Rakstos

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (21.03.2025.)

Politika, politika, tā man mūžam neapnika

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Jāatrod jauni veidi, kā sasniegt savu lasītāju

Laikā, kad īpaši aktuāla ir uzticamas informācijas, uzticamu informācijas avotu pieejamība iespējami plašākam iedzīvotāju lokam, nenovērtējama ir reģionālo mediju loma. Taču pēdējos gados sabiedrībā arvien skaļāk izskan satraukums par reģionālo mediju nākotni, jo lasītāju skaits rūk, reklāma kritiski samazinās, savukārt cilvēki aizvien vairāk patērē sociālos medijus. Kā klājas reģionu laikrakstiem un vai tiem ir nākotne, – to centīsimies noskaidrot sarunā ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošo pētnieci, pēcdoktoranti SANDRU SPRUDZĀNI.

Diezgan daudz esat analizējusi un pētījusi reģionālos laikrakstus un to saturu. Vietējā avīze šodien un pirms gadiem 20. Tās vispār ir iespējams salīdzināt?

– Ja runājam tieši par reģionālajiem medijiem, negribētu teikt, ka tie mainījušies, jo saturs, par ko raksta vietējie mediji, tāpat kā žurnālistikas tendences, nemainās. Vietējais medijs joprojām strādā vietējai kopienai, un tā ir tā atšķirība un specifika, kādēļ šiem laikrakstiem joprojām ir lasītāji. Kopienas iedzīvotāji tajā var izlasīt ne tikai par to, ko dara vai nedara vietējā vara, bet arī par pazīstamiem cilvēkiem, piemēram, kaimiņu vai priekšnieku. Pēc reģionālo mediju tirāžas datiem redzu, ka laikraksti piecu gadu periodā ir krietni zaudējuši savus lasītājus (ar atsevišķiem izņēmumiem). Savukārt, ja runājam par izmaiņām, viens ir tehniskais izpildījums, kad jau pirms daudziem, daudziem gadiem laikraksti pārgāja uz krāsainajām versijām un izveidoja savas mājaslapas, otra šobrīd aktuāla izmaiņa – veidi, kā uzrunāt digitālo lasītāju. Šobrīd daudzi reģionālie mediji sāk izmantot digitalizācijas projektu un tā dažādās iespējas, piemēram, uzlabo mājaslapu, piedāvā iespēju lasīt laikrakstu digitāli vai arī, piemēram, caur mobilajām aplikācijām. Taču jāatceras, ka šajā kontekstā svarīgi ir arī mediju lietošanas paradumi, kas ieviesuši jaunās tendences un savā ziņā medijam liek domāt par veidiem, kā uzrunāt mērķauditoriju un sasniegt savu lasītāju. Bet, protams, nevar apgalvot, ka, ieviešot digitālo saturu, viss labi aizies, nav iespējams apgalvot, ka laikrakstiem būs lielāka tirāža un vairāk lasītāju. Manuprāt, vislielākā ietekme ir laikraksta saturam un tā kvalitātei.

Vispirms Preiļu “Novadnieks”, tad laikraksts Dobelē, pagājušogad darbību beidza arī reģionālais laikraksts “Ludzas Zeme”. Vai šī tendence nerada satraukumu? Tie tādi atsevišķi gadījumi vai tomēr sākums lielākiem procesiem?

– Par reģionālās preses izmiršanu runā jau labu laiku, bet tomēr neuzskatu, ka atsevišķu laikrakstu darbības pārtraukšana ir zīme tam, ka visi reģionālie mediji aizies pa burbuli. Arī “Ludzas Zemes” gadījumā nebija tā, ka vainīgas tikai finansiālas problēmas. Ja laikrakstam ir savs lasītāju loks, saturs, ar ko spēj piesaistīt, tā nav reģionu parādība, ka viens pēc otra tie tiks slēgti. Vasarā Krāslavā notika Kultūras ministrijas rīkota diskusija ar mediju vadītāju un ekspertu piedalīšanos, kurā paudu domu, – ja medijs nesaņem finansējumu (runa par Mediju atbalsta fondu), iespējams, problēmas tomēr ir ar atbilstošas kvalitātes un satura nodrošināšanu. Varbūt tomēr netika īstenoti atbilstoši kritēriji vai bija pārkāpumi? Būtībā šie MAF projektu konkursi nepieprasa neko ārkārtēju – pilnveidoties, apgūt jaunas prasmes, meklēt citus veidus un pieejas, kā atainot konkrēto tematu. Un varbūt tematus, kas līdz šim nemaz nav skarti?! Mūsdienu lasītājs kļuvis nevis informētāks, bet prasīgāks, jo informācijas plūsma ir pietiekami plaša. Ja vietējais laikraksts atrod savu nišu un specifiku, kā uzrunāt lasītāju, tad viņš noteikti ir ieguvējs. Un atsevišķiem medijiem tas joprojām izdodas.

Pašlaik reģionālie mediji knapi savelk galus un izjūt profesionāļu trūkumu. Jaunieši, kuri absolvē augstskolas, labprātāk paliek galvaspilsētā, nevis dodas uz reģioniem. Kādēļ tā notiek?

– Jāsaka, ka kopumā mazinājusies studentu interese par žurnālistikas studijām ne tikai pie mums, jo savulaik Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā piedāvājām maģistra studiju programmu “Reģionālie mediji un komunikācija”, bet arī citās augstskolās Latvijā. Lejupslīde vērojama arī studentu interesē un vēlmē daudz apgūt, jo šīs studijas virziens pieprasa ļoti plašas un dziļas zināšanas – tā nav tikai rakstīšana vai tikai intervēšana. Ir arī informācijas atlase, apkopošana, izvērtēšana, kas ir ļoti darbietilpīgs un laikietilpīgs process. Tātad viens iemesls varētu būt šīs jomas sarežģītība vai tas, ka žurnālistika prasa daudz prasmju un zināšanu. Otrs – pēdējā laikā pamanāmā vēršanās pret žurnālistiem sabiedrībā, neuzticība, jo viņi tiek asociēti ar kādu, kas “nes informāciju”, kas cilvēkam šķiet nepieņemama. Sabiedrība kopumā neuzticas valdībai un arī medijiem. Kā trešo minēšu reģiona ekonomisko faktoru – atalgojumu, kas šajā nozarē noteikti nav augstākais. Un tā nav tikai Latgales reģiona problēma. Kā šo situāciju izmainīt? Viens no risinājumiem, ko savā ziņā parādīja arī kovida laiks, ir kļūt fleksiblākiem, piemēram, darba organizācijā un veidot sadarbību ar jaunajiem speciālistiem attālināti, ļaujot izmantot dažādas darba formas, ko daudzi praktizē joprojām.

Runājot par reģioniem, noteikti nevaram nepieminēt tā sauktos laikrakstu izstrādājumus – pašvaldību izdotās avīzes, kuru ražošana un izplatīšana arī ir negodīgas konkurences pamatā. Jūs saskatāt draudus no šiem laikrakstu izstrādājumiem?

– Jā, diemžēl joprojām tā ir problēma, jo nereti sabiedrība neatšķir, kas ir neatkarīgs laikraksts, kura saturu rada žurnālists, un kas – bezmaksas pašvaldības izdevums, kura saturu visbiežāk rada sabiedrisko attiecību speciālisti. Sabiedrībā kopumā nav izpratnes par šīm atšķirīgajām jomām. Šķiet, par to jau tik daudz tiek runāts, bet vienalga ir situācijas, kurās parādās nezināšana vai medijpratības trūkums par šīm sabiedrības tendencēm. Protams, ir saprotams – ja cilvēkam tiek piedāvāts kāds produkts, viņš izvēlēsies to, kas ir bez maksas. Ļoti labi, ka ir kaut kāda kritiski domājošākā sabiedrības daļa, kas spēj atšķirt un saskata, kur ir žurnālistikas ieguldījums un kur tā nav, spēj identificēt arī slēpto reklāmu. Šobrīd gan pašvaldību izdevumiem ieviesti nedaudz stingrāki noteikumi, bet jebkurā gadījumā ir daudz cilvēku, kurus apmierina šī savā ziņā niecīgā reklāmas daļa, un viņi uzskata, ka no pašvaldības laikraksta saņēmuši visu pietiekamo informāciju. Bet šie cilvēki sev nav uzdevuši jautājumu, – kā šajā izdevumā nav? Vai rakstos ietverta viedokļu daudzveidība? Protams, nav. Vidusmēra lasītājs neuzdod jautājumus, – viņš izlasa un viņam šķiet, ka ar to pietiek – tā bija informācija, kas bija jāsaņem. Veicot pētījumus, reģionu mediju redaktori pašvaldību laikrakstus joprojām atzīst par problēmu, un ne tikai Latgalē, bet arī citviet reģionos. Ar tiem joprojām jākonkurē, un pie tam vēl ar augstajām tirāžām, kas pašvaldību laikrakstiem nereti ir 2-3 reizes lielāka. Un tad rodas jautājums, – cik tas taisnīgi, ka vietējam medijam jādomā, kā izdzīvot, pašam jāsameklē reklāmdevēji, īpaši ņemot vērā, ka šobrīd vērojams totāls reklāmas kritums, jādomā, kā nodrošināt žurnālistu apmaksu un radīt kvalitatīvu saturu. Tai pat laikā pašvaldību laikrakstos par diezgan augstām summām tiek radīts saturs, kura pamatā nav ne žurnālistikas procesu izpētes, ne viedokļu daudzveidības. Tādēļ joprojām gan žurnālisti, gan reģionālo mediju redaktori norāda uz šo negodīgo konkurenci.

Pieminējāt, ka cilvēki joprojām nespēj atšķirt neatkarīgu laikrakstu no pašvaldības izdevuma. Bet kā parastam lasītājam mūsdienās, kad informācija pieejama visos iespējamajos portālos, izšķirt un saprast, kas ir patiesība un kas – meli?

– Ja runājam par drukātajiem medijiem, dezinformācija nav tik izteikta, lielākā ļaunuma sakne ir sociālie mediji. Īpaši aktuāli tas ir šobrīd saistībā ar ģeopolitiskajiem notikumiem, hibrīdkarš jau notiek sociālajos medijos, kur tiek ietekmēti vai uzpirkti cilvēki. Esmu uzsākusi pētījumu (“Mediju lietošanas ietekme uz robežas iedzīvotāju drošības sajūtu: riska uztveres analīze”) par to, kā mediji ietekmē cilvēku drošības sajūtu, un intervijās uzdodu jautājumus, kā sabiedrība jūtas. Jāteic, ka vietējie vai nacionālie mediji nav lielākais drauds, kas liek justies nedroši. Lielākās bažas vai apdraudējumu sabiedrība sajūt no sociālajiem medijiem. Bet kopumā, runājot par šo tematu, sabiedrība saka, ka jau ir nogurusi, līdzīgi kā kovida laikā. Mēs bijām noguruši no ziņām par kovidu, bet tagad cilvēki noguruši no ziņām par karu. Savā ziņā redzama vienaldzība, kas attiecīgi var radīt arī nevēlēšanos patērēt kvalitatīvu saturu.

Šķiet, ka par dezinformāciju jau runāts pietiekami…

– It kā jā, taču uzskatu, ka tā joprojām ir nopietna problēma, un šo nopietnumu rada nezināšana vai neizpratne par mediju vidi. Minēšu piemēru. Ar studentiem runājām par mediju iedalījumu – komerciālajiem vai sabiedriskajiem. Un jāsecina, ka daļai studentu nav izpratnes vai zināšanu par to, kas ir sabiedriskais un kas – komerciālais medijs. Ja tas ir komerciālais medijs, skaidrs, ka viņam ir pavisam citi mērķi. Protams, ja tas ievēros ētikas kodeksu, saturs būs atbilstošs, bet ir arī mediji, kas darbojas kaut kā interesēs un ietekmē. Ja skatītājs vai lasītājs zina, ka tas ir sabiedriskais medijs, kur nav kaut kādas reklāmdevēju vai citas ietekmes, ja cilvēks saprot to atšķirību, tad viņam arī vieglāk orientēties. Kur mēs šobrīd visbiežāk saņemam informāciju? Sociālajos medijos. Un dažkārt patērētājam nav svarīgs konkrēts medija zīmols, bet pietiek ar to, ka tas izlasīts portālā “Facebook”. It kā tik daudz par to runājam, tik daudz medijpratības aktivitāšu, izglītojošu semināru bijuši, bet vienalga pie šī jautājuma jāatgriežas. Pirms informācijas patērēšanas mēs varbūt pat atceramies, ka, iespējams, tur varētu būt kaut kāda dezinformācija, bet emocionālais fons un psiholoģija ietekmē cilvēku pavisam citādāk. Šobrīd tik bieži pieminam vārdu savienojumu ‘kritiskā domāšana’, tas joprojām ir būtiski. Medijpratībā iesaka uzdot papildu jautājumus, bet, protams, ikdienas skrējienā ne vienmēr tam ir vēlēšanās un laiks. Un vēl jau dominē emocijas. Tādēļ ir ļoti labi, ka atsevišķos medijos lasāmi raksti par dezinformāciju vai dalīšanās ar apkrāpšanas piemēriem. Lai kā šķiet, ka par dezinformāciju runāts pietiekami daudz, pieredze liecina, ka jārunā vēl un vēl. Medijs nevar izglābt visu pasauli, bet kaut vienu vai divus lasītājus, kuri tam pievērsīs uzmanību, var. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šobrīd kara kontekstā šis temats joprojām ir aktuāls un nekur nav pazudis.

Lai stiprinātu vietējo mediju pastāvēšanu, Sabiedrības integrācijas fonds izveidojis Mediju atbalsta programmu, pateicoties kurai ir iespēja saņemt papildus finansējumu. Bet mediju pamatuzdevums taču nav dzīvot uz programmu naudām, bet radīt sabiedrībai nozīmīgu saturu un informāciju.

– Nesen biju pieredzes apmaiņas braucienā uz Tartu universitāti un ar profesori tieši runājām par Mediju atbalsta programmu, kāda ir pie mums Latvijā. Profesore pastāstīja, ka šāda iecere tika apspriesta arī Igaunijā, bet igauņu mediji uzreiz pateica, ka neņems naudu no valsts, paredzot, ka, iespējams, varētu būt kaut kāda ietekme. Jā, šāds atbalsts varētu radīt bažas par kaut kādu ietekmi, bet pieredze rāda, ka Latvijā noteiktie kritēriji atbalsta saņemšanai ir korekti, precīzi un atbilstoši. Medijs var atrast sev piemērotāko nišu vai tematu, kurā startēt un parādīt sevi. Bet no biznesa viedokļa, protams, tas īsti pareizi nav, jo medijam savā ziņā tas ir papildu ienākums. Tai pat laikā no reģionālajiem medijiem dzirdam, ka bez papildu finansējuma tie nespēs pastāvēt, un tas kaut kādā veidā grauj žurnālistikas kvalitāti. Arī sabiedrība, iespējams, novēršas, mazāk uzticas, zinot, ka pie raksta ievietots logo, kas nozīmē, ka saturs apmaksāts. Šeit ir divas puses – medijiem tas ir atbalsts, bet žurnālistikas jomai kopumā rada bažas par neatkarību un satura kvalitāti. Ļoti svarīgi ir, kā pēc tam tas viss tiek monitorēts.

Reģionālo laikrakstu slēgšana rada pamatotu satraukumu par “ziņu tuksneša” veidošanos ne vien pašu satura veidotāju vidū, bet arī valsts mērogā. Kā, Jūsuprāt, valsts atbildīgās amatpersonas raugās uz mediju nākotni Latgalē? Vai jūtams satraukums valstiskā mērogā?

– Tieši šī iemesla dēļ, lai nerastos informācijas trūkums, tika izveidots valsts atbalsts. Tas ir viens no risinājumiem, kā izvairīties no informācijas tuksnešiem. Līdz šim reģionālie mediji mēģinājuši izdzīvot par reklāmdevēju naudu, kas līdz kovida laikam salīdzinoši labi veicās. Vispār Latgalē un Kurzemē ir salīdzinoši daudz vietējo reģionālo mediju, – paskatieties, cik daudz radiostaciju, laikrakstu ir Rēzeknē un Daugavpilī, arī, starp citu, žurnāls un ziņu tīmekļa vietnes. Patiesībā mediji kā resurss mums ir, tikai jautājums, kā tos noturēt. Šajā brīdī es negribētu visu novelt uz valdību, jo žurnālistika tomēr paredz, ka tā ir neatkarīga, objektīva un neitrāla. Paļauties tikai uz valdības atbalstu žurnālistikā es tiešām negribētu, tas nav pareizi.

Vai paši mediji ir gatavi mainīties?

– Kad sākās digitalizācija, sākums bija skeptisks un viedokļi dažādi – kāds mediju pārstāvis bija gatavs uzreiz iet un darīt, citam nezināšanas dēļ bija bail, ka, pārejot uz to, iespējams, nāksies zaudēt savu lasītāju. Tagad lielākā daļa Latgales mediju iesaistījusies digitalizācijas projektā. Jā, iespējams, joprojām pastāv bažas zaudēt savu drukāto lasītāju, bet tikpat labi tā ir iespēja iegūt arī jaunus, citus lasītājus.

Bet te ir jautājums, vai mūsu lasītāji gatavi maksāt par saturu?

– Protams, šobrīd – nē, jo visiem patīk, ka kaut ko iedod par velti. Bet, runājot par digitalizāciju, liela ietekme mediju darbībā (īpaši drukāto) bija “Latvijas Pastam”, jo tas pārtrauca piegādāt laikrakstus sestdien, tad vairs nepiegādāja pirmdien, slēdza pasta nodaļas, līdz ar to arī palika mazāk cilvēku, kas avīzi piegādā. Šajā kontekstā mobilās vai digitālās versijas tiek plānots piedāvāt kā rīku, lai, piemēram, lasītājam nav jāgaida pēcpusdiena, kad atnes laikrakstu. Tā vietā jau pie rīta kafijas var izlasīt digitālo versiju. Nesen intervēju mediju pārstāvi, kura stāstīja, ka ar digitālo versiju sākumā bija bažas zaudēt savu ierasto lasītāju, bet tajā pašā laikā joprojām ir cilvēki, kuri vēlas sajust piederību savai kopienai, līdz ar to būs gatavi maksāt. Un šajā gadījumā vietējās avīzes spēks ir saturs. Mūsu mediju patērēšanas paradumi noteikti ir mainījušies. Manuprāt, pilnveidojot saturu un arī tematu loku, tas pavērstu uzmanību arī uz citiem lasītājiem, jo mediju teorijā tiek runāts par dažādiem mediju patērēšanas modeļiem, kad noteiktā situācijā mēdz būt nepieciešamība un apstākļi patērēt konkrētu vai citu mediju. Piemēram, lidmašīnā varbūt labāk lasīsim drukāto presi, savukārt mājās sēdēsim un šķirstīsim laikrakstu viedtālrunī.

Mediji izmanto visas iespējas, kas pieejamas, vai slīgst rutīnā?

– Man šķiet, ka šobrīd tiem klājas diezgan smagi arī ģeopolitiskās situācijas dēļ, taču nenoliegšu, ka savā ziņā vietējie mediji kļuvuši drosmīgāki un spiesti domāt jaunas idejas. Iespējams, pāreja uz digitālo versiju mainīs arī reklāmdevēju lomu un viņiem būs lielākas iespējas caur to uzrunāt vēl citu lasītāju. Drukātajās versijās digitalizācijas process ir sarežģīts. Paies ilgs laiks, kamēr gan paši mediju izdevēji, gan lasītāji ar to apradīs. Mēs neesam pieraduši maksāt par žurnālistikas saturu, bet neviens nenovērtē darbu, kas tiek ieguldīts. Turklāt vietējie mediji nevar atļauties cilvēku, kurš būtu eksperts tikai izglītībā, kultūrā, ekonomikā vai medicīnā. Reģiona žurnālists ir universālais kareivis. Sabiedrība nenovērtē un nespēj iedomāties, ko nozīmē uzrakstīt vienu rakstu, atlasīt informāciju, izdomāt attiecīgu virsrakstu, kaut arī no malas tas šķiet tik vienkārši. Tāpēc jau interese par žurnālistiku ir maza. Kad studentiem jautāju, kurš varētu būt žurnālists, jāsecina, ka lielas vēlmes nav.

Jūs ticat, ka drukātajiem medijiem, tostarp reģionālajiem, ir nākotne?

– Es tam ticu, jo, pirmkārt, varam strādāt ar saturu. Tas ir pirmais atslēgas vārds. Lasot pētījumus, kā notiek citviet pasaulē un īpaši tur, kur ienāk maksas saturs, pastāv uzskats, – ja tas būs kvalitatīvs, cilvēki maksās. Jā, sabiedrība pieradusi saņemt informāciju par brīvu, bet tomēr noteicošais ir kvalitāte. Tādēļ pieļauju, ka šobrīd, kad ienāk digitalizācija, būs izmaiņas, kamēr cilvēki pārorientēsies uz šo jauno produktu un to pieņems. Sagaidāms pārejas laiks, kas prasīs jaunus paradumus, paņēmienus, arī izmaksas. Bet tā kā šobrīd arī citās jomās daudzas lietas notiek digitāli, domāju, ka ar laiku reģiona medijiem būs pavisam jauni, citi – novatori – virzieni. Priecē, ka šobrīd vietējie mediji sāk vairāk strādāt ar savu auditoriju, izmantojot sociālos medijus un sociālos tīklus. Tas savā ziņā devis atsevišķus plusus – ir tūlītēja atgriezeniskā saikne, iespēja saprast, kurš raksts uzrunājis vairāk, kurš – nē. Mediji pilnveidojas un domā, kā uzrunāt savu lasītāju, tāpēc nebūšu tik pesimistiska. Protams, varbūt nevaram cerēt uz lielu auditorijas vai tirāžas pēkšņu kāpumu, bet pamazām piedāvājums, kas tiek dots auditorijai, parāda, vai šī atsaucība ir, – tas ir konkrēti kāda žurnālista vai redaktora panākums, pienesums, ar kādiem paņēmieniem tiek piesaistīts lasītājs vai arī izmantoti kādi īpaši žurnālistikas paņēmieni. Tādēļ es negribētu teikt, ka viss ir slikti. Pozitīvi, ka ir dažāda veida atbalsti – Mediju atbalsta fonda, Latgales reģiona medijiem pagājušogad – arī Aizsardzības ministrijas, vēl ir atsevišķas programmas, ar kuru starpniecību var pabalstīt. Bet šajā gadījumā atslēgas vārds ir tieši ‘pabalstīt’, nevis atbalstīt, jo medijam tas noteikti nevar palikt kā primārais mērķis, ar kura palīdzību eksistēt.

Reģionālajiem medijiem ir nākotne. Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas vadošā pētniece Sandra Sprudzāne ir pārliecināta, ka drukātie mediji reģionos pastāvēs, tikai tiem būs jāmeklē jauni, novatori virzieni.

 Prese Latgalē ir tikpat svarīga kā dienišķā maize

EGITA TERĒZE JONĀNE, “Vietējās Latgales Avīzes” žurnāliste, Latvijas reģionālo mediju asociācijas valdes locekle:

– Šis pavasaris reģionālajiem medijiem ir cerīgs, jo tie daudzmaz noturējuši savu vietējo, lokālo lasītāju 2025.gada parakstīšanās kampaņā, turklāt laikrakstu abonēšana notiek joprojām. Radio un TV klausītāju un skatītāju skaits reģionos mainās mazāk jūtami. Vārdu sakot, visi reģionālie mediji strādā atrotītām piedurknēm, lai arī reklāmas tirgus nav priecējošs. Tūlīt darba kļūs vēl vairāk, jo startēs Mediju atbalsta fonda projekti. Turklāt tagad rakstām arī digitālos un Valsts kultūrkapitāla fonda projektus, un padomā ir vēl citi. Piemēram, vienu programmu Eiropas Savienības atbalsta ietvarā Latvijas reģionālo mediju asociācija vēlas apgūt jau šogad. Strādājam, un darbs apliecina to, ka reģionālie mediji joprojām ir uzticīgi savam lasītājam, klausītājam un skatītājam, lai gan izaicinājumu (tostarp digitālo platformu apgūšana un ieviešana) ir daudz.

Manuprāt, lielākā reģionālo mediju problēma pastāv valstiskā līmenī. Joprojām mediju nozare likumdošanā nav sakārtota pietiekami strikti, jo uz valsts atbalstu, kas paredzēts reģionālajiem medijiem kā demokrātijas līdzsvarotājiem ārpus Rīgas, tēmē ne tikai valsts uzņēmumi (piemēram, TET), bet arī ārvalstu kompānijas (sevišķi portāli un radio). Un lai gan katru gadu diskusijās par medijpolitiku un mediju finansējumu piedalās Latvijas reģionālo mediju asociācijas pārstāvji, diemžēl asociācijas priekšlikumi tiek ignorēti par labu mistiskiem digitāliem centriem, producentu grupām, kas, vinnējot konkursos, meklē žurnālistus kā ar uguni. Sadalot atbalsta finansējumu, amatpersonas (un tas ir mans personīgais novērojums, jo padziļināts pētījums nav bijis) respektē elektronisko mediju vajadzības (digitālo finansējumu, kas iezīmēts arī reģionālajiem medijiem un ir pieejams no 2021.gada, saņēmuši tikai elektroniskie mediji, reģionālie laikraksti šo atbalstu saņems tikai šogad).

Tikpat liels izaicinājums ir jaunu žurnālistu piesaiste reģioniem un darba samaksa, kas reģionālajos medijos pat netuvojas vidējai darba algai 1685 eiro mēnesī (2024. gada statistikas dati). Šeit būtu jārod sadarbība ar reģionālajām augstskolām par studentu piesaisti un apmācību mediju jomā. Tāpat tā varētu būt mediju iepazīšanas viena gada profesionālās izglītības programma kādā no arodskolām reģionos, valsts stipendijas studentiem, ja viņi dosies strādāt uz reģioniem, utt. Lai palielinātu algas, jāraksta vairāk projektu, lai arī tas prasa papildus cilvēku, finanšu un laika resursus. Bet bez projektiem ar valsts ierēdņu attieksmi “dosim lauvas tiesu tiem, kuriem lielāka auditorija un labāki reitingi”, ir apdraudēta ne tikai reģionālā prese, bet arī demokrātija, valoda un citas latviskās un valstiskās vērtības reģionos. Preses pastāvēšana – tas ir arī valsts drošības jautājums. Šis drauds sevišķi novēršams Austrumu pierobežā, jo agresorkaimiņš Krievija nesnauž, izraisot informatīvos un kiberkarus.

Lai izdzīvotu, reģionālie mediji katru gadu iesniedz projektus Mediju atbalsta fondam, Valsts kultūrkapitāla fondam, dažādām ministrijām un saņem finansējumu, kas diemžēl katru gadu samazinās vai paliek iepriekšējā līmenī, lai gan visas izmaksas augušas... Tāpat Latvijas reģionālo mediju asociācija jau otro gadu diskutē ar politiķiem par institucionālo atbalstu reģionālajiem medijiem, kāds ir daudzās Eiropas Savienības valstīs. Bez šī atbalsta grūti nolīdzsvarot mediju nozari reģionos, piemēram, lai sasniegtu valsts vidējo darba samaksu darbiniekiem. Atkārtošos, – valstij uz reģionālo presi jālūkojas kā uz demokrātijas, valodas, latviskuma sargu, tāpēc valsts amatpersonas nedrīkst apzināti un neapzināti veicināt informatīvo tuksnešu rašanos reģionos.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts arī par reģionālo mediju nākotni. Mans redzējums ir, ka Latgalē drukātā prese pastāvēs vēl ilgi, tāpēc ka laukos sabiedrība nav tik ļoti digitalizēta, kā to vēlas valdība, turklāt daudzviet nav kvalitatīva interneta. Savukārt jaunā paaudze ar digitalizāciju ir platu soli priekšā, tādēļ, paralēli attīstot portālus, presei jārada saturs, kas aktuāls jauniešiem. Viņi jāiesaista šī satura veidošanā. Vēl jāievieš maksas pakalpojumi pašvaldībām, lai pazustu pašvaldību informatīvie izdevumi, kas iznāk par nodokļu maksātāju naudu un kropļo gan preses tirgu, gan sabiedrības domāšanu (ja visa informācija pasniegta “ar saldo zemeņu mērci”, tad sāk pazust kritiskā domāšana). Notiek sarunas arī par sabiedrisko pasūtījumu no ministrijām reģionālajā presē. Latvijas reģionālo mediju asociācija un es kā žurnāliste ar 30 gadu darba stāžu iestājos un iestāšos par reģionālo presi. Tā Latgalē ir tikpat svarīga kā lūgšana, kā dienišķā maize. Aicinu politiķus atcerēties, ka viņi paši ir reģionu loloti, aicinu rūpēties par reģionu plauksmi, aicinu sakārtot likumdošanu tā, lai reģionos mediju nozare varētu pastāvēt un nodrošināt informatīvo, valodas, latvietības un demokrātijas drošību.

• “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
• Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
• https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1305175507427817

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (07.03.2025.)

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Sauc, cik gribi – atbalss vien skan

Daudzas slēgtās skolas piedzīvojušas veiksmes stāstus – transformējušās un atguvušas dzīvību, kļūstot par sabiedriskajiem centriem vai alternatīvām izglītības iestādēm. Tomēr ne visur. Latvijā joprojām ir pietiekami daudz slēgto skolu, kurām nav izdevies atrast pielietojumu. Viena no tām ir Baltinavas Kristīgā speciālā internātpamatskola, kuras ēka kopš slēgšanas 2018.gadā iekonservēta un gaida labākus laikus.

Sākumā. 1961.gadā uzceltajā internātskolas ēkas 1.stāvā bija izvietota ēdnīca, darbnīcas, noliktavas, pionieru istaba, direktora un ārsta kabineti, izolators un dušas. 2.stāvā – klašu telpas, fizkultūras zāle, kinozāle, metodiskais kabinets, mājturības kabinets, skolotāju istaba. 3.stāvā atradās guļamtelpas. Pie skolas bija palīgsaimniecība ar 18,7 ha zemes. Skolas pagalmā bija izvietotas vairākas saimniecības ēkas, pagrabi un veļas mazgātava.

Tagad. Lai gan slēgtās skolas ēku un tās apkārtni pašvaldība cenšas uzturēt labā kārtībā, laika zobs pamazām dara savu.

Fakti

• 1959./1960.mācību gadā Baltinavas vidusskolas ēkā darbu uzsāka arī Baltinavas internātskola: internātskola izmantoja 3.stāvu, bet vidusskola – 2.stāvu. Divus mācību gadus abām skolām bija viens direktors – Vladislavs Dekters.
• 1961.gadā internātskola pārcēlās uz jaunuzcelto skolas ēku.
• 1969./1970.mācību gadā Baltinavas internātskola pārdēvēta par Baltinavas internātpalīgskolu.
• Pirmajā (1969./1970.) mācību gadā Baltinavas internātpalīgskolā mācījās 100 skolēni un bija piecas klases. Jau nākamajā mācību gadā skolēnu skaits pieauga līdz 120. Te mācījās galvenokārt Balvu rajona bērni, bet bija skolēni arī no citiem rajoniem.
• 1973.gadā notika pirmais Baltinavas internātpalīgskolas 8.klases izlaidums.
• Internātpalīgskolas, vēlāk Kristīgās speciālās internātpamatskolas, direktori: Jānis Laupacis (1969.–1973.), Vincents Treikalis (1974.–1976.), Veneranda Andžāne (1976.–2007.), Inta Vilkaste (2007.–2018).
• Ar Baltinavas novada domes lēmumu skolu slēdza 2018. gadā. Tās ēka netiek izmantota, izņemot vienu no palīgēkām, kur izvietota Baltinavas vidusskolas dizaina un tehnoloģiju mācību stundu darbnīca.

Skola ir viens no ķēdes posmiem

Balvu novada Baltinavas apvienības pārvaldes vadītāja, agrākā Baltinavas novada domes priekšsēdētāja SARMĪTE TABORE bija viena no deputātiem, kuri balsoja par Baltinavas Kristīgās speciālās internātpamatskolas slēgšanu. Viņa neslēpj, ka tas bija ļoti grūts, bet neizbēgams lēmums, jo turpināt uzturēt mācību iestādi ar 19 skolēniem būtu novada finansiāla pašnāvība.

Cik ilgi brieda lēmums slēgt Baltinavas Kristīgo speciālo internātpamatskolu?

– Viss sākās, pateicoties valsts lēmumam vispārizglītojošajās skolās atļaut īstenot speciālās izglītības programmas. Šīs skolas sāka to izmantot, lai, pateicoties speciālo programmu audzēkņiem, palielinātu skolēnu skaitu un līdz ar to – savu skolu finansējumu. Tādējādi mūsu internātpamatskolas audzēkņi aizplūda uz vispārizglītojošajām skolām. Speciālajā skolā skolēnu skaits samazinājās, un tas bija izšķirošais faktors lēmumam par tās slēgšanu, neskatoties uz augsto izglītības kvalitātes līmeni. Kristīgajā internātpamatskolā bija akreditētas vairākas speciālās izglītības programmas ar profesionālu ievirzi. Skolā gatavoja pavārus, galdniekus, šuvējas. Pabeidzot šo mācību iestādi, bērni bija ieguvuši profesiju. Samazinoties audzēkņu skaitam un līdz ar to arī valsts finansējumam, starpība bija jāsedz pašvaldībai. Taču Baltinavas novads to nevarēja atļauties. Ja vēl 2017.gadā internātpamatskolā mācījās 25 audzēkņi, tad 2018.gadā bija palikuši tikai 19 skolēni, kurus mācīja 25 pedagogi, kā arī strādāja 14 tehniskie darbinieki. Šis skaits bija nesamērīgs. Protams, valsts bija pasteigusies ar saviem lēmumiem, jo Latvija vēl nebija gatava integrēt šādus bērnus vispārizglītojošās skolās. Taču arī novadam finansēt skolu nebija pa spēkam. Pārcilājot tā laika dokumentus, paskatījos, ka, lai segtu starpību, ko valsts nepiemaksā, kā arī segtu visas pārējās skolas vajadzības, no brīža, kad pieņēmām lēmumu 2018.gadā, līdz 2019.gada 1.janvārim vien vajadzēja no pašvaldības budžeta iztērēt 36 900 eiro. Savukārt 2019.gadā, lai finansētu pilnu gadu, provizoriskie dati liecināja, ka no mūsu novada budžeta būs jāatvēl 70 000 eiro. Tie bija 4,4% no toreizējā Baltinavas novada pamatbudžeta, kas bija aptuveni 1,6 miljoni. Tas ir liels procents. Lai arī cik ciniski tas izklausās, – lai uzturētu šo skolu, mums būtu jāslēdz citas iestādes, piemēram, kultūras nams. Tāpēc 2018. gada februārī deputātiem nācās pieņemt grūto lēmumu, ka nākamajā septembrī skola savas durvis vairs nevērs. Diemžēl dažreiz jāizvēlas smagi risinājumi. Tas, ka valsts mums regulāri ieliek sprunguļus riteņos, atbildību noņemot no sevis un pārliekot uz pašvaldības pleciem, arī ir fakts. Ja nebūtu nolēmuši slēgt skolu, iespējams, jau tad būtu nonākuši situācijā, kādā Balvu novads nonāca 2024.gadā.

Vai kāds no toreizējiem Baltinavas novada domes deputātiem balsoja pret skolas slēgšanu?

– Tolaik bijām deviņi deputāti. Septiņi nobalsoja ‘par’, atturējās tikai deputātes Inta Vilkaste un Janīna Keiša, kuras bija saistītas ar šo mācību iestādi.

Cik svarīga baltinaviešiem bija šī skola?

– Internātskolā mācījās tikai divi Baltinavas bērni, pārējie nāca no visas Latvijas. Taču pagasta iedzīvotājiem bija svarīgas darbavietas. Līdz pat šai dienai esmu pārliecināta, ka valstiska līmeņa risinājums būtu saglabāt vismaz divas šādas speciālās skolas katrā reģionā.

Kurp devās slēgtās internātpamatskolas audzēkņi?

– Daži turpināja mācīties Tilžas internātpamatskolā, kas tolaik vēl nebija slēgta, daži devās uz Adamovas internātpamatskolu. Izklīda pa citām skolām – gan speciālajām, gan vispārizglītojošām. Uzskatu, ka speciālo programmu bērni, kurus integrēja vispārizglītojošajās skolās, palika zaudētājos. Tagad viņi tikai nosēž tos gadus, neiegūstot profesiju, un dzīvē dodas pilnīgi nesagatavoti. Turpretim mūsu internātpamatskolā bija ļoti spēcīga materiālā bāze, kas ļāva apgūt vairākas profesijas. Bija iegādātas profesionālas virtuves iekārtas, šujmašīnas, overloki, darba galdi utt.

Kā tika izmantota uzkrātā materiālā bāze pēc internātpamatskolas slēgšanas?

– Aptuveni pusi paņēma citas Baltinavas novada iestādes – vidusskola, mūzikas un mākslas skola, muzejs u.c. Pērējai mantai rīkojām izsoli, pārdevām Baltinavas iedzīvotājiem.

Kā izvērtās bijušo internātpamatskolas skolotāju un darbinieku liktenis?

– Skolotāji darbu atrada citās mācību iestādēs – Baltinavas vidusskolā, Tilžas internātpamatskolā, Tilžas pamatskolā. Kāds devās pensijā. Daži strādā Balvos vai Litenē. Skolotājiem atrast darbu bija vieglāk nekā tehniskajiem darbiniekiem, kuri pārsvarā bija vietējie baltinavieši. Viņiem pārkvalificēties un sameklēt tāda līmeņa darbu Baltinavā bija gandrīz neiespējami. Te nav ne Pierīga, ne Rīga, kur, zaudējot darbu vienā vietā, rīt to var dabūt otrā vai trešā vietā.

Ko vēl Baltinavas pagasts zaudēja, likvidējot skolu?

– Zaudējām nodokļus. Bijušie darbinieki pārcēlās uz dzīvi citur un izdeklarējās, līdz ar to Baltinavas budžetā vairs neienāca šo cilvēku maksātie nodokļi. Tie, kuri zaudēja darbu skolā, vairs nesaņēma algas, un to sajuta arī vietējie uzņēmēji, jo cilvēki mazāk pirka viņu preces. Tas viss ir ļoti saistīts un smagi ietekmēja vietējo kopienu. Katras iestādes vai citas struktūrvienības, piemēram, pasta slēgšana, nozīmē milzīgu zaudējumu, jo tas ir vienas ķēdes posms, kas uzreiz ietekmē katru nākamo.

Kāpēc nav izdevies atrast nevienu uzņēmēju vai iestādi, kas vēlētos pārņemt bijušās internātpamatskolas telpas?

– Diemžēl neizdevās vienoties ar Latvijas Sarkanā Krusta organizāciju, uz ko ļoti cerējām. Pie mums bija atbraukuši šīs organizācijas pārstāvji. Izstaigājām skolas telpas, runājām, bijām sagatavojuši tāmes, plānojumu. Taču beigās Sarkanais Krusts bija ar mieru pārņemt Baltinavas internātpamatskolas ēku ar nosacījumu, ka arī Balvu, Viļakas un Rugāju novadu sociālo pakalpojumu centri tiek nodoti Sarkanā Krusta rīcībā. Tas nozīmē, ka viņi pārņemtu pansionātu “Balvi”, kā arī sociālos aprūpes namus Viļakā, Rekovā un Rugājos. Tad Sarkanais Krusts visos četros novados izveidotu vienotu sociālās aprūpes iestādi ar vienu administrāciju un dalītu funkcionālu pakalpojumu grozu. Tolaik pārējie novadi atteicās no šī piedāvājuma, bet pārņemt tikai Baltinavas internātpamatskolas ēku Sarkanais Krusts nebija ieinteresēts. Viņi nevēlējās konkurēt ar blakus novadu aprūpes iestādēm. Parēķinājām izmaksas un sanāca, ka pansionātā “Balvi” tolaik viena vieta izmaksāja 480 eiro, bet Sarkanais Krusts to pašu pakalpojumu piedāvāja par nedaudz vairāk kā 600 eiro. Tādējādi Balvu novada pašvaldībai, nododot pansionātu Sarkanajam Krustam, nāktos no sava budžeta piemaksāt krietni lielāku summu. Līdz ar to šī iecere neīstenojās. Piedāvājām bijušās skolas ēkas arī uzņēmējiem, bet viņiem tas nebija saistoši ēkas plānojuma dēļ. Skola nav piemērota ražošanai, drīzāk kādam pansionātam vai ofisam.

Kas ar ēku notiek šobrīd?

– To iekonservējām, jo apkurināt un uzturēt būtu pārāk dārgi. Taču teritoriju kopjam. Vasaras sezonā to izpļaujam. Pavasaros izstaigājam ēku, atveram logus un izvēdinām telpas. Cenšamies to kaut kādā veidā saglabāt. Izdemolēts nekas nav. Taču laika zobs pamazām dara savu.

Vai ir vēl cerība nākotnē tomēr atrast šai ēkai pielietojumu?

– Būšu reāla. Cerību praktiski nav. Latvijā slēgtas 400 skolas. Tas nozīmē, ka daudzas no šīm telpām netiek izmantotas, stāv tukšas. Dažās ēkās ienākusi Zemessardze vai migrācijas pārvalde. Arī mūsu skolu apskatīja migrācijas pārvalde, bet izvietot migrantus tik tuvu vidusskolai negribējām.

Šobrīd arī Baltinavas vidusskolai draud reformēšana par pamatskolu. Kā tas ietekmētu pagasta iedzīvotājus?

– Kā jau minēju, katrs samazinājums ietekmē visu sabiedrību, katru ķēdes posmu. Ja likvidēs vidusskolas posmu, tehniskie darbinieki paliks, bet skolotāju skaits samazināsies. Ja uz vietas nav vidusskolas, pastāv risks, ka projām aizies arī ģimenes.

Lēmums slēgt skolu bija neizbēgams. Bijusī Baltinavas novada domes priekšsēdētāja pārliecināta, ka internātpamatskolas slēgšana, samazinoties skolēnu skaitam, bija nepieciešama rīcība, jo novads nevarēja atļauties to uzturēt. Taču pamatakmeni šādam lēmumam ielika valsts, atļaujot speciālo izglītības programmu audzēkņus integrēt vispārizglītojošajās skolās.

Vissmagākais brīdis – kad deputāti pacēla rokas

Baltinavas Kristīgās speciālās internātpamatskolas pēdējā direktore INTA VILKASTE skolu vadīja no 2008.gada līdz tās slēgšanai 2018.gadā. Kā internāta audzinātāja uzsākusi darbu vēl studiju laikā 1988.gadā, viņa šai skolai veltījusi 30 ražīga darba gadus, cerot, ka tā būs vienīgā darbavieta. Lai gan dzīve koriģēja Intas plānus, tagad ilggadēja Baltinavas Kristīgās internātpamatskolas direktore pilda ne mazāk atbildīgus pienākumus Balvu Profesionālajā un vispārizglītojošajā vidusskolā, kur strādā par direktores vietnieci izglītības jomā.

Līdz pat skolas slēgšanai pirms septiņiem gadiem Intas Vilkastes mūžs bija cieši saistīts ar Baltinavas Kristīgo speciālo internātpamatskolu. 1988.gadā sakusi strādāt kā internāta audzinātāja, vēlāk daudzus gadus nostrādājusi par direktores vietnieci mācību darbā, 2008.gadā viņa kļuva par skolas direktori un vadīja iestādi līdz tās slēgšanai.

Inta atklāj, ka darba gaitas šajā mācību iestādē aizsākās nejauši. Studējot Daugavpils Universitātē, kur mācījās par matemātikas skolotāju, Inta apprecējās. Turpinot studijas neklātienē, viņa sāka strādāt Baltinavas internātpalīgskolā, jo tobrīd tur bija vakance. Darbs šajā mācību iestādē bijis ērts arī tādēļ, ka tur strādāja viņas vīrs, turklāt darbavieta atradās turpat Baltinavā. Tas gan nenozīmē, ka bija viegli. Galvenās grūtības sagādāja darba pienākumu specifika. “Audzinātājas uz skolu nāca pusē astoņos un strādāja līdz deviņiem, desmitiem vakarā,” skaidro bijusī direktore. Turklāt tajā laikā aptuveni 30 audzēkņi skolā dzīvoja visu gadu, tādēļ audzinātāji un administrācija organizēja bērnu ikdienu, rīkoja viņiem svētkus, kā arī vasaras nometnes, pastāvīgi esot līdzās. Rezultātā cieta pašu bērni, kuri vecākus redzēja retāk nekā vajadzētu. “Tie, kuri strādājuši internātskolās un speciālajās skolās, savu bērnu bērnībā daudz ko palaiduši garām,” pārliecināta baltinaviete.

Lai ar kādām grūtībām saskārās pēdējos skolas pastāvēšanas gados, Intai par tur pavadīto laiku saglabājušās siltas atmiņas: “Mūsu skolā valdīja ģimeniska gaisotne. Visu darījām kopā – remontējām, piedalījāmies sakopšanas talkās, rīkojām sacensības un pasākumus. Darbojās gan skolotāji, gan tehniskie darbinieki, gan bērni. Reizēm arī vecāki. Vēl šodien daudzi atceras Adventes ieskaņas koncertus, ko organizējām Baltinavas Romas katoļu baznīcā un kultūras namā. Katru pavasari rīkojām tematiskās netradicionālās modes skates, kurās piedalījās arī citu speciālo skolu bērni un ko atbalstīja arī Baltinavas vidusskola un Baltinavas Mūzikas un mākslas skola. Rīkojām Ziemassvētku koncertus, labdarības pasākumus, radošās darbnīcas. Bijām aktīvi pagasta kultūras un sabiedriskās dzīves dalībnieki.” Direktore rūpējās arī par darba kolektīva saliedēšanu: “Tie bija izbraucieni uz Balkanu kalniem ar slidināšanos no kalniņa, anekdošu stāstīšanu, kopīgu zupas vārīšanu, izbraukuma sanāksmes mežā pie ugunskura mednieku apmešanās vietā.”

Tikpat labi skolā jutās bērni, jo te viņiem bija iespēja ne tikai iegūt pamatizglītību, bet arī profesiju – apgūt mājstrādnieces, vēlāk pavāra palīga vai galdnieka palīga prasmes. “Skolēnu apgūtās zināšanas mums ļāva pakāpeniski atjaunot visu skolu. Sākumā zēni izmantoja iespēju izgatavot gultas savām istabiņām. Praktiski visas skolas, ēdnīcas un internāta mēbeles bija skolotāju vadībā darināti mūsu pašu audzēkņu darbi,” stāsta pedagoģe, piebilstot, kas skolas ēkas atjaunošanā ieguldīts arī daudz finanšu līdzekļu: “Dažus gadus pirms slēgšanas, īstenojot projektu, nomainījām jumtu un papildinājām mācību materiālo bāzi par gandrīz 79 tūkstošiem. Mums bija modernākā skola Balvu novadā – aprīkota ar tehnoloģijām, mācību materiāliem, profesionālām virtuves iekārtām utt. Pēc skolas slēgšanas tas viss krietni papildināja pārējo Baltinavas mācību un citu iestāžu materiālās bāzes.”

Inta ar skumjām atceras laiku, kad brieda lēmums par skolas slēgšanu. Kā galvenos viņa min trīs iemeslus: “Pirmkārt, tā bija teritoriālā reforma. Otrkārt, finansēšanas modelis “nauda seko skolēnam”, treškārt, iekļaujošā izglītība. Tajā laikā bijām ļoti lepni, ka mums ir pašiem savs Baltinavas novads. Bet man šķiet, ka, pārņemot mūsu skolu, jau zināmā mērā apzinājāmies, ka tas varētu būt beigu sākums. Tolaik Balvu novadam bija pietiekami strikta nostāja, ka viņu novada bērniem jāmācās sava novada skolās un nekur citur, neskatoties uz to, cik šo mācību iestāžu pedagogi bija vai nebija sagatavoti, lai strādātu ar šādiem skolēniem. Līdz ar to mūsu skolā ļoti strauji samazinājās audzēkņu skaits. Lai nodrošinātu bērnu mācīšanos un dzīvošanu, izdevumi bija milzīgi. Ja pēdējos pastāvēšanas gados pie mums mācījās nedaudz vairāk par 30 skolēniem, tad uz 2018.gada 1.septembri tie būtu tikai 19 bērni. Turklāt tikai divi vai trīs nāca no Baltinavas novada. Tas bija pārāk liels finansiāls slogs. Pēdējos divus, trīs gadus varējām pastāvēt, tikai pateicoties mūsu atbalstītājiem – Latvijas Bērnu un bāreņu fondam, kā arī Zviedrijas labdarības organizācijai un, protams, arī Baltinavas novada pašvaldībai.”

Pēdējie skolas pastāvēšanas gadi Intai bija arī morāli grūti, jo, sarūkot audzēkņu skaitam un finansējumam, nācās pieņemt daudzus nepopulārus lēmumus, piemēram, samazināt štatus: “Katru šādu lēmumu ļoti pārdzīvoju, saprotot, ka neko citu nevar darīt, tanī pašā laikā zinot, ka darbinieki cer uz mani. Vissmagākais brīdis bija, kad deputāti pacēla rokas, balsojot par skolas slēgšanu.”

Taču ciešas saites nav saraujamas vienā dienā. 1.septembrī pēc skolas slēgšanas viss kolektīvs atkal sapulcējās pie savas bijušās darbavietas. “Pasēdējām, parunājāmies. Nākamā gada 1.septembrī jau atnāca mazāk cilvēku, bet savā veidā kontaktus uzturam joprojām,” stāsta bijusī direktore. Izveidojuši kopīgu “WhatsApp” grupu, bijušie kolēģi līdz šai dienai sveic viens otru svētkos vai izsaka līdzjūtību skumīgos brīžos.

Inta gandarīta, ka pagasts vēl aizvien rūpējas par ēkas saglabāšanu: “Pirms kāda laika, kad to apskatīt ieradās toreizējā Viļakas novada pārstāvji, redzēju, ka viss saglabāts ļoti labā kārtībā. Apkārtne ir sakopta, telpas izvēdinātas.” Tomēr, ikdienā ejot garām bijušajai darbavietai, Intu pārņem skumjas. Viņa spriež, ka slēgtās skolas likteni lielā mērā noteikusi mazapdzīvotā vieta, kurā tā atrodas. Taču baltinaviete priecājas, ka pagastā atkal ienāk jaunas ģimenes, kurās dzimst bērni, un vismaz pirmsskolas posmam Baltinavas vidusskolai audzēkņu skaits ir nodrošināts: “Domāju, ka arī vidusskolas posmam varētu būt nākotne. Ļoti gribētos, lai Baltinavā arī turpmāk pastāvētu vidusskola.”

No direktores – par vietnieci. Intai ir mierīga sirds, ka bijušie kolēģi atraduši jaunas darbavietas. Grūtākais bijis pirmais gads pēc skolas slēgšanas. Arī pašai kādu laiku nācies pavadīt bezdarbnieces statusā, bet vēlāk atcerēties augstskolā apgūto, lai mācītu matemātiku Baltinavas vidusskolā.

Saņem uzslavas no prezidenta kundzes. Baltinavas Kristīgās speciālās internātpamatskolas kolektīvs un direktore Inta Vilkaste (līdzās Zatleres kundzei) ne reizi vien savā mācību iestādē uzņēmusi prominentas personas. 2011.gada 20.maijā mācību iestādi apskatīja un atzinīgi novērtēja Valsts prezidenta Valda Zatlera kundze Lilita Zatlere.

Kā skolas likvidēšana mainīja jūsu dzīvi?

RAIMONDS LEICĀNS, Baltinavas vidusskolas skolotājs: – Darba ziņā šīs skolas slēgšana man neradīja nekādas problēmas, jo tūlīt pēc tam jau sāku strādāt Tilžas internātpamatskolā – mācīju topošos galdnieka palīgus. Šobrīd pasniedzu priekšmeta “Dizains un tehnoloģijas” stundas Baltinavas vidusskolas audzēkņiem bijušās kristīgās speciālās internātpamatskolas palīgēkā izvietotajā darbnīcā. Bijušajā skolā notiek arī Valsts aizsardzības mācības nodarbības. Tāpat mācu mājturību Rekavas vidusskolā. Man pieder arī sava galdniecība, tāpēc par darba trūkumu nevaru sūdzēties. Kristīgajā skolā nostrādāju aptuveni 20 gadus, līdz pat slēgšanai. Protams, ir žēl, ka šo mācību iestādi likvidēja, jo tajā bija ieguldīts liels darbs, uzkrāta pamatīga materiālā bāze. Var teikt, tas viss vienkārši izmests ārā. Ēka arī pamazām iet bojā. Grūti pateikt, kādēļ tā izrādījās nevienam nevajadzīga. Pirms kāda laika to brauca skatīties pārstāvji no Latvijas Sarkanā krusta, bet kaut kādu iemeslu dēļ nekāda virzība nenotika. Tolaik mazā Baltinavas novada pašvaldība naudas trūkuma dēļ neko nevarēja palīdzēt, lai skolas ēkā izveidotu kaut ko citu. Vismaz daļēji šīs telpas izmantojam Baltinavas vidusskolas skolēnu apmācībai. Joprojām uzturu sakarus ar bijušajiem kolēģiem. Miests ir mazs, tādēļ visu viens par otru zinām. Par bijušajiem audzēkņiem, kuriem savulaik mācīju galdnieka palīga profesiju, gan neko īsti neesmu dzirdējis. Vai skolas slēgšana ietekmēja dzīvi pagastā? Domāju, ka jā. Tik lielas mācību iestādes slēgšana skāra visus. Ja likvidē 50 darbavietas, kurās cilvēki strādāja un pelnīja, tas atsaucās uz daudzu iedzīvotāju maciņiem. Tagad pienākuši laiki, kad arī Baltinavas vidusskolai jācīnās par vidusskolas statusa saglabāšanu. Manu darbu gan vidusskolas reorganizēšana īpaši neietekmēs, jo “Dizainu un tehnoloģijas” mācu no 4. līdz 9.klasei. Taču tas ietekmēs visus pārējos. Ja vidusskolas nebūs, vecāki, meklējot vecākajiem bērniem citu vidusskolu, līdzi paņems arī jaunākos bērnus. Līdz ar to Baltinavā skolēnu skaits saruks.

INGRĪDA BRIEDE, pensionāre: – Mani personīgi skolas slēgšana ietekmēja salīdzinoši nedaudz. Biju jau pirmspensijas vecumā un pēc Kristīgajā internātpamatskolā nostrādātajiem 25 gadiem (neskaitot trīs gadus, kad ieguvu augstāko izglītību) drīz vien devos pirmstermiņa pensijā. Lielāko daļu šinī skolā nostrādātā laika biju audzinātāja, kādu laiku mācīju arī mājturību un sociālās zinības. Kad mainījās likumi un vairs nedrīkstēja strādāt, ja nebija iegūta speciālā augstākā izglītība, sāku studēt. Darbs un kolektīvs patika, taču ar gadiem strādāt kļuva aizvien grūtāk, jo nāca bērni ar smagākām veselības problēmām nekā tad, kad sāku strādāt. Darbs nebija viegls – dežūras, audzināšanas darbs utt. Pirms skolas slēgšanas audzēkņu kļuva aizvien mazāk. Tas notika daļēji tādēļ, ka pēdējā laikā bērnus ar īpašām vajadzībām sāka uzņemt arī vispārizglītojošajās skolās. Kad sāku strādāt, pie mums mācījās bērni gan no Jelgavas, gan Rīgas – no visas Latvijas. Audzinātāji strādāja 13 stundas dienā. Tikai vēlāk darba slodzi samazināja uz pusi. Strādājām arī sestdienās un svētdienās, jo bērni dzīvoja skolā. Tikai vēlākajos gados viņi brīvdienās sāka braukāt uz mājām, jo, lai kādi ir vecāki, bērnam vienmēr gribas uz mājām. Skolas, protams, ir ļoti žēl, jo bijām tajā ieguldījuši tik daudz darba un sirds siltuma, skaisti iekārtojuši telpas. Viss izčibēja. Tagad izbaudu pensionāres dzīvi. Darinu rokdarbus, dekorēju sveces. Labprāt adu, patīk nodarboties ar floristiku. Vasarā – puķes un dārza darbi. Apmeklēju pasākumus. Ar bijušajiem kolēģiem sazināmies kopīgajā čatā – vienmēr apsveicam viens otru dzimšanas un vārda dienās. Daudzi bijušie kolēģi vēl strādā. Šķiet, ka darbu atrada visi. Pagasta iedzīvotājus, protams, ietekmēja skolas slēgšana – kaut vai ienākumu ziņā. To, ka cilvēki mazāk pērk, sajuta arī vietējā veikalā. Ejot garām skolai un skatoties tās tukšajos logos, pārņem skumjas, ka ēka stāv tukša un neizmantota. Neviens vairs negrib nākt uz mūsu nomali – visi, kas varēja, pārcēlušies citur. Ja Baltinava būtu palikusi atsevišķā novadā, varbūt būtu citādi. Nezinu. Cilvēki baidās te nākt arī tāpēc, ka blakus ir Krievija. Sajūta, ka pierobežā dzīvojošajiem neko nevajag, kaut gan nodokļus maksājam tāpat kā visi pārējie.

MARIJA SKABA, pensionāre: – Pēc speciālās izglītības iegūšanas Baltinavas Kristīgajā speciālajā internātpamatskolā mācīju kristīgo mācību un sociālās zinības, biju arī audzinātāja. Nostrādāju no 1990.gada līdz pat skolas slēgšanai – praktiski visu savu darba mūžu. Tikai pēc augstskolas beigšanas sešus gadus pastrādāju Tirzas pamatskolā. Kopā ar bijušajiem kolēģiem ļoti pārdzīvojām kristīgās skolas slēgšanu. Tas, protams, ietekmēja arī mani. Kādu laiku biju bezdarbniece. Nodarbinātības Valsts aģentūrā pabeidzu aprūpētāju kursus ar domu, ka noderēs, aprūpējot gados veco vīratēvu. Taču iegūtās zināšanas neizdevās pielietot, jo vīratēvs nomira. Tolaik biju arī Baltinavas novada deputāte. Tagad esmu pensijā. Protams, jutos slikti, izrauta no ierastās vides un dzīves ritma, no otras puses – vairāk laika varēju veltīt ģimenei, lai gan bērni jau bija izauguši. Turpretim tad, kad viņiem biju visvairāk vajadzīga, visu laiku strādāju. Ļoti pietrūkst bijušās darbavietas, īpaši mūsu draudzīgā kolektīva. Vienmēr esmu teikusi, – ja atkal tur piedāvātu darbu, piekristu strādāt kaut naktī aizvērtām acīm – gan kolēģu, gan skolēnu dēļ. Man nebija grūti strādāt ar speciālajiem bērniem. Ja mūsu speciālās skolas skolēns mani kaut kā nesmuki nosauca, tas bija viņa diagnozes dēļ. Bet, ja to dara parasts bērns, tā jau ir audzināšanas vaina. Strādāju ar smagiem C līmeņa bērniem, kuriem knapi varējām iemācīt lasīt. Kaut gan, izmantojot speciālas metodikas, to izdevās iemācīt visiem. Taču ar viņiem bija viegli strādāt, šiem bērniem patika kārtība, ja viņi zināja, kas pēc kā sekos. Pēdējos gados skolēnu kļuva mazāk – manā klasē mācījās tikai četri bērni. Skolā biju arī pedagogu arodbiedrības priekšsēdētāja. Uzskatu, ka “nauda seko skolēnam” negatīvi ietekmēja skolēnu skaitu mūsu skolā. Joprojām daži bijušie audzēkņi atceras mani. Ar kolēģiem vēl aizvien sazināmies “WhatsApp” grupā, uzturot draudzīgas attiecības, jo bijām kā viena liela ģimene. Tagad izbaudu pensionāres dzīvi. Joprojām esmu sieviešu biedrības “Vaivariņi” priekšsēdētāja. Tā kā jaunākais dēls strādā mežā, ziemā mans uzdevums ir viņam katru dienu vārīt zupas, ko termosā ņemt līdzi. Esmu pietiekami aizņemta.

JANĪNA KEIŠA, pirmsskolas skolotāja: – Baltinavas Kristīgajā speciālajā internātpamatskolā mācīju sportu un biju internāta audzinātāja, nostrādāju tur no 1991.gada līdz skolas slēgšanai 2018.gadā. Uz darbu gājām pusē astoņos, bet beidzām deviņos vai desmitos vakarā, skolā pavadot visu dienu. Pēc mācību iestādes slēgšanas man paveicās atrast darbu Baltinavas pirmsskolas izglītības iestādē, kur pirms tam mācīju ritmiku. Taču pēc divdesmit septiņiem nostrādātiem gadiem sākumā biju šokā par lēmumu slēgt mūsu skolu, neraugoties uz to, ka valstī joprojām pastāv problēma ar bērniem, kuriem ir mācību grūtības. Kādu laiku neticējām, kas tas patiešām notiks. Domāju, ka slēgšanu ietekmēja finansēšanas sistēma “nauda seko skolēnam”, jo citi novadi savus skolēnus mums nevēlējās atdot. Neviens negribēja, lai nauda aizplūst no viņu mācību iestādes. Tādēļ Kristīgajā speciālajā skolā audzēkņu skaits krasi saruka – uz beigām palika tikai nedaudz vairāk par 20. Grūti spriest, cik ļoti Kristīgās speciālās internātpamatskolas slēgšana mainīja to Baltinavas iedzīvotāju ikdienu, kuri nebija ar to saistīti. Taču bija laiks, kad mūsu mācību iestādē strādāja 40–50 pagasta iedzīvotāji. Brauca strādāt arī no Balviem. Pēc štatu samazināšanas šis skaitlis saruka. Līdz ar skolas slēgšanu ģimenes zaudēja ienākumus. Daži pārcēlās dzīvot citviet. Samazinājās pagasta iedzīvotāju skaits. Tie, kuri joprojām dzīvo pagastā, spiesti katru dienu mērot tālu ceļu uz citiem novadiem. Dažas kolēģes pārkvalificējās par aprūpētājām. Bija arī kolēģi, kuri jutās tik ļoti salauzti, ka vairs nevēlējās strādāt par pedagogiem. Visvairāk sirds sāp par ēku, ko kopīgiem spēkiem iekārtojām un padarījām mājīgu. Ejot ar bērniem pastaigās gar skolu, vienmēr ar skumjām noraugos, kā jau septīto gadu tā pamazām iet bojā. Vienu brīdi parādījās cerība, ka tur ierīkos pansionātu, bet tas tā arī nenotika. Neatradās uzņēmīgs cilvēks, kurš to visu novestu līdz galam.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1210028977221430

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (28.02.2025.)

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Ļaut piedzīvot cieņpilnas vecumdienas

Statistikas dati liecina, ka Latvija noveco. Politiķi lauza galvas, ko darīt ar bijušo skolu ēkām, kā tās reanimēt, pielāgojot sabiedrības vajadzībām. Gulbenes novadā, spriežot, kāds varētu būt Jaungulbenes profesionālās vidusskolas liktenis, deputāti pirms septiņiem gadiem nosprieda veidot sociālās aprūpes centru “Jaungulbenes Alejas”.

2018.gada 25.oktobrī Gulbenes novada domes sēdē deputāti sociālā aprūpes centra “Jaungulbenes Alejas” vadītājas amatā iecēla Mariku Andževu, kura darbu iestādē uzsāka 26.novembrī. Viens no pirmajiem jaunās vadītājas uzdevumiem bija sociālās aprūpes centra iekārtošana un personāla komplektēšana. Jautāta, vai, laika ratu pagriežot atpakaļ, ietu to pašu ceļu, M.Andževa secina, ka tagad, apzinoties, ko tolaik uzdrīkstējās, acīmredzot neapjauta, ko tas nozīmē.

Un ko tas nozīmēja?

– Tas bija izaicinājums, jo tobrīd ēka nemaz nebija nodota ekspluatācijā. Patiesībā viss bija jāsāk no nulles (2019.gada 21.janvārī to nodeva ekspluatācijā). Bija jādomā par iekārtošanu, plānošanu – kas, kur un kā būs. Tāpat neizpalika amatu apraksti, pieņemtie lēmumi, kādi darbinieki nepieciešami. Tobrīd neapzinājos, ka darba lauks būs tik plašs.

Uz amatu pašvaldība bija izsludinājusi pretendentu atlasi. Vakancei pieteicās 6 personas. Tas nemulsināja, nebaidīja?

– Pirms tam strādāju Jaungulbenes slimnīcā. Kā zināms, lauku slimnīcas Latvijā daudzviet slēdza, veidojot aprūpes centrus. Uzsāku darbu Sveķu speciālajā internātpamatskolā kā medmāsa, pēc kāda laiciņa mani uzaicināja strādāt par sociālo darbinieci Jaungulbenes pagastā. Uzsāku darbu arī bāriņtiesā un paralēli turpināju strādāt internātpamatskolā ar bērniem un jauniešiem ar garīga rakstura traucējumiem. Papildinot izglītību, daudzus gadus tur nostrādāju kā sociālais pedagogs un mediķis. Tad pienāca mirklis, kad sapratu, ka kaut kas dzīvē jāmaina.

Kāpēc?

– Medicīnā strādājot, neizpalika saikne ar senioriem. Pieredze darbā ar hroniskām un onkoloģiskām slimībām sirgstošiem cilvēkiem, kā arī pēc insulta bija. Tolaik mūsu novadā jau bija divi aprūpes centri – “Siltais” un struktūrvienība “Dzērves”. Pašvaldība kopā ar Gulbenes novada Sociālā dienesta vadītāju Jāni Antaņeviču saprata, ka pakalpojums ir nepieciešams. Šobrīd mūspusē ir trīs aprūpes centri, un ik pa laikam veidojas rindas, turklāt mēs uzņemam tikai sava novada cilvēkus. Jāpiebilst, ka pirmajos darba gados uzņēmām seniorus arī no citiem novadiem.

Kā izdevās nokomplektēt komandu?

– Jau 2019.gada aprīlī mums bija jāuzņem cilvēki no Tirzas aprūpes centra, jo tas neatbilda nepieciešamajām prasībām. Mēs ļoti ātri iekārtojām pirmo un daļēji otro stāvu, lai varētu uzņemt seniorus. Visu darījām pakāpeniski – sakārtojām virtuvi, ierīkojām mediķu kabinetus, pagrabstāvā izveidojām tehniskās telpas un profesionālu veļas mazgātavu. Liels pārbaudījums bija kovida laiks, kuru kopā ar mūsu zinošajiem, profesionālajiem mediķiem un speciālistiem veiksmīgi izturējām, pat sniedzot padomus veselības un labklājības ministrijām, kā arī kolēģiem.

Ar cik senioriem uzsākāt darbu?

– 2019.gada 8.-9.aprīlī uzņēmām pirmos 23 mājas iemītniekus no Tirzas aprūpes centra. Šobrīd “Jaungulbenes Alejās” ir 54 darbinieki un 94 seniori. Dzīvojam trijos stāvos. Interesanti, ka mūsu centrā nokļūst seniori, kuri šajā ēkā savulaik mācījušies un strādājuši, kad te vēl bija lauksaimniecības skola, kas pārtapa par Jaungulbenes profesionālo vidusskolu. Cilvēki, ciemojoties Jaungulbenē, labprāt atceras, kā šeit ir dejojuši un dziedājuši. Ienākot centrā, nereti viņi atzīst, ka nevar aptvert, kur bija kabineti, kur bija aktu zāle, kur – ēdamzāle?

Bija nepieciešamas kardinālas pārmaiņas, lai skola pārtaptu par sociālo aprūpes centru?

– Ir pārbūvētas sienas. Vietā, kur tagad atrodas administrācija, atradās liela zāle, kur notika koncerti. Tajos gados pagrabs nebija līdz galam izbūvēts.

Jums ir nācies apmeklēt centru, kad tajā atradās skola?

– Jā, gāju uz pasākumiem un ballēm. Tāpat tolaik šeit, piemēram, rādīja kino. Arī blakus esošajā pilī virmoja dzīvība. Joprojām mēs, kā arī pagasta iedzīvotāji, izmanto sporta zāli.

Vai bijušo skolu ēkās, kuru nav mazums, Jūsuprāt, lietderīgi izveidot sociālās aprūpes centrus?

– Latvijā sabiedrība noveco, tāpēc ļoti aktuāli ir un būs sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un veselības aprūpes pakalpojumi. Mums zvana no visas Latvijas, meklējot vietu senioriem. Mūsu iestādē nonāk cilvēki, kuriem nav tuvinieku, un tāpat ir daļa, kuriem tie ir. Ņemot vērā darba, sadzīves un dzīves apstākļus, ne vienmēr bērni vai apgādnieki spēj nodrošināt pienācīgus apstākļus, ja viņu radiniekiem ir būtiski funkcionāli traucējumi, kad nepieciešama uzraudzība un pieskatīšana.

Ienākot centrā, nevarēja nepamanīt sveču izstādi. Izskatās, ka pie Jums virmo arī sabiedriski aktīva dzīve!

– Mēs nodrošinām sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju. Tas nozīmē, ka katru dienu katram senioram atbilstoši viņa vajadzībām nodrošinām speciāli sastādītu individuālo rehabilitācijas plānu. Nodrošinām kognitīvo spēju treniņus, kustību un radošas aktivitātes, kā arī palīdzam uzturēt un attīstīt sadzīves un pašaprūpes iemaņas. Katru mēnesi notiek kāds kultūras pasākums, kad ciemos atbrauc novada un kaimiņnovadu pašdarbnieki. Ņemot vērā aprūpējamo senioru skaitu, vieglāk, ka pie mums atbrauc, nekā mēs dodamies citur, kaut gan apmeklējam arī novadā organizētos pasākumus. Tāpat sadarbojamies ar kolēģiem, kopā svinot, piemēram, Jāņus. Svinam gadskārtu un Latvijas valsts svētkus, suminām jubilārus, organizējam talkas, radošās aktivitātes ar Gulbenes pilsētas pensionāru biedrību. Organizējam arī izstādes, lai senioru ikdiena būtu krāsaināka un piepildītāka.

Šķiet, Jums ir sava republika?

– Jā, tā ir. Mums ir ļoti laba komanda, kas meklē, domā, izdomā...

Nav noslēpums, ka Latvijā kadru jautājums paliek arvien aktuālāks.

– Tā patiesi ir sociālās aprūpes institūciju bēda. Daudzus gadus nebija sakārtota arī darba apmaksas sistēma. Šobrīd centrā darbinieku komanda ir nokomplektēta, un ceru, ka kādu laiku izmaiņu nebūs. Protams, nevar noliegt, ka ir problēmas ar medicīnas darbiniekiem aprūpes institūcijās.

Ir bijusi iespēja apmeklēt pansionātu “Balvi”?

– Esmu pie jums ciemojusies, arī lūgusi padomus. Paldies, nekad neatsaka palīdzību.

Vai piekritīsiet, ka aprūpes centri ir vieta, kur cieņpilni sagaidīt vecumdienas?

– Statistikas dati liecina, ka sabiedrība, kā jau minēju, noveco. Tātad šādi pakalpojumi ir un būs nepieciešami. Piemēram, Rīgā ir garas rindas.

Ja ir pieprasījums, kāpēc izpaliek piedāvājums, zinot, ka, piemēram, Balvu novadā daudzās bijušajās skolās svilpo vējš?

– Tas acīmredzot ir finansiāls jautājums. Tas nav lēti, lai ēkas pielāgotu prasībām.

Kurš šajos gados bijis visgrūtākais darbiņš?

– Kovida laiks, jo sākotnēji nebija nekādu vadlīniju, ko un kā darīt. Arī darbinieku trūkums, kas bija visā Latvijā. Tas ir smags darbs, turklāt dažādās vietās ir dažādas prasības.

Kā ar “izdegšanu”?

– Atpūšos savā mājā. Man ir mājdzīvnieki, puķu dobes. Apmeklēju koncertus, kultūras pasākumus un katru gadu dodas uz ārzemēm.

Tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Vai seniorus interesē politika?

– Vēlēšanu komisija nodrošina iespēju nobalsot tepat uz vietas. Politika? Varbūt trešdaļa spēj lemt, domāt un sekot līdzi.

Nereti pansionātos ir pa kādam “blēņdarim”...

– Dzīve ir dzīve. Protams, pie mums nonāk dažādi cilvēki ar dažādu dzīves pieredzi. Ik pa laikam ir kādas nelielas problēmas, kuras cilvēciski atrisinām. Centrs nav nekāds cietums vai pāraudzināšanas iestāde.

Ar ko vēl lepojaties?

– Mums ir ļoti daudz veselību veicinošu pasākumu, īstenojot dažādus projektus.

Piemēram?

– Mūzikas terapija. Iepriekšējos gadus mūzikas terapeite Vita Krūmiņa vadīja nodarbības senioriem ar funkcionāliem, kā arī psihiska rakstura traucējumiem (demence, Alcheimera slimība, depresija u.c.). Mājas iemītniekiem bija iespēja socializēties, izkustēties no ikdienas rutīnas, sadarboties un emocionāli uzlādēties. Iestādē darbu uzsācis fizioterapeits, kurš strādā ar senioriem divās grupās, kā arī palīdz individuāli. Pārvietojoties ratiņkrēslā, arī var vingrot!

Kā aprūpes centra izveidošanu vērtēja vietējie iedzīvotāji?

– Esam liela iestāde, tāpēc var teikt, ka “Jaungulbenes Alejas” atdzīvināja Jaungulbeni. Regulāri iekopjam apkārtni, veidojot puķu dobes un apstādījumus. Vasarā koncertus organizējam ārā, lai jebkurš interesents tos var apmeklēt. Tāpat ļoti bieži pie mums ciemojas pašvaldības izglītības iestāžu bērni, kas nes jaunas vēsmas.

Nepatika izpalika, kad likvidēja skolu?

– Protams, cilvēki bija neapmierināti, jo skolā strādāja ļoti daudz vietējo cilvēku, turklāt visu savu mūžu. Darbavietas bija, dzīvība kūsāja. Pieļauju, ka, dibinot aprūpes centru, bija arī negatīvi komentāri, piemēram: “Kārtējo skolu likvidē un atver aprūpes centru.”

Kā skeptiķiem paskaidrot, ka labāk zīle rokā nekā mednis kokā?

– Aizbrauciet palūkot, kā klājas tuviniekiem, kuri, iespējams, atrodas aprūpes centros. Ko darīt cilvēkiem, kad viņi nonāk bezizejas situācijā? Mums ir tik daudz dzīvesstāstu... Arī tuviniekiem, ievietojot senioru pansionātos, ir sirdsapziņas pārmetumi. Tomēr redzot, ka tas palīdz, turklāt abām pusēm, domas mainās. Nereti seniori atzīst, ka dzīvē tik daudz pasākumus un nodarbības nav apmeklējuši, nerunājot par nodrošinātajām ērtībām. Ikdiena nav vienmuļa. Tomēr jāatzīst, ka ir daļa cilvēku, kas tāpat nekad neko nepieņem.

Gatavi dzīvot pat sabrukušā mājā, bez apkures un labierīcībām?

– Jā, bet jāsecina, ka sabiedrības domas mainās. Mūsu mājā nonāk cilvēki, kuri jau ir painteresējušies, kurp dosies. Mūspuses novada ļaudis pārzina situāciju, kas un kur atrodas, kādi iespējami paziņas aprūpes centrā atrodas. Tas atvieglo izvēli!

“Jaungulbenes Alejas” pēc desmit gadiem...?

– Pirmkārt, apkārtne būs daudz, daudz labiekārtotāka un sakoptāka. Otrkārt, būs skaisti, ar ērtām atpūtas zonām. Treškārt, izmantojot projektus, papildināts pakalpojumu grozs. Kas vēl? Valsts būs parūpējusies, lai nav problēmu ar sociālās aprūpes darbiniekiem. Izglītības, algu jautājumi būs sakārtoti.

Kādas pārdomas raisīja saruna?

– Šajos gados gūta milzīga pieredze, kā no nulles izveidot, iekārtot iestādi un organizēt tās darbu. Piedzīvota pieredze dažādās situācijās – kovida periods, dažādas nestandarta situācijas, arī kļūdas, meklējot, kā iestādes darbu un pakalpojumu padarīt kvalitatīvu un atbilstošu, pielāgotu senioru individuālajām vajadzībām. Vienmēr senioru labsajūta ir bijusi pirmajā vietā. Izdzīvoti dažādi senioru dzīvesstāsti un, protams, arī skumjas. Svarīgi mūsu darbā ir nodrošināt cilvēka cieņpilnu aiziešanu. Pieredzēts prieks un gandarījums par atsauksmēm par labi veiktu darbu no senioriem, senioru tuviniekiem un sabiedrības. Tas motivē strādāt! Ja būtu jāsāk atkal no nulles, darītu to vēl labāk, jo pa šiem gadiem gūta liela pieredze. Apzinos, ka, vadot un organizējot iestādes darbu, kā arī nodrošinot iestādes galveno mērķi, tiek veicināta sabiedrības uzticība iestādei un pašvaldībai. Uzticības apliecinājumus un emocionālu gandarījumu par mūsu iestādi regulāri saņemam no tuviniekiem. Apzinos, ka tas ir kopējais komandas darbs. Iesaistāmies un organizējam dažādas aktivitātes (projekti, kultūras pasākumi u.c.), lai dažādotu savu ikdienu, pieņemtu jaunus izaicinājumus gan kā kolektīvs, gan katrs individuāli, kā arī lai lauztu stereotipus sabiedrībā un pašiem senioriem, ka cilvēki, kuri dzīvo institūcijās, ir sociāli atstumta sabiedrības daļa. Viena no iestādes stratēģijām ir celt darbinieku profesionālo kompetenci, nodrošinot tālākizglītības kursus, pieredzes apmaiņas iespējas. 2020.gadā uzsākām darbu pie dažādu aktivitāšu un projektu iestrādēm un realizēšanas, kā arī iesaistāmies piedāvātajos projektos ar mērķi pievērst apkārtējo sabiedrību kļūt atvērtākai un lauzt stereotipus par aprūpes iestāžu ikdienas dzīvi un aktivitātēm. Mērķis ir atvērt mūsu kolektīvu un seniorus jaunai pieredzei un arī starpkultūru sadarbības procesam. Vēlamies centra aktivitātēs iesaistīt klientu tuviniekus un vietējo sabiedrību. Piedalāmies nodarbinātības pasākumos vasaras brīvlaikā personām, kuras iegūst izglītību vispārējās, speciālajās vai profesionālajās izglītības iestādēs, kas veido labsirdīgu, pozitīvu paaudžu sadarbību, kā arī rada jauniešos cieņu pret mūsu iestādi un iestādes darbinieku darbu.

Ko novēlat senioriem?

– Uzticēties mums! Ļaut mums kopā, sadarbojoties ar senioru tuviniekiem, šo laiku mūsu mājā radīt piepildītu! Ļaut piedzīvot cieņpilnas, drošas, saturīgas vecumdienas!

Kopā ar prezidentu. Gulbenes novada sociālā aprūpes centra “Jaungulbenes Alejas” vadītāja Marika Andževa (foto – otrā no kreisās) priecājas, ka pērn pie viņiem ciemojies Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, atzīstot, ka tas bija emocionāli patīkams pasākums.

FAKTI

Kādreiz populāra un slavena

ü  1927.gadā Jaungulbenē sāka darboties mājturības skola.

ü  1940.gadā Jaungulbenē tika dibināta 1. Mehanizācijas skola Latvijā.

ü  1944.gadā pie skolas durvīm bija jauna plāksne, kas vēstīja, ka tur atrodas lauksaimniecības mehanizācijas skola, piecus gadus vēlāk – 1949.gadā – tā tika nodēvēta par 1.profesionāli tehnisko vidusskolu, 1984.gadā – par 51.profesionāli tehnisko vidusskolu, 1988.gadā – par Jaungulbenes lauksaimniecības skolu.

ü  Ar Zemkopības ministrijas 1998.gada 22.oktobra 218. rīkojumu Jaungulbenes lauksaimniecības skolu pārdēvēja par arodvidusskolu.

ü  2012.gada 1.septembrī skola atkal mainīja nosaukumu un kļuva par Jaungulbenes profesionālo vidusskolu.

ü  Jaungulbenes profesionālajā vidusskolā 2015.gada 1.janvārī mācījās 158 izglītojamie. Skolu slēdza 2015.gadā.

Vieta, kas atdzima

• Uz likvidētās Jaungulbenes profesionālās vidusskolas zemes īpašumiem oficiāli atradās deviņas ēkas, kas bija Izglītības un zinātnes ministrijas padotībā. 2015.gadā pēc domes deputātu lēmuma pašvaldība pārņēma četras ēkas un sporta laukumu.
• 2018.gada janvārī Gulbenes novada pašvaldība īstenoja vērienīgu projektu bijušās skolas energoefektivitātes paaugstināšanai, uzsākot pārbūvi. Projektā investēti 2,4 miljoni eiro, tostarp pašvaldības finansējums – 152 730,01 EUR.
• Uz ēkas jumta uzstādīti 24 saules kolektori karstā ūdens sagatavošanai vasaras sezonā, uzstādīta ventilācijas sistēma ar rekuperāciju, izbūvēts lifts.
• Ēka ekspluatācijā nodota 2019.gada 21.janvārī, atklāta 4.aprīlī.
• Izvietotas 47 istabas, paredzētais klientu uzņemšanas skaits – 99.
• Sanitārie mezgli pielāgoti klientu ar funkcionālajiem traucējumiem vajadzībām.

Ko darīt ar slēgtajām skolu ēkām?

Guna Švika, Gulbenes novada domes priekšsēdētāja vietniece: – Sākotnēji ēka, kur atrodas sociālais aprūpes centrs “Jaungulbenes Alejas”, nepiederēja pašvaldībai. To pārņēmām no Izglītības un zinātnes ministrijas. Bijušās skolas galvenā mācību korpusa ēka tika renovēta no pagraba līdz jumtam, turklāt uzstādītas arī saules baterijas. Gulbenes novadā garā laika periodā ir domāts par 10 bijušajām skolas ēkām. Līgo pagastā uzreiz tapa sociālās aprūpes centrs “Siltais” ar filiāli Daukstu pagastā. Tā tagad ir viena iestāde, kaut gan sākotnēji bija doma, ka bijusī Daukstu pamatskola būs pagaidu variants. Spriedām, – kā atvērsim “Alejas”, tā skolu izmantosim citiem mērķiem. Filiāle turpina darbu, jo pieprasījums ir liels. Jā, cilvēki mēdz pārmest un teikt: “Lūk, skolas nolikvidējāt un salikāt sociālās aprūpes centrus.” Ne jau visās bijušo skolu ēkās mēs izmitinājām vecos ļaudis. Pirmkārt, mums nebija šādu senioru aprūpes centru. Otrkārt, Jaungulbenē bija vecā lauku slimnīca, kur strādāja pieredzējuši darbinieki. Tas arī bija pamats, ar ko sākt. Rankas pagastā bija divas skolas – Rēveļu un Rankas pamatskolas. Abas – Latvijas laikā un tālu no centra būvētas. Iespējams, tā bija kļūda, ka likvidējam Rēveļu skolu. Kāpēc? Tā atradās tuvu Jaunpiebalgas robežai, un daudzi bērni protestējot aizgāja mācīties uz Jaunpiebalgu. Ēka tomēr nav tukša. Tur atrodas kultūrvēsturiskā mantojuma centrs, bibliotēka, kā arī notiek dažādas aktivitātes. Rankas skolas ēku izsolē iegādājās privātais uzņēmējs. Savukārt Rankas skolu pārcēlām uz arodskolas telpām, kas ir milzīgs piecstāvu internāts ar četru stāvu skolas ēku. Tagad tā ir Ogres tehnikumu programmu realizēšanas vieta. Telpu tur pietiek, tāpēc varējām ievietot pamatskolu Rankas centrā. Lizumā un Lejasciemā ir skolas. Druviena bija viena no pirmajām, kur skolu slēdzām, jo situācija ar skolēnu skaitu atsevišķās klasēs bija katastrofāla. Nulle bērnu. Šos bērnus vedam uz Lizumu un Tirzu. Druvienas skolā, kas atradās muižas ēkā, mājvietu radis Latviskās dzīvesziņas centrs. Tāpat turp pārvietotas visas pagasta iestādes – pagasta pārvalde, bibliotēka, feldšerpunkts. Galgauskā skolu uz līguma pamata esam nodevuši uzņēmēja rīcībā, kurš tur izmitina strādniekus. Stāmerienas skola arī ir slēgta. Uz līguma pamata tā nodota Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Teritorija ir paplašināta, uzbūvētas piebūves. Litenes skola šogad ir daļēji tukša. Pēc skolas likvidācijas darbu uzsāka Valdorfa privātskola, bet acīmredzot bērnu trūkuma dēļ mācības pārtrauca. Tur telpas izmanto vietējā kopiena. Pilskalna skola Beļavas pagastā, kas atrodas muižā, patiesi šobrīd nav apdzīvota. Priekšā būs ļoti liela izšķiršanās valstiskā mērogā, jo, veicot izpēti, secināts, ka tur atrodas ievērojams kultūrvēsturiskais mantojums, kas ir saglabājies, nav izpostīts, sākot ar grīdām, krāsnīm un durvīm. Bijušais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis uzskata, ka tas ir valstiskas nozīmes objekts. Būs jālemj, vai iesim uz atsavināšanu, vai valsts nāks palīgā. Pamesta nav, uzturēta tiek. 2024.gadā slēdzām Gulbīša pamatskolu. “Nāciet ar savu ideju,” vietējiem iedzīvotājiem teica domes priekšsēdētājs Andis Caunītis.

Skolu slēgšana ir nūja ar diviem galiem. Mēs saprotam, ka nav jēgas klasē mācīties pieciem bērniem. Jāiet uz lielākajām skolām, bet ar to naudu, ko tērējam skolēnu pārvadājumiem, mazo skolu varētu uzturēt. Bet... nav bērnu, nav skolotāju. Nezinu, tas ir populāri vai nē, bet uzskatu, ka daļu slēgto skolu vajadzētu atsavināt, atdodot cilvēkiem ar uzņēmējdarbības idejām. Lai uzņēmēji saimnieko! Protams, vietējie iedzīvotāji visu ko spēj izdomāt, piemēram, audīsim un ko tik nedarīsim. Diemžēl ēku uzturēšana ir nežēlīgi dārga. Tāpat pašvaldībai ir jāsaprot, kur pašai pietrūkst telpu un kuras var izmantot pašvaldības vajadzībām.

Jānis Antaņevičs, Gulbenes novada Sociālā dienesta vadītājs: – Izdevies sakārtot sociālās aprūpes centrus Jaungulbenē, līgo un Daukstu pagastos, kas tagad atrodas bijušo skolu ēkās. Sākotnēji spriedām, vai izdosies tās piepildīt ar mūsu pagasta cilvēkiem, vai nāksies importēt? Diemžēl demogrāfiskā līkne valstī atspoguļo esošo situāciju – sociālie pakalpojumi kļūst arvien pieprasītāki. Esam izveidojuši arī sociālo māju bijušās Ozolkalna pamatskolas ēkā, kas tagad pārtapusi par sociālo māju “Blomīte”. Piekrītu, ka skolu ēkās var veidot sociālos aprūpes centrus, tomēr jāņem vērā vairāki faktori. Protams, nevajag būvēt jaunu, ja ir resursi. Tomēr svarīgs, pirmkārt, ir finansiālais atbalsts. Otrkārt, vai būs personāls, kas tur strādās. Jebkurā darbā jāorientējas uz iedzīvotāju, pašvaldības un valdības atbalstu. Jāspēj arī pārliecināt. Uzskatu, ka seniori ir pelnījuši 21.gadsmita līmeņa pakalpojumus.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/642066528362959

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (25.02.2025.)

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Pārmaiņas uzlabo vai grauj izglītības kvalitāti?

Skolu tīkla reforma jau vairāku gadu garumā raisījusi karstas diskusijas sabiedrībā. Vieni iestājas par izglītības kvalitāti un skolotāju profesionālo izaugsmi, turpretī citi savā pārliecībā ir nelokāmi – lauku skolām būt! Sarunās skaidrojām, vai skolu tīkla reforma attaisnos uz to liktās cerības.

Skolu tīkls ir pašvaldības pārziņā

Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos, zinātņu doktore sabiedrības vadībā INĀRA DUNDURE sarunā atklāj skolu tīkla reformas nepieciešamību un skaidro pedagogu un vecāku lomu pārmaiņu procesā.

Kā demogrāfijas jautājums ietekmē lauku apdzīvotību un skolu tīklu?

– Ik gadu redzam, kāds ir iedzīvotāju skaita sarukums valstī, ka dzimst arvien mazāk bērnu, īpaši Latgalē. Demogrāfiju ietekmē ne tikai situācija pasaulē, piemēram, karš Ukrainā, kad katra ģimene izvērtē un piedomā par bērnu laišanu pasaulē, bet arī iedzīvotāju mobilitāte. Latgales iedzīvotāji bieži vien izvēlas doties dzīvot uz galvaspilsētas pusi – Valmieru, Cēsīm, Siguldu, Rīgu vai Pierīgu. Mobilitāte skar jaunāka gadagājuma cilvēkus, kuri veido ģimenes ne Latgalē, ne Balvu novadā, bet tuvāk Rīgas pusei. Mārupes novadā, piemēram, katru gadu pieaug 1–6 gadus vecu bērnu skaits, arī atbrauc dzīvot jaunas ģimenes ar bērniem, kam ir tieša ietekme uz skolēnu skaitu pirmsskolas izglītības iestādēs un vispārējā izglītībā. Sākot ar 7.-9.klasi, kā liecina pieejamie dati, notiek skolēnu aizplūšana uz lielākām skolām vai uz profesionāli tehniskajām vidusskolām. Pozitīvi, ka Balvu novadā ir tāda skola kā Balvu Profesionālā un vispārizglītojošā vidusskola. Jāatceras, ka šobrīd nav neviena normatīvā regulējuma, kas noteiktu skolēnu skaitu 1.-9.klasēs, joprojām darbojas modelis “Nauda seko skolēnam”. Tiekoties ar Valsts prezidentu, valdības un pašvaldību pārstāvjiem, viedoklis ir viennozīmīgs – modeli “Programma skolā” ieviesīs tikai tad, kad būs finansējums. Izglītības iestāžu normatīvo regulējumu nosaka MK noteikumi nr. 376 un nr. 583. Pašlaik IZM skolām nepiemēro kvalitātes kritēriju – centralizēto eksāmenu (CE) rezultātu indeksu, kas paredz, – ja nesasniedz CE rezultātu indeksu, daļu no pedagogu darba samaksas finansē pašvaldība. Skolu tīkls ir pašvaldības pārziņā.

Vai, samazinot skolu skaitu, uzlabosies izglītības kvalitāte?

– Tā ir vēlme izdarīt spiedienu uz pašvaldību izglītības iestādēm, lai pierādītu, – ja bērnu skaits lielāks, izglītības kvalitāte labāka. Nepiekrītu. Ir arī cita lieta, – ja skolēnu skaits klasēs ir neliels, bērni neiegūst sadarbības prasmes, neattīsta kognitīvās un citas prasmes, kam dzīvē ir liela nozīme, svarīga ir arī draudzēšanās un sadzīvošana ar citiem bērniem. Lielās klasēs ir grūtāk apgūt mācību vielu, īpaši mazajiem bērniem. Mulsina, ka dažkārt 4.klašu skolēni, kuri nāk no mazajām skolām, slikti lasa. 1.-3.klašu skolēniem viens no uzdevumiem ir prast tekoši lasīt un saprast izlasīto. Diemžēl prakse rāda, ka no mazām skolām nāk bērni, kuri nelasa tekoši. Nav tā, ka lielākā klasē būs labāka izglītības kvalitāte, bet ļoti svarīga pedagogu un vecāku attieksme, lai bērni pēc 1.klases lasītu un saprastu, ko ir izlasījuši. Ja nav iemācījušies lasīt, atpaliek no pārējiem bērniem klasē, visvairāk cieš rezultāti matemātikā, jo skolēns nespēj saprast izlasīto.

Ko varētu darīt, lai uzlabotu skolēnu lasītprasmi?

– Aicinu visus pedagogus organizēt regulāras grāmatu lasīšanas, jo tekoša lasīšana ir pamats labai izglītībai. Ar katru klasi skolēniem nāk klāt jauni, sarežģītāki mācību priekšmeti, un tie skolēni, kuri nav apguvuši lasīšanu, bieži vien meklē ieganstu, lai neietu uz skolu, bērnos parādās agresija, jo viņi netiek līdzi citiem un līdz ar to slikti jūtas. Katrā izglītības posmā ir savs uzdevums, un, pārejot no viena izglītības posma uz otru, ir jābūt pēctecībai. Lasīšana ir visa pamatā!

Bieži arī izskan viedokļi par to, ka skolēni nedrīkst pārrakstīt pārbaudes darbus, lai uzlabotu rezultātu, bet neviens taču nav liedzis organizēt fakultatīvās nodarbības. Ja skolēns slikti uzrakstījis pārbaudes darbu, var ar viņu papildus strādāt fakultatīvajās vai pagarinātās grupas nodarbībās. Tas ir pedagogu attieksmes jautājums. Citviet, piemēram, skolēni, kamēr iemācās tekoši lasīt, fakultatīvajās nodarbībās lasa grāmatas. Arī pēc mācību stundām, gaidot autobusu, skolēni skolas bibliotēkā vai mācību kabinetā var lasīt pasakas vai citas grāmatas. Svarīga arī vecāku loma, bet, ja viņi nevar vai nespēj, skolām jāuzņemas šis pienākums. Kāpēc skolēni skrien mācīties uz elitārām (vecāku izpratnē) skolām? Tur pilnīgi mainās skolēnu uzvedība, jo iegūst uz vērtībām balstītu izglītību. Pašvaldības nāk pretī, nodrošinot ēdināšanu un transportu, bet izglītība lielākoties ir bērnu, vecāku un pedagogu kopdarbs.

Ko pašvaldības var darīt, lai neļautu iztukšoties ES ārējai robežai, lai slēgtajās skolās notiktu uzņēmējdarbība vai cita rosība?

– Sekot līdzi, vai izmanto atbalsta sistēmu, kas ir Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) izstrādātajā plānā, ko MK ir apstiprinājis. Uzņēmēji var radīt darbavietas, taču jāņem vērā, ka iedzīvotāju pirktspēja samazinās, bet uzņēmējam svarīgi, lai saražoto produkciju var pārdot. Uzņēmēji brauks tur, kur ir, kas pērk. Uzskatu, ka jābūt īpašai atbalsta sistēmai, nodokļu atlaidēm. Pašvaldības neko nevar atrisināt, kamēr būs vienādi spēles noteikumi uzņēmējiem, kas darbojas pierobežā, un, piemēram, Pierīgā. Palīdzēt var īpašs atbalsts Latgalei un augstāks algas koeficients, lai iedzīvotāji (pedagogi, mediķi un citi speciālisti) brauktu uz turieni strādāt. Situācija ar vietām, kas izmirst, nav raksturīga tikai Latvijai. Iedzīvotāju migrācija notiek nepārtraukti, cilvēki dodas uz vietām, kur vairāk iespēju.

Kā vērtējat programmu “Latvijas skolas soma”, kas arī lauku skolēniem ļauj tuvāk iepazīt kultūras norises?

– Pozitīvi. Ar šo programmu vēlējāmies, lai arī skolēni no laukiem var aizbraukt uz teātri vai operu, apskatīt un apmeklēt kultūras pasākumus. Ir arī kultūras iestādes, kas piedāvā pasākumus skolās uz vietas. Ir panākts, ka “Latvijas skolas soma” ir budžeta pamatprogrammā, kas nozīmē, ka tā darbosies arī turpmāk. Ja par šo programmu ir kādi ierosinājumi, var sazināties ar programmas nodaļas vadītāju Aiju Tūnu.

Ko novēlat pedagogiem un citiem laikraksta lasītājiem?

– Visam pamatā ir mīlestība. Atceramies – mīlestība nozīmē arī prasības. Pedagogiem novēlu mīlestību pret savu darbu un saprast, kā mainās sabiedrība. Ja nāk ar pozitīvu attieksmi, arī pretī saņem labvēlību. Ikvienam vēlu mīlestību ģimenē un uz to darbu, ko dara. Nemeklēsim vainīgos katrai lietai, bet vispirms paskatīsimies paši uz sevi!

Svarīgs ir kopdarbs. I.Dundure atzīst, ka vecākiem un pedagogiem jāsadarbojas, lai skolēniem būtu labi rezultāti.

Tā ir lauku iznīcināšana

MARGARITA KOLOSOVA no Rēzeknes novada, piecu bērnu mamma: – Pirms diviem gadiem interneta vietnē “Mana balss.lv” iesniedzu iniciatīvu “Lauku mazajām vidusskolām būt!”, kas savāca vairāk nekā 11 tūkstošus iedzīvotāju parakstu. Kad bijām Saeimā un pie Saeimas rīkojām piketu, cik iedzīvotāju bija, tik bija... Pārsteidza, ka cilvēki naivi domāja, ka viņu skolu jau neslēgs. Tagad daudzas vidusskolas, kas cerēja, ka kāds ņems vērā viņu nosacījumus, situāciju glābs pierobežas statuss, līdz ar to skolēnu skaits varēs būt mazāks, saprot, ka situācija ir tāda, kāda ir. Proti, ja vēl neslēdz visu skolu, tad sāk slēgt kādu konkrētu skolas posmu. Un piemēri nav tālu jāmeklē. Cilvēkus vairākkārt uzrunājām, bet atbildē skanēja, ka viņu skolai slēgšana nedraud. Pirms gada, esot Saeimā, komisijas pārstāvjiem, kas izskatīja iniciatīvu par lauku vidusskolām, jautāju, cik no viņiem savulaik beiguši lauku vidusskolas. Rokas pacēla aptuveni 80% komisijas pārstāvju. Tad jau, šķiet, nav taisnība izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai, kura izteicās, ka lauku skolās ir švakāki skolotāji, skolēniem ir mazāk iespēju. Komisijā atzina, ka jautājums par lauku skolām ir ne tikai par izglītību, bet arī par ekonomiku, drošību un cilvēkiem.

Runājot par laukiem un to nākotni, lai arī esmu optimiste, skatos reāli – lauki ar katru mēnesi kļūst par masveida pansionātiem, kur pensionāri pārtiek no savām pensijām. Uzņēmēji uz laukiem neies, lai arī sola nodokļu atlaides vai citus labumus, jo tur nav potenciālo darbinieku. Ļoti viegli ir pamest savu māju, bet atliek to nekurināt kādu ziemu, un nav vairs, kur atgriezties. Zinu gadījumus, kad cilvēki aizbrauc prom pavisam. Varbūt viņu pamestās lauku mājas pēc gadiem atbrauks apskatīt bērni vai mazbērni. Bēdīgi. Arī drošības ziņā tas ir nepareizi un nedroši. Trūkst tikai Latvijas atslēgas, kā filmā “Vella kalpi”, ko iedot atnācējiem, jo pretī būs tikai lielo zemnieku apstrādātie tīrumi... Nebrīnos, ka drīz lauku mājas izzudīs no kartes. Cilvēki laukos ir iedzīti stūrī – no vienas puses prasa, lai vecāki rūpējas par bērniem līdz 18 gadu vecumam, no otras – lai rūpētos par bērniem, vecāki būs spiesti pamest mājas, jo izvēlēsies pārcelties uz dzīvi tuvāk skolai. Nepilngadīgam bērnam pilsētā ir daudz vilinājumu – cigaretes, alkohols u.c. Tā ir iekšēja lauku iznīcināšana, kur strādā vienkārša sistēma – pie jums nav darbavietu, jaunatne brauc prom, bērni nedzimst, tātad jums nevajag pasta nodaļas, skolas un citas iestādes. Redzot, ka lauku māju logos izdziest gaisma, ka tur vairs nerej suns, nedzied gailis, paliek bēdīgi. Nebūs, kas dārzā norauj ogu sauju vai iestāda ābeli. Tā mēs zaudējam latviskumu, jo, grozi, kā gribi, latvieši ir zemnieku tauta.

Nedrīkst uzsākt reformu bezatbildīgi

INGA VANAGA, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāja: – Kopumā kā arodbiedrība uzskatām, ka ir jāmaina sistēma, jo “Nauda seko skolēnam” sevi jau izsmēlusi. Būtībā šī brīža sistēma soda mazo skolu pedagogus, īpaši, ja runājam par pierobežas vai Eiropas Savienības (ES) ārējās robežas skolām. Nedrīkst būt tā, ka skolotājs tiek sodīts par apstākļiem, ko viņš nevar ietekmēt. Skolām ir jāpievērš uzmanība individualizēti, nedrīkst visas vērtēt pēc vieniem parametriem. Pozitīvs aspekts ir tas, ka skolās paredzēts vairāk atbalsta personāla – lai arī nepietiekamā daudzumā, bet vairāk nekā iepriekš. Visumā no gaidāmās reformas ir ieguvumi, piemēram, lielāks taisnīgums pret pedagogiem, arī Rīgas skolu pedagogiem, bet, protams, ir arī vairāki riska momenti – skolēnu skaits skolās pie ES ārējās robežas, nepietiekams atbalsta personāla skaits, nekorekti lobētas privātskolas. Reforma diemžēl neparedz pedagogu slodzes balansēšanu – skaitļu izteiksmē redzams, ka slodze būs balansēta, bet reāli dabā nebūs. Tas neveicinās skolotāju pārslodzes un izdegšanas mazināšanu. Gaidāmā reforma, manuprāt, vēl ir pilnveidojama. Piekrītu, ka skolu tīkls ir jāreformē, bet nedrīkst uzsākt reformu bezatbildīgi. Nedrīkstam izglītības nozarē atļauties vēl vienu, tā teikt, “Rail Baltica”.

Raugoties no skolu tīkla optimizācijas viedokļa, Latvijā iedzīvotāju blīvums ir gandrīz četras reizes mazāks nekā ES valstīs vidēji. Atšķiras arī, piemēram, ceļu infrastruktūra un kvalitāte. Valdība un parlaments ir lēmuši, ka darba devējs var atbalstīt pedagogu nokļūšanu izglītības iestādē, bet jāņem vērā, ka ne visi pedagogi vēlēsies strādāt skolā, kas atrodas tālu no mājām, jo viņiem tas nav izdevīgi. Līdz ar to varam pazaudēt labus pedagogus. Vai politiķi ir līdz galam izvērtējuši situāciju, – ja slēdz kādu skolas piedāvāto izglītības posmu, piemēram, vidusskolas klases, vai profesionālajām skolām ir pietiekama fiziskā kapacitāte nodrošināt skolēniem dienesta viesnīcu? Jārunā par atbalsta iespējām ģimenēm, jo, ja visiem skolēniem nebūs vietu dienesta viesnīcā, vajadzēs īrēt istabas, kas ir papildus izdevumi vecākiem. Jādomā arī par atbalsta programmu pedagogiem, kuriem atlikuši daži gadi līdz pensijai un nav iespēju pārkvalificēties. Lai nav tā, ka skolotājus, tā teikt, izmetam uz ielas. LIZDA uzskata, ka valstij šim nolūkam ir jāatrod nauda. Protams, skola katrā pašvaldībā ir gudrības, satikšanās un kultūras centrs, tā ir multifunkcionāla iestāde. Pedagogs nav tikai skolotājs, brīžiem tas kādam ir arī draugs vai mamma. Diemžēl skolas pedagogi pamazām pārņem arī kaut ko no sociālā darbinieka vai policista pienākumiem. Svarīgi saglabāt izglītības iestādes arī tādēļ, lai jaunās ģimenes nebrauc prom.

Runājot par noteikto skolēnu skaitu, pašvaldības pēc noteiktas metodikas sadalītas pa grupām. Panācām, ka finansējumu pašvaldībām dos arī tad, ja pamatskolas posmā būs līdz 25% un vidusskolas posmā – līdz 10% mazāks skolēnu skaits nekā paredzēts. Netaisnīgi, ka skolām, kas atrodas pie ES ārējās robežas, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) neplāno pieļaut 10% skolēnu skaita samazinājumu. Ministrija nepiekāpjas. Tajā pat laikā privātskolām noteikts, ka 10.-12.klasēs varēs būt 10% mazāk skolēnu nekā noteikts. Ir starpība, vai nokomplektēt nepieciešamo skolēnu skaitu Rīgas vai Jelgavas privātskolās, vai pie ES ārējās robežas. Redzam, ka tas ir privātskolu lobijs un ka tas ir netaisnīgi pret skolēniem un skolotājiem. Tur, kur būtu jāatbalsta, nav kompromisu. Aicinu vecākus iestāties pret šo netaisnību!

Pēdējā laikā bieži pieminam izglītības kvalitātes monitoringu, ko iecerējusi IZM. Uzskatām, ka vērtēšanas sistēmai kā tādai ir jābūt, bet ne jau ik pēc pāris gadiem atvēlēt pētījumiem miljonus eiro. No 2018. līdz 2023.gadam bija monitorings ar tādiem pašiem mērķiem, par ko tagad runā nozares ministre. Toreiz tika veikti deviņi pētījumi. Vai tā ir gaisā izmesta nauda? Vai ar centralizēto eksāmenu un citiem pētījumiem vēl nepietiek? Vai ar OECD datiem nepietiek? Pašlaik IZM ir iecerējusi atkal svērt un mērīt, zinot, ka trūkst finansējuma mācību līdzekļu iegādei un citiem svarīgiem mērķiem. Ir zināms, ka bērniem un jauniešiem ir lasītprasmes problēmas. Lūdzu, dodiet atbalstu skolēniem un pedagogiem. Prasīsim daļu naudas, kas paredzēta izglītības kvalitātes monitoringam, atvēlēt mācību līdzekļu izstrādei, interešu izglītībai bērniem ar speciālām vajadzībām un sporta skolām. Zināms, ka jauniešiem jābūt vairāk iesaistītiem fiziskajās aktivitātēs, bet naudu tam neparedz. Piemēram, svarīga peldētapmācība bērniem, jo tas ir drošības, dzīvības un veselības jautājums. Izvērtējam, lūdzu, kas ir prioritāte – dzīvība vai pētījumi, pieredzes apmaiņas braucieni un jaunas darbavietas! Nozares ministre bieži vien mūs sadzird tikai tad, kad ejam uz konfliktu, iesaistām Valsts prezidenta kanceleju, Saeimas deputātus un nozares citas organizācijas.

Izglītības kvalitāti nenosaka skolas lielums

GUNDEGA RANCĀNE, Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu pamatskolas direktore: – Protams, skolu tīkla reforma ir vajadzīga, jo palikt tā, kā bija pirms 10 vai 20 gadiem, nevar. Valdības politikas un globalizācijas rezultātā dzīve ir mainījusies, skolēnu skaits ir ievērojami samazinājies. Vienīgi nepatīk, ka skolu tīklu maina, tā teikt, pēc Excel tabulas – neiedziļinoties, nedomājot par drošību, reģionu apdzīvotību, tradīcijām un latviskuma saglabāšanu. Mūsu skola, kas ir Amatu skola, piemēram, aizpilda noteiktu nišu, iedod skolēniem izpratni par tradicionālo amatniecību. No tiem, kas veido politiku, šķiet, attieksme pret laukiem ir ciniska, tā nav valstiska. Ja slēdz skolas, bērni ir spiesti mainīt dzīvesvietu vai dzīvot kopmītnēs. Lauku pagastu bērni būs spiesti mācīties pilsētu skolu lielajās klasēs. Bērniem bieži vien ir psihoemocionālas problēmas. Nevar, piemēram, 30 skolēni klasē mācīties vienādā tempā. Līdz ar to vecāki būs spiesti algot privātskolotājus, jo pedagogs reāli nespēj stundā, kas ilgst 40 minūtes, strādāt ar katru skolēnu individuāli. Daļa skolēnu strādā, daļa – sēž. Pagaidām vēl lielo skolu skolēniem ir iespēja meklēt mazākas lauku skolas, kur ir individuāla pieeja katram bērnam. Ja nebūs mazo skolu, ko tad darīs skolēni? Pamatizglītība, kā zināms, ir obligāta, tā ir jāiegūst.

IZM ministre A.Čakša bieži vien kā mantru skaita to, ka liela skola ir labi, maza skola – slikti. Turklāt ministre pasniedz to kā patiesību, piemēram, ka mazās skolās esot vairāk vardarbības. Tie ir meli! Tieši lielajās skolās vardarbība ir izteikta problēma, nevis mazajās izglītības iestādēs. Protams, arī laukos mēdz būt neiecietīgi bērni, bet nav tā, ka mazajās skolās vardarbība citam pret citu būtu akūta problēma. Ministre ar saviem izteikumiem bieži vien musina sabiedrību, un sabiedrība tic. Valdošā kliķe no televīzijas ekrāniem var stāstīt, ko grib, piemēram, to, ka mazajās skolās nav izglītības kvalitātes, bet lielajās ir. Izglītības kvalitāti nenosaka skolas lielums, tā ir atkarīga no daudziem faktoriem.

Pedagogi noveco, vidējais skolotāju vecums ir aptuveni 50 gadi. Nedrošības sajūta par nākotni un nemitīgās pārmaiņas izglītībā jaunos pedagogus nepiesaista. Turklāt, kā atzīst skolu direktori, pēc augstskolas beigšanas jaunie pedagogi ir maz sagatavoti darbam ar skolēniem. Bērni un jaunieši gadu gaitā ir mainījušies, arī vecāku attieksme pret skolu un pedagogiem ir mainījusies. Var teikt, ir izaugusi pabalstu paaudze, kas radusi uzskatīt: “Man pienākas.” Izglītības demolēšanas sekas vēl tikai priekšā, viss palēnām veļas uz leju.

Mūsu skola pagājušajā gadā izgāja akreditāciju. Iepriekš, kad vēl bija vidusskola, pie mums brauca mācīties jaunieši gandrīz no visas Latvijas. Tagad esam pamatskola. Ceram, ka valstī pieņemtajiem noteikumiem attiecībā uz nepieciešamo skolēnu skaitu būs arī izņēmuma statuss. Kauns par Latvijas politiku, ka tik nelielā valstī nevar īstenot vienmērīgu attīstību. Laukos trūkst darbavietu, līdz ar to nav bērnudārzu, skolu un iedzīvotāju. Skola un bērnudārzs ir viens no nosacījumiem, lai ģimenes atgrieztos uz dzīvi laukos. Dod Dievs, lai tukšajās lauku teritorijās neiebrauc tanki!

Manuprāt, jābūt politikai, kas izvērtē katru iestādi pierobežā, tās vajadzību un jēgu, nevis piemēro formulas, attiecinot uz visu valsti vienādi.

Nepatīk, ka melo – aizslēgsim mazās skolas, un būs nauda pedagogu algām. Pašvaldībām skolu ēkas būs jāuztur tik un tā. Visi pedagogi, kuri līdz šim strādāja mazajās skolās, nepārcelsies uz dzīvi pilsētā, jo daudziem ir ģimenes, ir izveidota saimniecība laukos. Rēzeknes novadā pagājušajā gadā notika pedagogu aptauja, kur 30% skolotāju atzina, ka apsver domu mainīt profesiju. Ir kolēģi, kuri jau pašlaik strādā Rēzeknes valstspilsētas skolās. Viņi atzīst, ka dienas beigās dažkārt ir tuvu ģībonim, jo darba slodze ir milzīga. Nozarē, jāatzīst, problēmu ir ļoti daudz.

Skumjas rada tas, ka miljoni un pat miljardi naudas tiek novirzīti apšaubāmiem projektiem, pētījumiem, monitoringiem, bet tādās nozarēs kā izglītība un veselība, kur iesaistīti dzīvi cilvēki, naudas mūždien pietrūkst.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1027520136085601

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (17.01.2025.)

Atdzimst jaunā veidolā

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Skolas Litenē caur vēstures lokiem…

• Skola Litenē dibināta ap 1750.gadu. Tā bija muižas skola, kuras mērķis bija zemnieku bērnu pamatmācība.
• Agrārreformas laikā 1920.gadā Litenes muižas kungu māju piešķīra skolai, kur no 1925.gada atradās Litenes pamatskola.
• 1944.gadā Litenes sešgadīgo pagastskolu pārveidoja par vidusskolu. Pirmajos pēckara gados tā bija vienīgā vidusskola plašā apkaimē, kurā strādāja izcili pedagogi.
• No 1961./1962.gada vidusskolu reorganizēja par astoņgadīgo skolu, no 1989./1990.mācību gada skolas nosaukums bija Litenes deviņgadīgā skola, bet no 1992.gada – atkal Litenes pamatskola.
• 2017.gadā apvienojās Litenes pamatskola un Litenes pirmsskolas izglītības iestāde, izveidojot vienotu izglītības iestādi – Litenes sākumskolu. 2018.gadā šo skolu slēdza.
• 2019.gadā Gulbenē tika atvērta Gulbenes Valdorfa pamatskola, kas pēc divkārtējas vietas maiņas 2021.gadā darbu turpināja Litenes muižā. Ar 2024.gada 1.septembri skola slēgta (par to, kādēļ tā slēgta un kas šobrīd atrodas Litenes muižā, plašāk lasiet publikācijā).

 Litenes muiža. To dibinājis pirmais Alūksnes stārasts Penkoslavskis, kurš poļu laikos tur cēla noliktavas. 1820.gadā par muižas īpašnieku kļuva fon Volfu dzimta, kuras saimniekošanas laikā notika galveno muižas ēku celtniecība un parka iekārtošana.

 Sapnis, kas līdz galam palicis nepiepildīts

Kā radās ideja izveidot Gulbenes Valdorfa pamatskolu un kādēļ tika pieņemts lēmums to slēgt, saruna ar nu jau bijušās izglītības iestādes līdzdibinātāju PAULU LEITI-BERĢI.

Esat viena no skolas līdzdibinātājām, lai gan līdz tam Jūsu dzīves gājums ar izglītības nozari, šķiet, bija diezgan maz saistīts.

– Tā ir. Esmu dzimusi un augusi Gulbenes novadā, bet augstāko izglītību ieguvusi specialitātēs ‘uzņēmumu - iestāžu vadītājs’ un ‘jurista palīgs’. Kādreiz nelielu laiku strādāju ārzemēs – Vācijā un Īrijā, bet nu jau 20 gadus dzīvoju tepat, Gulbenē. Teju desmit gadus esmu strādājusi arī bankā. Savukārt šobrīd ir savs uzņēmums, kurā jau vairāk nekā 15 gadus nodarbojos ar daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanu un pārvaldīšanu.

No sākuma droši vien jāsaprot, kas tad īsti ir Valdorfa pedagoģija un galvenie pīlāri, uz kuriem balstās šāda pieeja izglītībai.

– Valdorfpedagoģija ir alternatīva apmācības sistēma, kas balstās uz antropozofijas mācības pamatiem. Tās galvenā pamatdoma ir, ka cilvēkā jāattīsta visas galvenās iezīmes, kas veido personību – gribu, prasmes, jūtas un domāšanu. Valdorfpedagoģijas izglītības pamatā ir arī cieņa pret bērnu un katra bērna dabisko spēju un pašapziņas attīstīšana, galveno uzsvaru liekot uz viņu interesēm un individualitāti. Mācību ritms šādās skolās veidots tā, lai intelektuālām mācībām sekotu mākslinieciskas nodarbošanās. Proti, mācību viela un tēmas netiek sadalītas, bet, gluži pretēji, mācību priekšmeti savstarpēji caurvijas un pārklājas. Valdorfa pedagoģija ir arī robežu pedagoģija, jo tās ir stingri noteiktas – katram mācību gadam ir sava noteikta tēma un loma. Tāpat jāuzsver, ka šādās skolās, tajā skaitā bijušajā Gulbenes Valdorfa pamatskolā, kurā vienubrīd bērni mācījās no 1. līdz 5.klasei, bija mazas klases, ģimeniska vide un individuāla pieeja katram bērnam. Tas ir ļoti svarīgi.

Vai Valdorfa pedagoģijai saskatāt arī nepilnības?

– Jā, ir arī nepilnības, piemēram, grūtības mācību procesu organizēt attālināti, vecāku zināšanu trūkums par valdorfpedagoģiju, mazā izpratne par šīs izglītības specifiku lēmējvarā un neticība alternatīvās izglītības potenciālam, kā arī fakts, ka šobrīd Latvijā ir tikai piecas šādas skolas. Tas ir ļoti maz, it īpaši ņemot vērā, ka valdorfpedagoģija mūsu valstī pastāv jau vairāk nekā 30 gadus. Kāpēc tā? Atbilde ir vienkārša, – vecākiem, skolotājiem un bērnu ārstiem par mūsu atvašu emocionālajiem un fizioloģiskajiem attīstības posmiem jāizglītojas kopā un jāmāca bērni, nevis mācību priekšmeti. Valdības līmenī valdorfaskolām Latvijā sevi ir arvien jāpierāda, neskatoties uz to, ka tā ir lielākā alternatīvo/privāto skolu kustība visā pasaulē. Kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā – valdorfskolu ir krietni vairāk. Bet par ko gan mēs vispār runājam, ja Igaunijā valsts uz vienu bērnu izglītībā tērē apmēram piecus tūkstošus, bet Latvijā – vienu tūkstoti eiro. Turklāt mūsu valstī izglītības nozarē jau vairāk nekā 30 gadus diemžēl nepārtraukti notiek reformas.

Par valdības atbalstu noteikti parunāsim turpinājumā, bet kā sākās skolas stāsts un ideja par tās izveidi?

– Jau krietnu laiku atpakaļ prātoju, ka tad, kad man būs bērni, priecātos par iespēju viņiem nodrošināt izglītību pēc Valdorfa pedagoģijas. Šī doma ļoti nogūla manī, un pienāca brīdis, kad 2019. - 2020.gadā vairākas Gulbenes novada ģimenes sanāca kopā un apsprieda iespēju dibināt šādu vecāku veidotu skolu. Sākotnēji idejas izstrādē nepiedalījos – šajā procesā jau pāris gadus līdzdarbojās vairākas citas ģimenes. Tomēr, redzot, ka Valdorfa skolai ir attīstības potenciāls, mūsu ģimene izskatīja iespēju atnākt uz pirmo tikšanos un uzklausīt idejas par skolas izveidi autorus. Sarunas laikā ļoti uzrunāja gan mācību procesa principi, uz kā balstās Valdorfa pedagoģija, gan arī novērtēju 1.klases skolotājas Kristīnes Vārpiņas attieksmi un kontaktu ar bērniem. Uz pirmo tikšanos līdzi bija arī mūsu bērni. Rezultātā sapratu, ka valdorfpedagoģija ir lieliska pieeja izglītībai, un vēlējos, lai šādu izglītību saņem arī mani bērni. Arī pašā dzima sajūtas darīt un ar pārējiem vecākiem doties kopīgā skolas veidošanas izaicinājumā. Gluži vienkārši noticēju valdorfpedagoģijas idejai un skolas izveidi aktīvi atbalstīju gan kā savu divu bērnu vecāks, gan arī palīdzēju dažādos sadzīviskos jautājumos, tajā skaitā finansiāli.

Ar kādiem sarežģījumiem nācās saskarties skolas veidošanas procesā?

– Sākotnēji tā bija Pārdaugavas Valdorfskolas struktūrvienība Gulbenē – bijušajās Bērzu skolas telpās Vidus ielā. 2019.gada 1.septembrī tika atvērta 1.klase, kurā mācības uzsāka desmit pirmklasnieki. Arī es kā vecāks iestājos skolā un biju gatava apgūt valdorfpedagoģijas principus, un atbalstīt jauno izglītības iestādi. Izaicinājumi bija dažādi – finanšu trūkums, steidzami bija jāveic mācību telpas kosmētiskais remonts (tika izremontēta arī ēdināšanas telpa un garderobe), bērnu vecākiem bija pieredzes trūkums un minimālas zināšanas par valdorfpedagoģiju, jo Gulbenes novadā līdz tam nebija alternatīvo izglītības iestāžu un privātskolu. Tāpat traucēja pašvaldības saistošo noteikumu neesamība atbalstam alternatīvajām un privātajām skolām, kā arī netrūka nelabvēļu un Gulbenes novada iedzīvotājos valdīja skepse un neticība šai izglītības pieejai. 2020.gadā pārsteidza arī kovids, kas visu sarežģīja vēl vairāk, jo mācību procesu nācās organizēt attālināti, bet maksa par īres telpām tāpat bija jāturpina – tas bija resursu trūkuma laiks un brīdis, kad par nākotni valdīja neziņa.

Ar to grūtības nebeidzās…

– Tā gan. Ņemot vērā, ka bijušās Bērzu skolas ēkai bija ieplānots restaurācijas projekts un arī skolas direktore pieņēma lēmumu likvidēt skolu, tas ideju par alternatīvās skolas uzturēšanu Gulbenē sašķobīja vēl vairāk, lai gan tām ģimenēm un bērniem, kuri iepazina šo pieeju izglītībai, tā ļoti patika. Rezultātā skolā palikām divas ģimenes ar diviem bērniem un lielo jautājumu, – ko darīt tālāk?

Sākās jauns lēciens nezināmajā?

– Tieši tā, bet lēcienu nezināmajā vienlaikus pavadīja liela drosme turpināt darboties. Izraudzījām jaunu direktori un sākumskolas skolotāju – Anniju Ceriņu. Nekavējoties sasaucām kopā esošās ģimenes, uzsākām sadarbību ar Gulbenes novada Izglītības pārvaldi un noslēdzām jaunu līgumu ar pašvaldību par citu telpu nomu – Līkajā ielā, Gulbenes pilsētā. Pārceļoties uz jaunajām telpām, ieguldījām visus spēkus, lai izstrādātu metodiku finansiālam atbalstam bērniem, kuri mācās privātās skolās. Pieredzi ņēmām no citiem novadiem, kur ir šāds atbalsts. Protams, telpu maiņa jau pēc pirmā mācību gada radīja sarežģījumus, lai gan jaunajās telpās jau bijām veikuši remontdarbus un, domājot par skolas attīstību un virzīšanos uz priekšu, pat plānojām atvērt bērnudārza grupiņu. Un tad nāca vēl viens kārtējais sāpīgais sitiens. Pašvaldība mums uzteica telpu nomu arī Līkajā ielā. Pēc divkārt pārtrauktajiem telpu nomas līgumiem un finansiālā atbalsta trūkuma radās pašsaprotams jautājums, – ko darīt tālāk? Neskatoties uz to, sekoja pilnīgi visu ģimeņu un vecāku atbalsts, līdz ar to arī visas mūsu kopienas stiprināšanās. Atkal sākās jauns un pats grūtākais laiks, ko pavadīja jau līdz tam klātesošā neticība novada cilvēkos par šīs skolas potenciālu, arī ģimeņu ar bērniem izglītības iestādē bija kļuvis maz, kas ir skolas pastāvēšanas pamatu pamats. Turklāt, mazpilsētā neizdodoties nostabilizēt kādu ideju, ik pa laikam pārņēma sajūta, ka to pilnībā arī neizdosies realizēt. Tas viss norisinājās 2021.gadā, un pēc otrreizējas telpu nomas līguma laušanas pašvaldība mums tomēr nāca pretī un piedāvāja skolu izvietot ārpus Gulbenes. Mēs kopā uzņēmāmies risku un devāmies uz Litenes muižu, kas turpmākos trīs gadus zināmā mērā bija arī mūsu veiksmes stāsts. Proti, daudzus vecākus un skolotājus neapmierināja, ka Litene atrodas 18 kilometrus ārpus pilsētas, toties skaistā, sakoptā un labiekārtotā infrastruktūra bija ļoti liela pievienotā vērtība. Un tas viss deva rezultātu, jo skolai pievienojās dažas jaunas ģimenes. Vienlaikus mums pašvaldībā joprojām katru gadu vajadzēja pierādīt, kas esam un kāpēc esam. Tas gan nebija šķērslis, lai skola, par spīti dažādām kļūdām, kritieniem un arī daudzām labām lietām, saņemtu akreditāciju.

Kā tika organizēta skolas funkcionēšana?

– Lai pieteiktu bērnu uzņemšanai skolā, nebija jākārto iestājpārbaudījumi, bet jāapmeklē vai jānoklausās nodarbības vecākiem. Bija svarīgi, lai ģimene jau iepriekš iepazītos ar valdorfpedagoģijas būtību, tādējādi gūstot pārliecību, ka viņiem šāda izglītība ir pieņemama un piemērota arī bērnam. Savukārt pēc iepazīšanās ar skolu klātienē vecākiem bija vēl vairākas iespējas izzināt visas nianses par valdorfpedagoģiju. Ne mazāk svarīgi bija arī tas, lai vecāki ir gatavi piedalīties viņu pašu dibinātās skolas veidošanā un attīstīšanā. Kas attiecas uz mācību procesu bērniem, piemēram, 1.klases skolēni devās uz skolu un tur laiku pavadīja ierastajā 1.klases skolnieku režīmā – no pulksten 9 līdz 14. 1.klasei bija viena skolotāja, kura mācīja lielāko daļu mācību priekšmetu, bet papildus skolā darbojās arī mūzikas, svešvalodu un sporta skolotāji. Notika arī vecāku sapulces, un katru mēnesi vecāki maksāja mācību maksu, ar kuru tika nodrošināts skolotāju atalgojums, telpu īre un citi mācību izdevumi. Savukārt lielākajās klasēs tādas mācību stundas kā sports, mūzika, svešvalodas mazā skolēnu skaita dēļ tika apvienotas. Lai vai kā, skolā ģimeniska vide valdīja ik dienu.

Cīnījāties pašu spēkiem vai saņēmāt arī atbalstu no citiem?

– Pašvaldība vecāku veidoto skolu finansiāli atbalstīja tik, cik vien varēja to atļauties, cenšoties palīdzēt tikpat līdzvērtīgi, kā palīdz pārējiem bērniem klasiskajās skolās. Atbalstu saņēmām arī citādos veidos, piemēram, divus gadus reizi mēnesī projekta ietvaros bērni varēja doties uz peldētapmācību Balvu peldbaseinā. Zināmu laiku mūs atbalstīja arī transporta vajadzībās, un tā, saistībā ar telpu nomas līgumu laušanu, bija pašvaldības iniciatīva. Pēc viena mācību gada gan sapratām, ka transporta atbalsts ir ļoti dārgs, tādēļ, lai ietaupītu novada iedzīvotāju līdzekļus, nolēmām no tā atteikties. Pēdējā mācību gadā šo atbalsta veidu tomēr mainījām un izmantojām iespēju pieteikt bērnus braukšanas karšu iegūšanai, pārvietojoties sabiedriskajā transportā. Tas izrādījās desmit reizes lētāk. Mums gan nācās pielāgot mācību stundu laiku sabiedriskā transporta kustības grafikam, bet kopīgiem spēkiem tas izdevās. Tāpat, sadarbībā ar Litenes bērnudārzu, bērni katru dienu varēja paēst siltas pusdienas, par ko skola nesaņēma valsts finansējumu, bet tas pa tiešo tika pārskaitīts uz pašvaldības kontiem. Turklāt mūsu skolas bērni piedalījās un guva labus rezultātus dažādos ar izglītības nozari saistītos konkursos. Īpaši jāuzslavē dalība skatuves runas konkursos, kuros iegūtas arī augstākās pakāpes un izvirzīšana no novada reģionālajā līmenī. Bērni, skolotāji un vecāki bija ļoti atsaucīgi labdarībai un koncertiem visa novada aprūpes namos, vietējā kopienā Litenes pagastā un ārpus novada robežām.

Kā mācību procesā iejutās skolotāji? Valdorfpedagoģijā tomēr ir cita pieeja izglītībai nekā klasiskajās skolās…

– Lai pasniegtu mācību stundas Valdorfa skolās, pietiek ar klasisko pedagoģisko izglītību. Tomēr, lai skolotāji saprastu šī mācību procesa specifiku, viņiem papildus bija izglītojoši materiāli, grāmatas, konsultācijas un mentori. Un tad no katra potenciālā skolotāja bija atkarīgs, vai viņš vēlas strādāt šādā skolā, vai arī nē. Mums bija lieliski pedagogi, vienlaikus daļa skolotāju varbūt īsti neizprata šīs izglītības būtību un netika galā ar dziļumu, ko māca valdorfpedagoģija. Tajā daudz jāstrādā caur sirdi, ar lielu mīlestību pret bērniem un atklātību pret sevi. Proti, skolotājiem bija vēlme mācīt pēc valdorfpedagoģijas principiem, bet laika trūkums un personīgā dzīve nedeva spēcīgu iekšējo pārliecību. Atsevišķiem pedagogiem neapšaubāmi bija ļoti labas profesionālās kvalitātes, tajā pašā laikā viņu darbā parādījās arī atsevišķas nepilnības, piemēram, grūtības komunikācijā un pacietībā, bet sajūtu ziņā – nenest uz nākamo dienu to, kas bija iepriekšējā. Ne visiem pedagogiem bija arī simtprocentīga vēlme pašiem mācīties un apgūt valdorfpedagoģijas principus, kā rezultātā skolotāju vidū neizpalika kadru maiņa.

Un tad pienāca vissāpīgākais brīdis – bija jāpieņem lēmums skolu slēgt…

– Jāsecina, ka visā skolas pastāvēšanas laikā visgrūtāk atbalsts nāca tieši no Gulbenes novada pašvaldības. Jā, tā mūs oficiāli finansēja un atbalstīja, kā mācēja, bet tas bija ļoti saraustīti, dažādos veidos, īsos termiņos un lielā mērā ar neuzticēšanos. Skolai nepārtraukti bija jācīnās – īpaši kovida laikā, un mums bija svarīgs katrs skolas bērniņš. Tāpat saskārāmies ar lielām grūtībām, lai tiktu izstrādāti alternatīvām un privātām skolām atbilstoši pašvaldības saistošie noteikumi. Divus gadus saņēmām arī valsts finansējumu – nelielu, bet ar to tomēr varējām nosegt viena skolotāja atalgojumu. Ir arī ļoti patīkami, kad uz novadu atbrauc Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji un ievelk ķeksīti, ka novadā un tālā reģionā no Rīgas ir vecāku veidota alternatīva skola. Tomēr nav nekāds jaunums, ka aiz slēgtām durvīm parasti notiek pavisam cita veida sarunas. Pirmkārt, Izglītības ministrija publiski skaidri un gaiši pateica, ka mazās skolas neatbalstīs, noteiks tajā nepieciešamo bērnu skaitu un nerentablās lauku skolas slēgs. Saprotams, ka arī mūsu mazajā skolā bērnu skaits neatbilda valdības kritērijiem, kas nozīmēja, ka turpmāk, visticamāk, vairs nesaņemtu arī valsts finansējumu. Bez tā skola nespētu izdzīvot. Otrkārt, 2024.gada jūnijā saņēmām vēstuli arī no Gulbenes novada pašvaldības, kas, aprēķinot to, ka mūsu skolai varētu nebūt atbalsta no Izglītības un zinātnes ministrijas, paziņoja, ka arī viņi turpmāk atbalstu vairs nesniegs. Līdz ar to aplis bija noslēdzies, un pašvaldības attieksme pret šāda veida izglītības iestādēm bija nopietns signāls visām mūsu iecerēm, jo patiesībā turpmāk cīnīties par skolas pastāvēšanu vairs nebija iespējams. Jāsaka tā, ka valsts, un šajā gadījumā konkrēti Gulbenes novada pašvaldība, alternatīvās skolas acīmredzot uztver kā kaut ko jaunu un vēl nezināmu. Piemēram, Igaunijā attieksme ir pavisam citādāka, – ja vēlies, dari, strādā, un atbalsts būs, galvenais – izpildīt noteiktos kritērijus. Mūsu ziemeļu kaimiņvalsts skolu reformu realizēja jau 1990.gados, vienreiz šai lietai pieķērās, to sakārtoja un tagad efektīvi strādā. Arī Latvijā izdarīts daudz. Tiesa, tikai ne izglītības kursa stabilizācijā, bet gan noticis nemitīgs reformu vilnis, nemaz nerunājot par milzīgo birokrātiju, kas tik ļoti nogurdina. Par to visu ir ļoti skumji runāt.

Un kāda loma skolas liktenī bija ģimenēm ar bērniem?

– Fakts, ka divreiz nācās mainīt skolas atrašanās vietu, protams, radīja arī nenoteiktības sajūtu ģimenēs, kuras potenciāli varētu savas atvases sūtīt Valdorfa skolā. Vecāki vēlējās visu to labāko, vienlaikus daļa ģimeņu nebija gatavas sniegt savu ieguldījumu skolas attīstībā, tajā skaitā finansiālu, un kopīgi mācīties, tā vietā izvēloties vieglāko ceļu un šo izglītības iestādi pamest. Jebkurā gadījumā par Gulbenes Valdorfa pamatskolas pastāvēšanu un attīstību iestājos ar sirdi un dvēseli. Biju patiešām liela cīnītāja, bet pēc skolas slēgšanas jutu lielu rūgtumu un arī tukšuma sajūtu. Zinu, kādas ir manas spējas un prasmes, un, ja sākotnēji skrēju, darīju un aicināju, tad šobrīd uz skolas atjaunošanu nevienu vairs nemudināšu. Ja cilvēki paši izrādīs iniciatīvu un skaidri pateiks, ka ir gatavi mācīties un sniegt ieguldījumu, tad arī es pievienošos un sniegšu atbalstu. Jābūt striktiem nosacījumiem, jo skolas pastāvēšanas laikā gūtā pieredze liecina, ka vienā mācību gadā vai semestrī bērnu vecākiem ir vienas domas, bet nākamajā – jau pavisam citas. Šajā ziņā tāpat bija arī pašvaldībā un visā valstī. Tā nedrīkst peldēt. Jābūt stabilitātei, bet sapratu, ka vairākumam vecāku ilūzijas par darīšanu ir stipri lielākas, nekā reālais darbs un iesaiste. No vienas puses to var saprast, jo ar laiku griba darīt apaug ar dažādām personīgajām ikdienas problēmām. Tādēļ šāda veida kopienās jābūt krietni vairāk spēcīgām ģimenēm, kas pildītu galvenā vilcējspēka lomu un nepadotos pie pirmajām grūtībām. Nu un tas viss rezultējās ar to, ka pagājušā gada 1.septembrī skola savu darbību vairs neatsāka.

Pieļauju, ka mācības skolā nebija arī lēts prieks…

– Ne lēts, ne arī dārgs. Jautājums, ar ko salīdzina. Gulbenes Valdorfa pamatskolā bija vienreizēja iestāšanās maksa 200 eiro apmērā, bet par turpmāko mācību procesu, ja skolā mācījās divi bērni, bija jāmaksā 150 līdz 200 eiro mēnesī (otrajam bērnam – 20 % atlaide), ja bija valsts un pašvaldības finansiāls atbalsts. Tomēr, ja saskaitām visus izdevumus, kas nepieciešami bērna izglītošanai klasiskajās skolās, tajā skaitā dažādu interešu pulciņu apmaksāšanai, starpība nav ļoti ievērojama. Turklāt jāņem vērā arī tas, cik daudz pozitīvas lietas bērniem sniedz valdorfpedagoģija. Jāpiebilst, ka arī pēc skolas slēgšanas saņēmām vairākus zvanus no vecākiem, kuri vēlējās savus bērnus iekārtot Gulbenes Valdorfa pamatskolā un izklāstīja nākotnes plānus. Jautājums, kur šie vecāki bija agrāk? Lai uzsāktu mācības alternatīvās skolās, šāda iespēja jāmeklē laikus, jo tas ir dzīvesveids. Diemžēl mūsu sabiedrībā ierasts visas lietas kārtot pēdējā brīdī.

Sarunas gaitā jau ieskicējām problēmu par to, cik ļoti Latvijas politiķi sniedz ieguldījumu izglītības nozarē. Kā kopumā vērtējat izglītības sistēmu mūsu valstī?

– Tā ir haotiska, jo katru gadu notiek kaut kādas izmaiņas – kaut kas tiek ķerts, grābts, nemitīgi notiek reformas un jau ilgstoši trūkst pedagogu. Gluži vienkārši nav stabilitātes. To izjutām arī uz savas ādas, kad mūsu mazā skoliņa saskārās ar kārtējām pārmaiņām, jaunām vērtēšanas kārtībām un finansēšanas modeļiem. Tiek arī slēgtas daudzas lauku skolas, jo tajās trūkst bērnu, vienlaikus izglītības iestādes pilsētās ir pārblīvētas. Diemžēl bērns skolā nav pirmajā vietā. Viņam tajā jābūt laimīgam un jāvēlas tur atrasties, bet vairumā gadījumu tā nav. Tāpat uzskatu, ka bērniem viss mācībās nepieciešamais jāpaveic nodarbību laikā skolā, bet mājās laiks jāatlicina atpūtai. Tas tādēļ, ka bez ikdienas mācību stundām bērnu dienaskārtībā ir arī interešu izglītība un viņi apmeklē dažādus ārpusskolas pulciņus. Mājasdarbiem jābūt paredzētiem tiem bērniem, kuri ir talantīgi vai paši vēlas padziļināti apgūt kādu no mācību priekšmetiem. Tā to cenšas īstenot valdorfpedagoģijā, bet klasiskajā izglītības sistēmā mājasdarbi ir regulāri un to ir daudz.

Vai pieļaujat iespēju, ka Valdorfa skola Gulbenē varētu tikt atjaunota?

– Jā, viennozīmīgi! Atjaunot var jebko, bet nepieciešami MĪLESTĪBAS piepildīti cilvēki, viņu drosme un darbs, bet no materiālām lietām – telpas un, protams, arī nauda! Kāds Gulbenes Valdorfa pamatskolas slēgšanu var dēvēt par neizdevušos projektu un manu nespēju vadīt un saredzēt riskus. Mana atbilde ir, ka visu paveicu ar vislielāko atbildības sajūtu. Tam bija rezultāti, arī finansiāli viss bija sakārtots, jo skolu ar dažādām saistībām un problēmām pārņēmu no cita cilvēka – es šajā visā nebiju no paša sākuma. Savukārt, ja jautātu, vai arī šobrīd pārņemtu kāda cita cilvēka mērķus, ideju un iniciatīvu krīzes situācijā, atbilde būtu viennozīmīga: “Nē!” Tā vietā veidotu savu projektu, jo zinātu, kādi bijuši tā sākotnējie mērķi un uzdevumi, vienlaikus cita cilvēka iniciatīvas pārņemšana droši vien bija mana lielākā pieredze. Jebkurā gadījumā šobrīd manī valda miers un neko nenožēloju, jo cīņa par skolas pastāvēšanu bija viens no manas dzīves grūtākajiem, bet arī interesantākajiem un skaistākajiem laikiem. Iemācījos tik daudz kopā ar bērniem un piedzīvoju tik daudz skaistuma, dabas un izaugsmes! Tas man deva arī ļoti labu pieredzi, un pilnīgi skaidru sapratni, kas notiek izglītības sistēmā Latvijā.

Paula Leite-Berģe. Gulbenes Valdorfa pamatskolas līdzdibinātāja stāsta, ka arī viņas bērni ļoti pārdzīvo skolas slēgšanu, jo tas bija viņu dzīvesveids, kur guva patiešām labas prasmes un iemaņas. Skolas pastāvēšanas laikā par iesaistīšanos tās dzīvē interesi izteica arī bērnu vecāki no Balvu novada.

 Mācīšanās, ko pavada sajūtas

Lai gūtu pilnīgu ainu, ar kādām mācību metodēm notiek bērnu izglītošana valdorfpedagoģijā, nepietiktu pat visu laikraksta lappušu! Par to, kā ikdiena tika pavadīta Gulbenes Valdorfa pamatskolā, neliels ieskats fotoreportāžā, bet krietni plašāk ikviens ar to var iepazīties skolas profilā, sociālajā tīklā “Facebook”, ko var raksturot četros vārdos: “Mācīšanās, ko pavada sajūtas!”

Daba – labākais skolotājs. Tajā bērns var redzēt, dzirdēt, sataustīt un saost reālas lietas, turklāt atrašanās svaigā gaisā dara laimīgus. Attēlā redzams, kā bērni Litenes muižas apkārtnē nespēja beigt saklausīt dabas skaņas, un tik rakstīja visu, ko vien dzirdēja!

Viss – caur pašu pieredzi. Taisns virziens, līkloči, zig-zag līnijas un apļi. Vispirms šāda veida virzieni un kustības tika izskrieti un sazīmēti dabā – sniega kupenās, bet pēc tam atkārtots iekštelpās ar koka klucīšu palīdzību. Viss caur pašu bērnu pieredzi!

Katram savs loks! Kādā no mācību stundām katrs bērns paša rokām radīja savu koka loku. Pacietība sagaidīt rezultātu bija visgrūtākais uzdevums, vienlaikus loka šaušana ir lielisks veids, kā uzlabot fizisko sagatavotību.

 Vārds bērnu vecākiem

Kā vērtējat pieredzi, sniedzot iespēju saviem bērniem izglītoties Gulbenes Valdorfa pamatskolā?

DANA KOLIŅA, dzīvo Gulbenē: – Pozitīvi, jo, pirmkārt, bērniem bija iespēja mācīties nelielā skolā un klasēs ar mazu bērnu skaitu, kurā katram, salīdzinot ar klasiskajām izglītības iestādēm, bija krietni individuālāka pieeja – viņi allaž tika uzklausīti un saprasti. Otrkārt, skola atradās Litenes muižā, kur ir ne tikai skaista un sakārtota apkārtne, bet bērni varēja arī daudz laika pavadīt dabā un, cik vien iespējams, gūt zinības āra apstākļos. Manuprāt, tieši šis bija viens no pozitīvākajiem faktoriem. Jāpiebilst, ka iepriekš dzīvojām Anglijā, kur viena no manām meitām pabeidza mācības 1.klasē klasiskajā skolā. Savukārt iespēju abām meitām gūt izglītību alternatīvajā skolā meklēju jau sen. Protams, šāda iespēja bija arī Anglijā, bet tam bija nepieciešamas salīdzinoši lielas izmaksas. Pārceļoties uz dzīvi atpakaļ Latvijā, šāda iespēja radās, par ko ilgi neprātoju. Arī es kā bērna vecāks iespēju robežās maksimāli centos apgūt valdorfpedagoģijas principus, apmeklējot dažādas apmācības. Tikmēr iekšējā sajūta, ka nākotnē skolu varētu slēgt, bija jau zināmu laiku iepriekš. Tas bija vairāku faktoru kopums, tajā skaitā fakts, ka bērnu skaitam skolā nebija tendences palielināties. Diemžēl valsts un pašvaldības atbalsts mazajām skolām, tajā skaitā alternatīvajām izglītības iestādēm, arī ir kritiski zems. Šobrīd meitas mācās tālmācībā, bet, ja būs iespēja atkal atgriezties Valdorfa skolā un šādu vēlmi izteiks arī viņas pašas, to noteikti izmantosim!

IRITA ANTOŅEVIČA no Gulbenes: – Mani dēli jau no divu un trīs gadu vecuma sāka apmeklēt valdorpedagoģijas bērnudārzu Rīgā. Kad vecākajam dēlam tuvojās laiks doties 1.klasē un mums jau bija doma pārcelties dzīvot ārpus Rīgas, valdorfskolas esamība Gulbenē bija izšķirošā izvēlēties savu dzīvesvietu šajā pilsētā. Kopumā valdorfpedagoģiju izvēlējāmies, jo, iepazīstoties ar pieeju šai izglītībai, tās piedāvāto mācību ritmu un vidi, tas uzrunāja. Joprojām esmu ļoti priecīga par savulaik izdarīto izvēli. Tas, ka Gulbenes Valdorfa pamatskolu slēdza, protams, ir ļoti skumji. Vienlaikus to var arī saprast, jo ir redzams, cik ļoti sarežģīti cilvēki Gulbenes novadā pieņem visu jauno un nezināmo. Un tā tas ir arī gadījumos, ja, piemēram, par valdorfpedagoģiju ir interese, tomēr vienlaikus, iespējams, trūkst pārliecības spert izšķirīgus soļus. Protams, savu lomu spēlē arī fakts, ka šādās skolās vecākiem krietni aktīvāk jāiesaistās mācību procesā, nekā tas ir klasiskajās skolās. Šobrīd dēli, kuriem tagad ir astoņi un deviņi gadi, mācās klasiskajā Stāķu pamatskolā, kas ir maza skola ar nelielām klasēm. Mani bērni ar šo izvēli ir apmierināti.

 Vārds pagasta pārvaldniekam

VILNIS LAPIŅŠ, Litenes, Stāmerienas un Stradu pagastu apvienības pārvaldes vadītājs: – Šobrīd Litenes muiža tiek izmantota Gulbenes novada pašvaldības vajadzībām, kur atrodas sociālais dienests, vietējā Litenes Novadpētniecības muzeja krātuve, zāle, drēbju apmaiņas punkts, iekārtoti tenisa galdi sportiskām aktivitātēm, tur darbojas arī audējas un telpas iznomātas diviem uzņēmējiem. Protams, bērnu muižā pietrūkst, bet ēkas telpas tukšas nestāv. Ir jāatzīst, ka privātajām skolām ir ļoti grūti pastāvēt. Bērnu ir maz, bet izmaksas šādās skolās – salīdzinoši lielas, līdz ar to šādām izglītības iestādēm neklājas viegli. Gulbenes Valdorfa pamatskolas slēgšana ir skumjš stāsts, jo tur bērniem bija iespēja ne tikai iegūt labu izglītību, bet tā atradās arī labās rokās un sniedza pozitīvu un vērtīgu pieredzi ikvienam skolas procesos iesaistītajam. Par to nav nekādu šaubu. Turklāt skolas darbinieki un bērni ļoti aktīvi piedalījās dažādos pasākumos un allaž bija atsaucīgi. Tobrīd muižā un kopumā Litenē bija pavisam cita dzīvība, bet realitāte ir tāda, kāda tā diemžēl ir.

 Vārds skolotājam

DZINTARS ABAKOKS, bijušais Gulbenes Valdorfa pamatskolas sporta skolotājs: – Skolā sporta mācību stundas pasniedzu teju visu tās pastāvēšanas laiku. Līdz darba uzsākšanai Gulbenes Valdorfa pamatskolā biju tā dēvētais klasiskais sporta skolotājs, kad strādāju pēc standarta mācību programmām. Tas šķita ļoti garlaicīgi, bet valdorfskolā bija iespēja radoši izpausties un sporta stundas pasniegt netradicionālā veidā, kas, manuprāt, bērniem ļoti patika. Piemēram, kopīgi darbojāmies rotaļās un spēlēs, kur galvenais uzsvars bija uz koordināciju, līdzsvaru un ritma izjūtu. Mācību stundās izmantoju arī sporta veidus, kuru klasiskajās skolās nav, piemēram, loka šaušana un boccia, kas līdzinās kērlingam un māca precizitāti. Protams, papildus arī interesējos par valdorfpedagoģijas principiem, lai bērniem sporta stundas būtu pēc iespējas saistošākas, interesantākas un kvalitatīvākas. Pašizglītošanās process ir ļoti svarīgs! Ir ļoti skumji, ka skola slēgta. Acīmredzot pietrūka tādu cilvēku, kā šīs izglītības iestādes līdzdibinātāja Paula Leite-Berģe, kura skolu centās attīstīt. Iespējams, daļa cilvēku arī nesaprata šīs skolas mērķus un būtību vai arī gluži vienkārši nobijās no nezināmā.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1269923010897847