1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
16-05-2022
Vārdadienas šodien: Dailis, Herberts, Umberts

Rakstos

Par mani, draudziņ, nebēdā (14.05.2021.)

Bitīt’ rožu dārziņā

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 5 ielikumos īsteno projektu “Par mani, draudziņ, nebēdā”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos latgaliešu uzņēmību, saliedējot sabiedrību dažādās jomās: veicinot lokālpatriotismu un sabiedrības saliedētību, mātes valodas saglabāšanu, vides un veselības mijiedarbību, arodprasmju nodošanu nākamajām paaudzēm, ekonomiski stiprinot dzimto pusi, turklāt uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk.

 

Viņas nelasa grāmatas, toties maksā pensiju

 

Katrs pavasaris atnāk citādāks. Pērngad sniegā ziedēja sarkanas tulpes, taču bija ievākti jau ziedputekšņi, un medus burciņai sanāca ainavisks foto. Šogad pavasaris nācis lēnām un apdomīgi, un tikai maija vidū beidzot ir siltums, paverot durvis darbu straujumam. Par ko priecājas biškopis, skatoties dabas pārvērtībās, un kas nosaka viņa veiksmes augļus un spēju saprasties ar mazajiem kukaiņiem, lai šī uzņēmējdarbības nozare nestu arī pietiekamus ienākumus? Braucu ciemos pie darbīgā un pieredzējušā Balvu novada individuālā komersanta, uzņēmēja Aivara Zaikovska. Ar biškopību viņš nodarbojas gadus divpadsmit, tā reizē ir viņa profesija un dzīvesveids, apsaimniekojot bioloģiski sertificētu bišu saimniecību pašreizējās septiņās novietnēs.

Ja runa ir par biškopību, pirmais priekšstats parasti ir – bitenieks ražo un pārdod medu. Bet Jūsu saimniecībā tomēr ir citas prioritātes.
-Neesmu klasiskais medus ražotājs. Protams, medus nāk, kā gan citādi, bet tas nav mūsu galvenais produkts. Ir vērts ražot arī medu, cenas tagad it kā stabilizējušās, taču manas saimniecības prioritāte ir bišu māšu audzēšana, jauno saimju audzēšana un vēl arī dažādu bišu produktu ražošana. Man sezona šogad iesākās jau aprīļa otrajā pusē, kad uzsāku audzēt bišu mātes, un 9. - 10.maijā pirmās mātes bija klāt.
Šim dzīvajam biškopības produktam ir garantēts noiets?
-Esmu pārsteigts, ka šogad sezonas pieprasījums jau trīskāršojies, un tas nozīmē, ka vajadzīgais māšu apjoms man jāspēj izaudzēt vienā mēnesī, bet pērngad to darīju trijos mēnešos. Mums ir gan apsēklotas, gan neapsēklotas mātes. Audzējam tādas neapsēkloto bišu māšu rases kā ‘Somijas itālietes’, ‘Buckfast’, ‘Kraina’. Pārsvarā šo mūsu pakalpojumu izmanto mazās biškopības saimniecības, bet tagad bites sūtām arī uz Igauniju un Lietuvu. Bišu mamma dzīvo tikai trīs gadus. Ja biedrībā Latvijā ir vairāk par trim tūkstošiem biškopju un katram ir bišu saimes, tad, protams, pieprasījums pēc bišu mammām garantēts. Daudziem patīk tieši ‘Buckfast’ bites, kuras nespieto, lai gan citas rases bites strādā ražīgāk.
Nespeciālistam grūti iztēloties, kā no maza tārpiņa izveidojas liela bite, godājama par ciltsmāti?
-Biškopji kļūst arvien zinošāki un pieprasa konkrētas rases īpašībām atbilstošu bišu māti, kas pēc iezīmēm viņam patīk vislabāk. Arī pats iepērku cilts materiālu no labākajiem Eiropas selekcionāriem. Māte dēj oliņas, no tām izšķiļas cirmeņi, tos pārpotēju mākslīgās šūniņās, tad dodu savām bitēm tālāk izaudzēt. Mātes izaudzēšana biškopim ir smalks un pacietīgs darbs. Cirmenītis ir mazītiņš kāpuriņš, kurus ar rāmi ienesu siltā darbistabā, kur ir līdzvērtīgs mikroklimats bišu saimei. Tātad plus 30 grādi un 70-80 procenti mitruma. Uzlieku ‘pastiprinātas brilles’ un ar potadatu katru cirmenīti pārlieku mākslīgās kanniņās. Pēc tam tās atkal lieku siltā somā un braucu uz dravu, kur ir sagatavotas saimes bez mātēm. Tur darba bites četrās dienās aizvāko kanniņas. Cirmenītis strauji aug, jo barojas ar ļoti vērtīgo bišu māšu peru pieniņu. Paiet 16 dienas, un bišu māte ir izaugusi.
Izklausās spraigs process, zinot, ka ne mazāk operatīvi bišu mātēm jānokļūst vēl tālāk savās jaunajās mājās.
-Jaunajā saimē neapsēklotajai mātei jānokļūst triju dienu laikā. Sūtām tās pa pastu speciālos krātiņos. Re, man priekšā uz galda ir garš pasūtījumu žurnāls ar konkrētiem datumiem, kad un uz kurieni bišu mātes jānosūta. Taču šogad pirmo reizi, rēķinoties ar lielo māšu pieprasījumu, varu izmantot arī paša uzkonstruēto inkubatoru, kas atrodas mājas darbistabā. Tas līdzinās ledusskapim ar caurspīdīgām durvīm un darbojas noteiktā temperatūras režīmā. Inkubators ļauj ātrāk un ērtāk izaudzēt mātes tepat, darbistabā. Pašreizējā jauda inkubatorā ir 300 bišu mātes nedēļā, bet, ja vajadzēs, varēs arī 500. Profesionālie biškopji lielākoties izvēlas ‘Krainu’ vai ‘Somu itālietes’ bišu mātes.
Teicāt, ka biškopības nozarē pievēršaties arī citu produktu ražošanai. Ko uzskatāt par vērtīgāko?
-Bites saražo, bet cilvēks iegūst bišu māšu peru pieniņu. Mana pārliecība, ka starp visiem produktiem tieši peru pieniņš liekams ‘top’ produktu augšgalā. Peru pieniņš ir bišu dziedzeru produkts, ar ko bites baro jaunās bišu mātes laikā no cirmeņa piedzimšanas līdz tas iekūņojas. Peru pieniņš ir triju veidu: ir tranu, darba bišu un bišu māšu. Interesanti, ka tikai māte saņem pašu augstvērtīgāko peru pieniņu, kamēr mazais cirmenītis aug, viņš kanniņā burtiski peld. Darba bitēm un traniem pieniņš jau ir daudz liesāks. Peru pieniņš ir ļoti augstvērtīgs produkts, ko lieto pret organisma novecošanos, izmanto skaistumkopšanā. Šis produkts bija pazīstams jau Ēģiptes faraoniem, kuri to lietoja, lai ilgi dzīvotu un valdītu, iecienīts tas esot arī Apvienotās Karalistes karaliskajā ģimenē. Karaliene Elizabete, kurai pāri 90 gadiem, to lietojot vecuma noguruma mazināšanai.
Kā biškopji tiek pie šī augstvērtīgā pieniņa?
-Gan jau katrs ķeksē un palieto šo jaunības eliksīru, ne velti biškopji ir dzīvespriecīgi un veselīgi ļaudis. Kad bites sadomā dalīties un spieto, tad, uzlaužot kanniņas, šo pieniņu var dabūt. Taču mūsu saimniecība šo produktu piedāvā svaigu, un to var uzglabāt saldētavā līdz gadam. Produkta cena gan ir augsta. Būtībā tā lietošana būtu jāsaskaņo ar ārstu, jo peru pieniņš audzē un atjauno šūnas. Pagaidām ražojam, rēķinoties ar pieprasījumu. Zinu, ka var nopirkt pulverveida produktu, taču tādā veidā peru pieniņš jau daudz ko zaudējis no savām labajām īpašībām. Esmu sācis sarunas ar farmācijas kompānijām ar domu izvērst sadarbību peru pieniņa realizācijā. Sezonā mēs varētu saražot pat līdz 10 kilogramiem šī vērtīgā produkta. Jautājums – kur un kā to pārdosim?
Līdz cik saimēm būtu gatavi kāpināt dravniecību, apzinoties savu varēšanu?
-Šogad reģistrēsim 170 bišu saimes, novietnes ir izvietotas 20 kilometru rādiusā ap mājām. Celmenē sāka audzēt rapsi, tādēļ vienu novietni nācās pārvietot. Biškopība ir nozare, kur visu laiku kaut kas jāatjauno. Tas nozīmē, ka arī ziemas mēnešos pietiekami daudz darba - jāpielabo, jātaisa no jauna, jāšuj, jāpielāpa. Taču tik un tā biškopim tas ir atpūtas laiks. 200 saimes vienam cilvēkam ir robeža, pie kuras jāapstājas. Sezonas laikā biškopim pie katras saimes būtu jāpieiet un jāapskatās vismaz reizi divās nedēļās, un es cenšos to iespēt.
Grūti vedas sarunas ar lauksaimniekiem ķīmisko līdzekļu pielietojuma sakarā. Ir izsludināta pat Eiropas mēroga kampaņa “Glābsim bites un lauksaimniekus”. Kāda Jūsu pieredze šajā ziņā?
-Lauksaimnieki var redzēt karti ar bišu saimniecību izvietojamu. Ja zemnieks man šodien pasaka, kur viņš rītdien miglos, es, protams, vakarā varu aiztaisīt ciet skrejas un noturēt bites stropā diennakti. Taču tas nenozīmē, ka pēc dienas vai divām nektāraugos nebūs ķīmijas un bite to nepaņems. Slikti jau, ka bites kļūst dezorientētas, bet vēl sliktāk, kā izskanēja šopavasar Jelgavā biškopju konferences informācijā, ka viena no sliktākajām situācijām bioloģiskajiem biškopjiem ir tieši Latgalē - Rēzeknes un Balvu novados. Tas ir pierādījums, kur paliek ķīmija, ko mēs diemžēl apēdam. Es savu bioloģisko biškopību noturu ar stingru un regulāru kontroli. Varu pastāstīt, ka iepriekšējā gadā piedalījos Eiropas Savienības deviņu valstu zinātniski pētnieciskā konferencē Latvijas dalībnieku grupā. Regulāri tika ņemtas un pārbaudītas dažādas analīzes. Un, lūk, lai arī manu bišu novietņu apkārtnē 7 kilometru rādiusā nav nekādas lauksaimniecības un bija labākie analīžu rādītāji, tik un tā vaska analīzes uzrādīja kādu ķīmisko vielu klātbūtnes nospiedumu. Tātad ķīmijas atliekvielas ir!
Esat lepns par savu varēšanu un profesionalitāti?
-Nebiju domājis, ka man tā patiks biškopība. Kad pirms gadiem 30 sākām celt šo māju, teicu, ka te jauka vieta, varētu nolikt kādu bišu stropu. Kaimiņos bija skolotājs Alberts Vucins, kuram tagad jau lieli dzīves gadi, un viņš tik neatlaidīgi man piekodināja: “Pievērsies tai biškopībai nopietni!” Ziemā lasīju grāmatas, pavasarī jau biju daudz ko aizmirsis no rakstītā, un Alberts saka: “Nu, labi, ka lasi grāmatas, bet žēl, ka bites tās nelasa, tad viņas zinātu, kā rīkoties. Tāpēc tev pašam jājūt un jāsaprot, kas notiek dabā.” Pilnīgi piekrītu - paša iegūtā pieredze un prasmes ir vislabākais, kas māca un skolo. Neatsverama nozīme bijusi arī pieredzes braucieniem pie Latvijas pieredzējušiem biškopjiem. Tur ir sarunas, jautājumi, vērojumi, praktiskā darba atziņas… Tāda informācijas bagātība, ko nevar izlasīt grāmatās. Būtībā jau sen viss ir izdomāts, vajag tikai pielāgot savām vēlmēm un iespējām. Īsi pirms pandēmijas ar dzīvesbiedri Latvijas biškopības delegācijas sastāvā paspējām piedalīties Pasaules biškopju kongresā Kanādā, Monreālas pilsētā. Klausoties pieredzes stāstos, gūstot kontaktus un skatot izstādi, toreiz mums arī radās ideja par bišu māšu peru pieniņa ražošanu.

 

Biškopju aptauja
Kāds bišu produkts, jūsuprāt, ir pats vērtīgākais?
Pēteris Sējāns: -Visaugstāk vērtēju bišu māšu peru pieniņu. Tur ir viss, kas nepieciešams dzīvošanai un veselībai. Bites to sapilda šūniņās, audzējot mazos cirmenīšus, un es no viņām šo labumu aizņemos. Agrāk to darīju biežāk, tagad pa retam, jo jābūt labai redzei. Labs produkts ir arī propoliss. Ne velti bitenieki slimo mazāk un ilgāk dzīvo.
Ilze Cipruse: -Man patīk bišu maize. To gatavo no ziedputekšņiem, tur ir vitamīni un citas labas vielas. Es pati to neražoju, izmantoju kā pakalpojumu, kuram ir attiecīgas iekārtas. Bišu produktus vajag lietot regulāri, bet parasti cilvēki to dara ziemas mēnešos.
Ivars Šmats:- Pats labākais noteikti ir bišu māšu peru pieniņš. Tas atjauno organismu pēc operācijām un uzlabo vispārējo veselību. Taču, lai to dabūtu, biteniekam jābūt lielam pedantam. Kādreiz jau paņemu to bišu māšu kanniņu un ielieku ledusskapī, bet īpaši šai nodarbei man nav laika.

 

Zinātnieki izpētījuši
* Bite dzīves laikā vidēji saražo 1/12 tējkaroti medus.
* Bite vienā minūtē veic apmēram 12000 spārnu vēzienus un labvēlīgos laika apstākļos apciemo apmēram 2000 ziedu.
* Katra bite izpilda tikai noteiktus pienākumus. Bites - izlūki meklē jaunus barības avotus. Bites - kareivji, kurus zinātnieki konstatēja tikai 2012.gadā, visu savu dzīvi izpilda apsarga lomu.
* Ir bites, kas atbild par bišu stropa attīrīšanu no mirušām bitēm.
* Bites medusnesējas ir spējīgas atpazīt cilvēka sejas vaibstus.
* Arī stropos ir godīgas bites un bites sliņķes.
* Dažas bites mīl asas sajūtas. Citām ir kautrīga uzvedība.
* 2011.gadā pētījumos konstatēja, ka bites var būt arī pesimistes.

 

Re, kā!
Medus bites miljoniem gadu ir iztikušas bez cilvēka roku pieskārieniem, un iejaukšanās saimes dzīvē, vai to dara prasmīgs dravnieks, vai arī neveikls iesācējs, ir iejaukšanās viņu pasaules lietu kārtībā. Vai bišu saime spēj labot biškopja kļūdas?

Bišu dzīves pazinējs un praktiķis Juris Šteiselis stāsta, ka saime ir spējīga atjaunot ligzdā dabisko kārtību arī pēc tam, kad biškopis tur pielicis savu roku, apskatījis un pārkārtojis ligzdu, sadalījis saimi vai to apvienojis. Bišu saime ir pietiekami dzīvotspējīga, lai izturētu pat visai radikālu pārkārtošanu. Taču jāzina,- jo vairāk tā būs traucēta, jo mazāk laika bitēm paliks savu tiešo pienākumu veikšanai. Tādēļ dravas saimniekam jāapzinās, kādēļ viņš to dara, pie reizes novērtējot riskus un to nepieciešamību.

 


Labāk nelikt visas olas vienā groziņā
Juris Šteiselis, Latvijas Biškopības biedrības padomes priekšsēdētājs:
-Negribētu Latgali biškopības ziņā kaut kādā ziņā izdalīt Latvijas kopējā fonā. Manuprāt, aizvadītā gadsimta otrajā pusē šī joma pilnībā izlīdzinājās ar pārējiem reģioniem, un tagad tur ir ne mazāk izglītoti un darbīgi biškopji. Klimats, cilvēku attieksme, darbīgums, prasmes un bizness,- tas viss ir savstarpēji saistīts un viens otru papildina. Ir vajadzīgs arī hobija līmenis, kad biškopība cilvēkus vienkārši aizrauj, bet dzīve pierāda, ka arī tas lielais profesionālis vairumā gadījumu izaug no mazā biškopja. Balvu puse ir bagāta ar mežiem, ar mazāk apstrādātām platībām, un tam atkal ir savi plusi un mīnusi. Ne velti tagad arvien biežāk redz parādāmies lāčus, kuri nodara arī postu. Taču arī apstrādātajās platībās ir labas bišu ganības, un nevar domāt, ka bitēm būtu jādzīvo tikai mežā.
Latvijas iedzīvotāji, manuprāt, kļūst arvien informētāki par biškopības jomas iespējām un tās ražojumiem. Līdz ar to ieguvēji ir gan hobija, gan profesionālā līmeņa entuziasti. Biškopība noteikti ir vērtīga palīgražošanas nozare. Latvijā tas gan izskatās nedaudz citādāk, salīdzinot ar Eiropas valstīm. Ziemeļeiropā – Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā - ļoti daudz biškopju vienlaikus ir arī profesionāli zemnieki. Tas nozīmē, ka viņi sēj un audzē arī labību, nodarbojas ar vistkopību vai cūkkopību. Un vienlaikus strādā arī kā profesionāli biškopji, gūstot vēl papildus ienākumus. Tēlaini sakot, viņi neliek visas olas vienā groziņā. Bišu dravu lielums tur ir līdzīgs mūsējiem – ap 200 vai mazāk bišu saimes.
Arī Latvijas biškopjiem jāsaprot, ka nebūs viegli gūt pietiekamus ienākumus un izdzīvot tikai ar biškopību. Taču ir vēl viena iespēja – papildināt biškopības preču klāstu ar citiem produktiem. Šobrīd perspektīva paveras bišu māšu peru pieniņam. To, ka bišu produkti ir noderīgi veselībai, zina visi. Pieprasījums minētajam produktam ir. Patlaban piedāvājumā ir Ķīnā ražotais peru pieniņš, kas ir viegli transportējams un arī lētāks, bet tas ir žāvēts produkts. Latvijas biškopji varētu ražot savu vietējo produktu, un patērētājs to iegādātos un, saziņā ar ārsta rekomendāciju, varētu lietot.
Biškopjiem jāatceras, ka visus bišu produktus var iedalīt divās grupās. Vieni ir tie, ko bites ievāc no dabas, otra ir bišu dziedzeru produkti, kas nav atkarīgi no laika apstākļiem. Tādēļ biškopis daļu saimju mierīgi var nolikt zem nojumes, lai netraucē lietus, stimulēt bitēm ienesuma noskaņojumu un pievērsties šī produkta ražošanai. Domāju, ka iedzīvotāji arvien plašāk sāks interesēties un novērtēs bišu māšu peru pieniņu. Jā, šis produkts nav lēts, bet, ja būs lielāks piedāvājums, cena varētu pazemināties.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Par mani, draudziņ, nebēdā” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

 

“Dots devējam atdodas” (08.01.2021.)

Kurš ātrāks - zirgs vai mašine?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īsteno projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizē, kā cilvēkos veidojas piederības izjūta, kādā veidā iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Intervijas ar publikāciju varoņiem palīdz popularizēt kultūras dzīves kolorītu, rast atbildes uz jautājumiem, kā iespējams saglabāt latviskās tradīcijas, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās. Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmei, vai ir skaidrs virziens, uz kuru ejam? Publikāciju sērija tuvojas noslēgumam, šis ir pēdējais sagatavotais projekta darbs, kas nonāk pie mūsu lasītājiem.

Pagodināts, ka sauc par latgalieti

 

Vizītkarte
* Jānis Streičs dzimis 1936.gada 26.septembrī, ir kinorežisors, scenārists, rakstnieks, gleznotājs, aktieris, sabiedrisks darbinieks, LZA Goda loceklis, bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs.
* 1998.gadā Jānis Streičs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
* Jāņa Streiča filmas “Teātris” (1978), “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), “Cilvēka bērns” (1991) saņēmušas Lielā Kristapa balvu kā gada labākās filmas.
* Par filmu “Rūdolfa mantojums” (2010) Streičs ticis nominēts kategorijā “Labākais spēlfilmas režisors”. 2016.gadā Streičs saņēma Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.
* Daudzu starptautisko filmu festivālu laureāts - saņēmis balvas kinofestivālos Maskavā, Bostonā, Čikāgā. Streiča režisētā filma “Cilvēka bērns” saņēmusi galveno balvu Sanremo autorfilmu festivālā (1992), otro godalgu Starptautiskajā bērnu filmu festivālā Čikāgā, galveno balvu Maskavas kinofestivālā “Otrā pirmizrāde” (1993).

Jāņa Streiča vārds komentārus neprasa - pazīstams latviešu kinorežisors, scenārists, rakstnieks, gleznotājs, aktieris un sabiedrisks darbinieks, kurš ar savu darbu devis milzīgu pienesumu kultūras dzīvē un ne tikai. Lai arī Latgalē no sava mūža 84 gadiem pavadījis vien 14, viņš atzīst, ka bērnības dienu zeme viņa sirdij īpaša un tuva. “Runāt latgaliski ir tik dabiski, kā iedzert svaigu ūdeni. Man nav problēmu mirklī pārslēgties un jaukt šīs izrunas kopā, tā ka beigās latgalieši aiziet ar pateicību, ka runāju latgaliski, bet tie citi - ar prieku, ka visu sapratuši,” sarunā ar “Vaduguni” atzīst kinorežisors.

 

Varbūt iesākumā laikraksta lasītājiem, kuri nezina, kur šobrīd dzīvojat, varat pastāstīt par savām mājām un tagadējo apmešanās vietu?
-Mans stāsts sākās tā,- es atvedu uz Rīgu sievu lietuvieti Vidu, viņa ātri apguva latviešu valodu un iedzīvojās Latvijā kā īsta latviete. Bet pēc daudziem gadiem viens jauns lietuvietis atriebās un aizveda mūsu meitu uz savu dzimteni. Un tagad mūsu Viktorija strādā Kauņas muzikālajā teātrī. Tādā veidā jau vairāk nekā 40 gadus esmu saistīts ar Lietuvu.
Mūsu mājas atrodas Dzūkijas novadā, blakus Polijai. Varu tur iebraukt pa meža ceļiem. Skaists novads. Te piedzima un auga Konstantīns Čurļionis. Dzukiem, tāpat kā latgaliešiem, ir sava valoda. Tikai atšķirība tā, ka tas nevienam nerada problēmas. Te sāku rakstīt, un te vispirms tapa scenārijs “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”, tad nākamajām filmām, kā arī teksti grāmatām.
Kas ir tas, pie kā pēdējā laikā strādājat? Kas ikdienā nodarbina Jūsu prātu?
-Esmu cieši saistīts ar šejienes mākslas dzīvi. Mazajā, ezeriem ieskautajā pilsētiņā Veisiejā, mūsu vietvaldības centrā, katru pavasari notiek starptautiskie plenēri. Es iesaistu tajos Latvijas gleznotājus, it īpaši no Latgales. Jāzeps Pīgoznis te kļuvis īsta leģenda, Latgales gleznotājas Vēsma Ušpele, Ilze Griezāne, Vija Stupāne un Agra Rītiņa te jūtas kā savējās, Jānis Pliude, Jānis Anmanis, Juris Ģērmanis un daudzi citi. Interesanti tas, ka mūsu plenēri cieši saistīti ar Veisiejas Svētā Jurģa baznīcu. Dzukija ir slavena arī ar saviem kokgriezējiem, kuri piedalās plenēros. Mums ir izcila Svētā Jura kokā darināto skulptūru kolekcija, kuru man kopā ar Lietuvas vēstniecību izdevās parādīt rīdziniekiem Svētā Pētera baznīcā. Es teicu,- mums izdevās. Tāpēc, ka tiku iesvētīts Veisiejas Goda pilsoņa kārtā.
Daudzi izcili mākslas darbi tapuši brīžos, kad cilvēks jūtas iedvesmots. Bet, cik zināms, iedvesma ir diezgan reta viešņa, īpaši tik haotiskā darbā, kāds ir kino. Kā Jums šobrīd ar iedvesmu?
-Diezin vai par iedvesmu tā ir, kā sakāt. Zinu, ka viss, ko atstājuši Renesanses ģēniji, tapis pēc pasūtījuma. Arī vēlāk. Visspilgtākais piemērs ir Verdi opera “Aīda”. Komponists sen jau bija atmetis mūziku, dzīvoja tālu no kultūras burzmas, un piepeši Ēģiptes pārvaldnieks hedivs Ismails Pašā piedāvāja viņam komponēt operu “Aīda”. Turklāt piedāvāja tik lielu samaksu, ka Verdi gribot negribot atgriezās pie mūzikas. Un tapa izcils darbs. Iedvesma diemžēl gadās īsu brīdi, un bieži vien tai seko vilšanās, jo darbs ir sākts un tas jānoved līdz galam. Darbs un meistarība ir panākumu garants.
Runājot par kino, zināms, ka režisoriem daži aktieri ir tādi, kurus var saukt par saviem. Pēc kā Jūs, būdams režisors, vērtējat aktierus (aktiermeistarības, cilvēciskajām īpašībām, savstarpējas pazīšanās, veiksmīgas iepriekšējas sadarbības...)?
-Protams, ir savējie. Darba gaitā rodas personīgā izlase - līdzīga savam teātrim. Visiem iemesliem, ko minējāt jautājumā, ir bijusi sava loma. Diemžēl daudzi izcili aktieri tā arī palika ārpus kadra. Nebija iespēju izmantot, piemēram, Hariju Spanovski, ar viņu tikāmies tikai epizodēs. Tāpat Juri Lisneru, kurš ir radīts ekrānam. Un vēl, un vēl. Tas ir tāpat kā ar meičām jaunībā - neizdancināsi visas.
Vai ir kāds aktieris, par kuru varētu teikt,- bija gods sadarboties? Par kuriem aktieriem prieks, kā attīstījusies viņu karjera pēc sadarbības kādā no filmām?
-Aktierus filmām izvēlos es, tāpēc bijis gods strādāt ar katru no viņiem. Dažiem tik tiešām esmu bijis karjeras sākums. Bet atbrīvojiet mani no lielības. Iespējams, viņi ir aizmirsuši, kam pateicoties, sāka savu ceļu mākslā. Paldies Jānim Paukštello, kurš visur cildina mani un Raimondu Paulu kā savus radītājus. Viņa panākumu sākums bija filma “Mans draugs nenopietns cilvēks” un Raimonda dziesma “Cielaviņa”. Likteņa laimests bija strādāt ar leģendām Lilitu Bērziņu un Viju Artmani, gūstot viņu pateicību par izcilajām lomām.
No režisora viedokļa raugoties, kā vērtējat teātru repertuāru pēdējos gados – kas ir atzinības vērts, kas palicis nesaprasts vai nepieņemams?
-Atvainojiet. Es principā nekad nenodarbojos ar citu režisoru vērtēšanu. “Netiesā, un tu netiksi tiesāts,” ir teikts Svētajos Rakstos. Lai to darītu, man jāmet malā radošais darbs un jāuzņemas vērtētāja misija. Es to varētu darīt gods godam, bet jādara kaut kas svarīgāks.
Piekrītat, ka skatītājs vēlas redzēt vieglu izrādi vai filmu, kas liek atpūsties un smieties, nevis nopietnu darbu, kas liek domāt?
-Tas ir pseido intelektuāļu izdomājums, ka mākslas darbam jāliek domāt. Vai komersantu uzskats, ka māksla ir atpūta. Manā saprašanā māksla ir stimuls idejai dzīvot šinī pasaulē. Garlaicība un samākslotība nav gudrība, kā to deklarē gudro filmu autori. Tas ir profesionālisma trūkums.
Daudzas Jūsu filmas un citāti no tām iegājuši latviešu kultūrā un kļuvuši par tautas folkloru. Vai, strādājot pie tām, varējāt iedomāties, ka tā notiks?
-Ja kāds par to domā filmas tapšanas gaitā, tad tā ir garantēta izgāšanās. Pat vairāk – ja, filmējot kādu epizodi, tie, kas kamerai blakus, par notiekošo smejas, tad, rādot to no ekrāna, zālē valdīs klusums un neveiklība. Tas ir kino zelta likums.
Kā vērtējat spēlfilmas, kas pēdējos gados iznākušas Latvijā – “Dvēseļu putenis”, “Piļsāta pi upis” un citas?
-Abas filmas tauta skatās, tās sacenšas savā starpā, karojot par skatītāju simpātijām. Man prieks, ka šīs kinolentes apstiprina manu iepriekšējo atbildi. Izrādās, ka piekrišana ir arī nopietnām filmām par valstiski svarīgām tēmām.
“Piļsāta pi upis” pēdējo 30 gadu laikā ir otrā dienas gaismu ieraudzījusī filma latgaliešu valodā uzreiz aiz “Cilvēka bērna”, iznācis pirmais kriminālromāns latgaliski, mūziķi sacer dziesmas un dzejnieki raksta dzeju… Tas nozīmē, ka latgaliešu valoda pamazām sāk atdzimt?
-Kāpēc jāatdzimst? Nav jau mirusi. Dzīva tā bija, ir un būs. Tās godā celšana notika līdz ar neatkarības atgūšanu. Ar Broņislava Spridzāna radio raidījumiem “Latgola”. Ar Antas Rugātes TV raidījumiem “Latgola”, kuru sākumā arī es ņēmu dalību, līdz pārslēdzos uz filmu “Cilvēka bērns”. Filmēju latgaliski, kaut romāns ir uzrakstīts valsts valodā. Jūs domājat,- gāja tik gludi? Tas bija apvērsums! “Cilvēka bērnu” filmēju pirms 30 gadiem. Latgalieši rakstīja Klīdzējam uz Kaliforniju, lai nepieļauj Streičam to neprātu, sakot,- par mūsu valodu jau tā smejas, ar Streiča filmu sāksies tāda ņirgāšanās, ka būs kauns iziet uz ielas. Paldies Klīdzējam. Viņš man ticēja. Tad, ziniet vēl,- pirmā latgaliešu iziešana uz ekrāna notika Limuzīnā. Tas tāpat bija notikums. Pēc tam kāds latgalietis no Tukuma puses rakstīja uz Maskavu Brežņevam, sūdzoties, ka kinorežisors Streičs viešot naidu starp latviešiem, dalot tos čiuļos un čangaļos. Sūdzību atsūtīja atpakaļ uz mūsu Centrālo Komiteju. Mani izsauca, pasmējās un lūdza turpmāk nacionālajos jautājumos būt piesardzīgākam. Laikam arī tur bija tādi, kam patika šī hohma par čangaļu spiedienu uz Latviju.
Jūs pats esat nācis pasaulē Preiļu pusē – starp Jasmuižu un Preiļiem...
-Neesmu no tiem, kuri, pārgriezuši acis, sit sev ar dūri krūtīs un kliedz,- es esmu letiņš vai,- esmu latgalietis! Man pirmo reizi mūžā nacionālo pašapziņu cēla krievu armijas komandieri tanī pulkā, kur dienēju. Bijām simts no Latvijas. Jau nākamajā dienā mūs visus bez izņēmuma paaugstināja par nodaļu komandieriem: latviešus, krievus, poļus, ukraiņus, baltkrievus, ebrejus. Visus, kuri bijām no Latvijas. Kā tas cēla mūsu pašapziņu un kā Latvijas krievi visiem spēkiem centās runāt latviski! Skaisti! Mēs nedižojāmies. Bijām klusi lepni savās sirdīs. Tā ir arī ar to latgalisko jušanu. Piedzimu zemnieka ratos pirms Preiļiem, bet vecāki tūdaļ devās jau uz Kurzemi, kur es sāku staigāt, runāt un atšķirt labo no ļaunā. Tie bija mani Saules gadi. Karš izpostīja dzīvi. Mēs atgriezāmies atpakaļ, un te, Latgalē, es iemācījos runāt latgaliski tik pamatīgi, ka pēc septiņpadsmit gadiem vajadzēja pielikt lielas pūles, lai iemācītos runāt valsts valodā. Pirms Rīgas trīs gadus man atņēma dienests armijā tālu no Latvijas. Tā ka no saviem 84 dzīves gadiem Latgalē esmu pavadījis tikai 14 gadus.
Ko Jums nozīmē latgaliešu valoda un cik bieži sanāk runāt latgaliski?
-Tas ir tik dabiski, kā iedzert svaigu ūdeni. Man nav problēmu mirklī pārslēgties un jaukt šīs izrunas kopā, tā ka beigās latgalieši aiziet ar pateicību, ka runāju latgaliski, bet tie citi - ar prieku, ka visu sapratuši. Es dzīvoju Rīgā jau vairāk nekā sešdesmit gadus. Man prieks runāt “latvīšu volūdā”.
Pēdējos gados Latvija, īpaši Latgale, kļūst aizvien tukšāka – aiziet cilvēki, veselas dzimtas, izmirst mājas. Tas ir apturams process?
-Ne tikai Latgalē, bet visā Latvijā. Ir apturams! Ja tauta sapratīs, kas ir mūsu posta cēlonis, ja sāks protestēt pret partejiskās nomenklatūras diktatūru un sāks pieprasīt tautas pārstāvniecību valdībā, kā paredzēts Satversmē, kur nav ne pušplēsta vārda par partijām, koalīcijām un to finansēšanu, tas ir iespējams. Trīsdesmit gadus mēs nīkuļojam zem ekonomisko interešu grupējumu bezatbildības par tautas labklājību. Zatlers, kļūdams par prezidentu, bez gala atkārtoja: “Lasiet Satversmi!” Deva mums mājienu. Vai sapratāt? Lai dzīvotu savā valstī, jāsaprot tās konstrukcija, kurā esam tās pamats un balstu sienas. Kad jūs galu galā to sapratīsiet? Kad pūļa bļāvienus: “Atlaist Saeimu!” nomainīs tautas vienota prasība: “Tautas pārstāvniecību Saeimā! Nost ar partiju diktatūru! Nost ar partijām un to koalīcijām! Atjaunot Satversmi! Jaunu Saeimu! Latvijai jākļūst par pārticības valsti!”
Kāds tad ir tas īstais un patiesais latgalietis Jūsu acīm?
-Tāds, kuram ir pārliecība, ka viņš nāk no cilts, kas devusi Latvijai Vārdu, Valodu un Karogu. To sarkanbaltsarkano karogu, kuru letgaļu jaunava uz zirga ienesa Latvijas vēsturē. Kā to apliecina Indriķa hronika. Starp citu, latgalietis bīskaps Jāzeps Rancāns trimdā saglabāja arī Latvijas Saeimas zīmogu, un tas pēc neatkarības atgūšanas tika atgriezts Latvijā. Interesanti, ka šodien šo svēto relikviju šad tad paņem rokās Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmara de Galla Beere, kuras dzimtas saknes rodamas Silajāņu mālainajā zemē.
Neatzīstu tos, kuriem Latgale ir rezervāts, jo, dzīvojot Rīgā jau vairāk nekā 60 gadus, labi zinu, ka daudziem, kas darīšanās bijuši Latgalē, tā atklājās kā spēka un enerģijas avots. Arī paši latgalieši. Kad iegāju Rīgā, te mākslas dzīvē mūsējos varēja saskaitīt uz pirkstiem. Bet tagad tik tiešām ir tā, kā Limuzīnā to pravietoja vēsturniece Dagnija. Un es redzu to labu esam. Kad aizpagājušajā gadsimtā pie Rīgas Latviešu biedrības kungiem ieradās Barons Gustavs Manteifels no Dricāniem, lai vienotos par Rīgas latviešu atbalstu nacionālajai atmodai Latgalē, tad runasvīrs Sproģis atbildēja tā: “Mums Rīgā savu rūpju gana. Jūs tur, Vitebskas latvieši, tieciet galā paši ar savām klapatām.” Tas mani aizvainoja pāri gadsimtam un kļuva par vienu no iemesliem, lai uzņemtos Rīgas Latviešu biedrības vadību. “Re, ka Tas notiek, Sproģa kungs,- es klusībā teicu-, Rīgas Latviešu biedrība sagaida divdesmit pirmo gadsimtu latgalieša vadībā!” Es sarīkoju dricāniešu ciemošanos biedrībā ar viņu kora koncertu Matvejāna vadībā. Godinot Gustava Manteifeļa centienus un liecinot par viņa uzvaru. Tuvojās Ausekļa 150 gadu jubileja. Kopā ar Antonu Kūkoju, Bērtuli Piziču, Andri Vējānu, Pēteri Jurciņu nolēmām savest kopā Ausekli un Pēteri Miglīnīku, jo abi bija dzimuši vienā gadā. Šim pasākumam devu vārdu “Gaismu saucu”. Tas bija neaizmirstams sarīkojums. Redziet, kā tas dzīvē notiek.
Bet vai pats tomēr jūtaties kā latgalietis?
-Nezinu, ko tas nozīmē, jo vairāk nekā 60 gadus esmu rīdzinieks. Man mīļi visi Latvijas novadi. Katram no tiem esmu veltījis pa filmai. Vidzemei - “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” ar latgalisku pildījumu, jo būtībā arī viņi ir cēlušies no mūsu cilts. Kurzemei – “Likteņdzirnas”, Latgalei – “Cilvēka bērnu”, Zemgalei – “Svešās kaislības”. Mani aizskar, kad presē raksta: Latgalē uz lielceļa nogalina ārzemnieku; Latgalē arestēts policists kukuļņēmējs; Latgalē sadeg piedzēries bezpajumtnieks utt. Aizskar, kad par atpalicību, neizdarībām vispirms tiek piesaukta Latgale, kaut tas pats notiek visā valstī. Pirms kara Latvijā tikpat sāpīgi to pašu pārdzīvoja Jānis Klīdzējs un rakstīja presē. Toties jūtos atzīts un pagodināts, kad Rīgā mani publiski piesaka ar piebildi ‘latgalietis’. Tas man ir tikpat liels pagodinājums kā Latvijas Zinātņu akadēmijā Goda locekļa tituls vai citi valsts un starptautiskie apbalvojumi. Dzīvojot projām no Latgales, tas jānopelna.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

“Viens pats mājās” (23.12.2020.)

Pēdējie mohikāņi

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

“Gandrīz trešdaļā Latvijas ciemu iedzīvotāju skaits nepārsniedz piecdesmit cilvēku,” 2019.gada nogalē paziņoja Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Tāpat statistika liecina, ka Latvijas ciemu saraksts ar katru gadu sarūk. 2006.gadā Latvijā bija 7842 apdzīvoti ciemi, 2011.gadā – 7267, 2019.gadā - 6314. Kas ir mūsu pēdējie mohikāņi?

“Mēs nevienu neaiztiekam”

 

Vecumu pagasta pārvaldes sekretāre Biruta Pavlova zina stāstīt, ka pagastā atrodas 31 ciems. Tiesa, daudzos no tiem neviens faktiski nedzīvo, piemēram, Vientuļos, Vanaga perēklī, Lugos, Spuskos, Lauzos, Solā, Niedrupē. Meklējot pēdējo ģimeni ciemā, devāmies uz pierobežas Žogovu, kur saimnieko sirsnīgs pensionāru pāris Tatjana un Nikolajs Kokoreviči. Taujāti, kā jūtas vienīgā ģimene ciemā, Taņa un Koļa atjokoja, ka ir pieraduši: “Labi jūtamies, nekur neejam.”

Cik ilgi dzīvojat Žogovas ciemā?
Tatjana: -24.novembrī nosvinēju 80.dzimšanas dienu, tātad Žogovā dzīvoju 77 gadus. Piedzimu tepat netālu - Bliņicas ciemā, kur joprojām ir apdzīvotas mājas. Ar mammu pirmos trīs manas dzīves gadus dzīvojām Bliņicā, kamēr tētis mūs nepaņēma uz Žogovu. Cik tolaik bija māju Žogovā? Šķiet, seši vai septiņi saimnieki ar savām saimniecībām.
Kā iepazināties ar Nikolaju?
-Viņš dzīvoja netālajā Šļopkines ciemā. Visu dzīvi esam strādājuši smagu fizisku darbu. Kā mums vecumdienās pietrūkst? Paldies Dieviņam, visa pietiek. Saņemam pensiju, ir meita Aija. Dēliņš aizgāja bojā – 28 gadus nodzīvoja, 28 gadus jau zem zemes...
Kur meitiņa?
-Valkas pusē. Viņai ir divi dēli - Artis un Toms. Tāpat mums ir trīs mazmazbērni.
Ko mazbērni saka, redzot, ka esat vienīgie Žogovas ciemā?
-Mūs mudina iet dzīvot pie viņiem. “Neiesim nekur, kamēr esam divatā,” sakām bērniem. Mēs šeit esam saimnieki, kā arī mūsu kompāniju papildina suns un kaķis. Agrāk turējām gan govis, gan cūkas, bija arī zirdziņš.
Nikolajs dzimšanas dienu nosvinēja 4.martā. Tātad esat vienaudži?
Nikolajs: -Tādu sieviņu sev arī meklēju, lai mēs būtu vienaudži.
Šķiet, bija vēl viens viltīgs plāns, jo precoties Taņai nebija jāmaina uzvārds?
-Jā, abi bijām Kokoreviči.
Nereti joko, ka Vecumu pusē katrs otrais nes uzvārdu Kokorevičs.
-Nē, nekādas radu būšanas nav. Skatoties televizoru, klausoties radio, bieži dzirdam, ka runātājs ir Kokorevičs no Rīgas, Ogres utt. Visi ir mūsējie. Meitai uzvārds ir Lamba.
Tatjana: -Savulaik strādāju saimniecībā, kur bija ķēve Lamba. Nereti meitu apsmaidu. Nopietni runājot, Nikolaja ģimenē bija pieci bērni, bet es - viena pati. 1963.gada 2.februārī sarakstījāmies Vecumu pagastā. Tolaik jau ziemas nebija tādas, kādas ir šobrīd. Iepriekšējā dienā bija šausmīgs putenis,un spriedām, ka līdz Vecumiem netiksim. Dīvaini, bet otrā dienā iestājās atkusnis. Sēdāmies zirga kamanās un, aidā, sarakstīties. Salaulājāmies 5.maijā pareizticīgo baznīcā.
Tolaik to varēja izdarīt?
-Jā, ja nebiji liels priekšnieks. Mēs partijā nebijām. Kāzas, kurās bija aptuveni 60 - 70 viesu, svinējām vairākas dienas. Alus bija savs, cūciņa nokauta.
Kāds bija kāzu limuzīns?
-Zirdziņš.
Kāds ir noslēpums, lai ģimenē valdītu uzticība un saticība?
-Bez ķildām neiztikām. Jāprot piedot. Jūsu avīzītē lasīju, ka kāds pāris septiņus gadus draudzējās, bet, kā sagāja kopā, pēc nedēļas izšķīrās.
Kāpēc, Jūsuprāt, tā notiek?
-Tomēr precēties vajag, kaut gan mūsdienās cilvēki nereti dzīvo kopā bez kaut kādiem papīriem. Vai tas ir labi? Tas ir sarežģīts jautājums... Tā ir katra personīga izvēle.
Kā paiet ikdiena?
Tatjana: -Palasu avīzīti, grāmatu.
Nikolajs: -Skatos televizoru.
Tatjana: -Zemīti pārdevām, jo kāda jēga to turēt, ja vairs lopiņu nav. Meitai pirms tam jautāju, ko viņa par to domā. Nāks šurp vai nē? “Nē, nē, jūs nāciet pie mums,” meita atbildēja.
Vai pierobežā droši dzīvot?
-Jā, mūs sargā. Mēs nevienu neaiztiekam, un mūs neviens neaiztiek. Skatāmies gan Krievijas, gan Latvijas TV kanālus.
Kā Jūs raksturotu viens otru?
Tatjana: -Greizsirdīgs, it īpaši jaunībā. Tagad daudz mierīgāks. Vai uz jaunām meitenēm neskatās? Apkārtnē taču viņu nav. Ja būtu, varbūt arī skatītos.
Nikolajs: -Dažreiz spītīga. Tiesa, kad strīdamies, tad viņa ātrāk atmaigst.
Tatjana: -Es bez runāšanas nevaru. Ja nav ar ko, varu patērzēt arī ar sunīti un kaķīti. Par ko strīdamies? Ne par ko. Ir gadījumi, kad pēc strīda pat nevaram atcerēties, kā tas aizsākās. Dzīvojiet saticīgi!
Nikolajs: -Lai jaunie vīri uz jaunām meitenēm neskatās.
Jūs taču skatījāties?
-Skatījos gan...
Kā sevi nodrošinat ar pārtikas produktiem?
-Ceturtdienās atbrauc autoveikals. Nesen vienā nedēļā bija atbraukuši divi tirgotāji. Kādi šeit pircēji, ja mēs esam vienīgie.
Kā svinēsiet Ziemassvētkus?
-Sagaidīsim mājās. Pirms diviem gadiem zvanīju meitai un teicu, lai brauc ciemos, lai pabūtu svētkos kopā. Viņa atbildēja: “Labāk atbrauciet jūs!” Pēc kāda laika atbrauca mazdēls Artis un mūs aizveda pie Aijas. Atpakaļ atveda ceturtdien, kaut gan lūdza palikt līdz sestdienai. Paskaidrojām, ka palikt nevaram, jo mājās gaida sunītis un kaķītis. Nu, nevarējām palikt, nevarējām...
Nikolajs: -Es labprāt ietu palīgā apdarīt lauku darbus, bet spēka nav, kājas sāp. Es nevaru sēdēt un skatīties, kā citi strādā. Uz to dūša nenes..
Vai pirtiņa ir saglabājusies?
Nikolajs: -Diemžēl nē. Sasildām ūdeni, cits citam muguru pakasām.
Vai Ziemassvētkos mājās būs eglīte?
-Protams, atnes labi cilvēki. Tāpat mums rezervē ir veikalā pirkta skaistule. Svinam gan katoļu, gan pareizticīgo Ziemassvētkus. Tāpat gadu mijas naktī noklausāmies abu prezidentu uzrunas.
Tatjana: -Es sēžu līdz trijiem rītā, bet Koļa aiziet gulēt uzreiz pēc pusnakts. Viena pati skatos koncertus.
Vai gribētos dzīvot pilsētā?
Nikolajs: -Jau jauns būdams, aizbraucot uz pilsētu, nevarēju gulēt. Tramvaji, cilvēku kņada..., nē, tie trokšņi nav domāti mums.
Tuvojas administratīvi teritoriālā reforma...
-Par politiku neinteresējamies. Mums vienalga, vai Ziemeļlatgalē būs viens, trīs vai četri novadi. Iztiekam paši – pagrabā ir viss, ko vien vēlies – bietes, kartupeļi, burkāni, kā arī dažādi ievārījumi. Palīdz radinieki un paziņas, ja nepieciešams aizbraukt pie dakteriem. Cilvēki ir atsaucīgi, kaut gan mēs cenšamies iztikt ar pašu spēkiem. Pašvaldībā palīdzību neesam prasījuši.
Lepni?
Tatjana: -Ko tur prasīt! Malka ir, ūdens ir, paēduši arī esam. Pensiju arī paaugstināja,- man - par deviņiem eiro, viņam - par vienpadsmit. Paldies par to pašu!
Nikolajs: -Kad pienāk vēlēšanas, sola zelta kalnus.
Ticat vai nē?
Nikolajs: -I miršu zemē, i neticēšu. Tikai atdod balsi viņiem... Vai balsojam? Balsojam gan, cenšoties sarakstā atrast pazīstamus cilvēkus. Viens deputāts pacienā ar zemenēm.
Vai jūtaties kā sava ciema pēdējie mohikāņi?
Nikolajs: - Pārdzīvošu visus.
Tatjana: -Nu, nu... Savulaik mūsu un tēva brāļa māju pagalmos dzīvoja 21 cilvēks kopā ar maziem bērniem. Bijām kā neliels gorodoks (no aut. - pilsētiņa). Gāja jautri!
Mājas nosaukums ir “Zelmeņi”. Kā tas radies?
-Aiz upes dzīvoja krusttēvs, kura mājas saucās “Zelmeņi”. Viņš nomira, un, kad nācās dot nosaukumu mūsu mājām, palikām pie “Zelmeņiem”.
Ko novēlat tiem, kuri, līdzīgi kā Jūs, ir vienīgie ciema iedzīvotāji?
-Dzīvojiet kā mēs. Ja varat, tad strādājiet! Vai Latvijai ir nākotne? Pēc piecdesmit gadiem mūsu ciemā cilvēku, iespējams, nebūs, bet latvieši neiznīks...

Mēs visi esam PASAŽIERI

Babānu ģimene ir vienīgā ģimene Ilziņu ciemā. Namamāte Līga Babāne piedzima Medņevas pagasta Viduču ciemā, tomēr sevi pamatoti uzskata par Ilziņu ciema vērtību mantinieci. Kā nu ne, ja Ilziņos pavadīta bērnība, ciemojoties pie vecmammas un vectēva: “Tāpat arī mamma un viņas brālis te dzīvoja, tāpēc varu teikt, ka tās ir mūsu dzimtas mājas.”

 

Cik bieži Ilziņos ciemojāties bērnībā?
-Katru nedēļu. Arī jaunībā, kad mācījos Viļakas Valsts ģimnāzijā, bieži vien iegriezos pie vecmammas.
Pabeidzāt valsts ģimnāziju?
-Sākotnēji tā bija vidusskola, bet skolu pabeidzu jau kā ģimnāziste. 1998.gadā apprecējos ar Jāni Babānu, kurš tolaik dzīvoja blakus ciemā – Račos. Līdz ‘jā’ vārda teikšanai man bija divi uzvārdi – Duļbinska-Logina. Pēc precībām pārcēlāmies uz dzīvi Ilziņos.
Vai nebija žēl mainīt divus uzvārdus pret vienu?
-Neteikšu, ka bija žēl, tomēr man patiesi patika, ka ir divi uzvārdi. Ne visiem tā ir!
Ilziņu ciemā sākotnēji bija tikai viena saimniecība?
-Nē, tur atradās vairākas mājas. Atceros, ka mūspusē dzīvoja divas Malvīnas. Ar to, kura tuvāk dzīvoja, maz kontaktējāmies, bet ar tālāk dzīvojošo Malvīnu izveidojās sirsnīgas attiecības. Bija čakla grāmatu lasītāja, turklāt viņai mājās atradās milzīgs grāmatu skapis. Man tā bija kā medusmaize. Vecaistēvs Tadeušs bija kaislīgs makšķernieks, turklāt piecu soļu attālumā atrodas Ilziņu ezers. Pie vectēva nāca ciemos citi makšķernieki, un Ilziņos pirmo reizi dzīvē ieraudzīju, kā izskatās gumijas laiva. No tās pumpēšanas nāca dīvaina skaņa. Tāpat Ilziņi ir tā vieta, kur uzzināju, kas ir banāni. Atzīšos godīgi, tie nešķita garšīgi. Tik un tā tās ir patīkamas bērnības atmiņas.
Kāpēc vecāki izvēlējās Jūs nosaukt par Līgu?
-Doma pieder vectēvam. Tētim vārds bija Jānis, un tēta tētis Jāzeps sprieda, ka mājās līdzās Jānim jābūt arī Līgai.
Savādi, bet vīrs arī ir Jānis...
-Tas nebija mērķtiecīgs lēmums, kaut gan vīru pazinu kopš skolas laika. Vecākais dēls Artis mācās pēdējā kursā Rēzeknes tehnikumā par elektriķi, bet jaunākais dēls Harijs mācās Viduču pamatskolā, kur strādāju par latviešu valodas skolotāju. Savukārt vīrs nodrošina skolā siltumu.
Vai Harijam, kurš ir jaunākais mohikānis ciemā, nav skumji būt vienīgajam?
-Iespējams, viņam kā pusaudzim ir vientuļi. Tiesa, skolas laikā vientulībai neatliek laika. Vasarās draiskojas kopā ar kaimiņu mazbērniem. Viņam patīk vieglatlētika un futbols, bet sirdslieta ir motocikli.
Mācoties sestajā klasē?
-Labi, šobrīd mopēdiņš. Talkā nāk vecākais brālis, kurš izvēlējies elektriķa profesiju. Jāpiebilst, ka mans tēvs arī bija elektriķis, bet mamma – fizikas skolotāja.
Ir dzirdēts, ka nereti skolotāji slikti raksta...
-Varbūt. Iespējams, to ietekmē vide, kurā cilvēks dzīvo. Pirmkārt, ne katrs cilvēks ir radošs. Otrkārt, ir cilvēki, kurus tautas valodā mēdz saukt par sausiņiem.
Un kā sevi vērtējat Jūs?
-Ceru, ka esmu radoša. Tas acīmredzot jājautā kolēģiem un draugiem, kuri mani pazīst.
Jānis ir kurinātājs skolā, jūs – skolotāja. Aukstos ziemas vakaros ejat pasildīties?
-Mēs nosacīti strādājam vienā darbavietā. Vai mūsu ģimeni var saukt par pēdējiem mohikāņiem ciemā? Manuprāt, nē, jo mēs to pat neizjūtam. Kāpēc? Neviens jau nav nospraudis ciemu robežas, jo netālu dzīvo kaimiņi uz vienu un otru pusi. Viņi ir brīnišķīgi, izpalīdzīgi un jautri cilvēki. Ja mēs neesam mājās, tad zinām, ka Ilziņos tik un tā viss būs kārtībā. Kaimiņi visu redz.
Vai Latvija attīstās pareizā virzienā, ja ciemu skaits ar katru gadu paliek mazāks?
-Pārmaiņām ir jānotiek. Tiesa, noteikti nevajadzētu atstāt tukšu pierobežu. Kādas ir manas pārdomas? Jauniešiem, kuri ir dzīvojuši laukos, ir citādāka, praktiskāka domāšana nekā pilsētniekiem. Zinot savus bērnus, viņu domas un intereses,- mūsu mājas noteikti nepaliks tukšas. Cilvēkam, izvēloties dzīvesvietu, naudai ne vienmēr ir noteicošais faktors. Svarīgi dzīvesvietā justies labi un omulīgi, iederēties.
Kāda būs mammas reakcija, ja Harijs pēc desmit gadiem pavēstīs, ka vēlas dzīvot, piemēram, Itālijā?
-Noteikti nebūšu tā, kas noliegs viņa vēlēšanos. Tā ir viņa dzīve, tā ir viņa izvēle. Katram ir tiesības iet savu ceļu, tostarp arī kļūdīties. Arī tā ir dzīves skola. Protams, mums bija iekšējs nemiers, kad vecākais dēls pēc devītās klases pabeigšanas nolēma mācīties Rēzeknē. Bet mēs neiebildām.
Cik ilgi strādājat Viduču pamatskolā?
-Strādāju 21 gadu. Pirmos divus darba gadus pavadīju Viļakas vidusskolā.
Vai skolai ir nākotne?
-Katrai vadībai, katrai valdībai ir savs skatījums nākotnē. Domāju, es nebūšu tā, kas izmainīs viņu plānus. Uzskatu, ka skolai jābūt.
Un būs?
-Ņemot vērā skolēnu skaitu, mēs neesam pati mazākā pamatskola. Viduču pamatskolā mācās 68 skolēni. Ceru, ka politiķi labi apzinās, ka skolas neesamība pagasta centrā ir iznīcības vēstnesis.
Labi apzinās... daudzas skolas jau ir slēgtas!
-Ne jau tur muļķa prāti sēž. Ja nav skolas vai kultūras centra, tad dzīve apsīkst. Mežvidu piemērs liecina, ka tur nekas cits neiedzīvojās. Tā bija vieta ar auru un mērķi – būt skolai.
Kādi pēc desmit gadiem būs Ilziņi?
-Viss mainīsies uz labo pusi. Mēs būsim kuplāka ģimene. Cilvēks ir tāds, kā viņš domā. Dzīves pieredze dažbrīd bijusi diezgan rūgta, tāpēc tagad varu teikt: “Jo tu pozitīvāk domā, jo labāk viss notiek.” Arī tagad mēs neesam maziņi, jo mums taču ir karalisks runcis Leo. Īpašumā ir gandrīz četri hektāri zemes, bet lopus neturam.
Slinki?
-Varbūt jā, varbūt nē. Piektais gads, kopš lopus neturam. Vasaras brīvlaikā ravēju dārzu, braucam uz jūru peldēties. Šogad gan nesanāca, kaut gan radi dzīvo Saulkrastos. Acīmredzot vainīgs kovids. Tiesa, runājot par krājumiem pagrabā, varu droši apgalvot,- tur krīzes nav! Ar ko esam bagāti? Ar dažādos veidos marinētiem gurķīšiem, ar ābolu un tomātu sulām, burkāniem, kas mūsu mājās ir top dārzenis.
Vai Ziemassvētkos mājās atradīsies vieta eglītei?
-Kamēr bērni bija mazāki, eglīte bija liela. Viņiem augot, tā proporcionāli samazinās. Māja telpiskā ziņā nav liela. Tai noteikti ir vairāk nekā simts gadi.
Vai radi bieži ciemojas Ilziņos?
-Man ir divas māsas: Inga dzīvo Rīgā, bet Sandra - Kadagā. Viņa ir armijas cilvēks. Vecāku diemžēl vairs nav, tāpēc turamies kopā. Vīram arī ir brālis un māsa, tāpēc bieži esam kopā.
Ar ko aizraujaties?
-Daudz lasu, turklāt papīra formātā. Man patīk turēt rokā to, ko es lasu, un sajust grāmatas smaržu. Patīk latviešu oriģinālliteratūra, tostarp Ziedoņa dzeja. Kas aizrauj? Rakstniece Dace Judina, jo viņas darbi ir reālistiski. Rakstniece ar saviem tēliem atklāj to, kas pie mums, Latvijā, notiek. Lasot neviļus jādomā līdzi, ka ne viss ir tā, kā mums no malas izskatās.
Kā mudinat jaunatni lasīt?
-Piespiest nevajadzētu. Bērnus jārosina lasīt, turklāt būtiskākā receptes sastāvdaļa ir vecāku un vecvecāku piemērs. Bērniem kopš mazām dienām jālasa priekšā. Esmu no tiem vecākiem, kuru var saukt par principiālu.
Esat barga?
-Neesmu barga, bet prasīga. Cenšos būt taisnīga.
Sanāk?
-Kas kaķim asti cels, ja ne pats. Jā. Tiesa, bieži vien taisnīgumam ir rūgtuma piegarša, jo ne visi to pieņem. Bērnībā sapņoju kļūt par balerīnu. Bibliotēkā biju ļoti biežs viesis, jo tur strādāja jauka un mīļa bibliotekāre Ženija Barkāne. Viņa jau aizsaules dārzos... Bibliotēkas priekšā atradās lielas fotogrāfiju grāmatas, tostarp par balerīnām. Cik reizes gāju, tik reizes arī šo grāmatu skatījos.
Tagad ikdiena paiet klasē, nevis uz skatuves?
-Iespējams, savās domās mēdzu būt gaisīga. Jaunībā mani ļoti interesēja medicīna, un tā mani aizrauj joprojām. Bieži lasu medicīnas žurnālus vai rakstus par medicīnas vai veselības tēmām.
Kā balerīna un mediķis nonāca līdz skolas solam?
-Latviešu valodu, godīgi sakot, ne visi skolēni mīl. Mēdz teikt, ka matemātika ir pedantu priekšmets, kur visam ir sava kārtība. Uzskatu, ka arī latviešu valoda ir mācību priekšmets, kas cilvēku mudina kritiski un loģiski domāt, pirms kaut ko teikt un kā teikt. Lūk, klasē lasāms: “Ja komatu ieliksi nepareizā vietā, var iznākt pārpratums.” Man bija, mācoties ģimnāzijā, brīnišķīga latviešu valodas skolotāja Marija Šakina, kura nu jau arī ir debesu valstībā. Viņai varu pateikties par kritisku pieeju savas valodas lietošanā un tai pat laikā - par humora dzirkstīm. Profesiju, iespējams, izvēlējos arī vadoties pēc manu vecāku finansiālajām iespējām tajā laikā, kad stājos Latvijas Universitātē.
Ievērojat kļūdas, lasot avīzes, žurnālus, grāmatas?
-Jā, laikam tas ir profesionālais acīgums. Dažreiz tas traucē.
“Vadugunī” daudz kļūdu?
-Kādreiz pa kādai gadās. Tas ir normāli, jo mēs visi esam cilvēki, kuriem kļūdas neizpaliek. Tracina nevis pieturzīmju vai vārdu kļūdas, bet domas jeb stila kļūdas. Arī daiļliteratūras grāmatās ir kļūdas.
Vai interesējaties par politiku?
-Nē, es droši vien nevarētu būt vadītāja. Lēmums atkal apvienot novadus, manuprāt, nav pareizs. Esmu dzīvojusi Balvu rajonā un Viļakas novadā. No parasta iedzīvotāja skatupunkta šķiet, ka Viļakas novada attīstība jaušama ne tikai vārdos, bet skatāma arī ar aci.
Pieņemtu piedāvājumu strādāt Rēzeknē vai Rīgā?
-Skola nav vienīgā vieta, kur var strādāt. Esmu vienu vasaru strādājusi par pārdevēju.
Nožēlojat?
-Ne mirkli. Vai es varētu aiziet projām no Ilziņiem? Jā, ja dzīve spiestu. Ceru, ka kaut kādi drūmi apstākļi neliegs man iespēju nopelnīt iztiku vietā, kur dzīvoju. Cilvēks ir būtne, kas iekrāj ļoti daudz lietu. Svarīgi, lai es varu nopelnīt – lai būtu maize, lai varu palaist skolā savus bērnus.
Semenovai ir nākotne?
-Kādus desmit gadus vēl varbūt, ja politikas virzība būs pozitīva un nebūs graujoša. Patiesībā ‘jā’, jo neticu, ka visiem atradīsies vieta Rēzeknē, Daugavpilī vai Rīgā. Tāpat jāņem vērā, ka mūsdienās ir lieliska iespēja strādāt attālināti. Ne velti daudzas ģimenes jau tagad izvēlas Viļakas novadu par savām mājām.
Daudzu skolēnu māmiņas iebilst pret attālinātu mācīšanos?
-Arī es esmu pret. Tā nav labākā lieta, kā bērnam iegūt izglītību. Izpaliek socializācijas process, tātad liegta iespēja komunicēt vārdiski, skaņas veidā, fiziskā kontaktā ar saviem vienaudžiem. Tāpat bērniem izpaliek iespēja kontaktēties ar cilvēkiem, kuri viņiem ir autoritāte. Arī ar cilvēkiem, kuri viņiem nepatīk. Bērniem it kā tiek liegta paradumu un pieredzes uzkrāšana, veidošana.

 

Vai Ilziņos baidās no kovida?
-Nē. Ģimenē par to runājam, uz to dusmojamies, kā jau visi. Nesen lasīju interviju ar ārstu, kurš teica, ka ar vīrusu būs visiem jāizslimo.
Vai mēs dzīvojam labā valstī?
-Mēs dzīvojam labā Latvijā, es pat teiktu, ka dzīvoju savā Tēvzemē. Ja runā par valsti kā struktūrvienību, tad nav jābūt zinātniekam vai politiķim, lai redzētu, ka daudz kas šeit notiek ne tā, kā vajadzētu būt. Visi grib dzīvot labāk, visi grib nopelnīt vairāk. Arī manā dzīvē bija posms, kad materiālajām vērtībām bija noteicošais faktors. Tomēr sapratu, ka mantai nav tādas vērtības, kādu mēs nereti iedomājamies.
Kāda būtu Jūsu reakcija, ja vecākais dēls Artis kādudien paziņotu, ka precas un cels māju Ilziņos?
-Laipni lūdzam! Mūsu ģimene ir pieradusi dzīvot lielā ģimenē jeb radu kopienā. Svētkus svinam visi kopā,- šobrīd 18 cilvēki. Ja vēl atbrauc ciemos manas māsas ar ģimenēm, tad tie ir vairāk nekā 20. Uzskatu, ka tā ir brīnumaina Dieva dāvana, ka mums ir iespēja pulcēties kopā, priecāties visiem kopā. Asinsbalss tomēr ir kā magnēts, turklāt vērtīgs magnēts. Sevi uzskatu par latgalieti.
Nereti cilvēki “Vadugunij” pārmet, ja kāda publikācija ir latgaliešu valodā...
-Es būtu ļoti priecīga, ja kādreiz Izglītības ministrija ieviestu skolās latgaliešu valodu vismaz kā izvēles mācību priekšmetu, pašlaik to var apgūt tikai kādos interešu izglītības pulciņos. Esmu gatavojusi daudzus apsveikumus, ierakstot tekstus latgaliešu valodā. Mans vīrs runā latgaliski. Latgaliešu valoda ir sulīga, man tā patīk un aizrauj.
Ko novēlat visiem Ziemassvētkos?
-Pozitīvu domāšanu. Lai miers sirdī, lai miers prātā, lai Dieva svētība katrai ģimenei! Bērnībā mūsu ģimenē baznīca bija ‘tabu’ tēma, un vēl jo vairāk tāpēc, ka mamma bija skolotāja. Vecvecāki bija ticīgi, un acīmredzot tas mani ietekmēja. Atceros gadījumu, kad Ziemassvētkos ļoti gribējās doties uz baznīcu. Es taču zināju, ka tur būs ļoti skaisti, tur būs Bētleme, tur būs Jēzus bērniņš. Mājās izcēlās pat mini skandāls. Vai nokļuvu baznīcā? Jā! Tonakt redzēju visu, ko kāroju ieraudzīt. Priecājos, ka Harijs ir ministrants, piekalpo priesterim Guntaram Skutelam Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā. Bet, kā jau bērnam, ir reizes, kad uzglūn slinkums. Bet pūcīgums pāriet, un viss ir kārtībā.
Kādu dāvanu vēlētos saņemt Ziemassvētkos?
-Lai Ziemassvētki ir tādi paši, kā citos gados. Lai mēs visi esam kopā un tikpat jautri un sirsnīgi svētkus nosvinam. Tas skanēs banāli, bet man gribas, lai mēs visi esam veseli. Jā, noderētu arī kāda laba grāmata.
Kādu pirmo pasaku vai dzejolīti nolasītu mazam bērnam?
-Tas varētu būt stāsts no manas bērnības mazo klašu lasāmās grāmatas “Valodiņa”: “Mazs puisītis iekāpj autobusā un nopērk biļeti. Šoferis viņam saka: “Cienījamais PASAŽIERI, varat sēsties savā vietā!”” Un tam bērnam pašapziņa vairākkārt aug, jo, lūk, viņš nav nekāds maziņais, bet PASAŽIERIS, tāpat kā visi pārējie.
Vai mūsdienās pietrūkst šādas cieņpilnas attieksmes?
-Domāju, jā. Jāprot pateikt mammai ‘paldies’ arī par sagatavotajām brokastīm... Ir bērni, kuri par to brīnās, jo, viņuprāt, tas taču ir mammas pienākums. Lai arī kāda būtu mūsdienu pasaule, domāju, ka pieklājību un cieņu vienam pret otru neviens vēl nav atcēlis. Tās ir cilvēciskās vērtības, kas katram mums jau no mazotnes tiek ieaudzinātas ģimenē.

 

Dzejolis par Ilziņu ciemu
Ilziņu ezerā zvejoju es,
Vējiņš laiviņu vieglītēm nes.
Gulbju papus uz saliņas brauc,
Līņi un līdakas ūdeni jauc.
Dienvidu galā ir namiņš no koka -
To cēluši bebri ar čaklajām rokām.
Vasarā krastos te vīgriezes zied,
Pīlādži sārtojas, putniņi dzied;
Zemā es varu slidot šeit iet.
Ilziņu ezera krastā man mājas -
Ziniet, mums visiem te laimīgi klājas!
Artis Babāns, 2013.gads

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

“Dots devējam atdodas” (18.12.2020.)

Teātris un politika. Vai tas vieno?

 Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īsteno projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizē, kā cilvēkos veidojas piederības izjūta, kādā veidā iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Intervijas ar publikāciju varoņiem palīdz popularizēt kultūras dzīves kolorītu, rast atbildes uz jautājumiem, kā iespējams saglabāt latviskās tradīcijas, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās. Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmei, vai ir skaidrs virziens, uz kuru ejam? Publikāciju sērija tuvojas noslēgumam, šis ir priekšpēdējais sagatavotais projekta darbs, bet beidzamais pie lasītājiem nonāks nākamā gada janvārī.

Viņas abas ir rīdzinieces, taču laiku pa laikam mēro ceļu uz Balvu pusi, lai satiktu sev tuvus vai kādreiz pazītus cilvēkus. Abas ir politiķes, sēdējušas Saeimas krēslos un ieņēmušas amatus. Saka, ka politika pieprasa arī aktiermeistarību, un ne velti viena no viņām bijusi teātra un kino aktrise. Abas simpātiskas un iznesīgas sievietes, kuru dzimtas saknes ir un paliks Ziemeļlatgalē. Laikraksts “Vaduguns” tikās ar bijušo zemkopības ministri, bijušo Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu un aktrisi, kādreizējo Daugavpils teātra direktori, vēlāk politiķi Inesi Laizāni.

Nav Latgale bārenīte, nu nav!

 

Esat dzimusi skolotāju ģimenē. Atskatoties pagātnē, ko teiktu - kādu pamatu dzīvei Jums devusi ģimene?
-Manā agrā bērnībā dzīvojām Puncuļevā, bijušajā Balvu rajonā (toreiz tas bija Kārsavas), piecu kilometru attālumā no Baltinavas. Mācījos Pilskalna skoliņā līdz 6.klasītei, mani vecāki tur strādāja par skolotājiem. Mamma mācīja vācu valodu un vēsturi, bet tētis bija direktors un arī matemātikas un fizikas skolotājs. Manas bērnības atmiņas saistās ar dziļiem laukiem, sadzīvi bez elektrības, visu, ko iemācīja vecāki, un arī zēnu sabiedrību. Apkaimē nebija mana vecuma meiteņu, bija tikai puikas, un ģimenē auga mans pāris gadus jaunākais brālis. Jau tad zināju, ka mana turpmākā izglītošanās noteikti saistīsies ar matemātiku, jo man tā ļoti patika, labi padevās, turklāt tētis to mācīja skolēniem. Uz skolu aizgāju sešos gados. Atminos, kā vecāki runāja par mani: ja meitenei skolā nepadosies, ņemsim viņu ārā un tad skolā ies pēc gada. Taču man viss padevās, biju teicamniece līdz pat 9.klasei. Izauga un izskolojās visi trīs mūsu ģimenes bērni. Brālis tagad ir aizsaulē, bet māsa dzīvo Rīgā un ir ārste.
Jūsu vārds saistās arī ar citu mūspuses skolu, jo esat Tilžas vidusskolas absolvente.
-60.gados vecākiem mājās bija nopietna saruna. Tētis bija atbraucis no kādas sanāksmes un stāstīja mammai, ka viņam liek stāties partijā, jo citādi biogrāfija nav tik laba, lai varētu strādāt par direktoru. Taču viņš partijā nestājās. Skolai nomainījās vadība, un vecāki nolēma, ka jāmaina dzīvesvieta. Tilžā bija atvērta jauna internātskola, un mēs pārcēlāmies uz turieni, kur es nodzīvoju sešus gadus, līdz pabeidzu vidusskolu. Vecāki turpināja strādāt Tilžas internātskolā līdz savai aiziešanai mūžībā. Šis dzīves periods bija gluži citādāks. Mājās parādījās elektrība, televizors, apkārt bija daudz bērnu, jau pusaudžu. Bet bija arī pārdzīvojumi tēva dēļ, kurš, būdams skolotājs un mācīdams matemātiku, pret mani bija daudz prasīgāks, salīdzinot ar klasesbiedriem. Par katru nieku man samazināja atzīmi, bet citiem lika pieciniekus par sliktāk izpildītiem mājas darbiem. Biju ļoti apvainota, bet tagad to atceros ar cieņu un mīlestību pret tēti. Vidusskolā mana mīļākā skolotāja bija stingrā matemātikas pasniedzēja Valērija Ločmele, kuru vēl pirms pāris gadiem satiku. Vidusskolu pabeidzām sešpadsmit absolventi, un atceros visus. Reizumis sazinos ar Jāni Krakopu, Tilžā joprojām dzīvo Ansis Sīviņš un Zigfrīds Zelčs, kurus arī pa retam satieku.
Vai Tilžas takās kaut kur nav jaušams arī Jūsu pirmās mīlestības stāsts?
-Mana pirmā mīlestība joprojām dzīvo bijušajā Balvu rajonā. Tās bija skaistas jūtas, kas radās 9.klasē. Bet mums nesanāca būt kopā, un es zinu atbildi, kāpēc. Protams, laiks ir darījis savu, bet šo cilvēku joprojām atceros, cienu, mēs arī sazināmies, aprunājamies.
Vai atceraties savu ierašanos ar helikopteru Tilžā, lai sveiktu 12.klases absolventus? Toreizējais skolas direktors nešaubījās, ka tas ir pasaules mēroga notikums, jo ieradusies premjerministre Jūsu personā.
-No manas puses sen bija solīts, ka ieradīšos šajā izlaidumā Tilžā. Bet tieši tajā dienā visiem trim Baltijas valstu premjeriem bija nolikta svarīga Eiropas līmeņa tikšanās. No rīta izlidoju uz Tallinu un, lai pēcpusdienā paspētu nokļūt arī Tilžā, nācās lidojumu turpināt. Skolas gados rakstīju dienasgrāmatu, ko tagad atradu un pārlasīju. Rakstītais ir par mīlestību, draudzenēm, ko jau tādā vecumā parasti raksta. Bet ir viena doma, kas dienasgrāmatā atkārtojas vairākkārt. Esmu rakstījusi: “Es gribu būt laba…” Šo vārdu būtība raksturo manu turpmākās dzīves redzējumu, ko esmu ieguvusi no vecākiem. Pēc vidusskolas man bija skaidrs mērķis studēt Latvijas Universitātē matemātiku. Tieši tur un nekur citur, par spīti pieaugušo runām, ko nu bērns no Latgales brauks uz Rīgu, varētu kaut kur tuvāk. Tāpēc arī Tilžas absolventiem toreiz izlaidumā teicu tos vārdus,- pasakiet sev paši, ko gribat sasniegt, un jūs noteikti to dzīvē izdarīsiet.
Vai virzība pa karjeras kāpnēm Jums bijusi mērķtiecīga izvēle?
-Tā gan nav bijis. Pēc dabas esmu pragmatiķe un man patīk konkrēti uzdevumi, kas jāizdara. Bet amati uzliek daudz ko tādu, kas arī ļoti nepatīk, kas vairāk atgādina izrādīšanos, piemēram, masu mediju uzmanība, intervijas un tamlīdzīgi. Biju pārsteigta, kad Valdis Dombrovskis mani uzaicināja kļūt par zemkopības ministri. Tolaik lielajā politikā nepiedalījos, un šis piedāvājums pārsteidza. Vēlāk uzzināju, ka zemnieku organizācijām piedāvāti četri uzvārdi zemkopības ministra postenim, un mana kandidatūra izvirzīta kā pirmā. Kļuvu par “Vienotības” virzītu un atbalstītu ministri.
Būt ministram nav viegli, tā ir liela atbildība. Vienā dienā apstiprina, bet otrā sabiedrība jau prasa: kāda ir tava darba stratēģija, mērķi un uzdevumi? Taču ir lietas, kas arī priecē. Izveidojām zemes fondu ar mērķi apsaimniekot katru lauksaimniecisko hektāru. Izstrādājām zemes kreditēšanas programmu, un tā joprojām darbojas. Nopietna bija cīņa par lauksaimniecības tiešajiem maksājumiem. Naudu vienmēr gribas vairāk, bet jāsaprot, ka Eiropā ir izveidota vēsturiskā maksājumu formula katrai dalībvalstij, kas Baltijas valstīm nav izdevīga. Lai iegūtu lielākus maksājumus mūsu lauksaimniekiem, tajā laikā (2011.- 2013.gados) tikos ar katras Eiropas Savienības valsts lauksaimniecības ministru. Tās sarunas bija ļoti sarežģītas. Lai no kopējā ES budžeta varētu iedot vairāk vienai valstij, bija jāatņem kādai citai. Un kuras valsts ministrs tad grib atdot citam? Atceros, kad par šo tēmu runāju, Spānijas ministrs man visu informāciju ar grafikiem no galda noslaucīja uz grīdas.
Esat visai bieži ciemojusies Balvu puses novados, tikusies ar lauku uzņēmējiem. Savukārt viņi braukuši uz Rīgu, saņēmuši godinājumu un pateicību par savu veikumu.
-Jūsu lielie lauksaimnieki patīkami pārsteidz. Prieks satikt un uzzināt jaunumus no Alda Ločmeļa par “Kotiņu” saimniecību. Atceros, viņš kādreiz stāstīja, ka sākuši saimniekot ar kādiem 16 hektāriem zemes, kā ar tēvu domājuši, ko darīt, kā saimniekot, lai dzīvē ietu uz priekšu. Tādos meklējumos un neatlaidībā arī slēpjas zemnieku saimniecības attīstības iespējas. Šodien Guntara Bartkeviča vadītā zemnieku saimniecība pierobežā Baltinavā ir Latgales un visas Latvijas lepnums. Prieks redzēt, kā Latgale ar gadiem ir attīstījusies un gājusi uz priekšu. Tur ir labāki lauki, nekā Lietuvas pusē. Man ir skaista fotogrāfija, kur Rēzeknes puses meitene uzdāvina ķiploku vainadziņu. Kaut kad mums tur bija notikusi saruna, kurā spriedām, ko varētu darīt, pie kā pieķerties cilvēki, dzīvojot laukos. Pēc pāris gadiem satiekoties, viņa atkal priecīga stāsta, ka izdomājusi audzēt ķiplokus un šī lieta ir aizgājusi. Protams, ne gluži visiem un ne visur laukos veicas. Iespējams, 90.gados, kad cilvēki atguva zemi, vajadzēja uzlikt arī hektāru skaita ierobežojumu. Tad varbūt lauku attīstība reģionos būtu notikusi daudz vienmērīgāk. Vēlāk to vairs nevarēja izdarīt. Bet ar simts hektāriem graudu audzētājs nevar izdzīvot, tad vajag vēl blakus nodarbošanos. Savukārt mazajiem zemniekiem tagad nekas cits neatliek, kā atrast savas nodarbošanās nišu.
Parunāsim vēl par latgalisko tēmu. Arī Jūsu laikā Saeimas komisija apsprieda Latgales attīstības programmu un runāja par ļoti konkrētiem jautājumiem. Par latgaliešu rakstu valodu un tās mācīšanu skolās, par norādēm latgaliski un tamlīdzīgi. Tur bija pamatīgas debates.
-Jā, Saeimas komisijā notika vairākas šai tēmai veltītas sēdes. Bet kāpēc šāda veida jautājumi būtu jāpaceļ līdz Saeimai, ja daudz ko varētu izlemt un izdarīt vietējās pašvaldības? Kādēļ tad neuzliek tās latgaliskās norādes? Un tad atklājās, ka uz vietas pagastos cilvēki paši nezina, kā tie vārdi norādēs latgaliski būtu rakstāmi. Ne jau viss jāpasaka no Rīgas. Baltinavas novadā šajā ziņā aktīvi darbojas Imants Slišāns. Man grūti spriest, cik daudz cilvēku Latgalē ikdienā runā latgaliski. Protams, valoda ir kultūrmantojuma svarīga sastāvdaļa, un tā ir bagātība tiem, kuri to prot un lieto. Taču negribētu visu uzspiest arī likuma vārdā. Man vispār nepatīk kontrolējoša rakstura iestādes un nodarbes. Cilvēkam ir jāsaprot un jādara pašam, nevis jāuzspiež ar varu. Varas uzspiešana asociējas ar padomju laikiem. Arī skolās vajag brīvu gribu. Ja vecāki vēlas, lai izsaka priekšlikumu, un skola palīdzēs organizēt latgaliešu valodas pulciņus.
Ar ko Jums personīgi asociējas latgaliskums?
-Balvu pusē man vairs nav radinieku, sen esmu prom no tās puses, taču tik un tā sevi izjūtu kā latgalieti. Nodreb sirds, kad braucu uz to pusi. Latgalē ir manas dzimtas saknes. Latgalē ir manu vecāku, vecvecāku atdusas vietas. Parasti braucam uz pāris dienām. Diezgan bieži braucam uz koncertiem Rēzeknes GORā, kur koncertē ērģelniece Iveta Apkalna. Starp citu, viņa ir mana radiniece, Ivetas vecvecāki ilgus gadus ir dzīvojuši Balvos. Nikolajs Volkovs ilgus gadus bija Balvu maizes kombināta direktors, bet mana tēva māsa Anna Lustika Balvu vidusskolā mācīja latviešu valodu un literatūru.
Lielie amati paliek Jūsu pagātnei. Uz 13. Saeimu vairs nekandidējāt...
-Atkārtošu politiķa, bijušā Ministru prezidenta Māra Kučinska vārdus, ka cilvēki, kuri ir bijuši premjeri, lielās slodzes dēļ pēc tam kādu laiku jūtas slimi. Ja kādam vairs nedeg acis, ja nav iedvesmas tam, ko viņš dara, nevajag iet un piedalīties politikā. Lielos amatos cilvēki izdeg, jo visapkārt dzird negācijas, ir problēmas, un dzīvot tādā atmosfērā no rīta līdz vakaram ir grūti. Nav tā, ka Saeimā ievēl tos sliktākos, bet arī tā ir sabiedrības spogulis. Svarīgi ir katram uzveikt naudaskāri, slavaskāri un citas kāres. Cilvēkam jābūt godīgam, bet ne visi var izturēt šos pārbaudījumus. Taču vairākums, manuprāt, cenšas to darīt. Politikā neizbēgami saskaras dažādu grupu intereses, kam līdzi nāk negācijas, un tā ir - visi apmierināti nekad nebūs. Turklāt ne visu var arī izskaidrot. Joprojām esmu pārliecināta, ka Citadeles bankas pārdošana 2014.gadā, zinot lietas apstākļus, bija labākais variants, bet sabiedrība to nepieņēma, daudzi domāja pavisam citādāk. Man personīgi ir svarīgi dzīvot ar pārliecību, ka biju godīga un izdarīju pareizi, lai arī tevi lamā.
Ko tagad darāt ikdienā?
-Dzīvoju sev un savai ģimenei. Rītos paguļu, vakaros reizēm, reti gan, noskatos televīzijas ziņas vai kādu filmu. Mans spēka avots ir tuvie cilvēki. Man ir divi dēli un seši mazbērni. Ir prieks, ka mēs ģimenē, arī ar māsas un brāļa ģimenēm, turamies kopā, mums ir ģimenes tradīcijas, kas atkārtojas gadu no gada. Kopā ar māsas Dainas un brāļa ģimenēm katru sestdienu braucam uz baseinu.
Darbojos biedrības “Latvijas formula 2050” valdē, arī Latvijas Universitātes Produktivitātes zinātniskā institūta konsultatīvajā ekspertu padomē. Tiekos ar cilvēkiem, kuri mani aicina uz sarunām. Dzīvoju Rīgas dzīvoklī, bet vecākajam dēlam ir māja, un man pie viņa Doles salā ir savs ārstniecības augu dārziņš, ko stādu un kopju. Mēģinu uzrakstīt arī atmiņas, ko atstāt savējiem. Ļoti žēl, ka neizrunājos ar vecvecākiem par daudzām dzimtas lietām, kas paliks tā arī nezināmas. Mana vedekla un māsas dēls tagad vāc un krāj dažādas mūsu dzimtas liecības, un viņus, arī mani, tas interesē.

Aktrises talants politiķes krēslā

 

Balviem Jūsu dzīvē ir īpaša vieta, lai arī vairs nav vecāku un bērnības mājas. Kas neizdzēšami no turienes nāk līdzi visam mūžam?
-Viss labais manī ir no vecākiem. Abi viņi bija ienācēji Balvos. Tētis tur uzcēla māju, apprecējās un sāka kopdzīvi ar manu mammu. Vecāku sen vairs nav, pagājis laiks, bet joprojām es jūtos kā bārene. Ticu saiknei ar saviem mīļajiem arī aizsaulē. Man ir prieks teikt, ka nāku no ļoti labas ģimenes. To es arī iedomājos, klausoties raidījumus par vardarbības tēmu ar psihologu padomiem, kā saprasties ar bērniem, kā rīkoties kādā konkrētā situācijā. Mani vecāki intuitīvi prata darīt, kā vajag, tāpēc manai bērnībai nav nevienas apmākušās dienas. Būdama jaunākā trīs bērnu ģimenē, vienmēr esmu lolota un lutināta. Līdz ar to arī Balvi manā atmiņā ir gaišā nokrāsā un bez bēdīgiem notikumiem. Balvos pabiju pirms aptuveni diviem gadiem, un parasti šie braucieni turp notiek kapusvētku laikā. Bijušajā mājā Balvos dzīvo citi. Mums svarīgākais bija, lai tur ienāktu un saimniekotu labi cilvēki. Pārdošanas sludinājumā ar prieku rakstīju, ka mūsu mājā draudzīgi dzīvojušas un saimniekojušas četras paaudzes. Ik reizi, esot Balvos, mēs nobraucam garām arī mūsu bijušajai dzīvesvietai. Manī valda sirdsmiers, jo, atvadoties no bērnības nama, atmiņā palika mīļš skats ar apdzīvotu lielo istabu, nevis tukšām sienām. Jā, Balvos nekā man vairs nav, ciešākā saikne joprojām ir ar Elitu, draudzeni kopš pirmās klases.
Vai kļūt par aktrisi bija mērķtiecīga izvēle?
-Dzīvē ļoti svarīgi ir skolotāji, kādus satiekam. Tas, ko darīja režisore Vaira Resne, ir būtiskākais manā izvēlē. Savu vēlmi kļūt par aktrisi pirmajai pateicu tieši viņai, kad mācījos 10.klasē. Tolaik aktieros neuzņēma katru gadu, un svarīgs bija arī vecums. Vaira man pateica vienu ļoti interesantu lietu, proti,- tad tev šogad jāpabeidz vidusskola! Un es pieņēmu lēmumu pabeigt divas klases vienā gadā. Protams, vecāki teica, ka tas nav iespējams. Tikos arī ar brāļiem, un visi kopā izdomājām manas tālākās rīcības plānu,- kam un kādus iesniegumus rakstīt, pie kā griezties. Tas bija 1987.gads, valstī sākās jau elastīgu pārmaiņu laiks. Laikam skola ar direktoru Silovu vadībā jutās nedaudz apmulsusi, nezināja, kā rīkoties, vai drīkst iebilst, un viņi piekrita man atļaut pamēģināt, lai redzētu, kas no tā iznāks. Jā, man nebija viegli, mācījos caurām naktīm, bet ar janvāri iesoļoju jau 11.klasē un vidusskolu pabeidzu 16 gados.
Man ir ļoti gaišas atmiņas par šo laiku. Kaut vai tikšanās uz ielas ar Aini Šaicānu vēl pirms iestājeksāmeniem, kurš ar tādu prieku jautāja: “Nu, vai tiki uzņemta?” Es taču nedrīkstēju pievilt līdzcilvēkus.
Esat strādājusi Daugavpils teātrī, bijušas lomas gan teātrī, gan arī filmās. Pēc tam atkal nāca pārmaiņu laiks...
-Mana Elīza piedzima 1996.gadā. Tas bija gads, kad latviešu trupa no Daugavpils teātra aizgāja. Bērna ienākšana palīdzēja uztvert to samērā viegli, jo man bija radušās jaunas rūpes. Pēc trim gadiem atgriezos atkal Daugavpilī, jo mans vērtību kritērijs bija strādāt ar jaunības neprātu un pašatdevi, neskatoties pulkstenī, kā tas notika tieši šajā teātrī. Lai gan drīz vien sapratu, ka otrreiz to izdarīt nav iespējams. Un tad 2001.gadā kļuvu par Daugavpils teātra direktori. Drīz vien sapratu, ka spēlēt uz skatuves un vienlaikus būt direktorei tomēr nav savienojamas lietas, un mana teātra aktrises karjera beidzās. Nākamie desmit gadi pagāja direktores amatā. Pēc tam kļuvu bezdarbniece un kopā ar ģimeni kādu laiku atpūtos, izbaudot ceļojumus pa Eiropu. Bet vasarā atkal strādāju. Un tad saņēmu aicinājumu startēt 10. Saeimas vēlēšanās.
Interesants pavērsiens – no aktieriem uz politiku. Vai bijāt kādā partijā?
-Nebiju nevienā partijā, taču mūsu ģimene kopā ar tēti vienmēr bijuši politiski aktīvi cilvēki un atbalstīja nacionālos spēkus. Akcentēt latvisko bija pašsaprotama lieta, īpaši jau dzīvojot Daugavpilī. Vēsturei paliks fakts, ka 10. Saeima bija īsā, jo prezidents Valdis Zatlers ierosināja to atlaist. Atceros, tajā dienā laukos stādījām kociņus. Prezidenta runu noklausījos vakarā un nejutos pat šokēta. Bet pēc tam darbojos vēl divās Saeimās.
Vai politikas lauciņā ir kas labs izdarīts?
-Esmu jau teikusi, ka tādu gandarījuma izjūtu, ko var rast teātrī pēc iestudēta darba, kad nāk skatītāji, sēž zālē, aiztur elpu un seko līdzi, politika noteikti nesniedz. Tieši šādas sajūtas man ļoti pietrūka Saeimas laikā. Varbūt kas līdzīgs bija pa mazam gabaliņam, pa mazam kriksītim. Taču politikā man bija interesanti. Saeimas darbs, ja to dara godprātīgi, ļoti mobilizē cilvēka prātu, jo tas ir nemitīgs treniņš smadzenēm. Minūšu laikā nākas pārslēgties no vienas tēmas uz citu, jāprot iemācīties tvert lietas plašumā. Tur katrs nāk un lobē kaut ko savu, bet deputātam tas audekls jāsaskata kopumā. Tas nav viegli un ne visiem pa spēkam. Man šis darbs lika ļoti daudz strādāt, iedziļināties un meklēt avotus, jo pašai nekad nav gribējies būt muļķei. Tas atkal nāk līdzi no ģimenes, kad bērnībā tētim palīdzēju remontēt automašīnu un man vajadzēja zināt, kādus pedāļus spiest, kādu instrumentu padot, ko viņš sauca, guļot zem mašīnas. Arī fizika bija starp mīļākajiem priekšmetiem, jo vienmēr gribējās saprast, kāpēc tas notiek tieši tā.
Vai Saeimas politiķi var būt draugi un savstarpēji atklāti cilvēki?
-Protams, tur var iegūt draugus. Man tāda ir Ināra Mūrniece, kura bija mana palīdze un ilgus gadus strādājām vienā komisijā. Ar viņu sazināmies joprojām. Protams, arī draugi ir atšķirīgi, ne visus pielīdzināsim tādiem, kuri ir īpaši, teiksim, bērnības draugiem. Reizēm sabiedrība brīnās, ka no tribīnes deputāti viens otru traki kritizē, bet pēc tam draudzīgi iet un iedzer kafiju. Tas ir normāli, jo deputāts izsaka savu viedokli, bet tas nav jāuztver personīgi.
Vai aktrises talants Jums ir noderējis kā politiķei?
-Un kā vēl noderējis! Pirmkārt, uzstājoties deputātu priekšā un runājot no Saeimas tribīnes. Kolēģi, īpaši tie, kuri nepiekrīt tavam viedoklim, neklausās un neslēpti to arī izrāda. Ja studentiem savulaik mācīju, ka visus cilvēkus var uzrunāt un vārdam ir spēks, tagad atzīstu, ka nē, tāda teorija ir aplama. Saeima pieklājīgi izturas, kad runā prezidents vai kāds ārzemju viesis, bet ne pret kolēģiem. Tāds ir tas kultūras līmenis! Citās valstīs, kur iedzīvotāji ir daudz emocionālāki nekā Latvijā, deputātu uzvedība izpaužas vēl trakāk. Otrkārt, lai neizrādītu briesmīgu izbrīnu, es kā aktrise protu sataisīt inteliģentu seju un būt pieklājīga. Noderēja arī mana uztrenētā atmiņa, ko biju ieguvusi teātrī.

 

Kas notiek ar normāliem cilvēkiem, kuri, nonākot politikā vai iekļūstot Saeimā, tik ļoti pārvēršas uzvedībā, attieksmē, manierēs un tamlīdzīgi?
-Ja man šo jautājumu uzdotu pirms pāris gadiem, es teiktu, ka tā tikai izskatās, nekas viņos nemainās, sabiedrībai tā šķiet. Vārdu sakot, atbildētu ļoti diplomātiski, ar noapaļotiem teikumiem. Bet pēdējos gados man pašai ir radies šis jautājums. Mana atbilde tāda, ka politiķu skatiens un darbība, nonākot Saeimā, klaji sašaurinās. Viņi nonāk savas konkrētās partijas ierobežojumā ar tās ideoloģiju, zem kuras paši ir parakstījušies. Nonāk arī koalīcijas ietvarā, kur arī jāievēro spēles noteikumi. Tā, dzīvojot dienu dienā un cīnoties par saviem jautājumiem, ir jāpiekāpjas arī citam politiskajam spēkam. Tās ir smalkas nianses, kas valda. No otras puses, politiķi apzinās, ka viņu teiktais var vērsties pret pašiem, izraujot no konteksta kādus vārdus vai teikumus un tiražējot tos masu medijos. Tādēļ politiķos nostrādā aizsargmehānisms un viņi izvēlas runāt pareizi - smuki apaļos teikumos, nepasakot neko, bet lai nevar piesieties.
Bet raksturīgas jau ir arī dažādās ‘kāres’. Ar negodīgumu naudas lietās taču nedrīkstētu samierināties.
-Protams, nedrīkst. Bet tāda ir cilvēka daba. Zinat, kas mums teātrī visbiežāk zuda? Ziepes no labierīcībām! Manuprāt, vaina slēpjas cilvēku domāšanā,- ja var, kāpēc nepaņemt? Un ar deputātiem ir līdzīgi. Vajadzētu būt sakārtotai un nepārprotamai likumdošanai, un tad nebūs vietas pārpratumiem, vēlmei negodīgi iedzīvoties un arī diskusijām par kompensācijām vai algas pielikumu.
Cilvēki mēdz teikt, ka arī dzīvē notiekošais starp cilvēkiem ir viens liels teātris. Piekrītat tādai atziņai?
-Nepiekrītu! Ja tā būtu, rastos daudz nepatiesību. Vismaz es dzīvē gribu būt īsta, tāda, kāda esmu. Raudu tad, kad uznāk raudiens, un smejos tad, kad to pati vēlos. Uz skatuves aktieris smejas vai raud tad, kad viņam tas jādara. Man žēl to manierīgo cilvēku, kuri arī dzīvē spēlē teātri. Bet ar aktieriem arī ir interesanti. Laikā, kad pati strādāju ar Marijas Stjuartes tēlu, braucām trolejbusā, es pagriezu galvu uz vīra pusi, un viņš man saka: “Tu neskaties uz mani kā valdniece Marija Stjuarte !” Tā jau ir, ka tēli, ko aktieris sevī iemieso, nekur nepazūd, kā rēgi tuvumā dzīvo.
Ar ko īpašāki, Jūsuprāt, ir Latgales puses cilvēki?
-Izceļamies ar viesmīlību, jo paraduši otru cienāt un dalīties, kas pašiem ir, varbūt tādēļ latgalieši ir daudz nabadzīgāki. Bet galvenais ir piederība. Arī pati jūtos bagāta ar šo piederību, jo mans tētis bija latgalietis, bet mamma nāca no Vidzemes. Manuprāt, Latgalei klupšanas akmens bija valoda, kas ilgus gadus bija mīcīta dubļos un nievāta. Nesaku, ka visiem vajadzētu runāt latgaliski, taču nevajag arī apsmiet šo lauzto izrunu. Mēs ģimenē runājām tikai latviski, bet latgaliskā piederība spilgti izpaudās, kad braucām pie krusttēva uz Īdeņu, no kurienes nāk arī mana vecmamma. Sabiedrībā latgaliešu valodu ļoti spēcināja un gaismā cēla mūziķi “Borowa MC” ar latgaļu tautasdziesmu par visskaistāko meitiņu, kas visiem ļoti iepatikās, un vēl arī tas populārais seriāls “Sirdsmīļā Monika”, kur no aktiera mutes bieži skanēja jaukais teiciens “Sauleite muna”. Tas nozīmē, ka ar vienkāršām, pozitīvām lietām vēlamo var panākt daudz ātrāk un iedarbīgāk, nekā tas, ko gadiem ilgi runā un spriež politiķi.
Ar ko nodarbojas Jūsu tuvākie cilvēki – vīrs un meita?
-Vīrs Harijs Petrockis ir režisors. Lasa arī lekcijas studentiem, raksta recenzijas par radio un televīzijas raidījumiem. Meita Elīza ir diplomēta juriste, strādā par advokāta palīdzi, un jurists ir arī viņas topošais vīrs. Meita ir izaugusi teātrī, viņai ļoti patīk skatīties izrādes.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

“Dots devējam atdodas” (11.12.2020.)

Viens likums, viena taisnība visiem

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Latvijas jurisprudences virsotnēs

 

EDGARS PASTARS
DZIMIS: 1981.gada 2.jūlijā Gulbenē, turpmākos gadus (līdz 1999.gadam) pavadījis Balvos.
IZGLĪTĪBA: Balvu 1.vidusskola (tagadējā Balvu Valsts ģimnāzija – absolvēta 1999.gadā), Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte (tiesību zinātņu maģistra grāds – iegūts 2006.gadā).
STRĀDĀ: juridiskais padomnieks Latvijas Finanšu nozares asociācijā (sabiedriska organizācija, kas pārstāv Latvijas finanšu nozari nacionālajā un starptautiskajā līmenī), zvērināts advokāts.
DZĪVES MOTO: “Neseko pūlim, bet lai pūlis seko Tev, un, ja tādēļ ej cauri ellei, turpini!”

 

Edgars Pastars ir viens no atzītākajiem valsts tiesību ekspertiem Latvijā. Specializācijas jomas ir dažādas un dažkārt arī pavisam nejuridiskas disciplīnas, bet galvenā no tām ir konstitucionālās tiesības. Papildus tai labi pārzina gan vides un darba tiesības, gan arī banku darbības jomu. Zināmā mērā hobijs ir valsts simbolu tiesiskā aizsardzība. Piedalījies arī virknē tiesvedību, tajā skaitā pārstāvot valdību Rail Baltica projektā. Savā profesionālajā darbībā pildījis juridiskā padomnieka pienākumus Latvijas Republikas Saeimas Juridiskajā birojā, bijis arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa un valsts kontrolieres Elitas Krūmiņas juridiskais padomnieks. 2015.gada septembrī apstiprināts par Valsts Heraldikas komisijas locekli. Tāpat praktizē vienā no lielākajiem Baltijas reģiona zvērinātu advokātu birojiem “COBALT”, kas vairākos pētījumos un apskatos saņēmis augstākos novērtējumus dažādās prakses jomās. No nākamā gada pievērst uzmanību savai advokāta praksei plāno vairāk, kas, saistībā ar darbu finanšu nozarē, nedaudz atstāta novārtā. Turklāt E.Pastars piedalījies ne tikai vairāku būtisku likumu vai to grozījumu izstrādē un pieņemšanā, bet ir arī vairāku nozīmīgu grāmatu un pētījumu autors un līdzautors.

Augstu vērtē Balvos saņemto izglītību
Ņemot vērā, ka ikdienas darba gaitas prasa savu, E.Pastaram ļoti bieži ciemoties Balvu pilsētā nesanāk. Tomēr trīs līdz četras reizes gadā vai dažkārt pat vairāk pieredzējušais jurists izbrīvē, lai mērotu ceļu uz dzimto pusi un apciemotu vecākus. Tikmēr pavadītie bērnības un skolas gadi Balvos E.Pastaram prātā allaž paliks ar pozitīvām atmiņām – gan ar pilsētvidi kopumā, gan arī ar izglītības sistēmu. Bijušais balvenietis uzsver, ka visaugstāk novērtē vidusskolas gados iegūtās zināšanas programmēšanā un visā pārējā, kas saistīts ar datorzinībām, kā arī cieņu un mīlestību pret vēsturi un politiku. Tas E.Pastaram ļoti lieti noder arī pašreizējā profesionālajā darbībā, palīdzot loģiskā likumu tekstu veidošanā un plašāka konteksta saprašanā. Turklāt topošais jurists aktīvi un ar panākumiem darbojās arī skolēnu pašpārvaldē (bija arī tās prezidents), tajā skaitā iesaistoties vairāku skolu pašpārvalžu darbības koordinēšanā.
E.Pastara favorītu pulciņā allaž bijusi arī vēstures zinātne. Izlasītas daudzas vēstures grāmatas un, kā viņš pats ar smaidu sejā un sev raksturīgo humoru atzīst, nosaukt Polijas - Lietuvas kopvalsts trīs dalīšanas gadskaitļus grūtības nesagādā. Savukārt pastiprinātā interese par informācijas tehnoloģijām, kā arī sakarā ar pieejamo valsts budžeta finansējumu studijām, bija iemesli, kādēļ E.Pastars sākotnēji izvēlējās studēt Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Datorvadības, elektronikas un enerģētikas studiju departamentā. Tomēr interese par jurisprudenci guva virsroku. Tāpat, ņemot vērā, ka, lai turpinātu studēt RTU un nākotnē šajā sfērā gūtu visaugstākos profesionālos sasniegumus, nepieciešamas ļoti labas matemātikas zināšanas, E.Pastars nolēma atkārtoti iestāties Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, līdz 2006.gadā ieguva maģistra grādu tiesību zinātnēs. Ar ko rezultējies šāds atzītā jurista lēmums, šobrīd var novērtēt ikviens Latvijas iedzīvotājs un ne tikai. Savukārt pats E.Pastars spriež, ka cilvēki, kuri dzīvo ārpus Rīgas, nereti sevi mēdz nolikt zemākā plauktiņā, apšaubot savas iespējas gūt panākumus lielākā mērogā. Jurists uzskata, ka šāda domāšana ir nevietā. Neveidojot sevī mākslīgu nepilnvērtības kompleksu, bet, ieguldot laiku un cītīgu darbu, vienkārši ejot uz priekšu, sevi labi pierādīt var arī ikviens jebkurā reģionā dzīvojošais. Lielisks piemērs ir pats E.Pastars, kurš, vienkāršiem vārdiem runājot, no mazpilsētas zēna kļuvis par augsti kvalificētu tiesību ekspertu un jau šobrīd sasniedzis augstākās virsotnes Latvijas jurisprudences lauciņā, turpinot pilnveidot zināšanu un pieredzes bagāžu.

Svarīga lieta Eiropas Savienības tiesā
Kāpēc tieši konstitucionālās tiesības, nevis, piemēram, kļūšana par notāru vai tiesnesi? E.Pastars stāsta, ka kāds burvību jurista darbā rod, rakstot dokumentus, tikmēr cits kā zivs ūdenī jūtas tiesu runās. Personīgi E.Pastaram interesē vairākas tiesību nozares, ne tikai konstitucionālās tiesības. Tajā skaitā bijusi arī veiksmīga profesionālā darbība krimināllietās, lai gan tā nav sfēra, ko pieredzes bagātais jurists vēlētos darīt. 2004.gadā E.Pastars aktīvi iesaistījās arī sabiedriskajā darbā vides jomā, konsultējot un atbalstot nevalstiskās organizācijas, kas aizstāvēja iedzīvotāju intereses būvniecības procesā. Tā 2004.gadā E.Pastars vairākos tiesu procesos aizstāvēja kādu cilvēku, tiesvedībai tiekot atspoguļotai arī medijos, tajā skaitā skandalozā nokrāsā. Rezultātā šis process noslēdzās ar iedzīvotāju uzvaru pār būvfirmu un iezīmēja pagriezienu šo divu pušu attiecībās. Savukārt ņemot vērā, ka šobrīd E.Pastars strādā Finanšu nozares asociācijā, uz laiku ir apturēta viņa kā zvērināta advokāta darbība. Līdz ar to E.Pastara darba kārtībā nedrīkst būt aktīvu tiesvedību, izņemot piedalīšanās tiesvedībās kā ekspertam. Tikmēr kāda no lietām, kuru jurists uzsāka vēl pirms advokāta darbības pārtraukšanas, bet tai seko līdzi joprojām, atrodas Eiropas Savienības (ES) tiesā. Par tās nozīmīgumu liecina fakts, ka tā var rezultēties ar izmaiņām visā ES. “Runa ir par ārstniecības pakalpojumu pieejamību un tiesības uz šiem pakalpojumiem tiem ES pilsoņiem, kuri pārceļas dzīvot uz citu ES dalībvalsti, bet, piemēram, viņiem nav darba, bet konkrētajā ES dalībvalstī ir ģimene. Nākamajā gadā gaidām tiesas spriedumu ES līmenī, kas pozitīva rezultāta gadījumā sev līdzi nesīs izmaiņas ne tikai Latvijā,” stāsta E.Pastars.
Jāpiebilst, ka laikā, kad bijušais balvenietis pildīja juridiskā padomnieka pienākumus Saeimas Juridiskajā birojā, viņš nodrošināja Saeimas pārstāvību Satversmes tiesā. Kad E.Pastars darbu valsts pārvaldē pameta, pieredzes bagātais jurists kādā no intervijām atzina, ka nu viņa sirdsapziņa ir mierīgāka, jo pārstāvēt biznesu pret valsti ir morāli vieglāk, nekā valsts vārdā cīnīties pret pensionāriem. Jautāts, vai, strādājot valsts maizē, bieži nācās saskarties ar tamlīdzīgām pretrunīgām sajūtām, E.Pastars atzīst, ka nē. Tomēr viņš neslēpj, ka bija lietas, kad nācās saprast – mums (valstij) absolūti nav taisnība, bet, aizstāvot savu viedokli, ir jāizdomā vismaz kaut kāda versija. “Vairāk par pretrunīgām sajūtām varēja runāt gadījumos, kad bija jāaizstāv valsts pret sabiedrības mazaizsargātajām grupām. Tomēr tas ir jurista darbs, un atsevišķās reizēs ar to jārēķinās,” uzsver E.Pastars.

Nekļūt par dārzeni, kuru apēd vai izmet
Lai arī E.Pastars ir viens no atzītākajiem konstitucionālo tiesību ekspertiem Latvijā, viņš neslēpj, - šīs zināšanas noder vienmēr, bet pēdējo gadu laikā ar to iztiku dzīvei nepelna. Šobrīd E.Pastars ir juridiskais padomnieks Latvijas Finanšu nozares asociācijā, kur konstitucionālo tiesību zināšanas nav prioritāte. Savukārt līdz tam pieredzējušais jurists, kā minēts, strādāja Saeimas Juridiskajā birojā un pildīja arī vairāku augstu valsts amatpersonu juridiskā padomnieka pienākumus. Piemēram, no 2015.gada sākuma E.Pastars strādāja par valsts kontrolieres Elita Krūmiņas juridisko padomnieku, lai ieviestu projektu par Valsts kontroles pilnvaru paplašināšanu – piedzīt zaudējumus no amatpersonām, kas izšķērdējušas finanšu līdzekļus. Projekts tika pabeigts un nodots Saeimai, kā rezultātā sadarbība ar Valsts kontroli tika pabeigta. Savukārt jautāts, kādēļ pameta Valsts prezidenta komandu vēl pirms viņa pilnvaru termiņa beigām, E.Pastars atzīst, ka tas bija tīri egoistisks lēmums. “Darbs Valsts prezidenta kancelejā bija lielisks un ar ļoti labiem apstākļiem. Tomēr gluži vienkārši neredzēju iespēju, ka šajā amatā varu turpināt pilnveidoties. Iespējams, kādam tas šķiet jurista top darbs, bet ar jurisprudenci tam ir mazs sakars. Allaž esmu centies sevi iemest jaunā izaicinājumā ar domu, vai man tas būs pa spēkam? Nevēlos sēdēt vienā vietā un tur justies ļoti ērti. Teiksim tā – par juridisko dārzeni var kļūt ļoti ātri, kad tevi vai nu apēd, vai arī izmet ārā. Tāds bija arī stāsts par darbu Valsts prezidenta komandā – labi kolēģi un darbs, bet maza iespēja profesionāli augt. Jebkurā gadījumā esmu gandarīts, ka izpildīju savus galvenos mērķus. Visvairāk priecīgs un joprojām lepns esmu par to, ka izdevās panākt katoļu baznīcas tiesiskā statusa sakārtošanu Latvijā, kur valdīja haoss vairāk nekā desmit gadus. Secinot varu teikt, ka ambīciju ziņā profesionāli interesantāks darbs bija Valsts prezidenta kancelejā, bet juridiskā ziņā lielāks pienesums, protams, ir darbs Valsts kontrolē,” stāsta E.Pastars.
Jautāts, vai, strādājot valsts sektorā, kādreiz uz savas ādas ir izjutis politiķu spiedienu, E.Pastars ar smaidu sejā atzīst, ka tā bija normāla ikdienas sastāvdaļa. Tādēļ allaž bija svarīgi novilkt stingru un precīzu robežu, norādot, ka to pārkāpt nevajag. “Bijuši dažādi notikumi. Nācies pateikt arī šādi: “Paldies, es dodos prom no tikšanās, citādi mūsu sarunas būs jāturpina citur!” Protams, strādājot valsts pārvaldē, juristam var būt savas politiskās simpātijas, bet jāievēro politiskā neitralitāte un nedrīkst būt saistītam ne ar vienu politisko partiju. Tas ir pilnīgi skaidrs. Iespējams, kādam juristam šķiet, ka, esot pietuvinātam politiskajai partijai, viņš ātrāk uzskries pa karjeras kāpnēm, tomēr tas ir īstermiņa pasākums bez ilglaicīgām perspektīvām,” pārliecināts E.Pastars.

Līdzautors visaptverošām mācību grāmatām
Viens no nozīmīgākajiem E.Pastara darbiem, kas tapis sadarbībā ar Jāni Plepu un Ilzi Plakani, ir profesora Aivara Endziņa vadībā 2004.gadā izdotā visaptverošā mācību grāmata “Konstitucionālās tiesības” (732 lappuses), kas ir pirmā šāda grāmata kopš tālā 1933.gada, un tapa vēl brīdī, kad E.Pastars studēja Juridiskās fakultātes 3.kursā. Savukārt 2014.gadā izdots otrs papildināts un pārstrādāts izdevums ar tādu pašu nosaukumu (448 lappuses), lielākoties uzmanību veltot Latvijas konstitucionālo tiesību praksei un vispārējās valsts zinātnes atziņu pienācīgai piemērošanai mūsu konstitucionālajā iekārtā. Paši autori uz otro grāmatu raugās vairāk kā uz “Konstitucionālo tiesību” otro daļu, nevis kā uz darbu, kas pilnībā aizvieto pirmo izdevumu. Savukārt nākamajā gadā plānots izdot jau “Konstitucionālo tiesību” trešo daļu, jo, kā atzīst E.Pastars, laiks rit uz priekšu, ir jāatsvaidzina aktualitāte, arī kvalitātes latiņa jāceļ augšup. Svarīgi arī uzsvērt, ka visas šīs grāmatas nepieciešamas katram praktiķim, kurš darbojas konstitucionālo tiesību jomā, un ikvienam studentam, kurš apgūst Latvijas tiesības. Tās arī tiek plaši izmantotas - ne tikai izstrādājot bakalaura, maģistra un citus studiju darbus, bet arī tiesu nolēmumu atsaucēs. Turklāt jāpiebilst, ka pirmās grāmatas rakstīšanas laikā E.Pastars bija tikai 23 gadus jauns. “Jāatzīst, sākot darbu pie pirmās grāmatas, bija jābūt lielai drosmei. Divu gadu laikā četras dienas nedēļā viss bija pakārtots tikai un vienīgi grāmatas veidošanai. Turklāt tolaik jau nebija tik ļoti pieejami portatīvie datori. Labi, ja kādam mājās bija stacionārais dators… Vienkārši runājot – tas bija diezgan nežēlīgs darbs un milzīgas pūles. Ne vienmēr svarīgs ir talants, bet gan tas, cik liels darbs tiek ieguldīts,” atskatoties uz pirmās grāmatas tapšanas laiku, atceras E.Pastars.
Viņš piebilst, ka visā, kas attiecas uz likumdošanu, allaž būs pie kā piestrādāt un ko sakārtot. “Tas ir darbs, kas nekad nebeidzas. To var salīdzināt ar izmētātu lapu kaudzi, kuru vajadzētu sagrābt vienkopus kaudzītē, bet, ļoti iespējams, nav resursu vai vēlmes to darīt. Tomēr galvenā problēma nav tajā, cik labi likums uzrakstīts, bet gan tajā, ar cik lielu nihilismu mēs pieejam to neievērošanā,” uzsver E.Pastars. Savukārt jautāts, vai šobrīd saredz, ka ar savām jurista zināšanām var vēl sniegt pienesumu valstij, E.Pastars atzīst, ka ik pa laikam bijuši piedāvājumi un idejas gan no viņa, gan arī no valsts puses. “Atsevišķos gadījumos piedāvājumus noraidīju pats, citos – valsts nespēja būt pietiekami organizēta, lai izteiktu sakarīgu piedāvājumu. Tomēr nekad nevēlos teikt ‘nekad’. Ļoti iespējams, kādudien mūsu sadarbība atkal var būt abpusēji lietderīga. Kas attiecas uz savas atpazīstamības pārvēršanu politiskajā kapitālā un startēšanu vēlēšanās, allaž esmu teicis: “Nē!” Šobrīd neredzu, ka, esot politikā, varu dot vairāk, nekā ārpus tās. Vēl nejūtos piederīgs politiskajai videi. Vienreiz mani arī uzrunāja ar vārdiem: “Nāc politikā! Alga nav liela, bet mēs Tev kaut kā piemaksāsim!” Nodomāju, kas tad tā par jauno politiku? Turklāt uzskatu, ka politika ir vienvirziena biļete, un vēl nejūtos tik vecs, lai šādu biļeti iegādātos!” atklāj E.Pastars.

Klases audzinātājas atmiņas

Mūsu sētas zēni. Ar šādiem vārdiem varētu sākt manas atmiņas. 1991.gada 1.septembrī saņēmu jauno 5.c klasi un ieraudzīju četras pazīstamas sejas – Edgaru, Valdi un Māri, ar kuriem, kā mēdzu teikt, dzīvojām vienās daudzdzīvokļu mājas trepēs, un arī Sandi, kura dzīvoklis atradās blakus ieejā. Nē, pedagoģiskās sēdes kāpņu telpā nenotika, bet parunāties jau sanāca. Pat Edgara vecmāmiņa vēlējās uzzināt, kā sokas mazdēlam. Savukārt zēni dažkārt uzticēja savus noslēpumus, piemēram, par kaķēniem, kurus viņi slepus baroja pagalmā, un kurš dzīvnieks patīk vislabāk no ceļojošā zoodārza, kas tobrīd atradās mūsu mājas priekšā, kur, to apmeklējot, satiku vai visus audzēkņus. Arī visa klase bija īpaša – astoņas mierīgas, atsaucīgas meitenes un 14 zēni – lielākā daļa skaļi, kustīgi un atraktīvi, bet arī izdarīgi un labestīgi, atbalstot manus ierosinājumus un ieteikumus. To pašu varu teikt par viņu vecākiem, kuri rūpējās par saviem bērniem un atbalstīja skolas prasības – bērni bija mīlēti un talantīgi. Savukārt Edgars bija centīgs un nopietns, mācījās uz ‘labi’ un ‘teicami’. Un tāds viņš bija ne tikai savā kolektīvā, kurā visi bija ar ambīcijām būt labākajiem sportā, mūzikā un, ko tur slēpt, arī palaidnībās! Edgars labprāt devās pārgājienos un ekskursijās, kuras parasti rīkojām rudeņos un pavasaros. Ikvienam patika arī brauciens uz Latvijas Televīziju, kur visi vēlējās nofotografēties diktora krēslā. Savukārt tagad priecājos par katru reizi, kad redzu Edgaru uzstājamies televīzijā, tad visiem saku: “Viņš ir mūsējais!” Arī Edgars savu skolu nav aizmirsis – ir viens no tās sponsoriem, skolas izcilniekiem - stipendiātiem. Tiesa, pa šiem gadiem skola ir mainījusies, no Balvu 1.vidusskolas pārtopot par Balvu Valsts ģimnāziju. Bet arī laikā, kad visi šajā rakstā minētie cilvēki piedzīvoja skolas gadus, bija daudz pārmaiņu. Piemēram, 9.klasē mūs apvienoja ar sadalīto ‘a’ klasi un kļuvām par 9.a klasi, kurā bija pat 34 skolēni. Tas bija smags laiks gan man, gan, domāju, arī skolēniem, bet arī šis laiks noslēdzās,  turklāt veiksmīgi – ar apliecību par pamatizglītības iegūšanu un izvēli, kur turpmāk mācīties. Vidusskolā bija divas izvēles – humanitārais vai eksaktais novirziens. Edgars izvēlējās matemātikas novirzienu, padziļināti mācoties fiziku. Ņemot vērā, ka biju eksakto mācību priekšmetu skolotāja, mana sadarbība ar Edgaru turpinājās – tobrīd jau 10.b klasē. Priecājos par katru savu skolēnu, kurš turpināja mācības skolā un izvēlējās matemātikas novirzienu, lai gan tolaik topā bija angļu valoda, un manai kolēģei – angļu valodas skolotājai - piekrišana bija lielāka. Toreiz populārs bija arī basketbols (NBA Ziemeļamerikā), ASV televīzijas seriāls “Glābējzvans” un viss cits angliskais, bet man gribējās, lai bērni neskrien pāri latviskajam. Lai vai kā, 10.b klase bija jau cita - ar daudziem jaunpienācējiem. Tikmēr par Edgaru var teikt, ka viņš prata veidot pats sevi. Viņš arī labi saprata un privāti mācījās datorzinības – šajā mācību priekšmetā viņš bija priekšā visiem! Edgaram izcilas sekmes bija arī vēsturē, ģeogrāfijā un biznesa ekonomiskajos pamatos. Savukārt vislabāk Edgars jutās, kad tika ievēlēts skolas domē un kļuva par skolēnu pašpārvaldes prezidentu. Un tad Edgars no skolēna, ar kuru starpbrīžos risinājām uzdevumus pie tāfeles, ja bija kas neskaidrs, starpbrīžos steidza kārtot lietas skolēnu pašpārvaldē. Edgars arī ļoti daudz izdarīja – palīdzēja izveidot un uzrakstīt pašpārvaldes reglamentu, kopā ar datorspeciālistiem panāca jauna informātikas kabineta izveidošanu un arī uzņēma ārzemju delegācijas, lieliski runājot un tulkojot no angļu valodas, tādējādi visus pārsteidzot. Tolaik sadarbojāmies ar Lieksas skolu Somijā, kur Edgars ciemojās arī kā delegācijas vadītājs. Laiks gan skrēja vēja spārniem, un kopīgi aizvadījām arī Žetonu vakaru un izlaidumu. Tas viss bija skaisti un vienlaikus arī skumji, kā jau  tādās reizēs mēdz būt. Tad Edgars devās studēt un pārcēlās uz dzīvi Rīgā, un tagad es viņu televīzijā redzu krietni biežāk, nekā savas daudzdzīvokļu mājas trepēs... (Lucija Boldāne, Edgara Pastara klases audzinātāja no 5. līdz 12.klasei)

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

Juristi
vadi

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Kā vērtējat Balvu novada domes deputātu lēmumu uzņēmumu "Balvu Enerģija" pilnībā pārņemt pašvaldības īpašumā?