Rakstos

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (13.09.2024.)

Maksā tas, kurš pasūta mūziku

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?”, 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Vienkārši dzīvot nav interesanti

Latgalē ar katru gadu palielinās slēgto lauku skolu skaits. Nereti vietējām pašvaldībām neizdodas bijušo skolu ēkas pārdot vai iznomāt, un tad talkā nāk tie, kuriem ir idejas un ķēriens. 2019.gadā Upītes bijušās pamatskolas ēku nopirka paši cieminieki, un šobrīd tā ir mājvieta vienīgajai pasaulē izlaušanās istabai latgaliešu valodā. Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” vadītājs Andris Slišāns, taujāts, vai visas idejas ir dzīvotspējīgas, atzina, ka galvenais – nenolaist rokas.

2018.gada janvārī pie Upītes pamatskolas atklāja piemiņas plāksni Latgales patriotam Antonam Slišānam. Tolaik Jūs masu medijiem teicāt: “Tad pēkšņi, – nezinu, kāda muša iekoda, tika sagatavots lēmumprojekts par skolas slēgšanu. Janvārī pie skolas atklājām Antona Slišāna piemiņas plāksni, bet tās pašas dienas vakarā finanšu komitejā skatīja budžeta jautājumus, kur pēkšņi parādījās idejas par novada izglītības sistēmas nākotnes plāniem – Žīguros vienā iestādē apvienot bērnudārzu un pamatskolu, bet Upītē skolu slēgt. Es saku: “Paga, bet no kura brīža šāds?” Viņi atbild, ka tas tikai tādam ieskatam, lai deputāti apdomā. Taču nākamajā dienā jau bija sagatavots lēmums par Upītes pamatskolas likvidāciju.”

Kādas atmiņas uzvirmo par to laiku?
– 18.janvāra rītā, kad atklājām piemiņas plāksni, svinīgajā pasākumā piedalījās arī novada vadītājs un priesteris. Visi tik skaisti runāja, ka valstij ir nozīmīgas mazās lauku skolas, tās nes pienesumu utt. Iesvētījām plāksni, pēc tam aktivitātes turpinājās ar Antonam veltītu Latgales skolēnu zīmējumu konkursu. Vakarpusē devos uz finanšu komitejas sēdi, un nekas neliecināja par Upītes pamatskolas likteņa apdraudējumu. Pirms sēdes pēkšņi parādījās papildjautājums, ka ir iecere skolu likvidēt.
Kādas bija sajūtas?
– Manuprāt, tā bija baigā liekulība. Nevar būt, ka vadība no rīta nezināja par to, ko lems vakarā. Turklāt vēl sprieda, ka mums jādomā, kā skolu pilnveidot, kaut ko mainīt, meklēt kaut kādu jaunu virzienu.
Joprojām sāp sirds?
– Nē, laiks ir pagājis. Sāpe bija ne tieši par skolas likvidāciju, bet par attieksmi. Pareizāk būtu jārīkojas citādāk, proti, jārunā ar skolotājiem, vecākiem un sabiedrību, izskaidrojot esošo situāciju, ka, piemēram, nav skolēnu, nav finanšu, ēka katastrofālā stāvoklī un tamlīdzīgi. Jābūt kaut kādai loģiskai lietu secībai, nevis pieņem lēmumu un pēc tam skaidrojas, taisnojas. No 15 deputātiem tikai man bija jautājumi, bet pārējie nobalsoja, lai, tā teikt, miers un Dievs.
Tolaik vadība skaidroja, ka skolas ēka ir katastrofālā stāvoklī. Sergejs Maksimovs “Vadugunij” pavēstīja: “...tad būs jautājums, kur skatījies domes priekšsēdētājs, kurš skolu novedis līdz tādam stāvoklim. Ir divi muļķi, kuri pieļauj šādu situāciju – tas ir domes priekšsēdētājs un esošā skolas direktore. Šobrīd mēs abi gribam nomirt savās mājās, nevis Rīgas centrālcietumā...”
– Jā, bija atzinums, lai vieglas smiltis atzinuma devējam, ka skola ir sliktā stāvoklī. Tolaik pat nozīmēja vienu atbildīgo personu, kurai katru dienu bija jāskatās, vai neparādās plaisas.
Tik traki?
– Tas bija teātris.
Pēc gada skolas ēku iegādājās biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”. Bijāt tik dulli, ka pirkāt graustu?
– Līdz 2019.gada pavasarim skola bija tukša, kaut gan bezdarbnieki skolu kurināja. Kāpēc pieņēmām lēmumu skolas ēku iegādāties? Nevis tāpēc, ka mums ēka vajadzīga; nevis tāpēc, ka mums žēl, ka kāds to nopirks, lietos vai nojauks. Pie skolas atrodas gan sporta laukums, gan parks, kur mēs svinējām svētkus, turklāt arī pašu veidotā peldvieta. Šī teritorija bija vienā īpašumā ar skolas ēku. Savstarpēji parunājoties, nospriedām, ka nebūtu labi, ja, piemēram, kāds jaunais īpašnieks tur sāktu sēt rapsi.
Izsolē pieteicās divi pretendenti, un galarezultātā iedzīvotāju biedrība īpašumu iegādājās par 11 000 eiro. Kur atradāt naudu?
– Mums kontā gandrīz vispār naudas nebija, kad pieteicāmies.
Izklausās dīvaini...
– Bija jāiemaksā kaut kāda dalības maksa. Tolaik sociālajos tīklos meklējām palīdzību – kaut ko paši sameklējām, kā arī saņēmām ziedojumus. Pēc izsoles novada vadība, par ko liels paldies, nāca pretī un sastādīja nomaksas grafiku uz pieciem gadiem.
Tas nozīmē, ka šogad jūlijā esat kļuvuši par pilntiesīgiem saimniekiem?
– Maksājumus pabeidzām ātrāk – pērn.
Kāds ir tagadējais bijušās skolas statuss?
– Īpašnieki ir folkloras kopa “Upīte”.
Kā spējāt vienoties, pieņemt tik svarīgu un atbildīgu lēmumu?
– Nemāku atbildēt. Tas bija kopīgs lēmums. Šobrīd folkloras kopā ir 27 dalībnieki, kaut gan ne vienmēr visi ir aktīvi. Šķiet, ka tas ir tā, kā visur: puse ir ļoti aktīva, bet otra – mazāk. Aktīvie pavelk pasīvos.
Iegādājoties īpašumu, bija konkrēti plāni, ko darīt tālāk?
– Kad skolu 2018.gadā nolikvidēja, es kā Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” vadītājs gāju pie deputātiem ar dažādām idejām.
Ieklausījās?
– Lūdzu ēku pievienot pie centra. Neprasīju ne darbiniekus, ne kaut ko citu. Lūdzu tikai segt ēkas uzturēšanas izdevumus. Tajā laikā klubā nebija veikts remonts, kā arī trūka telpu. Novadam ēka paliktu īpašumā. Gājām pat ar ambiciozākām idejām. Piemēram, ir rakstnieku un mākslinieku rezidences. Kāpēc nevarētu būt folkloras rezidence? Deputāti atbildēja, ka esmu duraks un tas viss dārgi maksā. Tāpat lielais arguments bija tas, ka skola tik un tā ātri sabruks.
Sabruka?
– Nospriedu, – lai ir, kā ir. Tomēr, ieraugot, ka skola ar lielo teritoriju ielikta izsolē, kopā ar domubiedriem sapratām, ka mums patiešām žēl zaudēt publisko teritoriju, kas atrodas pie skolas. Ko darīt, ja paši tur svinam un organizējam pasākumus? Jāpiebilst, kad skolas ēku nopirkām, būvvalde liedza to lietot, jo tā bija avārijas stāvoklī. Izskanēja versijas, ka rekonstrukcijas izmaksas šiem 500 m2 ir vismaz 100 tūkstoši.
Toreizējais eksperta slēdziens: “Skolas ēkas daļu tehniskais nolietojums ir atšķirīgs – pirmsavārijas stāvoklī praktiski atrodas ēkas vēsturiskā daļa – nolietojums pamatkonstrukcijām vismaz 55 līdz 65% (koka pārsegumam). Šī ēkas daļa tikusi pastiprināti ekspluatēta, bet 80 gadu garumā nav veikta nekāda konstrukciju atjaunošana, līdz ar to tās tehniskais stāvoklis ir neapmierinošs. Skolas vēsturiskās daļas ekspluatācija būtu jāpārtrauc un jāveic preventīvi pasākumi mehāniskās stiprības un stabilitātes nodrošināšanai. Jāveic nekavējoši pasākumi vecās skolas ēkas daļas konstrukciju atslogošanai – nevajadzīgo apkures ierīču izvākšana no otrā stāva telpām un starpstāvu koka pārseguma siju papildus balstīšana...”
Kas izrādījās galarezultātā?
– Mums vajadzēja ielikt divas kolonnas, kas it kā kaut ko tur. Ko prasīja, to ielikām, tostarp uztaisījām nelielu būvprojektiņu. Būvvalde to pieņēma. Tas mums ar būvprojektu un visu saskaņošanu izmaksāja 350 eiro, bet novada vadība sprieda, ka nepieciešami vismaz 80 000 eiro, lai ēkā vispār varētu ieiet iekšā.
Vai tas nozīmē, ka skolu nevajadzēja slēgt?
– Tādā veidā, kā tā tolaik darbojās, skola patiešām nevarēja pastāvēt.
Kā šobrīd noslogojat jeb izmantojat bijušās skolas ēkas telpas?
– Vienubrīd vispār bija labi, kad tautas namu remontēja. Šeit atradās gan kultūras mantojuma centrs, gan bibliotēka, gan darbojās visi pulciņi.
Par to maksāja pašvaldība?
– Apkuri un elektrību – jā. Arī kurinātāju un apkopēja algu, jo viņi savu darbu neveica tautas namā, bet bijušajā skolā. Trīs gadus dzīvība kūsāja. Jāsecina, ka grīda zālē ir sašķobījusies, jo šeit atradās smagie grāmatu plaukti, arī mūzikas instrumenti. Tomēr šķība grīda nenozīmē, ka ēka ir avārijas stāvoklī. Protams, biedrībai ēku ziemā uzturēt ir dārgi. Māris Keišs rosināja izveidot profesionālu ierakstu studiju. Uzrakstot projektu, šo ieceri arī īstenojām. Tāpat īstenojām projektu par izlaušanās istabas “PĪCI PANTI” izveidi.
Kur rodat idejas?
– Vasarā izlaušanās istabu mazāk reklamēju, jo pietiek citu darbu. Sākoties ziemai, šurp brauks arī skolēni.
Tātad istaba funkcionē?
– Protams, pirms nedēļas arī bija grupiņa. Kā tapa ideja? Izlaušanās istabu kopā ar savu Ligitu noskatījām Imanta Ziedoņa muzejā, kur tā saucas “Ziedoņa klase”. Nospriedām, ka mums arī kaut kas tāds ir vajadzīgs. Otrkārt, tobrīd biedrībā aktīvi darbojās Ilgvars Keišs, kurš arī mudināja izveidot šādu istabu. Sākotnēji spriedām par kaut ko ekstrēmu, tomēr galarezultātā nonācām pie secinājuma, ka vajag kaut ko izglītojošu. Tā ir iespēja piesaistīt skolēnus.
Patiesi pārņem patīkamas sajūtas, atceroties istabas atklāšanu.
– Cik gadi jau pagājuši? Kaut kad skaitīju un sanāca, ka izlaušanās istabā pabijušas vairāk nekā 100 grupiņas. Diezgan labi. Tāpat kādu brīdi īstenojam foršu projektu – izveidojām tetovēšanas salonu.
Kāpēc īsu brīdi?
– Būtu arī tagad. Meistare apprecējās, piedzima bērniņš un viņi aizbrauca uz vīra dzimteni Vācijā. Ir cerība, ka atgriezīsies.
Salonam bija apmeklētāji?
– Bija forši. Kad uz Upīti atbrauca tūristi, stāstījām, ka mums ir savs tetovēšanas salons. “Nevar būt!” viņi brīnījās. Bet patiešām bija klienti.
Sociālajos tīklos Upītes kolektīvs, atvaino, ņirb gar acīm. Šodien esat Viļakā, rīt – citā pasaules malā.
– Vienkārši dzīvot nav interesanti. Gribas sniegt pozitīvas emocijas gan sev un ģimenei, gan sabiedrībai. Gribas, lai mūspuses jaunieši nedzīvo ar domu, ka mūspusē nekas nenotiek, tāpēc jābrauc uz Rīgu vai kaut kur tālāk.
Kāpēc citos ciemos dzīve nekūsā tik strauji kā Upītē?
– Droši vien vajag cilvēku un cilvēkus, kuri kustina sabiedrību. Tāpat jāatzīst, ka Upītē daudzas lietas ir veiksmīgi, tā teikt, salikušās. Lepojamies ar zemnieku saimniecībām “Kotiņi”, “Amatnieki” un “Riekstiņi”, kas arī pavelk cilvēkus, kuri redz, ka attīstība ir iespējama arī laukos.
Visas zvaigznes vienkopus sakritušas?
– Jā. Ja ir lieli un labi piemēri, tad neizpaliks arī mazi. Tikai jādara, ja tev ir citas idejas, citas iespējas.
Kā izdodas sakopt apkārt skolai esošo teritoriju, kas, Jūsu vārdiem runājot, nav maza?
– Šķiet, ir trešais gads, kopš biedrība sadarbojas ar Nodarbinātības valsts aģentūru, pieņemot darbā cilvēkus ar invaliditāti. Paldies.
Kā izdodas visu menedžēt?
– Vienkārši jāmeklē dažādas iespējas. Pašas iespējas pie tevis neatnāks.
Izklausīsies nekorekti, tomēr daudziem, tostarp augsta līmeņa vadītājiem, tas neizdodas?
– Tā laikam ir spīts, kad gribas kaut ko pierādīt. Turklāt, ja sanāk, tad gribas vēl vairāk un vairāk... Cilvēkam vienmēr šķiet, ka ir maza alga. Ir tūkstotis, dzīvo, būs divi tūkstoši, tāpat dzīvos... Vienkārši dārgākas lietas pirks.
Kāda ir recepte, lai vietējās iedzīvotāju kopienas būtu aktīvākas?
– Jāsaprot, ka tas, ko paši darām, rada vislielāko gandarījumu un vislabāko rezultātu. Nevajag gaidīt kaut ko no pašvaldības vai valsts.
Kur labāk jūtaties – svinīgā pieņemšanā Rīgas pilī vai Upītē?
– Hmm (smejas). Protams, uz vietas labāk jūtos. Jā, ir gandarījums būt arī Rīgas pilī, kaut gan lielās pieņemšanās zūd sajūta, ka uzaicinātie domā līdzīgi. Nereti sabrauc liekuļu bars. Varbūt nekorekti pateicu, bet cilvēki sapratīs. Vislabāk ir mājās!
Kāda ir bijušās skolas ēkas nākotne?
– Ir doma izveidot varbūt ne viesnīcu, bet vienkāršas istabiņas, kur apmesties ciemiņiem. Godīgi sakot, naktsmītnes nereti ir problēma. Nav mērķis nopelnīt. Tāpat ceram īstenot projektu par tautu tērpu darināšanas darbnīcas izveidi. To iesākām pirms kovida, kas visu iztraucēja. Mums ir gan digitālās stelles, gan digitālās šujmašīnas – gribas visu iekārtot līdz galam.
Esat Upītes pamatskolas audzēknis?
– Jā, tolaik klasē bijām 7 skolēni, kas bija viena no lielākajām.
Dēls Dominiks, kad slēdza skolu, mācījās 8.klasē. Ko viņš tolaik sprieda par liegto iespēju pabeigt savu pamatskolu?
– Bērni acīmredzot to uztver citādāk. Neteikšu, ka šoks, bet, krievu valodā runājot, bija obidna (aizvainojoši, aizskaroši – no aut.).
Jūsu rindās ir arī priesteris?
– Ar Guntaru Skutelu sadarbība iesākās diezgan interesanti. Gandrīz katru gadu folkloras kopa cenšas noorganizēt kādu aktivitāti Ziemassvētku laikā. Vienā gadā izdomāju, ka vajadzīgs Ziemassvētku vecītis, un atļāvos palūgt Guntaru.
Viņš piekrita?
– Jā, kaut gan ar viņu tolaik nebiju labi pazīstams. Tā šī sadarbība arī turpinās.
Kādi ir Upītes puses cilvēki?
– Varbūt nedaudz sarežģīti, ar ambīcijām, kaut gan kā liela ģimene. Ko nozīmē ģimene? Viens par otru visu zina, reizēm viens otru par daudz aprunā. Tajā pat laikā viens otram vienmēr palīdzēs, kaut gan neizpaliek arī dusmošanās, kad šķiet, ka cilvēku negribas vairs nekad dzīvē satikt. Otrā dienā satiekoties jau virmo smaids.
Kādas ir pārdomas par latgaliešu valodu?
– Jāsecina, ka to lieto arvien mazāk. Par norādes zīmēm latgaliešu valodā cilvēki joprojām ir dusmīgi. Pasākumā “Lipa Kust” ārzemnieki jautāja, – kāpēc apdzīvotai vietai ir divi nosaukumi? Pēc paskaidrojama viņi māja ar galvu: “Jā, jā, sapratām.” Ja iepriekš domāju, ka visu var labot, tad tagad saprotu, ka ir lietas, kuras grūti pagriezt uz labo pusi. Valoda būs tikmēr dzīva, kamēr tajā runās. Mākslīgi to nevarēs uzturēt.
Kā atdzīvināt slēgtās skolu ēkas?
– Man ir ļoti žēl, ka slēdza skolas Baltinavā un Tilžā. Tur varēja izmitināt lielas ciemiņu grupas. Novada vadībai par to ir jādomā, turklāt, izsolot ēkas, nevajag prasīt lielu cenu. Labāk, lai nopērk lētāk, jo uzņēmējs, ieguldot kaut vai nelielu naudiņu, domās, kā to atpelnīt. Kāpēc Baltinavas skolu nevarēja pārdot par 10 000 eiro? Pat vietējie uzņēmēji ieinteresētos. Vai labāk, ka skolas ēka stāv tukša? Tā var būt arī ilgtermiņa noma par ļoti minimālu samaksu.

2018.gada 18.janvāris. Piemiņas plāksnes Antonam Slišānam atklāšanas pasākums.

Saglabā tradīcijas. Andris Slišāns priecājas, ka Upītē izdodas saglabāt svētku svinēšanas tradīcijas, tostarp organizējot Kūkovas novada bērnu un jauniešu folkloras kopu skati, ko aizsāka mamma ar tēti. Lūgts komentēt medijos izskanējušo Upītes salīdzinājumu ar folkloras galvaspilsētu, Andris smaidot atzina, ka tas viņam cīši patīk: “Mums bija ideja izveidot folkloras rezidenci, kur cilvēkiem būtu iespēja gan atpūsties, gan mācīties dziedāt, dancot, muzicēt, gan apgūt dažādus amatus. Ne īsi galvaspilsēta, bet vieta, kur mēs uzņemam folkloristus.”

Vēsture laika griežos

• 1910./1923.m.g. – ap 100 skolēnu; 1934./1935. m. g. – 109; 1935./ 1936. m. g. – 126; 1936./1937. m. g. – 123; 1950./ 1951.m.g. – 121. Turpmākajos gados skolēnu skaits skolā svārstījies no nedaudz virs 50 līdz nedaudz zem 90.
• 1945.gadā palielinās skolēnu skaits, jo pēckara gados skolā katru gadu pieaug pa vienai klasei, skolā tad strādā 6-7 skolotāji.
• Sākot ar 1947.gadu, Upītes skolā ir 7 klases. Skolā sāk strādāt Jevgēnija Slišāne.
• 1957./1958. m.g. sāk darboties kopgalds, skolā tiek noorganizēts stīgu instrumentālais orķestris. Vadītājs, skolotājs Valentīns Lapšāns. Beidz darboties 1963.gadā.
• 1958./1959.m.g. skolā nodibina skolēnu jaukto kori. To vada skolas direktors Antons Mičāns, vēlāk skolotāja Jevģēnija Slišāne. Beidz darboties 1973.gadā.
• 1959.gadā tiek ierīkots sporta laukums, kas kļūst par sporta bāzi gan skolēnu, gan kolhoza jauniešu sportošanai.
• 1962./1963.m.g. skolā nodibina pūtēju orķestri. Vada skolotājs Valentīns Lapšāns, tad skolas direktors Vitālijs Vizulis un skolotājs Pēteris Gailums. Beidz darboties 1974.gadā.
• Visnabadzīgākie ar skolēniem ir bijuši šādi mācību gadi: 1985./1986. – 41 skolēns, 1986./1987. – 40.
• 1993.gadā Upītes skolā skolotājas Irēnas Slišānes vadībā sāk darboties etnogrāfiskais pulciņš un mācību stundu, fakultatīva vai pulciņa veidā – latgaļu valodas mācību priekšmets.
• 1996.gadā skolā sāk regulāri darboties kristīgās ticības pulciņš, kuru vada skolotāja – katehēte Sandra Bukša.
• 1997.gada 3.oktobrī tiek atvērts un svinīgi iesvētīts Ticības mācības kabinets – skolas kapela. No šī brīža skolā vienreiz mēnesī līdz 2009.gadam tiek noturēta Svētā mise.
• 1997./1998.m.g. skola iegādājas pirmo datoru.
• 1999.gadā skolā skolotājas Tatjanas Supes vadībā uzsāk darbu mūzikas pulciņš, kura ietvaros darbojas dažādu vecuma grupu skolēnu vokālais ansamblis “Avotiņš”. Skolotājas Irēnas Romkas vadībā gadsimtu maiņas gados darbojās estētikas un floristikas pulciņi, dekoratīvās mākslas fakultatīvs.
• Ar 2000./2001. m. g. skolā tiek atvērta pirmsskolas bērnu jeb bērnudārza grupa.
• 2005./2006. m. g. kopā ar pirmsskolas grupu skolu apmeklē 70 skolēni.
• 2010./2011. mācību gadā skolu apmeklē 52 skolēni un 7 bērnudārza grupiņas bērni.
• 2018.gadā Upītes pamatskolu slēdz. Pēdējā mācību gadā skolā mācījās 41 skolēns.
• 2019.gadā skolu nopērk biedrība “Upītes folkloras kopa”.

2024.gada septembris. Uz biedrībai piederošās bijušās Upītes pamatskolas fasādes joprojām redzams uzraksts “Šķilbēnu pagasta Upītes pamatskola”.

Bijušajā skolā top mūzika

Savulaik masu mediji, tostarp “Vaduguns”, rakstīja, ka plaša profila speciālists Māris Keišs no Rīgas pārcēlies uz Upīti, lai īstenotu sapni par ierakstu studijas izveidi un pievērstos savam bērnības sapnim – darboties skaņas apstrādes pasaulē.

Slēgtajā Upītes pamatskolā par ierakstu studiju pārtapa bijusī angļu valodas klases telpa. “Šo ārējo sienu mēs iztaisnojām, uzlikām virsū fibrolītu, kas ir labs kā siltumizolējošais materiāls, tā arī akustiski izolējošais materiāls,” par paveiktajiem darbiem, iekārtojot studiju, savulaik stāstīja Māris Keišs. Jautāts, vai slēgtajās skolās jāievilina uzņēmēji, Māris atgādināja, ka tas, viņaprāt, atkarīgs no skolas ēkas apjoma: “Diezin vai vietējā kopiena spētu iegādāties lielu bijušo skolas ēku. Ja ir 30-40 klases, tad, visticamāk, katru bijušo klasi diez vai izdosies piepildīt ar kaut kādiem pakalpojumiem.” Pēc gandrīz divu gadu darba Upītē viņš atzīst, ka nenožēlo lēmumu izveidot ierakstu studiju tik mazā ciematā: “Man ikdienā nepieciešams miers. Internets mums sniedz neierobežoti daudz iespēju, tostarp pelnīt, kā arī sevi reklamēt. Patiešām var atrast veidu, kā nopelnīt, ja tev patīk, piemēram, lauku māja, kur apkārt nav sābru. Tā, iespējams, bija problēma pirms 10 un vairāk gadiem.”
M.Keišs apsmaida pirms pāris gadiem presē izskanējušo apgalvojumu, ka ir plaša profila speciālists. Tiesa, arī nenoliedz: “Jā, profesionālim jābūt, bet ne radikāli pretējās jomās. Savā nišā nevaru pateikt, ka rakstīšu tikai rokmūziku. Man ir jāieraksta viss, ko piedāvā. Jāprot pielāgoties dažādiem apstākļiem, jābūt elastīgam. Kas dzen uz priekšu? Tikko uzsāku mācīties Daugavpilī, jo esmu uzsācis darbu mūzikas skolā Baltinavā. Attiecīgās izglītības nav – ir jāizmanto dzīves piespēlētās iespējas.” Viņš pagaidām atturējās sniegt komentārus, kā pirmajā mācību nedēļā izdodas sastrādāties ar bērniem. “Šķiet, ka pagaidām vairāk satraucies esmu es, nevis bērni. Šī pasaule man pagaidām ir nezināma. Nekad skolotājs neesmu bijis,” atzīst Māris.
Lūgts atklāt nākotnes plānus, mūziķis atjokoja, ka galvenais – noturēties virs ūdens, piebilstot, ka lauku vide viņam ir tīkamāka nekā pilsētas: “Mēģināšu līdz pēdējam turēties, kamēr valsts neizdomās kaut ko ar kājām apgriezt gaisā. Kāpēc Upīti pazīst visā Latvijā? Veiksmes stāsta nav, tā ir bez lielas domāšanas liela darīšana. Audzinot bērnus, daudzi vēlas perfekcionismu jeb skolēnus ielikt kaut kādos rāmīšos. Andris rāmīšos nav likts un viņam viss izdodas. Viņš mijiedarbojas ar sabiedrību, viņš lepojas ar to, ko dara. Katrā ciemā vajadzētu vismaz 1-2 cilvēkus, kas kā lokomotīves vadītu pārējos iedzīvotājus–vagonus.” Spriežot par lielo slēgto skolu likteni, M.Keišs uzsver, ka katrā skolā armijas bāzi neizveidos: “Tomēr saistībā ar valsts drošību kaut kas varētu būt. Kosmosā var palaist miljardiem ideju, bet neiztikt bez tādām personībām kā Andris. Viņš man palīdzēja izveidot studiju. Lai cilvēks vēlētos atgriezties dzimtajā vietā, viņam jābūt pietiekami daudz labām atmiņām par šo vietu. Atpakaļ grūtāk integrēties, ja neiederies kaut kādā sociālajā grupā.”
Jāpiebilst, ka nesen Māris kopā ar folkloras kopu “Upīte” filmēja kārtējo videoklipu, kas dienas gaismu ieraudzīs 21.septembrī. “Cerams, ka būs smieklīgi un uzjautrinoši pirms rudens depresijas sākšanās,” joko mūziķis. Atgādinām, ka viņš grupā “Unknown artist” spēlē basģitāru.

Gatavs sadarbībai. Māris Keišs aicina nekautrēties rakstīt, zvanīt, braukt pie viņa, ja kāds sajutis vēlmi nodarboties ar mūziku, kā arī darīt sevi atpazīstamu plašākai publikai.

Ierakstu studija Upītē. Upīte ir atpazīstama ne tikai ar savu nemateriālo kultūras mantojumu un vecāko latgaliešu festivālu “Upītes uobeļduorzs”, bet arī ar profesionālu ierakstu studiju.

Upītē izlaidums izpalika
Dominiks Slišāns, Upītes pamatskolas slēgšanas laikā pabeidza 8.klasi. Komentējot, kā tolaik juties, jaunietis atzīst, ka tobrīd bija liela nesaprašana, ko darīt tālāk.

Viņam šķitis dīvaini, ka pēc astoņiem mācību gadiem, nepabeidzot dzimto skolu, kaut kur jāiet projām, turklāt tikai tāpēc, ka tā lēmuši deputāti: “Otrkārt, likās, ka dzimtajā ciemā, slēdzot skolu, zudīs dzīvība. Tomēr Upīte kaut kā turas! Kā tas iespējams? Pirmkārt, vajadzīgs gribasspēks darīt to, kas pašam patīk. Otrkārt, piesaistīt cilvēkus no citiem novadiem, citiem ciemiem.” Dominiks ir pārliecināts, ka biedrība izdarīja pareizu soli, iegādājoties bijušo pamatskolas ēku: “Nebūtu pareizi, ja mēs nozaudētu un pazaudētu savu vēsturi. Biedrības lēmums bija labākais, kāds tas varēja būt. Arī citām slēgtajām skolām jācenšas atrast jauni īpašnieki. Kaut kas ir jādara, lai pierobežas skolas nepazūd. Jauniešu nebūs, ja Baltinavas un Rekavas vidusskolas zaudēs savu statusu. Kā vietējai kopienai piesaistīt jauniešus, ja viņi mācīsies novada centrā?”

Vai baidās? Dominiks šobrīd studē Dailes teātra un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas apvienotajā kursā, lai kļūtu par dramatiskā teātra muzikālo aktieri. “Vai nav bažu, ka neizdosies? Sākumā bija uztraukums, jo bija jāiepazīst kaut kas jauns, kaut kas nezināms. Iepazīstot kolēģus, apjautu, ka viss norit ļoti dinamiski. Upītes un Latgales ļaudīm novēlu īstenot savus izvirzītos mērķus un sapņus,” viņš novēl.

Saknes gadsimta garumā

• Skolas pirmsākumi ir saistīti ar Zelču ciemu, kad 1910.gada 9.decembrī dibina 3-gadīgo skolu. Tās dibināšanu panācis toreizējais Baltinavas pagasta vecākais Ontons Vizuļs. Skola tiek atvērta Zeļču ciemā pašam O.Vizuļam piederošajā ēkā – mājā, kas bija būvēta kā linu uzpirkšanas un glabāšanas telpa–noliktava. Tā kā Ontona uzņēmējdarbība ar linšķiedras iepirkšanu un realizāciju uz ārzemēm bankrotēja, jo viņš nespēja izkonkurēt stabilos Krievijas linšķiedras uzpircējus, tad uzceltā māja–noliktava lieti noderēja skolas atvēršanai viņa dzimtajā ciemā. Sākotnēji visas trīs klases mācīja un audzināja viena skolotāja Olga Kuzmina. Mācības notika krievu valodā, tikai ticības mācību katoļticīgie bērni mācījās latgaliešu valodā, krievu tautības pareizticīgie – krievu valodā.
• 1923.gadā skolu pārcēla uz Buku ciemu, tad skola tika izvietota divās ēkās, jo bija 4 skolēnu klases un mācīja divi skolotāji.
• 1926.gadā Zelču 4-klasīgo pamatskolu atkal pārceļ uz Zelču ciemu, skolotāji Krakope un Roga.
• 1931.gadā skolu pārceļ uz Grohovas ciemu, skolotāji Eduards Šmugais un Roga.
• Sākot ar 1932./1933.m.g., skolā sāk darbu papildskola pieaugušajiem ar lauksaimniecības nodaļu. Skola sāk rīkot atpūtas vakarus, sniegt koncertus. Sāk darbu Latvijas jaunatnes Sarkanā Krusta pulciņš, kuru vada skolotājs Jānis Slišāns. Ar 1960.gadu skolā darbojas Sarkanā Krusta un Pusmēness biedrības Sanitārais pulciņš. Tas ar pārtraukumiem darbojas līdz 1991.gadam.
• 1933.gadā skola atrodas gan Grohovas, gan Lotušu ciemā (Broņislavas Slišānes mājā).
• 1934.gada 30.aprīlī nodibina 255. Zeļču Mazpulku, kuru līdz ar skolas nosaukuma maiņu 1936.gadā pārdēvē par 255. Upītes mazpulku. Dibinātāja un vadītāja – skolas pārzine Stefānija Slišāne. Upītes mazpulka darbību atjauno 1997.gadā un līdz 2009.gadam to vada skolotāja Monika Keiša. Ar 2009.gadu mazpulku organizācijas vadīšana tiek uzticēta skolotājai Dinai Krakopei.
• 1935.gadā skola tiek pārdēvēta par Upītes 4-klasīgo pamatskolu. Skolotāji Stefānija Slišāne, Jānis Slišāns, Jevdokija Aleksejeva un Vilhelmine Jaunīte (ex. Balode).
• 1950.gadā skola atrodas trīs vietās – Lotušos Slišānes Broņislavas mājā (5., 6. un 7. klase), Lotušos Jurānu mājās (1. un 3.klase) un Komugrevas (2. un 4. klase) ciemā. 1951.gadā direktore Lūcija Logina.
• 1955.gadā uzceļ jaunu skolas ēku tagadējā Upītes ciemā, lai gan ciems savu nosaukumu iegūst, tieši pateicoties skolai, tikai 1981.gadā.
• No 1957.gada skolas direktors ir Antons Mičāns. 1957.gadā ar skolotāju V.Lapšanu Upītes pamatskolas skolēni darbojas stīgu instrumentu orķestrī, kā arī iegūst kinomehāniķa iemaņas.
• 1959.gadā tiek uzsākta skolas apkārtnes plānveidīga apzaļumošana. Skolotāja Vizuļa vadībā tiek iestādīts Upītes ābeļdārzs. Upītes ābeļdārza stādījumus paplašina 1998.gadā, ko vada skolas direktore Svetlana Bukovska ar agronoma Jāņa Aleksandrova izaudzētajām ābelītēm viņa paša līdzdalībā.
• 1980.gadā uz Upītes skolas skolēnu bāzes tiek nodibināts Upītes meiteņu etnogrāfiskais ansamblis, ko vada skolotāja Maija Ivanovska (pēc apprecēšanās – Slišāne), pēc diviem gadiem tā darbība apsīkst, un 1983.gadā skolotāja, toreiz arī Upītes bibliotēkas vadītāja, Irēna Slišāne ansambli pārveido par Upītes bērnu folkloras kopu, kas sekmīgi jau ceturtajā bērnu paaudzē darbojas arī šobrīd. No 2014.gada Upītes bērnu folkloras kopu sāk vadīt Ligita Spridzāne, kopš 2018.gada rudens bērnu folkloras kopa darbojas Nemateriālās kultūras mantojuma centrā “Upīte”.
• 1990.gadā tiek uzsākti darbi jaunā parka izveidei, kur 1993.gadā pēc Antona Slišāna projekta Upītes pamatskolas skolēni un skolotāji iestāda pirmos 75 kociņus. Parks laika gaitā tiek vairākkārt papildināts ar ozoliem: 2009.gadā Upītes pamatskolas absolventi – brāļi Ģirts un Uģis Bukši – parku papildina ar 105 kociņiem un izbūvē divus koka tiltiņus; 2014.gadā Lielā ozolu stādīšanas talka ar Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” mazo kavalēriju, kuras sastāvā bija Latvijā labi zināmi mūziķi: Renārs Kaupers, Māra Upmane Holšteina, Jānis Strapcāns, kā arī bijusī kultūras ministre Žanete Grende.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/413460851769093

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (06.09.2024.)

Kad vieta jādod senioriem

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Latvija noveco. Daudzos novados skolu vietā jau izveidojušies sociālās aprūpes centri, kuru pārbūvē ieguldīti lieli līdzekļi. Gulbenes novadā senioriem atvēlētas pat trīs skolas. Viena no tām ir Daukstes pamatskola, kas kļuvusi par sociālās aprūpes centra “Siltais” struktūrvienību “Dzērves”.

Gandrīz pirms simts gadiem…

• Daukstes pamatskolas sākums meklējams tā sauktajās “lasīšanas skolās”, ko dibināja vietējie mācītāji. Jaungulbenes pagasta Daukstēs šāda skola tika ierīkota “Vec-Šotnieku” mājās. Vietējie iedzīvotāji saka, ka tas varēja būt ap 1850.gadu.
• Skolas pirmsākumi datēti ar 1870.gadu, kad “Vec-Šotnieku” māju saimnieka dēls Andrejs Kanaviņš sāka strādāt kā skolotājs.
• Ap 1876.gadu skolu pārcēla uz “Birzgaļu” mājām, kur pagasts izbūvēja lielāku mācību telpu. Skola tur pastāvēja 16 gadus. Skolēnu skaitam pieaugot, pagasts nolēma celt jaunu, atsevišķu skolas ēku.
• Mācības jaunajā skolas ēkā sākās 1892.gadā. Tolaik tur mācījās 104 skolēni.
• 1916.gadā skola nodega un skolēnus pārvietoja uz Daukstu piensaimnieku sabiedrībai piederošo “Skrīveru māju”.
• Jauno skolas ēku sāka būvēt 1923.gadā. Skolas būvei izlietoja 72 646 latus.
• 1925.gada 7.janvārī mācības sākās jaunajā skolas ēkā un pavasarī tika svinēts pirmais izlaidums.
• 1965.gadā sākās skolas kapitālremonts – skolas pārbūve, saglabājot nepārbūvētu vidusdaļu.
• Kopš 1992.gada skolu sauc par Daukstes pamatskolu.
• Daukstes pamatskola pārtrauca savu darbību 2016.gadā.

Jaunajā skolas ēkā mācības sākās 1925.gada 7.janvārī.

Jo iestāde mazāka, jo dārgāk izmaksā

2016.gada pavasarī Daukstes pamatskolā svinēja pēdējo izlaidumu, bet jau 2017. gada janvārī SAC “Siltais” struktūrvienība “Dzērves” uzņēma pirmos četrus klientus. Trešo gadu rūpes par struktūrvienības vadīšanu uzņēmies SAC “Siltais” direktores vietnieks EGONS KLIESMETS.

Kā vērtējat to, ka lauku skolas slēdz, bet vietā iekārto sociālās aprūpes iestādes?
– Jāteic, ka esmu par to, ka pamatskolas būtu jāatstāj. Tomēr, ja bērnu skaits ir mazāks nekā darbinieku skaits, bet saimnieciskie izdevumi ir pārāk lieli, skolu nav jēgas saglabāt. Arī mūsu mazā aprūpes iestāde no visām trim struktūrvienībām izmaksā visdārgāk. Tāpat ir ar skolām. Ja skolēnu skaits ir mazs, bet jāmaksā algas gan skolotājiem, gan saimnieciskajiem darbiniekiem, tas neatmaksājas. Taču šis ir mans subjektīvais viedoklis.
Cik šinī struktūrvienībā ir iemītnieku un cik – darbinieku?
– Pašlaik pie mums dzīvo 29 iemītnieki, vēl ir divas brīvas vietas. Ir 21 darbinieks. Ir tādi, kam nav pilna slodze. Es, būdams “Siltais” direktores vietnieks, vadu šo struktūrvienību. Vēl pie mums strādā sociālā darbiniece, sociālā rehabilitoloģe, sociālais aprūpētājs, divas medmāsas un vairākas aprūpētājas, saimniecības vadītājs, apkopēja, bet virtuvē divās maiņās strādā pa diviem cilvēkiem. Ēdienu gatavojam uz vietas. Izmantojam arī vietējos produktus, ko mums ziedo. Esam izveidojuši “WhatsApp” grupu saviem klientiem, kurā apmaināmies ar informāciju. Radinieki nereti padod ziņu, ka var atvest kādus dārzeņus vai augļus. Piemēram, nesen atveda plūmes. Nu tad visi kopā sēdējām un ņēmām ārā kauliņus. Kaut ko savārīja ievārījumā, daļu sasaldēja, lai vēlāk var vārīt ķīseli. Tagad ziemai burkās liek gurķus, ko mums atveda. Kāds uzdāvina kartupeļus vai ko citu. Darām, ko varam, jo mūsu budžetu pastāvīgi samazina. Tāpat kā tas notiek visā valstī.
Kā Jūsu vadītajā iestādē sokas ar kadru komplektēšanu, jo tā nereti ir liela problēma?
– Mums iet tāpat kā visās citās sociālās aprūpes iestādēs. Darbs ir grūts un cilvēki izdeg. Taču vienmēr atgādinu, ka ir jāmāk nošķirt darbu un mājas. Nevajag darba problēmas nest mājās. Protams, mūsu klienti ir dažādi. Vienā dienā ar viņu normāli parunājies, bet otrā viņš tevi nogānīs. Tas ir neizbēgami, un ir jāiemācās to neņemt pie sirds. Tāpēc ir noteikumi. Ja kādreiz varēja strādāt virsstundas, tad tagad tas kategoriski aizliegts. Algas mums arī nav lielas – mazākas nekā valsts aprūpes iestādēs.
Uzņemat klientus no visas Latvijas vai tikai vietējos?
– Pie mums dzīvo tikai novada iedzīvotāji. Arī darbinieki pārsvarā ir vietējie. Pieci dzīvo tepat ciemā, ir arī darbinieki no netālas apkārtnes, kā arī tādi, kuri brauc no pilsētas.
Kā klientos uzturat možu garu?
– Ik pa laikam rīkojam vingrošanas nodarbības, divas reizes mēnesī pie mums ierodas bibliotēka. Pirms kāda laika, pateicoties projektam, visās trīs filiālēs reizi mēnesī notika mūzikas terapija, kas iemītniekiem ļoti patika. Palīdzēt apkārtnes sakopšanā gan reti kurš vēlas, jo labāk grib atpūsties. Pie mums brauc uzstāties mūziķi. Ne jau zvaigznes, protams, bet vietējie. Labdaru un atbalstītāju mums ir ļoti daudz. Vietējais Rotari klubs, Ušuru dzērveņu purva īpašnieki, kā arī daudzi citi. Nereti ciemojas skolu audzēkņi. Arī Valdorfa skolas bērni atbrauc, kopā ar iemītniekiem uzspēlē bingo vai dambreti. Viena klienta meitai vīrs ir mācītājs un, braucot ciemos, divas reizes mēnesī viņš notur mums nelielu dievkalpojumu.
Cik daudz ir tādu, kuri dienas pavada gultā?
– Guloši klienti šobrīd ir četri. Taču veci cilvēki ir jāiekustina, citādi viņi “ieguļas”. Rīkojam vingrošanas nodarbības, bet ar varu piespiest piedalīties aktivitātēs arī nevaram. Cenšamies pierunāt. Jāsaprot arī viņi, jo vecam cilvēkam sāp, tādēļ negribas neko darīt. Bet citreiz viņi iet un dara ar smaidu sejā. Kā kuru reizi.
Vai daudzi aprūpes centra klienti savulaik mācījušies Daukstes pamatskolā?
– Bijušo audzēkņu vidū ir gan mūsu iemītnieki, gan darbinieki. Piemēram, saimniecības vadītājs, arī pavāra palīdze virtuvē, kā arī viena no aprūpētājām te agrāk mācījušās.
Kāda ir dzīve pagastā pēc pamatskolas slēgšanas?
– Pēdējā laikā Daukstu pagastā iegādājās īpašumus un pārcēlās uz dzīvi vairākas jaunas ģimenes. Priecē, ka cilvēki atgriežas. Patīkami, ka katru gadu novada svētki notiek citā vietā. Pirms diviem gadiem ar visu zupas vārīšanu un koncertiem tie notika mūsu ciemā. Tas mazliet apvieno cilvēkus. Nevar teikt, ka tie, kuri šeit dzīvo, muktu projām.
Kur ir tuvākā skola, kurā vietējie bērni var mācīties?
– Tuvākā ir 14 kilometrus attālajā Gulbenē. Bērni uz turieni brauc ar satiksmes autobusu, taču autobuss pienāk nedaudz par vēlu. Viena no mūsu darbiniecēm bērnu uz skolu ved ar automašīnu. Jautājums ar skolēnu pārvadāšanu līdz galam nav sakārtots. Tagad, kad likvidēs “Gulbīša” skolu, domāju, daudzus skolēnus paņems Cesvaines skola, jo viņi bērnus ved ar skolēnu autobusu.

Mazām iestādēm – lielas izmaksas. E.Kliesmets pārliecināts, ka pirms jebkuras iestādes likvidēšanas vienmēr jāizvērtē ekonomiskais aspekts. Viņš ir gandarīts, ka likvidētās Daukstes pamatskolas ēka nav pamesta novārtā, bet tiek apsaimniekota un piedāvā vietējiem iedzīvotājiem iespēju strādāt.

No skolnieces – par direktori

Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktores EDĪTES KANAVIŅAS dzimtā puse ir Daukstu pagasts. Viņa ir ne vien bijusī šīs mācību iestādes absolvente, bet no 2006. līdz 2010. gadam – arī šīs skolas direktore. Daukstes pamatskola bija Edītes pirmā darbavieta, kur pēc augstskolas absolvēšanas 1994.gadā viņa uzsāka darbu kā latviešu valodas un literatūras, kā arī vēstures skolotāja. Tagad viņa ir viena no tiem ierēdņiem, kuri lemj par Latvijas skolu tīkla optimizāciju.

Kā veidojās Jūsu karjera izglītības jomā pēc tam, kad aizgājāt no darba Daukstes pamatskolā?
– Strādāju par metodiķi Gulbenes novada valsts ģimnāzijā. No 2012. līdz 2019.gadam biju Gulbenes 2.vidusskolas direktore, bet no 2019. līdz 2021.gada nogalei strādāju par Gulbenes novada izglītības pārvaldes vadītāju.
Kāpēc 2015.gadā nolēma slēgt Daukstes pamatskolu?
– Jau strādājot par direktori, vairākkārt piedalījos sarunās, ka, iespējams, jālemj par iestādes reorganizāciju, jo Daukstes pamatskolā, līdzīgi kā daudzās citās, skolēnu skaits būtiski samazinājās. 2015.gadā tika pieņemts lēmums par Daukstes skolas reorganizāciju un, sākot 2016./2017.mācību gadu, mācības tur vairs nenotika.
Galvenais iemesls bija nepietiekamais skolēnu skaits?
– Jā. Procesi sabiedrībā ir tādi, kādi ir. Lauksaimniecības produktivitāte pieaug. Vietās, kur agrāk bija daudz zemnieku saimniecību, veidojās arī skolas. Tagad, pateicoties uzlabotajai lauksaimniecības produktivitātei, teritoriju apsaimnieko salīdzinoši maz saimniecību un pieprasījums pēc izglītības iestādēm stipri sarucis.
Kur Daukstu pagasta bērni mācās šobrīd?
– No Daukstu pagasta līdz Gulbenes centram ir 12 kilometri. Savukārt tuvākā pamatskola Stāķos atrodas deviņu kilometru attālumā. Jebkurā vietā, kur skola tiek likvidēta, vietējai kopienai tas ir milzīgs zaudējums, jo skolas viennozīmīgi ir tās iestādes, kas stiprina piederības sajūtu savam pagastam un kopienai, tās uztur kultūrvidi, saglabā tradīcijas. Šie lēmumi nekad nav bijuši vienkārši un emocionāli viegli. Tomēr svarīgākais skolas uzdevums vienmēr ir bijis nodrošināt pamatizglītību. Tādēļ arī šobrīd tas, ko sagaidām no skolotāja, ir ne tikai sniegt stabilas akadēmiskās zināšanas, bet arī attīstīt skolēnu prasmes. Tā ir spēja sadarboties, komunikācija un pašvadība, radošums, pilsoniskā līdzdalība. Bez tā, ka skolā jābūt ļoti labiem skolotājiem, kas to visu var paveikt, jābūt arī labam tehniskajam nodrošinājumam, ir jābūt arī atbilstošai mācību videi, kur skolēns var veidot šīs prasmes. Līdz ar to mācību iestāžu skaitam ir nozīme. Ir svarīgi, cik skolēnu ir klasē un cik audzēkņu – skolā, lai veidotos vienaudžu vide, kurā skolēns attīsta visas šīs prasmes. Ja sākumskolas posmā audzēkņu skaits ar katru gadu sarūk, tā nevar būt ilgtspējīga. Gribu izmantot iespēju, lai pateiktu paldies visiem kolēģiem, ar kuriem esmu strādājusi komandā. Tā kā tagad skolas telpās ir sociālais centrs, man prieks, ka darbs, ko ieguldījām vides veidošanā, nav gājis zudumā. No 2006. līdz 2010.gadam paveicām apjomīgus darbus – nomainījām jumta segumu un logus, izbūvējām kanalizācijas un apkures sistēmu, labiekārtojām skolas apkārtni, veidojām skolas estētisko noformējumu. Turklāt to visu kopā ar kolēģiem nereti darījām ārpus apmaksātā darba laika. Vienalga, vai mūsu veikums kalpo izglītībai, vai sociālajiem pakalpojumiem, prieks, ka mūsu darbs turpina sniegt labumu sabiedrībai. Esmu gandarīta, ka skolas ēkā tagad ir cita iestāde, kas vietējo kopienu nodrošina ar darbavietām, un cilvēki var turpināt dzīvot Daukstu pagastā.
Kādas atmiņas saglabājušās par laiku, kad strādājāt Daukstes pamatskolā?
– Gaišas un pozitīvas. Paldies kolēģiem, ar kuriem bijām izveidojuši lielisku komandu. Prieks par sadarbību, kāda mums veidojās ar skolēniem un viņu vecākiem. Skolā notiekošie pasākumi nekad nebija formāli. Visās aktivitātēs iesaistījās ne tikai skolēni, bet arī vecāki un skolotāji. Prieks, ka, neskatoties uz to, ka skolas ēka vairs nekalpo izglītības mērķiem, regulāri tiekamies absolventu salidojumos. Esmu gandarīta, ka mūsu bijušie audzēkņi jau uzsākuši veiksmīgu darba karjeru un saglabājuši siltas atmiņas par skolu. Nākamgad plānojam salidojumā svinēt skolas apaļo jubileju.
Strādājot Izglītības un zinātnes ministrijā, nodarbojaties ar skolu tīkla optimizācijas jautājumiem?
– IZM Izglītības departamenta uzdevumi ir izstrādāt rīcības politiku, organizēt un uzraudzīt tās īstenošu visā vispārējās izglītības jomā. Gan pirmsskolas izglītība, gan pamata un vidējā izglītība ir mūsu atbildības joma.
Šobrīd tiek izstrādāti skolēnu skaita kritēriji, kas ļautu mācību iestādei turpināt darbu. Vai ir jau kaut kāda skaidrība, kādi tie būs?
– Pagājušajā un šajā gadā kopā ar pašvaldībām aktīvi strādājām, lai vienotos par principiem, kas jāņem vērā, plānojot izglītības ekosistēmu pašvaldības teritorijā, tostarp arī par kvantitatīvajiem kritērijiem izglītības iestādēm, lai tās būtu ilgtspējīgas, sniedzot drošības sajūtu gan ģimenēm, gan pedagogiem, ka izglītības iestāde darbu turpinās ilgstoši. Esam vienojošies par kvantitatīvajiem kritērijiem un ir izstrādāts informatīvais ziņojums, kas pieejams publiskajā vidē. Tur ietverta informācija, ka visas administratīvās teritorijas sadalītas astoņās grupās atbilstoši organizācijas līmenim. Katrai grupai ir noteikti kvantitatīvi kritēriji izglītības iestāžu noteiktiem klašu posmiem. Šobrīd strādājam pie tā, lai šos kritērijus nostiprinātu normatīvajos aktos. Līdz ar to pašvaldības varēs pēc tiem vadīties, plānojot ieguldījumus infrastruktūrā, kā arī plānojot nepieciešamo līdzfinansējumu pedagogu darba samaksai.
Par ko liecina pansionātu ierīkošana skolu vietā?
– Ja paskatāmies centrālās statistikas pārvaldes datus, redzam, kas notiek ar sabiedrību kopumā. Tā noveco. Papētot katrs savas dzimtas koku, pārliecināmies, ka ar katru paaudzi dzimst aizvien mazāk bērnu. Tādas ir sekas. Turklāt visu nozaru, tostarp lauksaimniecības produktivitāte, turpina augt, un tur, kur kādreiz vajadzēja 400 cilvēkus, lai apsaimniekotu teritoriju, ar šo darbu tiek galā četras zemnieku saimniecības, kurās darbaspēka ir krietni mazāk. Man ir prieks, ka mainās cilvēku paradumi un, izmantojot attālinātā darba iespējas, ģimenes atgriežas laukos. Arī mēs izvērtējam, kurās teritorijās cilvēkiem ir lielākas iespējas atgriezties. Taču atduramies pret piedāvātās apdzīvojamās platības trūkumu vai neesamību.
Vai valsts kaut kā var stimulēt cilvēku atgriešanos laukos?
– Protams, valsts politika ietekmē procesus. Esmu vēstures skolotāja. Atskatoties vēsturē, redzam, ka procesi notiek cikliski. Ir bijuši periodi, kad cilvēki plūduši uz laukiem, un ir bijuši, kad esam virzījušies uz pilsētām. Šobrīd noteikti esam posmā, kad notiek centralizācija un cilvēku aizplūšana no laukiem. Iespējams, ka šī spirāle pamazām griežas uz otru pusi un cilvēki pamazām sāk atgriezties laukos. Pat, ja tas tā ir un cilvēki atgriezīsies, dzimstība ir pārāk maza un iedzīvotāju skaits ar katru gadu sarūk. Lai cik tas būtu skumji, lai atgrieztos laikā, kāds bija pirms piecdesmit, sešdesmit gadiem, būtiski jāmaina politika dzimstības jomā.

Edīte Kanaviņa. Taujāta, ar kādiem vārdiem gribētu sveikt skolotājus jaunajā mācību gadā, E.Kanaviņa teic: “Vēlēšu to, ko vienmēr novēlu sev un visiem izglītības jomā strādājošiem. Lai šis ir iedvesmas bagāts gads, lai tas ir laiks, kad ir radīti apstākļi profesionālam un pilnvērtīgam darbam, lai piepildās visi mērķi un ir daudz gandarījuma brīžu, pildot savus pienākumus!”

Apraksts fotogrāfijās

Divvietīga istabiņa. Tā kā pamatskolas klases savulaik bija salīdzinoši lielas, sociālā aprūpes nama “Dzērves” iemītnieki pārsvarā izmitināti četrvietīgās istabiņās. Taču dažiem paveicies dzīvot divvietīgos numuriņos. “Visādi esam izdomājušies, kā varētu pārdalīt lielās istabiņas, bet grūtības sagādā funkcionālās gultas, ar kurām tad nevarēsim tur iebraukt,” skaidro sociālā darbiniece Gita Gorbenko.

Bijusī “Vaduguns” lasītāja. Sociālā aprūpes nama iemītniece SILVIJA VIZULE atklāj, ka daudzus gadus ar lielu interesi lasīja laikrakstu “Vaduguns”, jo viņas vīrs Pēteris dzimis Baltinavā. “Agrāk abonējām “Vaduguni”. Padomju laikā tas bija ļoti interesants laikraksts. Tagad tikai reizēm palasu vietējo avīzi “Dzirkstele”,” apgalvo sirmgalve. Kopā ar vīru, kurš nu jau aizsaulē, Silvija izaudzināja divas meitas un sagaidīja trīs mazmeitas.

Skolai veltīta muzeja istaba. Bijušās Daukstes pamatskolas ēkas otrais spārns ar atsevišķu ieeju tagad atvēlēts sieviešu rokdarbu pulciņa “Atspolītes” dalībniecēm. Vienā no istabām viņas iekārtojušas slēgtajai Daukstes pamatskolai veltītu muzeju, kurā saglabātas ar to saistītas vēstures liecības. Rokdarbu pulciņa vadītāja ANDA KRIMA stāsta, ka “Atspolītes” dibinātas 2012.gadā un visu šo laiku atradās pamatskolas ēkā, kur sievietes joprojām pulcējas katru trešdienas vakaru, lai pērļotu, adītu, tamborētu vai izšūtu.

Cilvēks īstajā vietā

Pabeigusi studēt sociālo darbu un pastrādājusi Ineses Lesiņas vadītajā sociālās aprūpes centrā “Siltais”, GITA GORBENKO piekrita kļūt par centra struktūrvienības “Dzērves” sociālo darbinieci un līdz šai baltai dienai ir šī nama “labais gariņš”.
Gita piekrīt, ka sociālais darbs nav viegls un pastāvīgas rūpes par sirmgalvjiem reizēm noved pie izdegšanas. Taču sociālajiem darbiniekiem, sociālajiem rehabilitētājiem un sociālajiem aprūpētājiem ļoti palīdz supervīzijas, kad reizi mēnesī kopā pārrunā problēmas un viens otram palīdz tās risināt. Aprūpējamie cilvēki ir ļoti dažādi. Sociālā darbiniece atklāj, ka daži klienti ir pastāvīgi neapmierināti un reizēm jau no paša rīta nākas uzklausīt sūdzības. “Gadās, ka radinieki neizprot situāciju, domājot, ka pēc ievietošanas sociālajā iestādē atrisināsim visas sirmgalvja problēmas. Te ir sociālās aprūpes nams, nevis medicīnas iestāde. Mēs sniedzam tikai pirmo palīdzību un ikdienas aprūpi,” piebilst sociālā darbiniece. Lai gan Gitas pienākumi vairāk saistīti ar dokumentu kārtošanu, viņa cenšas pēc iespējas vairāk laika pavadīt saskarsmē ar pansionāta iemītniekiem: “Man patīk strādāt ar klientiem, jo, manuprāt, esmu empātiska. Tāpēc nereti nāku ar viņiem aprunāties par dažādiem tematiem, izvedu viņus ārā.” Pateicoties Gitas iepriekšējos darbos iegūtajiem kontaktiem, sociālās aprūpes iestādei ir daudz sponsoru, kuri sarūpē dāvanas visos svētkos un arī ikdienā, kā arī rīko koncertus un pasākumus. Sociālā darbiniece priecājas, ka vietējie cilvēki nereti atved gurķus, kartupeļus, plūmes, ābolus, dāvina adījumus un citas pašu sarūpētas veltes. Labo darbu nedēļā un svētkos ciemos brauc bērni. Pateicoties projektam, šogad mēneša laikā trīs reizes kā brīvprātīgie ar sirmgalvjiem darbojās pat franču jaunieši.

Kādas atmiņas esat saglabājis par savu bijušos skolu?

DAINIS KRASOVSKIS, aprūpes iestādes saimniecības daļas vadītājs: – 8.klasi šajā skolā absolvēju 1976.gadā. Arī mana mamma mācījās Daukstes pamatskolā. Joprojām ik pēc pieciem gadiem te notiek salidojumi. Tāds notika vēl pagājušajā gadā. Daudzi mani skolas biedri dzīvo tepat pagastā un apkārtnē. Skolas laikā nebiju teicamnieks, man vairāk patika fizkultūra un ķīmija, jo to mācīja forša skolotāja Aina Kokoreviča (agrāk Šķipsna), kas pēdējos gadus bija arī skolas direktore. Viņa ļoti pārdzīvoja, ka tā bija jāslēdz mazā skolēnu skaita dēļ. Tas direktorei bija milzīgs trieciens. Kad mācījos, mēs klasē bijām 14 audzēkņi. Manuprāt, lauku skolai tas ir diezgan daudz. Atceros, kad sāku mācīties, notika rekonstrukcija un vienu spārnu piebūvēja klāt, tāpēc mācību stundas mums noturēja bijušajā darbnīcas ēkā. Sociālās aprūpes centrā sāku strādāt vēl pirms tā atvēršanas. Esmu pateicīgs cilvēkiem, kuri neaizlaida ēku postā, bet radīja darbavietas, dodot mums iespēju strādāt.

LIGITA ĀBELTIŅA, sociālās aprūpes centra apkopēja: – Daukstu ciemā dzīvoju visu mūžu. Vienu brīdi biju aizbraukusi, bet drīz vien atgriezos, jo ļoti vilka atpakaļ uz dzimto pusi. Ar bijušo Daukstes pamatskolu saistās viss mans mūžs. Šī ēka man ir kā otrās mājas, pazīstu te katru kaktiņu. Daukstu ciemā dzimuši un vietējā pamatskolā mācījušies arī mani vecāki. Mans bērns, kā arī māsas un brāļa bērni apmeklēja Daukstes pamatskolu. Es te zināšanas apguvu septiņdesmitajos gados, taču tad saslimu un, būdama invalīde, skolu absolvēju nedaudz vēlāk – 1983. gadā. Pēc tam tur deviņus gadus nostrādāju par apkopēju, tagad atkal esmu apkopēja tepat – sociālās aprūpes centrā. Bija ļoti sāpīgi, kad skolu slēdza. Sākumā pat grūti pierast, ka tagad te ir sociālais centrs. Ar mīļumu atceros skolas  direktori Ainu Kokoreviču (agrāk Šķipsna) un fizkultūras skolotāju Ināru Vasariņu, kā arī savas klases audzinātājas Vēsmu Bisenieci un Birutu Obromāni. Savukārt Astra Stuģe mums ļoti labi iemācīja ģeogrāfiju.

INĀRS KANDERS (foto – līdzās sociālajai darbiniecei G.Gorbenko): – Ļoti labi atceros skolu, kurā mācījos septiņus gadus. Tas bija pēckara laiks. Skolā vēl nebija pat elektrības. Skolotāji dzīvoja tepat, skolas ēkā, daži nāca arī no Staķiem un Stariem. Pirmajā klasē mēs bijām 23 skolēni, un mūsu klases telpa atradās tagadējā ēdnīcā. Tolaik gāja traki, jo meži bija pilni ar mežabrāļiem, kuri staigāja pa skolu un laupīja. Bija bīstams laiks. Vēl ir dzīvi trīs mani klasesbiedri. Tagad atkal esmu te. Kaut arī vairs neredzu, te jūtos tikpat kā mājās, jo tepat netālu esmu dzimis un audzis. Pēc skolas strādāju kolhozā, nu jau ceturto gadu dzīvoju sociālajā centrā. Kamēr vēl biju redzīgs, dažreiz palīdzēju darbiniekiem nopļaut zāli, bet kopš rudens acis vairs neredz. Esmu jautrs cilvēks, man ļoti patīk pajokoties. Var teikt, esmu arī vietējais aktieris. Vienreiz jaunieši mani filmēja filmai “Gulbene, Rīga, Brīvība”, jo biju barikāžu dalībnieks. Pagājušajā gadā atkal jaunieši mani nofilmēja, un gada beigās būšot gatava filma.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/8038171676252061

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (30.08.2024.)

Kad veikalu plauktos pele pakārās

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Analīze–fakti

 1980.-1981.g. Gada pirmajā numurā “Vaduguns” rakstīja, ka 1.janvārī Balvu rajonā pirmais piedzima puika – jaundzimušā vecāki Olga un Pēteris Pilāti tolaik strādāja Balvu gaļas kombinātā. Martā uz Balvu ezera notika Latvijas PSR Mednieku un makšķernieku biedrības sacensības zemledus makšķerēšanā, savukārt 13.jūlijā Viļakas trasē “Baltais briedis” startēja “Vaduguns” kausa izcīņas tradicionālais starprepublikāniskais motokross, kurā no lielā sporta atvadījās rajona labākie sacīkšu braucēji, PSRS sporta meistari V.Rakovs un A.Aņisimovs. 2.oktobrī Tautas izglītības nodaļas vadītājai Lilijai Baunei piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātās skolotājas goda nosaukumu. 1980.gadā Balvu ielu kopgarums bija 28 kilometri, no kuriem 26,5 kilometrus klāja asfalts, bet 20,8 – bija spoži apgaismoti arī vakaros. Gada nogalē dāvanu saņēma viļacēni – pilsētā izbūvēja ūdens mehāniskās attīrīšanas iekārtas. 1981.gada sākumā Balvu rajona darbaļaudis kārtējo reizi uzņēmās sociālistiskās saistības – celtniecībā nodot ekspluatācijā 5 dzīvojamos namus ar 213 dzīvokļiem, 65 Līvānu tipa dzīvojamās mājas utt. 15.martā Steķintavā notika šķirnes zirgu sporta sacensības, bet Žīguros sacentās biatlonisti. Savukārt 2.maijā Balvu ezerā atklāja sezonas sacensības smaiļošanā un kanoe airēšanā. 4.jūlijā Balvu pilsētas parkā notika Raimonda Paula autorkoncerts, par kuru laikraksts rakstīja: “...bet tad kolonnas priekšgalā parādījās trīs stalti jātnieki zirgos un tīri senlaicīga līnijdroška ar skaistu tautisku segu. Visi aplaudēja LPSR Tautas skatuves māksliniekam Raimondam Paulam...” 1.septembrī mācības Balvu rajona skolās uzsāka 4793 skolēni un 500 skolotāji. Septembrī izskanēja laba ziņa, ka balveniete Sarmīte Gabrāne PSRS pirmajā čempionātā orientēšanās sportā Ļeņingradā kļuva par pirmo PSRS čempioni. Savukārt 24.oktobra “Vadugunī” publicēta dziesma “Motosportistu maršs” krievu valodā, veltīta “Vaduguns” kausa izcīņas motokrosā sportistiem.

1982.g. Veikalos sāk trūkt preču. Kāda lasītāja sūkstījās, ka nevar iegādāties kredītā mēteli, kas maksā 340 rubļus, jo viņas darba alga ir 70 rubļi mēnesī. Patērētāju biedrības speciālisti informēja, ka sieviešu ziemas un rudens mēteļus pārdod uz kredīta ar izmaksas laiku līdz 6 mēnešiem. Februāra nogalē Balvu kultūras namā uzstājās LPSR Tautas skatuves mākslinieks Edgars Liepiņš. Jūlijā “Vaduguns” kausa izcīņas sacensībās motokrosā piedalījās vairāk nekā 90 preses pārstāvji, dažādās motociklu klasēs startēja 329 sacīkšu braucēji. 3.septembra vakarā ar Rīgas–Pitalovas vilcienu palīgā Balvu rajona kolhozu un sovhozu ļaudīm ieradās 243 Rīgas Politehniskā institūta Elektroenerģētikas un inženierceltniecības fakultātes 1.kursu studenti. Savukārt 9.oktobrī Baltinavā atklāja piemiņas plāksni “Par Padomju Latviju” kritušajiem kaujā pie Skangaļiem. 10.novembrī nomira PSKP Centrālās Komitejas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs. Decembrī Balvos nodeva ekspluatācijā jaunu dzīvojamo māju Pilsoņu ielā 23.

1983.g. Gada sākumā rajona darbaļaudis, kā ierasts, apņēmās izpildīt plānus un ieviest jaunus pakalpojumus. Martā žīgurieši sūkstījās, ka veikalā pārdevējas ieviesušas īpatnēju tirgošanās veidu, – katram, kas grib nopirkt raugu, obligāti jānopērk divas ne pirmā svaiguma siļķes. Aprīlī darba sezonu uzsāka asfaltbetona rūpnīca, kurā plānoja saražot 60 tūkstošus tonnu bitumena, savukārt 7.maijā pie Ļeņina pieminekļa Balvos sākās Uzvaras 38.gadadienai veltīts 100 kilometru skrējiens, kurā piedalījās 11 sportisti. Vasarā skatītāji priecājās par jau 15. “Vaduguns” kausa izcīņu motokrosā, kas pulcēja no 15 līdz 20 tūkstošiem skatītāju. 1983.gada septiņos mēnešos Balvos reģistrēja 68 laulības – pārsvarā ģimenes dibināja jaunieši līdz 24 gadiem. Septembrī 11 rajona saimniecībās darbu uzsāka 275 Rīgas Politehniskā institūta studenti. Talcinieki pirmajā darba nedēļā plānu izpildīja par 120%. Tiesa, neizpalika arī bez kurioziem: oktobra nogalē rajona veikali saņēma pirmo jaunajā Balvu maizes kombinātā saražoto produkciju – nakts maiņā brigāde izcepa 4,5 tonnas rupjās maizes un baltmaizes. Tolaik plānoja, ka jaunajā maizes kombinātā diennaktī izceps gandrīz 40 tonnu dažāda veida maizes (vecā maizes kombināta jauda bija 29 tonnas diennaktī). Decembrī laikraksts informēja, ka par spekulāciju var sodīt ar labošanas darbiem ar laiku līdz 2 gadiem vai soda naudu līdz 500 rubļiem.

 1984.g. Jaunā gada priekšvakarā ekspluatācijā nodeva piecstāvu namu Balvos, Ezera ielā 28, savukārt mākslinieki Pēteris Postažs un Indulis Landaus sāka apgleznot jaunās civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļas telpas. Aprīlī “Vaduguns” informēja, ka PSRS Motociklu sporta federācija par 1985.gada valsts čempionāta motokrosā ar blakusvāģiem norises vietu nosaukusi Viļakas trasi “Baltais briedis”. 1.jūnijā jaunuzbūvētajā Laulību pilī Balvos reģistrēja pirmo laulību – ‘jā’ vārdu viens otram teica friziere Leontīne Circene un mehanizators Pēteris Kaņepe. Septembrī žīgurieši sūkstījās, ka ciematā nav, kur iegādāties benzīnu. Viņi lūdza to tirgot vismaz vienreiz nedēļā. Savukārt gada nogalē izskanēja patīkama ziņa, proti, 6.janvārī Balvos uzstāsies Viktors Lapčenoks.

1985.g. Februārī “Vaduguns” informēja, ka Raimondam Paulam piešķirts PSRS tautas mākslinieka goda nosaukums. 20.aprīlī pilsētas komjaunieši ezera krastā, iepretim Balvu 1.vidusskolai, izveidoja parku, kuru nosauca par mūsu rajona atbrīvošanu kritušā Padomju Savienības varoņa Mitrofana Mašina vārdā. 2.jūnijā Balvos notika kārtējā naudas un mantu loterijas laimestu izloze, to skaitā bija viena automašīna “Moskvič-2140”, divi “Žiguļi-VAZ-21011”, četri “Zaporožec 968M” utt. Augustā Balvu sadzīves pakalpojumu kombināts piedāvāja iznomāt klavieres – mēnesī šis pakalpojums izmaksāja 6 rubļus, kā arī šujmašīnas, krāsainos televizorus, ledusskapjus, fotoaparātus, teltis, gumijas laivas un daudz ko citu. 1.septembrī mācības rajonā uzsāka vairāk nekā 400 pirmklasnieki, tostarp 160 Balvu pamatskolā, bet strādāt sāka 17 jauni skolotāji. 6.oktobrī padomju saimniecības “Bolupe” lidlaukā notika kartingistu sacensības, kurās uzvarēja naudaskalnietis Andris Žugs. Gada nogalē vadugunieši kapu kalniņā pavadīja bijušo laikraksta redaktori Olgu Solovjovu.

1986.g. Rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja pieņēma lēmumu pārtraukt visu veidu alkoholisko dzērienu pārdošanu Cērpenes veikalā, bet 18.janvārī uz Balvu ezera ledus izveidotajā trasē automašīnu manevrēšanas veiklībā un hipodroma sacensībās spēkiem mērojās rajona iekšlietu daļas darbinieki. Gada sākumā Vīksnas ciema divos daudzdzīvokļu namos durvju atslēgas saņēma 22 ģimenes, savukārt 23.aprīlī rajonā ciemojās LPSR Zinību biedrības lektori, kuri mūspuses speciālistus apmācīja, kā vēl efektīvāk izvērst pretalkohola propagandu. 5.maijā – Preses dienā – “Vaduguns” rakstīja, ka laikraksta tirāža sasniegusi 11 tūkstošus 700 eksemplārus. Jūlijā Balvu PMK celtnieki ekspluatācijā nodeva optikas veikalu un piena virtuvi, bet augustā pilsētas centrā uzbūvēja jauno rajona Goda plāksni. Tāpat turpinājās lielākā lauku bērnudārza būvniecība kolhozā “Sarkanais partizāns”. 1.septembrī rajonā mācības uzsāka vairāk nekā 4,5 tūkstoši skolēnu, savukārt novembra nogalē Balvos ciemojās aktieris Rūdolfs Plēpis.

1987.g. Februārī balvenieši sūdzējās, ka pilsētas veikalos ir nepietiekams konfekšu sortiments – tajos bija atrodamas tikai piecas konfekšu šķirnes. Pirms 8.marta Medņevas sievietes saņēma dāvanu – tika atklāts bērnudārzs, savukārt 17.marta numurā atrodama pirmā “Vaduguns” vēsturē reklāma par iespēju ceļot, – Rīgas ceļojumu un ekskursiju birojs iedzīvotājus aicināja doties ceļojumā ar vilcienu Gomeļa-Adlera. Jūlijā Bērzpilī nodeva ekspluatācijā jauno ciema izpildkomitejas ēku, bet augustā bērnudārzu atklāja Žīguros. Oktobra nogalē lasītāji uzzināja, ka tuvojas noslēgumam mūrēšanas darbi rajona centrālās slimnīcas ķirurģiskajā korpusā, savukārt 1987.gadā rajonā nodibinājās pirmie trīs kooperatīvi – “Kalorija”, “Labdaris” un “Fortuna”.

1988.g. Februārī rajona galvenais arhitekts V.Baškirovs balveniešus iepazīstināja ar celtniecības plāniem, savukārt 31.martā ekspluatācijā nodeva Balvu slimnīcas jauno ķirurģisko korpusu. To atklāja 22.aprīlī. Aprīlī rajonā sākās cukura bums, kad pēkšņi no veikalu plauktiem pazuda cukura paciņas: “...veikalā Steķentava no rīta bija atvestas 250 pakas (katrā – 12 kilogrami cukura). Taču, izdarot pārbaudi ap pulksten 16, veikalā atradās vairs tikai 235 pakas. Kur vēl 15? Veikala vadītāja S.A. izteica pretjautājumu: “Vai tik daudz var trūkt?” Vēlāk noskaidrojās, ka var. Divdesmit četrus kilogramus S.A. bija pārdevusi traktoristam, kurš atveda kravu, tikpat daudz sev “paķērusi” darbiniece noliktavā. Bet 132 kilogramus cukura sadalījusi veikala darbiniekiem...” 5.maijā, Preses dienā, “Vadugunī” publicēti raksti par čakliem ārštata autoriem – Jāni Suharževski, Arvīdu Šneperu un Eglaines skolas 6.klases pionieri Lolitu Lūsi. 23.jūnija numurs pirmo reizi laikraksta pastāvēšanas vēsturē atvēlēts Līgo svētkiem. Jūlijā lasītāji žēlojās, ka Balvos pietrūkst kultūras objektu – vajadzīga mūzikas skola, bibliotēka, muzejs, bet Tautas deputātu izpildkomitejas priekšsēdētājs J.Dūda paskaidroja, ka līdzekļi kultūras objektu celtniecībai ne šajā piecgadē, ne līdz 2000.gadam nav paredzēti. 30.jūlija “Vadugunī” publicēts 6 cilvēku (V.Bukša, A.Buža, J.Cibuļa, G.Lielmaņa, A.Pušpura, A.Slišāna) parakstīts aicinājums izveidot Tautas fronti. 13.augustā tautfrontieši noorganizēja sapulci Pionieru namā un nolēma “Vadugunij” pieprasīt izveidot Tautas frontes lappusi “Atmoda”. Pirmā “Atmodas” lappuse laikrakstā “Vaduguns” publicēta 27.augustā.

1989.g. 2.februārī Latvijas Tautas frontes Balvu rajona nodaļas domes rīcības komiteja pieņēma rezolūciju, ka nav citas alternatīvas – valsts valodai Latvijā jābūt tikai latviešu valodai! 26.martā par PSRS deputātu ievēlēja padomju saimniecības “Vecumi” direktoru Voldemāru Šļakotu. 5.maija numurs veltīts Preses dienai. Redakcijā nezināmā virzienā bija nozudis avīzes “Atmoda” komplekts. Vadugunieši tolaik rakstīja: “...šodien, savos profesionālajos svētkos, gribas klauvēt pie kāda (vai kādu) sirdsapziņas durtiņām: “Tuk, tuk! Atnes, draugs, šīs trīspadsmit avīzītes un tikpat klusiņām noliec atpakaļ...” 13.maijā pie Ļeņina pieminekļa notika mītiņš pret tautas apdzirdīšanu. Maijā “Vadugunī” publicēti fakti par 1989.gada Vissavienības tautas skaitīšanas rezultātiem, kurā Balvu rajonā reģistrēti 15860 vīriešu un 18 000 sieviešu. Dažas dienas pirms rajona Dziesmu svētkiem pienāca pavēle, kuru parakstījis Raimonds Pauls: “..Saskaņā ar PSRS Kultūras ministrijas kolēģijas 1989.gada 27.aprīļa lēmumu “Par Vissavienības klubu iestāžu un atpūtas parku, muzeju 1988.gada sociālistiskās sacensības rezultātiem” pavēlu: atzīt par uzvarētāju un apbalvot ar PSRS Kultūras ministrijas un Kultūras darbinieku arodbiedrības CK ceļojošo Sarkano karogu un naudas prēmiju 875 rubļi Balvu rajona kultūras namu...” 6.jūlijā balvenieši uzzināja, ka Balvu rajona padomes deputāti piekrituši Balviem atgriezt pilsētas ģerboni – vilka galvu, bet A.Šnepers mudināja pilsētas ielām atgriezt vēsturiskos nosaukumus. 18.novembrī “Vaduguns” pirmā lappuse pirmo reizi laikraksta pastāvēšanas vēsturē atvēlēta Latvijas Republikas proklamēšanas dienai, bet 8.decembrī pirmo reizi Balvos notika pikets pie partijas komitejas ēkas, kur cilvēki izteica protestu pret kompartiju.

Cilvēkam vienmēr vajag vairāk

“Padomju laikā viss notika vienā steigā, un, kad tiki amatā, dzini sevi un citus. Bet rezultāts bija. Tagad es daudz ko negribētu, izņemot to, ka veikalu plaukti pilni. Pārējais daudz notiek nepareizi. Finanšu disciplīnas nav, visur jādod tie trakie kukuļi un jāmaksā lielie nodokļi,” teic bijusī Balvu rajona Patērētāju biedrības valdes priekšsēdētāja Marija Bite.

 Kā sākās Jūsu ceļš uz patērētāju biedrības vadītājas amatu?
– Izmācījos skolā, tad pabeidzu Tirdzniecības tehnikumu un 1955.gadā sāku strādāt grāmatvedībā. Vispirms strādāju par mācekli un mani ielika revidentu grupā. Bet kas es par revidenti, ja par grāmatvedi nebiju strādājusi? Tad atnāca jaunības gadi, mīlestība, iekārtojos darbā Gaujienas rajonā. Tad rajoni likvidējās, valdība pārkārtojās, nolēmām Rankā apprecēties. Tur abi ar vīru, kurš arī beidzis Tirdzniecības tehnikumu, sākām strādāt pārtikas veikalā. Lūk, tie septiņi gadi gan bija traki.
Kādā ziņā?
– Var teikt, ka pārtikas nebija vispār. Ja bija, tad siļķes – 100 kg mucās, milti – lielajos maisos, sāli atsūtīja uz Rankas staciju vagonā. Sver, kā gribi, ietinamā materiāla nav. Maizi cepām turpat Rankā uz vietas, pēc tās cilvēki stāvēja stundām ilgi. Cukuru drīkstēja dot pa kilogramam, daudzu produktu vispār nebija, par desām un gaļām nerunājot. Par to varēja tikai sapņot. Kādā dienā priekšsēdētāja no Lizuma man teica, – pietiek veikalā mocīties, nāc pie mums. Tā aizgāju uz Lizumu par vietnieci tirdzniecībā, un manā pārziņā bija 23 veikali. Tas bija ne mazāk traks laiks – ar kravas mašīnām uz Rīgu pati pēc precēm braucu – pati iekrāvu, pati izkrāvu.
Un tad nonācāt Balvos?
– Nē, ne uzreiz. Tajā sistēmā vajadzēja augt no mazāka amata uz lielāku. Gulbenē bija ļoti labs patērētāju biedrības priekšsēdētājs, kurš noskatījās, kā šiverējos Lizumā, un paaicināja mani par savu vietnieci. Tas bija vēl viens pakāpiens augstāk. Nezinu kādēļ, bet Patērētāju savienībā Rīgā mani stipri ieredzēja un vienmēr turēja savā redzeslokā. Kad Balvos vajadzēja priekšsēdētāju, piedāvāja man. Tā arī pārņēmu šo saimniecību.
Bijāt patērētāju biedrības vadītāja no 1980. līdz 1992.gadam.
– Manā garajā dzīvē vadītāja biju neilgi – 12 gadus, taču tas bija traks laiks. Ja salīdzina, kā tagad ir un kā tagad būtu strādāt, teikšu, ka padomju laikos bija vieglāk. Savos 12 darba gados uzcēlu sešus jaunus veikalus, dzīvojamo māju, vienu noliktavu, tirgus paviljonu. Vai tagad 10 gados kāds no vadītājiem to uzceltu? Nē. Toreiz bija tik ļoti vienkārša administratīvā, saimnieciskā, finansiālā darbība – nesalīdzināma ar pašreizējo. Ja atskatos uz tiem laikiem, sevis mazliet žēl. Mana priekšsēdētājas alga bija tikai 200 rubļu, vietniekam – 140, maniem pieciem direktoriem – 120. Mazliet vairāk naudas varēja nopelnīt, izpildot tos nenormālos plānus, izvirzoties līderībā, vinnējot konkursos, kas mums arī izdevās. Man palaimējās – saņēmu daudz goda rakstu, vairākas reizes – Latvijas ceļojošo karogu, arī Vissavienības karogu. Un tad tās prēmijas dabūju. Bet par pēdējo prēmiju svētas dusmas bija, – kad iedeva tos 60 rubļus, sašutusi aizgāju uz veikalu un nopirku ķerru mēslu pārvadāšanai...
Tas bija laiks, kad iestādēs visu noteica plāni un to izpilde…
– Aprēķini tiešām bija smalki un pamatīgi, pilnīgi viss izrēķināts pa gramiem uz iedzīvotāju skaitu – piens un cukurs, milti un maize. Turklāt vairāk par normu neko dabūt nevarēja. Viss fondēts, limitēts un saskaitīts – arī elektrība, degviela, transports. Man kā vadītājai vajadzēja visu saskaņot un dabūt gatavu, lai vilks paēdis un kaza dzīva.
Kā Jums tas izdevās?
– Balvi bija priviliģētā stāvoklī, jo mums taču bija gaļas kombināts ar 500 strādājošajiem. Katrā ģimenē bija četri cilvēki. Tātad jau 2000 pilsētas iedzīvotāju paēduši. Vēl katrai ģimenei māte, tēvs, brālis, māsa. Vismaz 5000 iedzīvotāju no gaļas kombināta produkcijas noteikti bija paēduši, un tas bija liels atspaids. Viņiem bija savs gaļas veikaliņš, kurā arī es noteiktās dienas ar direktora saskaņojumu varēju iepirkties. Pati pilsēta bija paēdusi, bet kas darījās laukos, otrajā pilsētā – Viļakā, to neizstāstīt. Uz turieni no gaļas kombināta deva tikai subproduktus, kādu lēto desu un kaulus. Tas arī viss. Saražoto produkciju pārsvarā sūtīja uz Ļeņingradu.
Kādēļ laukiem nepienācās?
– Nevis nepienācās, bet Viļakai nebija sava gaļas kombināta. Man bieži iznāca braukt uz kaimiņvalsti, jo, pateicoties draudzībai ar to pašu nolādēto Krieviju, Pitalovā ļoti daudz ko saņēmu priekš sava rajona. Piemēram, visu šķidro kurināmo Balvu maizes kombinātam, jo mēs kurinājām tikai ar dīzeli, dabūju no viņiem. Benzīna mašīnām arī nebija. Pretī vajadzēja dot zivju konservus. To man atļāva. Atceros, ka, braucot uz Krieviju garām Viļakai, pie veikala vienmēr redzēju nenormāli garu pircēju rindu. Bija bail, kājas drebēja, nevarēju izkāpt un ar lauku cilvēkiem parunāt. Kauns, ka pēc tām pašām liellopu astēm bija jāstāv rindā.
Rindas padomu laikos bija ierasta lieta, bet tika piedzīvoti arī talonu laiki un “sausais likums”.
– Ko nu par taloniem. Tas bija viens īss mirklis, bet īsti prāta darbs nebija. Vai vajadzēja to darīt? Nu nevajadzēja. Man vēl tagad ir sāls, sērkociņi un ziepes no talonu laikiem. Vienkārši viens gudrais izdomāja, pārējie piekrita. Zinu, ka toreiz katram rajonam bija savādāka sadale, ko un pēc kāda limita dalīja. Domāju, ka citi rajoni Kurzemē un Zemgalē bija gudrāki, nevis kā mēs Latgalē, ka visam piekritām. Izpildkomiteja skatījās pēc bērnu, skolnieku skaita ģimenē un daudz kā cita, tad arī nolēma, cik talonu jādod. Savukārt sauso likumu izsludināja 1985.gadā. Bet visi jau tāpat alkoholu meklēja, kā nu kurš prata. Kāzām, bērēm, svinībām ar īpašām atļaujām varēja kaut ko dabūt.
Kā toreiz sievietes pucējās, ja veikalos gandrīz tukši plaukti?
– Vispār jau ar rūpniecības precēm bija problēmas visu laiku – ne tikai tad, kad ieviesa talonus. Tās bija deficīts. Daudzas mantas varēja iegādāties kredītā, un tas bija vienīgais glābiņš – pati visas mēbeles tā arī iegādājos. Ko tad par manu 200 rubļu algu varēja nopirkt? Bet pucējās sievietes tāpat. Toreiz tādu kukuļu un korupcijas nebija, kā tagad, bet tāpat atradās draugi, kuri dabūja, ko vajag. Cilvēki grozījās, kā varēja. Būtībā arī mums, tirdzniecības darbiniekiem, vajadzēja būt kaut kādām privilēģijām, kā tas bija gaļas kombinātā. Taču nebija. Vienu no maniem pieciem direktoriem, kurš strādāja Stacijā, dabūjām noņemt no darba tikai tāpēc, ka viņš uz Jauno gadu saviem darbiniekiem atļāva iegādāties kafijas bundžu un konfektes. Prokurore tā arī pateica, – vai nu viņu tiesās, vai noņemat no darba. Kā es ļaušu savam direktoram iet uz tiesu? Nācās atbrīvot.
Esat piedzīvojusi gan tos laikus, gan tagadējos. Kā ir tagad?
– Tā, kā tagad, cilvēki nav dzīvojuši. Esam nodrošināti, mums ir privātie ražotāji, kuri dara visu, lai bizness attīstās. Tas ir viņu dzinulis. Padomju laikos viss piederēja valstij. Piemēram, izstrādāja un Maskavā apstiprināja torti, un neviens nedrīkstēja tai tortei ne ko pielikt, ne atņemt, lai tā būtu garšīgāka. Toties kā strādāja dārzeņu sagādes kantoris Balvos! Pateicoties tam, mums bija importa preces universālveikalā. Uz ārzemēm sūtījām dzērvenes, mellenes, brūklenes, pieņēmām zvērādas, trušus un pat ģērētas kurmju ādiņas, skrējām uz skolām, bērni palīdzēja vākt makulatūru. Visu sūtījām projām, bet pretī par tādu summu mums deva preces. Tajos laikos bija daudz kā tāda, kā nav tagad.
Piemēram?
– Ņemsim to pašu celtniecību. Lai tagad kāds uzņēmuma vadītājs uzceltu objektu, jāiziet konkurss uz projektēšanu, tad uz celtniecību, jāiesaista visi dienesti. Cik viņiem par to jāmaksā? Man nevajadzēja neko. Mūsu patērētāju kooperācijai bija savs projektēšanas institūts, kur jau bija izstrādāti dažādi projekti. Aizbrauc, izvēlies, kādu vajag, tad atbrauc pie Jāņa Dūdas, viņš piekrīt, aizbraucam uz ciema padomi, sarunājām, ko un kur celsim. Projekts bija viena diena, pie Dūdas – otra, izpildkomitejā – vēl viena. Tad jāsaskaņo dienesti, un varēja celt. Patērētājiem bija arī sava celtniecības organizācija Valmierā, bet tur bija jātiek rindā. Ja organizācijas priekšniekam vajadzēja importa kurtku, tad vajadzēja, ja sievai bija nepieciešami zābaki, tad bija. Nācās sagādāt. Savādāk tik ātri nenokārtosi. Bet ne jau par savu naudu visu gādāju – viņi par preci samaksāja.
Tirdzniecībā laikam visos laikos bijis jāmāk runāt?
– Protams, ar cilvēkiem jāmāk strādāt un jāatrod kompromiss, jo situācijas dažādas. Degunu pacēlis, neko neizdarīsi. Es nebiju stingra vadītāja. Pati tiku strādājusi veikalā un to darbiņu zināju. Nu ko bļaušu uz darbiniekiem? Pateicu draudzīgi, un izdarīja. Man prieks, ka izdevās pabeigt maizes kombināta celtniecību. Varējām apgādāt ar maizi rajonu, cepām paši savu konditoreju, salmiņus, bulciņas. Un pietika. Sirds sāpēja, ka to sūri grūti izcepto garšīgo maizīti izbaroja lopiem, jo kombikorma toreiz nebija. Un tad sākās kooperatoru laiki, kad uz tām pašām iekārtām ražoja preci un pārdeva par pavisam citām cenām. Pēdējā patērētāju kongresā Maskavā runāju no tās pašas tribīnes, no kuras savulaik uzstājās Staļins, un tad par šo visu stāstīju.
Ja tagad Jums jautātu, kādi tad bija tie 80.-90.gadi?
– Cilvēkiem klājās grūti, jo naudiņa bija, bet nopirkt neko nevarēja. Visur rindas – rindā pieraksties, rindā stāvi. Lai nopirktu to pašu motociklu, gadiem vajadzēja krāt un nodot metāllūžņus, un tikai tad izpildkomiteja iedeva atļauju nopirkt motociklu. Gribējās, protams, apģērbties un apauties, bet īsti nevarēja. Bet, ja runāju par sevi, joprojām brīnos, kā visā tajā nabadzībā tik daudz ko Balvos dabūju gatavu.
Kā tagad paiet Jūsu dienas?
– Kamēr nebija veselības problēmu, vasarā rosījos pa dārzu, bet ziemā daudz lasu, sekoju līdzi notiekošajam. Saskatos raidījumus par politiku, tad asinsspiediens augšā un dusmiņas lielas. Vienmēr ar lielu interesi no sākuma līdz pat beigām izlasu visu žurnālu “Ir”. Tur ir pateikts viss. Pensija man maza, bet ar visu to var ļoti labi dzīvot un visu samaksāt. Man pietiek.

Spēcīga komanda. Marija Bite apliecina, ka visos laikos ikvienā kolektīvā svarīga ir komanda. Viņai tāda bija. Foto – no labās Aija, Fjodorova, Ēvalds Abdulajevs, Ilga Krampuža, Marija Bite, Jānis Trupovnieks, Ināra Dundure un Aina Grāvīte. “Jauni, gudri, spēcīgi – tādi bija mani pieci direktori un vietniece. Pateicoties viņiem, tajā laikā mums daudz ko izdevās paveikt,” pārliecināta bijusī rajona Patērētāju biedrības vadītāja.

Baiļu nebija. Bija tikai pārliecība

 80.gadu vidū un beigās Latvijā jau bija jaušamas alkas pēc brīvas valsts. Starp laikrakstā “Vaduguns” lasāmajām rindām jau bija rodami stāsti par to, ka vajadzētu atgriezt sarkanbaltsarkano karogu. Taču, kamēr vieni tikai domāja par to, citi darīja. 1988.gada 18.novembrī agri no rīta sarkanbaltsarkanais karogs, ko uzvilka četri puiši no 9.klases (Elvijs Mačs, Valdis Olekšs, Ilmārs Medinieks un Ēriks Orlovs), jau lepni plīvoja virs Balvu 1.vidusskolas. “Nebijām jau mēs nekādi revolucionāri. Paši daudz ko nezinājām, skolā neko nemācīja. Bija tik vien tas, ko stāstīja Helsinku grupā,” apliecina viens no šī vēsturiskā notikuma dalībniekiem, balvenietis, mākslinieks Ilmārs Medinieks.

Ilmārs atminas, ka 80.gadu beigas jau bija pārmaiņu laiks, un šīs pārmaiņas virmoja gaisā visā sabiedrībā. Balvos izveidojās Latviešu Tautas frontes grupa, bija nodibināta grupa “Helsinki ’86”, kura, nedaudz paslepus un īpaši neafišējoties, baznīcas teritorijā rīkoja dažādus pasākumus. “Kaut kas mūs tur vadīja jaunajā dzīvē. Bijām jauni, degsmes pilni, braucām meklēt padomju armijas upuru apbedījumu vietas, meklējām Latvijas armijas karavīru apbedījumus, gājām pa mājām un aptaujājām cilvēkus. Notika diezgan aktīva darbība. Pieļauju, ka tas arī pamudināja un iedvesmoja idejai par Latvijas karogu uzvilkšanu virs skolas. Noteikti nostrādāja arī mūsu jaunības maksimālisms…,” teic I.Medinieks. Viņš apliecina, ka jebkurā sistēmā un pasaules kārtībā cilvēku vada bailes, taču tajā brīdī lielās bailes jau bija zudušas, tāpēc jaunieši varēja justies daudzmaz droši.

Slepenajā plānā iesaistīja arī vecmāmiņu
Ideja par to, ka virs skolas jāplīvo sarkanbaltsarkanajam karogam, bija skaidra, taču ne mazāk svarīgs jautājums bija, kā tikt pie karoga. Pie viena no četrotnes klasesbiedriem – Ērika Orlova – dzīvoja viņa vecmāmiņa. Tieši viņa bija tā, ar kuru jaunieši nolēma pakonsultēties, jo Ērika vecmāmiņa jau bija pieredzējusi Latvijas laikus un varēja kaut ko pastāstīt par karogu. Turklāt viņai mājās bija arī šujmašīna. “Tā ar Ērika vecmāmiņas palīdzību tapa Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Tas viss notika pilnīgā slepenībā no visiem citiem, pat neviens no mūsu vecākiem neko nezināja,” atminas Ilmārs.
Lai realizētu savu nedaudz pārdrošo plānu, vajadzēja pienācīgi sagatavoties. Būdami Balvu 1.vidusskolas skolnieki, jaunieši iepriekš izpētīja situāciju – bija zināmas visas pieejas un uziešanas uz skolas jumta vietas. Atlika tikai izdarīt iecerēto. 18.novembra ļoti agrā rītā, kad ārā vēl valdīja tumsa, četrotne devās uz skolu. Viens kāpa augšā uz jumta, cits stāvēja maliņā un vaktēja – katram bija iedalīts savs pienākums. Un drīz vien pie zibensnovedēja lepni plīvoja sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs! Ilmārs Medinieks teic, ka to sajūtu atcerēsies visu mūžu. “Adrenalīns bija labs. Kad plānojām karoga pacelšanu, protams, rēķinājāmies, ka kaut kas par to būs. Bet tas bija laiks, kad vecā padomju sistēma pamazām sāka atlaist, jau tuvojās pārmaiņas un bija iestājusies zināma veida bezspēcība. Pa nakts tumsu aizgājām uz skolu, izdarījām, kas jādara, un no rīta, kā visi citi skolnieki, gājām uz skolu,” stāsta viens no vēsturiskā notikuma dalībniekiem.

Neko neslēpa, pieteicās paši
Skolā darbojās radioapziņošana, ko parasti ieslēdza īpašos gadījumos. Ilmārs atminas, ka 18.novembra rītā četrotne uz skolu devās ar nelielu satraukumu, bet, kad pa radio izskanēja paziņojums, ka visiem jāierodas aktu zālē, uzreiz bija skaidrs, kam par godu sanākšana. Protams, skolas līnijā visiem pastāstīja par notikušo faktu un to pasniedza kā nesmuku gadījumu, kas noticis. Pie reizes paaicināja vainīgos iziet priekšā un, tā teikt, pašiem labprātīgi atzīties. Ilmārs atminas: “Protams, neko neslēpām un iznācām. Bija brīdis, kad mūs gribēja kaunināt un vainot, bet visos jau tā sajūta, ko jutām mēs, toreiz bija iekšā. Atceros, ka gan klasesbiedri, gan pārējie skolēni tā kā nostājās mūsu pusē, tādēļ nebija ko sodīt – bija jaušama vienotība.”
Protams, tādā gadījumā kā šis, skolas vadībai bija jārīkojas pēc vispārpieņemtām vadlīnijām, tādēļ ķēdes reakcija, protams, sekoja. Puišus izsauca pie skolas direktora, pēc tam – arī pie rajona vadības, – viņi pabija visos galvenajos kabinetos. Saprotams, ka katram savā amatā bija attiecīgi jāreaģē un kaut kas jāizdara, bet tas viss bija ķeksīša pēc. Ilmārs neslēpj, – jau tajā laikā bija pārliecība, ka drīz pienāks diena, kad Latvija kļūs neatkarīga: “Visi gaidīja, bet kādam bija jāsper pirmais solis, un mēs šo pirmo maziņo solīti izdarījām. Tas nebija patriotisms, jo bijām dzimuši un uzauguši citā valstī – PSRS, laikam tā tomēr bija asinsbalss, savā ziņā arī nacionālās piederības izpausme. Kad skolēnus izsauca skolas zālē apspriest šo notikumu, vadība saprata, ka visi nostājās mūsu pusē. Tika pieņemts lēmums šo pašu mūsu sagādāto karogu pusdienlaikā svinīgi pārvilkt par jaunu. Līdz ar to skolai karogs tika ātrāk nekā pilsētai.”
Tās pašas dienas vakarā – 1988.gada 18.novembrī – Balvi piedzīvoja vēl viena Latvijas karoga uzvilkšanu mastā. Šoreiz tas plīvoja virs Balvu kultūras nama. Un tas bija sākums kaut kam jaunam...

Ņēma un izdarīja! Visi fotogrāfijā redzamie jaunieši (no kreisās – jau aizsaulē aizgājušais Valdis Olekšs, Guntis Punāns, Ilmārs Medinieks, Elvijs Mačs, Ēriks Orlovs, Egons Sīlis) bija grupas “Helsinki ‘86” dalībnieki, taču vēsturiskajā notikumā – sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanā virs toreizējās Balvu 1.vidusskolas, piedalījās četri.

‘Jā’ vārds palicis nemainīgs

 “Ja cilvēki dzīvo kopā un audzina bērnus, tad īsta ģimene ir tad, kad tā oficiāli un juridiski par tādu kļuvusi – vienalga, tas noticis dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā. Mūsdienās ideālajā variantā jaunie grib izmācīties un iegūt profesiju, iekārtoties darbā un parūpēties par dzīvesvietu. Un tikai tad viņi dibina ģimeni un domā par bērniem. Savukārt padomju gados tas viss notika savādāk, jo bija citas tradīcijas un cita lietu kārtība,” teic balveniete Dzidra Romanovska, kura Balvu dzimtsarakstu nodaļā aizvadījusi visu savu darba mūžu – no 1970.gada 25.jūnija līdz 2015.gada 1.septembrim.

Ja kādam pajautātu, kas ir pirmais, ar ko asociējas kāzu ceremonija dzimtsarakstu nodaļā, viena no atbildēm būtu – Mendelsona maršs. Tas patiešām kāzās skanējis mūžīgi mūžos, kaut gan Dzidra stāsta, ka visos laikos iespējami izņēmumi, ja vien jaunais pāris savā baltajā dienā vēlas ko īpašu. Arī padomju gados bija iespēja, piemēram, atnest ierakstu ar savu izvēlēto dziesmu, taču tas notika ļoti retos gadījumos. Turklāt toreiz bija diezgan ierobežotas atskaņošanas iespējas, jo neko vairāk par magnetafona ierakstu piedāvāt nevarēja. Toties ansamblis un daiļlasītājas joprojām ir neiztrūkstoša svinīgās ceremonijas sastāvdaļa.
Vai padomju laikos drīkstēja runāt visu, ko vēlas? Dzidra Romanovska atminas, ka runas neviens nepārbaudīja, taču reizi gadā dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem (parasti vadītājiem) notika izbraukuma semināri uz citiem rajoniem, kur vienmēr apskatīja kādu no tradīcijām. “Vairāk tās bija kāzu ceremonijas vai svinīga bērna dzimšanas reģistrācija, kas 80.gados vairs nebija nekāds jaunums. Tad arī pārrunājām, ko vajag un ko – nē. Tolaik mainījāmies ar scenārijiem, piemēram, es sagatavoju runu, kuru pēc tam norunāja Liepājā, vai otrādi. Tā tas notika, – sūtījām runas uz departamentu, un tad tās varēja izmantot,” atminas Dzidra. Viņa pārliecināta, ka ne visiem cilvēkiem piemīt spēja vienu un to pašu teikumu ietērpt citos vārdos un pasniegt savādāk. It īpaši, ja pirms laulību ceremonijas pāris nav redzēts un ar viņiem nav runāts. “Dažādi cilvēki strādāja dzimtsarakstos: bija, kas to varēja, un bija, kas – nē. Toties manai kolēģei Svetlanai Novikai noteikti tas izdodas par visiem 100%, es vienmēr viņu par to esmu apbrīnojusi,” atklāj bijusī dzimtsarakstu nodaļas speciāliste.
Laiks no 1980. līdz 1990.gadam Dzidrai Romanovskai palicis prātā arī ar lielo laulību reģistrāciju skaitu. Tajā laikā kāzu bija diezgan daudz, turklāt jaunie pāri nedibināja ģimenes jebkurā nedēļas dienā, kā tas nereti notiek mūsdienās. Pārsvarā ceremonijas notika sestdienās, un kāzas bija lielas – parasti ap 70- 100 cilvēkiem. Tā teikt, ja svinēt, tad kārtīgi! “Bija dienas, kad bija jāsaraksta 9 un 10 pāri. Protams, tas bija grūti gan fiziski, gan emocionāli, un dienas izskaņā nogurums lika par sevi manīt. Taču mums vienmēr jāatceras, ka katram pārim šis ir viens no skaistākajiem dzīves notikumiem, tādēļ ceremonijas vadītājas spēku izsīkumu nedrīkst manīt neviens,” skaidro Dzidra.
Līdz pat 1978.gadam dzimtsarakstu nodaļa Balvos atradās kultūras nama telpās, tāpēc tajā laikā ļoti izplatīta bija tradīcija pēc ceremonijas jaunajam pārim nolikt ziedus pie Ļeņina pieminekļa. Tas piederējās pie lietas. Savukārt uz svinīgo laulību reģistrāciju jaunie pāri pārsvarā ieradās izpušķotās automašīnās. “Tie, kuri varēja atļauties, atbrauca lepnākās. Populārākās, protams, bija Volgas un Čaikas. Taču atceros gadījumus, kad jaunie ieradās zirga pajūgā. Arī tā bijis,” teic bijusī dzimtsarakstu nodaļas darbiniece.
Kā jebkurā citā darbā, arī šajā daudzo gadu laikā atgadījušies dažādi kuriozi. Te pēkšņi ceremonijas laikā jaunajā dzimtsarakstu namā no kaut kurienes pa kāpnēm uzskrien kaķis, kaut gan ēkai nav durvju, kuras automātiski atveras. Bijuši gadījumi, kad līgavaiņi nedaudz, tā teikt, paņēmuši uz krūts. “Tas noteikti drosmei, bet citādi jau nemaz nedrīkst jauno pāri sarakstīt, jo līgavainim ir jāsaprot, ko viņš dara. Gadījās arī tā – dokumenti gatavi, bet jaunais pāris uz ceremoniju neatnāk… Bet tas ir pat labāk. Labāk tā darīt pirms kāzām, nevis ātri pēc tam. Atceros arī faktu, kad jaunajiem pāriem sajaucu pases un tad nācās skriet uz foto ateljē un mainīt atpakaļ uz pareizajiem dokumentiem. Patiesībā piedzīvots daudz,” nenoliedz Dzidra.
Vai, ieraugot pāri, var prognozēt, kā jaunlaulātajiem dzīve iegrozīsies tālāk? Dzidra Romanovska teic, – gan jā, gan nē: “Kādreiz, ieraugot uz laulību reģistrāciju atnākušo topošo sievu un vīru, šķita, tur nu gan būs ģimene. Viss tik saskaņoti, perfekti, pat līgavas un līgavaiņa mātēm vienādas kleitas vai ievērots vienots stils! Bet pēc gadiem, kad mums atnes tiesas spriedumu par laulības šķiršanu, saprotam, – tā vis nav, kā sākumā šķita. Tāda ir dzīve.” Dzidra joprojām priecājas par katru pāri, kas pieņēmis atbildīgo lēmumu veidot ģimeni, jo diemžēl mūsdienās likumdošana ir par to, ka jaunie var dzīvot kopā nereģistrētās attiecībās. “Padomju laikos, ja nebiji pāris, jaunie nevarēja ne palikt viesnīcā, ne kur citur. Toreiz daudz bija arī studentu kāzu, lai jauniešiem būtu iespēja dzīvot kopā. To paredzēja ar likumu. Tagad tas viss ir daudz brīvāk, līdz ar to arī jauno ģimeņu mazāk. Diemžēl tas ir uz statistikas datiem balstīts fakts. Tieši tādēļ atkārtošos, – man patiešām liels prieks par katru jaunlaulāto pāri, kuri mij gredzenus un kļūst par sievu un vīru. Tieši viņi un viņu bērni ir mūsu Latvijas nākotne,” ir pārliecināta Dzidra Romanovska.

Atbildei jābūt tikai vienai. Dzidra Romanovska vienmēr atcerēsies savus pirmos laulājamos, viņas gadījumā tas bija pavecāks pāris no Viļakas: “Satraukums bija liels. Ceremoniju vadīju kultūras namā, bija daudz viesu. Turklāt ceremonija notika krievu valodā, jo līgava bija vāciete. Vajadzīgajā brīdī, kā to pieprasa likumdošana, jaunajam pārim, protams, jautāju, vai viņi ir ar mieru kļūt viens otram par sievu un vīru, lūdzot krieviski atbildēt ar ‘jā’. Mūžam atcerēšos, kā līgava vīzdegunīgi atbildēja – koņečno (protams – no krievu val.). Protams, otrreiz vairs nepārjautāju, bet pēc gadiem par šo atgadījumu stāstīju mūsu Dzimtsarakstu departamenta vadītājai Ārijai Iklāvai, kura jau mūžībā, viņa pateica – tā nedrīkstēja. Bija jājautā vēlreiz un jāizdzird pārliecinošais ‘jā’!”

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/479507585000375

Robežnieki --Latgales stipri ļaudis (23. augusts)

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (16.08.2024.)

Viens – par visiem, visi – par vienu

 Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus, gan zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Tilžas internātpamatskola

• Tilžas internātpamatskolas ēkas celtniecība tika uzsākta 1957.gadā, bet pēc diviem gadiem, 1959.gada decembrī, darbu uzsāka skolas kolektīvs, lai skolu sagatavotu jaunajam mācību gadam.
• 1960.gada 20.janvārī Tilžas internātpamatskola tika atvērta skolēniem. Pirmais skolas zvans atskanēja 21.janvāra rītā, skolā atvēra 1.-4.klasi, strādāja 16 skolotāji. Blakus skolai uzcēla ēku skolotāju un audzinātāju dzīvokļiem.
• Ar 1962./1963. mācību gadu internātskolā mācījās 260 skolēni. Pirmais izlaidums tika svinēts 1963.gada jūnijā, kad skolu absolvēja 19 skolēni.
• 2014.gadā skolā mācījās 100 skolēni, pastāvēja 9 klašu komplekti. Iestādē strādāja 44 pedagogi, četri no tiem Tilžas internātpamatskolas absolventi, kā arī 32 tehniskie darbinieki, pieci no tiem – skolas absolventi.
• Skolas direktori: Gunārs Jansons, Pēteris Ārmanis, Aleksandrs Pavlovskis, Marija Kamzola, Antons Mačāns, Iluta Bērziša.
• Skolas tradīcijas – rudens un pavasara pārgājieni, atpūtas vakari, sporta svētki vasaras nogalē, veselības nedēļa – rudenī un pavasarī, pulciņu un fakultatīvu darba skates, skolas svētki, mācību gadu beidzot, un citas. Daudzu gadu garumā skolai bija izeidojusies laba sadarbība ar zviedru labdariem un draugiem.
• 2015.gada 16.aprīlī Tilžas internātpamatskolā bija svētki, jo noslēdzās projekts “Kompleksi risinājumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai Tilžas internātpamatskolā” un svinīgi tika atklāta skola pēc renovācijas.
• 2019.gadā Balvu novada pašvaldība pieņēma lēmumu slēgt Tilžas internātpamatskolu, atzīstot, ka bez valsts mērķdotācijas vairs nespēs to uzturēt. Pašvaldību internātskolu uzturēšanu valsts turpināja līdzfinansēt līdz 2018.gada 31.decembrim, bet ar janvāri visus šos izdevumus sedza pašvaldības. Tilžas internātpamatskolas uzturēšanai valsts gadā atvēlēja 233 049 eiro.
• 2019.gada 12.jūnijā Tilžas internātpamatskolā notika pēdējais izlaidums, kurā sveica deviņus 9.klases absolventus.
• 2019./2020. mācību gadā Tilžas pagastā trīs izglītības iestāžu vietā izveidota viena – Tilžas vidusskola. Papildus līdzšinējām mācību programmām tā pārņēma arī likvidēto internātpamatskolas un pirmsskolas izglītības programmu.
• Šobrīd Tilžas internātpamatskolas ēkā īslaicīgi uzturas Nacionālo bruņoto spēku karavīri, kuri piedalās Latvijas–Krievijas robežas būvniecības darbos.

Jāmāk atrast zelta vidusceļš

 “Ja man tagad, kā pēc burvju nūjiņas, būtu iespēja pagriezt laika ratu atpakaļ, es neko nemainītu – joprojām būtu skolotāja. Lielākais gandarījums mūsu darbā ir tas, ka varam būt kopā ar bērniem un domāt par nākotni. Par to, ka atstāsim kaut ko tādu, kas būs noderīgs visai sabiedrībai. Un, protams, apziņa, ka tik daudziem bērniem esam devuši iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi,” teic Veronika Zelča – bijusī Tilžas internātpamatskolas skolotāja ar 56 gadu darba stāžu šajā izglītības iestādē.

Tilžas internātpamatskolā aizvadīta lielākā daļa darba mūža. Kā nonācāt šajā pagastā?
– Patiesībā nemaz neesmu vietējā. Esmu dzimusi Preiļos, beidzu Gailīšu septiņgadīgo skolu, pēc tam ilgāku laiku stipri slimoju. Mājās man bija labi, tāpēc izlēmu, ka nekur tālāk nemācīšos. Taču mamma nelikās mierā, lika ņemt rokās avīzi un skatīties, kurā skolā var iestāties. Tā es atradu Vecbebru lauksaimniecības skolu, kur bija arī mājturības nodaļa. Mamma kādreiz arī tādus kursus bija beigusi, tāpēc viņai mana ideja bija pa prātam. Teica, – stājies, nekad nepazudīsi un vienmēr būsi paēdusi. Iestājos un skolā nomācījos divus ar pusi gadus. Teikšu godīgi, – mācības šajā skolā man deva daudz, jo visa cita starpā apguvu, kā pareizi sastādīt stundu plānus, ko vēlāk ļoti atzinīgi novērtēja internātpamatskolā. Vecbebros ar mani mācījās Tamāra Klitončika no Bērzpils puses Golvariem, kura pierunāja nākt strādāt uz Tilžu. Vispirms atbraucu uz šejieni paskatīties. Atceros, ka pirmajā brīdī man tik ļoti nepatika Tilža. Bet vienalga paliku. Sākumā nepilnus desmit gadus biju skolotāja Tilžas vidusskolā, pēc tam – internātpamatskolā. Atbraucu uz Tilžu, kad skola jau bija atvērta un tajā darbojās pirmās četras klases. Ar katru gadu klašu skaits pieauga, līdz sasniedza astoņas, pēc tam arī deviņas. Tajos laikos bija daudz bērnu, kuriem vajadzīga internātskola, un vienā skolas ēkā atradās gan vidusskola, gan internātskolas klases. Protams, vajadzēja pilnveidoties arī pašai, tāpēc neklātienē pabeidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu.
Ar ko Jūsu skola atšķīrās no visām pārējām?
– Ar to, ka mūsu skolā, atšķirībā no ierastajām izglītības iestādēm, bērni dzīvoja visu laiku. Viņi tika uzturēti un ar visu apgādāti – gan ar apģērbu, gan apaviem un mācību materiāliem. Tie bija bērni no trūcīgām, nelabvēlīgām ģimenēm, arī bērni bāreņi no visas Latvijas.
Atminaties, cik audzēkņu pie Jums mācījās “ziedu laikos”?
– Labajos laikos Tilžas internātskolu par savu sauca aptuveni 450 bērni. Visādi ar viņiem bija. Bija apzinīgi un arī tādi, kuri bēga projām un pēc tam viņus vajadzēja paņemt atpakaļ. Rīgā, Kuldīgas ielā, atradās speciāls skolēnu savākšanas punkts, uz kuru nogādāja visus, kurus saķēra. Tad par to paziņoja skolai, un mums bija jābrauc bēgļiem pakaļ. Atceros, ka reiz izbēga puiši no manas klases un direktors paziņoja, ka neviens cits viņiem pakaļ nebrauks. Savus palaidņus uz Rīgu devos izņemt pati. Atmiņā palikušas milzīgi lielas dzelzs durvis un sargs, kurš, nopētījis mani no galvas līdz kājām, apjautājās, cik veca esmu. Viņš painteresējās, vai spēšu savus blēžus nogādāt atpakaļ skolā. Teicu, – ja jau aizbēgs, gan jau saķers atkal. Pirms manis puišiem pakaļ brauca skolotājs Voika – neatveda, jo aizbēga, pēc tam skolotāja Elga – arī no viņas blēņdari pamanījās izbēgt. Man izdevās. No Rīgas ar vilcienu braucām līdz Balviem, tad tālāk ar autobusu. Atceros, ka blēņdariem gribējās ēst. Nopirku bulciņas un limonādi. Viens vīrietis, no malas noskatījies, pajautāja, vai tie manējie. Teicu, – jā, manējie gan. Viņiem laikam tas patika. Tā ar tām bulciņām savus blēžus arī atvilināju, jo visi kopā atbraucām līdz pat Tilžai.
Uz tik lielu audzēkņu skaitu noteikti vajadzēja arī pietiekami daudz pedagogu?
– Atkarībā no darba slodzes, katrai klasei bija divi vai trīs audzinātāji, kuri savu darba dienu uzsāka plkst. 7.00 un beidza plkst. 22.00. Mācību stundas pasniedza priekšmetu skolotāji. Skolā bērniem bija savs režīms. Pirmdienās notika ģenerāltīrīšana internātā, otrdienās tīrīja klases, trešdienās bija dušas diena un audzināšanas stunda, ceturtdienās notika klases sanāksmes un darbs dekoratīvajos sektoros, bet piektdienas, kad daudzi brauca mājās, kā jau visiem, bija tikpat kā brīvdienas. Bērnu vidū arī tika sadalīti pienākumi – klases vecākais, atbildīgais par sektoru, atbildīgais par grāmatām, fizorgs, kurš organizēja rīta rosmi, utt. Klases audzinātājam, uzsākot darbu, katram skolēnam bija jāizdomā kāds pienākums, lai viņiem rodas atbildības sajūta. Ilgus gadus audzēkņi patiešām cienīja pedagogus un viņu darbu, bet situācija pasliktinājās, kad Latvijā parādījās no ārzemēm ienākušie pastiprinātie bērnu aizsardzības likumi. Tad tā aizsardzība aizgāja nepareizā virzienā.
Kādas spilgtākās skolas laiku atmiņas palikušas prātā?
– Vairāk nekā 50 darba gadu laikā piedzīvots un pārdzīvots ļoti daudz. Pirmajos gados domāju, – mazliet pastrādāšu un tad prom. Bet, redz, neaizgāju vis. Vieni laiki mainījās, nāca citi. Pienāca gadi, kad atkal drīkstēja apmeklēt dievnamu. Bērni bija neizpratnē un jautāja, – skolotāj, jūs taču teicāt, ka Dieva nav? Bet tagad mēs ejam uz baznīcu. Stāstīju, kāpēc tā. Teicu, ka tagad ir brīvība un mēs varam izvēlēties, iet vai neiet. Bija viens puika, kurš jautāja padomu, ko darīt pēc skolas. Teicu, lai izdomā kārtīgi, nosprauž mērķi, ka darīs to, ko nolēma. Rosināju, lai nevienam neko nesaka, aiziet uz baznīcu un palūdz Dieviņu apskaidrot prātu, ir vērts to darīt vai nē. Pēc daudziem gadiem viņš atkal atbrauca uz skolu. Diemžēl slimības dēļ toreiz uz tikšanos nevarēju ierasties, bet viņš lika nodot sveicienus un pateikt, ka mans padoms dzīvē ļoti palīdzējis. Kopš tā brīža mūsu bijušais audzēknis katru gadu kaut ko ziedo baznīcai. Spilgtas atmiņas man saistās arī ar manu audzēkņu dalību zīmēšanas olimpiādēs, rīkotajām izstādēm un pašas darinātajām ziedu kompozīcijām kultūras namā. Tajos laikos mēs visi kaut ko darījām. Piemēram, katram skolas audzēknim no plašā piedāvājumu klāsta obligāti bija jāizvēlas vismaz viens pulciņš, kurā darboties. Tas tika darīts ar nolūku, lai ir izaugsme un nepietiek laika blēņām.
Katram skolotājam noteikti ir kāds tuvāks skolnieks par citiem...
– Mani audzēkņi paši atbrauc pie manis un atceras ar labu vārdu. Bija tāds puisis Viktors. Visi brīvdienās brauca mājās, bet viņam nebija, kur doties, jo māte atradās cietumā. Puika bija noslēpies siena kaudzē, sēdēja, raudāja un negāja uz internātu. Mēs viņu izmeklējāmies visās iespējamajās vietās, bērni pat dīķi izbradāja, jo domāja, ka varbūt noslīcis. Beigās atradām siena kaudzē. Viņš man teica, – skolotāj, kā man sāp sirds. Visi brauc uz mājām, bet man nav kur braukt. Ko lai daru? Sameklējām, kur viņam palikt brīvdienās. Bet tas nebija uz ilgu laiku, jo puikam piemita netikums zagt… Atmiņā palicis vēl viens jaunietis, kuram reiz teicu, ka viņš man būs dēls, jo visu laiku palīdzēja, cik vien spēja. Kādā rītā aizgāju uz skolu dežurēt, un viņš jau mani gaidīja, jo kāds bija nodarījis pāri. Mūžam neaizmirsīšu, kā puika pie manis piespiedās un kā, abi apskāvušies, raudājām. Skolu viņš nebeidza, aizgāja projām. Puisim bija pietiekami daudz gadu, savā pusē viņš bija atradis meiteni, iemīlējies. Aizbrauca, apprecējās un pēc kāda laika atbrauca ciemos atrādīt arī sievu. Internātskolā mācījās dažāda vecuma bērni, pat 19 gadus jauni. Katram no viņiem bija savs stāsts, bet pamatizglītība jāiegūst obligāti visiem. Bija vēl interesants gadījums, kad audzēknis, kurš bija tikai deviņus gadus jaunāks, iemīlējās manī. Tad viņš aizgāja dienestā, atgriezās, atnāca uz balli, uzlūdza uz deju un bildināja. Iebildu, ka esmu taču vecāka, un atteicu. Tā viņš arī neapprecējās.
Tikai tie pedagogi, kuri strādājuši internātskolās, zina, kā ir būt skolotājam šādā izglītības iestādē...
– Skolotājam bija jābūt ļoti elastīgam un jāskatās, kāds kurš ir. Katru izzinājām un tad sapratām, kā strādāt. Vienam vajadzēja stingrāku pieeju, ar citu varēja sarunāt pa labam, bet vēl kādam atlika tikai paskatīties ar dusmīgu sejas izteiksmi. Bija arī, protams, tādi, kuriem no rīta līdz vakaram varējām atkārtot vienu un to pašu, bet tāpat darīja savu. Skolotājam bija jāmāk atrast tas zelta vidusceļš. Atceros, ka puikas internātā bija pieradinājuši žurku, kas dzīvoja ar viņiem. Es to zināju, tāpēc prātoju, – ja sākšu bārt, labāk nebūs. Reiz viņi žurku atnesa uz mācību stundu skolā. Pamanīju, ka viņa staigā pa solu. Bērni satrūkās, domājot, kas tagad būs. Bet es pajautāju, vai varu viņu paglaudīt un kur šī radība pa nakti guļ? Izrādījās, ka istabiņā, bērniem zem segas. Tā vai citādi, bet ar saviem audzēkņiem es pratu sarunāt visu.
2019.gadā pieņēma lēmumu skolu slēgt. Tilžēnieši cīnījās, cik varēja, taču tāpat neko nespēja ietekmēt….
– Tobrīd atrados pelnītā atpūtā pensijā, bet vajadzības gadījumā tāpat gāju uz skolu palīgā. Jā, skolas kolektīvs cīnījās līdz pēdējam. Iespējams, valdībai nepatika internātskolas, bet bija taču citas programmas – gan profesionālās iespējas, gan programma īpašajiem bērniem, turklāt skola bija tikko nosiltināta, renovēta un sakārtota. Tik daudz cilvēku palika bez darba...
Kāds varētu būt skolas ēku turpmākais liktenis?
– Grūti pateikt. Šobrīd skolā mitinās Latvijas armijas karavīri, kuri būvē žogu uz robežas. Kas notiks, kad viņi aizbrauks, patiešām nezinu. Viss atkarīgs no līdzekļiem, vajadzībām un tā, cik aktīvi būs cilvēki mūsu pašvaldībā.

Laika garlaikoties nav.  Veronika Zelča stāsta, ka, esot pensijā, daudz lasa grāmatas, žurnālus un uzpasē savu iekopto dārzu. Tas nekas, ka arī meitai ir mazdārziņš: “Man tur aug viss, kas vien var augt, sastādītas puķes, arī jaunas ābeles un plūmes. Ja runājam par lasīšanu, visvairāk interesē grāmatas par vēsturi un karu – tās pārlasu pat divas reizes. Atzīšos, ka esmu slima uz grāmatām, jo vienā reizē grāmatnīcā varu atstāt pat vairāk nekā 100 eiro. Bet jebkurā gadījumā nevar teikt, ka cilvēkam pensijā nav ko darīt. Tās ir muļķības. Viens no šī gada spilgtākajiem notikumiem bija mana brālēna, kinorežisora Jāņa Streiča, organizētais radu salidojums viņa mājās Lietuvā. Tur uzņēmu krietnu devu pozitīvu emociju, kas sildīs sirdi vēl ilgu laiku,” apliecina pensionētā skolotāja.

Vairākus gadus pēc skolas slēgšanas Tilžas internātpamatskola un tās ēkas pilnībā netika apsaimniekotas, bet, sākoties Krievijas–Ukrainas karam, tām piespiedu kārtā nācās atrast pielietojumu. Kopš 2022.gada aprīļa bijusī skolas internāta ēka kalpo kā pagaidu mītne no Ukrainas kara atbēgušajiem cilvēkiem. Bijusī Ukrainas bēgļu koordinatore Tilžā Ināra Galviņa apliecina, ka vairāk nekā divu gadu laikā šeit pabijuši vairāki simti ukraiņu ar un bez ģimenēm, bet šobrīd visā lielajā ēkā palikuši vien divi. Vairākus gadus pēc skolas slēgšanas Tilžas internātpamatskola un tās ēkas pilnībā netika apsaimniekotas, bet, sākoties Krievijas–Ukrainas karam, tām piespiedu kārtā nācās atrast pielietojumu. Kopš 2022.gada aprīļa bijusī skolas internāta ēka kalpo kā pagaidu mītne no Ukrainas kara atbēgušajiem cilvēkiem. Bijusī Ukrainas bēgļu koordinatore Tilžā Ināra Galviņa apliecina, ka vairāk nekā divu gadu laikā šeit pabijuši vairāki simti ukraiņu ar un bez ģimenēm, bet šobrīd visā lielajā ēkā palikuši vien divi.

Viņi zina, – nekur nav tik labi kā mājās

 “Ukraina, Latvija, draudzība,” sniedzot roku un iepazīstoties, ar smaidu sejā teic Nadežda jeb ukraiņu valodā Nagija, kura kopš 2022.gada maija par savām otrajām mājām sauc bijušās Tilžas internātpamatskolas internāta ēku. Tāpat kā savulaik daudzi citi Nagijas tautieši, arī viņa ar vīru Ivanu, sākoties karam, bija spiesta pamest dzimtās mājas un doties plašajā pasaulē.

Ceļš tikai vienā virzienā – caur Krieviju
Atskatoties uz notikumiem, kas vairāk nekā pirms diviem gadiem pāršalca visu pasauli, ukrainiete teic, ka tam, kas notika 2022.gada 24.februārī, nebija gatavs neviens. Arī Nagija. Viņa atminas, ka pašā rīta agrumā sākās pārlidojumi pār Harkivu, pazuda elektrība, līdz ar to arī apkure: “Dzirdējām lidojam lādiņus, helikopterus, lidmašīnas. Mums bija salikta soma ar dokumentiem un medikamentiem, paņēmām to un izgājām pagalmā – virs galvām lidoja droni, nesapratām, tie savējie vai pretinieka. Pastāvējām, pastāvējām, bet kur iesi, ja neko nezini? Gaismas nav, ūdens arī, gāzes katli nestrādāja.”
Faktiski kopš pirmajām kara dienām ciems Cirkuni Harkivas tuvumā, kurā Nagija ar vīru dzīvoja, atradās okupācijā, jo tajā ar maršu ienāca krievu armija. Bailēs no nāves iedzīvotāji sēdēja pagrabos un daudzi tur arī palika. “Izstāstīt par to ir ļoti grūti, un saprast tiem, kuri caur to nav gājuši, arī ir diezgan grūti. Tāpēc, nedod Dievs...,” asarām acīs teic ukrainiete. Daudziem no mājām palika tikai gruveši, tādēļ, saprotot, ka tur dzīves vairs nebūs, aptuveni desmitā daļa devās projām jau kara sākumā. Nagija stāsta, ka zaļā koridora, lai izietu Ukrainas teritorijā uz Harkivu, kā solīts, nebija. Tā vietā ceļš tikai vienā virzienā – caur Krieviju: “Arī mums bija jādodas projām. Cilvēkus izveda ar autobusiem, palikt tur un dzīvot nevarējām. Mēs izgājām caur Krievijas robežpunktu, Ukrainas robežkontroles punktā jau viss bija sadedzis un izpostīts.” Vispirms ģimenes ceļš veda uz Maskavu, kur dzīvo Nagijas vīra brālis. Taču vairāk par mēnesi abi tur neizturēja. “6.maijā izbraucām no Maskavas, lai dotos uz Eiropu. Mums bija vajadzīga sapratne un atbalsts, bet diemžēl to nesaņēmām. Bija tik sāpīgi, ka tu stāsti savam tuvākajam cilvēkam, bet viņš netic... Sapratām, ka jādodas tālāk,” stāsta ukrainiete.

Pirmie iespaidi – šoks no klusuma
2022.gadā, naktī no 6. uz 7.maiju, Nagija ar vīru pirmo reizi dzīvē šķērsoja Krievijas–Latvijas robežu, izgāja cauri Terehovas robežpunktam, apsēdās un prātoja, ko darīt tālāk. Robežsargi tikko ieceļojušo ukraiņu pāri nogādāja kopmītnēs Zilupē un iedeva telefona SIM karti. Karte bija, bet kam zvanīt, ko prasīt? Tobrīd jautājumu bija vairāk nekā atbilžu. Liktenīgas sakritības pēc Nagijai, kura Ukrainā strādāja par skolotāju, izdevās sazvanīt savu bijušo audzēkni, kurš sākumā bija apmeties Tilžā. Viņš lika sēdēt un gaidīt, kad kāds atbrauks. “Un patiešām pēc mums atbrauca brīvprātīgais un atveda uz Tilžu, kur jau trešo gadu arī dzīvojam. Vīrs bija pēc smaga insulta, pamazām šeit atkopjas, tāpēc kaut kur tālāk braukt mums nav iespējas. Liels paldies latviešu tautai un tilženiešiem par uzņemšanu un, protams, Inārai, kura mūs atbalsta vienmēr un visur,” teic ukraiņu sieviete.
Jautāta par pirmajiem iespaidiem Tilžā, Nagija nevilcinoties teic, – pirmais šoks bija no klusuma, miera un mērogiem. Bija patīkami, ka var iegulties gultā un mierīgi izgulēties. Ja Latvijā iedzīvotāju skaits ir aptuveni 1,8 miljoni, tad Harkivā – vien pie diviem miljoniem. Bet, ja pieskaita visu apgabalu, tad vēl vairāk. “No mūsu ciema līdz Harkivai ir trīs kilometru attālums, maršruta autobusi kursē ik pēc 15 minūtēm. Savukārt ciems iedzīvotāju skaita ziņā ir kā jūsu Balvi. Mums bija liela skola, slimnīca, visas ielas asfaltētas, gājēju celiņi, apgaismojums, sakārtota infrastruktūra. Tagad par to visu jāsaka… bija,” skumji noteic ukrainiete.

Dzīvotprieku nomāc atmiņas
Kad Nagija ar vīru ieradās Tilžā, bijusī skolas internāta ēka bija pārpildīta, tur dzīvoja aptuveni 80 ukraiņi. Viņus izmitināja pie jauna vīrieša no Mariupoles. “Pats sākums pēc atbraukšanas bija vissmagākais. Es atzīšos, ka nevis raudāju, bet vārda tiešā nozīmē kaucu. Un tad mūsu istabas biedrs, jaunais puisis, aizgāja pie vadības un pateica, – pārceliet kaut kur to nenormālo. Tā bija tik liela un neizturama sāpe,” neslēpj ukrainiete. Kopš tā brīža jau pagājuši gandrīz divi gadi, bet Nagija ar vīru joprojām ir Tilžā – nu jau vienīgie. Pirms pāris mēnešiem viņiem bija cerība atgriezties dzimtenē, taču šogad 10.maijā Harkivas apgbalā atkal atsākās jauni uzbrukumi un karadarbība…
Ukrainiete atzīst, ka dzīvot Tilžā ir labi, taču visvairāk dzīvotprieku nomāc atmiņas. “Redzu, ka cilvēki šeit sastrādājuši mazdārziņu, bet man acu priekšā – mans zemes pleķītis. Ināra aiziet uz siltumnīcu, bet man tur bija sava siltumnīca, pie kuras vienmēr sēdēja mūsu kaķis. Un tieši viņš bija tas, kurš vienmēr apēda pirmo izaugušo gurķi. Paskrien garām kāds sunītis, bet man acu priekšā mūsu suns un kaķītis, kuri palika tur, Ukrainā. Kur ne paskaties, visapkārt sāpīgas atmiņas,” asarām acīs teic Nagija. Viņa neslēpj, ka ukraiņu dvēsele meklē līdzjūtību un sapratni – varbūt pat vairāk kā kaut ko citu, jo atrasties svešumā un palikt bez nekā ir ļoti smagi. Lai nezaudētu saikni ar savējiem, Nagija iespēju robežās tiekas ar citiem mūspusē nonākušajiem ukraiņiem. “Cirkunu ciema cilvēki izbraukuši pa visu Eiropu – daļa dzīvo Zviedrijā, citi – Norvēģijā, ļoti daudzi ir Latvijā un Polijā. Komunicējam un atbalstam viens otru. Mūsu draugi dzīvo Iecavā, reizi mēnesī tomēr cenšamies satikties un parunāt. Lai cik labi nebūtu svešumā, mājās, protams, ir vislabāk. Mēs dažādi varam pret to attiekties. Protams, visu taisnību droši vien nezinām. Kāds atbalsta Ukrainu, cits – Krieviju, bet vainīgs tas, kurš pirmais rokās paņēma nūju,” tāda ir Nagijas pārliecība.
Ne tikai ukraiņi, bet visa pasaule ik pa laikam sev uzdod retorisku jautājumu, – kad tas viss beigsies? Nagija teic, – gribas, lai tas beigtos pēc minūtes, stundas, lai var atgriezties mājās. Šajā laikā tik daudz cilvēku gājuši bojā un ik dienu turpina mirt…: “Karš turpinās, un tas ir ļoti šausmīgi. Kopš atbraucām uz Latviju, raudu katru dienu.”
Taču dzīve turpinās. Nagija smaidot atzīst, ka tagad ģimenes ikdiena paiet mierīgi, kaut gan rūpes nekur nav zudušas. “Divstāvu ēkas korpuss, kas jāuztur kārtībā, ir liels, un tas viss mans. Apstākļi te labi. Pirms mēneša pie mums vēl dzīvoja divi jauni cilvēki, bet nu jau arī viņi projām. Mēs pārdzīvojam par savu tautu, valsti un ceram, ka drīz dosimies mājās. Zinām, ka miers atnāks tikai ar uzvaru. Nepadosimies, jo par ko tad mūsu cilvēki gāja bojā un karoja?” jautā Nagija.

Vieno draudzība. Sarunas laikā Nagija (no labās) vairākkārt teic paldies latviešu tautai un arī Inārai, kura visu šo laiku bijusi blakus un sniegusi atbalstu. “Kad beigsies karš, man ir sapnis vēlreiz atbraukt uz Latviju un šo valsti apskatīt citām acīm – nu jau kā tūristei. Bet Ināru mēs noteikti aicināsim ciemos uz Ukrainu,” teica ukrainiete.

Mums tās bija otrās mājas

Skolas pastāvēšanas laikā Tilžas internātpamatskolu absolvējuši tūkstošiem audzēkņu, un katram no viņiem savs stāsts un savas atmiņas. Ar vissiltākajām jūtām šo izglītības iestādi vienmēr atcerēsies žīguriete Tatjana Baklagina, kura Tilžas skolu par savējo sauca astoņus gadus.

 – Tilžā nokļuvu sešu gadu vecumā, tāpēc var teikt, ka tās bija manas vienīgās, pirmās mājas, kurās skolotājas ieņēma mammas vietu. Visas atceros kā ļoti labas un sirsnīgas, tādas, kuras vienmēr pasniegs palīdzīgu roku, ja vajadzēs. Protams, kāda varbūt bija nedaudz stingrāka, bet tāpat mūs visus mīlēja. Viņas nesa no savām mājām dažādus gardumus un konfektes, lai tikai mēs nejustos apdalīti, lai mums būtu tas, kas bērniem normālās ģimenēs. Patiešām jutāmies mīlēti, un tieši skolotājas un auklītes bija tās, kuras šo sajūtu deva. Ja arī gadījās kāda pedagoģe, kura šad tad mēdza nodarīt kādam bērnam pāri, viņa ātri no turienes pazuda. Tādiem šajā skolā strādāt neļāva.
Var teikt, ka manā dzīvē bijušas trīs mammas – ne tikai bioloģiskā, ne tikai skolotājas kā mammas, bet arī zviedru mamma Īrisa, kuru vienmēr esmu uzskatījusi par īsto mammu. Viņa mani audzināja no sešiem gadiem līdz brīdim, kad nomira. Katru vasaru un ziemas brīvlaiku devos uz Zviedriju pie Īrisas, bet viņa, cik vien varēja, apciemoja mani Latvijā. Un tā tas turpinājās gadiem ilgi – arī tad, kad pabeidzu skolu, arī tad, kad man piedzima meita un kopā ar vīru bijām bieži ciemiņi Zviedrijā. Mamma nomira, kad manai meitai bija trīs gadi… Un līdz ar viņas aiziešanu vēl viens posms manā dzīvē noslēdzās.
Daudzu cilvēku izpratnē skola ir izglītības iestāde, uz kuru bērni no rīta iet mācīties, bet pēcpusdienā nāk mājās. Mums, Tilžas internātpamatskolas bērniem, tā nebija tikai skola. Tās bija mūsu mājas. Atceros, kā pildījām mājasdarbus, mācījāmies rokdarbus un gatavot ēst. Pirmdienās bija dežūrdienas, kad visi tīrījām klases, otrdienās notika ģenerāltīrīšana istabiņās, kurās dzīvojām, bet trešdienās – veļas dienas, kad mazgājāmies paši un mazgājām drēbes. Visforšākās bija sestdienas, kad bērni, kuri palika skolā, skatījās filmas un multfilmas. Bieži gājām pārgājienos, ugunskurā cepām kartupeļus un cīsiņus, bet karstajās vasaras dienās grupās pa klasēm mūs skolotāji veda peldēties uz tuvējo skolas dīķi. Bijām kā viena īsta, liela ģimene, kas visu laiku kaut ko dara. Neatlika laika garlaikoties. Skolotāju uzdevums bija sagatavot bērnus dzīvei, lai, kļūstot pieauguši, mēs spētu paši par sevi parūpēties. Un pedagogiem bija, ko darīt, jo laikā, kad mācījos Tilžā, mūsu bija ļoti daudz – vairāk nekā 300 audzēkņi. No Valkas vien trīs lielie autobusi veda bērnus, pie mums mācījās arī skolēni no Rīgas, Valmieras un pat Ventspils.
Par to, ko esmu sasniegusi tagad, man, protams, jāpateicas foršajiem pedagogiem un maniem zviedru vecākiem. Skaidrīte Pavloviča bija pirmā skolotāja, kura iemācīja lasīt, kā arī bieži vien bērnus mēdza ņemt pie sevis uz mājām un palutināt ar gardumiem. Pateicoties Jānim Gabrānam, iemīlēju tautas dejas un apguvu polkas soļus, savukārt sporta skolotāji iemācīja spēlēt basketbolu un volejbolu. Braucām uz sacensībām un vienmēr mājās pārvedām medaļas. Īpaša vieta manā sirdī vienmēr būs arī mīļajai un sirsnīgajai skolotājai Maijai Mūrniecei. Savukārt autobusa šoferis Jevgēņijs no pirmajām dienām man bija kā tētis, brālis un labākais draugs. Kad braucām ekskursijās, viņš vienmēr ar mani padalījās ar savām pusdienām, pirka saldējumus un gardumus. Elga Irbīte un Rita Ločmele bija stingrākas skolotājas, taču ne mazāk mīļas un jaukas. Sākumā mēs, bērni, nesapratām, kāpēc viņas lamājas. Tikai pēc tam atskārtām, ka viņas mūs mācīja dzīvot un bieži vien pēc kādām blēņām veda uz pareizā ceļa.
Vai dzīvojām draudzīgi? Protams, bija dažādi – gadījās pa kādam kautiņam un attiecību skaidrošanai, daži bija agresīvi, gribēja parādīt, kurš lielāks, kurš galvenāks un no mazākajiem mēdza atņemt končas. Jo lielāka augu, jo vairāk mācēju par sevi iestāties, un tad jau problēmu nebija. Bet kopumā satikām un dzīvojām diezgan draudzīgi. Vienmēr ar siltumu sirdī atcerēšos ne tikai skolotājas un nakts aukles, bet arī mūsu pavārīti Intu, kura ļoti daudz ko iemācīja. Visi kopā gatavojām ēst, dežurējām, klājām galdus – nebija tā, kā tagad skolās. Rīkojām klases vakarus, un Inta mums vienmēr cepa garšīgas tortes. Kas tie bija par svētkiem! Sava veida darba terapija bija arī kartupeļu lasīšana un kāpostu vākšana skolas dārzos. Taču visvairāk atmiņā palikusi dzērveņu lasīšana purvā, jo tur vienmēr ieguvu 1.vietu. Tie, kuri salasīja visvairāk litru, brauca ekskursijās. Bija, protams, bērni, kuri īpaši necentās, bet ne es. Braucām uz Rīgu, uz akvaparku, Mākoņkalnu un Gaiziņkalnu, un tie bija svētki. Ekskursijā tika visi, kuri centās.
Kopš skolas absolvēšanas jau pagājuši daudzi gadi, taču portālā “Facebook” bijušie skolas audzēkņi joprojām sarakstās un seko, kā kuram klājas. Liela daļa par savām mājām sauc Zviedriju, daži dzīvo Rīgā, mana labākā draudzene – Anglijā, viena mūsu meitene ir Amerikā. Dzīve iegrozījusies kā nu kuram, bet pārsvarā visiem viss ir kārtībā. Ziņa par skolas slēgšanu man bija sāpīgs trieciens, jo uzskatu, ka tāda izglītības iestāde kā Tilžas internātpamatskola Latvijā bija vajadzīga. Jā, var jau teikt, ka mums ir bērnunami, bet diezin vai tur bērni jūtas kā ģimenē. Slēgt skolu nebija pareizs lēmums. Vai kāds ir painteresējies, kas ar tiem skolēniem, kuriem nācās aiziet pēc skolas aizvēršanas, notiek šodien? Visticamāk, ka liela daļa nemācās nekur… Lai vai kā, Tilžas internātpamatskola manā sirdī līdz mūža galam paliks kā skola, kas bija mājas. Manas mājas…

Atcerēsies vienmēr. Lai arī skola jau daudzus gadus ir slēgta, Tatjana atzīst, ka, esot Tilžā, nekad nevar pabraukt tai garām. “Vienkārši velk uz turieni,” viņa teic.

Bērniem bija iespēja ieraudzīt civilizētu pasauli

 Anna Bērziņa, bijusī Tilžas pagasta pārvaldniece, kopš 1.jūlija Tilžas pakalpojumu centra vadītāja:

–Tilžas internātpamatskola pastāvēja daudzus gadus, un savulaik tajā mācījās pietiekami daudz skolēnu. Par apstākļiem sūdzēties nevarēja, jo klašu kabineti izremontēti, iegādāti jauni soli, interaktīvās tāfeles un cits mācību darbam nepieciešamais aprīkojums. Skolēniem bija nodrošinātas gan atpūtas, gan relaksējošās telpas, ierīkotas papildus virtuves, kur viņi nāca mācīties dzīvi – paši gatavoja ēst, paši savā veļas mājā mazgāja drēbes. Viss bija sakārtots tā, lai bērns, kurš nācis no nelabvēlīgas ģimenes, ieraudzītu civilizētu pasauli.
Nebija tā, ka lēmums slēgt skolu nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Viss notika pamazām. Uz Tilžu pat atbrauca Saeimas komisijas delegācija, bet viņi diemžēl nepaskatījās, kādas mums šīs telpas izskatījās. Toreiz nepameta sajūta, ka viss izlemts jau iepriekš. Protams, lēmums par skolas slēgšanu bija sāpīgs. Šajā skolā mācījās bērni no visas Latvijas, kuriem mājās nebija nodrošināti atbilstoši apstākļi. Visos līmeņos tika runāts par to, ka ir vientuļas mammas, kuras audzina bērnus, strādā veikalu tīklos, kur ļoti garš darba laiks, tādēļ nevar pienācīgi pieskatīt savas atvases. Šīm mammām mūsu skola bija glābiņš. Protams, skolu apmeklēja arī bērni no nelabvēlīgām ģimenēm. Tilžas internātpamatskolā mācījās tie, kuriem bija vajadzīgs atbalsts, un tāds no valsts tika saņemts.
Kad skolu slēdza, Saeimas komisija pašvaldībai norādīja, ka tā ir pašvaldības atbildība veikt sociālās funkcijas, lai atbalstītu šādas ģimenes. Ik pa laikam masu informācijas līdzekļos parādās informācija, ka ir ļoti liels skolēnu skaits, kuriem būtu jāatrodas mācību iestādēs, bet viņi tās neapmeklē. Tad jautājums, – kur ir šie bērni? Televīzijas ziņās bieži dzirdam par jauniešiem Rīgā, kuri palikuši uz ielas un lieto narkotikas. Bet kur ir tā vieta, kur viņus varētu ievietot un atveseļot? Šobrīd visās vadošajās institūcijās iestājies kaut kāds apjukums. Acīmredzot neviens īsti nezina, kur šos bērnus likt un kā viņiem palīdzēt. Izskatās, ka valsts plāns attiecībā uz bijušo internātskolu audzēkņiem nedarbojas.
Pēc tā, kā izglītības iestāde beidza pastāvēt, pārmaiņas, protams, bija jūtamas. Bērni aizplūda uz dažādām citām Latvijas skolām, darbinieki meklēja jaunas iespējas. Vieni saprata, ka var strādāt attālināti no mājām, citi meklēja kaut ko citu. Daži tehniskie darbinieki vēl šodien brauc uz darbu Rīgā, nostrādā maiņas un dodas atpakaļ uz mājām. Tāda šobrīd ir dzīves realitāte.
Vai bija jāpieņem šis sāpīgais lēmums? Lai cik bēdīgi nebūtu, primārais, kas jāskatās, ir vai nav bērni. Un tikai tad seko lēmums par skolas slēgšanu. Citos novados slēgtajās skolās kaut kas notiek, mums šajā ziņā īsti neveicas. Bet tas lielā mērā atkarīgs no apkārtējiem uzņēmējiem. Cik zinu, Gulbenes pusē ir dārzkopības uzņēmumi, kur vairāk vajadzīgs cilvēku roku darbs. Mūspusē ir lielās graudkopības, lopkopības, gaļas lopu saimniecības, kur lauksaimnieki izmanto modernu tehniku, līdz ar to cilvēku nevajag tik daudz.
Pēdējos gados Tilžas internātpamatskolas internāta ēka pārvērsta par vietu, kur mitināties Ukrainas bēgļiem – globālā situācija piespieda atrast pielietojumu. Brīvprātīgie nāca palīgā gan ar pārtiku, gan palīdzēja tulkot dokumentus, atrast ukraiņiem darbavietas un izveidot kontaktus. Atbalstīja, kā vien spēja. Šobrīd skolas teritorijā uz laiku izmitinājusies arī Latvijas armija un zemessargi, kuri uz robežas būvē žogu. Manuprāt, skolas likteni ietekmēja un noteica arī kovida laiks. Līdz tam uz Tilžu bija atbraukuši pārstāvji no Valmieras, kuriem bija ideja šeit veidot privātskolu. Bet kovida vilnis ieviesa savas korekcijas. Kad tas beidzās, piedzīvojām vēl vienu pasaules globālo situāciju – Krievijas–Ukrainas karu. Tas viss diemžēl nomāc cilvēkus darboties, kalt tālākus, plašākus nākotnes plānus, domāt par uzņēmējdarbību. Pasaule kļuvusi pārāk nestabila arī uzņēmējiem, jo tās nav mazas summas, kas jāiegulda, lai kaut kas notiktu. Iespējams, daudzi ieņem nogaidošu pozīciju un skatās, kā atrisināsies situācija. Bet par mūsu Tilžas internātpamatskolu mēs varam teikt – reiz bija…

https://fb.watch/tZBKN1-3sr/

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.