Rakstos

Piedzimt Latvijai (25.07.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Jo vairāk, jo labāk

Ja salīdzina laiku pirms 20-30 gadiem, kad vārdiem ‘daudzbērnu ģimene’ nereti līdzi nāca negatīva pieskaņa, tagad jāsecina, ka situācija krietni mainījusies. Dažādu priekšrocību, atlaižu un bonusu daudzbērnu ģimenēm kļūst arvien vairāk. Dažkārt pat dzirdēts – būt daudzbērnu ģimenei ir izdevīgi! Taču vai šis statuss, goda karte un priekšrocības ir pietiekami daudz, lai pieņemtu lēmumu par labu kuplākai ģimenei?

 Latvijā katrs bērns kļuvis pārāk vērtīgs

Skaitļi, kas raksturo demogrāfisko stāvokli, ir traģiski – dzimstība sasniegusi vēsturiski zemāko pakāpi. Tai pat laikā ļoti daudzas jaunās ģimenes uzskata, ka pietiek ar vienu atvasi. Tieši tādēļ, ja gadās dzirdēt par kādu ģimeni, kurā aug seši bērni vai vairāk, vieni to apbrīno, bet citi neizpratnē rauc pieri, – kur tik daudz? Kas būtu vajadzīgs no valsts un sabiedrības, lai starp mums būtu vairāk daudzbērnu ģimeņu? Latvijas daudzbērnu ģimeņu apvienības vadītāja Elīna Treija ir pārliecināta, ka vispirms nepieciešama politiskā griba, tikai tad būs iespēja sakārtot virkni jautājumu, kas dotu cerību uzlabot demogrāfisko situāciju.

Beidzot arī augstākās valsts amatpersonas sākušas sist trauksmi, sakot, – draugi, nav labi, mēs izmirstam! Jūsuprāt, pateicoties kam esam nonākuši tur, kur esam?

– 90.gadu sākumā, kad Latvijai bija lieli ekonomiskie izaicinājumi, ļoti strauji krita dzimstība, un demogrāfiskā bedre, kas izveidojās toreiz, šobrīd atspēlējas otrreiz. Lielu ietekmi, protams, vēl atstāja 2008.gada emigrācijas vilnis, kas aizveda projām ļoti daudzas ģimenes ar bērniem, kas šobrīd Latvijā jau būtu izauguši kā potenciālie vecāki. Tomēr pēdējo septiņu gadu paātrinātais dzimstības kritums skaidrojams tieši ar to, ka šeit dzīvojošās sievietes atļaujas laist pasaulē arvien mazāk bērnu. Tieši tādēļ valdības arguments, apgalvojot, ka demogrāfijas jautājumā neko nav iespējams darīt, jo nevaram iespaidot pagātnes sekas, neiztur kritiku.

Kādēļ neiztur kritiku?

– Ļoti objektīvs rādītājs ir summārais dzimstības koeficients – cik bērnu prognozēti dzims šodien un vēl tālākā nākotnē sievietēm, kuras ir šeit uz vietas reproduktīvajā vecumā. Pēdējos 20 gados novēroti divi posmi, kad ģimenēm bijusi izteikti labvēlīga politika, kas vienmēr rezultējusies ar dzimstības pieaugumu, jo palielinājies vidējais piedzimušo bērnu skaits ģimenēs. Attiecīgi redzam arī pretēju efektu. Kad valsts un pašvaldību atbalsts ģimenēm neaug līdzi inflācijai un nemīkstina finansiālo spriedzi, uzreiz krīt dzimstība, līdz ar to arī dzimstības summārais koeficients. 7 gadu laikā Latvijas sieviešu vēlme laist pasaulē mazuli samazinājusies par 25%.

Šķiet, mūsdienās lielākā daļa sieviešu mātes misiju vairs nevērtē tik augstu, jo viņas nav gatavas atteikties no realizēšanās darbā un citās jomās. Ar ko tas izskaidrojams?

– Te nozīmīgi vairāki faktori. Viens no tiem ir karš, kas ietekmē dzimstību, bet bijuši arī ļoti izaicinoši ekonomiskie apstākļi, kas pasliktinājuši mājsaimniecību rocību. Liela nozīme ir apzinātai bērnu plānošanai. Vairs nevaram runāt par laikiem pirms 30 gadiem, kad 40–50% jaundzimušo nāca pasaulē tieši kā neplānoti bērni. Tolaik nebija tik attīstīta kontracepcija un cilvēki tik ļoti nekontrolēja šos procesus. Šobrīd, gluži otrādi, varam runāt par to, ka ļoti maz bērnu nāk pasaulē neplānoti. Mūsdienu sabiedrība visu grib kontrolēt un ļoti apzināti pieņemt lēmumus par bērnu radīšanu. Un tādu lēmumu ir daudz grūtāk pieņemt, nekā saglabāt grūtniecību, kad sieviete neplānoti palikusi stāvoklī. Savukārt tad, kad jāpieņem lēmums palikt vai nepalikt stāvoklī, izvēļu priekšā ir visas citas alternatīvas – drošības aspekts, karjera, ekonomiskā un attiecību stabilitāte un personiskās brīvības jautājumi. Šodienas krīze ir tanī, ka valsts atbalsta politika ģimenēm nav reaģējusi uz ekonomiskajiem un arī vērtību izaicinājumiem, kas bijuši īpaši strauji pēdējā desmitgadē.

Par kādiem izaicinājumiem Jūs runājat?              

– Piemēram, ģimenē, kurā ir 3 un vairāk bērni, gandrīz 50% no mājsaimniecības izdevumiem aiziet pārtikai. Savukārt pārtikas cenas kopš 2020.gada pieaugušas par 50%. Tātad, ja puse no izdevumu budžeta ir sadārdzinājums par 50%, tad patiesībā mājsaimniecības izdevumi vidēji pieauguši par 25%. Tai pat laikā auguši arī pārējie izdevumi. Un tad ir jautājums, vai arī ienākumi šīm ģimenēm pēdējo 4-5 gadu laikā vidēji pieauguši vismaz par 25%? Rīgā atsevišķās nozarēs vai valsts amatos – jā, redzam ļoti strauju pieaugumu, bet pat vidējā alga valstī neatspoguļo krītošo rocību, ar ko saskaras vairāk nekā puse sabiedrības. Īpaši tie, kuriem vēl ir apgādājamie – slimi vecāki ar niecīgām pensijām vai bērni. Un tas nav stāsts tikai par reģioniem. Rīgā ir kritiska situācija ar dzimstību, te ir nākamie zemākie dzimstības rādītāji uzreiz aiz Krāslavas novada. Valdošo politiķu kļūda, ka viņi visu laiku gan sevi, gan sabiedrību mānījuši, manipulējot ar pagātnes postulātiem – uzlabosim vispārējos labklājības rādītājus, un tad tie bērni paši dzims. Tagad redzam, ka bērni tomēr nedzimst. Tad seko nākamais arguments no varnešiem – finansiālajai rocībai un atbalstam ģimenēm nav nozīmes, jo, redz, arī bagātajās Rietumeiropas valstīs, kur labklājības līmenis daudz augstāks, bērni nedzimst. Šie ir maldus argumenti, jo politiķi negrib ieraudzīt patiesību, ka arī Rietumeiropas vai attīstītajās Āzijas valstīs jauniem cilvēkiem, kuriem būtu jādibina ģimenes, ir arvien grūtāk atļauties vajadzībām atbilstošu mājokli un ir arvien pieaugošāka ekonomiskā nestabilitāte un finansiālā spriedze, kas dubultojas, ja uzrodas bērns.

Runājot par demogrāfiju, daudzi uzsver arī vērtību jautājumu.

– Uzskatu, ka vērtības veidojas arī no ekonomiskajām iespējām. Ja cilvēks pēc Maslova piramīdas nevar nodrošināt savas pamatvajadzības, par kādām vērtībām varam vēl runāt? Cita lieta, ja viņš dzīvo jau augstākā labklājības līmenī. Tad varam spriest, vērtība ir bērns, brīvība, karjera vai kas cits. Bet lielai daļai iedzīvotāju diemžēl ir svarīgs tieši šis izdzīvošanas līmenis. Jaunie cilvēki apliecina, – bērns kā vērtība kļūst arvien nesasniedzamāks, jo tas finansiāli ir “ļoti vērtīgs”, ko mūsdienās atļauties kļūst arvien grūtāk. Ja arī atļaujas, tad vienu. Manuprāt, lielam vairumam jauno ģimeņu tas nav stāsts par to, ka bērns kļuvis nevērtīgs. Gluži otrādi – pārāk vērtīgs. Šeit iezīmējas problēmu kopums, ko var risināt valstiski, ja vien ir politiskā griba, ja vien visi atrodas uz vienas nošu līnijas, pat ja valsts finansiālās iespējas ir ierobežotas. Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienība regulāri piedalās premjeres Evikas Siliņas vadītajās Demogrāfijas lietu padomes sanāksmēs, taču tur diemžēl uz balsojumu nekādi lēmumi netiek likti – tik vien kā parunāšanās un atskaitīšanās. Lielākā problēma šodien nav naudas trūkums. Diemžēl tie, kuri mēģina veidot demogrāfijas politiku un ir atbildīgi par līdzekļu sadali, ideoloģiski uzskata, ka lietas labā neko nevar darīt. Nav vērts.

Par daudzbērnu ģimeņu interesēm un problēmām Latvijā iestājas daudzbērnu ģimeņu apvienība, kurā esat valdes priekšsēdētāja.

– Pirmkārt, tas nav mans nopelns, ka šāda apvienība izveidota. Kustības aizsācējs ir Leonīds Mucenieks, četru meitu tēvs, kurš 90-to gadu sākumā, kad bērni nedzima un ģimeņu, kurās bija 3 un vairāk bērnu, bija pavisam maz, jutās kā vienradzis ar tik daudz bērniem. Viņš saprata, ka kuplo ģimeņu aizstāvībā steidzami kaut kas jādara. Tā pirms 33 gadiem Latvijā tika izveidota daudzbērnu ģimeņu apvienība ar četrām reģionālajām biedrībām, kas veicināja lielo ģimeņu tīklošanos un pārliecību savu interešu aizstāvēšanai. Tad nāca vilnis, kad daudzbērnu ģimeņu kustība uzplauka ļoti strauji, Latvijā ienāca humanitārā palīdzība, kuru dalīja tieši šīs organizācijas. Skaidrs, ka interese par humanitāro palīdzību bija liela, biedrību skaits strauji auga un vienā brīdī sasniedza pat 24. Tad palīdzība apsīka, labklājība auga un ģimenēm vairs nebija intereses iesaistīties tādās sabiedriskās aktivitātēs. Nāca krīzes gadi pēc 2008.gada, kas daudzas ģimenes aizveda trimdā. Kad 2019.gadā iesaistījos Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienībā, bija pavisam slikti – mūsu kustībā darbojās vien četras aktīvas biedrības.

Kā izdevās iekustināt šos procesus?

– Mēģinājām aktivizēt reģionālo kustību, kas visai labi izdevās, jo šobrīd mums jau ir 12 reģionālās biedrības. Biedrības stratēģiskie mērķi ir interešu aizstāvība reģionos un nacionālā līmenī. Pašvaldībām dodam ziņu, ka mēs tās vērojam, konsultējam, pieprasām, iestājamies, lai tajās ir ģimeņu atbalsta politika. Daudz instrumentu, lai ietekmētu šos procesus, mums nav, bet piemēri ir. Piemēram, Jelgavā pašvaldība daudzbērnu ģimenēm gribēja samazināt atbalstu, ģimenes nāca pie mums un jautāja, ko darīt. Ieteicām organizēties, solot palīdzēt arī no savas puses. Viņi nodibināja biedrību un panāca, ka atbalstu nesamazina. Šobrīd Jelgavas daudzbērnu ģimeņu biedrība ar nosaukumu “Goda ģimenes” ir ļoti stipra un, kas nav mazsvarīgi, ar viņiem rēķinās. Mūsu apvienībā pa tiešo šobrīd iestājušās 176 ģimenes, jo tām nav savas biedrības, kurai pievienoties reģionos. Un vēl mums ir 12 biedrības reģionos, kuras sevī apvieno 400-500 daudzbērnu ģimenes. Īsumā sakot, daudzbērnu ģimeņu apvienība ir interešu aizstāvība, vieta, kur tikties, apmainīties problēmām, un vide, kur kopīgi atpūsties.

Ja pirms gadiem 10-15 sabiedrībā, runājot par daudzbērnu ģimenēm, nereti jutām nievājošu pieskaņu, tad, šķiet, šobrīd situācija krasi mainījusies.

– Par to gribu izteikt lielu pateicību Imantam Parādniekam, jo, būdams Saeimas deputāts, sākot no 2010.gada viņš pacēla daudzbērnu ģimeņu kustību. Tieši viņš izcīnīja to, lai ieviestu “Goda ģimenes” apliecības “3+ģimenes karte”, kā arī deva iespēju sākt runāt par to, ka daudzbērnu ģimene ir goda statuss. Tika izveidots mehānisms, lai vērtētu ģimenēm draudzīgas pašvaldības, no valsts puses tika veicināta pozitīvā propaganda, notika ģimeņu svētki, daudzbērnu ģimeņu godināšana. Tas bija nopietns darbs, kas reizē ar ekonomisko uzplaukumu rezultējās faktā, ka radīt jau trešo bērnu ģimenei bija gandrīz vai prestiža lieta. Tai sekoja materiāli labumi, ko sniedz “Goda ģimenes” apliecība. Trīs un četru ģimeņu bērnu kontekstā skatoties, reputācija no smīkņājošas mainījusies par 180 grādiem, jo tās noteikti vairs neuztver kā sociāli nelabvēlīgas.

Tā var teikt par visām daudzbērnu ģimenēm?

– Diemžēl nē. Joprojām nedaudz stigmatizējam ģimenes, kurās ir pieci un vairāk bērni, pie viņu tēla vēl būtu jāpiestrādā. Taču no apvienības puses cenšamies, cik varam. Ikgadējos Latvijas Goda ģimeņu konkursos ar pašvaldību palīdzību, lūdzot šīs ģimenes nominēt, esam atraduši tik daudz tīrradņu ar 8 un 9 bērniem! Un tas ir tik fantastiski! Protams, ir arī nelabvēlīgie piemēri, bet tas nav tieši tādēļ, ka tās ir daudzbērnu ģimenes. Tā ir noteikta sociālā grupa, kas nav varējusi vai mācējusi pareizi adaptēties mūsu vidē. Varbūt vajadzīgajā brīdī neesam varējuši viņiem sniegt palīdzīgu roku. Tie ir bērni, kas uzauguši un šobrīd kļuvuši par vecākiem, bet iepriekš paši auguši briesmīgā vidē. Tās ir ilgtermiņa sekas. Pagājušajā gadā, piemēram, no ģimenēm izņemti vairāk nekā 1400 bērnu.

Uz mūsu mazo bērnu skaitu tas ir diezgan daudz…

– Te būtu jāsaprot, kā līdz tam esam nonākuši, kas 10-20 gadu periodā noticis, ka šie cilvēki kļuvuši vai izauguši par tādiem, kuri netiek galā ar saviem bērniem? Un pie vainas vienmēr nav alkohols. Tā ir arī vardarbība, ar kuru cilvēki paši netiek galā un izpaužas uz vājākajiem – bērniem. Tās ir dažāda veida atkarības, telefonus ieskaitot. Mums patiešām pietrūkst detalizētas analīzes, kā esam līdz tam nonākuši, ka esam spiesti viņiem bērnus atņemt. Bet, atgriežoties pie daudzbērnu ģimenēm, mūsdienās patiešām 3 un 4 bērnu ģimenēm reputācija ir fantastiska. Daudzās ļoti kuplajās ģimenēs vērojams arī ticības elements – viņi bieži vien ir reliģiju praktizējoši. Patiesībā ticība Dievam dod ja ne visas atbildes, tad iekšējo mieru. Un nereti tieši tas ir vajadzīgs, lai tiktu galā ar ekonomisko nestabilitāti un citām nedienām. Viņi tās lietas redz un uztver savādāk. Savukārt no valsts puses man šķiet nepareizi, ka valsts caur sabiedrisko mediju, izglītības saturu mudina distancēties no baznīcas un kristīgās ticības.

Kas jādara, lai uzlabotu situāciju?

– Savulaik apkopojām priekšlikumus, kurus gribējām ielikt topošajā demogrāfijas plānā. Šim plānam bija jātop jau pagājušā gada jūnijā, taču Ministru kabinets pērnā gada vasaras nogalē informatīvā ziņojuma apstiprināšanu nepalaida uz Saeimu, lai pasākumu ieviešana nebūtu jāuzsāk jau ar 2025.gadu. Kas notiek tagad? Manuprāt, tas pats scenārijs. Sanāksmes notiek, ministri kaut ko norunā, bet beigās no informatīvā ziņojuma mistiskā veidā pazūd konkrētie cipari, aizvietojot tos ar frāzēm – finansiālo iespēju robežās – sākotnējos pielikumos sāk pazust termiņi. Diemžēl arī Labklājības ministrijas sākotnējais plāns par papildus 150 miljoniem eiro uzlabotai ģimeņu atbalsta sistēmai jau ar nākamo gadu, visticamāk, tādā apmērā nerealizēsies. Labākajā gadījumā ir cerības uz pusi no solītā, kas nozīmē tikai vienu – efekta uz dzimstības veicināšanu un bērnu labklājības celšanu nebūs.

Kāds atbalsts visvairāk būtu nepieciešams ģimenēm?

– Kā jau teicu, primārais būtu ienākumu atvietošana 100% apmērā, bērnam piedzimstot. Šobrīd izlemt, vai ģimene kļūs par vecākiem, ir ļoti kontrolējams process. Cilvēki rēķina. Bērna piedzimšanas pabalsts ir vienreizējs atbalsts un, teikšu godīgi, tam lielas nozīmes nav. Tas noteikti nav instruments, kura dēļ sieviete izlems par labu bērnam. Un arī sacensība starp pašvaldībām, kura uzliks lielāku piedzimšanas pabalstu, Latvijai kopumā neko neietekmē. Tā ir tikai iekšējās migrācijas lieta. Latvijā ir divas pašvaldības, kuras bērna piedzimšanas pabalstu izmaksā trīs gadu laikā. Un, ja tas ir pietiekami liels, cilvēki uz to jau sāk skatīties kā uz vidēja termiņa atbalstu. Tas jau ir citādāk. Tātad svarīgi, lai zīdaiņa kopšanas periodā bērnu kopšanas un vecāku pabalsts kopā nodrošinātu vismaz tos pašus ienākumus ģimenei, kādi tie bija pirms bērna dzimšanas.

Nevarētu teikt, ka valsts neko nav darījusi, lai sniegtu atbalstu daudzbērnu ģimenēm – kopš 2013.gada Latvijā pastāv “Goda ģimenes” apliecība, kas sniedz virkni priekšrocību, tādējādi atvieglojot ikdienas dzīvi. Bet vai šis atbalsts ir pietiekams?

– Jau minēju, ka savulaik Imants Parādnieks bija tas, kurš šo ideju aizsāka. 11.Saeimas laikā, kad biju deputāte, arī es strādāju Demogrāfijas lietu apakškomisijā, kurā sākām virzīt šo programmu. Toreiz man jau bija 3 bērni, un es kļuvu par vienu no pirmajām šīs apliecības turētājām. Sākotnēji atbalstu solīja tikai privāti uzņēmumi, bet ļoti labi, ka ar laiku “Goda ģimeņu” programmā pienāca klāt atlaides valsts pakalpojumiem. Piemēram, sabiedriskais transports, kas ir viens no nozīmīgākajiem atbalstiem, dod iespēju bērniem maksāt tikai 10% no biļetes cenas. Daudzbērnu ģimenē 50% atlaide transportlīdzekļa ekspluatācijas nodoklim ir pat diviem auto, tāpat ir nekustamā īpašuma nodokļa 50% atlaide, ALTUM atbalsts, iegādājoties mājokli, un vēl daudzi citi bonusi. Taču atbalsts nesasniedz visas ģimenes. Mūsu apvienības rīkotajās aptaujās, kurās piedalījušās ap 1000 daudzbērnu ģimenes, esam konstatējuši, ka mājoklis savā īpašumā ir tikai vienai trešdaļai ģimeņu. Viena trešdaļa dzīvo salētinātos pašvaldību vai bez atlīdzības radinieku dzīvokļos, bet viena trešdaļa mājokli īrē, maksājot reālo īres tirgus cenu. Tātad 2/3 ģimeņu nekustamā īpašuma atlaidi nesaņem, jo viņiem mājoklis nav īpašumā. Savā ziņā tā ir nevienlīdzība, jo labumu gūst tā mazliet turīgākā ģimene, kurai bijusi iespēja mājokli iegādāties. Savukārt mazāk turīgie spiesti mājokli īrēt un patiesībā par līdzvērtīgu mājokli maksāt dārgāk, nekā turīgākas ģimenes.

Goda karšu saņēmēji norāda, ka vairums atlaižu tomēr ir simboliskas, un uzņēmēju dāsnums mēdz beigties brīdī, kad preces vai pakalpojumus tikpat labi pērk arī bez atlaidēm…

– Tam var piekrist, jo par stabilu lielo atbalstu varam runāt tikai pozīcijās, kur ir valsts atbalsts “Goda ģimenes” apliecības turētājiem. Viss pārējais ir privātuzņēmēju iniciatīva – cik viņi grib, tik dod, un par to pārmest nevaram. Piemēram, Igaunijā “Goda ģimeņu” karšu sistēma ir privāta, to īsteno nevalstiska organizācija. Ja daudzbērnu ģimene grib saņemt šo apliecību, viņa maksā gada vai trīs gadu maksu. Ja uzņēmējs grib piedalīties programmā, viņš to uztver kā mārketinga pasākumu, ar ko celt reputāciju, un viņš maksā. Nesaku, ka tas ir labi, jo Latvijā tas īsti nestrādātu. Esmu priecīga, ka Latvijā valsts uzņēmusies rūpes par “Goda ģimenes” apliecību programmu un gan ģimeņu, gan uzņēmēju dalība šajā programmā ir par brīvu. Bet ne visi uzņēmēji godprātīgi rīkojas. Savulaik uztaisījām eksperimentu degvielas tirgotājiem un secinājām, ka gandrīz visiem tirgotājiem bija citas akcijas, kas bija izdevīgākas nekā bonusi, ko varēja saņemt ar “Goda ģimenes” apliecību. Tas savā ziņā ir pat apkaunojoši. Nu tad nepiedalies programmā, ja nevari piedāvāt neko labāku! Gribētos zināt, vai lieliem uzņēmējiem tas godam kanti nerīvē?

Mēģinot noturēt iedzīvotājus pašvaldībās, vietējā vara gan kāpina pabalstus, gan sniedz citas iespējas. Situācija reģionos atšķiras?

– Atšķiras. Kad pētījām jautājumu par bezmaksas ēdināšanu daudzbērnu ģimenēm skolā un pirmsskolā, apkopojām informāciju par visām pašvaldībām un nonācām pie interesanta secinājuma. Proti, lēmums par to, vai daudzbērnu ģimeņu bērniem būs bezmaksas pusdienas, ir tikai un vienīgi politisks lēmums. Tam nav nekāda sakara ne ar pašvaldības, ne ģimeņu rocību. Mums ir bagātas pašvaldības, kas nodrošina brīvpusdienas, un tikpat bagātas, kuras to dara daļēji vai nenodrošina vispār. Un tai pat laikā ir nabadzīgas pašvaldības, kas nodrošina 100% un nenodrošina nemaz. Tas ir politisko prioritāšu jautājums esošo pašvaldību vadītājiem.

Atbalsts daudzbērnu ģimenēm atšķiras arī reģionu griezumā?

– Noteikti – jā. Es teiktu, ka Austrumlatvijas reģionā lielākā daļa pašvaldību ir vienas no dāsnākajiem, bet, protams, piemēri, ir dažādi. Rēzeknes pašvaldība finansiālu apsvērumu dēļ bija spiesta visu nogriezt, jo atbalsts daudzbērnu ģimenēm skaitās pašvaldību brīvprātīgā iniciatīva. Tai pat laikā viena no ilgstoši bagātākajām pašvaldībām – Ventspils – ir ar viszemāko atbalstu daudzbērnu ģimenēm, nevērtējot ienākumus.

Statistika liecina, ka daudzbērnu ģimenēs ar katru nākamo bērnu ģimene arvien vairāk tiek pietuvināta nabadzības riskam…

– Tā ir. Statistika par vidējiem ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli ir diezgan nepielūdzama – daudzbērnu ģimenes ir noslīdējušas otrā sliktākajā vietā uzreiz aiz mājsaimniecībām, kur apgādnieks ir tikai viens vecāks. Vientuļo vecāku, starp kuriem ir liels sieviešu īpatsvars, kuras vienas audzina bērnus un saņem tikai uzturlīdzekļu garantijas fonda uzturlīdzekļus, ir vissliktākajā situācijā ar viszemāko ienākumu uz vienu mājsaimniecības locekli. Pēc tam nāk daudzbērnu ģimenes. Statistiski pat pensionārs uz vienu mājsaimniecības locekli ir turīgāks nekā šīs divas kategorijas. Un tas ir ļoti skumji. Ja, piemēram, Vidzemē vai Latgalē ģimenes divi vecāki strādā un abi pelna reģiona vidējo algu (nevis minimālo), tad, ienākot ģimenē ceturtajam bērnam, viņi jau kvalificējas mazturīgo statusam. Tik skarba mums ir tā matemātika. Situāciju glābj tas, ka Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ļoti daudziem iedzīvotājiem mājoklis ir īpašumā. Mājokļu kvalitāte gan ir slikta, tie bieži ir ļoti energoneefektīvi, ģimenēm nepiemēroti mazās platības dēļ, tomēr par to nav jāmaksā augstā tirgus cena, kas esošo mājsaimniecību budžetiem būt nepaceļama.

Kāda ir un kur dzīvo pati kuplākā Latvijas ģimene?

– Varu pateikt par ģimenēm, kuras ir mūsu apvienībā. 2024.gada Eiropas goda ģimene bija Ozolu ģimene no Jelgavas, kuru pieteicām konkursam, un viņa arī ieguva šo smalko statusu. Viņiem ir 11 bērni, no kuriem jau četri pieauguši. Vēl ir ļoti jauka Lubānu ģimene, kura dzīvo Ludzā. Viņiem ir 10 bērni, kuri vēl apgādājamo statusā, vai arī “Goda ģimene 2024” – Otomeri no Bauskas novada ar 9 muzikāliem bērniem. Patiesībā fantastisku, kuplu ģimeņu Latvijā ir pietiekami daudz.

Droši vien Jūs nevarētu izprast kuplo saimju problēmas, ja pati nezinātu, ko nozīmē būt daudzbērnu mammai?

– Jā, man pašai ir četri bērni. Esam pieraduši, ka mūsmājās durvis ir atvērtas – vienalga, tie ir savi vai kaimiņu bērni, kuri atnākuši ciemos. Par to tikai prieks. Tādēļ vienmēr ģimenes aicinu bērnus dzemdēt vismaz pa pārītim – lai bērniem interesanti savā starpā, un tas ir arī vieglāk. Domāju, ir vērts paskatīties globāli, kas notiks, ja ģimenēs dzims tikai viens bērns. Iedomājieties, kāda tipa sabiedrība veidojas, kad izaug cilvēki, kuri nav radināti no mazām dienām sadarboties, dalīties, rast kompromisus? Cik egoistiska sabiedrība mums aug? Bērns dzims, kad vecākam – 40, bet vecvecākiem – jau 80. Ciešs kontakts būs tikai starp divām paaudzēm. Domāju, ka Rietumeiropas sabiedrību sagaida lieli izaicinājumi cilvēcīguma kontekstā. Ja ģimenē ir brālis vai māsa, tas ir nenovērtējami. Kad cilvēks pieaudzis, nāk apziņa, ka tava ģimene, radinieki, tava dzimta dod daudz spēcīgāku dzīves pamatu, tā ir neaizvietojama vērtība. Tā ir mūsu kā vecāku atbildība sniegt saviem bērniem pozitīvo ģimenes pieredzi, lai viņi nebaidītos un neizvairītos veidot savas ģimenes. Bērni ir bezizmēra laime un, es teiktu, nepieciešamība katram, protams, arī mūsu Latvijai!

Iestājas par daudzbērnu ģimeņu tiesībām. Daudzbērnu ģimeņu apvienības vadītāja Elīna Treija ir tas cilvēks, kurš kopā ar kolēģiem tur roku uz pulsa par jautājumiem, kas skar mūsu valsts kuplās ģimenes un to intereses. Demogrāfijas jautājums Latvijā joprojām ir aktuāls, taču, lai lietas vērstu par labu, šķiet, pietrūkst politiskās gribas.

Seškāršas rūpes, laime un prieks

Vizītkarte

 Mamma: Sarmīte Pērkone (55 gadi), 13 gadus ir Rugāju Sociālā aprūpes centra “Rugāji” vadītāja

Tētis: Žanis Pērkons (62 gadi), pensijā, visu darba mūžu (40 gadus) bijis skolotājs

Bērni: Santa (32 gadi), Oskars (31 gads), Rūta Krista (24 gadi), Meldra (21 gads), Jānis (14 gadi), Elza (11 gadi)

Latvija jau ilgstoši saskaras ar nopietnām demogrāfijas problēmām – daudzviet lauku reģionos bērnu smiekli kļūst par retu parādību, bet vēl lielāks izņēmums ir daudzbērnu ģimenes. Taču, par spīti tendencēm, ir cilvēki, kuri izvēlas citu ceļu. Šoreiz uz sarunu aicinājām rugājieti Sarmīti Pērkoni, kura ir mamma sešiem bērniem. Lielākā daļa viņas atvašu jau ir pieauguši un uzsākuši patstāvīgu dzīvi, taču ģimenes gars un ciešās attiecības starp bērniem un vecākiem nav zudušas. Viņas pieredze ir kā atgādinājums, ka arī mūsdienu pasaulē liela ģimene var būt svētība, nevis slogs.

Kā sākās Jūsu ceļš uz lielu ģimeni – seši bērni bija plānots mērķis vai dzīves gaitā veidojies lēmums?

– Jaunībā plānots mērķis tas noteikti nebija, varētu teikt, ka viss notika dabiski. Pēc otrā dēla piedzīvoju nopietnu saslimšanu un tobrīd bija doma, ka vairāk bērnu nebūs, taču Dievs bija lēmis savādāk.

Nereti sabiedrībā izskan stereotips, ka, gribam to vai nē, bet katrs kopējam savu ģimeni. Jūs ar vīru esat nākuši no lielām ģimenēm?

– Nē, mūsu gadījumā tā noteikti nav, jo man ir divi jaunāki brāļi, savukārt vīram – viena jaunāka māsa.

Kāda bija sajūta, kad piedzima pirmais, trešais un sestais bērns? Attieksme mainījās?

– Pirmā meita piedzima smagās dzemdībās, un tas mums kā jaunajiem vecākiem bija liels pārbaudījums, bet, paldies Dievam, ar viņu viss bija kārtībā. Drīz vien pasaulē nāca dēls. Tobrīd mēs tā pa īstam izbaudījām, ko nozīmē negulētas naktis un mazs bērns. Viņai ar brāli ir gada un 5 mēnešu starpība, tādēļ pirmie trīs gadi nebija viegli. Kad piedzima trešā meita, medicīna bija attīstījusies un kā glābējs jau nāca pamperi. Šis jaunievedums būtiski atviegloja dzīvi un ikdienu, un arī vecākie bērni jau labprāt steidza palīgā auklēt mazo māsu. Savukārt, kad dzima jaunākie bērni Jānis un Elza, ar kuriem vecākajai meitai Santai ir 18 un 21 gada starpība, tieši no vecākajiem bērniem bija liels atbalsts. Var teikt, arī mana attieksme pret bērniem un to audzināšanu mainījās, jo paralēli bērnu audzināšanai studēju augstskolā un ieguvu bakalaura grādu pedagoģijā.

Laiks, kad mājās bija vairāki mazi bērni, noteikti nebija viegls. Kas šķita visizaicinošākais šajā posmā?

– Šis laiks patiešām nebija viegls, īpaši ar pirmajiem diviem bērniem, jo tiem bija maza vecuma starpība, vēlāk jau viss bija vienkāršāk. Izaicinošākais, šķiet, bija 90.gadu krīze, kā arī mazie sociālie pabalsti – bērnu naudas. Neskatoties uz to, ģimenē ir viens vai trīs bērni, katram tāpat savas vajadzības un nepieciešamības.

Kā mainījās Jūsu loma, kad bērni kļuva pilngadīgi un sāka pamest mājas?

– Jāsaka godīgi – mana loma īpaši nemainījās, vienīgi piektdien un sestdien bija vairāk veļas, ko mazgāt, un svētdien lielajiem bērniem vajadzēja palīdzēt sagatavot somas ar pārtikas krājumiem nedēļai. Neskatoties uz to, ka mājās vēl palika 3-4 mazie bērni, svētdienu vakaros pārņēma liela tukšuma sajūta, bieži pat nobira asaras….

Audzināt bērnus 90.gados vai 2000.gadu sākumā noteikti bija citādāk, nekā tas būtu šodien…

– Nenoliedzami, 90.gados audzināt bērnus bija grūtāk, jo nebija pamperu, veļas automātu un veļas žāvētāju, laukos bērniem vannai ūdens bija jāuzsilda katlā, jānomazgā bērns un ūdens jānes izliet laukā. Atceros, ka istabā uz veļas auklas katru dienu žāvējās 16 biksītes un tikpat marlīšu, kuras balinājām ar hloru. 2000.gadu sākumā jau bija daudz vieglāk. Jau bija pieejams veļas automāts, dzīvojām dzīvoklī ar labierīcībām – mums bija vanna un siltais ūdens. Protams, parādījās pamperi, kuri maksāja diezgan daudz, bet, neskatoties uz finansiālo pusi, tie bija liels atspaids.

Kā atzīst paši daudzbērnu ģimeņu vecāki, viena no viņu lielākajām problēmām ir mājoklis un transports. Kā bija Jums?

– Mūsu ģimenē šī problēma nav bijusi izteikta. 2000.gadā, kad piedzima trešā meita, dzīvojām dzīvoklī un nopirkām māju. Protams, tā nebija jauna, prasīja remontu un pārbūvi. Turpinājām dzīvot dzīvoklī un remontēt māju, jo diemžēl naudiņas bija tik, cik bija – tā sanāca, ka Jurģus savā mājā svinējām tikai pēc 14 gadiem. Savukārt, runājot par transportu, kad mums bija 4 un 5 bērni, braucām ar septiņvietīgo “TOYOTA Previa”, savukārt, kad vecākie bērni aizgāja savā dzīvē, šo auto pārdevām. Pašlaik mums ar vīru ir katram sava automašīna.

Tik kuplā saimē svarīga ir arī tēva loma. Kā sadalījāt rūpes un pienākumus bērnu audzināšanā?

– Ko tur dalīt?! Audzinājām bērnus abi, tētis mums bija skolotājs. Tur, protams, bez komentāriem! Materiālā puse vairāk Žaņa ziņā, bet bērnu audzināšana un rūpes – manā, jo bija periods, kad dzīvoju mājās ar bērniem. Bija arī laiki, kad strādāju nakts darbu, bet vīrs gatavoja ēst, lika bērnus gulēt, modināja uz skolu un dārziņu.

Joprojām uzturat ciešu kontaktu ar savām atvasēm? Kā izveidojusies viņu dzīve?

– Kontakts ar bērniem patiešām ir ciešs. Esam vieni no tiem laimīgajiem vecākiem, kuriem bērni ir mājās katru mīļu brīdi, kad nav jābūt darbā. Santa kopā ar draugu pārsvarā dzīvo un strādā Rīgā, viņa ir Rīgas Ziepniekkalna vidusskolas skolotāja un sociālā pedagoģe. Oskars ar draudzeni un dēliņu dzīvo Gulbenē, viņš ir militārā amatpersona Alūksnē, Rūta Krista ir medicīnas māsa, strādā RAKUS un Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā Gulbenē, Meldra studē Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolā sociālo darbu, savukārt Jānis un Elza mācās Rugāju vidusskolā.

Cik bieži šobrīd izdodas 100% visiem sanākt kopā – kā kādreiz, kad bērni vēl bija mazi?

– Patiesībā tas izdodas ļoti bieži, dažkārt arī parastās nedēļas nogalēs. Bet īpaši tie ir Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi, kapusvētki, mammas un tēta dzimšanas dienas un, protams, visu ģimenes locekļu dzimšanas dienas. Tad esam kopā pilnā skaitā, izņemot brīžus, kad kādam darbā iekrīt maiņa. Vasarā šos mirkļus piedzīvojam bieži, jo mums ir māja un pagalms, ābeļdārzs un pirts. Ir, kur būt kopā.

Vēl pirms gadiem 15 Latvijā attieksme pret kuplajām ģimenēm bija vairāk negatīva nekā pozitīva, jo daudzi uzskatīja, ka lielākoties tās ir nelabvēlīgas. Šajā ziņā mūsdienās kaut kas mainījies?

– Diemžēl statistika ir tāda, kā ir. Tagad daudzbērnu ģimenes atbalsta ar dažādiem pabalstiem. Laikā, kad mūsu bērni bija mazi, nekā tāda praktiski nebija. Tāpat šīs 3+kartes un dažādi bonusi un atvieglojumi – autobusos, ceļa nodoklim pie tehniskās apskates automašīnām, “Latvenergo” atlaides. Diemžēl vecākie bērni šīs atlaides neizbaudīja, bet kaut kas taču ir jādomā, lai uzlabotu demogrāfisko stāvokli valstī.

Kādas ir lielākās priekšrocības, audzinot sešus bērnus?

– Tas ir atbalsts, ko sniedzam viens otram, ģimeniskums un sajūta, ka vienmēr esam kopā un nekad nebūsim vieni. Lielākie bērni mazākajiem ir paraugs un vilcējspēks situācijās, kad dažkārt vecāki netiek iesaistīti. Ir daudz vieglāk, kad vecākie bērni, kuriem iemācīts darba tikums, to nodod arī jaunākajiem. Tad visi kopā dodas darbā, lai arī vecākiem atvieglotu ikdienu. Kā jau varat iedomāties, priekšrocība noteikti ir arī mīlestība, kas nāk no veseliem, zinātkāriem un aktīviem bērniem, ne tikai pret vecākiem, bet arī vienam pret otru. Taču ir arī tumšās puses, kas nāk no mūsu valsts un valdības puses. Mēs ar vīru abi bijām strādājoši vecāki, kuriem visu laiku bijis dārzs un saimniecība – govs, cūkas un vistas. Nekādus pabalstus neesam saņēmuši, visu, kas mums pieder, sagādājām paši. Tas pats atbalsts, kas pienākas ģimenēm ar trīs bērniem, pienākas arī ar sešiem. Bet mēs nesūdzamies, jo mūsu bērni ir mūsu bagātība! Savukārt grūtības bija finansiāli mazie pabalsti, kas tiek maksāti, bērniem sasniedzot 1,5-2 gadu vecumu. Diemžēl par 25 eiro nevar bērnam bērnudārzā samaksāt ēdināšanu, nerunājot par ko citu. Labi, ka ik 3+karte ar visiem bonusiem, kurus cenšamies izmantot – CSDD, atlaides autobusos, jo bērni brauc uz mūzikas skolu Balvos, tāpat uz Rīgu un Rēzekni, kultūras pasākumiem, grāmatveikalos, zoodārzā, arī atlaides “Latvenergo”.

Ko Jūs vēlētos, lai sabiedrība labāk saprastu par daudzbērnu ģimenēm?

– Mums gribētos, lai visi saprot, ka daudzbērnu ģimenes nav tikai nelabvēlīgas ģimenes, kas iztiek no pabalstiem. Tās ir ģimenes, kas mīl savus bērnus, rūpējas, izglīto tos, katrs bērns ir vērtība un atbildība. Ja mums ir seši bērni, tad tāda ir Dieva griba un sūtība.

Pēdējos gados Latvijā vērojams traģisks dzimstības kritums. Ja jaunā ģimenē izšķiras par bērnu, tad bieži vien viņš ir vienīgais ģimenē...

– Krasi mainījušies jaunieši, viņu domāšana un dzīvesstils. Jaunā paaudze kļuvusi izglītotāka, un pieļauju, ka daudzi ir ar negatīvu bērnības pieredzi. 90.gadu bērni atceras to, ka nebija viegli laiki, viņi negrib saviem bērniem nodarīt pāri. Vēl tagad populāri kļuvis vispirms veidot karjeru, tikai pēc tam domāt par ģimeni un bērniem. Jaunatne grib ceļot un baudīt dzīvi, jo tagad ir daudz plašākas iespējas. Beigās sanāk tā, ka bērnus nolemj radīt tikai tad, kad viss pārējais sakārtots un piedzīvots.

Ko novēlētu jaunajām ģimenēm Latvijā, kuras vēl tikai domā par bērniem?

– Mīļie jaunieši, es kā sešu bērnu māmiņa novēlu jums drosmi un uzņēmību izlemt par labu vismaz diviem bērniem. Viens bērns ir viens, bet divi jau iemācās komunicēt un dalīties. Tas ir svarīgi.

Un visbeidzot – kā ir būt mammai un tētim sešiem bērniem?

– Būt sešu bērnu vecākiem ir laime, gandarījums, mīlestība un apziņa, ka mēs nekad nebūsim vieni, mūsu bērniem vienmēr būs brāļi un māsas, kā arī mīļi krustbērni! Tā ir vērtība, kuras daudziem citiem nav!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1442298230142451

Piedzimt Latvijai (18.07.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Mūsējais, bet ne Latvijā

Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, dodoties svešumā, projām no mājām, ir pārliecināti, ka tas ir uz laiku. Taču nereti dzīve ievieš savas korekcijas. Esot ārpus mūsu valsts robežām, rodas jaunas attiecības, veidojas ģimenes un dzimst bērni. Taču šādās ģimenēs nereti par vienu no galvenajiem uzstādījumiem kļūst nezaudēt latvietību, neaizmirst latviešu tradīcijas, savām atvasītēm mācīt latviešu valodu un kultūru. Jo nekad nevar zināt, kad pienāks tas brīdis, kad radīsies vēlme doties atpakaļ. Pieredzes stāsti, kā nezaudēt saikni ar dzimto pusi, esot tālu projām no mājām.

 Londonā – pašiem sava mazā Latvija

SANTAS SĪPOLAS un AIVARA BISTROVA ģimene Londonā iesakņojusies tik dziļi, ka šīs saites būtu grūti pārraujamas. Šeit dzimuši divi no trīs viņu kopīgajiem bērniem, nodibināts uzņēmums un nopirkta māja. Tomēr ģimene neaizmirst savu latvisko izcelsmi, turpinot piekopt mūsu tautas tradīcijas un mācot tās saviem bērniem.

Alūksnes novada Liepnas pagastā augusī trīs bērnu (Ralfs – 16 gadi, Ričards – 12 gadi, Keita – 4 gadi) māmiņa Santa ar savu dzīvesbiedru Aivaru iepazinās Latvijā, deju kolektīvā, dejojot vienā pārī. Pēc 20 kopā pavadītiem gadiem viņi joprojām dejo kopā, tikai šoreiz deju kolektīvā “Jautrais pāris” Londonā.

Kā abi nokļuvāt Apvienotās Karalistes galvaspilsētā?

– Pirmais atbrauca Aivars. Pabeigusi augstskolu Latvijā, pievienojos viņam. Tas bija 2011. gada 3.marts. Tik labi atceros, jo tanī dienā manam tētim ir dzimšanas diena. Kad pārcēlos, vecākajam dēlam bija divi gadi un divi mēneši.

Kāpēc izvēlējāties dzīvot tieši Londonā?

– Vēl būdami studenti, 2006.gadā, pirmo reizi viesojoties Londonā, mazliet bijām sagatavojuši augsni, lai pārceltos. Te jau dzīvoja daži paziņas un draugi. Mums šī pilsēta ļoti iepatikās, tādēļ 2011.gadā atgriezāmies uz palikšanu. Latvijā tie bija krīzes gadi. Liepnā lielu darba izvēles iespēju nebija, turklāt daži draugi jau bija pārcēlušies uz Angliju. Sazvanījušies ar viņiem, nolēmām braukt. Visus šos gadus nodzīvojām Londonā, tikai pērn pārvācāmies mazliet ārpus pilsētas. Iegādājāmies īpašumu Kentas grāfistē, Londonas pievārtē, jo galvaspilsētā mājas ir dārgākas un arī platība šaurāka. Turklāt bērniem šī lielpilsēta vairs nav tik droša.

Ar ko nodarbojāties, ieradušies uz dzīvi Londonā 2011. gadā?

– Vīrs strādāja celtniecībā, es – viesnīcā, bet ļoti īsu laiku. 2013.gadā, kad piedzima otrais dēliņš Ričards, visu krasi mainījām, nodibinot savu ģimenes uzņēmumu. Darbojamies celtniecības un piemājas dārzu labiekārtošanas jomā. Apzaļumojam piemājas dārzus, bruģējam iebraucamos celiņus utt. Es nodarbojos ar lietišķo pusi – ar dokumentiem, vairāk laika pavadot mājās pie datora, bet vīrs dara praktisko daļu.

Latvijā neplānojat atgriezties?

– Tādas domas nav. Esam nostabilizējušies un vēlamies palikt šeit. Taču nekad nesaki ‘nekad’, jo nevar zināt, kas dzīvē var notikt. Bet pagaidām – nē. Arī bērniem šeit patīk, jo te mums ir pašiem sava “mazā Latvija”, ko esam izveidojuši. Bērni prot runāt latviešu valodā. Svētdienās apmeklējam Londonas Latviešu skoliņu. Keita dejo tautisko deju kolektīvā “Vanadzēni”. Veidojam ļoti latvisku vidi. Esam sadraudzējušies ar daudzām jaukām latviešu ģimenēm, arī bērni izveidojuši labas attiecības ar citiem.

Mājās visi runājat tikai latviski?

– Jā, taču lēmumu sākt apmeklēt latviešu skoliņu pieņēmām Ričarda dēļ, kurš četru gadu vecumā ļoti negribēja runāt latviešu valodā. Sapratām, ka mūsu enerģija jāvelta tam, lai saglabātu latvietību. Meklējot iespējas, atradām Londonas Latviešu skoliņu un kopš 2017.gada joprojām to apmeklējam. Ričards vairāk latviski sācis runāt tikai pēdējos trīs gados. Iepriekš viņš to nedarīja, jo bija grūti, un viņš īsti nesaprata, kādēļ to vajag. Tagad dēls to ir sapratis un mājās labprāt runā. Negribēju uzspiest, jo vēlējos, lai tas nāk no sirds. Uzskatu, ka vecāki ir kā spogulis. Ja mēs to darām savā starpā, tad arī bērni uzsūc kā sūklīši. Pagājušajā gadā Ralfs absolvēja Londonas Latviešu skoliņu un, tāpat kā pārējie absolventi, saņēma Nameja gredzenu. Tas bija skaists pasākums, kurā ar vērienu nosvinējām latviešu skolas 75 gadu jubileju. Otrā dienā absolventi devās uz “Straumēnu” muižu, kas atrodas apmēram 150 kilometrus attālumā no Londonas, un tās teritorijā iestādīja savus pirmos kokus – bērzus. Arī šogad jūnijā piedalījāmies izlaidumā, lai atbalstītu draugus. Londonas Latviešu skolā visi esam kā viena liela ģimene. Tur esam satikuši brīnišķīgus cilvēkus.

Kādēļ Jums ir tik svarīgi saglabāt latviskās saknes?

– Abi ar vīru esam vienisprātis, ka tas jādara. Tā ir mūsu dzimtā valoda. Sirdī vienmēr būsim latvieši, lai kur arī atrastos. To nevaram mainīt. Tās ir mūsu saknes. Nebūs godīgi, ja saviem bērniem nenodosim visu, ko zinām paši. Ko bērni darīs tālāk, tas ir viņu ziņā, bet cenšamies tajā ielikt visu savu enerģiju. Nav viegli, jo katru svētdienu mērojam vairāk nekā stundu garu braucienu uz latviešu skoliņu.

Vai bērni neprotestē, jo tajā laikā varētu atpūsties, darot kaut ko citu?

– Protams, reizēm ir grūtāk piecelties tik agri svētdienu rītos, bet viņi saprot, ka tas jādara. Reizēm papukst, ka jau tā skolā ir piecas darba dienas. Saku: “Bet mums ir sešas.” Taču viņi skoliņā satiek draugus, priecājas. Kopā braucam arī uz nometnēm, bērni dejo latviešu deju kolektīvos. Tas viss nav uzspiests. Latviešu skolas dienas mums ir ļoti intensīvas, jo pēc nodarbībām uzreiz seko Keitas deju nodarbības bērnu tautisko deju kolektīvā “Vanadzēni”. Vēlāk notiek mēģinājums arī mums, jo abi ar Aivaru dejojam vidējās paaudzes deju kolektīvā “Jautrais pāris”. Mēģinājumi beidzas septiņos vakarā. Tikai desmitos vakarā esam mājās. Uzskatu, ka Latvijā diez vai kāda ģimene katru svētdienu tik tālu brauktu. Šeit mēs latvietību novērtējam vairāk, izjūtot to dziļāk. Keita ļoti priecājas, kad parādu pastalas, sakot, ka nākamsestdien jāuzstājas. Kā, piemēram, nesen notikušajā pasākumā “Skroderdienas Straumēnos”. Tas bija brīnišķīgs pasākums, kurā dejoja deju kolektīvi, dziedāja koris, arī mēs paši piedalījāmies kā dejotāji. Keita gan dejoja, gan iejutās bitītes lomā teātra uzvedumā. Tas bija fantastisks pasākums, kas Anglijā notika pirmo reizi.  

Cik bieži viesojaties Latvijā?

– Reizi gadā – noteikti. Visi radi dzīvo Latvijā, un mums viņu ļoti pietrūkst. Uzturam kontaktus ar “WatsApp” palīdzību, viņi brauc ciemos pie mums, mēs – pie viņiem uz Latviju. Mums ir ļoti mīļas un sirsnīgas attiecības. Lai vēl pilnīgāk izbaudītu prieku latviešu pasākumos Londonā, gribētos būt kopā ar saviem mīļajiem. Tas ir tas, kā visvairāk pietrūkst no Latvijas. Aizbraukt uz dzimteni varam tikai bērnu skolas brīvlaikā, jo šeit ar to ir ļoti stingri. Ja kavē skolu, jāmaksā soda nauda. Ar katru gadu likuma bardzība šajā ziņā pastiprinās – bērniem katru dienu ir jābūt skolā. Nav tik brīvi kā Latvijas skolās. Anglijā vasaras brīvlaiks ir tikai augustā – sešas nedēļas, jo līdz jūlija beigām bērni mācās. No vienas puses, man patīk šī sistēma, jo tā ļauj vecākiem strādāt, nelauzot galvu, ko dara bērni.

Ko parasti lūdzat ciemiņiem, lai atved no Latvijas?

– Rankas rudzu maizīti. Tā mums ir vismīļākā.

Kuri latviešu ēdieni garšo bērniem?

– Droši varu teikt, ka viņiem neiet pie sirds sautēti kāposti, bet garšo zupas. Zinu, ka daudzi latviešu bērni Anglijā tās neēd, viņi labprātāk izvēlas angļu tradicionālās maltītes, bet mūsu mājās zupas gatavojam ļoti bieži. Arī Ziemassvētkus svinam ar visiem deviņiem ēdieniem, kā pienākas.

Daudzi tautieši atgriežas Latvijā, kad bērniem jāsāk iet skolā, jo nevēlas viņus audzināt Lielbritānijā. Londonā bērniem ir īpaši bīstama vide…

– Jā, Londona ir diezgan nedroša pilsēta. Mūsu lēmumu pārcelties veicināja tas, ka pirms gada nodūra mana vecākā dēla klasesbiedru. Tomēr uzskatu, ka šādi gadījumi nenotiek tāpat vien. Šādi bērni parasti ir iesaistīti kaut kādās nelegālās darbībās. Lielā mērā tā ir vecāku atbildība. Protams, saprotu, ka ar dažiem bērniem ir grūtāk tikt galā, sevišķi ar pusaudžiem un jauniešiem. Bet arī klusākā rajonā nekad nevar zināt, kas var notikt. Galvenais ir dzīvot ar prieku un nebaidīties.

Aizbraucot ciemos uz Latviju, nerodas vēlme te palikt?

– Kad bērni bija mazāki, reizēm tā bija, bet tagad vairs nē, jo šeit ir draugi, esam iekārtojuši savu vidi – savu mazo Latviju. Te mums ir tik daudz foršu draugu! Ar latviešu ģimenēm rīkojam kopīgas dārza ballītes, dažādus izbraucienus. Nesen kopā svinējām Jāņus. Trīs naktis gulējām teltīs. Aizņēmām 15 telšu vietas Jāņu festivālā “Bērzes strazdos”, kas ir lielākais Jāņu svinību pasākums ārpus Latvijas un pulcēja aptuveni 5000 latviešu. Piedalījāmies tur arī kā dejotāji. Festivālā uzstājās latviešu grupas “Bermudu divstūris”, “Dzelzs vilks”, dziedātāji Aija Andrejeva, Igo. “Līgo sētas” no Londonas Latviešu skoliņas piedāvāja dažādas radošās darbnīcas. Bērni varēja izzināt latviešu tradīcijas. Bija lielais ugunskurs, līgošana. Pat sporta spēles.

Kuri latviešu tradicionālie svētki bērniem patīk vislabāk?

– Jāņu svinēšana ar nakšņošanu teltīs. Arī Lieldienas. Tās mums sanāk svinēt divreiz, jo latviešu skoliņā piekopjam mūsu tradīcijas – krāsojam olas sīpolu mizās utt. Savukārt īstajā Lieldienu datumā svinam mājās – ciemos atnāk draugi, dārzā ripinām olas, šūpojamies. Ziemassvētku svinēšana arī ir jauka. Galdā liekam deviņus tradicionālos ēdienus.

Varbūt, dzīvojot ārzemēs, esat pārņēmuši arī kādas angļu svētku tradīcijas?

– Tā kā mums un bērniem patīk maskas un kreativitāte, iesaistāmies Helovīnu svinēšanā. Mūsu ielā tos atzīmē ar ļoti krāšņiem pasākumiem. Tos bērni vairāk svin savā starpā vai skolā. Šeit nav tādu izteiktu angļu tradicionālo svētku kā latviešiem. Vismaz mēs tādos neesam piedalījušies.

Kā Jūs raksturotu katru no saviem bērniem?

– Vecākais, kurš pabeidzis 11.klasi, aizraujas ar basketbolu. Izturēja lielu konkursu, lai viņu uzņemtu basketbola akadēmijā, kur tagad intensīvi apgūst šo spēli. Dēlam ir savs sapnis, ko viņš vēlas piepildīt. Neatklāšu to, bet mēs viņam novēlam to sasniegt! Ralfs ir ļoti talantīgs! Šobrīd dēls trenējas katru dienu no pulksten deviņiem līdz divpadsmitiem. Tas nekas, ka ārā ir +30 grādi. Ir jāiztur. Visa viņa dzīve ir pakārtota basketbolam. Vidējais dēls aizraujas ar futbolu, spēlē vietējā klubā. Katru trešdienu un sestdienu apmeklē treniņus, bet ceturtdienās ejam uz peldbaseinu. Sports mūsu ģimenē ir cieņā. Savukārt meitiņa ir dancotāja. Mazajai princesei patīk zīmēt, filmēties un fotografēties. Latviešu skoliņā meitai ir draudzenes, tādēļ katru došanos uz turieni viņa gaida ar lielu nepacietību.

Vai abi ar vīru apzināti plānojāt kuplu ģimeni?

– Tā vienkārši ir sanācis. Tātad tā mūsu ģimenei ir lemts, un esam par to priecīgi. Neuzskatu mūs par daudzbērnu ģimeni. Kamēr mums bija divi bērniņi, šķita, ka trīs tiešām ir daudz. Tagad, kad ir trīs, spriežu, ka nav jau nemaz tik traki. Viņi forši komunicē savā starpā. Nekad nesēžam mājās, katru nedēļas nogali kaut kur dodamies. Draugi reizēm pārmet, ka sestdienās, svētdienās nekad neesam mājās. Vienmēr kaut kur ārā – braucam pie jūras, pie dabas, apskatām pilis, ceļojam. Vienkārši ķeram visu, ko dzīve dod.

Latviešu skolas Londonā 2025.gada izlaiduma pasākumā. Šajā pasākumā Santa vienmēr īpaši lepojas, ka ir latviete: “Himnai skanot, tiek iznests Latvijas karogs, bērni dejo tautu dejas, katrai meitenei galvā ir ziedu vainadziņš, ar ozolzaru virtenēm tiek izdekorēta zāle. To visu brīvprātīgi darām mēs paši. Esmu ļoti pateicīga, ka mums tiek dota iespēja apmeklēt šo skolu.”

Māca nezaudēt latvisko identitāti

Londonas Latviešu skolas bijusī vadītāja DACE ALI atklāj, ka šai mācību iestādei, kas savas durvis Daugavas Vanagu fonda namā ver katru otro svētdienu, pērn nosvinēta 75 gadu jubileja. Pašreiz skolā regulāri mācās aptuveni 80 bērnu. Turklāt, apmeklējot latviešu skolas nodarbības, ieguvēji ir ne tikai bērni, bet arī pieaugušie, kuriem ir iespēja iepazīties ar citām latviešu ģimenēm un iegūt jaunus draugus.

DACE ALI, kura ar pauzēm Londonas Latviešu skolu vadījusi astoņus gadus, šī gada 29.jūnijā direktores statusā skolas izlaidumā piedalījās pēdējo reizi, jo savus amata pienākums nodevusi jaunai vadītājai Lolitai Bokalderei. “Pienācis laiks atdot grožus jaunās paaudzes drošajās rokās. Kā teicis Rainis: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”,” savu lēmumu skaidro Dace. Pirmo reizi šīs skolas durvis viņa vēra tālajā 2000.gada janvārī, atbraukusi uz Apvienotās Karalistes galvaspilsētu strādāt par trīs latviešu meitenīšu auklīti: “Būdama pedagoģe, protams, uzreiz pieteicos strādāt par skolotāju, jo viss šajā mācību iestādē balstās uz brīvprātīgo darbu. Uz brīvprātības pamatiem šī skola ir augusi, turas un turēsies. Kopš tā laika savas dzīves katru otro svētdienu esmu veltījusi Londonas Latviešu skolai.” Bijusī direktore uzsver, ka visi 15 skolotāji bērnus māca no pamatdarba brīvajā laikā: “Mums ir arī pieci brīvprātīgie skolas padomes dalībnieki. Bez brīvprātīgā darba te nekas nevarētu notikt.”

Māca vēsturi, ģeogrāfiju un tradīcijas

Dace Ali skaidro, ka Londonas Latviešu skola nav tā vieta, kur bērnam iemācīs latviešu valodu: “To varam darīt, bet nesolām, ka iemācīsim, jo, apmeklējot mācību stundas reizi divās nedēļās, tas nav iespējams. Mēs sevi definējam kā interešu izglītību. Protams, mācām arī latviešu valodu, bet vairāk pievēršamies vārdu krājuma paplašināšanai, iepazīstināšanai ar valodu.” Dace uzskata, ka dzimtās valodas pamati jāieliek vecākiem: “Ja viņi to nedarīs, nekas nesanāks. Mūsu uzdevums ir mudināt ne tikai bērnus, bet arī vecākus. Reizēm rīkojam dažādas lekcijas un sesijas arī vecākiem.” Londonas Latviešu skolas bijusī direktore stāsta, ka katru otro svētdienu skolā notiek viena latviešu valodas stunda, kā arī ģeogrāfijas un vēstures stundas. Taču mācību iestādes galvenais mērķis ir latvisko tradīciju saglabāšana. “Turam godā latviešu tradīcijas – svinam 18.novembri, Baltā galdauta svētkus, cepam piparkūkas Ziemassvētkos, atzīmējam Māmiņu dienu, Lieldienas. Visu, ko varam nosvinēt,” piebilst Dace.

Taujāta, kāpēc ir svarīgi saglabāt latviskās tradīcijas, dzīvojot ārzemēs, un vai visi tur dzīvojošie latvieši to vēlas, D.Ali neslēpj: “Mēs esam liela skola, bet, paraugoties uz tiem tūkstošiem latviešu, kuri dzīvo tikai Londonā vien, nerunājot par visu Lielbritāniju, tas nav daudz. Mācību gadu parasti iesākam ar aptuveni 100 bērniem. Visiem šķiet, ka tas ir ļoti daudz. Jā, tas it kā nav maz. Bet, pārrēķinot uz tiem tūkstošiem šeit dzīvojošo latviešu, nav nemaz tik liels skaits to, kuri grib saglabāt latvietību. Man šķiet, pie mums nāk ne jau tāpēc, ka iemācīsim tradīcijas, jo viņi visi zina par Miķeļiem, Mārtiņiem un Sveču dienām. Manuprāt, tā ir vēlme apzināties latvisko izcelsmi.”

Izlaidumā dāvina Nameja gredzenu

Savu meitu, kura dzimusi Londonā, Dace uz latviešu skoliņu ved jau 15 gadus – kopš 3 mēnešu vecuma. “Dzīvojot jauktajā laulībā, tas nebija viegls uzdevums, bet pērn meita absolvēja latviešu skoliņu,” lepojas Londonas latviete. Dace stāsta, ka izlaidumus Londonas Latviešu skolā svin ar vērienu: “Ar valsts karogu, ar himnu, ar apsveikumiem. Pagājušajā gadā aizsākām pāris jaunas tradīcijas. Absolventiem dāvinām Nameja gredzenu un Daugavas vanagu fonda īpašumā “Straumēnos” viņi iestāda katrs savu bērzu. Pagājušajā gadā iestādījām deviņus. Šogad absolventi bērzus stādīs mazliet vēlāk – rudenī, jo daži no viņiem devās uz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem Latvijā. Turklāt dārzkopji saka, ka kokus labāk stādīt rudenī.”

Dace atklāj, ka Londonas Latviešu skolā gadu no gada bērniem mācīta arī dziedāšana un dejošana: “Taču, tā kā tas balstīts uz brīvprātīgo darbu, pēdējos gados ir diezgan grūti atrast kādu mūziķi vai dejotāju, kurš nāktu mums palīgā. Mazliet sliktāk mums sokas ar dziedāšanas skolotāju meklēšanu. Pagājušajā gadā paveicās, jo tas bija skolas jubilejas gads, un gatavoties šim svētku pasākumam palīdzēja iepriekšējo dziesmu svētku goda virsdiriģente Lilija Zobens, kura dzīvo Londonā un kuras abas ar meitu ir cieši saistītas ar mūsu skolu. Taču kopumā mums iet smagi. Mūsdienās cilvēki ir ļoti aizņemti un viņiem ir grūti veltīt brīvās svētdienas, lai brauktu pāri visai Londonai uz latviešu skoliņu. Mūsu brīvprātīgās galvenokārt ir audzēkņu mammas, kuras grib palīdzēt. Pa retam gadās arī brīvprātīgie, kuru bērni neapmeklē mūsu skolu, bet kuri ir gatavi mums veltīt savu brīvo laiku.” Arī Daces pamatnodarbošanās šobrīd ir auto braukšanas apmācība. Viņa ir autoskolas braukšanas instruktore.

Meita pārņem latvisko identitāti

Lai gan nesen direktores pienākumus uzticējusi jaunajai skolas vadītājai, Dace joprojām turpinās darboties ar emigrantu bērniem: “Latviešu skolu absolvējot 13 – 14 gadu vecumā, šiem pusaudžiem Londonas latviešu sabiedrībā īsti nav ko darīt, – viņiem netiek piedāvātas nekādas aktivitātes. Tādēļ jau četrus gadus kopā ar kolēģi Baibu Freimani “Straumēnos” šiem jauniešiem rīkojam nometni. Reizēm saucam viņus par pazudušo paaudzi, jo 18 gadu vecumā viņi var atkal nākt pievienoties latviešu deju kopai vai korim, bet līdz tam šiem pusaudžiem latviešu sabiedrībā īsti nav ko darīt. Taču tas pamazām mainās. Domāju, ka turpināšu strādāt ar šiem jauniešiem. Tā gan nebūs latviešu valodas mācīšana. Protams, gribētos mācīt arī deklinācijas un konjugācijas, bet vai viņiem būs interese to darīt?! Varam pamēģināt apgūt kaut ko interesantāku, piemēram, jocīgās frāzes latviešu valodā, kaut vai: “Kas tad sunim asti cels, ja ne pats?”, un tamlīdzīgas. Rīkosim arī dažādas praktiskas nodarbības. Audīsim celu jostas vai arī adīsim zeķes, bet varbūt rīkosim pastalu darbnīcu. Esmu iecerējusi vairāk fokusēties uz pusaudžiem arī tādēļ, ka man tas ir svarīgi savas piecpadsmitgadīgās meitas dēļ.”

Dace neslēpj, ka savai meitai Aišai, kura aug jauktā ģimenē, nav bijusi priekšzīmīgākā latviešu mamma, kura ar meitu visu laiku runā savā dzimtajā valodā: “Esmu grēkojusi vairāk, nekā tas būtu jādara. Bet kopumā meita tagad diezgan labi saprot latviešu valodu, jo pēdējos trīs gadus mans bērns ir sēdējis pie datora un mācījies latviešu valodu attālināti. Es, protams, tajā arī esmu ieguldījusi savu artavu, bet varēju arī vairāk.”

Dace un viņas meita Aiša diezgan bieži ciemojas dzimtenē. ”Agrāk desmit gadus Latvijā vadīju jauniešu nometni “Eiropas vasaras skola”. Aiša brauca līdzi, vēl būdama maza meitene, bet tagad turp dodas pati, jo kopš 2018. gada to vairs nevadu. Šīs nometnes pirmsākumi meklējami vēl trimdas laikā. Kad Latvija atguva brīvību, tā katru gadu notiek citā vietā. “Eiropas vasaras skolai” pagājuša gadā apritēja 40 gadi,” stāsta Londonas latviete. Šovasar jūlija beigās un augustā “Eiropas vasaras skola” norisināsies Rēzeknes novada Maltā un būs veltīta latgaliešu kultūras un tradīciju izzināšanai.

Dace Ali Londonas Latviešu skolas izlaidumā. 29.jūnijā Londonas Latviešu skolā jau 76.reizi svinēja izlaidumu, kurā absolventus sveica ģimenes un draugi. Šis pasākums klātesošajos raisa īpašu lepnumu un piederības sajūtu Latvijai. Šogad izlaidumā aizsāktas divas jaunas tradīcijas – dāvināt absolventiem Nameja gredzenu un bērza stādu, ko viņi vēlāk iestāda “Straumēnos”.

Vēstures fakti

1949.gada 17.oktobrī Daugavas Vanagu fonda (DVF) Londonas nodaļa nolēma atvērt latviešu skolu. To nosauca par DVF Londonas nodaļas svētdienas skolu un kā pārzini iecēla Žani Bukovski. Mācības sākās tā paša gada decembrī. Žanis Bukovskis drīz vien atteicās no skolas vadības, jo aizceļoja. Īsu laiku skolu vadīja E.Blūmenfelde-Siliņa, bet vadību drīz pārņēma Pēteris Daugulis. Pirmos divus mācību gadus, līdz 1951.gada jūlijam, Londonas Latviešu skolu pilnīgi pārzināja un uzturēja DVF Londonas nodaļa, kura deva gadā vismaz 60 marciņas, kas tajā laikā bija ļoti liela summa. 1950.gada oktobrī Daugavas Vanagu fonds iepirka namu Londonā, kas arī prasīja organizācijas un latviešu sabiedrības finansiālu atbalstu. Bet, neskatoties uz to, Londonas Latviešu skola jau 1952.gada parcēlās no zobārstes V. Jūgs nama – 44 Hans Place, London SW1 – uz DVF namu – 72 Queensborough Terrace, London W2 – kur, kopš tā laika, tā darbojusies gandrīz nepārtraukti.

Trešajā mācību gadā skolu pārdevēja par Londonas Latviešu skolu, un tās izveidošanā piedalījās Latvju biedrība Lielbritānijā, Londonas Miera draudze un Londonas evaņģēliski luteriskā latviešu draudze. Materiāli skolu atbalstīja arī sūtnis Kārlis Zariņš un LNPL, bet galvenais atbalsts nāca no DVF Londonas nodaļas. Tai pašā mācību gadā, kad vadību pārņēma Emīls Sinka, Londonas Latviešu skolai bija krīzes laiks – dažu gadu laikā mainījās četri pārziņi un sākumā reģistrēto 35 skolēnu vietā uz mācībām ieradās nedaudzi. Neskatoties uz grūtībām, skolas dzīvei pamazām nostabilizējoties, jau piektajā mācību gadā tās tautskolas kursu beidza pirmie četri audzēkņi: Maruta Grundule, Daina Kristliba, Lauma Ozoliņa un Tālivaldis Zariņš.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1325657329326441

„Vaduguns” iesaistās mediju nozares uzņēmumu digitālās transformācijas veicināšanas projektā

SIA “Dzirkstele” sadarbībā ar vēl deviņiem reģionālajiem medijiem, tostarp Ziemļlatgales laikrakstu „Vaduguns”, īsteno investīciju projektu “Laikraksta “Dzirkstele” un citu reģionālo laikrakstu kopīga digitālās transformācijas iniciatīva”, kura galvenais mērķis ir veicināt mediju nozares digitālo transformāciju un darbības pielāgošanu mūsdienu mediju patēriņa tendencēm digitālā vidē, vienlaikus veicinot vietējā mediju satura veidotāju ilgtspēju, saglabājot plurālistisku mediju tirgu un stiprinot noturību pret dezinformāciju.

Projekta uzdevums ir ieviest jaunus un modernus digitālos rīkus – interaktīvu e-avīzes risinājumu ar mobilo lietotni Android un iOS platformās, kā arī pārveidot vai uzlabot projektā iesaistīto partneru interneta ziņu portālus, tostarp nodrošinot e-avīzes sistēmas integrāciju un “Paywall” funkcionalitāti, kas sniegs iespēju reģionālo laikrakstu izdevējiem pārdot e-avīzes platformas digitālo saturu par maksu, izmantojot ērtus norēķinus portālā. Projekta ietvaros tāpat tiek modernizēts reģionālo mediju digitālais aprīkojums digitāla satura radīšanai, uzglabāšanai, atspoguļošanai vai pavairošanai mūsdienīgā veidā.

Projekts tiek īstenots 2.2.1.5.i investīcijas “Mediju nozares uzņēmumu digitālās transformācijas veicināšana” 1. kārtas ietvaros.

Projekta īstenošana tika uzsākta 2025. gada 06. februārī un tā īstenošana noslēgsies 2026. gada 30. jūnijā.

Projekta kopējie plānotie izdevumi ir 749’510.00 EUR, kas 100% tiek finansēti no Atveseļošanas fonda finansējuma.

Kā pa jokam, joka pēc (11.07.2025.)

Mantojums – jums un mums

2025.gadā svinam pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadi. “Vaduguns” uzsāk rakstu sēriju par grāmatu nozīmi laika griežos, kā mudināt lasīt un uzlabot lasītprasmi, lasītkāri, turklāt nodrošinot pēctecību, tādējādi stiprinot gan latviešu, gan latgaliešu garu un spītu. Sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā meklēsim atbildes, vai grāmatu un bibliotēku vēsture ir spogulis, kurā ieraugāmi nācijas intelektuālie meklējumi, sasniegumi un zaudējumi, attieksme pret savējiem un citādajiem. Tāpat uzsvērsim, ka tauta un tās valoda nevar pastāvēt bez savas grāmatniecības.

Kilograms bērnu dzejas

Īpaši svarīgi par valodu, grāmatu un lasītprasmi atgādināt laikā, kad svinam pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadi. Ne mazāk svarīgi pievērst pastiprinātu uzmanību arī otrai latviešu valodas rakstu tradīcijai – latgaliešu valodā publicētajiem darbiem un valodas attīstībai kā tādai, veicinot sabiedrības izpratni, izglītošanu un zināšanu pieejamību. Nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors, biedrības “Upītes jauniešu folkloras kopa” vadītājs, kultūras darbinieks, lokālās vēstures pētnieks Andris Slišāns un Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzeja vadītāja Ligita Spridzāne taujāti, kā izdodas saglabāt un popularizēt viena no viszināmākajiem latgaliešu bērnu dzejas un prozas autora Ontona Slišāna atstāto mantojumu, secina, ka tas ir dažādu pasākumu kopums.

Kādas pārdomas raisās, kad izskan Ontona Slišāna vārds?

Andris: – Pirmkārt, tas ir mans tētis. Otrkārt, maniem bērniem vectēvs. Īstenībā jāraugās, kādā kontekstā vārds izskan. Ja ar dzejoļiem, tad ar bērnu dzeju, kaut arī viņš rakstīja arī dzeju un prozu pieaugušajiem. Tētis savulaik teica, ka ir vienīgais dzejnieks pasaulē, kurš raksta dzejoļus bērniem latgaliski. Pirms viņa bija un tagad, par laimi, ir vairāki autori. Ja runājam par tēvu kā folkloristu un novadpētnieku, tad tā ir apkopotā un saglabātā Ziemeļlatgales folklora. Tā, ko mēs joprojām varam kopt un atdzīvināt. Jāpiebilst, ka netradicionālais mantojums nav tikai Ziemeļlatgales, bet arī Latvijas un pasaules vērtība.

Ligita: – Cilvēks, kurš darīja ļoti daudzas lietas, turklāt ar ļoti lielu atbildību.

Kā un vai tiek izmantots viņa atstātais mantojums?

Andris un Ligita: – Nereti saka, ka vienmēr varētu vairāk. Bērnu dzeju mēs esam riktīgi apzinājuši un kilogramu smagā un vērtā grāmatā apkopojuši visas bērniem veltītās dzejas grāmatiņas.

Patiesi kilograms?

Andris un Ligita: – Atkarībā no mitruma – dažreiz par dažiem gramiem ir plus-mīnus. Tāpat ļoti lielu darbu ieguldījusi meita Kate, kura, rakstot bakalaura darbu, apkopoja un digitalizēja Ontona Slišāna 70.gadu sākuma ierakstus, kā arī izveidoja katalogu. Tas ir jaunākais pētījums, par kuru Kate saņēma atzīmi ‘9’. Tāpat aktīvi strādājam, lai pirms pieciem gadiem akreditētais Ontona Slišāna Upītes kultūrvēsturiskais muzejs septembrī veiksmīgi izietu akreditāciju. Tas ir nemateriālā kultūras mantojuma muzejs, kur pieejami dažādi stāsti, atmiņas un ieraksti. Muzeja nebūtu, ja Ontons nebūtu neko darījis. Tāpat prieks, ka vairākas grupas un mūziķi Latgalē izmanto Ontona dzeju, lai radītu jaukas dziesmas. Šķiet, ja pirms kādiem 10 gadiem, aicinot mūziķus uz uobeļduorzu, lūdzām uzrakstīt kādu dziesmu, tad tagad vairākas grupas to dara nemudinātas. Piemēram, “Dabasu Durovys”, “Unknown Artist”, “Bez PVN”, Laura Bicāne, Guntra Kuzmina-Jukna ar Sovvaļnīku un citi. Arī dēls Dominiks jau uzrakstījis kādas 10 dziesmas ar Ontona vārdiem.  

Kas mudina darīt, lai nepazaudētu vērtības?

Andris un Ligita: – Mēs patiesi apzināmies, ka Ontona darbs ir vērtība. Mums neviens nespiež kaut ko darīt. Jāsecina, ka padomju varas gados par Ontonu nereti smējās, turklāt viņš darīja tādas lietas, par kurām varēja pat apcietināt. Viņš jau tad zināja, kas ir vērtības. Un tagad, esot brīvā valstī, pats par sevi saprotams, ka grēks būtu viņa darbu neturpināt.  

Pēdējos gados sabiedrība vaimanā, ka pasliktinās bērnu lasītprasme. Vai Ontons spieda lasīt?

Andris: – Nav nekad spiedis. Viņš pirms gulētiešanas lasīja kādu žurnālu vai grāmatu, kā arī rakstīja vēstules.

Ligita: – Mūsdienu bērnus ir grūti mudināt lasīt, jo papildus ir ļoti daudz dažādu mānekļu, kas aizņem bērnu laiku. Dzīvojam tādā pasaulē, kāda tā ir. Neteikšu, ka mūsu bērni ir baigie lasītāji. Gribētu, lai viņi to dara biežāk. Ir bijis, ka kādu grāmatu cenšamies iemānīt, proti, ievilināt lasītpriekā.

Andris: – Mūsdienās nav nekas traks, ja bērns par savu darbu saņem kādu naudiņu. Kāpēc to nevar saņemt par lasīšanu?

Ligita: – Ir visādi darbi: kuram dziedāt, kuram rakt zemi, kuram rakstīt un lasīt.

Vēl pavisam nesen organizējāt radošo darbu konkursus, kas bija veltīti Latgales patriotam un dzejniekam Ontonam Slišānam.

Andris un Ligita: – Jā, tam bija daļas: zīmēšana un rakstīšana, kad katru gadu izsludinājām konkrētu tēmu.

Šis darbs ir apstājies?

Andris: – Dažādu iemeslu dēļ nospriedām, ka vienu gadu izlaidīsim. Izlaidām divus. Jāsecina, ka izaugām tik lieli, ka paši nespējām tikt galā. Kā nu ne, ja iesūtīja vairāk nekā 400 darbiņus tikai ar zīmējumiem. Rakstu darbus – ap 200. Par konkursa atjaunošanu domāsim.

Ligita: – Jādomā par citādāku formātu. Saņemot darbus, jāsaprot, kā izveidot izstādi, kā tos parādīt sabiedrībai.

Andris: – Ir jāiet jaunā līmenī.

Ligita: – Bija patīkami, ka konkursā sāka piedalīties ne tikai Latgales skolas, līdz ar to apjoms ļoti, ļoti paplašinājās.

Kādas vēl ir iespējas atraut bērnus no datora?

Andris: – Upītes bibliotēkā ir ļoti labs burkāns – ir iegādātas vairāk nekā simts dzejas bilžu sērijas “Bikibuks” grāmatiņas, tostarp Ontona Slišāna, kurā izlasāms tikai viens dzejolis ar daudziem zīmējumiem. Šis dzejolis jāizlasa, lai mazie bibliotēkas apmeklētāji tiktu pie datora. Viens otrs bērns dzejoļus jau zina no galvas. Šajās mazajās grāmatiņās dzejoļi, ko daudzi vecāki un vecvecāki iemīļoja savā bērnībā, nāk pie šodienas bērniem mūsdienīgā vizuālā veidolā, ar cieņu gan pret pārbaudītām vērtībām, gan pret moderno.

Ligita: – Bērni, kā Andris teica, dzejoļus zina no galvas. Tomēr ir arī svarīgi, lai viņi zina, kas ir dzejoļu autori.

Cik liela nozīme ir starptautiskiem folkloras pasākumiem Latgalē, literāriem konkursiem, mūziķu un dzejnieku saietiem?

Andris un Ligita: – 2002.gadā Ontons Slišāns radīja dzejas dienām veltītu pasākumu “Upītes Uobeļduorzs”. Kāpēc? Viņš bija dzejnieks, kurš rakstīja latgaliski, turklāt rudenī viņu aicināja ciemoties skolās. Skola ir skola – viss beidzas, kad atskan skolas zvans. Ontons izdomāja, ka nepieciešams noorganizēt festivālu, uz kuru cilvēki paši brauc. Tolaik bija noteikums, ka vismaz viens dzejolis jānolasa vai vismaz viena dziesma jānodzied latgaliski. Tagad dzejnieki un mūziķi pārsvarā izvēlas latgaliešu valodu.

Vai pieļaujat, ka “Upītes Uobeļduorzs” varētu notikt, piemēram, novada centrā?

Andris un Ligita: – Festivāla nosaukums liecina par to, kur tam jānotiek. Nebūtu slikti, ja izveidotu uobeļduorza koncerttūri.  

Kā un vai izdodas apzināt, saglabāt un iedzīvināt latgaliešu tradīcijas, stiprināt latgaliešu valodu, meklējot jaunas, inovatīvas pieejas mūsdienās?

Andris un Ligita: – Jāpiemin Ontona un Irēnas iedibinātie Kūkovas novada bērnu un jauniešu folkloras svētki. Latvijā folkloras kustība ir sadalīta pa folkloras novadiem. Nezinu, kāpēc un kādēļ Valsts izglītības satura centrs Ziemļlatgali piestiprināja Ludzas un Rēzeknes novadiem. Lai nevajadzētu strīdēties, Ontons un Irēna izdomāja, ka būs Kūkovas novada svētki, jo blakus ir Kūkovas upe. Šogad 25.reizi tie notika Ciblas kultūras namā. Tāpat tradicionāli Upītē notiek Lieldienu svinības, kuras arī iedibināja Ontons. Kad biju mazs, gājām tās svinēt pie pašas Krievijas robežas, kur lielā liepā upes krastā bija uzkārtas šūpoles. 90.gadu beigās lielā vētrā liepu nolauza. Rītā, kad pamodos, mamma raudāja. Tagad šūpoles un vēsturiskais dēlis atrodas pie bijušās Upītes pamatskolas. Ik pa laikam tikai jaunu virvi nopērkam... Jāpiebilst, ka Ontons kolhozā “Cīņa” sāka rīkot arī līgošanu. Viss ciems gāja kopā. Tagad mēs organizējam ielīgošanas svētkus vienlaikus ar pasākumu “Pī-dzīdam,” kad uzstājas dažādas mūziķu grupas. Tagad ir dažādi pilsētu un pagastu svētki. 2007.gadā noskatījāmies, ka ir Apes svētki, un nolēmām noorganizēt Upītes svētkus. Nelabvēļi sāka runāt: “Lūk, Upītē ir svētki, kāpēc nav pagastos?” Ja problēma nosaukumā, nospriedām tos pārsaukt par svētkiem Upītē. Tolaik sākām aicināt ciemos Latvijas profesionālos teātrus. Tradicionāla ir arī Irēnas un Ontona iedibinātā čigānos iešana. To turpinām darīt – pirms Ziemassvētkiem organizējam masku gatavošanas darbnīcu.

Vai tas, Jūsuprāt, jādara arī citos pagastos?

Andris un Ligita: – Nez kāpēc Helovīns izplatās bez jebkādas stumšanas. Par ķekatās iešanu cilvēki aizmirst, kas patiesībā ir pozitīva izdarība. Tā ir arī svētības nešana, nelabo garu izdzīšana. Nesen čigānos iešana notika pie Balvu Kultūras un atpūtas nama. Tā varētu kļūt par tradīciju, kad ar bluķi var iziet cauri arī veikaliem. Kopš Upītes kluba uzcelšanas gandrīz nekad nav izpalicis Vecgada karnevāls, kad skan arī dzīvā mūzika. Cilvēkiem patīk, viņi nāk. Vienīgā izmaiņa ir cilvēku vecumā. Kad es biju mazs, man neļāva iet uz karnevālu, bet māsām Annelei ar Lieni drīkstēja.

Neizpalika dusmas?

Andris: – Jā. Tagad ir mainījies augums un vecums, jo maskās pārsvarā ierodas bērni. Tas arī ir labi, jo bērni jau kopš bērnības tiek radināti būt sabiedrībā.

Ligita: – Ja kaut ko jaunu iedibinām, kaut ko jaunu radām, cilvēki pie tā ir jāpieradina. Iespējams, daudzi kultūras darbinieki nobīstas, ka, lūk, nav aktivitātes. Jādomā – kāpēc?

Andris: – Tiesa, tagad cilvēkus ir grūtāk pieradināt, jo joprojām ir jūtamas kovida sekas. Jaunieši, kuriem tagad ir 15-16 gadi, kovids iedzina telefonos un datoros.

Nevar dabūt ārā?

Andris un Ligita: – Tas ir ļoti, ļoti grūti. Piemēram, pasākums “Pī-dzīdam” šķiet piemērotāks un atbilstošāks no 16 līdz 25 gadiem. Atnāk ģimenes, kurās bērni ir līdz 10 gadu vecumam un viņu vecāki pēc 30 un vairāk gadiem. Ir vecuma posms, uz kuru neiedarbojas nekāda reklāma. Protams, jūtams arī cilvēku skaita samazinājums.

Vēl Jūsu pūrā ir “Lipa kust”?

Andris un Ligita: – Starptautiskajā folkloras festivālā uzsvaru liekam uz to, ka kopā saiet muzikanti un dancotāji no dažādām valstīm, lai ne tikai sniegtu koncertus, bet arī viens otram meistardarbnīcās mācītu citu tautu dejas un dziesmas. Tas rada kopības sajūtu. 2017.gadā to iesākām, kad redzējām, kā festivāli notiek citviet pasaulē.

Kā notiek?

Andris un Ligita: – Nereti lielos festivālos Latvijā tev pasaka, ka tur jādzied 5, citur 10 minūtes. Ko darīt pārējā laikā? Nīkt? Folkloras kopas iegūst daudz vairāk tad, ja dara kaut ko interesantu, nevis tikai uzstājas koncertā. Drīz brauksim uz Gruziju, bet rudenī – uz Kostariku.

Kā to visu var uzspēt?

Ligita: – Andris ir visam motors. Kur degvielu ņem? Nezinu.

Andris: – Tas ir jocīgs jautājums, kuru man daudzi uzdod. Atkārtošu to, ko man tētis sacīja: “Gulta domāta gulēšanai.” Doma ir tāda, kad guļ, tad guļ; kad strādā, tad strādā.

Tāpat varat lepoties ar dzejas izlaušanās istabu Upītē “Pīci Panti”, kas ir vienīgā izlaušanās istaba pasaulē latgaliešu valodā.

Andris un Ligita: – Tā ir veltīta Ontona Slišāna darbībai. Tur atrodas visas viņa grāmatas – tās var palasīt, ja neizdodas izlauzties. Tāpat uzdevumos ir nošifrētas lietas, kas Ontonam bija svarīgas. Tur atrodas arī viņa personīgās mantas, piemēram, slēpes, kas uzdevumā ievītas. Arī uzvalks, ar kuru gāja pie prezidenta, kad saņēma Atzinības krustu.

Ko, Jūsuprāt, Ontons ieteiktu lasīt mūsdienu bērniem?

Andris un Ligita: – Viņš atturējās no uzspiešanas. Drīzāk viņš runātu ar vecākiem un skolotājiem, uzsverot, ka jārod rotaļīga un neuzspiesta pieeja bērniem. Mūsdienās tas ir vēl svarīgāk – lai bērns it kā iet izklaidēties un tajā pašā laikā iegūst jaunas zināšanas.

Par tradīciju saglabāšanu...

Andris un Ligita: – Mēs cenšamies dažādos veidos latgalisko saglabāt. Dažreiz šķiet, ka ejam pret sienu. Intervējot Upītes etnogrāfiskā ansambļa sievas, Līvija Supe noteica, ka kolhoza dziesmas nav folklora. Sapratu, ka tās nedrīkst pazaudēt, tāpēc vienu gadu katra mēneša 21.datumā prezentējām skaisti aranžētu dziesmu par kolhozu laikiem, kā arī videoklipu.    

Kā Jums izdevās izaudzināt labus bērnus, kuru vārdi izskan ne tikai Latvijā?

Ligita: – Viss nāk no ģimenes. Ontons un Irēna saviem četriem bērniem ielika pamatus, un viņi visi ir personības. Vienojošais elements – Upītes mīlestība.

Andris: – Daudz kas nāk no ģimenes, tāpat kā no skolas. Upītes pamatskolā mums ieaudzināja lokālpatriotismu, lai skolēni lepojas par vietu, kur aug un skolojas. Ja cilvēks lepojas ar savu dzīvesvietu un savu dzimtu, viņš lepojas ar visu Latviju. Tie, kas kautrējas paši no sevis, tiem viss ir švaki. Kaut ko švaku var saskatīt jebkur – gan novadā, gan lielajā politikā, bet tāpēc taču nav jākautrējas par sevi. Vecāki ir bērnu piemērs. Kad mācies augstskolā, ir A, B un C priekšmeti. A priekšmeti obligātie; B – izvēles, bet obligātie; C – brīvprātīgā izvēle. Mūsu ģimenē, kad mazs biju, kā arī tagad ir B priekšmeti jeb obligātā izvēle.

Ligita: – Uz pirmajiem festivāliem brauca tikai Kate, pēc tam Dominiks. Mazākie neslēpa: “Cik grūti, kad jūs aizbraucat.” Tas esot jocīgi, pat bailīgi. Ģimene ir un paliek ģimene. Tagad viņi labāk brauc mums līdzi.  

2009.gada jūnijs. Ontons ar sievu Irēnu.

Slišānu ģimene. Andris un Ligita ir pārliecināti, ka jebkuram pasākumam, kas popularizē netradicionālo un tradicionālo kultūru, ir liela nozīme.

Ontons Slišāns. “Vuss apliek maņ mumā volūtā skaņ”. Lielajā grāmatā aplūkojami bērnu dzejnieka 17 grāmatu vāki. Viens no mīļākajiem Andra Slišāna dzejoļiem ir “Nu nav labi pogolmā”, kurā, kā viņš spriež, ir atrodams arī dziļāks stāsts: Nu nav labi!/ Nu nav labi!/ Suns ar kači īnaidā:/ Obi pliešuos,/ Obi grīžuos,/ Obi veļuos komulā./ Ituods namīrs,/ Ituods nagūds-/ Suns ar kači īnaidā!/ Zūsu tēviņš/ Klīdz: gā,gā! -/ Gaiļs iz sātas:/ -Kā ķala kā!/ Vuorna kūkā: / -Krā, krā, krā! -/ ...nu nav labi pogolmā.

Noguruši no skaistiem meliem

Ruta Cibule, Balvu novada domes deputāte, kultūras darbiniece: – Bērnu dzeja joprojām ir izmantojama un tiek izmantota. No visas sirds domāju, ka Ontons Slišāns var mierīgi sēdēt uz mākoņa maliņas un mīļi smaidīt, jo Upītes kultūrtelpā izdarīts daudz vairāk, nekā viņš savos sapņos varētu iedomāties. Varbūt tam arī bija kaut kāda Dieva plānota dziļi simboliska nozīme, ka Ontonu tomēr tik jaunu aizsauca mūžībā. Tas, ko es vienmēr saku, tostarp par sevi, ka brīdī, kad nomira Ontons, mēs visi bijām spiesti kļūt pieauguši. Tai skaitā arī es, kurai tai brīdī bija nedaudz pāri 50. Mēs bijām pieraduši paļauties, ka viņš visu zina un visu var, un viņa padoms vienmēr ir blakus. Ontona iztrūkums mums visiem un visvairāk viņa bērniem un mazbērniem lika domāt par daudzām lietām savādāk – mēs visi kļuvām atbildīgāki. O.Slišāns ir ļoti daudz rakstījis, tostarp bērniem. Jāpiebilst, ka ļoti veiksmīgi. Par to liecina, ka bērniem veltītā dzeja joprojām labi dzīvo gan dziesmu tekstos, gan dažādos konkursos un citās aktivitātēs. Arī viņu dzejoļu apkopotā grāmata ar bērnu zīmējumiem “Vuss apliek maņ munā volūtā skaņ”, kas iznāca pēc Ontona nāves, ir panākumu pamats. Panākumi ir tiem cilvēkiem, kuri atļaujas būt patiesi, nevis kaut kādam pompozumam, nevis nomenklatūrai, nevis tāpēc, lai izskatās smuki un lai tas kādam patīk. Panākumi ir tām lietām, kurās darbojas pēc sirds, pēc būtības un neslēpj šajā gadījumā, kas mēs esam. Mēs patiesībā tiecamies uz to, lai kāds cilvēks ar mums runā patiesu un atklātu valodu. Mēs pēc tā esam izslāpuši. Mēs esam noguruši no skaistiem meliem, no lietām, kuras izdara kāds, jo tikai viņam tas šķiet smuki vai piedienīgi. Braucot pasaulē, ko mēs meklējam? To, kas raksturo kaut ko – vietu, cilvēku, kultūru jeb saknīti, kas mūs aizkustina. Panākumu atslēga ir nežēlīgs darbs, izmantojot visu, kas mums pieder – mūsu dvēseles, mūsu mantojumu, to ietērpjot mūsdienīgā formātā. Festivālos “Lipa kust”, “Upītes Uobeļduorzs” piedalās jauni dejotāji, dziedātāji, dzejnieki un mūziķi. Nav svarīgi, vai viņi kļūs par slavenībām. Galvenais ir process, kurā visi var piedalīties, turklāt tas ir interesanti.

Kopā ar draudzeni. Ruta Cibule (foto – no labās) kopā ar draudzeni Regīnu Svirskieni no Lietuvas IV Starptautiskajā folkloras festivālā Ziemeļlatgalē “Lipa kust”.

Viereigs pret bārnu

Kab raksteitu bārnim, pošam sevī juosagloboj bārns, kas napuorstuoj breinietīs, vaicuot, meklēt, nasabeist pīļaut klaid`ys, izzynuot i izaicynuot itū pasauli. Partū ka jaunais, naz`ynomais vusod byus izaicynuojums. I, ka tys izaicynojums īt rūku rūkā ar seneju volūdu i tradiceju, tod tys ir ceļš iz veirteibu apjautu sevī. Iz seve atrasšonu vydū, vysleidza kaidam dorbam, dūmai voi izjiutai. Ontons Slišāns 20 godu garumā (nu 1991.goda leidz 2011.godam, pādejais kruojums jau pēc autora aizīšonys) ir bejs viereigs pret bārnu sevī i apliek. Panti ryt vīglai, rūtaļojās ar skaņom, damierstim vuordim i nūzeimem, atguodynoj par bārnam svareigom lītom: mameņu, tātuku, sauleiti, maizeiti. I tod jau, kas nu kuram tys tyuvuokais draugs – suneits, kačeits, skuteleite vai dators, vai sābru Māris, Māreite, Andris, Annee, kate ci Iluta. Kotram atsarūn vīta i telpa. Kotrys īsavuica sauleitis i mamenis sasaukšonys vuordus, zīmys i vosorys kruos`ys, vieja i lieta skanis, klusuma i trikmīņa sūļus, dzeivis i nadzeivis vaicuojumus. Apjauš, kas meklej i vaicoj, tys aug i stīpās sauleitei, tautai i volūtai leidza. Tai jis roksta sovu i sovys zemeitis stuostu. Skaitam i dzeivojam nūst, izrokstam sovus dzeivis i tāvainis stuostus! /Ilga Šuplinska /

Fotostāsts

2024.gada augusts. Ar jauku emociju un dažādu krāsu kaleidoskopu izskanēja nedēļu ilgušais IV Starptautiskais folkloras festivāls Ziemeļlatgalē “Lipa kust”, kurā līdzās Ziemeļlatgales kopām piedalījās pašdarbnieki no Kostarikas, Čehijas un Gruzijas (foto).

2024.gada decembris. Upītē nosvinēti piektie “Gūdi”.

2024.gada septembris. Vecākais latgaliešu festivāls “Upītes Uobeļduorzs” apliecina, ka uz skatuves vienlīdz labi sadzīvo dažādi mūzikas stili, sākot ar folkloru, līdz pat smagajam rokam.

2021.gada decembris. 28.decembrī bijušajā Upītes slēgtās skolas ēkā atklāja pirmo un pagaidām vienīgo izlaušanās istabu – spēli latgaliski “Pīci panti”, kas veltīta novadpētniekam, dzejniekam un folkloristam Ontonam Slišānam (1948–2010).

2016.gada marts. 24.martā Upītē aizvadīts Kūkovas novada bērnu un jauniešu folkloras festivāls “Pulkā eimu, pulkā teku”, kas pulcēja vairāku novadu folkloras kopas, kapelas, rotaļdeju izpildītājus un dziedātājus.

2024.gads decembris. Karnevālā apbalvo labāko masku īpašniekus.

2025.gads. Tradicionālajā pasākumā “Pī-dzīdam” priecē dīdžejs Shaman.

2025.gada aprīlis. Lieldienās nekad neizpaliek šūpošanās.

2023.gada maijs. Radošo darbu konkursa apbalvošana.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Kā pa jokam, joka pēc” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/666025293134392

Piedzimt Latvijai (4.07.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Mamma uz pusslodzi

Lielākā problēma, uz ko norāda esošās un topošās māmiņas, domājot par to, vai var atļauties vairāk par vienu bērnu ģimenē, ir krasais ienākumu kritums bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Nereti atļauties bērnu nozīmē arī apturēt karjeru un piedzīvot materiālas problēmas, tādēļ daudzas māmiņas jau pirmajos mēnešos pēc mazuļa piedzimšanas gatavas atgriezties darbā. Savukārt tiesībsarga nesen veiktā pētījuma rezultāti liecina, ka salīdzinoši liela daļa darba ņēmēju Latvijā (19% sieviešu un 17% vīriešu) norāda uz bažām par darba zaudēšanu vai grūtībām atrast jaunu darbu, kas attur aptaujātos no ģimenes paplašināšanas plāniem. Tādēļ joprojām aktuāls jautājums, kā apvienot darbu un bērnu – jāizmanto bērnudārza, auklītes pakalpojumi vai jāpievēršas attālinātajam darbam? Un ar kādiem zaudējumiem un ieguvumiem jārēķinās, pieņemot konkrētus lēmumus?

Meitiņas dzimšana ievērojami maina dzīvi

Rīgas domes deputāte, novadniece MAIRITA LŪSE ir piecus gadus jaunās Gabrielas māmiņa, kuras dzīvi un karjeru bērniņa ienākšana ģimenē mainīja ļoti krasi.

No domes uz bērnudārzu, un atpakaļ

Mairita Lūse stāsta, ka laikā, kad pasaulē nāca meitiņa, viņas ienākumu kritums nebija ļoti liels. Tas arī tādēļ, ka jau pēc nepilna gada tika pieņemts lēmums atgriezties Rīgas domē un turpināt pildīt deputātes pienākumus. Kas attiecas uz to, cik ļoti bērna piedzimšana ietekmēja ikdienas darba gaitas un karjeras izaugsmi, novadniece atceras, ka tas bija laiks, kad dzīve mainījās dažādās jomās, tajā skaitā tika pilnībā nomainīts karjeras virziens. “Patiesībā tas, ka līdz ar bērniņa ienākšanu ģimenē tiek nomainīta karjera, jaunajām māmiņām ir tipisks stāsts. Nav šaubu, ka bērns ļoti ietekmē mātes darba pienākumus – it īpaši, ja svarīga darba sastāvdaļa ir neformālā kontaktēšanās ar citiem cilvēkiem, kas mēdz notikt ārpus oficiālā darba laika. Proti, ja arī pat kolēģi ļoti, ļoti atbalstīs, tāpat būs gadījumi, kad vairs nebūs iespējas noorganizēt vēl vienu darba tikšanos ārpus darba laika, jo gluži vienkārši būs jādodas mājās pie bērna. Turklāt šāda situācija man bija nupat. Proti, šobrīd vīrs atrodas komandējumā, bet Rīgas domē debašu rezultātā ievilkās vicemēru vēlēšanas. Tas nozīmēja, ka vienā no pārtraukumiem man bija jāskrien uz bērnudārzu, lai paņemtu bērnu, un pēc tam bija jāpaspēj atpakaļ uz domi, lai līdz galam noklausītos debates un nobalsotu. Arī šobrīd neesmu kopā ar kolēģiem, kuri atzīmē sēdes beigas un neformālā gaisotnē komunicē, kādi darbi Rīgā darāmi turpmākajos četros gados, bet meitiņai vāru vakariņas!” šo trešdien pastāstīja jaunā māmiņa.

Saeimā izveido bērnu kopšanas istabu

Mairita piebilst, ka, apvienojot bērnu ar darbu, tika izmantoti gan auklītes un bērnudārza pakalpojumi, gan arī iespēja strādāt attālināti. “Jāuzsver, ka arī jauno vecāku darbavietas ir tās, kas pēc bērna piedzimšanas var parūpēties par tēti, mammu un demogrāfiju šī vārda visplašākajā izpratnē. Piemēram, kad valsts runā par to, ka darba devējiem saviem darbiniekiem jānodrošina labi apstākļi, tā piemirst, ka arī pašas valsts un pašvaldību iestādes ir darba devēji. Tāpēc Saeimā pēc ilgiem juridiska ceļa meklējumiem ieviesām bērnu kopšanas istabu jeb vietu, kur vecāki savus bērnus var atstāt, ja viņu darbs ievelkas. Šī istaba domāta ne gluži zīdaiņiem, bet jau nedaudz pieaugušākiem bērniem. Jāteic, šī iniciatīva tapa ļoti ilgi, bet nupat ir realizēta. Uzskatu, ka šādai istabai jābūt arī citu profesiju darbavietās – no mediķiem līdz pārdevējiem un tiem, kuri strādā maiņu darbu. Tas ir ļoti svarīgi,” pārliecināta M.Lūse.

Ar meitiņu Anniju. Jautāta, ko nozīmē ģimene un bērni, Mairita uzsver, ka nevēlas dēvēt bērnus par dzīves jēgu, jo tas gan ignorē tos cilvēkus, kuriem izvēles vai apstākļu sakritības dēļ bērnu nav, gan arī pašam bērnam uzliek pārlieku lielu slogu, jau kopš dzimšanas būt par kāda dzīves jēgu. “Bērni ļauj uz pasauli paskatīties no jauna un citām acīm un var sniegt dziļu prieku. Vienlaikus nevajadzētu noliegt, ka audzināt bērnus ir milzīga atbildība un smags darbs. Ģimene ir augsne, kurā mēs visi kā sēklas uzaugam, un tās var izskatīties ļoti dažādas. Katrs varam rūpēties par to, lai mūsu un citiem bērniem būtu iespējams izveidoties par labiem cilvēkiem. Tādēļ atkārtošu frāzi, kas nevar izskanēt par biežu – sabiedrībā svešu bērnu nav!” uzsver M.Lūse.

Slavenais foto. 2020.gadā aktīvas diskusijas raisīja attēlā redzamais foto, kad Rīgas domes deputāte Mairita Lūse sanāksmju telpā ieradās ar bērnu ratiņiem. Kāds pauda viedokli, ka bērna klātbūtne darbavietā ir traucējoša, tikmēr citi nešaubījās, ka tas ir normāli un pat vēlami. Pati Mairita, atskatoties uz vairākus gadus seno notikumu, sarunā ar laikraksta “Vaduguns” žurnālistu atzīst, ka tā bija pirmā pieredze kļūt par spoguli, uz kuru visa sabiedrība atspoguļo savas domas un idejas. “Tā bija ne tikai smaga, bet arī interesanta pieredze. Jāpiebilst, ka arī nupat uz Rīgas domes sēdi devos ar savu meitiņu. Jāteic, ar piecgadnieci atrasties sēdē bija pat grūtāk, nekā laikā, kad Gabriela bija zīdaiņa vecumā,” ar smaidu sejā stāsta M.Lūse.

Ar katru bērnu pieredze citādāka

Trīs bērnu māmiņa KRISTĪNE PUGAČA, kura lielāko savas dzīves daļu pavadījusi Cēsīs, bet Balvos ar ģimeni dzīvo jau sešus gadus, stāsta, ka bērnu audzināšana, apvienojot ar darbu, ir izaicinājums. Vienlaikus viņa nešaubās, ka bērni ir dzīves lielākā laime, arī savu ikdienu iespējams saplānot tā, lai domas par karjeras izaugsmi un laika pavadīšana ar savām atvasēm harmoniski līdzāspastāvētu.

Zīdainis rokās, un uz mācībām Rīgā!

Pirms pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi mūspusē Kristīne ar vīru Aivi divus gadus strādāja Anglijā, kur pasaulē nāca vecākā meita Luīze. Tad tika pieņemts lēmums atgriezties dzimtenē, bet pēc gada ceļi atkal aizveda uz ārzemēm, Anglijā pavadot vēl divus gadus. Šajā laikā pieteicās arī vidējā meitiņa Elīza, kura piedzima jau Latvijā, jo Kristīne ar Aivi nolēma ārvalstīs vairs neatgriezties. “Nekad nešaubījos par to, ka vēlos ģimeni, jo kam tad dzīvot, ja ne saviem bērniem?! Pirmā meitiņa piedzima, kad biju tikai divdesmit gadus jauna. Varbūt varētu šķist, ka šādā vecumā lēmums par bērniņu ir pāragrs, tomēr, tagad atskatoties uz to laiku, ar vīru esam ļoti laimīgi,” uzsver Kristīne.

Viņa atceras, ka pēc pirmās meitas piedzimšanas sāka strādāt, kad Luīzei bija apmēram pusotrs gads. Lieli palīgi bija ne tikai vīrs Aivis, bet arī Kristīnes māsa ar vīru, ar kuriem ikdienas gaitas tika sakārtotas tā, lai kāds vienmēr varētu palikt mājās ar mazuli. Savukārt ar vidējo meitu Elīzu bija nedaudz sarežģītāk. Tolaik Kristīne ar Aivi uz laiku bija atgriezušies Latvijā un, kad Elīzai apritēja četri vai pieci mēneši, Kristīne nolēma turpināt mācīties. Proti, zīdainis bija uz rokām, un pusgadu trīsreiz nedēļā Kristīne ar autobusu devās uz mācībām Rīgā. Bērniņa pieskatīšanā ļoti palīdzēja vīra vecāki, pēc kā tika atvērts savs skaistumkopšanas kabinets Balvos un uzsāktas darba gaitas. “Vecākā meita jau apmeklēja bērnudārzu, bet vidējo meitu, kamēr atrados darbā, pieskatīja kāds no tuviniekiem. Savukārt trešā meitiņa piedzima pagājušā gada 16.februārī, un bērna kopšanas atvaļinājumā tā īsti arī neaizgāju, jo jau februāra beigās atsāku darbu,” stāsta Kristīne.

Balveniete piebilst, ka tās, protams, nebūt nebija pilnvērtīgas darba dienas. Turklāt Kristīne atzīst, ka pēc trešās meitas piedzimšanas viņai ir liela vainas sajūta, ka tik ļoti daudz laika nākas pavadīt darbā. Tomēr, domājot par nākotni un karjeras izaugsmi, skaistumkopšana ir sfēra, kur nevar atrasties ilgstošā prombūtnē – tiktu zaudēta klientūra un viss līdz šim sasniegtais būtu jāsāk būvēt no jauna. “Tādēļ, runājot par ieguvumiem un zaudējumiem, skaidrs viens, ka nekas nav un nevar būt svarīgāks par bērniem. Vienlaikus jādomā arī par savu darbu, un man sava nodarbošanās ļoti patīk. Bez tā nevarētu!” enerģijas pilna teic jaunā māmiņa.

Sūdzēties par pabalstu apjomu nevajadzētu

Balveniete teic, ka viņas gadījumā finansiālais aspekts, lemjot par ģimenes pieaugumu, nav bijis noteicošais. Savukārt, vērtējot valsts atbalstu jaunajām māmiņām, Kristīne spriež, ka cilvēkiem, kuriem ienākumi ir minimāli, dzīvot ar pabalstiem vien noteikti ir grūti. Tikmēr viņa pati uzsver, ka par pabalstu apjomu jaunajām māmiņām nevajadzētu sūdzēties, jo bērnu piedzimšana ir Dieva dāvana vecākiem, nevis tas tiek darīts valsts labā. “Līdz ar to negaidu, ka man kāds kaut ko iedos no malas, bet priecājos par to pašu, kas ir. Galu galā, kādēļ gan valstij būtu jāuztur vecāku jaundzimušie, jo tas ir pieaugušo apzināts lēmums un viņiem pašiem vispirms būtu jāapsver, vai bērnus var atļauties. Turklāt daudzie pabalsti veicina pabalstu paaudzi un nereti nerada vēlmi strādāt, bet gan dzīvot uz valsts rēķina,” nešaubās Kristīne.

Viņa piebilst, ka mūsdienās trīs bērni ģimenē, protams, ir daudz, bet teorētiski to varētu būt vēl vairāk, jo pieredze liecina, ka mazi bērni lielus ieguldījumus nemaz neprasa. Cita lieta, kad viņi kļūst pieaugušāki, kad bērniem, piemēram, jāuzsāk augstskolas gaitas. “Mūs vecāki palaida ar vienu maisiņu rokās un mēs paši daudz ko sasniedzām. Arī es varu iet paceltu galvu un teikt, ka visu, kas man ir, esmu sasniegusi pati, tomēr saviem bērniem gribas iedot roku un pacelt viņus maksimāli augstu,” nešaubās Kristīne.

Laimīga ģimene. Jautāta, cik grūti apvienot darbu ar bērnu audzināšanu, Kristīne Pugača stāsta, ka laikā, kad nebija piedzimusi trešā meita, viss bija salikts pa plauktiņiem. Proti, viena meitiņa apmeklēja bērnudārzu, bet otra – skolu. Savukārt, piesakoties jaunākajai meitai, šobrīd ikdiena kļuvusi nedaudz grūtāka, bet tik un tā visu iespējams saplānot. Turklāt, kā priecājas Kristīne, dzīve iedod pareizos cilvēkus pareizā laikā, jo Adelei ir arī ļoti jauka auklīte. Attēlā – jaunā māmiņa Kristīne Pugača ar vidējo meitu Elīzu (seši gadi) un vīru Aivi, kuram klēpī jaunākā meitiņa Adele (drīzumā gads un četri mēneši), bet blakus – vecākā meita Luīze (desmit gadi).

Speciālistu komentāri

Jo ilgāka prombūtne, jo grūtāk atgriezties darba tirgus apritē

SANDRA KINDZULE, Nodarbinātības valsts aģentūras Balvu filiāles vadītāja: – Ja jaunā māmiņa pirms bērna piedzimšanas strādāja, pēc bērna kopšanas atvaļinājuma viņa atgriežas darbā. Savukārt, ja māmiņai iepriekš nebija algota darba vai arī pēc bērna kopšanas atvaļinājuma pieņemts lēmums nestrādāt iepriekšējā darbavietā, viņa reģistrējas bezdarbnieka statusam. Šogad (uz šodienu) Nodarbinātības valsts aģentūras Balvu klientu apkalpošanas centrā bērna kopšanas atvaļinājumam reģistrējušās 33 jaunās māmiņas, bet pagājušajā gadā bija 36 šādas māmiņas. Jāteic, ka Latvijā, salīdzinot ar daudzām ārvalstīm, bērna kopšanas atvaļinājums ir salīdzinoši garš. Turklāt pēc tā noslēguma bērna vecums ir pietiekams, lai vecāki savu atvasi faktiski uzreiz var iekārtot pirmsskolas izglītības iestādē. Vienlaikus daļai jauno māmiņu ir ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā, jo, kā zināms, darba tirgus ir ļoti mainīgs. Proti, jo ilgāk cilvēks ir prombūtnē un nestrādā, jo arvien straujāk viņš izkrīt no darba tirgus aprites un prasībām. Arī pati, kad pasaulē laidu savu jaunāko meitiņu, darbā atgriezos jau pēc pusgada. Un iemesls bija tieši tāds pats, jo, strādājot valsts iestādē, darba apstākļi, pienākumi un jauninājumi ir ļoti mainīgi.

Vai atļauties bērnu nozīmē apturēt karjeru un piedzīvot materiālas grūtības? Daļēji noteikti, ka jā, jo tieši šī iemesla dēļ daļa jauno māmiņu izmanto iespēju atgriezties darbā pēc iespējas ātrāk un bērnu audzināšanu apvienot ar darbu. Nereti arī dzirdēts, ka darba devēji par darbinieku neizvēlas sievieti ar maziem bērniem, jo pastāv lielāks risks, ka šāds darbinieks sakarā ar bērnu slimošanu biežāk atradīsies prombūtnē. Tā rīkoties, neapšaubāmi, ir nepieļaujami, un arī likumiski mazu bērnu esamība nevar būt arguments, lai sievieti nepieņemtu darbā. Vienlaikus darba devējam ir tiesības izvēlēties darbiniekus. Tikmēr mana personīgā pieredze (kā darba devējam valsts iestādē) ir ļoti pozitīva, jo līdz šim Nodarbinātības valsts aģentūras Balvu filiālē strādājuši darbinieki, kuriem ir mazi bērni, bet ar lieliem izaicinājumiem nesaskārāmies. Arī paši darbinieki lielākoties cenšas rīkoties tā, lai nesagādātu problēmas darba devējiem, jo labam darbiniekam savus pienākumus svarīgi izdarīt kvalitatīvi, nevis regulāri būt prombūtnē.

Pirms vēlēšanām Balvu novadā bija daudz solījumu par bērna piedzimšanas pabalsta paaugstināšanu. Tomēr šis pabalsts, vienkārši runājot, ir vienreizēja dāvana, kas neatrisina konkrēto ģimeņu finansiālās problēmas un arī nemaina domas – radīt bērnu vai nē. Šī pabalsta paaugstināšanā pastāv arī risks, ka to varētu izmantot sociāli nelabvēlīgas ģimenes. Savukārt, lai palielinātu dzimstību, jādomā, lai cilvēki savā novadā jūtas labi, bet, kas pats galvenais, jārada stabilitāte, lai nebūtu šaubu par to, kāda būs rītdiena. Diemžēl šobrīd nenoteiktības sajūta ir ļoti liela, kas neļauj mērķtiecīgi un ar apņēmību plānot nākotni.

Kopšanas atvaļinājumam noslēdzoties, pēc pabalstiem nedodas

LĪGA ŠUSTOVA, Balvu novada Sociālās pārvaldes vadītāja: – Tāpat kā citviet Latvijā, arī Balvu novadā ir ģimenes, kuras saņem sociālos pabalstus – ne tikai atbilstoši likumam un noteiktajam statusam pēc bērna vai vairāku atvašu piedzimšanas (daudzbērnu ģimenes), bet arī laikā, kad ģimenē vēl nebija pieauguma. Savukārt tendences, kad jaunās māmiņas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma dodas uz sociālo pārvaldi, lai saņemtu materiālo palīdzību, Balvu novadā nav. Vienlaikus situācijas mēdz būt dažādas. Proti, ir māmiņas, kuras, piedzimstot bērnam, saņem valsts noteiktos pabalstus, bet pēc tam darba tirgū neatgriežas, jo arī iepriekš nekur nestrādāja. Bet ir arī jaunās māmiņas, kuras pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma uzreiz turpina strādāt vai to atsāk darīt pat ātrāk.

Vai ir ģimenes, kuras esošo pabalstu politiku izmanto ļaunprātīgi un dzemdē bērnus ar mērķi saņemt materiālo palīdzību? Nevēlos teikt, ka tas notiek ļaunprātīgos nolūkos. Vienkārši ir ģimenes ar nelabvēlīgu sociālo situāciju, kurām nav citu ienākumu, bet tikai tā dēvētā bērnu nauda. Nevar arī teikt, ka tā ir esošās sistēmas izmantošana, jo dzīves apstākļi ir tādi, kādi tie ir, un šīm ģimenēm pabalsti gluži vienkārši pienākas. Jebkurā gadījumā Balvu novadā šī nav aktuāla problēma, tomēr ģimenes, kuras savu dzīves apstākļu rezultātā saņem attiecīgos pabalstus, ir. Runājot par kopējo sociālo pabalstu politiku valstī, jebkura pabalsta paaugstināšana, ņemot vērā esošo dzīves līmeni Latvijā un to, ka viss kļūst dārgāks, ir apsveicama. Tomēr tas patiešām rada risku, ka, piemēram, sociāli nelabvēlīgās ģimenes pieejamos pabalstus varētu izmantot ļaunprātīgi, dzīvojot uz bērnu naudas rēķina. Rezultātā šī nauda ne vienmēr tiek ieguldīta bērnu vajadzībām, bet vecāki to iztērē sev. Līdz ar to pabalstu paaugstināšana ir kā koks ar diviem galiem, jo ir arī ģimenes, kuras par saņemto lielāku naudiņu teiks patiesu ‘paldies’ un to ieguldīs bērnu izglītībā un izaugsmē, nevis savu vajadzību apmierināšanā.

Kā Latvijā veicināt dzimstību? Esmu māmiņa diviem bērniem – vienam tikko apritēja pieci gadiņi, bet otrs uzsāks mācības 2.klasē. Nereti izskan viedokļi, ka katrā ģimenē vajag trīs bērnus, lai valstī būtu pozitīva demogrāfija. Katrs bērns ir Dieva dāvana un svētība, bet vai, ņemot vērā ne pārāk spīdošo sociālekonomisko stāvokli valstī, cenu sadārdzinājumu, dzīvojamā fonda un darbavietu trūkumu, arī ģeopolitiskos notikumus un kopējo nestabilitāti, par katru cenu nepieciešams arī trešais, ceturtais, piektais bērns? Uzskatu, ka nē, bet tā vietā jāizaudzina un maksimāli jāiegulda tajos bērnos, kurus Dieviņš ģimenēm jau devis. Visi šie jautājumi iet kopsolī ar finansiālo situāciju un pieaugušo atbildību, jo vecākiem jābūt atbildīgiem par saviem bērniem un viņu nākotni.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1906548010100577