Rakstos

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (17.12.2024.)

 Viens – par visiem, visi – par vienu

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Katrs grib, lai viņu samīļo

Vilis Samsons: “...Liepna bija tā vēsturiskā vieta, kur tapa viena no pirmajām internātskolām republikā. Proti, tapa jauna tipa izglītības iestāde, kas palīdz grūtdieņiem apgūt zinātnes un dzīves gudrību...”

Gandrīz kā dvīņumāsas. Aplūkojot bijušo Liepnas internātpamatskolas ēku, šķiet, ka tā ir bijušās Tilžas internātpamatskolas dvīņumāsa. Jāpiebilst, ka Liepnas skola, kā atzīst direktore Ina Aizupe, bija izremontēta uz 99%.

Bija tāds laiks. Liepnas internātpamatskolas kolektīvs laikā, kad skolā virmoja dzīvība. Ina Aizupe atklāja, ka kopā ar Liepnas atbalsta biedrību 2027.gada vasarā plāno aicināt bijušos darbiniekus un absolventus uz bijušās skolas 70.dzimšanas dienas pasākumu, kas notiks estrādē.

Nav noslēpums, ka daudzu slēgto skolu ēkās bērnu čalas nav sen dzirdētas un, iespējams, vairs nekad arī neatskanēs. 2018.gada vasarā Liepnas internātpamatskolas direktore Ina Aizupe pēdējā skolas svinīgā izlaiduma uzrunā atzina, ka izjūtas ir divējādas: “Prieks par padarīto darbu un absolventiem, skumjas, jo jāatvadās no absolventiem un skolas.”

“Kas šo gaidu laikā mainījies? Kā vērtē faktu, ka bijušās skolas internātā izveidots patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs? Kā tās izveidi uztvēra vietējā kopiena?” jautājām bijušajai skolas direktorei, kura šobrīd veiksmīgi strādā Balvu pirmsskolas izglītības iestādē “Pīlādzītis” par vadītājas vietnieci izglītības jomā.

Vai sāpe par skolas slēgšanu ir rimusies?

– Nezinu, vai to var nosaukt par sāpi, tomēr, apzinoties to, ka skolā strādāja ļoti daudz skolotāju un darbinieku, kuriem tā bija vienīgā darbavieta, turklāt darba stāžs pat 40 gadi, jāsecina, ka cilvēki bija izmisuma priekšā. Tāpat daudzi bija pirmspensijas vecumā. Pārdomas raisīja arī tas, ka cilvēkiem bija ierasta zināma darba ikdiena, izveidojusies dzīves kārtība. Un pēkšņi tādas pārmaiņas, kad paliec bez darba... Internātpamatskolas skolotājiem bija ļoti laba izglītība, jo mums patiešām bija jāstrādā ar ļoti dažādiem bērniem, tostarp ar dažādiem attīstības traucējumiem. Uzskatu, ka skolotāju prakse un rūdījums ļāva viņiem atrast izeju vissarežģītākajās situācijās. Arī tehniskie darbinieki bija ļoti pieredzējuši darbarūķi.

Nereti internātpamatskolu audzēkņi skolotājas uzskatīja par savām mammām.

– Internātpamatskolās bērni dzīvoja ļoti ilgi, tā nebija tikai nedēļa, tāpēc skolotāji darīja vairāk, nekā prasīja amata pienākumi. Katrs kaķītis grib, lai viņu samīļo. Katrs sunītis, katrs zvēriņš grib, lai viņu samīļo. Ko mēs brīnāmies par cilvēkbērnu? Esot projām no mājām, bērni uzticējās kādam mīļākajam skolotājam vai darbiniekam. Tas ir pilnīgi loģiski, ka paši kāpa klēpī. Un skolotājiem mazie bija jāsamīļo.

Kā kļuvāt par skolas direktori?

– Augstskolu pabeidzu 1999.gadā un uzreiz uzsāku strādāt Liepnas internātpamatskolā. Tā bija pirmā darbavieta un līdz Balviem vienīgā. 2006.gadā kļuvu par skolas direktori.

Kā vietējā sabiedrība vērtēja skolas slēgšanas faktu?

– Bija neapmierināti. Pēdējos trīs gadus bijām samocīti, jo nedeva nepieciešamo finansējumu. Regulāri nācās kaut ko samazināt, no kaut kā atteikties. Visu laiku naudiņas kaut kam pietrūka. Atskatoties uz to laiku, atceroties vienu vai otru situāciju, es pat nesaprotu, kas mūs tolaik vadīja, kas mūs stiprināja.

Tagad skolas slēdz uz nebēdu.

– Par to vairs nebrīnāmies. Nav cilvēku, nav bērnu. Taisnība, ka skolas slēgšana ietekmē vietējās sabiedrības aktivitātes – iestājas klusums.

Kā vērtējat patversmes ienākšanu bijušajā skolas internātā?

– Ko nozīmē – ēku nekurināt? Mitrums, slapjums un daudz kas cits. No šī viedokļa raugoties, protams, labāk, lai ir aizpildītas telpas. Par bēgļiem. Protams, Liepnas ļaudis satraucās, jo tā tomēr ir cita kultūra. Viņiem ir citas tradīcijas, no kurām daudzas latviešiem nav ne zināmas, ne saprotamas. Man personīgi ir bijis viens ne pārāk pozitīvs piemērs, bet par to paklusēšu. Ieguvums, pieļauju, ir veikaliem. Aizslēdzot internātskolu, solīja, ka būs jaunas darbavietas. Nu nav to tik daudz, kā vajadzētu.

Labāk, lai ēkās kaut vai velns dzīvo, nekā tās ir tukšas?

– Velns noteikti nē. Liepnā izskatīja variantu, ka varētu būt veco ļaužu pansionāts vai skolas ēku varētu nodot mūsu armijas rīcībā. Tās, protams, ir klačas. Manuprāt, ideālākais variants, ka ēkas apdzīvo cilvēki.  

Kā nokļuvāt Balvos?

– Pēc skolas slēgšanas nospriedu, ka par direktori nekad nestrādāšu, jo psiholoģiski tas ir smagi. 100 bērni nebija ne ar tiem priecīgākajiem, ne laimīgākajiem dzīvesstāstiem. Bērns vislaimīgākais ir ģimenē, kaut gan internātpamatskolas skolēniem skola nebija tikai skola. Tur aizritēja visa viņu dzīve. Pēc skolas slēgšanas gadu bija bezdarbniece, turklāt mērķtiecīgi, jo sapratu, ka nevaru ielēkt jaunā darbā un, vēl vairāk, vadošā amatā. Tomēr bērni ir mans dzīves aicinājums. Izdomāju, ka bērnudārzs ir tā vieta, kur man būtu prieks strādāt. Tā arī sanāca. Atnākot uz “Pīlādzīti”, biju ļoti laimīga. To nevar vārdos izstāstīt. Bija gadījums, kad pirmajā darba gadā vecāki atnāca pakaļ bērniem, bet grupiņa joprojām slēgta.

Kāpēc?

– Bijām tiktāl aizrāvušies ar dziedāšanu, dejošanu un spēlēšanos, ka piemirsām par vecākiem. Mūsdienu bērni ir zinoši un attīstīti, pat divgadnieks zina, kā strādāt ar telefonu un planšetdatoru. Tiesa, ir sliktā puse, – mēs ar bērniem arvien mazāk un mazāk runājam. Rezultātā pasliktinās valodas attīstība.

Ko darīt?

– No grāmatplauktiem jāvelk ārā vecās pasaku grāmatas un jālasa. Ir jārunā, jārunā. Beidzot pirmsskolu, sešgadniekiem ir jālasa.    

Kas jāpatur prātā pirms Ziemassvētkiem?

– Reizēm ir sajūta, ka mēs tikai skrienam un strādājam – kā Grinčs kāsīšiem nozaga Ziemassvētkus, tā viņš mums zog minūtes un stundas. Šogad, manuprāt, pats Dievs ir sakārtojis tik daudzas brīvas dienas, lai mēs noteikti tās pavadītu kopā ar savu ģimeni. Otrkārt, domājiet un rūpējieties par savu veselību. Ticu brīnumiem! Liepnas atbalsta biedrība 7.decembrī sadarbībā ar somu draugiem 22 ģimenēm dāvāja nelielas, siltas Ziemassvētku dāvaniņas. Liepnā ciemojās arī “Arnitas labsajūtu darbnīca”. Brīnišķīgi kopā pavadījām laiku, nekur neskrienot. Arī jums un sev to novēlu.

Ar ko bērniem asociējas Ziemassvētki?

– Ne jau ar pīrāgiem. Viņi gaida dāvanas.

Liepnas patriote. Ina Aizupe uzsver, ka ir dzimusi un augusi Liepnā, piebilstot: “Tur arī plānoju palikt.” Viņas ģimenē skolotāji jau ir trīs paaudzēs. “Tas ir sirdsdarbs,” uzsver Ina.

Svarīgi atrast ilgtspējīgus risinājumus

LĀSMA ĒVELE, Alūksnes novada pašvaldības Centrālās administrācijas sabiedrisko attiecību speciāliste: – Slēgto skolu ēku nākotne ir aktuāls jautājums daudzām pašvaldībām, īpaši reģionos, kur iedzīvotāju skaita samazināšanās un izglītības sistēmas optimizācija rada neizmantotas infrastruktūras problēmu. Šīs ēkas, kas reiz kalpoja kā nozīmīgas izglītības un sabiedriskās dzīves vietas, bieži vien paliek tukšas, radot papildu izmaksas to uzturēšanā. Mums ir svarīgi atrast ilgtspējīgus risinājumus, lai šīs telpas turpinātu kalpot sabiedrībai, piemēram, pārveidojot tās par sociālās aprūpes centriem, kultūras un izglītības iestādēm vai nododot tās citu valsts institūciju vajadzībām.

Mārkalnes pamatskolas pārbūve, izveidojot sociālos dzīvokļus, krīzes istabas feldšeru punktu, bibliotēku un klientu apkalpošanas centru, ir veiksmīgs piemērs, kā skolas ēkas var pielāgot vietējām vajadzībām. Šādi risinājumi nodrošina, ka ēkas paliek aktīvas un funkcionālas, veicinot sabiedrisko dzīvi.

Liepnas piemērs, kur internāta ēkā izveidots patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs, ir modelis, kā pašvaldība var sadarboties ar valsts iestādēm, nododot telpas viņu vajadzībām. Šāda pieeja ne tikai atrisina ēku uzturēšanas jautājumu, bet arī rada darbavietas un stimulē vietējo ekonomiku. Ilzenes un Mārkalnes skolu pieredze liecina, ka skolēnu skaita mazināšanās vietās nenozīmē, ka infrastruktūra kļūst nevajadzīga. Bibliotēku un kultūras centru pārvietošana uz šādām telpām palīdz saglabāt to pieejamību vietējiem iedzīvotājiem.

Jautājums par ēku nodošanu privātām vai sabiedriskām iniciatīvām ir aktuāls. Piemēram, kādas biedrības ieinteresētība Ilzenes pamatskolas ēkas izmantošanā sociālās aprūpes centra vajadzībām parāda, ka potenciāli šādas ēkas varētu piesaistīt interesentus, tomēr bieži vien ir vairāki traucējoši faktori, kā, piemēram, nepieciešamas ievērojamas investīcijas, lai pielāgotu ēkas jauniem mērķiem, kā arī vecās skolas bieži vien prasa kapitālo remontu vai renovāciju.

Bijušais skolas internāts. Liepnā ir atvērtā tipa patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs, kurā uzturas cilvēki no dažādām valstīm. Pirmajā stāvā atrodas foajē, atpūtas telpa, klase, kur mācīties, ēdamzāles zona, lūgšanu telpa, apsardze un administrācija. Otrais un trešais stāvs atvēlēts patvēruma meklētāju istabiņām. Vienā galā – sievietes, otrā – vīrieši. Apstākļi pieticīgi: divstāvu gultas un katram pa nelielam skapītim personīgajām lietām. Lielākā daļa no viņiem Latvijas robežu šķērsojuši nelegāli un gaida lēmumu par to, vai saņems uzturēšanās atļaujas. Tomēr pieredze liecina, ka 80% no šīm personām nākas atgriezties savā mītnes zemē. Liepnas centra vadītāja Loreta Jargane, taujāta, kāds ieguvums ir Liepnas ciema ļaudīm, atzina, ka tās ir darbavietas.

Dzimstība ir tāda, kāda tā ir

Alekseja Grāvīša Liepnas pamatskolas direktore Ilona Kazimirjonoka līdz 2018.gada vasarai strādāja Liepnas internātpamatskolā un bija direktores vietniece izglītības jomā. Internātpamatskolas slēgšanu viņa vērtē kā sitienu pa vienu vietu.

Internātpamatskola bija pirmā un vienīgā darbavieta, līdz Alūksnes novada pašvaldība slēdza skolu?

– 1990.gadā uz Liepnu atnācu kā jaunā speciāliste. Internātpamatskolas direktore Elīna Knausa piezvanīja un mani uzrunāja. Tajā laikā tas bija labākais risinājums, kad augstskolas beidzējam piezvana pats skolas direktors.

Skolai veltīti gandrīz 30 gadi...

– Kādas sajūtas? Tolaik vēl nebija tā, ka šodien vairs nav tā, kas būs rīt, vai vakar nekad nebūs tā, kas bija šodien. 90-tajos gados šķita, ka savā skolā nostrādāsi bezmaz vai 200 gadus, kaut gan katru gadu pavīdēja informācija, ka internātskolām plānotas reorganizācijas. Visu laiku ar to dzīvojām, un tad, kad pienāca pēdējais gads, par to lēma arī pašvaldība.

Vai vietējā kopiena varēja ietekmēt politiķu lēmumu?

– Centāmies iesniegt savus priekšlikumus, bet, ja valsts un pašvaldības redzējums ir citāds, to nekā nevarēja ne ietekmēt, ne izmainīt. Mūsu delegācija devās uz Alūksnes Izglītības komitejas sēdi. Mūs tur uzklausīja, bet lēmumu nemainīja.

Tātad ir bezjēdzīgi iestāties par savām interesēm?

– Neteiktu, ka bezjēdzīgi. Atnākot uz Liepnas pamatskolu, kas tolaik bija vidusskola, kārtējo reizi nācās secināt, ka problēma ir skolēnu skaits. Ja nav pietiekami daudz skolēnu, tad arī klasē nav veselīgas konkurences. Jāpiekrīt, ka valstij nav lielas jēgas sponsorēt klasi, kurās mācās 2-3 bērni.

Tās ir valdības politikas sekas?

– Nemāku pateikt, ko valsts varētu darīt, lai situāciju mainītu, ja mūsu valstī dzimstība ir tāda, kāda tā ir. Neslēpšu, man ir spārnots teiciens, ka gadā Liepnā dzimst viens bērns. Nu labi, dažreiz vairāk. Bet tā jau nav tikai Latvijas problēma, jo visā Eiropā palielinās veco cilvēku īpatsvara skaits.    

Vai ir neizbēgami tas, ka mazās skolas turpinās slēgt?

– Nebūs padomju laiki, kad viss bija liels un plašs. Tomēr mūsu skolā ar pirmsskolas grupu ir 100 bērni.

Tas jau ir labi?

– Visi zina par Alūksnes skolu tīkla reformām, tāpēc uz mūsu skolu mācīties brauc tuvāko pagastu bērni. Vai tas būs uz ilgu laiku? Kaut gan ir cerības. Ja valstī īstenosies jaunais finansēšanas modelis, kad nauda seko nevis skolēnam, bet izglītības programmai, turklāt esam pierobežas zonā, tad viss būs. Pirmajā klasē šogad ir tikai 3 bērni. Ja finansējuma nav, tad jāapvieno pirmā un otrā klase. Un apvienotajā klasē es, direktore būdama, zinu, ka būtu nesekmīga.

Kāpēc?

– Grūti koncentrēties, ja jāapgūst pirmās un otrās klases viela.

Atgriežoties pie internātpamatskolas slēgšanas, – kā to vērtējat, raugoties ar šīs dienas acīm?  

– Esmu šeit dzimusi un augusi. Liepna ir vieta, kur ļoti daudzi skolotāji paši mācījušies. Tāpat bija arī internātpamatskolā. Bija psiholoģiski grūti, saprotot, ka reāli nebūs darba. Varbūt uz mani tas tik daudz neattiecas, jo zināju, ka varu strādāt kaut vai “Maxima” veikalā. Domāju, ka gan jau kaut kādu darbu varēšu atrast. Jā, cilvēkiem tas bija grūts posms, jo skolas slēgšanu uztvēra arī kā sava veida pazemojumu. Skolā bija izveidojies ļoti spēcīgs skolotāju kolektīvs, kuriem sākumā vajadzēja strādāt 6 dienas nedēļā.

Nebija situāciju, kad skolotājus uztvēra kā mammas?

– Bija tādi gadījumi, kad kopā ar bērniem iemigu. Priecājos, ka bērni, kuriem tolaik bija smagi dzīves apstākļi ģimenēs, izauguši par krietniem un čakliem pilsoņiem. Joprojām sociālajos tīklos aplūkoju savas klases audzēkņus. Tajos laikos pietrūka valsts uzraudzības vecāku pienākumu izpildē. Bija gadījumi, kad vecāki saņēma bērna naudu, kaut gan bērni visu laiku dzīvoja internātā.

Pirms četriem gadiem kādā intervijā teicāt: “Pārdzīvot internātskolas likvidāciju, kad pasaka, – tavu darbu nevajag. Un, kad tu mūžam neesi meklējis darbu, bet jāiet un jāpiesakās bezdarbniekos, – psiholoģiski tas nebija viegli. Visam kolektīvam bija tā.”

– Jā, to atceroties, man vēl tagad zosenīte (zosāda) nedaudz parādās. Tas nebija viegli, jo arī pašvaldība darbu nepiedāvāja. Jā, presē parādījās informācija, ka visiem nodrošinās darbu. Bezdarbniekos kādu pusgadu noturējos, līdz pašvaldība piedāvāja kļūt par Liepnas skolas direktori. Jāteic godīgi, ka nekad mūžā neesmu gribējusi būt par direktori. Ilggadējā direktore Austra Lāce nereti zvanīja, sakot: “Ilona, nāc manā vietā.” Tad, kad tā notika, apjautu, ka Austra tomēr panāca savu.

Vai pamesto skolu ēkas par katru cenu vajadzētu kaut kam atdot, nodot tās lietošanā?

– Katrā gadījumā nav atbalstāms tas, ka ēka pārvēršas graustā. Bija jocīgi uzzinot, ka internātpamatskolas internātā ierīkos patvēruma meklētāju izmitināšanas centru. Tautas namā sapulcē gāja visādi, jo presē bija izskanējuši nepatīkami stāsti par notiekošo Muceniekos. Vietējie ļaudis satraucās, ka ieradīsies citas rases cilvēki. Es to uztvēru ļoti normāli, jo man patīk ceļot, turklāt esmu redzējusi dažādu tautību cilvēkus.

Vai vietējās kopienas domas mainījušās?

– Grūti pateikt, kaut arī esmu vietējā. Uz darbu atnāku septiņos un aizeju... vakarā. Aprunājoties skolā ar kolēģiem, secinu, ka lielu problēmu nav. Viņi nāk uz mūsu sporta halli laikā, kad skolā nav bērnu. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde maksā nomu.

Liepnas pamatskolai ir nākotne?

– Jācer, ka jā. Būtībā ir tā, ka Alūksnes novadā ir tikai divas lauku skolas. Mūsu nākotne būs tik ilgi, kamēr būs bērni.

Kāda ir izdzīvošanas recepte?

– Nav tādas. Ja nav cilvēka, tad nav arī ko apmācīt.

Varējāt piepušķot, ka būs ļoti, ļoti labi.

– Katrā gadījumā ir dažādas alternatīvas. Bēgļi pie mums nāk arī mācīties.

Tuvojas Ziemassvētki. Par ko mudināt padomāt?

– Mācēt ieslēgt kritisko domāšanu un saglabāt mieru. Ja cilvēks ir mierīgs, viņš saprot, ko vispār grib panākt un sasniegt savā dzīvē. Lai visa pietiek tik, cik katram vajag. Brīnumiem ir jātic! No Ziemassvētku vecīša dāvanā gaidu, lai arī banāli skan, MIERU.

Laiks ir pagājis. Ilona Kazimirjonoka atzīst, ka pēc internātpamatskolas slēgšanas uz skolas ēku ilgi nevarējusi skatīties: “Sākumā uz to pusi negāju. Kad aizgāju paskatīties, kā un vai sakopta teritorija, tad jāatzīst, ka tik slikti neizskatījās. Laiks ir pagājis, tā nav vakardiena.”

Par vienu gaismas nesēju mazāk

Alūksnes novada Kultūras centra kultūras darba speciāliste Lienīte Trivole ir pārliecināta, ka jebkuru kardinālu izmaiņu saknes, tostarp lēmums par Liepnas internātpamatskolas slēgšanu, meklējamas augšās.

Viņa atgādina, ka tolaik visā Latvijā sprieda, ka internātskolas ir jāslēdz, jo bērniem jādzīvo mājās: “Arī šobrīd tas ir aktuāls jautājums, jo masu medijos nereti izskan informācija, ka audžuģimeņu skaits ik gadu arvien samazinās. Diemžēl visus bērnus nespējam ievietot ģimenēs, tāpēc, manuprāt, vajadzīgas arī speciālās skolas, neskatoties uz to, kā tās saucas. Arī tolaik kopā ar vietējiem ļaudīm spriedām, kādas ir iespējas mainīt nosaukumu. Gribējām skolu saglabāt, turklāt skolas esamība papildina kultūras dzīvi. Gan viens, gan otrs ir gaismas nesējs. Kultūra jau nav tikai ballītes un izklaides, jo tai ir arī izglītojošās funkcijas. Skolu slēdzot, sabiedrība sašūmējās, jautājot, kuru skolu atstās, kuru slēgs? Valdība lēma, ka internātpamastkola jāuztur pašvaldībai. Bija skaidrs, ka vienai skolai ir jāaiziet. Izbrīnu radīja tas, ka pilsētu skolas sūtīja problēmbērnus uz Liepnu, netiekot ar viņiem galā. Kā tas ir iespējams? Tātad laukos skolotāju līmenis ir ļoti augsts. Mēs izvēlamies dzīvot laukos un vēlamies foršu vidi sev apkārt. Žēl, ka skolu slēdza Latvijas simtgadē.

Dāvana simtgadē?

– Jā, tā tolaik cilvēki secināja. Cilvēki taču zaudēja darbu. Vietējā kopiena nekādi nevarēja ietekmēt lēmuma pieņemšanas gaitu.

Skolā sešus gadus svilpo vējš...

– Tā īsti nav, jo skolas internātā atrodas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs. Kā cilvēki to vērtē? Vēl esot skolai, neizpalika iedzīvotāju sūdzības: “Lūk, bērni pa apkārtnes ābeļdārziem skraida, lien dārzos.” Situācija ir līdzīga arī šodien: “Lūk, kaut kādi svešinieki staigā.” Visiem ir bailes no nezināmā. To, ko nezinām, mēs varam iztēloties kā nezin ko. Tiesa, neesmu dzirdējusi kaut kādas lielas sūdzības. Tantiņas pat izteikušās, ka labprāt pieņemtu palīdzību, piemēram, lai ienes malku.

Jaušama vienas skolas neesamība?

– Protams, jo mēs veiksmīgi sadarbojāmies gan ar pedagogiem, gan bērniem. Tas nav attiecināms tikai uz apmeklētāju skaitu. Pietrūkst dzīvo čalu. Tautas nams tolaik atradās starp divām skolām, tāpēc sadarbība bija jauka un jēgpilna. Arī iedzīvotājiem bija lielāka izvēle, uz kādu pasākumu un uz kuru skolu aiziet, turklāt kultūras nams, kā jau minēju, atradās abām skolām pa vidu. Ja negribēja iet uz vienu vai otru skolu, tad nāca uz tautas namu.

Balvu pusē slēgto skolu ēkas ir tukšas...

– Biju viena no tiem, kas teica, lai top patvērums. Labāk lai ir apdzīvota ēka, nekā tā aiziet postā. Protams, cilvēkiem bija svarīgs drošības jautājums. Neizpalika bažas, ka nāks sveši ļaudis un mēs te kā trusīši sēdēsim.

Un sēžat arī?

– Ir ieguvumi, jo mums jau sen solīja gājēju celiņu. Tagad ir, turklāt apgaismots.

Kādā intervijā, atbildot uz jautājumu, ko teiktu patvēruma meklētājiem, kas paziņotu, ka grib dziedāt, atzināt: “Jā, nav problēmu. Nāciet un dziediet.” Ir bijusi sadarbība?

– Mums ir vairāki deju kolektīvi, teātris, vokālais ansamblis, rokdarbu pulciņš, kā arī Liepnas jauniešu saime. Ir paveicies, ka vokālā ansambļa vadītāja ir angļu valodas pensionētā pedagoģe. Sadarbojoties ar patversmes sociālajiem mentoriem, pērn izmitināšanas centra iemītnieki nāca uz mēģinājumiem. Viņi iemācījās nodziedāt dziesmu latviešu valodā un oktobrī uzstājās senioru pēcpusdienā. Kādreiz nesasniedzams sapnis bija ieraudzīt cilvēku ar citu ādas krāsu, jo pasakās pavīdēja melni cilvēki. Bija jocīgi, ka viņiem, sasveicinoties un pasniedzot roku, tā bija tikpat silta kā mums visiem.

Bija jauki?

– Mūsu viens no mērķiem bija salauzt ledu, lai iedzīvotāji redz, ka bēgļi arī ir cilvēki. Tas izdevās, kaut gan pašlaik iestājusies pauze. Vienubrīd medijos sacēlās ažiotāža, ka kaut kas nav īsti labi.

Kas?

– Man nav atbildes uz šo jautājumu. Kāpēc nevar nākt uz tautas namu dziedāt un dejot? Kā pozitīvu piemēru varu minēt pērn notikušo “Popielu”, kurā uzstājās arī patvēruma centra iemītnieki. Viens puisis dejoja savas tautas deju, bet meitene dziedāja fantastiskā balsī.

Vai iespējams ieviest jaunas vēsmas slēgto skolu ēkās?

– Labs piemērs ir bijušās Mālupes pamatskolas liktenis, kur izveidots sociālās aprūpes centrs. Protams, skumji, ka jauniešu paliek arvien mazāk.

Kas mums katram būtu jāizdara līdz gadumijai?

– Izdarīt vairāk, nekā prasa likums vai ierakstīts kādā papīrā. Tas neko nemaksā, bet var sniegt ļoti lielu atdevi. Lai tevi uzskata par pamuļķi, bet cita cilvēka vai cilvēku iepriecināšana ir to vērta.

Mudina draudzēties. Lienīte Trivole kultūras darbu Liepnā organizē kopš 2011.gada. Ziemassvētkos viņa visiem vēl veselību, sirsnību un smaidu. “Arī jādraudzējas,” viņa uzsver. Lūgta atklāt, kādu dāvanu gaida no Ziemassvētku vecīša, Lienīte smaidot atklāja, ka saulīti un sniegu. Jāpiebilst, ka L.Trivole gatava stundām ilgi stāstīt par Liepnu, par tautas nama vēsturi, kur savulaik, ticiet vai nē, atradās skola.  

Spirinās pretī, ja putina ārā

Liepnas pagasta ēku un apsaimniekojamās teritorijas pārzinis Eduards Voilaks, spriežot par dzīvi Liepnā un sadzīvošanu ar patvēruma meklētāju izmitināšanas centra iemītniekiem, smaidot atzina: “Ja mūs putina ārā, tad spirināmies pretī.” Nopietni runājot, viņš tēvišķi atklāja, ka uz Liepnu brauc visādi žurnālisti: “Godīgi sakot, ir pat nedaudz apnicis. Domājat, nācās viegli, ka Liepnā atklāja patvēruma meklētāju izmitināšanas centru? Cilvēki ieguvumu apzinās tikai tagad. Vai ir samierinājušies ar šo faktu? Kāpēc samierinājušies? Vietējai kopienai jānonāk pie secinājuma, ka viņu drošība nav apdraudēta. Nav skaļi jārunā, bet, visticamāk, pateicoties centra izveidei, noasfaltēja ceļu. Tāpat divi veikali turpina darbu, ir skola, ārsta prakse, kursē maršruta autobusi. Kur mēs tikai neesam bijuši! Alūksnes rajonā, Balvu rajonā, Viļakas rajonā... Liepnā dzīvojam tāpat kā visi pārējie iedzīvotāji Latvijā. Patvēruma meklētāji brīvi pārvietojas pa Liepnu un mums netraucē. Vienīgā problēma, ka nezin kāpēc nevēlas iet pa ietvi. Kāpēc? Atbildes nav. Ziemassvētkos visiem novēlu spirināties pretī visām nebūtībām.”

Pie pagastmājas. Eduards Voilaks (foto – vidū) uzskata, ka ne visu var izmērīt naudā.

Liepnas internātpamatskola – FAKTI

• Skola dibināta 1957.gadā pēc toreizējā izglītības ministra Viļa Samsona ierosinājuma (Liepna ir viņa dzimtais ciems) kā skola trūcīgo daudzbērnu ģimeņu bērniem un bāreņiem.
• Pirmajā mācību gadā atradās gan mācību telpas, gan internāts, gan skolas virtuve un ēdamzāle, tika atvērtas četras klases.
• Kā pamatskola Liepnas internātskola darbojās kopš 1961.gada. Sākumā skola tika celta kā vidusskola 600 skolēniem, tikai vēlāk tā ieguva internātskolas statusu.
• Pamatojoties uz Sabiedriskā labuma komisijas 2009.gada 13.maija atzinumu, Finanšu ministrija, saskaņā ar Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 5.panta pirmo daļu, nolēma piešķirt sabiedriskā labuma organizācijas statusu biedrībai “Liepnas internātpamatskolas un skolēnu ģimeņu atbalsta biedrība”.
• 2018.gada 22.februārī Alūksnes novada domes sēdē deputāti pieņēma lēmumu par Liepnas internātpamatskolas likvidēšanu.
• 2018.gada 13.jūnijā tika aizvadīts pēdējais izlaidums skolas pastāvēšanas vēsturē.
• 2022.gada 4.janvārī Alūksnes novada dome ārkārtas sēdē pieņēma lēmumu nodot bezatlīdzības lietošanā uz četriem gadiem Nodrošinājuma valsts aģentūrai daļu no pašvaldības īpašuma “Cielaviņas” Liepnas pagastā – bijušās internātskolas internāta ēku, palīgēku un daļu zemesgabala 0,66 ha platībā.
• 2023.gada 5.jūlijā tika atklāts patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs (PMIC).
• Patvēruma meklētāju centrs izvietots bijušajā Liepnas internātpamatskolas internātā.
• Centra vajadzībām ieguldīti 1,2 miljoni eiro. 90% no līdzekļiem piesaistīti no Eiropas Savienības fondiem.
• Centrs var uzņemt līdz 250 iemītniekiem.
• Centrs nav slēgta tipa iestāde, bet to nepārtraukti uzrauga.
• Centrs nav pielāgots ģimenēm ar bērniem vai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/595399929526485

Nekalposim svešiem kungiem (10.decembris, Karš ukraiņu acīm)

Nekalposim svešiem kungiem (10.decembris, Kā strādā dzimtenes sargi?)

Nekalposim svešiem kungiem (6. decembris)

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (6.12.2024.)

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Sauc, cik gribi – atbalss vien skan

Kupravas pamatskolas milzīgajā ēkā mācības nenotiek jau 10 gadus. Vieta, kur savulaik darbojās vidusskola, skolēni mācījās divās plūsmās – latviešu un krievu, notika rosīga kultūras dzīve, ir pieklususi. Līdz ar rūpnīcas slēgšanu samazinājās iedzīvotāju, arī bērnu skaits, un 2014.gadā pašvaldība pieņēma lēmumu skolu slēgt.

• Skola Kupravā mainījusi savu atrašanās vietu vairākkārt: sākumā dažas telpas atradās dzelzceļnieku mājā, vēlāk – koka ēkā, kā nākamā bija baltā skolas ēka un visbeidzot – lielā, 1979.gadā uzceltā skola.
• 1920.gadā dibināta Kupravas pamatskola.
• No 1980.gada 1.septembra līdz 1994.gada 1.septembrim darbojās Kupravas vidusskola.
• 1992.gadā slēdza 60.gadu beigās celto drenu cauruļu rūpnīcu, un ļaudis no Kupravas sāka aizplūst.
• 1994.gadā skolu reorganizēja par pamatskolu.
• 2000.gadā, kad bērnu skaits saruka līdz 100, to apvienoja ar bērnudārzu.
• 2014.gada 31.jūlijā Kupravas pamatskolu slēdza (Viļakas novada dome 2014.gada 23.janvāra sēdē pieņēma lēmumu “Par Kupravas pamatskolas likvidāciju”).

Atmiņas par skolu neizzūd

Skola, īpaši, ja tā ir pirmā izglītības iestāde, paliek sirdī un atmiņā uz visu mūžu. Arī Kupravas skola, kuru slēdza pirms 10 gadiem, daudziem bijušajiem skolēniem un skolotājiem joprojām ir ļoti mīļa, jo uz laiku tā bijusi kā viņu otrās mājas, kur pavadītas dienas un gadi kopā ar klasesbiedriem un pedagogiem, atklāti talanti, kopā strādāts un smiets, organizēti pasākumi, iegūtas jaunas zinības un noderīgi padomi dzīvei, kur veidojusies draudzība un mīlestība... Lai arī šobrīd skolas ēkā mācības nenotiek, atmiņās daudziem tā joprojām dzīva.

Skolas dzīve ir dažāda un bagāta, ik lappuse tās vēsturē nedaudz pamainās, kad ienāk kāds jauns skolotājs vai direktors, iestāde maina atrašanās vietu vai nosaukumu, nodarbību sarakstā iekļauj jaunu pulciņu vai aktivitāti. Pārlapojot skolas vēstures albumus, lasām, ka, piemēram, 1945.gadā skolā, kas atradās nelielajā koka ēkā, uzsāktas mācības divās maiņās, skolu apmeklējuši aptuveni 180 skolēni. Skolotāja Gulbe atminas, ka 1.–3.klašu skolēni nākuši mācīties otrajā maiņā ap pulksten 13, bet gadījies arī tā, ka daži skolēni atnākuši krietni agrāk. Tad uz pirkstgaliem ielavījušies klasē, lai netraucētu lielākajiem stundu, nosēdušies uz savas somas un vērīgi klausījušies, ko stāsta skolotājs. Skolas vēsturi raksturo arī vairāki ieraksti, kas veltīti pionieru un komjauniešu aktivitātēm, padomju laikam, pedagogiem un viņu atmiņām.

1978.gadā “Vaduguns” rakstīja, ka maijā Kupravā sāk skolas celtniecību, kas “…būs devītā vidusskola mūsu rajonā...”, bet jau 1979.gadā publicēja informāciju, ka skolā mācīsies 660 skolēni (skolu atklāja oktobrī, tās celtniecība izmaksāja 840 000 rubļu). Drūmāks pavērsiens skolas dzīvē sākās 1992.gadā, kad slēdza rūpnīcu un ļaudis no Kupravas sāka aizplūst. Jau pēc pāris gadiem skolu reorganizēja par pamatskolu, bet 2000.gadā, kad bērnu skaits turpināja sarukt, nolēma, ka tā jāapvieno ar bērnudārzu, kas tolaik atradās pagastnama telpās.

Pirms 10 gadiem laikraksta “Vaduguns” rakstā “Vai pēdējoreiz izdziedāja skolas himnu?”, atspoguļojot skolas pēdējā izlaiduma norisi, lasāms: “2014.gada 15.jūnija vakarpuse vēsturē ieies ar faktu, ka Kupravas pamatskola beidza pastāvēt. Tas gan nenozīmē, ka atmiņas par skolu izzudīs. Arī direktore Sandra Andrejeva nezaudē cerības uz labākiem laikiem. Viņa skolēniem, vecākiem, skolotājiem un skolas tehniskajiem darbiniekiem vēlēja izturību un veiksmi turpmākajā dzīvē...” Savukārt laikraksts “Neatkarīgā Rīta Avīze” pirms 10 gadiem vērsa uzmanību, ka ēkas uzturēšana vietvarai izmaksā apmēram 57 000 eiro, un, lai gan visas politiskās partijas, kas ir domē, savās programmās bija apņēmušās neaizvērt nevienu skolu, nācies pieņemt lēmumu par skolas slēgšanu. Domājot par skolas ēkas turpmāko izmantošanu, laikrakstā izskan bažas, ka tik plašas telpas, kas domātas 600 bērniem, neizdosies apdzīvot: “Kupravas pagasta pārvaldnieks Aleksandrs Tihomirovs plāta rokas, – viņam trūkstot padoma, ko ar 4300 kvadrātmetru lielo būvi iesākt. Visticamāk, izmantos tikai sporta zāli, bet pārējo ēkas daļu iekonservēs.” Arī pašlaik, kad skola jau 10 gadus kā slēgta, sporta zāli pagasta un tuvējās apkaimes iedzīvotāji turpina izmantot. Lielākā daļa jauniešu izmanto sporta zāli volejbola spēlēšanai, bet daži jaunieši un pieaugušie – arī svaru zāli. “Sporta zāli izmantoju kopš agras bērnības – sākumā, kad mācījos skolā, tagad, kad tā slēgta, – dažas reizes nedēļā sporta aktivitātēm. Šogad ierīkojām arī kinozāli, kurā varam noskatīties kādu filmu vai uzspēlēt galda spēles – tenisu vai novusu,” stāsta Kupravas iedzīvotājs Pāvels Saveļjevs.

Pēdējais izlaidums. 2014.gadā skolu absolvēja pieci jaunieši (attēlā kopā ar skolas pedagogiem), un, tos sveicot, direktore atzina, ka šis ir īpašs izlaidums.

Skolas vēsturi pārlapojot. Kupravas bibliotēkas vadītāja Iveta Medniece (attēlā) iepazīstina ar pagasta un skolas vēstures lappusēm, kas kopā ar bagātīgu fotogrāfiju klāstu apkopotas vairākos albumos. Vienā no tiem minēts, ka pirmā Kupravas pamatskolas skolēnu ekskursija notikusi 1924.gadā, kad skolēni kopā ar skolotājām Brici un Rēveli apmeklējuši Siguldu, Turaidu un Rīgas jūrmalu.

Bijām kā liela, draudzīga ģimene

“Skolēni ir mūsu nākotne, tāpēc cenšos, lai viņi izaugtu lieli un gudri, lai varētu mācīties citās skolās un apgūt tās profesijas, kas viņiem šķiet labākās un piemērotākās,” teic Kupravas pamatskolas pēdējā direktore SANDRA ANDREJEVA.

Kāda bija Jūsu pirmā tikšanās ar skolu Kupravā? Kas palicis spilgtā atmiņā no darba gadiem šajā skolā?

– Kupravas vidusskolā mācījos no 1. līdz 8.klasei, skolu beidzu 1988.gadā. Klasē bijām 8 skolēni, divas meitenes, abas Sandras, izvēlējāmies skolotājas profesiju. Latviešu plūsmas klasēs tolaik mācījās aptuveni 10 – 14 skolēni, krievu plūsmas klasēs – aptuveni 30 skolēni. Lielākais skaits, šķiet, bija aptuveni 360 bērni, lai gan skola būvēta 600 skolēniem. Iegūstot pedagoģisko izglītību Rēzeknē, atgriezos Kupravas skolā, kur nostrādāju 21 gadu. Strādāju sākumskolas klasēs, kā arī ar pirmsskolas vecuma bērniem, bet pēdējos trīs gadus – par direktori. Skola man bija kā otrās mājas. 2009.gadā, kad izskanēja informācija, ka Kupravas pamatskolu slēgs, uzsāku darbu Liepnas internātskolā. Uzzinot, ka skola turpina darboties, atgriezos un gadu nostrādāju par pirmsskolas skolotāju, līdz mani pierunāja uzņemties direktores pienākumus. Kupravas skolā izglītību ieguva mani brāļi, dēls un meitene, kura vēlāk kļuva par manu vedeklu, arī meitas, kuras gan nepaspēja skolu pabeigt, jo to slēdza. Spilgtā atmiņā palikuši pasākumi, ko organizēja pedagogi, īpaši skolotāja Ņina Baikova, un skolas draudzīgā un ģimeniskā atmosfēra.

Vai, uzņemoties skolas direktores pienākumus, jau zinājāt, ka būsiet šīs skolas pēdējā direktore?

– Sapratu, ka skola ilgi nevarēs pastāvēt, bet, kā saka, cerība mirst pēdējā. Izglītības iestāde bija gan kā skola, gan kā kultūras centrs, jo organizējām arī pagasta pasākumus. Cik varēju un cik bija manos spēkos, centos saglabāt skolu. Pēdējā mācību gadā vēl izgājām akreditāciju, bet, dzirdot par gaidāmo skolas slēgšanu, arvien vairāk skolēnu pārgāja mācīties uz citām skolām. Tajā gadā novadā slēdza divas skolas – Kupravas un Mežvidu pamatskolu, pie mums ciemojās vairāki preses pārstāvji, intervēja skolēnus un skolotājus, bija atbraukuši arī pārstāvji no televīzijas, uzņēma dokumentālo filmu par šīm skolām.

Kādi bija skolas darbības pēdējie trīs gadi, skolēnu un viņu vecāku domas par skolas slēgšanu?

– Skolēnu vecāki ļoti centās saglabāt izglītības iestādi pagastā, viņiem izdevās izcīnīt, lai 2009.gadā neslēdz skolu. Jau toreiz bija pateikts, ka skolu slēgs, tomēr vēl piecus gadus tā darbojās. Tie, kas dzīvoja Kupravā, darīja visu iespējamo, piemēram, nāca regulāri uz sanāksmēm, uz pasākumiem, bet tomēr skolēnu skaits ik gadu samazinājās – pēdējā gadā kopā ar bērnudārza vecuma bērniem izglītības iestādi apmeklēja tikai 35 izglītojamie.

Ar kādām sajūtām svinējāt skolas pēdējo izlaidumu? Vai bija idejas, kā izmantot skolas ēku turpmāk?

– Uz pēdējo izlaidumu gribējās saaicināt visus, kuru dzīve saistīta ar skolu, tomēr saņēmu ieteikumu tā nedarīt, tā sakot, nav plānots organizēt bēres, – kas gribēs, tas atbrauks bez aicināšanas. Kad gatavojās slēgt skolu, izskanēja informācija, ka izsludinās konkursu par telpu tālāku izmantošanu, bet, cik zinu, neviens nepieteicās. Iespējams, tādēļ, ka skolas ēka bija ļoti liela, dārgi izmaksāja apkure. Priecājos, ka skolas ēkā dzīvība ir saglabājusies sporta zālē, kur notiek sporta nodarbības – brīvajā laikā zāli apmeklē bijušie skolēni, viņi sporto un paši uzkopj telpas, ir ierīkojuši kinozāli, organizē kino vakarus. Skolas telpas mācību laikā reizēm izmanto arī Nacionālie bruņotie spēki, kur viņi dzīvo pa nedēļu, bet rūpnīcas teritoriju izmanto kā apmācības vietu, pie skolas stāv arī bruņutehnika.

Kā lēmums par skolas slēgšanu mainīja pagasta dzīvi?

– Pagasts palika tukšāks. Kā skolu aizslēdza, tā lielākā daļa bērnu aizbrauca projām uz ārzemēm vai citām pilsētām. Tagad bērni un jaunieši atbrauc atpūsties vasaras brīvlaikā pie saviem vecākiem un vecvecākiem. Kultūras pasākumi pēc skolas slēgšanas vairs nav tik kupli apmeklēti, arī skaņas kvalitāte ir citāda. Ilgu laiku organizēt pagasta kultūras dzīvi turpināja skolotāja Ņina Baikova, tagad viņas vietā pasākumus vada Iveta Gordova.

Kur pēc skolas slēgšanas turpināja darba gaitas skolotāji?

– Daži no kolēģiem devās pensijā, citi strādāja Žīguros, citi, tostarp arī es, palika bez darba. Dažus mēnešus biju bezdarbniece, vēlāk strādāju Vīksnas un Rugāju skolās, pašlaik jau otro gadu esmu skolotāja Balvu sākumskolā.

Vai, zinot skolas absolventu dzīves gaitas, varat teikt, ka arī Kupravas pamatskolā varēja iegūt konkurētspējīgas zināšanas?

– Protams, arī mazā lauku skolā var iegūt labu izglītību. Daudzi no absolventiem strādā par robežsargiem, pavāriem, pārdevējiem, galdniekiem, mediķiem, mehāniķiem, autovadītājiem, skolotājiem un citās profesijās, piemēram, par tiesnesi Rīgā. Balvu sākumskolas direktore arī ir Kupravas skolas absolvente. Pašlaik vairāki absolventi dzīvo un strādā ārzemēs.

Ko savulaik vērtīgu guvāt no kolēģiem un skolēniem Kupravas skolā, vai tas noder pašreizējā darbā?

– Mēs bijām kā liela, draudzīga ģimene – kopā ar vecākiem rīkojām pasākumus, klases vakarus. Šīs sajūtas, ka jābūt izpalīdzīgam un draudzīgam, vienmēr iet līdzi. Arī pašreizējā darbavietā cenšos sadarboties ar kolēģiem, palīdzam cits citam, atbalstām gan priecīgos, gan bēdīgos brīžos.

Sandra Andrejeva. Kupravas pamatskolā viņa gan savulaik mācījās, gan strādāja par skolotāju un direktori.

Kādas ir Jūsu atmiņas par skolu?

KRISTĪNE DEMBOVSKA, dzīvo Rīgā: – Kupravas skolā pavadīju pirmos un pašus labākos skolas gadus. Joprojām atceros, cik saliedēti un vienoti bijām. Zinājām katru skolēnu, kurš mācījās mūsu skolā, pat pašus mazākos. Tā nebija vienkārši skola, bet gan viena liela ģimene. Joprojām ar smaidu atceros visus skolas gaiteņus un klases, kur noritēja foršākās stundas. Esmu ļoti pateicīga visiem skolotājiem, kuri ieguldīja darbu mūsu izglītošanā – bija dota iespēja piedalīties deju pulciņā, mūzikas, sporta, mākslas un daiļlasīšanas pasākumos. Manuprāt, mazā lauku skola sniedza ļoti labas iespējas katram skolēnam, jo deva zināšanu pamatus, kas svarīgi turpmākajās dzīves gaitās. Pēc skolas slēgšanas devos mācīties uz Rīgu, pabeidzu Rīgas Valsts tehnikumu, ieguvu klientu apkalpošanas speciālistes profesiju un jau mācību laikā sāku strādāt apģērbu veikalā. Vēlāk ieguvu vēl vienu specialitāti – viesmīlības pakalpojumu speciāliste. Nedaudz pastrādāju Rīgas restorānā, ko tomēr nejutu kā savas dzīves aicinājumu. Kopš 2020.gada strādāju kompānijā, kas darbojas interneta mārketinga jomā, šajā darbā varu teikt, ka ka mīlu to, ko daru. Fakts, ka Kupravas skolas ēka netiek īsti izmantota, apbēdina. Kupravā jau tā ir daudz pamestu ēku, negribētos, ka skolu sagaidītu tas pats liktenis. Varētu, piemēram, padomāt par pansionāta izveidi, jo tajā pusē ir vairāk tieši vecāku cilvēku. Jaunieši brauc uz citām pilsētām, valstīm, jo meklē izaugsmes iespējas.

RINALDS MARTINENKO, dzīvo Rīgā: – Kupravas skola atmiņā ir palikusi kā silta un mīļa vieta. Vēl tagad atceros garo ceļu no mājām, kad mani mazu ragaviņās mamma vilka uz bērnudārzu. Kad paaugos, skolotāja Ņina Baikova man un citiem bērniem iemācīja mīlēt mūziku – visi mācēja spēlēt kādu instrumentu. Atceros, ka skolotājs Igors Smirnovs prata vadīt ļoti interesantas sporta stundas, absolūti visi skolēni bija iesaistīti dažādās aktivitātēs, nebija neviena, kam sports nepatiktu.

Ja man jautātu, ko iemācījos tajos gados, tad tā visdrīzāk būtu dzīves mācība, kas mudina palīdzēt citiem un vienam otru pieņemt. Tā kā visi bērni bija vietējie, laiku pavadījām kopā arī ārpus skolas, dauzot bumbu vai vienkārši braukājoties ar velosipēdiem. Visi bija draugi. Pēc skolas un Rīgas Valsts tehnikuma Balvu filiāles beigšanas devos dzīvē uz Rīgu un pēc neilga laiciņa – uz Īriju. Šobrīd esmu atgriezies uz dzīvi atpakaļ Rīgā, jo kaut kā man tomēr pietrūka svešumā. Fakts, ka skola ir slēgta, ir saprotams, jo fiziski cilvēku vairs gandrīz nav laukos. Ir ļoti žēl, ka skolas telpas iet zudumā, kur būtu tik daudz ko iesākt. Ir daudz vietas mazai ražošanai, kā arī telpas, kur izmitināt cilvēkus vai, piemēram, varētu ierīkot peintbola laukumu. Jebkāda darbība atgrieztu ciematā dzīvīgumu.

BIRUTA BEBINA, skolas absolvente, bijusī skolotāja un Kupravas pagasta padomes priekšsēdētāja: – Savulaik esmu strādājusi bērnudārzā par auklīti, kā arī pastā, krājbankā, skolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju krievu plūsmā, pasniedzu arī krievu valodu divām klasēm, bija audzināmā klase. Skolā un pagastā tolaik bija jūtama dzīvība un rosība, darbojās pulciņi, notika kultūras pasākumi. Jau 90.gados, kad slēdza rūpnīcu, daudzas ģimenes ar bērniem izbrauca uz savām dzimtajām zemēm – Ukrainu, Krieviju, Baltkrieviju. Ar skolas slēgšanu dzīve pieklusa, iestājās pagrimums ciematā. Protams, pagasta darbinieki joprojām cenšas iesaistīt iedzīvotājus kultūras aktivitātēs, notiek pasākumi, piemēram, apmeklētāji iecienījuši “Dziesmu manai paaudzei”. Pašlaik Kuprava iedzīvotāju vecuma ziņā ir vecākais pagasts Latvijā. Gribas, lai ciemats dzīvo un nepazūd no Latvijas kartes, bet situācija ir drūma.

Strādāt jaunuzceltā un modernā skolā bija prestiži, saglabājušās gaišas atmiņas. Ar prieku gāju uz skolu, kolēģus gan nespēju uzrunāt vārdā, jo viņi vienmēr palika mani skolotāji, pie kuriem savulaik mācījos. Audzināmajā klasē mācījās kautrīgi skolēni, un, kad vajadzēja sagatavot priekšnesumu 1.aprīļa pasākumam, ar uztraukumu domāju, kā varam sasmīdināt skatītājus. Audzēkņi izdomāja, ka es būšu Latgales Televīzijas diktore, zēni pārģērbsies par meitenēm un demonstrēs modes skati. Sanāca kolosāls priekšnesums, par ko vēl ilgi skolā runāja. Joprojām atceros daudzus skolēnus, piemēram, Vladislavu. Viņš bija kreilis, atminos, ka skatījos, kā viņš skaisti raksta ar kreiso roku, arī pati kādā brīdī pamēģināju tā rakstīt, bet man nesanāca. Vladislavs pēc stundas bieži aiznesa klases žurnālu uz skolotāju istabu. Saglabājušās arī citas jaukas un pozitīvas atmiņas gan par skolēniem, gan par kolēģiem, piemēram, ilggadējo skolas direktori Emeritu Prancāni. Kad mani ievēlēja par pagasta vadītāju, rūpnīca Kupravā jau bija izpārdota. Ja salīdzina darbu skolā un pagasta padomē, emocionāli vieglāk bija strādāt skolā, jo pagastā nācās saskarties ar problēmām, kad no sirds gribēju daudzviet palīdzēt un ko mainīt, bet reāli nevarēju, jo trūka naudas. Citreiz izpalīdzēju iedzīvotājiem ar saviem līdzekļiem, lai viņi varētu iegādāties zāles aptiekā, izņemt pasi vai aizbraukt pēc produktiem. Sociālajā jomā nekad nebija tā, ka varētu apmaksāt visu, ko vajadzētu.

ANNA LOGINA, skolas absolvente un pensionētā skolotāja: – Skolā mācījos no 1. līdz 7.klasei, esmu vietējā, dzīvojām dzelzceļnieku mājā. Tolaik kā bērns vēl īsti nenovērtēju skolas vērtību, tikai vēlāk apzinājos, cik tā man ir svarīga, cik mīļas un sirsnīgas atmiņas ar skolu saistās. Mācības uzsāku 1949.gadā, skolas direktors tolaik bija Pēteris Ēvelis. Ģimenes direktoram nebija, dzīvoja viņš vecajā skolas ēkā. Direktors audzēja puķes, viņam bija dārzs ar ērkšķogām, upenēm, jāņogām, un mēs, bērni, labprāt ciemojāmies pie viņa, lai vingrinātos matemātikā, jo zinājām, ka P.Ēvelis mūs pacienās ar gardumiem. Nākamā skolas direktore bija Zenta Rukša, ar viņu uzturējām labas attiecības arī pēc skolas beigšanas. Tās paaudzes skolotāji bija radoši sava darba entuziasti, strādāja ar citādu attieksmi pret darbu un atalgojumu nekā mūsdienās. Atceros, ka matemātikas skolotājs Antons Mičāns tā bija iemācījis matemātiku, ka ilgus gadus pat nakts laikā visas algebras formulas varēju pateikt. Atmiņā spilgti saglabājies kāds notikums, kad skolas gados tikos ar izglītības un zinātnes ministru Vili Samsonu, kurš nācis no Liepnas puses. Kad mācījos 3.klasē, skolotāju augusta konference notika Viļakā. Direktors P.Ēvelis zināja, aptuveni cikos ministra mašīna brauks caur Kupravu uz Viļaku, viņš savā dārzā nogrieza flokšus un uzticēja man ar klasesbiedreni Austru gaidīt ministru. Sapucējāmies skolas formās ar baltiem priekšautiem un gaidījām ministra mašīnu. Tolaik citu automašīnu bija samērā maz, tāpēc ministra mašīnu pamanījām laikus, pacēlām roku, un mašīna apstājās, pasniedzām ministram ziedus. Direktors Viļakā, redzot, ka ministrs izkāpj no automašīnas ar ziediem, zināja, ka esam savu uzdevumu izpildījušas. Arī mani abi bērni mācījās Kupravas skolā. Esmu nostrādājusi 17 gadus ciema bibliotēkā par vadītāju, patika darbs ar bērniem un grāmatām. Arī skolā strādāju par bibliotekāri, vēlāk Daugavpilī ieguvu pedagoģisko izglītību un mācīju skolēniem zīmēšanu un rasēšanu. Lai arī Kupravā bija divplūsmu skola, neizjutu negācijas. Skumji un sāpīgi bija pieņemt faktu, ka slēdz skolu. Kad rūpnīca pārstāja darboties, Kupravā palika lielākoties tie, kuriem nebija kur aizbraukt. Pašlaik pagastā dzīvo pārsvarā pensionāri, jaunajiem šeit nav īpaši ko darīt. Kopš 1999.gada esmu pensionāre, dzīvoju viena, jo vīrs un dēls ir devušies mūžībā, minu krustvārdu mīklas, lasu žurnālus. Meita dzīvo Jūrmalā, lai arī ieguva skolotājas profesiju, pašlaik strādā valsts pārvaldē Rīgā. Kaut arī tāls ceļš, ik pa laikam viena otru apciemojam. Ilgi ciemoties man nesanāk, jo pēc dažām dienām jau gribas uz mājām, tā teikt, velk atpakaļ uz dzimto pusi.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/2783880098478820