalnā esam nodibinājuši savu kapelu. Rugāju novads mums palīdzēja iegādāties cītaru. Viss notiek!”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.