1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
20-05-2022
Vārdadienas šodien: Salvis, Selva, Venta

Rakstos

Par mani, draudziņ, nebēdā (16.07.2021.)

 

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 5 ielikumos īsteno projektu “Par mani, draudziņ, nebēdā”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos latgaliešu uzņēmību, sAaliedējot sabiedrību dažādās jomās: veicinot lokālpatriotismu un sabiedrības saliedētību, mātes valodas saglabāšanu, vides un veselības mijiedarbību, arodprasmju nodošanu nākamajām paaudzēm, ekonomiski stiprinot dzimto pusi, turklāt uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk.


“Pirtī, somu pirtī iesim mēs”
Balvu pusē jau ilgus gadus pazīst būvnieku Pēteri Igauni un viņa būvētās koka ēkas.Tēvs un dēls Pēteris un Jānis Igauņi abi beiguši Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Būvniecības fakultāti, tikai katrs savā laikā. Dažāda ir arī viņu kā būvnieku darba pieredze. Tēvs būvniecībā praktizējies vēl padomju gados, strādājot vietējā Balvu padomju saimniecībā, līdz soli pa solim kopā ar pārmaiņām valstī nonāca līdz sava uzņēmuma dibināšanai. Uzņēmēja statusā, gan ar kāpumiem, gan kritumiem viņš darbojās vairāk nekā divus gadu desmitus. Iesākto ne mirkli nav nožēlojis! Jānis ar uzņēmējdarbību sācis nodarboties nesen. Igauņu pieredze un uzskati par iespējām uzņēmējdarbībā un ekonomikas sildīšanu atškiras, jo dzīve iet uz priekšu, mainās likumdošana, mainās situācijas un iespējas. Arī guļbūves ēku būvniecībā, kas kādu laiku Latvijā piedzīvoja atdzimšanu un uzplaukumu.


Ar stūrgalvīgu neatlaidību
JĀNIS IGAUNIS turpina tēva iemīto taciņu koka ēku būvniecībā, taču darbojas neatkarīgi, jo pirms trim gadiem reģistrējis Balvos savu būvniecības uzņēmu-ma firmu “Timber Kit”, kas ražo un būvē koka karkasa dzīvojamās mājas, pirtis, brīvdienu mājas un citas būves, ko eksportē uz Nor-vēģiju.

Pandēmija iekavē darbus
Ar Jāni sarunājāmies jūnija beigās tepat Balvos, bet tagad viņš jau atrodas Norvēģijas vidienē, Nord Torpā, kur uzņēmuma strādnieki būvē klienta pasūtīto brīvdienu atpūtas māju, kas no Balviem kopā ar celtniekiem aizceļoja uz Norvēģiju. “Šogad mums ir septiņi līgumi par brīvdienu atpūtas māju celtniecību kalnos. Trīs no mājām ražotnē Balvos jau uzbūvētas un sagatavotas transportēšanai, tā ka droši varam doties ceļā, tikai Covid situācijas dēļ, lai šķērsotu robežu, jānokārto daudz dažādu formalitāšu. Taču ceram, ka nedēļas laikā nokļūsim tur, kur mums nepieciešams,” sprieda Jānis. Mājas plānots uzstādīt pa vienai, visas uzreiz uz Norvēģiju nevedīs, jo būvlaukumos konstrukcijas jātur zem klajas debess, tur tās var piemirkt. Jūlija sākumā uz Norvēģiju aizceļoja pirmā brīvdienu atpūtas māja, lai gan pēc plāna celtniekiem ceļā vajadzēja doties jau maija beigās. Pasūtījumu izpildes termiņš sakarā ar situāciju pasaulē, tostarp arī Norvēģijā un Latvijā, šogad iekavējies.
‘’Uz Norvēģiju var braukt cilvēki, kas tur jau kādreiz bijuši un reģistrējušies, tādēļ tagad nevar piesaistīt jaunu darbaspēku. Protams, ja cilvēki tur brauc, ir jāsēž karantīnā, bet viņi to nevēlas. Tagad ar jauno Covid pasi, karantīnā nebūs jāsēž, bet ir cilvēki, kuri nevēlas vakcinēties un kuri ar Covid nav pārslimojuši, līdz ar to kāda daļa braucēju atbirst. No maniem darbiniekiem lielākā daļa drīkst braukt strādāt objektos Norvēģijā, tad jau mēs ar darbu tiksim galā. Lielākā daļa pret Covid-19 esam vakcinējušies, tostarp arī es pats, vai arī to izslimojuši. Šogad mums tās septiņas mājas jāuzbūvē, četras no tām ar iekšējo apdari, trim jāpabeidz ārējā apdare. Uzņēmuma kodols ir pastāvīgie darbinieki un tādi, kas strādā Norvēģijā vai citur, bet kam ir brīvāks darba grafiks un viņi var “pieskriet” palīgā gan Norvēģijā, gan te uz vietas, ražotnē,” atklāj būvfirmas vadītājs. Priekš maziem un vidējiem uzņēmumiem tāds būvju skaits ir normāls. Lielos uzņēmumos objektu skaits, protams, sniedzas desmitos.

Būvē jauktā tipa mājas
Uzņēmums “Timber Kit” būvē gan koka karkasa mājas, gan guļbūves, bet galvenais produkts tomēr ir koka karkasa mājas. “Mēs taisām mājas arī apvienojot šīs abas tehnoloģijas - pirmais stāvs ir no karkasa, otrais pusstāvs - no guļbaļķiem. Norvēģijā tas ir tradicionālais mājas konstrukcijas veids – stavlaft,” saka Jānis. Kāpēc tāds kombinējums?! Mitrās telpas (pirtis, dušas, virtuves) vieglāk ierīkot koka karkasa ēkās, jo guļbūves sienās komunikācijas ir grūti paslēpt, koka karkasa mājas ir arī siltumnoturīgākas. Kombinētā tipa mājas ir kā vidusceļš tradicionālā ēku izskata saglabāšanai un lai tās atbilstu modernām siltumprasībām. Otrajā stāvā var atrasties komunikācijas, kuru vadus viegli var paslēpt, bet virtuves, vannas istabas un pirtis nav praktiski ierīkot guļbūvēs. Vietējās pašvaldības ļauj būvēt ciematus, izbūvējot ceļus, vietējos kanalizācijas un ūdensvada tīklus. Vietējā vara arī nosaka, cik mājas ciematā drīkst būvēt. Kad būvē mājas, komunikācijas lielākoties jau ir pievadītas. Brīvdienu mājās norvēģi nedrīkst dzīvot visu gadu tieši kanalizācijas un ūdensvada tīkla iespēju dēļ, kas nav paredzētas ilgstošai dzīvošanai, bet gan dzīvei tikai nedēļas nogalēs. Protams, ir vasaras fermas, kas atrodas dziļi kalnos. Taču norvēģi ir tā pieraduši pie ērtībām, ka uz vientuļu atpūtas namiņu kalna galotnē ziemā nebridīs, arī ceļu neviens uz turieni netīrīs. “Timber Kit” brīvdienu atpūtas mājas lielākoties būvē slēpošanas kalnu ciematos, kas pa vasaru ir diezgan maz apdzīvoti. “Līdz ar to mēs strādājam un dzīvojam diezgan noslēgti no visas pasaules. Vasarās šeit ir iespējams izmantot pastaigu takas, vairāk atpūsties brauc ziemās, jo šeit atrodas distanču slēpošanas trases,” uzņēmuma darba vidi raksturo Jānis.

Lielākoties darbs ar datoru
Cik ilgā laikā top viena māja? Uzņēmuma vadītājs skaidro, ka fiziskais darbs neaizņem daudz laika, ja viss būtu “pa rokai”, to varētu izdarīt mēneša vai divu mēnešu laikā, bet ir dažādi materiāli, kas jāgaida vai jāsagatavo, ir kādi projektēšanas un plānošanas darbi, līdz ar to tāds optimālais mājas izstrādes laiks,- sagatavošana un transportēšana varētu aizņemt aptuveni četrus mēnešus, - bez liekas steigas un ar iespēju visu sagatavot. Paralēli var būvēt trīs mājas, ja ir vienādi projekti. Var vienu nedēļu gatavot pārsegumus trim projektiem un nākamo nedēļu gatavot nākamo elementu daļu, un tad, kamēr notiek kādas konstrukcijas pakošana, var komplektēt un gatavot iekšējo apdari. Fiziskajiem darbiem jātiek līdzi ar plānošanu un sagatavošanu. Nav tā, ka meistariem iedod projektu un viņiem ar to jātiek galā. Viņiem tiek dots uzdevums sagatavot kādu konstrukciju vai materiālu kopumu. Šis darba uzdevums arī jāsagatavo pietiekami kvalitatīvi, lai darbinieks orientētos un sagatavotu to, kas nepieciešams. Uzņēmuma vadītāja pārziņā lielākoties ir darbs ar datoru. Viņš plāno, rēķina, dod darbiniekiem darba uzdevumus un pārbauda izpildīto, veic komunikāciju ar ārzemju klientiem, kas ir e-pastu jūra angļu valodā,- piemēram, jāsaskaņo krāsu toņi, apdares izskats utt. Runājot par būvmateriāliem, Jānis stāsta, ka pārsvarā tos iegādājas Latvijas tirgū. Protams, neviens jau nevar izsekot, vai tas zāģmateriāls nācis no Latvijas, vai Latvijā ievests no Krievijas, Baltkrievijas, Somijas, Lietuvas vai Igaunijas. Pēdējā laikā būvmateriāliem - kokmateriāliem un metāla izstrādājumiem ļoti cēlušās cenas, tādēļ grūti nosaukt cenu būvēm, kas taps nākamgad.

Mācās Biznesa inkubatorā
Uz jautājumu, ko apguvis pirmo, - reālu būvniecības darbu vai veikt biznesa darījumus, Jānis smaidot atbild: “Iemācījos mizot baļķus un kraut pakās dēlīšus tēva uzņēmumā, bet uzņēmējdarbību joprojām mācos, neteiktu, ka šajā jomā esmu ļoti spēcīgs. Savu uzņēmumu nodibināju pirms trim gadiem,- 2019.gada maijā. Darbojos un uz priekšu virzos ar stūrgalvīgu neatlaidību un vēlmi strādāt.”
Viņš atklāj, ka, lasot intervijas ar līdzīga profila uzņēmējiem, secinājis, ka viņiem ir augstākā uzņēmējdarbības, nevis vides inženiera izglītība, kā viņam. Iespējams, ka speciālistus inženiertehniskajos jautājumos šie uzņēmumu vadītāji algo. Jānis savā uzņēmumā risina inženiertehniskos jautājumu un spriež, ka uzņēmējdarbības plānošanai, iespējams, pievēršas par maz. “Biju plānojis studēt uzņēmējdarbību, bet tas ir pārāk laikietilpīgi, un vai vispār to vajag?” viņš jautā. Jau divus gadus Jānis apmeklē nodarbības Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) Rēzeknes Biznesa inkubatorā. Inkubators organizē dažādus seminārus un apmācības par reklāmu, par ražošanas efektivitāti, sociālo tīklu mārketingu utml. Taču pēdējā laikā Jānis šīm nodarbībām, kas notiek ZOOM platformā, nepiesakās, jo tas nav tas, kas apmeklēt nodarbības uz vietas. Lai uzņemtu Biznesa inkubatorā, Jānim nācās sagatavot biznesa plānu, lai pārliecinātu uzņemšanas komisiju, ka Tevī ir vērts investēt. Biznesa inkubators ir tendēts uz eksporta uzņēmumiem, un lai šie uzņēmumi nodarbinātu cilvēkus. Uzņēmums “Timber Kit” ir viens no tiem, augošs un perspektīvs. Jānis saskata un veiksmīgi izmanto Eiropas Savienības fondu atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. “Katram uzņēmumam jāizmanto tie atbalsta mehānismi, kas atbilst tā attīstības līmenim, vecumam un apgrozījumam. Iegādājoties vienu iekārtu, sāk rosīties domas, ko vēl varētu darīt labāk, ātrāk. Mums jāeksportē, ne tikai jāieved Latvijā, jo tās ir ne tikai darba algas, bet arī nodokļi valsts un pašvaldību budžetā, ’’ viņš secina.
Prieks, ka pēdējā laikā lietkoku no Latvijas izved mazāk, vairāk tā ir papīrmalka, kas aizceļo uz ostām. Pieaugot koka pārstrādei, arī Latvijā tās pārtop lietās ar augstu pievienoto vērtību.

Priekšroku dod piedzīvojumu ceļojumiem
Runājot par pirtīm, galvā sāk skanēt dziesmu melodijas, kuru vārdi nepārprotami saistīti ar pirtī iešanu. Vai pirts būvētāji paši ir aktīvi pirtī gājēji? Jānis teic, ka guļbūves pirtis vairāk ir būvējis tēvs, bet, neraugoties uz to, ka arī viņa uzņēmumā top pa kādai miesas un dvēseles veldzēšanas būvei, pats viņš nav dedzīgs pirtī gāgējs. Šādai nodarbei arī neatliek laika. Lai sakārtotu domas un atpūstos no ikdienas problēmām, būvfirmas vadītājs priekšroku dod ekstremāliem ceļojumiem gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Tie ir piedzīvojumu ceļojumi. Jānis ar dzīvebiedri Sandru apceļojuši dažādas pasaules valstis, šogad pošas doties ceļojumā uz Azoru salām, kas atrodas okeānā pie Portugāles krastiem. Tur viņi piedalīsies pārgājienos kalnos, baudīs salas eksostisko dabu un ūdeņus. Ja šis pasākums būs vairāk vai mazāk tūrisma kompānijas organizēts, tad velobrauciens apkārt Latvijai, kas notika šopavasar, vairāk bija paša ziņā. Piecās dienās pasākuma dalībnieki nobrauca apkārt Latvijai 640 kilometrus. Ceļojums sākās Rīgā un turpinājās gar Igaunijas robežu, vēlāk pa Ziemeļlatgali. Naktsmājas bija organizētas, bet cita veida palīdzību braucēji nedrīkstēja saņemt, sniga sniegs, bija auksti, tādēļ teju puse dalībnieku no brauciena izstājās. Jānis nodarbojas arī ar citiem atpūtas veidiem, piemēram, laivošanu, gan tuvējos, gan tālākos ūdeņos.

Nav iemesla ar dzīvi būt neapmierinātam
Pēteris Igaunis uzņēmējdarbībā piedzīvojis gan kāpumus, gan kritumus, bet ar būvniecības bizsnesu ir apmiernāts, jo blakus vienmēr ir kolēģi, ir darbs. Iesākto ir kam turpināt. “Man nav iemesla būt neapmierinātam ar dzīvi,” saka būvnieks ar stāžu un SIA “Kalna Nami” īpašnieks, ar smaidu piebilstot, ka ir paēdis un ar visu apmierināts.
Pēteris būvējis dažādas koka ēkas gan Latvijā, gan Skandināvijā, bet tagad viņa darba uzdevums savā ražotnē Kalna ielā, Kubulos, nodrošināt ar materiālu un specisfiskām detaļām uzņēmumu “Kimber Kit”, kas viņiem vajadzīgs. Ražotne Kubulos “pa lielam” ir kā sagatavošanas cehs uzņēmumam “Timber Kit”’, kas atrodas Bērzpils ielā Balvos. Taču ik pa laikam uzņēmējs uzbūvē arī kaut ko lielāku eksportam, jo ar kādu no Zviedrijas uzņēmējiem turpina sadarboties joprojām. Tagad nosūtīšanai uz Zviedriju tiek būvētas septiņas garāžas, bet vietējām vajadzībām top estrādīte pirmsskolas izglītības iestādei “Sienāzitis”’.
Detaļas uzņēmumā Kubulos “Timber Kit” pasūta, jo zina, ka tās izgatavos operatīvi, jo nepieciešamais materiāls ir uz vietas. “Ja es noslēdzu kādu līgumu, man nav jāskrien pa pasauli un jāmeklē materiāls. Tas stāv nokrauts un gaida savu kārtu. Man ir lieli uzkrājumi, par ko ekonomisti teiktu, ka tas nav pareizi. Neviens nav ieinteresēts turēt veikalā preci, kaut arī tā nebojājas, tomēr, ja es izpārdodu šo materiālu, tad man tas būs jāpērk krietni dārgāk, jo cenas materiāliem ir augušas divtik. Tādēļ šai lietai ir gan savi plusi, gan mīnusi,” uzņēmējs atklāj būvniecības nianses.
Runājot par guļbūvēm, Pēteris stāsta, ka kādu laiku tās būvēja intensīvi,- gadus piecus, astoņus pēc kārtas. Tas bija laiks, kad Eiropa deva naudu tikai atpūtai, nevis ražošanai, tādēļ cilvēki pasūtīja atpūtas mājas, pirtis. Un pasūtījumu bija daudz! “Guļbūvju būvniecība Latvijā aizsākās ar “Lido” kompleksa būvniecību. “Lido” ir liels nopelns guļbūvju reklāmā, bet vēlāk jau Latvijā sāka ierasties skandināvi, tā arī mēs sākām nodarboties ar guļbūvju ražošanu Skandināvijas valstīm. Visam savs laiks,” secina Pēteris.
Guļbūves kā dzīvojamās mājas ne tēvs, ne dēls vairs nebūvē, izņemot tradicionālās skandināvu mājas, kur guļbūvē tiek būvēts otrais mājas stāvs. Pēteris uzskata, ka guļbūvei kā dzīvojamajai mājai nav ekonomiskā pamatojuma. Guļbūve var nosargāt pret mīnusiem, bet ne vēju. Kādēļ būvēt dārgu māju un vēl to siltināt?! Pēteris atceras, ka vienu guļbūves māju kādam klientam gan būvējuši. Šis cilvēks bija ar veselības problēmām un ticēja, ka dzīve guļbūves mājā uzlabos veselības kvalitāti. Tāda bija viņa izvēle. Lai strādātu ar guļbūvēm, ir vajadzīgi attiecīgi speciālisti, un darbs viņiem jānodrošiba visu gadu. Ja to nevar, tad uzņēmējdarbība šajā nozarē nesanāk. Latvijā ir palikuši pāris uzņēmumi, kas nodarbojas tikai ar šo uzņēmējdarbības veidu, bet lielākā daļa guļbūves ražo Norvēģijas tirgum.
Mainījusies arī situācija ar Eiropas Savienības fondu naudām, tās iespējams saņemt arī ražošanas attīstībai, ne tikai brīvdienu māju būvniecībai. Ja uzņēmējs reāli darbojas un viņam ir ko “likt pretī”, tad būtu grēks žēloties. Ja kaut kas neizdodas, tad lielākoties ir paša vaina. Protams, ka ne jau šodien gribu, lai rīt ir. Pretī ir noteikumi, bet nauda ir!
Pēteris savā būvuzņēmēja mūžā apmācijis teju simt šī aroda pratēju, aptuveni puse darbu turpina. Uzņēmējs netur ļaunu prātu uz tiem, kas izmācās un aizbrauc strādāt uz ārzemēm. Lielākoties tie ir jauni cilvēki, kas grib redzēt pasauli. Kad izveidojas ģimene, gribas pastāvīgu dzīvesvietu, tad arī dažs atgriežas, lai kādu laiku pastrādātu vietējā uzņēmumā. “Šogad, pateicoties Covid, vairāk izdarīts arī manā uzņēmumā,” secina uzņēmējs.

Eksperta viedoklis

Ar cieņu pret guļbūvēm
Kamēr Norvēģijā būvēja pat 14 stāvu koka ēkas, Latvijā koka māju būvniecība bija problemātiska ugunsdrošības noteikumu dēļ. Varbūt arī tāpēc mūsu koka būvju amatniekus biežāk varēja sastapt Skandināvijā nekā Latvijā. Taču viss ir sakārtojies un koka ēkas atgriežas Latvijā.

Latvijas Amatniecības kameras prezidents Vilnis Kazāks uzskata, ka koka mājas ir cilvēka veselībai un garam vislabvēlīgākās mājas. Lai popularizētu guļbūvju un koka konstrukciju būvniecību, Latvijā vairākkārt tika organizētas starptautiskas zinātniski praktiskas konferences. Latvijas guļbūvju būvnieki iekļuva lielvalsts statusā Eiropā. Amatnieki no Skotijas koka māju asociācijas pat izteica vēlmi mācīties pie mūsu meistariem.

“Dziedrs” - pirmais
Sākums Latvijā guļbūvēm ir ļoti sens. Bet to atgriešanos no aizmirstības varētu datēt ar 1969. gadā Brīvdabas muzejā nodibināto restaurācijas nodaļu, kura sāka ar uz muzeju pārvesto koka ēku konservāciju. Regulāri braukājot pa Latviju un jaucot guļbūves pārvešanai uz muzeju, pamazām sāka izzināt un saprast kā ēkas būvētas. Pirmais Brīvdabas muzeja restaurācijas nodaļas četru vīru komandas bija pilnīgi patstāvīgi restaurētais hernhūtiešu koka dievnams pie Alauksta ezera. Tad tika uzceltas divas guļbūves, vēl pēc gada - trīs, tad - četras. Tā radās būvuzņēmums “Dziedrs” - viena no spēcīgākajām klasisko (ar rokām darināto) guļbūvju firmām Latvijā.
Īsta, pēc namdaru tradīcijām būvēta guļbūve, ir vērtība, un tādu var uzbūvēt tikai namdara amata meistars, kam ir zināšanas un pieredze par to, kā pareizi jābūvē guļbūve.
Savulaik tiekoties ar Latvijas Amatniecības kameras namdara amata meistaru, SIA "Dziedrs" valdes locekli Vilni Muižnieku, uzzināju, ka viņa komanda astoņdesmito gadu beigās sāka restaurēt Brīvdabas muzejā senās guļbūves. Atjaunoja un uzlaboja guļbūves tehnoloģiju.
Tika radīta mūsdienīga guļbūve, saglabājot ekoloģiskumu un seno domāšanas veidu, bet pilnībā pielāgota moderna cilvēka dzīves prasībām. Būvējot mūsdienīgu guļbūvi, namdari izmanto daudzus senos būvniecības knifus un noslēpumus. Ēkas konstrukcija tiek veidota ar īpašiem savienojumiem - tā dēvētajiem kaķējumiem un pakšu savienojumiem. Guļbaļķi savstarpēji tiek samontēti līdzīgi kā lego, ar skrūvēm tikai nofiksē savienojumu, lai nodrošinātu lielāku izturību. Taču skrūves tikpat labi varētu arī neizmantot, senči šajās savienojumu vietās izmantoja ozola vai egļu tapas. Pareizi veidota guļbūve var kalpot mūžīgi - tik ilgi, kamēr jumts būs vesels.

Mūsdienu baļķu māja vairs nav tikai četras sienas un divslīpu vai četrslīpu jumts. Cilvēki vēlas guļbūves ar erkeriem, ar jumta izbūvēm, mansardiem, terasēm, turklāt tai ir jābūt modernai individuālajai mājai ar ūdensapgādi, elektrību, apkuri utt. Taču nav par lieku atgādinājums, ka pašos pamatos senču gudrība un amata noslēpumi ir jāievēro ikvienā guļbūvē - gan pareizais koka ciršanas laiks - ziema un jauns mēnesis - , gan tas, ka baļķim jābūt ar taisnu šķiedru bez vītnes, kas žūstot vērpsies un lauzīs konstrukciju, gan, protams, guļbūves sēšanās īpatnības.

Rūpnieciski ražotas koka ēkas
Tā kā Latvijas tirgū sākās lielāks pieprasījums pēc koka ēkām, ļoti daudzi uzņēmumi piedāvā rūpnieciski ražotu guļbūvju ēku celtniecību. Guļbūvju ēku izgatavošana tiek piedāvāta gan saskaņā ar standarta projektiem, gan ar individuāli izstrādātiem projektiem.

Viena no rūpnieciski gatavoto guļbūvju priekšrocībām ir salīdzinoši īsais montāžas laiks, kas aizņem aptuveni 5-10 dienas, otra priekšrocība – cena par šādu ēku ir ievērojami zemāka nekā ar rokām būvētas guļbaļķu ēkas izmaksas.
Virpotie baļķi pēc formas atgādina dabīgos baļķus, taču virpotie baļķi ir precīzi apstrādāti, visā garumā vienādi resni un gludi, ar gatavu iefrēzētu profilu un izveidotiem pakšu savienojumiem.

Frēzētu koka baļķu mājas harmoniskāk iekļaujas pilsētas apbūvē salīdzinot ar cirstajām apaļbaļķu un virpotu baļķu mājām, kas izskatās krietni smagnējas. Frēzbaļķus izgatavo kantainus vai kantainus ar noapaļotiem sāniem mezglu savienojumu vietās. Noapaļotie sāni vizuāli atgādina ar cirvi tēstos vai apzāģētos baļķus. Šāda māja atgādina vairāk ar platiem dēļiem apšūtu būvi nekā guļbūvi. Vēl ir būtiski zināt - ja frēzbaļķus izgatavo no sausa koka, mājai sēšanās nedraud.

Netradicionālais un pārsteidzošais Amatciems
Savulaik 4. starptautiskā zinātniski-praktiskā guļbūvju un koka konstrukciju būvniecības konference notika Amatciemā. Norisinājās asas diskusijas par latviešu tradicionālo sētu, tās uzbūvi un tradīcijām kontekstā ar Amatciema idejisko risinājumu un nākotnes redzējumu.
Amatciema, ko tautā dēvē par Čira (īstajā vārdā Aivars Zvirbulis) ideju dzīvošanai saskaņā ar dabu, kopējā teritorija ir vairāk nekā 500 hektāru. Mājas bez žogiem, bet cita no citas aizslēptas aiz kokiem un pauguriem. Tā ir īpaša koncepcija, kā, nezaudējot komfortu, pie kura pierasts pilsētā, dzīvot gluži vai laukos. Amatciems ir netradicionālas domāšanas vieta. Tā būvniecība neiekļaujas standartos un rāmjos. Tā ir radošs, izaicinājumiem pilns process. Amatciems ir tikpat savdabīgs un unikāls kā pats Čiris. Cilvēks – pārsteigums, ciemats – spilgta poga pie Latvijas zaļā mētelīša.

“Dores” kvalitāte
2008.gada 1.oktobrī Cēsu rajona Ieriķos darbu uzsākusī guļbūvju fabrika “Dores” ir Austrumeiropā modernākā un jaudīgākā šāda veida ražotne. Fabrikas jauda ir 350 mājas gadā. 2009.gada 18.septembrī bija iespēja būt klāt, kad piedaloties Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, rūpnīcā atklāja jaunu līniju.
“Dores” māju tirgus ir Rietumeiropa, Skandināvija, Krievija, Ukraina, Japāna, Ķīna, ASV un Kanāda. Tomēr fabrikas dibinātāji priecājas par katru “Dores” māju Latvijā. Guļbūvju ražotnē “Hundegger”, “Forma Machinery” un “Mida” ražošanas līnijas garantē ikviena guļbūvju elementa precizitāti un kvalitāti. Fabrikā saražotās nesošās konstrukcijas tiek precīzi marķētas atbilstoši mājas projektam, nodrošinot nekļūdīgu to salikšanu mājas īpašnieka būvlaukumā.
Guļbūves elementi tiek precīzi iepakoti, pilnībā izslēdzot kļūdas iespēju transportēšanas laikā un būvlaukumā. Perfektie baļķu frēzējumi un unikālā stūra savienojuma tehnika nodrošina aizsardzību pret mitrumu un caurvējiem. Pateicoties īpašajai koka žāvēšanas tehnoloģijai, mājas sēšanās procents ir minimāls.
Uzņēmuma dibinātājs Egons Garklāvs, kuru uzņēmumā dēvē par galveno ideologu un kura sapņus un idejas uzņēmumā realizē, izdomāja stūru savienojumu risinājumu, kas “Dores” mājas padara īpaši blīvas un efektīvas.

Bērzpils Bēržu kapu kapličai otrā dzīve
SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” valdes priekšsēdētājs Artūrs Lapiņš darbojas specifiskā un ļoti komplicētā arhitektūras nozarē – vēsturisko ēku atjaunošanā un ir viens no valstī nedaudzajiem profesionāliem šī virziena arhitektiem. Viņa vārds saistīts arī ar Bērzpils kapliču. “Bērzpils kapličai ir garš stāsts. Latvijā diemžēl finansējuma visiem atjaunošanas darbiem parasti nepietiek, un arī šoreiz tas sākotnēji pietika tikai nojaukšanai. Kapliču demontēja vieni, nākamajā konkursā iespēju to salikt dabūja citi. Un tad sākās – vieni nevarēja, jo tiem nedeva informāciju, bet otri teica, ka neko nezina. Būtībā tā bija ļoti nepatīkama situācija – vieniem līgums beidzies, turklāt pirms nojaukšanas viņi nebija precīzi samērījuši pamatus, kas pēc tam izrādījās gandrīz pilnībā izjukuši. Otriem pilnībā izjaukto būvi nācās salikt kopā ar neesošiem pamatiem. Kaut kā izdevās, tomēr tā nav labākā pieredze, kā vajadzētu darboties ar kultūras un arhitektūras pieminekļiem. Kapliču pēc tam kopā lika Cēsu amatnieki. Protams, tā – atjaunot koka būvi, atrautu no vietas, – var darīt, taču, ja būtu bijusi iespēja strādāt uz vietas, bez izjaukšanas kapličai noteikti būtu augstāks autentiskums.
Bet runājot par koka ēku problēmām Artūrs Lapiņš saka, ka trupe ir lielā bēda. Guļbaļķu ēkām apakšējie un augšējie vainagi, siju un spāru gali visbiežāk ir jāmaina vai jāprotezē, bet noteikti jāpārbauda visi. Dažkārt, ja palicis trupējis elements, kādu vietu var nākties jau pēc darbu pabeigšanas lokāli pielabot.

 

 

Esmu negatīvs! (2.07.2021.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kā arī ietekmējis finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jauniem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Mammu, gribu ārā!

Covid-19 pandēmijas izraisītās pārmaiņas ir būtiski ietekmējušas ne vien izglītības ieguves, bet arī jauniešu brīvā laika pavadīšanas iespējas, mainot arvien dzīvespriecīgo un aktīvo sabiedrības locekļu dienaskārtību. Piedzīvojot liegumu kolektīvi sportot, pavadīt brīvo laiku un piedalīties dažādās radošās aktivitātēs, daudzi jaunieši kļuvuši noslēgti, apātiski un vienaldzīgi. Kādas sekas atstājis šis liegumu laiks un ko darīt, lai pielāgotu darbu ar jaunatni jaunajiem dzīves apstākļiem, pie apaļā galda diskutēja Viļakas Jauniešu iniciatīvu centra vadītāja MADARA JEROMĀNE, jaunatnes lietu organizatore Baltinavā SOLVITA LOGINA, jauniešu deju studijas “Di – dancers” vadītāja un Balvu Bērnu un jauniešu centra speciāliste DITA NIPERE, kā arī Balvu Centrālās bibliotēkas Informācijas pakalpojumu punkta vecākā bibliotekāre, Balvu Valsts ģimnāzijas vecāku padomes pārstāve EVITA ARULE.

 

Kurš laiks jauniešiem, viņu vecākiem un jaunatnes darbiniekiem bija visgrūtākais šī gandrīz pusotra gada laikā, kopš dzīvojam pandēmijas ēnā?
S.LOGINA: -Pats sākums bija grūts vecākiem, pedagogiem un jaunatnes darbiniekiem, bet interesants jauniešiem. Pieaugušajiem bija jāmācās plānot un organizēt savus darbus citādāk. Ģimenēm bija jāiegādājas papildus tehniskais aprīkojums, lai bērni spētu mācīties “Zoom” nodarbībās. Situāciju nepārtraukti pavadīja satraukums un neziņa par nākotni. Vairums jauniešu sākumā ar interesi un prieku uztvēra to, ka nav jāapmeklē skola, jāsatiek nevēlami cilvēki un šķietami ir vairāk brīvā laika. Taču pēc gada redzam, ka situācija ir mainījusies. Pieaugušie ar laiku pielāgojas jebkam, bet bērni un jaunieši šajā gadījumā ir cietuši visvairāk. Pusaudžu vecumā komunikācijai ar vienaudžiem ir īpaši svarīga loma identitātes veidošanā.
D.NIPERE: -Sākotnēji valdīja apjukums, jo nesapratām, kā un ko darīt. Bet personīgi man visgrūtākais laiks bija šī gada februāra beigas, marta sākums, kad mēs visi bijām noguruši no ierobežojumiem, dzīvojām cerībā, ka kaut kas tiks mainīts un darbs pamazām atjaunosies. Tad sākās haoss ar valdības nepamatotajiem lēmumiem, nesaprašanos sabiedrībā, nevienlīdzību dažādās jomās, kas atņēma spēkus un motivāciju kaut ko darīt. Tas bija lūzuma punkts. Tad pamazām sapratām, ka vienkārši jābūt pacietīgiem un jāgaida. Saņēmāmies un kaut kā izturējām.
M.JEROMĀNE: -Visgrūtākais bija aizvadītā mācību gada otrais mācību semestris, jo pirmajā semestrī skolēniem vēl bija iespēja tikties klātienē. Kad sapratām, ka otrajā semestrī klātienes mācības neatsāksies un joprojām viss notiks attālināti, bija smagi. Jauniešiem trūka iespējas izpausties un socializēties neformālajā vidē. Mācības aizņēma lielu daļu laika, un pārējām aktivitātēm vairs vienkārši nebija spēka. Izstrādājot projektu pandēmijas seku mazināšanai jauniešu vidū, veicām nelielu aptauju, kur noskaidrojās, ka viņi visvairāk noguruši no virtuālās vides, trūkst klātienes komunikācijas, kā arī pasākumu, kur atpūsties ar draugiem un ģimeni. Liela daļa jauniešu jutās emocionāli izdeguši, apātiski un zaudējuši motivāciju kaut ko darīt. Piektā daļa aptaujāto bija ieinteresēti saņemt individuālu emocionālu atbalstu. Vecākiem bija grūti apvienot savas darba gaitas ar palīdzības sniegšanu bērniem mācību procesā, jo īpaši mazākajās klasēs.
E.ARULE: -Skolēniem un pieaugušajiem, kuriem svarīga socializēšanās un tiešais kontakts, problēmas sākās pirmās pandēmijas laikā. Ir bērni, kuriem grūti uztvert mācību vielu tiešsaistes nodarbībās. Visi zinām, cik slikti ir ilgstoši atrasties pie datora ekrāna. Reti kurš skolēns starp nodarbībām piecēlās no krēsla, izstaipījās, atpūtināja acis. Man pašai bija grūti ievērot ierobežojumus pēc Jaunā gada, jo viss bija tik ļoti apnicis un ātrāk gribēju atgriezties normālajā, ierastajā ritmā. Meita pandēmijas sākumā ļoti priecājās par attālinātajām mācībām, teica, ka varētu tā mācīties visu laiku. Pandēmijas otrajā pusē vairs nebija tik pārliecināta, jo bija noilgojusies pēc reālās skolas dzīves, vēlējās satikt klasesbiedrus un skolotājus.
Kā pandēmijas radītā nomāktība un lielā darba slodze ietekmēja jauniešu vēlmi iesaistīties papildus attālinātajās aktivitātēs, ko piedāvāja jaunatnes darba speciālisti?
S.LOGINA: -Jauniešus grūti savākt kopā, jo viņi ir noguruši no attālinātajām mācībām, attālinātās komunikācijas savā starpā. Es viņus ļoti labi saprotu. Zinu tikai pāris cilvēkus, kuri šo jauno, attālināto dzīvi patiešām izbaudīja. Lielākā daļa jauniešu apgalvoja, ka negrib neko darīt, ka viņu ikdienu pavada trauksme, nemiers.
D.NIPERE: -Kā jebkurā aktivitātē, arī attālinātajā, ir jāmāk uzrunāt jaunieti, iedrošināt viņu piedalīties. Ja nav odziņas, kas jaunieti spēj uzrunāt, rodas iespaids, ka aktivitāte notikusi tikai ķeksīša pēc. Piemēram, forumā piedalījās simts jaunieši. Tas nav maz. Bet viņus visus vajadzēja uzrunāt, jo brīvprātīgi reti kurš pieteicās. Kādreiz varbūt informācijas ir par maz vai tā ievietota ne tur, kur vajag, vai arī tā jaunieti neuzrunā. Ir jāprot iesaistīt.
M.JEROMĀNE: -Jaunieši patiešām jutās noguruši no mācībām skolā, tāpēc interese par neformālās izglītības procesiem bija daudz mazāka nekā agrāk. Tomēr bija arī tādi, kuri ar prieku iesaistījās gan spēlēs, gan forumos un citās tiešsaistes aktivitātēs. Viņi novērtēja virtuālo komunikāciju, kas reizēm radīja lielāku drošības sajūtu, jo tur iespējams komunicēt un paust viedokli pietiekami anonīmi. Komunicēšana klātienē sagādā lielākas grūtības intravertiem jauniešiem. Savukārt tiem, kuri vairs nedzīvo savā novadā, uzsākuši studijas vai darba gaitas, virtuāla saziņa deva iespēju piedalīties aktivitātēs, kas citkārt būtu apgrūtināta.
E.ARULE: -Ja aktivitāti vai lekciju piedāvāja un organizēja mācību stundu laikā, jaunieši aktīvi piedalījās. Zinu, ka BVĢ saviem skolēniem piedāvāja dažādas lekcijas. Arī es tiku uzrunāta klašu kolektīviem novadīt lekciju par drošību un riskiem internetā.
Vai Izglītības un zinātnes ministrijas un jaunatnes organizāciju atbalsts šajā pandēmijas laikā ir bijis pietiekams?
S.LOGINA: -Jā. Ir notikuši dažādi semināri un apmācības, kā organizēt darbu ar jauniešiem e-vidē un tamlīdzīgi. Kādu laiku skaļi tiek runāts par projektu konkursu “Atbalsts jauniešiem Covid-19 pandēmijas radīto seku mazināšanai”, kurā, starp citu, arī mēs - topošā Balvu novada jaunatnes darbinieki - iesniedzām kopīgu projektu un guvām apstiprinājumu.
D.NIPERE: -Uzskatu, ka šīs organizācijas ir darījušas daudz. Kaut vai strādājot pie apvienotā Balvu novada jaunatnes politikas veidošanas, visu laiku jutām Jaunatnes Starptautisko programmu aģentūras atbalstu, saņēmām rekomendācijas. Mums bija mentors, kurš aktīvi iesaistījās jaunā dokumenta izstrādē, piedalījās forumos. Joprojām piedāvā speciālistu konsultācijas, informatīvos seminārus, labās prakses piemēru stāstus, tiešsaistes seminārus.
M.JEROMĀNE: -Pieejami informatīvie materiāli un konsultatīvais atbalsts. Tomēr, tāpat kā visās jomās, ne vienmēr iespējams saņemt izsmeļošas atbildes uz neskaidriem jautājumiem. Par neformālo izglītību tika domāts mazāk, jo formālā izglītība šajā laikā bija svarīgāka. Šobrīd to vien dzirdam kā “pandēmijas seku mazināšana”. Ir daudz dažādu projektu iespēju, aktivitāšu un semināru, ko esam izmantojuši arī jaunā Balvu novada jauniešiem. Izstrādāts un apstiprināts projekts, kas vērsts uz jauniešu psihoemocionālā stāvokļa uzlabošanu. Vairākas skolēnu pašpārvaldes pieteikušās 1000 eiro finansējuma saņemšanai “Labbūtības ceļakartes” ieviešanai savās skolās. Tas viss ir par un ap jauniešu vajadzībām. Priecātos, ja tiktu padomāts arī par jaunatnes darbiniekiem, kas šo visu iznes uz saviem pleciem - izstrādā projektus, monitorē jauniešu vajadzības, uzklausa viņus. Gada beigās nezinājām, kā visus plānus īstenot, jo atkal bija stājušies spēkā jauni ierobežojumi, kas ietekmēja izstrādāto ideju realizēšanu. Cīnāmies ar sekām, bet rodas arvien jaunas. Seku mazināšanai nepieciešama klātienes komunikācija, bet rodas atkal jauni ierobežojumi, viss vērsts uz attālinātiem procesiem. Protams, šobrīd ceram, ka kļūs tikai labāk, bet tajā pašā laikā tiekam aicināti būt gataviem arī “B” un “C” variantiem, kas reizēm ir pretrunā ar “A” varianta mērķiem.
Kā pandēmijas laikā realizējāt iesāktos starptautiskos jauniešu projektus?
S.LOGINA: -Mūsu pašvaldībā tādu nebija.
D.NIPERE: -Ar šo jomu saskāros mazāk. Zinu, ka Eiropas Sociālā fonda projekta “PuMPuRS” aktivitātes, kurās nepieciešams kontakts ar bērniem, pārcēla uz vēlāku laiku. Taču neviens no projektiem netika apturēts vai izbeigts, drīzāk pārcelts, meklēti citi risinājumi, kā darboties.
M.JEROMĀNE: -Projekti bija un daži joprojām ir iepauzēti, jo pandēmija skārusi visu pasauli. Šo projektu programmas to pieļauj. Viļakas jauniešu iniciatīvu centram šobrīd aktuāla četru starptautisku projektu īstenošana - divas jauniešu apmaiņas, kurās plānots doties uz Gruziju, Francijas aizjūras teritoriju Mayotti un Spāniju, kā arī divas jaunatnes darbinieku apmācības Armēnijā un Spānijā. Ceram, ka jau gada nogalē būs iespēja īstenot kādu no tiem. Iekavējušās arī četru vietējo projektu aktivitātes. Tas rada satraukumu, jo, kad ierobežojumi būs mazinājušies, visu vienlaikus īstenot būs grūti.
E.ARULE: -Uz šo jautājumu nevaru atbildēt, bet noteikti bija jānotiek dažādiem projektiem, piemēram, “Earasmus+”.
Ar kādām metodēm paši pārvarējāt pandēmijas radīto nomāktību, lai spētu turpināt iedvesmot jauniešus?
S.LOGINA: -Mani iedvesmoja tikšanās ar Balvu, Viļakas un Rugāju jaunatnes darbiniecēm. Tā kā kopš 2020.gada rudens kopīgi izstrādājām apvienotā Balvu novada jaunatnes politikas plānošanas dokumentu, bieži tikāmies klātienē un platformā “Zoom”. Tikšanās reizēs viena otru atbalstījām, uzklausījām un iedvesmojām. Priecē, ka, atkal apvienojoties Balvu novadam, varēsim turpināt savu sadarbību un smelties enerģiju viena no otras.
D.NIPERE: -Bija jāiemācās priecāties par ikdienišķām lietām. Palīdzēja pozitīvā domāšana, sevis noskaņošana uz to, ka viss būs labi, ka viss šis kādreiz beigsies. Mācījos pārvarēt izaicinājumus.
M.JEROMĀNE: -Metode pavisam vienkārša - vari mainīt tikai to, kas atkarīgs no paša. Tas bija sava veida izaicinājums. Pandēmijas sākumā piedalījos projektā, kurā notika gan grupu, gan individuālas supervīzijas. Tās iesaku izmantot ikvienam jebkurā profesijā. No malas ne reizi vien dzirdējām komentārus,- ko gan jauniešu centrs dara pandēmijas laikā? Patiesībā darbs šķita vēl smagāks, nekā pirms tam. Nevienam necentos pierādīt savu lietderību un darīt kaut ko ķekša pēc – tā ir veltīgi izšķērdēta enerģija. Paveicām dažādus tehniskus un papīru darbiņus, kas bija aizķērušies ikdienas steigā. Paralēli tiem tapa jauni projekti, pārplānojām jau esošos. Daļu laika pavadījām, analizējot esošo jaunatnes situāciju novados, izstrādājot jaunatnes politikas plānošanas dokumentu, kas būs aktuāls pēc administratīvi teritoriālās reformas, izveidojām topošā Balvu novada teritorijas jaunatnes darbinieku un jauniešu sadarbības tīklu, kā arī tapa jauns kopīgs projekts, ko īstenosim jaunajā Balvu novadā.
E.ARULE: -Lasīju grāmatas, klausījos mūziku, gāju pastaigās, izdomāju dažādas aktivitātes, lai pēc iespējas vairāk atrastos svaigā gaisā. To pašu mudināju darīt savai skolniecei, lai garās stundas, ko pavadīja pie datora, kompensētu ar svaigu gaisu un kustību, kā arī relaksāciju.
Nav noslēpums, ka radošajās aktivitātēs vieglāk iesaistīt skolu audzēkņus. Kādu atbalstu pandēmijas laikā saņēma jaunieši, kuri nemācās un nestrādā?
S.LOGINA: -Ar nožēlu jāatzīst, ka šādi jaunieši pandēmijas laikā nesaņēma atbalstu, jo pamatā mēs sadarbojamies ar skolas audzēkņiem.
D.NIPERE: -Dažus no šādiem cilvēkiem iesaistījām jaunatnes foruma norisē. Bet, godīgi sakot, šī taciņa mūsu pašvaldībā vēl nav iemīta. Viss nav gludi un skaisti. Tas ir ielu jaunatnes jautājums, un kamēr pie mums nav attīstījusies kaut kāda ielu darba prakse, tikmēr nekas labs nav gaidāms. Jāmeklē jauni ceļi, kā šos jauniešus sasniegt. Darbs ar jaunatni nekādā gadījumā nedrīkst stagnēt.
M.JEROMĀNE: -Protams, šīs riska grupas jaunieši ir visgrūtāk sasniedzami arī laikā, kad nav ierobežotas iespējas. Šī problēma izkristalizējusies visā topošā Balvu novada teritorijā. Izstrādājot jaunatnes politikas plānošanas dokumentu, esam domājuši par jaunatnes darbu ar šīs grupas jauniešiem un apzināmies, ka tas nav pa spēkam tikai jauniešu centriem vien. Nepieciešama sadarbība ar sociālo dienestu, kas nav vienkāršs process. Šeit jārunā arī par atbilstošiem speciālistiem, piemēram, psihologu, kurš spēj uzrunāt, nevis atbaidīt jauniešus. Jāatzīst, pārrunājot šo jautājumu ar jauniešiem, secinājām, ka topošā Balvu novada teritorijā tāda psihologa nav.
Cik aktīvi jaunieši atsākuši radošās aktivitātes tagad, kad ierobežojumi ir mazinājušies?
S.LOGINA: -Šobrīd tikko noslēdzies skolas pārbaudījumu, eksāmenu, izlaidumu un dažādu vasaras svētku laiks. Ceru, ka jūlijā beidzot varēsim atsākt tikties, sarīkot kādu nelielu pasākumu. Cik grūti bija pāriet uz attālināto ikdienu, tikpat grūti šobrīd ir atgriezties atpakaļ normālā dzīvē.
D.NIPERE: -Pirmajā brīdī pēc eksāmeniem, izlaidumiem jaunatne un darbinieki ir noguruši. Visiem ir jāuzelpo, jāuzņem kaut kāda enerģija, emocijas, svaigs redzējums. Tāpēc visas aktivitātes esam atlikuši līdz jūlijam.
M.JEROMĀNE: -Ievērojot epidemioloģiskās drošības pasākumus, ārā esam noorganizējuši dažus spēļu vakarus, tikušies ar skolēnu pašpārvaldi. Priecājamies, ka daļa jauniešu ierodas saviļņoti, novērtējot esošās iespējas. Nesen pie jauniešu centra viņi paši uzstādīja strītbola grozu un sāka spēlēt basketbolu. Aktuāls ir arī ielu vingrošanas laukums. Domāju, ka jauniešu paradumi un prioritātes noteikti ir mainījušās. Tā kā ikdienā bijusi liegta pilnvērtīga komunikācija ar draugiem, šobrīd tā ir svarīgāka, nekā dalība jauniešu centru pasākumos. Tas ir normāli. Paies laiks, un jauniešiem radīsies citas intereses un vēlme atsākt to, kā pietrūcis. Nespēju pieņemt, ka vakcinēšanās nemanāmi tiek uzspiesta pat bērniem un jauniešiem. Neuzskatu, ka ir korekti un profesionāli aicināt vakcinēties bērnus un jauniešus - tas ir katras ģimenes lēmums. Mana vakcinēšanās vai nevakcinēšanās nekā neietekmē citu cilvēku veselību vai drošību, jo vīrusu vienlīdzīgi varam pārnēsāt visi. Tas, cik smagi vai viegli izslimošu, ja saslimšu, lai paliek manā ziņā. Ir pagājis pārāk īss laika posms, lai zinātnei būtu pietiekoši daudz faktu par vakcīnas iedarbību vai sekām.
E.ARULE: - Uzskatu, ka viņi iesaistās ar lielāku atdevi nekā pirms pandēmijas, jo visi bija ļoti noilgojušies pēc ierastās dzīves, īpaši iemīļotām aktivitātēm.
Vai esat gatavi rudenī atsākt attālinātu darbu, ja pandēmija atkal uzņems apgriezienus?
S.LOGINA: -Ļoti gribas cerēt, ka tas nenotiks, bet, ņemot vērā vakcinācijas tempus un nemitīgi mainīgo situāciju pasaulē, ir skaidrs, ka tam jāgatavojas. Pieredze, protams, palīdzēs. Meklēsim jaunas iespējas, kā sagaidīt labākus laikus. Ļoti vēlos vairāk uzmanības pievērst jauniešu psihiskās veselības veicināšanai.
D.NIPERE: -Morāli esmu gatava. Vienmēr sagatavojos visļaunākajam scenārijam, jo tad ir vieglāk pārvarēt šķēršļus. Cenšos visam pieiet pozitīvi. Ja būs jādara, darīsim.
M.JEROMĀNE: -Ļoti ceru, ka valdības rīcības plāns, kas man pašai ne vienmēr liekas pārdomāts un balstīts uz loģiskiem spriedumiem, nesīs panākumus un mums vairs nevajadzēs atgriezties attālinātā darba režīmā. Tomēr pieredze liecina, ka vienmēr labāk būt gataviem neērtākajai situācijai. Pandēmijas laika izmisums, regulāra piemērošanās situācijām uzlabojusi mūsu spēju pielāgoties apstākļiem, ģenerēt arvien jaunas idejas. Šobrīd jau zinām tiešsaistes aktivitāšu stiprās un vājās puses, ko nepieciešams uzlabot. Notiekošā administratīvi teritoriālā reforma noteikti ieviesīs izmaiņas arī jaunatnes jomā. Būs vieglāk to paveikt, ja paralēli nebūsim ierauti jauniešu pasākumu un aktivitāšu virpulī. Tāpēc attālināts darbs mūs pagaidām nebiedē.
E.ARULE: -Ļoti ceru, ka tas neatkārtosies. Ja tomēr notiks, tad viss jau būs daudz ierastāks.

 

Eksperta viedoklis

Lielāka vērība jāveltī sadarbībai

Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš dzīvojam dažādos Covid-19 pandēmijas ierobežojumos. Šis laiks mūsos ir radījis jūtamu vientulību un bailes par nezināmo, bet domāju, ka bērni un jaunieši visvairāk pārdzīvo, ka klātienē nenotika komunikācija ar vienaudžiem un sabiedrību kopumā, nenotika klātienes pasākumi, bija slēgti atpūtas un izklaides centri, liegtas ārpusskolas aktivitātes un sporta nodarbības ar draugiem pat ārpus telpām. Daļai jauniešu izdevies vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni, biežāk doties dabā, kā arī pievērsties lasīšanai. Bērniem un jauniešiem no nelabvēlīgām ģimenēm ir gājis grūtāk, jo piespiedu kārtā nācies pavadīt vairāk laika mājās, bet iespēju pilnvērtīgi aizpildīt šo laiku ir bijis mazāk. Attālinātās mācības, kā arī jauniešu centru virtuālajā vidē rīkotās aktivitātes daudziem jauniešiem mazināja vēlmi iesaistīties. Pēc dienas, kas pavadīta mājās, mācoties pie datora, būtu tikai dabiski, ka pēc tam gribētos doties ārā, pavadīt laiku ar draugiem, bet šāda iespēja bija liegta. Esošie pandēmijas ierobežošanas pasākumi apgrūtina ne tikai kvalitatīvu izglītības iegūšanu, bet arī lietderīgu brīvā laika pavadīšanu, dzīves prasmju un kompetenču apguvi. Tam var būt ļoti negatīva ietekme uz jauniešiem nākotnē. Liela daļa jauniešu ir atvērti dažādām jaunām sociālām platformām un iespējām uzlabot savas digitālās prasmes, bet daļai tas rada papildus diskomfortu - viņi saskaras ar lielākām bailēm izteikt savas domas publiski virtuālajā vidē un piedalīties virtuālos pasākumos. Tāpat rodas grūtības koncentrēties, atkarība no dažādām viedierīcēm, ir pasliktinājusies miega kvalitāte, palielinājusies nomāktība, panikas lēkmes, depresīvs garastāvoklis.
Pašlaik ierobežojumi pamazām tiek mīkstināti. Pašvaldības, jaunatnes centri un nevalstiskās organizācijās var atsākt darbu (uz šo brīdi) ar bērniem un jauniešiem klātienē, un šovasar arī tiks organizētas daudzas bērnu un jauniešu nometnes. Pēc Latvijas Pašvaldību savienības veiktās pašvaldību aptaujas, šogad nometnēs varētu tikt iesaistīti aptuveni 20 000 bērnu un jauniešu. Tāpat tiks organizēta virkne citu pasākumu, kas tieši orientēti uz bērniem un jauniešiem, lai pēc iespējas ātrāk mazinātu pandēmijas izraisītās sekas uz bērnu un jauniešu psihoemocionālo veselību. Vairums jaunatnes darbinieku ir pietiekami veiksmīgi atraduši veidu, kā turpināt darbu ar saviem jauniešiem attālināti. Pašvaldībās, kurās darbs ar jaunatni notiek aktīvi un ir izstrādāti jaunatnes politikas plānošanas dokumenti, bija nedaudz vieglāk pārvarēt šo laiku, iecerētās aktivitātes īstenoja, tikai citādākā formā. Iespējams, sākumā iestājās neliela pauze, jo mēs visi cerējām, ka ierobežojumi būs īslaicīgi, bet tā nenotika. Nācās meklēt jaunus veidus un iespējas turpināt darbu. Rīkojām pasākumus arī pašiem jaunatnes darbiniekiem, kuros iegūt jaunas zināšanas un dalīties pieredzē citam ar citu.
Šis pandēmijas laiks ir iezīmējis lielāku nepieciešamību veidot spēcīgas sadarbības starp pašvaldības iestādēm, ņemot vērā, ka jaunatnes politika ir starpnozaru politika un skar gandrīz visus politikas atzarus. Tas ir īpaši svarīgi, lai nepieaugtu jauniešu skaits, kuri nestrādā, nemācās un neapgūst arodu. Tāpat tas ir svarīgi arī sociālā riska bērniem un jauniešiem (maznodrošinātie, no daudzbērnu ģimenēm, ar mācīšanās, uzvedības, psihoemocionālajiem traucējumiem, ārpusģimenes aprūpē esošie bērni u.c.), kā arī bērniem un jauniešiem ar speciālām vajadzībām. Ņemot vērā pusaudžu vecumposma īpatnības, Latvijā mēģināsim ieviest “vienaudzis vienaudzim” pieeju, veidojot vienaudžu vēstnešu tīklu, kas veicinās psihoemocionālās kompetences apguvi, vienlaikus veidojot arī vērtībās balstītu jauniešu līderu formāciju. Nākotnē noteikti lielāka uzmanība jāveltī digitālajam prasmēm, tāpat arī pašvaldību iestāžu sadarbībai dažādos jautājumos. Tomēr lielākā problēma būs Covid-19 pandēmijas atstātās sekas uz bērnu, jauniešu un ģimenes emocionālo labsajūtu un mentālo veselību kopumā. Ir veikts pētījums jauniešu vidū - 63% Latvijas jauniešu atzīst, ka viņu mentālā veselība ir pasliktinājusies. Šajā sakarā gan Veselības ministrija, gan Izglītības un zinātnes ministrija plāno veidot dažādus atbalsta pasākumus, kas adresēti bērniem un jauniešiem, pandēmijas seku mazināšanai. No šī gada pavasara ikvienam ir iespēja saņemt arī bezmaksas psiholoģisko palīdzību gan individuāli, gan ģimenei kopumā.

 

 

 

Par mani, draudziņ, nebēdā (22.06.2021.)

Es negāju noskumusi nevienā vietiņā!

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 5 ielikumos īsteno projektu “Par mani, draudziņ, nebēdā”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos latgaliešu uzņēmību, saliedējot sabiedrību dažādās jomās: veicinot lokālpatriotismu un sabiedrības saliedētību, mātes valodas saglabāšanu, vides un veselības mijiedarbību, arodprasmju nodošanu nākamajām paaudzēm, ekonomiski stiprinot dzimto pusi, turklāt uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk.

 

Vajag klauseit sovam sirdsbolsam

 

Īrūbežojumu laikā kulturys cylvāki nanūlaide rūkys, vaicojūt vysvysaiduoku vareibu, kai uzrunuot sabīdreibu, tū atbaļsteit. Par Sintiju Velmi nu Krišjuoņu pogosta “Vaduguns” ir vairuokkuort rakstejuse. Kai ža nā, ka jei nikod nanūlaiž rūkys, pi sasnēgtuo naapsastuoj, ari tod, ka koč kas naizadūd, kai īdūmuots. Juosoka, ka vysuos jūmuos, kuruos dorbojās Sintija, Covid-19 īrūbežojumi beja vysstyngruokī.

Kas ir Tova vizitkarte?
-Vodu sīvīšu vokalū ansambli “Elija” Krišjuoņūs, kai ari asu pošnūdorbynuota persona – struodoju kai vizažiste, meikap artiste skaistumkūpšonys salonā Kuorsovā i Rēzeknē. Taipat struodoju kai SPA specialiste, maseju. Nui, dzīžu kūpā ar bruoli Normundu, spielejam balūs, kuozuos i jubilejuos.
Kura nu nosauktuom jūmom ir sirdei vystyvuokuo?
-Muzyka.
Deļkuo?
- Pi vaines māma Ingūna Žogota, partū ka ai muzyku iz ‘tu’ asu nu bierneibys. Kūpā ar jū dorbojūs kapelā, kurā spieļoju vijūli. Vijūli, kai ari varganis spieļoju ari Tiļžys luteraņu bazneicā. Kai māma izvede mani iz skotives, tai nu tuos navaru aizīt.
Covid-19 laiks tok lyka apsastuot?
-Suokumā ruodejuos: “Yes!” Gūdeigi sokūt, napuortraukti atsarodu taidā kai ritinī, kod vysu laiku koč kur juoskrīn. Nabeja breivuo laika, nabeja Zīmyssvātku, kab tūs pavadeitu kūpā ai divejim dālim (Raivo 15.junī nūsvinieja pīktū dzimšonys dīnu, Adrianam - 6,5 godi).
Kai vysu var paspiet?
-Dūmoju, ka Covid-19 laikā variešu pabyut vairuok i ilguok sātā. I patīši kūpā sagaidejom Zīmyssvātkus, kai ari Jaunū godu. Paguoja laiks, i saprotu – nā, nabyus labi. Navarieju nūsēdiet sātā, partū gribīs byut kusteibā.
Kur lai skrīn, ja vyss beja īrūbežuots voi slāgts?
-Nui, skaistumkūpšonai vaļdeiba pasaceja ‘nā’. Kai beja ar finanšom? Koč kas beja atstuots naboltom dīnom, kai ari naizpalyka pabolsts deikstuovis laikā. Juosoka gon, ka veikalus reši apmeklieju, partū ka dzeivuom sātā. Acimredzūt nauda tik troki ari nasatierēja, kluot vēļ saimē puorslimuom kovidu.
Kai kolegys puordzeivuoja īrūbežojumu laiku?
-Eistyn gryuši. Daudzi nasliepe, ka da gola natic par Covid-19 eksistenci, pastreipojūt, ka tei ir mozu uzjāmumu iznycynuošonys plana sastuovdaļa. Saceišu atkluoti, kotram nu myusu juosaprūt, ka nūdūkli ir juomoksoj, partū ka pretejā gadiejumā koč kaidā krizis laikā var palikt bez eksisteņcei napīcīšamajīm leidzeklim. Nav nūslāpums, ka ir cylvāki, kuri samoksu par dorbu sajem aplūksnēs. Asmu gūdeiga pret vaļsti.
Covid-19 laikā socialajūs teiklūs daudzus puorsteidzi ai Māmeņu dīnai veļteitu koncertu...
-Saprotu, ka cylvākim cīši datryukst koncertu. Ivars Saide tūlaik aktivi uzrunuoja leidzcylvākus socialajūs teiklūs, i ar juo atbolstu i paleidzeibu ari topa Māmeņu dīnai veļteits tīšraidis koncerts.
Šei ir forma i veids, kai cytaiži uzrunuot cylvākus, nūpeļneit?
-Nā, tys nav peļņys veids. Tei ir labdareiba, kuru turpynoju, ruodīs, vairuok nakai desmit reizis.
Voi, attuolynuoti uzastuojūtīs, sajuti gondarejumu?
-Nui i nā. Aiz ekrana nav uztraukuma, kai dzīžūt kluotīnē. Ka koč kas nūjukst, var vīgļuok izīt nu šuos situacejis. Ka esi iz skotivis, uztraukums ir miļzeigs.
Voi īsaceitu socialūs teiklus lītuot jaunim dzīduotuojim?
-Tei ir izdeveiba, kas varbyut var paleidziet palikt atpazeistamuokam.
Koncertā kluotīnē visbīžuok ir aplausi, a internetā - nareši iņdeigys pīzeimis, saceisim, gauduoji, na dzīduoji...
-Ar negativismu ir juosazaskar, i juopaīt laikam, kab nūsaryudeitu. Dzeivoju pec principa: “Cylvāks pret tevi byus nagativs tik tod, ka jam pošam koč kas nabyus kuorteibā.” Tys nūzeimoj, ka jam ir problema, na maņ. Jys gondarejumu sajem, cytus kai ba pazamojūt.
Tod lelai daļai sabīdreibys ir problemys?
-Mož. Bysim atkluoti, ir cīši daudz skaudeigu cylvāku.
Kūpā ar bruoli Normundu drūsmeigi startieji “Latvijas Sirdsdziesmā”. Kai viertej šū pīredzi?
-Pīļaunu, ka pītryuka myusu pošu aktivitašu. Patīseibā beju pazuduse nu škārsteikla vidis, deļtam ka sevi pīteica kovids. Juopīzeist, ari itūšaļt ar pylnu jaudu vēļ nāsu atsagrīzusies. Ir juosasajem! Tī vysa Latveja myus ar Normundu redzieja, cīši prīcojūs, ka tykam pusfinalā. Tys ir lels sūļs iz prīkšu.
Kurs vairuok puordzeivuoja, ka koč kū naizadūd realiziet tai, kai planavoite?
-Normunds ir cīši pozitivs. Kas zyn, varējam vairuok agitiet, tok ar rezultatu asu taipat apmīrynuota. Šei pīredze ir cīši pozitiva, i vēļ vīnu reizi saprotu, ka vajag klauseit sovam sirdsbolsam. Lels paļdis Kasparam Makam, kurs myusus aizdrūsynuoja i kužynuoja pīsadaleit TV konkursā.
Asi dzīsmys “Mīļais” vuordu i melodejis autore. Kur smelīs īdvasmu?
-Tuos ir pozitivys, ari negativys emocejis.
Navar tok vysu laiku dzeivuot kai iz puļvera bucys?
-Kotrs cylvāks koč kur daboj moralu baudu. Sajemu enegeji, izejūt uorā, lauku sātys pogolmā, – vyss ir tik šmuks, apleik klusums. Vuordi poši nu sevi izalauž iz uoru, i nav juosoka: “Sintij, tev vajag.” Tai nikod nabyus. Muzykai nikod nāsu grybiejuse atmest ar rūku, nikod. Vairuok mani nūvuordzynoj braukšona i skrīšona. Saceisim, vīnā dīnā juotaisa meikaps pīcim cylvākim, a vokorā juokoncertei. Tod tu suoc saprast, ka vysam datryukst spāka i navar sevi atdūt it vysam iz symts procentu. Tys nūzeimoj, ka lobuok ir nu koč kuo atsasaceit. Pavierseigs dorbs nav dorbs.
Cylvāki nūvuordzynoj?
-Kai kurū reizi. Verūtīs nu molys, daudzim ruodīs, ka asu cīši komunikabla. Eistuo mīra ūsta ir sātā.
Tu dzeivoj Krišjuoņu pogostā Laimā, kas ir vystuoluokais pogosts Bolvu nūvodā. Nu kai ba laucineica...
-Pīcus godus asu struoduojuse uorzemēs i saprotu, ka lauki ir munys muojis. Maņ vajag breiveibu – kab varātu attaiseit durovys i tī nivīna nav.
A preteimā ūdu bors...
-Dzeivojūt dzeraunē, navar mīreigi sēdiet, rūkys kliepī salics. Juorevei, juopļaun zuole itt. Es navaru piļsātā dzeivuot. Apbreinoju tūs, kuri dzeivoj dzeivūklī.
Asi bejuse dzīšmu i deju svātkūs?
-Nui, kūpā ar Laimys lauku kapelu, kod spēlejam Vērmanis duorzā Reigā. Uzskotu, ka kotram cylvākam, kurs nūsadarboj ar doncuošonu, dzīduošonu voi spēliešonu, nūteikti juoizjiut dzīšmu i deju svātku garša, kas ir unikala i īdvasmojūša. Kai vierteju attuolynuotus svātkus? Dūmoju, ka šūgod juoreikoj skūlānu svātki, koč voi attuolynuotā formatā. Kotram ir koč kaids nūdūms, i tū nadreikst atjimt. Maņ pateik vērtīs, kai cylvāki doncoj. Sovukuort kūri lobuok klauseitīs kluotīnē.
Kaidi ir nuokūtnis plani?
-Tū ir daudzi. Ir cylvāki, kuri skrīn piec naudys. Ir cylvāki, kuri tveikst piec sirdsmīra.
Staigoji ar ružovom brillem?
-Iztykai nūpeļneit vajag, a navys skrīt tik deļ naudys. Nā, tai nabyus. Doru tū, kas maņ pateik.

 

Voi byutu gotova sevī koč kū kardinali maineit?
-Nui, tik na dzeivisvītu. Lauki lai palīk. Kod nūtiks kardinalys puormainys? Tai tod vajag sovaiduokys dzīsmis pīraksteit... Vosorā vyss kas troks var nūtikt. Myusim ir plans kūpā ar Zinti Krakopu īdzīduot dzīsmi. Maņ jo dzīsmis pateik.
Voi vaļdeiba dareja vysu īspiejamū, kab Covid-19 laikā atbaļsteitu kulturys darbinīkus?
-Ka byutu vareiba pabyut vaļdeibā, tod raudzietu panuokt, kab cylvāki sajem pabolstus vīnolga kaidā veidā, koč voi par attuolynuotuom iniciativom. Baiss pat īsadūmuot, kai guoja muzikim, kurim nabeja nivīna pasuokuma. Nasliepšu, ka nu suokuma ari beju apjukuse i nūsabeiduse, prūti: “Kū dareit?”
Varbyut audziet kanepis?
-Veidoju peoneju duorzu. Mīlesteiba iz pučom, vystycamuok, montuota nu dzeda pusis. Kai vysu paspieju? Nazynu, nu paspieju. Maņ pat ir laiks šod tod pušdīnlaiku ar bārnim paguliet.
Voi nasabeisti izdegt?
-Par tū nāsu dūmuojuse, uzskotu, ka vyss nūteik cylvāku golvuos. Ka tu dūmuosi pozitivi, tod ari vyss isadūs. Kū doru, kod sirdūs? Kod monu, ka tyvojās morals spruodzīns, tod skrīnu - paleidz sports. Taipat stimulu dūd bārni, tyvuokī cylvāki.
Kai viertej politiķu sūlejumus?
-Bejušais Krišjuoņu pogosta vadeituojs Jāzeps Ludboržs vieliešonu dīnā sūleja apiest capuri, ka nūasfalties celi Tiļža-Krišjuoni. As nūspieļuošu par breivu vysim balu. Stabili! Pīrunuošu ari māmu, bruoli i cytus.
Pyrmū reizi startieji vieliešonuos. Deļko taida izviele?
-Asu cīši pozitivuos dūmuos par politiki Tāli Korlašu. Jys ir cylvāks, kurs izdora tū, kū sūla. Dūmoju, ka ari tuoļuok dorbuošūs politikā. Maņ padūmā ir vairuokys lītys, kas byutu juomaina kulturys jūmā. Saceisim, lelim pasuokumim juonūteik na viņ Bolvūs. Biedeigi, ka myusim vairs nav “Osvalda”. Kaidu vaicuojumu es uzdūtu festivala producentam Mārim Lāpānam? Voi navar atjaunot šū jaukū kasgadejū tradiceju, koč voi ar vīnu skotivi? Tī myusim beja svātki! Natycu, ka kulturys sferā navar atrast finansejumu šaida pasuokuma atjaunuošonai.
Voi byutu gotova sēdiet n-tuos stuņdis Kulturys ministrejā, kab pīruodeitu, ka šaids pasuokums ir sabīdreibai vādzeigs i svareigs?
-Nui, ministram izstuosteitu sovu redzīni, i jis mani varbyut saprostu. Cylvāki ir izsluopušs piec koncertim. Pādejū reizi, ruodīs, uzastuoju pārņ rudinī.
Kaida ir pošvaļdeibys lūma vītejuos kulturys izaugsmē?
-Liemiejvarai ir juoatbolsta sovejī, myusu nūvodā ir tik daudzi muzykantu i muziķu. Ruodīs, ka itūšaļt atbolsts nav taidā leiminī, kaidā tys varātu byut. Pyrmkuort, vadeibai juoapzynoj i juoīpazeist myusupusis muzyki. Ūtrkuort, juosnīdz maksimals atbolsts. Tagad nūvods ir leluoks, ari konkurence byus leluoka. Voi kotrs sovu dečeiti viļks iz sovu pusi? Juostruodoj placu pi placa, koč i kotrs par sovu saimi dūmoj vairuok. Kas gon myusus, attuoluokū pogostu, pīminies?
Kai mozam bārnam izskaidruotu tautysdzīsmis vuordus “Es negāju noskumusi nevienā vietiņā”?
-Sevkurā nagativā voi švakā lītā var atrast pozitivū. Taipat juobyut cylvākim, kuri gryutā breidī uzklausa, i tei ir muna saime. Paļdis!

Dara to, ko nespiež darīt 

 

Māri Lāpānu mūspusē pazīst gan kā producentu, gan kā pasākumu vadītāju, gan kā kultūras darbinieku, gan kā mūziķi, gan kā literātu. Šķiet, šos ‘gan’ varētu vēl turpināt un turpināt. Taujāts, kas ir Māris, viņš atsmēja, pavēstot, ka ir piederīgs kultūras apritei. “Bet es neesmu tas cilvēks, kurš ieņem kaut kādus algotus amatus. Vados pēc savām izjūtām, pēc savas būtības - ja man ir vēlme paveikt kaut kādu darbiņu kaut kādā attiecīgajā brīdī un ja mani tas aizrauj, tad es no tā nebaidos un daru,” viņš piebilda.

Šobrīd ir šāda vēlme kaut ko darīt?
-Man vienmēr ir vēlme kaut ko darīt, bet šī vēlmes uz brīdi pazūd - varu arī neko nedarīt. Tikai šis stāvoklis parasti ātri pāriet. Ikdienā esmu ļoti vienkāršs cilvēks, kurš strādā veikalā, kur tirgo skaņu un gaismu aparatūru, kā arī mūzikas instrumentus - rakstu piedāvājumus, noformēju pavadzīmes un daru visādas šādas lietas. Tiesa, iekšējā mana būtība vairāk pieder kultūras sfērai. Kā es jūtos? Neesmu šauras jomas speciālists.
Vai tas ir labi?
-Reizēm tas nav labi. Var apskaust cilvēkus, kuri vienā jomā spēj sasniegt ārkārtīgi lielus dziļumus vai augstumus. Es noteikti to nevaru izdarīt, jo neesmu ne super augstas klases izpildītājs, ne super augstas raudzes aktieris, režisors, skaņotājs vai gaismotājs. Tomēr mūsu platuma grādos pierādās, ka reizēm jābūt universālam cilvēkam. Tāds esmu – vajadzības gadījumā varu būt gan drusciņ dzejnieks, gan drusciņ muzikants... Galvenais visu darīt ar prieku.
Turpinot šo domu, var piebilst, ka drusciņ arī grāmatas top?
-Pērn rudenī iznāca trešais dzejas krājums. Tās ir pārdomas, un tikai. Es nepretendēju uz to, ka tās ir ļoti augstvērtīgas un tāpēc kādam ļoti vajadzīgas. Tomēr priecājos, ja kādam dzeja šķiet interesanta. Tā jau ir savstarpēja komunikācija. Jebkurš jebko kādam var piedāvāt. Cik tas aizrauj citus cilvēkus, tā jau ir gaumes lieta. Daru to, ko man neviens nespiež darīt.
Kādos dzīves mirkļos top dzejas rindas?
-Tas ir spontāns process. Nav svarīgi - nakts vai diena, svarīgs ir dvēseles stāvoklis un noskaņojums. Tad gan – ja paspēj notvert, tad ir. Tas, kas nav noķerts, aizmirstas ļoti ātri. Paliek tikai sajūta, vibrācija: “Eu, tas vārdu salikums, kas varēja būt, ir pazudis. Tas nav atgriežams, bet tā laikam ir visiem sen zināma patiesība.
Kā ar mūziku?
-Grupa “OTTO” nav izjukusi, lai gan pēdējā laikā, ja vispār gadās uzspēlēšana, Juris vairāk muzicē individuāli, bet es vairāk uzstājos kopā ar dēlu Dāvi. Tas varbūt bija neapzināts pagrieziens, bet es saprotu, ka mani tas ļoti aizrauj. Mūsu ar Dāvi kopēja uzstāšanās sākās, šķiet, februārī, pateicoties Gulbenes novada Kultūras pārvaldei, kas aicināja izveidot muzikālu apsveikumu mediķiem.
Neizpalika arī oriģināldziesma?
-Jā, tas man ir daudz saistošāk. Iekārtojām nelielu, improvizētu skatuvīti, aprīkojām ar skaņas un gaismas tehniku un nospriedām, kāpēc neiespēlēt vēl kādas dziesmas. Facebook ar šo mākslu padalījos ar līdzcilvēkiem, un izrādījās, ka Covid-19 laikā tas ir aktuāli. Mums ir bijušas četras uzstāšanās iespējas, kurus es saucu par fona koncertiem. Kāpēc tā? Pasākumi tiešā kontaktā ar publiku nedrīkstēja notikt. Gulbenē 8.martā kultūras nama foajē aiz stikla sienas komunicējām ar garāmgājējiem. Bija forši! 4.maijā pabijām Lizumā, bet 9.maijā - Lejasciemā. Nē, nē, tas bija saistīts ar Mātes, nevis Uzvaras dienu. Balvos bija tas gods uzstāties 15.maijā, Muzeju naktī.

 

Uzstāties kopā ar dēlu...
-... ir forši. Domāju, viņam tas arī patīk. Dāvis sirdī un pēc būtības arī ir mūziķis. Šajā laikā, kad plašākas aktivitātes bija liegtas, mums tā bija laba iespēja izpausties.
Kā Covid-19 laiku vērtē mūziķi?
-Šis laiks ir savdabīgs pagrieziena punkts, kad daudzas lietas jau tagad nav tādas, kādas ir bijušas. Diemžēl, labklājības un veselības vārdā vai pat visas nācijas vārdā paralēli notiek arī nelāgas lietas. Cilvēki zaudē ierastās tradīcijas, ar kurām visu laiku dzīvojuši, kas ir svarīgas. Baidos, ka vienubrīd varam nonākt pie pagrieziena punkta, kad liksies, ka tās nav vajadzīgas.
Piemēram?
-Dziesmu un deju svētki. Attālināti svētki man nešķiet saistoši.
Neatbalsti to rīkošanu?
-Es, visticamāk, būtu nogaidījis. Kāpēc? Pazūd saikne starp izpildītāju un skatītāju. Pazūd gatavošanās process, kā arī aizbraukšanas sajūta. Nofilmēt nelielā kameriņā... Var jau teikt, ka labāk tā, nekā vispār nekā. Tai pat laikā baidos, ka līdz ar to šī lieta tiek krietni devalvēta. Tā var neradīt prieku. Tas ir kā ar zupu – nevis karsta zupa, bet remdena, knapi uzsildīta. Izpaliks liela notikuma garša.
Vai valdība un vietvaras ierobežojumu laikā darīja visu iespējamo, lai atbalstītu radošus cilvēkus?
-Negribas noliegt visas tās darbības, kas ir veiktas. Ļoti ticu, ka tās veiktas cēlu mērķu vārdā. Vienīgā problēma ir tā, ka neviens jau nezina, ko un kā izdarīt, lai visiem būtu labi. BET... neko nedarīt nedrīkst. Kaut kādā ziņā jau šķiet, ka atsevišķos virzienos kaut kas ir pārspīlēts. Reizēm ir jāsaņemas, tostarp jādara nepatīkamas lietas, lai galarezultāts būtu pozitīvs. Vēlreiz teikšu, ka problēma ir tā, ka mēs nezinām, kas īsti ir jādara. Arī par vakcīnām runājot. Bet laiks jau parādīs kas ir kas.
Vairāki cilvēki ir izteikuši pārmetumus pašvaldībām, ka Covi-19 ierobežojumu laikā vairāk vajadzējis nodarbināt mūspuses mūziķus.
-Vienalga kādā periodā, pandēmijas vai ne pandēmijas laikā, jābalansē starp vietējiem un ļoti atpazīstamiem māksliniekiem. Nav labi iebraukt vienā grāvī – tagad topā būs tikai vietējie mākslinieki, un mums nav vajadzīgs Raimonds Pauls. Tas ir muļķīgi. Vai arī – aicināsim tikai populārus māksliniekus, bet savējos ignorēsim. Nedrīkst iebraukt pašapmierinātā savā pīļu dīķī. Gribētos vērsties pie jebkura izpildītāja, vienalga - vietējais vai lielais, padomāt par to: “Cik tu vērts esi, vari un gribi būt?” Cilvēks, kurš puspantiņu iemācījies, nu laikam nevar būt augstākās raudzes zvaigzne. Ir jāpapūlas! Gan jau tas populārais mākslinieks būs ieguldījis gana daudz enerģijas un laika, lai par tādu kļūtu. To nevar nenovērtēt. Bet, protams, nedrīkst noniecināt arī vietējās iniciatīvas. Muzeju naktī Balvos nekas netika organizēts īpaši vai pompozi, bet cilvēkiem patika. Es teiktu – cienīsim sevi, bet nevajag, tīksminoties tikai par sevi, noliegt citu veikumu.
Sintija Velme, jautāta, kādu jautājumu viņa uzdotu Mārim, atzina, ka vēlas noskaidrot, vai nav iespējams atjaunot “Osvaldu”?
-Varbūt. Tas bija ļoti interesants laiks vairāk nekā divdesmit gadu garumā. Visi mēs kļūstam vecāki, laiki mainās, un, godīgi sakot, nav iekšējās enerģijas, lai pie šīs lietas pieķertos. Ar prātu ‘jā’, ļoti labprāt, bet... Pasākumi ir salīdzināmi ar cilvēkiem – viņi nāk un iet. Ir mainījusies gaume, ir mainījušās daudzas lietas un aktualitātes. Un cilvēku ir palicis mazāk... Bet pieņemsim, ka šobrīd vienkārši ir iestājusies pauze. Es negribu pateikt, ka “Osvalda” vairs nekad nebūs.
Rakstot par Muzeju nakti, atļāvos Māri un Ģirtu Ripu nosaukt par veco gvardi...
-Tieši tā! Pat metāls ar laiku nogurst. Es nevaru sev vienkārši pateikt, ka man būs tādas pašas emocijas un spars kā pirms divdesmit gadiem.
Kādas idejas mājo Mārim galvā?
-Cenšos realizēt to, par ko varu aizdegties, turklāt izdarīt no A līdz Z. Pēdējā laikā esmu pievērsies tehniskām lietām, kas saucas gaismošana un skaņošana. Patīk vecas sienas pārvērst par krāsainiem objektiem.
Kad atkal Tevi varēsim sastapt uz skatuves?
-Pašlaik esmu izveidojis Bērnības svētku programmu. Jautājums tikai: “Vai Bērnības svētki būs?” Katru gadu cenšos bērniem sagatavot Ziemassvētku un Bērnības svētku programmas.
Kā vērtē faktu, ka cilvēkus dala vakcinētajos un nevakcinētajos?
-To varētu saukt arī par diskrimināciju. Vai kāds var 100% apgalvot, ka vakcinēties ir ļoti labi?
Var, piemēram, valdība...
-Lai tā būtu. Tomēr domāju, ka pagaidām nav tik daudz pētījumu, lai tā varētu apgalvot. Pats nogulēju vienpadsmit dienas slimnīcā pēc potes saņemšanas, turklāt nevis saistībā ar Covid-19, bet ar kaiti, par kuru man nebija pat nojausmas. Nevaru izslēgt, ka slimība nebija saistīta ar vakcināciju. Katram mietam ir divi gali. Diskriminācija šajā jomā noteikti pastāv, kaut arī, iespējams, cēlu mērķu vārdā. Visbriesmīgākais, ko varam sagaidīt, ir neziņa, kā izkļūt no neviennozīmīgām situācijām.
Ko nozīmē tautasdziesmas vārdi “Es negāju noskumusi nevienā vietiņā”?
-Cik nu mēs garā stipri esam, tik viegli būs pārciest jebkuras grūtības, tostarp pandēmiju. Jūtos pietiekami par sevi pārliecināts pat tad, ja nevaru kaut kur izpausties uz āru. Es varu sēdēt uz dīvāna un domāt, turklāt šajā brīdī justies ļoti labi par tām domām, kas izdomātas. Jāmeklē garīgais spēks sevī.
Kurš variants labāks – dzīvot ar rozā brillēm vai būt pragmātiskam?
-Jaunībā jau viss šķiet daudz rožaināks. Daudzi cilvēki nav saskārušies ar dzīves realitāti.
Kā mūziķi dzīvoja un izdzīvoja liegumu laikā?
-Neapskaužu cilvēkus, kuri visu ir uzlikuši uz vienas kārts. Esmu nedaudz labākā situācijā, jo darbojos dažādās jomās. Visgrūtāk ir cilvēkiem, kuriem pamatdarbs ir koncerti, ja runā par kultūras jomu. No kaut kā taču ir jādzīvo?
Nav noslēpums, ka nereti mākslinieki saņem maksu aploksnēs, piemēram, strādājot privātos pasākumos...
-Līdz ar to dīkstāves pabalsti iet secen, bet kuņģa lielums no tā nemainās. Jau sen strādāju legāli, tāpēc īpaši sūdzēties nevaru.
Tuvojas Līgo svētki. Vai Latvijas iedzīvotāji ir vienoti jeb, kā krievu teicienā: “Maja hata skraju, ničevo ne znaju” (neko nezinu, mana māja nomalē)?
-Pirms pandēmijas, pat pirms desmit gadiem jau raucu pieri par to, ka daudzas tradīcijas ja ne devalvējas, tad krasi mainās.
Uz labo vai slikto pusi?
-Grūti pateikt. Dzīve nekad nestāv uz vietas, un tas ir labi. Runājot par Jāņiem, lielākoties kaimiņi viens ar otru vairs nesvin svētkus kopā, kā arī nedzied kopā. Daudzi svētki, arī Ziemassvētki, ir komercializējušies. Un mēs sākam pazaudēt svētku garšu. Tas atkarīgs no pašiem cilvēkiem, un sāksim ar ģimeni. Tradīcijas, svētku un prieka sajūtas, vienalga, vai tie ir Jāņi, vai citi svētki, jārada sev tuvāko lokā. Jāmācās priecāties, nevis gaidīt, kad atnāks mistiskais vecītis vai Jāņa tēvs, kas dāvās prieku.
Kā nepazaudēt vērtības?
-Laiks izdara savas korekcijas. Mūsdienu tehnoloģijas rada iespējas, kuru kādreiz nebija. Facebook ir tā pati tirgus sievu tenku vācele. Tikai tagad to var izdarīt ļoti ātri – var aprunāt, izlielīties utt. Kam ir jāmainās? Jāaizliedz jaunās tehnoloģijas, un cilvēki sāks atkal viens ar otru komunicēt (joks). Novēlu visiem būt optimistiem un neaizmirst, ka velns ne vienmēr ir tik melns, kā viņu mālē. Meklējiet un atrodiet savas sajūtas un izjūtas! Nereti gribas pasmīkņāt par dižajām dzīves problēmām. Re, blogerim apmeklētāju lūpas par mazu vai lielu. Ko domāt divgadīgam bērnam, kurš saņem ķīmijterapiju? Mēs jau varam izlikties, ka šādu problēmu nav. Jāpiebilst, ka dzīves grūtības izgājuši ļaudis uz dzīvi raugās ar pavisam citām acīm. Tāpēc arī problēmu gūzmā jāprot saskatīt kaut ko skaistu. Arī man gribas darīt kaut ko patiesu...

Eksperta viedoklis

Virsmērķis ir sniegt atbalstu

 

Lita Kokale, Kultūras ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja:
-Covid-19 ierobežošanai noteiktie drošības pasākumi kultūru ietekmējuši kā nevienu citu nozari Latvijā – tā bijusi pilnīgā dīkstāvē, daļēji ierobežotu darbību, bet kopš pandēmijas sākuma Latvijā (2020.gada 12.marta) un valstī noteiktās ārkārtējās situācijas laikā nevienu brīdi nav darbojusies bez kāda veida ierobežojumiem un ar pilnu jaudu kā pirms Covid-19 ienākšanas. Neskatoties uz grūtībām, kas bija jāpārvar kultūras darbiniekiem, nenoliedzami ir arī daudz veiksmes stāstu – veikumu kultūrā, kas radīts pandēmijas apstākļos, tiekoties ar skatītājiem digitālā formātā, Kultūras ministrija apkopojusi #Ēkultūra resursā – https://www.km.gov.lv/lv/ekultura-digitalie-resursi-un-e-pakalpojumi.
Tuesi.lv komanda ir izveidojusi veiksmes stāstus par 13 personībām kultūrā, kas pandēmijas laikā nav padevušies, bet atraduši kādu jaunu nodarbi. Un ikkatrs no projektiem, kas 9 nozarēs kultūras jomā tiks īstenoti Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā “KultūrElpa”, sniegs atbalstu jaunu kultūras produktu un pakalpojumu radīšanai un jau izstrādāto kultūras produktu un pakalpojumu pielāgošanai un īstenošanai pastāvošo ierobežojumu apstākļos visās kultūras nozarēs, krīzes laikā nodrošinot kultūras pieejamību plašam iedzīvotāju lokam, aptverot dažādas mērķgrupas un nodrošinot reģionālo pārklājumu.

* Par publikāciju “Par mani, draudziņ, nebēdā” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

 

 

 

 

 

 

Esmu negatīvs! (28.05.2021.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kā arī ietekmējis finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jauniem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Vai skaistums izglābs pasauli?

 

Jau vairāk nekā gadu dzīvojam Covid-19 pandēmijas ēnā, kas joprojām atstāj būtisku ietekmi uz visām mūsu dzīves sfērām, skaistumkopšanas nozari ieskaitot. Cik ļoti valstī noteiktie Covid ierobežojumi to iedragājuši? Kādu iespaidu atstājuši nesaprotamie un nereti divdomīgie valdības lēmumi? Par to runāsim diskusijā pie apaļā galda. Diskusijā piedalās Santa Roginska - ārstniecības persona, sertificēta skaistumkopšanas speciāliste kosmetoloģijā; Irina Ozola - manikīra speciāliste; Ilze Pipcāne - friziere un make-up māksliniece Jana Kozlova.

Šķiet, viens no sāpīgākajiem valdības lēmumiem Covid laikā daiļā dzimuma pārstāvēm bija tieši skaistumkopšanas nozares slēgšana. Kā to uztvērāt jūs un klienti?
S.Roginska: -Smagi, protams. Šoks. Neziņa, kas un kā notiks, neskaitāmi zvani, īsziņas no klientēm. Tai pat laikā nezināju, ko viņām atbildēt. Kad pirmais šoka vilnis pārgāja, domāju,- nekas traks nenotiks. Labāk visi pasēdēsim mājsēdē, mazliet atpūtīsimies no ikdienas rutīnas, tad arī saslimstība mazināsies, un ar jaunu sparu atsāksim strādāt. Taču pagāja septiņi mēneši, tūlīt sāksies astotais. Tas jau ir par daudz! Tiešām nesaprotu, kas mums vēl jāgaida? Terases atvērtas, veikalus drīkst apmeklēt klātienē, arī ceļot drīkst... Mēs, skaistumkopšanas speciālisti kosmetoloģijā/kosmētiķi - visi, kuri vēl aizvien nevaram strādāt, esam bijuši tik pacietīgi pret šo nevienlīdzību. Gribu vēlreiz atgādināt, ka strādājam 1:1 ar cilvēku, velkam maskas, cimdus, izmantojam vienreizlietojamos paladziņus. Un tā strādājām arī tad, kad nebija Covid. Esam ārstniecības personas un vienmēr ievērojam MK noteiktās epidemioloģiskās prasības. Šobrīd cilvēkiem jau teju masveidā ir atļauts pulcēties, bet tieši MĒS vēl aizvien esam infekciozākā daļa! Nopietni?
I.Ozola: -Klienti bija neziņā,- kāpēc tāds lēmums, ko darīt tālāk un cik ilgi tas viss vilksies? Man pašai bija tikai viens jautājums,- kurš nolēma, ka tieši mēs esam tā sfēra, kas izplata Covid infekciju? Uz kāda pamata vai pētījumiem šāds lēmums balstīts?
I.Pipcāne: -Tā kā Covid nav pirmo dienu, bet zināmu laiku tas mūs jau skar, klīda runas, ka rudenī draud dažādu nozaru slēgšana, tostarp liegums strādāt arī frizieriem. Emocionāli tam biju gatava, kaut arī līdz pēdējam cerēju, ka tā nenotiks. Biju gatava sēdēt mājās, ja tas ko līdzētu, jo vēlos, lai tas viss ātrāk beigtos. Taču laikā, ko pavadīju dīkstāvē, saslimstība tikai pieauga... Klienti izturējās ar sapratni.
J.Kozlova: -Es to uztvēru visnotaļ sāpīgi. Attiecībā uz klientiem jāsaka, ka viņiem šis liegums nebija tik grūts kā mums, speciālistiem. Pasākumi nenotika, ballītes liegtas, attiecīgi vajadzība pēc meikapa un īpašas skaistumkopšanas atkrita pati par sevi.
Kā un vai izjutāt valsts atbalstu šajā laikā?
S.Roginska: -Novembrī un decembrī atbalsts bija niecīgs. Man tiešām paveicies, ka ir ģimene, kura atbalsta grūtā brīdī. Sākot ar janvāri, piešķīra lielāku atbalstu, taču pie šī pabalsta nav nemaz tik viegli tikt. Ļoti jācīnās pašam, jāraksta daudz dažādu iesniegumu, paskaidrojumu, jāpierāda, ar ko tieši nodarbojos... Un tā katru mēnesi. Sirsnīgs paldies par to visu manai grāmatvedei. Protams, esmu pateicīga, ka vismaz šāds atbalsts tiek sniegts.
I.Ozola: -Pēc valsts palīdzības nevērsos, jo liegums strādāt sakrita ar manu lēmumu uz brīdi pārtraukt sava pakalpojuma darbību. Ja nebūtu ģimenes atbalsta, droši vien izmantotu iespēju pieprasīt dīkstāves pabalstu. Piespiedu mājsēdi uztvēru kā labu iespēju restartēties - negribētu īsti teikt, ka Covid pandēmija nospēlēja man par labu, taču tai pat laikā tā bija iespēja apstāties un padomāt. Taču tā, kā man, paveicās ne visiem mūsu nozares speciālistiem.
I.Pipcāne: - Jā, saņēmu dīkstāves pabalstu, kas šajā laika periodā bija ļoti svarīgs.
J.Kozlova: -Jāsaka, jā, izjutu. Vienīgi gribētos, lai visā darba lieguma posmā šis atbalsts būtu vienmērīgs. Tomēr ikmēneša skaidrošanās ar valsti, ka darba liegums nav 100% ienākuma zudums, bija apgrūtinoša.
Valdības lēmumi šī gada laikā mēdza mainīties tāpat kā sinoptiķu ziņas par gaidāmo laiku. Tie bija loģiski, pamatoti un saprotami?
S.Roginska: -Lēmumi ir nepārdomāti, nepamatoti, tie radījuši speciālistiem būtiskus zaudējumus par neiegūtajiem ienākumiem, telpu nomas maksu, kā arī dārgajiem produktiem, kuriem beidzies termiņš. Daudziem speciālistiem, neskatoties uz bezdarbu, jāturpina maksāt līzingi par dārgajām kušetēm un aparātiem. Tā ir augsti kvalificētu speciālistu dzīšana nabadzībā. Gan mēs, gan klienti esam noguruši no tukšām runām, datumu pārlikšanas bez jebkādiem loģiskiem pamatojumiem. Daudziem iestājusies depresija. Manuprāt, esam vienīgā nozare, kurā nav iespējams strādāt attālināti vai ārā. Ir pilnīgs STOP! Diemžēl speciālisti tiek provocēti sniegt pakalpojumus nelegāli. Vai tiešām valdībai tas vajadzīgs?
I.Ozola: -Lēmumi bija nesaprotami jau no pašiem pandēmijas pirmsākumiem. Pirmoreiz skaistumkopšanas nozari aizvēra novembrī, kad Balvos ar Covid-19 nebija saslimis neviens, bet atļāva sākt strādāt martā - epidēmijas uzliesmojuma laikā, kad pilsētā katru dienu reģistrēja arvien vairāk un vairāk saslimušo. Tas nebija viens slimnieks, arī ne divi un pieci... Kur valdības loģika? Uzskatu, ka šajā gadījumā vajadzēja būt reģionālajai pieejai, kad situāciju skatās pēc saslimstības rādītājiem konkrētajā vietā, nevis pēc kopējā saslimušo skaita valstī.
I.Pipcāne: -Valdības lēmumi bija un joprojām ir absurdi un haotiski. Tracina, ka, īsti nepārzinot skaistumkopšanas nozari, viņi tā arī neieklausās šīs nozares pārstāvjos. Strādāju frizētavā viena, tāpēc ir viegli nodrošināt visus epidemioloģiskos noteikumus, bet neizskaidrojams ir citu skaistumkopšanas nozares pārstāvju liegums strādāt. Par to man tiešām žēl.
J.Kozlova: -Diemžēl jāsaka, ka bieži vien pieņemtie lēmumi šķita neloģiski un diezgan pretrunīgi, tādēļ arī nesaprotami.
Saistībā ar dīkstāvi daudz runājam par naudu un iztikšanu. Bet kā ar profesionālajām iemaņām? Nepastāv risks tās zaudēt, ilgstoši nestrādājot?
S.Roginska: -Smejos un arī savām klientēm saku, ka pēc septiņu mēnešu pauzes diezin vai vēl mācēšu veikt sejas dziļo tīrīšanu. Tā ir ļoti liela pauze.
I.Ozola: -Riski ir vairāki. Protams, ilgstoši atrodoties dīkstāvē, darba iemaņas varētu nedaudz pasliktināties, taču lielākos zaudējumus radīja materiāli, kuriem izbeidzās derīguma termiņš. Diemžēl šos zaudējumus neviens neatlīdzinās.
I.Pipcāne: -Uzskatu, ka ir profesijas, it īpaši tās, kur darbs ar rokām, kurās nedrīkst ilgstoši nestrādāt, jo meistars pazaudē prasmes. Tāpat arī esmu liela “Zoom” platformas noliedzēja. Labāk apmeklēt vienu praktisko semināru, nekā trīs “Zoom”. Parasti vismaz reizi mēnesī braucu uz semināru, praktiskajām mācībām, jo man ļoti patīk mācīties klātienē, komunicēt ar savas nozares pārstāvjiem un darboties praktiski. Tā visa šobrīd ļoti, ļoti pietrūkst. Šajā laikā esmu piedalījusies arī “Zoom” seminārā. Nu nav tas! Lai arī pārstāve cenšas mani pārliecināt, ka tā ir nākotne, uz ko ejam! Es turēšos līdz pēdējam - friziera amats ir darbs, kurā jādarbojas praktiski.
J.Kozlova: -Man šis posms saistījās ar pamatotām bažām. Ilgstoša atrašanās bezdarbībā būtiski apdraud darba kvalitāti, radot praktisko iemaņu zaudējumu un darba kvalitātes samazināšanos. Diemžēl liegums strādāt un valsts atbalsts, kas, manuprāt, bija ļoti atbilstošs, tomēr neatsver profesionālo iemaņu zudumu.
Skaistumkopšanas speciālisti katrs pavadījuši dažādu laika posmu nestrādājot. Ko darījāt mājsēdē?
S.Roginska: -Sāku kaut ko jaunu priekš sevis – agri no rītiem nūjoju, baudot dabas burvību gan ziemā, gan pavasarī, nedaudz nodarbojos arī ar jogu. Lasu grāmatas, kas ilgu laiku tika atliktas malā. Vēl onlainā apmeklēju dažādas koferences un vebinārus. Skaistumkopšanas speciālistiem, kuriem ir ārstniecības personas statuss, neskatoties uz šo situāciju, jāturpina apmeklēt semināri, lai saglabātu ārstniecības personas statusu. Tas nekas, ka strādāt nav iespējams. Vēl šajā periodā atjaunoju savu darba kontu Instagramā – tagad mana lapa ir vizuāli skaistāka un interesantāka. Nofilmēju arī dažus video, kur dalos ar pieredzi, kā sakopt seju mājas apstākļos ar profesionālo kosmētiku.
I.Ozola: -Sākumā šķita,- pavadīšu šo laiku lietderīgi un beidzot izdarīšu to, kam sen neatlika laika. Bet kad cilvēkam no bezdarba un neziņas sāk rasties depresija, diezgan grūti piespiest sevi sākt kaut ko darīt. Kāds varbūt bija spēcīga personība un šo laiku izmantoja lietderīgi, bet lielākā daļa, domāju, nē. Cilvēks pēc dabas ir tāds, ka viņš nemāk strādāt, kad ir depresija un slikti. Es šajā laikā centos mācīties – pilnveidojos profesionālajā sfērā, klausoties tiešsaistes kursus.
I.Pipcāne: -Smejoties teicu, ka valsts vēlas, lai es atpūšos. To arī darīju. Katru dienu nogāju 8-10km, lasīju grāmatas, gleznoju, pavadīju laiku ar bērniem. Bet jāatzīst, ka ilgāk atpūsties vairs nevēlējos. Un arī klienti jau nāca ar stipri apaugušiem matiem, kā arī dažs labs jau bija paspējis sevi safrizēt pats.
J.Kozlova: -Darāmā bija daudz. Kopā ar bērniem mācījos 1., 6. un 9.klasē, paralēli izveidoju savu mājaslapu, atjaunoju sava Instagram konta vizuālo izskatu un, cik bija iespēja, strādāju - diemžēl tikai televīzijas projektiem un filmēšanām.
Mēdz teikt, ka sieviete visos laikos ir un paliks sieviete. Jūsuprāt, daiļā dzimuma pārstāvju rūpes par sevi Covid laikā kaut kādā veidā mainījušās?
S.Roginska: -Biju patīkami pārsteigta, kad pēc tiem dažiem video manā Instagram kontā saņēmu samērā lielu atsauksmi gan no manām klientēm, gan dāmām, kuras tādas nav. Viņas ar lielu interesi jautāja par līdzekļiem, kādus labāk iegādāties, lietot, kā profilaktiski par sevi parūpēties, kamēr tiks atvērta mūsu nozare. Tas nozīmē, ka vairāk vai mazāk jebkādos apstākļos sievietēm rūp savs izskats. Turklāt tā ir arī psihoemocionālā stāvokļa uzlabošana.
I.Ozola: -Daudzas sievietes palaidušās un kļuvušas nevīžīgākas – to redzu uz ielas. Tas ir saprotami, jo arī viņas neiet uz darbu, vairums strādā attālināti, līdz ar to tik daudz neiziet sabiedrībā. Vērojama vispārēja depresija. Manuprāt, viss ir vienkārši - nelaimīgs cilvēks nevar būt skaists. Bet cilvēks, kurš atrodas nestabilā situācijā un neziņā, nevar būt laimīgs. Tādā brīdī viņam negribas nodarboties ar skaistumu.
I.Pipcāne: - O, jā, sieviešu rūpes par sevi pat ļoti mainījušās. Jāatzīst, ka šobrīd izdzīvojam interesantu laiku - darbs no mājām, bez pasākumiem un draugu apciemojumiem. Vienmēr esmu priecājusies par to, ka Latvijā sievietes pucējas un viņām nav vienalga, kā izskatās. Jo īpaši mazpilsētās, kur, ejot uz saviesīgu pasākumu, sievietes vienmēr taisīja frizūras. Taču šīs tendences tomēr mainās. Sievietes vairāk izvēlas matus krāsot mājās, frizētavu apmeklē retāk. Izvēlas audzēt garākus matus, kurus ērti sasiet zirgastē. Matu krāsai toni izvēlas pēc iespējas dabiskāku, lai mazāk pamana ataugušās matu saknes. Covid izraisītā trauksmes un neziņas sajūta radījusi nestabilitāti. Klienti vairs necenšas pierakstīties uz nākamo vizīti, piemēram, pēc mēneša, jo šobrīd grūti plānot kaut ko uz priekšu. Pieraksti ļoti bieži mainās, cilvēki atzvana, ka ir apslimuši vai atrodas kontaktpersonu statusā. To es ļoti augstu vērtēju un varu teikt,- klienti ir atbildīgi!
J.Kozlova: -Viennozīmīgi sievietes ir mainījušās! Mēs esam pārstājušas krāsot lūpas. Daudzas, dzīvojot šo laiku mājās, dekoratīvo kosmētiku nolikušas malā, vēl kāda apguvusi prasmes patstāvīgi krāsot matus. Nezaudējot sievišķību, mēs esam minimizējušas skaistumkopšanai patērēto laiku līdz maksimumam... Tomēr ir arī sievietes, kuras, tieši pretēji, beidzot atradušas laiku sievišķīgām nodarbēm un kosmētikai!
Nākotni droši vien grūti prognozēt, bet kādas redzat savas turpmākās darba gaitas? Vai pēc Covid beigām būs pieprasījums pēc skaistumkopšanas?
S.Roginska: -Daudz esmu domājusi par šo un esmu gatava divām galējībām – vai nu būs ļoti liels pieprasījums un iekavēto nāksies atstrādāt dienu un nakti, vai arī būšu pazaudējusi daļu savu klientu. Covid-19 skāris arī citas nozares, līdz ar to ienākumi samazinājušies – tādas procedūras kā relaksējošas masāžas varbūt nebūs vairs aktuālas, tikai primāri nepieciešamās. Kā arī, ja ļaus strādāt, būs jāceļ cenas. Nav noslēpums, ka viss kļuvis dārgāks. Arī šis faktors varētu samazināt klientu plūsmu.
I.Ozola: -Pakāpeniski viss atgriezīsies. Sievietes ir tās būtnes, kuras bez skaistuma tomēr nevar. Turklāt viņas arī ir tās, kas šajā pasaulē ienes visu daiļo. Nedomāju, ka šovasar būs tāds pats klientu pieplūdums kā pagājušajā vasarā. Droši vien vairāk klientu nebūs arī rudenī un ziemā. Taču cerības ir – ja situācija ar saslimstību nepasliktināsies, domāju, ka nākamajā vasarā atgriezīsimies iepriekšējā līmenī.
I.Pipcāne: - Skaistumkopšanas saloni ir vieta, kur cilvēki iet ne tikai pēc skaistuma, bet arī pēc atpūtas un relaksācijas. Mani klienti, kuri atsākuši pucēties pēc dīkstāves, atzīst, ka tas ir ārkārtīgi patīkami un nepieciešami. Tāpēc ceru, ka viss sakārtosies un turpināsim savu darbību pilnā apmērā.
J.Kozlova: -Domāju, ka noteikti būs! Iespējams, citā kvalitātē, tomēr pucēties mums, sievietēm, vienmēr paticis. Šobrīd visvairāk uztrauc jautājums,- kas notiks tālāk? Vai, atsākot darbu pilnvērtīgi, mēs vēl pratīsim to darīt ne tikai teorētiski, bet arī praktiski?
Nozares speciālisti kuluāros jau spriež par valdības jaunajiem plāniem, piemēram, kosmetoloģijā ļaut strādāt tikai vakcinētiem speciālistiem ar vakcinētiem klientiem. Tā teikt, brīvprātīgi – piespiedu kārtā. Ko par to domājat?
S.Roginska: -Tieši tā! Brīvprātīgi - piespiedu kārtā. Es neesmu nedz PAR, nedz PRET vakcīnu. Taču uzskatu, ka cilvēkam pašam jāizlemj - potēties vai nē. Nedrīkst viņu diskriminēt un, vēl jo trakāk, aizliegt strādāt vai izmantot šādu pakalpojumu. Pati esmu nolēmusi potēties drīzumā, ja tā būs vienīgā iespēja strādāt. Šobrīd to nedaru, jo nesen izslimoju ar Covid-19.
I.Ozola: -Pilnīgs absurds. Kāpēc tad tagad var strādāt nevakcinēti speciālisti? Ja salīdzina, kā valsts kādreiz sekoja līdzi skaistumkopšanas meistaru veselībai un kā to dara tagad, jāsecina, ka situācija pasliktinājusies. Nevienu vairs neinteresē, vai mums ir tuberkuloze, sēnīte, ar kuru varam inficēt savus klientus. Ir taču virkne citu nepatīkamu slimību, ar kurām klienti no mums droši vien negribētu saslimt. Diemžēl šobrīd eksistē tikai Covid-19.
I.Pipcāne: - Īsi un lakoniski - tas nav pareizi, ja reiz tas ir brīvprātības princips.
J.Kozlova: -Esmu tikai ‘par’! Ņemot vērā iespējamo blakusparādību un potenciālo seku smagumu, man kā speciālistam šis pakalpojums jāpadara klientam ne tikai pieejams, bet arī drošs! Kā to var padarīt gan sev, gan klientam maksimāli drošu? Tikai vakcinējoties! Tomēr uzskatu, ka jāņem vērā katra personīgā vēlme un izvēles iespējas. Ja cilvēks nevēlas vakcinēties, to nedrīkst uzspiest.
Kas šī gada laikā Jums bija visgrūtākais?
S.Roginska: -Neziņa par to, kad vispār varēs atsākt darbu un vai varēs? Ko darīt, ko gaidīt?
I.Ozola: -Pašai nekrist depresijā un nepalaisties kā sievietei, jo nebija iespējas apmeklēt ne teātrus, ne koncertus, ne citus pasākumus.
I.Pipcāne: -Pietrūka mācību klātienē, bet visvairāk - apskāvienu un smaidu, kā arī klientu stāstu par aizraujošiem ceļojumiem, pasākumiem un piedzīvojumiem.
J.Kozlova: -Ja jāsaka īsumā, tad nezaudēt iemaņas un nesajukt prātā.

Eksperta viedoklis

Kā pandēmijas laikā klājas skaistumkopšanas nozarei?

 

Sabīne Ulberte, Latvijas Skaistumkopšanas speciālistu asociācijas prezidente: -Kad 2020.gada martā sākās Covid-19 pandēmija, skaistumkopšanas nozari neslēdza – mēs varējām strādāt, anketējot klientus un nodrošinot visus epidemioloģiskos nosacījumus. Novembrī visiem speciālistiem, izņemot frizierus, tika liegts turpināt darbu, un nozari slēdza. Tad arī sākās mūsu asociācijas cīniņš komunikācijā ar valdību. Decembrī panācām, ka varam strādāt visi, bet prieks nebija ilgs - decembra beigās valdība atkal pieņēma lēmumu nozari slēgt. Savukārt šogad martā atļāva turpināt darbu frizieriem, manikīriem, pedikīriem, izņemot kosmetologus, SPA speciālistus un pirtniekus, kuri nestrādā līdz šim brīdim. Janvārī ar finanšu ministra Jāņa Reira palīdzību mums izdevās izcīnīt dīkstāves pabalstu 500 eiro. Tobrīd to piešķīra ar mērķi atbalstīt grūtību pārvarēšanas posmā, solot, ka tas būs īslaicīgi. Taču realitātē daļa nozares speciālistu atrodas pilnīgā dīkstāvē jau septiņus mēnešus!
Līdz pat šim brīdim neesam saņēmuši nevienu ne uz pētījumiem, ne faktiem balstītu argumentu, kādēļ nedrīkstam turpināt darbu. Vienīgais, ko valdība skandē, ir tas, ka esam epidemioloģiski bīstami, jo sniedzam pakalpojumu seju pret seju (kaut gan kosmetoloģijā, atšķirībā no zobārstniecības, tādu procedūru nav). Lūdzām valdībai, lai parāda kaut vienu Covid inficēšanās gadījumu skaistumkopšanas nozares vietā. Tādu nav. Martā Ministru kabineta sēdēs Perevoščikova kunga prezentācijās parādījās dati, ka otrajā vietā aiz mājsaimniecībām pēc inficēšanās biežuma ir skaistumkopšanas speciālisti. Mēs kā asociācija lūdzām skaidrot šos datus, bet atbildē saņēmām,- tiek pieņemts, ka tas varētu būt, saņemot pakalpojumu. Tātad tas ir tikai pieņēmums!
Esmu piedalījusies vairākās Ministru kabineta sēdēs klātienē, individuāli tikusies ar ministriem, dažādu instanču pārstāvjiem, rakstiski vērsusies pie visām iespējamajām amatpersonām un iestādēm. Diemžēl septiņu mēnešu garumā tas viss ir bez rezultātiem. Nesaprotamu iemeslu dēļ nozari ignorē. Šobrīd valdība min 1.jūniju kā datumu, kurā varētu sākt ļaut sniegt pakalpojumus slēgtajai skaistumkopšanas nozares daļai. Bet ar nosacījumu, ka to varēs darīt tikai tie speciālisti, kuri ir vakcinējušies. Nākamais noteikums, kas attiecas uz 1.datumu, bet par kuru nerunā publiski, ir nosacījums, ka pakalpojumu drīkstēs sniegt vakcinēts speciālists vakcinētam klientam. Jautāju, kā es klientam, kurš ienāks manā kabinetā, varēšu pārbaudīt viņa vakcinēšanās faktu? Atbilde bija,- pie šī jautājuma tiek strādāts. Tas nozīmē, ka no 1.jūnija darbu neatsāksim. Rodas jautājums, kādēļ jāmaldina sabiedrība, ja ir skaidrs, ka 1.datumā nekas nenotiks? Situācija nozarē ir katastrofāla. Speciālisti septiņus mēnešus nav strādājuši, liela daļa zaudējuši telpas, nerunājot par to, ka bija jāizmet visi materiāli, kuri bija attaisīti pirms septiņiem mēnešiem. Viņiem viss jāsāk no nulles. Turklāt tagad drīkstēs strādāt tikai ar vakcinētajiem klientiem. Un te nu atkal Latvija izceļas, jo nekur pasaulē nevienā nozarē nav nosacījums – pakalpojumu sniedz tikai vakcinēts speciālists tikai vakcinētam cilvēkam. Cik mums tādu ir? Cik % Latvijas iedzīvotāju ir vakcinējušies? Ir skaidrs viens – ja lēmumu pieņems uz šādiem nosacījumiem, tad būtībā valdība mums pasaka,- jūs tagad varat mainīt savu profesiju.
Šajos septiņos mēnešos esmu sapratusi, ka Latvijā jebkurš cilvēks ir absolūti beztiesisks, jo valsts līmenī nav pasargāts nevienas nozares speciālists. Kas attiecas uz skaistumkopšanu, ar lielu pārliecību varu teikt,- viss lielais darbs, kas ieguldīts, lai nozare būtu droša, tagad būs vējā. Paredzu, ka vairāk vai mazāk, bet turpmāk skaistumkopšana būs pelēkajā zonā. Pat, ja valdība nolems, ka drīkstam strādāt, neesam pasargāti no turpmākajiem lēmumiem. Mums nav pārliecības, ka varam strādāt, nav stabilitātes. Gribam panākt, lai Covid likumā tiktu ierakstīts teikums, ka visas ārstniecības personas, kuras ir reģistrā, drīkst strādāt savā profesijā neatkarīgi ne no kā. Tas mums dotu sajūtu, ka varbūt būsim pasargāti rudenī un ziemā.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* *Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

Esmu negatīvs! (21.05.2021.)

Kurš te ir galvenais komendants?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kā arī ietekmējis finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jauniem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Kovids radošumu vēl nav atņēmis

Pirmo reizi neatkarīgās Latvijas laikā piedzīvoti dažādi nebijuši ierobežojumi, kuru ieviešanu ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē veicināja Covid-19 pandēmija. Kā tie ietekmējuši likumsargu darbu un sabiedrību un kā iedzīvotājiem saprast valdības pieņemtos lēmumus? Uz diskusiju aicinājām Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Balvu iecirkņa priekšnieku AGRI BOLDĀNU, Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes priekšnieka vietnieku (robežkontroles un imigrācijas jautājumos) MAREKU ĻAHNOVIČU, Balvu novada pašvaldības policijas priekšnieka pienākumu izpildītāju INGU KOĻCOVU un Balvu novada Kubulu pagasta iedzīvotāju JĀNI LOČMELI, kura profesionālo nodarbošanos ierobežojumi ietekmēja tiešā veidā un ļoti būtiski - to nācies uz laiku pārtraukt.

Šķiet, komandantstundas ieviešana bija viens no ierobežojumiem, ko sabiedrība uztvēra vispretrunīgāk. Kā vērtējat lēmumu ieviest tā dēvēto mājsēdi, kas nedēļas nogalēs ilga no pagājušā gada gadumijas līdz šī gada 7.februārim?
J.Ločmelis: -Pret mājsēdi lielu pretenziju jau nav, ja patiešām ir slimības skarto pieaugums un samazināta kontaktēšanās palīdz to mazināt. Pasākumu rīkošanu šādā laikā neatbalstu. Kā lauku iedzīvotājs, kurš jau tāpat ievēro sociālo distancēšanos, to pat īpaši nesajutu. Reāli jēgu no mājsēdes gan neredzēju, jo svarīgāka bija pašu cilvēku attieksme. Kurš vēlējās apiet šo prasību, gan jau to arī izdarīja. Vai tad nav tā, ka mājsēdi daļēji izprovocēja pašas valdības iepriekšējie lēmumi? Vispirms jau pretrunīgu noteikumu izsludināšana radīja situāciju, ka cilvēki uz jebkuriem jauniem normatīviem skatās ar neuzticību. Patiešām, kā var izpildīt lietas, kuras nav savienojamas ar loģiku? Izcilie kontrasti - piestūķēti sabiedriskā transporta līdzekļi un teju pilnīga veikalu slēgšana. Vai arī absurdais lēmums neatļaut pārdot tās preces, kas jau veikalā tiek tirgotas. Diemžēl netika ņemtas vērā arī pilsētu un lauku vides atšķirības. Ne tik daudz ir pārmetumu par kļūdainiem lēmumiem, kā par to, ka notika muļļāšanās ar to labošanu.
A.Boldāns: -Saistībā ar Covid-19 ierobežošanu valstī Valsts policija strādā atbilstoši valdības pieņemtajiem lēmumiem. Atbilstoši riskiem tiek arī ieviesti dažādi ierobežojumi, policijai nodrošinot to kontroli. Jāsaprot, ka ierobežojumi tiek noteikti, lai ierobežotu vīrusa izplatību. Savukārt par epidemioloģisko pamatojumu jautājums būtu adresējams Veselības ministrijai.
I.Koļcovs: -Arī es varu piebilst, ka pieņemtie dažādie ierobežojumi, tajā skaitā mājsēde, bija un daļa ierobežojumu joprojām ir likumdevēja valsts mērogā noteikti, kuru uzraudzīšanā tika un joprojām tiek iesaistīta arī Balvu novada pašvaldības policija. Tādēļ uzskatu, ka no mūsu iestādes puses, kas ir viena no šo ierobežojumu ievērošanas uzraugošajām institūcijām, minētie likumdevēja pieņemtie lēmumi nav apspriežami un vērtējami.

Nereti izskanējusi kritika par pārlieku lielu naudas sodu piemērošanu par ierobežojumu neievērošanu vai likumsargu pārāk stingru sekošanu likuma burtam…
J.Ločmelis: -Patiešām, vairāk iznāca tāda policijas un iedzīvotāju sasvstarpēja sarīdīšana. Cilvēkus tracinošas bija ziņas, ka policisti mājsēdē teju medīja dažas minūtes aizkavējušos, lai varētu uzlikt sodu. Atšķirība starp labo vai nelabo bija tikai pašapliecinājuma lapeles (ne)esamība. Tāda trula birokrātiska pieeja. Ilgais mājsēdes laiks policijas tēlam nodarīja krietni lielu kaitējumu, kas summējās ar veiksmēm skaļu noziegumu izmeklēšanā. Var atrast līdzības ar situāciju uz ceļiem – policija ķer un soda šoferus par transportlīdzekļu dokumentu vai stāvokļa neatbilstību, bet kur viņi ir, lai konstatētu neatbilstošo ceļu stāvokli un atrastu atbildīgos par to?
A.Boldāns: -Katrs gadījums tiek vērtēts individuāli. Policija izvērtē atbildību atbilstoši situācijai un pārkāpuma būtībai, tajā skaitā izdarīšanas laikam, vietai un citiem objektīviem, kā arī subjektīviem apstākļiem, piemēram, pārkāpēja attieksmei pret izdarīto. Policija vienmēr savā darbā strādājusi preventīvi. Proti, tās mērķis nekad nav bijis sodīt, ko parāda arī apkopotā statistika. Piemēram, lielā daļā gadījumu par mājsēdes neievērošanu personām tika izteikti preventīvi brīdinājumi. Tomēr, ja personas apzināti, klaji un rupji pārkāpj noteikumus, par to pienākas sods. Arī mājsēžu laikā pienācās maksimālie sodi, tajā skaitā par atkārtotiem pārkāpumiem.
I.Koļcovs: -Jāsaprot, ka policists pārstāv likumu, un ne vienmēr policijas pieņemtie lēmumi apmierinās visas puses. Taču katrā konkrētā situācijā, kā minēts, amatpersonas izvērtē apstākļus, kādos pārkāpums pieļauts. Tiek izvērtēti arī lietderības apsvērumi, vispirms izvērtējot administratīvā akta vajadzību, proti, vai nav iespējams rīkoties citādi. Tāpat, lemjot par soda apmēru, tiek ņemts vērā samērīguma princips.

Cik ļoti Covid-19 ietekmējis iekšlietu iestāžu funkcionēšanu, jo pieejamie resursi būtiski jānovirza ierobežojumu uzraudzīšanai? Vai no tā necieš pamatuzdevumu izpilde?
A.Boldāns: -Skaidrs, ka policijas resursi nav neizsmeļami. Neskatoties uz to, ka resursi tiek novirzīti arī Covid-19 ierobežojumu kontrolei, policijas ikdienas darbs nav apstājies, un tiek īstenotas arī policijas pamatfunkcijas. Protams, tas prasa resursu pārplānošanu, un policisti tiek iesaistīti virsstundu darbā. Piemēram, mājsēdes kontroles laikā tieši uz gadumiju tika mobilizēti visi policijas spēki, tajā skaitā amatpersonas, kas ikdienā strādā kabinetos, vai amatpersonas atsauca no atvaļinājumiem. Savukārt mājsēdes izskaņas kontrolē iesaistīja mazākus amatpersonu spēkus nekā tās sākumā. Tāpat atbalstu sniedz pašvaldību policija, robežsardze un zemessardze. Runājot par vispārēju Covid-19 drošības prasību kontroli, policija attiecīgi situācijai savu darbu plāno atbilstoši saviem resursiem, tos novirzot tur, kur tas tobrīd nepieciešams. Policija aizvien ir gatava kontrolēt noteiktos ierobežojumus. Tajā pašā laikā pamata uzdevumu un funkciju izpilde nav apstājusies un tiek nodrošināta.
I.Koļcovs: -Nav noslēpums, ka Covid-19 ietekmējis katras iestādes darbību. Arī Balvu novada pašvaldības policijas amatpersonu ikdiena ir mainījusies. Papildus esošajām funkcijām un uzdevumiem klāt nākusi virkne jaunu pienākumu un prasību, ir paplašinājies veicamo darba pienākumu apjoms. Taču, neskatoties uz to, pašvaldības policijas pamata uzdevumi un mērķi joprojām saistīti ar novada iedzīvotāju drošību, kā arī saistošo noteikumu ievērošanas uzraudzību Balvu novadā. Neskatoties uz pieaugošo darba apjomu, mūsu iestāde dara visu iespējamo, lai neciestu iestādes pamatuzdevumu izpilde.
M.Ļahnovičs: -Viļakas pārvaldes robežsargi kopā ar Valsts policijas un pašvaldības policijas darbiniekiem savas kompetences ietvaros veica uzdevumus Covid-19 izplatības ierobežošanai Latvijas teritorijā. Neskatoties uz to, ka robežsargiem papildus bija jāveic savam dienestam neraksturīgi uzdevumi, Viļakas pārvaldes robežsargi veiksmīgi pildīja arī savus tiešos pienākumus. Jāpiebilst, ka, ņemot vērā valdības noteiktos ierobežojumus, pērn ievērojami saruka gan cilvēku, gan arī transportlīdzekļu plūsma Vientuļu un Pededzes robežšķērsošanas vietās. 2020.gadā pārbaudītas 34310 personas un veikta 24291 transportlīdzekļa pārbaude, kas ir līdz pat 80% mazāk nekā 2019.gadā.

Valdības pieņemtie un iestāžu uzraudzītie ierobežojumi, protams, diezgan smagi ietekmējuši arī daudzus iedzīvotājus. Arī Jums, Jāni, tas nav gājis secen…
J.Ločmelis: -Esmu muzikants bez liela vārda un atpazīstamības. Vienkāršs lauku muzikants, kurš pirmskovida laikos spēja savilkt galus un tiecās uz attīstību šajā sfērā. Domāju, maz ir nozaru, kuras pandēmijas laikā būtu tik ļoti skartas kā šī - ienākumu ieguve praktiski ir liegta. Un vēl tā valsts neremdināmā kāre paņemt nodokļus pat tad, ja nav ienākumu, turklāt vēl šajā laikā. Neviena vien pašnodarbināta persona būs spiesta atteikties no šī statusa. Tā vietā, lai radītu iespējas izdzīvot, arī maksājot nodokļus, tiek darīts viss, lai izplēstu vai dvēseli no katra. Protams, ceru, ka vasarā parādīsies kādas iespējas, tomēr jārēķinās, ka arī šis gads faktiski būs norakstāms. Pat bez kovida mūspusē nav tik vienkārši, jo cilvēku maksātspēja nav augsta. Labāk būtu vienkāršot nodokļu politiku, to padarot arī saudzīgāku, lai mūspusē dzīvotu vairāk cilvēku. Bet vai to vispār vēlas? Lai vai kā, paldies Dievam, bet vismaz pagaidām kovids radošumu tomēr vēl nav atņēmis!

Iedzīvotājiem ne vienmēr saprotami valdības pieņemtie lēmumi attiecībā uz ierobežojumiem. Vai bieži nākas tos skaidrot un vai saņemat iedzīvotāju jautājumus, jo sociālajos tīklos ierobežojumus mēdz interpretēt dažādi?
A.Boldāns: -Protams, policija, gluži tāpat kā citas valsts iestādes, iesaistījās un joprojām iesaistās ierobežojumu un drošības prasību skaidrošanā dažādos komunikācijas kanālos, tajā skaitā mājsēžu laikā regulāri ziņojām par notikumiem. Ņemot vērā, ka policija ir arī kontrolējošā iestāde, mums bija svarīgi, ka iedzīvotāji ne tikai izprot ierobežojumus un to nepieciešamību, bet tos arī nepārkāpj. Tie galu galā ieviesti visas sabiedrības veselības labad! Daudzus iedzīvotāju jautājumus Valsts policija saņēma arī sociālajos tīklos, kā arī palielinājās telefonzvanu skaits. Arī gadījumos, kad tika konstatēti iespējamie pārkāpumi, lielākoties tika dotas preventīvas norādes un izskaidrota situācija, lai turpmāk pārkāpumus novērstu.
I.Koļcovs: - Jā, šādus jautājumus saņem arī Balvu novada pašvaldības policija. Sākotnēji to bija izteikti daudz, bet tagad jautājumu skaits ir samazinājies. Tas skaidrojams arī ar cilvēku informētības līmeni, jo sākotnēji daudziem bija informācijas trūkums, neziņa, neizpratne. Taču, ņemot vērā, ka informācija par valdības lēmumiem attiecībā uz ierobežojumiem sistemātiski tika un tiek publicēta dažādos masu saziņas līdzekļos, cilvēki laika gaitā kļuvuši izglītotāki arī šajā jomā.
J.Ločmelis: -Arī es ne vienmēr esmu sapratis valdības pieņemto lēmumu būtību un jēgu. Dažkārt par ierobežojumiem piedalos diskusijās sociālajos tīklos. Savas “Twitter” publicētās domas esmu redzējis arī publicētas televīzijā. Lai vai kā, pēdējais aizvadītais gads ir gan ļoti tukšs, gan ļoti pilns. Tukšs reālas kontaktēšanās nozīmē, pilns - sevis, dažādu lietu un notikumu izvērtēšanā. Daudz pārdomu raisīja dažādi valdības lēmumi un to realizēšana. Skaidrs, ka situācija bija (un joprojām ir) neskaidra un sarežģīta. Uzskatu, ka vēl joprojām nezinām, kādas visam notiekošajam būs sekas. Noteikti ne viss būs slikti – daudzviet izrādījās, ka var strādāt arī mājās, nesēžot ofisā. Šādā gadījumā gan neapskaužot tos, kuriem vienlaikus bija jāpieskata arī vairāki skolas vecuma bērni. Tomēr tas jau ir pavisam cits stāsts – stāsts par kovidlaika izglītību…

Valsts robežsardzes darbs skaitļos
Viļakas pārvaldes II kategorijas dienesta amatpersonas imigrācijas kontrolē strādāja pastiprinātā režīmā, kā tas bija noteikts sakarā ar ārkārtējās situācijas ieviešanu valstī. Īpaša uzmanība tika veltīta tranzīta ceļiem. Tādējādi no pagājušā gada pavasara līdz gada beigām Latvijas teritorijā Viļakas pārvaldes robežsargi pārbaudīja 10985 transportlīdzekļus un 16655 privātpersonas. Šajās pārbaudēs tika konstatēti 247 pārkāpumi, tajā skaitā viens bija saistīts ar epidemioloģiskās drošības noteikumu pārkāpumu koronavīrusa izplatības laikā. Savukārt šī gada četros mēnešos, veicot imigrācijas kontroli, tika pieņemti 292 administratīvā pārkāpuma procesa lēmumi par apliecinājuma anketas neaizpildīšanu covidpass.lv un Covid-19 testu vai cita medicīniska dokumenta, kas apliecina, ka persona nav infekcioza, neuzrādīšanu. Divas personas uzrādīja viltotus vai tādus Covid-19 testus, kas neatbilst Valsts robežsardzes rīcībā esošajiem paraugiem. Tikmēr Valsts robežsardze kopumā konstatējusi 70 personas ar šādiem Covid-19 testiem. Arī šogad tiks turpināti daudzi pagājušajā gadā iesāktie pasākumi. Svarīgākie no tiem ir koronavīrusa izplatību ierobežojoši pasākumi robežsardzes kompetences ietvaros.
Mareks Ļahnovičs, Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes priekšnieka vietnieks

Tika galā labi, darbi turpinās, piešķir piemaksas
Iekšlietu dienesti ar papildus pienākumiem tika galā labi. Arī šobrīd Valsts policija un Valsts robežsardze veic virkni pasākumu: profilaktiskas pārbaudes telpās, ārpus tām, mazumtirdzniecības un sabiedriskās vietās, kā arī veic imigrācijas kontroles. Policijai nākusi klāt arī sabiedrisko ēdināšanas vietu (terašu) uzraudzība, kur policisti, netraucējot uzņēmējiem, veic kontroli un turpina strādāt pēc principa spēt kompetenti izskaidrot kontroles cēloņus un brīdināt, nevis sodīt.
Par dienesta pienākumu pildīšanu Covid-19 izplatības laikā Valsts policijas, Valsts policijas koledžas, Valsts robežsardzes un Valsts robežsardzes koledžas amatpersonām tiek izmaksātas piemaksas par darbu paaugstināta riska un slodzes apstākļos. Piemaksas apmērs visām amatpersonām ir 75% no stundas algas likmes, izpildoties nosacījumiem, ka amatpersona bijusi saskarē ar Covid-19 inficētām vai iespējami inficētām personām, riska grupas pacientiem, kuriem ir jāievēro karantīna vai pašizolācija, vai amatpersona ir piedalījusies sabiedriskās kārtības nodrošināšanā un noteikto ierobežojumu kontrolē. Piemēram, šī gada martā šādas piemaksas saņēma 3880 amatpersonas. Arī pašvaldību policijas darbiniekiem piešķīra piemaksas. Valdība pieņēma lēmumu no valsts budžeta kompensēt pašvaldībām minētos izdevumus 75% apmērā.
SAMANTA NALIVAIKO, Iekšlietu ministrijas Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciāliste

Kā vērtējat iedzīvotāju attieksmi Covid-19 ierobežojumu ievērošanā?

Agris Boldāns, Valsts policijas Balvu iecirkņa priekšnieks:
-Ir saprotams, ka ne visi ir mierā ar noteiktajiem ierobežojumiem. Tomēr, runājot konkrēti par mājsēdēm, tobrīd epidemioloģiskā situācija bija slikta – valstī tomēr bija ārkārtējā situācija. Mājsēdes kontroles laikā bija konstatēti arī vairāki gadījumi, kad personas agresīvi izturējās pret likumsargiem. Atsevišķā sabiedrības daļā bija novērojams arī klajš tiesisks nihilisms. Tajā pašā laikā lielākā sabiedrības daļa bija saprotoša un atbildīga, par ko liecina arī statistika (piemēram, par mājsēdēm). Savukārt policija darīja savu darbu un uzdotos pienākumus.

Jānis Ločmelis, Kubulu pagasta iedzīvotājs:
-Komunikācijas ar citiem cilvēkiem tagad bijis maz, tādēļ grūti vispārināt. Tomēr šķiet, ka iedzīvotājiem īpašas vēlmes saslimt nav un viņi ierobežojumus ievēro. Tajā pašā laikā ir arī redzams, ka cilvēki ir noguruši no baidīšanas, jo īsti jau pat nevar zināt, kur un kā var to draņķi noķert. Turklāt diezgan daudzi Covid-19 ir izslimojuši, par to pat nezinot.

Ingus Koļcovs, Balvu novada pašvaldības policijas priekšnieka pienākumu izpildītājs:
-Iedzīvotāju attieksme ir ļoti dažāda. Esam ievērojuši, ka vecāka gadagājuma cilvēki ir apzinīgāki un piesardzīgāki noteikto ierobežojumu ievērošanā. Izteiktāk pārkāpumi vērojami jauniešu vidū, kuri vēlas pulcēties un pavadīt laiku kopā.

Mareks Ļahnovičs, Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes priekšnieka vietnieks:
-Valsts robežsardze veic arī apliecinājumu pārbaudi Latvijā ieceļojošām personām, kurām, izmantojot covidpass.lv esošo elektronisko apliecinājuma anketu, ir pienākums to aizpildīt par valstī noteikto epidemioloģisko drošības pasākumu ievērošanu un apliecināt, ka 72 stundas pirms ieceļošanas Latvijā ir veikts Covid-19 tests un tā rezultāts ir negatīvs. Uz Latvijas-Igaunijas robežas (Veclaicenē) ieceļošanas nosacījumus ikdienā kontrolē Viļakas pārvaldes amatpersonas. Kopumā ieceļotāju attieksme pret minētajiem ieceļošanas nosacījumiem ir atbildīga, bet daži tos arī neievēro. Konstatējot šādu personu, tiek uzsākts administratīvā pārkāpuma process, un persona amatpersonas klātbūtnē aizpilda apliecinājuma anketu. Šādā situācijā ieceļotāju attieksme ir saprotoša un īpaši neapmierinātība netiek izrādīta.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* *Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

Juristi
vadi

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Kā vērtējat iniciatīvu AIZLIEGT IEŅEMT AMATUS VALSTS UN PAŠVALDĪBU INSTITŪCIJĀS PROKREMLISKI NOSKAŅOTĀM PERSONĀM?