1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
11-02-2025
Vārdadienas šodien: Karlīna, Līna

Rakstos

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (08.11.2024.)

Atdzimst jaunā veidolā

 Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Arī agrāk Latvija piedzīvoja laikus, kad valstī likvidēja skolas. Tā, piemēram, Elkšņu skola savas durvis aizvēra 1966.gadā, bet vēlāk piedzīvoja atdzimšanu jaunā veidolā un šobrīd piedāvā alternatīvu pamatizglītības apgūšanai. Kādi ir alternatīvo skolu plusi un mīnusi, kā citādāko skolu pastāvēšanu uztver vietējās kopienas iedzīvotāji?

Atkal skola, tikai citādāka

 

  • Deviņpadsmitā gadsimta vidū, pieaugot nepieciešamībai atvērt skolu, kā sagatavošanas posmu draudzes skolai, par jaunās mācību iestādes ēku izvēlējās Elkšņu kroga māju. Ikšķiles Elkšņu skolu atvēra 1864.gadā, Jurģu dienā. Līdz pat 1912.gadam te notika gandrīz visu Ikšķiles bērnu apmācība.
  • Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā atrodas tā saucamie “kartupeļu medāļi”, ko lika nēsāt bērniem, kuri skolā runāja latviešu valodā, jo Krievijas impērijā oficiālā valoda bija krievu. Šīs medaļas atrastas Ikšķiles Elkšņu skolas bēniņos 20.gs. 70.gados.
  • 1912.gadā netālu no kroga ēkas uzcēla ministrijas skolu, bet Elkšņu skolas telpas izmantoja kā internātu. Jaunā skolas ēka bija gaiša, ar lieliem logiem un augstiem griestiem, lielām gāzes lampām, mazgātuvi un ēdamtelpu. Jaunās skolas mūžs nebija ilgs, jo Pirmā pasaules kara laikā to sagrāva un vairs neatjaunoja.
  • Bērni mācījās citās mācībām piemērotās telpās, līdz 1923.gadā Elkšņu skolā veica kapitālo remontu un ēku atjaunoja.
  • Šajā ēkā skolēni mācījās līdz 1966.gadam, kad Ikšķiles centrā uzcēla jaunu divstāvu ēku, kas kļuva par Ikšķiles vidusskolu.
  • Kopš 1966.gada Elkšņu pamatskolas ēku izmantoja dažādām vajadzībām – šeit bijis bērnudārzs, sporta skola, arī dzīvokļi.
  • Kopš 2012.gada Elkšņu pamatskolas ēkā saimnieko Ikšķiles Brīvā skola, kas piedāvā alternatīvu valsts pamatizglītības standarta apgūšanai uz humānās pedagoģijas metodikas bāzes, izmantojot individuālās apmācības metodes.

Mācās mežā, diendusu guļ laukā

Ienākot Ikšķiles Brīvajā skolā, ciemiņus laipni sagaida projektu vadītāja LĪGA ANDERSONE, kuru kā programmas “Iespējamā misija” skolotāju labi atceras arī Balvu Valsts ģimnāzijas kolektīvs. Pirms vairāk nekā trīs gadiem, draugu uzaicināta, sākusi strādāt jaunajā darbavietā, Līga drīz vien iejutās mācību iestādē, kurā klašu kolektīvus sauc par saimēm, lielāko dienas daļu skolēni pavada ārā, bet pusdienās pasniedz tikai veģetārus ēdienus.

Līga skaidro, ka alternatīvā izglītība mēdz būt ļoti dažāda un to piekopj daudzās skolās. Tādēļ uz šīm metodēm nevajadzētu raudzīties kā uz kaut ko “super citādāku”, bet drīzāk kā uz iespēju, vēlmi un prasmi saprast, kas bērnam dotajā brīdī ir vajadzīgs un kā to labāk iemācīt. Ikšķiles Brīvajā skolā tā ir iespēja nesēdēt istabā, bet baudīt dabas piedāvāto.
Līga atklāj, ka šī vecāku dibinātā skola šogad uzsākusi 15. mācību gadu. Tās pirmsākumi meklējami vecāku vēlmē savu bērnu apmācībai izvēlēties alternatīvas metodes. Ar laiku, šādu apmācību piekritēju skaitam pieaugot, radās vajadzība izveidot īstu alternatīvo skolu. Meklējot telpas jaunajai mācību iestādei, tika izvēlēta pašvaldībai piederošā bijusī Elkšņu pamatskola, kuras ēka tobrīd bija ļoti nolaistā stāvoklī un atradās brikšņiem aizaugušā teritorijā. Tam, kā skola izskatās tagad, jāpateicas skolēnu vecāku un pedagogu kolektīva kopējām pūlēm. “Parasti privātskolas asociējas ar kaut ko dārgu. Savukārt mēs ļoti ilgu laiku bijām vislētākā privātskola Latvijā, jo vecāku līdzmaksājums ir mazs, un visa šī nauda tiek iztērēta skolas vajadzībām. Ļoti daudz kas skolā izveidots, pateicoties projektiem. Tas nav kāda izveidots bizness,” uzsver Līga.
Saimēs (klasēs) mācās bērni ne tikai no Ikšķiles, bet arī Ogres un tālākas apkārtnes. Savukārt pirmsskolas grupiņas apmeklē mazuļi arī no citām vietām. “Nesen realizējām projektu “Bēbīšu skola”, kurā mammas ar pavisam maziem bērniņiem nāca uzzināt kaut ko jaunu, piedalīties fizioterapijas nodarbībās utt. Tā bija laba iespēja jaunajām māmiņām iziet no mājas,” stāsta Līga.
Ikšķiles Brīvās skolas apmācības metodes balstītas saiknē ar dabu. Skolai ir arī savs uz pašvaldībai piederošas zemes izveidots dārzs, kurā ar štata dārznieka spēkiem un skolas saimes palīdzību audzē dārzeņus un augļus. Projektu vadītāja uzsver, ka skolas ēdnīcā pasniedz tikai veģetārus ēdienus: “Veģetārā ēdināšana sākās jau kopš skolas dibināšanas. Nav tā, ka mēs mācām, ka mājās nedrīkst ēst gaļu. Tas vairāk ir par to, ka var arī citādāk. Tas ir par apzinātu dzīvošanu, kad paši audzējam un ēdam to, ko izaudzējam.”
Viena no skolas vērtībām ir latviskums. Šeit bērni svin visus latviskos svētkus, apgūst latviešu tradīcijas. “Piemēram, rudenī svinam ražas novākšanas svētkus – apjumības. Zinību dienā un izlaidumā notiek uguns rituāls. Aicinām ciemos latviešu tradīciju zinātājus, pētniekus,” stāsta Līga.
Maksimāli daudz laika skolēni pavada svaigā gaisā, mācoties āra klasēs. Katru dienu stundu starplaikā bērni pusstundu pavada ārā. Viņu rīcībā ir trases “Meža kaķis” ar kāpelēšanas sienu, mūzikas sienu un citām atrakcijām. Visas sporta nodarbības notiek tikai ārā, arī lietū un salā. “Visi skolēni sporto – tāda ir kārtība. Protams, ja bērnam ir lauzta kāja, neliekam lekt, bet arī pēc slimošanas bērnam ir jākustas, kaut arī mazākā slodzē. Ziemā visi slēpojam. Pat pirmsskolas bērni ne tikai spēlējas speciāli ierīkotā spēļu laukumā pie skolas, bet arī diendusu guļ ārā, zem nelielas nojumes, turklāt jebkuros laika apstākļos. Pirmsskolā vienu no saimēm šobrīd veidojam par āra saimi, kas nākotnē uzturēsies tikai ārpus telpām. Savukārt katru trešdienu mācību stundas notiek mežā,” atklāj Ikšķiles Brīvās skolas projektu vadītāja. Arī pedagogu trūkuma problēma, vismaz pagaidām, nepastāv. Jau gadiem ilgi skola piesaista arī Eiropas brīvprātīgos jauniešus no dažādām valstīm, kas palīdz darbā ar bērniem. Kolektīvs ir ļoti elastīgs, steidzot palīgā tur, kur tas tobrīd visvairāk nepieciešams. Dažkārt apmācību procesā piedalās arī vecāki. Savukārt divas reizes gadā skolas kolektīvs skolēnu vecākus aicina uz talkām. “Tas ierakstīts līgumā. Talkas dienas ir savējo kopā būšana. Darām visus darbus, kas sakrājušies – kaut ko salabojam, kaut ko uzbūvējam, iztīrām notekas, izmazgājam otrā stāva logus, palīdzam dārzniekam dārzā utt. Tas ir veids, kā dabūjam lietas gatavas, jo to visu apmaksāt būtu grūti,” skaidro Līga.

Pie vienas no āra klasēm. Līga Andersona atklāj, ka ārtelpu klases izrādījās lielisks glābiņš kovida laikā. Arī tagad tās tiek izmantotas maksimāli bieži.

Laimīgi bērni mācās labāk

Ikšķiles Brīvās skolas pirmā direktore Kristīne Liberta, kura pārcēlusies uz dzīvi ārzemēs, šobrīd mācību iestādes vadību uzticējusi ILZEI SĒKLIŅAI ar 13 gadu pedagoģes pieredzi šajā skolā. Pieredzējusī izglītības darbiniece pārliecināta, ka mācību metodēm, kas pielāgotas katra bērna individuālajām spējām un vajadzībām, pieder nākotne. Viņa nešaubās, ka skolas uzdevums ir ne tikai attīstīt bērna intelektuālās un fiziskās spējas, bet arī emocionālo inteliģenci, audzinot patstāvīgus, pašpietiekamus un emocionāli nobriedušus sabiedrības locekļus.

Ilzes dzimtā puse ir Alūksnes novada Trapene. Pēc studijām un darba Rīgā pirms 24 gadiem Ilze ar ģimenei pārcēlās uz Ogri. Savukārt Ikšķiles Brīvajā skolā viņa par skolotāju nostrādāja 13 gadus, nesen kļūstot par mācību iestādes vadītāju.
Kā radās Ikšķiles Brīvā skola?
– Tā ir vecāku dibināta skola. Iniciatīvas autore bija Kristīne Liberta. Patiesībā šī skola tapa, pateicoties viņas vecākajam dēlam Leo. Stāsts bija par to, ka bērnudārzā burts bija jākrāso konkrētajā krāsā, bet, ja to izkrāsos citā krāsā, audzinātāja būs dusmīga. Tādas lietas vecākiem liek aizdomāties, ka viņi vēlas bērnus mācīt citādāk. Tā kopā sanāca trīs ģimenes, kuras vēlējās savus bērnus mācīt ar citām metodēm. Tajā laikā Drustos aktīvi darbojās Ojāra Rodes tautskola “99 balti zirgi”, un sākotnēji bijām šīs skolas struktūrvienība. Vispirms darbojāmies nelielā telpā pie Ikšķiles baznīcas, nākamajā gadā atradāmies Ikšķiles lidostā, bet trešajā pastāvēšanas gadā skola pārcēlās uz bijušo Elkšņu pamatskolu. Šogad esam sākuši jau piecpadsmito mācību gadu. Liela loma skolas uzturēšanā un attīstībā ir bērnu vecākiem. Kad pārņēmām šo ēku, tā bija ļoti sliktā stāvoklī. Pagalmā mētājās lūžņi un gružu kaudzes, te bija dažādi šķūnīši un pagrabiņi. Bērni kopā ar vecākiem iekārtoja arī skolas iekštelpas, krāsoja sienas utt. Sākumā apdzīvojām pirmo stāvu, pamazām izremontējām otro stāvu, izveidojot skolu tādu, kāda tā ir šobrīd.
Vai skolā mācās bērni arī no tālākām vietām?
– Pārsvarā mūsu audzēkņi nāk no Ogres apkārtnes, bet ir arī no Salaspils, Mārupes, Skrīveriem un citām vietām. Šobrīd skolā mācās 57 audzēkņi, neskaitot pirmsskolas bērnus, kuru ir aptuveni tikpat daudz. Vecāki mācību iestādes dzīvē līdzdarbojas ļoti aktīvi. Divas reizes gadā rīkojam vecāku talkas. Iepriekšējā notika 28.septembrī, kad vecāki pabeidza dārzā darāmos darbus un turpināja skolas labiekārtošanu.
Ar ko Ikšķiles Brīvā skola atšķiras no parastas vispārizglītojošās mācību iestādes?
– Atšķirība ir veidā, ar ko nonākam līdz mērķim, līdz kuram nonāk arī parastās skolas. Mācāmies tieši to pašu. Īstenojam izglītības standartu, ejot pa citu ceļu, darot lietas praktiski. Mūsu skolas skolotāji, kritiski izvērtējot, kas rakstīts paraugprogrammās, domā un izlemj, kas būs labākais bērnam, jo bērns ir visa centrā. Mūsu sauklis ir “Laimīgi bērni mācās labāk”. Viņi ir uzklausīti, saprasti. Nav jau tā, ka pie mums viss notiek krasi citādāk. Mēs tāpat lasām, rakstām, rēķinām, bet procesā mēģinām paskatīties uz lietām no citas puses. Ja mācām reizrēķinu, tad mēģinām to darīt citādāk, nekā parasti. Reizi nedēļā mācāmies mežā.
Kā notiek šīs mācību stundas?
– Mežā labi mācīties matemātiku. Piemēram, mācījāmies par laukumu un perimetru. Bērniem katram līdzi bija metru gara šņorīte. Veidojām četrstūrus apkārt kokiem, mācījāmies, kas ir perimetrs, kā perimetrā iekļaut kādus konkrētus augus, kokus utt. Vai cits piemērs, kā viņi mācās matemātiku. Pie kokiem piestiprināti risināmie matemātikas uzdevumi, piemēram, saskaitīt 4 plus 5. Katram ir iedota lapa, kurā jāraksta atbildes. Viņi to dara, nevis sēžot uz vietas, bet katru reizi pieceļoties, aizskrienot līdz kokam ar uzdevumu un pēc tam atgriežoties, lai pierakstītu atbildi. Strādā ne tikai atmiņa, bet arī bērna ķermenis. Turklāt viņiem rodas milzīgs azarts. To pašu varam darīt, sēžot skolas solā. Mērķis sasniegts tas pats, bet te klāt nāk kustības un aizrautība visu izskriet un visu izdarīt. Tā ir spēlēšanās ar to, kas pieejams dabā, to klasē nevar izdarīt. Piemēram, dabaszinībās, apgūstot kompasu un debespuses, ar līdzpaņemto kompasu praktiski skatījāmies, kā tas strādā. Pēc tam ar kompasa palīdzību spēlējām apslēptās mantas meklēšanu. Ir milzum daudz lietu, ko var darīt mežā. Protams, ne visu. Ziemā vienkārši mežā izbaudām ziemas priekus, paņemam līdzi plēvītes, šļūcam no kalna, izvārtāmies sniegā. Baudām to, kas pieejams tikai mežā. Bērni ļoti gaida meža dienu. Turklāt bērni kļūst pašpietiekami, iemācās organizēt brīvo laiku, jo tur ir tikai mežs un nav nekā cita.
Piemēram, nav viedtālruņu vai datoru... Vai skolā tālruņu izmantošana ir aizliegta?
– Viņi paši tos nelieto. Taču tas ir stāsts par ģimeni. Kā uz to lietu skatās ģimenē, tā to dara bērns. Ir tādi, kuriem viedierīces ir ļoti būtiskas, un ir bērni, kam nav. Taču cīniņa par to lietošanu pie mums nav. Viņiem somās, protams, tie ir, jo daudzi bērni uz skolu brauc ar autobusiem, un saziņa viņiem ir vajadzīga.
Skolas mājaslapā rakstīts, ka izmantojat tautas pedagoģiju, holistisko un kopveseluma pieeju. Kā tas izpaužas?
– Ir fiziskā, emocionālā un intelektuālā attīstība. Holistiskā pieeja nozīmē, ka pievēršamies ne tikai intelektuālajai, bet arī fiziskajai un emocionālajai attīstībai. Piemēram, skolā mums ir klusuma stunda. Ļoti daudz runājam par emocijām, par savu un otra cilvēka emociju izprašanu, jo emocionālā inteliģence ir ļoti būtiska. Visu to attīstām kopveselumā.
Vai, strādājot šajā skolā, esat ievērojusi, kā bērni mainās, pateicoties šeit pielietotajām pedagoģijas metodēm?
– Visspilgtāk izmaiņas notiek emocionālajā ziņā. Nav noslēpums, ka dažiem bērniem ar mācībām iet grūti. Katrs no viņiem ir citādāks, ar savu zināšanu apguves tempu. Bija bērns, kuru teksta lasīšana noveda līdz asarām, jo viņš iepriekš ticis bārts par to, ka neprot lasīt. Viņam radās panika. Tas visspilgtāk pamanāms bērniem, kuri uz mūsu skolu atnāk mācīties otrajā vai trešajā klasē. Savukārt pie mums viņi atveras, jo mācīšanā pielietojam principu, ka bērns netiek salīdzināts ne ar vienu citu. Katrs dara tik labi, cik viņš var izdarīt, jo katram spēju latiņa ir atšķirīga. Atzīmes liekam, bet arī analizējam, kas nesanāca, kāpēc nesanāca, ko un kā nākamreiz varētu izdarīt labāk. Bērnu klasēs ir salīdzinoši maz, tādēļ varam pievērsties katra audzēkņa individuālajai izaugsmei. Zinām katra bērna stiprās un vājās puses.
Ir pagājuši 14 gadi kopš skolas pirmsākumiem. Vai sekojat savu audzēkņu turpmākajām gaitām?
– Mūsu pirmais izlaidums šobrīd mācās augstskolās. Viņiem veicas ļoti labi. Liela daļa audzēkņu studē ārzemēs. Daļa bērnu pēc sestās klases dodas mācīties uz Rīgas 1.ģimnāziju, Rīgas 2.ģimnāziju. Viņi ir labi sagatavoti. Pat, ja šie bērni kaut ko nezina līdz galam, viņi ir iemācījušies mācīties, jo zinības apgūst tādēļ, ka viņiem to vajag, nevis tādēļ, ka skolotāja atprasīs vai vecāki to grib. Tāpēc viņi ļoti veiksmīgi startē tālāk. Protams, mūsu skolu meklē arī vecāki, kuru bērniem ir mācīšanās grūtības. Šiem bērniem visu mūžu būs grūtības, un nebūs tā, ka pie mums tas pēkšņi mainīsies. Taču viņi te dara, cik var, un pēc tam turpina izglītoties vietējās vidusskolās. Uzturam kontaktus ar vecākiem, jo dažas ģimenes pie mums vēlāk sūta mācīties arī savus jaunākos bērnus. No viņiem uzzinām, kā klājas mūsu bijušajiem audzēkņiem.
Sadarbojoties ar vecākiem, droši vien esat labi iepazinuši arī bērnu ģimenes?
– Ģimenes pazīstam ļoti labi, jo cieši sadarbojamies. Piemēram, šodien, man steidzoties uz interviju, viena no bērnu mammām pārņēma stafeti meža dienā, kur bērni palika ēst pusdienas. Zinu, ka uz viņu varu paļauties.
Jūsu skolā valda izteikti ģimeniska atmosfēra. Vai bērniem ir arī savi pienākumi, tāpat kā ģimenē?
– Nav tā, ka viņiem visu pienes un atnes. Skolēni palīdz arī dārzā. Piemēram, svinot Apjumības, viņi no pašu izaudzētā kopā vārīja zupu.
Viens no skolas principiem ir mācīt latviskumu…
– Svinam visus latviešu svētkus. Rudenī tās ir apjumības, Mārtiņdienā vienmēr rīkojam tirdziņu, ievākto naudiņu liekot saimes kopējā kasītē. Mana saime divus gadus veda šo naudu uz Doma laukumu, lai ziedotu akcijā “Dod pieci!”. Katra saime izdomā, ko darīs ar naudu. Piemēram, aizbrauks uz kino vai vēl kaut kur. Ziemassvētki nav tik ļoti latviski, bet Meteņu svinībās veicam visus tautiskos rituālus. Piemēram, Meteņu mīzienu, kad saimnieks stāv kalna galā un met konfektes. Vecajās tradīcijās tās bija linu pogaļas, lai nākamgad būtu bagāta raža. Vai arī bērnu mešana pār sētu. Mēs gan neliekam viņus maisā un nemetam pār sētu, bet tikai pārceļam. To dara, lai ganiņš nākamajā gadā neaizguļas. Lieldienu rītā visi kopā ar vecākiem pirms saullēkta tiekamies Ikšķiles Kābeļkalnā, kur veicam Lieldienu rituālus, dziedam dziesmas. Lieli svētki ir arī 1.septembris un izlaidums. Jau piekto gadu piekopjam brīnišķīgu tradīciju – Zinību dienā bērnus no Ikšķiles uz skolu atvedam zirga ratos. Savukārt izlaidumā viņus lielajā dzīvē pavada, uzsēdinot zirga mugurā.
Kā sadzīvojat ar vietējiem Ikšķiles iedzīvotājiem?
– Kopumā ļoti labi. Protams, daži cilvēki, kas te nav bijuši, braucot garām, redz, ka bērni bieži ļekato pa āru, un domā, ka mēs te varbūt zem galda sēžam vai darām vēl ko dīvainu. Mums ir jautāts, – vai tad mēs te kaut ko arī mācāmies? Tad skaidrojam, ka, protams, mācāmies – rakstām, lasām, rēķinām. Esmu sev uzstādījusi mērķi vairāk stāstīt par mūsu skolu, aicināt ciemos, parādīt, – lai gan darām lietas citādāk, esam tādi paši kā pārējie. Neesam nekādi absolūtie meža dīvainīši. Daudzas skolas jau tagad interesējas par mūsu āra pedagoģijas metodēm, par meža dienām. Ogres pirmsskolas skolotājas ir nākušas mums līdzi, gribēdamas redzēt, kā tas notiek. Protams, paši arī braucam pieredzes apmaiņās.
Kādi ir šī mācību gada galvenie izaicinājumi?
– Kopumā viss ritēs, kā ierasts. Pirmsskolā jau notikušas dažas izmaiņas. Ir doma šogad aizbraukt ciemos uz Maljorku pie skolas dibinātājas Kristīnes, lai pavērotu Maljorkas skolu pieredzi, kas mūs ļoti uzrunā. Tur nenotiek tradicionālas mācību stundas, bet katram bērnam uz mēnesi iedod “ceļa karti” ar norādījumiem, kuras stundas tajā mēnesī jāapmeklē. Tur mācību process sadalīts pa klasēm – ir matemātikas, dabaszinību, valodu un mākslas klases. Bērni patstāvīgi dodas no viena kabineta uz otru, veicot uzdevumus. Mūs pārsteidz, cik šie bērni ir apzinīgi, disciplinēti, kā arī klusums, kas tur valda. Pirmsskolā arī ieviesām metodi, ka viena skolotāja vairāk nodarbojas ar matemātiku, cita – ar valodu, vēl kāda – ar mākslām. Nav tā, ka viena skolotāja strādā ar visiem mācību priekšmetiem. Pagaidām mēģinām saprast, kā tas viss darbosies. Gribam pamēģināt, kā tas būs, lai nākamgad šīs metodes varam ieviest.

Skolas direktore. Pieredzējusī pedagoģe Ilze Sēkliņa pārliecināta, ka skolēna interese par mācību priekšmetu vislielākajā mērā atkarīga no skolotāja degsmes: “Cik ļoti skolotājam deg sirds par viņa mācāmo priekšmetu, tik ļoti arī bērni viņam ies līdzi. “Viņa uzskata, ka šobrīd skolas kolektīvam izdevies piesaistīt tieši šādus pedagogus.

Saskaņā ar dabu

Ikšķiles Brīvās skolas pieeja pedagoģijai atšķiras ar to, ka izglītības metodes pielāgo katra skolēna individualitātei. Audzēkņus šeit ne tikai izglīto, bet aktīvi rūpējas arī par viņu veselību, uzsvaru liekot uz saikni ar dabu, kustībām svaigā gaisā un veselīgu uzturu.

Bauda pēcpusdienas miegu. Bērni maksimāli daudz laika pavada brīvā dabā. Arī diendusu pirmsskolas audzēkņi izbauda laukā, zem īpašas nojumes. L.Andersone atklāj, ka šī pieredze noskatīta Norvēģijā, kur bērni visu laiku pavadā brīvā dabā, ziemā diendusu guļot silti saģērbti šūpuļtīklos.

Dara visu, kas tobrīd nepieciešams. Dārzniece Ināra Ivanova jau trešo gadu rūpējas par Ikšķiles Brīvās skolas dārzu un apgalvo, ka jūtas te laimīga. Vasarā darāmā netrūkstot, bet ziemā vairāk jānodarbojas ar kopšanas darbiem – zaru apzāģēšanu, komposta kastu iekārtošanu utt.

Pedagoģe un mamma. Līva Černova (foto – centrā) ir ne tikai Ikšķiles Brīvās skolas pedagoģe, kura vada interešu pulciņus, bet arī mamma, kuras sešgadīgā meita te mācās 1.klasē. “Par šo skolu zināju jau sen. Agrāk, strādājot par fizioterapeiti, daudz darbojos ar bērniem no dažādām skolām. Pārliecinājos, ka šajā skolā pašapziņa viņiem attīstās citādāk – bērni droši runā ar pieaugušo, nesagaida autoritatīvu pieeju. Redzot, cik viņi ir brīvi un kā apzinās savu vērtību, gribēju to arī savam bērnam. Meitai pašai mācīšanās šeit sagādā lielu prieku, nevis apgrūtinājumu vai slogu,” apgalvo Līva.

Iekārto pirmsskolas skolotāju istabu. Pirmsskolas skolotāja Amanda Sudmale, kura pati šobrīd ir pirmā bērniņa gaidībās, Ikšķilē sāka strādāt pirms diviem ar pusi gadiem. “Agrāk šeit darbojos kā palīdze vienam no pirmsskolas bērniem. Pēc tam turpināju studijas, un mani pierunāja atnākt strādāt uz šo skolu,” stāsta Amanda. Kādu laiku viņa bija “Sudraboto kumeliņu” saimes skolotāja, kas šogad kļuvusi par sagatavošanas klasi. “Tagad vienkārši esmu “palīdzīgās rokas” – kārtoju metodiskos materiālus, salieku visu pa vietām un darbojos ar bērniem, ja ir tāda nepieciešamība,” stāsta Amanda. Viņai patīk, ka, atšķirībā no parastiem bērnudārziem, šajā mācību iestādē bērni ļoti daudz laika pavada ārā, iztērējot savu enerģiju.

Viena no saimes telpām. Laimīgi bērni mācās labāk, bet laimīgi skolotāji māca labāk, – tāda ir Ikšķiles Brīvās skolas devīze. Katras saimes (klases) skaitliskais sastāvs ir neliels, – tajā mācās ne vairāk par 15 – 16 skolēniem. Klases iekārtotas, lielā mērā pateicoties vecāku rūpēm.

Pavārs – veģetāro ēdienu speciālists. Ikšķiles Brīvajā skolā strādā daudz gados jaunu, idejām bagātu cilvēku. Pavāra Dāvja Ludzenieka ar padsmit gadu pieredzi ēdināšanas jomā uzdevums nav viegls, jo katru dienu jāizgudro veģetārs ēdiens, kas bērniem garšotu. Pirms trim gadiem diezgan negribīgi piekritis šim darbam, tagad Dāvis ir laimīgs, ka strādā tieši te: “Šeit valda ļoti ģimeniska atmosfēra, esam kā viena liela saime. Lai gan virtuvē esmu viens pavārs kopā ar trauku mazgātāju, palīgu man netrūkst.” Dāvis apgalvo, ka veģetāro virtuvi pētījis, krietnu laiku pirms sāka strādāt skolā, un tagad šīs zināšanas noder: “Vairākus gadus mācoties un strādājot, padziļināti pētīju vegānisko tēmu. Tagad darbojos līdzīgā lauciņā – ar veģetārajiem ēdieniem. Man patīk būt radošam un visu laiku izdomāt kaut ko jaunu. Katru dienu pasniedzu citādāku ēdienu.” Taujāts par skolēnu iecienītākajām maltītēm, pavārs apgalvo, ka viņiem garšo krāsnī cepti kartupeļi, makaroni ar pašgatavotu sarkano mērci, kā arī ķirbju krēmzupa.

Pašiem savs eko veikals. Mācību iestāde ievēro visus ekoskolas principus, cītīgi šķirojot atkritumus utt. Te pat izveidots pašiem savs veikals, kas tirgo ekoloģiskas preces, dodot iespēju nākt ar saviem traukiem un nopirkt beziepakojuma produktus. Ir arī savi pagrabi, kur uzglabā dārzā izaudzēto. Līga Andersone uzsver, ka veikalā nepārdod preci iepakojumos: “Pārsvarā te ir izsveramās preces. Piemēram, var atnākt ar savu burku un iesvērt tur makaronus vai cepumus. Arī šampūnus, šķidrās ziepes var nopirkt, ielejot līdzatnestajā trauciņā, lai neradītu liekus atkritumus no iepakojumiem. Daudzas no precēm ir vietējā ražojuma, pat saldumi šeit ir veselīgāki.” Kopš pērnā gada darbojas arī internetveikals, kas jau iemantojis diezgan lielu popularitāti.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/watch?v=1234658484459365

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.