1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
16-07-2024
Vārdadienas šodien: Aleksejs, Aleksis

Rakstos

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (25.08.2023.)

“Motors caur dzīvi rauj”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā uzplaukstoša pilsēta austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

 

Apes ģerbonis apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogs ir zilā krāsā. Vairogu vertikāli šķērso sudraba josla, kuras augšējā daļā atrodas vairodziņš ar valsts karoga krāsu sadalījumu. Sudraba josla simbolizē ceļus, kas stiepjas cauri pilsētai, bet vairodziņš – piederību valstij.

Apes miestam pilsētas tiesības piešķīra 1928.gada 11.februārī, un tieši šovakar ikviens aicināts uz mazās Vidzemes un Smiltenes novada pilsētas 95 gadu jubilejas svinīgo atklāšanas pasākumu, kas ar daudzveidīgu pasākumu klāstu turpināsies līdz pat pašai nedēļas izskaņai – svētdienai. Šis teju gadsimtu ilgais vēstures līkloču posms bijis dažāds – dažbrīd pat ļoti skarbs, bet tas apeniešu sīkstumu nav spējis lauzt. Gluži pretēji, – vietējie ļaudis pratuši saglabāt savas mazpilsētas burvību un izveidot spēcīgu vietējo kopienu, kurā aktīvi līdzdarbojas lielākā daļa iedzīvotāju. “Mums Apē viss ir pa vienkāršo. Esam viens otram!” teikusi Apes apvienības pārvaldes vadītāja Liene Ābolkalne.
Tieši vienotība un komandas spēks apeniešiem ļāvis izauklēt arī vienas no vecākajām un tradīcijām bagātākajām motokrosa sacensībām Eiropā “Vaidavas kauss”, kuras notiek jau kopš 1974.gada un šogad svinēja savu 50 gadu pastāvēšanas jubileju. Par godu tam trīs dienas – no 28. līdz 30.jūlijam – Ape kļuva par īstu motokrosa citadeli, kur sacensību organizatori bija parūpējušies ne tikai par motoru rūkoņu un spraigu cīņu par tituliem mototrasē, bet īpašu uzmanību veltīja arī tam, lai atcerētos un godinātu cilvēkus, kuri stāvēja pie Apes motokrosa šūpuļa.
Šogad Ape svin ar vērienu!

Viens vairs nav cīnītājs

 

Ideja, ka Balvu rajonā varētu būt savas motosporta sacensības, dzima laikraksta “Vaduguns” žurnālista Antona Bozoviča prātā. Tā tapa “Vaduguns kausa” izcīņa motokrosā, starta šāvienu pirmajām sacensībām “Baltā Brieža” trasē Susāju pagastā dodot 1969.gada 28.septembrī.

Vissavienības mēroga sacensības
Jau pavisam drīz sacensības iekļāva ne tikai republikas, bet arī Vissavienības motosporta sacensību kalendārā, pulcējot daudzus skatītājus un labākos motokrosistus. Sabrūkot sociālismam, nebūtībā aizgāja arī “Vaduguns kausa” izcīņa, pēdējām sacensībām notiekot 1989.gadā. Pēc 17 gadiem – 2006.gada 16.septembrī – motoru rūkoņa “Baltā Brieža” trasē atsākās ar jaunu jaudu, trīs sezonas sacensības rīkojot vietējam motokrosa patriotam Dmitrijam Samitinam. Tad atkal bija pārtraukums, līdz sacensību organizēšanu savā paspārnē pārņēma balvenietis ĒRIKS EIZĀNS un viņam piederošais motosporta klubs “Motokruīzs”. “Baltā Brieža” trase tika uzlabota līdz nepazīšanai un atbilda visiem pasaules līmeņa parametriem, līdz 2019.gadā – pēc desmit gadus ilgas sacensību organizēšanas – tika aizvadītas līdz šim pēdējās sacensības, un trasē atkal iestājās klusums…

Finansējuma un cilvēkresursu trūkums
Ē.Eizāns stāsta, ka viena no galvenajām problēmām, kas šobrīd neļauj sarīkot sacensības, ir finansējuma trūkums. Piemēram, lai noorganizētu Latvijas čempionāta vienu dienu, nepieciešami apmēram 22 tūkstoši eiro (izdevumus sastāda televīzija, tiesneši, atskaņotāji, medicīna un citas pozīcijas). Un tas viss, neskaitot finansiālus ieguldījumus trases sagatavošanā. Saprotams, ka pienāca brīdis, kad, kā stāsta Ē.Eizāns, vadzis trūka, jo desmit gadu laikā tikai sacensības 2014.gadā, kurās startēja pasaulslavenā Kaspara Stupeļa un Etjēna Baksa blakusvāģu ekipāža, finansiālā ziņā tika aizvadītas pa nullēm. Pārējās sacensības budžetā iegrieza robu un bija ar mīnusa zīmi. “Toreizējā Viļakas novada pašvaldība teica, ka viņiem trase nepieder, līdz ar to arī man palīdzēt nevar. Pēc tam pašvaldība trasi, kas juridiski bija noformēta kā sporta komplekss, nopirka no D.Samitina. Tagad, kad pašvaldība varētu palīdzēt atjaunot sacensības, spriedām, ka 2024.gadā “Baltajā Briedī” atkal varētu sarīkot Latvijas čempionātu. Jāuzsver, ka čempionāta noorganizēšana nav arī lielā steigā padarāms darbs – ir garš saraksts ar priekšdarbiem, kas jāuzsāk darīt vismaz gadu iepriekš. Tomēr tas viss ir ļoti reāli paveicams, bet kā un vai vispār tas viss virzīsies tālāk, šobrīd ir atklāts jautājums. Tas nav atkarīgs tikai no manis,” pārdomās dalās Ē.Eizāns.
Un te izkristalizējas otra liela problēma – darbaroku trūkums. “Šobrīd, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, ir teju vai neiespējami atrast entuziastus, kuri būtu gatavi doties palīgā sagatavot trasi un labiekārtot apkārtni. Un jādara ir daudz – bez zāles pļaušanas un citiem darbiem jāmaina arī trasē esošās sētas, baneru siena, jāatjauno starta barjera. Protams, par attiecīgu samaksu darbarokas atrastu, un jau šodien esmu gatavs iet un noorganizēt visu, lai šie darbi tiktu izdarīti. Šajā ziņā nav absolūti nekādu problēmu, bet arī šis ir jautājums par finansējumu. Domāju, nevienam nav un nevar būt šaubu, ka personīgi es sacensību rīkošanā esmu gatavs ieguldīt visas savas zināšanas, pieredzi, prasmes un kontaktus, konkrēti par savu darbu neprasot nevienu centu. Vienkārši ejam un darām, bet tādā gadījumā jābūt atdevei no otras puses, jo ieguldīt tūkstošiem eiro no savas ģimenes budžeta vairs neesmu gatavs. Viens vairs nav cīnītājs,” secina Ē.Eizāns.

“Tā nav pašvaldības prioritāte”

 

Vai motosporta līdzjutēji var sagaidīt, ka tuvākajā laikā “Baltajā Briedī” motokross tiks reanimēts un tur atkal notiks augsta līmeņa sacensības?

Balvu novada domes priekšsēdētājs SERGEJS MAKSIMOVS stāsta, ka jau vairākkārt sazinājies ar Latvijas Motosporta federācijas vadītāju. Federācija ir ieinteresēta mototrasē “Baltais Briedis” un tur notiekošajā, arī ar sadarbības partneri Ēriku Eizānu pārrunātas attīstības iespējas. “Latvijas Motosporta federācija gatava jau tuvākajā laikā ieplānot sacensības “Baltajā Briedī”, bet, jāatzīst godīgi, pirms jebkurām reģionālajām vai valsts nozīmes sacensībām mototrasi jāsakārto, kam nepieciešami ievērojami finanšu līdzekļi. Kam tieši ieguldījumi nepieciešami? Pirmkārt, lai nodrošinātu skatītāju un dalībnieku drošību un radītu baudāmāku sacensību vērošanu. Otrkārt, lai efektīvāk un lētāk varētu organizēt sacensības, būtisku pasākumu organizēšanas sadaļas atvieglojumu radītu laistīšanas sistēmas izveide. Šobrīd, ņemot vērā esošo situāciju, mans subjektīvais viedoklis ir, ka tā nebūt nav pašvaldības prioritāte, bet labprāt esam gatavi atbalstīt SIA “Balvu Vaduguns” valdi, ja tā nāks klajā ar priekšlikumu atjaunot motokrosa sacensības “Vaduguns kauss”. Ja nākamgad mēs varētu noorganizēt sacensības reģionālā līmenī, tas būtu lieliski, bet mūsu galvenais mērķis šajā mototrasē ir pasaules čempionāts, kas varētu notikt tikai pēc šo ieguldījumu realizēšanas,” uzsver S.Maksimovs.

“Aizritējis pārāk daudz laika…”

 

Šogad aprīlī apritēja tieši 60 gadi, kopš Putriņu trasē Valmierā notika pirmās motokrosa sacensības “Gaujas kauss”. Tagad, kā rakstījis slavenais Latvijas sporta žurnālists Gunārs Jākobsons, “Gaujas kausa” pasaka ir galā un no leģendārajām sacensībām, kas savulaik pulcēja pat 80 tūkstošus skatītāju, palikušas vien spilgtas atmiņas.

Valmieras centrā esošajā Putriņu trasē sacensības gan notika salīdzinoši neilgi, ar laiku tām pārceļoties uz mazliet nomaļāko, Eiropā vecāko un tradīcijām bagātāko Kūļu mototrasi. Tur “Gaujas kauss” piedzīvoja savu sasniegumu augstāko punktu, sacensībām notiekot 43 gadus pēc kārtas un iegūstot pat neoficiālu Latvijas motosezonas atklāšanas statusu. Tad 2006.gadā daļu no zemes teritorijas, uz kuras atradās Kūļu trase, pārdeva un sacensību rīkošana tika pārtraukta. Tas gan nebija uz ilgu laiku, jo pie “Gaujas kausa” atjaunošanas ķērās klāt jauni organizatori, kuru mērķis, kā tolaik vēstīja mediji, bija sacensību tradīcijas atgriezt vecajā gultnē, kad skatītāji vērot motokrosu brauca teju kā uz svētceļojumu.
Sacensības divus gadus – 2007. un 2008.gadā – patiešām arī notika. Viens no to organizatoriem bija Vilnis Pētersons, kurš nodarbojās ar trases sagatavošanas darbiem un talkā aicināja otru organizatoru – SIA “Strazdu Grava” īpašnieku ULDI GRAVU (attēlā), kura pārziņā galvenokārt bija mediju lietas un sponsoru piesaiste. Tomēr līdz ar sacensību finālsvilpi 2008.gadā turpmāk “Gaujas kausa” organizēšana diemžēl atkal tika pārtraukta. Šķiet, šoreiz uz visiem laikiem… “Mēs noteikti būtu turpinājuši sacensību tradīcijas turēt dzīvas, bet radās problēmas ar zemes īpašnieku. Neko nevēlos apgalvot, bet šim cilvēkam, iespējams, radīja neērtības motokrosa sacensību radītais troksnis. Tiesa, lai cik arī tas nebūtu dīvaini, apmēram pēc gada, cik man zināms, tajā pašā trasē notika citas sacensības… Lai vai kā, pārtrūkstot mūsu sadarbībai, arī “Gaujas kauss” savu pastāvēšanu izbeidza,” stāsta U.Grava.

Ir sajūta, ka paši sevi iepazinām vairāk…

 

Saruna ar motokrosa sacensību “Vaidavas kauss” organizatoru MAIRI LEVANU.

Motokrosa sacensības jau aizvadītas, bet uz sarunu atkal tiekamies Apes mototrasē (intervija notika divas dienas pēc sacensībām – aut. pieb.), kur Jūs turpināt aktīvi darboties. Liels darbs jāiegulda, ne tikai gatavojoties sacensībām, bet arī tām noslēdzoties?
– Ne velti sacensības dalām divos dažādos posmos – gatavošanās posmā un pēcsacensību posmā, kas nereti pat ir grūtāks. Proti, pēc “Vaidavas kausa” esam gan emocionāli un fiziski iztukšoti, gan arī jāuzsver tas, ka sacensību organizators neesmu viens. Tā ir desmitiem cilvēku liela komanda, kura “Vaidavas kausu” organizē savā brīvajā laikā vai atvaļinājumā. Turklāt daļai no organizatoriem pēc sacensību beigām jālec atpakaļ savu tiešo darba pienākumu pildīšanā. Līdz ar to viss šis process nudien nav viegla pastaiga.
“Vaidavas kausa” 50 gadu jubileja droši vien nav tikai stāsts par močiem, bet kas krietni vairāk – atmiņas par kopā pavadīto laiku, paveikto…
– Tā patiešām ir, un teiktu, ka tas ir stāsts par cilvēkiem, kuriem dzelži un motokrosa sacensības bijušas un joprojām ir ļoti tuvas. Organizējot “Vaidavas kausa” jubilejas kausa izcīņu, vairāk nekā iepriekšējās reizēs centāmies uzsvērt vēsturisko aspektu un godināt cilvēkus, kuri saistīti ar “Vaidavas kausu” no tā pašiem pirmsākumiem. Tieši tādēļ šogad pirmo reizi vēsturē sacensības notika trīs dienas, no kurām pirmā diena tika izteikti veltīta, lai atcerētos cilvēkus, kuri likuši pamatus motosportam Apē. Turklāt ir sajūtas, ka arī mēs paši sevi iepazinām vēl krietni vairāk. Tajā pašā laikā nav eiforijas, ka, proti, cik viss skaisti, jauki un lieliski izdevās, un tagad atpūšamies! Domāju, šādas sajūtas mums vēl ir priekšā, bet tagad darbs turpinās, jo vēl jāizpilda saistības pret sadarbības partneriem un jāpadara daudzi citi darbi. Tomēr nevar noliegt, ka jau tagad gandarījumu rada pozitīvās atsauksmes par sacensībām, kuras raksta draugi ar savām ģimenēm, motosportistu komandas un līdzjutēji kopumā. Esam arī ļoti priecīgi par saņemto ziņu no Leoku ģimenes, kura ir slavena igauņu motosportistu dinastija vairākās paaudzēs. “Tādu motokrosa pasākumu savā dzīvē vēl nebijām pieredzējuši!” viņi raksta.
Jubilejas sacensības tiešām izdevās, bet kā ar to organizēšanu no tehniskā viedokļa? Vai izaicinājumi bija lielāki un atšķirīgāki nekā iepriekšējos gados?
– Pat ļoti atšķirīgāki un ļoti lielāki! Varbūt tikai mototrases sagatavošana bija līdzīga kā iepriekšējos gados, bet arī šajā ziņā bija daudz un dažādu nianšu. Piemēram, tika pārbūvēta gan starta barjera, gan arī uzbūvēts pilnīgi jauns un standartiem atbilstošs gājēju tunelis, jo iepriekšējais bija fiziski novecojis, skatītājiem šaurs, neērts un glābšanas dienestiem nepiemērots. Tāpat trasi pirms sacensībām pamatīgi tīrījām, lai tā būtu pārskatāmāka gan līdzjutējiem, gan arī televīzijas operatoriem. Šogad, kā nekad iepriekš, izaicinājumus radīja arī daba, jo lielā sausuma dēļ apmēram mēnesi trasē nebija iespējams uzsākt zemes sagatavošanas darbus. Līdz pirmajām lietus pilēm nācās gaidīt četras nedēļas. Un nemaz nerunāsim par to, cik lielas pūles prasīja pasākumu organizēšana ārpus mototrases, piemēram, motokrosam veltītā vides objekta izveidošana Apes centrā. Ja mēģinātu uzskaitīt visus sacensību organizēšanas izaicinājumus, to bija tik daudz, ka kādu no tiem noteikti aizmirstu!
Organizējot “Vaidavas kausu”, Jūs turpināt sava tēva Arvīda Levana uzsāktās tradīcijas, kurš ir šo sacensību pamatlicējs. Kā atceraties tēva darbošanos motokrosā?
– Tāpat kā mēs, draugi, sacensības organizējam šobrīd, tāpat to savulaik ar saviem domubiedriem darīja mans tēvs. Un, lai kaut ko uzsāktu, kādam vienmēr jāstāv pirmajās rindās, jābūt galvenajam vilcējam un uzmundrinātājam. Jāteic, tēvs ar sportu nopietni bija saistīts jau studiju gados, jo arī pēc iegūtās augstākās izglītības bija sporta skolotājs. Pēc studiju noslēguma viņš ar manu mammu Mariannu devās uz Dzērbeni, kur vietējos iedzīvotājus aizrāva ne tikai ar sportu, bet arī organizēja pūtēju orķestri. Savukārt, kad vecāki pārcēlās dzīvot uz Api, tēvs sāka vadīt tehnisko sporta veidu biedrību, Alūksnes rajonā organizējot gan motokrosu, gan ūdens motosportu. Tā nu tā sniega bumba vēlās, kļūstot arvien lielāka un lielāka…
Jums ar sievu Dainu ir divas meitas – Ramona un Līva. Kādas ir viņu attiecības ar motokrosu? Dzelži nebaida?
– Jaunākā meita Ramona, kurai ir 24 gadi, šogad “Vaidavas kausā” teica: “Tēti, es beidzot tevi pirmo reizi ieraudzīju uz motocikla!” Tāds, lūk, interesants fakts, par ko sirsnīgi pasmējāmies. Redziet, pagājuši jau divdesmit gadi, kopš esmu noslēdzis motosportista karjeru, un visu šo laiku uz moča nebiju kāpis virsū. Arī tā ir sava veida jubileja, kuru gan nesvinu! Tikmēr Līva, kurai ir 31 gads, mani sēžam uz motocikla atceras ļoti labi. Meitas labprāt vēro motokrosu, bet tādas intereses, lai kāptu motociklam mugurā un laistu pa trasi, nav. Vismaz viņas tajā nav atzinušās (smaida – aut. pieb.). Savukārt sieva, ar kuru iepazināmies studiju gados Rīgā, jau tolaik atzina, ka tie motokrosa puiši izskatījās jau nu ļoti iespaidīgi (smejas – aut. pieb.).
Jums no kāpšanas uz moča dzīvē laikam nemaz nebija iespējas izvairīties? Tēvs – ievērojamu motokrosa sacensību organizators, bet Ape – motokrosa lielpilsēta!
– Ja tagad dotos ekskursijā pa Api, droši vien varētu rādīt un teikt: “Lūk, šajā mājā dzīvoja tāds un tāds motokrosists, bet, lūk, šajā namā…” Šķiet, Apē nav mājas, kurā dzīvojošie nenodarbojas vai kādreiz nebūtu nodarbojušies ar motokrosu, līdz ar to arī man un vecākajam brālim Gundaram, kurš diemžēl jau devies mūžībā, šis sporta veids jau bija ierakstīts zvaigznēs. Jāteic, arī divdesmit gadus pēc karjeras beigšanas uzkāpt uz moča gribas katru brīdi. Skatos uz mototrasēm un iztēlojos: “Ak, kā vēlētos pabraukt!” Savukārt, kad emocijas pārslēdzu uz racionālu domāšanu, ir vairāki loģiski apsvērumi, kāpēc to nedaru. To visu varētu apvienot ar atziņu, ka mans sportista mūžs bijis tik ilgs, ka to ļoti novērtēju, un šo dzīves lappusi esmu aizvēris pateicībā, ka man liktenis sniedza iespēju tik veiksmīgi startēt – sākot ar lieliskiem cilvēkiem man apkārt un viņu atbalstu, beidzot ar to, ka izvairījos no smagām traumām. Tagad rit jauna dzīves nodaļa, un, ziniet, pēc motosportista karjeras esmu guvis interesantas atziņas. Proti, sākotnēji man absolūti neinteresēja laika apstākļi, jo vairs nebija jāplāno nedz treniņi, nedz arī sacensības. Tas, skatoties uz to visu ar humoru, dzīvi padarīja krietni vieglāku. Runājot nopietnāk, man pavērās priekškars, un sāku vēl skaidrāk apzināties, cik skaists sporta veids ir motokross. Jā, ātrs, nežēlīgs un bīstams, bet vienlaikus tik elpu aizraujošs…
Jūs nereti dēvē par motokrosa leģendu, kāds neapšaubāmi arī esat. Par tādu Jūs padara ne tikai tas, kā Jūs par šo sporta veidu runājat, bet arī fakts, ka esat veiksmīgu sacensību organizators un astoņkārtējs Latvijas čempions motokrosā, Latvijas čempions enduro krosā, Igaunijas čempions motokrosā un sportists, kurš sešas reizes pārstāvējis Latviju Nāciju kausa izcīņā motokrosā. Kā attiecaties pret vārdu 'leģenda'?
– Neesmu leģendārs, bet vienkārši ļoti sens (sirsnīgi smejas – aut. pieb.)! Droši vien cilvēki mani tā dēvē arī tādēļ, ka motokrosā kā aktīvs sportists pavadīju ilgu laiku – trīsdesmit gadus, neizlaižot nevienu sezonu. Patiesībā varētu nosaukt desmit – piecpadsmit cilvēkus, kurus Latvijas motokrosā uzskatu par leģendām. No mana laika cilvēkiem tie ir, piemēram, Viesturs Gaušis, Kristers Serģis, Artis Rasmanis un viss – stop! Tālāk sarakstā sekotu mūsdienu jaunie puiši, bet nelietotu vārdu ‘leģenda’, tāpat kā izvairītos pārāk bieži lietot vārdus ‘mūsu talantīgie sportisti’. Talantīgi sportisti ir pavisam niecīga daļa, jo absolūts vairums no viņiem augstus rezultātus gūst, nevis pateicoties talantam, bet milzīgām darbaspējām, ieguldītajam darbam un stiprajām ģimenēm, kurās viņi dzīvo.
Kad sazvanījāmies, lai norunātu interviju, ieminējāties, ka savulaik motokrosā bija trīs lielie vaļi – “Vaidavas kauss” Apē, “Baltais Briedis” Viļakā un “Gaujas kauss” Valmierā. Tagad palicis tikai “Vaidavas kauss”. Kas ļāvis šīs sacensības joprojām noturēt, turklāt piecdesmit gadus bez pārtraukuma?
– Tā ir vairāku lietu kopsakarība. Kā jau minēju, pašam izdevās motokrosā nobraukt ilgus trīsdesmit gadus – kopumā 275 braucienus pēc kārtas, neizlaižot nevienu sezonu, kas ir retums profesionālajā sportā, un arī tehnika visu šo laiku nepievīla, ļaujot priekšlaikus neizstāties no sacensībām. Tomēr es jau nebiju viens. Tas bija arī mana mehāniķa un kopējā komandas darba rezultāts, kas savukārt raksturo arī “Vaidavas kausu”. Ja reiz tādi – izturīgi, pacietīgi un mērķtiecīgi – mēs, būdami sportisti, bijām sacensībās un treniņprocesos, droši vien tāpēc joprojām pastāv arī “Vaidavas kauss”, kad esam šo sacensību organizatori.
“Vaidavas kauss” ir starptautiskas sacensības, kurās piedalās latvieši, igauņi, lietuvieši, somi. Motosportisti ir viena liela, vienota ģimene, vai arī konkurence sit tik augstu vilni, ka dažbrīd draudzības stīgas sāk pārtrūkt?
– Pilnīgi noteikti tā ir viena liela ģimene, bet tam, ka mūsu mazajā Latvijā motokrosa tradīcijas ir tik ārkārtīgi spēcīgas, bet panākumi – tik ļoti galvu reibinoši, domāju, ir arī sava ēnas puse. Proti, mēs – motokrosa sabiedrība – esam ļoti ambiciozi un brīžiem varbūt pat pārāk egoistiski. No vienas puses tas ir pašsaprotami, jo pasaules čempiona titulu, domājot tikai un vienīgi par citiem, izcīnīt nevar. Tajā pašā laikā mūsu stiprajai motokrosa saimei novēlētu kļūt mazāk ambiciozai un vairāk atvērtākai.
Pašam savā karjerā mototrasē asumiņi arī gadījušies?
– Motokross bez tā nav iedomājams. Tas ir stāsts, cik psiholoģiski spēcīgam jābūt motokrosistam, jo cīņa sākas jau pirms piebraukšanas starta barjerai. Savukārt trasē motokross ir gladiatoru cīņa – ne tikai bezkompromisu, bet arī beznoteikumu cīņa, jo, piemēram, neviens nevarēs pierādīt, ka pretiniekā ietriecos apzināti, jo teikšu, ka tobrīd vienkārši nevarēju uzspiest bremzes pedāli… To apzinās visi motosportisti un ir iemācījušies, ka trasē jātiek galā paša spēkiem – neviens no malas nepalīdzēs. Pats esmu piekritējs tam, ka jāizdara viss, lai nekāda veida sadursmes, tajā skaitā asu vārdu apmaiņu, nepieļautu. Ja to neizdodas izdarīt, acīmredzot divcīņā ar pretinieku jau iepriekš kaut ko esmu nokavējis.
“Vaidavas kausa” pusgadsimta jubileja nosvinēta. Atliek novēlēt izdošanos turpmāk un uzdot veco, labo jautājumu, – ar kādām domām skatāties nākotnē?
– Skaidri apzināmies, ka “Vaidavas kausa” tradīcijas jāturpina. Mēs nekad nekoķetējam ar to, ka sacensības varētu nenotikt. Gluži pretēji, – tiekamies “Vaidavas kausā 51”!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

 

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (18.08.2023.)

“Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fona, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Sava veida oāze, kas pamazām atplaukst

 

Ja kādu laiku nav iznācis pabūt Ķemeros, vērtīgi to būtu darīt. Te var ne tikai kārtīgi izstaigāties, baudot dabas pievilcību, bet iegūt arī informāciju par šejienes pārvērtībām informāciju stendos un pārliecināties, ka Ķemeru Nacionālā parka sastāvdaļa iegūst jaunu elpu, atdzīvojas un vieš cerību, ka kādreizējo spožumu varbūt atgūs arī Baltā pils – viena no kādreiz Latvijas prestižākajām celtnēm ar 100 komfortablām istabām kūrorta viesiem. Ķemeru vārds joprojām asociējas ar kādreizējo slaveno kūrortu, kur veselību brauca uzlabot ne viens vien. Laikraksts “Vaduguns” tikās ar Jūrmalas tūrisma informācijas centra vadītāju Aleksandru Stramkali, kura pārliecinoši stāstīja, ka Ķemeri joprojām ir vieta, kur doties, lai labi pavadītu laiku, iegūtu jaunas emocijas, vienlaikus rodot enerģiju savai veselībai.

Ķemeru Nacionālais parks ir milzīga dabas teritorija, un Ķemeri tajā ir tikai kāda sastāvdaļa. Taču daudzi izvēlas apmeklēt tieši šo vietu, jo tā asociējas ar kādreiz tik daudzināto kūrortu. Kas te pievelk?
– Ķemeros ir šis brīnišķīgais vēsturiskais kūrorta parks, gandrīz 200 gadus sens. Pie Ķemeru parka atjaunošanas, izmantojot Eiropas Savienības fondu līdzekļus, pirms vairākiem gadiem ķērās Jūrmalas pilsēta, un jau gadus trīs parks ir atvērts apmeklētājiem. Ir atjaunota tā infrastruktūra, ir jauns apgaismojums, celiņi, soliņi, sakopta arhitektūra. Atjaunots arī Ķemeru ūdenstornis, kura sākotnējā funkcija bija un joprojām ir darboties kā hidrotehniskai būvei, apgādājot apkaimi ar ūdeni. Šobrīd tornis ir pieejams arī tūristiem, jo tajā iekārtotas divas skatu platformas, tur var uzkāpt līdz pašai augšai, lai vērotu apkārtnes skaistumu, ja vien tam pietiek drosmes. Tornī var iepazīties arī ar informatīvu ekspozīciju, kas stāsta par svarīgām vēsturiskām personībām. Līdzās tām novietojām informāciju arī par Imantu Ziedoni, jo viņš ir strādājis vietējā Ķemeru skolā un vietējā bibliotēkā, tādēļ mums ļoti piederīgs. Uzskatu, ka ir ieguldītas lielas investīcijas un cilvēkresursi, atjaunojot šo 20 hektāru teritoriju.
Vai lielais ieguldījums ir pamanīts un novērtēts?
– Ķemeru parks ir lielākais publiskais parks ārpus Rīgas. Jā, esam novērtēti, jo saņemtas gan Latvijas, gan ārzemju valstu balvas, izsakot atzinību Ķemeriem kā skaistākajam vēsturiskās rekonstrukcijas parkam. Vienlaikus tas dod stimulu attīstīties arī uzņēmējdarbībai, un pamazām jau tas notiek. Parka apmeklētājiem vietējie piedāvā ekskursijas, sāk darboties vietējie ēdināšanas uzņēmumi.
Bet kā ir ar kādreiz tik daudzinātā kūrorta nozīmi? Vai arī tas atplaukst?
– Parks nes arī šo funkciju. Parkā joprojām darbojas ‘’Ķirzaciņa” – dabīgais sērūdens avots. Faktiski apkaimē atrodas visai daudz avotiņu, kuros tek dabīgais minerālūdens. Apkaimē joprojām neizsmelta dabas bagātība ir dūņas, ko no purva ved un izmanto Jaunķemeru sanatorijā. Jau balneoloģiskā (zinātne par ārstnieciskajiem minerālūdeņiem) kūrorta laikā viesi un apkaimes iedzīvotāji parku izmantoja pastaigām, priecājoties par skaistu ainavu un mierīgu gaisotni, lai sekmētu izveseļošanos un uzlabotu veselību. Šī iespēja, pilnīgi par baltu velti, pieejama joprojām vai katram. Uzskatu, ka Ķemeri ir lieliska vieta, kur ienākt investoriem, lai te atjaunotu un sniegtu kūrorta pakalpojumus.
Arī vējaina diena nav šķērslis parka apmeklējumam, jo te patiešām ir skaistas ainavas un valda sakoptība.
– Pašvaldība no savas puses ir daudz darījusi, un Ķemeru parks līdz ar atjaunoto ūdenstorni ir viens no apmeklētākajiem objektiem Jūrmalā. Sezonas laikā ūdenstorni vien apmeklē aptuveni 40 tūkstoši cilvēku, bet kopā ar parku, spriežu, būs visi 100 tūkstoši. Vietējos jūrmalniekus par tūristiem nesauksim, taču arī viņu te netrūkst. Parks ir iemīļota vieta jaunajiem pāriem un viņu viesiem pēc laulību ceremonijas. Līgavas baltajās kleitās Baltās pils dārzā izskatās iespaidīgi, viņām patīk fotografēties, jo sanāk skaisti foto. Statistika liecina, ka visai daudz ceļotāju pie mums ierodas no Igaunijas un Lietuvas, bet sastopam arī tūristus no Skandināvijas valstīm, Vācijas, Nīderlandes, Čehijas. Cilvēki te runā daudz un dažādās valodās. Sarunās ar viņiem noskaidrojam, ka ciemiņi izstaigā Ķemeru parku un vēlas iepazīt arī nacionālā parka tālākās pastaigu takas, sevišķi populāra kļuvusi Purva taka, kur var iegūt burvīgus foto ar saullēktiem un saulrietiem. Takas ierīkotas ar mērķi, lai novirzītu cilvēku plūsmu un, nekaitējot dabai, viņi mierīgi, bez steigas iepazītu tās bagātības. Ūdenstornis būs atvērts līdz oktobra beigām, bet Ķemeru parks ir apmeklējams jebkurā gadalaikā. Atbrauciet šurp zelta rudenī vai arī sniegotā ziemā – skaisti te ir jebkurā gadalaikā! Vakaros iedegas apgaismojums, un pastaigas ir burvīgas. Parks priecē ne tikai ar ziediem vai košuma augiem, bet arī ļoti seniem, vēsturiskiem kokiem. Mums ir pienākums saglabāt nacionālās vērtības, tādēļ senatnes liecības kopjam saudzīgi, līdz koki iznīkst dabīgā ceļā.
Lasīju informāciju, ka parkā iestādīti trīs tūkstoši rožu, vēl tūkstošiem lapu krūmu, arī skuju koki, liepas. Rozes jau nozied, bet augusts ir balto hortenziju laiks.
– Novērojam, ka šurp brauc daudz rožu mīļotāju, kuri parasti jautā arī par to šķirnēm, tāpēc mūsu gidiem nācies iemācīties un zināt rožu nosaukumus un iegūt zināšanas par to audzēšanu. Rožu dobju ir daudz, un pastaigas gar tām ielīksmo cilvēkus. No malas var redzēt, kā atdzīvojas viņu sejas, uzplaukst smaidi, cilvēki kļūst it kā laimīgāki un draudzīgāki. Vide taču ietekmē mūsu izjūtas un attieksmi vienam pret otru, vai ne?! Tagad, augustā, jau sācies hortenziju laiks, un Baltās pils priekšā dārzs atkal ir krāšņs. Parku iekārtoja un ikdienā par to rūpējas uzņēmuma “Gartens” cilvēki, kuri te brauc un strādā.
Ar ko Jums pašai asociējas Ķemeri?
– Pirmais, ko šeit atbraucot gaisā sajūtu, ir sērūdeņraža smarža. Patīk, ka šis ir tieši kūrorta parks ar savu vēsturi, nevis vienkārši skaista pastaigu vieta. Tas atgādina arī seno vēsturi, liek palasīt informāciju par bijušajiem ārstiem, viņu darbu Ķemeru dziedinātavā, par ārstniecības metodēm, kādas savulaik izmantotas. Ķemeru apkaimē ir vērtīga dabas bagātība, kas mums joprojām ir pieejama pat pēc gandrīz 200 gadiem. “Ķirzaciņā” joprojām tek sērūdeņraža minerālūdens, ko var pagaršot, pasmaržot, noskalot tajā rokas un seju. Mums nav parasts parks, mums te ir dziedinātava ar vietējiem dabas resursiem.

 

Ķemeri

* Jūrmalas pilsētas daļa, bet no 1928. līdz 1959.gadam bija arī atsevišķa pilsēta. Ķemeri neapšaubāmi saistās ar nozīmīga Latvijas kūrorta vārdu.
* Jau 18.gadsimta otrajā pusē augstākā sabiedrība devās uz vietējo mežsargu mājām, lai baudītu no apkārtnes purva avotiem atvesto ūdeņu peldes. No mežsarga Ķemera vārda arī cēlies nosaukums purvam un vēlāk – kūrortam. Pēc laika atvēra pirmo viesnīcu, atklāja pirmo vannu iestādi. Abas ēkas gājušas bojā ugunsgrēkos.
* Par kūrorta dibināšanu uzskata 1838.gadu, kad atklāja pirmo valsts peldu iestādi. Ķemeru kūrorta un apstādījumu ierīkošanu bez atlīdzības uzņēmās Rīgas daiļdārznieks Kārlis Heinrihs Vāgners.
* Kūrorts bija iecienīts Krievijas impērijā – 1912.gadā atklāja dzelzceļa tiešo satiksmi Ķemeri–Maskava, kas darbojās līdz 1920.gadam. Pirms Pirmā pasaules kara Ķemeros ārstējās ap 8300 cilvēku gadā.
* Pēc Otrā pasaules kara Ķemerus pasludināja par Vissavienības nozīmes kūrortu. 1951.gadā atklāja elektrisko dzelzceļa satiksmi ar Rīgu.
* Balto pili atklāja tālajā 1936.gadā, uzceltu par valsts līdzekļiem pēc arhitekta Eižena Laubes projekta. Atklāšanā klāt bija augstas tā laika amatpersonas un Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Tagad kādreizējā kūrorta viesnīca joprojām ir privātīpašums, to var aplūkot tikai no ārpuses. Pirms vairākiem gadiem īpašnieks atjaunoja tās fasādi un iekšējās komunikācijas. Baltā pils gaida tālāko rekonstrukciju, lai kaut kad varbūt atdzimtu savā spožumā.
* Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Ķemeri strauji zaudēja kūrorta nozīmi, 1995.gadā tos slēdza. Tagad ir izveidots nacionālais parks, pārbūvēts ūdenstornis, atjaunoti kultūrvēsturiskie objekti, un labiekārtošanas darbi turpinās.

No Slokas purva nākušas, līdz vannai tikušas

 

Lai arī medicīna strauji attīstās un ārsti piedāvā arvien jaunākas un modernākas ārstniecības metodes, ņemot talkā dažādu aparatūru, godājami ir un paliek dabas dziednieciskie faktori. Ne velti cilvēki izmanto iespēju doties uz Jaunķemeriem, lai saņemtu dziednieciskā minerālūdens procedūras vai izjustu dūņu aplikāciju patīkamo siltumu. Tās te ir visgaidītākās procedūras. Jāpriecājas, ka laiks iet, mainās arī vide, bet joprojām ir smeļamas dabas bagātības Ķemeriem tuvējā apkārtnē. Par savu veselību ir jārūpējas, turklāt jādara tas regulāri.
Par kūrorta vēsturiskajām tradīcijām un dabisko bagātību pielietojumu stāsta kūrorta rehabilitācijas centra Medicīniskās rehabilitācijas un ambulatoro pakalpojumu nodaļas vadītāja Elīna Malkiela.

 

Jaunķemeros ir pieejami vairāki minerālūdens veidi – to var gan dzert, gan izmanto arī vannās. Tad jau šie ūdeņi ārstē gan iekšķīgi, gan ārēji?
– Jūrmalas teritorijā iegūst triju veidu minerālūdeni: sērūdeņraža, nātrija hlorīda un broma. Tās ir brīnišķīgas dabas dāvanas, ko var izmantot ārstniecībā. Sanatorijā ir pieejami visi trīs minerālūdens veidi. Ja nātrija hlorīda minerālūdeni lielākoties izmanto dzeršanai, sērūdeņraža minerālūdenim ir plašāks pielietojums – to var gan dzert, gan noder procedūrām (vannām). Vannas ieteicamas hronisku muguras un locītavu sāpju gadījumos, bet sēdoša darba darītājiem tās mazina muskuļu saspringumu. Sērūdeņradim piemīt arī reģenerējošas īpašības, tādēļ vannas būs piemērotas arī pacientiem ar ādas slimībām, kā psoriāzes vai neirodermīta gadījumā. Ja uz ķermeņa ir kāda rēta, sērūdeņraža minerālūdens sekmē labāku sadzīšanu, rētaudi paliek mīkstāki un labāk arī izskatās. Kūrorta viesiem patīk ūdenī noskalot rokas vai seju, jo āda uzreiz kļūst mīkstāka. Savukārt broma minerālūdens ir tas, kura iegūšanai nepieciešams visdziļākais urbums. Sanatorija to saņem no vairāk nekā 991 metra dziļuma. To izmanto tikai vannām, jo ir ļoti koncentrēts. Broma vannas mazina sāpes un iekaisumus, uzlabo vielmaiņu un palīdz relaksēties. Atslābinošais efekts ir jūtams jau pēc 10-15 minūšu peldes, paguļot 35-38 grādus siltā broma minerālūdens vannā.
Var tikai apbrīnot dūņu nodaļas darbiniekus, kuri karstos spaiņus cilā visu gadu, katru pacientu saudzīgi tinot palagos. Kur slēpjas dūņu dziedinošais spēks?
– Darbiniekiem tas ir sen ierasts darbs, un šķiet, – ko jaunu gan viņi varētu pastāstīt –, taču pacienti diezgan bieži jautā: “Kas ir dūņas?” Tas arī saprotams, jo pacientu plūsma nemitīgi mainās, daudzi Jaunķemeros ierodas pirmo reizi. Dūņas ir ar ūdeni piesātinātas nekonsolidējušās ūdens baseina nogulas. Latvija lielākoties ir bagāta ar divu veidu dūņām – kūdras dūņām un sapropeļa jeb saldūdenstilpju nogulumu dūņām. Ķemeru dziednieciskās kūdras dūņas unikālas ar to, ka tās bagātinātas ar sērūdeņradi. Sanatorijā izmantojam tieši kūdras dūņas, ko iegūst Slokas purvā. Tas ir ļoti pateicīgs materiāls procedūrām, jo dūņas ir plastiskas, tās viegli uzklāt aplikāciju veidā uz ķermeņa un neslīd nost, ilgi notur arī siltumu un neatdziest.
No purva atvestās dūņas taču uzreiz neklāj pacientiem. Kā notiek to sagatavošana procedūrām?
– No purva dūņas nonāk Jaunķemeros tā dēvētajā dūņu virtuvē. Tur tās arī sagatavo. Darbinieki izlasa visu lieko – sīkos zariņus, čiekurus, akmentiņus. Pēc tam dūņas sajauc ar sērūdeņradi, uzsilda un pa īpašu liftu aizbrauc uz dūņu nodaļu, kur tās saņem pacienti.
Kā īsti notiek dūņu procedūras?
– Dūņu pelde (dūņu vanna), piemēram, pie mums, rehabilitācijas centrā, aizvien notiek pēc Ķemeru kūrortā ieviestām tradīcijām un receptūras. Proti, 200 litru tilpuma vannā ieliek 40 kilogramu sagatavoto dūņu, vannu piepilda ar siltu sērūdeņraža minerālūdeni, dūņu masu samaisa, lai peldes temperatūra būtu 38 – 39°C. Taču dūņu aplikācijas tomēr ir daudz pieprasītāks pakalpojums. Kādreiz “Jaunķemeros” bijusi pat nodaļa, kur dūņas izmantotas neauglības ārstēšanai sievietēm, taču šis fakts pieder vēsturei, mūsdienās to vairs nepraktizē.
Dūņu procedūras ir laba lieta, taču ne gluži visiem tās piedāvā, lai kā arī pacients gribētu.
– Tā patiešām ir – ne visi tiek pie dūņu aplikācijām. Jebkurš pacients, kurš ierodas “Jaunķemeros”, iziet caur ārsta rokām, un speciālists izvērtē viņa veselību. Ja cilvēks cieš no akūtām sāpēm, viņam bijusi onkoloģiska saslimšana, varbūt ir iekaisums vai nesen bijis pat insults – peloīdterapiju ieteikt nedrīkst. Tikai tad, ja nav šo kontrindikāciju, dūņu aplikācijas paātrina dzīšanas procesu, veicina bojāto audu reģenerāciju vai mazina alerģiskas reakcijas. Tās palīdz arī psoriāzes gadījumā, arī, ja ir problēmas ar muguru, locītavu artrozes. Protams, dziedināšanas procesu sekmē arī sērūdeņraža minerālūdens, ar ko dūņas sajauc.
Kas notiek pēc procedūrām – kur nonāk izmantotās dūņas?
– Kad darba diena ir galā un pacienti prom, dūņas savāc vienkopus, un šis derīgais izraktenis atkal nonāk savā dabīgajā vietā – dūņu reģenerācijas laukā. Dūņas ir resurss, kas ar laiku atjaunojas, pēc aptuveni trim gadiem tās var izmantot atkārtoti. Lepojamies, ka esam vienīgie Baltijā, kas savā praksē īsteno dziedniecisko dūņu reģenerācijas procesu.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

 

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (11.08.2023.)

“Zieds ir tikpat liels kā jūra”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

 

Salacgrīvas pilsētas ģerbonis apstiprināts 1925.gada 31.oktobrī. Ģerboņa vairogs ir sarkanā krāsā ar sudraba galvaspāli, kas T burta formā sadala sarkano laukumu. Sudraba joslas simbolizē jūru un Salacas upi, kas tajā ietek. Sudraba joslās iekļaujas melns enkurs, kas simboliski savieno abus upes krastus un apzīmē ostu.

Ņemot vērā, ka Salacgrīva pēc administratīvi teritoriālās reformas pievienojās Limbažu novadam, tur šogad centrālais notikums ir Hanzas pilsētas Limbažu 800 gadu svinības. Tikmēr Salacgrīvā jubilejas pasākumus jau tradicionāli organizē vienlaikus ar valsts svētku sarīkojumu novembrī. Tā tas būs arī šogad, kad salacgrīvieši pulcēsies pilsētas apaļajā 95 gadu jubilejā. Turklāt par godu nozīmīgajai gadskārtai Salacgrīvas apvienības pārvaldes vadītājs Andris Zunde sarakstījis dziesmu ar nosaukumu “Salacgrīvai!”. “Vai Tu zini tādu vietu, vienmēr jūrā, saules rietu. Nēģu tači viens aiz otra, vectēvu un tēvu rota. Pērnav’s ielas tālā galā, Kuivižciemā, ostas malā!” vēsta dziesmas pirmās rindiņas. “Dziesmas meldiņš un pārējais teksts pagaidām lai vēl paliek noslēpumā, bet šobrīd ierakstu studijā notiek sadarbība ar citiem mūziķiem. Kad dziesma būs pilnībā izveidota, to dāvāsim mūsu pilsētai – valsts svētku sarīkojumā izpildīsim kopā ar domubiedriem un laidīsim klajā plašākai tautai. Savukārt mans novēlējums salacgrīviešiem ir ļoti īss: “Turam buru!” Viss būs kārtībā, jo, kā esam pārliecinājušies, lielā daļā gadījumu viss atkarīgs no mums pašiem!” nešaubās uzņēmīgais pārvaldes vadītājs.

GINTS ŠĪMANIS, Latvijas Jūrniecības biedrs, žurnālists, dažādu pasākumu, grāmatu, projektu autors un līdzautors, Atzinības krusta kavalieris:– Mums jūra ir ļoti jāsargā un ar to jāsadzīvo, bet vienlaikus ir daudz problēmu. Piemēram, zvejniekiem ļoti traucē roņi, jo šie jūras dzīvnieki izēd zivis, saplēš zvejas tīklus. Katru dienu, ejot gar jūru, redzu, ka krastā nereti ir beigti roņi, un zinu, kāpēc tas tā ir. Runājot atklāti, diemžēl zināmās aprindās ir teiciens, ka labs ronis ir beigts ronis… Un, kad ronis ir tīklā, ar airi pa galvu… Pirmās Latvijas Republikas laikā roņus atļāva medīt, kuru populācija līdz ar to samazinājās, bet šobrīd tas nav atļauts. Jāpiebilst, ka 12.jūlijā sākās ikgadējā akcija “Mana jūra”, kuras mērķis ir vērst sabiedrības uzmanību piesārņojumam Baltijas jūrā un tās krastos, jo tā ir viena no lielākajām problēmām. Tādēļ cilvēkam ar dabu, tajā skaitā jūru, jāsadzīvo, jo, ja nespēsim tikt galā ar atkritumiem, kā saglabāsim savu piekrasti un jūru, sastopoties ar vēl lielākiem cilvēka radītiem izaicinājumiem, piemēram, klimata pārmaiņām? Pats galvenais ir, lai globālā sasilšana neradītu tādas sekas, ka jūra nāk mums virsū.

HEDVIGA INESE PODZIŅA, Salacgrīvas bibliotēkas vadītāja, biedrības “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs”” idejas autore: – Vēlos teikt, ka Salacgrīvas un tās apkārtnē dzīvojošie iedzīvotāji ir zaļi domājoši. To, ka pret vidi jāizturas ar īpašām rūpēm, audzinām arī mūsu bērnos un jauniešos. Galu galā var minēt kaut vai šķiroto atkritumu konteinerus, kuri, protams, ir arī Salacgrīvā, un mēs pat iedomāties nevaram, ka visu atkritumu veidus varētu mest vienkopus. Turklāt vēl laikā, kad bijām novads, oficiāli ieguvām arī zaļā novada statusu. Līdz ar to dabas un vides jautājumi mums patiešām ir ļoti svarīgi. Tomēr tas, ka kopumā daba Latvijā ir pabojāta un cilvēks pie tā vainīgs, ir fakts. Diemžēl ne visi iedzīvotāji, dodoties pastaigās mežā vai jūrmalā, savāc pašu radītos atkritumus. Pamazām gan Latvija top tīrāka. Vai atceraties, cik daudz tonnu atkritumu izveda laikā, kad tika organizētas pirmās “Lielās talkas”? Tomēr situācija pamazām mainās, un šajā ziņā kļūstam atbildīgāki. Varbūt tas ir arī tādēļ, ka cilvēks aizdomājas, ar ko daba var atdarīt pretī?

Jūra šķeļ vai vieno?

Šķiet paradoksāli, bet, ciemojoties piejūras pilsētā Salacgrīvā un vietējiem iedzīvotājiem jautājot, vai vismaz vienreiz gadā izdodas atpūsties pie jūras, daļa uzrunāto atbildēja, ka dzīve pie Baltijas jūras ir tik pierasta, ka nereti izpaliek pat vienkārši pastaiga gar jūrmalu! Tā, lūk! Vietējie ļaudis to salīdzināja ar cilvēkiem, kuri ārvalstīs dzīvo milzīgu kalnu pakājē, spriežot, ka droši vien ne jau visi no viņiem regulāri dodas iekarot tuvējo kalnu virsotnes. Protams, kopumā atpūtnieku pie jūras gan netrūkst – ķert jūras viļņus steidz arī iedzīvotāji no attālākiem Latvijas nostūriem, tajā skaitā Balvu novada. Bet cik ilgi spēsim turēt godā Jūras svētkus, kas mūsu zemē jau izsenis ir tik tradīcijām bagāti? Un kā ar pārdomām par filozofisko jautājumu: “Jūra šķeļ vai vieno?” Esot Salacgrīvā, uzrunājām arī jūrnieku – tālbraucēju kapteiņu – sievas, kuras šos jautājumus aplūkoja no sava īpašā skatpunkta!

DITA UZKALNE, dzīvo Ainažos: – Jūras svētki ir noturējušies jau ļoti ilgi, tāpēc domāju, ka arī nākotnē tie neizzudīs – ne tikai kopumā Latvijā, bet arī Salacgrīvā, kas šeit ir vieni no lielākajiem svētkiem vasarā. Runājot par atpūtu pie jūras, atklāti sakot, pašai tas nesanāk bieži, bet doties un pavadīt vairāk laika pie jūras mudina bērni. Tajā pašā laikā jūras klātbūtni ļoti novērtēju, jo tā ir mana ikdiena, ko varu izmantot jebkurā laikā. Turklāt apzinos, ka ir cilvēki, kuri, lai pavadītu laiku pie jūras, mēro simts un pat vairāk kilometrus. Jūra šķeļ vai vieno? Kad mans vīrs dodas jūrnieka gaitās, nereti nodomāju: “Kāpēc viņš devies prom tieši šobrīd un tik tālu, un tik uz ilgu laiku?” Tomēr kopumā, ja runā par savstarpējo un ģimenisko – vīra un sievas – saikni, jūra, protams, mūs vieno vēl vairāk.

SOLVEIGA IRBENIECE no Rīgas, Salacgrīvā dzīvo vecvecāki: – Jūras svētku nākotne noteikti atkarīga no cilvēkiem, kuri šos skaistos svētkus organizē, – no viņu uzņēmības un aktivitātes. Ļoti ceru, ka šie svētki gan Salacgrīvā, gan arī kopumā Latvijā laika gaitā neizzudīs. Arī man pašai ļoti patīk jūra un vienmēr cenšos izmantot iespēju ikdienā doties pastaigā gar to. Tas sniedz relaksējošas sajūtas un pozitīvu emociju lādiņu. Man gan ir draudzene, kura visu mūžu nodzīvojusi Salacgrīvā, bet viņa uz jūru pat neiet nopeldēties (smejas – aut. pieb.). Mēs katrs esam dažādi  – tā tam jābūt, un tas ir ļoti labi. Jūra šķeļ vai vieno? Aplūkojot šo jautājumu no aspekta, ka mans vīrs ir jūrnieks, uzskatu, ka ikvienam jārespektē, kādu profesiju izvēlējies otrs cilvēks. Jūra noteikti vieno un savstarpējo attiecību saites dara ciešākas. Ne velti mēdz teikt, ka jūrniekam, atgriežoties mājās, atkal klāt medusmēnesis!

 

LĪGA SILIŅA, salacgrīviete: – Cik vien ilgi Salacgrīvā būs jūrnieki, zvejnieki, darbosies osta un tādi Latvijā labi zināmi cilvēki kā Gints Šīmanis un Dzintris Kolāts, kuri dzīvo Kuivižos un kuriem jūras lietas allaž bijušas augstā godā, tikmēr pie mums pastāvēs arī Jūras svētki. Turklāt Salacgrīva ir īpaša vieta, no kurienes nāk daudzi un patiešām ļoti labi kapteiņi-tālbraucēji.
Lai arī man pašai pie mājas ir dīķis, priekšroku dodu atpūtai pie jūras – tā man ir blakus katru mīļu brīdi. Jūra mūs dziedē, uzlādē, un, kad mans vīrs devies jūrā, pie tās īpaši bieži dodos arī es – jūru vēroju saulrietā un jūtu, ka tobrīd domās vīram esmu tuvāk… Tas, ka attālums šķir, ir mīts. Patiesībā viss atkarīgs no paša cilvēka – cik viņš ir iekšēji bagāts, spējīgs otru pieņemt, dzīvot viņam līdz un atbalstīt. Jūra nešķeļ. Jūra vieno.

 

EVIJA KEISELE no Salacgrīvas pagasta: – Atskatoties vēsturē, redzam, ka bija zvejnieku kolhozi un kapteiņu bija krietni vairāk. Arī paši Zvejnieku svētki, aplūkojot tā laika fotogrāfijas un pāršķirstot grāmatu lappuses, jāatzīst, bija grandiozāki. Tomēr, kamēr vien būs jūra, tikmēr šeit dzīvos arī cilvēki, tādēļ vēlos teikt, ka Jūras svētki Salacgrīvā tiks turēti godā mūžīgi, – lai cik ambiciozi tas varbūt arī izklausās! Gluži vienkārši mēs mērojam ceļu pa dzīves līkni, kurā ir augšas un lejas, bet galvenais, lai šie svētki neizsīkst. Turklāt, kā mēdz teikt, līdz zemākajam punktam ir jānokļūst, lai no tā ar lielu devīto vilni atkal varētu celties augšup! Bet vai pašai bieži sanāk doties atpūtā pie jūras? Ļoti labs jautājums, un jūs jau droši vien uztaustījāt atbildi uz to (smaida – aut. pieb.)! Patiešām katru vakaru, lai sagaidītu saulrietu, pie jūras nedodos, bet vienlaikus man ir ļoti svarīgi apzināties, ka jūra ir tepat blakus. Turklāt jūra ļoti palīdz. Atceros studiju gadus, kad pirms braukšanas uz mācībām Rīgā vienmēr svētdienās pirms došanās uz autobusu aizgāju pie jūras, kur sakārtoju savas domas un sagatavoju sevi jaunai nedēļai.
Kad mūsu ģimenē vēl nebija pievienojušies trīs dēli, pavadīt vīru jūrā bija ļoti, ļoti sarežģīti – brauciens uz lidostu, pēdējais sveiciens un apziņa, ka nākamā tikšanās būs pēc vairākiem mēnešiem… Sievām, kuras paliek krastā, gūt spēku, spītību un neatlaidību nav viegli, bet es paļaujos, jo acīmredzot viss notiek pēc augstākā – dievišķā – plāna. Ir arī ikdienišķie darbi, un dēls ziemā paprasa ragavas, kuras vienai grūti nocelt no saimniecības ēkas augšas. Un tad nodomāju: “Cik būtu labi, ja arī šajā reizē vīrs būtu blakus…” Norit arī asara pār vaigu… Tas norūda, bet, protams, nav vienkārši… Katram darbam ir stipra garozas kārta, bet tas noteikti vieno vēl vairāk, bet ne šķeļ. Tas attiecības padara tikai stiprākas.

Kūrortpilsēta ar šarmu

 

Saruna ar Limbažu novada Salacgrīvas apvienības pārvaldes vadītāju ANDRI ZUNDI.

Kad ar Jums sazinājos, lai norunātu interviju, minējāt, ka pagājušajā gadā ciemojāties Balvos! Kādus iespaidus guvāt mūsu pilsētā?
– Mums ļoti patika – bijām patiešām sajūsmā! Uz Balviem devāmies diezgan lielā sastāvā – visi tie, kuri savulaik strādāja Salacgrīvas novada pašvaldībā, bet pašlaik pēc administratīvi teritoriālās reformas turpina pildīt savus pienākumus Salacgrīvas apvienības pārvaldē. Balvu pilsētas pārvaldes vadītāja Maruta Castrova bija ļoti pacentusies pie mūsu tikšanās programmas sagatavošanas. Turklāt, ņemot vērā, ka viņa ir mana kursabiedrene no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas laikiem, mūsu tikšanās bija divtik sirsnīga! Arī Balvu novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs mūs sagaidīja un pavadīja ar sirsnīgu un jauku humoriņu un lika justies gaidītiem. Par Balviem guvām ļoti daudz spilgtu iespaidu, jo nemaz nebiju iedomājies, ka šajā pilsētā ir tik skaisti! Jāpiebilst, ka pieredzes apmaiņas ekskursijās uz Latvijas pašvaldībām dodamies katru gadu, bet M.Castrovai vēlos atgādināt, ka viņa solīja šovasar ar savu kompāniju atbraukt pie mums!

2021.gadā Salacgrīvas novads pievienojās Limbažu novadam, un pašreizējā Salacgrīvas apvienības pārvaldē ietilpst Salacgrīvas un Ainažu pilsētas, kā arī Ainažu, Salacgrīvas un Liepupes pagasti. Kā vērtējat administratīvi teritoriālo reformu?
– Princips, ka jāveido lielāki un spēcīgāki novadi, ir atbalstāms. Tomēr ne tikai man, bet arī daudziem maniem kolēģiem ir pretenzijas, ka šo reformu nesagatavoja pienācīgi, bet izbīdīja lielā steigā. Līdz ar to šobrīd neviens īsti nevaram sajust reformas ieguvumus, jo tā bija nekvalitatīva. Kāpēc viss bija tik steidzīgi un kur tad pazuduši reformas bīdītāji Juris Pūce un Artūrs Toms Plešs? Jāsecina, ka valstī tiek savārītas ziepes, sataisīts brāķis, mierīgi noiets no skatuves, bet atbildības nekādas, izņemot politisko. Var jau piekrist, ka gan jau laika gaitā viss sakārtosies, jo kurš gan cits visu vērsīs par labu, ja ne mēs paši savos novados,– neviena cita, kuram prasīt atbildību, vairs jau nav! Ja pirmajā pusgadā pēc reformas bija pilnīgs bardaks, tad šobrīd daudzus jautājumus nākas risināt pašiem.

Šķiet, šobrīd Salacgrīvā lielākās galvassāpes sagādā pilsētas galvenais tilts, kas ved pār Salacu. Kādā no intervijām minējāt, ka tilta pēdējās stundas ir skaitītas – tas ir 65 gadus vecs, kritiskā stāvoklī un iedzīvotājiem bīstams. Vai šajā ziņā lietas kust uz priekšu?
– Tā tas neapšaubāmi ir, kas vienlaikus rada bažas, kā sasāpējušie jautājumi par tiltu attīstīsies turpmāk. 2021.gadā pasūtījām pilnu tilta apsekošanu, ieskaitot tā zemūdens daļas. Saņēmām atzinumu, ka tilts neatbilst nekādiem nedz Latvijas, nedz Eiropas standartiem un satiksme pār to ir jāierobežo. No diviem ļaunumiem bija jāizvēlas mazākais, jo – “kod, kurā pirkstā gribi” – abi sāp. Proti, atļaut kustību pa tilta vienu pusi, neierobežojot maksimāli pieļaujamo transportlīdzekļu masu, vai arī atļaut satiksmi abās kustības joslas, bet transportlīdzekļu masu ierobežot līdz 40 tonnām. Izanalizējot situāciju, izvēlējāmies noslogot tiltu pa vienu kustības joslu un neierobežot transportlīdzekļu masu, jo daudzas kravas pārsniedz 40 tonnas. Pretējā gadījumā smagie transportlīdzekļi meklētu citus apvedceļus, kā tikt no viena Salacas krasta uz otru, turklāt tas viss saistīts arī ar ostas darbību. Rezultātā pamatīgi ciestu citas pilsētas ielas, un situācija kļūtu vēl sliktāka. Protams, nākas izmantot luksoforus, kas rada lielus sastrēgumus.

Un kādu vārdu saka valsts? Tilts tomēr ir kā bumba ar laika degli…
– Esam izstrādājuši projektu, kas paredz veco tiltu pilnībā nojaukt un uzbūvēt jaunu. Kad tas tiks realizēts? Te arī sākas interesantākais, kas sagādā lielākās galvassāpes. Projektētāju izstrādātā kontroltāme paredz, ka tilta būvniecības izmaksas varētu sasniegt 11,5 miljonus eiro. Daudz, vai ne? Visas iesaistītās puses ļoti labi saprot, ka Limbažu novadam šādas naudas nav un ka šis tilts tomēr ir valsts nozīmes objekts. Nevajadzētu būt tā, ka pašvaldībai jābūvē tilts, pa kuru nodrošinām tranzīta satiksmi – gan kravas un pasažieru, gan arī militāro. Šajā jautājumā iesaistīti ministri, atbildīgie ierēdņi, un visi politiskā līmenī saprot, ka valstij jānāk talkā ar finansējumu, bet, kad nonākam līdz jautājumam, kur reāli ņemsim naudu, iestājas pauze. Rezultātā šobrīd nevienam nav skaidrs, kur rast nepieciešamo finansējumu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka, runājot ar ierēdņiem, izskanēja, ka 11,5 miljoni eiro paredzēti tikai kontroltāmē, bet realitātē tilta būvniecība, visticamāk, varētu izmaksāt līdz pat 20 miljoniem eiro. Šobrīd esam saņēmuši vēstuli par militārās mobilitātes projektu. Ja to sagatavosim kvalitatīvi, iespējams, tilta būvniecības finansējumu 50% apmērā varētu segt no Eiropas naudas, bet kopumā šis jautājums joprojām karājas gaisā. Valstij no vārdiem jāpāriet uz darbiem, tikmēr mēs darām to, ko varam izdarīt, piemēram, domājam, kā uz tilta mazināt sastrēgumus. Esam sazinājušies ar rūpnīcu Vācijā, kas ražo viedos luksoforus ar sensoriem, kas nolasa satiksmes plūsmu no abām pusēm. Šādus luksoforus esam jau pasūtījuši. Tie gan nemaksā lēti, bet vismaz mazinās sastrēgumus.

2021.gadā pirms pašvaldību vēlēšanām teicāt, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem ir pašvaldības līdzekļu neizšķērdēšana. Jūsuprāt, kā mums veicas naudas lietās gan vietējā, gan nacionālā mērogā?
– Manuprāt, arī šobrīd Latvijā šis jautājums ir ļoti aktuāls, pie kā nepārtraukti jāstrādā. Turklāt, runājot par līdzekļu izšķērdēšanu, ar to domāju arī krietni smagākas lietas, piemēram, karteļu veidošanu, lai iegūtu pašvaldības pasūtījumus, un dažādus citus korupcijas riskus. Tas nav nekāds jaunums, par ko neviens vairs arī nebrīnās. Atnāk uzņēmējs ar biezu zelta ķēdi kaklā un sāk klāstīt, ka mēs visi esam pieauguši cilvēki un liksim nu tos papīrus malā, jo visu var sarunāt bez tiem, un ikviens taču zina, kā pašvaldībās tiek lietas kārtotas… Tas ir tas, kas mani visvairāk tracina! Tā ir visgrandiozākā problēma, kas būtu jārisina gan vietējā, gan valsts līmenī. Es gan tikai nesaprotu, kāpēc daudzviet pie šīs lietas nevēlas ķerties klāt?! Lūdzu, nezodz, neizsaimnieko un negūsti personīgu labumu no pašvaldības un valsts budžeta! Tam jābūt principam ‘numur viens’ jebkurā dzīves situācijā! Arī no jaunievēlētā Valsts prezidenta joprojām gaidu uzstādījumu, – kas ir lielākā problēma Latvijā? Katru dienu no augstām amatpersonām dzirdam visdažādākās prioritātes, bet vai pēdējos gados kāds publiski par galveno prioritāti nosaucis korupcijas mazināšanu?

Salacgrīva ir kūrortpilsēta. Vai, neskatoties uz to, arī jūspusē, tāpat kā daudzviet Latvijā, ir tendence samazināties iedzīvotāju skaitam?
– Kopējā tendence ir tāda, ka situācija stabilizējas. Runājot par Limbažu novadu kopumā, iedzīvotāju skaits palielinās Skultē, kā arī pagājušajā gadā pirmo reizi ļoti nedaudz, bet tas palielinājās arī Liepupes pagastā, kas atrodas Salacgrīvas apvienības pārvaldes teritorijā. Ir diezgan daudz ģimeņu no Rīgas, tās apkārtnes un citām lielākām pilsētām, kuras Limbažu novadu uzskata par pievilcīgu vietu dzīvošanai. Piemēram, ja savulaik Liepupes centrā daudzdzīvokļu mājās gadiem bija tukši dzīvokļi, kurus varēja nopirkt pa nelielu naudu, tagad brīvu dzīvokļu tikpat kā nav. Dzīvojamais fonds ir uz izķeršanu, arī lielākā daļa daudzdzīvokļu māju mūsu pārvaldes teritorijā ir renovētas un nosiltinātas. Salacgrīvā un Limbažu novadā kopumā ir ne tikai krietni lētāka dzīve nekā Rīgā, bet šeit nodrošināts arī viss pārējais – gan skolas, gan ārpusskolas aktivitātes, ir skaista daba, jūra, viss ir ļoti tuvu un arī salīdzinoši netālu no galvaspilsētas. Piemēram, man no savām mājām līdz Juglai jābrauc 40 minūtes. Nez vai rīdzinieks no Imantas pa šo laiku līdz Juglai var aizbraukt?!

Ar ko Salacgrīvas apvienības pārvalde un tās iedzīvotāji lepojas visvairāk?
– Salacgrīvā un tās apkārtnē notiek daudz skaistu pasākumu. Piemēram, 25.jūlijā Salacgrīvā un Kuivižos nedēļas garumā pirmo reizi Latvijā notika Ziemeļvalstu čempionāts burāšanā jauniešiem. Tas mūsu valstī bija patiešām nebijis notikums, kas pulcēja vairāk nekā 250 dalībniekus no septiņām valstīm – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Dānijas, Zviedrijas, Norvēģijas un Somijas. Protams, ļoti lepojamies ar tradicionālajiem Jūras svētkiem un arī Reņģēdāju festivālu, kas šogad 20.maijā notika jau sesto reizi. Šī pasākuma producents ir ne viens cits kā kuivižnieks un visā Latvijā labi zināmais žurnālists, bijušais “Latvijas Radio” ģenerāldirektors un “Latvijas Televīzijas” Ziņu dienesta vadītājs Dzintris Kolāts. Esiet draudzīgi aicināti mūspusē!

Savulaik Salacgrīvā notika arī Baltijā lielākais ikgadējais mūzikas un kultūras festivāls “Positivus”…
– Man ik pa laikam jautā, ko domāju, ka šobrīd festivāls mājvietu radis Lucavsalā, Rīgā? Atklāti runājot, man žēl šo cilvēku, jo Salacgrīvā festivāla vajadzībām bija pieejama 13 hektāru liela teritorija Zvejniekparkā, hektāriem liela telšu pilsētiņa, viss pie dabas, jūras, un cilvēki uz šo pasākumu brauca ne tikai no visas Latvijas, bet arī Eiropas. Tas tiešām bija vairāku dienu FESTIVĀLS. To, kas šobrīd notiek Lucavsalā, par festivālu grūti dēvēt. Drīzāk tie ir vienkārši koncerti, kas notiek lielpilsētas mūros. Protams, šāda mēroga pasākumiem ir arī savi mīnusi, bet kopumā šis festivāls Salacgrīvai un iedzīvotājiem sniedza gan lielu ekonomisko pienesumu, gan arī pilsētas atpazīstamību, ko nevar panākt ar vienkāršu reklāmu.

Kādas ir Jūsu attiecības ar jūru? Vai tiešām piejūras pilsētu iedzīvotāji tik ļoti pieraduši pie jūras klātbūtnes, ka pie tās tik bieži nemaz nesanāk atpūsties? Balvos karstajos vasaras mēnešos tas vien tik dzirdams: “Ak, kā lai brīvdienās izraujas pie jūras, pie jūras…”
– (Smejas – aut. pieb.) Nu laikam jau zināma daļa taisnības tajā visā ir. Arī es pats tik ļoti priecājos par katru iespēju aizbraukt nopeldēties ezerā, kur zied ūdensrozes un var mierīgi pabraukt ar laivu. Tajā visā saredzu romantiku. Bet, protams, karstajās vasaras dienās ar sievu izmantojam iespēju aizbraukt nopeldēties un pasauļoties arī pie jūras. Turklāt pie jūras sanāk ļoti bieži būt arī darba darīšanās, kad nepieciešams apsekot teritoriju, oficiālās peldvietas un veikt citus tamlīdzīgus darba pienākumus. Protams, ir atbildīgie darbinieki, kuriem tie ir tiešie darba pienākumi, bet arī es par to rūpējos. Jūra man ir ļoti tuva un mīļa.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (28.07.2023.)

“Pasaule ir siltuma izslāpusi”

 Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

 


Viļāni

* Viļānu dibināšanas gads nav īsti zināms. Pirmo reizi tas minēts 1495.gadā.
* Tā ir pilsēta Latgalē, Rēzeknes novadā, izvietojusies pie Maltas upes, autoceļu krustojumā pie dzelzceļa līnijas.
* Kad 1928.gada 25.februārī Viļāniem piešķīra pilsētas tiesības, tai piederēja 163 hektāri zemes un atradās 65 tirdzniecības uzņēmumi.
* Iedzīvotāju iecienītākā atpūtas vieta joprojām ir Lakstīgalu sala ar brīvdabas estrādi.

Ar savu smaržu un ļaudīm

 

Viļānu simbols ar košo biti vedina domāt, ka Maltas upes krastā dzīvo čakli ļaudis. Laika grieži gan liecina, ka cilvēku skaits iet mazumā, tagad pilsētā palicis vairs tikai ap trim tūkstošiem iedzīvotāju. Vislabāk par savējo dzīvi un notikumiem zina stāstīt Novadpētniecības muzeja vadītāja Margarita Skangale, kuru sastapām vasaras vidū savā darbavietā – krāsainu gleznu zālē.

Viļānu himnā ir rindas, kas labi raksturo jūsu pilsētu. Proti, “tik balta kā ieva plaukumā, tik čakla kā bite skrējienā…”. Ar ko Viļānu vārds parasti asociējas muzeja apmeklētājiem?
– Iespējams, tieši ar liniem. Es apmeklētājiem arī parasti uzsveru, ka 19.gadsimta otrajā pusē Viļānos bija liela, skaista linu fabrika, piederoša muižniekam Vikentijam Janovskim. Cariskās Krievijas laikā tā bija viena no trim lielākajām fabrikām, kurā strādāja ap 200 strādniekiem. Tagad nav nevienas līdzīgas iestādes. Muzejā ir ekspozīcija “Lina sēkliņas stāsts”, kas palīdz izprast, kā smalkā lina sēkliņa pārtop par kādu skaistu audumu un pēc tam arī par smalku akcentu apģērbā vai interjerā. Pēc statistikas Latgalē 80.gados linus audzēja 25 tūkstošos hektāru, bet 2015.gadā visā Latvijā to bija vairs tikai nedaudz virs 300 hektāriem. Milzīga atšķirība, vai ne?! Vēl Viļāni tur godā vēsturiskos notikumus, un, ja mēs izstaigātu esošās piemiņas vietas, atcerētos svarīgākās 20.gadsimta vēstures liecības.
Kāds varētu būt apskates piedāvājums tūristiem, kuri gribētu iepazīt Viļānus?
– Mums ir izstrādāts aptuveni 6 kilometru maršruts. Noteikti iesakām ienākt skaistajā katoļu baznīcā, pie kuras ir klosteris. Izsenis tas bijis un joprojām ir vīriešu klosteris, un visi priesteri, ko satiksiet kalpojam Viļānu Romas katoļu baznīcā, ir gan priesteri, gan mūki mariāņi. Tad ceļš varētu turpināties uz ebreju kapiem. Mūspusē Otrā pasaules kara laikā tika nošauti ap 480 ebrejiem, netālu ir piemiņas vieta arī 1942.gada janvārī nošautajiem čigāniem. Pastaigas maršruts aizvijas uz ezeriņu, kur iekārtota neliela, mājīga atpūtas vieta un var iekurt ugunskuru. Senos laikos ezera vietā bija ļoti skaista pils. Kādā rītā pa ceļu garām gāja jauneklis, kuram pretī iznāca jauna sieviete ar bērnu uz rokām. Viņa lūdza jaunekli uzminēt bērna vārdu, bet, ja tas neizdosies, tad pils un viņa ar bērnu ies bojā. Jauneklis īsto vārdu nespēja atminēt, pils nogrima, bet kopš tā laika tur ir mūsu ezers. To stāsta sena teika. Savukārt vecākās paaudzes iedzīvotāji atceras, ka Ulmaņlaikos šī atpūtas vieta dēvēta par mīlestības ezeriņu, jo atrodas pilsētas nomalē, un jauniem cilvēkiem patika turp doties, lai satiktos un būtu tālāk no svešiem acu pāriem. Vēl mēs lepojamies ar savu Maltas upi, pie kuras var atpūsties, iekurt ugunskuru. Ejot gar Maltu, nonāksim pie muižas, tālāk apskatīsim dzidro avotiņu, padzersimies vēsu, garšīgu ūdeni un tad pa ceļu nonāksim Lakstīgalu salā. Šī atpūtas vieta glabā jaukas atmiņas no kādreiz notikušiem lielu mākslinieku koncertiem, dančiem un tamlīdzīgiem saietiem. Arī tagad te notiek atpūtas pasākumi, ciemos atbrauc kaimiņu novadu, tostarp Balvu puses, pašdarbnieki. Turpat tuvumā ir arī bērniem domāta atpūtas vieta ar atbilstošu izklaidi. Vēl tālāk ir sauktie ‘vecie kapi’. Visu šo mūsu sastādīto maršrutu var izstaigāt kājām, bet, ja ir vēlēšanās, var arī saīsināt vai mērot ar transportu.
Ar katru gadu Viļāni paliek arvien klusāka pilsēta. Dzirdēts, ka arī par Balviem saka, ka tā ir pensionāru pilsēta. Tepat, netālu no muzeja, ir vietējā skola. Kad pati tur mācījos, skolā bija ap 1200 audzēkņu, tagad šis skaitlis ir pavisam citāds. Patlaban pie skolas ceļ sporta halli.
Noteikti jāatgādina par Viļānu tirgu, kam ir laba slava. Tas joprojām notiek?
– Tirgus dzīvo! Tas joprojām notiek katra mēneša otrajā svētdienā. Tirgum atvēlēts pilsētas lielais stadions un tuvējās ielas. Jau agri tirgus rītā pie mums sabrauc mašīnu kalni, ieliņas ir transporta un ļaužu pilnas, kūsā dzīvība, rit skaļas sarunas. Ko visu tikai nevar ieraudzīt tirdziņā! Tur ir pašražoti lauku gardumi, pašcepta maize, kūpinājumi, medus, puķes, stādi, arī dzīvnieciņi un vēl daudz kas cits. Tirgoties atbrauc lietuvieši. Ja arī nav vēlmes tērēt naudu un kaut ko nopirkt, tik un tā ir vērts atbraukt, lai paskatītos uz citiem un parādītu arī sevi. Tā būs patīkama atpūta. Šāds tirgus Viļānos notiek kopš 1993.gada 1.maija, un pie mums tas patiešām ir liels notikums.
Arī Viļānu mūsdienīgi iekārtotais novada muzejs ir interesanta apskates vieta pilsētas viesiem. Vai šurp nāk arī vietējie?
– Ir patīkami, ka tagad māmiņas un vecmāmiņas šurp atved savus bērnus un mazbērnus, kuri ir ieradušies vasarā ciemoties, lai dalītos atmiņās par bezbēdīgo bērnību, skolas gaitām un skaisto jaunību. Starp muzeja apmeklētājiem pieaug bijušo viļāniešu skaits, kuri par savu dzīvesvietu ir izvēlējušies citus Latvijas novadus un valstis, līdzi atvedot uz muzeju dzīvesbiedrus, draugus, studiju biedrus. Ļoti aktīvi muzeja piedāvātās aktivitātes izmanto Viļānu vidusskolas, Viļānu Mūzikas un mākslas skolas pedagogi un audzēkņi. Nesen ieradās jaunieši no mūsu novada Rikavas pagasta. Viņi iepazinās ar muzeja ekspozīcijām, piedalījās muzeja pedagoģiskajā nodarbībā. Vēlāk jaunie literāti rakstīja savus iespaidus dzejā par piedzīvoto.
Mūsu tikšanās notiek novada muzeja zālē, kur skatu priecē krāsainas gleznas. Kas ir to autore?
– Tā ir māksliniece, gleznotāja Agra Rītiņa no Rēzeknes. Viņa piedalās izstādēs, un autores darbi piesaista ar košumu, radot pozitīvu un labestīgu noskaņu. Cilvēki te ienāk, paskatās un uzreiz it kā atplaukst, kaut kas viņos ietrīsas. Izstāžu zāle ar viņas gleznām rada patīkamu auru. Zināt, ar ko vēl lepojamies savā muzejā? Mums ir divi godājami Napoleoni. Tas viens – Viļānu skolotājs, kurš sākotnēji šo muzeju ir dibinājis, bet otrs – mākslinieks, kurš 19.gadsimta beigās pabija Viļānos un gleznoja tos. Viņus abus sauc Napoleoni.
Kas Jums pašai ir Viļāni?
– Tā ir mana pilsēta, ko uztveru iekšēji, izjūtot kā savu īsto vietu, kur esmu augusi, skolojusies un strādāju joprojām. Es tos izsmaržoju, sajūtu un uzņemu kā savējo, jo pazīstu vietējos, zinu, ka viņi mani atbalstīs un palīdzēs. Taču Balvos gan esmu bijusi retumis un atzīstos, ka jūsu pilsētu neesmu paguvusi iepazīt.

Lai dziedam par Latgales zilajiem liniem

 

Viļānos jau divdesmit gadus notiek plaši lauku pasākumi – tradicionālās Lauku dienas. Ik gadu tās pārsteidz ar kādu jaunumu – plašiem izmēģinājumiem, panākumiem un atziņām. Pasākuma centrā ir ne vien Latvijas lauksaimniekiem pazīstami sadarbības partneri ar savu tehnikas un citu laukiem noderīgas produkcijas piedāvājumu, bet aizvien aktīvā Latgales zinātnes galvenā virzītāja Veneranda Stramkale. Viņa zinātnes izmēģinājumu lauciņā strādā ilgus gadu desmitus un darbīgā ierindā solās būt arī turpmāk.

Aizvien kāds jaunums
Viļānos tradicionālajām Lauku dienām gatavojas savlaikus. Parasti tās ir plaši apmeklētas un atgādina svētkus, jo sabrauc daudz ļaužu, ir garu garā daudzveidīgas tehnikas parāde, notiek demonstrējumi, atvēlēta vieta arī izklaidei bērniem, var iegādāties lauku labumus. Apbrīnu sagādā izmēģinājumi, kur dažādo kultūraugu lauciņi izskatās kā foto uz žurnālu vāka: bez nezālēm, glīti pastiepušies, katra šķirne aug un briedina ražu, gaidot sezonas noslēgumu. Taču ne visi gadi ir vienādi, jo laukos lielais spēlētājs un noteicējs ir daba. 2018.gadā Viļānos pirmo reizi bija skatāmi bioloģiskie izmēģinājumi, kuros audzēja visas svarīgākās kultūras – pupas, zirņus, kartupeļus, griķus, auzas, lopbarības rutkus, lupīnu, miežus, vasaras kviešus. Izmēģinājumos bija arī četri bioloģisko zālāju maisījumi, pēc tam domāti zaļmēslojumam. Galvenais mērķis – vērot un secināt, ir vai nav vērts pievērsties bioloģiskajai ražošanai. Var jautāt, – vai ir vērts pūlēties un kopt bioloģiskos sējumus un stādījumus? Venerandas Stramkales uzskats: “Visā Eiropā ir tendence uz bioloģisko produkciju. Ja lauksaimnieks gribēs pārdot savus ražojumus un gūt ienākumus, gribi vai nē, daļēji viņam būs jāpievēršas arī bioloģiskajai saimniekošanai. Taču šajā saimniekošanas modelī vēl ir daudz nezināmā un nenoskaidrotā. Vēl daudz jāpēta un jāmācās, lai secinātu, varēs vai nē panākt tādu rezultātu, kādu esam iecerējuši.”

Vajadzīga dažādība
Viens no jaunumiem bija arī Latvijas šķiedras linu līnijai piešķirtais šķirnes statuss, kuram nosaukums dots par godu Viļāniem, kur linu šķirne izveidota. Zinātniece priecājas, ka Latvijā atdzīvojas interese par liniem. Viņa sadarbojas ar Tartu universitātes studenti, kura vēlas Daugavas loku apvidū redzēt skaistos linus, kuru zilā krāsa skaisti papildinātu Daugavas ūdeņu noskaņu. Par Latgales zilajiem liniem dzied dziesmās, tos atceras un piesauc vai visos Latvijas novados. Kā smej zinātniece, – kaut pa saujiņai, bet lini joprojām ir dzīvi, cilvēki tos iesēj kaut vai nelielā platībā, lai iegūtu šķiedru un varētu papriecāties. Linu audzētāju saimniecību nav daudz, taču Daugavpils, Krāslavas, Jēkabpils pusē tādas ir, un tas apliecina, ka ir vēlme pie šīs kultūras atgriezties. Cik tad ilgi var audzēt tikai kviešus un rapsi! Kā uzsver zinātniece – ir vajadzīga kultūraugu dažādība.
Arī šogad jūlijā notikušajā Lauku dienā bija iespēja uzzināt jauninājumus pētījumos, tikties ar speciālistiem, ieklausīties vērtīgos padomos un visu garo dienu pavadīt vērtīgi. Šogad iegadījies ļoti sauss pavasaris, taču tik un tā izmēģinājumos bija ko redzēt. Šogad zinātnes centra laukos aug 16 laukaugu kultūras, 194 šķirnes, ir vēl simtiem izmēģinājumu variantu no dažādām kultūraugu audzēšanas tehnoloģijām. Gan paši lauksaimnieki, gan šīs jomas speciālisti atzīst, ka šogad lauki ir īsts izaicinājums zemniekiem, jo sausums bija vai katastrofāls, lielu postu paspēja nodarīt arī pavasara vēlīnais sals. Izmēģinājumos tāpēc var ne tik daudz parādīt augu aizsardzības līdzekļu pielietojumu, taču ir jaunas šķirnes, jaunas tehnoloģijas. Pēdējos gados laukos pievēršas bezaršanas tehnoloģijai, kas palīdz saglabāt ūdeni augsnē. Laika apstākļi pie mums mainās, ziemas paliek siltākas, pavasari – sausāki, tāpēc jāmeklē jauni risinājumi un jaunas šķirnes. Arī zinātniece apstiprina, ka dabā notiek pārmaiņas. Šopavasar izmēģinājuma lauciņos ilgi nevarēja uzsākt vajadzīgo darbu tehnoloģijas ieilgušo salnu dēļ, kad gaisa temperatūra bija nokritusies līdz mīnus 8 grādiem pēc Celsija. Pēc tam atkal iestājās ilgstošs sausums. Maijā un jūnijā viņu pusē bija tikai trīs milimetri mitruma. Zeme vai dega no sausuma! Taču daudz kas tik un tā padevies normāli – kā zirņi, pupas, auzas, mieži, visvairāk dabas apstākļu ietekmē ir cietuši vasaras kvieši.
Zinātnieces vērojumi liecina, ka Lauku dienu atziņas krīt ražīgā augsnē. Citādāk arī nedrīkst būt, jo lauksaimniekiem jāmācās visu laiku, jāzina, kādas laukaugu šķirnes ir piemērotas tieši mūsu reģionam, cik ražīgas un izturīgas tās ir. Zinātniece priecājas, ka dzīvu interesi izrāda arī paši lielākie lauku uzņēmēji, nepaļaujoties tikai uz savu praktisko pieredzi. Ja šķirne labi pārziemo Viļānos, tad skaidrs, ka tai ir stabila ziemcietība un to var audzēt. “Priecājos, ka zemniekus interesē šī joma, viņi ir progresīvi noskaņoti. Lauksaimniekus interesē ne tikai ražas apjoms, bet arī tās kvalitāte. Lai būtu gan viens, gan otrs, ir ļoti daudz jāmācās un jāzina,” atzīst V.Stramkale. Zinātnes centrs sadarbojas ar 22 sadarbības partneriem, un katram ir ko piedāvāt Latgales puses zemniekiem.
Laiks iet, paaudzes mainās, un kāds Lauku dienas apmeklētājs atzinis, ka viņa saimniecībā turpinājuma diemžēl nebūs, un arī viņam vairs nav lemts ilgi izmantot modernās tehnoloģijas un citas iespējas, jo tas viss paliks nākotnes laukiem. Zinātniece gan neizklausās pesimistiska. Viņas teiktais: “Mēs strādājam un strādāsim kopējai lauku nākotnei. Arī jaunie ienāk un paliek laukos, un viņiem ir daudz jautājumu par kultūraugu šķirnēm, par augu aizsardzības līdzekļu izvēli un tamlīdzīgi. Latgalē joprojām netrūkst entuziastu, kuriem rūp lauku nākotne un to attīstība. Mūsu lauksaimnieki ir ar stipru mugurkaulu. Pazīstu un priecājos par Latgales lielajiem uzņēmējiem Balvu novadā kā: “Kotiņiem”, “Riekstiņiem” un “Amatniekiem”. Viņu darbs un panākumi ir apbrīnas un cieņas vērti.”

Veselības aprūpe ir svarīga visiem

 

Šogad vasarā aprit pirmais gads, kopš darbojas pašvaldības iestāde “Veselības un sociālās aprūpes centrs “Viļāni””. Kādus pakalpojumus var saņemt kādreiz labi pazīstamās vietējās slimnīcas ēkā, stāsta centra pašreizējā vadītāja Jūlija Ņesterova.

Ir mainījies pakalpojumu klāsts. Vadītāja atklāj, ka namā mīt gandrīz 40 Latgales puses cilvēki, tiešāk sakot – pansionāta klienti, kuriem nodrošina viena pakalpojumu bloka atbalstu – sociālos pakalpojumus. Pansionāta iemītniekiem te ir viņu mājas, un vairumam no viņiem par pakalpojumiem maksā Rēzeknes novada pašvaldība. Dzīvošana nav lēta, mēnesī viena pansionāta iemītnieka uzturēšanās izmaksas ir tuvu 1400 eiro. Tik lielu pensiju cilvēkiem nav, no tās 15% maksājums vēl paliek pašiem uz rokām, tā ka atlikušo summu sedz vai nu pašvaldība, vai arī tuvākie radinieki, ja vien viņu materiālais stāvoklis to ļauj. Pansionāta iemītnieki pārsvarā ir gados padzīvojuši ļaudis, kuriem netrūkst hroniska rakstura veselības problēmu un kuriem dzīve pašu mājās tādēļ vairs nav iespējama.
Taču ir arī veselības aprūpes pakalpojumi kā – dienas stacionārs, aprūpe mājās, ārstu ambulatorās pieņemšanas, arī ģimenes ārstu pieejamība. Veselības pakalpojumu klāstā laba lieta ir mājas aprūpe, jo arī mājās slimniekiem mediķi veic pārsiešanu, uzliek sistēmas un tamlīdzīgi palīdz. Centra vadītāja stāsta, ka visplašāk vietējie cilvēki izmanto abu ģimenes ārstu pakalpojumus. Savukārt no plašākas apkaimes cilvēki uz Viļāniem brauc, ja ir nepieciešams rentgens, ultrasonogrāfija vai ginekologa konsultācija. Protams, iepriekš jāpiesakās, lai zinātu pieņemšanas grafiku un to, vai iespējams valsts apmaksāts pakalpojums. Pie centra dežurē arī neatliekamā medicīniskā palīdzība, jo centrā izvietojies postenis. Dežurē divas mašīnas, lai vajadzības gadījumā pie apkaimes iedzīvotājiem nokļūtu ātrāk un nevajadzētu sūtīt automašīnu no Rēzeknes.
“Mūsu centrs ir jauna iestāde, un rūpju ir daudz. Mums jāpilnveidojas, jāremontē telpas, būtu labi paplašināt arī sociālo un veselības pakalpojumu klāstu. Manā ikdienas darbā nav rutīnas,” atzīst Jūlija Ņesterova.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

NeSalauztā sirdslīnija (7.07.2023.)

 

 

„Kad caur restēm uzspīd saule”

Desmit ielikumos „Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Cītuma kamera, gultys div stuovūs, bareņš īslūzeitūs. Kotram nu jīm tai paīt kuortejuo cītumnīka dīna – vīnveideiga i borga, kaidam jau cīši pīrosta. Romantikys, kai ruodeits filmuos i raksteits gruomotuos, tī nav nikaidys. Nu storp itīm veirim ir kaids īslūdzeitais, kam šei dīna dzeivē nas lelys puormejis – ilgi gaideitū breiveibu. Vēļ puors stuņžu, minutu, i jau dzierdams, – garajā cītuma koridorā atskaņ smogi sūli, kas tyvojās i skali atskaņ namīleigajuos, vaclaiceigajuos telpuos. Cītuma apsorga rūka īsleid kārmanā, nu tuo izvalk gryutu atslāgu saiški, īlīk vīnu nu tuom durovu slēdzinē i puors reizes apjiemeigi pagrīž, i čeikstiedamys atsaver kamerys durovys. Apmāram tai mes īsadūmojam dzeivis ainu, kod īslūdzeitais smaceiguos cītuma telpys nūmaina pret svaigu gaisu i skotu iz zylym dabasim. Tok sajiuta, kaida cylvāku puorjem, kod atsaver cītuma durovys i jys golu golā ir breivs, leluokajai daļai sabīdreibys ir sveša. I, kod asi breivībā, ir tikai div varianti – dareit tuoļuok vacuos lītys voi suokt jaunu dzeivi. Cik vīgli vai gryuši tū izdareit, sovā pīredzē daleisīs cylvāks, kurs aiz žūga puorlaids leluokū dali sovys dzeivis. Tikom sarunā ai probacejis specialistu vaicuosim atbiļdi, kai atsabreivuot nu cītumnīka dūmuošonys i sevī atteisteit pozitivū poteņcialu.

“Nagrybu nūmiert cītumā…”

“Maņ tei cītumu dzelža durovu grabiešona jau smadzeņuos siež. Par Krīveju vyspuor nerunuosim. Tī juoizīt car pīcpadsmit durovom, kab da šmonam* tyktu, i tik klab aiz tevi durovys, i tik klab…,” stuosta 62 godus vacs bolvenīts, kurs vairuok nakai pusi sovys dzeivis – 40 godus – pavadiejs īslūdzejumā. Pādējū reizi nu cītuma jis izguoja ituo goda 9.aprelī, kod par alkohola pudelis zuodzeibu nu veikala Bolvūs četrus mienešus pavadeja Jākubpiļs cītumā. Tikom leluokais termiņš aiz restu beja padūmu laikūs – 18 godi Uļjanovskys apgobola cītumā Krīvejā. Bolvenīti, kura mīsa kluota ai kaimiņvaļsts cītumā dabuotīm tetovejumim, Krīvejā nūtīsuoja par zagšonu, huliganismu i slepkaveibu.
Veirīts vaļsirdeigi pīkryta pastuosteit par sovu dzeivi, nu atkluot vuordu nagrybēja.

 

40 godi cītumā… Deļkuo vyss Jyusu dzeivē saguoja tīši taii ni cytaižuok?
– Taidu vaicuojumu maņ vaicuojušs i da šam vaicoj daudzi cylvāki. Es jīm atbildu, – ka dzeivē byutu redziejs sovu muoti voi tāvu, cītumūs nasiedētu. Mani nikod nivīns nav gluostiejs ai rūku pa galveni i audzynuojs par taidu cylvāku, kaidam ir juobyut. As vīnkuorši nazynu i napazeistu vysu šū jyusu dzeivi! Tys vyss ir cīši gryuši… Huligans asmu jau kūpš bierneibys, kas ai laiku puorauga cītsyrdeigā kriminalā. Kū lai vēļ soka? Sīvys maņ nav, nu ir treis bārni – dāls i divejis meitys. Dāls, cikom dzeivuoja Bolvūs, guo munuos pāduos – četrus godus nūsiedēja Jākubpiļs cītumā. Tān jis struodoj uorzemēs. Naseņ sasazvaniem, a kūjis maņ var pasceit? As jam nikas naasmu. Tys, ka asmu pītaisiejs bārnus, nav jau nikaids ruodeituojs…

Cytu celi dzeivē neredziet?
– Cytu celi… Pīdzymu Jelgavā, īlyka bārnunomā Baltezerā, a sešu voi septeņu godu vacumā mani aizvede iz internatskūlu Gaujienā, Oluksnis rajonā. Tī ari saprotu, ka maņ nav vacuoku. Uzzynuoju, ka muote mani pamete, a tāvs nūmyra. Kod vuiciejūs 5. voi 6.klasē, iz internatskūlu nu Oluksnis braukuoja vysaidys tantes. Skūlā beja daudzi puiku i meitiņu, kurim nabeja vacuoku, i tod nu tuos tantes grybieja kaidu bārnu adoptiet. Pīmiņu, ka kaidu dīnu atbrauce simpatiska sīvīte i grybieja mani pajimt kai audžubārnu, nu nikuo… Školuotuoja atguoja i pascieja: “Tik ni itū huliganu!” Tai ari beja. Peipēt suoku 3.klasē, dzieru. Vyss aizguoja jau tik tuoli, ka bezkauneigi peipieju stundē zam golda. Školuotuoja toļka žāluojās, ka otkon as napatikšonys taisu. Pusi skūlys īvuicieju, kai dyumu viļkt. Nu i, prūtams, zogu. Reizi školuotuojai stuņdis laikā saceju: “Maņ vādars suop!” Jei maņ atļuove aizīt iz tuoletu, nu as pa tū laiku uotri iz tuos pošys školuotuojis dzeivūkli. Zynuoju, kur nūlyktys dzeivūkļa atslāgys, pajiemu tuos, dzeivūkli attaisieju valīi, aizīt, jēmu nu tuo vysu, kas dereigs. Zogu ari nu školuotuoju ustobys, par tū ka zynuoju, ka stuņžu laikā tymā nivīna nav. Apteirieju sūmenis, kab varietu šņabi nūpierkt. Biem pīcu puišu banda, a as – jūs barveds. Golu golā mani aizvede iz milicejis īcirkni Oluksnē, kur mani īlyka iz pīcpadsmit dīnnakšom. Nu huligans beju, nu.

I kas piec internatskūlys?
– Internatskūlā pabeidzu ostonis klasis, piec kuo mani aizvede iz profesionali tehniskū skūlu Apē. Jau pyrma siešonuos autobusā i braukšonys iz Api klasis audzynuotuoja maņ pasceja: “Tu pabeidzi internatskūlu i tān vysu myužu siediesi cītumūs.” Nūluodieja mani, i ai tū ari suocies vysa muna kriminaluo dzeive… Apē vuiciejūs par šoferi i celtnīku, nu skūlu napabeidžu – tī vyss turpynuojās pa vacam. Dzierem i breivdīnuos guom iz kūpmītnem pi tīm, kuri tī palyka sastdīņuos i svātdīņuos. Izalasiem kaidu ustobeni, izmetem tī iz golda capuri i sacām: “Ka desmit minušu laikā capure nabyus pylna ai naudu, dabuosit pa golvu!” Jī raud, soka, ka nav naudys, a kaida myusim par tū daļa? Jī beja nalaimeigi cylvāki… Beja ari reizis, kod capuri pīsvaidieja pylnu ai naudu. Tymā laikā par zagšonom, kautenim i huliganismu pret mani pyrmū reizi īrūsynuoja kriminallītu i iz godu īsādynuo napylngadeigū kolonejā Daugovpilī. Par lobu uzvedeibu gon atbreivuoja divejis nedelis uotruok. Kolonejā īpasazynu ai puišim nu Bolvu pusis, i trejatā atbraucem iz šejīni dzeivuot – Rubeņu cīma apkuortnē. Suoku struoduot kolhozā “Sorkonais partizans”. Īpasazynu ai tūpūšū sīvu i puorsavuoču dzeivuot iz Bolvim. Dzierem, prūtams, a jei ari skraideja apkuort pi cytim veirīšim. Sātā nabieja, bārni naboruoti. Tod kaidu laiku dzeivuoju ari Brīžucīmā.

Drūši viņ dīniet ari armejā?
– Nui, izejūt breiveibā nu kolonejis Daugovpilī, atguoja pavieste, ka juoīt armejā iz Krīveju, Uļjanovskys apgobolu. Oficiali dīnieju strojbatā (celtnīceibys bataļjonā), a reali nikaidys dīniešonys jau nabeja. Myusim vyss beja vīnolga. Dzierem i zogam. Nu i vīnu reizi naktī divatā pībraucem pi būdenis, kur atsaroda dažaidi celtnīceibys materiali. Kab vysys tuos montys nu tuos vītys nūzogtu, parosti sorgus vādzā pīkaut. Itymā reizē jī, beidamīs, ka tiks pīkauti, suoka bēgt paceli. Īraudziem, ka sorgi nūsaslāpušs ceļamkranūs. Tai treis cylvākus nu tienīts izsvīdem uorā. Saprūtams, ka jī nūzasyta… Kaidā cytā reizē muns bīdrs, ai kuru kūpā tū vysu pastruoduom, aizguoja iz veikalu zagt, i jū nūgyva miliceja. Tai jis, byudams napīredziejs i nazynuodams, kai ai miličim juorunoj, jaunam kapteiņam-izmeklietuojam izstuostieja piļneigi vysus myusu pīdzeivojumus. Piec divejom nedeļom mani izsauce armejis rūtys komanders i saceja, ka mani meklej tys pats izmeklietuojs. Aizguoju iz milicejis punktu, atsasiežu iz beņča. Vyss jau īprīkš beja sagatavuots tai, ka, siežūt iz krāsla, iudiņs beja leidz ceļgolim. Jī dūmuoja, ka as atsazeišu, a nu suokuma vysu nūlīdžu. Piec tam tū dareit vairs nabeja jāgys, i vysu atzynu. Tai maņ pīsprīde 18 godus cītumā tīpat Krīvejā, Uļjanovskys apgobolā. Munu leidzzynuotuoji nūtīsuoja iz 22 godim.

Kai pīminat tī pavadeitū laiku?
– Beju styngruo režyma cītumā, kur nosiedieju vysus 18 godus – nu zvona da zvona. Nu, kū var saceit? Krīvejā ir cyti cylvāki, cyta saprašona i cyti cītuma uzskoti. Cītumā struoduoju, vosorā beja dažaidys sacenseibys, varieja sportuot. Zona beja lela – varieja īt i staiguot. Tī beja seši golvonī īslūdzeitī, kuri cītumā nūsacieja vysys lītys i puorraudzieja cītumnīkus. Jī uzzynuoja, ka prūtu taiseit vysaidys lītys – lādeitis, bloceņus, albumus. Tai ai tīm golvonīm zaglim īsadraudzieju, kurim tod tuos montys ari taisieju. Kūpumā vyss beja labi, attīceibys ai cytim – normalys. Treis mienešus da cītumsūda termiņa beigom mani gon iesādynuoja karcerī, par tū ka sagyva, ka naktī naguļu, a golvonīm īslūdzeitīm taisu lītys. I tys jau ir vīns nu leluokīm puorkuopumim, par tū ka apsorgi naktīs īslūdzeitūs puorskaita, i vysim ir juoguļ. Kod izguoju nu cītuma, maņ beja 36 godi.

Cītumnīka ceļš turpynojās Latvejā?
– Nui. Paguoja nedele, i mani otkon īsādynuoja – itū reizi iz ostoinim voi pīcim godim Brasys cītumā i par kūtaišni, pat eisti napīmiņu, nu otkon beja kaut kaidi kauteni, sišonys i tamleidzeigi. Slepkaveibys gon nabeja. Taida epizode munā dzeivē bejuse tikai vīna – Krīvejā. I vyspuor, kab as pīminietu vysys sovys sūdāmeibys… Tūs bejs tik daudzi. Žāļ, ka izsvīžu uorā sovu lelū bībeli, kur beja saraksteitys vysys munys sūdāmeibys. Sevkurā gadejumā asmu bejs gondreiž vysūs Latvejis cītumūs, nu kurīm dale jau slāgta – bez Brasys asu siediejs ari Škiruotovys, Valmīrys, Daugovpiļs cītumūs i Reigys Centralcītumā. Pīcus termiņus asu biejs ari Jākubpiļs cītumā, nu kurīnis pādējū reizi atsabreivuoju pavysam naseņ – 9.aprelī. Tān maņ cītumsūdus dūd vīnkuorši par alkohola pudelis nūzagšonu. Aizīmu iz veikalu Bolvūs, nūzūgu, i vyss, – cītums iz dažim mienešim voi sabīdryskais dorbs.

Vāg sevi nūdarbynuot, tod ari zagšona nabyus pruotā!
– Nu tī jau tys suņs ari aprokts! Leluokais breiveibā pavadeitais laiks storp munom īslūdzejuma reizem bejušs ostoini godi – vysi policisti Bolvūs breinuojās, – kai tai var byut?! Deļkuo tymā laikā nesiedieju cītumā? Tūlaik muns dorbs beja agri nu reita pīsaceļt i braukt iz mežu laseit ūgys. Nebeja laika dūmuot, kur i kū nūzagt voi kaidu pīkaut. Nu vyss jau suocās ai dzeršonu. Ka stypri pīsadzerūs, vāg īt iz veikalu i nūzagt pudeli. Ari tān dzeru – naasmu bejs skaidrā kūpš atbreivuošonys nu cītuma 9.aprelī. Golvonais, kab byutu vareiba nūpeļneit i nūpierkt maizeiti, kaidu ols pudeli. Maņ tān golvonais ir ūgu laiks mežā, tod ari par zagšonu nadūmoju.

Atsagrīžūt pi cītuma tematikys, – kai tī dzeive rit Latvejā?
– Ir kastu sistema – blatniji, mužiki, gaiļi*. Saceisim, gaiļi hierarhejā ir vyszamuok stuovūšī – pi jīm navar dasadūrt, kūpā iest i čaji dzert, peipēt vīnu cigareti. Sovulaik, kod cylvāks cītumā nūnuoce pyrmū reizi, muns dorbs beja ai jū puorrunuot vysu cītuma dzeivi, kab zynuotu, kas i kai, kū dreikst i nadreikst dareit. Vīnam ūtram beja saprašona, a, ka pervohods* īleida kasjakā*, jam atpakaļceļa vairs nabeja. Cīši uzmaneigam juobyut kāršu spielē. Ka zaudieji i naatdevi poruodu, pats vaineigs – piec tam nastaigoj i načeiksti, ka tev vysu atjims! Ka namuoki spieļuot, naspieļoj, – kū lein, kur navāg! Nu i vysod, kod cītumā ir kaids vaicuojums voi vādzeiba, vāg praseit, na klusiet. Grybi iest? Paprosi iedīni sovim kamerys bīdrim, i jī tev tūīdūs. Nav tai, ka atsaceis i pasyuteis tuoļuok. Centralcītumā beja gadejums, kod vīns īslūdzeitais grybieja iest, nu nikū nasceja i pa nakti suoka krisot* – zagt maizi. I par krisošanu zyni, kas ir? Ka žurka nūgivta, tod jam malnais krysts viersā i vysa dzeive cītumā sabendieta. Ari tam maizis zagļam nuokamajā reitā ai kannom, ai kurom kameruos putru nese īkšā, tai sašķaideja golvu, ka… Maņ juo pat žāļ palyka. Saceja, ka piec tam slimneicā nūmyra, nu eisti nazynu.

Kod šūgod aprelī izguot nu cītuma, puordūmuot, ka ir tikai diveji celi – dzeivuot pa vacam i otkon mātuotīs pa cītumim voi ari vysu suokt nu jauna?
– Tān mes dzeivojam Eiropā, kur ir pavysam cyta dzeive i dūmuošona, a krīvu laikūs vyss beja pi vīnys vītys. Cylvāks izguoja nu cītuma i piec nedelis voi mieneša otkon beja aiz restem. Ka tūreiz kaids stuosteja, ka vairs nagryb siedēt cītumā, taidys runys beja kačam zam astis. Deļkuo tai? Nazynu. Mož cylvākā cītumnīka gors siež īkšā, mož koč kaids instinkts, pīrodums. Personeigi as pi zonys režyma jau asu pīrads, nu vairuok siedēt cītumā teišom nagrybu. Gona trokuot, kaut gon otkon tikt cītumā varu pavysam mīreigi, par tū ka maņ ir cīši neteira paguotne. Pītiks uztaiseit vysmozuokuos napatikšonys, i vyss. Voi gryši nanūsastuot iz vacuo ceļa? Vyss atkareigs nu poša. Tikai nu poša…

Atsaverūt iz sovim 62 nūdzeivuotīm godim, kū dzeivē maineitu, ka byutu vareiba vysu suokt nu suokuma?
– Brauktu iz uorzemem – struoduotu i peļneitu pīkluojeigu naudu. Mož īpasazeitu ai sīvīti i apsaprecātu. Dzeivuotu normalu dzeivi – bez cītuma! Zynit, maņ ir daudz draugu. Sateiku jūs tepat, pi Bolvu autoūstys, i jī maņ prosa: “Vacais, ka as tikšu cītumā, kū maņ dareit, kai maņ tī dzeivuot?” Atbildu, ka asu jau nogurs nu vysim itīm vaicuojumim. Navāg maņ breiveibā uzdūt vaicuojumus par cītumu! Ka jius zynuotu, cik daudzi kasetis i diskus ai cītuma dzīsmem asu izplivynuojs viejī! Maņ švaki palīk, kod tuos izdzierdu! Vysus tūs cylvākus, kuri maņ uzdūd taidus vaicuojumus, naasmu ni audzynuojs, ni jīm školuotuojs asu. Kotram ir sova dzeive i kotrs dzeivoj pa sovam. Ka cylvākam jauneibys godūs nav pruota, tod vāluok vyss jam nuoks atpakaļ. I tod jis varies byrdynuot pupu leluma osorys i čeikstiet: “Mammeit, deļ kuo as tai izdareju?!” Nu tev tok pošam ir sovys smadzenis! Vāg agruok dūmuot, agruok…

“Breiveibā ir cyts gaiss…”
Sajiuta, kod apsorgs attaisa cītuma durovys i otkon asi breiveibā, ir neaprokstama, – kai septeitījūs dabasūs! I as narunoju par cītumā nūsiedietuom kaut kaidom nedeļom voi puorys mienešim. Nūsiedi vairuokus godus – pīcus, ostoiņus, desmit, i tod pasceisi, kū maniesi, izejūt nu cītuma! Breiveibā ir pavysam cyts gaiss, i tod tu tū īelpoj – voi dīneņ… I labi, ka vēļ ir saime, kas tevi sagaida, pījem, atbrauc pakaļ. Ka sagaida sīva, grybīs rauduot, ka nesagaida… Nu tu sevkurā gadejumā zini, ka juobrauc iz sātu. I cik reizis cytim asu saciejs, kab daudzi nadzer, a aizbrauc iz sātu, īt vannā nūsamozguot i tikai tod uzkluoj galdeni… Nu nā! Napaīt mieness, i jis otkon īsasiež torbā iz astoinim godim! Voi tod tei ir dzeive, voi tys ir normali? Maņ jau ari tī godi suok brukt viersā, i suoku nadaudz dūmuot iz vecumdīnom. Na jau vysu myužu maņ siediet aiz žūga. Nagrybu nūmiert cītumā…
Nu golvonuo roksta varūņa saceituo)

*Šmons: īslūdzeituo puorbaude;

*Blatniji, mužiki, gaiļi: naformaluos cītuma hierarhejis pamata kastys bejušījuos PSRS valstīs; blatniji – augstuokuo i ītekmeiguokuo kasta, mužiki – vysdaudzskaitleiguokuo īslūdzeitūs grupa, kurū veidoj vairums cylvāku, kuri nūnuok cītumā; gaiļi – vyszamuokuo kasta;

*Pervohods: cylvāks, kurs īslūdzejuma vītā nūnuocs pyrmū reizi;

*Kasjaks: problema (īleist kasjakā – taseit sev problemu);

*Krisot: slapus zagt.

Saruna ai probacejis specialistu

 

Nu destruktivys dūmuošonys iz pozitivu atteisteibu
Vaļsts probacejis dīnesta izveide Latvejā ir aplīcynojums tam, ka sūdeišonys sistemai myusu vaļstī nav atrībeibys rakstura, likumpuorkuopiejs nav pagaiss sabīdreibai i vaļsts uzajem atbiļdeibu par sovim īdzeivuotuojim. Kai bejušījam īslūdzeitījam paleidzēt atsabreivuot nu destruktivys dūmuošonys i reiceibys i atteisteit sovu pozitivū potencialu? Saruna ai Vaļsts probacejis dīnesta Latgolys regiona teritorialuos strukturvīneibys Bolvu nūdalis vodūšū probacejis specialistu, nūdalis vadeituoju JURI RAGOVSKI.

Vaļsts probacejis dīnests ir Tīslītu ministrejis puorraudzeibā asūša īstuode, kuruos golvonuo miseja ir rūsynuot probacejis klientu atsaturiešonu nu tuoluoku likumpuorkuopumu izdareišonys. Ka nūtīsuotījam pīmāruota reala breiveibys atjimšona i izcīsts pylns sūds, jis piec atbreivuošonys nu īslūdzejuma vītys probacejis dīnestā vairs nanūnuok. Tikom dīnesta uzraudzeibā ir personys, kas nu īslūdzejuma vītys atbreivuotys nūsaceiti pyrma termiņa, kai ari personys, kam tīsa bez breiveibys atjimšonys struopis pīmāruojuse papyldsūdu ‘probacejis uzraudzeiba’. Tai 2022.godā dīnasts vysā Latvejā struoduoja ai vairuok nakai 16 700 probacejis klientu, nu kurīm 25% beja jaunīši vacumā da 25 godim. Vysa vaira probacejis klientim prokuratura i tīsa beja īdavuse kriminalsūdu ‘sabīdryskais dorbs’, jīm kūpā jamūt nūstruoduotys 533,3 tyukstūši sabīdryskuo dorba stunžu. Tys dorba deviejim ļuove ītaupeit mozuokais 1,54 miļjonus eiro.

Itūgod Vaļsts probacejis dīnasts sviņ 20 godu jubileju. Sabīdreibai šei īstuode nav sveša, a kai parosti paīt probacejis specialista kasdīna?
– Dorba dīnys ir dīzgon atškireigys. Daļu nu laika puorlaižam, sasateikūt ai klientim nūdaļā, daļu - braucūt voi īmūt puorbaudeit klientus sabīdryskuo dorba izpiļdis vītuos i puorbaudūt jūs dzeivisvītys. Izbraukumi ir vysa Bolvu nūvoda teritorejā. Sasazynojam ari ai dorba deviejim, kab organizietu sabīdryskuo dorba izpiļdi i tū kontrolietu, sasateikam voi sasazynojam ai sadarbeibys partnerim cytuos īstuodēs, kab planavuotu kūpeigu dorbu myusu klientu resocializacejis jūmā. Sovukuort vēļ dali laika struodojam pi datora – taisam dokumentus (sarunys aprokstus, informacejis pīprasejumus, uzaicynojumus, breidynojumus, lāmumus par pīnuokumu nūteikšonu, īsnīgumus tīsai), sovys darbeibys kotrā nu klienta lītom īvodam vīnuotajā elektroniskajā klientu uzskaitis sistemā, kur ari elektroniski davīnojam vysus dokumentus, kas zeimojās iz konkretuos klienta lītys vadeibu.

Kai varietu raksturuot videjū probacejis dīnasta Bolvu nūdalis klientu?
– Pamatā tī ir veirīši vacumā nu 19 da 55 godim ai pamatizgleiteibu. Tikom sīvītes nu vysim probacejis klientim ir 10 %. Vysbīžuok cylvāki probacejis dīnasta dasavieršonā teik par zagšonu, braukšonu alkohola, narkotiskū, psihotropū, toksiskū voi cytu apreibynūšū vīlu īspaidā i par biegšonu nu tīsys lāmuma piļdeišonys.

Kaidi ir golvonī īmesli, deļkam cylvāks izdora nūzīdzeigus nūdarejumus?
– Cylvāks ir sociala byutne, kurs augūt sovus uzvedeibys modeļus īsavuica nu apkuortejīm. Socialuos vidis faktori i tū, kaidu pīredzi asam dabuojušs, ītekmej ari myusu tuoluokū uzskotu i vierteibu veiduošonūs. Tok nav tai, ka vīnaidā vidē augušs cylvāki nūteikti reikuosīs leidzeigi. Ir apstuokli, kurūs navaram maineit, tok pīaugūt mēs poši asam atbiļdeigi, kaidys izvielis izdoram. Deļtuo, ka saprūtam, ir vādzeigys puormejis, varam īsavuicēt ari veiksmeiguokys reiceibys īmanis. Tok bīži nasamainam, par tū ka ārtuok ir nikū jaunu naīsavuicēt i nasajimt atbiļdeibu, a vainuot apstuokļus. Dorbs ai probacejis klientu vārsts iz tū, kab jis īraudzeitu, kaidys puormejis vādzeigys, kab prostu planavuot i eistynuot puormejis. Golu golā mainuos veids, kai cylvāks dūmoj par sovu problemu, puorstuoj tū nūlīgt, narunoj par tū, ka maineitīs ir par vālu, a suok saprast, ka koč kas juodora, i juosuok vaicuot rysynojumus.

Kai bejušīm īslūdzeitīm paleidzēt atsabreivuot nu cītumnīka stigmys aba raksturīzeimu, kas naatbiļst sabīdreibys vyspuorpījimtuom normom, a atteisteit sovu pozitivū potencialu?
– Ka klients pats nagryb nikū maineit sovā dzeivē, apleicejū īspaidami paleidzeibai ir moza lūma. Varu minēt ari konkretu pīmāru, kai Bolvu nūdalī proguoja dorbs ai vīnu nu probacejis klientim. Prūti, klients atsagrīze nu cītuma. Kab jū atturietu nu jaunu nūzīdzeigu nūdarejumu izdareišonys, tyka nūteikts pīnuokums īvāruot aizlīgumu lītuot alkoholu i cytys apreibinūšys vīlys. Nu suokuma klients veiksmeigi īvāruoja šū aizlīgumu – beja atrads dorbu, jū atbaļsteja ari sīvīte, ai kuru beja kūpeigs bārns. Kab nūstyprynuotu pozitivuos puormejis, klients guoja ari iz psihologa konsultacejom. Tok laikam ejūt streidi ai sīvīti, paziņu lūka ītekme i namuociešona rysynuot problemsituacejis klientā radeja sprīdzi, i tyka atsuokta alkohola lītuošona, kas, juopruot, ir problemu sakne. Alkohola reibumā i deļ naudys tryukuma klients suoka zagt, kuo rezultatā itūšaļt jis otkon ircītumā. Klienta gryba maineitīs pagaist, jau pasaruodūt pyrmuom gryuteibom. Ir gryuši cylvākā nūturiet pozitivys puormejis, ka jis pats tū nagryb. Kluot vēļ apleicejuo socialuo vide byutyski veicynoj cylvāku atsagrīšonu pi pīrostuo dzeivisveida.

Atsagrīžūt nu īslūdzejuma, pryncypā ir div izvielis. Cylvāks izdora secynuojumus, pījem paleidzeibu, mainuos i suoc jaunu dzeivi voi ari atsagriežpi vacīm parodumim. Voi ir daudz klientu-recidivistu, kuri ari tuoļuok izdora jaunus likumpuorkuopumus?
– Runojūt par recidivu, maineit pīrostū uzvedeibu nav vīgli na tik probacejis klientam, a sevkuram cylvākam. Navaram sagaideit, ka byus tikai veiksmis stuosti. Nūviertejam kotru darbeibu, kū klients apzynuoti veic, kab naatsagrīztu pi nūzīdzeiga nūdarejuma izdareišonys, a īsavuicietu sasnēgt sev vālamū, napuorkuopjūt cytu cylvāku drūšeibys rūbežys. Ir svareigs kotrs skaidreibys voi nūdarbynuoteibys periods, par tū ka tei ir pīredze, kas paleidz nūticēt sovai variešonai turpynuot puormejis ari tod, ka suokumā nav izadevīs.

Kod nūteik dorbs ai klientim, kai Jyus saredzat jūs pošatdevi i grybu maineitīs? Klienti uzdūtūs pīnuokumus pylda ai pošatdevi voi tikai kekseiša piec?
– Probacejis programu mierkis ir veicinuot klienta integraceju sabīdreibā, variešonu apsazynuot sovys dūmuošonys, attīksmis i uzvedeibys ītekmi attīceibā iz atkuortuotu puorkuopumu veikšonys risku. Kai šys dorbs nūteik? Nūdaļā struodoj treis specialisti, kuri ir apvuiceiti vadeit grupu i individualū dorbu ai tīm klientim, kuri īsaisteiti probacejis programuos. Tuos teik eistynuotys dažaidu kategoreju klientim, i probacejis specialists sovā dorbā pīlītoj speciali izstruoduotu instrumentu, kū sauc par rysku i vādzeibu nūviertejumu. Jemūt tū vārā, tod ari nūsoka, kurs klients i tīši kaidā probacejis programā tiks pajimts. Tī nūteikti ir dzymumnūzīdznīki, kai ari cīši augsta, augsta i videja ryska klienti, kuri vysbīžuok attīceibuos ir vardarbeigi, impulsivi, napuorvolda sovys emocejis i vīlu lītuošonu. Tuos ari ir golvonuos lītys, kas veicynuojušs cylvāka nūnuokšonu ryska situacejuos, nu kurom pats nav variejs atrast izeju bez puoridarejuma sev i cytim. Dorbā ai klientim ir dažaida pīredze, nu tū navar saukt par nagativu. Svareigi izveidot iz sovstarpejuos cīnis i sapratnis baļsteitu sadarbeibu. Dažu reizi pacīteigom juobyut vysom īsaisteituom pusem, juorūn kompromiss i juoatrūn atslāga kotram cylvākam individuali. Vīnnūzeimeigi var saceit, ka sevkura jauna līta sevkuram cylvākam roda pretesteibu, kū var mozynuot ai pozitivu, atbolstūšu attīksmi, uzmundrynojumu. Tū, kaidi ir rezultati, gon vīnnūzeimeigi navar pasceit. Ir labi, ka klients apmekliejs i pabeidzs probacejis programys. Tys līcynoj par juo disciplinieteibu i nūpītnu attīksmi, par tū ka programu dorbs ilgst nu div da pat devenim mienešim. Ir labi, ka klients nu kūpdorba pajem sev nūdereigū, īsaklausa cytu vīdūkļūs, analizej sovu uzvedeibu i vaira nanūnuok probacejis dīnestā kai klients. Pi tam klienti, kuri pabeigušs probacejis programu, uzruoda iz pusi mozuoku recidiva risku nakai tī, kuri programu nav pabeigušs.

Voi ir lels tū probacejis klientu eipotsvors, kurim piec atsagrīšonys nu īslūdzejuma nav pi kuo īt?
– Kū ilguoks bejs izcīstais sūds īslūdzejuma vītā, tū gryušuok atsagrīzt pi kasdīnys dzeivis sabīdreibā. Beja gadiejums, kod nu cītuma atsagrīze jauns veirīts, kura vīneigais tuvinīks laikā, kod jis izcīte sūdu, nūmyra. Klients planavuoja dzeivuot lauku sātā, kur īprīkš dzeivuoja, nu myusim beja informaceja, ka muoja vairs nav apdzeivojama. Beja juodūmoj, kai klients nūdrūšynuos sovys pamatvādzeibys. Taidūs gadejumūs svareiga vairuoku īstuožu sadarbeiba. Sasazynuom ai cītuma socialū darbinīku i pošvaļdeibu, kurā klients beja deklariets. Probacejis klients, vēļ asūt īslūdzejumā, pošvaļdeibai nūsyutieja īsnāgumu par dzeivojamuos plateibys pīškiršonu. Var saceit, ka konkretajā gadiejumā pogostā šū cylvāku naatstuo bez atbolsta - ai pošvaļdeibys transportu atvede nu uorstnīceibys īstuodis, īdeve vītu krīzis dzeivūklī, ari iz pyrmū tikšonūs probacejis dīnastā klientu atvede socialuo darbineica. Vāluok socialuo dīnasta darbinīki pacīteigi paleidzieja klientam rysynuot gon sadzeivis, gon nūpītnys veseleibys problemys. Veiksmīgi saguoja tys, ka dorbā ai šū probacejis klientu izmontuom storpinstituceju sanuoksmis, kod, sanuokūt kūpā ai socialīm darbinīkim, Vaļsts policejis i pošvaļdeibys policejis puorstuovim i gimenis uorstu, apsprīdem, kaida ir pošreizejuo klienta situaceja i īspiejis kotrai nu īsaistietuom pusem jam paleidzēt. Vaicuom rysynojumus i vīnuomēs par konkretom darbeibom. Juosoka, ka tū, voi vāg sasaukt storpinstituceju sanuoksmi, piec vādzeibys pīaicynuot dažaidus specialistus, izviertejam par kotru uzraudzeibā asūšu klientu. Parosti šaidys sanuoksmis sasaucam tūs klientu lītuos, kuri īprīkš izdariejušs smogus nozīdzeigus nūdarejumus, jīm ir gryuteibys patstuoveigi rysynuot problemsituacejis i pastuov augsts risks, ka jī var izdareit jaunu nūzīdzeigu nūdarejumu. Tys paleidz klientam maineit uzvedeibu, sakuortuot sadzeivi, kai ari veicynoj tū, ka jis tuoļuok naapdraudies sabīdreibu.

Voi ir kaidi mierki, iz kurim itūšaļt īt probacejis dīnasts, kab sovu dorbu padareitu efektivuoku?
– Itūšaļt dīnasta izaicynojums ir jaunuo funkceja – probacejis nūvāruošona, kū nu šuo goda 1.janvara pīmāroj bārnim nu 11 da 18 godu vacumam. Bolvūs cikom šaids sūda veids nav daškierts nivīnai personai, nu jau asam nūvadiejušs vairuokus informativi izgleitojūšus seminarus gon potencialīm sadarbeibys partnerim (socialajai puorvaļdei, buoriņtīsai, Vaļsts policejai i pošvaļdeibys policejai, izgleiteibys puorvaļdei), gon ari školu direktorim i pošim skūlānim.

Pīļaunu, ka Jyusimi kolēgim kasdīnys dorbā juosazaskar ai lelu devu negaceju. Voi ir gryuši dorbu nanest iz sātu?
– Probacejis dīnesta darbinīkim ir vareiba pīsadaleit dīnasta nūdrūšynuotījūs atbolsta pasuokumūs aba tai sauktījuos supervizejuos – gon individuali, gon ari grupuos. Tūs laikā teik puorrunuotys problemys, ai kurom darbinīks sazaskar, pyldūt sovus pīnuokumus, kai tuos rysynuot, kai isavaireit nu izdegšonys sindroma i taidā gorā. Taisneibu sokūt, kotram darbinīkam ir ari sovi valisprīca, i kotrs nu myusim zyna, kai veseleigi sabalansēt profesionalū dzeivi ai vādzeibu atsapyust, kab dorba kasdīnys pīnuokumu piļdeišona nasabeigtu ai stresu, a sovu darbeibu spietu saglobuot pozitivā gultnē sevkurā dzeivis sferā. Kotram dorbam ir sova specifika, nu golvonais – tū dareit piec vyslobuokuos sirdsapzinis. Piec taida motiva kasdīnā struodojam ari mes. Kai ari asam vīns nu salīdietuokūs i profesionaluokūs kolektivu dīnestā ai namaineigu sastuovu jau 15 godu garumā, tokt ymā pošā laikā atvārti jaunim izaicynojumim!

 * "Mediju fonda atbalsta ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem"

* Par publikāciju "NeSalauztā sirdslīnija" saturu atbild SIA "Balvu Vaduguns"

* Pārcēlums uz latgaliešu valodu – Sarmīte Vorza

 

 

 

Juristi
vadi

Veiksmes prognoze


.