Rakstos
Piedzimt Latvijai (27.01.2026.)
Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?
Arī ukraiņi tagad ir mūsējie
Jau pirmajā mēnesī pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvijā ieradās sievietes, kuras bija mazuļa gaidībās vai arī kuru bērniņš nāca pasaulē mūsu zemē. Teju visām ukraiņu ģimenēm šis laiks bija un joprojām ir sarežģīts gan emocionāli, gan savu ikdienas gaitu pielāgošanā svešā vidē, tādēļ prieks par katru jaundzimušo, kuram pasē rakstīts – dzimis Latvijā. Kāds bijis šo cilvēku ceļš uz mūsu valsti, ar kādiem izaicinājumiem jāsastopas ģimenēm, kuras šobrīd par savām mājām sauc Latviju?
Kļūt par māmiņu jādodas uz Latviju!
Saruna ar bijušo Harkivas pilsētas iedzīvotāju JEĻENU ČUNTOMOVU, kura jau nepilnus četrus gadus ar vīru Aleksandru un mūspusē dzimušo meitiņu Miroslavu dzīvo Balvos.
Esat no otras lielākās pilsētas Ukrainā pēc iedzīvotāju skaita, kurā dzīvo aptuveni pusotrs miljons cilvēku. Harkiva ir arī ievērojams izglītības un rūpniecības centrs, tāpat pilsēta var lepoties ar Brīvības laukumu, kas ir lielākais visā Eiropā!
– Jā, pilsēta patiešām ir liela, turklāt visā Harkivas apgabalā dzīvo aptuveni divi miljoni cilvēku – vairāk nekā Latvijā! Harkivas apgabalā arī piedzimu, pēc tam drīzumā sabruka PSRS un iestājās sarežģītie pagājušā gadsimta 90.gadi, kad valdīja bads un aukstums. Tas cilvēkiem, tostarp maniem vecākiem, bija ļoti grūts laiks. Tomēr, ritot gadiem, dzīve pamazām kļuva vieglāka. Pēc skolas absolvēšanas iestājos medicīnas koledžā, ieguvu feldšeres-laborantes izglītību un šajā specialitātē uzsāku strādāt, veicot pacientu nodoto asins analīžu un to rezultātu sagatavošanu. Ar to gan mans izglītības ceļš neapstājās, jo paralēli iestājos augstskolā un izmācījos par inženieri-ekologu. Tiesa, šīs profesijas pārstāvji Ukrainā nav ļoti pieprasīti, tāpēc 17 gadus turpināju strādāt medicīnas nozarē, kas bija arī finansiāli ienesīgāk. Tur arī iepazinu topošo vīru Aleksandru, kurš ir no Luhanskas. Savukārt jau vēlāk mani vecāki pabeidza būvēt māju, es un Aleksandrs pārvācāmies uz viņu dzīvokli. Sākām plānot bērniņu, bet jau pēc trīs mēnešiem sākās karš…
Kā izvērtās jūsu dzīve kara sākumā?
– Sākotnēji Harkivu bija okupējusi Krievijas Federācijas armija, pēc kā pilsētu sāka atbrīvot Ukrainas bruņotie spēki, un kara tehnika darbojās ar pilnu jaudu. Jāuzsver, ka tobrīd ar vīru bijām pārcēlušies no dzīvokļa Harkivā uz vecāku mājām, kas atradās nedaudz ārpus pilsētas, jo gar mūsu ceturtajā stāvā esošā dzīvokļa logiem sāka lidot raķetes. Savukārt, kad vienā no naktīm sāka apšaudīt arī māju un pagalmā ielidojušās sešas raķetes to izpostīja, bet mēs tikai brīnumainā kārtā palikām dzīvi, sapratām, – ja nebrauksim projām, jebkurā brīdī varam aiziet bojā. Karš burtiskā nozīmē bija pārkāpis mājas slieksni, un mums pat vairs nebija, kur paslēpties. Tas, ko piedzīvojām, bija šausmīgi, bet lēmums atstāt savas mājas un dzimteni – neizsakāmi emocionāls. Jāpiebilst, ka nedēļu pēc aizbraukšanas no Ukrainas saņēmām fotogrāfiju, kurā bija redzams, ka vecāku mājā ielidoja vēl viena raķete. Tā pilnībā pielika punktu mana tēva un mātes milzu pūlēm mājas būvniecībā – raķete to pilnībā nopostīja, māja nodega… Pilnībā iznīcināta tika arī mana brāļa paša rokām uzceltā māja, kas atradās blakus vecāku mājām…
Kāpēc, bēgot no kara šausmām, par galamērķi izvēlējāties tieši Latviju?
– Pirmkārt, tā ir viena no tuvākajām Eiropas valstīm, kurā varējām apmesties. Otrkārt, kad ieradāmies Latvijā, beidzot varējām kaut nedaudz uzelpot un justies mierīgi. Un, kad šeit bijām nodzīvojuši jau mēnesi, iepazinām apkārtējo vidi, pakomunicējām ar apkārtējiem un secinājām, ka Latvijā pret ukraiņiem nav negatīvas attieksmes un varam brīvi runāt krievu valodā, mūsu gala izvēle bija pašsaprotama. Protams, mēs ļoti labi zinām arī ukraiņu valodu, bet Latvijā vietējie iedzīvotāji šajā valodā nerunā. Jāpiebilst, ka sākotnēji plānojām pārcelties dzīvot uz Poliju, kur vīram piedāvāja darbu, bet tur gan ar krievu valodu neietu cauri un būtu jāmācās runāt poliski. Tikmēr pēc ierašanās Latvijā vīrs jau pēc trīs nedēļām atrada darbu un viņam komunikācijā ar citiem nav nekādu sarežģījumu.
Savukārt ceļš no Ukrainas uz Latviju gan droši vien nebija viegls…
– Nebija gan. Kā zināms, vispārējais iebrukums Ukrainā sākās 2022.gada 24.februārī, bet doties projām nolēmām 18.aprīlī. Sešatā sēdāmies mašīnā (es, mans vīrs un ģimenes draugs ar sievu un diviem bērniem) un līdzi paņēmām tikai nepieciešamākās mantas, lai gan ar to pietika, lai mašīna būtu piekrauta pilna. Jāpiebilst, ka no Harkivas ārpus Ukrainas devāmies nevis rietumu virzienā, bet tiešā ceļā uz Krievijas Federāciju. Nezinātājam tas varētu šķist dīvaini, bet tobrīd doties Rietumukrainas virzienā bija ārkārtīgi bīstami, jo mūsu valsts bruņotie spēki varēja atklāt uguni uz jebkuru, kas centās pārvietoties dziļāk valsts teritorijā. Tas tādēļ, lai izslēgtu risku, ka Ukrainas iekšienē dodas krievi. Tāda tolaik bija situācija.
Arī maršruts austrumu virzienā nebija drošs…
– Protams! Kā mēdz teikt, braucām “uz sava riska un baiļu rēķina”. Lai arī no Harkivas līdz robežai ar Krieviju ir tikai simts kilometri, šo ceļu mērojām divpadsmit stundas. Pa ceļam bija apmēram trīsdesmit kontroles punkti, kuros Krievijas armijas karavīri mūs pārbaudīja. Jāpiebilst, ka kontrolpunktos sievietes neaiztika, bet vīrieši gan dabūja pamatīgi trūkties. Piemēram, manam vīram ir tetovējumi, un Krievijas armijnieki viņam lika izģērbties teju vai kailam, meklējot, vai uz ķermeņa nav tetovējumu ar ukraiņu nacionālo simboliku. Savukārt mans brālis no Ukrainas caur Krieviju devās laikā, kad mūsu valsts bruņotie spēki uzsāka pretuzbrukumu. Tad Krievijas karavīri kontroles punktos, pārbaudot no Ukrainas izceļojošos vīriešus, izcēlās ar īpašu nežēlību un sita visus bez šķirošanas. Turklāt mūsu brauciena laikā iestājās arī komandantstunda, kad Krievijas karavīri, kā mums teica, šauj uz visu, kas pārvietojas. Tas bija šausmīgi, bet citas izvēles nebija – tik ļoti vēlējāmies izrauties no visa tā trakuma.
Kas jūs sagaidīja, ieceļojot Krievijā?
– Ceļš bija ilgs, grūts, lija lietus, un mēs Krievijā iebraucām naktī. Kā sapratu, tobrīd policijai bija dots norādījums automašīnas ar Ukrainas numuriem Krievijas teritorijā nestādināt, tādēļ, cik vien jaudas, ātrāk braucām uz viesnīcu tuvējā Belgorodā. Bijām noguruši tik ļoti, ka šķita – nomirsim. Savukārt no Belgorodas līdz robežai ar Latviju braucām diennakti. Paldies Dievam, ceļš bija mierīgs – neviens mums nelika nekādus šķēršļus un neaizrādīja, ka esam no Ukrainas. Uz robežas ar Latviju pavadījām astoņpadsmit stundas, kur bija milzīga automašīnu plūsma, līdz beidzot šķērsojām robežu un nonācām Rēzeknē. Jāpiebilst, ka sākotnēji plānojām aizbraukt uz Eiropu un drīzumā atgriezties atpakaļ mājās, jo nebijām domājuši, ka karš tik ļoti ieilgs. Mūsu valsts un iedzīvotāji bruņotajam konfliktam nebija gatavi, jo neticējām, ka kaut kas tāds patiešām var notikt.
Pieļauju, ka, iebraucot Latvijā, skaidra turpmākās rīcības plāna nebija.
– Tieši tā! Latvijā iebraucām rītausmā un, vienkārši runājot, neko nesapratām. Mēs par jūsu valsti iepriekš neko arī nezinājām – viss bija jauns! Tomēr liels palīgs bija uz robežas iedotā A4 lapa ar sociālās palīdzības informāciju. Piezvanījām uz norādīto kontakttālruni, mums atbrauca pakaļ, un mēnesi dzīvojām Rēzeknē. Savukārt Balvos nonācām, jo mans brālis, kurš kopā ar sievu, meitu un dēlu no Ukrainas devās aptuveni divas nedēļas vēlāk nekā mēs, sākotnēji iekārtojās uz dzīvi Tilžā. Arī mēs ar vīru pārcēlāmies uz šo ciemu, kur strādāju par palīdzi virtuvē, bet vīrs atrada darbu celtniecības uzņēmumā Balvos. Savukārt tagad brālis ar ģimeni dzīvo Šķilbēnos un visi strādā zemnieku saimniecībā “Kotiņi”, bet mēs ar vīru esam pārcēlušies uz dzīvokli Steķintavā, Balvos. Aleksandrs turpina strādāt tajā pašā celtniecības uzņēmumā, bet es – veļas mazgātavā Balvu slimnīcā.
Daudziem ukraiņiem, uzsākot dzīvot Latvijā, ir grūti pierast pie mūsu valsts mazajiem mērogiem…
– Arī mēs saskārāmies ar šo pašu problēmu, jo Balvu pilsēta ir tik maziņa! Šķiet, ka nelielajā ciemā, kurā piedzimu, bija tikpat daudz iedzīvotāju, cik Balvos! Dzīvojot Harkivā, biju pieradusi pie lielās kņadas un kustības. Turklāt bieži braucu ar sabiedrisko transportu, kur lielās cilvēku masas sniedza papildus emocijas, kas sastopamas tikai lielpilsētās. Tikmēr Latvijā cilvēki pārsvarā pārvietojas tikai ar automašīnām, un arī es šobrīd kārtoju autovadītāja tiesības. Grūti pierast arī pie tā, ka Balvos ir krietni mazāks produktu klāsts, nekā tas bija Harkivā. Nereti nevaru atrast pat vismazākos sīkumiņus, kas Ukrainā bija pašsaprotami. Savukārt ļoti garšo Latvijas piena produkti – tie ir neatkārtojami! Runājot par vietējo iedzīvotāju mentalitāti, man šķiet, ka latvieši ir diezgan emocionāli un arī izpalīdzīgi. To ar vīru īpaši izjūtam savās darbavietās, kur mūs vienmēr atbalsta, nepieciešamības gadījumā – arī sadzīviskos jautājumos.
Un nepatīkami starpgadījumi nav bijuši?
– Vienreiz, pastaigājoties ar meitiņu parkā, kādai sievietei, kura ar mums uzsāka sarunu, atvainojos, ka latviešu valodu slikti pārzinu, bet viņa atcirta: “Kāpēc jūs šeit atbraucāt un kāpēc nekarojat?” Vēlreiz atvainojos, sarunu neturpināju, un devāmies prom. Šis gadījums manī radīja lielu uztraukumu, pēc kā vairs nebija vēlmes doties ārā no dzīvokļa un komunicēt ar apkārtējiem. Šķiet dīvains šīs kundzes uzskats, ka sievietei ar bērnu jāatrodas kara zonā, tomēr nešaubos, ka cilvēku ar šādiem uzskatiem Latvijā nav daudz. Jebkurā gadījumā kopumā dzīvei Balvos esam adaptējušies. Ļoti labi arī saprotu, ka esam citā valstī, kur mums iespēju robežās sniedz palīdzību un atbalsta. Turklāt daudz kas ir bez maksas, bet vietējie iedzīvotāji par to maksā nodokļus, kas var radīt neapmierinātību. Katram par visu ir savs viedoklis, bet par palīdzību esam ļoti pateicīgi, kas ir ļoti pietiekama. Ja atbalsts būtu lielāks, tas nebūtu pareizi. Piemēram, abi ar vīru atbraucām uz Latviju, paši nopelnījām un Balvos nopirkām dzīvokli. Ir jāstrādā un visām dzīves vajadzībām jāpelna tikpat, cik Ukrainā. Nav jācer uz žēlastības dāvanām!
Jums nevar nepiekrist, bet, šķiet, nav lielākas laimes, kad ģimenē piesakās mazulis – turklāt pirmdzimtais!
– Tā tas ir – viennozīmīgi! Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, devos pie ginekoloģes uz Balvu poliklīniku, kura grūtniecības faktu apstiprināja. Kopš tā brīža dzīve bija kā paradīzē – arī tādēļ, ka mums ne par ko nebija jāmaksā! Regulāri nodevu analīzes un apmeklēju ginekologu norādītajās dienās. Jāuzsver, ka ginekoloģe, kura mani aprūpēja, ir fantastiska speciāliste un ļoti jauks cilvēks, kurai vienlīdz laba un profesionāla attieksme ir pret visām pacientēm. Ja dzemdību jomu salīdzina ar Ukrainu, tur pirms bērniņa dzemdēšanas no sākuma jāsakrāj paprāva naudas kaudzīte, jo par visu jāmaksā – katru ārsta vizīti, visvienkāršākajām analīzēm un sagatavošanos dzemdībām. Ja nepieciešami ģenētiskie testi, jārēķinās ar milzīgām naudas summām. Ukrainā šajā ziņā viss ir ļoti dārgi, bet Balvos grūtniecības laikā mūsu vienīgās izmaksas bija par gultiņas un kumodes iegādi. Palīdzēja arī darba kolēģi, ātri vien sarūpējot nepieciešamās mantas. Par to liels gandarījums. Maksā arī bērna pabalstu. Kopumā no Latvijas valsts līdz pašreizējam meitiņas pusotra gada vecumam katru mēnesi saņēmu 500 eiro, tostarp ieskaitot 170 eiro ikmēneša finansiālo atbalstu, kas paredzēts visiem ukraiņiem. Savukārt šobrīd kopējā ikmēneša summa ir mazāka – ap 200 eiro.
Dažkārt Latvijā gan nākas dzirdēt, ka pāri nevar atļauties dzemdēt bērnus, jo bērnu kopšana un audzināšana ir pārāk dārga…
– Vai tiešām tā var būt?! Jūs laikam esat kaut ko pārpratuši, jo dzemdēt bērnus vajag tieši Latvijā (smaida – aut. pieb.)! Mana pieredze ir, ka topošās māmiņas šeit tiek kvalitatīvi aprūpētas jau no pirmās sekundes, un tas absolūti nav dārgi – atnāci, pieteicies, piedzemdēji, un finansiāli vairs neko nevajag! Nezinu, cik lieli tēriņi grūtniecēm nepieciešami, piemēram, Polijā vai Vācijā, bet tāpat esmu pārliecināta, ka kļūt par māti jābrauc uz Latviju!
Droši vien nekad nevarējāt iedomāties, ka dzemdēsiet Latvijā!
– Tas gan (smejas – aut. pieb.)! Tomēr par to esmu ļoti priecīga, jo guvu ļoti pozitīvu pieredzi. Viss noritēja lieliski!
Un kā dzemdību nodaļā Balvos bija ar viesmīlību?
– Arī ļoti labi! Dzemdību nodaļas māsiņas ir fantastiskas! Turklāt medicīnisko personālu neslavēju, komplimentus raujot no zila gaisa. Gluži pretēji, – pati esmu mediķe, kura slimnīcā Ukrainā nostrādājusi 17 gadus, un zinu, kā mediķi uzvedas un kāda mēdz būt attieksme pret pacientiem. Man ir, ar ko salīdzināt, un varu teikt, ka medicīnas personālam Balvos ir ļoti labas prasmes, zināšanas un augsts izglītības līmenis. Savukārt tas, kāda tīrība un kārtība valda dzemdību nodaļā Balvos, vispār nav apspriežams jautājums – pat vienu nieka puteklīti nav iespējams ieraudzīt! Atšķirības ar Harkivu ir acīmredzamas, kur diennakts laikā dzemdību nodaļā nākas aprūpēt ap diviem simtiem jauno māmiņu. Balvu mediķi, – jūs esat superīgi!
Kā veicās ar meitiņas pilsonības jautājuma kārtošanu?
– Ar to gan negāja tik ļoti raiti. Proti, lai meitiņa iegūtu Latvijas ID karti, viņai no sākuma bija jāsaņem pilsonība, jo Latvijas jurisdikcija paredz, ka ukraiņiem dzimis bērns automātiski kļūst par nepilsoni. Droši vien tā ir arī citu valstu pilsoņiem, kuri dzemdējuši Latvijā. Un tas, neskatoties uz to, ka Miroslavai ir Latvijas dzimšanas apliecība. Līdz ar to pirmajos mēnešos pēc meitas piedzimšanas braucu uz Ukrainas vēstniecību Rīgā, kur nokārtoju nepieciešamos dokumentus, lai Miroslava saņemtu Ukrainas pilsonību. Savukārt pirms tā meitas dzimšanas apliecību vajadzēja pārtulkot ukraiņu valodā, kā arī papildus sagatavot dokumentāciju uz piecpadsmit lapām divos eksemplāros – viens no tiem (oriģināls) palika pašiem, bet kopiju atdevām Ukrainas valstij. Tas izmaksāja 80 eiro par vienu dokumentu eksemplāru. Bija nepieciešams apmeklēt vēl dažas iestādes, līdz Miroslava ieguva Ukrainas pilsonību.
Kā vērtējat Balvu pilsētas vidi un infrastruktūru bērniem?
– Pilsētas centrā infrastruktūra ir pietiekami laba, bet Steķintavā, kur dzīvoju ar ģimeni, vide maziem bērniem nav piemērota. Būšu atklāta un teikšu, ka daudzviet Steķintavā nav pat labiekārtotu trotuāru! Problēmas sagādā pat meitiņas izvešana ārā, bērnu ratiņos. Arī bērnu rotaļu laukums, kas atrodas pie Balvu Profesionālās un vispārizglītojošās vidusskolas, vienkārši aizbērts ar smiltīm un vairāk piemērots gados vecāku bērnu izklaidēm. Meitiņai uzdāvināja skrejriteni, bet kur lai ar to brauc? Steķintavā noteikti nē – jādodas uz pilsētas centru. Domāju, ka savā kritikā esmu objektīva.
Vai skumstat pēc Ukrainas?
– Jā, ļoti… Skumstu pēc Harkivas, savām mājām, bijušās darbavietas… Vienlaikus jāatzīst, ka skumstu par pirmskara Harkivas dzīvi, bet to, kā tur īsti ir šobrīd, nezinu. Protams, sazvanos ar draugiem, un, cik saprotu, viss ir mainījies –Harkivai un tās iedzīvotājiem klājas grūti…
Varbūt vērts apdomāt par palikšanu Latvijā uz visiem laikiem?
– Domāju, ka tomēr nē. Lai paliktu Latvijā, noteikti jāapgūst latviešu valoda. To arī cenšamies darīt, bet tas nav viegli. Nevēlos nevienu aizvainot, bet latviešu valoda nepieciešama tikai Latvijā. Turklāt, ja nopietni pieķersimies latviešu valodas apgūšanai, tam jāvelta ne mazums laika, bet jāsaprot, ka Balvos ir mazas perspektīvas attīstīt savu dzīvi, veidot karjeru. Tādēļ ar vīru apsveram domu mācīties angļu valodu, kurā var sazināties teju jebkurā valstī. Ļoti gribas atpakaļ uz mājām… Tomēr, ja ne uzreiz uz Ukrainu, tad, domāju, tuvāko divu gadu laikā pārvāksimies uz dzīvi citur. Tajā pašā laikā man patīk Latvija – tās daba, iedzīvotāji. Jūs esat labi cilvēki!
Laimīgi kopā. Jeļena kopā ar vīru Aleksandru meitas gadiņa jubilejā.
Miers un drošība – labākā dāvana
SKAIDRĪTE KRAKOPE, psiholoģe: – Esmu konsultējusi un sniegusi psiholoģisku atbalstu tēvam un viņa bērnam no Ukrainas, kuri piedzīvoja kara šausmas un bija liecinieki tam, kā sabrūk māja, kurā atradās šī bērna māte. Piedzīvot ko tādu ir ļoti smagi. Pēc kāda laika tēvs ar savu atvasīti pārcēlās uz citu valsti, bet par mammu, cik man zināms, diemžēl nekādu ziņu nebija. Vien cerība un ticība, ka viņa palika dzīva. Savukārt kara dēļ Latvijā ieceļojušās grūtnieces no Ukrainas jūtas dažādi. Viņu pieredzi vienlaikus raksturo emocionāls smagums un drošība, jo mūsu valstī nav kara, kas, domājot par bērna dzīvību, sniedz atvieglojuma sajūtu. Turklāt ukrainietēm, kuras ir mazuļa gaidībās (un arī pēc bērna dzimšanas), Latvijā pieejams plašs valsts apmaksāts medicīnisks atbalsts, drošas dzemdības slimnīcā un ārstu uzraudzība. Tajā pašā laikā grūtniecēm ir ļoti svarīgi iespēju robežās maksimāli mazināt vai novērst psiholoģiskās problēmas, kas radušās līdz ar pārcelšanos uz citu valsti. Tādēļ nevajag baidīties lūgt palīdzību un izmantot iespēju saņemt profesionālu speciālistu atbalstu, tostarp dodoties uz psihologa konsultācijām. Ukraiņu grūtnieces ļoti daudz ko var darīt arī pašas, lai sevi noskaņotu uz pozitīvāku domāšanu un radītu labvēlīgāku psiholoģisko atmosfēru. Piemēram, nepieciešams ierobežot ziņu skatīšanos par karadarbību Ukrainā, ikdienā jārūpējas par sevi un savu ģimeni, kā arī sev regulāri jāatgādina, ka viņas Latvijā nav vienas – mūsu valstī pieejams plašs atbalsts, un daudzi cilvēki gatavi sniegt palīdzīgu roku. Šī apziņa var dot iekšēju spēku un cerību. Tāpat svarīgi uzsvērt, ka ukraiņu grūtnieču fiziskā un psiholoģiskā veselība, ilgstošs stress, trauksme un bailes, ko viņas piedzīvoja kara un piespiedu pārvietošanās dēļ, var būtiski ietekmēt augļa attīstību. Tādēļ topošajām māmiņām nepieciešama ne tikai regulāra atpūta, miegs un kustības svaigā gaisā, bet arī jārunā par savām sajūtām, jācenšas domāt pozitīvi un nedrīkst iestrēgt negatīvismā. Miers un drošība Latvijā ir labākā dāvana māmiņai ar mazuli!
Nākamais dzīves posms sākas, kad grūtniecēm bērns piedzimis vai arī jaunās māmiņas no Ukrainas mūsu valstī jau ieradušās ar savām atvasēm. Šādā gadījumā ne tikai vecāki, bet arī bērni izjūt skumjas, trauksmi un stresu, jo ir atrauti no savas dzimtenes un tuviniekiem. Bērni, kuri mācās Latvijas izglītības iestādēs, ikdienas skolas gaitās var izjust emocionālu spriedzi, kas saistīta ar zaudējumiem, nedrošību un bailēm par saviem tuviniekiem, kuri palikuši Ukrainā. Trauksmi un bailes kļūdīties var radīt arī barjera komunikācijā ar citiem, kā arī mācības svešā valodā. Ko darīt? Pirmkārt, lai arī ir skumjas pēc dzimtenes un Ukrainā palikušajiem tuviniekiem, regulāra saziņa ar viņiem un informācija par karadarbību var negatīvi ietekmēt bērnu emocionālo stāvokli un koncentrēšanās spējas. Otrkārt, ja ir iespēja, ļoti svarīgi pašām ukraiņu ģimenēm draudzīgi vienai otru stiprināt ar savu atbalstu un cerību. Treškārt, Latvijas skolās tiek veicināta draudzīga vide ar integrācijas aktivitātēm, bet, lai bērni justos emocionāli pozitīvi, skolās pieejams psihologa un sociālā pedagoga atbalsts. Cieša sadarbība ar ģimeni palīdz krietni labāk izprast bērna vajadzības un sajūtas, kad speciālisti nepieciešamo atbalstu var sniegt laikus. Visbeidzot vienmēr ir iespēja lūgties, kas sniedz gaišāku un cerīgāku skatu nākotnē.
Palīdzību gatavi sniegt joprojām
Vismaz līdz pagājušā gada novembrim Latvijā aizvien ik mēnesi ieradās ap 500 līdz 600 Ukrainas kara bēgļu.
Tomēr, ņemot vērā, ka kopumā valstī no jauna ieceļojušo Ukrainas civiliedzīvotāju plūsma ir stabilizējusies, kā arī saistībā ar budžeta iespējām un vēlmi atbalstu pakāpeniski pielīdzināt tam, ko saņem Latvijas iedzīvotāji, no šī gada sākuma novirzītais finansējums ukraiņiem ir par 40% mazāks nekā pērn jeb nepilni 40 miljoni eiro. Savukārt Balvu novada pašvaldības izpilddirektora vietnieks JĀNIS BUBNOVS stāsta, ka Balvu novada teritorijā ukraiņu kara bēgļu plūsmas šobrīd nav vispār. Arī sociālajā pārvaldē ar lūgumu pēc palīdzības jau labu laiku nav vērsies neviens Ukrainas civiliedzīvotājs. Tikmēr tie Ukrainas valstspiederīgie, kuri pašvaldības teritorijā ieceļojuši jau iepriekš un joprojām šeit uzturas, vairs nav sociālās pārvaldes klienti, mūspusē jau iedzīvojušies, atraduši darbu un spēj sevi nodrošināt. Ir arī ukraiņu ģimenes ar bērniem, kuras uzņēmuši vietējie iedzīvotāji un nodrošina uzturēšanos sev piederošos dzīvokļos, par izmitināšanu saņemot valsts kompensāciju. “Kara sākumā bēgļu plūsma gan bija ļoti aktīva. Tiesa, Balvu pašvaldības teritorija pārsvarā nebija ukraiņu galamērķis, bet vairāk tranzītteritorija, lai vēlāk dotos uz dzīvi citviet. Tobrīd mēs vairāk vai mazāk, bet bijām gatavi uzņemt bēgļus, lai gan vienlaikus tā bija jauna, iepriekš nepieredzēta situācija. No savas pieredzes mācāmies un saprotam, ka tolaik visvairāk pietrūka iespēju ukraiņiem sniegt psiholoģisko atbalstu, kas šiem cilvēkiem bija nepieciešams. Savukārt primārās vajadzības nodrošinājām, un arī tagad, ja būtu nepieciešams, esam gatavi sniegt palīdzību,” uzsver izpilddirektora vietnieks.
Jautāts, vai starp pašvaldības teritorijā ieceļojušajiem ukraiņiem bija arī grūtnieces vai jaunās māmiņas ar zīdaiņiem, J.Bubnovs pastāstīja, ka šādas sievietes bija, īpaši kara sākumā: “Sievietēm gaidībās vai jaunajām māmiņām doties prom no savas dzimtenes un laist pasaulē bērnu svešā valstī, īsti nezinot, kas viņas sagaida, protams, ir emocionāli grūti. Arī sarunās ukrainietes uzsvēra, ka medicīnas modelis Latvijā un Ukrainā ir atšķirīgs. Līdz ar to kopējie psiholoģiskie apstākļi bija sarežģīti, bet situāciju darīja vieglāku tas, ka ukraiņi ar cilvēkiem, kuri sniedz palīdzību, var sazināties krievu valodā, kas savukārt neradīja komunikācijas barjeru.”
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/reel/1102491531945466
Kā pa jokam, joka pēc (20.01.2026.)
2025.gadā svinam pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadi. “Vaduguns” uzsāk rakstu sēriju par grāmatu nozīmi laika griežos, kā mudināt lasīt un uzlabot lasītprasmi, lasītkāri, turklāt nodrošinot pēctecību, tādējādi stiprinot gan latviešu, gan latgaliešu garu un spītu. Sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā meklēsim atbildes, vai grāmatu un bibliotēku vēsture ir spogulis, kurā ieraugāmi nācijas intelektuālie meklējumi, sasniegumi un zaudējumi, attieksme pret savējiem un citādajiem. Tāpat uzsvērsim, ka tauta un tās valoda nevar pastāvēt bez savas grāmatniecības.
Lasīt un vienlaikus baudīt
Inovācijas pierobežas bibliotēkās ir dzīves realitāte, jo bibliotekāri darbojas radoši un atbildīgi, ar vēlmi palīdzēt un iepriecināt bibliotēkas apmeklētājus. Lūkojam, kādas jaunas inovācijas piedāvā Latgalē, raugoties uz to, ka grāmatu sargi ar dažādām aktivitātēm atgādina par vietējo gaismas piļu nozīmi.
Kas uzrunā bērnus?
Dzejniece INETA ATPILE-JUGANE ir pārliecināta, ka latgaliešu valoda jāiemīl kopš agras bērnības. Viņa mazus un lielus lasītājus aicina iegremdēties un veldzēties bērnu dzejoļu pasaulē. Jāpiebilst, ka grāmatas “Otkon giunu sapynus” un “Lobuo i nalobuo” tapušas kopā ar meitu Agnetu Jugani, kura ilustrēja mammas dzejoļus.
Kāda bija Jūsu bērnība? Kādas ir visspilgtākās atmiņas?
– Man bija tā sauktā saulainā bērnība – laukos, pilnīgā brīvībā, dabā, ar mājdzīvniekiem, mammas un vecmāmiņas gatavotiem gardumiem, vizināšanos tēta darba mašīnā, spēlēšanos ar māsu un māsīcu Kristīni katru vasaru. Nekad neesmu gājusi bērnudārzā un, kā mājas bērnam, man bija iespēja augt kā brīvdomātājai, savas pasaules veidotājai. Bija ļoti daudz laika dabā, laika vērot, domāt, izprast to, kas apkārt un sevī. Tas bija laiks, kad no Balviem atvestais saldējuma kilograms, labi vien pakusis, garšoja tā, kā nekad vairs dzīvē... Pusdienu miegs bija tik salds, ka nevarēja pamosties pat tad, kad pagalmā dziedāja gailis, smaržoja tikko vārīta zupa un gaidīja rotaļas... Tobrīd kā nepatīkamākie brīži šķita tie, ka nav daudz kaimiņu bērnu, ar ko rotaļāties, ka no agras bērnības jāravē runkuļu vagas un jāpiedalās nebeidzamajos siena darbos. Tikai vēlāk dzīvē saprotu, ka visi šie faktori manī izveidoja to visu īpašo PVN kopumu, kas ir dzīves garšas un personības pamatā.
Kas Jūs pamudināja rakstīt dzeju, turklāt bērniem?
– Rakstīt dzeju sāku Bērzpils vidusskolas laikā, kad latviešu valodas un literatūras skolotāja Biruta Šķendera pamanīja manu spēju izteikties un piedāvāja piedalīties pasākumos, konkursos ar saviem darbiem. Dzeju bērniem sāku rakstīt, kad mani bērni Rodrigo un Agneta bija mazi un tika piedzīvotas situācijas, kuras vēlāk pārtapa dzejoļos.
Ar ko jārēķinās bērnu rakstniekiem un dzejniekiem?
– Bērnu rakstniekus ne vienmēr uzskata par tikpat nopietniem un nozīmīgiem kā citu žanru autorus. Arī potenciālās auditorijas skaits ir salīdzinoši mazs. Patiesībā uzrakstīt dzejoli bērniem ne vienmēr ir vieglāk kā rakstīt pieaugušajiem.
Kā radās doma lūgt dzeju ilustrēt desmitgadīgajai meitai?
– Sagatavojot savu pirmo bērnu dzejoļu grāmatu “Otkon giunu sapynus”, loģiski likās, ka mana meita Agneta, kurai padevās un patika zīmēt, varētu ilustrēt šo grāmatiņu. Tas arī palīdzētu saglabāt atmiņas par šo laiku, ko pavadījām radoši kopā. Šķita, ka kādreiz dzīvē mums abām tā būs kā dāvana par šādi iemūžinātiem brīžiem.
Cik intriģējošas bērniem ir dzejas grāmatas, kas papildinātas ar fotostāstiem un ilustrācijām?
– Bērnus sākotnēji uzrunā tikai ilustrācijas, krāsas, uzzīmēti tēli. Teksts, grāmatas nosaukums tikai seko pirmajam vizuālajam iespaidam. Ja bērni redz bērnu zīmējumus grāmatu noformējumā, ilustrācijās, domāju, arī šis faktors uzrunā lielu daļu mazo lasītāju, rada personiskāku attieksmi pret grāmatu, kaut kādā ziņā asociēšanos ar sevi, arī iedvesmu pašam kaut ko uzzīmēt, sarakstīt, izdomāt. To esmu pamanījusi, gan strādājot ar sākumskolas skolēniem, gan tiekoties ar bērniem dzejas pasākumos, radošajās nodarbībās.
Kā radīt saspēli starp vārdu, krāsu un iespēju darboties?
– Ja esi radošs, tad šī saspēle ir organiska un likumsakarīga. Vienmēr esmu mēģinājusi ļaut dzejoļiem dzīvot savu dzīvi ārpus grāmatām – darboties ar dzejoļu rindām dažādos radošos uzdevumos, piemēram, mācot skolā radošo rakstīšanu, ļaujot dzejoļiem pārtapt par bērnu dziesmām un pat hītiem, kā, piemēram, “Ruņci, ruņci” utt.
Kāda ir recepte, lai bērni lasītu grāmatas?
– Lai lasītu grāmatas, ar šo jautājumu darbojos ne tikai kā dzejniece, bet arī kā skolotāja ikdienā. Saskaros ar to, ka ļoti liela daļa vecāku gaida, lai grāmata būtu tikai obligātās literatūras ietvaros un skolotājas likta lasīt... Ir ļoti grūti lauzt stereotipus un pārliecināt bērnus, ka tas, ko mēs lasām, ir interesanti, jāprot radīt intriga, jāprot ieinteresēt ar personisko pieredzi. Man ir savi knifi, kā izdodas aizraut skolēnus gan lasīt, gan pašiem rakstīt savus literāros darbiņus.
Kā vecākiem izvēlēties savam bērnam visatbilstošāko lasāmvielu?
– Bieži vien paši bērni zina, kas ir viņu vienaudžu grāmatu top virsotnē, kas ir stilīga un noteikti izlasāma grāmata. Vecākiem ieteiktu uzticēties bibliotekāru ieteikumam, jo neviens cits nepārzina gan jaunāko, gan populārāko, gan par konkrētu tēmu rakstīto grāmatu klāstu tik izcili un profesionāli kā bibliotekārs. Arī literatūras skolotāju ieteikumi būs laikā un vietā. Galvenais ir ļoti daudzu citu ne tik attīstošu lietu vietā nopirkt bērnam grāmatu, telefonspēlītes vietā izlasīt pasaku vai smieklīgu dzejolīti, vai noklausīties dziesmu bērniem un par to parunāt. Atrast laiku aprunāties ar bērnu par dzirdēto un lasīto. Tas bērnā veido jūtošu un redzīgu sirdi.
Cik Jums ir svarīgi dzeju ietērpt latgaliešu valodā?
– Līdz šim dzeju bērniem esmu rakstījusi tikai latgaliešu valodā, jo tā ir mana dzimtā valoda, tā ir valoda, kuru nedrīkst pazaudēt pasaules vējos. Tā tiek iemūžināti un skan mazajos lasītājos vai dziesmu dziedātājos mūsu spēka vārdi, mūsu nezūdamības likums un spēks.
Bērni, arī pieaugušie, tiekoties ar dzejniekiem un rakstniekiem, nereti jautā, kur rodas iedvesma? Kāda ir Jūsu atbilde?
– Tā kā strādāju skolā par skolotāju, mana iedvesma šobrīd ir tas, kas notiek apkārt, darbojoties ar bērniem, piedzīvojot kopā dažādus notikumus, spēlējot spēles, daudz runājot ar bērniem, uzklausot viņus. Ja ir ideja, dzejolis top bez īpašas iedvesmas, idejai pārtopot tekstā.
Kādi ir nākotnes plāni?
– Šobrīd lēnītēm strādāju pie jaunas dzejas grāmatas bērniem un pusaudžiem. Lēnītēm, jo daudz laika un enerģijas ieguldu savos skolēnos. Priecē tas, ka man ir jauno literātu pulciņš, kur audzēkņi mācās no manis un aug par talantīgām personībām. Meita studē glezniecību, un tas nozīme jaunas iespējas kopējam projektam nākamajā izaugsmes pakāpienā un laika pieturēšanā.
Kā atbrīvojaties no ikdienas rutīnā uzkrātās nastas?
– Man ir tik daudz interešu, ka garlaicīgi nav nekad. Brīvajos brīžos atpūšos, daru to, kas sagādā prieku un iedvesmo. Bieži apmeklēju teātra izrādes un koncertus. Skatos filmas. Patīk gan pašai nemitīgi izmēģināt jaunas receptes, gan doties nobaudīt kādu nebaudītu desertu vai kūku kādā kafejnīcā vai restorānā, iepazīt dažādu tautu virtuvi. Vasarā audzēju puķes un priecājos par mūsmāju puķu dārzu. Jau domāju par to, ka drīz jāsēj pirmās šīs vasaras skaistules...
Vienmēr optimistes. Dzejniece Ineta Atpile-Jugane meitas Agnetas 9.klases izlaidumā Rēzeknes Valsts ģimnāzijā.
Kopdarbs. Lappuse no grāmatas “Otkon giunu sapynus”.
Bērni ataino dzeju ilustrācijās
Pagājušā gada novembrī Baltinavas bibliotēkā bija aplūkojama Balvu Mākslas skolas audzēkņu darbu izstāde “Veltas Mītkes dzeja ilustrācijās”. Vietējā kopiena lepojās, ka baltinavieti VELTU MĪTKI pazīst ne tikai kā zemnieci, aktīvu cilvēku sabiedriskajā dzīvē. “Gaidām viņas pirmo dzejas grāmatiņu,” mudina mūspuses ļaudis.
Cik ilgi ar dzeju esat uz ‘tu’?
– Nopietnāk ar dzejas rakstīšanu aizrāvos ne visai sen, šķiet, kovida laikā. No daudziem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka arī viņiem šis laiks bijis īpašs, atklājot sevī sen aizmirstus, pat nezināmus talantiņus un dotības. Jāatzīst, ka pirmie dzejoļi tapa padsmit gados, kad biju jauna, naiva, kautrīga un bailīga. Tolaik jau nebija arī sociālo tīklu. Dzeju sāku rakstīt, palīdzot bērnam izpildīt uzdoto darbu skolā. Bija dots uzdevums kaut ko sagatavot par zvaigžņu tēmu. Dēls vakarā, ejot gulēt, pavēstīja: “Mammu, man vajag darbiņu.” Atbildēju: “Paļdis”, nospriežot, ka jāpalīdz. Tā pamazām, pamazām kaut ko uzrakstīju. Vēlāk, kad dēlam atzīme jau bija ielikta, dzejoli nopublicēju sociālajos tīklos. Lai piedod skolotāja...
Kad dienas gaismu varētu ieraudzīt pirmā dzejoļu grāmatiņa?
– Šādu jautājumu esmu saņēmusi vairākkārt. Atbildu, ka neplānoju, turklāt tas nav mans mērķis.
Varbūt tomēr...
– Visiem saku, ka padomāšu. Stingru ‘nē’ nekad nedrīkst teikt, jo, kas to lai zina... Idejai un pašai ir jānobriest.
Kādas bija pārdomas par iniciatīvu Jūsu dzeju atainot bērnu ilustrācijās?
– No šī priekšlikuma neatgaiņājos. Tas bija interesanti un patīkami, ka tieši bērni iejutīsies ilustratoru statusā. Mulsināja fakts, kā viņiem tas izdosies, jo mana dzeja nav īpaši domāta mazākiem bērniem. Tā bija uzdrošināšanās arī no skolotājas puses.
Dzejnieks, rakstot dzeju, uzbur vīziju, ko vēlas pateikt. Vai bērnu vērtējums jeb skatījums krasi atšķīrās?
– Domāju, ka īsti nesakrita ar manām dziļākām pārdomām. Tomēr tas bija jauki, jo bērni paliek bērni. Viņi izlasa un vizualizē to, ko sajūt un redz. Tas nekas, ja izlasītajās rindiņās viņi saredz kaut ko citu. Svarīgi tas, ka viņi bija mudināti un uzmundrināti ne tikai zīmēt, bet arī lasīt. Pieļauju, ka viņi dzejolīšus izlasīja.
Kā bērnu ieinteresēt lasīt dzeju?
– Nav receptes. Arī pašai žēl, ka mani bērni, nav ko tur slēpt, nelasa tik čakli, kā mēs savulaik. Laikam tas nav reāli, kamēr dažādi aparāti būs bērnu rokās.
Tomēr mēs taču nedrīkstam sēdēt, rokas klēpī salikuši.
– Protams, jābūt piemēram mājās, tomēr vislielākais palīgs ir skola. Šķiet, ka bērniem ļoti, ļoti reti uzdod iemācīties kādu dzejolīti. Dzejoļus, kurus iemācījos skolā, varu noskaitīt vēl tagad, turklāt latviešu, krievu, pat vācu valodā. Mūsu bērniem vairs neuzdod rakstīt sacerējumus un atstāstījumus. Jā, man tas bija šausmīgākais murgs, bet vienalga to vajadzēja darīt. Bija jālasa un jāraksta!
Jāspiež vai nē?
– Drusciņ disciplīnai jābūt, īpaši tad, kad bērni vēl ir mazi.
Savam dēlam savulaik maksāju, lai iemācās dzejoli. Tas ir pieļaujams?
– Kāpēc nē? Savu bērnu mudināju apēst piena putru. “Nē, negribu,” viņš atbildēja. “Kaut nedaudz... Es tev samaksāšu,” lūdzu vēlreiz. “Cik?” dēls pārjautāja. Neatceros, cik samaksāju, bet puika noteica: “Lej!”
Izstādē nepārsteidza bērnu uzdotie jautājumi?
– Jā, bija jautājums, kur rodu iedvesmu. Visdrīzāk no emocijām un pārdzīvojumiem. Patiesi jautājumi bira kā no pārpilnības raga. Piemēram, par atskaņām. Es rakstu tikai ar atskaņām, un gadās, ka vispirms atrodu tās, un tikai tad top dzejolis. Mūsdienās jau ir dažādi stili.
Ko ieteiktu bērniem, kuri kautrējas rakstīt?
– Tas ir vecums, tāpat kā bija man, kad kautrējies, no kaut kā baidies. Vajag mēģināt, kaut gan viegli pateikt, bet grūti izdarīt. To apliecina mana pieredze.
Sarežģīti uzlikt domas uz papīra?
– Nav sarežģīti, bet tas prasa laiku, klusumu, mieru un nošķirtību. Dzīves steigā tas nemaz nav tik viegli.
Cik bērnu grāmatās ir svarīgas ilustrācijas?
– Savai dzejai, to publiskojot sociālajos tīklos, vienmēr piemeklēju kādu fonu vai fotogrāfiju. Tas paspilgtina uztveri. To apliecinājuši daudzi cilvēki, sakot, ka dzeja ar bildi uzrunā, rada citu noskaņu.
Kā visu paspēt?
– Esmu brīvs cilvēks – pati sava laika noteicēja. Kad gribu, tad ceļos, kad gribu, tad ēdu; ja negribu, tad neēdu. Nav tā, ka skrienu kā vāvere ritenī.
Jūsu bērni lasa Jūsu dzeju?
– Sākotnēji pat spiedu to darīt. Nereti reakcija bija ļoti smieklīga. Viņiem, kā jau jauniešiem, ir cita domāšana. To, par ko rakstu, daudzreiz nesaprot un neizprot. Sapratu, nav ko uzmākties. Paies laiks, un viņi lasīs ar citām acīm. Gandrīz jāmaksā, lai paklausās. Nē, nē, es to nedaru.
Iznāk palasīt citu autoru dzeju?
– Nevar taču tikai savā burbulī dzīvot. Ir labi salīdzināt, ko un kā citi raksta.
Dzejoļu, grāmatas un avīzes izmirs?
– Diemžēl šādas pārdomas raisās. Tā nav nekāda sazvērestības teorija, tā ir, sacīsim godīgi, realitāte. Skolā vairs nav arī obligātās literatūras, kas, manuprāt, ir nepieciešama. Nekas slikts tas nevar būt, jo bagātina cilvēka valodu. Mūsdienu bērniem, rakstot sacerējumu, pietrūkst vārdu. Kā var, neko nelasot, veidot teikumus?
Ko gaidāt no 2026.gada?
– Dvēseles mieru, lai cilvēki nav tik stresaini. Tas nogurdina – neuztveriet visu ar šausmām!
Mudina meklēt emocijas. Velta Mītke jaunajiem dzejniekiem novēl izbaudīt emocijas: “Meklējiet, ja nav iedvesmas. Ejiet kaut vai dabā! Tās var uzplaukt, ieraugot akmentiņu vai vienu, pat vismazāko puķīti.”
Pagaidām publicējas sociālajos tīklos. Pašas dzejolis, pašas izvēlēts noformējums.
Katram savs redzējums. Annija Jermacāne šādi ilustrēja Veltas Mītkes pārdomas dzejā: “Mazs strautiņš ar taku/ No kalna mazliet,/ Viens otram tā blakus/ Pa dzīvīti iet./ Te sadodas rokās,/ Te ienaidā deg,/ Bet taka tik lokās/ Un strautiņš tik tek./ Pa kreisi, pa labi,/ Cik tālu tie tiks, / Kur krustosies abi,/ Tur laipiņu liks./ Vai liktenis ļautu,/ Ka notiktu tas/ Ar taku un strautu/ Bez mīlestības?” Dzejniece pieļauj, ka viņas pirmajā dzejoļu grāmatā, ja tāda taps, būs arī bērnu zīmējumi: “Būs gan zīmējumi, gan fotogrāfijas.” Tāpat viņa smej, ka bērnu dzeju rakstīs tad, kad piedzims mazbērniņi, piebilstot: “Patiesībā man ir bērnu dzejoļi, bet tos vēl neatklāšu.”
Īpašo dāvanu glabā 16 gadus
2015.gadā 17.aprīlī piepildījās viens no dzejnieces IVETAS URŠUĻSKAS sapņiem, kad Rugāju tautas namā jaunās grāmatas atvēršanas svētkos viņa prezentēja savu pirmo autorkrājumu “Pa varavīksnes tiltu” ar Daigas Morozas fotogrāfijām. Jāsecina, ka viņas dzejoļi lasītājiem jau bija zināmi un iemīļoti – lasāmi kopkrājumos jeb kopdarbos “Mīlestības spārnos” (2012) un “Sirdspuksti” (2013).
Dzejas krājumā “Vārdu gleznas” (2014.gads) starp autoriem ir arī Jūsu meita Gunita un brāļa Guntara audžumeita. Kā tas izdevās?
– 2014.gadā dzejnieks Nauris Gekišs meklēja jaunus autorus savam dzejas kopkrājumam ar nosaukumu “Vārdu gleznas”. Viņš aicināja un iedrošināja arī mani piedalīties savā jaunajā kopkrājumā. Es savukārt uzrunāju savu meitu Gunitu un brāļa audžumeitu Taīdu iesūtīt savus dzejoļus grāmatas veidošanai. Mēs visas esam radošas, ar bagātu iztēli un labu izdomu. Gunita un Taīda raksta skaistus dzejoļus, gribēju, lai šie dzejoļi tiktu apkopoti un publicēti grāmatā. Tā mūsu ieceres piepildījās, un mēs visas kļuvām par grāmatas “Vārdu gleznas” līdzautorēm.
Pirms 10 gadiem piepildījās Jūsu sapnis – dienasgaismu ieraudzīja dzejoļu grāmata “Pa varavīksnes tiltu”. Kā atminaties šo notikumu?
– Pirmais dzejas autorkrājums “Pa varavīksnes tiltu” iznāca 2015.gada marta sākumā, un 17.aprīlī rīkoju grāmatas atvēršanas svētkus Rugāju tautas namā. Tas bija muzikāli dzejisks pasākums, kur dzeja mijās ar dziesmām. Pasākumā piedalījās Rugāju dāmu vokālais ansamblis, kura repertuārā bija iekļautas manas pašsacerētās dziesmas. Īpaša viešņa bija Taīda, kuras skanīgajā izpildījumā izskanēja tautā iemīļotas maestro R.Paula dziesmas. Pasākuma norises gaitu vadīju pati, lasīju dzejoļus un spēlēju akordeonu.
Grāmatu atdzīvinājāt ar Daigas Morozas fotogrāfijām? Kā radās šī ideja?
– Daiga ir ļoti laba fotogrāfe. Man ļoti patīk viņas fotografētās dabas ainavas un ziedi, tāpēc lūdzu Daigai atļauju ievietot viņas fotografētās dabas ainavas savā grāmatā.
Vai joprojām rakstāt dzeju?
– Joprojām turpinu rakstīt. Pagājušā gada maijā iznāca mana otrā dzejoļu grāmata ar nosaukumu “Dzīve kā melodija”. Šo grāmatu prezentēju Lazdukalna saieta namā kopā ar etnogrāfisko ansambli “Benislava”.
Cik intriģējošas, Jūsuprāt, bērniem ir dzejas grāmatas?
– Mani vērojumi liecina, ka bērniem patīk lasīt dzejoļus, it sevišķi tad, ja dzejoļus papildina skaisti un interesanti zīmējumi. Ar bērniem vajag darboties, radīt interesi, lai viņi aplūkotu ne tikai zīmējumus, bet arī vēlētos izlasīt kādu dzejoli.
Neesat domājusi veltīt dzeju tieši bērniem?
– Esmu domājusi arī par dzejoļu grāmatu bērniem. Katra cilvēka dzīvē ir kāds īpašs notikums, kas dara dzīvi skaistāku, kas sirdī rod neizsakāmu prieku, kas ienes gaismu kā smaidošs saules stariņš...Tas saules stariņš ir mana mazmeita Beāte, kurai divu gadiņu šūpuļa svētkos uzdāvināju savu, ar roku rakstītu un krāsainiem zīmējumiem papildinātu dzejoļu grāmatiņu par dzīvniekiem. Dzejoļos attēlotajiem dzīvniekiem izveidoju attiecīgās ilustrācijas. Tur darbojas gan plēsīgi meža dzīvnieki, gan arī mājas mīluļi – suns, kaķis un kumeliņš. Šo īpašo dāvanu glabāju nu jau 16 gadus...Vēl nesen šo grāmatu abas ar mazmeitu palasījām un pakavējāmies viņas skaistajās bērnības atmiņās.
Sadarbojoties ar Rugāju ciema bibliotēkas vadītāju Evitu Garbacku, pagājušā gada septembrī ciemojos Rugāju bibliotēkā un vadīju dzejas pasākumu pirmsskolas vecuma bērniem.
Vai gardus ēdienus varētu atspoguļot dzejā?
– Protams, var! Savā jaunajā dzejoļu grāmatā “Dzīve kā melodija” esmu publicējusi vairākus dzejoļus par garšīgiem ēdieniem un gardēžiem, kuri nespēj atteikties no kūkām. Arī savām darba kolēģītēm esmu veltījusi vairākus dzejoļus – gan nopietnus, gan ar humora dzirkstelīti, kurā atainoju pavāru ikdienas darba gaitas. Dzejoļus papildina krāsainas fotobildes.
Literāte, tautas muzikante, garīgo dziesmu dziedātāja. Jaunās grāmatas “Dzīve kā melodija” atvēršanas svētkos Lazdukalna saieta namā.
Tu, rozīt skaistā, jaukā. Grāmatā “Pa varavīksnes tiltu” izmantotas vairākas Daigas Morozas bildes ar ziediem un dabas ainavām, tostarp dzejolim “Novēlējums”:
Neskumsti, drīz pienāks brīdis jauks
Un tavā sirdī laimes ziediņš plauks!
Tik pasmaidi un savai laimei pretī ej,
Jo Laimes māte tavu laimi lej.
Lai tavas dzīves dienas varavīksnes krāsās mirdz,
Lai dzīvē notiek viss, ko vēlas tava sirds!
Ja cilvēks skaists un bagāts savā dvēselē –
To Laimes māte pati sameklē.
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Kā pa jokam, joka pēc” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/reel/1209611207316089
Vairāk rakstu...
Veiksmes prognoze
.