Rakstos
Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (22.11.2024.)
Savas identitātes veidošanas veiksmes un neveiksmes (2010. - 2019.)
Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.
2010.gads. Jaunā gada pirmajās piecās dienās Balvu slimnīcas dzemdību nodaļā pasaulē nāca seši mazuļi – pieci puikas un viena meitenīte. Vientuļos pirmo reizi ciemojās Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija, secinot, ka Vientuļu robežkontroles punkts ir vissliktākais Eiropā. Maija sākumā otrā dzimšanas diena bija Balvu novada iedzīvotājam, kurš pēc negadījuma ar elektrību piedzīvoja klīnisko nāvi. Starptautiskajā ģimeņu dienā Latgales reģionālajā atbalsta centrā “Rasas pērles” iestādīja vairāk nekā simts augļu koku un ogulāju. 5.jūnijā Balvus pasākumā “Motociklistu vasara 6” pierūcināja vairāk nekā 300 dzelzs rumaki. Divas dāmas no Balviem un Rugājiem, kuras piedalījās tautas striptīzā, saķīvējās. 1.augusta vakarā Pelnupē atklāja naftas produktu piesārņojumu. 13.augustā Rugāju novadā viesojās Valsts prezidents Valdis Zatlers. Decembrī Upītes tautas namā nosvinēja Upītes pamatskolas simts gadu jubileju, bet Baltinavā atklāja hokeja laukumu. 28.decembrī negaidīti mūžības ceļā aizgāja dzejnieks, publicists, vēstures pētnieks un folkloras vācējs Antons Slišāns.
2011.gads. 4.februārī Balvu novada domē desmit deputāti iesniedza iesniegumu par neuzticības izteikšanu toreizējam Balvu novada domes priekšsēdētājam Jānim Trupovniekam, bet 10.februārī 12 deputāti nobalsoja “par” Andri Kazinovski. J.Trupovnieks, pēc balsošanas atstājot zāli, noteica: “Karalis miris, lai dzīvo karalis!” Naktī no 16. uz 17.februāri ugunsnelaime mājās piemeklēja labi pazīstamos uzņēmējus Leontīni un Ēvaldu Dičevus, kas abiem beidzās traģiski. Februāra nogalē mūspuses ļaudis saņēma piecas latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks”. 25.oktobrī mūžībā aizgāja izglītības, sporta un pašvaldības darbinieks un grupas “Leijerkastnieki” vadītājs Ainis Šaicāns. 9.decembrī pirmo reizi Balvu novada vēsturē notika “Jauniešu gada balvas 2011” pasniegšanas ceremonija. Titulu “Gada jaunietis 2011” saņēma fizioterapeits Andris Bačuks.
2012.gads. 8.februārī darbu sāka tautas nobalsošanai par likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” izveidotie vēlēšanu iecirkņi. Likumprojekts paredzēja noteikt krievu valodu kā otro valsts valodu (Rugājos ‘par’ latviešu valodu nobalsoja 94,21%, Baltinavā – 88,04%, Balvu novadā – 84,52%, Viļakas novadā – 80,97% vēlētāju). 30.martā Balvu Bērnu un jauniešu centrā policijas darbinieki izņēma 90 litrus brāgas un kandžas tecināmo aparātu. 1.jūnijā Plešovas ciemā atklāja pieminekli, veltītu valodniekam, latgaļu literatūras un kultūras vēsturniekam Miķelim Bukšam. 16.jūnijā avarēja mūspusē pazīstamā Andra Voiciša deltaplāns. 11.jūlijā Balvu domes deputāti atbalstīja ieceri par diennakts aptiekas izveidi Balvos. 31.jūlijā rakšanas darbu laikā Viļakas novada bibliotēkas ēkas tuvumā atrada cilvēku mirstīgās atliekas. 2.oktobrī Balvos darbu uzsāka zupas virtuve cilvēkiem, kuriem klājas grūti. 25.oktobrī piecos autofurgonos no Krievijas Federācijas atveda jauno Balvu pareizticīgo Dievmātes Aizmigšanas baznīcas guļbūvi (272 m3 kokmateriāla). 7.novembrī Balvos notika preses konference, kurā sabiedrība uzzināja par “Misters Latvija 2011” titula ieguvēja, tilženieša Kaspara Romanova ieceri startēt starptautiskajā skaistumkonkursā “Misters Pasaule 2012” Lielbritānijā.
2013.gads. 19. un 20.janvārī pirmo reizi Balvos notika Latvijas zemledus makšķerēšanas čempionāts, 75 makšķerniekiem noķerot vairāk nekā 150 kilogramus zivju. Februāra sākumā visu nedēļu notika Balvu pilsētas 85.gadskārtai veltīti pasākumi, kas noslēdzās ar apbalvojuma “Balvu Goda pilsonis” piešķiršanu “San-Tex” speciālistei Veltai Pulkstenei. 17.februārī Latvijas bobsleja pilota Oskara Melbārža ekipāža, tostarp baltinavietis Arvis Vilkaste, izcīnīja uzvaru Pasaules kausa pēdējā posma četrinieku sacensībās, kas norisinājās ziemas olimpisko spēļu trasē Krievijas pilsētā Sočos. 27.septembrī Rugāju novadā atklāja daudzfunkcionālu stadionu – vienu no modernākajiem šāda veida objektiem Latvijā. 7.oktobrī ar jauno Irēnas Šaicānes grāmatu “Balvi un balvenieši” iepazinās Balvu Valsts ģimnāzijas skolēni un skolotāji. Oktobra nogalē Latviju, tostarp mūspusi, pāršalca nepatīkama ziņa – Ičas upē saindēts ūdens, kā rezultātā bojā gāja tūkstošiem zivju. 21.novembra pievakares notikumi Rīgā, Zolitūdē, kad iebruka lielveikala “Maxima” jumts, mūsu valsts neatkarības vēsturē paliks kā nežēlīgs fakts ar neatbildētu jautājumu: kā tas varēja notikt un kas par to atbildēs?
2014.gads. Gads iesākās ar naudas maiņu (no latiem uz eiro). Ziemeļlatgales ļaudīm pārsteigumu sarūpēja Baltinavas amatierteātra aktieris un Baltinavas vidusskolas direktors Imants Slišāns, kurš iejutās Ontana lomā Latvijas Nacionālā teātra izrādē “Latgola.lv.”. Jūnija sākumā Balvos atklāja atskurbtuvi. 1.septembrī atklāja Balvu Profesionālo un vispārizglītojošo vidusskolu, bet 5.septembrī Balvu novada Briežuciema pagasta Lutinānu purvā svinīgi atklāja kūdras ražotni, kas SIA “Compaqpeat” izmaksāja aptuveni piecus miljonus eiro.
2015.gads. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbinieki apsekoja Daņilovkas senkapus Šķilbēnu pagastā, kur konstatēja vairāk nekā 60 izpostītus kapus. Liels bija pārsteigums, kad, ierodoties Loginu senkapos (arī Šķilbēnu pagastā), skatam pavērās teju uz pusi lielāki postījumi – vairāk nekā simts izrakumi. 1.oktobrī Mežvidu pamatskolas telpās darbu uzsāka šūšanas ražotne, bet baltinavieši priecājās par jaunatvērto vienoto valsts un pašvaldības klientu apkalpošanas centru. Oktobra nogalē 200 bērni un jaunieši no 18 Latvijas skolām iestādīja pirmo simbolisko ozolu, tādējādi uzsākot akciju “Simtozolu meži simtgadu Latvijā”. Decembrī konkursā “Vecmāmiņa 2015” karalienes kroni Latvijas mērogā izcīnīja balveniete Anita Strapcāne.
2016.gads. Janvārī Latgales vēstniecībā “Gors” titulu “Gada skolotājs 2015” saņēma trīs mūspuses skolotājas: Nadežda Bogdanova (Balvu pamatskola), Sandra Bukša (Upītes pamatskola) un Rasma Zuša (Eglaines pamatskola). Septembrī mūspuses ļaudis uzzināja, ka sāksies Balvu Kultūras un atpūtas centra rekonstrukcija. 13.oktobrī Valsts prezidents Raimonds Vējonis pasniedza balvu Guntaram un Jolantai Bartkevičiem – viņu saimniecību “Amatnieki/Riekstiņi” Baltinavas novadā atzina par “Skaistāko lauku saimniecību 2016”. 3.decembrī balveniete Līga Pennere kļuva par Latvijas konkursa “Vecmāmiņa 2016” uzvarētāju. 13.decembrī stājās spēkā Augstākās tiesas spriedums par pilnvaru anulēšanu Balvu novada domes deputātam Ivanam Baranovam.
2017.gads. 15.februārī deputāti nolēma slēgt Briežuciema pamatskolu, kas vecāka par Latviju. No 24. līdz 26.februārim notikušajā 14.pasaules čempionātā zemledus makšķerēšanā Latvijas izlase, tostarp balvenietis Aldis Voits, izcīnīja 2.vietu. 1.maijā pie Balvu ezera atklāja pirmo veikparku mūspusē. Augusta nogalē piecas dienas Viļakas un Baltinavas novados notika pirmais starptautisko deju festivāls “Lipa kust”. Decembra sākumā 2017.gada motokrosa sezonas laureātu svinīgajā apbalvošanas ceremonijā Ādažos balvenieti Lauri Eizānu jau sesto reizi nominēja par Latvijas čempionu – šoreiz Q Juniori klasē.
2018.gads. Janvārī tilženieši, gaidot Latvijas simtgadi, uzsāka akciju, kuras laikā iedzīvotāji darināja simts metrus garu šalli. 6.aprīlī Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā iekļāva vērtības no Balvu novada: dziedāšanu ar pusbalsu un psalmu dziedāšanu Ziemeļlatgalē. 17.maijā Vilis Bukšs devās simts kilometru pārgājienā, ko veltīja Latvijas simtgadei. Ar 1.augustu Balvos palika tikai viena dežurējošā diennakts ātrās palīdzības brigāde. Novembrī lasītāji uzzināja, ka Balvu pilsētas stadionā nozāģēti vēsturiski ozoli, kurus iestādīja Latvijas pirmās brīvvalsts laikos par godu Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim un Latvijas armijas ģenerālim Jānim Balodim.
2019.gads. 28.marta rītā daudzus balveniešus pamodināja pamatīga helikoptera rūkoņa – turpinājās par slepkavību aizdomās turētā Māra Zvirgzdiņa meklēšana. 25.aprīlī Balvu novada domes deputāti pieņēma vairākus sāpīgus lēmumus: par Tilžas internātpamatskolas likvidēšanu, pirmsskolas izglītības programmas īstenošanas pārtraukšanu Stacijas pamatskolas Vīksnas filiālē, par nakts grupiņas slēgšanu Bērzkalnes pirmsskolas izglītības iestādē, par 10.klases neatvēršanu Bērzpils vidusskolā. Valsts svētku laikā novembrī daudzi izmantoja iespēju noskatīties 8.novembrī pirmizrādi piedzīvojušo Dz.Dreiberga kara drāmu “Dvēseļu putenis”, kurā filmējās arī mūspuses cilvēki.
Nezaudēt ideālismu un pacelties pāri ikdienai
Kāda ir Balvu novada un tā iedzīvotāju loma Latgales kultūrvēsturiskajā telpā un cik veiksmīgi esam savas identitātes veidošanā? Par šo un citiem jautājumiem saruna ar RUTU CIBULI – Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāti par dzīves laikā sniegto nenovērtējamo ieguldījumu kultūras un mākslas attīstībā un vienu no ievērojamākajām kultūras personībām mūspusē un visā Latgalē.
Ja teiktu, ka esat kultūras cilvēks no matu galiņiem līdz papēžiem, ar šiem vārdiem vien, lai noraksturotu Jūsu profesionālās darba dzīves ārkārtīgi lielo pieredzes bagāžu, domājams, nepietiktu…
– Kā atskaites punkts manai darbībai kultūrā ir 1978.gada 1.septembris, kad sāku strādāt toreizējā Balvu rajona Centrālajā bibliotēkā. Kopš tā laika aizritējuši jau 46 gadi… Mēdzu gan teikt, ka saistīt savu dzīvi ar kultūru neizvēlējos pati, bet kultūra izvēlējās mani, jo šajā sfērā nonācu pavisam nejauši (smaida – aut. pieb.). Tas absolūti nebija ierakstīts manos dzīves plānos, jo savulaik savu profesionālo darba dzīvi vēlējos veltīt vēstures zinātnei. Tomēr viss izvērtās pavisam citādāk, par ko esmu ļoti laimīga un savam liktenim pateicīga.
Par to liecina arī darbi! Lai uzskaitītu Jūsu vadīto, iniciēto un sabiedrībā labi zināmo un iecienīto kultūras projektu sarakstu, būtu nepieciešams vēl krietni lielāks avīžlaukums. Atskatoties uz aizvadīto laiku, kas ir vērtīgākais, par ko jūtat vislielāko gandarījumu?
– Kultūru var definēt dažādi, bet man darbošanās šajā nozarē nenozīmē vienkārši strādāšanu, bet gan kalpošanu tai. Ļoti liels gandarījums ir par daudzām līdz šim paveiktām lietām, bet, lai kādu no tām neizceltu vai nepadarītu par mazāk nozīmīgu, neko konkrētu neminēšu. Tā vietā vēlos vēlreiz uzsvērt, ka, strādājot kultūrā, tā ir kalpošana cilvēkiem, ar kuriem esi uzņēmies saistības, kalpošana sabiedrībai, kura vēlas sagaidīt reālus rezultātus, un visbeidzot tā ir arī kalpošana tādā nozīmē, ka visdažādākajos veidos jāizceļ lokālās vērtības un tās jādara zināmas pārnovadniekiem. Ļoti spilgti atceros 1985.gadu, kad, studējot Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē bibliotēku zinātnes, rakstīju diplomdarbu, kā mērķis bija no visdažādākajiem pieejamajiem avotiem vienā literatūras sarakstā apkopot visu par Balviem publicēto informāciju. Tolaik vairākus mēnešus pavadīju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un varēju meklēt kaut vai ar uguni, bet 95% šāda informācija (no vairāk nekā tūkstoš apskatītajām informācijas vienībām – periodiskajiem izdevumiem un grāmatām) bija publicēta tikai un vienīgi laikrakstā “Vaduguns”. Proti, par Balviem bija ļoti maz publikāciju – pilnīgs informācijas vakuums. Tādēļ mana turpmākā kalpošana kultūrai, gan savulaik strādājot Balvu rajona padomes Kultūras nodaļas vadītājas amatā, gan visus šos gados pildot Balvu Centrālās bibliotēkas direktores pienākumus, bijusi veltīta šī informācijas vakuuma aizpildīšanai. Ja man izdodas, ka Balvu un Ziemeļlatgales vārds plaši izskan citviet, tas sagādā lielu gandarījumu.
Kāpēc tolaik par Balviem bija maz informācijas? Vai tiešām bijām tik neinteresanti?
– Iemesli var būt visdažādākie, – kāds neuzraksta, cits neatbild, bet vēl kādam neinteresē. Nedomāju arī, ka tolaik par Balviem nebija ko rakstīt. Gluži vienkārši attālāki reģioni allaž izpelnījušies mazāku uzmanību, lai gan savulaik, piemēram, par Alūksni publikāciju bija vairāk. Varbūt viņi paši bija aktīvāki? Tolaik bija arī liels nezināmās informācijas slānis. Tādēļ, rakstot diplomdarbu, mani tas tik ļoti spēcīgi ietekmēja, ka, strādājot vienalga kurā amatā, jebkurā veidā centos informācijas vakuumu par mūspusi aizpildīt. Protams, vēl ir ļoti daudzas lietas, kuras varētu darīt un pie kurām jāturpina darbs, bet kopumā, agrākos laikus salīdzinot ar šodienu, tos var raksturot ar visiem zināmajiem vārdiem ‘kā diena pret nakti’. Jāpiebilst, ka drīz iznāks jauna Valentīnas Kašas grāmata. Tās priekšvārdā uzsveru, ka šādi cilvēki (lokālās vēstures pētnieki, pedagogi un jebkuri citi sabiedriskie darbinieki un ne tikai) informācijas vakuumu dara mazāku, bet pamatu, uz kā stāvam, spēcīgāku.
Mūspuses sabiedrībā nereti uzvirmo diskusijas, kas tad īsti ir Balvu novada identitāte un tas unikālais, ar ko vienoti ejam tautās? Kā zināms, ne visiem tīk arī vārdu salikums ‘Ziemeļlatgale’, kas publiskajā telpā patiešām lielā mērā aizēnojis Balvu novada nosaukumu.
– Vārdu salikumu ‘Ziemeļlatgale’ sekmīgi lietoju jau kopš 2000.gada, kas nu kļuvis par mūsu zīmolu. Kad bijušais Balvu novada domes deputāts Aldis Bukšs tēmu par Ziemeļlatgali kā Balvu novada zīmolu politiski saasināja, daudziem pret to pēkšņi radās pretenzijas, lai gan līdz tam tas nevienu absolūti neinteresēja un neradīja nekādu diskomfortu. Arī par to, ka, piemēram, Balvu Novada muzejā jau kopš 2014.gada ir Ziemeļlatgales nemateriālā kultūrvēsturiskā mantojuma ekspozīcija, jautājumi nevienam neradās. Personīgi es vārdu salikuma ‘Ziemeļlatgale’ oficiālu publisku izmantošanu atbalstu. Arī mūspuses sabiedrības vienojošais elements ir teritoriālā kopība, ko nevar izmainīt neviena valdība un vara. Kas attiecas uz Balvu novada identitāti, jau no Balvu rajona laikiem allaž esmu uzsvērusi divus pīlārus, uz kuriem tā balstās. Proti, esam tradicionālās kultūras un nacionālo partizānu novads. Domāju, ka šajos divos aspektos savu identitāti ļoti sekmīgi turpinām veidot, uzturēt un popularizēt. Vienlaikus ir lietas, uz kurām varam likt lielāku uzsvaru. Piemēram, vadot ekskursijas, uzsveru, ka nav obligāti jāatceras datums, kurā dibināts Latgales partizānu pulks, bet allaž jāpatur prātā galvenais, ka tā bija vienīgā iniciatīva Latvijas vēsturē, kad militārs formējums, lai aizstāvētu mūsu valsti, radās, pateicoties iedzīvotājiem. Un to izdarījām mēs – Balvu pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotāji.
Kāda, Jūsuprāt, ir Balvu novada loma Latgales kopējā kultūrvēsturiskajā telpā?
– Katrai Latgales vietai ir kas īpašs, un šo jautājumu var skatīt dažādos šķērsgriezumos. Piemēram, Daugavpilī un Rēzeknē ir lielas poļu un baltkrievu kopienas. Tikmēr Balvu novada pienesums, ko sniedzam ļoti raibajā Latgales kultūrvēsturiskajā telpā, ir viss, kas saistīts ar latgalisko un latvisko. Zināmā mērā mēs Latgales reģionā šajā ziņā palīdzam noturēt līdzsvaru, kas nav mazsvarīgi. Jāpiebilst, ka Balvu novadā vienmēr ar prieku dodos uz pierobežas pagastiem un apdzīvotām vietām – Briežuciemu, Baltinavu, Šķilbēniem, Upīti, Rekovu, Medņevu, Viļaku. Tur ir ļoti krāšņa un daudzveidīga kultūrvēsturiskā buķete ar spēcīgiem cilvēkiem. Citviet Latgalē ar gandarījumu apmeklēju koncertzāli “Gors” un Latgales Kultūrvēstures muzeju Rēzeknē, bet Latvijā kopumā – Alūksni un Madonu. Jāsaka tā, – kas tuvāks mūspusei, tas arī sirdij mīļāks! Savukārt apceļojot pasaules valstis, piepildīju sapni klātienē apskatīt fantastisku pasākumu Spānijā, kad tiek veidoti cilvēku torņi. Šī tradīcija iekļauta arī UNESCO starptautiskajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Turpinot tēmu par cittautiešu kopienām, kā vērtējat mazākumtautību kultūras kolektīvu iekļaušanos Balvu novada un visas Latgales kultūrtelpā?
– To loma nav liela, bet ļoti nozīmīga. Arī pati labprāt piedalos mazākumtautību kolektīvu rīkotajos pasākumos, tostarp dažādu kultūru mijiedarbību veicināju laikā, kad bija atvērtas robežas ar kaimiņvalstīm. Tas viss kopējo kultūras dzīvi padara tikai krāšņāku un bagātāku. Runājot par mazākumtautību kolektīvu identitātes saglabāšanu pašreizējos apstākļos, šo situāciju esmu rūpīgi vērojusi. Vēlētos, lai šie kolektīvi arī šobrīd liek vēl lielāku uzsvaru uz savas kultūras un tradīciju popularizēšanu. Tas tādēļ, jo, piemēram, Balvu novadā pazīstamais un ļoti iecienītais krievu kultūras biedrības ansamblis “Razdoļje” un jebkuri citi mazākumtautību kolektīvi ir vismazāk vainīgi par to, kas šobrīd notiek mums apkārt. Vienlaikus jāpiebilst, ka man ne pārāk patika tas, ko mazākumtautību kolektīvos ievēroju pēdējos aizvadītajos Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos. Proti, teju katrs no tiem centās dot tādu kā nodevu latviešu kultūrai, dziedot latviešu tautasdziesmas. No vienas puses tas ir ļoti cienījami un paldies par to, bet no jums tiek sagaidīta nevis nodeva, bet gan savu unikālo tradīciju demonstrēšana un tas, kālab jūs vispār kopā pulcējaties un koncertējat. Galu galā, ja mazākumtautību kolektīvi piedalās dziesmu svētkos, tad šis fakts jau pats par sevi parāda, ka viņi ir Latvijas patrioti un skaidri apzinās savu vietu un lomu mūsu kopējās valsts sabiedrībā.
Kā zināms, Balvu Centrālās bibliotēkas mājaslapā pieejams ne tikai laikraksta “Vaduguns” arhīvs, bet arī apkopoti un sistematizēti nozīmīgākie avīzē publicētie raksti. Cik svarīga ir vietējā laikraksta loma kultūrvēsturiskās telpas veidošanā?
– Novadpētniecība ir viens no reģionālo bibliotēku galvenajiem uzdevumiem, un, protams, ļoti liela loma tajā ir reģionālajiem laikrakstiem. Atgriežoties pie 1985.gada, kad izstrādāju savu augstskolas diplomdarbu un pētīju “Vadugunī” un kādreizējā “Balvu Taisnībā” publicētos rakstus, manu acu priekšā visa gadu desmitu garā Balvu rajona dzīve parādījās kā filmā, – kā cilvēki dzīvoja, domāja, ko darīja un kādā žurnālistikas stilā tika atspoguļotas viņu ikdienas gaitas un dažādie notikumi. Varbūt tagad, izlasot jaunāko “Vaduguns” laikrakstu, tā nešķiet, bet, gadiem ritot, avīzes publikācijas kļūst par ļoti vērtīgu vēstures materiālu. Balvu Centrālās bibliotēkas darbinieki visas nozīmīgākās “Vaduguns” publikācijas apkopojuši, sistematizējuši un ikvienam interesantam darījuši brīvi pieejamas novadpētniecības elektroniskajā datu bāzē bibliotēkas mājaslapā “www.balvurcb.lv” (meklējiet sadaļās “Tiešsaistes katalogs”, “Kataloga iepriekšējā versija” un “Paplašinātā meklēšana” – aut. pieb.). Šobrīd tur atrodami 18 162 izraksti no “Vaduguns” – no pašiem avīzes pirmsākumiem līdz 2022.gadam. Proti, šajā datu bāzē digitāli var meklēt “Vaduguns” publikācijas gan pēc personas un priekšmeta, gan arī pēc gadiem un autoriem. Tas ir ļoti vērtīgi, jo mūsdienās cilvēki, izņemot pētniekus, nav gatavi ilgi šķirstīt laikrakstus un meklēt sev interesējošu informāciju. Tādēļ reģionālās bibliotēkas šo procesu atvieglo, lai novadpētniecības datu bāzes lietotāji ātri nonāktu pie tā, ko konkrēti meklē. Starp reģionālajām bibliotēkām Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāze ir arī apjomīgākā un skatītākā visā Latvijā. Jāpiebilst, ka kopumā bibliotēkas liek lielu uzsvaru uz reģionālo presi, jo kur gan vēl atrast unikālas vietēja mēroga ziņas, ja ne reģionālajos laikrakstos. Mans uzskats ir vienkāršs, – atbildēt par nacionālajām lietām svēts pienākums ir nacionālajām institūcijām, bet par reģionālajām lietām jāatbild katrai vietējās nišas iestādei. Konkrētajā gadījumā laikraksts “Vaduguns” ir unikāls datu kopums, kuram jābūt pieejamam visdažādākajos veidos.
Kā vērtējat laikraksta “Vaduguns” žurnālistu darbu kultūras notikumu atspoguļošanā? Kas padodas veiksmīgi, kas – ne tik ļoti, un varbūt ir lietas, kurām jāpievērš lielāka uzmanība?
– Domāju, nepārspīlēšu, sakot, ka kultūra ir “Vaduguns” maize, jo kāds no kultūras notikumiem netiek atspoguļots tikai tad, ja kultūras darbinieks nav parūpējies, lai informācija par to nonāktu līdz laikrakstam. Vienlaikus jāpiebilst, ka mūsdienās jebkuru mediju žurnālisti diemžēl salīdzinoši daudz kļūdās. Tas lielā mērā saistīts ar pašreizējo informācijas tehnoloģiju laikmetu, kad daļu nepieciešamās informācijas mediju darbinieki var nokopēt no dažādiem interneta resursiem un to iekļaut savās publikācijās. Rezultātā kļūdaini fakti, kas jau iepriekš kaut kur bija nopublicēti, turpina savu dzīvi laikrakstu slejās. Tas savukārt nākotnē var radīt nopietnas problēmas pētniekiem, jo savulaik avīzē nopublicētā informācija pēc gadiem kļūst par vēsturi un izpētes objektu. Jautājums tikai, vai tā nebūs kļūdaina vēsture? Līdz ar to šis ir viens no būtiskākajiem aspektiem, pie kā mūsdienu žurnālistiem nopietni jāpiestrādā. Ar prieku atceros arī tos gadus, kad “Vaduguns” darbinieki paši veidoja un arī guva atbalstu Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursos. Tapa kalendāri par rajona etnogrāfiskajiem ansambļiem un baznīcām. Tāpat atceros “Vaduguns” un centrālās bibliotēkas organizētos rajona krustvārdu mīklu risinātāju čempionātus.
Vai “Vadugunī” būtu vairāk jāraksta latgaliski? Ne visiem lasītājiem tas patīk!
– Patiešām, ne visiem lasītājiem tas patīk. Arī mana nonākšana līdz rakstīšanai latgaliski bija ļoti īpatnēja. Proti, nedēļu dzīvoju Zviedrijā, kur nerunāju nekā citādi, kā tikai latgaliski. Kad, braucot mājup, nokļuvu uz kuģa, bija pārsteigums, ka ir cilvēki, kuri runā arī citās valodās (smaida – aut. pieb.)! Savukārt cilvēkiem, ar kuriem Zviedrijā runāju tikai latgaliski, pēc tam nešķita pareizi rakstīt vēstules latviešu valodā, jo tādējādi viens otru emocionālā līmenī nesaprastu. Tādēļ sākumā apguvu Pētera Stroda, bet pēc tam – Lidijas Leikumas latgaliešu gramatiku. Jāsaka, ka tā dēvēto pareizo latviešu un latgaliešu savstarpējiem kariem Balvos ir dziļas vēsturiskas saknes. Reiz uz Balvu jubileju gatavoju vēsturisku pārskatu par mūsu pilsētu, kur atklājās interesantas lietas. Proti, jau agrāk latgaliešu kooperatīvi nesatika ar pareizo latviešu kooperatīviem, un pat uz dzelzceļa staciju latgalieši brauca ar savu, bet pareizie latvieši – ar savu transportu. Savukārt tās emocijas, kas šobrīd Balvos virmo ap latgaliešu valodu, manuprāt, devušas ļoti labu efektu. Piemēram, daudzi cilvēki, kuri līdz šim ikdienā latgaliski nerunāja, tagad to dara – kaut vai pārdevēja veikalā pie kases, zinot, ka es ikdienā sazinos latgaliski, ar mani sarunājas tieši tāpat. Pretrunas vienmēr pastāvēs, bet latgaliski jāraksta un šī valoda jākopj vairāk. Turklāt šobrīd Balvos ir tik daudz ienācēju no novada pagastiem, bet pareizie latvieši ir tik daudz izbraukuši labākas dzīves meklējumos, ka mūsu pilsēta ir krietni latgaliskāka, nekā pirms gadiem desmit. Var jau karot par vienu burtu pie pilsētas robežām (runa ir par nosaukumu ‘Bolvu nūvods’), bet mēs kļūstam latgaliskāki.
Noslēgumā jautājums ne tikai kā kultūras darbiniecei, bet arī kā Balvu novada domes deputātei, – kā vērtējat atbalstu kultūras dzīvei Balvu novadā? Kritikas no šīs nozares darbiniekiem netrūkst!
– Pietiekama atbalsta noteikti nav, bet tas tiek sniegts iespēju robežās. Pateikšu vienu nepopulāru lietu, bet vienlaikus tādu, kas jāsakārto. Ir veikts pirmais solis kultūras iestāžu tīkla sakārtošanas virzienā. Gribas teikt, ka ļoti bikls solis. Kultūras pārvaldei jāsniedz drosmīgāki risinājumi. Tautas nams?! Iespējams, tas var būt kā pakalpojuma sniegšanas vieta. Tas īpaši attiecas uz pilsētai tuvajiem pagastiem. Jāsaprot, ka kopumā tiekam finansēti atbilstoši iedzīvotāju skaitam. Tikai sakārtojot šo tīklu, mēs varam domāt par adekvātāku finansējumu aktivitātēm. Tas ir ļoti komplekss un sarežģīts jautājums, kā atrisināšanai nav vienotas receptes, bet, iespējams, dažu turpmāko gadu laikā šī struktūra tiks pilnībā sakārtota. Šajā virzienā ir arī sperts solis, bet šobrīd tas nav pilnīgs. Ir arī vairāki modeļi, kā to izdarīt, bet, lai kādu no tiem realizētu, nepieciešama uzdrīkstēšanās. Jebkurā gadījumā tas ir ļoti svarīgs darbiņš, kas jāizdara. Vienlaikus tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka atsevišķi tautas nami fiziski jānojauc. Nē, vienkārši jāpārstrukturē to pašreizējās funkcijas. Savukārt kopumā kultūra pastāvēs tik ilgi, cik katrā no apdzīvotajām vietām būs iedzīvotāju. Nezaudēsim ideālismu un pacelsimies nedaudz pāri ikdienai, jo, kultūrā nesot līdzi ikdienu, tas nav tas, ko cilvēks sagaida. Gluži pretēji, – viņš, dodoties uz kultūras pasākumu, domā par nonākšanu citā pasaulē – kaut vai uz pāris mirkļiem. Tādēļ kultūrā strādājošajiem ir jākalpo – ar visām savām līdz šim iekrātajām zināšanām, pieredzi un iedvesmu.
Jāsaglabā sava kultūra un jāturas kopā
2006.gadā nodibināts Viļakas kultūras nama krievu dziesmu ansamblis “Sudaruška”, kas popularizē krievu kultūru un kļuvis pazīstams ne tikai Balvu novadā, bet arī visā Latgalē un citviet Latvijā.
Dzīvo vienoti un draudzīgi
Pēc nepilniem diviem gadiem ansamblis svinēs jau 20 gadu pastāvēšanas jubileju, pie kura šūpuļa stāvēja tā sākotnējā vadītāja Maija Golubeva. Viņa jau devusies godam pelnītā atpūtā, un kopš 2011.gada vadības grožus pārņēmusi SVETLANA KRASNOKUTSKA – Viļakas pilsētas iedzīvotāja, kura ikdienā strādā mūzikas skolā un pasniedz vijoļspēli, bet dzimusi un skolojusies Rēzeknē.
Jautāta, kā atceras ansambļa pirmsākumus, S.Krasnokutska stāsta, ka no sabiedrības bija liels pieprasījums, – Viļakā nepieciešams tieši krievu dziesmu ansamblis. “Droši vien tādēļ, ka Viļakā un tās apkārtnē ir diezgan daudz krievvalodīgu cilvēku. Turklāt jāuzsver, ka ansamblī nav tikai krievu, bet arī baltkrievu un latviešu tautības dāmas. Turklāt latviešu ir teju puse – piecas dalībnieces. Līdz ar to mēs visas esam vienotas un dzīvojam draudzīgi. Manuprāt, tas arī lieliski parāda, ka ir lietas, kuras nevar ietekmēt kaut kādi ārējie apstākļi un apkārt notiekošais, un viss nav gluži tā, kā kāds to varbūt vēlas pasniegt,” gandarīta par savu kolektīvu ir tās vadītāja.
Atšķirīgā mentalitāte un tradīcijas
Ansamblis līdz šim piedalījies visdažādākajos pasākumos. Lielākie no tiem ir divkārtēja dalība Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos un uzstāšanās Vislatvijas senioru sadziedāšanās festivālā. Protams, nav izpalikuši arī muzikāli priekšnesumi daudzos citos pasākumos, jo krustu šķērsu izbraukāta teju vai visa Latvija. “Piemēram, šogad jūnijā bijām Liepājā, kur notika Latvijas mazākumtautību festivāls “Vaļā vērti atslēdziņ’!”. Tāpat katru gadu dodamies uz Latgales senioru dziesmu un deju festivālu – šogad tas notika Preiļos, bet pērn norisinājās Rugājos. Tāpat, protams, regulāri koncertējam Viļakas kultūras namā, Kupravā, Žīguros, Balvos un citviet mūsu novadā. Koncertu nudien netrūkst, un, kad publika sauc: “Gaidīsim jūs atkal!”, tas sniedz ļoti lielu siltumu sirdij un dvēselei,” par publikas atsaucību priecājas ansambļa vadītāja.
S.Krasnokutska piebilst, ka ansamblis dzied ne tikai krievu, bet arī latviešu un latgaliešu valodā. Visiecienītākā latgaliešu dziesma ir “Auga, auga rūžeņa”, bet latviešu valodā – “Bēdu, manu lielu bēdu”. Savukārt jautāta, kas ir pienesums, ko krievu ansambļi un mazākumtautību kolektīvi kopumā sniedz Balvu novada, Latgales un visas Latvijas kultūrtelpā, S.Krasnokutska spriež, ka tā ir atšķirīgā mentalitāte un tradīcijas: “Visiem taču zināms par krievu plašo dvēseli un sirsnību. Arī dziesmas ir tādas, kuras publiku aizrauj – gan smeldzīgas un melanholiskas, kad nobirst kāda asariņa, gan arī jautras un lustīgas, kad pat cilvēks, kurš ikdienā nemēdz dejot, rausies uz deju placi! Mums ir arī krāšņi, stilizēti tērpi, kas kopumā mūsu un citus mazākumtautību ansambļus rada ļoti pievilcīgus publikai.”
Cilvēkus priecēs arī turpmāk
Sakarā ar pasaulē un arī Latvijā notiekošajiem politiskajiem procesiem, šobrīd ļoti aktuāls un vienlaikus jūtīgs jautājums ir par daļas sabiedrības noraidošo attieksmi pret krievu kultūru. Jautāta, vai sabiedrības attieksmes maiņu zināmā mērā izjūt arī ansamblis “Sudaruška”, S.Krasnokutska stāsta, ka tā absolūti nav: “Turpinām koncertēt, un cilvēki ir priecīgi. Ļoti labs piemērs ir tas, ka bijām ielūgtas uz Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai veltīto koncertu Viļakas kultūras namā 17.novembrī, kur dziedājām latviski. Šādi pasākumi sabiedrību arī saliedē.”
Sarunas noslēgumā S.Krasnokutska uzsver, ka mazākumtautību kolektīvu pastāvēšana ir ļoti svarīga, jo ir vēlme saglabāt savu kultūru – tā, lai tā neizzūd. “Droši vien allaž būs sabiedrības daļa, kas tam pretosies un nebūs apmierināta. Labs piemērs ir skolas. Proti, varbūt Rīgas iedzīvotāji pieņemto likumu, kas paredz pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā, uz savas ādas izjūt vairāk, bet mūspusē jau sen visas tautības sadzīvo draudzīgi un nekādu problēmu nav. Mans jaunākais dēls gāja bērnudārzā kopā ar latviešiem un runāja latviešu valodā, un tāpat savas skolas gaitas turpina arī tagad. Mums nav dalījuma tautībās. Mēs esam kā viena liela saime. Tāpat ir arī ar kultūru. Žēl gan, ka ar gadiem viss iet mazumā – vecāka gadagājuma cilvēki dodas aizsaulē, bet jaunieši aizbrauc prom, kas rada grūtības saglabāt mazākumtautību tradīcijas ilgtermiņā. Dažkārt arī dzirdu vārdus, proti, vai tad mēs, mazākumtautību kolektīvi, vispār esam kādam vajadzīgi? Šādās reizēs vienmēr stingri nosaku, – kādēļ prātā vispār nāk šādas domas? Tā taču nemaz nav, un mums jāturas kopā, ko novērtē arī sabiedrība. Dziesmas un dejas ir dzīve! Līdz ar to mēs nekur nepazudīsim un priecēsim cilvēkus arī turpmāk! Liels paldies arī ikvienai ansambļa dalībniecei par izturību un sniegto ieguldījumu, kā arī Latvijas Nacionālajam kultūras centram par atbalstu mazākumtautību kolektīviem,” uzsver S.Krasnokutska.
“Sudaruška”. Šobrīd Viļakas kultūras nama krievu dziesmu ansamblī ir 13 dalībnieces. Ansamblis sadarbojas arī ar mūspusē labi zināmo klaviermeistaru Viktori Bormani, kurš kopā ar dāmām koncertē lielos pasākumos, piemēram, dziesmu svētkos. Attēlā (pirmajā rindā pirmā no kreisās puses) – ansambļa vadītāja Svetlana Krasnokutska.
“Ne visi mūsu nāciju uztver nopietni”
Kopš 2006.gada Latgales pilsētā Krāslavā aktīvi darbojas Krāslavas romu biedrība, saglabājot šīs vēsturiskās tautas kultūru un paražas.
“Diskriminācija jūtama ik uz soļa”
Biedrības vadītāja LIDIJA ČUBREVIČA stāsta, ka sākotnēji tās dalībniekiem veicās pat ļoti labi – piedalījās dažādās kultūras aktivitātēs, rīkoja romu deju vakarus, vāca informāciju par šīs tautas senajām tradīcijām, savu senču dzīvesveidu, to visu nodeva sabiedrībai un sniedza intervijas. Turklāt tie nebija vienkārši interesanti, izdomāti stāsti, bet visa apkopotā informācija tika aizgūta no reālās, vēsturiskās romu sadzīves. Biedrība uzsāka sadarbību arī ar skolām un bērnu namiem. Visas šīs aktivitātes turpinās arī šobrīd, bet vairs ne tik raiti, kā to vēlētos. “Ļoti pateicamies ikvienam, kurš palīdz, bet ikdienā nākas saskarties arī ar dažādām sadzīviskām grūtībām. Piemēram, biedrībai nav iespējas aizvadīt mēģinājumus kultūras namā, bet to nākas darīt dzīvoklī. Vienlaikus ir cilvēki, kuri atklāti pasaka: “Kādēļ gan čigāniem vajag palīdzēt?” Visticamāk, šāda attieksme ir tādēļ, jo ne visi saprot romu tradīcijas un daļa sabiedrības mūsu nāciju neuztver nopietni. Romu diskriminācija jūtama ik uz soļa, lai gan mēs ar visu sirdi un dvēseli vēlamies piedalīties valsts sabiedriskajā dzīvē un ar savu darbu sniegt ieguldījumu kopējam Latvijas labumam jebkurā sfērā. Jā, starp romu tautības pārstāvjiem ir mazizglītoti cilvēki un tādi, kuri, piemēram, tendēti uz noziedzību vai tamlīdzīgām lietām, bet šādi cilvēki taču ir jebkurā nācijā. Diemžēl arī starp pašiem romiem vairs nav tādas iekšējas vienotības, kāda tā bija agrāk. Tas viss ir ļoti skumji,” secina L.Čubreviča.
Mīl Latgali, tās kultūru un iedzīvotājus
Jautāta, vai pret romiem vērstā diskriminācija sarežģī šīs tautības pārstāvju iekļaušanos ne tikai vietējā kultūrtelpā, bet sabiedriskajā dzīvē kopumā, L.Čubreviča ar nožēlu atzīst, ka tā diemžēl ir. Kā to risināt? Biedrības vadītāja uzsver, ka nepieciešams laiks. “Tāpat tas atkarīgs no tā, cik ļoti izglītota un audzināta ir pārējā sabiedrība un citu nāciju pārstāvji. Diemžēl nereti romu tautības cilvēki pat baidās parādīties publikai, jo nepārtraukti ir sajūta, ka citi mūs ienīst un uzskata par nevēlamiem. Šie ir ļoti skarbi vārdi, bet tāda ir realitāte. Kā apturēt šo stereotipizēto attieksmi pret mūsu tautu, nezinu. Droši vien tiešām nepieciešams tikai un vienīgi laiks,” spriež L.Čubreviča.
Biedrības vadītāja gan nemet plinti krūmos un arī turpmāk plāno uzstāties dažādos pasākumos gan Krāslavā, gan arī tuvākajā apkārtnē. Tiesa, kā spriež L.Čubreviča, pēc romu uzstāšanās reizēm sabiedrībai no redzētā iedvesma ir tikai uz kādu laiku, bet pēc tam stereotipi par romiem uzjundī no jauna. “Manuprāt, arī mediji ne pārāk vēlas iedziļināties mūsu problēmās, jo žurnālisti par mums tikpat kā neraksta. Ja tas tiktu darīts, iespējams, arī sabiedrības attieksme pret mūsu nācijas pārstāvjiem uzlabotos. Ir viena sena patiesība. Proti, ja čigāniem ir labi, viņi dzied. Ja čigāniem ir slikti, viņi arī dzied. Tā iekārtota mūsu dzīve un domāšana. Un mēs nevienam nevēlam sliktu, bet tikai gribam iekļauties kopējā sabiedriskajā dzīvē un būt tādiem pašiem pilnvērtīgiem sabiedrības pārstāvjiem, kādi ir citi. Arī Latgali, tās zemi un kultūru mēs ļoti mīlam, neatkarīgi no tā, kādas tautības pārstāvji šeit dzīvo. Mēs nevienu nešķirojam un ar lielu cieņu izturamies pret katru cilvēku,” uzsver L.Čubreviča.
Vai Latgales reģionālajos laikrakstos vairāk jāraksta latgaliski?
MĀRĪTE ŠAKINA, Rekavas vidusskolas krievu valodas skolotāja: – Manuprāt, jā, bet, protams, ar latgaliešu valodu nevajag arī pārspīlēt – sabiedrība pie tā, ka bez oficiālās latviešu valodas ikdienā pastāv arī latgaliešu runa, jāpieradina pamazām. Pilnteksti latgaliešu valodā vietējās avīzēs nav nepieciešami. Vienlaikus būtu ļoti vērtīgi, ja šī valoda laikrakstos regulāri parādītos fragmentāri, piemēram, spilgtu citātu no intervējamā teiktā veidā, vai arī latgaliešu valodai avīzēs būtu veltīts kāds avīžlapas stūrītis. Valodas izmantošanu laikrakstos var salīdzināt ar komunikāciju skolās. Proti, ja es skolā ar kolēģiem runāju tikai latgaliski, tad saziņa ar bērniem notiek tikai latviešu valodā, jo tā tomēr ir un tai arī jābūt vienīgajai oficiālajai valodai mūsu valstī. Jāteic, Šķilbēnu pagastā, kurā dzīvoju es, ir ļoti latgaliska vide, un citā valodā, kā latgaliski, nesazināmies. Vienlaikus mēs visi, it īpaši mūsu bērni, piederam pie paaudzes, kuri pieraduši rakstīt un uztvert informāciju latviešu valodā. Nav arī noslēpums, ka lielai daļai tieši Balvu puses iedzīvotāju ir grūti pieņemt latgaliešu valodu un tās publisku lietošanu. To pierādīja karstās diskusijas, kad uz novada robežzīmēm Balvu novada nosaukums parādījās arī latgaliešu valodā. Nedomāju, ka ceļa zīmes ir kaut kas tāds, par ko vajadzētu kašķēties, lai gan tieši latgaliešu valodas dēļ mūsu sabiedrības latgaliskā daļa zināmā mērā faktiski atrodas konfrontācijā attiecībā pret tā dēvētajiem pareizajiem latviešiem. Atklāti runājot, mani visa šī situācija ļoti aizskāra, bet mums nav jānaidojas, bet jāturas kopā!
EDGARS KAĻVA, balvenietis, uzņēmējs: – Vispirms noteikti jāņem vērā, kurā tieši Latgales novadā konkrēto laikrakstu lasa. Domāju, daļa jauniešu latgaliski nelasa vai arī to dara slikti. Tāpēc, manuprāt, kompromiss ir atsevišķi raksti vai intervijas latgaliešu valodā, lai sekmētu tās apguvi, bet pamatā, lai sasniegtu lielāku lasītāju auditoriju, tomēr jālieto literārā valoda. Kas attiecas uz visu latgalisko publiskajā telpā, piemēram, ielu nosaukumos, kā tas ir Kārsavā, man nav pretenziju, bet galvenais mums, Latvijā, ir latviešu valoda. Runājot par latgaliešu valodas nākotni, tās izkopšana vispirms sākas ģimenē. Ja ģimenēs arī turpmāk tiks lietota latgaliešu valodu, tā nekur nepazudīs.
KRISTAPS VANAGS, Vīksnas iedzīvotājs: – Balvu novads vēsturiski ir daudzveidīgs, tajā vienkopus plaši sastopams dažāds senās Tālavas zemes mantojums. Līdztekus baltiskajiem jeb parastajā latviešu valodā runājošajiem Vīksnas, Kubulu, Tilžas pagastu, Balvu pilsētas iedzīvotājiem un citiem baltiskajiem novada nostūriem, novadā vēsturiski vienmēr bijuši arī latgaliskie pagasti – Bērzpils, Baltinava, Šķilbēni, Krišjāņi un citi. Uzskatu, – ja Balvu novada latgaliešu sabiedrība, kura arī nav viendabīga, tā vēlas, Balvu novada periodikā noteikti atrodama vieta arī latgaliešu valodai. Un tādā apjomā, kādā sabiedrība to patiešām gribētu! Runājot par ikdienas kultūrvidi uz vietas pagastos, tā atbilstoši likumam un iedzīvotāju interesēm baltiskajos apgabalos saglabājama baltiska, bet latgaliskajos apgabalos – latgaliska.
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1258768445458165
Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (08.11.2024.)
Atdzimst jaunā veidolā
Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?
Arī agrāk Latvija piedzīvoja laikus, kad valstī likvidēja skolas. Tā, piemēram, Elkšņu skola savas durvis aizvēra 1966.gadā, bet vēlāk piedzīvoja atdzimšanu jaunā veidolā un šobrīd piedāvā alternatīvu pamatizglītības apgūšanai. Kādi ir alternatīvo skolu plusi un mīnusi, kā citādāko skolu pastāvēšanu uztver vietējās kopienas iedzīvotāji?
Atkal skola, tikai citādāka
- Deviņpadsmitā gadsimta vidū, pieaugot nepieciešamībai atvērt skolu, kā sagatavošanas posmu draudzes skolai, par jaunās mācību iestādes ēku izvēlējās Elkšņu kroga māju. Ikšķiles Elkšņu skolu atvēra 1864.gadā, Jurģu dienā. Līdz pat 1912.gadam te notika gandrīz visu Ikšķiles bērnu apmācība.
- Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā atrodas tā saucamie “kartupeļu medāļi”, ko lika nēsāt bērniem, kuri skolā runāja latviešu valodā, jo Krievijas impērijā oficiālā valoda bija krievu. Šīs medaļas atrastas Ikšķiles Elkšņu skolas bēniņos 20.gs. 70.gados.
- 1912.gadā netālu no kroga ēkas uzcēla ministrijas skolu, bet Elkšņu skolas telpas izmantoja kā internātu. Jaunā skolas ēka bija gaiša, ar lieliem logiem un augstiem griestiem, lielām gāzes lampām, mazgātuvi un ēdamtelpu. Jaunās skolas mūžs nebija ilgs, jo Pirmā pasaules kara laikā to sagrāva un vairs neatjaunoja.
- Bērni mācījās citās mācībām piemērotās telpās, līdz 1923.gadā Elkšņu skolā veica kapitālo remontu un ēku atjaunoja.
- Šajā ēkā skolēni mācījās līdz 1966.gadam, kad Ikšķiles centrā uzcēla jaunu divstāvu ēku, kas kļuva par Ikšķiles vidusskolu.
- Kopš 1966.gada Elkšņu pamatskolas ēku izmantoja dažādām vajadzībām – šeit bijis bērnudārzs, sporta skola, arī dzīvokļi.
- Kopš 2012.gada Elkšņu pamatskolas ēkā saimnieko Ikšķiles Brīvā skola, kas piedāvā alternatīvu valsts pamatizglītības standarta apgūšanai uz humānās pedagoģijas metodikas bāzes, izmantojot individuālās apmācības metodes.
Mācās mežā, diendusu guļ laukā
Ienākot Ikšķiles Brīvajā skolā, ciemiņus laipni sagaida projektu vadītāja LĪGA ANDERSONE, kuru kā programmas “Iespējamā misija” skolotāju labi atceras arī Balvu Valsts ģimnāzijas kolektīvs. Pirms vairāk nekā trīs gadiem, draugu uzaicināta, sākusi strādāt jaunajā darbavietā, Līga drīz vien iejutās mācību iestādē, kurā klašu kolektīvus sauc par saimēm, lielāko dienas daļu skolēni pavada ārā, bet pusdienās pasniedz tikai veģetārus ēdienus.
Līga skaidro, ka alternatīvā izglītība mēdz būt ļoti dažāda un to piekopj daudzās skolās. Tādēļ uz šīm metodēm nevajadzētu raudzīties kā uz kaut ko “super citādāku”, bet drīzāk kā uz iespēju, vēlmi un prasmi saprast, kas bērnam dotajā brīdī ir vajadzīgs un kā to labāk iemācīt. Ikšķiles Brīvajā skolā tā ir iespēja nesēdēt istabā, bet baudīt dabas piedāvāto.
Līga atklāj, ka šī vecāku dibinātā skola šogad uzsākusi 15. mācību gadu. Tās pirmsākumi meklējami vecāku vēlmē savu bērnu apmācībai izvēlēties alternatīvas metodes. Ar laiku, šādu apmācību piekritēju skaitam pieaugot, radās vajadzība izveidot īstu alternatīvo skolu. Meklējot telpas jaunajai mācību iestādei, tika izvēlēta pašvaldībai piederošā bijusī Elkšņu pamatskola, kuras ēka tobrīd bija ļoti nolaistā stāvoklī un atradās brikšņiem aizaugušā teritorijā. Tam, kā skola izskatās tagad, jāpateicas skolēnu vecāku un pedagogu kolektīva kopējām pūlēm. “Parasti privātskolas asociējas ar kaut ko dārgu. Savukārt mēs ļoti ilgu laiku bijām vislētākā privātskola Latvijā, jo vecāku līdzmaksājums ir mazs, un visa šī nauda tiek iztērēta skolas vajadzībām. Ļoti daudz kas skolā izveidots, pateicoties projektiem. Tas nav kāda izveidots bizness,” uzsver Līga.
Saimēs (klasēs) mācās bērni ne tikai no Ikšķiles, bet arī Ogres un tālākas apkārtnes. Savukārt pirmsskolas grupiņas apmeklē mazuļi arī no citām vietām. “Nesen realizējām projektu “Bēbīšu skola”, kurā mammas ar pavisam maziem bērniņiem nāca uzzināt kaut ko jaunu, piedalīties fizioterapijas nodarbībās utt. Tā bija laba iespēja jaunajām māmiņām iziet no mājas,” stāsta Līga.
Ikšķiles Brīvās skolas apmācības metodes balstītas saiknē ar dabu. Skolai ir arī savs uz pašvaldībai piederošas zemes izveidots dārzs, kurā ar štata dārznieka spēkiem un skolas saimes palīdzību audzē dārzeņus un augļus. Projektu vadītāja uzsver, ka skolas ēdnīcā pasniedz tikai veģetārus ēdienus: “Veģetārā ēdināšana sākās jau kopš skolas dibināšanas. Nav tā, ka mēs mācām, ka mājās nedrīkst ēst gaļu. Tas vairāk ir par to, ka var arī citādāk. Tas ir par apzinātu dzīvošanu, kad paši audzējam un ēdam to, ko izaudzējam.”
Viena no skolas vērtībām ir latviskums. Šeit bērni svin visus latviskos svētkus, apgūst latviešu tradīcijas. “Piemēram, rudenī svinam ražas novākšanas svētkus – apjumības. Zinību dienā un izlaidumā notiek uguns rituāls. Aicinām ciemos latviešu tradīciju zinātājus, pētniekus,” stāsta Līga.
Maksimāli daudz laika skolēni pavada svaigā gaisā, mācoties āra klasēs. Katru dienu stundu starplaikā bērni pusstundu pavada ārā. Viņu rīcībā ir trases “Meža kaķis” ar kāpelēšanas sienu, mūzikas sienu un citām atrakcijām. Visas sporta nodarbības notiek tikai ārā, arī lietū un salā. “Visi skolēni sporto – tāda ir kārtība. Protams, ja bērnam ir lauzta kāja, neliekam lekt, bet arī pēc slimošanas bērnam ir jākustas, kaut arī mazākā slodzē. Ziemā visi slēpojam. Pat pirmsskolas bērni ne tikai spēlējas speciāli ierīkotā spēļu laukumā pie skolas, bet arī diendusu guļ ārā, zem nelielas nojumes, turklāt jebkuros laika apstākļos. Pirmsskolā vienu no saimēm šobrīd veidojam par āra saimi, kas nākotnē uzturēsies tikai ārpus telpām. Savukārt katru trešdienu mācību stundas notiek mežā,” atklāj Ikšķiles Brīvās skolas projektu vadītāja. Arī pedagogu trūkuma problēma, vismaz pagaidām, nepastāv. Jau gadiem ilgi skola piesaista arī Eiropas brīvprātīgos jauniešus no dažādām valstīm, kas palīdz darbā ar bērniem. Kolektīvs ir ļoti elastīgs, steidzot palīgā tur, kur tas tobrīd visvairāk nepieciešams. Dažkārt apmācību procesā piedalās arī vecāki. Savukārt divas reizes gadā skolas kolektīvs skolēnu vecākus aicina uz talkām. “Tas ierakstīts līgumā. Talkas dienas ir savējo kopā būšana. Darām visus darbus, kas sakrājušies – kaut ko salabojam, kaut ko uzbūvējam, iztīrām notekas, izmazgājam otrā stāva logus, palīdzam dārzniekam dārzā utt. Tas ir veids, kā dabūjam lietas gatavas, jo to visu apmaksāt būtu grūti,” skaidro Līga.
Pie vienas no āra klasēm. Līga Andersona atklāj, ka ārtelpu klases izrādījās lielisks glābiņš kovida laikā. Arī tagad tās tiek izmantotas maksimāli bieži.
Laimīgi bērni mācās labāk
Ikšķiles Brīvās skolas pirmā direktore Kristīne Liberta, kura pārcēlusies uz dzīvi ārzemēs, šobrīd mācību iestādes vadību uzticējusi ILZEI SĒKLIŅAI ar 13 gadu pedagoģes pieredzi šajā skolā. Pieredzējusī izglītības darbiniece pārliecināta, ka mācību metodēm, kas pielāgotas katra bērna individuālajām spējām un vajadzībām, pieder nākotne. Viņa nešaubās, ka skolas uzdevums ir ne tikai attīstīt bērna intelektuālās un fiziskās spējas, bet arī emocionālo inteliģenci, audzinot patstāvīgus, pašpietiekamus un emocionāli nobriedušus sabiedrības locekļus.
Ilzes dzimtā puse ir Alūksnes novada Trapene. Pēc studijām un darba Rīgā pirms 24 gadiem Ilze ar ģimenei pārcēlās uz Ogri. Savukārt Ikšķiles Brīvajā skolā viņa par skolotāju nostrādāja 13 gadus, nesen kļūstot par mācību iestādes vadītāju.
Kā radās Ikšķiles Brīvā skola?
– Tā ir vecāku dibināta skola. Iniciatīvas autore bija Kristīne Liberta. Patiesībā šī skola tapa, pateicoties viņas vecākajam dēlam Leo. Stāsts bija par to, ka bērnudārzā burts bija jākrāso konkrētajā krāsā, bet, ja to izkrāsos citā krāsā, audzinātāja būs dusmīga. Tādas lietas vecākiem liek aizdomāties, ka viņi vēlas bērnus mācīt citādāk. Tā kopā sanāca trīs ģimenes, kuras vēlējās savus bērnus mācīt ar citām metodēm. Tajā laikā Drustos aktīvi darbojās Ojāra Rodes tautskola “99 balti zirgi”, un sākotnēji bijām šīs skolas struktūrvienība. Vispirms darbojāmies nelielā telpā pie Ikšķiles baznīcas, nākamajā gadā atradāmies Ikšķiles lidostā, bet trešajā pastāvēšanas gadā skola pārcēlās uz bijušo Elkšņu pamatskolu. Šogad esam sākuši jau piecpadsmito mācību gadu. Liela loma skolas uzturēšanā un attīstībā ir bērnu vecākiem. Kad pārņēmām šo ēku, tā bija ļoti sliktā stāvoklī. Pagalmā mētājās lūžņi un gružu kaudzes, te bija dažādi šķūnīši un pagrabiņi. Bērni kopā ar vecākiem iekārtoja arī skolas iekštelpas, krāsoja sienas utt. Sākumā apdzīvojām pirmo stāvu, pamazām izremontējām otro stāvu, izveidojot skolu tādu, kāda tā ir šobrīd.
Vai skolā mācās bērni arī no tālākām vietām?
– Pārsvarā mūsu audzēkņi nāk no Ogres apkārtnes, bet ir arī no Salaspils, Mārupes, Skrīveriem un citām vietām. Šobrīd skolā mācās 57 audzēkņi, neskaitot pirmsskolas bērnus, kuru ir aptuveni tikpat daudz. Vecāki mācību iestādes dzīvē līdzdarbojas ļoti aktīvi. Divas reizes gadā rīkojam vecāku talkas. Iepriekšējā notika 28.septembrī, kad vecāki pabeidza dārzā darāmos darbus un turpināja skolas labiekārtošanu.
Ar ko Ikšķiles Brīvā skola atšķiras no parastas vispārizglītojošās mācību iestādes?
– Atšķirība ir veidā, ar ko nonākam līdz mērķim, līdz kuram nonāk arī parastās skolas. Mācāmies tieši to pašu. Īstenojam izglītības standartu, ejot pa citu ceļu, darot lietas praktiski. Mūsu skolas skolotāji, kritiski izvērtējot, kas rakstīts paraugprogrammās, domā un izlemj, kas būs labākais bērnam, jo bērns ir visa centrā. Mūsu sauklis ir “Laimīgi bērni mācās labāk”. Viņi ir uzklausīti, saprasti. Nav jau tā, ka pie mums viss notiek krasi citādāk. Mēs tāpat lasām, rakstām, rēķinām, bet procesā mēģinām paskatīties uz lietām no citas puses. Ja mācām reizrēķinu, tad mēģinām to darīt citādāk, nekā parasti. Reizi nedēļā mācāmies mežā.
Kā notiek šīs mācību stundas?
– Mežā labi mācīties matemātiku. Piemēram, mācījāmies par laukumu un perimetru. Bērniem katram līdzi bija metru gara šņorīte. Veidojām četrstūrus apkārt kokiem, mācījāmies, kas ir perimetrs, kā perimetrā iekļaut kādus konkrētus augus, kokus utt. Vai cits piemērs, kā viņi mācās matemātiku. Pie kokiem piestiprināti risināmie matemātikas uzdevumi, piemēram, saskaitīt 4 plus 5. Katram ir iedota lapa, kurā jāraksta atbildes. Viņi to dara, nevis sēžot uz vietas, bet katru reizi pieceļoties, aizskrienot līdz kokam ar uzdevumu un pēc tam atgriežoties, lai pierakstītu atbildi. Strādā ne tikai atmiņa, bet arī bērna ķermenis. Turklāt viņiem rodas milzīgs azarts. To pašu varam darīt, sēžot skolas solā. Mērķis sasniegts tas pats, bet te klāt nāk kustības un aizrautība visu izskriet un visu izdarīt. Tā ir spēlēšanās ar to, kas pieejams dabā, to klasē nevar izdarīt. Piemēram, dabaszinībās, apgūstot kompasu un debespuses, ar līdzpaņemto kompasu praktiski skatījāmies, kā tas strādā. Pēc tam ar kompasa palīdzību spēlējām apslēptās mantas meklēšanu. Ir milzum daudz lietu, ko var darīt mežā. Protams, ne visu. Ziemā vienkārši mežā izbaudām ziemas priekus, paņemam līdzi plēvītes, šļūcam no kalna, izvārtāmies sniegā. Baudām to, kas pieejams tikai mežā. Bērni ļoti gaida meža dienu. Turklāt bērni kļūst pašpietiekami, iemācās organizēt brīvo laiku, jo tur ir tikai mežs un nav nekā cita.
Piemēram, nav viedtālruņu vai datoru... Vai skolā tālruņu izmantošana ir aizliegta?
– Viņi paši tos nelieto. Taču tas ir stāsts par ģimeni. Kā uz to lietu skatās ģimenē, tā to dara bērns. Ir tādi, kuriem viedierīces ir ļoti būtiskas, un ir bērni, kam nav. Taču cīniņa par to lietošanu pie mums nav. Viņiem somās, protams, tie ir, jo daudzi bērni uz skolu brauc ar autobusiem, un saziņa viņiem ir vajadzīga.
Skolas mājaslapā rakstīts, ka izmantojat tautas pedagoģiju, holistisko un kopveseluma pieeju. Kā tas izpaužas?
– Ir fiziskā, emocionālā un intelektuālā attīstība. Holistiskā pieeja nozīmē, ka pievēršamies ne tikai intelektuālajai, bet arī fiziskajai un emocionālajai attīstībai. Piemēram, skolā mums ir klusuma stunda. Ļoti daudz runājam par emocijām, par savu un otra cilvēka emociju izprašanu, jo emocionālā inteliģence ir ļoti būtiska. Visu to attīstām kopveselumā.
Vai, strādājot šajā skolā, esat ievērojusi, kā bērni mainās, pateicoties šeit pielietotajām pedagoģijas metodēm?
– Visspilgtāk izmaiņas notiek emocionālajā ziņā. Nav noslēpums, ka dažiem bērniem ar mācībām iet grūti. Katrs no viņiem ir citādāks, ar savu zināšanu apguves tempu. Bija bērns, kuru teksta lasīšana noveda līdz asarām, jo viņš iepriekš ticis bārts par to, ka neprot lasīt. Viņam radās panika. Tas visspilgtāk pamanāms bērniem, kuri uz mūsu skolu atnāk mācīties otrajā vai trešajā klasē. Savukārt pie mums viņi atveras, jo mācīšanā pielietojam principu, ka bērns netiek salīdzināts ne ar vienu citu. Katrs dara tik labi, cik viņš var izdarīt, jo katram spēju latiņa ir atšķirīga. Atzīmes liekam, bet arī analizējam, kas nesanāca, kāpēc nesanāca, ko un kā nākamreiz varētu izdarīt labāk. Bērnu klasēs ir salīdzinoši maz, tādēļ varam pievērsties katra audzēkņa individuālajai izaugsmei. Zinām katra bērna stiprās un vājās puses.
Ir pagājuši 14 gadi kopš skolas pirmsākumiem. Vai sekojat savu audzēkņu turpmākajām gaitām?
– Mūsu pirmais izlaidums šobrīd mācās augstskolās. Viņiem veicas ļoti labi. Liela daļa audzēkņu studē ārzemēs. Daļa bērnu pēc sestās klases dodas mācīties uz Rīgas 1.ģimnāziju, Rīgas 2.ģimnāziju. Viņi ir labi sagatavoti. Pat, ja šie bērni kaut ko nezina līdz galam, viņi ir iemācījušies mācīties, jo zinības apgūst tādēļ, ka viņiem to vajag, nevis tādēļ, ka skolotāja atprasīs vai vecāki to grib. Tāpēc viņi ļoti veiksmīgi startē tālāk. Protams, mūsu skolu meklē arī vecāki, kuru bērniem ir mācīšanās grūtības. Šiem bērniem visu mūžu būs grūtības, un nebūs tā, ka pie mums tas pēkšņi mainīsies. Taču viņi te dara, cik var, un pēc tam turpina izglītoties vietējās vidusskolās. Uzturam kontaktus ar vecākiem, jo dažas ģimenes pie mums vēlāk sūta mācīties arī savus jaunākos bērnus. No viņiem uzzinām, kā klājas mūsu bijušajiem audzēkņiem.
Sadarbojoties ar vecākiem, droši vien esat labi iepazinuši arī bērnu ģimenes?
– Ģimenes pazīstam ļoti labi, jo cieši sadarbojamies. Piemēram, šodien, man steidzoties uz interviju, viena no bērnu mammām pārņēma stafeti meža dienā, kur bērni palika ēst pusdienas. Zinu, ka uz viņu varu paļauties.
Jūsu skolā valda izteikti ģimeniska atmosfēra. Vai bērniem ir arī savi pienākumi, tāpat kā ģimenē?
– Nav tā, ka viņiem visu pienes un atnes. Skolēni palīdz arī dārzā. Piemēram, svinot Apjumības, viņi no pašu izaudzētā kopā vārīja zupu.
Viens no skolas principiem ir mācīt latviskumu…
– Svinam visus latviešu svētkus. Rudenī tās ir apjumības, Mārtiņdienā vienmēr rīkojam tirdziņu, ievākto naudiņu liekot saimes kopējā kasītē. Mana saime divus gadus veda šo naudu uz Doma laukumu, lai ziedotu akcijā “Dod pieci!”. Katra saime izdomā, ko darīs ar naudu. Piemēram, aizbrauks uz kino vai vēl kaut kur. Ziemassvētki nav tik ļoti latviski, bet Meteņu svinībās veicam visus tautiskos rituālus. Piemēram, Meteņu mīzienu, kad saimnieks stāv kalna galā un met konfektes. Vecajās tradīcijās tās bija linu pogaļas, lai nākamgad būtu bagāta raža. Vai arī bērnu mešana pār sētu. Mēs gan neliekam viņus maisā un nemetam pār sētu, bet tikai pārceļam. To dara, lai ganiņš nākamajā gadā neaizguļas. Lieldienu rītā visi kopā ar vecākiem pirms saullēkta tiekamies Ikšķiles Kābeļkalnā, kur veicam Lieldienu rituālus, dziedam dziesmas. Lieli svētki ir arī 1.septembris un izlaidums. Jau piekto gadu piekopjam brīnišķīgu tradīciju – Zinību dienā bērnus no Ikšķiles uz skolu atvedam zirga ratos. Savukārt izlaidumā viņus lielajā dzīvē pavada, uzsēdinot zirga mugurā.
Kā sadzīvojat ar vietējiem Ikšķiles iedzīvotājiem?
– Kopumā ļoti labi. Protams, daži cilvēki, kas te nav bijuši, braucot garām, redz, ka bērni bieži ļekato pa āru, un domā, ka mēs te varbūt zem galda sēžam vai darām vēl ko dīvainu. Mums ir jautāts, – vai tad mēs te kaut ko arī mācāmies? Tad skaidrojam, ka, protams, mācāmies – rakstām, lasām, rēķinām. Esmu sev uzstādījusi mērķi vairāk stāstīt par mūsu skolu, aicināt ciemos, parādīt, – lai gan darām lietas citādāk, esam tādi paši kā pārējie. Neesam nekādi absolūtie meža dīvainīši. Daudzas skolas jau tagad interesējas par mūsu āra pedagoģijas metodēm, par meža dienām. Ogres pirmsskolas skolotājas ir nākušas mums līdzi, gribēdamas redzēt, kā tas notiek. Protams, paši arī braucam pieredzes apmaiņās.
Kādi ir šī mācību gada galvenie izaicinājumi?
– Kopumā viss ritēs, kā ierasts. Pirmsskolā jau notikušas dažas izmaiņas. Ir doma šogad aizbraukt ciemos uz Maljorku pie skolas dibinātājas Kristīnes, lai pavērotu Maljorkas skolu pieredzi, kas mūs ļoti uzrunā. Tur nenotiek tradicionālas mācību stundas, bet katram bērnam uz mēnesi iedod “ceļa karti” ar norādījumiem, kuras stundas tajā mēnesī jāapmeklē. Tur mācību process sadalīts pa klasēm – ir matemātikas, dabaszinību, valodu un mākslas klases. Bērni patstāvīgi dodas no viena kabineta uz otru, veicot uzdevumus. Mūs pārsteidz, cik šie bērni ir apzinīgi, disciplinēti, kā arī klusums, kas tur valda. Pirmsskolā arī ieviesām metodi, ka viena skolotāja vairāk nodarbojas ar matemātiku, cita – ar valodu, vēl kāda – ar mākslām. Nav tā, ka viena skolotāja strādā ar visiem mācību priekšmetiem. Pagaidām mēģinām saprast, kā tas viss darbosies. Gribam pamēģināt, kā tas būs, lai nākamgad šīs metodes varam ieviest.
Skolas direktore. Pieredzējusī pedagoģe Ilze Sēkliņa pārliecināta, ka skolēna interese par mācību priekšmetu vislielākajā mērā atkarīga no skolotāja degsmes: “Cik ļoti skolotājam deg sirds par viņa mācāmo priekšmetu, tik ļoti arī bērni viņam ies līdzi. “Viņa uzskata, ka šobrīd skolas kolektīvam izdevies piesaistīt tieši šādus pedagogus.
Saskaņā ar dabu
Ikšķiles Brīvās skolas pieeja pedagoģijai atšķiras ar to, ka izglītības metodes pielāgo katra skolēna individualitātei. Audzēkņus šeit ne tikai izglīto, bet aktīvi rūpējas arī par viņu veselību, uzsvaru liekot uz saikni ar dabu, kustībām svaigā gaisā un veselīgu uzturu.
Bauda pēcpusdienas miegu. Bērni maksimāli daudz laika pavada brīvā dabā. Arī diendusu pirmsskolas audzēkņi izbauda laukā, zem īpašas nojumes. L.Andersone atklāj, ka šī pieredze noskatīta Norvēģijā, kur bērni visu laiku pavadā brīvā dabā, ziemā diendusu guļot silti saģērbti šūpuļtīklos.
Dara visu, kas tobrīd nepieciešams. Dārzniece Ināra Ivanova jau trešo gadu rūpējas par Ikšķiles Brīvās skolas dārzu un apgalvo, ka jūtas te laimīga. Vasarā darāmā netrūkstot, bet ziemā vairāk jānodarbojas ar kopšanas darbiem – zaru apzāģēšanu, komposta kastu iekārtošanu utt.
Pedagoģe un mamma. Līva Černova (foto – centrā) ir ne tikai Ikšķiles Brīvās skolas pedagoģe, kura vada interešu pulciņus, bet arī mamma, kuras sešgadīgā meita te mācās 1.klasē. “Par šo skolu zināju jau sen. Agrāk, strādājot par fizioterapeiti, daudz darbojos ar bērniem no dažādām skolām. Pārliecinājos, ka šajā skolā pašapziņa viņiem attīstās citādāk – bērni droši runā ar pieaugušo, nesagaida autoritatīvu pieeju. Redzot, cik viņi ir brīvi un kā apzinās savu vērtību, gribēju to arī savam bērnam. Meitai pašai mācīšanās šeit sagādā lielu prieku, nevis apgrūtinājumu vai slogu,” apgalvo Līva.
Iekārto pirmsskolas skolotāju istabu. Pirmsskolas skolotāja Amanda Sudmale, kura pati šobrīd ir pirmā bērniņa gaidībās, Ikšķilē sāka strādāt pirms diviem ar pusi gadiem. “Agrāk šeit darbojos kā palīdze vienam no pirmsskolas bērniem. Pēc tam turpināju studijas, un mani pierunāja atnākt strādāt uz šo skolu,” stāsta Amanda. Kādu laiku viņa bija “Sudraboto kumeliņu” saimes skolotāja, kas šogad kļuvusi par sagatavošanas klasi. “Tagad vienkārši esmu “palīdzīgās rokas” – kārtoju metodiskos materiālus, salieku visu pa vietām un darbojos ar bērniem, ja ir tāda nepieciešamība,” stāsta Amanda. Viņai patīk, ka, atšķirībā no parastiem bērnudārziem, šajā mācību iestādē bērni ļoti daudz laika pavada ārā, iztērējot savu enerģiju.
Viena no saimes telpām. Laimīgi bērni mācās labāk, bet laimīgi skolotāji māca labāk, – tāda ir Ikšķiles Brīvās skolas devīze. Katras saimes (klases) skaitliskais sastāvs ir neliels, – tajā mācās ne vairāk par 15 – 16 skolēniem. Klases iekārtotas, lielā mērā pateicoties vecāku rūpēm.
Pavārs – veģetāro ēdienu speciālists. Ikšķiles Brīvajā skolā strādā daudz gados jaunu, idejām bagātu cilvēku. Pavāra Dāvja Ludzenieka ar padsmit gadu pieredzi ēdināšanas jomā uzdevums nav viegls, jo katru dienu jāizgudro veģetārs ēdiens, kas bērniem garšotu. Pirms trim gadiem diezgan negribīgi piekritis šim darbam, tagad Dāvis ir laimīgs, ka strādā tieši te: “Šeit valda ļoti ģimeniska atmosfēra, esam kā viena liela saime. Lai gan virtuvē esmu viens pavārs kopā ar trauku mazgātāju, palīgu man netrūkst.” Dāvis apgalvo, ka veģetāro virtuvi pētījis, krietnu laiku pirms sāka strādāt skolā, un tagad šīs zināšanas noder: “Vairākus gadus mācoties un strādājot, padziļināti pētīju vegānisko tēmu. Tagad darbojos līdzīgā lauciņā – ar veģetārajiem ēdieniem. Man patīk būt radošam un visu laiku izdomāt kaut ko jaunu. Katru dienu pasniedzu citādāku ēdienu.” Taujāts par skolēnu iecienītākajām maltītēm, pavārs apgalvo, ka viņiem garšo krāsnī cepti kartupeļi, makaroni ar pašgatavotu sarkano mērci, kā arī ķirbju krēmzupa.
Pašiem savs eko veikals. Mācību iestāde ievēro visus ekoskolas principus, cītīgi šķirojot atkritumus utt. Te pat izveidots pašiem savs veikals, kas tirgo ekoloģiskas preces, dodot iespēju nākt ar saviem traukiem un nopirkt beziepakojuma produktus. Ir arī savi pagrabi, kur uzglabā dārzā izaudzēto. Līga Andersone uzsver, ka veikalā nepārdod preci iepakojumos: “Pārsvarā te ir izsveramās preces. Piemēram, var atnākt ar savu burku un iesvērt tur makaronus vai cepumus. Arī šampūnus, šķidrās ziepes var nopirkt, ielejot līdzatnestajā trauciņā, lai neradītu liekus atkritumus no iepakojumiem. Daudzas no precēm ir vietējā ražojuma, pat saldumi šeit ir veselīgāki.” Kopš pērnā gada darbojas arī internetveikals, kas jau iemantojis diezgan lielu popularitāti.
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/watch?v=1234658484459365
Vairāk rakstu...
Veiksmes prognoze
.