1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
01-03-2024
Vārdadienas šodien: Laila, Lavīze, Luīze

Rakstos

Esi burvis – taisi no nekā! (2.12.2022.)

“Alutiņi, vecais brāli…”

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

Ka paskaita izklaidejūša rakstura literaturu par styprynuotīm dzierīnim, kotrā ziņā atrasit atziņu, ka ols ir dyžonuokais ciļvēcis sasnāgums, a vēļ varonuoks par tū ir… Latgolā dareits mīsteņš! Tam var pīkrist voi cīši pretuotīs, a vīns fakts palīk namaineigs – ols ir na tik izplateituokais alkoholiskais dzierīņs pasaulī, a i trešais popularuokais aiz iudiņa i čaja. Vysagruokuos līceibys par ola vuoreišonu dateitys nu 3500. da 2900.godam vēļ pyrma myusu erys i nuok nu Mezopotāmejis šumeru kuļturys. Tikom par mīsteņa dareišonu myusdīnu Latvejis teritorejā fragmentarys zinis var atrast dažaidūs 13.- 16.godsymta raksteitajūs olūtūs. Taipat zynoms, ka 1386.godā Reigā nūdybynuoja ola i veina nesieju bruoleibu, kas pastuovieja da 19.godsymta ūtrajai pusei. I kai gon var napīminiet muojis ola vuoriešonu Latgolā, kas, nu paaudzis paaudzē nūdūdūt seņču godu dasmytim kruotū pīredzis pyuru, ir vīna nu vacuokuom tradicejom itymā regionā i plotai aprunuota latvīšu folklorā. Par reizi gon juoatguodynoj, ka puormiereiga ola lītuošona ir kaiteiga veseleibai, a tys nabyut nadora mozuoku šuo dzierīņa bogotū viesturi, i lai putoj tys mīsteņš!

Ols ai Latgolys dyumu garšu

 

Myusdīnuos rati kurs zyna, kaids beja agruokū Latvejis lauku saiminīku vuoreitais ols. Tymā beja apkūpuots vyss, kū myusim dūd zeme, muokūni, saule, viejš. Tymā beja jyutami vysi zemnīka prīka gori, kas dorbā saleikušū mugoru gūdūs dareja taisnu, kuojis – vingrys, a ryupem nūmuoktū pruotu – vīglu i lusteigu. Taišni taidys tradicejom baguotuos santāvu receptis augstā gūdā tur ari Bierzpiļs pogosta lauku muojis “Kolnasāta” saiminīks DAINIS RAKSTIŅŠ ai saimi, kurs jau godim ilgi piec myusu senču metodim vuorej eistu Latgolys olu.

Nu pošu mīžim i malnajā piertenī kaļteits
Dainis myusu santāvu tradīcejis uztur dzeivys kūpā ai pošim vystyvuokajīm – dālu Jāni i dzeivisbīdri Ilonu Gruševu, kurei ai latgalīšim rakstureigū vīsmīleibu pasaryupej gon par gostu uzjimšonu, gon ari apdora daudzus cytus muojis sūļus, kab “Kolnasātā” ikvīns justūs gaideits. Dainis jau kūpš agrys bierneibys pīmiņ, kai muojis olu vuorieja juo vacuomuote i tāvs. Parosti poštaiseitais mīsteņš žbanūs tyka salīts i calts goldā divejis reizis godā, tymā skaitā vosorys pylnbrīda svātkūs Juoņūs. Jemūt vārā, ka ols beja eistyn gords i ari vuoreišonys process – interesants, Dainis laika gaitā nūsprīde, ka vysi šuos tradicejom bogotuos nūdarbis nūslāpumi juoatkluoj ari jam pošam. “Dali zynuošonu par muojuos vuoreitu olu sajiemu montojumā nu tāva. Prūtams, ai godim vuoreišonys procesu pylnveiduoju i īvīsu zynomus jaunynuojumus, ari vodūtīs nu sovys personeiguos pīredzis. Voi ir atškireiba storp munu i sovulaik tāva vuoreitū olu? Tys gon ir gryuts vaicuojums! Drūši viņ nalelys atškireibys varietu atrast, nu dūmuotīs jau tys garšuotu cīši leidzeigi,” sprīž Dainis.
Nu kaids tod ir “Kolnasātas” ola vuoreišonys process? Dainis i Ilona meilu pruotu tū pastuosta i ari pīzeist, ka nikaidu nūslāpumu nav, nu ai smaidu sejā atguodynoj vacu jū vacu gudreibu. Prūti, sova vuoreituo mīsteņa recepti var izstuosteit nu gruomotys pyrmuos lopys da pādejai, nu taidys pošys garšys olu neisadūs sataisiet nivīnam cytam, kai tikai pošam saiminīkam! Tys ir leidzeigi taipat kai ai saimineicys taiseitu iedīni. It kai nu vīnom i tuom pošom sastuovdaļom, nu kotleti taipat kotrai saimineicai garšoj nadaudz cytaiži. Sovukuort, runojūt par ola darynuošonys procesu, eipaši juoizceļ tys, ka “Kolnasātā” vysys vādzeiguos ola izejvīlys ir pošu audzātys i dabiskys. Prūti, pošaudzietūs mīžus, īsolu žuovej malnajā pierteņā, apiņus kai dabeigū ola konservantu izmantoj tikai Latvejā audzātus, ols teik vuoreits kūka traukūs. Tys ir skaisti, piec myusu santāvu lobuokuom tradicejom i ai eistenu Latgolys romantiku! “Myusu vuoreitajam olam, atškireibā nu daudzim cytim, rakstureiga dyumu garša. Šaids ols ir cīši izplateits taišni Latgolys regionā, – dyumu garšu daboj, īsolu kaļtejūt caur malnuos pierts dyumim. Saprūtams, ir ari cyti dyumali, nu divejus vīnaidus drūši viņ nāatrast. Juosoka, tei ir dīzgon specifiska garša. Mož kaidam šaids ols napavysam naīt pi sirds, nu daudzim tys nu tīsys garšoj, kuru dzerūt, atmiņā ataust ari bierneibys atminis par tū, kai olu vuorieja jūs vacvacuoki,” stuosta “Kolnasātas” saiminīki.

Santāvu prasmis juonūdūd nu paaudzis paaudzē
Daiņa i juo saimis vuoreitais mīsteņš na tikai aizceļoj iz tuvuokom i tuoļuokom vītom Latgolā, šū godu laikā īgiustūt dīzgon plošu atpazeistameibu i ikvīnu prīcejūt ai ola garšu, a “Kolnasātas” saiminīki ikvīnu interesentu aicynoj apcīmuot ari sovys lauku muojis. Tī var īpazeit Latgolys ola dareišonys procesu, nūgaršuot i nūpierk poštaiseitū mīsteni, kai ari izbaudeit cytus vīsmīleigū latgaļu lobumus. Kluot vēļ Dainis i juo saime ir ari sabīdriski aktivi, ai pošu darynuotū muojis olu veicynoj na tikai Bolvu nūvoda i Latgolys atpazeistameibu, nu i pīsadola ari vaļsts i pat storptautiska mārūga pasuokumūs. Pīmāram, sovulaik Dainis pīsadaleja “Latgales dienās” Sanktpieterburgā, 2018.godā 11.novembra krostmolā, Reigā, par gūdu Latvejis simtgadis svineibom brauce iz lelpasuokumu “Lauki ienāk pilsētā”, kai ari popularizeja Bolvu nūvoda muojražuotuojus i tuo viesturiskū kulinarū montuojumu Keipsolys reikuotajā storptautiskajā izstuodē “Riga Food 2018”. Sovukuort 2019.goda vosorā nūvodu garšys svātkūs Kruoslovā dabuoja apmeklietuoju atzineibu par lobuokū garšu i īgiva tīseibys pīsadaleit finala pasuokumā “Nogaršo Latviju Rīgā” Hanzys peronā. Pazasokūt gordījam poštaiseitajam olam, “Kolnasātas” saiminīki sajiemuši ari dažaidus apbalvojumus.
Savukuort praseits, cik svareigi jam ir saglobuot santāvu tradīcejis, Dainis atkluoj, ka beja breids, kod muojražuošona Latvejā pīdzeivuoja krīzi i nabeja eipaši populara. Tūlaik ari jī beja tyvu tam, kab ola dareišonu puortrauktu. Par laimi vysim “Kolnasātas” ola mīļuotuojim, tys nanūtyka, par kū tān Dainis ai saimi ir cīši prīceigi – ari vysa veida muojražuošoana, godim ejūt, Latvejā otkon uzplaukuse. “Latvīši ir cīši seiksta i struodeiga tauta, partū, dūmoju, vysu laiku byus entuziasti, kurī censīs saglobuot myusu santāvu tradicejis. Tys ir cīši svareigi, i runa nav tikai par muojis ola vuoreišonu, nu i sīra voi, pīmāram, maizis, voi jebkuo cyta sagataveišonu. Tys ir skaisti, i šei prasme i pīredze myusim juonūdūd nu paaudzis paaudzē,” puorlīcynuoti “Kolnasātas” saiminīki.

Ola dareitova likteņupis krostūs

 

Sūpluok Latvejis likteņupis Daugovys krostim jau vairuok nakai godsymtu, kūpš 1860.goda, atdareita Daugovpiļs ola dareitova, kuruos bogotuo viesture cīši saisteita na tikai ai piļsātys, nu ari vysys Latgolys paguotnis nūtykumim. Tān ola ražuotne SIA “Latgales Alus D” var lapuotīs ai unikalom eistuo dzeivuo Latvejis ola tradicejom i puormontuotuom vyslobuokuom Eiropys ola eipašeibom, i kūpš 2012.goda ari dabuojuse jaunu elpu – izcelta moderna ražuošonys telpa, kas apreikuota ai jaunuokuom īkuortom nu rītumvalstu progresivuokīm ola ražuotuojim.

Ryupneicys pamatliciejs – legendarais Gurvičs
Visagruokī miniejumi par ola dareišonu Daugovpilī rūnami 1765.godā, kod raksteits par piļsātys īdzeivuotuojim, kurī puorteik nu zemkūpeibys i dzierīņu puordūšonys. Ai dīzgon lelu tycameibu var apgolvuot, ka šūs dzierīņu vydā beja ari ols. Tikom 19.godsymta pyrmajā pusē Daugovpiļs piļsātys teritorejā, Daugovys upis krostā, gildis tierguotuojs Ševels Gurvičs atviera jaunys ražuotnis – moltuvi i kūkzuogietovu ai ieveļmašynom, kuruos darbynuoja tvaika mašynys. Tūlaik tei beja lela grezneiba i progress. Taišni tīpat 1860.godā Š.Gurvičs atviera ari sovu ola dareitovu, kurā suokūtnieji struoduoja ostoini cylvāki i vuorieja 12 tyukstūšus spaņu ola godā. Vāluok ola ražuotnī beja nūdarbynuoti jau 13 cylvāki, nu zaltainuo i uorkuorteigi pīpraseituo dzierīņa apjūms pasalelynuo jau da 23 tyukstūšim spaņu ola 12 mienešūs. Piļsātā kliva vys vēļ vairuok krūgu, kurymūs baudeja Gurviča olu, a putojūšū dzierīni ūzūla bucuos pīguoduoja gon iz Reigu, gon ari Polocku i Vitebsku. Jau 19.godsymta beiguos Š.Gurviča ola dareitova sasnīdze tūlaik napīredzietu vierīni. 463 Krīvejis Eiropys dalis i Pūlejis caristis ola dareitovu vydā Š.Gurviča ražūtne beja vīna nu desmit leluokuom. Struodnīku skaits sasnīdze 50 cylvākus, kuri vuorieja jau 150 tyukstūšus spaņu ola godā! Tīsa, na vyss guoja gludi. Ola dareitova cīte pūstūšā guņsgrākā, nu vysleluokais kaitiejums tyka nūdareits revolucejis godūs, kai ari Pyrmuo i Ūtruo pasaulis kara laikā, kod ola ražuošona sazamazynuoja četrys reizis. Tei tīpat tyka ari vairuokys reizis izcalta nu jauna, leidz pīnuoce ari saleidzynūši napaseņ 1990.godu krizis godi. Sovukuort piec regularys produkcejis samozynuošonys 2008.godā ola ražuošonu puortrauce vyspuor.

Nūviertej modernūs ražuošonys apstuokļus
Tūmār godi nastuov iz vītys, i ari Daugovpiļs ola dareitovai tī nasušs pamateigys puormainis. 2012.godā iz tuos pošys zemis, iz kuruos legendarais Š.Gurvičs suoka vuoreit olu, tyka izcalta jauna ola ražuošonys telpa 1200 m2 plateibā ai modernom īkuortom. Sovukuort 2014.godā, izmontojūt jaunuokū čehu apreikojumu i pīaicynūt šuos valsts tehnologus, tyka sataiseita ari myusdīneiga i vysom praseibom atbilstūša ola īsola ražūtne. SIA “VLABA” vaļdis lūceklis VLADIMIRS i JŪLIJA BAĻUKEVIČI, kuri ola ražuošonys mierkim īrej Daugovpiļs ola dareitovys telpys, gon nasliep, ka daļā sabīdreibys volda maļdeigi stereotipi, ka “Latgales Alus” nav eipaši kvalitativs. Patīseibā tys ni tyvu nav patīseibai, par kū, gastejūt ola dareitovā, puorsalīcynoj ari laikroksta “Vaduguns” žurnalists. “Ikvīns, kurš gastej Daugovpiļs ola dareitovā, vysod augstu nūviertej ražuošonys jaudu leimeni i tū, kaidūs modernūs apstuokļūs ols itūšaļt teik vuoreits. Dūmuotīs šaids maļdeigs prīkšstots saisteits ai kaidu nu ražuotnis padūmu laika periodim. Kai soka, tuo laika ražuotnis seņ vairs nav, a koč kaida viļšonuos palykuse. Maņ gon par tū gryuši sprīst. Tei jau ir viesture, i tān ola dareitovys golvonais darbeibys princips ir napuortraukta tīkšonuos piec vys vēļ augstuokys i augstuokys kvalitatis,” izceļ Vladimirs.
Par tū līcynoj ari fakts, ka Daugovpiļs ola dareitova pīsadalejuse dažaidūs konkursūs, kotrai nu ola škirnem sajemūt na tikai vairuokus apbolvojumus i medalis, a naatkareigi eksperti šuo ola kvalitati nūviertiejuši ari ai augstom atzeimem. Kas zeimojās iz ražuošonys procesu, Vladimirs stuosta, – ka ražuotni nūdarbynuotu ai absoluti pylnu jaudu, itūšaļt tei varietu saražuot leidz pat 100 tonnom litru produkcejis mienesī. Prūtams, “Latgales Alus” teik puordūts pudelēs veikalūs (tymā skaitā, pīmāram, Lītuvā), a puorsvorā uzsvors teik lykts iz izlejamū gon gaišū, gon ari tymsū olu dažaiduos kafejneicuos, bārūs i tamleidzeiguos atpyutys vītuos.

 

Bogoti jaunom idejom
Lyugti nūvierteit ola tradicejis Latvejā, Vladimirs i Jūlija izceļ, ka tuos tik teišom ir īspaideigys i, kas pats svareiguokais, turpynoj palikt lobuoks i strauji atsateisteit. “Latvejā ir ola dareitovys, eipaši leluos, kuruos plošā kluostā pīduovoj taišni myusu valstei tradicionalu olu. Sovukuort vysmoz daļa mozūs ola ražūtņu lelā mārā pīduovoj Latvejis tiergam natradicionalu olu. Pīmāram, taidus ola škirnis kai Indejis gaišais eils jeb IPA, kas vairuok sastūpams Lelbritanejā voi cytuos valstīs. Juosoka, šaida ola ražuošona ir saleidzynūši vīgluoka nakai Latvejis tradicionaluo ola vuoreišona, kas, lai uzturātu pošu augstuokū kvalitati, prosa modernuokys īkuortys. Nu Latvejis tradicionaluo ola ražuotuojim eipaši varu izceļt ola dareitovu “Tērvete”, kas ir cīši konkurietspiejeigs uzjāmums. Ari muns tāvs studeju godūs ik pa laikam nūgaršuoja taišni “Tērvetes alu”,” ai smaidu sejā pīmiņ Vladimirs.
Tyvojūtīs Daugovpiļs ola dareitovys apmekliejuma nūslāgumam, vīsmīleigī Vladimirs i Jūlija ikvīnam “Latgales Alus” cīneituojam ari nadaudz paviere prīkškoru iz ola dareitovys nuokūtnis planim. Prūti, jī puorlīcynuoti, ka sevkurs inovativs i iz atteisteibu tendiets uzjāmums ilgtermiņā navar veiksmeigi struoduot, ka sovā darbeibā nikuo namaina. Deļ tuo plānuots izveiduot jaunu produkcejis lineji i ola sortimentus ai cytu zeimūlu, a nu leidzšinejuo ražuotuoja – Daugovpiļs ola dareitovys. “Prūtams, vysus nūslāpumus itūšaļt atkluot navaram, nu idejis ir aktivā procesā. Sekojit jaunumim!” izceļ Vladimirs i Jūlija.

Golvonuo problema – energoresursu izmoksu kuopums

 

Par tū, kai myusu vaļsts īdzeivuotuojus vadynoj vēļ vairuok pīsavierst santāvu dzeivisziņai, kai ari par šuo breiža aktualitašom i izaicynojumim ola nūzarē Latvejā, saruna ai “Latvijas Alus darītāju savienības” (LADS) vaļdis prīkšsādātuoju PĒTERI LINIŅU.

Ai kū nūsadorboj LADS i kaidi ir tuos mierki?
– LADS apvīnoj lelu daļu Latvejis ola dareitovu, tuos pyrmsuokumi meklejami Ciesīs, kur 1993.goda 21.oktobrī sanuoce kopā 12 uzjāmumu puorstuovi, kab nodybynuotu organizaceju ai mierki apvīnuot Latvejis ola dareitovys. Itūs 29 pastuoviešonys godu laikā LADS veicynuojuse ola nūzaris popularizaceju i atteisteibu valstī, taidā veidā styprynūt godu dasmitim vacys ola ražuošonys tradicejis Latvejā. Sovys pastuoviešonys laikā LADS ir aktivi dorbuojusies dažaidu ai ola nūzari saisteitu likumprojektu izstruodē, kai ari pauduse vīdūkli par ola nūzarei byutyskim vaicuojumim. Organizacejis darbeibys pamatvierzīni ir ola darietuoju ekonomiskūs interešu aizstuoveiba, daleiba likumdūšonys pylnveiduošonā, storptautiska sadarbeibys veiduošona ai leidzeigom organizacejām, kai ari ola nūzaris popularizaceja i atteisteiba valstī.
Kai viertejat ola ražuošonys tradicejis Latvejā? Cik tuos ir vacys i spieceigys?
– Ola nūzarei ir byutyska lūma Latvejis tautsaimnīceibā, tuos pyrmsuokumi meklejami 16.godsymtā i vēļ agruok. Ola nūzarē teik nūdarbynuoti vairuok nakai treis tyukstūši cylvāku, snīdzūt lelu īguļdejumu regionu atteisteibā i byutyskus ījāmumus vaļsts budžetā.
Kas byutu juodora, kab ola nūzari Latvejā atteisteitu vēļ vaira?
– Kvalitatis i garšys ziņā maņ nikaidu šaubu nav – itymā jūmā asam cīši konkurietspiejeigi, tradicejis myusim ir vacys, specialisti – lobi i ražuošona – augstā leimenī. Svareigi, kab Latvejā produktu varietu izdeveigi puordūt i ari ražuošonys process izmoksu ziņā byutu konkurietspiejeigs. Nūzaris i ražuošonys konkurietspieju veidoj daudzi saskaitamī. Pīmāram, īpakojums, izejvīlys, energoresursi, dorbaspāks. Gon uzjāmumu, gon vaļsts leimenī juoprūt šūs lelumus sabalansiet, kab rezultatā cenys ziņā varam byut konkurietspiejeigi Baltejis, Eiropys i pasaulis mārūgā. Vādzeiga ari sapruoteiga alkoholiskū dzierīņu apritis politika. Mes, ražuotuoji, vysod asam saprotušs i ari publiski sacejušs, ka alkohola lītuošonai juobyut samiereigai, nu bīži sasaduram ai populistiskim i nesamiereigim prīkšlykumim nu vaļsts pusis attīceibā iz alkohola kaiteigumu. Itymūs krīzis apstuokļūs nikaida papyldu nūdūkļu ceļšona nav pīļaunama. Latvejis tiergs ir nalels, i leluo ola nūzaris daleibnīku skaita dēļ tys palīk vys vēļ šauruoks. Vīnlaikus eksports napīaug proporcionali tierga pīsuotynojumam. Ir juoroda finanšu atbolsta instrumenti ola nūzaris eksporta veicynuošonai. Ola dareitovys jau nūsadorboj ai eksporta atteisteibu, a tys nav pīteikami, kab ietekmietu kūpejū realizacejis apmāru. Jūprūjom ir cīši daudz juostruodoj. Taisneiba, nav vīnkuorši atrast eksporta partneri i nūsyuteit produkcejis kravu. Cik asu runuojs ai ražuotuojim, tys prosa vysmoz vīna, diveju godu dorbu konkretajā valstī iz vītys. Ir vādzeiga tierga izpiete, mārketinga aktivitatis i daudz kas cyts, kab sovu produktu varietu pīduovuot konkretuos valsts tiergā. Pi tam, tymā laikā konkretais produkts nūnuok lelveikalu plauktūs, pīmāram, Anglejā, tuo cena īvārojami pīaug. Vysim ražuošonys izdevumim, kas ir vītejā tiergā, papyldus nuok kluot muitys nūdūkli, mārketinga i reklamiešonys izdavumi konkretajā valstī. Sovutīs nuokamuo problema ir, ka juovar nūdrūšynuot ražuošonys jaudys, kab apmīrynuotu pīprasejumu. Tys ir risks, partū ka Latvejā ola dareitovys zīmā struodoj ai napylnom jaudom, a vosorā jaudys napīteik. Ir jāatrūn vidusceļš.
Kaidys ir golvonuos problemys i izaicynojumi, ai kuruom itūšaļt sazaskar ola nūzare Latvejā?
– Itūšaļt golvonuo problema ražuošonā ir straujais energoresursu izmoksu kuopums. Leidz ai tū pasalelinoj ari vysys puorejuos ražuošonys izmoksys. Ola ražuošona ir dorba i energoītylpeigs process, deļ tuo myusu nūzare itū krīzi sajiut eipaši suopeigi. Pīmāram, naseņ runuoju ai kaidu Latvejis ražuotuoju, kurījam vīnā mienesī ryupneicys riekins par gāzi beja 2500 eiro, a nuokamajā – jau 12 500 eiro. Pi itaida vīnys pozicejis izmoksu pīauguma saglobuot ražuošonu ir lels izaicynojums. Ari cenu ceļšona nav rysynojums, partū ka īdzeivuotuoju pierktspieja inflacejis apstuokļūs īvārojami sazamozynoj. Krīzis puorvariešona navar tikt atstuota tikai uzjiemieju ziņā. Uzjiemiejim juobyut vīnā komandā ai vaļsti, partū ka tikai tai mes puorvariesim itūs izaicynojumus i, mož, nu krīzis izīsim vēļ stypruoki. Nu uzjāmumu dzeivuotspiejis ir atkareiga vaļsts ekonomika, a nu vaļsts ekonomikys – sabīdreibys lobkluojeiba.
Ministru kabineta apstyprynuotajā likumprojektā par atbolstu energoītylpeigim apstruodis ryupnīceibys uzjāmumim Krīvejis militaruos agresejis pret Ukrainu radeitū seku mozynuošonai nu atbolsta sajiemieju lūka beja izslāgti vysi Latvejis ola ražuotuoji, tymā skaitā mozuos ola dareitovys. Voi taidā veidā naleluos ola ražuotnis ir pakļautys iznīceibai?
– Pret šaidu lāmumu osi ībyldam, partū ka tys beja diskriminejūšs myusim kai tradicionalai ražuošonys nūzarei, kas snīdz byutisku īguļdejumu Latvejis tautsaimnīceibys atteisteibā itī Ministru kabineta nūteikumi ir lobuoti i ola ražuošona īkļauta atbolstamū nūzaru sarokstā.
LADS muojislopā raksteits nūvielejums vysod palikt uzticeigam Latvejā ražuotam olam. Voi myusu olam juosazaskar ai spieceigu konkurenci nu tuo ols, kū ražoj uorzemēs i puordūd Latvejis tiergā?
– Saskaņā ai Vaļsts ījāmumu dīnesta datim, šuo goda pyrmajūs ostoiņūs mienešūs Latvejā īvasti 6 939 966 dekalitri ola, kas ir par 7,7% vairuok nakai attīceigajā periodā paguojušūgod. Importietuo ola apjūms pīaug. Nu lobuo ziņa ir tei, ka ik godu pīaug Latvejā registrātū ola dareitovu skaits. Itūšaļt Latvejā registrātys 68 ola dareitovys, kas ir pīteikami lels skaits Latvejis tiergam. Latvejis ražuotuojim ir dīzgon gryuši konkuriet ai importa produkceju cenys ziņā. Nu Latvejis patārātuoji ir cīši patriotiski i dūd prīkšrūku Latvejis zeimūlim. Tys ari dūd stimulu Latvejis ražuotuojim čakli struoduot i radeit jaunys ola škirnis.
Dūmoju, byusit mīrā, ka lela daļa Latvejā ražuotuo ola eistyn labi garšoj i tys ir kvalitativs. Jyusupruot, kas ir veiksmis atslāga?
– Pyrmkuort, ola ražuošonys meistaru profesionalitate i sova orūda mīlesteiba. Latvejis ola meistaru namiteiguo vielme sekuot leidza pasaulis ola dareišonys tendencem i ryupis par kvalitati ola ražuošonā. Ūtrkuort, ola dareišonys vacuos tradicejis Latvejā, kas teik nūdūtys jaunīm meistarim, taidā veidā napazaudejūt Latvejis ola eipašū raksturu. Ticit maņ, ola ražuošonā ir cīši daudz smolku nianšu, kas nūvad leidz lobam rezultatam i dūd dzierīņam tuo eipašū garšu. Vysbeidzūt ari patārātuoju lojalitate Latvejā ražuotajam olam, partū ka taišni patierietuoju uzticeiba dūd ražuotuojim stimulu namiteigi augt i pylnveiduot Latvejā ražuotū olu.
Kai, Jyusupruot, Latvejis īdzeivuotuojus vēļ vairuok aicynuotu pīsavierst santāvu dzeivisziņai, tymā skaitā ola dareišonai?
– Tū navar muoksleigi radeit – pīsavieršonuos santāvu dzeivisziņai atnuok pati, partū ka tei bejuse myusūs daudzu godsymtu garumā. Tū pīruoda ola ražuošonys i baudiešonys kulturys popularitate. Ari tys, ka likumūs nav īraksteits, ka ols ir Latvejis tradicionaluo nūzare, a vysi tū taipat saprūt. Taipat ir ari ai tradicejom i pīdereibu valstei. Muojuos, sovā zemē, ir vyslobuok. Tū mes izjiutam i puormontojam nu vacuokim.
Navaru napavaicuot, voi ari Jyusim garšoj ols?
– Vīnnūzeimeigi! Nasabeistūs saceit, ka ols ir muns meiluokais dzierīņs. Itūšaļt gon vairuok dūdu prīkšrūku bezalkoholiskajam olam. Ari Latvejā ražuotuo bezalkoholiskuo ola sortiments pādejūs godūs ir byutyski pīaudzs. Nu pīļaunu, ka piec zynoma laika atsagrīšu ari pi klasiskuo ola baudiešonys.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

Esi burvis – taisi no nekā! (25.11.2022.)

Ar gudru pīpi uz sava jumta

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

Latgalē interese par saules paneļiem palielinās ik gadu. Saules paneļu uzstādīšana arī visā pasaulē  šobrīd ir pieprasīts atjaunojamās enerģijas iegūšanas veids, kas  ilgtermiņā  ir izdevīgs risinājums kā mājsaimniecību, tā arī uzņēmumu enerģijas izmaksu mazināšanai. Tas ir arī videi draudzīgs un mazina energoresursu ietekmi uz klimatu. Balvu novada zemnieku saimniecībā “Ičmalas”, kur saimnieko Irēna un Jānis Romāni, sadzīvei nepieciešamo elektroenerģiju jau kopš 2016. gada iegūst no saules paneļiem. Arī viens no Latvijas lielākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem un lielākajiem nodokļu maksātājiem Latgales reģionā –akciju sabiedrība “Preiļu siers” – izveidojis saules paneļu elektrostaciju, šādi iegūstot daļēju neatkarību no elektroenerģijas mainīgajām cenām un kļūstot arī par videi draudzīgāku uzņēmumu. Sarunā ar “Ičmalu” un “Preiļu siera” saimniekiem un vadītāju uzzināsim, ar kādiem ieguvumiem vai zaudējumiem jārēķinās, uzstādot saules paneļus.  Uzzināsim, kādu atbalstu iespējams saņemt no valsts. Uzklausīsim arī ekspertu komentārus.

Cik Latvijā saules, tik arī enerģijas

 

Sarunā ar “Preiļu siers” valdes priekšsēdētāju Jāzepu Šņepstu uzzinājām, ka piena pārstrādes uzņēmumā uz šķeldas noliktavas jumta atrodas Latgalē lielākā saules enerģijas elektrostacija. Viņš uzsvēra, ka šādi meklē iespējas samazināt elektroenerģijas izmaksas, un viens no risinājumiem ir saules paneļi.

Jāzeps Šņepsts uzsver, ka vēlētos saules paneļu elektrostacijas jaudu palielināt, taču sarežģījumu rada vietas trūkums, kur izvietot saules paneļus.
Vārds AS “Preiļu siers” valdes priekšsēdētājam Jāzepam Šņepstam:
– Preiļu novadā esam viens no lielākajiem elektroenerģijas patērētājiem. Mūsu ražošanas apjomi ir tādi, ka mēs gada griezumā, ja skatāmies 2017., 2018. un 2019. gadu, tērējam aptuveni no 10 līdz pat 11 miljoniem kilovatu elektroenerģijas. Pakāpeniski augot elektrības cenai, it sevišķi pēc OIK (obligātā iepirkuma komponente) ieviešanas, kļuva skaidrs, ka mums steidzami jāmeklē un jādomā citi risinājumi. Pirmkārt, tāpēc, lai samazinātu ražošanas izmaksas. Pie saules paneļu uzstādīšanas projekta sākām strādāt 2020.gadā, un jau 2021.gada maijā šo elektrostaciju nodevām ekspluatācijā. Tās jauda ir 152 kilovati. Saules paneļus novietojām uz šķeldas noliktavas jumta. Vissvarīgākais faktors tajā, – cik mums ir saules. Kad tās nav, ieguvums ir samērā mazs. Ja paskatāmies uz skaitļiem, piemēram, šogad janvārī mums šī stacija saražoja tikai 760 kilovatus, bet jūnijā, kad ir garākā diena un vairāk saules, tā pati stacija saražoja 21 720 kilovatus. Lūk, kāda starpība! Otrkārt, rūpnieciskajiem ražotājiem jāatceras, – būs saule, būs elektroenerģija. Lai jums ražošanā būtu maksimālais efekts, ražošanas iekārtām jādarbojas dienas gaišajā laikā, jo tikai tad varēsiet izmantot saules paneļu saražoto enerģiju simtprocentīgi.
Mēs, plānojot attīstīt arī meitas uzņēmumu, saskārāmies ar kādu faktu – mūsu reģionā “Sadales tīkliem” nav ģenerējošo jaudu, līdz ar to mēs tīklā vairs nevaram iedot savu saražoto elektroenerģijas daudzumu. Tas nozīmē, ka saules paneļu saražotā elektroenerģija rūpnieciskajiem ražotājiem jāizmanto pašiem. Vai tuvākajā nākotnē “Sadales tīkli” atrisinās šo jautājumu? Manuprāt, nē, bet laiks rādīs. Vācijā, piemēram, veido energokopienas, un tās ietvaros viens ražo elektrību, pārējie izmanto. Latvijā diemžēl tādas normas likumdošanā nav nostiprinātas, līdz ar to saules paneļi efektīvi var būt tikai tad, ja elektroenerģiju, ko tie saražo, izmanto pats. Mūsu gadījumā ieguvums ir tas, ka elektrība nav jāpērk pa dārgo cenu, kā tā šobrīd maksā.
Lai attīstītos alternatīvās enerģijas ražošana, pirmkārt, vajag noņemt OIK, otrkārt, ne jau simtprocentīgi visu likt tikai uz saules paneļiem vai vēja parkiem, kam ir sezonāls raksturs. Uzskatu un par to esmu runājis jau ar bijušo ekonomikas ministru Ašeradena kungu, ka svarīga būtu arī biomasas pārvēršana enerģijā. Pirmais solis varētu būt, ka vispirms ražotu nevis elektrību, bet gan gāzi. Apmēram 30% no Latvijai nepieciešamās elektroenerģijas iepriekšējos gados saražoja no dabas gāzes, ko mēs pirkām no Krievijas. Taču arī Latvijā ir milzīgs potenciāls pārvērst biomasu enerģijā – mums ir daudz kūtsmēslu gan no govīm, gan cūkām un putniem. Gāzi viegli tālāk pārvērst elektroenerģijā, un tas efekts būtu krietni lielāks. Pie pašreiz pieejamajām iekārtām elektroenerģiju varētu ražot patstāvīgi, un mēs nebūtu atkarīgi no saules vai vēja. Smejos, ka dabā tā iekārtots, ka lopi un putni šo biomasu ražo visu gadu. Biomasai ir nākotne, arī mums ir šāds projekts, bet mēs nevaram pārliecināt valdību un Ekonomikas ministriju, lai tam ar likuma spēku dotu zaļo gaismu.
Mūsu ražošana pārsvarā neapstājas. Vasarās produkciju ražojam vairāk, līdz ar to vairāk tērējam arī elektroenerģiju. Ziemā klāt nāk apkure un apgaismojums, tāpēc svarīgi, lai elektroenerģijas ražošana būtu vienmērīga visu diennakti.
Secinājums: alternatīvā enerģija, ko ražo no saules, vēja vai biomasas, būs daudz lētāka, nekā mēs to iepērkam pašlaik. Man arī privāti ir uzstādīti saules paneļi ar 10 kilovatu jaudu, un tas pie šīm energoresursu cenām ir izdevīgi. Tikai mums vajadzēja mācīties no Igaunijas, kuri to izdarīja daudz agrāk, nekā mēs Latvijā. Informācija par saules paneļiem ir jau sen, bet iekārtas vēl nebija tik ekonomiskas, kādas ir tagad. Mēs ejam soli nopakaļ igauņiem. Pie mums valstī viss notiek kampaņveidīgi, kas nozīmē, ka vienā brīdī piedāvājums nevar apmierināt pieprasījumu, līdz ar to viss kļūst dārgāks.
Taču arī alternatīvo energoresursu ražotājiem jābūt daudzveidībai, mēs nevaram visu likt uz vienas kārts. Tā mēs pazaudējam konkurenci, rezultātā saņemam dārgāku gala produktu. Latvijas konkurētspēja, pateicoties daudzām neizdarībām, ārējos tirgos samazinās, tāpēc no kampaņveidīga lobisma alternatīvās enerģijas ražošanā jāpāriet uz nākotnes risinājumiem.

Ir siltums, gaisma un iespēja uzlādēt elektroauto

 

Balvu novada Krišjāņu pagasta zemnieku saimniecībā “Ičmalas” saules paneļu enerģiju izmanto jau kopš 2016.gada. Šobrīd Irēnas un Jāņa Romānu ģimenei ir elektroauto “Škoda”, pašgatavots elektrokvadracikls, arī elektroautomašīnas mazbērnu ciemošanās reizēm.

Irēna un Jānis Romāni mūspusē bija pirmie zemnieki, kuri uzdrošinājās uzstādīt saules paneļus, jo viņiem bija un joprojām ir gan ticība visam jaunajam, gan vēlme dzīvot zaļāk un izdevīgāk, lai nav jāmaksā par šobrīd tik dārgo elektroenerģiju. Saules paneļus viņi uzstādīja pašu spēkiem, elektrisko daļu un dokumentāciju pieslēgumam palīdzēja sakārtot “Solarshop.lv”, kas nodarbojas ar saules paneļu uzstādīšanu visā Latvijā. “Atļauju iegādāties, uzstādīt paneļus un izmantot enerģiju savām vajadzībām dabūjām 2016. gada aprīlī, toreiz to vajadzēja saskaņot ar Ekonomikas ministriju un nevarēja tik ātri izdarīt, kā tagad. Sākumā ražojām 5-6 kilovatus, tad jaudu pamazām palielinājām līdz 11 kilovatiem. Toreiz saules paneļus bija grūti dabūt, sūtījām no Vācijas, meklējām visur, kur varēja nopirkt. Izvēlējāmies piegādātājfirmu no Vācijas, no kuras arī tika pasūtīti saules paneļi. Sākumā saules baterijas likām uz zemes, tad uz jumta. Pagaidām elektrības mums pietiek, bet tagad, kad ir jāuzlādē auto, skatīsimies, cik patērēsim. Ar vienu uzlādi varu izbraukāt Rīgu, bet, lai tiktu līdz Krišjāņiem, atceļā Gulbenē tomēr vēl jāpalādē. Kamēr apēd hamburgeru, izdzer kafiju, minūtēs piecpadsmit mašīna ir papildināta ar jaunu enerģiju,” smaidot pastāsta Jānis Romāns. Viņš paskatās saulrieta debesīs un saka, ka vēl kādus kilovatus var iegūt, bet lietus dienās enerģijas daudzums ir mazāks, ziemā paneļi lielākoties atpūšas. Irēna un Jānis atzīst, ka zaļā enerģija viņu saimniecībā ir atmaksājusies. Šogad alternatīvās enerģijas interesentiem pieejami dažādi valsts atbalsti, kas samazina saules paneļu atmaksāšanās periodu. Piemēram, no “Altum” vai Vides investīciju fonda privātpersonas var saņemt atpakaļ līdz pat 4000 eiro. Ar nākamo gadu gaidāmi grozījumi, kas ļaus uzstādīt saules paneļus lauku mājā, bet ar saražoto enerģiju noklāt arī pilsētas dzīvokļa rēķinu. Pagaidām ar to, kas ir, ģimene ir ļoti apmierināta. “Mēs visu, kur sadzīvē vajadzīga elektroenerģija, nodrošinām ar saules paneļiem,” piebilst Jānis. Lieko enerģiju, ko nepatērē pašu vajadzībām, ir iespējams uzkrāt tīklā, bet ziemā paņemt atpakaļ, izmantojot tīklu kā akumulatoru. Par to gan ir jāsamaksā pārvades tarifs.

Sniedz iedzīvotājiem nepieciešamo atbalstu

 

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izstrādājusi valsts atbalsta programmu iedzīvotājiem pieaugošo energoresursu cenu samazināšanai un to kompensēšanai. Atbalsta programmas īstenošana ļaus kāpināt uzstādīto atjaunojamo energoresursu jaudu un sniegs iedzīvotājiem nepieciešamo atbalstu, lai ilgtermiņā samazinātu rēķinus par elektroenerģijas un siltumenerģijas patēriņu.

Ņemot vērā iedzīvotāju ļoti augsto interesi saistībā ar atjaunojamo energoresursu izmantojošo iekārtu iegādi un uzstādīšanu, kā arī augstās energoresursu (t.sk. dabasgāzes) un elektroenerģijas cenas, valdība šī gada 1. martā Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta (EKII) ietvaros apstiprināja projektu –atklāta konkursa nolikumu, kas ietver projektu iesniegumu vērtēšanas kritērijus, kā arī projektu pieteikšanas, izskatīšanas, apstiprināšanas un finansējuma piešķiršanas kārtību. Atbalsta programmas mērķis ir siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana mājsaimniecībās, sniedzot atbalstu mājsaimniecībām pārejai no fosilo energoresursu izmantošanas uz siltumenerģijas vai elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem. SIA “Vides investīciju fonds” atbalsta programmas ietvaros pieņem un vērtē projektu iesniegumus, kā arī pieņem lēmumus par finansējuma piešķiršanu vai atteikumu.
Konkursa ietvaros tiek atbalstītas šādas aktivitātes: 1) pāreja no esošām fosilo energoresursu (piemēram, dabasgāze, ogles, dīzeļdegviela) apkures iekārtām uz jaunām atjaunojamo energoresursu apkures iekārtām (biomasas granulu katli, saules kolektori, siltumsūkņi), 2) jaunu atjaunojamo energoresursu iekārtu elektroenerģijas ražošanai iegāde (saules paneļi, vēja ģeneratori) un 3) pieslēguma centralizētajai siltumapgādes sistēmai – projektēšana un siltummezgla izveide.
Atbalstu sniedz iedzīvotājiem (arī biedrībām un nodibinājumiem, reliģiskām organizācijām), kuriem zemesgrāmatā ir nostiprinātas īpašuma tiesības uz dzīvojamo māju vai dzīvojamās mājas sastāvā esošo dzīvokļa īpašumu, piemēram, viena dzīvokļa māju, dārza māju, individuālu dzīvojamo māju un vasarnīcu ar koka, mūra vai mūra-koka ārsienām, divu dzīvokļu māju, dvīņu, rindu un atsevišķu divu dzīvokļu māju, kā arī triju vai vairāku dzīvokļu māju, lai tajā īstenotu plānotās aktivitātes. Atbalsta programmā ietverti vairāki nosacījumi gan atbalsta saņēmējiem, gan dzīvojamām mājām, kurās īstenotas projekta aktivitātes, piemēram, dzīvojamai mājai ir jābūt nodotai ekspluatācijā līdz projekta iesnieguma iesniegšanas dienai SIA “Vides investīciju fonds” (ja ēka nav nodota ekspluatācijā, tas jāveic piecu gadu laikā pēc projekta līguma noslēgšanas, neattiecas uz apkures iekārtu iegādi un uzstādīšanu), atbalsts tiek sniegts dzīvojamām mājām ar noteiktiem būves klasifikācijas kodiem, jāņem vērā nosacījumi attiecībā uz saimnieciskās darbības veikšanu dzīvojamajā mājā, jāņem vērā prasības koksnes biomasas apkures katliem attiecībā uz energoefektivitātes klasi, dažādām atjaunojamo energoresursu iekārtām ir noteikta dažāda maksimālā nominālā jauda, atbalsta lielums ir atkarīgs no atjaunojamo energoresursu veida un iekārtas jaudas. Par vienu dzīvojamo māju var iesniegt ne vairāk kā vienu projekta iesniegumu. Konkursa nolikums paredz, ka atbalsta intensitāte nepārsniedz 70% no siltumenerģijas vai elektroenerģijas ražošanas iekārtas iegādes vai mājsaimniecības pieslēguma centralizētajai siltumapgādes sistēmai projektēšanas un siltummezgla izveides izmaksām, nepārsniedzot noteiktu atbalsta apjomu atkarībā no konkrētas atjaunojamo energoresursu iekārtas un tās parametriem, kas noteikti konkursa nolikumā.
Jautājumu no iedzīvotājiem ir daudz, tie ir ļoti dažādi – individuāli, tādēļ aicinām sazināties ar SIA “Vides investīciju fonds” pārstāvjiem, kuri sniegs izsmeļošu atbildi atbilstoši konkrētajam gadījumam. Vairāk informācijas varat uzzināt, rakstot e-pastu: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. , vai zvanot pa tālr. nr. 67 845 111. /Raimonds Kašs, VARAM klimata pārmaiņu departamenta direktors/

Iedzīvotāji pozitīvi vērtē sniegto atbalstu

 

Attīstības finanšu institūcija ALTUM jau šī gada aprīlī sāka pieņemt pieteikumus privātmāju energoefektivitātes paaugstināšanas atbalsta programmā, bet jūnija vidū veica pirmās finanšu līdzekļu izmaksas. Patlaban ar iesniegtajiem vairāk nekā 1240 pieteikumiem (to kopējā summa ir aptuveni 4,5 miljoni eiro) jau rezervēti aptuveni 90% no programmas līdzekļiem, atbalsts izmaksāts vairāk nekā 400 privātmāju īpašniekiem, savukārt pārējie projekti ir īstenošanas stadijā.

Patlaban 56% pieteikumu ir saules paneļu uzstādīšanai, pārējie 44% – ēku energoefektivitātes paaugstināšanai. No energoefektivitātes darbiem māju īpašnieki visbiežāk veikuši būvdarbus dzīvojamās mājas norobežojošajās konstrukcijās – logu nomaiņu, ārsienu siltināšanu, bēniņu siltināšanu, apkures veida nomaiņu, ūdens sildīšanas iekārtas nomaiņu un rekuperācijas sistēmas uzstādīšanu.
Atsauksmes liecina, ka privātmāju īpašnieki ļoti pozitīvi novērtē sniegto atbalstu. Kopumā pieteikumi ir pamatoti un labi sagatavoti, vidēji tikai viens līdz divi no desmit pieteikumiem nekvalificējas atbalsta saņemšanai, un biežākie atteikumu iemesli ir Zemesgrāmatā reģistrētu īpašumtiesību uz māju neesamība, māja neatbilst viena vai divu dzīvokļu mājas klasei, vai pieteikuma iesniedzējs jau ir uzstādījis un pieslēdzis tīklam saules paneļus, pirms noslēgts līgums ar ALTUM. Aicinu interesentus izmantot iespēju atbalsta saņemšanai, vienlaikus rūpīgi iepazīstoties ar programmas nosacījumiem.
Privātmāju energoefektivitātes paaugstināšanas programmā atbalsts ir paredzēts dzīvojamo māju atjaunošanai un energoefektivitātes paaugstināšanai vai elektroenerģijas ražošanas iekārtu uzstādīšanai. Atbalstu var saņemt, ja privātmāja atbilst viena vai divu dzīvokļu dzīvojamās mājas klasei, tā ir nodota ekspluatācijā un privātmājā netiek veikta saimnieciskā darbība. Tāpat Zemesgrāmatā ir jābūt nostiprinātām īpašuma tiesībām uz māju privātpersonai, kura piesakās atbalstam, kā arī ģimenē jābūt vismaz vienam bērnam.

Pieejamie atbalsta veidi
Lai pretendētu uz atbalstu ALTUM privātmāju energoefektivitātes programmā, mājai ir jāatbilst šādiem kritērijiem: māja atbilst viena vai divu dzīvokļu mājas klasei, tai ir jābūt nodotai ekspluatācijā, mājā netiek veikta saimnieciskā darbība, kā arī pieteikuma iesniedzējam ir jābūt ēkas īpašniekam un viņa apgādībā un kopā ar viņu jābūt deklarētam vismaz vienam bērnam. Šādi kritēriji ir noteikti Ministru kabineta noteikumos, kas regulē šīs atbalsta programmas darbību.
Grantu 5000 eiro apmērā un tehnisko palīdzību 1000 eiro apmērā varēs saņemt iedzīvotāji, kuriem pēc energoefektivitātes pasākumu īstenošanas ir paaugstināta dzīvojamās mājas energoefektivitātes klase vismaz līdz C līmenim un samazināts siltumenerģijas patēriņš apkurei vismaz par 20%.
Grantu elektroenerģijas ražošanas iekārtām – saules paneļiem vai vēja ģeneratoriem – varēs saņemt, ja plānots iegādāties un uzstādīt elektroenerģijas ražošanas iekārtas ar jaudu līdz 11,1 kW (ieskaitot) ar un bez pieslēguma kopējam elektroapgādes tīklam. Atbalsta apmērs būs atkarīgs no uzstādītās iekārtas jaudas.
ALTUM arī izsniegs garantiju bankas aizdevumam līdz 30% no aizdevuma summas, ja iedzīvotājam nepieciešams papildu nodrošinājums kredītiestādes aizdevumam, bet nepārsniedzot 20 000 eiro. Šādas garantijas termiņš ir desmit gadi, un uz to var pretendēt jebkura fiziska persona, kuras īpašumā ir ekspluatācijā nodota privātmāja. Garantija būs pieejama pēc sadarbības līgumu noslēgšanas ar bankām.
Lai pieteiktos dalībai programmā, šogad bankas aizdevums nav obligāta prasība – valsts atbalsta pasākumus var īstenot arī par saviem līdzekļiem. Ja atbalsta pasākumus plānots īstenot ar bankas aizdevuma palīdzību, vispirms jāvēršas pie savas komercbankas, lai saņemtu konsultāciju par aizdevuma saņemšanas iespējām.
Privātmāju energoefektivitātes programmā jāsniedz elektroniski portālā mans.altum.lv. Pieteikumus privātmāju energoefektivitātes programmā izskata divdesmit darba dienu laikā pēc to iesniegšanas.
Kas var pieteikties atbalsta saņemšanai?
– Ministru kabineta noteikumos ir noteikti konkrēti kritēriji, kas regulē konkrētās atbalsta programmas darbību. ALTUM atbalstu privātmāju energoefektivitātes programmas ietvaros var saņemt jebkura fiziska persona, kurai pieder privātmāja, kas ir nodota ekspluatācijā un kurā netiek veikta saimnieciskā darbība, kā arī pieteikuma iesniedzēja apgādībā ir jābūt un kopā ar viņu ir jādzīvo (jāsakrīt deklarētajām adresēm) vismaz vienam bērnam.
Kādus pasākumus privātmāju īpašnieki var īstenot, lai saņemtu atbalstu?
– Māju īpašnieki var pieteikties atbalsta saņemšanai inženiersistēmu (piemēram, apkures un ventilācijas iekārtu) iegādei, atjaunošanai, pārbūvei vai izveidei; būvdarbu veikšanai dzīvojamās mājas norobežojošajās konstrukcijās (mājas ārsienu, griestu pārsegumus vai jumta siltināšana); jaunas ūdens sildīšanas iekārtas iegādei un uzstādīšanai; mikroģenerācijas siltumenerģijas vai elektroenerģijas ražošanas tehnoloģisko iekārtu iegādei un uzstādīšanai, lai nodrošinātu siltumenerģijas vai elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem un siltuma vai elektroenerģijas piegādi; citiem pasākumiem, ja tie nepieciešami dzīvojamās mājas energoefektivitātes paaugstināšanai vienlaikus ar iepriekšminētajiem pasākumiem. /Ieva Vērzemniece, ALTUM Energoefektivitātes programmu departamenta vadītāja/

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

Esi burvis – taisi no nekā! (11.11.2022.)

Vīngliemezis galdā un uz sejas

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

Preiļu pusē AINIS NOVIKS nodarbojas ar vīngliemežu biznesu, sākot ar audzēšanu, beidzot ar pārstrādi, degustācijām un sejas maskām. Par to noteikti dzirdējuši daudzi, un pieļauju, ka apmeklējuši arī “Ošu mājas”, kas atrodas aiz Preiļiem, dodoties Daugavpils virzienā. Esmu lasījusi, ka saimnieks labprāt sarunājas latgaliski, – nu kā gan citādi, ja dzīvo Latgalē! Dzirdēts arī, ka viņš ir cilvēks ar humora izjūtu, par ko pārliecinos tiekoties. Ir oktobra vidus. Vējš kokiem bezkaunīgi norauj pēdējo apģērbu, un gliemeži dodas ziemas guļā. Varam ļauties sarunai, lai gan saimnieks ik pa laikam to pārtrauc, lai nokārtotu kādas darīšanas, – atbildētu uz telefona zvaniem vai dotu rīkojumu strādniekiem, kuri vienā no saimniecības ēkām uzstāda apkures katlu. Stāstot par gliemežiem, Ainim pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Ar vīngliemežu biznesu un tūristu uzņemšanu viņš nodarbojas jau 13 gadus.

Kas tagad notiek vīngliemežu audzētavā un gliemežu dzīvē?
– Tikko beigusies tūrisma sezona. Ārā jau ir auksts, bet cilvēkiem gribas mierīgi pastaigāt, kaut ko paskatīties, pamēģināt, izmēģināt. Arī gliemeži aizgājuši gulēt. Cikls viņiem ir no 15.maija līdz 15.oktobrim. Oktobrī viņi lien zemē iekšā, aptuveni 40 centimetrus, un guļ līdz pavasarim. Zinātniski tas saucas, – caur sevi pārstrādā zemi. Pēc gliemežiem var pateikt, vai ziema būs auksta. Nebūs auksta, jo gliemeži vēl ir augšā. Ja gliemeži pazūd oktobra sākumā, – zini, būs barga ziema. Šogad vēl ir augšā, būs laba ziema. Gliemezis pats atrod vietiņu, kur ielīst iekšā. Kur ielien, tur arī izlien. Bet ielien viņi līdz pat 40 centimetriem dziļi. Vīngliemezis ir ļoti izturīgs – iztur līdz mīnus 103 grādiem pēc Celsija. Laboratoriski pierādīts, ka dzīvības pazīmes gliemezis izrāda pat šādā temperatūrā.
No kurienes tādas zināšanas? Pats esat to pārbaudījis?
– Tad, kad izdomāju, ka man jānodarbojas ar tūrismu, sapratu, ka cilvēkiem, kuri atbrauks pie manis, jāpastāsta kaut kas interesants, ko viņi nezina, ko zinu tikai es vienīgais. Sēdēju dienām un naktīm, tulkoju zinātniskos darbus no angļu valodas. Šie un citi fakti nāk no turienes. Tas, ko semināros Latvijā stāstīja par vīngliemežu audzēšanu, bija tīrākā ūdens liešana. Internetā iegūtā informācija izrādījās daudz noderīgāka. Tagad man pašam ir 13 gadu pieredze vīngliemežu audzēšanā un neskaitāmas tikšanās ar tūristiem, kuri uzdod dažnedažādus jautājumus. Spēj tik atbildēt! Ja neuzdod, tad centies ieinteresēt pats. Esi atraktīvs, un reklāma aizies no mutes mutē.
Šogad tūrisma sezona beigusies. Televīzijā izskanēja apgalvojums, ka tūrisma nozarē šogad bijis jūtams pacēlums. Vai to izjuta arī “Ošu mājas”?
– Atklāti runājot, šī sezona bija visbēdīgākā no visām. Labos laikos dienā saimniecību apmeklēja septiņi autobusi, pilni ar tūristiem. Šogad, izsludinot braucienu pa Latviju, tūrisma firma grupu varēja savākt labi ja pusotra mēneša laikā. Kāda Daugavpils skola regulāri rudenī atveda ekskursijā četras – piecas klases. Šogad arī pieteica, bet pēc nedēļas zvana: mēs nebūsim. Kas noticis, – jautāju. Par autobusu prasa 250 eiro, un tas tepat – 50 kilometru attālumā. Ja uz Milānu var aizlidot par 30 eiro, tad ar to viss pateikts. Arī pārējiem tūrisma objektiem šogad tā bēdīgāk. Es nesūdzos, man pietiek. Apgrozījums ir, viss kārtībā.
Vai Covid laikā nebija bēdīgāk?
– Kovida laikā cilvēki brauca. Lūk, tas bija pacēlums! Latvijas cilvēki brauca pa vietējiem tūrisma objektiem, jo ārpus Latvijas nevarēja tikt. Visi bagātnieki brauca, kuri savā mūžā nav ceļojuši pa Latviju. Kādi tikai cilvēki nebija pie manis! Tagad visi aizbrauc uz ārzemēm. Tagad, saskaņojot laikus, vācu kopā vairākas mazas grupiņas, atsevišķus braucējus, lai sanāktu viena lielāka grupa.
Kas esat pēc profesijas un ko darījāt, pirms uzsākāt nodarboties ar gliemežu tūrismu?
– O, šī stāsta vēsture ir gara. Pēc profesijas esmu mediķis, medicīna man līdz šim brīdim ir sirdī un dvēselē, bet 90-to gadu sākumā darbs medicīnā vispār bija murgs. Tagad varbūt mediķiem kaut ko maksā, ir dažādas Covid piemaksas. Bet tad strādāju trijos darbos – vīriešu apskates kabinetā, veicu dispanserizāciju un biju ātrās palīdzības feldšeris, strādāju dienu un nakti, bet algā saņēmu grašus. 1991.gadā, kad atļāva izbraukt no Latvijas, aizbraucu uz Vāciju, nopirku pirmo mašīnu un uzreiz to pārdevu. Nopelnīju tik daudz, cik nevarēja nopelnīt, gadu strādājot. Es ātri pārorientējos no vienas nozares uz otru. Vedu no Vācijas sadzīves tehniku, mēbeles. Nodarbojos ar nekustamo īpašumu tirgošanu, nomu diezgan lielos apmēros. Bet 2009.gadā atnāca krīze un viss uzsāktais aizgāja pa burbuli, pareizāk sakot, uz maksātnespēju. Puņķi un asaras! Vienu brīdi jau bija tik tālu, ka ar sievu gribējām emigrēt no Latvijas. No aizbraukšanas atturēja tas, ka dēlam jāsāk bija iet skolā. Palikām, bet ko darīt tālāk? Kā ne no kā radīt kaut ko?
Kā atnāca ideja audzēt vīngliemežus?
– Tolaik daudz rakos internetā un, meklēdams, ko darīt, atradu, ka Durbē, Liepājas pusē, notiks seminārs par vīngliemežu audzēšanu. Par vīngliemežiem tolaik runāja daudz, tos vāca un sūtīja uz ārzemēm, kur Francijā, Vācijā, Itālijā tie ir delikatese, ko ēd ar gardu muti. Skaidrs, ka padomju laikā nekas tāds notikt nevarēja. Padomju laiks bija padomju laiks, kad saimniekot ar netradicionālām metodēm neviens pat nemēģināja. Bet tagad dzīve deva iespēju uzdrošināties darīt arī kaut ko tādu. Īstenībā uz Durbi aizbraucām, lai pārliecinātos, vai šie gliemeži ir tie gliemeži. Vīngliemezis Latvijā ir tikai viens – Helix aspers. Pārējie Latvijā nedzīvo. Un to nevar sajaukt ar mazo, brūno kaitēkli, ko sauc par Spānijas kailgliemezi. Kad mēs 2000.gadā nopirkām šo zemes gabalu, te bija pilns ar gliemežiem. Mēs viņus lasījām un vedām projām, citādi no viņiem nevar tikt vaļā, kā tikai salasīt un kaut kur aizvest, piemēram, kā barību pīlēm. Paņēmām savus gliemežus līdzi uz Durbi, lai pārliecinātos, ir vai nav īstie. Izrādījās, ka tie ir tie paši, tā arī sakām. Kad braucām atpakaļ no Durbes, man pirmā doma bija nevis tos audzēt, bet kaut kā sagatavot, lai piedāvātu tūristiem.
Tālākais, kā mēdz teikt, jau bija tehnikas jautājums?
– Sieva no dabas ir laba kulināre. Sākām eksperimentēt. Īstenībā tas ceļš bija ļoti ilgs, kamēr gliemezi varēja dabūt mutē. Neviens neko nepateica priekšā. Kur zvanām, tur neko nezina. Īstenībā tur ir viens knifiņš, līdz kuram mēs gājām četrus gadus. Lai gliemezis būtu ēdams, ar mīkstu konsistenci, ir jāpieliek kaut kas klāt. Kādreiz no mums restorāni dzīvus gliemežus ņēma, paši vārīja, gatavoja. Bet vienmēr mums zvanīja, – ko tālāk?! Nu ko tālāk? Pēc tam saprata, ka labāk no mums iepirkt gliemežu gaļu. No gliemeža ēdama ir tikai pēdiņa, uz kuras tas balstās. Turklāt piecas sešas dienas gliemežus vajag turēt badā, lai tie izkakājas, lai iekšā nav fekāliju. Pēc tam n-tās reizes mazgāt, lai fekālijas un gļotas, kas aplipušas ap čaumalu, dabūtu nost. Pirmās desmit minūtes jāvāra, lai gliemezi dabūtu ārā no čaumalas. Tad vēl atsevišķi to gaļu vāra ar dažādām garšvielām divas stundas.
Nu piņķerīga lieta!
– Ļoti! Turklāt vēl smakojoša, it kā purva ūdeni vārītu. Istabā to tiešām darīt nevar. Sezonā pārstrādājam 6 tonnas gliemežu. Lai to gliemezi sāktu vārīt, viņš trīs gadus aug. No 15 kilogramiem gliemežu var dabūt kilogramu gaļas. Bet tas darbs! Šogad mani izglāba ukrainietes, viņas to netīro darbu padarīja un aizbrauca uz Harkivu. Tālāk jau sasaldētu gliemežu gaļu (ledusskapī pārtikas un veterinārais dienests to atļauj turēt gadu) tirgojam restorāniem Jūrmalā, Rīgā, Siguldā. Ēdiena pasniegšanas brīdī šķīvī ieliek 2-3 gliemeža pēdiņas, kas jau ir daudz, vai sagatavotu gliemeža gaļu iepilda gliemežvākos. “Ošu māju” ēdienkartē arī ir vairāki ēdieni no gliemežiem, ko piedāvājam tūristiem: ciemiņiem piedāvājam svietā ceptus gliemežus ar ķiplokiem, gliemežus ar garšvielām un gliemežu pastēti, kas daudziem ļoti garšo.
Cilvēki ēd gliemežus, bet ko ēd gliemeži?
– Pavasarī, pamostoties no ziemas miega, gliemju pirmā delikatese ir nātres, kas viņiem ļoti garšo, tad pienenes. Pēc pirmajiem zaļumiem ēdienkartē ienāk zemenes, kāposti, burkāni, kabači, ķirbji, pat latvāņi, kas tiem nav kaitīgi. Nekādā ziņā gliemežiem nedrīkst dot rapša putraimus. Viens cilvēks man pasūtīja darbu. Rakstīju informāciju, ko viņš vēlējās, bet beigās viņš ierakstīja manu vārdu un vislielāko kļūdu, ka gliemežiem dod rapša putraimus. Nedrīkst dot, jo rapsis ir rūgts. Gliemezis ir ļoti jūtīgs – ko ēd, pēc tā arī gaļa garšo. Viņš ir zālēdājs. Kā jau zālēdāji, gliemeži gremo visu laiku, tāpēc barojam tos bagātīgi, īpaši vakaros, jo vīngliemeži ir nakts dzīvnieki. Nenopļauta zāle gliemjiem neiet pārāk pie sirds, bet nopļautā zāles čupā dzīvosies labprāt. Gliemezis ir komposta, siltuma un mitruma cienītājs.
Govi var piesiet striķī, apkārt ganībām uzlikt elektrisko ganu. Bet kā noturēt gliemežus, lai tie neaizrāpo pie kaimiņiem vai uz tuvējo mežiņu?
– Vīngliemežu audzētava atrodas divos voljēros, ko droši vien jau paguvāt apskatīt. To garums ir 30 metri, platums – 8 metri, nožogojums – pusotru metru augsts. Semināros dzirdētais par vīngliemežu audzēšanu praksē izrādījās nederīgs, arī ieteikums par elektrisko ganu, tādēļ pašam nācās domāt, ko darīt, lai gliemeži nevarētu izrāpot no mājvietas. Nopirku aizsargsietu, kādu izmanto ēku remonta laikā, un uzmeistaroju tādu konstrukciju, kas dod garantiju, ka gliemeži no aploka neizrāpos. Sietu 45grādu leņķī visa aploka garumā notur trose, un gliemežiem, rāpojot pa slīpo virsmu, aptrūkstas gļotu, kuras tos notur pie virsmas. Rezultātā tie nokrīt atpakaļ aplokā.
Saimniecības apmeklētājiem kā izklaidi piedāvājat arī gliemežu sejas maskas?
– Jā, tieši šim nolūkam labi kalpo gliemežu gļotas, ko izmanto dārgu sejas krēmu ražošanā. To sastāvā ietilpst mucīns, kam piemīt ārstnieciskas īpašības. Apmeklētājiem piedāvājam veikt sejas masāžu ar vīngliemežu pastaigu pa seju. Sejas masāžu iecienījušas ļoti daudzas sievietes. Skaisti izskatās! Saimniecībā bija ieradušās trīs vienas ģimenes, bet dažādu paaudžu sievietes –baba, meita un mazmeita –, un visas trīs izmēģināja šo procedūru. Kosmētiskais efekts rodas no tā, ka, uzlikts uz sejas, gliemezis cenšas nogaršot ādas virskārtu, skrubinot to ar mēli. Rezultātā tiek atvērtas poras, noskrubinātas atmirušās šūnu daļiņas, un āda pēc tam izskatās samtaina. Procedūra ilgst 15 minūtes, un pēc tās seju nevajag mazgāt divas stundas. Sajūta, kā sejai būtu uzklāts olas baltums. Tā izskatās gludāka, veselīgāka un atpūtusies.
Tad jau vērtīgās gļotas atliek tikai savākt?
– Ja es iemācītos savākt gļotu, es būtu miljonārs. Piemēram, kad gliemežus mazgā, paliek netīrs ūdens, arī gļotas. Kā to gļotu attīrīt? Nelielā daudzumā tas vēl ir iespējams, bet tas neko nedod. Tur vajag daudz. Kaut kā jau to pasaulē iegūst, ja izmanto kosmētikas ražošanā. Ļoti dārgi ir arī gliemežu ikri (par ikriem sauc gliemežu saldētās olas). Oliņas arī biju savācis, bet visas aizgāja bojā, sakalta, sačokurojās. Vērtīgas ir gliemežu aknas. Tās izmanto medikamentu ražošanā vēža slimību ārstēšanai, bet to aknu knapi var redzēt, es to meklēju četrus gadus. Kad beigšu nodarboties ar gliemežu audzēšanu, tad ķeršos klāt pētījumiem.
Saimniecības teritorijā plīvo Ukrainas karogs. Atbalstāt ukraiņu tautu cīņā pret iebrucējiem?
– Karogs man jau ir kopš pirmās Krievijas iebrukuma dienas Ukrainā. Vietējie mani par “banderovieti” sauc. Kā neatbalstīt cilvēkus, kurus šauj nost, bombardē viņu mājas, – nu johaidī! Mēs nodarbojamies ar dažāda veida labdarību. Trīs reizes gadā rīkojam tādus kā labdarības variantus dažādām tūristu grupām – invalīdu biedrībām, bērnu namiem, šogad ukraiņiem. Man patīk, ka varu atbalstīt cilvēkus, arī viņiem labi. Sponsorējam fotogrāfi Madaru Repši, kurai ir lielas veselības problēmas. Tūristi ziedo naudiņu, ir iespēja arī iegādāties viņas gliemežu bildes, kas ir superīgas.
“Ošu mājās” saimniekojat divatā ar sievu, darot arī citus darbus, kamēr gliemeži guļ ziemas miegu. Kas turpinās iesākto? Dēls noteikti jau izaudzis...
– Dēlam palika 19 gadi. Kopš deviņu gadu vecuma mēs katru dienu cēlāmies agri no rīta un braucām uz Daugavpili, uz hokeja treniņiem. Bija labi rezultāti, tika ieguldīts daudz naudas, bet vienā dienā viņš pateica ‘nē’, nometa hokeja nūju un aizbrauca projām. Ko nu?! Es nenožēloju, tā bija mana dzīve, turnīri, skaisti gadi. Tagad savus punus lai sit viņš pats. Tagad dēls strādā Zviedrijā, liek jumtus. Tomēr treniņos ieliktais nav zudis. Svētdien viņam aizsūtīju lielo hokeja somu, esot atradis kādu hokeja komandu tur.
Žurnālisti Jūs apciemo bieži?
– Televīzija ierodas vismaz četras reizes gadā, nerunājot par citiem žurnālistiem. Esmu masu mediju uzmanības izlutināts. Kad pirmoreiz atbrauca televīzija, palūdza paturēt rokā gliemezi, pēc tam kadrā redzu: es turu, bet nagi melni, melni.
Nesen pie manis ciemojās slavens krievu blogeris Iļja Varlamovs. Viņš uzņēma filmu par 15 bijušajām padomju republikām 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas, tanī skaitā arī par Latviju. Man patika viņa attieksme. Latviju Varlamovs rāda pozitīvā gaismā. Viņš neatbalsta arī karu Ukrainā. Es šajā filmā pozicionēju sevi kā netradicionālas lauksaimniecības nozares pārstāvi – pirmo vīngliemežu audzētāju Latvijā, un arī vienu no pēdējiem.

Eksperta viedoklis /Dr. Evita Jakušonoka, SIA “Derma Clinic Rīga” dermatoloģe/

Gliemežu gļotas kosmētikas līdzekļos

 

Kosmētikas līdzekļi, kuru sastāvā ir gliemežu gļotas (mucīns), kļuva populāri pēdējo gadu laikā, bet to ražošana uzsāka jau 1995.gadā. Pirmā valsts, kas mēģināja iegūt gliemežu gļotas, bija iedzīvotāji Latīņamerikā, un tikai dažus gadus vēlāk Koreja sāka ražot krēmus ar gliemeža izejvielām un kļuva par līderiem slavenu zīmolu kosmētikai. Kosmētikā izmanto gan gliemežu gļotas, gan sekrēcijas filtrātu, kas ir atbildīgs par bojāto audu reģenerāciju. Tieši šī filtrāta īpašība pieņemta par pamatu kosmētikas ražošanā.
Gliemežu gļotas sastāv no ūdens un mucīna, kas ir sarežģītas uzbūves olbaltumvielas glikoproteīns. Gļotas izdala dziedzeri stresa brīžos vai gadījumos, kad tiek bojāts gliemežvāks. Tā kā gliemežu gļotādas produkti tiek uzklāti lokāli, ādas kopšanas līdzekļos tiek izmantoti tikai ēdami gliemeži. Populāras ēdamās gliemežu sugas ir romiešu gliemezis (Helix pomatia) un tās tuvais radinieks – dārza gliemezis vai petit-gris (Helix aspersa). Gļotas iegūst laboratorijās, pakļaujot gliemežus fiziskai iedarbībai – rotācijai, kad gliemežu dziedzeri sāk pastiprināti izdalīt gļotas, kas tiek savāktas, izmantojot lielu daudzumu ūdens. Pēc tam gļotas filtrē un apstrādā ar centrifūgu, lai tiktu attīrītas no sārmiem. Šis process nekaitē gliemežiem un neietekmē gļotu īpašības. Pēc 30 minūtēm gliemeži tiek pārvesti atpakaļ uz mājām, lai atpūstos un atgūtu enerģiju, kamēr mucīns tiek savākts un apstrādāts kosmētikas vajadzībām.
Gliemežu sekrēcijas filtrāts ir oficiāli reģistrēta izejviela starptautiskajā kosmētikas līdzekļu sastāvdaļu sarakstā ar nosaukumu Snail Secretion Filtrate (gliemežu sekrēcijas filtrāts). Kosmētikai, kas satur gliemežu sekrēcijas filtrātu, lielākoties nav vecuma ierobežojumu.
Gliemežu gļotas satur vitamīnus A, C, E, B6 un B12, kā arī glikolskābi, kolagēnu, hitozānu, alantoīnu, elastīnu, proteāzes un citas vērtīgas vielas. Gliemežu gļotās ir arī glikoproteīnu un glikozamīno glikānu fermenti, kas pasargā no ultravioletajiem stariem un veicina šūnu atjaunošanos. Glikoproteīni ir molekulārā līmeņa aizsargbarjera, savukārt glikozamīno glikāni piedalās starpšūnu ūdens un sāļu apmaiņā, normalizē kolagēna un elastīna sintēzi, tiem ir nomierinoša pretkairinājuma un pretiekaisuma iedarbība. Gliemežu sekrēts labi mitrina ādu, pārklājot to ar plānu, neredzamu plēvīti. Kosmētiskie līdzekļi ar mucīnu ir ieteicami cilvēkiem ar dažādām ādas problēmām: vecuma radītām izmaiņām, tūsku, pigmentācijas plankumiem, kā arī veicina brūču dzīšanu. Gliemežu mucīns stimulē fibroblastus (šūnas, kas ir atbildīgas par ārpus šūnu matriksa, kolagēna un elastīna veidošanos), tā veicinot kolagēna, elastīna un hialuronskābes veidošanos, kā arī samazina brīvo radikāļu aktivitāti. Gliemežu gļotas izmanto sejas krēmos, maskās, serumos un sejas tonikos.
Lielākā daļa zinātnisko pētījumu, kas atbalsta gliemežu gļotādas ieguvumus, koncentrējas uz brūču dzīšanas spēju. Apskatot arī virkni ar pētījumiem, kuros tiek izmantots gliemežu mucīns, 6 mēnešos tika samazināta ādas pigmentācija par 12% un par 17% uzlabota ādas elastība un mitruma līmenis. Jaunākie pētījumi ir parādījuši gliemežu gļotādas antioksidantu, antimikrobiālo un antitumorālo iedarbību, kas liek domāt, ka tai ir plašāks ieguvums ādai. Tomēr ir mazāk pētījumu par gliemežu gļotādas kosmētiskajiem ieguvumiem. Lielāko daļu pētījumu rezultātu samazina to mazie paraugu izmēri un citu zināmu anti-novecošanās sastāvdaļu pievienošana to eksperimentālajos preparātos. Tomēr, pamatojoties uz gliemežu mucīna ķīmisko sastāvu un esošajiem pētījumiem, gliemežu mucīns var nodrošināt plašu kosmētisko ieguvumu mūsu ādai.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

Punktiņš, punktiņš, komatiņš (04.11.2022.)

Kā mūsējie balsoja ārzemēs?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 13 ielikumos īsteno projektu “Punktiņš, punktiņš, komatiņš”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos šī gada centrālo notikumu politikā – Saeimas vēlēšanas, veicinot valstiskuma apziņas nostiprināšanu Satversmes simtgadē, patriotismu un sabiedrības saliedētību, medijpratību un kritisko domāšanu, veicot analīzi un uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk: ikvienam cilvēciņam Satversmes 101.pants nav zvaigznēs rakstīts.

Svarīga katra tautieša balss

 

Mūsu novadnieks, viļacēnietis Edgars Bondars 15 gadus pavadījis, strādājot ārzemēs, diplomātiskajā dienestā, un ne reizi vien savu pilsoņa pienākumu pildījis, atrodoties otrpus Latvijas valsts robežām. Edgars dzīvo ar pārliecību, – ja cilvēkam ir Latvijas pilsoņa pase, tad jāiet un jāpiedalās vēlēšanās, vienalga, kurā pasaules malā atrodas. “Tā ir mūsu valsts un identitāte, kuru nedrīkst pazaudēt,” teic Ārlietu ministrijas īpašo uzdevumu vēstnieks.

Kāpēc latviešiem ārzemēs būtu svarīgi piedalīties vēlēšanās?
-Domāju, ka, neskatoties uz apstākļiem, kas viņus aizveduši uz ārzemēm, cilvēki tomēr saprot, ka viņu politiskā aktivitāte un balss Latvijā ir svarīga, lai mūsu valsts liktenis būtu arī viņu rokās. Pirmkārt, tas ir patriotisms, otrkārt, vēlme izpausties kā politiski aktīvam Latvijas iedzīvotājam, arī esot ārzemēs.
Būdams ārzemēs, pats esat vēlējis vairākkārt…
-Jā, un ne tikai piedalījies vēlēšanās, bet arī strādājis vēlēšanu komisijā Maskavā, Vašingtonā, Prāgā. Tas bija ļoti interesants laiks. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmās Saeimas vēlēšanas piedzīvoju Amerikā 1995.gadā. Toreiz bija milzīga atsaucība un entuziasms. Daudziem tautiešiem nebija personas kodu, un mēs steidzāmies sakārtot dokumentus, lai Pilsonības un migrācijas pārvalde viņiem tos piešķirtu. Ļoti daudzi izvēlējās balsot pa pastu, toreiz tie bija tūkstoši vēlēt gribētāju. Šobrīd situācija mainījusies. Uzskatīsim to par dabisku procesu, jo emigrācija tomēr ir neatņemama mūsdienu dzīves sastāvdaļa. Cilvēki ceļo, brauc, izvēlas, kur labāk dzīvot. Un es domāju, ka šī ir demokrātiskas valsts priekšrocība, ka cilvēkiem ir izvēles brīvība, uz kurieni braukt. Kādreiz tādu iespēju nebija vispār. Daudzi aizbrauc, uzkrāj naudu un atgriežas, citi paliek un palīdz radiem Latvijā, bet saikni tāpat uztur. Dzīvesstāsti ir ļoti dažādi. Bet tas, ka balsošana ir svarīga dzīves sastāvdaļa arī tiem latviešiem, kuri dzīvo ārzemēs, ir viennozīmīgi.
Runājot par vēlēšanām, varbūt prātā palicis kāds gadījums?
-No kolēģu stāstītā atceros, ka kaut kad 90.gados Prāgā bija gadījums, kad pēkšņi atbrauca viens liels autobuss ar koristiem, Latvijas pilsoņiem, kuri izdomāja nobalsot, bet iecirknī pietrūka vēlēšanu zīmju. Ko darīt? Protams, viss beidzās labi, nācās šo situāciju risināt, lai cilvēki varētu izpildīt savu pilsoņa pienākumu. Savukārt pats, gan esot Maskavā, gan vēlāk Prāgā, piedzīvoju brīžus, kad vēlēt atnāca cilvēki, par kuriem nebūtu iedomājies, ka viņi tajā brīdī ir ārzemēs. Visbiežāk tie bija kādi mākslinieki vai politiķi – viņi vienkārši trāpījās tajā vietā un laikā un izpildīja savu pienākumu. Vēl ļoti spilgti atceros 2012.gada februāri, kad notika referendums par valsts valodu. Tobrīd ar dzīvesbiedri atrados ceļojumā Turcijā, Stambulā. Šķita, kā mēs nebalsosim? Vienu dienu veltījām šim notikumam –piecas stundas pavadījām autobusā, lai dotos uz vēlēšanu iecirkni Ankarā. Tobrīd jautājuma – braukt vai nebraukt – nebija. Izteikt viedokli par valsts valodu bija pat bija svarīgāk par Saeimas vēlēšanām. Tādēļ ļoti priecājos, ka mēs to paveicām, ka mums bija iespēja nobalsot vēstniecībā. Turklāt mana mamma savulaik bija literatūras skolotāja, un tobrīd, 2012.gadā, bija pagājis pavisam neilgs laiks, kopš viņa aizgāja viņsaulē... Biju pilnīgi pārliecināts, ka man tas jāizdara.
Kādreiz nācies domāt par jautājumu – iet balsot vai nē?
-Vēlēšanās esmu piedalījies vienmēr, tas ir mans pienākums, jo tad varu prasīt no kaut kā arī atbildību, izteikt savu viedokli, kritizēt. Ja vēlēšanās nepiedalos, tad arī nedrīkstu kritizēt. Man ir zināmi cilvēki, kuri neiet un nebalso, bet tāpat izsaka savu viedokli. Taču mana pārliecība ir, – ja tev ir Latvijas pilsoņa pase, jāiet un jāpiedalās, jo tā ir tava valsts, tā ir identitāte. Tu veido šo valsti, neskatoties uz to, ka demokrātija tomēr ir sāpīgs process. Turklāt mums ir arī ļoti labi politiķi, ļoti izcili prāti, kas veido šo valsti un ieliek savu sirdi tajā, lai tā kļūtu labāka.
Runājot par 14.Saeimas vēlēšanām, kā izdarījāt savu izvēli? Kas nospēlēja galveno lomu?
-Galveno lomu nospēlēja tas, ka es uzticos atsevišķiem cilvēkiem, personībām, kas apvienojušies vienā sarakstā. Sekoju līdzi viņu politiskajai darbībai, lasīju programmas. Tas bija ļoti izsvērts lēmums – atbalstīju to, ko gribēju atbalstīt, jo lieku uz viņiem cerības.
Kā vērtējat vēlēšanu iznākumu?
-Šajās vēlēšanās gāja raibi – šis tomēr bija ļoti neparasts iznākums. Kā atceramies, bija partija, kura balsu skaitīšanas laikā bija te zem 5%, te virs 5% barjeras. Varbūt ir labi, ka tie cilvēki, kuri bija tik tuvu politikai, tagad varēs procesus pavērot no malas. Varbūt jāpaņem pauzīte un pēc tam jāmetas iekšā ar jauniem spēkiem. Bet no otras puses – tomēr nākas būt pārsteigtam par to, ka dažos gadījumos vēlētājam ir diezgan īsa atmiņa. Nebiju gaidījis tik lielu atbalstu cilvēkiem, kuri iekļuvuši Saeimā un kuru nodarījumi nav īsti izvērtēti – cik daudz tur bijis pozitīva, cik – negatīva. Es novēlētu Latvijas vēlētājam domāt plašākās kategorijās, analizēt, saprast un iedziļināties informācijā, izglītoties patstāvīgi.
Vēlēšanu kontekstā daudz tiek runāts arī par vēlētāju aktivitāti. Šogad tā pieauga, bet daļa sabiedrības par iznākumu tāpat jutās vīlušies…
-Vilšanās, tāpat kā cerības, būs vienmēr. Bet mana lielā vēlme ir, lai cilvēki nekāpj uz viena un tā paša grābekļa. Šajās vēlēšanās tiešām bija pārsteigumi, gaidīju mazliet savādākus rezultātus, īpaši Latgalē. Bet tas ir atsevišķs stāsts. Lai kā, tomēr var redzēt, ka Latgalē ir daudz darīts, daudz labu ceļu atjaunots, tomēr darīts nepietiekami. Uzskatu, ka Latgale ir pelnījusi vairāk, un šis reģions ir tas, kas joprojām veidos zināmu kritisko masu, kuras dēļ Latvijas drošība vienmēr būs ļoti nozīmīga.
Atgriežoties pie tautiešiem ārzemēs un vēlēšanām, kā vērtējat viņu aktivitāti?
-Procentuāli skaitļus nezinu, bet tie, kuri gribēja, aizgāja. Diezin vai balsojums ārzemēs varētu izmainīt ļoti daudz, bet ir bijuši gadījumi, kad spēku samērs mainās. Atceros pirmās vēlēšanas, kad biju Amerikā. Toreiz partija “Latvijas ceļš”, pateicoties vēlētāju aktivitātei ārzemēs, Saeimā dabūja par vienu balsi vairāk. Un tas nav vienīgais gadījums, kad ārzemēs esošo pilsoņu balsis ietekmējušas vēlēšanu iznākumu. Man prieks, ka pēdējos gados Ārlietu ministrija diasporai pievērsusi ļoti lielu uzmanību. Mani kolēģi ļoti daudz strādā pie normatīvajiem aktiem, Diasporas likuma, tiekas, runā, izglīto un atbalsta ārvalstīs esošās organizācijas. Īstenībā latviešiem ir fantastiska spēja pašorganizēties. Ne velti saka, – kur pieci latvieši, tur četri kori, trīs deju kolektīvi un tā tālāk. Un es domāju, ka vienmēr būs tie, kuri organizējas, un tie, kuri paiet malā.
Kā Jums šķiet, vai latvieši ārzemēs jūtas piederīgi Latvijai?
-Protams, ir daļa, kas grib ierakstīties citās identitātēs, pieņemt citu kultūru un tradīcijas, bet viena daļa noteikti paliek patriotiski un nes Latvijas vārdu kaut vai ar kultūru vai sportu, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

Nevajag domāt, ka viens neko neizmainīs

 

“Esmu politiski aktīvs pilsonis un uzskatu par savu pienākumu piedalīties vēlēšanās. Varbūt izskatās, ka viena mūsu balss neko neizmainīs, tai nebūs izšķiroša spēka un nozīmes, tā būs kā piliens jūrā… Bet tikai pašu pilienu ziņā paliek tas, no tiem veidosies dīķis vai okeāns,” uzskata bijušais balvenietis Guntars Šults.

Guntars Gruzijā kopumā darbojas jau četrus gadus, taču nopietnāk par uzturēšanos šajā valstī sāka domāt laikā, kad iestājās Covid pandēmija. Latvijā iestādes un privātie biznesi pārgāja uz attālināto darba vidi, savukārt Gruzijā šajā laikā tik lielu ierobežojumu nebija, tāpēc viņš pieņēma lēmumu mainīt lokācijas vietu. Kopš tā laika jau pagājuši divi gadi.
Runājot par vēlēšanām ārzemēs, Guntars ir pārliecināts, ka, atrodoties tālu no dzimtenes, cilvēki integrējas jau rezidējošās valsts vidē, un tas nedaudz notrulina viņu attieksmi pret vēlēšanām. Savukārt pasaulē nepārtraukti notiek dažādi konflikti un saasināti notikumi, piemēram, šobrīd visas pasaules uzmanība pievērsta karam Ukrainā. “Manuprāt, katram ir jāapzinās šī brīža situācija un jāpadomā, vai mēs Latvijā vēlamies pie varas prokrieviskās partijas, vai tomēr nacionālās. Mūsu uzdevums ir iet un izpildīt pilsoņa pienākumu,” teic Guntars.
Daudzi tautieši ārzemēs kā vienu no argumentiem, kādēļ negāja vēlēt, min informācijas trūkumu. Savukārt bijušais balvenietis apliecina, ka Gruzijā pietika informācijas gan par vēlēšanu laiku, gan vietu: “Te ir aktīva diaspora, kurai ir sava biedrība un interneta resursi. Turklāt šogad 16.augustā darbu sāka jaunā Latvijas vēstniece Gruzijā Edīte Melne. Informāciju par politiski svarīgiem notikumiem varējām lasīt vēstniecības “Facebook” lapā.”
Analizējot notikumus un to, kas šobrīd notiek Ukrainā, Guntars velk paralēles ar to, ko piedzīvojusi Gruzija. Proti, 2008.gadā Gruzijā iebruka Krievijas karaspēks, un dotajā brīdī 20% no valsts teritorijas ir okupēta. Gruzijā pie valdošās varas ir nonākusi prokrieviskā partija, kas visas savas politiskās un ekonomiskā rakstura darbības vērsusi par labu agresorvalstij. Simtiem tūkstošu krievu migrantu ir svaigi ieradušies Gruzijā, ielās bieži dzirdama krievu valoda un redzama viņu mentalitāte. Izanalizējot situāciju, Guntars sapratis, ka uz šī brīža notikumu pamata līdzīgas darbības varētu eskalēties arī Latvijā. Tāpēc viņš uzskata, ka katram Latvijas pilsonim, kurš dzīvo ārzemēs, būtu jānobalso, lai arī turpmāk savā Latvijā mēs varētu runāt dzimtajā valodā. Savukārt, runājot par vēlēšanu iznākumu, Guntars Šults ir lakonisks – vēlēšanu iznākums bija paredzams: “Šoreiz pārsteigumu nebija, taču nākotnē vadībā es vēlētos redzēt jaunu politisko spēku, kuru vadītu aktīvi, izglītoti un moderni domājoši jaunieši ar progresīvām idejām.”
Statistikas dati liecina, ka kopumā 14.Saeimas vēlēšanās nobalsoja mazāks tautiešu skaits ārzemēs, nekā 2018.gada vēlēšanās. Latvijas vēstniecībā Gruzijā savas balsis atdeva 106 vēlētāji. Guntars Šults uzskata, ka šis cipars varētu būt lielāks un līdzdalība plašāka, ja vēlēšanu iecirknis būtu atvērts ne tikai Tbilisi, bet arī citās lielajās pilsētās, piemēram, Kutaisi.

Vienu zina skaidri – Latvijai jābūt latviskai

 

“Biju gatava doties pusotru stundu garajā ceļā uz Minsteri, lai piedalītos šajās Saeimas vēlēšanās. Tas šķita svarīgs un nozīmīgs notikums, jo mans ir skaidrs redzējums par to, kādu gribu redzēt savu Latviju. Tai jābūt pēc iespējas latviskākai,” teic bijusī baltinaviete Sandra Kobuša, kura jau 23 gadus dzīvo mazā Vācijas pilsētiņā Borgholchauzenā.

Stāstot par savu nokļūšanu no Baltinavas Vācijā, Sandra īsumā teic tā: “Aizbraucu pie Falka strādāt, un mūsu starpā uzplauka mīlestība. Bet, iespējams, tas bija arī liktenis. No pirmās laulības viņam bija dēls un trīnītes, bet pēc neilga laika mums abiem piedzima dvīnītes Ausma un Rieta.” Sandra teic, ka tieši vīrs bija tas, kurš uzstāja, ka meitām jādod saskanīgi latviski vārdi. Bijusī baltinaviete vārdadienu kalendārā pirmo atrada vārdu Ausma un jokojot Falkam ieminējās, ka otra tad jāsauc par Rietu. Vīram šī ideja tik ļoti iepatikās, ka par citiem vārda variantiem vairs neviens arī nedomāja. Meiteņu mamma stāsta, ka arī pašām dvīnēm savi vārdi ļoti patīk, viņas ir bezgala lepnas par faktu, ka viņu dzīslās tek arī latviešu asinis: “Kad Ausmai un Rietai stāstu par latviešu kultūru un tradīcijām, viņas lepojas, ka nāk no Latvijas – valsts ar tik bagātu vēsturi un kultūru. Viņām vienmēr esmu mācījusi, – ja mēs gribam, ka mūsu Latvija paliek tāda, kurā labi jūtamies, jādara viss, kas no mums atkarīgs, lai viņa tāda arī paliktu. Ja mēs varam balsot, tad darām to.”

Lēmumu pieņēma ātri
23 gadu laikā, kopš dzīvo Vācijā, Sandra piedalījusies tikai dažās vēlēšanās, jo jau ilgu laiku ir projām no Latvijas, līdz ar to, kā pati teic, ir diezgan tālu no valsts politikas. Savukārt šogad izpildīt savu pilsoņa pienākumu Sandru pamudināja pirms vēlēšanām internetā noskatītā intervija ar kādu prokremliski noskaņotu politiķi. “Kādā brīdī sarunā šis politiķis izteicās, ka tad, kad viņš tiks pie varas, sodīs visus Latvijas deputātus, kuri balsoja par padomju okupācijas pieminekļu nojaukšanu. Žurnāliste pajautāja, uz kāda likumiska pamata viņš to darīs, uz ko politiķis atbildēja, – gan jau mēs atradīsim iemeslu. Ar šiem vārdiem man pietika. Padomāju, ka negribu, lai manā valstī vara tiek politiķiem (vienalga, viņi krievi vai latvieši), kuri saka – iemeslu atradīsim. Tas mani ļoti aizskāra. Sapratu, ka šī noteikti būs tā reize, kad izmantošu savas pilsoņa tiesības. Ausma todien strādāja un nevarēja doties man līdzi, toties Rieta labprāt pievienojās. Vēlēšanu dienā Vācijā bija atvērti vairāki vēlēšanu iecirkņi, bet mēs izvēlējāmies sev tuvāko, kas atradās Minsterē un bija pusotras stundas brauciena attālumā,” stāsta bijusī baltinaviete.

Informācija jāmeklē pašiem
Pirms vēlēšanu urnā mest savu aploksni, Sandra internetā meklēja informāciju, skatījās, kā un ko politiķi runā, konsultējās ar māsām Latvijā, kuras vairāk iedziļinājušās politiskajos notikumos. Beigās izvēle krita par labu divām partijām, Sandrasprāt, diezgan līdzvērtīgām. “Vienā no šīm partijām sarakstā bija politiķis, kurš man ļoti simpatizē – neslēpšu, ka tas bija Artis Pabriks. Stalts un elegants politiķis, kuru redzot un dzirdot, var lepoties, ka viņš nāk no Latvijas. Savukārt meita savu izvēli izdarīja pati,” skaidro Sandra. Viņa atzīst, ka, esot projām no Latvijas, informācija jāmeklē internetā. “Ja gribi kaut ko zināt un būt politiski aktīvs, cilvēkam jāinteresējas pašam. Bet, jo ilgstošāk viņš atrodas projām no mājām, jo arvien vairāk attālinās no Latvijas dzīves un politiskajiem notikumiem. Taču es ļoti gribu latvisku Latviju. Kad bija vēlēšanas par valsts valodu, arī braucu un piedalījos. Piedalos visur, kur katra balss no svara, un paužu savu nostāju. Man ir pilsoniskā apziņa, jūtu, ka izšķirošos brīžos tāpat nevaru stāvēt malā,” apliecina bijusī baltinaviete.

Izmanto katru iespēju pabūt Latvijā
Sandra priecājas, ka Falks vienmēr atbalsta viņas lēmumus, un arī šoreiz pats piedāvājās abas ar meitu aizvest uz vēlēšanu iecirkni Minsterē. Turklāt, laikam ejot, viņš pavisam nemanot kļuvis par īstenu Latvijas patriotu. “Falks ļoti mīl Latviju. Kad atbraucam uz manu dzimto pusi, staigā pa Balviem un cenšas runāt latviski. Viņš Balvos jūtas kā savās mājās,” apliecina bijusī baltinaviete. Lai nezaudētu saikni ar Latviju, Sandra mājās ar dvīnēm runā tikai latviski un latgaliski, bet ar Falku – vāciski. “Savukārt meitenes ar mani runā vāciski, jo tas ir ātrāk un ērtāk. Viņas tomēr dzīvo Vācijā, te dzimušas un augušas, viņām vācu valodai jābūt perfektai. Bet, kad dvīnes ir kopā ar manu mammu vai manu ģimeni, sākumā iet kā pa celmiem, bet pēc laika jau var kaut ko pateikt arī latviski,” skaidro Sandra.
Bijusī baltinaviete uz Latviju dodas pāris reizes gadā – mēnesi atvaļinājumā un pāris reizes uz divām nedēļām. “Vīram Vācijā mājās ir galdniecība un tur viņš atpūsties nevar, tāpēc vienīgā vieta, kur Falks to var izdarīt pilnvērtīgi, ir Latvija. Te vienmēr ļoti labi atpūšamies. Šobrīd Vācijā jau esmu iedzīvojusies, bet man tas bija ļoti ilgs un sāpīgs process. Kad vēl biju maza meitene, nekur no Latvijas, pat no Baltinavas, projām negribēju. Bet ne velti ir teiciens, – sirdij nepavēlēsi. Tā nu esmu tur, kur esmu,” secina Sandra.
Bijusī baltinaviete atzīst, ka, neskaitot kuplo ģimeni, viņai Vācijā ļoti pietrūkst Latvijas dabas, ļoti izteikto gadalaiku, kad rudens ir rudens, ziema ir ziema, kūko dzeguzes un pogo lakstīgalas. “Vācijā dzīvojam ļoti gleznainu skatu ieskautā mazā pilsētiņā, kur ir tikai 8 tūkstoši iedzīvotāju. Man patīk, ka tā ir skaista un sakopta apdzīvota vieta, bet sirdī esmu lauku cilvēks. Vēl tagad atceros, kā, maza būdama, pavasarī gaidīju tīrumos izlienam pirmās dzeltenās māllēpes. Tas ir tas, kā man ļoti pietrūkst, tādēļ, kad vien ir iespēja, kopā ar ģimeni vienmēr izmantojam iespēju pabūt manā dzimtajā pusē pie saviem tuvajiem un mīļajiem,” teic Sandra.

Arī šoreiz neiztika bez pārsteigumiem

 Jānis Ikstens, politologs:

-Runājot par pārsteigumiem Saeimas vēlēšanās, es pieminētu divus. Pirmais saistīts ar līdzdalību – gan aptaujas pirms Saeimas vēlēšanām, gan arī ekspertu vērtējumi (tai skaitā manējais) – bija tāds, ka līdzdalība vēlēšanās nebūs tik augsta kā 2018.gadā. Un tas skaidrojums bija, ka vilšanās sabiedrībā ne par matu nav mazinājusies. Situācijā, kad ir dažādi gan politiski, gan ekonomiski izaicinājumi, cilvēki diezin vai dosies lielākā skaitā vēlēt. Bet acīmredzot pēdējā brīdī nostrādāja dažādi faktori, kas saistīti ar mūsu etniskajām attiecībām – pieminekļu gāšana un latviešu valodas ieviešana visās skolās. Visticamāk, tas palīdzēja mobilizēties austrumslāvu vēlētājam, ko redzam arī Latgalē, jo Latgalē pēc ilgākiem laikiem ir redzamāks līdzdalības pieaugums. Turklāt Latgale procentuāli bijusi aktīvāka nekā Rīga. Un otrs lielais pārsteigums ir “Saskaņas” izkrišana no parlamentārās aprites. Arī tas nebija nekādā veidā paredzams. Tas, ka “Saskaņai” būs mazāk balsu, iezīmējās jau vasarā. Tomēr bija patiešām negaidīti, ka kritums izrādījās tik dramatisks un ka šis visnotaļ spēcīgais zīmols (varētu pat teikt, mēbele mūsu politiskajā ainavā) cietīs smagu sakāvi. Tagad, skatoties atpakaļ, mēs varētu pieņemt, ka “Saskaņas” svārstīgā attieksme pret kara eskalāciju Ukrainā būs bijusi tā, kas, no vienas puses, atgrūdusi ļoti daudzus, bet piesaistījusi ļoti maz vēlētāju. Līdz ar to arī tāds iznākums. Turpretī Rosļikova “Stabilitāte” ļoti skaidri sevi pozicionēja šajā jautājumā un panāca savu pārstāvju ievēlēšanu. “Konservatīvo” izgāšanās nav pārsteidzoša, jo viņu stratēģiskais pozicionējums jau vairākus gadus bija izteikti pretrunīgs un viņu atbalstītājiem nesaprotams, un to tikai pastiprināja vairāku viņu līderu noiešana no politiskās skatuves. Saprotams, ka “Attīstīstībai/Par!” balansēšana uz naža asmens varēja pagriezties vienā vai otrā virzienā, bet konkurencē ar “Progresīvajiem” un arī ar “Vienotību” viņi tomēr izrādījās zaudētāji. Tagad ir gaidāmas zināmas pārbīdes arī pašvaldību līmenī. Daudzi “Attīstībai/Par!” mēri meklēs citas piekļuves iespējas lēmumu pieņemšanas procesiem nacionālajā līmenī, un mēs redzēsim to, ka šie cilvēki pārvietojas uz citām politiskajām partijām.

Par prognozējamām lietām runājot, es teiktu, ka šīs vēlēšanas vēlreiz apliecināja personību nozīmi Latvijas politikā. Te jāskatās uz “Saskaņu” un “Zaļo un zemnieku savienību” (ZZS). Divi atpazīstami politiskie zīmoli, un cik dažādi iznākumi! No vienas puses, “Saskaņa” izkrīt no parlamenta, no otras – ZZS, neraugoties uz to, ka ar to zaļumu ir diezgan trūcīgi, pēc šķelšanās un Zaļās partijas aiziešanas vienalga spēja gūt ļoti labus panākumus un prata atrast jaudīgu līderi, šī saraksta kopējo lokomotīvi – Aivaru Lembergu. Mums var būt dažāda attieksme pret šo politiķi, bet mēs redzam, ka viņa pievilcība daļā Latvijas vēlētāju joprojām ir liela, turpretī Ivars Zariņš, “Saskaņas” premjera kandidāts, tomēr šo lielo uzdevumu nespēja izpildīt un šo lielo vezumu neizkustināja no vietas. Otrs, kas norāda uz personības lomu, ir “Apvienotais saraksts” un Uldis Pīlēns. Arī viņa pieredze saimnieciskajā darbā, uzņēmējdarbībā daudziem šķita ļoti pievilcīga, un cilvēki nobalsoja, tas bija uzticības balsojums Uldim Pīlēnam. Jo ne Latvijas Zaļā partija, ne Latvijas Reģionu apvienība atsevišķi šādus panākumus negūtu. Un, pat ja mēs saskaitītu kopā tos procentus, ko viņi, visticamāk, savāktu, vienalga nesanāktu 15 vietas parlamentā.

Ja skatāmies vēlēšanu rezultātus ārvalstīs, ir svarīgi ņemt vērā, ka tur mums faktiski ir darīšana ar trim lielām potenciālo vēlētāju grupām. Pirmkārt, ir tā saucamā vecā emigrācija. Poētiski to varētu saukt par trimdu, kas pametusi Latviju Otrā pasaules kara izskaņā, un arī viņu pēcteči. Viņiem ir kaut kādi savi priekšstati, savas vērtības par Latviju un viņi, visticamāk, balso par tādām nacionāli orientētām politiskām partijām kā, piemēram, “Nacionālā apvienība”, “Jaunā Konservatīvā partija”, nedaudz arī “Jaunā Vienotība”. Otrs ir jaunā emigrācija – tie, kas pametuši Latviju vairāk vai mazāk 21.gadsimtā. Ļoti daudzi no šiem cilvēkiem pameta Latviju tieši 2008. –2010.gada krīzes iespaidā, kad viņus piemeklēja ekonomiskas, sociālas problēmas. Meklējot jaunus iztikas avotus, jaunu nodarbošanos, šie cilvēki devās projām. Jāteic, ka diezgan daudzi no viņiem kopumā veica salīdzinoši mazkvalificētus darbus (vismaz tā var spriest pēc atsauksmēm un pētījumiem), un viena daļa no viņiem ir diezgan attālinājusies no Latvijas. Iespējams, arī Latvijā esot, viņiem nav bijusi stingra interese par politiku, savukārt tagad, esot projām, tā saikne droši vien nenostiprinās. Un šādi cilvēki veido arvien lielāku pilsoņu īpatsvaru, kuri atrodas ārpus Latvijas – viņi ir potenciāli lielākā ārzemju vēlētāju daļa. Trešā grupa ir cilvēki, kuri sava darba dēļ diezgan īslaicīgi atrodas ārpus Latvijas, piemēram, diplomātiskais korpuss, starptautisko organizāciju darbinieki un tamlīdzīgi. Viņi tikai tehniski būtu saucami par ārvalstu vēlētājiem, jo tur balso tādēļ, ka neatrodas Latvijā un būtu pārāk sarežģīti vai dārgi atbraukt uz Latviju tikai nobalsot. Runājot par ārzemju vēlētāju līdzdalību, kopumā šogad tā bijusi mazāka nekā 2018.gadā, un skaidrojums tam ir diezgan vienkāršs. Pirmkārt, tas, ko jau minēju par ārzemju vēlētāju struktūru un kāda veida vēlētāji dominē tajā pilsoņu masā – cilvēkiem, kuri vairāk vai mazāk jau attālinājušies no Latvijas garīgā izpratnē. Otrkārt, politiskās partijas, atšķirībā no 2018.gada, praktiski neuzrunāja (vai uzrunāja ļoti, ļoti nedaudz, daudz mazāk nekā iepriekšējās Saeimas vēlēšanās) vēlētājus ārzemēs. Ja 2018.gadā KPV LV ar Artusu Kaimiņu priekšplānā taisīja tūres pa ārzemēm, rīkoja diskusijas, notika pat vairāku partiju kopīgi pasākumi, tad šogad tādas lietas nepamanīju. Tas, visticamāk, norāda uz to, ka partijas nevērtē ļoti augstu šos ieguldījumus un nesaskata, ka tur varētu būt tāda nopietna cīņa. Partijas faktiski nesaredz pietiekamu jēgu ieguldīties šādā cīņā par ārzemju vēlētāju balsīm. Un tur jau arī tas iznākums – no abām pusēm maza interese, tāpēc arī tā niecīgā līdzdalība.

Fakti

 • 2022. gada 1. oktobrī Latvijā un ārvalstīs norisinājās 14. Saeimas vēlēšanas. Latvijas pilsoņi varēja nobalsot 81 iecirknī 42 pasaules valstīs.

• 14. Saeimas vēlēšanās ārvalstīs piedalījās 26146 vēlētāji. Vislielākā vēlētāju aktivitāte bija Apvienotajā Karalistē, kur vēlēšanās piedalījās 5559 Latvijas pilsoņi, Vācijā – 3108, Norvēģijā – 1939.

• Visnoslogotākais vēlēšanu iecirknis bija Stokholmā, kur nobalsoja 1572 vēlētāji. Daudz vēlētāju bija arī Dublinā – 1335, Oslo – 1304, Hāgā – 1208, Briselē – 887.

• Vēlēšanās Austrālijā nobalsoja 777 Latvijas pilsoņi, bet Islandē – 460 vēlētāji.

• Vēlēšanu iecirkņos Francijā, Austrijā, Beļģijā, Igaunijā, Lietuvā, Austrālijā, Gruzijā uzvarējusi “Jaunā Vienotība”.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* *Par publikāciju “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

 

Esi burvis – taisi no nekā! (28.10.2022.)

Zilo ezeru zemes neizmantotā iespēja

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

No dabas paņem maksimumu!

 

“Rīgā dzimis un audzis Grīziņkalna pašpuika, bet latgaliskās saknes, dabas skaistums un varenība nekad nav devuši mieru. Katru vasaru laukos pie radiem, līdz 32 gadu vecumā uzsmaida veiksme – iepazīstas ar latgaļu meiteni, kuras sapnis arī ir dzīvot laukos. Jau 16 gadus saimnieko nelielā zemes un meža – krūmu pleķītī Ambeļu pagastā. Un ko zinātkārs vīrs dara, ticis brīvā dabā? Pareizi – interesējas un pilnveidojas. Viņš izlēmis iet jumta skaidu meistara ceļu,” tā sociālajos tīklos sevi piesaka viens no Latvijas vadošajiem jumta skaidu meistariem Oskars Mežnieks. Kāda perspektīva Latvijā skaidu jumtiem? Ar ko tie labāki par citiem, – to braucām skaidrot uz Daugavpils novada Ambeļu pagastu.

Centrālā figūra mājās – govs
Ambeļu pagasta “Ganeņus” zina tuvākā un tālākā apkārtnē, jo te dzīvo un saimnieko kuplā Mežnieku ģimene. Ilzes dzimta Ambeļu pagastā ir vietējā vismaz piektajā paaudzē, savukārt Oskara tēvs nācis no Jaunaglonas, mamma – no Balvu rajona Tilžas. 2008.-2009.gadā, kad sākās krīze, Mežnieku ģimene dzīvoja īrētā dzīvoklī Rīgā. Tie bija laiki, kad neviens negribēja izīrēt dzīvokli ģimenei ar trīs bērniem, tādēļ Ilze ar Oskaru nolēma atbraukt ekskursijā uz Ilzes vecvectēva celtajām dzimtas mājām Daugavpils novadā. Redzot, kā tur viss izskatās, būdams profesionāls celtnieks ar daudz un dažādiem sertifikātiem, Oskars secināja, ka mājas ir restaurējamas. Drīz vien tika pieņemts lēmums no Rīgas pārcelties uz laukiem. “Sākumā šķita, ka perspektīvas nekādas – plika vieta un puslīdz izdemolēta māja. Taču atbraucām, saremontējām un sākām dzīvot,” stāsta Ilze un Oskars.
Viņi ir pārliecināti, ka laukos nav grūti kaut ko radīt, toties grūti to saglabāt. “Latvijā klimats tāds, ka pusgadu ir ziema, tādēļ, kaut ko iestādot, izaudzētais jāmāk iekonservēt. Tagad faktiski puse no pārtikas tiek izaudzēta,” teic Oskars. Viņš stāsta, ka Mežnieku mājās centrālā figūra ir govs – visi iet un viņu paijā, baro ar ābolīšiem un miltiem, jo pie šī brīža cenām govs dod tīro ekonomiju ap 200 eiro mēnesī. Piens, biezpiens, sviests – tas viss ir pašiem. “Piemēram, teļa gaļu mēs sautējam saldajā krējumā, jo varam tā atļauties. No vienas puses esam maznodrošinātie, jo mums nav kaudzēm naudas, katram savas mašīnas vai bērniem mocīša, no otras – mēs ēdam produktus, kurus cilvēki ilgi meklē internetā un pērk par dārgu naudu,” teic saimnieks.

Visa sākums – jumts pašam
Oskara aizraušanās ar skaidu jumtu likšanu sākās brīdī, kad pirms 16 gadiem ģimene pārcēlās uz Ambeļu pagastu. Pussabrukušajām saimniecības ēkām daži jumti jau bija cauri, citus vajadzēja likt no jauna. Tajā brīdī ģimene sāka nevis strādāt vairāk, lai nopelnītu vairāk un varētu nopirkt jaunu jumta segumu, bet iegādājās skaidu ēveli. Tā lēnām tapa viens jumts, tad otrs. Drīz vien Ilze sasauca tuvākās apkārtnes un tālāku Latvijas nostūru skaidu ražotājus, un viņu mājās notika divu dienu meistarklase “Uzsit savu jumtu pats!”. Vecie un jaunie meistari dalījās ar skaidu plēšanas tehnoloģijām, zināšanām par koka struktūru un to, kā to pareizi atskaldīt. Oskars teic,- galvenais ir zināt materiālu. Latvijā vispopulārākais ir apses koks, taču uz jumta ir daudz koku, ko likt. Ir ūdens izturīgā liepa, melnalksnis, kura mūžs ir mazāks. Taču ne mazāk svarīga, protams, ir apdare. Ja jumtu grib izturīgāku, pašā korē, kur vislielākā slodze – vējš, lietus, sniegs, – augšējo rindu var uzsist no ievas. Šis materiāls ir kā parkets – jumta kore no ievas nenopūs nekad, jo sapuvušu ievu neviens vēl nekad nav redzējis, tikai nokaltušu. Taču pamatā skaidu jumtiem izmanto apsi, kuras jau sāk katastrofāli trūkt. Oskars stāsta, – vienu brīdi bija labi laiki, jo gadījās, kad saimnieks, pirms sākt gāzt mežu, pasauca viņu un atļāva izlasīt materiālu skaidām. Pēc tam materiālu saēvelēja, sašķiroja un izkaltēja. Oskars skaidas sien pakās, jo skaida ir elastīga un tai ir tendence dabīgi liekties. To, saspiežot un savelkot, skaida kalst un iztaisnojas. Šādā veidā to var droši glabāt gadus 25.

Gribi informāciju, parunā ar dzedu
Kad Oskaram rodas kāda ideja (un tādu viņam daudz), viņš nemeklē informāciju internetā, jo uzskata, ka interneta zināšanas ne tuvu nestāv tam, ko zina un prot jebkurš galdnieks vai meistars. “Gribu redzēt, kad kāds noliek priekšā datoru, paņem cirvi un pēc datora pamācībām uzcērt māju. Tas nav iespējams. Turklāt par manu specialitāti – skaidām – lielākā daļa informācijas internetā ir tā, ko esmu ielicis pats. Pat nofilmējot un aizsūtot video cilvēkam, viņš nevar to atkārtot. Kaut gan iemācīties uzlikt skaidas cilvēks, kurš kaut ko saprot no kokiem, var divās stundās,” ir pārliecināts meistars. Viņš stāsta, ka latgaļiem celtniecībā vienmēr bijusi priekšroka, jo viņi vairāk zina un prot, viņiem nav pazaudēta saikne ar saviem dzediem (vectēviem – red.). “Katrs no mums ir papļāpājis ar vectētiņu, redzējis, kā viņš strādā, kā darbus dara tēvs. Tā arī rodas tās universālās zināšanas, pārējais ir tikai prakse pirkstos. Lai dabūtu informāciju, es ar savu kaimiņu, kurš nu jau kapos, dabūju runāt latgaliski. Kamēr remontēju māju un viens pats dzīvoju, vakaros gāju pie viņa. Kaimiņš kādreiz kolhozā bija dārznieks un bitenieks. Viņš man par kokiem, bitēm, zivīm, sievietēm, zirgiem, zemi stāstīja kā no enciklopēdijas. Vakaru nosēdi, un jau gudrāks esi palicis. Tāpēc laukos, lai ko mēs darītu, mums veicas, jo nav pazaudētas pirmatnējās zināšanas,” ir pārliecināts meistars.

Izmanto pat ezera niedres
Pēdējā laikā latvieši arvien vairāk liek skaidu jumtus, jo šis materiāls konkurē arī ar bleķi. Un, ja skaidu jumtu vēl māk kopt, tad tā kalpošanas ilgums varētu sasniegt pat 50 gadus. Oskars teic, – neviens dzelzs jumts tam līdzi nestāvēs, pat bituma šindelis netur tik ilgi. Ir cilvēki, kuri baidās likt skaidu, salmu vai niedru jumtus ugunsdrošības dēļ, taču arī te Oskaram savs skaidrojums: “Tas viss ir mīts. Ja skaidu jumti tik bieži degtu, mūsu civilizācija jau būtu nodegusi no zemes virsas. Pagājušajā un aizpagājušajā gadsimtā visiem bija tikai skaidu jumti. Ja ir laba elektroinstalācija un tīrīts skurstenis, nekas nevar aizdegties, jo materiāls pats par sevi nedeg.” Turklāt Oskaram kāds ugunsdzēsējs reiz stāstījis, ka skaidu jumts ir vislabākais no dzēšanas viedokļa, jo ugunsdzēsēju šļūtenes spiediens ūdeni izsit skaidu klājumam cauri un tas tiek pie nesošajām konstrukcijām. Savukārt dzelzs jumtam, bituma šindelim konstrukcija vispirms jānorauj, un tur jau sākas risks ugunsdzēsēju dzīvībai. Turklāt tas prasa laiku, bet tikmēr uguns neguļ. Un nav mazsvarīgi arī tas, ka skaidu jumts ir labojams. “Nesaku, ka jumts no skaidām ir pats labākais – ir vēl māla kārniņš, liek arī jumtus no ezera niedrēm. Taču to dara tikai vienā reģionā Latgalē, jo ir tikai viens ezers, kurā var plēst niedres pietiekamā platībā – tas ir Lubāns. Man ļoti patīk niedru jumti, esmu bijis kā palīgs pie niedru licējiem, strādāju par velti, lai izpētītu sistēmu. Šādam jumtam kalpošanas laiks aptuveni tāds pats, arī svars. Vizuāli niedru jumti izskatās pat smukāk nekā skaidu. Man vienkārši nepatīk niedres ņemt rokās kā materiālu. Skaida ir savādāka. Apses koksnei iekšā ir vasks, un, ja pastrādā ar slapju apses koku, rokas pēc tam kā ar krēmu nosmērētas. Tas ir tas patīkamais. Un tas ir arī aizsargslānis, kāpēc jumtus nevajag impregnēt,” skaidro meistars.

Naudu pelna ar zināšanām
Skaidu jumta likšana ir filigrāns 100% roku darbs, kurā svarīga katra nianse. Oskars desmit dienās var uzsist 100m2 jumta, un viņš to dara ar rokām. Iesācējs vienā dienā tiek galā vien ar četriem līdz sešiem kvadrātmetriem, tātad to pašu apjomu pieveic teju mēneša laikā. “Jau daudzas reizes pierādīts, ka, sitot naglu mehāniski vai ar pneimatiskajām pistolēm, nekad nesanāk vienāds rezultāts. Visas pistoles sit naglu ar vienādu spēku, kaut gan skaidas blīvums atšķiras. Sitiena spēku labi var regulēt ar jumiķu cirvīti – hačetu, kas ir pats labākais palīgs šajā darbā,” skaidro meistars. Viņš stāsta, ka 10 kvadrātmetros dzīvojamās mājas jumta ir 750 skaidas, tātad tās ir 750 naglas. Pirmās 500 viņš iesit bez cimdiem, pēc tam izmanto darba cimdus. Taču arī tie ir atšķirīgi – labajā rokā biezāks cimds, lai nesaberztu tulznas, kreisajā – plānāks, lai no somas var paņemt nagliņu. Katrā skaidā ir 6 naglas, katra skaida pietur nākamo. Meistars teic, – tas viss ir mūsu senču izpētīts, tur daudz dažādu knifiņu. Taču Oskara kā amatnieka bizness nav skaidu lielražošana, pārdošana un sišana. Viņam tam fiziski nav laika, kaut gan bijuši arī piedāvājumi strādāt Zviedrijā, Norvēģijā un Skotijā. Oskars šīs zināšanas pārdod ar meistarklasēm, kuras Latvijā jau rīko teju sešus gadus. “Latvieši nopērk skaidas pie pārbaudīta ražotāja, sauc mani un mācās uz sava jumta. Tur ir tas foršais knifs, ka cilvēks, kurš skaidas redzējis pirmo reizi, beigās kļūst par meistaru. Viņš nedrīkst kļūdīties, jo jumtu liek sev! Tā ir viņa manta, kuru viņš glabās. Un tam visam ir arī savi aprēķini. Pēc vecajām cenām uz 100m2 jumta viņš ieekonomē 800 eiro. No 1000 eiro 200 tiek man, 800 paliek viņam. Turklāt viņš bonusā vēl dabū zināšanas. Parasti, kad saimnieks uzliek skaidu jumtu, divu nedēļu laikā ir klāt kāds kaimiņš vai cits cilvēks, kuram arī tādu vajag. Naglas viņiem ir, kur dabūt skaidas, arī zina, salikumu zina. Kāpēc piektdienas vakarā neuzklapēt lapenītei jumtu? Par šo darbu jau tam otram, protams, kaut ko samaksās. Līdz ar to naudu, ko viņš būs samaksājis man par zināšanām, viņš dabūs atpakaļ. Beigās labi visiem,” secina Oskars.

Darbu pieņem ar parakstu uz skaidas
Daudzo gadu laikā, kopš Oskara pamatnodarbošanās saistīta ar skaidu jumtiem, viņš iemācījies materiālu atšķirt pat pēc taustes. Amatnieks teic: “Paņemu skaidu rokā un jūtu, cik tā ir bieza. Varu pateikt atšķirību pat starp 8 milimetru un 7,9 milimetru skaidu. Tā ir 7-8 gadu darba pieredze, varētu pat teikt, profesionalitāte,” skaidro meistars. Viņš uzskata, ka likt skaidu jumtus no kārtīga biezuma skaidām ir meistara gods. “Ir ļoti daudz haltūristu, kuri plēš plānākas skaidas – tikai sešu, septiņu milimetru biezumā. Tas ļauj iegūt lielāku daudzumu no viena bluķa, ieekonomēt materiālu. Taču, ja skaidas būs pārāk plānas, jau pēc dažiem gadiem, tām sasēžoties, paliks vien četri, pieci milimetri.”
Oskars stāsta, ka joprojām saglabājusies sena amatnieku tradīcija, ko viņš ievēro. Proti, jumta pašā korē pēdējā skaidā jāuzliek meistara paraksts un datums. Pirmspēdējo skaidu sit meistars un uz pēdējās skaidas parakstās pats saimnieks – viņš pieņem darbu. “Ikviena cilvēka interesēs ir zināt, ko viņš vispār dabūjis, nevis iet ierasto ceļu – samaksāšu, atvedīs, uztaisīs. Tur ir tā meistara atbildība – man jebkurš jebkurā laikā var pazvanīt, jo skaidas mēdz grozīties. Es vai nu pasaku, kā to var izlabot, vai pats aizbraucu un izdaru. Ar katru no klientiem man ir labas attiecības, ar daudziem bijis kopīgs bizness, no daudziem vispār neesmu ņēmis naudu vai arī saņēmis palīgstrādnieka algu. Tas notiek gadījumos, kad pats mācos un apgūstu ko jaunu,” teic Oskars.

Saule griežas ap viņiem
16 gadu laikā, kopš Mežnieku ģimene saimnieko Ambeļu pagastā, Oskars un Ilze nonākuši pie atziņas, – laukos dzīve ir samērā mierīga, bet tik un tā sanāk noskrieties, jo ikdienā jāizdara tūkstoš darbi un jāmēro lieli attālumi. Saimniecībā ir govs, telīte, nenosakāms skaits pīļu jeb, kā paši teic, bataljons, arī divi kaķi un divi suņi. Oskars smejas – virtuve jeb stādāmā platība dārzā vien ir hektārs, tur sanāk ļoti daudz nostaigāt. Tieši tādēļ, lai taupītu resursus un laiku, Ilze un Oskars nonākuši pie permakultūras jeb, vienkāršotā valodā runājot, slinko cilvēku lauksaimniecības sistēmas, kas ļauj iegūt ražu, nepatērējot daudz darba, resursu un laika. “Patiesībā permakultūra ir jauns nosaukums senām zināšanām, kas saliktas jaunā, modernam cilvēkam saprotamā sistēmā. Tas ir tas, ko mūsu senči zināja un darīja, jo viņi ar šo sistēmu jau bija uzauguši. Permakultūra sevī apvieno vecās un jaunās zināšanas,” skaidro Ilze. Ar kartupeļiem, kas aug zem salmu vai siena segas, Ambeļu pagastā vairs nevienu nepārsteigsi, kaut gan sākumā apkārtējos tas radīja lielu neizpratni un pat apsmieklu. Seno, bet piemirsto metodi savā saimniecībā Mežnieku ģimene uzsāka, lai nebūtu jānoņemas ar lauku kaplēšanu un aršanu. Un tas darbojas. Piemēram, pagājušogad kartupeļi izauga pat 24 zem viena krūma. Lai popularizētu permakultūru, Ilze regulāri rīko meistarklases, lasa lekcijas un ar Latvijas Permakultūras biedrību visā Latvijā rīko dažādus festivālus. Mežnieku ģimene atzīst, ka savulaik izvēlējās vieglo ceļu – atnāca dzīvot uz laukiem: “Šeit esam atjaunojuši savu vidi. Viss, kas ir 10 km rādiusā ap mums, skaitās blakus, 30 km attālumā – natoļ (netālu – red.). Šajā vietā saule griežas ap mums, tādēļ tas, kas ir ārpus, īpašu satraukumu nerada. Ja ir kas labs – neskaužam, ja slikts – pasmejamies, jo sliktais nerodas pats no sevis, sliktu kāds ir radījis. Mēs vienkārši dzīvojam sev.”

Tādu māju nešauboties būvētu vēlreiz

 

“Domāju, ka svarīgi ir ne vien uzbūvēt māju, bet izdarīt to tā, lai ir pārliecība, ka tas izdarīts labi, dabai saudzīgi un energoefektīvi. Redzu, ka tik vienkārši materiāli kā salmu stublāji, kas atliek pēc graudu kulšanas, koks, kaļķis un māls spēj atrisināt visus šos uzdevumus un sniegt katram lielisku vidi ikdienai gan vasarā, gan ziemā. Pie šāda vērojuma esmu nonācis no savas pieredzes vairāku gadu garumā un pieredzes uz savas ādas. Un, kad man kāds jautā, vai būvētu tā atkal, ne mirkli nešaubos, ka tā darītu,” teic Aleksandrs Ļubinskis, viens no pirmajiem, kurš Latvijā uzbūvējis salmu māju.

Kā vērtējat eko materiālu izmantošanu celtniecībā?
– Kopumā ņemot, protams, pozitīvi. Tiesa, man gribētos atsaukties uz vēl vienu svarīgu nosacījumu. Proti, mūsdienās tirdzniecībā un mārketingā daudzus materiālus mēdzam saukt par eko materiāliem. Tādēļ ir diezgan svarīgi katram sev nodefinēt, ko viņš uzskata par eko materiālu, jo šis nosaukums pēdējā laikā diezgan nolietojies. Vai tie ir salmi, skaidas, māls, grants un smiltis, varbūt metāls? Piemēram, mums ir eko betons. Jā, tas nāk no dabas, bet vai mēs tiešām to varam saukt par eko materiālu?
Cik Latvijā populāra prakse celtniecībā izmantot šādus materiālus?
– Te atkal ir jautājums, ko mēs saprotam ar eko materiāliem. Manuprāt, tie ir materiāli, kuros ir ļoti, ļoti nedaudz rūpnieciskās apstrādes jeb dabas materiāli bez jebkādas īpašas apstrādes. Man nav statistikas datu, līdz ar to nevaru balstīties uz kaut kādiem pētījumiem, bet, ja katrs no mums paskatītos apkārt, cik daudz šī brīža celtniecībā izmantoti materiāli dabiskā veidā – māls, salmi, koka skaidas vai kādi blakus produkti –, tad mēs redzētu, ka patiesībā nav nemaz tik daudz. Un kāpēc? Mums vienkārši pietrūkst zināšanu, kā ar šiem materiāliem panākt labu efektu. Tas arī ir iemesls, kādēļ eko materiālus neizmantojam tik daudz, kā gribētos.
Tendence būvniecībā izmantot eko materiālus ir pieaugoša vai, gluži otrādi, iet mazumā?
– Ja skatāmies 100 gadu griezumā, tad tendence izmantot eko materiālus iet mazumā. Ja pēdējo 30 gadu griezumā, tad kaut kādā mērā šī tendence gan pieaug, gan degradējas. Kāpēc es tā domāju un ko ar to domāju? Padomju laikā būvniecības materiālu kontekstā bija standarta materiāli un salīdzinoši mazāk zināšanu sabiedrībā par to, kādi materiāli kādu ieguvumu rada, cik tie kaitīgi. Ne velti ir tik daudz stāstu par līvānu mājām, kuras savulaik diezgan daudz sabūvēja un tikai pēc tam noskaidrojās, ka daži no izmantotajiem materiāliem nemaz tik labi veselībai nebija. Taču tas ir tikai viens no gadījumiem, tādi ir vēl. Līdz ar to, ja skatāmies uz Padomju Savienības laiku, tad zināšanu par materiāliem un to īpašībām bija mazāk. Taču tas neizslēdz to, ka laukos pietiekami daudz cilvēki būvēja ēkas pēc diezgan senām metodēm. Un, šajā kontekstā runājot, atkal jāsaka pilnīgi pretēji – tur lielākā daļa materiālu ir ļoti dabīgi. Savukārt, ja skatāmies 100 gadu griezumā, loģiski, ka esam pārgājuši uz daudz vairāk apstrādātiem materiāliem. Šad tad mēs redzam simtgadīgas guļbūvju ēkas, simtgadīgas kleķa ēkas un daudzus citus dažādus risinājumus, kur šie materiāli vienkārši nocirsti mežā, izrakti no bedres, sagrābti pa zemi un kā tik vēl nav iegūti. Tādā griezumā mēs šos materiālus izmantojam krietni mazāk. Man šķiet, ka ir labi, ka cilvēki par to interesējas, jo vienmēr būs kāds patērētājs arī šādai formai. Bet vai mums visiem jābūt absolūti ekoloģiskām mājām? Man tas liktos forši, bet tai pašā laikā kāds cits teiks, ka viņam prioritāte nav ekoloģiska ēka ar dabas materiāliem, bet gan tās cena. Cena ir noteicošs faktors ļoti daudziem cilvēkiem, līdz ar to mēs to nevaram ignorēt.
Mūsdienās mājām kā vienu no materiāliem jumta segumam izmanto arī skaidas, salmus un pat ezera niedres...
– Par jumta materiāliem runājot, no šī saraksta salmus es ņemtu ārā, jo kādreiz salmus jumta segumā izmantoja, bet šobrīd vairs nē. Rudzi un kvieši ir stipri modificēti un neatgādina tos rudzus un kviešus, kas bija kādreiz. Šie augi ir krietni īsāki, savukārt, lai tos efektīvi izmantotu jumta segumā, tos vajag diezgan garus. Turklāt tos vajag nesasmalcinātus, bet mūsdienu tehnika salmus saņurca. Tā ir specifika, kādēļ šo materiālu ne tik ļoti izmanto. Turpretī niedres ir labs materiāls, ko var veiksmīgi likt lietā. Tiesa, to dara ne pārāk daudz. Kādas ir šādu materiālu priekšrocības? Mēs izmantojam resursus, kas viegli pieejami dabā. Savukārt, runājot par mīnusiem, jāsaprot, vai mākslīgi radīti, vai vairāk apstrādāti materiāli ir spējīgi izturēt ilgāku mūžu? Turklāt šādu materiālu iestrāde no būvniecības montāžas principa ir daudz, daudz vienkāršāka nekā dabas materiāliem. Nav jābūt tik lielam meistaram, lai to izdarītu. Piemēram, niedru jumtu kurš katrs neuzliks, savukārt šīfera jumta uzklāšanai lielas prasmes nav vajadzīgas. Līdzīgi ar lubiņām un citiem dabas materiāliem ne tikai jumta segumam, bet vispār mājas būvniecībā. Jo vairāk šie materiāli ir neapstrādāti, nepiemēroti lego principam, kad ņem, liec, savieno, un viss gatavs, jo grūtāk to izmantot ikdienas situācijās. Tas prasa meistarību.
Uzcelt māju no eko materiāliem būs dārgāk?
– Jā, uzbūvēt ekoloģisku māju būs dārgi. Bet, ja cilvēks grib būvēt pats, ir tikai viens jautājums, vai viņš skaita sava darba laiku. Ja es uzbūvēju pats un neskaitu darba laiku, tad jebkurā gadījumā būvē, no kā gribi, tas būs lētāk. Parasti būvniecībā šīs izmaksas ir gandrīz puse, jo darba spēks maksā lielu naudu. Vēl viens svarīgs jautājums jeb aspekts, uz ko var skatīties, ja šo māju būvē kāds cits. Ja mājas būvniecībā izmanto dabas materiālus – mālu, kleķi, skaidas, salmu siltumizolācijas blokus, liek niedru vai lubiņu jumtu, tas noteikti būs dārgāk. Pamatojums tam vienkāršs – šādai būvniecībai vajadzīgi ļoti specifiski meistari, kuri ir ļoti pieprasīti, līdz ar to viņu prasmes un zināšanas ir ļoti vērtīgas. Turpretī būvējot pēc tradicionālām metodēm, piedāvājums ar dažādiem speciālistiem ir lielāks un attiecīgi viņu konkurence samazina cenas. Pie mums ir tikai daži meistari, kuri var uzlikt niedru jumtu, ir tikai daži meistari, kuri māk uzlikt māla apmetumu telpās. Viņu nav daudz, un tas šo darbu padara par mazliet ekskluzīvu. Bet ir otra – labā ziņa. Jā, eko māju uzbūvēt ir dārgāk, bet jūs iegūstat ekskluzīvāku risinājumu un zināt, ka materiāli, kas tur izmantoti, nav radījuši lielu ietekmi uz apkārtējo vidi, varbūt pat kaut kādā mērā palīdzējuši. Un tās jau ir citas kategorijas.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.