Rakstos

Robežnieki --Latgales stipri ļaudis (23. augusts)

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (16.08.2024.)

Viens – par visiem, visi – par vienu

 Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus, gan zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Tilžas internātpamatskola

• Tilžas internātpamatskolas ēkas celtniecība tika uzsākta 1957.gadā, bet pēc diviem gadiem, 1959.gada decembrī, darbu uzsāka skolas kolektīvs, lai skolu sagatavotu jaunajam mācību gadam.
• 1960.gada 20.janvārī Tilžas internātpamatskola tika atvērta skolēniem. Pirmais skolas zvans atskanēja 21.janvāra rītā, skolā atvēra 1.-4.klasi, strādāja 16 skolotāji. Blakus skolai uzcēla ēku skolotāju un audzinātāju dzīvokļiem.
• Ar 1962./1963. mācību gadu internātskolā mācījās 260 skolēni. Pirmais izlaidums tika svinēts 1963.gada jūnijā, kad skolu absolvēja 19 skolēni.
• 2014.gadā skolā mācījās 100 skolēni, pastāvēja 9 klašu komplekti. Iestādē strādāja 44 pedagogi, četri no tiem Tilžas internātpamatskolas absolventi, kā arī 32 tehniskie darbinieki, pieci no tiem – skolas absolventi.
• Skolas direktori: Gunārs Jansons, Pēteris Ārmanis, Aleksandrs Pavlovskis, Marija Kamzola, Antons Mačāns, Iluta Bērziša.
• Skolas tradīcijas – rudens un pavasara pārgājieni, atpūtas vakari, sporta svētki vasaras nogalē, veselības nedēļa – rudenī un pavasarī, pulciņu un fakultatīvu darba skates, skolas svētki, mācību gadu beidzot, un citas. Daudzu gadu garumā skolai bija izeidojusies laba sadarbība ar zviedru labdariem un draugiem.
• 2015.gada 16.aprīlī Tilžas internātpamatskolā bija svētki, jo noslēdzās projekts “Kompleksi risinājumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai Tilžas internātpamatskolā” un svinīgi tika atklāta skola pēc renovācijas.
• 2019.gadā Balvu novada pašvaldība pieņēma lēmumu slēgt Tilžas internātpamatskolu, atzīstot, ka bez valsts mērķdotācijas vairs nespēs to uzturēt. Pašvaldību internātskolu uzturēšanu valsts turpināja līdzfinansēt līdz 2018.gada 31.decembrim, bet ar janvāri visus šos izdevumus sedza pašvaldības. Tilžas internātpamatskolas uzturēšanai valsts gadā atvēlēja 233 049 eiro.
• 2019.gada 12.jūnijā Tilžas internātpamatskolā notika pēdējais izlaidums, kurā sveica deviņus 9.klases absolventus.
• 2019./2020. mācību gadā Tilžas pagastā trīs izglītības iestāžu vietā izveidota viena – Tilžas vidusskola. Papildus līdzšinējām mācību programmām tā pārņēma arī likvidēto internātpamatskolas un pirmsskolas izglītības programmu.
• Šobrīd Tilžas internātpamatskolas ēkā īslaicīgi uzturas Nacionālo bruņoto spēku karavīri, kuri piedalās Latvijas–Krievijas robežas būvniecības darbos.

Jāmāk atrast zelta vidusceļš

 “Ja man tagad, kā pēc burvju nūjiņas, būtu iespēja pagriezt laika ratu atpakaļ, es neko nemainītu – joprojām būtu skolotāja. Lielākais gandarījums mūsu darbā ir tas, ka varam būt kopā ar bērniem un domāt par nākotni. Par to, ka atstāsim kaut ko tādu, kas būs noderīgs visai sabiedrībai. Un, protams, apziņa, ka tik daudziem bērniem esam devuši iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi,” teic Veronika Zelča – bijusī Tilžas internātpamatskolas skolotāja ar 56 gadu darba stāžu šajā izglītības iestādē.

Tilžas internātpamatskolā aizvadīta lielākā daļa darba mūža. Kā nonācāt šajā pagastā?
– Patiesībā nemaz neesmu vietējā. Esmu dzimusi Preiļos, beidzu Gailīšu septiņgadīgo skolu, pēc tam ilgāku laiku stipri slimoju. Mājās man bija labi, tāpēc izlēmu, ka nekur tālāk nemācīšos. Taču mamma nelikās mierā, lika ņemt rokās avīzi un skatīties, kurā skolā var iestāties. Tā es atradu Vecbebru lauksaimniecības skolu, kur bija arī mājturības nodaļa. Mamma kādreiz arī tādus kursus bija beigusi, tāpēc viņai mana ideja bija pa prātam. Teica, – stājies, nekad nepazudīsi un vienmēr būsi paēdusi. Iestājos un skolā nomācījos divus ar pusi gadus. Teikšu godīgi, – mācības šajā skolā man deva daudz, jo visa cita starpā apguvu, kā pareizi sastādīt stundu plānus, ko vēlāk ļoti atzinīgi novērtēja internātpamatskolā. Vecbebros ar mani mācījās Tamāra Klitončika no Bērzpils puses Golvariem, kura pierunāja nākt strādāt uz Tilžu. Vispirms atbraucu uz šejieni paskatīties. Atceros, ka pirmajā brīdī man tik ļoti nepatika Tilža. Bet vienalga paliku. Sākumā nepilnus desmit gadus biju skolotāja Tilžas vidusskolā, pēc tam – internātpamatskolā. Atbraucu uz Tilžu, kad skola jau bija atvērta un tajā darbojās pirmās četras klases. Ar katru gadu klašu skaits pieauga, līdz sasniedza astoņas, pēc tam arī deviņas. Tajos laikos bija daudz bērnu, kuriem vajadzīga internātskola, un vienā skolas ēkā atradās gan vidusskola, gan internātskolas klases. Protams, vajadzēja pilnveidoties arī pašai, tāpēc neklātienē pabeidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu.
Ar ko Jūsu skola atšķīrās no visām pārējām?
– Ar to, ka mūsu skolā, atšķirībā no ierastajām izglītības iestādēm, bērni dzīvoja visu laiku. Viņi tika uzturēti un ar visu apgādāti – gan ar apģērbu, gan apaviem un mācību materiāliem. Tie bija bērni no trūcīgām, nelabvēlīgām ģimenēm, arī bērni bāreņi no visas Latvijas.
Atminaties, cik audzēkņu pie Jums mācījās “ziedu laikos”?
– Labajos laikos Tilžas internātskolu par savu sauca aptuveni 450 bērni. Visādi ar viņiem bija. Bija apzinīgi un arī tādi, kuri bēga projām un pēc tam viņus vajadzēja paņemt atpakaļ. Rīgā, Kuldīgas ielā, atradās speciāls skolēnu savākšanas punkts, uz kuru nogādāja visus, kurus saķēra. Tad par to paziņoja skolai, un mums bija jābrauc bēgļiem pakaļ. Atceros, ka reiz izbēga puiši no manas klases un direktors paziņoja, ka neviens cits viņiem pakaļ nebrauks. Savus palaidņus uz Rīgu devos izņemt pati. Atmiņā palikušas milzīgi lielas dzelzs durvis un sargs, kurš, nopētījis mani no galvas līdz kājām, apjautājās, cik veca esmu. Viņš painteresējās, vai spēšu savus blēžus nogādāt atpakaļ skolā. Teicu, – ja jau aizbēgs, gan jau saķers atkal. Pirms manis puišiem pakaļ brauca skolotājs Voika – neatveda, jo aizbēga, pēc tam skolotāja Elga – arī no viņas blēņdari pamanījās izbēgt. Man izdevās. No Rīgas ar vilcienu braucām līdz Balviem, tad tālāk ar autobusu. Atceros, ka blēņdariem gribējās ēst. Nopirku bulciņas un limonādi. Viens vīrietis, no malas noskatījies, pajautāja, vai tie manējie. Teicu, – jā, manējie gan. Viņiem laikam tas patika. Tā ar tām bulciņām savus blēžus arī atvilināju, jo visi kopā atbraucām līdz pat Tilžai.
Uz tik lielu audzēkņu skaitu noteikti vajadzēja arī pietiekami daudz pedagogu?
– Atkarībā no darba slodzes, katrai klasei bija divi vai trīs audzinātāji, kuri savu darba dienu uzsāka plkst. 7.00 un beidza plkst. 22.00. Mācību stundas pasniedza priekšmetu skolotāji. Skolā bērniem bija savs režīms. Pirmdienās notika ģenerāltīrīšana internātā, otrdienās tīrīja klases, trešdienās bija dušas diena un audzināšanas stunda, ceturtdienās notika klases sanāksmes un darbs dekoratīvajos sektoros, bet piektdienas, kad daudzi brauca mājās, kā jau visiem, bija tikpat kā brīvdienas. Bērnu vidū arī tika sadalīti pienākumi – klases vecākais, atbildīgais par sektoru, atbildīgais par grāmatām, fizorgs, kurš organizēja rīta rosmi, utt. Klases audzinātājam, uzsākot darbu, katram skolēnam bija jāizdomā kāds pienākums, lai viņiem rodas atbildības sajūta. Ilgus gadus audzēkņi patiešām cienīja pedagogus un viņu darbu, bet situācija pasliktinājās, kad Latvijā parādījās no ārzemēm ienākušie pastiprinātie bērnu aizsardzības likumi. Tad tā aizsardzība aizgāja nepareizā virzienā.
Kādas spilgtākās skolas laiku atmiņas palikušas prātā?
– Vairāk nekā 50 darba gadu laikā piedzīvots un pārdzīvots ļoti daudz. Pirmajos gados domāju, – mazliet pastrādāšu un tad prom. Bet, redz, neaizgāju vis. Vieni laiki mainījās, nāca citi. Pienāca gadi, kad atkal drīkstēja apmeklēt dievnamu. Bērni bija neizpratnē un jautāja, – skolotāj, jūs taču teicāt, ka Dieva nav? Bet tagad mēs ejam uz baznīcu. Stāstīju, kāpēc tā. Teicu, ka tagad ir brīvība un mēs varam izvēlēties, iet vai neiet. Bija viens puika, kurš jautāja padomu, ko darīt pēc skolas. Teicu, lai izdomā kārtīgi, nosprauž mērķi, ka darīs to, ko nolēma. Rosināju, lai nevienam neko nesaka, aiziet uz baznīcu un palūdz Dieviņu apskaidrot prātu, ir vērts to darīt vai nē. Pēc daudziem gadiem viņš atkal atbrauca uz skolu. Diemžēl slimības dēļ toreiz uz tikšanos nevarēju ierasties, bet viņš lika nodot sveicienus un pateikt, ka mans padoms dzīvē ļoti palīdzējis. Kopš tā brīža mūsu bijušais audzēknis katru gadu kaut ko ziedo baznīcai. Spilgtas atmiņas man saistās arī ar manu audzēkņu dalību zīmēšanas olimpiādēs, rīkotajām izstādēm un pašas darinātajām ziedu kompozīcijām kultūras namā. Tajos laikos mēs visi kaut ko darījām. Piemēram, katram skolas audzēknim no plašā piedāvājumu klāsta obligāti bija jāizvēlas vismaz viens pulciņš, kurā darboties. Tas tika darīts ar nolūku, lai ir izaugsme un nepietiek laika blēņām.
Katram skolotājam noteikti ir kāds tuvāks skolnieks par citiem...
– Mani audzēkņi paši atbrauc pie manis un atceras ar labu vārdu. Bija tāds puisis Viktors. Visi brīvdienās brauca mājās, bet viņam nebija, kur doties, jo māte atradās cietumā. Puika bija noslēpies siena kaudzē, sēdēja, raudāja un negāja uz internātu. Mēs viņu izmeklējāmies visās iespējamajās vietās, bērni pat dīķi izbradāja, jo domāja, ka varbūt noslīcis. Beigās atradām siena kaudzē. Viņš man teica, – skolotāj, kā man sāp sirds. Visi brauc uz mājām, bet man nav kur braukt. Ko lai daru? Sameklējām, kur viņam palikt brīvdienās. Bet tas nebija uz ilgu laiku, jo puikam piemita netikums zagt… Atmiņā palicis vēl viens jaunietis, kuram reiz teicu, ka viņš man būs dēls, jo visu laiku palīdzēja, cik vien spēja. Kādā rītā aizgāju uz skolu dežurēt, un viņš jau mani gaidīja, jo kāds bija nodarījis pāri. Mūžam neaizmirsīšu, kā puika pie manis piespiedās un kā, abi apskāvušies, raudājām. Skolu viņš nebeidza, aizgāja projām. Puisim bija pietiekami daudz gadu, savā pusē viņš bija atradis meiteni, iemīlējies. Aizbrauca, apprecējās un pēc kāda laika atbrauca ciemos atrādīt arī sievu. Internātskolā mācījās dažāda vecuma bērni, pat 19 gadus jauni. Katram no viņiem bija savs stāsts, bet pamatizglītība jāiegūst obligāti visiem. Bija vēl interesants gadījums, kad audzēknis, kurš bija tikai deviņus gadus jaunāks, iemīlējās manī. Tad viņš aizgāja dienestā, atgriezās, atnāca uz balli, uzlūdza uz deju un bildināja. Iebildu, ka esmu taču vecāka, un atteicu. Tā viņš arī neapprecējās.
Tikai tie pedagogi, kuri strādājuši internātskolās, zina, kā ir būt skolotājam šādā izglītības iestādē...
– Skolotājam bija jābūt ļoti elastīgam un jāskatās, kāds kurš ir. Katru izzinājām un tad sapratām, kā strādāt. Vienam vajadzēja stingrāku pieeju, ar citu varēja sarunāt pa labam, bet vēl kādam atlika tikai paskatīties ar dusmīgu sejas izteiksmi. Bija arī, protams, tādi, kuriem no rīta līdz vakaram varējām atkārtot vienu un to pašu, bet tāpat darīja savu. Skolotājam bija jāmāk atrast tas zelta vidusceļš. Atceros, ka puikas internātā bija pieradinājuši žurku, kas dzīvoja ar viņiem. Es to zināju, tāpēc prātoju, – ja sākšu bārt, labāk nebūs. Reiz viņi žurku atnesa uz mācību stundu skolā. Pamanīju, ka viņa staigā pa solu. Bērni satrūkās, domājot, kas tagad būs. Bet es pajautāju, vai varu viņu paglaudīt un kur šī radība pa nakti guļ? Izrādījās, ka istabiņā, bērniem zem segas. Tā vai citādi, bet ar saviem audzēkņiem es pratu sarunāt visu.
2019.gadā pieņēma lēmumu skolu slēgt. Tilžēnieši cīnījās, cik varēja, taču tāpat neko nespēja ietekmēt….
– Tobrīd atrados pelnītā atpūtā pensijā, bet vajadzības gadījumā tāpat gāju uz skolu palīgā. Jā, skolas kolektīvs cīnījās līdz pēdējam. Iespējams, valdībai nepatika internātskolas, bet bija taču citas programmas – gan profesionālās iespējas, gan programma īpašajiem bērniem, turklāt skola bija tikko nosiltināta, renovēta un sakārtota. Tik daudz cilvēku palika bez darba...
Kāds varētu būt skolas ēku turpmākais liktenis?
– Grūti pateikt. Šobrīd skolā mitinās Latvijas armijas karavīri, kuri būvē žogu uz robežas. Kas notiks, kad viņi aizbrauks, patiešām nezinu. Viss atkarīgs no līdzekļiem, vajadzībām un tā, cik aktīvi būs cilvēki mūsu pašvaldībā.

Laika garlaikoties nav.  Veronika Zelča stāsta, ka, esot pensijā, daudz lasa grāmatas, žurnālus un uzpasē savu iekopto dārzu. Tas nekas, ka arī meitai ir mazdārziņš: “Man tur aug viss, kas vien var augt, sastādītas puķes, arī jaunas ābeles un plūmes. Ja runājam par lasīšanu, visvairāk interesē grāmatas par vēsturi un karu – tās pārlasu pat divas reizes. Atzīšos, ka esmu slima uz grāmatām, jo vienā reizē grāmatnīcā varu atstāt pat vairāk nekā 100 eiro. Bet jebkurā gadījumā nevar teikt, ka cilvēkam pensijā nav ko darīt. Tās ir muļķības. Viens no šī gada spilgtākajiem notikumiem bija mana brālēna, kinorežisora Jāņa Streiča, organizētais radu salidojums viņa mājās Lietuvā. Tur uzņēmu krietnu devu pozitīvu emociju, kas sildīs sirdi vēl ilgu laiku,” apliecina pensionētā skolotāja.

Vairākus gadus pēc skolas slēgšanas Tilžas internātpamatskola un tās ēkas pilnībā netika apsaimniekotas, bet, sākoties Krievijas–Ukrainas karam, tām piespiedu kārtā nācās atrast pielietojumu. Kopš 2022.gada aprīļa bijusī skolas internāta ēka kalpo kā pagaidu mītne no Ukrainas kara atbēgušajiem cilvēkiem. Bijusī Ukrainas bēgļu koordinatore Tilžā Ināra Galviņa apliecina, ka vairāk nekā divu gadu laikā šeit pabijuši vairāki simti ukraiņu ar un bez ģimenēm, bet šobrīd visā lielajā ēkā palikuši vien divi. Vairākus gadus pēc skolas slēgšanas Tilžas internātpamatskola un tās ēkas pilnībā netika apsaimniekotas, bet, sākoties Krievijas–Ukrainas karam, tām piespiedu kārtā nācās atrast pielietojumu. Kopš 2022.gada aprīļa bijusī skolas internāta ēka kalpo kā pagaidu mītne no Ukrainas kara atbēgušajiem cilvēkiem. Bijusī Ukrainas bēgļu koordinatore Tilžā Ināra Galviņa apliecina, ka vairāk nekā divu gadu laikā šeit pabijuši vairāki simti ukraiņu ar un bez ģimenēm, bet šobrīd visā lielajā ēkā palikuši vien divi.

Viņi zina, – nekur nav tik labi kā mājās

 “Ukraina, Latvija, draudzība,” sniedzot roku un iepazīstoties, ar smaidu sejā teic Nadežda jeb ukraiņu valodā Nagija, kura kopš 2022.gada maija par savām otrajām mājām sauc bijušās Tilžas internātpamatskolas internāta ēku. Tāpat kā savulaik daudzi citi Nagijas tautieši, arī viņa ar vīru Ivanu, sākoties karam, bija spiesta pamest dzimtās mājas un doties plašajā pasaulē.

Ceļš tikai vienā virzienā – caur Krieviju
Atskatoties uz notikumiem, kas vairāk nekā pirms diviem gadiem pāršalca visu pasauli, ukrainiete teic, ka tam, kas notika 2022.gada 24.februārī, nebija gatavs neviens. Arī Nagija. Viņa atminas, ka pašā rīta agrumā sākās pārlidojumi pār Harkivu, pazuda elektrība, līdz ar to arī apkure: “Dzirdējām lidojam lādiņus, helikopterus, lidmašīnas. Mums bija salikta soma ar dokumentiem un medikamentiem, paņēmām to un izgājām pagalmā – virs galvām lidoja droni, nesapratām, tie savējie vai pretinieka. Pastāvējām, pastāvējām, bet kur iesi, ja neko nezini? Gaismas nav, ūdens arī, gāzes katli nestrādāja.”
Faktiski kopš pirmajām kara dienām ciems Cirkuni Harkivas tuvumā, kurā Nagija ar vīru dzīvoja, atradās okupācijā, jo tajā ar maršu ienāca krievu armija. Bailēs no nāves iedzīvotāji sēdēja pagrabos un daudzi tur arī palika. “Izstāstīt par to ir ļoti grūti, un saprast tiem, kuri caur to nav gājuši, arī ir diezgan grūti. Tāpēc, nedod Dievs...,” asarām acīs teic ukrainiete. Daudziem no mājām palika tikai gruveši, tādēļ, saprotot, ka tur dzīves vairs nebūs, aptuveni desmitā daļa devās projām jau kara sākumā. Nagija stāsta, ka zaļā koridora, lai izietu Ukrainas teritorijā uz Harkivu, kā solīts, nebija. Tā vietā ceļš tikai vienā virzienā – caur Krieviju: “Arī mums bija jādodas projām. Cilvēkus izveda ar autobusiem, palikt tur un dzīvot nevarējām. Mēs izgājām caur Krievijas robežpunktu, Ukrainas robežkontroles punktā jau viss bija sadedzis un izpostīts.” Vispirms ģimenes ceļš veda uz Maskavu, kur dzīvo Nagijas vīra brālis. Taču vairāk par mēnesi abi tur neizturēja. “6.maijā izbraucām no Maskavas, lai dotos uz Eiropu. Mums bija vajadzīga sapratne un atbalsts, bet diemžēl to nesaņēmām. Bija tik sāpīgi, ka tu stāsti savam tuvākajam cilvēkam, bet viņš netic... Sapratām, ka jādodas tālāk,” stāsta ukrainiete.

Pirmie iespaidi – šoks no klusuma
2022.gadā, naktī no 6. uz 7.maiju, Nagija ar vīru pirmo reizi dzīvē šķērsoja Krievijas–Latvijas robežu, izgāja cauri Terehovas robežpunktam, apsēdās un prātoja, ko darīt tālāk. Robežsargi tikko ieceļojušo ukraiņu pāri nogādāja kopmītnēs Zilupē un iedeva telefona SIM karti. Karte bija, bet kam zvanīt, ko prasīt? Tobrīd jautājumu bija vairāk nekā atbilžu. Liktenīgas sakritības pēc Nagijai, kura Ukrainā strādāja par skolotāju, izdevās sazvanīt savu bijušo audzēkni, kurš sākumā bija apmeties Tilžā. Viņš lika sēdēt un gaidīt, kad kāds atbrauks. “Un patiešām pēc mums atbrauca brīvprātīgais un atveda uz Tilžu, kur jau trešo gadu arī dzīvojam. Vīrs bija pēc smaga insulta, pamazām šeit atkopjas, tāpēc kaut kur tālāk braukt mums nav iespējas. Liels paldies latviešu tautai un tilženiešiem par uzņemšanu un, protams, Inārai, kura mūs atbalsta vienmēr un visur,” teic ukraiņu sieviete.
Jautāta par pirmajiem iespaidiem Tilžā, Nagija nevilcinoties teic, – pirmais šoks bija no klusuma, miera un mērogiem. Bija patīkami, ka var iegulties gultā un mierīgi izgulēties. Ja Latvijā iedzīvotāju skaits ir aptuveni 1,8 miljoni, tad Harkivā – vien pie diviem miljoniem. Bet, ja pieskaita visu apgabalu, tad vēl vairāk. “No mūsu ciema līdz Harkivai ir trīs kilometru attālums, maršruta autobusi kursē ik pēc 15 minūtēm. Savukārt ciems iedzīvotāju skaita ziņā ir kā jūsu Balvi. Mums bija liela skola, slimnīca, visas ielas asfaltētas, gājēju celiņi, apgaismojums, sakārtota infrastruktūra. Tagad par to visu jāsaka… bija,” skumji noteic ukrainiete.

Dzīvotprieku nomāc atmiņas
Kad Nagija ar vīru ieradās Tilžā, bijusī skolas internāta ēka bija pārpildīta, tur dzīvoja aptuveni 80 ukraiņi. Viņus izmitināja pie jauna vīrieša no Mariupoles. “Pats sākums pēc atbraukšanas bija vissmagākais. Es atzīšos, ka nevis raudāju, bet vārda tiešā nozīmē kaucu. Un tad mūsu istabas biedrs, jaunais puisis, aizgāja pie vadības un pateica, – pārceliet kaut kur to nenormālo. Tā bija tik liela un neizturama sāpe,” neslēpj ukrainiete. Kopš tā brīža jau pagājuši gandrīz divi gadi, bet Nagija ar vīru joprojām ir Tilžā – nu jau vienīgie. Pirms pāris mēnešiem viņiem bija cerība atgriezties dzimtenē, taču šogad 10.maijā Harkivas apgbalā atkal atsākās jauni uzbrukumi un karadarbība…
Ukrainiete atzīst, ka dzīvot Tilžā ir labi, taču visvairāk dzīvotprieku nomāc atmiņas. “Redzu, ka cilvēki šeit sastrādājuši mazdārziņu, bet man acu priekšā – mans zemes pleķītis. Ināra aiziet uz siltumnīcu, bet man tur bija sava siltumnīca, pie kuras vienmēr sēdēja mūsu kaķis. Un tieši viņš bija tas, kurš vienmēr apēda pirmo izaugušo gurķi. Paskrien garām kāds sunītis, bet man acu priekšā mūsu suns un kaķītis, kuri palika tur, Ukrainā. Kur ne paskaties, visapkārt sāpīgas atmiņas,” asarām acīs teic Nagija. Viņa neslēpj, ka ukraiņu dvēsele meklē līdzjūtību un sapratni – varbūt pat vairāk kā kaut ko citu, jo atrasties svešumā un palikt bez nekā ir ļoti smagi. Lai nezaudētu saikni ar savējiem, Nagija iespēju robežās tiekas ar citiem mūspusē nonākušajiem ukraiņiem. “Cirkunu ciema cilvēki izbraukuši pa visu Eiropu – daļa dzīvo Zviedrijā, citi – Norvēģijā, ļoti daudzi ir Latvijā un Polijā. Komunicējam un atbalstam viens otru. Mūsu draugi dzīvo Iecavā, reizi mēnesī tomēr cenšamies satikties un parunāt. Lai cik labi nebūtu svešumā, mājās, protams, ir vislabāk. Mēs dažādi varam pret to attiekties. Protams, visu taisnību droši vien nezinām. Kāds atbalsta Ukrainu, cits – Krieviju, bet vainīgs tas, kurš pirmais rokās paņēma nūju,” tāda ir Nagijas pārliecība.
Ne tikai ukraiņi, bet visa pasaule ik pa laikam sev uzdod retorisku jautājumu, – kad tas viss beigsies? Nagija teic, – gribas, lai tas beigtos pēc minūtes, stundas, lai var atgriezties mājās. Šajā laikā tik daudz cilvēku gājuši bojā un ik dienu turpina mirt…: “Karš turpinās, un tas ir ļoti šausmīgi. Kopš atbraucām uz Latviju, raudu katru dienu.”
Taču dzīve turpinās. Nagija smaidot atzīst, ka tagad ģimenes ikdiena paiet mierīgi, kaut gan rūpes nekur nav zudušas. “Divstāvu ēkas korpuss, kas jāuztur kārtībā, ir liels, un tas viss mans. Apstākļi te labi. Pirms mēneša pie mums vēl dzīvoja divi jauni cilvēki, bet nu jau arī viņi projām. Mēs pārdzīvojam par savu tautu, valsti un ceram, ka drīz dosimies mājās. Zinām, ka miers atnāks tikai ar uzvaru. Nepadosimies, jo par ko tad mūsu cilvēki gāja bojā un karoja?” jautā Nagija.

Vieno draudzība. Sarunas laikā Nagija (no labās) vairākkārt teic paldies latviešu tautai un arī Inārai, kura visu šo laiku bijusi blakus un sniegusi atbalstu. “Kad beigsies karš, man ir sapnis vēlreiz atbraukt uz Latviju un šo valsti apskatīt citām acīm – nu jau kā tūristei. Bet Ināru mēs noteikti aicināsim ciemos uz Ukrainu,” teica ukrainiete.

Mums tās bija otrās mājas

Skolas pastāvēšanas laikā Tilžas internātpamatskolu absolvējuši tūkstošiem audzēkņu, un katram no viņiem savs stāsts un savas atmiņas. Ar vissiltākajām jūtām šo izglītības iestādi vienmēr atcerēsies žīguriete Tatjana Baklagina, kura Tilžas skolu par savējo sauca astoņus gadus.

 – Tilžā nokļuvu sešu gadu vecumā, tāpēc var teikt, ka tās bija manas vienīgās, pirmās mājas, kurās skolotājas ieņēma mammas vietu. Visas atceros kā ļoti labas un sirsnīgas, tādas, kuras vienmēr pasniegs palīdzīgu roku, ja vajadzēs. Protams, kāda varbūt bija nedaudz stingrāka, bet tāpat mūs visus mīlēja. Viņas nesa no savām mājām dažādus gardumus un konfektes, lai tikai mēs nejustos apdalīti, lai mums būtu tas, kas bērniem normālās ģimenēs. Patiešām jutāmies mīlēti, un tieši skolotājas un auklītes bija tās, kuras šo sajūtu deva. Ja arī gadījās kāda pedagoģe, kura šad tad mēdza nodarīt kādam bērnam pāri, viņa ātri no turienes pazuda. Tādiem šajā skolā strādāt neļāva.
Var teikt, ka manā dzīvē bijušas trīs mammas – ne tikai bioloģiskā, ne tikai skolotājas kā mammas, bet arī zviedru mamma Īrisa, kuru vienmēr esmu uzskatījusi par īsto mammu. Viņa mani audzināja no sešiem gadiem līdz brīdim, kad nomira. Katru vasaru un ziemas brīvlaiku devos uz Zviedriju pie Īrisas, bet viņa, cik vien varēja, apciemoja mani Latvijā. Un tā tas turpinājās gadiem ilgi – arī tad, kad pabeidzu skolu, arī tad, kad man piedzima meita un kopā ar vīru bijām bieži ciemiņi Zviedrijā. Mamma nomira, kad manai meitai bija trīs gadi… Un līdz ar viņas aiziešanu vēl viens posms manā dzīvē noslēdzās.
Daudzu cilvēku izpratnē skola ir izglītības iestāde, uz kuru bērni no rīta iet mācīties, bet pēcpusdienā nāk mājās. Mums, Tilžas internātpamatskolas bērniem, tā nebija tikai skola. Tās bija mūsu mājas. Atceros, kā pildījām mājasdarbus, mācījāmies rokdarbus un gatavot ēst. Pirmdienās bija dežūrdienas, kad visi tīrījām klases, otrdienās notika ģenerāltīrīšana istabiņās, kurās dzīvojām, bet trešdienās – veļas dienas, kad mazgājāmies paši un mazgājām drēbes. Visforšākās bija sestdienas, kad bērni, kuri palika skolā, skatījās filmas un multfilmas. Bieži gājām pārgājienos, ugunskurā cepām kartupeļus un cīsiņus, bet karstajās vasaras dienās grupās pa klasēm mūs skolotāji veda peldēties uz tuvējo skolas dīķi. Bijām kā viena īsta, liela ģimene, kas visu laiku kaut ko dara. Neatlika laika garlaikoties. Skolotāju uzdevums bija sagatavot bērnus dzīvei, lai, kļūstot pieauguši, mēs spētu paši par sevi parūpēties. Un pedagogiem bija, ko darīt, jo laikā, kad mācījos Tilžā, mūsu bija ļoti daudz – vairāk nekā 300 audzēkņi. No Valkas vien trīs lielie autobusi veda bērnus, pie mums mācījās arī skolēni no Rīgas, Valmieras un pat Ventspils.
Par to, ko esmu sasniegusi tagad, man, protams, jāpateicas foršajiem pedagogiem un maniem zviedru vecākiem. Skaidrīte Pavloviča bija pirmā skolotāja, kura iemācīja lasīt, kā arī bieži vien bērnus mēdza ņemt pie sevis uz mājām un palutināt ar gardumiem. Pateicoties Jānim Gabrānam, iemīlēju tautas dejas un apguvu polkas soļus, savukārt sporta skolotāji iemācīja spēlēt basketbolu un volejbolu. Braucām uz sacensībām un vienmēr mājās pārvedām medaļas. Īpaša vieta manā sirdī vienmēr būs arī mīļajai un sirsnīgajai skolotājai Maijai Mūrniecei. Savukārt autobusa šoferis Jevgēņijs no pirmajām dienām man bija kā tētis, brālis un labākais draugs. Kad braucām ekskursijās, viņš vienmēr ar mani padalījās ar savām pusdienām, pirka saldējumus un gardumus. Elga Irbīte un Rita Ločmele bija stingrākas skolotājas, taču ne mazāk mīļas un jaukas. Sākumā mēs, bērni, nesapratām, kāpēc viņas lamājas. Tikai pēc tam atskārtām, ka viņas mūs mācīja dzīvot un bieži vien pēc kādām blēņām veda uz pareizā ceļa.
Vai dzīvojām draudzīgi? Protams, bija dažādi – gadījās pa kādam kautiņam un attiecību skaidrošanai, daži bija agresīvi, gribēja parādīt, kurš lielāks, kurš galvenāks un no mazākajiem mēdza atņemt končas. Jo lielāka augu, jo vairāk mācēju par sevi iestāties, un tad jau problēmu nebija. Bet kopumā satikām un dzīvojām diezgan draudzīgi. Vienmēr ar siltumu sirdī atcerēšos ne tikai skolotājas un nakts aukles, bet arī mūsu pavārīti Intu, kura ļoti daudz ko iemācīja. Visi kopā gatavojām ēst, dežurējām, klājām galdus – nebija tā, kā tagad skolās. Rīkojām klases vakarus, un Inta mums vienmēr cepa garšīgas tortes. Kas tie bija par svētkiem! Sava veida darba terapija bija arī kartupeļu lasīšana un kāpostu vākšana skolas dārzos. Taču visvairāk atmiņā palikusi dzērveņu lasīšana purvā, jo tur vienmēr ieguvu 1.vietu. Tie, kuri salasīja visvairāk litru, brauca ekskursijās. Bija, protams, bērni, kuri īpaši necentās, bet ne es. Braucām uz Rīgu, uz akvaparku, Mākoņkalnu un Gaiziņkalnu, un tie bija svētki. Ekskursijā tika visi, kuri centās.
Kopš skolas absolvēšanas jau pagājuši daudzi gadi, taču portālā “Facebook” bijušie skolas audzēkņi joprojām sarakstās un seko, kā kuram klājas. Liela daļa par savām mājām sauc Zviedriju, daži dzīvo Rīgā, mana labākā draudzene – Anglijā, viena mūsu meitene ir Amerikā. Dzīve iegrozījusies kā nu kuram, bet pārsvarā visiem viss ir kārtībā. Ziņa par skolas slēgšanu man bija sāpīgs trieciens, jo uzskatu, ka tāda izglītības iestāde kā Tilžas internātpamatskola Latvijā bija vajadzīga. Jā, var jau teikt, ka mums ir bērnunami, bet diezin vai tur bērni jūtas kā ģimenē. Slēgt skolu nebija pareizs lēmums. Vai kāds ir painteresējies, kas ar tiem skolēniem, kuriem nācās aiziet pēc skolas aizvēršanas, notiek šodien? Visticamāk, ka liela daļa nemācās nekur… Lai vai kā, Tilžas internātpamatskola manā sirdī līdz mūža galam paliks kā skola, kas bija mājas. Manas mājas…

Atcerēsies vienmēr. Lai arī skola jau daudzus gadus ir slēgta, Tatjana atzīst, ka, esot Tilžā, nekad nevar pabraukt tai garām. “Vienkārši velk uz turieni,” viņa teic.

Bērniem bija iespēja ieraudzīt civilizētu pasauli

 Anna Bērziņa, bijusī Tilžas pagasta pārvaldniece, kopš 1.jūlija Tilžas pakalpojumu centra vadītāja:

–Tilžas internātpamatskola pastāvēja daudzus gadus, un savulaik tajā mācījās pietiekami daudz skolēnu. Par apstākļiem sūdzēties nevarēja, jo klašu kabineti izremontēti, iegādāti jauni soli, interaktīvās tāfeles un cits mācību darbam nepieciešamais aprīkojums. Skolēniem bija nodrošinātas gan atpūtas, gan relaksējošās telpas, ierīkotas papildus virtuves, kur viņi nāca mācīties dzīvi – paši gatavoja ēst, paši savā veļas mājā mazgāja drēbes. Viss bija sakārtots tā, lai bērns, kurš nācis no nelabvēlīgas ģimenes, ieraudzītu civilizētu pasauli.
Nebija tā, ka lēmums slēgt skolu nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Viss notika pamazām. Uz Tilžu pat atbrauca Saeimas komisijas delegācija, bet viņi diemžēl nepaskatījās, kādas mums šīs telpas izskatījās. Toreiz nepameta sajūta, ka viss izlemts jau iepriekš. Protams, lēmums par skolas slēgšanu bija sāpīgs. Šajā skolā mācījās bērni no visas Latvijas, kuriem mājās nebija nodrošināti atbilstoši apstākļi. Visos līmeņos tika runāts par to, ka ir vientuļas mammas, kuras audzina bērnus, strādā veikalu tīklos, kur ļoti garš darba laiks, tādēļ nevar pienācīgi pieskatīt savas atvases. Šīm mammām mūsu skola bija glābiņš. Protams, skolu apmeklēja arī bērni no nelabvēlīgām ģimenēm. Tilžas internātpamatskolā mācījās tie, kuriem bija vajadzīgs atbalsts, un tāds no valsts tika saņemts.
Kad skolu slēdza, Saeimas komisija pašvaldībai norādīja, ka tā ir pašvaldības atbildība veikt sociālās funkcijas, lai atbalstītu šādas ģimenes. Ik pa laikam masu informācijas līdzekļos parādās informācija, ka ir ļoti liels skolēnu skaits, kuriem būtu jāatrodas mācību iestādēs, bet viņi tās neapmeklē. Tad jautājums, – kur ir šie bērni? Televīzijas ziņās bieži dzirdam par jauniešiem Rīgā, kuri palikuši uz ielas un lieto narkotikas. Bet kur ir tā vieta, kur viņus varētu ievietot un atveseļot? Šobrīd visās vadošajās institūcijās iestājies kaut kāds apjukums. Acīmredzot neviens īsti nezina, kur šos bērnus likt un kā viņiem palīdzēt. Izskatās, ka valsts plāns attiecībā uz bijušo internātskolu audzēkņiem nedarbojas.
Pēc tā, kā izglītības iestāde beidza pastāvēt, pārmaiņas, protams, bija jūtamas. Bērni aizplūda uz dažādām citām Latvijas skolām, darbinieki meklēja jaunas iespējas. Vieni saprata, ka var strādāt attālināti no mājām, citi meklēja kaut ko citu. Daži tehniskie darbinieki vēl šodien brauc uz darbu Rīgā, nostrādā maiņas un dodas atpakaļ uz mājām. Tāda šobrīd ir dzīves realitāte.
Vai bija jāpieņem šis sāpīgais lēmums? Lai cik bēdīgi nebūtu, primārais, kas jāskatās, ir vai nav bērni. Un tikai tad seko lēmums par skolas slēgšanu. Citos novados slēgtajās skolās kaut kas notiek, mums šajā ziņā īsti neveicas. Bet tas lielā mērā atkarīgs no apkārtējiem uzņēmējiem. Cik zinu, Gulbenes pusē ir dārzkopības uzņēmumi, kur vairāk vajadzīgs cilvēku roku darbs. Mūspusē ir lielās graudkopības, lopkopības, gaļas lopu saimniecības, kur lauksaimnieki izmanto modernu tehniku, līdz ar to cilvēku nevajag tik daudz.
Pēdējos gados Tilžas internātpamatskolas internāta ēka pārvērsta par vietu, kur mitināties Ukrainas bēgļiem – globālā situācija piespieda atrast pielietojumu. Brīvprātīgie nāca palīgā gan ar pārtiku, gan palīdzēja tulkot dokumentus, atrast ukraiņiem darbavietas un izveidot kontaktus. Atbalstīja, kā vien spēja. Šobrīd skolas teritorijā uz laiku izmitinājusies arī Latvijas armija un zemessargi, kuri uz robežas būvē žogu. Manuprāt, skolas likteni ietekmēja un noteica arī kovida laiks. Līdz tam uz Tilžu bija atbraukuši pārstāvji no Valmieras, kuriem bija ideja šeit veidot privātskolu. Bet kovida vilnis ieviesa savas korekcijas. Kad tas beidzās, piedzīvojām vēl vienu pasaules globālo situāciju – Krievijas–Ukrainas karu. Tas viss diemžēl nomāc cilvēkus darboties, kalt tālākus, plašākus nākotnes plānus, domāt par uzņēmējdarbību. Pasaule kļuvusi pārāk nestabila arī uzņēmējiem, jo tās nav mazas summas, kas jāiegulda, lai kaut kas notiktu. Iespējams, daudzi ieņem nogaidošu pozīciju un skatās, kā atrisināsies situācija. Bet par mūsu Tilžas internātpamatskolu mēs varam teikt – reiz bija…

https://fb.watch/tZBKN1-3sr/

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (09.08.2024.)

Sauc, cik gribi – atbalss vien skan

 Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus, gan zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Bērnu smiekli neskan jau desmit gadus

 Daudzas slēgtās skolas piedzīvojušas veiksmes stāstus, – tās transformējušās un atguvušas dzīvību, kļūstot par sabiedriskajiem centriem vai alternatīvām izglītības iestādēm. Tomēr ne visur. Latvijā joprojām ir pietiekami daudz slēgto skolu, kuras kā rēgi atgādina par bērnu čalām un smiekliem, par dažādām aktivitātēm, tolaik vienojot kopienas. Pirms 10 gadiem pēdējais izlaidums četrām jaunietēm izskanēja Mežvidu pamatskolā. Kas mainījies vai nav mainījies aizvadītajā desmitgadē?

2014.gada sākumā toreizējais Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs vietējai presei atzina, ka deputāti pieņems lēmumu, tiklīdz būs skaidra Mežvidu skolas koncepcija: “Visdrīzāk mēs Mežvidu pamatskolā uzsāksim realizēt projektu un pielāgot šo ēku sociālajai mājai.” Tolaik skolas pedagogi skumji atzina, ka lēmums skolu slēgt ir vairāk nekā saprotams. “Kādreiz jau skolā bija ļoti daudz skolēnu – pāri 300, un bija pat paralēlās klases. Pirms kara šī ir bijusi trīsstāvīga ēka, kas kara laikā tika uzspridzināta. Un arī tad, kad es vēl šeit mācījos, mēs klasē bijām 15-16 skolēni. Gribētos, lai ēka nepaliek tukša – vienalga, kas šeit būtu, bet svarīgi saglabāt šo skaisto ēku,” atzina bijusī skolotāja Vineta Kokoreviča, kura Mežvidu pamatskolā nostrādāja 25 gadus.
Pēdējā mācību gadā skolā mācījās vien 27 skolēni. 2014.gada 13.jūnijā pulksten 13 Viduču pamatskolu absolvēja Dagnija Kokoreviča, Samanta Kokoreviča, Sintija Larionova un Aļona Nāgele. Pat pedagoģiskās padomes sēdes protokolam bija kārtas numurs ‘13’. Izlaidumā novada vadītājs teica: “Esam gaidījuši laimes lāci, cerējuši, ka cits mūsu vietā atnāks un kaut ko izlems. Skaidrs, ka turpmāk šai ēkai nav lemts pastāvēt kā skolai, jo tik daudz bērnu mums nav. Skolēnu vienkārši vairs nav!” S.Maksimovam bija divi varianti par turpmāko ēkas izmantošanas iespēju: “Varētu iekārtot dzīvokļus, jo pieprasījums ir lielāks nekā novada dome spēj apmierināt, vai arī sociālās aprūpes namu. Katrā ziņā lielais, skaistais nams nedrīkst palikt tukšs un neizmantots.”
2015.gada 6.oktobrī laikraksts “Vaduguns” publikācijā “Jauna ražotne ar 50 darbavietām” pavēstīja, ka beidzot tas ir noticis: “Mežvidu pamatskolas telpās Viļakas novadā darbu sākusi jauna ražotne ar aptuveni 50 darbavietām. Svinīgajā atklāšanā 1.oktobrī klātesošie, tostarp labklājības ministrs, šo vērtēja kā sociāli ļoti nozīmīgu projektu, kas pierāda, ka, mērķtiecīgi sadarbojoties un piesaistot investīcijas, Latgalē notiek attīstība. Liels prieks arī par to, ka bijusī skolas ēka nestāvēs tukša un turpmāk būs apdzīvota. Ražotnes atvēršana īstenojusies mērķtiecīgā vairāku pušu sadarbības rezultātā, kur liela loma ir Viļakas novada domes neatlaidībai. Ne velti Latgales plānošanas reģiona Administrācijas vadītāja Iveta Maļina-Tabūne uzsvēra, ka, īstenojot tik apjomīgu projektu un uzņemoties galveno virzītājspēku, šādas pašvaldības priekšā jānoņem cepure.” Jāsecina, ka jaunā uzņēmēja piesaistei pierobežas reģionā tika tērēti teju 100 tūkstoši eiro, kas iegūti no Latgales programmas un vietējās pašvaldības. Kā skaidroja Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs, tad 10 gadu laikā ieguldītie līdzekļi būs atgūti.
Pēc nepilniem pieciem gadiem šūšanas cehs pārstāja eksistēt. 2023.gada janvārī vietējās kopienas pārstāvji novada vadībai kārtējo reizi uzdeva jautājumu par skolas ēkas nākotni. Tolaik klātesošie sprieda, ka tur varētu atrasties pašvaldībai vai kādam uzņēmējam piederošs pansionāts. “Izskan mūžsenais jautājums: kas ir pirmais – vista vai ola? Kaut kāda attīstība nav iedomājama, kamēr līdz bijušajai skolai netiks sakārtots ceļš. Pieļauju, ka atbilde būtu negatīva, ja tagad šuvējām, kas tur vienubrīd šūšanas cehā strādāja, pajautātu, – vai būtu gatavas atgriezties? Risinājums ir jārod. Iespējams, tur varētu atrasties bruņoto spēku apmācības centrs, nevis bāze, jo no Krievijas robežas līdz skolai var ar akmeni aizmest. Tāpat iespējams, ka tas varētu būt arī pansionāts. Šādās sarunās mēs arī varam izsecināt, kurp tiekties,” atzina S.Maksimovs.
2023.gada 16.oktobrī, kad apturēja Vientuļu robežšķērsošanas vietas darbību, tika pieļauts, ka tur varētu izvietot robežšķērsotājus.

“Nepaliec tukša, mīļā skola!” Šāds pirmās lappuses virsraksts pirms desmit gadiem laikrakstā “Vaduguns” vēstīja par Mežvidu pamatskolas slēgšanu. Diemžēl skolas ēka ir pamesta, kaut gan pie tās joprojām atrodas informējošs plakāts par uzņēmējdarbības attīstību austrumu pierobežā.

Aptauja – atmiņas par skolu

 Ēka jāizmanto citiem mērķiem

Dagnija Kokoreviča, skolas pēdējā izlaiduma absolvente (dzīvo un strādā Valmierā): – Par skolu palikušas vissiltākās atmiņas, to vienmēr atceros ar smaidu. Mēs bijām maziņa skoliņa, pat drīzāk teiktu – kā ģimene, kas viens par otru visu zināja. Pēdējā izlaidumā bijām četras meitenes, ar kurām, satiekoties pēc vairākiem gadiem, ir, ko atcerēties, ir, par ko parunāt. Labāk mācīties lielā vai mazā skolā? It kā labi, jo mazā skolā ir individuāla pieeja, bet tajā pašā laikā tas ir mīnuss, jo konkurence ir salīdzinoši maza. Tas ļauj kādam skolēnam nesaspringt un atslābt. Lielas skolas ēkas, kas Mežvidos ir pamatīga, noteikti vajadzētu izmantot citiem mērķiem. Diemžēl ir, kā ir. Ar māsām reizi gadā turp aizbraucam un mums patiesi žēl, ka ēka, kas atrodas tik brīnišķīgā vietā, joprojām ir neapsaimniekota, stāv tukša. Skolas laikā neizpalika blēņas jeb podi tur tika sisti un gāzti. Visiem skolēniem jaunajā mācību gadā novēlu sekot saviem sapņiem, izturību un neapmaldīties plašajā pasaulē. Tāpat ieklausieties vecākos cilvēkos, tomēr nepazaudējot sevi. Bija tāds laiks, kad pabiju skolas pašpārvaldes prezidentes amatā. Kāda ir aktivitātes recepte? Diemžēl jauniešiem telefoni ir aizraujošāka nodarbe. Nesen tikos ar klases audzinātāju Inesi Circeni, kura ir brīnišķīgs un atsaucīgs cilvēks, ar plašu sirdi un ļoti skaistu smaidu.

Lēmumu vajadzēja pieņemt uzreiz pēc valsts atjaunošanas

Vecumu bibliotēkas vadītāja Aija Locāne: – Skolas slēgšanas laikā vietējiem cilvēkiem bija dažādi viedokļi. Protams, vairākums to vērtēja negatīvi, jo nav noslēpums, ka skolas neesamību ietekmē arī aktivitātes pagastā, kā mēdz teikt, dzīve beidz kūsāt. Vai tas bija ļoti jaušams? Mūsu gadījumā situācija bija nedaudz citādāka, jo skola no pagastmājas jeb centra atradās trīs kilometru attālumā. Tomēr jāpiekrīt, ka dzīve kļuva daudz klusāka, tolaik un tagad pietrūkst skolēnu aktivitāšu – viņi uzstājās dažādos pasākumos un koncertos, aktīvi apmeklēja bibliotēku. Pirms desmit gadiem, slēdzot skolu, izskanēja doma tur ierīkot aprūpes centru. Daļa iedzīvotāju iebilda, jo šķita, ka nav atbalstāma vecu cilvēku izolācija, nosūtīšana uz vientuļu vietu jeb nostūri. No otras puses – tas būtu pozitīvi, jo katram senioram būtu sava istabiņa. Kādu laiku skolā strādāja šūšanas cehs. Jāsecina, ka cilvēkiem patiešām bija grūtības nokļūt līdz darbam. Otrkārt, kā daži smēja, – beigsies projekts, beigsies darbība. Tā īstenībā arī notika. Manuprāt, pēc Latvijas valsts atjaunošanas Mežvidu skolā uzreiz bija jāveido valsts aizsardzības apmācību programmas, kur jaunieši varētu apgūt profesionālu izglītību.

Tas bija sāpīgs trieciens

Samanta Kokoreviča, skolas pēdējā izlaiduma absolvente (dzīvo un strādā Viļakā): – Atmiņas ir visādas un interesantas. Atminos, – Jurģos laistījāmies tā, ka visa skola pludoja. Tās ir lielākās blēņas. Mazā skolā mācīties ir labāk, jo skolotāji saviem skolēniem var pievērst daudz vairāk uzmanības. Vai skolotājam individuāli pienākt vieglāk pie 4 vai 24 audzēkņiem? Pēdējā izlaidumā bija liels uztraukums. Protams, bija skumīgi, saprotot, ka vairs nebūs vietas, kur iepriekšējo izlaidumu absolventiem satikties. Klases audzinātāja Inese bija ļoti forša, izpalīdzīga un atsaucīga. Tolaik dzīvoju pašā skolā, tāpēc aiziešana no skolas bija sāpīgs trieciens ne tikai man, bet arī visai ģimenei. Skolu nevajadzētu atstāt novārtā. Kas tur varētu būt? Piemēram, sociālā māja. Tur ir skaista daba, ābeļdārzs, zeme. Pierobežas skolas ir joprojām zem āmura. Nezinu, par ko politiķi domā, bet šķiet, ka viss balstās uz politiku. Skolas ēka patiesi ir pamatīga...

Dzīvotu kā Dieva azotē...

 Bijusī skolas absolvente Ligija Logina, kura 2015.gada 1.oktobrī piedalījās svinīgajā jaunatvērtā SIA “SRC Brasa” šūšanas ceha atklāšanā Mežvidu pamatskolā kā Vecumu pagasta pārvaldes vadītāja, atzīst, ka, esot dzimtajā skolā, vienmēr atceras skolas gadus.

Kādi tie bija?
– Tolaik skolā mācījās gandrīz 100 skolēni. Klases audzinātāja bija Veneranda Medne, bet direktore – Antoņina Mosina. Bijām ļoti draudzīga saime.
Kas palicis prātā?
– Kopējie klases pasākumi, jo bija cieša saikne ar klases audzinātāju, kura turpat skolā arī dzīvoja. Neizpalika pikniki, pārgājieni. Piemēram, atceros jautru pārgājienu uz Badnovas karjeru Vecumu pagastā, kur mēs ne pa jokam iztrakojāmies. Tāpat skolas laikā ravējām, bija skolas lauciņi, kurus katrai klasei vajadzēja uzturēt, kopt. Venerandas mācītais, kā strādāt dārzā, atmiņā palicis līdz pat šodienai. Grēdas man joprojām ir perfektas, jo mums skolotāja iemācīja darba tikumu. Viņa pasniedza un vēl tagad Viļakas vidusskolā pasniedz bioloģiju, ķīmiju. Ķīmija ļoti patika, visai klasei mīļākie bija laboratorijas darbi ķīmijā.
Kaut ko spridzinājāt?
– Nē, mēģinājām visu ko saliet kopā, tā teikt, mēģenes maitājām. Klasē mēs, trīs aktīvākās meitenes, kuras skolā arī dziedājām un dejojām, aktīvi piedalījāmies skolas dzīvē, uzņēmāmies šefību par puišiem, lai pievilktu viņu sekmes. Trakākā un jautrākā skolā bija Jurģa diena, notika nenormāla laistīšanās. Mēdz teikt: “Runcis prom, peles pa galdu.” Reizē, kad Jurģa dienā skolā nebija direktores, garderobi ar ūdeni pielējām līdz potītēm. Skolu draudzīgi visi mazgāja, kad direktore ieradās.
Nereti izskan apgalvojumi, ka mazās skolas sevi neattaisno...
– Mācījos Viļakas vidusskolā, kurā arī nebija liela klase –10 skolēni. Klase bija ļoti draudzīga. Viens – par visiem un visi – par vienu. Tā tiešām bija. Manuprāt, mazā skolā mācīties ir vieglāk, jo kolektīvs ir kā viena saime. Mūsdienās ir ļoti krasas atšķirības starp lauku un pilsētas bērniem. Tā tiešām ir, jo iespējas un rocība laukos ir citādākas. Es neteiktu, ka kvalitāte izglītībai ir sliktāka, nebūt nē. Tā atkarīga no paša bērna un skolotāja. Kad Mežvidu pamatskolu slēdza, tikko biju sākusi strādāt par Vecumu pagasta pārvaldes vadītāju.
Kā Vecumu ļaudis vērtēja skolas slēgšanu?
– Īpašu protestu nebija, jo skolas pastāvēšanas jautājums tika cilāts ne vienu dienu vien. Bērnu skaits mazinājās un mazinājās, kaut gan skola bija labā tehniskā stāvoklī. Bija nomainīts jumts, logi, krāsns, sakārtota fasāde un kanalizācijas sistēma. Skola varēja pastāvēt, ja būtu skolēni. Kopienu vairāk uztrauca tas, kā bērni izbraukās uz jauno skolu, kādas būs dzīvošanas iespējas bērniem skolas internātā.
Vienubrīd skolas ēkā bija iecere izveidot pansionātu vai sociālo māju...
– Jā, tomēr pastāvēja viedoklis, ka, lūk, seniorus aizdzīs uz nekurieni meža vidū. Nebūs ne veikala, ne baznīcas, kaut gan tajā laikā skolā bija iekārtota lūgšanu istaba, turp regulāri brauca mācītājs. Tāpat uz skolu brauca autoveikals, bija iespēja atvērt pat nelielu veikaliņu. Pagastā bija aktīva kultūras dzīve, tātad arī pasākumi pansionāta iemītniekiem neizpaliktu. Tā nebūtu izolētība.
Tā bija kļūda, ka neizveidoja sociālo māju?
– 100% ‘jā’. Ja tur to atvērtu, tad arī dzīvība turpinātos. Daudziem pagasta iedzīvotājiem būtu darbs.
2015.gadā piedalījāties šūšanas ceha atklāšanā...
– Jau tolaik manī valdīja neticība, ka šis nebūs ilgtermiņa projekts. To jutu intuitīvi, kaut gan bija ļoti liels prieks, ka izveidojās jaunas darbavietas. Pieci gadi lauku teritorijai ir daudz, piecus gadus cilvēki strādāja. Tāpat nāca palīgā valsts, maksāja stipendijas. Šķiet, darba devējs pārlieku paļāvās uz valsts atbalstu, tāpēc galarezultāts bija tāds, kāds bija. Beidzoties atbalsta programmai, virmoja jautājums, kā uzņēmējs tālāk tiks galā? Netika. Jāņem vērā, ka attālums līdz galvaspilsētai patiesi ir liels. Jāpiebilst, ka bija plānots līdz skolai pat noasfaltēt ceļu.
Nesen, slēdzot robežkontroles punktu Vientuļos, izskanēja doma, ka bijušajās skolas telpās varētu izvietot bēgļus...
– Savulaik bija arī doma, ka ēkā varētu izveidot militārās apmācības skolu jeb bāzi. Problēma ir tā, ka skolas ēka atrodas ļoti, ļoti tuvu robežai.
Vai ēka aizies nebūtībā?
– Godīgi sakot, ja nebūs cilvēku, tad nebūs arī ēkas. Ģeogrāfiskais stāvoklis ir tāds, kāds tas ir. Mēs paši redzam, ka mūsu cilvēki aizplūst projām no mūsu reģiona. Ja šeit būtu cilvēka cienīgas daba algas, viņi labprāt dzīvotu gan Vecumos, gan Žīguros, gan citviet pierobežā. Dzīvotu kā Dieva azotē... Ja cilvēks saņemtu 1000-1500 eiro lielu algu, viņš labprāt dzīvotu Borisovā. Labākas vietas taču nav! Mūsu ciemā katrā mājā ir jaunieši, kuri aizbraukuši uz ārzemēm, pat ne uz Rīgu. Arī mūsu ģimene nav izņēmums. Diemžēl.
Jūs esat vietējās kopienas padomes vadītāja. Par ko spriežat?
– Jāskatās uz reālo situāciju. Iedzīvotājiem nav jēgas spriest par to, ko nevar izmainīt vai mainīt. Mēs varam sniegt tikai savus ieteikumus, redzējumu apvienības vadītājam, turklāt saprotot, ka nevar ieguldīt naudu melnā caurumā, zinot, ka atdeves nebūs. Vajadzību ir tūkstošiem un vairāk. Borisovā ir sporta zāle, kas tiek maz izmantota. 2014.gadā Vecumu pagasta pārvaldes vadītājas amats man bija izaicinājums, zinot, ka deputāti pieņēmuši lēmumu par skolas likvidāciju. Tomēr esmu gandarīta, ka piecos gados daudz darīju pagasta labā.

2014.gads. Šūšanas cehu bijušajā skolā svinīgi atklāja Vecumu pagasta pārvaldes vadītāja Ligija Logina (foto – no kreisās), labklājības ministrs Uldis Augulis, Saeimas deputāts Jānis Trupovnieks, uzņēmuma SIA “SRC Brasa” valdes loceklis Kristiāns Brēdermanis, NVA direktore Inese Kalvāne, Latgales plānošanas reģiona Administrācijas vadītāja Iveta Maļina-Tabūne un Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs.

2024.gads. Balvu novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas vietniecei Ligijai Loginai joprojām rūp cilvēku likteņi.

Parasti ar cirtienu šādas lietas nedara

 2015.gada 26. jūnijā Jelgavas novada domes sēdē par jauno Sesavas pamatskolas direktori apstiprināja Ināru Nikolajevu, kura ilgus gadus strādāja Mežvidu pamatskolā. Viņa pedagoģijā darbojas kopš 1989.gada, kad uzsāka darbu, strādājot par pamatskolas skolotāju, direktora vietnieci izglītības jomā. Savukārt no 2012. līdz 2014.gadam bija Mežvidu pamatskolas direktore.

Kādas ir sajūtas, atceroties pēdējo skolas izlaidumu?
– To, protams, atceros. Atmiņās palikuši kolēģi, bijušie skolotāji un skolēni. Viņu nebija daudz, jo tolaik daudzas ģimenes aizbrauca, meklējot labākus dzīves un darba apstākļus.
Pēdējā izlaiduma klases audzinātāja Inese Circene, kā pati atzīst, to dienu pavadījusi asarās...
– Droši vien arī man neizpalika asaras. Saprotiet, ir pagājuši desmit gadi. Nekā jau priecīga nav, ja slēdz skolu.
Tas vietējai kopienai bija liels trieciens?
– Jā, jo izglītības iestāde ir kultūras centrs, kas vienuviet pulcē ne tikai skolas saimi, bet arī visus pagasta ļaudis. Jautājums tikai, vai to kāds izprot un grib izprast? Parasti ar cirtienu, slēdzot apmācības posmus, šādas lietas nedara. Mežvidu skolā tolaik bija gan pirmsskolas, gan pamatizglītības grupa. Tomēr piekrītu, ka mazs izglītojamo skaits apgrūtina skolas uzturēšanu. Neesam tik bagāti...
Pierobežas skolas joprojām ir nāves ēnā...
– Kāpēc politiķi to neredz? Neesmu politiķe, bet tāds ir viņu redzējums, un mēs tur neko nevaram ietekmēt.
Pirms 10 gadiem Latvijas Televīzija veidoja dokumentālo filmu par Mežvidu pamatskolas pēdējo mācību gadu. Ko viņi vēroja, filmēja?
– Viņi kopā ar mums dzīvoja skolā, apmeklēja visus pasākumus. Jā, filma tapa, un to ikviens varēja noskatīties televīzijā.
Kāds, Jūsuprāt, ir un būs skolas ēkas liktenis?
– Vienu brīdi skolu arī izmantoja uzņēmējdarbībā. Tā ir novada vadības atbildība, ko iesākt ar nekustamo īpašumu.
Pieļaujat, ka skolas ēka aizies nebūtībā?
– Mana prioritāte ir Jelgavas novads. Nevienu ēku nevar atstāt novārtā, tomēr jāsecina, ka Latvijas brīvvalsts laikā celtā ēka atrodas attālu no centriem. Tā ir mazāk izdevīga, kaut gan labā stāvoklī. Vismaz tolaik bija.
Kā klājas Sesavas pamatskolā?
– Labi. Pēc Mežvidu skolas slēgšanas uzreiz startēju divos konkursos. Nav noslēpums, ka jāiztur konkurence, lai kļūtu par direktori. Viens konkurss bija Latgalē, otrs – Zemgalē. Zemgali izvēlējos tādēļ, ka Jelgavā LLU Meža fakultātē un tālāk maģistrantūrā studēja vīrs. Uz Jelgavu biju ilgstoši braukājusi. Tolaik spriedām, – ja mums dzīvē kaut kas būs jāmaina, tad tā būs Jelgava. Dzīvojam Jelgavā.
Latgalietis nekur nepazudīs...
– Ar ko Latgales cilvēki būtu sliktāki nekā citi? Visiem Ziemeļlatgales, arī Latvijas ļaudīm novēlu, lai ir miers pasaulē, cilvēku sirdīs un miers katram mājās.

Bijusī Mežvidu skolas direktore. Ināra Nikolajeva secina, ka pagājis pietiekami ilgs laiks, lai atcerētos to laiku smalkākās detaļas: “Zinu tikai to, ka, strādājot Mežvidu pamatskolā, manā audzināšanā bija piecas klases – no 5. līdz 9.klasei. Ar saviem bērniem joprojām uzturu sakarus, un daudzu manu audzēkņu vecums tuvojas 50 gadu slieksnim. Protams, atceros katru un visus, jo Mežvidu pamatskola bija laba, ģimeniski mīļa.”

Nav jābaidās no izaicinājumiem

 Pirms desmit gadiem Mežvidu pamatskolas pēdējā izlaiduma četrām audzēknēm klases audzinātāja Inese Circene vēlēja nekad dzīvē nebaidīties uzsākt ko jaunu. Atskatoties vēsturē, nu jau kā Balvu novada Izglītības pārvaldes vadītāja, I.Circene secina, ka arī šobrīd problēmas ir līdzīgas: “Bija un diemžēl būs jāpieņem nepatīkami lēmumi, jo skolēnu skaits joprojām sarūk.”

Kas palicis atmiņā no pēdējā Mežvidu pamatskolas izlaiduma?
– Mežvidi ir mana pirmā darbavieta. Jāteic, ka ar ļoti lielu entuziasmu ķēros klāt savam darbam un 20 gadus, kurus pavadīju Mežvidu skolā, ar savu radošumu un iniciatīvu darīju visu iespējamo, lai vide ir sakārtota, lai viss ir skaisti. Tad, kad slēdza skolu, mēs katrs – gan pedagogi, gan vecāki – daļēji sapratām, ka bērnu ir maz, izmaksas ir lielas. Salīdzinot ar mūsdienām, nekas nav mainījies arī šodien. Izmaksas – lielas, naudas nav, pašvaldība nevar visas skolas uzturēt. Zemapziņā mēs to visu ļoti labi saprotam, bet katrā gadījumā emocionāli to negribējās pieņemt. Nevarēju samierināties, ka Mežvidus slēdz. Ļoti nepatika, ka ēka paliks tukša. Mēs gājām pretī, piekrītot, lai skolā izveido sociālo māju. Mēs pat inventarizācijas plānā sazīmējām un iezīmējām istabiņas, kā tās varētu izskatīties iespējamajā sociālajā mājā. Savulaik arī rakstījām projektu, bet neguvām atbalstu no Labklājības ministrijas.
Kādu?
– Par krīzes centra izveidi, jo tolaik tāds jau bija Rugājos. Nevarējām samierināties ar skolas slēgšanu – bija skumji un bēdīgi. Sagadījās tā, ka tas bija arī manas audzināmās klases pēdējais izlaidums. Godīgi sakot, to ļoti minimāli atceros, jo... negribēju raudāt, bet man asaras bira kā no pārpilnības raga. Katrā ziņā priecājos, ka vēlāk ēkā izveidoja šūšanas uzņēmumu. Bet...
Bet?
– Ļoti žēl, ka tagad tur nekas nenotiek. Līdzekļi ieguldīti milzīgi, bet vide ir nolaista.
Kāpēc netapa sociālā māja?
– Tajā laikā biju arī Viļakas novada deputāte. Mēs braucām gan uz Žīguriem, gan Vecumiem. Tāpat apsekojām visas sociālās mājas gan Rekovā, gan Viļakā, saprotot, ka Viļakā vietas ir maz, jo 4-5 sirmgalvji dzīvoja vienā istabiņā. Daudzi tam nepiekrita, jo tā ir braukšana turp un atpakaļ.
Kas nepiekrita?
– Nepiekrita darbinieki, kuri strādāja un dzīvoja Viļakā. Viņi bija ļoti, ļoti ‘pret’. Jāpiebilst, ka skola, viņuprāt, atradās nostūrī, kaut gan mēs to neizjutām nevienu dienu. Drīzāk jāsaka, ka, slēdzot skolu, tas nostūris arī izveidojās. Kamēr bija rosība, dzīvība, tikmēr arī vietējā kopiena bija aktīva.
Ar skolas likvidāciju situācija pasliktinājās?
– Protams. Līdzīgi tas ir mūsdienās, jo skola ir sava veida kultūras iestāde jeb gaismas stariņš. Ja ir skola, tad neizpaliek sadarbība ar pagastu, bibliotēku, uzņēmējiem un vecākiem. Līdzko skola ciet, bērns rīta pusē aizbrauc uz citurieni un tikai vakarā atbrauc. Sadarbība pazūd.
Šāds scenārijs gaidāms arī citos mūspuses pagastos?
– Uzsākot darbu Mežvidos, ilgi, ilgi domāju, vai strādāt šajā skolā, jo jau tad runāja par skolas slēgšanu. Un tikai pēc 20 gadiem tas notika.
Vai mazās skolās izglītības kvalitāte ir zemāka?
– Ja skolēns motivēts mācīties, tad neatkarīgi no tā, vai atrodas mazā lauku, vai lielā pilsētas skolā, viņš saņem kvalitatīvu izglītību. Tiesa, jārēķinās ar to, ka pilsētā ir vairāk bērnu, kur ir arī lielāka konkurence. Negribētu piekrist tam, ka vidusskolas klasē mācās trīs skolēni. Pirmkārt, nav konkurences. Otrkārt, tie ir paši labākie gadi, tā ir jaunība...
Paskaidrojiet...
– Sākotnēji Mežvidos klases vakari notika sadarbībā ar citām skolām, piemēram, Liepnas, Žīguru, Viļakas. Tie bija neaizmirstami, bet pēdējos gados gāja mazumā, līdz ar to bērniem dzīve interesantāka nepalika.
Pēdējos gados un arī tagad uz Jūsu pleciem ir smaga nasta lemšanā par skolu nākotni. Kas gaidāms?
– Jūs nevarat iedomāties, kā es jutos pirmajos septembros pēc Mežvidu skolas likvidācijas. Divus, trīs gadus 1.septembrī raudāju. Sāpes sadzīst, ar tām samierinies un dzīvo tālāk. Pieņemot lēmumus par skolu slēgšanu, visu izlaižu caur sevi, kaut gan ārēji tā neizskatās. Tās ir negulētas naktis, tie ir pārdzīvojumi. Es zinu, ko vecāki un pedagogi domā, ko vecāki un pedagogi teiks, jo arī es tāpat domāju. Tomēr, ja nestrādā pašvaldībā, tad nezini un neiedziļinies, cik naudas nepieciešams, lai uzturētu skolas. Pēc būtības izglītība jānodrošina valstij.
Sistēma ir ačgārna?
– Mērķdotāciju mazajām skolām nepietiek, tāpēc pašvaldībai tās ir jāsponsorē. Arī valstij nav bezizmēra maciņš. Esot mazajā čauliņā, daudz ko nesaprotam, spriežot: “Pašvaldība naudu taču atradīs. Kā tās var būt – nepietiek?”
Pamesto skolu liktenis ir...
– Cik tādu skolu ir visā Latvijā? Neatmetu domu un cerību, ka Mežvidos vai Žīguros varētu izveidot sociālo māju.
Vai tas ir iespējams?
– Kāpēc nē? Palūkojieties, Rīgā cilvēki stāv rindā. Slēdzot Mežvidu skolu, paši skolotāji bija gatavi pārprofilēties un strādāt sociālajā mājā. Ne visi, bet daļa. Bija cerības, ka ēka dzīvos, kad atvēra šūšanas cehu.
Mūspusē gaidāma kādas skolas slēgšana?
– Lai cik tas rūgti nebūtu, bet tas, visticamāk, skars vidusskolas. Pašlaik novadā ir sešas. Ceru, ka Balvu Valsts ģimnāzija turēs savu latiņu augstu. Profesionālā skola, lai cik arī tā dārga būtu, domāju, arī ir jāuztur. Gribētos kādu no vidusskolām saglabāt kā pierobežas vidusskolu. Pagaidām ne Rugāju, ne Rekavas, ne Baltinavas, ne Viļakas vidusskolas nav minētas kā pieejamības skola.
Ko tas nozīmē?
– Tuvākajā laikā būs sarunas Izglītības ministrijā, kas ir noteikusi savus kritērijus. Piemēram, ka attālums starp skolām nevar būt mazāks, šķiet, par 50 km, kā arī būs noteikts ceļā pavadītā laika limits.
Kāda izskatīsies Mežvidu skolas ēka pēc 10 gadiem?
– Domāju, tā viennozīmīgi būs piepildīta, turklāt ātrāk, lai neiet zudumā. Būs forši, ja tur dzīvos cilvēki.

Negatīvo atstāj dārzā. Inese Circene, taujāta, kā tiek galā ar negācijām, atzina, ka tās norok dārzā: “Man patiešām ļoti patika strādāt ar bērniem. Tolaik radoši iekārtojām puķu dobes, kopām ābeļdārzu un vecāki nesūdzējās, ka bērni ir pārstrādājušies. Kopā pavadītais laiks ir neatsverams.” Pirms 10 gadiem pedagoģe savām audzēknēm vēlēja nebaidīties no grūtībām un nepalikt pieticīgām, kā arī izvirzīt jaunus mērķus un mēģināt tos sasniegt! “Cilvēkiem nav jābaidās no izaicinājumiem. Galvenais – nezaudēt cilvēcību. Visas sāpes un visas problēmas ir izrunājamas,” joprojām uzskata I.Circene.

Fakti

 Blinnicas pamatskola, kas vēlāk tika pārdēvēta par Mežvidu pamatskolu, darbību uzsāka jau 1908.gadā. Kara un revolūciju laikā tā tika izpostīta un atstāta. Blinnicas pamatskola darboties atsāka 1920.gada martā. Drīz vien skolu nodēvēja par Mežvidu 4-klasīgo pamatskolu. 1938.gadā skolu pārveidoja par valsts 6-gadīgo pamatskolu. Skolā mācību darbu veica jau 8 skolotāji. Telpas sešām klasēm bija par šauru.

• 1935.gadā iemūrēja pamatus jaunajai skolai. Skola tika celta ļoti skaistā vietā – pakalnā, pie dzelzceļa. 1939.gada nogalē tika pabeigta skolas celtniecība un blakus skolai tika uzbūvēti 2 kotedžas dzīvokļi skolotājiem. Trīsstāvu celtne bija domāta 280 bērniem. Tādas lielas skolas celtniecība pierobežā liecināja par Latvijas pirmās brīvvalsts varenību un to, ka tā svarīgu nozīmi piešķīra izglītībai visā valsts teritorijā – arī attālākajās nomalēs.
• 1940.gadā Mežvidu pamatskolas skolēni un skolotāji svinēja Jurģus – pārcēlās uz jauno skolu. Latvijā iesoļo padomju karavīri, ... un rudenī skolā jau mācījās “Katjušu” un “Suļiko” (no vēsturnieces un skolotājas L.Maksimovas atmiņām).
• 1942.gadā sekoja vācu okupācijas laiks. Kara gados blakus skolai vācieši ierīkoja aerodromu, skolā dzīvoja lidotāji un apkalpes. 1944.gadā vācieši atkāpjoties skolu uzspridzināja. Nedaudz saglabājās tikai viens ēkas spārns. Mācības netika pārtrauktas, tās turpinājās vecajā skolas ēkā – Blinnicā. Darbs tur noritēja līdz 1951.gadam.
• 1949.gadā sagrautās skolas vietā sāka likt pamatus jaunajai skolai. Skolas celtniecībā aktīvi piedalījās apkārtējie iedzīvotāji.
• Jaunā 7-gadīgā skola ar lieliem logiem, gaišām telpām un plašiem gaiteņiem sāka darboties 1951.gadā. Mežvidu pamatskolā strādāja pedagogi: Ināra Ņikuļina, Jevģēnija Gusakova, Antoņina Danovska, Tija Silkāne, Anna Šaicāne u.c. 
• Laikā līdz 70.gadu beigām skola neizjuta skolēnu trūkumu. Pēc tam skolēnu skaits sāka būtiski samazināties. Ja 1955.gadā 7.klasē vien bijuši 39 izglītojamie, tad 70.gadu beigās visā skolā mācījās tikai 46 audzēkņi.
• 1979.gadā par skolas direktori sāk strādāt Antoņina Mosina. 80.gadu otrajā pusē skolā tiek ierīkota centrālapkure, uzbūvēts ūdenssūknis, iekārtotas dušas, saremontēta elektroinstalācija,  sakņu un kartupeļu noliktavas, sanitārie mezgli, kurus neviens nekad nav būvējis.
• 1990.gadā skolā mācījās 67 skolēni.
• 1997.gadā darba gaitas Mežvidu pamatskolā pabeidz direktore Antoņina Mosina. 1998.gadā skolas vadību pārņem bioloģijas un ķīmijas skolotāja Veneranda Medne.
• 2000.gadā skolas remontam Vecumu pagasta padome atvēlēja gandrīz tūkstoti latu. Pavasarī pie skolas tika ierīkots karuselis, atpūtas namiņš. Vasarā sekoja vērienīgs skolas remonts – kapitāli tika izremontētas 4 klases, tajās atjaunoja gan sienas, gan grīdas, tika remontēti skolas gaiteņi un citas telpas.
• No 2012. līdz 2014.gadam Mežvidu pamatskolas direktore ir Ināra Nikolajeva.
• 2014.gada 13.jūnijā skolā notiek pēdējais absolventu izlaidums.
• 2015.gada 1.septembrī bijušajā Mežvidu pamatskolas ēkā atklāja šūšanas cehu, kur izveidoja 50 darbavietas. Pēc nepilniem 5 gadiem cehs beidza darbu.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://fb.watch/tRxf2WtNe8/

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (30.07.2024.)

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

“Uz saulaino tāli – plēnumi, lēmumi” (1970.-1979.)

Ļeņina piemineklis Balvos. Pagājušā gadsimta septiņdesmitos gados Padomju Savienības Komunistiskās partijas līderi apgalvoja, ka visā valstī sasniegta attīstīta sociālisma pakāpe un pavisam drīz, iespējams, pēc pāris gadu desmitiem, tauta piedzīvos ilgi gaidīto komunismu ar bezšķiru sabiedrību, kur ražošanas līdzekļi piederēs visiem kopīgi, sabiedrības locekļi būs vienlīdzīgi tiesībās un iespējās pēc principa: “No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām.” Komunistiskā propaganda tobrīd piedzīvoja uzplaukumu, arī “Vaduguns” žurnālistiem bija jāsniedz savs ieguldījums ceļā uz gaišajām komunisma tālēm, spilgtinot padomju patriotisma avotus, tostarp dižā proletariāta vadoņa Ļeņina 100.jubilejas gaidās. Tomēr avīzē netrūka kritisku rakstu un tās slejās bija rodami pat vietējai kopienai sensacionāli materiāli – raksti par notikumiem, ko pieminam joprojām.
1970.gada sākumā laikrakstā “Vaduguns” lasāms, ka apstiprināja komunālo uzņēmumu Balvu, Viļakas un Žīguru ciemata labiekārtošanai, paredzot 151 500 rubļus. Balvos lielākais darbs ir V.I.Ļeņina laukuma labiekārtošana. Savukārt 1973.gada 7.novembrī žurnālisti ziņo, ka Balvos atklāja Ļeņina pieminekli: “...cilvēku jūrā, kas šodien pilda Balvu ielas, redzam partijas veterānus, Lielā Tēvijas kara varoņus, slavenus sociālistiskās sacensības pirmrindniekus.” 

1970. – 1971.gads. Septembrī “Vaduguns” atgādina, ka Kupravas ciematā top republikā otrā lielākā drenu cauruļu rūpnīca. 1971.gadā Viļakas eksperimentālais lietišķās mākslas un suvenīru ražošanas uzņēmums “Suvenīrs” gadu uzsāka ar septiņpadsmit dažādu veidu suvenīru ražošanu. Kupravas drenu cauruļu rūpnīcas celtnieki turpināja būvēt administratīvo un sadzīves korpusu. Februārī Viļakā nodeva ekspluatācijā jauno autoostu: “...autobusu atiešanas laiku kasiere paziņo pa skaļruni...” Balvos tolaik bija 71 vairākstāvu māja un būvējās vēl septiņi daudzstāvu nami, 35 individuālās mājas, viesnīca, kultūrpreču veikals. Pamatus izbūvē arī Rugāju vidusskolas internāta ēkai. Oktobrī Balvos atklāja Balvu vidusskolas sporta zāli, bet gada nogalē pabeidza Ičas tilta būvniecību. Tāpat gada nogalē Balvos, līdzās topošajai piecstāvu dzīvojamai mājai Revolūcijas un Padomju ielu stūrī (tagadējās Bērzpils un Teātra ielas), uzsāka sakņu un maizes veikala celtniecību. Jāpiebilst, ka šajā ēkā šobrīd atrodas SIA “Balvu Vaduguns” redakcija. “Vaduguns” lasītāju skaits pieaug un rakstos nozīmīgu vietu ieņem padomju propaganda. Rajona laikraksta “Vaduguns” 20 gadu jubilejā – 5.martā – lasāms raksts, ka laikraksta tirāža sasniegusi 8 000 eksemplāru: “...redakcijas darbā sevišķi spraigs laiks ir tagad, kad rajona darbaļaudis gatavojas godam sagaidīt dižā proletariāta vadoņa V.I.Ļenina 100.jubileju.” Laikraksta jubilejā Goda rakstus saņem A.Buža, G.Korņejeva, A.Bozovičs, I.Koliņš un citi. 1971.gada 3.aprīlī visās četrās “Vaduguns” lappusēs lasāms L.Brežņeva referāts, bet 6.aprīlī, lai, tā teikt, būtu interesantāk, publicēta A.Vosa runa: “...taču, kopš latviešu tauta kļuvusi par varenās Padomju Savienības pilntiesīgu locekli, tā nav vairs maza nācija. Tagad mēs esam lielās daudznāciju Padomju Savienības dēli un meitas...” Laikraksta redaktora vietniecei Olgai Solovjovai piešķirta PSRS Žurnālistu savienības gadskārtējā prēmija. Interesanti, ka līdz 1.augustam Balvu rajonā reģistrētas 160 laulības: “...salīdzinājumā ar 1969.gada 7 mēnešiem šogad kopējās gaitas uzsākuši par 34 pāriem mazāk...” Tiek atspoguļoti arī kultūras un sporta notikumi. 1970.gada 21.jūnijā Balvos notika rajona Dziesmu un deju svētki, bet 28.jūnijā Viļakas trasē “Baltais briedis” notika otrās laikraksta “Vaduguns” ceļojošā kausa izcīņas sacensības motokrosā. Novembrī Balvu kultūras namā uzstājās Maskavas cirks: “...piecgades pēdējā gadā Balvu kultūras namā būs notikušas 20 viesizrādes...” 26.jūnijā Balvos uzstājās LPSR Akadēmiskās operas un baleta teātris ar P.Čaikovska baleta “Gulbju ezers” izrādi. 1970.gada decembrī rajonu pāršalca sensacionāla ziņa – 17.novembrī Balvu rajona Kraukļu ciema “Cūkusalas” grantsbedrēs 39.ATU šoferis Imants Priedeslaipa pamanīja neparastu priekšmetu: “...tajā pašā dienā viņš atradumu nogādāja Balvu vidusskolas novadpētniekiem. Ilkņa garums –125 centimetri, svars – vairāk nekā 10 kilogrami. Vai tiešām mūsu rajonā dzīvojuši mamuti?”
1973.gads. 1973.gadam “Vaduguni” abonēja jau 9150 abonementu. Padomju saimniecībā “Balvi” atklāja jauno kultūras namu. Janvārī turpinājās Balvu pansionāta būvniecība. Februārī ekspluatācijā nodeva Balvu poliklīniku. Augustā pabeidza Balvu dzīvnieku slimību apkarošanas stacijas un rajona epizootiskās daļas ar veterināro laboratoriju telpās būvniecību. Skaistu velti jaunajā mācību gadā saņēma Rugāju vidusskolas kolektīvs – ekspluatācijā nodeva jauno skolas internātu ar 120 vietām. Lauku darbaļaudīm ir iespēja baudīt profesionālu skatuves mākslinieku uzstāšanos. 8.jūnijā Žīguros ciemojās Liepājas teātris ar izrādi “Mīla zem gobām”. 28.-29.novembrī Balvos ciemojās Raimonds Pauls – autorkoncertu noklausījās apmēram 1200 rajona iedzīvotāju. “Vaduguns” turpina informēt par Balvos notiekošajiem rajona Dziesmu un deju svētkiem, kā arī par “Vaduguns” kausa izcīņas sacensībām motokrosā. 23.februārī Balvu rajona kultūras namā notika svinīga sēde, veltīta Padomju Armijas un Jūras Kara flotes dienai. Maijā Balvu rajona kara komisariāts aicināja 15-16-gadīgus jauniešus iestāties suvoroviešu un mahimoviešu karaskolās. 7.novembrī Balvos atklāja Ļeņina pieminekli.

1974.gads. Piecgades trešajā gadā rajona pilsētās un laukos paredzēja ekspluatācijā nodot vairāk nekā astoņdesmit dažādas nozīmes objektus. Marta nogalē Balvos, Revolūcijas ielā (tagadējā Bērzpils iela), atklāja jauno aptieku, bet Žīguros – trīsstāvu dzīvojamo māju. Septembrī–oktobrī pie Balvu dzelzceļa stacijas turpinās jaunās patērētāju biedrības tirdzniecības bāzes būvniecība. Gada sākumā šķilbēnieši uzņēmās sociālistiskās saistības, piemēram, panākt, lai uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes 1974.gadā būtu 39 liellopi, no tiem 14,7 slaucamas govis. Savukārt Balvu tipogrāfijas kolektīvs apņēmās saražot virsplāna produkciju par 1000 rubļiem. Maijā “Vaduguns” informēja, ka Viļakas MRS montē iekārtu tehnoloģisko skaidu ražošanai. Novembrī lasītāji priecājās, ka žīgurieši, pildot piecgades uzdevumu, jau strādā 1975.gada februāra rēķinā. Žurnālisti raksta arī par slimību profilaksi. Jūlija sākumā rajona dermatologs I.Šmite lasītājus brīdināja par sifilisa briesmām: “...ārstēšanās laikā ir aizliegta dzimumdzīve. Par šīs prasības neievērošanu un veselo pilsoņu inficēšanu slimnieku sauc pie atbildības, pamatojoties uz kriminālkodeksa 112.panta pamata, kas paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz 3 gadiem...”
1975.gads. Gada sākumā gan rajona Darbaļaužu deputātu padomes sesijā, gan PSRS Ministru padomēs, gan partijas Balvu rajona komitejas plēnumā sprieda darba ražīguma paaugstināšanu: “...Balvu rajona pilsētās un ciematos 1975.gadā plānots nodot ekspluatācijā 6 dzīvojamos namus ar 170 dzīvokļiem, bet tiem, kas pārceļas uz dzīvi kolhozu un padomju saimniecību ciematos, 53 dzīvokļus ar 3800 kvadrātmetru platību, uzcelt 4 lopu fermas ar 1272 vietām un citus saimnieciska un sadzīves rakstura objektus. Izbūvēt 12 kilometrus autoceļu, klātus ar melno segumu...” Februāra pirmajā dekādē rajonā vidēji no govs dienā ieguva 4,9 kilogramus piena. Padomju armijas un Jūras kara flotes dienas priekšvakarā “Vaduguns” redakcija saņēma republikas kara komisariāta Goda rakstu par lielo ieguldījumu iedzīvotāju militāri patriotiskajā audzināšanā. 5.martā “Vaduguns” svinēja savas pastāvēšanas ceturtdaļgadsimta jubileju: “...žurnālistu un vairāk nekā simts ārštata korespondentu kolektīvs laikraksta slejas darījis arvien saturīgākas, ar dzīves faktiem bagātākas, pulcinājis aizvien kuplāku lasītāju saimi. 1950.gadā, kad avīze sāka iznākt, tās vienreizējais metiens tikko sniedzās pāri 1500 eksemplāriem. 1960.gadā tirāža pieauga līdz 3500 eksemplāriem, bet 1970.gadā sasniedza 8000 eksemplāru. Pašlaik, kad atzīmējam laikraksta ceturtdaļgadsimta jubileju, “Vaduguns” vienreizējais metiens krietni pārsniedz 10000 eksemplāru...” Par ilggadēju darbu tolaik Goda rakstus saņēma redaktors Vitālijs Sanders, vietniece Agnese Buža, atbildīgā sekretāre Anna Gutāne un citi darbinieki, bet dzejnieks Andris Vējāns “Vadugunij” veltīja dzejoli.
Martā nodod ekspluatācijā Viļakas pilsētas poliklīniku. Augusta sākumā Balvos ieradās republikas smaiļotāju izlase, kas Balvu ezerā trenējās līdz 22.augustam. Savukārt balveniešus trenēja sporta meistarkandidāts Artūrs Supe.
1976.gads. Gada sākumā starpkolhozu celtniecības organizācija nodeva ekspluatācijā 84 dzīvokļu māju Balvos. Janvārī Balvu rajona darbaļaudis uzņēmās sociālistiskās saistības 1976.gadam, piemēram, pārdot valstij 4 400 tonnas graudu, 3 000 tonnas kartupeļu, 520 tonnas dārzeņu, nodot ekspluatācijā liellopu kompleksus kolhozā “Avangards”, Tilžas padomju saimniecībā ar 424 vietām, zāles miltu cehu Lazdukalna padomju saimniecībā, pansionātu “Balvi”, kā arī uzbūvēt 10 km kopgarumā autoceļu ar melno segumu. 1.februārī pie Balvu šautuves pirmo reizi notika atklātās sacensības biatlonā – pirmais distancē devās meistarkandidāts slēpošanā Artūrs Supe. Starptautiskās sieviešu dienas priekšvakarā Balvos atklāja jaunuzcelto komunālo uzņēmumu – kombināta ziedu veikalu, ko balvenieši tolaik nodēvēja par greznāko veikalu pilsētā.
1.aprīlī “Vaduguns” rakstīja, ka Balvos ar smaiļošanu nodarbojas jau vairāk nekā pussimts skolēnu: “...šogad iekārtos ezerā 500 un 1000 metru airēšanas distances...”
1.septembrī rajona pedagogu saimi papildināja 13 jaunie speciālisti, tostarp fizkultūras speciālisti Ludmila Trofimova un Ēvalds Vancāns. Oktobrī ekspluatācijā Balvos nodeva Preses apvienības aģentūras ēku iepretim Balvu pamatskolai, bet gada nogalē “ Vaduguns” informēja, kāda izskatīsies Rīga 2000.gadā: “...pilsēta sniegsies līdz Rīgas jūras līcim un gandrīz saplūdīs ar Jūrmalas pilsētu... 1990.gada beigās Purvciemu un Imantu savienos Rīgas metropolitēna pirmā kārta...”
1977.gads. Paredzēts nodot ekspluatācijā novietni 425 govīm Baltinavas padomju saimniecībā. 19.aprīļa laikrakstā pirmo reizi publicēti Andra Vējāna dziesmas “Balvu valsis” vārdi un notis. Jūlijā Balvu kultūras nama koris “Austrums” (diriģents Vitolds Dreimanis) Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 60.gadadienai un 37.gadadienai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā veltītajos Dziesmu svētkos izcīnīja 3.vietu republikā.1.septembrī skolēni mācības uzsāka jaunajā skolā – Balvu vidusskolā (Balvu Valsts ģimnāzijā), bet oktobrī Balvos notika arhitektu plēnums.
1978.gads. Janvārī rajonā uzsāka mācības sabiedriskie izvadītāji, lai pilnveidotu un konkretizētu izvadīšanas ceremoniju. Februārī Balvu telegrāfa kolektīvs informēja, ka mēnesī nosūta un pieņem apmēram deviņus tūkstošus telegrammu. Martā Igaunijas PSR Pelvā parakstīja sociālistiskās sacensības līgumu starp Pelvas un Balvu rajona komjaunatnes organizācijām.
Aprīļa pēdējā dekādē visaugstāko izslaukumu – 10 kilogramus no govs – sasniedza Baltinavas padomju saimniecības kolektīvs. Vistukšākās slaucenes aprīļa pēdējā dekādē bija Viļakas padomju saimniecībā, kur no govs ieguva tikai 5,3 kilogramus piena. Maijā Kupravā sāk skolas celtniecību, kas “…būs devītā vidusskola mūsu rajonā...”, bet jūnijā Pokratā notika Balvu rajona 11.jauno tūristu salidojums, ko tiesāja A.Šnepers. Jūnijā Balvu sporta nometnē trenējās 38 smaiļotāji. Jūlijā pirmo reizi rajonā pulcējās LOTOS vienības, kas strādāja laukos. “Vaduguns” kausa izcīņā motokrosā uzvarēja Mārtiņš Serģis: “...Mārtiņam Serģim jubilejas sacensībās izcīnīta pirmā vieta bija viņa piektā pakāpšanas uz “Vaduguns” kausa izcīņas goda pjedestāla. Desmit “Vaduguns” motokrosos brāļi Serģi uz goda pjedestāla kāpuši desmit reizes, sešas reizes no tām iekarots visaugstākais pakāpiens...” Gada nogalē “Vaduguns” raksta par fermu 424 mājlopiem, kas nodota ekspluatācijā kolhozā “Krišjāņi”, un zāļu sēklas šķirošanas kompleksu KOS-0,5, ko tolaik dēvēja par lielāko piecgades celtni.
1979.gads. Februārī Viļakas pilsētas Tautas deputātu padome saņēma ceļojošo Sarkano karogu par labāko rezultātu militāri patriotiskajā audzināšanā, aiz sevis atstājot Kubulu un Ploskenes ciema deputātu padomi. Martā pirmo reizi rajonā noorganizēja ateistu salidojumu, bet aprīlī Žīguru MRS kolektīvs atbalstīja maskaviešu aicinājumu – rīkot V.I.Ļeņina 109.dzimšanas dienai veltītu komunistisko sestdienas talku: “...katrs talcinieks nolēmis padarīt vairāk nekā jebkad...” Jūnijā turpinājās Kupravas vidusskolas celtniecība. “Vaduguns” tolaik rakstīja, ka skolā mācīsies 660 skolēni (skolu atklāja oktobrī, tās celtniecība izmaksāja 840 000 rubļu). No 3. līdz 5.augustam Balvos notika XI Lauku sporta spēles smaiļošanā un kanoe airēšanā, kurās balvenietis Māris Grodņa 1000 metru distancē izcīnīja otro vietu, aiz sevis atstājot pieredzes bagātus airētājus. Novembrī Balvos atklāja jaunu bērnudārzu ar 280 vietām, bet rugājieši svinēja jurģus jaunajās kantora telpās (tagadējā pašvaldības ēka). Tāpat novembrī atklāja Kupravas vidusskolu.

Tie bija “Vaduguns” ziedu laiki

1979.gadā savu karjeru laikrakstā “Vaduguns” uzsāka žurnāliste MARUTA SPRUDZĀNE, kura darbam šajā preses izdevumā veltījusi 45 gadus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigas un astoņdesmito gadu sākumu viņa atceras kā laikraksta “Vaduguns” ziedu laikus, kad tā tirāža pārsniedza 11 tūkstošus eksemplāru.

Par laikraksta “Vaduguns” žurnālisti sāki strādāt 1979. gadā – gandrīz uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas. Kā tas notika?
– Vidusskolas pēdējā klasē vēl īsti nezināju, par ko gribu kļūt. Zināju tikai to, ka nestudēšu, kur jāmācās matemātika, fizika un ķīmija. Nolēmu, ka varētu kļūt par žurnālisti, jo skolas gados rakstīju sienas avīzei. Sešus gadus studēju žurnālistiku neklātienē. Būtībā “Vaduguns” ir mana trešā – visilgstošākā – darbavieta, jo neilgu laiku pēc skolas pastrādāju gan Balvu maizes kombinātā, gan “Elektrotīklu” grāmatvedībā. Tad kādā dienā mani uzrunāja “Vaduguns” redaktors Vitālijs Sanders, aicinot nākt korektores vietā, kura grasījās aiziet no darba. Skolas gados jau biju sadarbojusies ar “Vaduguni”, iesūtot redakcijai mazus rakstiņus. Tā sāku strādāt – sākumā gan kā korektore, gan kā žurnāliste.
Par kādām tēmām tolaik rakstīji?
– Darbojos Lauksaimniecības nodaļā un man tas ļoti patika. Tā bija reālā lauku dzīve – varēju braukt uz fermām, tīrumiem, tikties ar cilvēkiem. Man, kā jaunam cilvēkam, tas ļoti patika. Tolaik patiešām daudz ko iemācījos. Par lauku tēmu patika rakstīt visu darba mūžu, ko pavadīju “Vadugunī”.
Tolaik avīze atspoguļoja arī komunistiskās partijas kongresu un plēnumu lēmumus. Vai par tiem rakstīji arī Tu?
– Tas bija padomju laiks, ar savām politiskajām nostādnēm, ko sauca par darbaļaužu komunistisko audzināšanu. Protams, tajā laikā prese lika uzsvaru uz PSKP kongresu un plēnumu lēmumiem, atspoguļoja piecgades plānu un uzdevumu izpildi. Tā laika prese kopumā un arī vietējais laikraksts nevarēja pastāvēt bez šādiem lozungiem. Ar partijas lēmumu un to skaidrojumu atspoguļošanu vairāk nodarbojās avīzes “Partijas dzīves nodaļa”. Es rakstīju par cilvēku ikdienas darba dzīvi laukos. Protams, visa šī informācija izskanēja caur partijas lozungiem. Galvenais bija atspoguļot darba ražīgumu, jo Balvi bija lauksaimniecības rajons ar divām galvenajām jomām – piena un gaļas ražošanu, nedaudz arī linkopību. Kad uzrakstīju kādu rakstu, piemēram, par fermu, tam vēlāk piekarināja kādu no rubrikām: “PSKP kongresa lēmumi dzīvē”, “Pārtikas programmas īstenošana”, “Sociālistiskās sacensības rezultāti” un tamlīdzīgi. Atceros, ka bija tāds PSKP CK plēnuma lēmums, kas izklāstīja arī rajona avīzes uzdevumus. Tika uzsvērts, ka padomju saimniecībās un kolhozos vidējam izslaukumam no govs jābūt vismaz trīs tūkstošiem litru. Tas nav liels izslaukums, taču Balvu rajonā ar to gāja grūti. Protams, atsevišķas fermas sasniedza pat labākus rezultātus, tomēr mūsu rajons bija viens no pēdējiem republikā. Arī graudu ražas bija zemas un ar linu audzēšanu gāja ļoti grūti. Atsevišķas saimniecības kritizējām īpaši daudz. Nereti, atsaucoties uz kritiska rakstura vēstulēm, braucu reidos skatīties, kas notiek fermās vai uz lauka. Dažkārt turp devos kopā ar agrorūpnieciskās apvienības rajona lauku speciālistiem, dažreiz pievienojās arī partijas komitejas un komjaunatnes pārstāvji, kuri arī bija atbildīgi par laukos notiekošo.
Kā tajos gados izpaudās cenzūra? Vai gadījās, ka kādu rakstu neļāva publicēt?
– Es personīgi neatceros, ka kāds mans raksts būtu pilnībā atsviests atpakaļ. Kopumā žurnālistu darbs tolaik un tagad daudz neatšķīrās tajā ziņā, ka pašam bija jāplāno, jāseko līdzi notikumiem un jādomā, ko un kā rakstīt. Bija redaktoru uzdevumi, bija rindu plāni – 1200 rindas mašīnrakstā mēnesī. Visus materiālus rakstījām ar roku, ko mūsu mašīnrakstītāja Austriņa, veiksmīgi pielāgojusies katra žurnālista rokrakstam, vēlāk drukāja uz rakstāmmašīnas, un pēc tam atdevām redaktoram. Ja arī tekstā kaut kas nebija, kā vajadzēja, tad to izlaboja redaktors. Atbildīgā sekretāre un redaktors atbildēja par to, kā avīzē viss izskatīsies kopumā. Kritiku no augstākajām instancēm, ja tāda bija, saņēma un par laikraksta saturu atbildēja redaktors. Neatceros, ka mani kādreiz bārtu par to, ka kaut ko esmu uzrakstījusi galīgi greizi.
Atšķirībā no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem, tagad visu rakstām datorā, fotogrāfijas pirms publicēšanas arī vairs nav jāizgatavo papīra formātā…
– Ja tagad datorā vienā mirklī var uzrakstīt vai nodzēst kādu teksta rindiņu, tad agrāk tas bija smags un sarežģīts tehnisks darbs, ko veica mūsu mīļās tipogrāfijas darbinieces, kuras savu darbu mīlēja un prata. Pirms avīzes drukāšanas katru teksta rindiņu atlēja metālā – to nebija tik viegli izlabot. Tas, kā izskatīsies virsraksti, kur tekstā novietos fotogrāfiju, lēma ne tikai atbildīgā sekretāre un redaktors, salikums tapa kopdarbā ar tipogrāfiju. Abi kolektīvi bija tik ļoti saliedēti, ka lasītāji reizēm mūs neatšķīra, – viņiem šķita, ka tipogrāfija un redakcija ir viens un tas pats. Savukārt mūsu fotogrāfa Roberta Priedeslaipas bildētās fotogrāfijas sākumā sūtījām uz Rīgu, kur tās atlēja metālā, piestiprināja atbilstoša formāta un biezuma koka klucīšiem un tad pa pastu atsūtīja mums, lai varētu tās pievienot rakstam. Lai gan tekstu it kā varētu publicēt jau nākamajā dienā, fotogrāfiju dēļ to varējām darīt tikai pēc nedēļas vai pusotras.
Atšķirībā no mūsdienām, kad žurnālistu darbu ierobežo Datu aizsardzības likums, tolaik visus dzērājus, huligānus un citus pārkāpējus drīkstēja saukt vārdos un uzvārdos…
– Ļoti novērtēju, ka tajā laikā nevajadzēja apsvērt, vai kritizējot cilvēkus drīkstu nosaukt vārdā un uzvārdā. Uzskatu, ka kritizējām diezgan daudz. Rajona līmeņa sapulcēs, kurās rajona lauksaimniecības speciālisti uz pārrunām izsauca vienas vai vairāku saimniecību vadītājus, direktorus un speciālistus, drīkstēja piedalīties arī prese. Šīs sarunas dažkārt bija ļoti asas un visus drīkstējām saukt vārdos. Varējām rakstīt par to, ka fermā nav pabarotas un izslauktas govis, teļi nav padzirdīti, jo slaucējas ir aizdzērušās vai kaut kur aizklīdušas. Visi tika saukti vārdos. Rakstījām par pārkāpumiem, alkohola lietošanu, par piesavināšanos, disciplīnas pārkāpumiem. Rubrikā “No biedru tiesām” informāciju iesniedza paši darba kolektīvi. Ja kāds darbinieks bija kaut ko nogrēkojies, izskatīja viņa lietu, reizēm piespriežot soda mēru “publikācija “Vadugunī””. Publicējām arī to cilvēku vārdus un uzvārdus, kuri bija nonākuši atskurbtuvē. Rakstījām daudz kritikas par to, kas notiek darbavietās. Viss bija atļauts. Žurnālistam bija tikai jātur acis un ausis vaļā, jābrauc un jāraksta. Tagad šķiet smieklīgi, ka nedrīkstam publicēt vārdu pat tiem, kuri pārsnieguši ātrumu vai izdarījuši kādu citu pārkāpumu. Manuprāt, šis Datu aizsardzības likums ir par daudz pārspīlēts. Tāpat atceros tā laika vadītājus ar lielisku stāju un izkoptu valodu. Tas viss bija, pateicoties tā laika kadru politikai. Tagad, pēc daudziem gadiem, varam pārliecināties, kas notiek, kad šādas kadru politikas un kopīga skatījuma uz valstī notiekošo nav – trūkst kadru medicīnā, skolās un citās jomās. Toreiz partija prata plānot uz priekšu, paredzēt, kas nākotnē strādās vienā vai otrā vietā. Šo svarīgumu sapratu tikai vēlāk, jo tolaik tas nešķita nekas īpašs.
Kā kopš tiem laikiem mainījušies laikraksta “Vaduguns” lasītāji?
– Septiņdesmito gadu beigas un astoņdesmito gadu sākums bija “Vaduguns” ziedu laiki. Tirāža sasniedza 11 tūkstošus eksemplāru. Nekad vairs tā nav bijusi tik liela. Dažādu apstākļu dēļ turpmākajos gados tirāža ir tikai samazinājusies. Agrāk lasītāji mums rakstīja daudz vēstuļu. Laikrakstam bija plašs ārštata autoru loks. Gan ražošanas uzņēmumos, gan saimniecībās bija nodibinātas preses grupas, kuras sūtīja avīzei rakstiņus par to, ko saražojuši, kā izpildīts piecgades plāns utt. Protams, šo informāciju žurnālistam vajadzēja apstrādāt, papildināt, bet tas palīdzēja mūsu darbā. Lasītāji daudz ko stāstīja žurnālistiem, ieteica, ko uzrakstīt. Tagadējos laikos presi vairs tik ļoti neņem par pilnu, tai vairs nav tādas ietekmes, jo tagad jebkurš, kam nav slinkums, var rakstīt un fotografēt. Ir sociālie tīkli. Tas viss informāciju izšķīdina, padarot to mazāk vērtīgu.
Ja Tu būtu pabeigusi vidusskolu šogad, vai atkal izvēlētos žurnālistes profesiju?
– Grūti pateikt, bet domāju, ka jā. Mans darbs man patīk. Iepriecina, ka cilvēki žurnālistu vairāk vai mazāk gaida. Dažkārt viņiem gribas parunāt un izstāstīt. Žurnālists var ieiet tik daudzās mājās, uzzināt tik daudz ko. Bez šī darba nekad nebūtu izpratusi, kāda ir lauku saimniecību dzīve, kas notiek fermās, kā izskatās lauku mājās un dārzos. Redzēts ir ļoti daudz. Tas palīdz iepazīt un izprast cilvēkus, jo viņi nebūt nav tādi, kādi šķiet pirmajā acu uzmetienā. Tieši laukos dzīvo tie godīgākie un patiesākie cilvēki. Turpretim vadībā strādājošie ir ļoti slīpēti. No tiem, kuri smaida un runājot meldiņu kā medu lej, ir jāuzmanās īpaši…

Saņem sveicienus jubilejā. Vasaras sākumā, sava skaistā piemājas dārza puķu ieskauta, Maruta kopā ar draugiem un radiem nosvinēja 65 gadu jubileju. Sirsnīgus sveicienus un ziedu klēpjus viņa saņēma arī no redakcijas kolēģiem.

Vai Balvos patiešām dzīvojuši mamuti?

 Apliecinot, ka laikrakstā atspoguļoja ne tikai partijas lēmumus un sociālistisko sacensību, 1970.gada decembrī lasāma sensacionālā ziņa: “17.novembrī Balvu rajona Kraukļu ciema “Cūkusalas” grantsbedrēs 39.ATU šoferis Imants Priedeslaipa pamanīja neparastu priekšmetu, kas izrādījās mamuta ilknis.” Interese par šo vēsturisko atradumu nav mazinājusies arī mūsdienās. Par to liecina šovasar “Vadugunī” publicētais raksts “Izliek apskatei mamuta ilkņa fragmentu”. Lai šī vēstures liecība saglabātos nākamajām paaudzēm, par to ilgus gadus rūpējās bijusī Balvu Novada muzeja galvenā krājumu glabātāja un ilggadējā “Vaduguns” lasītāja INNA VALUTIS.

Inna atklāj, ka “Vaduguni” lasa kopš bērnības, kad to abonēja vecāki. Tomēr par to, ka apkārtnē atrasts mamuta ilknis, uzzināja nevis no vietējā laikraksta, bet gan apmeklējot skolas muzeju. Kopš 1990.gada, kad pati kļuva par muzeja galveno krājuma glabātāju, Inna rūpējās arī par šī nozīmīgā atraduma uzglabāšanu. Ja mūsdienās telpās, kur atrodas eksponāti, nodrošina gan atbilstošu gaisa temperatūru, gan mitrumu, pagājušā gadsimta beigās tos saglabāt sākotnējā stāvoklī bija sarežģītāk. “Kad muzejs vēl atradās vecajā glābšanas stacijas ēkā, kur paši kurinājām krāsni, neko par tādu temperatūras režīmu nezinājām,” atceras Inna. Taču, būdama vēsturniece, viņa nereti apmeklēja Pleskavas un Pēterburgas muzejus, kur, uzdodot darbiniekiem jautājumus, vairāk uzzināja par pareizu eksponātu uzglabāšanu: “Sapratu, ka tos nedrīkst turēt pārāk mitrās telpās, tāpēc ilkni glabāju, saudzīgi ietītu kokvilnas audumā, un tādējādi tam gadu gaitā nekas slikts nav noticis.”
Bijusī muzeja darbiniece stāsta, ka visus “Vaduguns” rakstus vienmēr lasījusi ar interesi. Izlaidusi tikai padomju laikos publicētos komunistiskās partijas plēnumu un kongresu lēmumus, jo pati tolaik strādāja par instruktori partijas komitejā: “Negribējās atkal lasīt to, ko visu dienu runāju darbā.” Inna labprātāk uzzināja par vienkāršiem darba darītājiem un vietējiem notikumiem. Viņai patika, ka agrāk visus pārkāpējus, dzērājus un huligānus drīkstēja saukt uzvārdos, ne tā, kā tagad. “Uzskatu, ka arī mūsdienās laikraksta rubrikā “Policijas ziņas” visus pārkāpējus vajadzētu nosaukt uzvārdos. Varbūt tad viņi aizdomātos!?” spriež lasītāja. Inna neslēpj, ka agrāk “Vaduguns” saturs viņai šķita interesantāks. Turklāt šobrīd avīzi izkonkurē internetā lasāmās ziņas. “Taču interneta ziņas arī ir diezgan vienpusējas. Savukārt mūsu avīzē gribētos vairāk lasīt par pazīstamiem, vietējiem cilvēkiem, par organizācijām un darbavietām, arī par pašvaldības darbu. Savukārt pašvaldības izdevuma “Balvu Novada Ziņas” izdošanu uzskatu par naudas šķērdēšanu,” pārliecināta pensionāre.

Iespējams, vērtīgākais vēsturiskais muzeja eksponāts. Kopš 1970. gada mamuta ilkņa fragments tiek uzglabāts kā viens no nozīmīgākajiem Balvu Novada muzeja ieguvumiem.

Vakaros lasīja iekārtu instrukcijas

 1973.gadā Balvu vidusskolā par fizikas skolotāju sāka strādāt ilggadējā “Vaduguns” lasītāja MARIJA BLEIVE, bet 1977. gadā viņa darbu turpināja jaunuzceltajās Balvu vidusskolas telpās (šobrīd Balvu Valsts ģimnāzija). Laiku, kad pārcēlās uz jauno skolu, pensionētā pedagoģe atceras kā diezgan sarežģītu un izaicinājumiem pilnu.

“Kad dēlam apritēja tikai trīs mēneši, toreizējā izglītības nodaļas vadītāja Lilija Baune pierunāja mani nākt strādāt skolā par fizikas skolotāju. Drīz vien sāku abonēt arī laikrakstu “Vaduguns”. Tas viss notika 1973. gadā,” atmiņās dalās bijusī skolotāja. Pensionētā pedagoģe labi atceras arī veco Balvu tipogrāfiju, jo, ejot uz darbu, bieži gāja tai garām.
M.Bleive bija uzticama laikraksta “Vaduguns” lasītāja, līdz to liedza darīt pirms dažiem mēnešiem veiktās acu operācijas: “Pagaidām to nevaru, varu izlasīt tikai virsrakstus, bet agrāk “Vaduguni” lasīju regulāri.”
Pirmo mācību gadu jaunuzceltajā Balvu vidusskolā bijusī pedagoģe atceras kā ļoti sarežģītu: “Fizikas kabinetam saveda pilnīgi jaunas, vēl kastēs sapakotas iekārtas, jo visas vecās atstājām iepriekšējā skolā. Mums bija visjaunākās un modernākās ierīces – elektroniskās, dažādi konstruktori, kādu vecajā skolā nebija. To visu vajadzēja apgūt no nulles, jo šīs ierīces nepārzināju. Tādēļ vakaros lasīju instrukcijas krievu valodā un mācījos. Nebija viegli. Arī kabinetu vajadzēja iekārtot, visu salikt skapjos un atcerēties, kur kas novietots. Stundas nāca viena pēc otras, un bija jāzina, kurā stundā ko rādīšu. Visam pirms stundas jau bija jābūt uz galda.”
Taujāta, kā padomju propaganda ietekmēja tā laika skolotāju darbu, M.Bleive stāsta, ka skolēniem klasēs bija jāvada politinformācijas. Lai tām sagatavotos, obligātā kārtā nācās apmeklēt skolā organizētās partijas sapulces, kaut arī viņa pati nebija komunistiskās partijas biedre: “Kolēģi, komunisti, gāja uz tām sapulcēm, bet mēs, kas nebijām partijas biedri, burkšķējām: “Kāpēc mums arī jāiet?” Mums atbildēja, ka apspriežam politiskus jautājumus un visiem tas jāzina, jo klasēs būs jāvada politinformācijas. Atceros, ka šajās sapulcēs ar gariem jo gariem referātiem uzstājās skolotāja Jevgēnija Cunska, kuras vīrs strādāja partijas komitejā. Ierosinājām, lai saīsina tos referātus, jo mums ir garlaicīgi. Bet viņa atbildēja, ka nevar, jo skolotājiem šī informācija jāzina visos sīkumos.” M.Bleive atceras, ka arī studiju laikā augstskolā apguva obligāto studiju priekšmetu “Zinātniskais komunisms”. “Taču profesore Lasmane īpaši stingri nepārbaudīja mūsu zināšanas,” viņa piebilst.
M.Bleive neslēpj, ka, viņasprāt, mūsdienās laikraksts “Vaduguns” informāciju atspoguļo daudz atklātāk nekā padomju gados: “Tikai pēdējā laikā avīžu rakstos mēs pārāk daudz priecājamies. Tas ir labi, bet pazūd informācija par cilvēku darbu, ko viņi dara. Gribētos vairāk zināt, kā mūsu iedzīvotāji ikdienā strādā, biežāk lasīt par vienkāršiem darba rūķiem, piemēram, mazajām zemnieku saimniecībām. Gribas zināt arī par jauniešiem, ko viņi dara.”

Aktīva joprojām. Pensionētā pedagoģe Marija Bleive  aizvien iesaistās pilsētas kultūras dzīvē un ir aktīva rokdarbu studijas “Mežģis“ dalībniece. Ilgus gadus viņa dejoja deju kopā “Atvasara”, kā arī dziedāja korī. Tikai pēdējos mēnešos bijusī skolotāja nedaudz samazinājusi aktivitāšu skaitu, lai saudzētu operētās acis.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1807199496437777

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (26.07.2024.)

No katoļu pamatskolas – par Jēkaba kafijas skolu

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Pagājuši astoņi gadi, kopš slēgta Kalnezeru Katoļu pamatskola un ir pāršķirta jauna vēstures lappuse. Kādreizējās izglītības iestādes ēka nestāv pavisam tukša – vienā no plašās skolas telpām mājvietu radusi kafijas grauzdētava, kur top kafija ar Latgales garšu. Dzīve Lendžu pagastā tāpat kūsā.

Reiz bija... pirmā katoļu pamatskola Latgalē

 * 1978.gada 1.septembrī durvis vēra jaunuzceltā Kalnezeru 8-gadīgā skola Lendžos, kura apvienoja reorganizēto Taudejāņu, Kalnezeru (Adamovā) un Ceplīšu skolu kolektīvus. Tobrīd skolā mācījās 130 skolēni.

* 1996.gada 1.septembrī ar direktores Annas Mednes gādību un vecāku atbalstu skolai tika piešķirts katoļu skolas statuss, kur bērnu audzināšanas pamatā tika likta katoļu Baznīcas mācība. Tā bija pirmā katoļu pamatskola Latgalē!

* Skolas absolventu skaits šo gadu laikā ir sasniedzis četrus simtus. Laika gaitā skolēnu skaits skolā samazinājās, un 2016.gada 18.februārī Rēzeknes novada dome pieņēma lēmumu “Par Rēzeknes novada pašvaldības Kalnezeru Katoļu pamatskolas likvidāciju”. Skolas slēgšanas datums – 2016.gada 19.augusts.

* Kopumā skolas pastāvēšanas 38 gados Kalnezeru skola bijusi darbavieta 72 skolotājiem.

* Skolas lepnums ir tās absolventi. Kalnezeru Katoļu pamatskolu absolvējuši vairāk nekā 300 skolēni. Lielākā daļa ieguvuši labu turpmāko izglītību un strādā daudzveidīgās prestižās profesijās. Šajā skolā savulaik mācījusies slavenā sportiste Gunta Vaičule (Latiševa-Čudare), uzņēmējs Oskars Maculevičs, kurš ar savu kafiju “KUUP” ir atpazīstams lielā daļā Latvijas. Latvijas biteniekus pārstāv Vitālijs Sprūga, kurš savā saimniecībā “Lapegles” ražo un eksportē bioloģisko medu, pieprasītākais zvērinātais notārs Rēzeknē Romualds Laizāns arī ir šīs skolas absolvents, tāpat kā tagadējais Pāvesta diplomātiskā korpusa līdzstrādnieks nunciatūrā Kanādā, Otavā, Antons Prikulis Dr.iur.can.

Kādreizējās skolas ēka.

Kalnezeru Katoļu pamatskolas pēdējais izlaidums. 2016.gada 10.jūnijā Kalnezeru Katoļu pamatskolas 9.klasi absolvēja 10 audzēkņi. Svētās Mises laikā Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis uzsvēra, ka pamatskolas absolvēšana ir drīzāk nevis beigas, bet gan jauns sākums, un mudināja jauniešus neaizmirst ģimenē un skolā iemācīto kristīgo skatījumu uz dzīvi. Ekselence arī uzsvēra, ka mūsu pašu rokās ir mūsu un valsts nākotne un, lai gan, protams, ir jāstudē un jāiegūst laba izglītība, tomēr nedrīkst aizmirst dzimto pusi un savu atbildību tās attīstīšanā.

Tā bija īpaša mācību iestāde

 Kalnezeru Katoļu pamatskola – pirmā, pēdējā un vienīgā darbavieta tās direktorei Kristīnei Leščinskai, kura visu savu darba dzīvi veltījusi tieši šai izglītības iestādei. Jau astoņus gadus skolas gaiteņos vairs neskan bērnu čalas, taču dzīve turpinās.

Esat nu jau slēgtās Kalnezeru Katoļu pamatskolas pēdējā direktore. Kā uzņēmāt ziņu par izglītības iestādes likvidāciju? Tas bija negaidīts lēmums?
– Skolas slēgšana nebija pēkšņa un negaidīta. 2009.gada vasarā sākās skolu optimizācijas pirmais vilnis, un mūsu skola bija viena no tām, kuru varēja slēgt. Taču, pateicoties katoļu skolas statusam, vecāku, skolēnu, skolotāju un sabiedrības atbalstam, toreiz izglītības iestādi izdevās saglabāt. Bet ar katru gadu skolēnu skaits tāpat turpināja samazināties, pēdējā mācību gadā mums bija vien 42 bērni. Skolu beidza 10 absolventi, bet nākamā gada septembrī 1.klasē būtu tikai pieci pirmklasnieki.
Ar kādiem izaicinājumiem Jums kā direktorei savulaik nācās sastapties?
– Visgrūtākais bija motivēt, noturēt un atrast labus skolotājus, jo izglītības kvalitāte bija pati svarīgākā.
Vēstures lappusēs noteikti paliksiet kā īpaša pamatskola, jo Latvijā cita katoļu pamatskola nepastāvēja…
– Protams, mēs bijām Latvijā pirmie un lepojamies ar to, bet tagad Latvijā jau ir krietni daudz šādu skolu.
Ar ko tieši atšķīrāties no mums ierastās pamatskolas?
– 1996. gadā ar toreizējās direktores Annas Mednes gādību un vecāku atbalstu skolai tika piešķirts katoļu skolas statuss. Ar ko atšķīrāmies no citiem? Mācību gads vienmēr tika uzsākts ar Svēto Misi skolas kapelā un noslēgts ar izlaiduma Svēto Misi. Katra mācību diena sākās ar svētbrīdi, ko vadīja skolēni, nosakot, par ko lūdzas, un katru mēnesi skolā notika Svētās Mises, uz kurām tika aicināti arī pagasta iedzīvotāji. Pirms Svētās Mises bērniem bija grēksūdze telpā blakus kapelai. Svētās Mises dziedājumus vadīja mūzikas skolotāji. Katru gadu maijā skolēni ar pedagogiem devās tradicionālajā svētceļojumā uz Sarkaņu baznīcu, kur tie, kuri gatavojušies, pieņēma Pirmo Svēto Komūniju. Neiztrūkstošs pasākums mums bija rudens pārgājiens, atzīmējām Skolotāju dienu, kad mācību darbu organizēja un vadīja 9. klase. Rīkojām Mārtiņdienas tirgu, piedalījāmies lāpu gājienā uz Rēzeknes Brāļu kapiem 11.novembrī. Kopā ar vecākiem svinējām Latvijas gadadienas pasākumus, notika arī jauno Daugavas vanadzēnu uzņemšana, Ģimeņu sporta diena, kas bija īpaši iecienīta, jo rīkojām bērnu rokdarbu un zīmējumu izstādi, koncertu un kopīgas aktivitātes. Protams, arī Pēdējā zvana svētki, pavasara ekskursija un izlaidums, kas sākās ar bīskapa Jāņa Buļa celebrētu Svēto Misi un noslēdzās ar balli kultūras namā.
Kalnezeru Katoļu pamatskolā Jums aizvadīti 37 darba gadi. Kādas ir spilgtākās atmiņas par šo laiku?
– Uz Kalnezeru jauno skolu atnācu strādāt pēc LU Bioloģijas fakultātes absolvēšanas 1979. gadā. Šī skola ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Kolektīvs visu laiku bijis radošs un draudzīgs, skola – jauna, tādēļ telpas, aprīkojums, plašums un ērtības bija gan skolēniem, gan skolotājiem. Lendžos satiku savu vīru, izaudzināju savus trīs bērnus un astoņas audzināmās klases. Biju bioloģijas, ķīmijas, mājturības un sociālo zinību skolotāja. Strādāju par mācību daļas vadītāju un, kad direktore nolēma iet pensijā, nācās kļut par direktori. Pavisam skolā nostrādāju 37 darba gadus.
Skolu tīkla optimizācijas plāns Latvijā rit pilnā sparā. Katru gadu mazo lauku skolu kļūst arvien mazāk. Sabiedrībā izskan bažas, ka mazo lauku skolu likvidēšana nākotnē varētu novest arī pie mazo novadu likvidēšanas. Piekrītat tam?
– Vienmēr esmu bijusi un arī tagad esmu par izglītības kvalitāti. Tie ir mūsu bērni! Ne pārmērīgi lielas, ne ļoti mazas skolas to nevar nodrošināt. Jābūt ap 20 skolēniem klasē, lai skolotājs kvalitatīvi varētu strādāt un skolēniem būtu iespēja sevi attīstīt sadarbībā. Pārāk mazs skolēnu skaits un arī apvienotās klases nav risinājums. Bērniem jāmācās sadarboties, attīstīt spējas daudzveidīgās sadarbības grupās. Pārāk lielās klasēs skolotājs arī nespēj kvalitatīvi vadīt un uzraudzīt mācīšanās procesu. Skumji par to, ka laukos iedzīvotāju paliek arvien mazāk, bet viss atkarīgs no cilvēkiem. Arī mazie pagasti un pašvaldības viņus nenoturēs, ja paši to negribēs. Nepiekrītu likvidācijai, bet optimizācijai jābūt, jo tik mazam iedzīvotāju skaitam, kāds ir visā Latvijā, birokrātiskais aparāts ir pārāk liels.
Ne visas izglītības iestādes pēc to slēgšanas piedzīvo atdzimšanu. Patiesībā – reti kura. Kādu Jūs redzat slēgto skolu nākotni?
– Slēgto skolu nākotne ir atkarīga no atrašanās vietas un cilvēku, kuri dzīvo tuvumā, aktivitātes. Mūsu skola slēgta jau kopš 2016.gada, taču visu laiku aktīvi tiek izmantots sporta komplekss, kas ir īpaši pieprasīts, darbojas jauniešu centrs, kura nebūtu, ja paši neorganizētu. Skolas telpās atrodas sociālās palīdzības centrs. Telpas iznomātas “Kuup” kafijas grauzdētavai. Zemessargi izmanto mācībām. Telpas tiek uzturētas un koptas. Protams, bez lielākiem ieguldījumiem viss pamazām nolietojas, bet dzīvība skolā turpinās.
Šobrīd esat pelnītā atpūtā. Kā tagad aizrit Jūsu dienas? Skolas pietrūkst joprojām?
– Esmu pensionāre. Pēc skolas slēgšanas biju bezdarbniece, dzīvoju savā lauku mājā, turēju lopus, kopu dārzu. Tad priekšlaicīgi pensionējos. Tagad lauku māju esmu atstājusi jaunākajai meitai ar ģimeni un pati dzīvoju Rēzeknē. Pilsētā ir ļoti daudz iespēju aktīvai un saturīgai laika pavadīšanai un hobijiem. Beidzot ir laiks lasīt grāmatas, aužu jostas un nodarbojos ar citiem rokdarbiem, palīdzu pieskatīt mazbērnus. Bija vairāki darba piedāvājumi, bet uz citu skolu iet negribējās. Skolotāju dienā vēl arvien daļa kolektīva pulcējamies kopā, lai satiktos, pārrunātu aktuālāko katra dzīvē. Šogad maijā notika skolas 45 gadu salidojums, kur satikāmies kuplā skaitā – skolotāji, darbinieki un bijušie skolēni. Bija sirsnīgi, jautri un iedvesmojoši, bet ne skumji.

Priecīgs brīdis. Kristīne Leščinska ar dēlu Āri, meitām Līgu Katrīnu un Dainu skolas absolventu salidojumā maijā.

Pavēlnieks kafijai ar Latgales garšu

 Ja vien jums būtu iespēja paberzēt avīzes lappusi, lai sajustu produkta smaržu, līdzīgi kā kosmētikas katalogos, jūs no šī raksta noteikti sajustu nepārspējamu kafijas aromātu. Šis stāsts būs par kafiju, jauniem cilvēkiem, uzdrīkstēšanos un patriotismu. Lendžu pagasta iedzīvotājs Oskars Maculevičs slēgtās Kalnezeru Katoļu pamatskolas ēkā vienam no kabinetiem devis otro elpu – jau piekto gadu tajā grauzdē aromātisku brenda “KUUP” kafiju, kas iemantojusi savu īpašo Latgales garšu.

Stāstu par sevi Oskars sāk ar faktu, ka ir vietējais – Lendžu pagasta iedzīvotājs, kurš deviņus gadus mācījies Kalnezeru Katoļu pamatskolā ar katoļu novirzienu. Skolā, kurā bērni skaitīja lūgšanas pirms un pēc pusdienām, turēja Svētās Mises, piedalījās netālu esošās Sarkaņu baznīcas teritorijas kopšanā un darīja citus labus darbus. “Ar ticību patiešām es esmu uz ‘tu’, ar to ļoti labi esmu iepazinies – varbūt kaut kur pat par daudz,” apliecina Oskars. Vēlāk viņa dzīves ceļi aizveda uz Rēzekni, kur Oskars neklātienē absolvēja augstskolu. Bet pēc tam, kā pats saka, devās uz Rīgu lielu laimi meklēt: “Kaut kādā ziņā savu laimi arī atradu. Piedzima divi bērni, ar sievu Jolantu galvaspilsētā nodzīvojām septiņus gadus, līdz izkristalizējās biznesa ideja, ko mēs šeit, Lendžos, varētu darīt. Grauzdēt kafiju!” Kādēļ kafija? Oskars skaidro, – tā bija viegla aizraušanās jeb kādā brīdī arī sāpe, jo slikta kafija ir sāpe. “Man mājās bija manuālais kafijas automāts, tādēļ pašam vajadzēja malt kafiju un putot pienu. Bet nesanāca man tā garšīgā kafija! Tad sāku izzināt kafijas pasauli un sapratu, ka lielveikalu plauktos nestrādā shēma – jo dārgāk, jo labāk, un bieži vien maksājam par reklāmu. Pamazām iepazinu specializēto kafiju, ar ko šobrīd nodarbojamies un ko pārstrādājam. Mūsu grauzdētā kafija ieguvusi 80 un vairāk punktus no 100 punktu skalas, kurā mēra kafiju, un izejvielu ziņā ir ļoti kvalitatīva. Tagad vajag tikai noturēt kvalitāti, grauzdējot pupiņas no Brazīlijas, Meksikas, Etiopijas, Kolumbijas un Hondurasas, un radot savu produktu,” stāsta uzņēmējs, piebilstot, ka tā ir tikai maza daļiņa no visa kafijas tapšanas stāsta.

Rīga – tikai pagaidu pietura
Oskars atklāj, ka doma par savu biznesu prātā bija visu laiku un nemiers arī urdīja. Būdams lauku puika, viņš sapņoja par senču mājām – īstu miera ostu, kur var atpūsties zālītē, apkārt tikai mežs un stirnas skraida: “Bet šie septiņi gadi Rīgā bija vajadzīgi, lai sagatavotos. Lai nav tā, ka atbraucam un tad sākam domāt, ko mēs tagad darīsim.”
Pārcelties no Rīgas uz laukiem viegli nebija. Nekas nenotika viegli, jo ne Oskaram, ne Jolantai nebija uzņēmējdarbības pieredzes. Viņš strādāja lielā telekomunikāciju uzņēmumā, savukārt sieva bija fizioterapeite ar maģistra grādu. Viņiem bija viss – abiem stabils darbs, finansiālais nodrošinājums, iespējas, bērni gāja dārziņā. Tādēļ jo sāpīgāk šķita to visu atstāt pagātnē. Turklāt nepameta bažas, – ja nu bizness neaiziet. “Izklausās jau labi – mēs grauzdēsim kafiju. Bet ko mums vajag, lai to darītu? Daudz naudas un kvalitatīvas iekārtas. Kur to ņemt? Viena radiniece bija dzirdējusi par projektiem Lauku atbalsta dienestā un rosināja, – pamēģiniet uzrakstīt, varbūt sanāks! Pamēģinājām arī,” par biznesa pirmsākumiem stāsta jaunais uzņēmējs. Projektu abi ar Jolantu rakstīja pa naktīm, kad bērnus nolika gulēt. Un, par lielu izbrīnu, to apstiprināja. “Tur ir savi nosacījumi, kas cilvēkam, kurš nekad neko tādu iepriekš nav darījis, ir diezgan sarežģīti. Bet mēs esam dzīvs pierādījums, ka to var izdarīt. Projekts bija uzrakstīts, apstiprināts un atpakaļceļa, var teikt, nebija. Bez līdzfinansējuma, protams, nekas nebūtu iespējams. Ņēmām, ko varējām paņemt – iestājāmies biznesa inkubatorā, rakstījām arī citus projektus un novērtējām iespēju piesaistīt Eiropas fondu naudu,” apliecina Oskars.

Bērniem vārdus izdomāt bija vieglāk
Projekts bija kabatā, Oskars un Jolanta darbā uzrakstīja atlūgumus, atdeva dzīvokļa atslēgas, sapakoja bērnu mantas un devās ceļā. Tagad viņi atzīst, – tā bija milzīga avantūra. “Kopš pirmās dienas zināju, ka Rīga ir pagaidu pietura. Jā, mēs sapakojāmies un braucām. Un braucām, protams, uz skolu laukos, jo daudz variantu, kur atvērties, nebija. Labi pazinu šīs telpas, jau noorientējos, ka apmetīsimies bijušajā meiteņu mājturības kabinetā, kur bija komunikācijas un laba vieta startam,” stāsta uzņēmējs. Maz pamazām darba telpas tika apdzīvotas un ieguva jaunu, pievilcīgu izskatu, atnāca arī darba iekārtas. Pienāca brīdis, kad varēja sākt grauzdēt kafiju. Bet pa vidu tam, protams, bija arī apmācības. Oskars izmācījās par baristu un apguva kafijas pagatavošanu Rīgā, savukārt pēc kafijas grauzdēšanas zināšanām viņam nācās doties uz ārzemēm. “Izgāju apmācības Anglijā, atbraucu atpakaļ uz Latviju un domāju, – nu tūlīt grauzdēšu. Bet te nu bija. Pirmos grauzdējumus – spaini ar kafiju – atdevām radiniekiem kafijas skrubja pagatavošanai pirts vajadzībām. Pagāja laiks, kamēr pieradu pie iekārtas, pie kafijas un vispār sapratu, kas beigās sanāk. Sāku eksperimentēt, meklēt to savu garšu, jo grauzdētāji ir kā šefpavāri. Tas ir līdzīgi kā ar biezpiena plāceņiem, kad katra saimniece tos pagatavos savādāk,” skaidro Oskars. Process pamazām iekustējās – parādījās pirmie izplatītāji, dienasgaismu ieraudzīja uzņēmuma mājaslapa un paralēli tam vēl notika darbs pie vizuālā noformējuma. “Mūsu identitāte, nosaukuma meklējumi arī bija īsts piedzīvojums. Es smejos, ka diviem bērniem bija vieglāk izdomāt vārdus nekā nosaukumu kafijas grauzdētavai,” atklāj Oskars.

 Galvenais ir kvalitāte
Uzņēmējs ir pārliecināts, – lai saražotu labu produktu, vajag kvalitatīvas izejvielas un labas iekārtas: “Ja man nebūtu labu izejvielu, grauzdētāja un dzirnavu, nezinu, kas tur sanāktu. Primārais bija kvalitāte. Šobrīd abi ar Jolantu 100% strādājam ar kafiju, jo šeit, kafijas grauzdētavā “KUUP”, mūsu stāsts nebeidzas. Daudz vairāk iesaistes nepieciešams kafijas koncepta veikalā Rēzeknē. Šobrīd uzņēmumā esam jau vairāk nekā divi cilvēki, vasarā ar studentiem un vasaras darbiniekiem saskaitījām pat 10”.
Jau kopš uzņēmuma pirmsākumiem Oskars zināja, ka neveidos piecus uzņēmumus un pēc gada vai diviem nemeklēs citu darbības sfēru. Pieci gadi pagājuši, un Latvijas kontekstā viņi kā uzņēmums joprojām ir mazi, bet nekad arī nav bijusi ideja izaugt par milžiem un izkonkurēt lielos brendus. “Mums patīk būt tur, kur esam, un ar to apjomu, kas mums ir. Reizēm pat šķiet, ka visa ir par daudz, jo pirms Ziemassvētkiem strādājam divās maiņās – pakojam korporatīvās dāvanas, grauzdējam kafiju, nākas pat saukt palīgā papildspēkus no koncepta veikala,” atklāj uzņēmējs.

Katru reizi atdzimst kā fēnikss
Pieci pastāvēšanas gadi bijuši kolosāli, jo šajā laikā Oskars un Jolanta tik daudz iemācījušies, vada nu jau divus uzņēmumus – grauzdētavu un kafijas veikalu. Viņi kļuvuši par vadītājiem, rūpējas par cilvēkiem, kolēģiem, brauc uz tirdziņiem, runā par un ap kafiju, nodrošina kafijas pauzes pasākumos. Atklāj tik daudz dažādus krāšņumus kafijas pasaulē! “Neliegšos – viegli nav. Bet lai es tagad nožēlotu? Nē! Nenožēloju gan! Mēs ar sievu to izdarījām, bet viens pats tik tālu ticis nebūtu noteikti, bez komandas neesam nekas. Darba paliek tik daudz, ka kļūst grūti kvalitatīvi pievērsties visām lietām,” secina Oskars. Viņš piebilst, ka būt uzņēmējam Latvijā nav viegli, turklāt mūsu valsts diemžēl neizceļas ar labu nodokļu politiku: “12 reizes gadā piedzīvojam sajūtu, kad liekas – viss ir labi. Tad jāmaksā nodokļi, algas, un viss ir briesmīgi. Tad mēnesi nodzīvojam un secinām, – varbūt izdzīvosim, un tad atkal nākamais mēnesis. Kā fēnikss atdzimstam un ceram, ka nākamā reize būs labāka.”

Apčubina katru kafijas pupiņu
Par kafiju Oskars var runāt daudz. Viņš atzīst, ka var vārīties kā kafijas tējkanna, jo šajā laikā apaudzis ar zināšanām, pieredzes un neveiksmes stāstiem. Pieci gadi paskrējuši kā viena diena – tas ir fakts. Kad viņš ar sievu atvēra kafijas veikalu Rēzeknē, atnāca kovids – sākās masku nēsāšana, ierobežojumi. Kad tas viss pierima, šķita, ka var uzelpot, bet sākās Ukrainas karš. “Vai tajā brīdī visiem vajadzēja kafiju? Nē! Tualetes papīru un griķus. Dzīve piespēlē interesantas lietas, bet mēs paliekam pie sava. Bija mums savs koncepta veikala redzējums – uztaisīt foršu coffee shop (kafijas veikals) Rēzeknē. To izdarījām, turklāt kopā ar “Ausmeņa kebabs” īpašnieku atvērām terasi ‘Rancāna Pogolms’ – gribējām radīt kultūrvietu, kur notiek pasākumi un cilvēki ierodas forši pavadīt laiku. Ir, kas šo iniciatīvu novērtē, bet piekrišana varēja būt lielāka. Pasākumi notiek par velti, bet ne mums, uzņēmējiem. Tas ir dārgs prieks salikt programmu, atrast vadītāju. Esam daudz strādājuši pie tā, lai šī nav vienkārši ēstuve, tādēļ gribētos, lai to novērtē. Vai cilvēki prot novērtēt arī labu kafiju? Ar jebkuru produktu ir tā, ka vieniem vajag tikai vairāk un lētāk. Esam pārliecinājušies, ka viņiem nav jāpierāda pretējais. Jā, bez šaubām, mūsu kafija ir dārgāka, jo tai ir dārgākas izejvielas un ražošanā lielu lomu spēlē roku darbs. Mēs apčubinām katru kafijas pupiņu, līdz tā nonāk pie patērētāja,” apliecina uzņēmējs.

Ir sajūta, ka tas ne velti
Ja kādreiz Oskaram kāds teiktu, ka viņš saimniekos savā bijušajā skolā, viņš neticīgi grozītu galvu. Taču tas nu ir noticis – skolas vairs nav, bet uzņēmums tās telpās darbojas. Mazo skolu slēgšana ir sāpīgs jautājums visā Latvijā, un katram par šo faktu ir savs viedoklis. Oskars ir pārliecināts, ka tā ir tālākā darbība iepriekšējam rezultātam, jo skolas slēdz ne jau tādēļ, ka klases plīst no skolnieku pārpilnības. Nav ģimeņu, nav bērnu, kas tajās mācās, tādēļ, lai cik nebūtu sāpīgi skolotājiem un visiem pārējiem, tas ir jāpieņem: “Bet mēs esam pierādījums tam, ka ēkai var atrast citu pielietojumu. Un mūsu pašu rokās ir atrast spēcīgus cilvēkus un viņiem palīdzēt, ja kāds kaut ko vēlas atvērt.”
Nesen Kalnezeru Katoļu pamatskolā bija absolventu salidojums, kurā visi gremdējās atmiņās par laikiem, kuri reiz bija. Oskars ir pārliecināts, ka tieši lauku skolām piemīt īpašs šarms un raksturs – tur visi ir savējie, jo skolā mācās radi, draugi, kaimiņi. “Tas bija zelta laiks, skaista bērnība un vēl viens no faktoriem, kādēļ nolēmām atgriezties laukos. Lai arī mūsu bērni izjūt bērnību, lai staigā netīrām, saplēstām biksēm, nebaidās iebrist zālē, lai neredz tikai lielpilsētas bruģi. Tas viss audzina raksturu un rada cilvēku. Ir tik fantastiski dzirdēt, kā mūsu bērni Katrīna Anna un Gustavs divatā kaut ko būvē smilšu kastē, brauc ar velosipēdiem un nāk palīgā uz grauzdētavu – ber kafiju un sver pupas. Citreiz abi plēšas – kurš būs kafejnīcas vadītājs, kurš vadīs grauzdētavas lietas. Bet vismaz pagaidām varu būt mierīgs, jo šķiet, ka abi ietekmes sfēras sadalījuši: dēlam – grauzdētava, meitai – kafejnīca. Tātad tas, ko darām, nav velti!” sarunas noslēgumā secina Oskars.

Ražotne skolas mājturības kabinetā. Oskara Maculeviča kafijas grauzdētava “KUUP” ir pirmā specializētā kafijas grauzdētava Latgalē, kur grauzdē īpaši atlasītu kafiju, kas tiek audzēta mazās kafijas saimniecībās un fermu kooperatīvos. “Mēs zinām, no kurienes nāk mūsu kafijas pupiņas, kur un kādos apstākļos tās augušas, kā novāktas un pēc novākšanas apstrādātas. Kafiju graudzējam mazos apjomos, lai tā vienmēr ir svaiga un aromātiska. Tas ir viens no kvalitatīvas kafijas pamatnosacījumiem,” ir pārliecināts uzņēmējs.

Lauku skolu slēgšana ir objektīva realitāte

 Voldemārs Deksnis, bijušais Lendžu pagasta priekšsēdētājs: – Kalnezeru Katoļu pamatskolu pirmo reizi gribēja slēgt jau 2009.gadā, bet toreiz mums izdevās izcīnīt pastāvēšanu vēl uz pāris gadiem. Šajā jautājumā mans viedoklis ir ļoti vienkāršs – jūs redzat laukos darbavietas, kur var strādāt jauni cilvēki? Tādu nav. Ja nav, tad skolu nebūs. Skola ir sekundāra, primāra ir ekonomika un darbavietas. Diemžēl pašlaik ekonomika ir tāda, ka diezin vai tuvākajā laikā kaut kas mainīsies uz labo pusi. Jauniem cilvēkiem laukos nav ko darīt. Vai tie mūsu pieci zemnieki pagastā piepildīs skolu? Droši vien nē. Zināmā mērā var teikt, ka mēs šobrīd dzīvojam laikmeta griežos.
Viss ir vienkārši – būtu darbavietas, būtu jauni cilvēki, ģimenes, būtu bērni un skola. Manuprāt, mēs bieži vien pārspīlējam skolas nozīmi un uzskatām, ka skola ir tā iestāde, kas kaut ko uztur. Taču tā nebūt nav. Lēmums par mūsu skolas slēgšanu nebija pārsteigums nevienam, jo ar katru gadu bērnu skaits samazinājās. Varu izstāstīt, ko mēs pagastā labu izdarījām, atšķirībā no citiem. Ir kliedzošs fakts, ka skola vispirms uztaisa eiroremontu par simtiem tūkstošu eiro, un pēc gada vai diviem skolu slēdz. Mums tā nebija, mēs savā skolā milzu līdzekļus neieguldījām. Skola tika uzturēta, saremontējām, sakārtojām un ierīkojām labu sporta zāli ar piebūvēm, kas darbojas vēl šobrīd. Bet pašā skolā nekādus projektu nerealizējām, jo statistika bija nepielūdzama un bija skaidrs, kāda nākotne mūs sagaida. Ja runājam par skolām, vēl viens svarīgs fakts ir skolu pirātisms, kad no blakus pagastiem iekārdina un brauc pēc bērniem. Mums tādu iespēju nebija, jo atrodamies pašā Rēzeknes novada malā. Protams, fakts, ka skolas slēdz, ir nepatīkams, bet neizbēgams. Ja būtu ražotne, kurā strādātu 100 jauni strādnieki, viss notiktu. Bet tā nav. Pieņemsim, ka jauns cilvēks, kurš izmācījies, gatavs nākt uz laukiem un te dzīvot. Ko viņš darīs? Viņam šeit ir 200ha zemes? Nav. Un, ja nav, ko tad te darīt?
Kādreiz Lendžos satikos ar Stopiņu pagasta vadītāju. Viņš stāstīja, ka bērnudārzi – pilni, skolā – trīs, četras paralēlās klases, vidējais iedzīvotāju vecums pagastā – 32 gadi. Lūk, tā ir vieta, kur viss būs. Bet ne jau šeit. Nav tā, ka pie mums nav jaunu cilvēku, bet viņi visi strādā pilsētā un bērnus ved uz pilsētu. Pirms pāris gadiem dzirdēju aprēķinus, ka Rēzeknē mācās aptuveni tūkstotis novada bērnu, tādēļ lauki iztukšojas.
Skaties, kā gribi, bet Rēzeknes novada attīstības centrs ir Rēzeknes pilsēta. Protams, politiķi tam nepiekritīs, bet sāksim skaitīt: darbavietas mums ir pilsētā, iestādes, kultūras pasākumi, “GORs”, iepirkšanās, slimnīcas, poliklīnikas – viss ir tur. Bet kas laukos? Guļamrajons. Varbūt kādreiz, kad pasaulē kaut kas mainīsies, piedzīvosim izmaiņas, bet tas nenotiks tik ātri. Jaunie cilvēki no laukiem dodas uz pilsētu vai tālāk uz Rīgu, vai vēl sliktāk – uz ārzemēm. Tāpēc raudāt par slēgtajām mazajām skolām nevajag. Jā, tās var atcerēties, pieminēt un uzskaitīt, bet skolu slēgšana ir objektīva realitāte.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1436459807063517