Rakstos

Robežnieki. Latgales stiprie ļaudis (2.07.2024)

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (05.07.2024.)

Vieta tēvzemes sardzei

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Laiks nestāv uz vietas, un katrs mirklis nes jaunas vēsmas. Arī nu jau bijusī Lūznavas Profesionālā vidusskola Rēzeknes novadā nākamgad svinētu apaļo 80 gadu pastāvēšanas jubileju, bet kopš 2018.gada ir pāršķirta jauna vēstures lappuse. Kādreizējās izglītības iestādes vietā plašajā ēku kompleksā izveidota Nacionālo bruņoto spēku militārā bāze, kur ik dienu sagatavo mūsu tēvzemes aizstāvjus.

Lūznavas skola caur vēstures lokiem...

* 1945.gadā Lūznavā kādreizējā muižas īpašnieka ģenerāļa Kerbiča vasaras atpūtas vietā tika izveidots zooveterinārais tehnikums. Tas bija Lūznavas Profesionālās vidusskolas, kuras nosaukums laika gaitā vairākkārt mainījies, pastāvēšanas sākums.

* Skolas sākotnējo ēku, kas atradās Glužņevas pilī, tā laika liecinieki atminas kā sarkanķieģeļu būvi ar kolonādēm un itāļu logiem. Skola Lūznavā darbojās no 1945. līdz 2014.gadam.

* Savulaik skolā jaunieši apguva zināšanas visdažādākajās darba tirgū pieprasītās specialitātēs – sākot no lauksaimniecības profesijām, ēku celtnieka un automehāniķa, beidzot ar pavāru un vēlāk arī datorsistēmu tehniķi.

* 2014.gadā Lūznavas Profesionālo vidusskolu, kas pēc dažādām reformām tobrīd bija viena no Rēzeknes tehnikuma mācību vietām, mazā izglītojamo skaita dēļ slēdza. Pēdējais skolas direktors bija Voldemārs Petrušenkovs.

* 2018.gada 31.maijā, klātesot augstām Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku amatpersonām, svinīgā ceremonijā tika pārņemtas Lūznavas Profesionālās vidusskolas zemes vienības un būves. Šobrīd tur atrodas Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljons un Latgalē pirmā profesionālā dienesta karavīru apakšvienība, kuras komandieris ir pulkvežleitnants Oskars Omuļs.

Kādreizējās skolas ēka. Bijusī Lūznavas Profesionālās vidusskolas ēka, kas celta 1978.gadā, šobrīd ir Nacionālo bruņoto spēku pārziņā.

Bija reiz laiki… Šis 1997.gada Lūznavas tehnikuma izlaiduma foto uzņemts jau teju pirms trīs gadu desmitiem. Šie senie mirkļi atgādina ne tikai par to, kā reiz bija, bet tieši togad Svetlanai un Dainim Mikanoviem tas bija arī pēdējais kopīgais izlaidums kā skolotājiem, jo pēc tā Dainis uzsāka pastāvīgu dienestu bruņotajos spēkos. Jāpiebilst, ka Svetlana un Dainis ir vecāki dēlam Kasparam, kurš arī izvēlējies militāro karjeru un dienē Rēzeknē, bet meita Inga ikdienā dzīvo un strādā Rīgā.

Realitāte, ar ko jāsamierinās

 Ar SVETLANU un DAINI MIKANOVIEM tiekamies Balvos. Tā nav vienkārša sagadīšanās, jo mūžam enerģijas pilnā, uzņēmīgā un ilggadējā Lūznavas Profesionālās vidusskolas skolotāja, kura tur nostrādāja 19 gadus, ir mūsu novadniece un uz Balviem regulāri mēro ceļu, lai apmeklētu dzimto pilsētu. Tikmēr viņas vīrs, kurš savulaik desmit gadus arī bija šīs pašas skolas skolotājs, ar bijušo izglītības iestādi spēcīgu saikni saglabājis joprojām, jo ir turpat bāzētā Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljona virsnieks.

Uzturēt skolu būtu pārāk dārgs prieks
Balvos dzimusī un augusī Svetlana pēc vidusskolas absolvēšanas devās studēt uz toreizējo Daugavpils Pedagoģisko institūtu. Pēc tā beigšanas bija plānots atgriezties dzimtajā pilsētā un strādāt par fizikas un matemātikas skolotāju. Tomēr, kā ar smaidu sejā secina Svetlana, par laimi, viņa institūtā satika savu topošo vīru. Dainis, esot no skolotāju ģimenes, Daugavpilī arī apguva fiziku un matemātiku, ar kuru kopā jau ilgus gadus dzīvo viņa dzimtajā Lūznavā. Tā sākās Mikanovu ģimenes skolotāju darbs vēl toreizējā Lūznavas tehnikumā. Turklāt šajā sakarā runa ir par Mikanovu dinastiju, jo tehnikumā par skolotājiem savulaik strādājis ne viens vien šīs ģimenes pārstāvis.
Tomēr nekas nav mūžīgs. Ja senākos laikos izglītības iestādes auga kā sēnes pēc lietus, šodien tās, īpaši lauku skolas, arvien biežāk tiek slēgtas. Ar kādām emocijām tika sagaidīts brīdis, kad Lūznavas Profesionālās vidusskolas gaiteņos audzēkņu čalas vairs nebija dzirdamas? “Atminos, kā 2015.gadā aicināju skolotājas pēdējo reizi nofotografēties pie skolas… Tomēr būsim reāli. Bērnu paliek arvien mazāk un valsts nevarēja uzturēt tik lielu ēku kompleksu, kāds tas bija Lūznavas tehnikumā. Tas būtu pārāk dārgs prieks. Nu un kad pēc skolas slēgšanas pagāja trīs gadi, mēs arvien vairāk sapratām, ka māja, kurā neviens nedzīvo, ātri sāk brukt – nevis vizuāli, bet vairāk emocionāli. Tādēļ, uzzinot, ka tur tiks izveidota bruņoto spēku vienība, bijām patiesi priecīgi, ka ēkām beidzot būs jauns saimnieks. Līdz ar to emocijas ir divējādas. Ļoti skumji, ka skola slēgta, vienlaikus liels prieks, ka ēkas nestāv tukšas un tur atkal ir dzīvība,” pārdomās dalās Mikanovu ģimene.

Lūznava pastāvēs!
Svetlana un Dainis gan piebilst, – tas, ka Lūznavas skola tiek slēgta, nebija kā zibens spēriens no gaišām debesīm. Jau kopš 2011.gada, pamatojoties uz profesionālās izglītības iestāžu tīkla optimizāciju un resursu lietderīgu izmantošanu, notika reformas un apvienošanās, un bija skaidrs, ka tas brīdis vairs nav aiz kalniem. “Padomājiet, – laikā, kad ar vīru atnācām strādāt uz Lūznavu, skolā bija ap 500 skolēnu. Savukārt neilgi pirms tās slēgšanas, ja nemaldos, bija tikai aptuveni 30 izglītojamie. Tāda bija tā skarbā realitāte, no kā nevarēja izvairīties. Ar to jāsamierinās,” viņi secina.
Šobrīd, kad jau vairākus gadus vienas durvis aizvērušās, bet citas atvērušās, ikdiena kļuvusi nedaudz citādāka. Svetlana ir Rēzeknes novada Sporta skolas Maltas apvienības pārvaldes sporta organizatore. Savukārt Dainim, kuru pirms septiņiem gadiem svinīgā pieņemšanā pie Valsts prezidenta par militāriem nopelniem iecēla par Viestura ordeņa kavalieri, tagad dienesta vieta Lūznavā ir burtiski dažu soļu attālumā no mājvietas. Uz turieni viņš dodas ar lielu gandarījumu, jo ikdienā nekad neiezogas rutīna – viss visu laiku ir kustībā. “1989.gadā laikrakstā “Darba Karogs” bija publikācija par Daiņa vecākiem. Raksts bija noslēgts ar šādiem Raiņa vārdiem: “Priekš citiem darbodamies, attīsti pats savus spēkus negurstošā karā. Un mūžīgs darba lauks būs Tavā varā.” Domāju, to pašu var teikt arī par manu vīru. Mēs nespējam sēdēt, rokas klēpī salikuši,” piebilst Svetlana.
Noslēgumā jautāti, kā saredz Lūznavas ciema nākotni, Mikanovu ģimene nešaubās: “Lūznava pastāvēs!”

Kā renesansē – atdzimt un iegūt jaunu elpu

 “Lūznava nav vajadzīga ne Latgalei, ne Latvijai?!” un “Gremdē Lūznavas tehnikumu”. Pārlapojot vietējo laikrakstu avīžrakstus, neilgi pirms un pēc Lūznavas Profesionālās vidusskolas slēgšanas publikāciju ar šādiem un tamlīdzīgiem virsrakstiem netrūka. Viedokļu bija daudz, arī emocijas dažbrīd sita augstu vilni. Skolas vairs nav, tomēr, kā zināms, daba nemīl tukšumu, un bijušajā plašajā skolas ēku kompleksā jau sesto gadu izvietojies Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljons. To, kā Lūznavā rit bruņoto spēku vienības dzīve, pastāstīja bataljona kapelāns kapteinis HARALDS BROKS.

Jūs mūsu laikraksta lasītājiem neesat svešs cilvēks, jo par 36.kaujas atbalsta bataljonu esam rakstījuši jau iepriekš. Bet kāds bija Jūsu ceļš līdz bataljona kapelāna amatam?
– Esmu dzimis Rīgā, kas dažkārt citiem skan kā neliels pārsteigums, jo visa mana apzinīgā dzīve tomēr saistīta ar Latgali – uzaugu un pēc tam mācījos gan Rēzeknē, gan arī Daugavpilī. Savukārt Rīgā absolvēju garīgā semināra studijas, pēc kā manu kalpošanas vietu noteica Latgalē. Šobrīd plānoju studijas arī doktorantūrā. Savukārt ceļš uz kapelāna profesiju bija gan paša apzinātas izvēles, gan vienlaikus arī apstākļu sakritības rezultāts. Proti, kad uzsāku dienesta gaitas bruņotajos spēkos un apguvu zemessargu pamatapmācības kursu, radās iespēja dienestu turpināt kapelāna amatā. Savukārt, kad Lūznavā sāka veidot 36.kaujas atbalsta bataljonu, man piedāvāja kļūt par šī bataljona kapelānu, kur šos pienākumus pildu joprojām.
Būt kapelānam bruņotajos spēkos droši vien ir liela pievienotā vērtība, jo var ne tikai pildīt garīgo misiju, bet arī pilnveidot sevi par profesionālu karavīru.
– Tā patiešām ir. Par kādu no profesijām var daudz lasīt un dzirdēt, bet, ja cilvēks nav iekšā šīs nodarbošanās vidē, viņš to līdz galam nesapratīs. Savukārt, apgūstot profesiju, tiek iegūtas specifiskas zināšanas, ar kurām var operēt. Bataljona karavīriem mēdzu teikt, ka cilvēki, kuri strādā citviet, par sporta nodarbībām savā brīvajā laikā trenažieru zālē maksā. Tikmēr karavīriem fiziskas aktivitātes jau iekļautas viņu ikdienā, par ko nevajag nedz maksāt, nedz arī tam izbrīvēt atsevišķu laiku. Tāda ir arī mana ikdiena bataljonā, kur daru ne tikai garīgo darbu, bet kopā ar pārējiem dienesta biedriem piedalos pārējās aktivitātēs. To ļoti novērtēju. Jāpiebilst, ka kapelāni var darboties visdažādākajās sfērās – ne tikai Nacionālajos bruņotajos spēkos, bet arī slimnīcās, Ieslodzījuma vietu pārvaldē un citviet. Šobrīd aktualizēts jautājums par kapelānu nepieciešamību Iekšlietu ministrijas struktūrās, piemēram, Valsts robežsardzē un Valsts policijā.
Kā šo gadu laikā bataljona zemessargi un profesionālā dienesta karavīri iejutušies jaunajā mājvietā – nu jau slēgtās Lūznavas Profesionālās vidusskolas ēkās?
– Domāju, ka kolēģi ļoti labi saraduši ne tikai ar bataljona fizisko atrašanās vietu, bet arī kopumā ar tā apkārtni un vidi. Mēs sevi esam identificējuši un sajutuši kā nozīmīgu daļu no skaistā Lūznavas ciema. Turklāt nedzīvojam slēgtā burbulī, bet, piemēram, mums ir lieliska sadarbība ar Lūznavas muižas kolektīvu. Viņi ir pretimnākoši, sniedzot mums iespēju baudīt mākslas pasauli – izstādes un koncertus. Savukārt mēs, tiklīdz vien tas iespējams, palīdzam ne tikai muižas, bet arī citu vietējo objektu sakopšanas darbos. Vai darāmā daudz? Manuprāt, darāmā daudz ir visā Latvijā.
Lūznava zaudējusi skolu, kas reprezentēja jauniešu sapņus un izglītības sniegtās iespējas gaišai nākotnei, toties izveidots bruņoto spēku objekts, kur gatavo tēvzemes aizstāvjus. Jūsuprāt, ko Lūznava ir zaudējusi, bet ko – ieguvusi?
– Neapšaubāmi, skolas slēgšana, lai kurā Latvijas pilsētā vai ciemā tas notiktu, ir skumjš stāsts. Tad šķiet, ka dzīve konkrētajā vietā apraujas, arī ierastā bērnu un jauniešu enerģija un spars noplok. Mēs gan nereti fokusējamies uz to, ka cilvēku izbraukšana no ciemiem un lauku reģioniem ir tikai Latvijas problēma. Tomēr, palūkojoties globāli, arī citviet pasaulē situācija ir līdzīga. Piemēram, kad tūristu statusā aizbraucam uz kādu apdzīvotu vietu ārvalstīs, mūs fascinē tur esošie krāšņie objekti. Bet, painteresējoties vairāk, izrādās, ka no turienes jaunieši brauc prom, skolas un veikali tiek slēgti. Tikmēr Lūznavas ciems spējis iegūt jaunu elpu, bijušās skolas ēkās izveidojoties militāram objektam. Tādējādi arī lielais ēku komplekss nestāv novārtā, kā tas ir citviet. Ziniet, to var salīdzināt ar renesansi jeb atdzimšanu. Lūznavas tehnikuma dzīvesgājums ir arī kā monēta. Viena tās puse mums stāsta par skaisto skolas dzīvi, kas nu jau finišējusi. Tikmēr otrā pusē redzam, ka stāstam nevis pielikts trekns punkts, bet sirdsdarbība joprojām turpinās, kas ir pat ļoti aktīva.
Un vai šajā jautājumā zināt vietējo iedzīvotāju domas?
– Manuprāt, tās ir līdzīgas ar nupat manām izklāstītajām pārdomām. Turklāt līdz ar bataljona izveidošanu Lūznavā iedzīvotājiem papildus pievienotā vērtība ir drošības sajūta. Izstāstīšu pavisam vienkāršu stāstu. Reiz garām militārajam objektam ar automašīnu brauca vecāka gadagājuma cilvēki, un nelaimīgā kārtā viņu spēkrats noplīsa – vajadzēja nomainīt riepu. To redzēja bataljona karavīri, kuri atnāca un riepu nomainīja. Mums – veseliem, spēcīgiem un jauniem – tas ir sīkums. Savukārt automašīnas saimnieki, kuri ir jau gados, par šo palīdzību bija ļoti pateicīgi. No iedzīvotāju skatpunkta droši vien jāmin arī tas, ka līdz ar militārā objekta izveidošanu Lūznavā saglabāti veikali, arī piedāvātās produkcijas sortiments kļuvis plašāks. Ekonomiskā dzīve nav apstājusies, bet pat uzlabojusies. Un kā būtu, ja slēgtās skolas vieta paliktu tukša?
Ir saspringta ģeopolitiskā situācija. Kā šajā kontekstā dienests bataljonā rit no Jūsu – kapelāna – perspektīvas? Kā zināms, kapelānam ir būtiska loma bruņoto spēku vienībā, tajā skaitā esot līdzās brīžos, kad karavīrs saskaras ar dažādām grūtībām.
– No mana skatpunkta bataljona karavīri turpina sev ierasto dzīvi un apzinīgi pilda dienesta pienākumus. Bet vai karavīri, kurus esam raduši redzēt spēcīgus un izaicinājumiem pilnus, nebaidās kapelānam lūgt palīdzību vājuma brīžos, ar kuriem saskaras ikviens no mums? Ja runā konkrēti par garīgām lietām, dažkārt sabiedrība par šādām tēmām patiešām izvairās runāt. Vienlaikus cilvēki par savām iekšējām izjūtām, pārdzīvojumiem un morālo stāju vienmēr piedomā. To dara arī karavīri, jo tā ir viena no galvenajām dzīves komponentēm. Garīgums un tamlīdzīgas dzīves vērtības nav nekāda nocenotā prece. Visiem taču zināma patiesība, ka, zaudējot morāli un garīgumu, cilvēks kaujā var nedoties, jo tā principā jau priekšlaikus būs zaudēta. Un tā tas ir jebkurā dzīves sfērā. Nav tā, ka, ieejot militārajā objektā, no karavīra tiek prasīta augstāka morāle vai piederība savai tautai. Nē, tādām vērtībām cilvēku jāpavada katrā ikdienas solī.
Kādus vārdus teiktu ikvienam savam biedram, raugoties uz turpmākajām dienesta gaitām?
– Nezaudējiet ticību! Gan ārējie, gan arī iekšējie apstākļi un notikumi valsts un globālā kontekstā dažkārt liek dzīvi iekrāsot ļoti pelēcīgos toņos. Arī laikā, kad tika slēgta Lūznavas Profesionālā vidusskola, nobira pa kādai asarai un kopējā bilde kļuva pavisam tumša. Tomēr pavisam drīz varējām vērot, ka burtiski acu priekšā sāk norisināties pavisam citi procesi un dzīve atkal kļūst gaišāka. Tādēļ nezaudēsim ticību dzīvei, savai valstij, tautai, Dievam un savam tuvākajam.

Jau no pirmās dienas. Romas katoļu baznīcas priesteris un Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljona kapelāns kapteinis Haralds Broks dienesta pienākumus Lūznavā pilda jau no pirmās dienas jeb brīža, kad tur oficiāli tika izveidota militārā bāze – no 2018.gada maija. Arī H.Broka dvīņubrālis Rinalds ir kapelāns, kurš dienē Zemessardzes 3.Latgales brigādē. Jāpiebilst, ka bruņoto spēku kapelāni ir savu vienību vadības grupā, kuri atbildīgi par garīgo dzīvi un nepieciešamības gadījumā ir līdzās ikvienam vienības biedram – sākot no komandiera, līdz pat ierindniekam.

Ko teica bataljona atklāšanā Lūznavā?

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants LEONĪDS KALNIŅŠ: "Prieks, ka tik skaistā vietā neaizies bojā infrastruktūra un Lūznavā turpināsies dzīvība un attīstība."

Toreizējais aizsardzības ministrs RAIMONDS BERGMANIS: "Jauna militārā bāze Lūznavā ir solis mūsu valsts un sabiedroto drošībā, jo Latgale nav ES un NATO galapunkts, bet sākums. Mūsu uzdevums ir darīt visu, lai cilvēki zinātu, ka Latgale nav novārtā pamests reģions."

Notiek būvdarbi. Bijušās skolas infrastruktūra neiet bojā, bet turpina dzīvot, jo atbildību par to uzņēmušies Nacionālie bruņotie spēki. Tieši šobrīd bataljona teritorijā norit būvdarbi. Kas tieši tiek darīts? Kā pastāstīja Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljonā, kopš tā izveidošanas uzsākts un turpinās remonts bijušās skolas telpās un dienesta dzīvokļos. Arī apkārtējā infrastruktūra tiek pielāgota militārajām vajadzībām.

Aptauja: ko Lūznava zaudējusi un ieguvusi pēc skolas slēgšanas un militārās bāzes atvēršanas?

RUTA POLOVINKINA, Lūznavas muižas gide: – Līdz pat skolas slēgšanai tur strādāju par interešu izglītības skolotāju. Paziņojums, ka skola savu darbu vairs neturpinās, bija šokējošs. Kad emocijas norima, prātā nāca domas, kas būs tālāk, jo skola jau kopš tās atklāšanas 1945.gadā bija centrs, ap kuru griezās visa ciemata dzīve. Arī Lūznavas iedzīvotāji tā vai citādi bija saistīti ar darbu tehnikumā. Kad skolas vietā izveidoja militāro bāzi, sākotnēji iedzīvotāji pret to izturējās ar piesardzību. Tomēr, kad karavīri ēkas pamazām sāka apdzīvot un uzlabot infrastruktūru, arī mēs pie viņiem sākām pierast. Turklāt bataljona izveide saglabā vietējo tirdzniecības vietu ienākumus. Arī mums, Lūznavas muižas kolektīvam, ar bataljonu ir ļoti laba sadarbība, kuri allaž rod iespēju palīdzēt, piemēram, dažādos sakopšanas darbos. Lūznavas parks arī nav nekāds mazais – 24 hektāri. Savukārt karavīri pie mums nāk bezmaksas ekskursijās. Kādos toņos krāsojas Lūznavas ciema nākotne? Domāju, viss ir diezgan optimistiski. Dzīve šeit kūsā un ciems dzīvos. Viss būtu citādāk, ja skolas ēkas paliktu tukšas.

ALĪNA SAMOIČA, mājas virtuves īpašniece Lūznavā: – Ņemot vērā, ka mana nodarbošanās saistīta ar tirdzniecības sfēru, varu padalīties savā viedoklī no šāda skatpunkta. Proti, laikā, kad pastāvēja skola, man piederēja veikals. Tolaik ciematā bija arī daudz jauniešu un skolotāju, kuri apmeklēja veikalu un iepirkās. Vārdu sakot, ritēja normāla dzīve un viss bija tā, kā tam jābūt. Tad pēc skolas slēgšanas bija klusāks laiks, kad izglītības iestādes ēkas stāvēja tukšas. Savukārt tagad, kad izveidots bataljons, varbūt viss ir nedaudz citādāk, kā agrāk, bet dzīve ciematā atkal uzņēmusi apgriezienus. Ņemot to vērā, esmu izveidojusi tā dēvēto mājas virtuvi, kad karavīri pie mums pasūta ēdienu līdzņemšanai. Līdz ar to ir prieks, ka Lūznavas ciemā atgriezušies jauni cilvēki un pilda savus dienesta pienākumus bataljonā – gan no uzņēmējdarbības, gan arī no ciemata kopējās dzīves skatpunkta.

ALEKSANDRS LOSĀNS, dzīvo sešus kilometrus no Lūznavas: – Tas, ka skolu slēdza, ir ļoti slikti. Par to vispār nav nekādu jautājumu un tas visiem ir skaidrs. Bēdīgākais ir, ka līdz ar to Lūznava zaudējusi studentus, jaunus cilvēkus. Galu galā laikā, kad skola pastāvēja, uz šejieni brauca mācīties cilvēki ne tikai no Latgales, bet pat no visas Latvijas, tajā skaitā Rīgas. Lūznavas Profesionālā vidusskola bija liela Rēzeknes tehnikuma filiāle, par ko liecina arī plašais ēku komplekss. Tagad tur ir militārā bāze, bet kas tajā īsti notiek, pat nezinu. Atliek tikai paklausīties un to vien var dzirdēt, ka karo tur un vēl kaut kur. Tas, ka bijušajā skolā izveidota militārā bāze un ēkas nestāv tukšas, protams, ir labi. Tur šobrīd notiek arī remontdarbi. No otras puses mani uztrauc doma, – ja, nedod Dievs, karš sāksies Latvijā, vai nebūs tā, ka pretinieks vispirms sāks bombardēt šādus militārus objektus kā Lūznavā? Kas tad notiks ar šo ciemu?

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1150412659685109

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas... (28.06.2024.)

Taisnība var būt tikai viena (1960.-1969.g.)

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Analīze–fakti

1960.- 1961.gads. Pirmajā 1960.gada “Balvu Taisnības” numurā lasāms, ka 11.janvārī atklās Tilžas internātskolu, savukārt 9.janvārī uzzinām, ka Viļakā atklāts Balvu rajona rūpkombināta sadzīves pakalpojumu paviljons. 24.aprīlī rajonu pāršalc vēl viena laba ziņa – Viļakas vidusskolas 9.klases skolniece Virginija Zondaka 500 metru skrējienā izcīnīja republikas čempiones titulu. 23.jūnija numurā pirmo reizi “Balvu Taisnības” pastāvēšanas vēsturē ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēti Līgo svētki. Ar lepnumu 30.augustā “Balvu Taisnība” raksta par bērzpiliešiem, kuriem izdevies izaudzēt kukurūzu 3,40 metru garumā. Rudenī Balvos nodeva ekspluatācijā universālveikalu, apjomīgi remonti notiek Viļakas linu fabrikā, kurā valsts ieguldīja ap 200 000 rubļu. Augšupeja vērojama arī citās sfērās. 6.oktobra “Balvu Taisnībā” stāstīts par jaunuzcelto Kupravas skolu. Tāpat celtniecība uz beigām rit Vecumos, kur top jauna divstāvu ēka blakus dzelzceļa līnijai. Novembrī Cesvainē darbu uzsākusi televīzijas retranslācijas iekārta – balveniešiem pirmo reizi vēsturē ir iespēja skatīties televīzijas raidījumus no Rīgas un Ļeņingradas. Savukārt 1961.gads sākas steidzīgi. Avīze informē, ka 2.janvāra rītā Balvu kinoteātris “Aurora”, kur atradās naudas apmaiņas punkts, atgādināja bišu spietu. Līdz pulksten 12 pret jauno naudu bija apmainīti apmēram 15 tūkstoši rubļu vecās naudas. 21.janvārī rajona Darbaļaužu deputātu padomes sesijā apstiprināja budžetu 1961.gadam, kas paredzēja komunālo pakalpojumu darbnīcu, maizes ceptuves, viesnīcas un veļas mazgātuves celtniecību Balvos, internātu celtniecību pie Bērzpils un Tilžas internātskolas, Vīksnas un Stacijas 7-gadīgo skolu celtniecību, pārtikas veikala celtniecību Steķintavā, kā arī veikalu celtniecību lauksaimniecības artelī “Avangards”, Rekavā, Susājos un Medņos. Pavasarī darbaļaudis gatavojas vietējo padomju vēlēšanām un “Balvu Taisnība” lasītājiem atgādina, ka padomju vēlēšanu sistēma ir visdemokrātiskākā pasaulē. 1.maijā publicētas lielākās jaunceltnes rajonā – putnu pārstrādāšanas ceha fotogrāfija, bet 6.maijā lasāms paziņojums, ka Ziemeļlatvijas partizānu pieminekļa atklāšana 9.maijā Balvos nenotiks (pieminekli atklāj 11.jūnijā, kad Balvos notiek dziesmu svētki). Jūnijā “Balvu Taisnība” par Līgo svētkiem neraksta ne pušplēsta vārdiņa, acīmredzot tos aizstājot ar Padomju jaunatnes dienu, jo visā rajonā organizē Pilngadības svētkus. 1961.gada nogalē “Balvu Taisnība” arvien vairāk un biežāk publicē materiālus, kas pienāk no augšas – partijas, brālīgo zemju žurnāliem, TASS utt.

1962.-1963.gads. Rajonā ēku būvniecība notiek pilnā sparā. 3.februārī jaunajās telpās bērnus uzņēma Vīksnas 8-gadīgā skola, bet 6.februārī celtnieki informēja, ka rajona kolhozos 1962.gadā jāuzceļ 12 liellopu kūtis 1120 liellopiem, 5 cūku kūtis 1830 cūkām un 3 putnu kūtis 11500 putniem. Šajā laikā notiek arī vēsturiskas kļūdas. 8.februārī “Balvu Taisnība” iznāca ar kārtas numuru 1832, bet jau nākamais laikraksts – 1383. Šo kļūdu pusgadsimtu neviens nepamanīja, tādējādi vēsturi apkrāpjot par 449 numuriem. 1.martā “Balvu Taisnība” skaidro, ka Staļina personības kults bija liels šķērslis padomju sabiedrības attīstībai. Populāras tolaik kļūst literārās tiesas bibliotēkās, piemēram, aprīlī rajona bibliotēkā lasītāji spriež par Z.Skujiņa romāna “Kolumba mazbērni” varoņiem. Literārās tiesas gaitā izskatīja un nosodīja negatīvo personu rīcību un dzīvesveidu. Pēdējais “Balvu Taisnības” numurs – Nr.1461 – iznāca 1962.gada 12.maijā, kurā lasāms: “Ar šī gada maiju tiek likvidēts rajona laikraksts “Balvu Taisnība” un organizēts Latvijas KP Centrālās komitejas un Ministru Padomes laikraksts “Vaduguns” pie Balvu rajona kolhozu un padomju teritoriālās pārvaldes. Iestāžu, uzņēmumu, saimniecību, sabiedrisko organizāciju, lasītāju un citas pretenzijas pieņems līdz šī gada 26.maijam. Pretenzijas pēc 26.maija netiks ņemtas vērā.” Pirmais laikraksta numurs ar jauno nosaukumu “Vaduguns” iznāca 1962.gada 17.maijā un saturā un noformējumā ne ar ko neatšķīrās no “Balvu Taisnības”. 19.maijā rajona prokurors S.Žilinskis iedzīvotājus informē, ka vienai ģimenei atļauts saņemt mazdārziņu līdz 0,15 hektāriem. Laikraksta slejās parādās arvien vairāk reliģiju nomelnojošu rakstu. 1963.gada sākumā ik pirmdienu un ceturtdienu pulksten 9.30 radio reproduktori rajona teritorijā atskaņo ziņas, kas vienmēr sākas ar trim vārdiem: “Uzmanību! Runā Balvi!” Kā vēsta “Vaduguns”, rajonā ir 4 500 reproduktori. 6.martā Balvu kultūras namā notika pirmā sieviešu konference – 200 delegātes no ražošanas pārvaldes kolhoziem, padomju saimniecībām, iestādēm, organizācijām un skolām sprieda par bērnudārza nepieciešamību Steķintavā. 20.jūlija numurā laikrakstā lasāms: “Padomju Latvijas tankkuģu flote saņēmusi jaunu okeāna kuģi “Baldone”, kas ieradies Rīgas jūras tirdzniecības ostā. Pašlaik Gdanskā beidz “Baldonei” līdzīga tankkuģa “Balvi” būvi.” Priecīgs notikums notiek 23.augustā, kad Rugājos atklāj jauno bērnudārzu, savukārt 3.oktobra laikrakstā lasāms raksts “Jauna gaismas pils Krišjāņos”, kur mācīties varēs 200 bērni. Laikraksts joprojām maksā 2 kapeikas. 

1964.gads. Jaungada priekšvakarā nodeva ekspluatācijā jauno Balvu dzelzceļa stacijas ēku, bet 1.janvārī “Vaduguns” informēja, ka no Rīgas jūras tirdzniecības ostas pirmajā reisā devies jaunais Latvijas tankkuģis “Balvi”. Tas ir vairāk nekā 180 metrus garš un spēj uzņemt vairāk nekā 18 tūkstošus tonnu šķidrā kurināmā. Janvārī rajona padomes kārtējā sesijā deputāti sprieda, ka jāsamazina skolu skaits, savukārt martā lasāma sensacionāla ziņa, proti, Broņislavs Kļanskis Ploskenas ciemā nomedījis ērgli, kura spārnu platums sasniedza vienu metru 86 centimetrus. Pavasarī visā rajonā notiek “Vaduguns” lasītāju konferences. Savdabīgs ir 1.maija numurs, kas veltīts Darbaļaužu svētkiem. Tajā atrodama Viļakas vidusskolas 10.klases meiteņu kopbilde, informācija, ka Balvos nolaidusies lidmašīna, kā arī vēstījums, kādi izskatīsies Balvi 1970.gadā. Rudenī “Vaduguns” raksta, ka mācības jaunuzceltajā Tilžas vidussskolā uzsāka tilžēnieši, savukārt 15.novembrī informē, ka Balvos notika 1964.gada naudas un mantu loterijas septītā izlaiduma laimestu izloze. Novembrī izdeva dekrētu par maksimālo lopu skaitu, kāds var būt Padomju Latvijas teritorijā dzīvojošo pilsoņu personiskajā īpašumā – pilsoņiem uz ģimeni: ne vairāk kā viena govs un viens jaunlops, neskaitot attiecīgajā gadā dzimušos teļus; viena cūka, vecāka par sešiem mēnešiem; trīs aitas vai kazas, vecākas par gadu, ar jēriem un kazlēniem.
1965.gads. Gada sākumā “Vaduguns” informē, ka rajona vietējās padomēs strādā 901 deputāts, bet 476 sabiedriskajās organizācijās strādā 3 377 aktīvisti. Uz katriem 1 000 rajona iedzīvotājiem ir 10,5 ārsti un 10,6 slimnīcu gultas vietas. Izaugsme turpinās. Žīguru strādnieku ciematā ekspluatācijā nodotas sadzīves pakalpojumu darbnīcas, kur jaunajā paviljonā izvietotas šuvēju, kurpnieku darbnīcas, pulksteņmeistars, arī frizētava. 2.martā Balvos ciemojas aktrise Vija Artmane, kura, kā vēsta “Vaduguns”, pirms dažiem gadiem jau spēlējusi uz šī kultūras nama skatuves. 23.marta “Vaduguns” veltīta iznākušajam 2000.numuram un ir savādāka, kā ierasts. 18.maijā A.Bužas raksts “Maša atrada māti” saviļņo visu Balvu rajonu. Kā nu ne, ja balvenietei Marijai Suikovai izdevās atrast māti Gorkijas apgabalā, ko viņa nebija redzējusi 18 gadus. Priecīgs balveniešiem ir maijs un jūnijs, jo pilsētā beidzot pieejama gāze. Savukārt septembrī pamanāmi raksti ar šokējošiem nosaukumiem, piemēram, “Diemžēl tu esi zaglis, Ādolf!”, “Kur noved bezatbildība” u.c. Kā izrādās, kādai kolhozniecei nācās samaksāt kolhozam 431 rubli, jo it kā viņas dēļ nobeidzās 50 aitas. 23.oktobrī Viļakā atklāja Tadeuša Kaļāna ielu.
1966.gads. 8.janvārī sanāk partijas rajona organizācijas VIII konference, kurā tiek ziņots, ka rajonā sākta sadzīves pakalpojumu paviljona, valsts bankas, kafejnīcas–restorāna, skaitļošanas stacijas, tipogrāfijas, bērnudārza, 45 dzīvokļu mājas un citu objektu celtniecība. 1.februārī Balvos atklāj otro pilsētas autobusu satiksmes līniju. Līdz tam autobuss kursēja tikai vienā maršrutā – Balvu stacija–gaļas kombināts. 19.un 20.februārī Balvu rajona ātrslidotāji izcīnīja 10.vietu 26 komandu konkurencē. 23.aprīļa avīzes rakstā “Kā pasakā” “Vaduguns” stāsta, kā veicies kādai Viļakas patērētāju biedrības sabiedriskās ēdināšanas pārzinei, kurai bija uzdots nokaut 10 cūkas: “...Pēc akta sastādīšanas atklājās, ka 10 cūkām bijušas tikai 8 galvas, 29 kājas, bet dažas cūkas dzīvojušas bez aknām...” Maijā Balvu komjaunieši par godu VĻKJS XV kongresam Balvu ezera dienvidu krastā iestāda 3 hektārus lielu parku un par godu 1.maijam PMK Balvu iecirkņa celtnieki nodeva ekspluatācijā jauno divstāvu dzīvojamo māju Balvos, Revolūcijas ielā 19. Priecīga ziņa arī 8.jūnijā, jo Balvos svinīgi atklāja jauno universālveikalu, kuru pirmajā dienā apmeklēja vairāki tūkstoši cilvēku. Rudenī un gada nogalē neizpalika raksti par labo ražu, savukārt novembrī Balvos nodeva ekspluatācijā vēl vienu daudzstāvu dzīvojamo namu (iepretim universālveikalam) un automātisko telefonu staciju. Gada pēdējos numuros laikrakstā lasāmi solījumi, ka 1967.gadā palielināsies strādnieku un kalpotāju algas. Bet, kamēr palielinājuma nav, ir iespēja laimēt loterijā. DOSAAF auto-moto loterijā Moskviču laimēja sadzīves pakalpojumu galvenais inženieris Ļ.Zaborovskis. Vēl mūspuses ļaudis laimēja vienu Zaporožecu, motociklus ar blakusvāģiem, 2 motociklus bez blakusvāģiem un 2 motovelosipēdus.
1967.gads. 10.janvārī, pamatojoties uz LPSR Augstākās padomes dekrētu par Alūksnes, Jelgavas, Limbažu, Stučkas un Ventspils rajona izveidošanu, Balvu rajons zaudēja Liepnas un Mālpils ciemu padomju teritoriju, kā arī padomju saimniecības “Bērzpils” zemes gabalu 8,1 ha platībā. Aprīlī Balvos viesojās Latvijas PSR Akadēmiskā drāmas teātra aktrise, republikas Nopelniem bagātā skatuves māksliniece, kinoaktrise Elza Radziņa. Pirmajā dienā aktrise piedalījās rajona sieviešu konferencē, otrajā – apmeklēja Balvu vidusskolu. Oktobra svētku priekšvakarā Viļakā nodeva ekspluatācijā jaunu pārtikas preču veikalu. Savukārt 19.novembrī Balvos notika LPSR naudas un mantu loterijas 7.izlaiduma laimestu izloze.
1968.gads. Janvāra pirmajos numuros laikrakstā lasāms, – partijas rajona organizācijas IX konferencē ziņots, ka vislabākos rezultātus ražošanā panācis Balvu gaļas kombināts, kas savas saistības izpildījis par 107,7%. 22.februārī uz Brāļu kapiem Balvu parkā pārved vienpadsmit Sarkanās Armijas kritušo karavīru pīšļus. Marta nogalē laikraksts informē, ka pēc kara Balvos bija palikušas apmēram 100 vienstāva dzīvojamās mājas, kurās dzīvoja ap 1000 iedzīvotāju. Tāpat lasītāji uzzināja, ka Balvu pilsētas dienvidu pusē (Partizānu ielā) ekspluatācijā nodoti divi piecstāvu nami un turpat uzcels lielu sporta zāli, viesnīcu un vairākus daudzstāvu dzīvojamos namus. Pavasarī Kupravā uzsāka būvēt drenu cauruļu rūpnīcu. 14.maija numurā publicēts Latvijas PSR Ministru padomes lēmums Nr.31 par Lielā Tēvijas kara varoņa Fjodora Sirotina vārda piešķiršanu Tilžas vidusskolai. Šis ir laiks, kad sāk trūkt darbaroku, parādās sludinājumi ar aicinājumu darbā. 16.jūnijā Balvos notika Tautu Sadraudzības svētki, bet jūlija sākumā noslēdzās TV organizētās pilsētu Preiļi-Balvi sacensības, kuru rezultāts 38:34 Balviem par labu. 8.oktobrī vēl viens vēsturisks fakts – “Vaduguns” pirmo reizi publicēja TV programmu. Oktobrī-novembrī ekspluatācijā nodod Žīguru kultūras namu, kas, kā uzsver laikraksts, ir skaista velte Oktobra svētkos. Gada nogalē vairums “Vaduguns” numuru iznāk uz vienas lapas un joprojām maksā 2 kapeikas.
1969.gads. Jaunajā gadā Balvos sāka darbu jauns uzņēmums – jaunorganizētais Ceļu celtniecības rajons. 11.janvārī lasāma informācija, ka rajonā strādā 579 skolotāji, 50 ārsti, 86 feldšeri un 123 medmāsas. Janvārī Balvu universālveikala rūpniecības preču nodaļā pārdevējas pirmo reizi sāka strādāt ar kases aparātiem. Rajona laikrakstu tolaik lasa 7 500 ģimenēs, visaktīvākais ārštata autors ir Fricis Lasis. Februārī publicēts raksts “Un kā jums garšo?” par Balvu gaļas kombinātā izstrādāto “Balvu desu” – 1969.gadā kombinātā ražoja 59 desu izstrādājumus. Jauninājumus ieviesa arī rajona sadzīves pakalpojumu kombināts – tur no adījumu atgriezumiem sāka ražot svīterus (cena 12-15 rubļi). Februārī Balvos notika zemledus makšķerēšanas sacensības, kurās piedalījās 16 komandas ar 48 dalībniekiem. 1969.gadā turpinās aktīva būvniecība – uzsāka Viļakas autobusu stacijas, 12 dzīvokļu mājas Baltinavas un Vīksnas skolotājiem, 8 dzīvokļu namu Vīksnas padomju saimniecības darbaļaudīm būvniecību no keramzīta blokiem, kā arī turpināja graudu noliktavas būvniecībā Kurnā. Balvos tolaik dzīvoja 4 700 iedzīvotāju. Pavasarī republikas meistarsacīkstēs klasiskajā cīņā čempiona titulu un zelta medaļu izcīnīja Balvu vidusskolas 11.klases skolēns Māris Kozlovskis. 20.martā Balvos sāka darbu apbedīšanas birojs. Laikraksts vēstīja: “...birojs dos sēru runu teicējus, deklamētājus, varēs izvēlēties sēru melodijas, kas ierakstītas magnetafona lentē, un sniegs citus pakalpojumus...” 22.aprīlī tēlnieks Juris Mauriņš veido Ļeņina pieminekli, kuru Balvos uzstādīs 1970.gadā. 28.septembrī Viļakas mototrasē “Baltais briedis” pirmo reizi notika laikraksta “Vaduguns” ceļojošā kausa izcīņa motokrosā, bet 29.septembrī Balvos viesojās Rīgas estrādes orķestris Latvijas PSR Nopelniem bagātā Raimonda Paula vadībā. Rudenī uzsāka divu sabloķētu piecstāvu māju būvniecību Revolūcijas ielā, kur, kā vēsta laikraksts, vienas mājas apakšējais stāvs būs atvēlēts aptiekai un optikas veikalam.

Baznīcā gāja arī tad, kad nedrīkstēja

Padomju vara pielika daudz laika un pūļu, lai grautu kristīgās baznīcas ietekmi, un jo īpaši tas bija jaušams laikā no 1960. līdz 1970.gadam, kad laikraksta “Balvu Taisnība” slejās, kas 1962.gada 17.maijā pārtapa par “Vaduguni”, parādījās arvien vairāk ķengājošu rakstu par reliģiju. Pret mācītājiem tika vērsts spēcīgs ideoloģisks un sociāli politisks trieciens. Piemēram, baznīcas kristību rituālam tika pretstatīts Bērnības svētku rituāls; iesvētību vietā ieviesa Pilngadības svētkus; baznīcas laulību vietā – laicīgās laulības dzimtsarakstu nodaļā; baznīcas kapusvētku vietā tika kultivēti mirušo piemiņas brīži, kā arī laicīgās izvadīšanas. Šajā laikā garīdznieka darbs prasīja īpašu drosmi un neatlaidību, saskaroties ar ierobežojumiem, ko viņu darbam radīja padomju vara. Kā un vai garīdznieki tika galā ar šo spiedienu un kā draudžu dzīve mainījusies mūsdienās, saruna ar Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas prāvestu GUNTARU SKUTELU.

60.-70.gadi baznīcai bija viens no smagākajiem pārbaudījumiem, jo padomju vara noliedza reliģiju kā kaut ko postošu un sliktu. Daudzas baznīcas stāvēja tukšas… Kā bija Viļakā?
– Es teiktu, ka Viļakai smagākais posms bija karš – 1940.gadi, kad baznīcas torņos sēdēja izlūki. Tāpēc mēs arī tagad ik pa laikam kāpjam tornī un skatāmies, kā baznīcas ēkai izdevies šo laiku to izturēt. Paldies Dievam, tā ir izturējusi! Un tas viss, neskatoties uz to, ka baznīcu apšaudīja ar lādiņiem un cita veida munīciju, bet pēc tam to neļāva remontēt līdz pat 1972. vai 1973.gadam. Bija dzirdēts gan par kapeņu izlaupīšanu, ko pēckara gados darīja daži labi karavīri, gan par citiem atgadījumiem. Bet izaicinājumu netrūka nevienos laikos. 60.-70.gados, lai arī padomju vara neļāva apmeklēt dievnamu, baznīca tomēr bija atvērta. Daudzi izvēlējās to darīt ļoti diskrēti, pa kluso, vai arī aizbrauca uz citu vietu, kur nebija atpazīstami.
Tā laika likumi aizliedza bērnu reliģisko apmācību – par to draudēja sods. Mācītājiem bija aizliegta publiska Dieva vārda sludināšana ārpus baznīcas. Taču, neskatoties uz to, atradās mācītāji, kuri Dieva vārdu mācīja nelegāli, rēķinoties ar represijām.
– Bija dažādi veidi, kā likumu apiet ar līkumu. Piemēram, mūsu bīskaps Duļbinskis, kurš apbedīts Viļakas baznīcas dārzā, ik pa brīdim tomēr kaut ko pamudināja. Svarīga bija šo garīdznieku pārliecība ar ticību labajam un garīgais spēks. Patiesībā cilvēkam pats trakākais nebūt nav nāve, bet gan bezrūpība vai ļaunums, ko viņš var nodarīt. Šajā laikā daudzi garīdznieki, kā arī vietējie iedzīvotāji nebaidījās riskēt ar savu dzīvību, lai nodotu tālāk ticību un labo vēstījumu. Visiem bija skaidrs, kāda ir realitāte un kas ir tas ļaunums. Tāpat arī mūsdienās. Ir gadījumi, kad cilvēks mēģinās darīt ļaunu, un kāds noteikti uzķersies, jo noticēs. Bet pēc tam jau saprot, kas ir kas. Padomju laikos arī vecvecāki man teica, – dēliņ, tev skolā var mācīt daudz ko, bet tu pats saproti, esi uzmanīgs, neriskē, nemēģini katru pārliecināt.
Toreiz sistēma turējās uz bailēm, kas ir viens no efektīvākajiem un sabiedrību kontrolējošajiem mehānismiem, un meliem. Tas “strādāja”?
– Skatoties uz to, kas šobrīd notiek Krievijā, redzam, ka vēsture atkārtojas. Bailēm tomēr ir liels spēks, bet šis spēks nav uz ilgu laiku. Protams, arī pie mums pietiktu ienākt vienam labam līderim, kurš spētu atrast tos vājos punktus, un viss notiktu. Laiks dara savu un, kā teicis Jēzus, – ja tas nav no Dieva, tas agri vai vēlu aizies. To lieliski apliecina arī pasaules vēsture, kurā redzam – lai kādas būtu impērijas, neviena no tām nav mūžīga. Un šeit jau arī ir tikai viens jautājums: kad tas notiks? Bailes nekad nav bijis auglīgākais instruments, jo mēs ticam mīlestības spēkam, kurš gatavs arī upurēt sevi. Bailes nekad sevi neupurēs, un tieši tas arī nostrādā. Runājot par bailēm, ir vēl viena interesanta lieta. Ik pa brīdim mēģināju uzrunāt Viļakā dzīvojošos cilvēkus, kuri atradās izsūtījumā. Vēlējos, lai pastāsta par piedzīvoto, bet viņi to darīja nelabprāt. Atkal bija jaušamas nelielas bailes, ka tas, kas piedzīvots, varbūt tomēr var atgriezties. Savu lomu, protams, nospēlēja arī negatīvās atmiņas.
Daudz dzirdēts par cilvēkiem, kuri padomju gados ar bloknotu un pildspalvu stāvēja pie baznīcas durvīm, lai pierakstītu un noziņotu par tiem, kuri iegājuši dievnamā. Bet pēc gadiem viņi paši kļuvuši par aktīvākajiem baznīcas apmeklētājiem.
– Tā notika. Tas bija liels izaicinājums baznīcai. Daudzi no tiem, kuri savulaik bija vajātāji, kuri aizliedza un darīja sliktu, pēc tam mainīja ādu un kļuva par pozitīvajiem tēliem un aktīvākajiem draudzē. Taču tas nav nekas dīvains. Bībelē ir gadījums ar Pāvilu jeb Saulu, kurš, mainot savu dzīvi no negatīvā uz pozitīvo, pat mainīja vārdu. Iepriekš Sauls bija nogalinājis daudzus kristiešus, bet beigās palika par Pāvilu un tāda veidā mēģināja izpirkt vainu par to, ka dažādu apstākļu dēļ bija izdarījis šos noziegumus. Tāpēc nekad nevaram pateikt, ko kurā brīdī neapzināti vai dažādu apstākļu dēļ varam izdarīt.
Iespējams, arī šie cilvēki labo savas pagātnes kļūdas?
– Tieši tā, lielākā daļa arī cenšas to darīt. Un tas ir paradokss, ne tikai par Viļaku runājot. Man pašam nācies saskarties ar cilvēkiem, par kuriem teikts Svētajos Rakstos – tas, kurš daudz grēkojis, pēc tam arī ļoti mīl. Un daži tiešām ir tik aktīvi, ka jāpiebremzē, lai nepārdeg. Viņi gatavi izpirkt savu vainu.
Padomju varas gados mācītājam bija ļoti jādomā par to, ko runā no kanceles… Kā ir šobrīd?
– Tagad varam runāt visu, taču uzskatu, ka tas nav pareizi. Tomēr jāatceras, ka garīdznieka brīvība beidzas tur, kur sākas cita cilvēka brīvība. Jā, man arī nācies saskarties ar situācijām, kad cilvēks saka, – jums vajadzētu vairāk komentēt konkrētu procesu vai politiskos jautājumus. Un es atbildu, ka to nedarīšu, jo neuzskatu par pareizu. Katram garīdzniekam tagad ir vairāk brīvības veidot savu harizmu. Viens runā ļoti praktiski, otrs – elementāri, trešais mēģina iet dziļumā. Bet es teiktu, ka mūsdienās garīdzniekam jābūt vēl uzmanīgākam, jo laiki vairs nav tik vienkārši. Cilvēki dažādi, uzskati arī. Mans uzdevums ir mēģināt satuvināt vairākus skatpunktus un tad izkristalizēt caur Bībeli un Svētajiem Rakstiem. No vienas puses ir ļoti vienkārši, jo mūsu Svētie Raksti runā par cilvēku savstarpējām attiecībām vienam ar otru un Dievu. Bet problēma ir sasaistīt Bībeli ar mūsdienu laika garu. Kādreiz no cilvēkiem esmu dzirdējis, ka pirms 50 gadiem bija tā, un viņi gribētu, lai arī tagad ir tāpat. Bet baznīca vienmēr ir dinamiska, un šo dinamiskumu tā mēģina ielikt savā būtībā un ticībā.
Mūsdienu pasaule kļuvusi digitalizēta. Dievkalpojumus var noskatīties arī televīzijā vai internetā.
– Iešana uz baznīcu tomēr ir fiziska lieta. Mēs nesakām, – es tev aizsūtīšu digitālu kūciņu, esi laimīgs! Apsveikšu cilvēku klātienē, bet, ja nav iespējas, piezvanīšu vai uzrakstīšu skaistu īsziņu. Tas parāda mūsu mīlestību. Ja man ir iespēja, es apmeklēju baznīcu. Ja nav, paldies Dievam, tagad ir vidusceļš – varu būt klātesošs digitālā veidā. Taču fiziskā klātbūtne tomēr svarīga, jo tā ir socializēšanās, svētība. Cilvēks noklausās dievkalpojumu digitāli, bet nesaņem sakramentu, nepieiet pie grēksūdzes. Tikpat svarīga ir arī komunikācija. Pat psihologi uzskata, ka cilvēkus jāmēģina piesaistīt pie kādas grupas – vienalga, tajā ir divi vai četri cilvēki. Jājūtas kaut kam piederīgam, jo tomēr telefons un digitālā pasaule paredz sava veida riskus. Bet tomēr reālā klātbūtne ir neaizstājama.
Ir cilvēki, kuri dievnamos iegriežas tikai Ziemassvētkos. Varbūt arī baznīcai vajadzīgs sava veida šovs?
– Ir kolēģi, kuri teikuši, ka šovs ir kaut kas negatīvs. Bet tas nav šovs tādā izpratnē. Drīzāk tas ir piedāvājums ar citu nosaukumu, izpratni, ar kaut ko jaunu. Kad cilvēks atnāk uz dievkalpojumu, viņš ir spiests uzvesties atbilstoši vispārpieņemtām normām. Bet ekskursijas laikā baznīcā viņam ir iespēja pataustīt baznīcas sienas ķieģeļus, uzzināt vēstures faktus un daudz ko citu. Un varbūt tieši tas arī uzrunā. Baznīcai jāmēģina dažādot savu garīgo ēdienu – tas nevar būt tikai vienveidīgs. Protams, nevajag ieiet otrā galējībā un baznīcu izmantot jebkādiem mērķiem. Pirms kāda laika Viļakas baznīcā notika šaha turnīrs, kas arī bija izaicinājums. Ja baznīcu nevaram piepildīt ar dievkalpojumiem, varbūt to var izdarīt savādāk? Šahs ir spēle, kas prasa klusumu, koncentrēšanos, bet baznīca ir viena no labākajām vidēm, kur ir šis klusums, dievbijība un cieņa. Arī mācītājs Andrejs Mediņš cenšas parādīt, ka baznīca nav tikai lūgšanu vieta, bet arī sava veida centrs. Tā ir sirds, kas apzīmē daudz ko vairāk nekā tikai asinsrites sistēmu. Baznīca nav vieta, kur tikai atnākt un palūgties. Vajadzības gadījumā tas ir drošs patvērums, kurā var gan smelt spēkus, gan iegūt ko jaunu. Daudzos mazos ciematiņos un pilsētās slēdz skolas, kultūras namus, bet dievnamam būtu jāpaliek līdz ar pēdējo cilvēku, kur kūsātu enerģija un dzīvība. Vienam tā ir drošības sajūta, citam – pārdabiskā sajūta. Tam visam šajā punktā vajadzētu saplūst.
Kāds no mācītājiem izteicies, ka draudzēm pastāv risks reiz izmirt. Tas ir reāls scenārijs?
– Šāds risks jau pastāv ilgāku laiku, un šobrīd to ļoti labi redzam Rietumeiropā. Taču Āzijā un Āfrikā gluži otrādi – vērojama pretēja tendence. Nesen portālā “Facebook” bija redzama vizitācija Janču baznīcā, kurā no latviešu garīdzniekiem četri bija melnādainie – trīs no Nigērijas un viens no Indijas. Protams, Latgalē vēl nē, bet Rīgā jau tuvāko gadu laikā viņi būs pilntiesīgi katoļu garīdznieki, kuri aprūpēs vairākas baznīcas. Ir grūti to tagad iedomāties, bet Latvijai patiešām trūkst garīdznieku.

Vienmēr kustībā. Priesteris Guntars Skutels (pirmais – no labās) vienmēr atvērts cilvēkiem – dzied, vada ekskursijas, darbojas ar jauniešiem, uzņem ikvienu, kurš iegriežas Viļakas katoļu dievnamā.

Uzticīga laikrakstam līdz mūža galam

“Savu dzīvi bez “Vaduguns”, kura sākumā bija “Balvu Taisnība”, nemaz iedomāties nevaru. Stingri esmu nolēmusi, – kamēr vien dzīvošu, avīzīti abonēšu. Tas nekas, ka acis vairs dienas gaismu nerāda un burtus salasīt nemaz nespēju. Laikam jau tomēr ieradumam pārāk liels spēks,” teic viena no “Vaduguns” zelta fonda lasītājām, balveniete KORNĒLIJA LIZINSKA. Neskatoties uz to, ka jau iesoļojusi 93.gadskārtā, viņa joprojām palikusi uzticīga laikrakstam, kuru abonē kopš pirmās tā iznākšanas dienas.

Lūgta pastāstīt par sevi un darba mūžu, Kornēlija smagi nopūšas, apliecinot, ka dzīve nav bijusi viegla un rozēm kaisīta. Viņas mamma ilgus gadus slimoja, bet tēvs nomira vēl pirms mammas aiziešanas aizsaulē. Un pienāca diena, kad, būdama jauna meitene, Kornēlija palika ar mazu māsu uz rokām. Viņa atminas: “Mēs palikām kā putni bez spārniem. Dzīvojām tēva mājā Balvu pagastā aiz Salmaņu kapiem, māsa tikko bija sākusi iet skolā – viņai bija seši vai septiņi gadi, pašai dzīves pieredzes nekādas. Ne mums bija ko ēst, ne ko mugurā vilkt, ne malkas. Nekā! Vienu ziemu pat māsu skolā nepalaidu, jo nebija, ko vilkt mugurā. Toreiz kaimiņš uzrakstīja iesniegumu sociālajai nodaļai, lai mums palīdz. Atnāca atbilde, – ja tas būtu vientuļās mātes bērns, tad palīdzētu, bet, ja māsa, tad jātiek vien galā pašai. Vēlāk iepazinos ar vīru Ādolfu, kurš bija vecāks par mani, bet ļoti gādīgs, uzņēmīgs un solīds. Mums pašiem bērnu nebija, tāpēc audzinājām māsu un strādājām kolhozā “Bolupe”, kuru pēc apvienošanas ar Silaciemu nosauca par “Draudzību”, bet vēl vēlāk – par “Kaļiņinu”. Es biju strādniece lauku brigādē, savukārt vīrs – brigadieris.”
Cienījamā vecuma “Vaduguns” lasītāja stāsta, ka viņas tēva mājās ar kareivīgo nosaukumu “Lielgabali” vienmēr bija atrodami laikraksti “Cīņa”, “Vaduguns”, programma un žurnāls “Padomju Latvijas Sieviete”. Tiesa gan, laika lasīšanai īpaši neatlika, jo darbs kolhozā prasīja daudz spēka. “Tik vien kā vakarā pārlapoju, jo ko tad citu darīsi mājā bez elektrības? Nekad avīzi nelasīju no sākuma līdz beigām, no pirmā raksta līdz pēdējam. Pāršķirstīju, paskatījos, kas jaunāks rajonā un mūspusē, un tas arī viss. Bet Ādolfs gan vienmēr visu izstudēja pamatīgi,” teic Kornēlija, piebilstot, ka abiem ar vīru bija vēl viena aizraušanās – grāmatu lasīšana. Viņa atminas, ka padomju gados “Vaduguns” daudz rakstīja par kolhozu un sovhozu sasniegumiem, sociālistisko sacensību, kā arī triecienniekiem, kuri nonākuši Goda plāksnē. Kurš vairāk ko izaudzējis, kurš pārpildījis normu – katram bija savs sasniegums. “Vaduguns” ilggadējai lasītājai vēl šodien spilgtā atmiņā palicis fakts, ka toreiz par vienu izstrādes dienu maksāja četras kapeikas. Taču kāds darbs bija jāiegulda, lai to nopelnītu! Trīs dienas vajadzēja ārdīt mēslus, lai tā viena darba diena sanāktu. Mēneša beigās izmaksāja nelielu aldziņu, par kuru Kornēlija ar vīru parasti Balvos pirka maizīti, jo pārējo pārsvarā izaudzēja paši.
Padomju gadi bija arī dažādu drastisku likumu un aizliegumu periods. Kornēlija ar vīru labprāt būtu turējuši lopiņus, bet tā laika vara to nepieļāva. “Atstāja tikai vienu govi, jo vairāk vienai ģimenei nedrīkstēja būt. Vēl šodien sev jautāju, kāpēc viņi gribēja, lai Latvija izput? Mums mājās bija divas aitas un mazi jēriņi, bet tad iznāca kārtējais likums, kas paredzēja, ka aitas ar jēriem jānodod kombinātā. Asaras lija, bet darījām, kas jādara, un neviens nejautāja, gribam atdot lopiņus vai nē. Kaut gan aitas bija arī mūsu ienākumu avots. Savulaik šķērēju vilnu, mazgāju, vērpām dziju, kuru Ādolfs veda uz Ļeņingradu un tirgoja. Un, braucot mājās, viņš no turienes man vienmēr veda smukas kleitas,” smaidot atminas Kornēlija.
Ne mazāk stingri likumi bija jāievēro arī 60.-70.gados, kad cilvēkiem bija liegums apmeklēt baznīcu. Kornēlija ar Ādolfu dievnamu apmeklēja retu reizi, jo, kā pati teica, bija parastie cilvēki. Daudz grūtāk tajā laikā klājās skolotājiem, grāmatvežiem un skolēniem. Tiklīdz kāds no viņiem spēra kāju baznīcā, tā sods garantēts. Par nepaklausību padomju varai tika sodīti visi, tajā skaitā arī Kornēlijas kaimiņš – īpatnējs večuks, kurš parādīja rakstura stingrību, kategoriski atsakoties iet strādāt kolhozā. “Par to viņu izputināja – vienkārši neļāva dzīvot. Bija kaimiņam skaists zirgs, taču padomju vara uzlika tik milzīgu soda naudu, ka večuks nespēja samaksāt. Izputināja lopus, bet beigās mūs visus no lauku brigādes sadzina dārzā, ko viņš bija sastādījis. Uzdevums bija norakt dārzu un aizvest uz kolhozu kartupeļus. Kaimiņam atņēma visu, ko viņš bija izaudzējis. Ko bija darīt? Nācās vien norādījumus pildīt, jo bijām parakstījuši dokumentu, ka labprātīgi apņemamies izpildīt priekšniecības uzliktos uzdevumus. Pāris maisus aizvedām uz kolhozu, bet pārējo pa kluso sabērām virtuvē, lai cilvēkam pašam kaut kas paliek,” par padomju gados piedzīvoto stāsta Kornēlija.
Kopš tā laika pagājuši vairāki gadu desmiti, mainījusies valsts iekārta, cilvēku dzīve, likumi. Nu jau daudzus gadus Kornēlija Lizinska sevi sauc par balvenieti. Pēc darba kolhozā viņa desmit gadus nostrādāja Balvu mežniecībā, bet pēc tam devās pelnītā pensijā. Tagad cienījamā vecuma kundzes ikdiena daudz neatšķiras. Ja vien veselība ļauj, viņa steidz iziet dārzā, kur sastādītas kartupeļu vadziņas, priecē krāšņās puķu dobes, krūmos sārtojas jāņogas. “Vakaros bieži sēžu un atminos laikus, kas bija. Padomju gadi man paliks sliktā atmiņā ar skandāliem, netaisnību, darba dienu zagšanu. Bet, pats galvenais, ka parastais cilvēks neko nevarēja izdarīt. Bija mums vecs grāmatvedis, pie kura brauca revīzija, un viņš sadedzināja visus mūsu darba dienu dokumentus. Kad pienāca laiks doties pensijā, vecie kolhoznieki cits citam gāja liecināt, ka strādājām, jo citu pierādījumu nebija, visi sadeguši. Acīmredzot grāmatvedim bija, ko slēpt. Tādi tie laiki bija. Teikšu godīgi, ka negribētos vairs neko tādu piedzīvot. Tagad mani apgādā, es domāju, ka pat pelnījusi to neesmu. Samarieši atbrauc, pieved produktus, dod pakas, palīdz, cik var. Tā es te viena pati vēl cīnos un dzīvoju,” sarunas izskaņā secina Kornēlijas kundze.

Pirmoreiz avīzē. Lai arī laikrakstu abonē kopš tā pirmsākumiem, Kornēlijas kundze pati “Vadugunī” nokļūst vien tagad – 92 gadu vecumā. Jāpiebilst, ka savulaik Kornēliju Lizinsku daudzi pazina kā dziedātāju ar labu balsi un lielisku akordeona spēles meistari.

Kādas metodes okupācijas vara izmantoja, lai cilvēkiem skalotu smadzenes?

Anna Annuškāne no Viļakas: – Metodes bija dažādas, bet viena no tām, ko atceros, bija aizliegumi. Piemēram, aizliegums apmeklēt dievnamu. Dzīvē tas izskatījās tā – mūs, kuri gājām uz baznīcu, uzskatīja par atpalikušiem cilvēkiem un nemitīgi to centās uzsvērt. Ja izvirzījām kādu čaklu kolēģi Goda plāksnei un izrādījās, ka viņš iet uz baznīcu vai dzied kapusvētkos, automātiski šo kandidatūru noņēma. Tas nekas, ka tie, kuri šādu lēmumu pieņēma, šodien paši sēž baznīcā. Pati atceros vienu gadījumu, kad strādāju Patērētāju biedrībā Balvos. Pēc baznīcas apmeklējuma priekšnieks mani izsauca uz pārrunām un nostrostēja, sakot, ka esmu jauna, bet dumja, jo Dieva taču nav! Viņš mēģināja mani pierunāt neiet uz baznīcu un lika sajusties nepilnvērtīgai. Baznīcā gājējiem pastāvēja arī īpaši soda veidi, piemēram, viņiem neizmaksāja 13.algu, darbā pazemoja. Ja cilvēks strādāja gaļas cehā, tad viņu nozīmēja par apkopēju, lai saņem mazāku algu. Balvos Dieva lūdzējus dzenāja partijas komiteja un īpaši uzraudzīja inteliģento sabiedrības daļu, piemēram, skolotājus. Ja skolotāja bērēja mammu vai citu radinieku, viņa nedrīkstēja iet baznīcā, bija jāstāv aiz vārtiem. Ja šos noteikumus pārkāpa, bija jārēķinās, ka atbrīvos no darba. Un, ja baznīcā pamanīja kādu komunistu, izrēķināšanās bija tūlītēja – bez skaidrošanās izmeta no partijas, kas tajā laikā bija liels negods. Bija tolaik cilvēki, kuri baidījās no sistēmas, jo negribēja zaudēt darbu. Tai pat laikā bija arī tādi, kuri spītīgi turējās pretī. Viņu vidū arī bīskaps Duļbinskis, kurš apglabāts Viļakas baznīcas dārzā. Par to, ka atļāvās pateikt vairāk nekā drīkstēja, bīskapam tika noņemtas tiesības baznīcā sludināt Dieva vārdu, un viņš 10 gadus pavadīja cietumā Krievijā. Visādi laiki piedzīvoti, bet teikšu tā, – tie, kuri gāja uz baznīcu, gāja tāpat. Nepalīdzēja ne algas nogriešana, ne kas cits. Tie bija īsteni kristieši, kuri izturēja arī tos laikus.

Aldis Pušpurs, Susāju pagasta iedzīvotājs: – Man šķiet, ka katrā valdīšanā, katrā valstī pastāv ideoloģija, kuras leģitimitāte tiek uzturēta ar valsts rīcībā esošiem līdzekļiem. Izņēmums nav arī mūsu situācija. Zinu, ka mani kristīja nevis Kupravas katoļu baznīcā, kura atrodas pavisam netālu no tēva mājām, bet to izdarīja Balvos – tālāk no redzīgām acīm, kaut arī brālis, kurš bija divus gadus vecāks par mani, tika kristīts Kupravas baznīcā. Tajos laikos valdošās ideoloģijas galvenais bubulis bija baznīca. Kāpēc? Tas ir atsevišķas diskusijas vērts. Oktobrēni, pionieri, komjaunieši bija organizācijas, kuras kalpoja kā pretsvars reliģijai. Toreiz skolā pionieriem obligāti bija jānēsā sarkanais kaklauts. Ar to arī bija daudz joku. Bija divu veidu kaklauti: viens – no kokvilnas drēbes, lētāks, bet otrs – no zīda, un maksāja dārgāk. Pionieri nekādu cieņu šiem atribūtiem neizrādīja. Bieži vien šie atribūti bija tik saburzīti, ka skolotājām vajadzēja pielikt pūles, lai tie izskatītos kaut cik jēdzīgi, nevis pēc saburzītām sarkanām lupatām. Ar zīda kaklautiem bija vēl kāda īpatnība – augstā temperatūrā tie kļuva iedzelteni. Gadījās, ka gludeklis bija par karstu, un atkal nelaime – sarkani raiba lupata. Un komunisms, gaišās nākotnes mērķis, bija daudziem pat reālas nākotnes vīzija. Atceros, ka pat mana mamma (domāju, ka ne aiz laba prāta) apmeklēja turpat kolhoza kantorī organizētās politiskās apmācības. Viņa nestrādāja pat zemākā vadošā amatā, bija vienkārša kolhozniece. Manuprāt, vismuļķīgākais bija tajos laikos izplatītie lozungi un saukļi, kurus izkāra ne tikai uz māju sienām, bet demonstrācijās tos dalībnieki nesa uz gariem kātiem. Tas izskatījās pat komiski. Atceros, ka 1985.gada dziesmu svētkos Rīgā pirms lielā gājiena arī mums, Žīguru kultūras nama kora dalībniekiem, izdalīja no Balviem atvestos saukļus: “Slava PSKP” un tamlīdzīgi. Arī manās rokās koka kāta galā piestiprināts tāds sauklis bija jānes, ko gan pamanījos pārsviest pāri kāda būvlaukuma žogam pirms gājiena sākuma. Ar ko man palikuši atmiņā padomju laiki? Lai cik nebūtu jocīgi – arī ar labu. Tas bija bērnības, skolas, studiju laiks. Neskatoties uz daudziem trūkumiem, bija drošības sajūta, savstarpējās attiecības bija īstākas, stiprākas, bija drošība par nākotni! Man šķiet, ka bija mazāk melu, izlikšanās, savstarpējās nenovīdības un ļaunuma. Toreiz meloja vienīgā partija, tagad melo daudz politisko spēku. Toreiz liela daļa valsts ideoloģijai neticēja līdz galam, tagad daudzpartiju solījumu kakafonijā, īpaši tagadējās izglītības seklumā, orientierus atrast ir īpaši sarežģīti. Dažreiz uzdodu sev jautājumu, – kur (visās dzīves jomās) beidzas teātris un kur sākas īstā dzīve?

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/813051753883589

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (21.06.2024.)

Kad vieta jādod senioriem

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Latvija noveco. Daudzos novados slēgto skolu vietā jau izveidojušies sociālās aprūpes centri. Izņēmums nav arī kaimiņu – Gulbenes – novads, kur Siltāju pamatskola kļuvusi par mājvietu senioriem.

Reiz bija... Siltāju pamatskola

Fakti

 { Siltāju pamatskolas ēka uzcelta 1875.gadā, savukārt 1886.gadā tā pārdēvēta par Jaungulbenes 2-klasīgo ministrijas skolu, kas bijusi pirmā ministrijas skola Vidzemē. Kā ministrijas skola tā pastāvējusi līdz Pirmā pasaules kara beigām. Laika gaitā skola vairākkārt mainījusi nosaukumus.
{ 1916./1917. mācību gadā Jaungulbenes 2-klasīgajā ministrijas skolā par skolotāju strādājis dzejnieks un rakstnieks Vilis Plūdonis.
{ Skolā mācījušies tādi pazīstami cilvēki kā aktrise Antra Liedskalniņa, kurai šis pagasts bija dzimtā puse, gleznotāja un dzejniece Biruta Žuravska, zinātņu doktore pedagoģijā Inese Jurgena.
{ Skolas pastāvēšanas laikā šo mācību iestādi vadījuši septiņi direktori: Jānis Dukmanis, Broņislava Žubule, Ausma Vīksne-Korule, Dominiks Matisāns, Ausma Bundziņa, Māra Iliņa un Marika Sirmā.
{ Ar 2009.gada 31.jūlija Gulbenes novada domes lēmumu Siltāju pamatskolu reorganizēja par Gulbīša vidusskolas filiāli. Ar 2010.gada 29.decembra domes lēmumu filiāli likvidēja. Skola slēgta 2011.gada jūnijā.
{ 2012.gada 3.aprīļa Gulbenes novada domes sēdē deputāti nolēma pārcelt Jaungulbenes Sociālo aprūpes centru uz Siltāju pamatskolas bijušo ēku.

 Vēsturisks foto. Pēdējais izlaidums Siltāju pamatskolas 9.klases skolēniem, kad viņi teica ardievas skolai, notika 2011.gadā.

Darbs skolā – īstā vieta

 Deviņas pamatskolas klases un aptuveni 100 bērnu čalas ik dienu. Tā savus 32 darba gadus, no kuriem 25 aizvadīti direktores amatā, atminas bijusī Siltāju pamatskolas skolotāja Māra Iliņa. Nu viņa par savām mājām sauc Bauskas pusi, uz kurieni pārcēlusies pirms divdesmit gadiem.

Māra atzīst, – nevienu brīdi nav nožēlojusi, ka tik ilgi nostrādājusi par direktori, vienkārši pienāca laiks, kad viņa, tautas valodā runājot, izdega un pārcēlās uz citu darba un dzīves vietu. “Visa mūža garumā darbs skolā ir mana īstā vieta. Jau būdama mazs bērns, zināju, ka kļūšu par skolotāju. Un kļuvu arī, mācīju matemātiku. Skolas darbs man vienmēr ļoti, ļoti paticis, es vēl šobrīd esmu par skolām – visa lieluma skolām, ne tikai par lielajām. Arī par mazajām. Par mazajām jo īpaši, bet par mazajām lauku skolām pavisam īpaši. Ļoti daudz dzirdu, ka laukos skolotāji nav pietiekami erudīti, neprot strādāt atbilstoši mūsdienu prasībām, ka viņu mācītie skolēni nespēj izvirzīt un sasniegt augstus mērķus, ka vecāki nespēj atbalstīt savus bērnus. Dzirdu, ka cilvēki laukos ir maz izglītoti un tamlīdzīgi. Es tam pilnīgi nepiekrītu un, ja šo tēmu sāk cilāt, kļūstu dusmīga,” atklāj bijusī skolas direktore. Viņa ir pārliecināta, ka viss atkarīgs no cilvēka, un vienalga – viņš dzīvo laukos vai pilsētā. Ja viņš strādā, dara, izvēlas mērķi un uz to arī iet, tad viss ir kārtībā.
Māra Iliņa no Siltāju pamatskolas aizgāja vēl pirms skolas slēgšanas un šobrīd spriež, ka tāds solis pieļaujams vien tad, ja situācija ar skolēnu skaitu ir ļoti kritiska. Viņasprāt, ja skolā mācās vairāk nekā 30 bērni, tā noteikti jāsaglabā, jo tur, kur skolas nav, dzīvība pamazām iznīkst. “Un tas, ka izglītības kvalitāte laukos zemāka, arī ir muļķības. Tā ir politika, kuru no saviem augstajiem plauktiem visur deklarē. Tas, kas šobrīd notiek attiecībā uz izglītību, ir pilnīgs haoss. Kādus lēmumus tikai savā mūžā neesmu piedzīvojusi! Diemžēl nav mūsu izglītības sistēmā ne stabilitātes, ne pamatīguma. Manā laikā skolā mācījās tuvu pie 100 bērniem, bijām padsmit pedagogi. Dzīve kūsāja, viss notika. Vienmēr ar labu vārdu atcerēšos savu kolēģi, skolotāju Gunu Eglīti, kurai viss darba mūžs, vairāk nekā 50 gadi, aizritējis Siltājos. Viņa mācīja dejas gan pieaugušajiem pagastā, gan mūsu skolēniem, turklāt darīja to tik aizrautīgi un ar tādu degsmi, ka skolā dejoja pilnīgi visi!” atminas Māra Iliņa.
Protams, arī viņai sāp sirds par skolu slēgšanu, bet tai pat laikā bijusī direktore pozitīvi vērtē faktu, ka slēgtās skolas ēkas nestāv tukšas. “Siltāju pamatskolu par novadu apvienošanos piešķirtajiem 200 000 eiro renovēja un atjaunoja. Līgo pagastā man vēl ir mājas, tādēļ bieži apciemoju dzimto pusi. Vienmēr braucu garām savai skolai un nosaku, – cik labi, ka vecīšiem ir tāda vieta, kur dzīvot! Tiešām! Apstākļi labāki par labākajiem, jo viss izveidots, domājot par tiem, kuri tur dzīvo.”

Jo mazāks pansionāts, jo lielāka māju sajūta

 Gulbenes novada Līgo pagastā, netālu no lielceļa, pa burvīgu aleju ved ceļš uz skaistu trīsstāvu māju. Kādreiz te skanēja bērnu smiekli, pa gaiteņiem joņoja Siltāju pamatskolas skolēni, savukārt šobrīd šo ēku par savām mājām sauc aprūpes centra “Siltais” iemītnieki. Ienākot mājīgajās un gaumīgi iekārtotajās telpās, pirmais, ko sadzirdam, ir mūzikas skaņas. Mūzika te skan vienmēr! Pirmajā brīdī nekas neliecina par to, ka šeit atrodas pansionāts. Pretī nāk smaidīga ēkas saimniece – aprūpes centra vadītāja. Kā vecajiem ļaudīm dzīvojas “Siltajā”, kā viņi pavada savu ikdienu, – par to saruna ar Inesi Lesiņu.

Vadītāja ar pieredzi. Inese Lesiņa savulaik strādājusi gan par mediķi, gan skolotāju, bet jau daudzus gadus viņa par savu sfēru sauc sociālo aprūpi. “Es zinu, ka sociālo aprūpes centru iemītniekiem ļoti svarīga māju sajūta, tādēļ to kopā ar savu komandu arī cenšos radīt. Arī manis darinātie floristiskas elementi rada mājīgumu. Prieks pašiem un citiem.”

Šogad aprūpes nams “Siltais” svinēs apaļu jubileju – pastāvēšanas 10.gadadienu. Kā sākāt apdzīvot bijušo skolu Līgo pagastā?
– 2014.gada 13.oktobrī atbraucām uz šo ēku ar 17 cilvēkiem no Jaungulbenes sociālā aprūpes centra. Visu būvniecības laiku kā iestādes vadītāja piedalījos būvsapulcēs un sekoju līdzi aprūpes centra būvniecībai, kas man bija sava veida jaunatklājums, jo no būvniecības nesapratu neko. Būvniecība notika divās kārtās. Atceros, ka sākumā bijām nesaprašanā, kā tik lielā mājā dzīvosim, kā viņu aizpildīsim, jo šķita – ak, dievs, mums ir 50 vietas! Bet tas notika ļoti ātri. Nepilnos divos mēnešos aprūpes centrs bija pilns, un kopš tā brīža brīvu vietu praktiski nav. Sākotnēji plānojām, ka varēsim uzņemt blakus novadu cilvēkus, slēgsim līgumu ar Rīgu un klienti brauks uz šejieni. Bet ātri vien atskārtām, ka nē, – varam apkalpot tikai un vienīgi sava novada 13 pagastu iedzīvotājus. Tā pamazām esam apauguši ar cilvēkiem, lietām, notikumiem, teritoriju un visu ko citu.
Gulbenes novada pašvaldība apaugusi arī ar aprūpes centriem...
– Tā ir. 2017.gadā atvēra mūsu struktūrvienību Dzērvēs, Daukstu pagastā, savukārt nu jau piecus gadus bijušajā Jaungulbenes arodskolas ēkā atrodas aprūpes centrs “Jaungulbenes Alejas” ar 99 vietām. Gulbenes novads patiešām ir bagāts ar iestādēm, kas domātas vecu cilvēku aprūpei. Un, kā jau teicu, klientu mums netrūkst. Vienīgi viņi aprūpes centrā nonāk arvien smagākā stāvoklī. Vairs nav, kā kādreiz, kad cilvēkus pansionātos pārsvarā ievietoja uz ziemu – kuram nebija malkas, kuram sabrukusi krāsns, kurš nemācēja saplānot savu budžetu. Šobrīd mums ir 49 klienti, no kuriem aptuveni 70% ir mazkustīgi. Pulciņš, ar kuriem varam strādāt un darboties, palicis pavisam mazs. Mums ir sakņu un puķu dārzs, pietiekami liela teritorija, siltumnīcas, līdz ar to varam iesaistīt klientus rehabilitācijā – nevis likt locīt papīra lidmašīnu, bet uzrakt dobi vai iestādīt kādu sīpolu. Palikuši uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi klienti, kuri var kaut ko darīt un darboties. Un mēs viņus mākslīgi arī nespiežam. Var jau, protams, sasaukt pusi mājas ar iemītniekiem un nosēdināt pie galda, bet tam nebūs vajadzīgās atdeves. Es priecājos par tiem trijiem, kuri atnāk un saka,– es gribu un varu palīdzēt. No otras puses, – ja mēs uzskatām aprūpes centru par cilvēku mājām, tad lielākajai daļai šīs arī ir tās pēdējās mājas. Viņi šeit dzīvo to savu dzīvi, un mēs negribam to izmainīt. Ja kādam šeit pajautātu, vai viņi ir laimīgi cilvēki, domāju, ka lielākā daļa teiktu – nē. Tā ir dzīve. Bet, ja cilvēks nav laimīgs, viņš nebūs arī apmierināts. Un ar apmierinātību ir tā, – tie, kuri savā dzīvē absolūti neko nav darījuši, lai savas vecumdienas varētu dzīvot normāli, viņi šeit ir arī visneapmierinātākie. Kādu neapmierina arī tas, ka, atverot banānu, vienā galā tas ir brūns! Bet ir arī foršie piemēri. Mums ir viena kundzīte, kurai 96 gadi. Kopš viņa atnāca pie mums, visus deviņus gadus vadīja fizioterapijas nodarbības, jo viņa ir bijusī fizioterapeite. Fantastiska kundzīte!
Neviena iestāde nevar pastāvēt bez darbiniekiem. Cik cilvēkiem šobrīd dodat darbu?
– Kopā ar mani strādā 30 darbinieki. Mums ir sava virtuve un veļas māja. Pakalpojums jāsniedz nepārtraukti, un tas nozīmē, ka strādājam maiņās. Aprūpes procesu nodrošina 13 aprūpētājas, no kurām divas ir diennakts, viena – dienas aprūpētāja, kā arī aprūpētāja, kura vanno klientus. Darba diena paiet, skrienot vāveres ritenī. Piemēram, vannotājai dienā jānomazgā 8 – 9 klienti, no kuriem lielākā daļa ir tādi, kuri paši nespēj sevi aprūpēt. Dabūt darbiniekus sociālajā sfērā ir diezgan sarežģīti, taču es ar savu komandu esmu ļoti apmierināta. Visi darbinieki no Jaungulbenes sociālā aprūpes centra atnāca strādāt uz “Silto”. Komanda bija maza, nācās meklēt jaunus darbiniekus, tāpēc uzrunāju Līgo pagasta cilvēkus – lai darbs tuvāk mājām. Esmu lepna par savu komandu un priecājos, ka aprūpes darbinieku vidējais vecums ir no 36 līdz 45 gadiem. Aprūpētāju darbs ir ļoti smags gan fiziski, gan emocionāli. Varu būt gandarīta, ka no aprūpētāju vidus izaudzis mans sociālais darbinieks, sociālais rehabilitētājs, vispārējās aprūpes māsa. Kad meitenes atnāk strādāt, uzreiz var redzēt, vai viņas grib būt tikai aprūpētājas, vai vēlas sasniegt mazliet kaut ko vairāk. Tad atliek tikai pamudināt, un viss notiek. Lielākoties darbinieki ir vietējie. Pati esmu jaungulbeniete, puse kolektīva – no Jaungulbenes, puse – no Līgo ciema, jo izbraukāt uz šejieni no tālākām vietām nav nemaz tik vienkārši.
Minējāt, ka kopš pirmā sociālā aprūpes centra atvēršanas mēneša brīvu vietu faktiski nav. Tā ir joprojām?
– Jā. Visu laiku ir ļoti liela interese no citām pašvaldībām, jo, kā es saku, vislabākā reklāma ir no mutes mutē. Mums nāk līdzi laba slava, cilvēki pastāsta viens otram, un tad saņemam zvanus. Desmit gadu pastāvēšanas laikā mums tiešām nav nācies uztraukties par tukšām vietām. Šobrīd brīva ir tikai viena.
Lielākā daļa Jūsu klientu pansionātā paliek līdz mūža beigām, bet vai ir tādi, kuri atgriežas mājās?
– Ir, kas atgriežas, jā. Pārsvarā tie ir cilvēki, kuri piedzīvojuši dažādus lūzumus, apdegumus vai īslaicīgi saskaras ar veselības problēmām. Gadījumi ir dažādi. Ir, kuri pēc apārstēšanas atgriežas pie mums vēlreiz un tad atkal aiziet. Ja runājam par mirstību, tad, piemēram, pagājušā gada laikā aprūpes namā “Siltais” aizsaulē aizgāja divpadsmit klienti, kas ir ļoti maz. Manuprāt, tas liecina par labu aprūpi, par labu medicīnisko aprūpi. Ir bijuši gadījumi, kad piederīgie atved savu tuvinieku un nosaka, – iespējams, vairāk par nedēļu, divām nemaz nenodzīvos. Bija gadījums, kad viena tantiņa pēc tādas tuvinieku izteiktās prognozes nodzīvoja vēl astoņus gadus.
Izmaksu ziņā pansionāti, kas atrodas tālāk no Rīgas, ir arī lētākie. Kā ir pie Jums?
– Šajā pusē noteikti esam vieni no lētākajiem. 85% no saviem ienākumiem, kas nepārsniedz pakalpojuma izmaksas, maksā pats klients, savukārt Gulbenes novada pašvaldība visiem pašvaldības iedzīvotājiem dotē cenu no aprēķinātajiem 33,39 eiro līdz 26,12 eiro diennaktī. Mēneša maksa sanāk 810 eiro. Šajā cenā ietilpst pilnīgi viss – klienta aprūpe, medicīniskā aprūpe, apģērbs, individuālie higiēnas līdzekļi, ēdināšana, veļas mazgāšanas pakalpojums, izvadāšana pie mediķiem speciālistiem. Ja kādam ir vēlme aizbraukt, piemēram, uz kapiem, mēs braucam. Palīdzu sakopt kapu kopiņas, un dodamies atpakaļ. Tie, kuriem veselība atļauj, brauc ekskursijās, uz koncertiem, teātri, Rēzeknes “GORu”.
Kas, Jūsuprāt, cilvēkam pansionātā ir visnepieciešamākais? Viņš taču izrauts no ģimenes, mājas, ierastās vides…
– Vairāk par visu nepieciešama sajūta justies vajadzīgiem. Dažs saprot, ka bijis apgrūtinājums un tāpēc nonācis pie mums. Sliktākajā gadījumā piederīgie iestāsta, ka aizvedīs savu tuvinieku uz slimnīcu, kur mazliet paārstēs, un tad jau pēc divām nedēļām viņš būs vesels un varēs doties mājās. Un tad šie cilvēki katru dienu gaida, kad tas dakteris nāks, ārstēs un varēs doties mājās…. Tas ir pats, pats ļaunākais, ko var izdarīt savam vecajam cilvēkam. Un tad mēs tuviniekiem lūdzam, – pasakiet taisnību! Jā, cilvēks būs neapmierināts, bet viņš negaidīs, necerēs. Mūsu centra klientiem vajag sajūtu, ka viņam kāds ir, ka viņš kādam ir vajadzīgs. Vienmēr atcerēšos kundzi, kura teica, – manai mazmeitai ir māja, kurā ir piecas istabas, bet man tai mājā vietas nav... Un tā bija kundzīte, kura varēja dzīvot mājās. Ir briesmīgi, kad tā saka. Atceros vienu dēlu, kurš savu mammīti uznesa otrajā stāvā uz rokām, bet otrajā dienā es viņam zvanīju, ka mammītes vairs nav… Bet tajā pašā laikā ir ļoti daudz piederīgo, draugu, paziņu, bijušo kaimiņu, kuri par saviem tuvajiem atceras, brauc ciemos, nevis tikai nodod maisiņu. Mūsu māju ciemiņi mīl, īpaši sestdienās un svētdienās, kad reizēm stāvlaukumā mašīnām nav vietu.
Jau no padomju laikiem sabiedrībā dziļi iesakņojies stereotips, ka pansionāts ir nabagmāja. Šis uzskats nav mainījies?
– Sen jau mainījies. Daudzi, pie mums ienākot, saka, – ja man būtu jāizvēlas, es gribētu dzīvot šādā aprūpes centrā. Kaut arī esmu bijusī mediķe, strādāju operāciju zālē, man nepatīk sterila vide. Man vienmēr apkārt ir daudz sīku lietiņu, pateicoties kurām, arī veidojas mājīguma atmosfēra. Protams, grūti radīt mājīgumu istabiņās, kurās ir daudz tehnisko palīglīdzekļu – staigājamais rāmis, rolators, barojamais galdiņš, podkrēsls, taču mēs patiešām cenšamies.
Kuri ir tie cilvēki, kuriem pārsvarā veras sociālo aprūpes centru durvis?
– Visdažādākie. Daļu šeit atved atkarību problēmas, daļu – veselības problēmas, bet daļu – vecums. Ir, kas tiek galā ar savām problēmām, rehabilitējas, atveseļojas un atkal atgriežas savā ierastajā vidē. Vienmēr atcerēšos gadījumu, kad meita pirmo reizi atbrauca pie mums bez mammas. Viņa sēdēja manā kabinetā un raudāja – tik ļoti sevi nosodīja, ka mamma jāved uz aprūpes centru. Mēs ilgi runājām, mēģināju pārliecināt, ka ar atvešanu pie mums viņa savam tuvākajam cilvēkam neko sliktu nenodara. Tā ir iespēja mammai būt zināmā drošībā, pieskatītai un aprūpētai.

 Gulbenes novadā teju visas slēgtās skolas ieguvušas sociālo aprūpes centru statusu. Kā vērtējat šo lēmumu?
– Savulaik pie Gulbenes novada deputātiem gāju ar lūgumu Jaungulbenes sociālās aprūpes centram rast citu mājvietu, jo toreizējā telpa, vecās slimnīcas ēka, nepavisam nebija piemērota. Un tad radās doma par Siltāju skolas apdzīvošanu, kas jau divus gadus stāvēja tukša, bet bija apsaimniekota. Par novadu apvienošanas naudu – 200000 eiro – skolā jau bija salikti logi un ievilkta centrālapkure. Tas bija pareizs lēmums – saglabāt esošo ēku, ko nevajadzēja būvēt no jauna. Neapšaubāmi, statistikas dati ir nepielūdzami, – bērnu mums ir maz, toties paaudze noveco. Manuprāt, aptuveni 60% novada iedzīvotāju jau ietilpst kategorijā 50+ gadi.
Daudzi apgalvo: tur, kur slēdz skolu, vieta paliek tukša. Tā ir?
– Skolas trūkumu izjūt ar to, ka nav jauniešu. Pati esmu izaugusi pie Jaungulbenes arodskolas, kurā savulaik mācījās 800 audzēkņu un vienmēr valdīja burzma. Mani vecāki visu mūžu nostrādāja šajā skolā, pēc tam pati vairāk nekā 20 gadus biju tur skolotāja. Protams, tur, kur ir jauni cilvēki, apkārt ir dzīvība.
Latvijā ir pansionāti ar lielāku un mazāku ietilpību. Jūsuprāt, kāds būtu optimālais klientu daudzums šādā iestādē?
– 50 klienti ir maksimums, par to esmu vairāk nekā pārliecināta. Es zinu katru savu cilvēku – kā sauc, no kurienes nāk, pazīstu radiniekus un bērnus, kuri brauc apciemot. Neliegšos, ka reizēm ikdienā laika pietrūkst, bet man sanāk ar saviem klientiem parunāt. Ja pansionātā ir vairāk par 50 iemītniekiem, tas vairs nav iespējams. Jo mazāks pansionāts, jo lielāka māju sajūta. Un otra lieta, par ko vienmēr domāju, – ja pansionātu ceļ no jauna, jātaisa mazas istabiņas. Praksē pierādījies, ka ir ļoti grūti savietot divus cilvēkus, atrast pareizo saderību, pareizās intereses un, jā, arī pareizo televizora skaņu. Cilvēkam savā istabiņā ir jāatrod sevi, bet ārpusē – kāds, ar ko parunāties.
Mūsdienu pasaule kļūst arvien modernāka, ienāk jaunas tehnoloģijas. Jūsu darbā ir kaut kas, kas gadu laikā radikāli mainījies?
– Mainījies – nē, bet radikāli uzlabojies gan. Esam tikuši pie skaistām telpām, mums ir lifts, par ko kādreiz pat iedomāties nevarējām – nesām klientus klēpī, uz sedziņas, ar ratiem un vēl nezin kā. Arī ēdienu ar paplātēm četras reizes dienā nēsājām uz otro stāvu. Tagad tas viss ir nodrošināts. Kvalitāte noteikti uzlabojusies – sakārtota medicīniskā aprūpe, daudz ko protam, mākam, daudz kas ir pieejams. Klientiem ir viens ģimenes ārsts, un tas ir ļoti labi un ērti, jo visi ir apskatīti, pārbaudīti, nozīmēta medikamentozā terapija. Savā ziņā tas arī pagarina mūžu, bet reizēm ir ļoti smagi skatīties, kā cilvēks mokās un nevar aiziet…

Lielisks piemērs visiem. Viena no vecākajām sociālā aprūpes centra iemītniecēm ir bijusī fizioterapeite Mirdzas kundze. Savā cienījamā vecumā – 96 gados – viņa ir lielisks piemērs ikvienam. Mirdzas kundze joprojām dzīvo ar pārliecību, – kas cits piespiedīs darboties, ja ne pats sevi. “Gribas jau ļoti iet un kustināt pārējos, pašai kustēties. Deviņus gadus aprūpes centrā vadīju fizioterapijas nodarbības, bet šobrīd veselība sašūpojusies. Šodien, piemēram, mugura sadomājusi sāpēt – visas dienas varēju iet un skriet, bet tagad jādomā – darīt kaut ko vai nē.” Mirdzas kundzes mazajā, mājīgajā istabiņā uz palodzes saliktas vairākas ģimenes fotogrāfijas, kuras uzlūkojot, viņa apliecina, – ģimene man tiešām ir liela. “Būs 10 gadi, kopš esmu šeit. Kas vainas? Man ļoti labi šeit vienai. Ko gribu, to daru. Gribu – guļu, gribu – skatos televizoru. Šobrīd pati ar sevi gan neesmu īsti apmierināta, jo frizūras nav, mati būtu jāsaved kārtībā. Visu mūžu esmu pieradusi pucēties, nevar nolaist degunu arī tagad,” ir pārliecināta kundzīte.

Labākā šīs mājas daļa. Emīliju Abuci aprūpes centrā zina visi, jo viņa ir viena no aktīvākajām iemītniecēm, kura visu dzīvi veltījusi savam bērnam ar īpašām vajadzībām. Jaunpiebalgā viņai bija skaists dzīvoklis, vide, infrastruktūra, baznīca un viss, ko vajag cilvēkam cienījamā vecumā. Taču 80 gados dzīve sagriezās kājām gaisā. Šobrīd Emīlijas kundzei ir 85. Viņa atnāca uz sociālās aprūpes centru, jo vajadzēja atrast vietu, kur pēc tam paliek dēls Kaspars. Emīlija spēku rod ticībā un lūgšanās, tādēļ ik ceturtdienu ar dēlu dodas uz Gulbeni, lai piedalītos katoļu baznīcas dievkalpojumā, savukārt reizi nedēļā viņa vada stundu ilgu aizlūgumu arī sava aprūpes centra iemītniekiem. Pateicoties draudzībai ar Rankas muižas īpašniekiem, Emīlija tikusi pie mājas uz riteņiem, kas novietota mazdārziņa tuvumā turpat pie pansionāta. Tur viņa konservē, taisa ēst, kaut ko uzcep, uzvāra, audzē pupas centra iemītniekiem. “Tāda man te saimniecība. Ir, ko darīt, un reizēm šķiet, ka par daudz. Bet es nemācētu šeit dzīvot, ja nebūtu, ko darīt. Man vajag sabiedrību, un es sev to atradu. Komandā esam spēks, un tā ir tā īstā rehabilitācija, nevis krāsot un zīmēt. Ar savu komandu protu sarunāt, saprotu viņus un pieņemu – jūtamies labi. Kādreiz arī sabaru, ja vajag. Nebaidīšos teikt, ka šī ir mūsu mājas labākā daļa – tie, kuri var aiziet, palīdzēt, kaut kur izbraukt,” atklāj Emīlijas kundze.

No aprūpētājas – par mediķi. Ārsta palīdze Jolanta Zviedre aprūpes namu “Siltais” par savu darbavietu sauc jau sešus gadus. Sākumā viņa sāka darbu kā aprūpētāja, tad dzīve pamainījās un bija iespēja atkal mācīties. Pašvaldība maksāja stipendiju mediķiem, kuri plānoja strādāt pašvaldības iestādēs, un Jolanta izmantoja šo iespēju: “Un te nu es esmu – tagad jau kā mediķe. Darba, protams, pietiek, bet man patīk tas, ko daru. Telpa mums liela, plaša, ērti var iebraukt ar ratiņkrēslu, ir kušete. Padomāts, lai ērti gan klientam, gan speciālistam.”

Kā un vai mainījusies pagasta dzīve kopš skolas slēgšanas?

 Anitra Markoviča, Līgo pagasta bibliotēkas vadītāja: – Labi ir tas, ka slēgtās skolas ēka neaizgāja postā, nestāv tukša un nav izdemolēta. Ir pēctecība. Latvijā cilvēki noveco un vietu pansionātos katastrofāli pietrūkst, tā tiešām ir problēma. Savukārt, ja runājam par skolām, saprotams, ka bērnu nav. Neliegšos, ka pirmajos gados pēc skolas slēgšanas man viņu ļoti pietrūka – kā bibliotekāre to izjutu ļoti, jo regulāri braucu uz skolu, strādājām, darbojāmies, organizējām pasākumus. Bet tāda ir mūsu valsts politika un skarbā realitāte. Droši vien drīz vairs Latvijā nebūs apdzīvotas vietas, kurā neaizslēgs skolu, tad bibliotēku. Tā tas diemžēl ir visur. Ir ģimenes, kas aizbraukušas no Latvijas, ir, kas pārcēlušās dzīvot uz citu vietu. Lielākā daļa bērnus aizsūtīja mācīties uz lielāku skolu Cesvainē, citi izvēlējās Gulbīša skolu tepat Gulbenes novadā. Nākamgad arī tās vairs nebūs, tad būs jābrauc uz Gulbeni vai Cesvaini. Līdz ar skolas slēgšanu zūd kopienas sajūta, jo vecāki, skolotāji, bērni, pasākumi rada piederības sajūtu dzimtajai vietai, pagastam, skolai. Uz kuru pusi iet dzīve pēc divām novadu reformām un pārmaiņām? Es neizteikšos... Pagasta pārvaldniekam jau pirms pāris gadiem teicu, ka pienāks brīdis, kad kartē būs tikai punktiņš – šeit bija Līgo ciems vai Līgo pagasts. Diemžēl…
Ina Dzene, Līgo pagasta iedzīvotāja: – Protams, skolas aizslēgšana pagasta dzīvi ir ietekmējusi. Taču vēl vairāk (ne uz to labāko pusi) tas ietekmējis pašu bērnu un vecāku dzīvi. Redzamākā puse ir aktivitātes un dinamisma zudums pagasta dzīvē. Vairs nav interesantu skolēnu projektu, koncertu, teātru un sporta pasākumu. Samazinājies arī cilvēku resurss. Tie, kuri zaudējuši iespēju strādāt vietā, kur dzimuši un dzīvojuši līdz šim, pārcēlās uz pilsētām vai aizbrauca meklēt darbu ārzemēs. Ar dažādiem iznīcinošiem politiskiem lēmumiem, aizslēdzot skolu, pasta nodaļu vai apvienojot vairākus pagastus vienā, tiek samazinātas jau tā niecīgās darbavietas laukos. Netiek radītas arī jaunas. Šie apstākļi neveicina jaunatnes atgriešanos. Patlaban svarīgākais ir nauda un no tās izrietošā skolu optimizācija, neskatoties uz sekām. Tas gan notiek visā Latvijā. Jaunieši, un ne tikai, spiesti pamest laukus. Sabiedrība noveco, tādēļ arī slēgtās skolas pārtop par pansionātiem. Cik zinu, arī blakus pagastos slēgtajās skolās ierīkoti pansionāti. Protams, varētu jau sapņot, ka būtu bijis labi tur atvērt kādus radošos centriņus, bet nebūs jau kam, nebūs, kas tos apmeklē. Arī veciem cilvēkiem kaut kur ir jāpaliek. Pašlaik laukiem jāpārdzīvo smags laiks, taču esmu pārliecināta, – Latvijas laukiem vēl būs liela loma un, par spīti visam, drīz notiks to atdzimšana.
Uldis Doņuks, Līgo pagasta pārvaldes vadītājs: – Tā ir patiesība, kurai nevar nepiekrist – līdzko nav skolas, tā pamazām progress iet uz leju. Tas varbūt nenotiek uzreiz, jo sākumā skolēni vēl piedalījās kultūras, sporta, citos pasākumos, bet, tiklīdz aizgāja uz citu skolu – Gulbīti, Cesvaini vai Gulbeni, viņiem savā starpā zuda sasaiste, piederības sajūta savai kopienai. Jā, sejā skolēni viens otru pazīst, bet ikdienā katrs savā skolā, katram savas intereses un satiekas vairs varbūt tikai pagasta svētkos. Agrāk to kilometru uz skolu visi gāja kājām, pa ceļam runājās, izskraidīja grāvjus, satika zemniekus, strādniekus. Tagad pulksten 7 no rīta pusaizmiguši iesēžas autobusā, viņus kaut kur aizved, tad atved. Man ir bažas, ka šādā veidā zūd lokālais patriotisms. Un vēl – līdz ar skolotāju aiziešanu arī inteliģences vairs tikpat kā nav, un tas jau arī nosaka pieprasījumu kultūrā, bibliotēkā un citās jomās. Šī ir ne mazāk svarīga nianse. Tagad slēgto skolu vietā ierīkoti sociālās aprūpes centri. Es par to priecājos vai nē, tas ir cits jautājums. Labāk, protams, nekā nekas, kaut gan gribētos kaut ko jaunu un perspektīvu, attīstību veicinošu. Pozitīvi tas, ka cilvēkiem ir darbavietas, ir kolektīvs, ēka neiet postā. Un, kā redzam, ir arī pieprasījums.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1912052955883609

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas... (14.06.2024.)

Ar kaut ko taču jāsāk – pirmsākums (1950.-1959.)

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Analīze–fakti

 1950. - 1951.gads. Avīzē “Balvu Taisnība” 1950.gada 12.marta numurā lasāms, ka šajā dienā Padomju Savienības darbaļaudis vēl deputātus PSRS Savienības Augstākajā padomē. Laikrakstā citēti Valentīnas Ločmeles – jauna vēlētāja Balvu vidusskolā – vārdi, kura saka, ka tā ir varena prieka un laimes pilna demonstrācija, nodot savas balsis par padomju tautas labākajiem dēliem un meitām. Laikraksta 17.maija numurā publicēts raksts ar nosaukumu “Jauna slimnīca Balvos”. “Pēckara gados Balvu pilsētā veikti plaši celtniecības darbi. Viena no ievērojamākajām celtnēm ir jauna, moderni iekārtota slimnīcas ēka, kuru tuvākā laikā nodos ekspluatācijā,” vēsta avīzes veidotāji. Savukārt 13.septembra numurā publicēta iedzīvotāja vārdā P.Cālītis neapmierinātība, ka Balvu pilsētā nav neviena avīžu kioska: “Balvu pilsētā ir pieci kioski. Tajos var nopirkt maizi, pienu, sviestu, papirosus, bet ar to vien nepietiek, lai cilvēks būtu laimīgs un apmierinātu savas garīgās vajadzības. Nepieciešams izlasīt arī laikrakstus, žurnālus un grāmatas. Balvos šādu kiosku nav.” Laikraksta “Balvu Taisnība” 1951.gada pirmajā – 3.janvāra – numurā publicēta kritika kolhozu vadībām, piemēram, publikācijā ar nosaukumu “Liekas, ka neredz”. Tā autors J.Kravalis raksta: “Vairums mūsu rajona kolchozu jau norēķinājušies par linu piegādi valstij. Bet Drudžu ciema kolchoza “Draudzība” priekšsēdētājs Lukstiņš nezin kādos sapņos nogrimis, sēž un slavē alus glāzīti un tās pienesējus.” Tuvojas vēlēšanas, un avīzes 14.februāra numurā izplatīts aicinājums piedalīties Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes deputātu vēlēšanās. Arī vēlēšanu dienā raksta, ka “šodien mēs balsojam par Staļinu, par laimīgu dzīvi”. Savukārt pēc vēlēšanām – 21.februāra numurā – rakstīts, ka Balvu rajona darbaļaudis par staļiniskā komunistu un bezpartejisko bloka kandidātiem balsoja lielā vienprātībā, turklāt pulksten 10 Balvu rajona iedzīvotāji jau bija nobalsojuši un kopumā vēlēšanās piedalījās 99,98% balsstiesīgo. Laikraksts vēsta, ka 1951.gadā pie Balvu vidusskolas nodibināts pieaugušo koris: “Visu iestāžu darbinieki to uzņēma ar sajūsmu un apsolījās kārtīgi apmeklēt mēģinājumus. Kad to vajadzēja sākt darīt, izrādās, ka ne visi tā domājuši, kā runāja un solīja. Uz mēģinājumiem nemaz neieradās lauksaimniecības nodaļas, sakaru kantora un kultūrizglītības nodaļas darbinieki.” “Laimīgā jaunatne! Šodien 17.jūnijs. Tā ir diena, kas 11 gadus atpakaļ ienesa lūzumu visas latviešu tautas dzīvē,” ar šādiem vārdiem avīzes jūnija numurā sveic pionieru salidojuma dalībniekus.
1952.-1953.gads. 1952.gada pirmajā laikraksta numurā lasāms vēlējums Staļinam. Līdzās tam laikam raksturīgai propagandai atrodami arī kritiski rakstiņi, kā, piemēram, partijas Balvu rajona organizācijas sanāksmē kāds partijas funkcionārs atskaitās šādi: “...Notikušajās 10 kolchoznieku kopsapulcēs, 29 valdes sēdēs un 70 brigāžu sapulcēs ne ciema padomes priekšsēdētājs, ne sekretārs nav bijuši klāt. Bet partijas pilnvarotais b.Šeludko tā vietā, lai ierastos kolchozā, piezvana un saka: “Ja no rajona mani prasa, tad saki, ka es, Šeludko, biju pie tevis.” Tolaik “Balvu Taisnība” iznāca uz vienas lapas trīs reizes nedēļā: trešdien, piektdien un svētdien, abonēšanas maksa pusgadā – 7 rubļi 80 kapeikas. 1952.gada 4.novembra numuram vairs nav redaktora – to, kā atbildīgā par izdevumu, paraksta Alise Kacēna. Savukārt 12.novembrī viņa kļūst par avīzes redaktori, par pirmo sievieti – redaktori. 1952.gada pēdējā laikraksta pirmajā lappusē goda vieta atdota atkal visu tautu tēvam Staļinam. Alise Kacēna redaktores amatā nostrādā trīs gadus. 1953.gadā “Balvu Taisnība” turpina iznākt uz vienas lapas trīs reizes nedēļā. Nemainās ne saturs, ne avīzes vizuālais izskats. Tāpat vairums materiālu atvēlēti toreizējās varas propagandai.
1954.gads. Pirmo numuru “Balvu Taisnības” kolektīvs sāk ar dažādiem novēlējumiem, kas tam laikam, šķiet, pat pārdroši: “...Lauksaimniecības arteļa “Varonis” un Kuibiševa vārdā nosauktā priekšsēdētājiem bb. Ganevišam un Kuzminam retāk ieskatīties pašbrūvētā vai šņabja glāzītē, labāk vadīt kolchozus...” Jāpiebilst, ka kritika, tāpat kā slavas dziesmas, partijai neizpaliek arī visos pārējos 1954.gada numuros. Lasītāji tiek mudināti priekšzīmīgi gatavoties PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām. Ko nozīmē priekšzīmīga gatavošanās? Atbilde laikraksta slejās ir skaidra un nepārprotama: “...Uzdevums panākt, lai vēlēšanās piedalītos visi vēlētāji un atdotu savas balsis par nesatricināmā komunistu un bezpartejiskā bloka kandidātiem...” Pirms Jāņiem lasītāji saņem labu ziņu, proti, ar 22.jūniju vilcieni Abrene-Rīga un Rīga-Abrene kursēs katru dienu. Vai par Līgo svētkiem ne rindiņas? Svētkiem atvēlēta gandrīz visa lappuse, turklāt ar karikatūrām un jestriem pantiņiem.

 Kāds jautās, kā tolaik atspoguļoja lielus kultūras pasākumus? Pārlapojot laikraksta numurus, nākas secināt, ka paskopi. Piemēram, par rajona Dziesmu dienu jūlijā vēsta tikai trīs fotogrāfijas ar īsiem, neparasti īsiem pierakstiem, no kuriem nav noprotams, kur pasākums noticis, cik cilvēku tajā piedalījās, nerunājot par to, kurā konkrētā dienā Dziesmu diena notikusi. 1954.gada otrajā pusgadā populāri, šķiet, kļūst “Mātes slava” ordeņi un medaļas, piemēram, I pakāpes ordeni saņēma mātes, kuras dzemdējušas un uzaudzinājušas deviņus bērnus, II pakāpes – astoņos. Savukārt 5-6 bērnu māmiņas saņēma medaļas.
1955.gads. Pirmajā 1955.gada numurā “Balvu Taisnība” uzsver pērnā gada panākumus, piemēram, traktorists Namsons Pēteris gada plānu izpildījis par 175%, Dubrovs Jānis – par 170%, Zaķis Antons – 219%, bet gadu mijā nodotais jaunais kultūras nams Balvos izmaksājis 1 650 000 rubļus. Kāda tolaik bija darba alga? 27.februārī publicētā ziņa jeb raksts “Saņem apmaksu” atspoguļo tā laika situāciju: “...Šinīs dienās lauksaimniecības arteļa “Pobeda” kolchoznieki saņem apmaksu par pagājušā gadā izstrādātajām izstrādes dienām. Uz vispārējām izstrādes dienām tiek izsniegts 1 kg graudu, 4 rbļ. naudas, kartupeļi u.c. produkti, lopkopības – 1 rbļ. un linu izstrādes dienām – 10 rbļ. naudas. Tā, piemēram, kolchoznieks Jānis Zauls, kas lauksaimniecībā izstrādājis 418 izstrādes dienas, saņēma 1039 kg graudu un 7816 rbļ. naudas, lopkope Vilma Ābele – 1028 kg graudu un 5365 rbļ. naudas...”. Lasot 1955.gada laikrakstus, acīmredzams, ka tauta vēlējusies lustēties. Tiesa, gājis raibi. Ždanova vārdā nosauktajā kolhozā jaunietes, kuras rīkojušas balli, nelikumīgi iekasējušas naudu. Ballē piedalījās ap simts cilvēku, un katrs maksājis rubli. Vēl neveiksmīgāk klājies bērzpiliešiem, kuriem par koncertu un aktuālu referātu nācies maksāt 3 rubļus solīto 2 vietā, turklāt referāts par rudzu pļaušanu bijis, mēreni sakot, dīvains. “..tas nu gan mucā audzis un pa spundi barots, nezin pat, kad rudzi pļaujami...,” secinājuši kolhoznieki.
1956.gads. 1956.gada pirmajā laikraksta “Balvu Taisnība” numurā uzsvērts, ka šajā gadā būs vēl raženāki panākumi, piemēram, “...jānobeidz Bērzpils ielas kapitālā pārbūve, kapitāli jāpārbūvē Rīgas iela, jāuzceļ jauna autobusu piestātne, jāturpina trotuāru izbūve un remonts...”. Šim laikam joprojām raksturīgas ir dažādas sociālistiskās sacensības un aicinājumi strādāt vēl labāk. Laikrakstā atrodams līgums starp Balvu un Abrenes rajona kolhozniekiem, kas paredz 1956.gadā uz katriem 100 ha lauksaimnieciski izmantojamās zemes turēt ne mazāk nekā 18 liellopus, tanī skaitā 10 slaucamas govis. Populāras bijušas publikācijas par izslaukumiem. Tās “Balvu Taisnībā” parādās regulāri uz 2-3 lappusēm, turklāt nosaukto slaucēju vārdu un uzvārdu skaits patiešām ir iespaidīgs, proti, vairāk nekā 400. Tāpat laikraksta slejās ir daudz kritikas, kas veltīta dzērājiem un sliņķiem. Pēdējā 1956.gada numurā apkopots aizvadītais gads un ieskicēta nākotne: “...nākotne ir skaidra. Komunisma ausma atmirdz pār mūsu zemi. Droši un brīvi šai ausmai pretī plecu pie pleca iet padomju ļaudis...”
1957.gads. Tam laikam raksturīga kļūst ateisma tēma. Joprojām avīzes slejās lielu vietu aizņem dažādi partijas lēmumi un aicinājumi čakli pildīt sociālistisko sacensību otrās piecgades uzdevumus. Par kultūru, atpūtu un sportu maz tiek rakstīts, kaut gan 31.janvāra laikrakstā atrodama ziņa, ka sākušās skolu ātrslidošanas sacensības uz Balvu ezera. Marta nogalē rajona Darbaļaužu deputātu padomes sesijā apstiprināja 1957.gada budžetu. Zīmīgi, ka līdzās budžeta izklāstam atrodams vēsturisks ieskats, kādi tobrīd izskatījās Balvi. 1957.gadā pēc kara sagrauto māju vietā atjaunotas 6 celtnes, tostarp Balvu 1.vidusskola, 12 dzīvokļu dzīvojamā māja, maizes ceptuve, pirts, pasts, kinoteātris, kultūras nams un jaunuzcelti slimnīcas korpusi. 1957.gadā paredzēts uzcelt linu fabriku, kā arī tipveida bērnudārzu un bērnu silīti. Līgo svētki 1957.gadā ir cieņā, kas gan nez kāpēc nosaukti arī par Kolchoznieku svētkiem. 1957.gada nogalē izpildu komiteja uzsāk cīņu ar klejojošajiem suņiem Balvos.
1958.gads. Kolhozs “Boļševiks” lepojas ar panākumiem vistu fermā, proti, putnkope Veronika Trulle pērn no katras vistas ieguva 142 olas. Kā atzinību par labo darbu kolhoza valde b.Trullei izsniedza prēmiju – 800 olas un 6 vistas. Februārī rajona kultūras namā iedzīvotāju sapulcē darbaļaudis izmantoja ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Dekrētu viņiem piešķirtās tiesības par to cilvēku izraidīšanu, kas nevēlas godīgi strādāt, piekopj parazītisku dzīvesveidu. Sapulcē vienprātīgi nolēma izraidīt Makarovski, Garo un Francānu no Balvu pilsētas uz 5 gadiem, bet Apīni – uz 2 gadiem. Par kādiem nopelniem tik bargs sods? Piemēram, Makarovskis nekur nestrādāja, arī pret sievu viņš bija rupjš, bieži dzēra; Garā – bijusi par iemeslu kādas ģimenes iziršanai; Francāns – kopš 1950.gada nebija iesaistījies nekādā darbā. Vēl virknei balveniešu izsaka brīdinājumu, arī viņiem draud izsūtīšana no pilsētas, ja mēneša laikā nesāks strādāt. 29.jūnijā Balvos notiek vērienīgi Jaunības svētki, kad kolonnas priekšgalā brauc motociklisti, bet fizkultūrieši nes karogus un transparentus. 8.augustā Balvu rajona Darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteja pieņem lēmumu “Par pasākumiem cīņai ar kolorado vaboli Balvu rajona teritorijā”. Par šī lēmuma nepildīšanu paredzēts naudas sods līdz 100 rbļ. Šāds pat sods paredzēts balveniešiem, ja viņi vēlas audzēt melnbrūnās lapsas. Lapsu audzēšana atļauta tikai laukos. Gada nogalē rajona iedzīvotāji pauž sašutumu par slikto satiksmi uz Balvu dzelzceļa staciju: “...7.novembrī autobuss nokavēja vairāk par pusstundu un sasniedza staciju tikai tad, kad vilciens jau atgāja. Pēc tam viss noritēja kā piedzīvojumiem bagātā filmā, šoferis centās vilcienu panākt un tas viņam arī izdevās... Gulbenē...” 1958.gada nogalē atklāj jauno grāmatveikalu Balvos (šobrīd – Balvu pareizticīgās baznīcas telpas).
1959.gads. Pirmajā 1959.gada “Balvu Taisnības” numurā pārstāstīti jaunā gada plāni, piemēram: “...Balvos jāuzceļ un jānodod ekspluatācijā 3 astoņu dzīvokļu nami, 2 divpadsmit dzīvokļu nami, jāpabeidz centralizētas ūdenssistēmas celtniecības pirmā kārta, jānodod ekspluatācijā linu fabrikas pirmā kārta, jāpabeidz jaunā produktu veikala un kafejnīcas celtniecība, jānodod ekspluatācijā tuberkulozes dispansers. Jāuzceļ Tilžas vidusskola, jāpabeidz Eglaines 7-gadīgās skolas, Dūrupes 7-gadīgās skolas internāta būve. Sakarā ar paredzamo pieminekļa uzstādīšanu Ziemeļlatgales partizāniem pilsētas parkā, jāuzsāk tā labiekārtošana...” Tāpat laikraksta slejās atrodama informācija, ka rajonā paredzēts uzcelt 10 liellopu kūtis 544 vietām, 10 cūku kūtis 1213 vietām, 5 putnu kūtis vairāk nekā 3 tūkstošiem putnu. Gada sākumā rajonu pāršalc sensacionāls TASS ziņojums par kosmiskās raķetes palaišanu Mēness virzienā. Laikā, kad visapkārt notiek grandiozas lietas, tilžēnieši nespēj atrisināt sen sasāpējušu problēmu – centrā nav kur piesiet zirgus. Zīmīgs šis gads ir Balvu 1.vidusskolai, kas lepojas ar to, ka skolā uzsākta pašapkalpošanās jeb skolēni paši uzpoš klašu telpas. Tiesa, jaunā kārtība izraisa šoku vecākos – viņi uzskata, ka skolā ir jāmācās, nevis jāstrādā. 10.martā skola uzņemas jaunas saistības – pašu spēkiem izaudzēt un valstij nodot 2 000 trušu un 3 cūkas, savukārt rugājieši apņemas izaudzēt 300 vistas, 100 zosis un trušus, Dūrupes 7-gadīgā skola – nobarot 5 cūkas un izaudzēt 100 vistas, turklāt katram skolēnam bija jāizaudzē individuāli vēl 3 vistas. Par godu Starptautiskajai sieviešu dienai kolhoza “Pobeda” I brigāde sagatavoja 1 000 tonnas mēslojuma, bet Nikolajevas ciema sievietēm velta dažādas dziesmas, tostarp “Dziesmu par Ļeņinu”. Pēc Sieviešu dienas kritiku izpelnījās kāda daiļā dzimuma vistkope, kura no vienāda skaita, vienādas sugas, pat vienādas krāsas vistām ieguva atšķirīgu olu skaitu – 100, bet kolēģe – 1400. 9.maijā Balvos sāk svinēt Uzvaras dienu. Tolaik laikraksts raksta, ka aizsākta jauna tradīcija. Pirmais mītiņš acīmredzot nebija labi noorganizēts, jo “Balvu Taisnība” uzsver: “...Nepiedodami, ka vairākas iestādes nolika uz kapiem vainagus ar papīra puķēm...” 23.jūnijā Balvu pilsētas parkā notika rajona dziesmu diena – Līgo svētki tolaik vēl netika noliegti. Jāņu numurs iznāk pat uz 6 lappusēm. Laikraksta slejās apdziedāti huligāni, kolhozu priekšsēdētāji, kuri ir noskaņoti pret kukurūzas audzēšanu, kā arī citas nebūtības, piemēram, pārtikas veikala un ēdnīcas neesamība Steķintavā. 5.jūlijā Balvos iedibina vēl vienu jaunu tradīciju – piemiņas dienu Balvu kapos. Aicinājumā piedalīties piemiņas dienā, kas publicēts 2.jūlijā, teikts, ka pasākumā piedalīsies rajona kultūras nama pūtēju orķestris, dziedās kultūras nama koris, būs kapa runa. Jāsecina, ka melna diena “Balvu Taisnībai” bija 8.augustā un 17.oktobrī, kad otrajā un trešajā lappusē lasāms..., precīzāk sakot, skatāms balts laukums. Dieviņš tik zina, kādus rakstus tur bija paredzēts nopublicēt. Nākamajos numuros par šo klizmu nav pieminēts neviens vārds. 9.augustā Balvu pilsētas parkā notika starprajonu motokross. Gada nogalē lasītājus interesē jautājums, vai iestājas kriminālatbildība par kandžas izgatavošanu personīgām vajadzībām? Atbildi laikrakstam neliedza rajona tautas tiesnesis Kuzņecovs. Viņš paskaidroja, ka par šādu nodarījumu paredzēta brīvības atņemšana no 1 līdz 2 gadiem. Tāpat tiesnesis lasītājiem pastāstīja, ka nodeva par laulības šķiršanu ir 100 rubļi, bet publikācija par to rajona laikrakstā izmaksās 200 rubļus.

Propaganda ik uz soļa

 1950.gada 5.martā iznāca pirmais laikraksta “Balvu Taisnība” numurs, kuru gandrīz gadu iespieda Viļakā, jo Balvos savas tipogrāfijas nebija. Tolaik Viļakā jeb Abrenes centrā iznāca savs laikraksts “Latgales Zemnieks”. Pateicoties “Latgales Zemnieka” darbiniekiem, tapa pirmie “Balvu Taisnības” numuri. Tā kā jaunajai avīzei redaktors nebija iecelts, pirmos numurus parakstīja Arnolds Cīrulis, Jezups Laganovskis, Pēteris Gaigalietis, līdz 1950.gada septembrī par “Balvu Taisnības” pirmo redaktoru kļuva Pēteris Bāliņš. Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa, taujāta, kas zināms par Viļakā izdoto avīzi, atzina, ka laikraksts sāka iznākt vēl kara laikā.

Vai “Latgales Zemnieks” ir arī pieejams?
– Latvijas Nacionālajā digitālajā bibliotēkā “periodika.lv” pieejams ir 1945.gada 6.februārī izdotais piektais un nākamie numuri. Laikraksts, kā nu kurā laika periodā, pamatā iznāca trīs reizes nedēļā. Avīze viennozīmīgi bija ļoti propagandiska. Pirmajos numuros rakstīja, ka vācu armija darījusi sliktus un šausminošus darbus, bet, lūk, atnāca Sarkanā armijā, visus padzina un iestāsies labi laiki.
Tolaik aktīvi darbojās nacionālie partizāni...
– Nākamgad atzīmēsim Stompaku kaujas 80. atceres dienu. Tolaik nacionālie partizāni bija bandīti, un, protams, “Latgales Zemnieks” publicēja negatīvus rakstus. Pirmajās avīzes lapās slavināja Staļinu, kā arī publicēja komunistiskās partijas lēmumus. Tāpat bija lasāma informācija ne tikai par to, kas notiek Padomju Savienībā, bet arī tai draudzīgās valstīs, kā, piemēram, Ķīnā, Ziemeļkorejā un citās.
Un vietējās ziņas?
– Pēc kara Viļaka un tās apkārtne bija ļoti izpostīta. Bija jāatjauno veikali, mājas, skolas. Uz galvenās – Abrenes – ielas Viļakā bija palikušas pāris mājas. Avīze vēstīja, ka atjaunos to un to. Tāpat pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados aktuāls bija kolhozu laiks. Pārsteidz tas, ka laikraksts izdošanas sākumposmā, kā arī tā pastāvēšanas vidējā un vēlākā posmā pulcēja aptuveni 200 korespondentus, īpaši Abrenes pastāvēšanas laikā no 1949. līdz 1959.gadam.
Tās, Jūsuprāt, bija objektīvas ziņas?
– Mūsdienu avīzēs reti redzam apvainojošus un aizvainojošus rakstus, turklāt vērstus pret konkrētām personām. “Latgales Zemniekā” varēja daudz lasīt, kas ir labi strādājis, kas ir slikti strādājis.
Ar konkrētiem uzvārdiem?
– Jā, piemēram, kas nav atnācis uz darbu talku. Tāpat atspoguļoja dzeršanas problēmas, piemēram, par cilvēku, kurš iepriekšējā dienā kādā grāvī gulējis; par frizieriem – kurš labāk, kurš sliktāk apkalpo klientus. Tiesa, par latviski noskaņotiem cilvēkiem nerakstīja.
Par Ziemassvētkiem?
– Par svētkiem mazāki vai nedaudz lielāki raksti parādījās pēc Staļina nāves. Piecdesmito gadu otrajā pusē atspoguļoja arī Bērnības un Pilngadības svētku aktivitātes, kaut gan ļoti minimāli. Vēlreiz uzsvēršu, avīze patiesi bija ļoti propagandiska. Daudz rakstīja par piecgades plāniem, proti, kas ir jāizdara, kas nav jādara, vai kolhozi plānus ir izpildījuši...
Tas ir slikti vai labi?
– Varbūt arī mūsdienās vajadzētu atgriezties pie plānu izpildes vai neizpildes apskatiem. No 1945.gada janvāra līdz pat 1959.gada decembrim redakcija atradās dažādās vietās, kaut gan tipogrāfija Nr.14 visu laiku atradās vienā vietā – Garnizona ielā.
Vai vēl ir daudz balto plankumu?
– Cenšamies apkopot visus numurus. Padomju laika periodā attīstījās saimniecības, tāpēc šos baltos plankumus var atrast “Latgales Zemniekā”, piemēram, kad kaut ko uzcēla, kad kaut ko atvēra. Tāpat daudz stāstīts par pieminekļiem, tiesa, padomju varu spodrinošiem.
Kā arī Līgo svētkiem?
– Tas nav mīts, ka svētki bija aizliegti, kaut gan 50-to gadu otrajā pusē katrā Latvijas vietā tas bija citādāk. Spriežot pēc “Latgales Zemnieka” numuriem, svētku tematika arī parādās.
Kas mudina ielūkoties vēsturē?
– Mums maz pētīti ir kolhozi, kas raksturo gan padomju laiku ikdienu, gan sadzīvi, jo kolhoziem bija daudz kas pakārtots, piemēram, ierīkoti bērnudārzi, bibliotēkas, medicīnas punkti. Man interesants ir pēckara posms.
Kāpēc?
– Izglītība, kultūra, administrācija – kā tas viss veidojās? Tas bija pārejas periods, kad cilvēkiem viss bija jāsāk no sākuma.
Vai drukātai presei ir nākotne?
– Manuprāt, jā, jo diezgan daudziem cilvēkiem, tostarp man, nepatīk lasīt e-vidē. Avīze ir arī paliekoša vērtība. Mums, kā muzejniekiem, ir forši, ja ir drukāta formāta laikraksti. Avīze ir kā grāmata.

Vienmēr ir interesējusi vēsture. Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa neslēpj, ka viņu valdzina arī statistiskā vēsture: “Tā ļoti labi atklāj dažādas tendences. Piemēram, apskatot tēmas “Latgales Zemniekā” – politiskās, sadzīviskās un citas, var saprast, kam vairāk vai mazāk pievērsta uzmanība. Tāpat to, vai teksti ir informējoši, vai pamācoši, vai propagandiski. Var arī izsecināt, kādi uzņēmumi veidojušies, kādas profesijas bijušas pieprasītas, cik lielas bijušas algas utt. Tiesa, visi iespējamie un neiespējamie fakti ir jāpārbauda.”

Lasītāja zelta vērtē

Meklējot uzticamus “Vaduguns” lasītājus, kas ar avīzi gājuši rokrokā pat vairāk nekā pusgadsimtu, nejauši uzzinājām, ka laikrakstu jau kopš tā pirmsākumiem cītīgi lasa Balvu pagasta iedzīvotāja Anna Pulkstene. Vēl lielāks pārsteigums neizpalika, uzzinot, ka šonedēļ viņa nosvinēja skaistu dzīves jubileju.

Jāsecina, ka Anna par dzīves līkločiem un darba mūžu varētu stāstīt stundām ilgi, turklāt precīzi nosaucot gadus, faktus, cilvēku vārdus, ar kuriem kopā būts, ar kuriem smiets un raudāts. Lūgta atklāt, vai iznācis lasīt arī “Balvu Taisnības” numurus, Anna atsmaidīja, paskaidrojot, ka tie joprojām ir saglabāti: “Kā nu ne, ja gribējās zināt, kas notiek mūspusē! Tāpat gribējās zināt, kā klājas kolhozos un sovhozos. Tolaik publicēja gan plānus, gan rezultātus. Vai tas interesēja? Vai, dieniņ, un kā vēl! Bija pazīstami visi zootehniķi, mana cūkkopēja Zelma Laicāne, mana Zanda Oplucāne nokļuva pat Goda plāksnē, kas agrāk atradās iepretim kultūras namam. Kā lai to neatceras?! Tāpat atceros, kādas vietas izcīnījām.” Taujāta, kādas ir sajūtas, šonedēļ svinot 90.dzīves jubileju, jubilāre atjokoja, ka paliek arvien jaunāka: “Piedzimu Balvu pagastā un visu dzīvi esmu šeit nodzīvojusi. Sāku strādāt kolhozā “Rainis”, pēc tam 1960.gadā nodibināja Balvu sovhozu. Pēc četriem gadiem Balvu sovhozu sadalīja: līdz Balvu pilsētai palika Balvu kolhozs, Verpuļevas pusē darbojās kolhozs “Strana sovetov”, Naudaskalnā – kolhozs “Rainis”, bet mani uzaicināja uz pārvaldi, un priekšnieks Naglis pavēstīja, ka man būs jāstrādā galvenās zootehniķes amatā, kamēr atnāks jauna zootehniķe, kura pabeigs akadēmiju. Tā arī bija, atnāca, un es turpināju darbu padomju saimniecībā “Bolupe” kā ciltslietu zootehniķe. Jāpiebilst, ka tāpat nereti bija jāpilda galvenās zootehniķes darba pienākumi. 43 darba gadus esmu veltījusi vienai darbavietai, piedzīvoti 8 priekšnieki, 7 rajona galvenie zootehniķi...”
Spriežot, vai par darbarūķiem tolaik presē pietiekami rakstīja, Anna atgādināja, ka bija arī briesmīgi laiki: “Cilvēkus, kas patiesībā bija zelta vērtē, mocīja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tāpat, piemēram, darbarūķiem iemērīja pushektāru lielu piemājas zemi, un domājiet paši, ko darīt tālāk. Visu mūžu stādi kartupeļus vienā zemītē. Tas ir briesmīgi, kā apgājās ar cilvēkiem, – sienu pļaut neļāva, a kādas algas? Bērni taču bija jāaudzina...”
Anna lepojas ar meitām Rudīti un Sarmīti, viņai ir pieci mazbērni un četri mazmazbērni. Viņasprāt, godīgu dzīvi var nodzīvot tikai tad, ja godīgi strādā: “Dažu jauniešu virzienā būtu riktīgi jāpakrata ar pirkstu, pat žagars noderētu, jo viņi pie telefoniem ir pielipuši. Par ko vairāk jāraksta “Vadugunij”? Mūsu avīzīte man patīk tāpēc, ka tur atrodama dažāda informācija. Jā, vajadzētu vairāk rakstīt par lauksaimniecību. Gribas zināt, kā klājas zemniekiem. Latvijas iedzīvotāji diemžēl atsvešinās. Lai arī cik grūti bija, kolhozu un sovhozu laikos cilvēki bija saticīgāki. Ļaunuma nebija. Tagad virmo aprunāšana un skaušana.”
Jubilāre ir pārliecināta, ka bērniem darba tikums jāaudzina jau kopš mazotnes: “Jāseko līdzi, jāpalīdz. Piemēram, Rudīti mudināju mācīties un mācīties. Vēlu vakarā, atnākot no darba, viņai teicu: “Nāc, pastāsti, ko iemācījies.” Rudīte, rokas gar sāniem taisni turēdama, visu noskaitīja. “Nu labi, paldies,” paslavēju. Meitas ļoti daudz palīdzēja dārza darbos, siena sagatavē. Joprojām žēl, ka meitenēm nācās sienu mīdīt karstumā, turklāt ne to labāko, bet ar dadžiem bagātu.”
Gaviļniece ar smaidu atceras jaunības laikus, kad dejots šķūņos: “Kādas mums bija štātes? Baltās tenisītes, kuras ar krītu nopucējām. Jaunatne vairs neprot ballēties. Savulaik meitas kā trakas lipa pie puišiem, kuri mācēja dejot. Visiem “Vaduguns” lasītājiem novēlu veselību un saticību, lai pasaulē valda miers!”

Joprojām lasa “Vaduguni”. Anna Pulkstene nevienam nenovēl piedzīvot smagos padomju laikus: “Briesmīgi negribu tos!” Atliek vien piebilst, lai mīļajai lasītājai moža un stipra veselība!

Avīžu rakstiņi silda dvēseli

Arī balveniete Anna Leišavniece ir uz ‘tu’ gan ar “Balvu Taisnību”, gan ar “Vaduguni”. Var tikai apskaust viņas apņēmību, zinātkāri un, protams, arī humora izjūtu. Lūgta dalīties atmiņās, Anna sveci zem pūra neturēja. “Lūk, te ir avīzes izgriezumi par Kubulu kultūras nama atklāšanu 1973.gadā, te – par Stacijas pamatskolas simtgadi, te – par vēlēšanām pēdējos 10 gados, bet vēl jau muzejam daudzus materiālus atdevu. Vai par to vajag rakstīt?” viņa bikli piebilda.

Viņa neslēpj, ka vienmēr ir lasījusi “Vaduguni”, tostarp par slaucēju, traktoristu, kolhozu kolektīvu veiksmēm un neveiksmēm padomju laikā: “Slaucēja no Balvu sovhoza un citi darbarūķi pat uz Maskavu brauca.” Lūgta atklāt, vai ir viesojusies avīzes slejās, Anna atsmaidīja, paskaidrojot, ka ir bijusi gan: “Par ko presei vairāk jāraksta? Par pensionāriem, čakliem uzņēmējiem un jauniešiem. Tagad taču daudz raksta par narkotikām, kas, manuprāt, patiesi ir liela problēma.” Viņa neslēpj, ka pēdējā laikā regulāri pārskata “Vaduguns” rakstu izgriezumus: “Tie silda dvēseli. Nu patīk. Inita man abonē “Privāto Dzīvi”, Andis – “Kas Jauns”. Jāpiebilst, ka dažreiz Initai un Andim abonēju “Vaduguni”. Vispirms taču vietējā avīze ir jāizlasa! Kad saņemu laikrakstu, vispirms pārskatu virsrakstus. Jā, redze nav vairs tā labākā... Tāpat ielūkojos līdzjūtībās un sludinājumos. Tagad jau darba piedāvājumu nav, visiem vienīgi vajag malku.”
Atceroties padomju laikus, balveniete neslēpj, ka uz baznīcu bija bīstami iet, jo partijnieki lūkojušies, kā viņa smej, kuri ir tie grēcinieki: “Tolaik baznīcu apmeklēju Rīgā. Neliegšos, šobrīd uz baznīcu neeju. Man kāda paziņa noteica: “Padomā tik, viņa jau trešo gadu uz baznīcu iet ar veco mēteli.” “Vai tu uz baznīcu ej lūgt Dievu, vai skatīties, kas kuram mugurā?” pārjautāju. Mājas man ir Dieva grāmata, kurā ieskatoties, rītā un vakarā paskaitu lūgšanas.”
Interesanti, ka A.Leišavniece vairāk nekā 20 gadus strādāja DOSAF rajona komitejā, kur atbildēja par tehniskajiem sporta veidiem. “Esmu bijusi visos “Vaduguns” kausa izcīņas motokrosos. Tas deva iespēju pat pabūt par tiesnesi Tjumeņā un Jaroslavļā. 1963.gadā ieguvu motocikla vadītāja tiesības. Atceros, ka, liekot eksāmenu, iestūrēju apstādījumos pie Balvu kultūras nama. Kādi bija padomju laiki? Bija darbs, alga un 13.alga. Kas bija slikti? Nevarēja iet baznīcā, ne visus svētkus svinēt. Dziedāju kultūras nama korī “Austrums”. Kā šodien atceros, ka 1968.gadā koris devās uz Karpatiem. Pie Rēzeknes sabojājās motors. Kaut kādam pazīstajam kolhozā bija cits pazīstamais, kurš piezvanīja Dreimanim. Viņš sarunāja mašīnu, atbrauca pakaļ dzinējam, to aizveda uz Stacijas apmaiņas punktu, tur paņēma jaunu dzinēju, atbrauca atpakaļ un ielika dzinēju. Šķiet, dienu gaidījām. Piedzīvojumu patiesi bijis daudz. Ar kori izbraukājām visu Latviju. 2005.gadā nodibinājās senioru koris “Pīlādzis”, kurā dziedāju 10 gadus. Par šo posmu fotogrāfijas un piezīmes, kā arī “Vaduguns” izgriezumus nodevu muzejam. Kas mani mudina būt aktīvai? Jā, varētu gulēt uz gultas..., bet tik un tā eju uz pasākumiem. Skatoties deju festivālu “Eima, eima”, sirds gavilēja, kaut arī nevarēju nosēdēt. Kas vēl ir svarīgi? Neskatoties uz pensijas lielumu, obligāti jānorēķinās ar valsti, samaksājot rēķinus. Kad tētis bija dzīvs, viņš vienmēr pārjautāja: “Par elektrību samaksāji? Par dzīvokli samaksāji?” Vienmēr ir paticis humors, to atrodu arī “Vaduguns” lappusēs. Gribi paklausīties? Piemēram, bērniem jautā, – kad jālasa āboli? Jānis atbild, ka augustā, Pēterītis – septembrī, bet Ilzīte: “Tad, kad suns ir piesiets.” Dzīve ir jautra,” atmiņās dalījās Anna. “Ko novēlēt mūspuses ļaudīm? Lai laba veselība, lai jaunieši nebrauc prom no dzimtenes. Nereti Balvos mašīnu ir vairāk nekā bērnu. Tiesa, Balvi paliek arvien skaistāki un sakoptāki. No rīta atveru logu un redzu, kā sētniece naski zāli no trotuāra rausta ārā. Paldies!”

Vienmēr aktīva. Anna Leišavniece 60 gadus ir strādājusi vēlēšanu komisijās. “Draudzenes smej, ka esmu sākusi nūjot. Nu, ja, bez nūjas vairs nevaru,” secina balveniete.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/320014354377706