Rakstos

Punktiņš, punktiņš, komatiņš (04.11.2022.)

Kā mūsējie balsoja ārzemēs?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 13 ielikumos īsteno projektu “Punktiņš, punktiņš, komatiņš”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos šī gada centrālo notikumu politikā – Saeimas vēlēšanas, veicinot valstiskuma apziņas nostiprināšanu Satversmes simtgadē, patriotismu un sabiedrības saliedētību, medijpratību un kritisko domāšanu, veicot analīzi un uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk: ikvienam cilvēciņam Satversmes 101.pants nav zvaigznēs rakstīts.

Svarīga katra tautieša balss

Mūsu novadnieks, viļacēnietis Edgars Bondars 15 gadus pavadījis, strādājot ārzemēs, diplomātiskajā dienestā, un ne reizi vien savu pilsoņa pienākumu pildījis, atrodoties otrpus Latvijas valsts robežām. Edgars dzīvo ar pārliecību, – ja cilvēkam ir Latvijas pilsoņa pase, tad jāiet un jāpiedalās vēlēšanās, vienalga, kurā pasaules malā atrodas. “Tā ir mūsu valsts un identitāte, kuru nedrīkst pazaudēt,” teic Ārlietu ministrijas īpašo uzdevumu vēstnieks.

Kāpēc latviešiem ārzemēs būtu svarīgi piedalīties vēlēšanās?
-Domāju, ka, neskatoties uz apstākļiem, kas viņus aizveduši uz ārzemēm, cilvēki tomēr saprot, ka viņu politiskā aktivitāte un balss Latvijā ir svarīga, lai mūsu valsts liktenis būtu arī viņu rokās. Pirmkārt, tas ir patriotisms, otrkārt, vēlme izpausties kā politiski aktīvam Latvijas iedzīvotājam, arī esot ārzemēs.
Būdams ārzemēs, pats esat vēlējis vairākkārt…
-Jā, un ne tikai piedalījies vēlēšanās, bet arī strādājis vēlēšanu komisijā Maskavā, Vašingtonā, Prāgā. Tas bija ļoti interesants laiks. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmās Saeimas vēlēšanas piedzīvoju Amerikā 1995.gadā. Toreiz bija milzīga atsaucība un entuziasms. Daudziem tautiešiem nebija personas kodu, un mēs steidzāmies sakārtot dokumentus, lai Pilsonības un migrācijas pārvalde viņiem tos piešķirtu. Ļoti daudzi izvēlējās balsot pa pastu, toreiz tie bija tūkstoši vēlēt gribētāju. Šobrīd situācija mainījusies. Uzskatīsim to par dabisku procesu, jo emigrācija tomēr ir neatņemama mūsdienu dzīves sastāvdaļa. Cilvēki ceļo, brauc, izvēlas, kur labāk dzīvot. Un es domāju, ka šī ir demokrātiskas valsts priekšrocība, ka cilvēkiem ir izvēles brīvība, uz kurieni braukt. Kādreiz tādu iespēju nebija vispār. Daudzi aizbrauc, uzkrāj naudu un atgriežas, citi paliek un palīdz radiem Latvijā, bet saikni tāpat uztur. Dzīvesstāsti ir ļoti dažādi. Bet tas, ka balsošana ir svarīga dzīves sastāvdaļa arī tiem latviešiem, kuri dzīvo ārzemēs, ir viennozīmīgi.
Runājot par vēlēšanām, varbūt prātā palicis kāds gadījums?
-No kolēģu stāstītā atceros, ka kaut kad 90.gados Prāgā bija gadījums, kad pēkšņi atbrauca viens liels autobuss ar koristiem, Latvijas pilsoņiem, kuri izdomāja nobalsot, bet iecirknī pietrūka vēlēšanu zīmju. Ko darīt? Protams, viss beidzās labi, nācās šo situāciju risināt, lai cilvēki varētu izpildīt savu pilsoņa pienākumu. Savukārt pats, gan esot Maskavā, gan vēlāk Prāgā, piedzīvoju brīžus, kad vēlēt atnāca cilvēki, par kuriem nebūtu iedomājies, ka viņi tajā brīdī ir ārzemēs. Visbiežāk tie bija kādi mākslinieki vai politiķi – viņi vienkārši trāpījās tajā vietā un laikā un izpildīja savu pienākumu. Vēl ļoti spilgti atceros 2012.gada februāri, kad notika referendums par valsts valodu. Tobrīd ar dzīvesbiedri atrados ceļojumā Turcijā, Stambulā. Šķita, kā mēs nebalsosim? Vienu dienu veltījām šim notikumam –piecas stundas pavadījām autobusā, lai dotos uz vēlēšanu iecirkni Ankarā. Tobrīd jautājuma – braukt vai nebraukt – nebija. Izteikt viedokli par valsts valodu bija pat bija svarīgāk par Saeimas vēlēšanām. Tādēļ ļoti priecājos, ka mēs to paveicām, ka mums bija iespēja nobalsot vēstniecībā. Turklāt mana mamma savulaik bija literatūras skolotāja, un tobrīd, 2012.gadā, bija pagājis pavisam neilgs laiks, kopš viņa aizgāja viņsaulē... Biju pilnīgi pārliecināts, ka man tas jāizdara.
Kādreiz nācies domāt par jautājumu – iet balsot vai nē?
-Vēlēšanās esmu piedalījies vienmēr, tas ir mans pienākums, jo tad varu prasīt no kaut kā arī atbildību, izteikt savu viedokli, kritizēt. Ja vēlēšanās nepiedalos, tad arī nedrīkstu kritizēt. Man ir zināmi cilvēki, kuri neiet un nebalso, bet tāpat izsaka savu viedokli. Taču mana pārliecība ir, – ja tev ir Latvijas pilsoņa pase, jāiet un jāpiedalās, jo tā ir tava valsts, tā ir identitāte. Tu veido šo valsti, neskatoties uz to, ka demokrātija tomēr ir sāpīgs process. Turklāt mums ir arī ļoti labi politiķi, ļoti izcili prāti, kas veido šo valsti un ieliek savu sirdi tajā, lai tā kļūtu labāka.
Runājot par 14.Saeimas vēlēšanām, kā izdarījāt savu izvēli? Kas nospēlēja galveno lomu?
-Galveno lomu nospēlēja tas, ka es uzticos atsevišķiem cilvēkiem, personībām, kas apvienojušies vienā sarakstā. Sekoju līdzi viņu politiskajai darbībai, lasīju programmas. Tas bija ļoti izsvērts lēmums – atbalstīju to, ko gribēju atbalstīt, jo lieku uz viņiem cerības.
Kā vērtējat vēlēšanu iznākumu?
-Šajās vēlēšanās gāja raibi – šis tomēr bija ļoti neparasts iznākums. Kā atceramies, bija partija, kura balsu skaitīšanas laikā bija te zem 5%, te virs 5% barjeras. Varbūt ir labi, ka tie cilvēki, kuri bija tik tuvu politikai, tagad varēs procesus pavērot no malas. Varbūt jāpaņem pauzīte un pēc tam jāmetas iekšā ar jauniem spēkiem. Bet no otras puses – tomēr nākas būt pārsteigtam par to, ka dažos gadījumos vēlētājam ir diezgan īsa atmiņa. Nebiju gaidījis tik lielu atbalstu cilvēkiem, kuri iekļuvuši Saeimā un kuru nodarījumi nav īsti izvērtēti – cik daudz tur bijis pozitīva, cik – negatīva. Es novēlētu Latvijas vēlētājam domāt plašākās kategorijās, analizēt, saprast un iedziļināties informācijā, izglītoties patstāvīgi.
Vēlēšanu kontekstā daudz tiek runāts arī par vēlētāju aktivitāti. Šogad tā pieauga, bet daļa sabiedrības par iznākumu tāpat jutās vīlušies…
-Vilšanās, tāpat kā cerības, būs vienmēr. Bet mana lielā vēlme ir, lai cilvēki nekāpj uz viena un tā paša grābekļa. Šajās vēlēšanās tiešām bija pārsteigumi, gaidīju mazliet savādākus rezultātus, īpaši Latgalē. Bet tas ir atsevišķs stāsts. Lai kā, tomēr var redzēt, ka Latgalē ir daudz darīts, daudz labu ceļu atjaunots, tomēr darīts nepietiekami. Uzskatu, ka Latgale ir pelnījusi vairāk, un šis reģions ir tas, kas joprojām veidos zināmu kritisko masu, kuras dēļ Latvijas drošība vienmēr būs ļoti nozīmīga.
Atgriežoties pie tautiešiem ārzemēs un vēlēšanām, kā vērtējat viņu aktivitāti?
-Procentuāli skaitļus nezinu, bet tie, kuri gribēja, aizgāja. Diezin vai balsojums ārzemēs varētu izmainīt ļoti daudz, bet ir bijuši gadījumi, kad spēku samērs mainās. Atceros pirmās vēlēšanas, kad biju Amerikā. Toreiz partija “Latvijas ceļš”, pateicoties vēlētāju aktivitātei ārzemēs, Saeimā dabūja par vienu balsi vairāk. Un tas nav vienīgais gadījums, kad ārzemēs esošo pilsoņu balsis ietekmējušas vēlēšanu iznākumu. Man prieks, ka pēdējos gados Ārlietu ministrija diasporai pievērsusi ļoti lielu uzmanību. Mani kolēģi ļoti daudz strādā pie normatīvajiem aktiem, Diasporas likuma, tiekas, runā, izglīto un atbalsta ārvalstīs esošās organizācijas. Īstenībā latviešiem ir fantastiska spēja pašorganizēties. Ne velti saka, – kur pieci latvieši, tur četri kori, trīs deju kolektīvi un tā tālāk. Un es domāju, ka vienmēr būs tie, kuri organizējas, un tie, kuri paiet malā.
Kā Jums šķiet, vai latvieši ārzemēs jūtas piederīgi Latvijai?
-Protams, ir daļa, kas grib ierakstīties citās identitātēs, pieņemt citu kultūru un tradīcijas, bet viena daļa noteikti paliek patriotiski un nes Latvijas vārdu kaut vai ar kultūru vai sportu, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

Nevajag domāt, ka viens neko neizmainīs

“Esmu politiski aktīvs pilsonis un uzskatu par savu pienākumu piedalīties vēlēšanās. Varbūt izskatās, ka viena mūsu balss neko neizmainīs, tai nebūs izšķiroša spēka un nozīmes, tā būs kā piliens jūrā… Bet tikai pašu pilienu ziņā paliek tas, no tiem veidosies dīķis vai okeāns,” uzskata bijušais balvenietis Guntars Šults.

Guntars Gruzijā kopumā darbojas jau četrus gadus, taču nopietnāk par uzturēšanos šajā valstī sāka domāt laikā, kad iestājās Covid pandēmija. Latvijā iestādes un privātie biznesi pārgāja uz attālināto darba vidi, savukārt Gruzijā šajā laikā tik lielu ierobežojumu nebija, tāpēc viņš pieņēma lēmumu mainīt lokācijas vietu. Kopš tā laika jau pagājuši divi gadi.
Runājot par vēlēšanām ārzemēs, Guntars ir pārliecināts, ka, atrodoties tālu no dzimtenes, cilvēki integrējas jau rezidējošās valsts vidē, un tas nedaudz notrulina viņu attieksmi pret vēlēšanām. Savukārt pasaulē nepārtraukti notiek dažādi konflikti un saasināti notikumi, piemēram, šobrīd visas pasaules uzmanība pievērsta karam Ukrainā. “Manuprāt, katram ir jāapzinās šī brīža situācija un jāpadomā, vai mēs Latvijā vēlamies pie varas prokrieviskās partijas, vai tomēr nacionālās. Mūsu uzdevums ir iet un izpildīt pilsoņa pienākumu,” teic Guntars.
Daudzi tautieši ārzemēs kā vienu no argumentiem, kādēļ negāja vēlēt, min informācijas trūkumu. Savukārt bijušais balvenietis apliecina, ka Gruzijā pietika informācijas gan par vēlēšanu laiku, gan vietu: “Te ir aktīva diaspora, kurai ir sava biedrība un interneta resursi. Turklāt šogad 16.augustā darbu sāka jaunā Latvijas vēstniece Gruzijā Edīte Melne. Informāciju par politiski svarīgiem notikumiem varējām lasīt vēstniecības “Facebook” lapā.”
Analizējot notikumus un to, kas šobrīd notiek Ukrainā, Guntars velk paralēles ar to, ko piedzīvojusi Gruzija. Proti, 2008.gadā Gruzijā iebruka Krievijas karaspēks, un dotajā brīdī 20% no valsts teritorijas ir okupēta. Gruzijā pie valdošās varas ir nonākusi prokrieviskā partija, kas visas savas politiskās un ekonomiskā rakstura darbības vērsusi par labu agresorvalstij. Simtiem tūkstošu krievu migrantu ir svaigi ieradušies Gruzijā, ielās bieži dzirdama krievu valoda un redzama viņu mentalitāte. Izanalizējot situāciju, Guntars sapratis, ka uz šī brīža notikumu pamata līdzīgas darbības varētu eskalēties arī Latvijā. Tāpēc viņš uzskata, ka katram Latvijas pilsonim, kurš dzīvo ārzemēs, būtu jānobalso, lai arī turpmāk savā Latvijā mēs varētu runāt dzimtajā valodā. Savukārt, runājot par vēlēšanu iznākumu, Guntars Šults ir lakonisks – vēlēšanu iznākums bija paredzams: “Šoreiz pārsteigumu nebija, taču nākotnē vadībā es vēlētos redzēt jaunu politisko spēku, kuru vadītu aktīvi, izglītoti un moderni domājoši jaunieši ar progresīvām idejām.”
Statistikas dati liecina, ka kopumā 14.Saeimas vēlēšanās nobalsoja mazāks tautiešu skaits ārzemēs, nekā 2018.gada vēlēšanās. Latvijas vēstniecībā Gruzijā savas balsis atdeva 106 vēlētāji. Guntars Šults uzskata, ka šis cipars varētu būt lielāks un līdzdalība plašāka, ja vēlēšanu iecirknis būtu atvērts ne tikai Tbilisi, bet arī citās lielajās pilsētās, piemēram, Kutaisi.

Vienu zina skaidri – Latvijai jābūt latviskai

“Biju gatava doties pusotru stundu garajā ceļā uz Minsteri, lai piedalītos šajās Saeimas vēlēšanās. Tas šķita svarīgs un nozīmīgs notikums, jo mans ir skaidrs redzējums par to, kādu gribu redzēt savu Latviju. Tai jābūt pēc iespējas latviskākai,” teic bijusī baltinaviete Sandra Kobuša, kura jau 23 gadus dzīvo mazā Vācijas pilsētiņā Borgholchauzenā.

Stāstot par savu nokļūšanu no Baltinavas Vācijā, Sandra īsumā teic tā: “Aizbraucu pie Falka strādāt, un mūsu starpā uzplauka mīlestība. Bet, iespējams, tas bija arī liktenis. No pirmās laulības viņam bija dēls un trīnītes, bet pēc neilga laika mums abiem piedzima dvīnītes Ausma un Rieta.” Sandra teic, ka tieši vīrs bija tas, kurš uzstāja, ka meitām jādod saskanīgi latviski vārdi. Bijusī baltinaviete vārdadienu kalendārā pirmo atrada vārdu Ausma un jokojot Falkam ieminējās, ka otra tad jāsauc par Rietu. Vīram šī ideja tik ļoti iepatikās, ka par citiem vārda variantiem vairs neviens arī nedomāja. Meiteņu mamma stāsta, ka arī pašām dvīnēm savi vārdi ļoti patīk, viņas ir bezgala lepnas par faktu, ka viņu dzīslās tek arī latviešu asinis: “Kad Ausmai un Rietai stāstu par latviešu kultūru un tradīcijām, viņas lepojas, ka nāk no Latvijas – valsts ar tik bagātu vēsturi un kultūru. Viņām vienmēr esmu mācījusi, – ja mēs gribam, ka mūsu Latvija paliek tāda, kurā labi jūtamies, jādara viss, kas no mums atkarīgs, lai viņa tāda arī paliktu. Ja mēs varam balsot, tad darām to.”

Lēmumu pieņēma ātri
23 gadu laikā, kopš dzīvo Vācijā, Sandra piedalījusies tikai dažās vēlēšanās, jo jau ilgu laiku ir projām no Latvijas, līdz ar to, kā pati teic, ir diezgan tālu no valsts politikas. Savukārt šogad izpildīt savu pilsoņa pienākumu Sandru pamudināja pirms vēlēšanām internetā noskatītā intervija ar kādu prokremliski noskaņotu politiķi. “Kādā brīdī sarunā šis politiķis izteicās, ka tad, kad viņš tiks pie varas, sodīs visus Latvijas deputātus, kuri balsoja par padomju okupācijas pieminekļu nojaukšanu. Žurnāliste pajautāja, uz kāda likumiska pamata viņš to darīs, uz ko politiķis atbildēja, – gan jau mēs atradīsim iemeslu. Ar šiem vārdiem man pietika. Padomāju, ka negribu, lai manā valstī vara tiek politiķiem (vienalga, viņi krievi vai latvieši), kuri saka – iemeslu atradīsim. Tas mani ļoti aizskāra. Sapratu, ka šī noteikti būs tā reize, kad izmantošu savas pilsoņa tiesības. Ausma todien strādāja un nevarēja doties man līdzi, toties Rieta labprāt pievienojās. Vēlēšanu dienā Vācijā bija atvērti vairāki vēlēšanu iecirkņi, bet mēs izvēlējāmies sev tuvāko, kas atradās Minsterē un bija pusotras stundas brauciena attālumā,” stāsta bijusī baltinaviete.

Informācija jāmeklē pašiem
Pirms vēlēšanu urnā mest savu aploksni, Sandra internetā meklēja informāciju, skatījās, kā un ko politiķi runā, konsultējās ar māsām Latvijā, kuras vairāk iedziļinājušās politiskajos notikumos. Beigās izvēle krita par labu divām partijām, Sandrasprāt, diezgan līdzvērtīgām. “Vienā no šīm partijām sarakstā bija politiķis, kurš man ļoti simpatizē – neslēpšu, ka tas bija Artis Pabriks. Stalts un elegants politiķis, kuru redzot un dzirdot, var lepoties, ka viņš nāk no Latvijas. Savukārt meita savu izvēli izdarīja pati,” skaidro Sandra. Viņa atzīst, ka, esot projām no Latvijas, informācija jāmeklē internetā. “Ja gribi kaut ko zināt un būt politiski aktīvs, cilvēkam jāinteresējas pašam. Bet, jo ilgstošāk viņš atrodas projām no mājām, jo arvien vairāk attālinās no Latvijas dzīves un politiskajiem notikumiem. Taču es ļoti gribu latvisku Latviju. Kad bija vēlēšanas par valsts valodu, arī braucu un piedalījos. Piedalos visur, kur katra balss no svara, un paužu savu nostāju. Man ir pilsoniskā apziņa, jūtu, ka izšķirošos brīžos tāpat nevaru stāvēt malā,” apliecina bijusī baltinaviete.

Izmanto katru iespēju pabūt Latvijā
Sandra priecājas, ka Falks vienmēr atbalsta viņas lēmumus, un arī šoreiz pats piedāvājās abas ar meitu aizvest uz vēlēšanu iecirkni Minsterē. Turklāt, laikam ejot, viņš pavisam nemanot kļuvis par īstenu Latvijas patriotu. “Falks ļoti mīl Latviju. Kad atbraucam uz manu dzimto pusi, staigā pa Balviem un cenšas runāt latviski. Viņš Balvos jūtas kā savās mājās,” apliecina bijusī baltinaviete. Lai nezaudētu saikni ar Latviju, Sandra mājās ar dvīnēm runā tikai latviski un latgaliski, bet ar Falku – vāciski. “Savukārt meitenes ar mani runā vāciski, jo tas ir ātrāk un ērtāk. Viņas tomēr dzīvo Vācijā, te dzimušas un augušas, viņām vācu valodai jābūt perfektai. Bet, kad dvīnes ir kopā ar manu mammu vai manu ģimeni, sākumā iet kā pa celmiem, bet pēc laika jau var kaut ko pateikt arī latviski,” skaidro Sandra.
Bijusī baltinaviete uz Latviju dodas pāris reizes gadā – mēnesi atvaļinājumā un pāris reizes uz divām nedēļām. “Vīram Vācijā mājās ir galdniecība un tur viņš atpūsties nevar, tāpēc vienīgā vieta, kur Falks to var izdarīt pilnvērtīgi, ir Latvija. Te vienmēr ļoti labi atpūšamies. Šobrīd Vācijā jau esmu iedzīvojusies, bet man tas bija ļoti ilgs un sāpīgs process. Kad vēl biju maza meitene, nekur no Latvijas, pat no Baltinavas, projām negribēju. Bet ne velti ir teiciens, – sirdij nepavēlēsi. Tā nu esmu tur, kur esmu,” secina Sandra.
Bijusī baltinaviete atzīst, ka, neskaitot kuplo ģimeni, viņai Vācijā ļoti pietrūkst Latvijas dabas, ļoti izteikto gadalaiku, kad rudens ir rudens, ziema ir ziema, kūko dzeguzes un pogo lakstīgalas. “Vācijā dzīvojam ļoti gleznainu skatu ieskautā mazā pilsētiņā, kur ir tikai 8 tūkstoši iedzīvotāju. Man patīk, ka tā ir skaista un sakopta apdzīvota vieta, bet sirdī esmu lauku cilvēks. Vēl tagad atceros, kā, maza būdama, pavasarī gaidīju tīrumos izlienam pirmās dzeltenās māllēpes. Tas ir tas, kā man ļoti pietrūkst, tādēļ, kad vien ir iespēja, kopā ar ģimeni vienmēr izmantojam iespēju pabūt manā dzimtajā pusē pie saviem tuvajiem un mīļajiem,” teic Sandra.

Arī šoreiz neiztika bez pārsteigumiem

 Jānis Ikstens, politologs:

-Runājot par pārsteigumiem Saeimas vēlēšanās, es pieminētu divus. Pirmais saistīts ar līdzdalību – gan aptaujas pirms Saeimas vēlēšanām, gan arī ekspertu vērtējumi (tai skaitā manējais) – bija tāds, ka līdzdalība vēlēšanās nebūs tik augsta kā 2018.gadā. Un tas skaidrojums bija, ka vilšanās sabiedrībā ne par matu nav mazinājusies. Situācijā, kad ir dažādi gan politiski, gan ekonomiski izaicinājumi, cilvēki diezin vai dosies lielākā skaitā vēlēt. Bet acīmredzot pēdējā brīdī nostrādāja dažādi faktori, kas saistīti ar mūsu etniskajām attiecībām – pieminekļu gāšana un latviešu valodas ieviešana visās skolās. Visticamāk, tas palīdzēja mobilizēties austrumslāvu vēlētājam, ko redzam arī Latgalē, jo Latgalē pēc ilgākiem laikiem ir redzamāks līdzdalības pieaugums. Turklāt Latgale procentuāli bijusi aktīvāka nekā Rīga. Un otrs lielais pārsteigums ir “Saskaņas” izkrišana no parlamentārās aprites. Arī tas nebija nekādā veidā paredzams. Tas, ka “Saskaņai” būs mazāk balsu, iezīmējās jau vasarā. Tomēr bija patiešām negaidīti, ka kritums izrādījās tik dramatisks un ka šis visnotaļ spēcīgais zīmols (varētu pat teikt, mēbele mūsu politiskajā ainavā) cietīs smagu sakāvi. Tagad, skatoties atpakaļ, mēs varētu pieņemt, ka “Saskaņas” svārstīgā attieksme pret kara eskalāciju Ukrainā būs bijusi tā, kas, no vienas puses, atgrūdusi ļoti daudzus, bet piesaistījusi ļoti maz vēlētāju. Līdz ar to arī tāds iznākums. Turpretī Rosļikova “Stabilitāte” ļoti skaidri sevi pozicionēja šajā jautājumā un panāca savu pārstāvju ievēlēšanu. “Konservatīvo” izgāšanās nav pārsteidzoša, jo viņu stratēģiskais pozicionējums jau vairākus gadus bija izteikti pretrunīgs un viņu atbalstītājiem nesaprotams, un to tikai pastiprināja vairāku viņu līderu noiešana no politiskās skatuves. Saprotams, ka “Attīstīstībai/Par!” balansēšana uz naža asmens varēja pagriezties vienā vai otrā virzienā, bet konkurencē ar “Progresīvajiem” un arī ar “Vienotību” viņi tomēr izrādījās zaudētāji. Tagad ir gaidāmas zināmas pārbīdes arī pašvaldību līmenī. Daudzi “Attīstībai/Par!” mēri meklēs citas piekļuves iespējas lēmumu pieņemšanas procesiem nacionālajā līmenī, un mēs redzēsim to, ka šie cilvēki pārvietojas uz citām politiskajām partijām.

Par prognozējamām lietām runājot, es teiktu, ka šīs vēlēšanas vēlreiz apliecināja personību nozīmi Latvijas politikā. Te jāskatās uz “Saskaņu” un “Zaļo un zemnieku savienību” (ZZS). Divi atpazīstami politiskie zīmoli, un cik dažādi iznākumi! No vienas puses, “Saskaņa” izkrīt no parlamenta, no otras – ZZS, neraugoties uz to, ka ar to zaļumu ir diezgan trūcīgi, pēc šķelšanās un Zaļās partijas aiziešanas vienalga spēja gūt ļoti labus panākumus un prata atrast jaudīgu līderi, šī saraksta kopējo lokomotīvi – Aivaru Lembergu. Mums var būt dažāda attieksme pret šo politiķi, bet mēs redzam, ka viņa pievilcība daļā Latvijas vēlētāju joprojām ir liela, turpretī Ivars Zariņš, “Saskaņas” premjera kandidāts, tomēr šo lielo uzdevumu nespēja izpildīt un šo lielo vezumu neizkustināja no vietas. Otrs, kas norāda uz personības lomu, ir “Apvienotais saraksts” un Uldis Pīlēns. Arī viņa pieredze saimnieciskajā darbā, uzņēmējdarbībā daudziem šķita ļoti pievilcīga, un cilvēki nobalsoja, tas bija uzticības balsojums Uldim Pīlēnam. Jo ne Latvijas Zaļā partija, ne Latvijas Reģionu apvienība atsevišķi šādus panākumus negūtu. Un, pat ja mēs saskaitītu kopā tos procentus, ko viņi, visticamāk, savāktu, vienalga nesanāktu 15 vietas parlamentā.

Ja skatāmies vēlēšanu rezultātus ārvalstīs, ir svarīgi ņemt vērā, ka tur mums faktiski ir darīšana ar trim lielām potenciālo vēlētāju grupām. Pirmkārt, ir tā saucamā vecā emigrācija. Poētiski to varētu saukt par trimdu, kas pametusi Latviju Otrā pasaules kara izskaņā, un arī viņu pēcteči. Viņiem ir kaut kādi savi priekšstati, savas vērtības par Latviju un viņi, visticamāk, balso par tādām nacionāli orientētām politiskām partijām kā, piemēram, “Nacionālā apvienība”, “Jaunā Konservatīvā partija”, nedaudz arī “Jaunā Vienotība”. Otrs ir jaunā emigrācija – tie, kas pametuši Latviju vairāk vai mazāk 21.gadsimtā. Ļoti daudzi no šiem cilvēkiem pameta Latviju tieši 2008. –2010.gada krīzes iespaidā, kad viņus piemeklēja ekonomiskas, sociālas problēmas. Meklējot jaunus iztikas avotus, jaunu nodarbošanos, šie cilvēki devās projām. Jāteic, ka diezgan daudzi no viņiem kopumā veica salīdzinoši mazkvalificētus darbus (vismaz tā var spriest pēc atsauksmēm un pētījumiem), un viena daļa no viņiem ir diezgan attālinājusies no Latvijas. Iespējams, arī Latvijā esot, viņiem nav bijusi stingra interese par politiku, savukārt tagad, esot projām, tā saikne droši vien nenostiprinās. Un šādi cilvēki veido arvien lielāku pilsoņu īpatsvaru, kuri atrodas ārpus Latvijas – viņi ir potenciāli lielākā ārzemju vēlētāju daļa. Trešā grupa ir cilvēki, kuri sava darba dēļ diezgan īslaicīgi atrodas ārpus Latvijas, piemēram, diplomātiskais korpuss, starptautisko organizāciju darbinieki un tamlīdzīgi. Viņi tikai tehniski būtu saucami par ārvalstu vēlētājiem, jo tur balso tādēļ, ka neatrodas Latvijā un būtu pārāk sarežģīti vai dārgi atbraukt uz Latviju tikai nobalsot. Runājot par ārzemju vēlētāju līdzdalību, kopumā šogad tā bijusi mazāka nekā 2018.gadā, un skaidrojums tam ir diezgan vienkāršs. Pirmkārt, tas, ko jau minēju par ārzemju vēlētāju struktūru un kāda veida vēlētāji dominē tajā pilsoņu masā – cilvēkiem, kuri vairāk vai mazāk jau attālinājušies no Latvijas garīgā izpratnē. Otrkārt, politiskās partijas, atšķirībā no 2018.gada, praktiski neuzrunāja (vai uzrunāja ļoti, ļoti nedaudz, daudz mazāk nekā iepriekšējās Saeimas vēlēšanās) vēlētājus ārzemēs. Ja 2018.gadā KPV LV ar Artusu Kaimiņu priekšplānā taisīja tūres pa ārzemēm, rīkoja diskusijas, notika pat vairāku partiju kopīgi pasākumi, tad šogad tādas lietas nepamanīju. Tas, visticamāk, norāda uz to, ka partijas nevērtē ļoti augstu šos ieguldījumus un nesaskata, ka tur varētu būt tāda nopietna cīņa. Partijas faktiski nesaredz pietiekamu jēgu ieguldīties šādā cīņā par ārzemju vēlētāju balsīm. Un tur jau arī tas iznākums – no abām pusēm maza interese, tāpēc arī tā niecīgā līdzdalība.

Fakti

 • 2022. gada 1. oktobrī Latvijā un ārvalstīs norisinājās 14. Saeimas vēlēšanas. Latvijas pilsoņi varēja nobalsot 81 iecirknī 42 pasaules valstīs.

• 14. Saeimas vēlēšanās ārvalstīs piedalījās 26146 vēlētāji. Vislielākā vēlētāju aktivitāte bija Apvienotajā Karalistē, kur vēlēšanās piedalījās 5559 Latvijas pilsoņi, Vācijā – 3108, Norvēģijā – 1939.

• Visnoslogotākais vēlēšanu iecirknis bija Stokholmā, kur nobalsoja 1572 vēlētāji. Daudz vēlētāju bija arī Dublinā – 1335, Oslo – 1304, Hāgā – 1208, Briselē – 887.

• Vēlēšanās Austrālijā nobalsoja 777 Latvijas pilsoņi, bet Islandē – 460 vēlētāji.

• Vēlēšanu iecirkņos Francijā, Austrijā, Beļģijā, Igaunijā, Lietuvā, Austrālijā, Gruzijā uzvarējusi “Jaunā Vienotība”.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* *Par publikāciju “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Esi burvis – taisi no nekā! (28.10.2022.)

Zilo ezeru zemes neizmantotā iespēja

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

No dabas paņem maksimumu!

“Rīgā dzimis un audzis Grīziņkalna pašpuika, bet latgaliskās saknes, dabas skaistums un varenība nekad nav devuši mieru. Katru vasaru laukos pie radiem, līdz 32 gadu vecumā uzsmaida veiksme – iepazīstas ar latgaļu meiteni, kuras sapnis arī ir dzīvot laukos. Jau 16 gadus saimnieko nelielā zemes un meža – krūmu pleķītī Ambeļu pagastā. Un ko zinātkārs vīrs dara, ticis brīvā dabā? Pareizi – interesējas un pilnveidojas. Viņš izlēmis iet jumta skaidu meistara ceļu,” tā sociālajos tīklos sevi piesaka viens no Latvijas vadošajiem jumta skaidu meistariem Oskars Mežnieks. Kāda perspektīva Latvijā skaidu jumtiem? Ar ko tie labāki par citiem, – to braucām skaidrot uz Daugavpils novada Ambeļu pagastu.

Centrālā figūra mājās – govs
Ambeļu pagasta “Ganeņus” zina tuvākā un tālākā apkārtnē, jo te dzīvo un saimnieko kuplā Mežnieku ģimene. Ilzes dzimta Ambeļu pagastā ir vietējā vismaz piektajā paaudzē, savukārt Oskara tēvs nācis no Jaunaglonas, mamma – no Balvu rajona Tilžas. 2008.-2009.gadā, kad sākās krīze, Mežnieku ģimene dzīvoja īrētā dzīvoklī Rīgā. Tie bija laiki, kad neviens negribēja izīrēt dzīvokli ģimenei ar trīs bērniem, tādēļ Ilze ar Oskaru nolēma atbraukt ekskursijā uz Ilzes vecvectēva celtajām dzimtas mājām Daugavpils novadā. Redzot, kā tur viss izskatās, būdams profesionāls celtnieks ar daudz un dažādiem sertifikātiem, Oskars secināja, ka mājas ir restaurējamas. Drīz vien tika pieņemts lēmums no Rīgas pārcelties uz laukiem. “Sākumā šķita, ka perspektīvas nekādas – plika vieta un puslīdz izdemolēta māja. Taču atbraucām, saremontējām un sākām dzīvot,” stāsta Ilze un Oskars.
Viņi ir pārliecināti, ka laukos nav grūti kaut ko radīt, toties grūti to saglabāt. “Latvijā klimats tāds, ka pusgadu ir ziema, tādēļ, kaut ko iestādot, izaudzētais jāmāk iekonservēt. Tagad faktiski puse no pārtikas tiek izaudzēta,” teic Oskars. Viņš stāsta, ka Mežnieku mājās centrālā figūra ir govs – visi iet un viņu paijā, baro ar ābolīšiem un miltiem, jo pie šī brīža cenām govs dod tīro ekonomiju ap 200 eiro mēnesī. Piens, biezpiens, sviests – tas viss ir pašiem. “Piemēram, teļa gaļu mēs sautējam saldajā krējumā, jo varam tā atļauties. No vienas puses esam maznodrošinātie, jo mums nav kaudzēm naudas, katram savas mašīnas vai bērniem mocīša, no otras – mēs ēdam produktus, kurus cilvēki ilgi meklē internetā un pērk par dārgu naudu,” teic saimnieks.

Visa sākums – jumts pašam
Oskara aizraušanās ar skaidu jumtu likšanu sākās brīdī, kad pirms 16 gadiem ģimene pārcēlās uz Ambeļu pagastu. Pussabrukušajām saimniecības ēkām daži jumti jau bija cauri, citus vajadzēja likt no jauna. Tajā brīdī ģimene sāka nevis strādāt vairāk, lai nopelnītu vairāk un varētu nopirkt jaunu jumta segumu, bet iegādājās skaidu ēveli. Tā lēnām tapa viens jumts, tad otrs. Drīz vien Ilze sasauca tuvākās apkārtnes un tālāku Latvijas nostūru skaidu ražotājus, un viņu mājās notika divu dienu meistarklase “Uzsit savu jumtu pats!”. Vecie un jaunie meistari dalījās ar skaidu plēšanas tehnoloģijām, zināšanām par koka struktūru un to, kā to pareizi atskaldīt. Oskars teic,- galvenais ir zināt materiālu. Latvijā vispopulārākais ir apses koks, taču uz jumta ir daudz koku, ko likt. Ir ūdens izturīgā liepa, melnalksnis, kura mūžs ir mazāks. Taču ne mazāk svarīga, protams, ir apdare. Ja jumtu grib izturīgāku, pašā korē, kur vislielākā slodze – vējš, lietus, sniegs, – augšējo rindu var uzsist no ievas. Šis materiāls ir kā parkets – jumta kore no ievas nenopūs nekad, jo sapuvušu ievu neviens vēl nekad nav redzējis, tikai nokaltušu. Taču pamatā skaidu jumtiem izmanto apsi, kuras jau sāk katastrofāli trūkt. Oskars stāsta, – vienu brīdi bija labi laiki, jo gadījās, kad saimnieks, pirms sākt gāzt mežu, pasauca viņu un atļāva izlasīt materiālu skaidām. Pēc tam materiālu saēvelēja, sašķiroja un izkaltēja. Oskars skaidas sien pakās, jo skaida ir elastīga un tai ir tendence dabīgi liekties. To, saspiežot un savelkot, skaida kalst un iztaisnojas. Šādā veidā to var droši glabāt gadus 25.

Gribi informāciju, parunā ar dzedu
Kad Oskaram rodas kāda ideja (un tādu viņam daudz), viņš nemeklē informāciju internetā, jo uzskata, ka interneta zināšanas ne tuvu nestāv tam, ko zina un prot jebkurš galdnieks vai meistars. “Gribu redzēt, kad kāds noliek priekšā datoru, paņem cirvi un pēc datora pamācībām uzcērt māju. Tas nav iespējams. Turklāt par manu specialitāti – skaidām – lielākā daļa informācijas internetā ir tā, ko esmu ielicis pats. Pat nofilmējot un aizsūtot video cilvēkam, viņš nevar to atkārtot. Kaut gan iemācīties uzlikt skaidas cilvēks, kurš kaut ko saprot no kokiem, var divās stundās,” ir pārliecināts meistars. Viņš stāsta, ka latgaļiem celtniecībā vienmēr bijusi priekšroka, jo viņi vairāk zina un prot, viņiem nav pazaudēta saikne ar saviem dzediem (vectēviem – red.). “Katrs no mums ir papļāpājis ar vectētiņu, redzējis, kā viņš strādā, kā darbus dara tēvs. Tā arī rodas tās universālās zināšanas, pārējais ir tikai prakse pirkstos. Lai dabūtu informāciju, es ar savu kaimiņu, kurš nu jau kapos, dabūju runāt latgaliski. Kamēr remontēju māju un viens pats dzīvoju, vakaros gāju pie viņa. Kaimiņš kādreiz kolhozā bija dārznieks un bitenieks. Viņš man par kokiem, bitēm, zivīm, sievietēm, zirgiem, zemi stāstīja kā no enciklopēdijas. Vakaru nosēdi, un jau gudrāks esi palicis. Tāpēc laukos, lai ko mēs darītu, mums veicas, jo nav pazaudētas pirmatnējās zināšanas,” ir pārliecināts meistars.

Izmanto pat ezera niedres
Pēdējā laikā latvieši arvien vairāk liek skaidu jumtus, jo šis materiāls konkurē arī ar bleķi. Un, ja skaidu jumtu vēl māk kopt, tad tā kalpošanas ilgums varētu sasniegt pat 50 gadus. Oskars teic, – neviens dzelzs jumts tam līdzi nestāvēs, pat bituma šindelis netur tik ilgi. Ir cilvēki, kuri baidās likt skaidu, salmu vai niedru jumtus ugunsdrošības dēļ, taču arī te Oskaram savs skaidrojums: “Tas viss ir mīts. Ja skaidu jumti tik bieži degtu, mūsu civilizācija jau būtu nodegusi no zemes virsas. Pagājušajā un aizpagājušajā gadsimtā visiem bija tikai skaidu jumti. Ja ir laba elektroinstalācija un tīrīts skurstenis, nekas nevar aizdegties, jo materiāls pats par sevi nedeg.” Turklāt Oskaram kāds ugunsdzēsējs reiz stāstījis, ka skaidu jumts ir vislabākais no dzēšanas viedokļa, jo ugunsdzēsēju šļūtenes spiediens ūdeni izsit skaidu klājumam cauri un tas tiek pie nesošajām konstrukcijām. Savukārt dzelzs jumtam, bituma šindelim konstrukcija vispirms jānorauj, un tur jau sākas risks ugunsdzēsēju dzīvībai. Turklāt tas prasa laiku, bet tikmēr uguns neguļ. Un nav mazsvarīgi arī tas, ka skaidu jumts ir labojams. “Nesaku, ka jumts no skaidām ir pats labākais – ir vēl māla kārniņš, liek arī jumtus no ezera niedrēm. Taču to dara tikai vienā reģionā Latgalē, jo ir tikai viens ezers, kurā var plēst niedres pietiekamā platībā – tas ir Lubāns. Man ļoti patīk niedru jumti, esmu bijis kā palīgs pie niedru licējiem, strādāju par velti, lai izpētītu sistēmu. Šādam jumtam kalpošanas laiks aptuveni tāds pats, arī svars. Vizuāli niedru jumti izskatās pat smukāk nekā skaidu. Man vienkārši nepatīk niedres ņemt rokās kā materiālu. Skaida ir savādāka. Apses koksnei iekšā ir vasks, un, ja pastrādā ar slapju apses koku, rokas pēc tam kā ar krēmu nosmērētas. Tas ir tas patīkamais. Un tas ir arī aizsargslānis, kāpēc jumtus nevajag impregnēt,” skaidro meistars.

Naudu pelna ar zināšanām
Skaidu jumta likšana ir filigrāns 100% roku darbs, kurā svarīga katra nianse. Oskars desmit dienās var uzsist 100m2 jumta, un viņš to dara ar rokām. Iesācējs vienā dienā tiek galā vien ar četriem līdz sešiem kvadrātmetriem, tātad to pašu apjomu pieveic teju mēneša laikā. “Jau daudzas reizes pierādīts, ka, sitot naglu mehāniski vai ar pneimatiskajām pistolēm, nekad nesanāk vienāds rezultāts. Visas pistoles sit naglu ar vienādu spēku, kaut gan skaidas blīvums atšķiras. Sitiena spēku labi var regulēt ar jumiķu cirvīti – hačetu, kas ir pats labākais palīgs šajā darbā,” skaidro meistars. Viņš stāsta, ka 10 kvadrātmetros dzīvojamās mājas jumta ir 750 skaidas, tātad tās ir 750 naglas. Pirmās 500 viņš iesit bez cimdiem, pēc tam izmanto darba cimdus. Taču arī tie ir atšķirīgi – labajā rokā biezāks cimds, lai nesaberztu tulznas, kreisajā – plānāks, lai no somas var paņemt nagliņu. Katrā skaidā ir 6 naglas, katra skaida pietur nākamo. Meistars teic, – tas viss ir mūsu senču izpētīts, tur daudz dažādu knifiņu. Taču Oskara kā amatnieka bizness nav skaidu lielražošana, pārdošana un sišana. Viņam tam fiziski nav laika, kaut gan bijuši arī piedāvājumi strādāt Zviedrijā, Norvēģijā un Skotijā. Oskars šīs zināšanas pārdod ar meistarklasēm, kuras Latvijā jau rīko teju sešus gadus. “Latvieši nopērk skaidas pie pārbaudīta ražotāja, sauc mani un mācās uz sava jumta. Tur ir tas foršais knifs, ka cilvēks, kurš skaidas redzējis pirmo reizi, beigās kļūst par meistaru. Viņš nedrīkst kļūdīties, jo jumtu liek sev! Tā ir viņa manta, kuru viņš glabās. Un tam visam ir arī savi aprēķini. Pēc vecajām cenām uz 100m2 jumta viņš ieekonomē 800 eiro. No 1000 eiro 200 tiek man, 800 paliek viņam. Turklāt viņš bonusā vēl dabū zināšanas. Parasti, kad saimnieks uzliek skaidu jumtu, divu nedēļu laikā ir klāt kāds kaimiņš vai cits cilvēks, kuram arī tādu vajag. Naglas viņiem ir, kur dabūt skaidas, arī zina, salikumu zina. Kāpēc piektdienas vakarā neuzklapēt lapenītei jumtu? Par šo darbu jau tam otram, protams, kaut ko samaksās. Līdz ar to naudu, ko viņš būs samaksājis man par zināšanām, viņš dabūs atpakaļ. Beigās labi visiem,” secina Oskars.

Darbu pieņem ar parakstu uz skaidas
Daudzo gadu laikā, kopš Oskara pamatnodarbošanās saistīta ar skaidu jumtiem, viņš iemācījies materiālu atšķirt pat pēc taustes. Amatnieks teic: “Paņemu skaidu rokā un jūtu, cik tā ir bieza. Varu pateikt atšķirību pat starp 8 milimetru un 7,9 milimetru skaidu. Tā ir 7-8 gadu darba pieredze, varētu pat teikt, profesionalitāte,” skaidro meistars. Viņš uzskata, ka likt skaidu jumtus no kārtīga biezuma skaidām ir meistara gods. “Ir ļoti daudz haltūristu, kuri plēš plānākas skaidas – tikai sešu, septiņu milimetru biezumā. Tas ļauj iegūt lielāku daudzumu no viena bluķa, ieekonomēt materiālu. Taču, ja skaidas būs pārāk plānas, jau pēc dažiem gadiem, tām sasēžoties, paliks vien četri, pieci milimetri.”
Oskars stāsta, ka joprojām saglabājusies sena amatnieku tradīcija, ko viņš ievēro. Proti, jumta pašā korē pēdējā skaidā jāuzliek meistara paraksts un datums. Pirmspēdējo skaidu sit meistars un uz pēdējās skaidas parakstās pats saimnieks – viņš pieņem darbu. “Ikviena cilvēka interesēs ir zināt, ko viņš vispār dabūjis, nevis iet ierasto ceļu – samaksāšu, atvedīs, uztaisīs. Tur ir tā meistara atbildība – man jebkurš jebkurā laikā var pazvanīt, jo skaidas mēdz grozīties. Es vai nu pasaku, kā to var izlabot, vai pats aizbraucu un izdaru. Ar katru no klientiem man ir labas attiecības, ar daudziem bijis kopīgs bizness, no daudziem vispār neesmu ņēmis naudu vai arī saņēmis palīgstrādnieka algu. Tas notiek gadījumos, kad pats mācos un apgūstu ko jaunu,” teic Oskars.

Saule griežas ap viņiem
16 gadu laikā, kopš Mežnieku ģimene saimnieko Ambeļu pagastā, Oskars un Ilze nonākuši pie atziņas, – laukos dzīve ir samērā mierīga, bet tik un tā sanāk noskrieties, jo ikdienā jāizdara tūkstoš darbi un jāmēro lieli attālumi. Saimniecībā ir govs, telīte, nenosakāms skaits pīļu jeb, kā paši teic, bataljons, arī divi kaķi un divi suņi. Oskars smejas – virtuve jeb stādāmā platība dārzā vien ir hektārs, tur sanāk ļoti daudz nostaigāt. Tieši tādēļ, lai taupītu resursus un laiku, Ilze un Oskars nonākuši pie permakultūras jeb, vienkāršotā valodā runājot, slinko cilvēku lauksaimniecības sistēmas, kas ļauj iegūt ražu, nepatērējot daudz darba, resursu un laika. “Patiesībā permakultūra ir jauns nosaukums senām zināšanām, kas saliktas jaunā, modernam cilvēkam saprotamā sistēmā. Tas ir tas, ko mūsu senči zināja un darīja, jo viņi ar šo sistēmu jau bija uzauguši. Permakultūra sevī apvieno vecās un jaunās zināšanas,” skaidro Ilze. Ar kartupeļiem, kas aug zem salmu vai siena segas, Ambeļu pagastā vairs nevienu nepārsteigsi, kaut gan sākumā apkārtējos tas radīja lielu neizpratni un pat apsmieklu. Seno, bet piemirsto metodi savā saimniecībā Mežnieku ģimene uzsāka, lai nebūtu jānoņemas ar lauku kaplēšanu un aršanu. Un tas darbojas. Piemēram, pagājušogad kartupeļi izauga pat 24 zem viena krūma. Lai popularizētu permakultūru, Ilze regulāri rīko meistarklases, lasa lekcijas un ar Latvijas Permakultūras biedrību visā Latvijā rīko dažādus festivālus. Mežnieku ģimene atzīst, ka savulaik izvēlējās vieglo ceļu – atnāca dzīvot uz laukiem: “Šeit esam atjaunojuši savu vidi. Viss, kas ir 10 km rādiusā ap mums, skaitās blakus, 30 km attālumā – natoļ (netālu – red.). Šajā vietā saule griežas ap mums, tādēļ tas, kas ir ārpus, īpašu satraukumu nerada. Ja ir kas labs – neskaužam, ja slikts – pasmejamies, jo sliktais nerodas pats no sevis, sliktu kāds ir radījis. Mēs vienkārši dzīvojam sev.”

Tādu māju nešauboties būvētu vēlreiz

“Domāju, ka svarīgi ir ne vien uzbūvēt māju, bet izdarīt to tā, lai ir pārliecība, ka tas izdarīts labi, dabai saudzīgi un energoefektīvi. Redzu, ka tik vienkārši materiāli kā salmu stublāji, kas atliek pēc graudu kulšanas, koks, kaļķis un māls spēj atrisināt visus šos uzdevumus un sniegt katram lielisku vidi ikdienai gan vasarā, gan ziemā. Pie šāda vērojuma esmu nonācis no savas pieredzes vairāku gadu garumā un pieredzes uz savas ādas. Un, kad man kāds jautā, vai būvētu tā atkal, ne mirkli nešaubos, ka tā darītu,” teic Aleksandrs Ļubinskis, viens no pirmajiem, kurš Latvijā uzbūvējis salmu māju.

Kā vērtējat eko materiālu izmantošanu celtniecībā?
– Kopumā ņemot, protams, pozitīvi. Tiesa, man gribētos atsaukties uz vēl vienu svarīgu nosacījumu. Proti, mūsdienās tirdzniecībā un mārketingā daudzus materiālus mēdzam saukt par eko materiāliem. Tādēļ ir diezgan svarīgi katram sev nodefinēt, ko viņš uzskata par eko materiālu, jo šis nosaukums pēdējā laikā diezgan nolietojies. Vai tie ir salmi, skaidas, māls, grants un smiltis, varbūt metāls? Piemēram, mums ir eko betons. Jā, tas nāk no dabas, bet vai mēs tiešām to varam saukt par eko materiālu?
Cik Latvijā populāra prakse celtniecībā izmantot šādus materiālus?
– Te atkal ir jautājums, ko mēs saprotam ar eko materiāliem. Manuprāt, tie ir materiāli, kuros ir ļoti, ļoti nedaudz rūpnieciskās apstrādes jeb dabas materiāli bez jebkādas īpašas apstrādes. Man nav statistikas datu, līdz ar to nevaru balstīties uz kaut kādiem pētījumiem, bet, ja katrs no mums paskatītos apkārt, cik daudz šī brīža celtniecībā izmantoti materiāli dabiskā veidā – māls, salmi, koka skaidas vai kādi blakus produkti –, tad mēs redzētu, ka patiesībā nav nemaz tik daudz. Un kāpēc? Mums vienkārši pietrūkst zināšanu, kā ar šiem materiāliem panākt labu efektu. Tas arī ir iemesls, kādēļ eko materiālus neizmantojam tik daudz, kā gribētos.
Tendence būvniecībā izmantot eko materiālus ir pieaugoša vai, gluži otrādi, iet mazumā?
– Ja skatāmies 100 gadu griezumā, tad tendence izmantot eko materiālus iet mazumā. Ja pēdējo 30 gadu griezumā, tad kaut kādā mērā šī tendence gan pieaug, gan degradējas. Kāpēc es tā domāju un ko ar to domāju? Padomju laikā būvniecības materiālu kontekstā bija standarta materiāli un salīdzinoši mazāk zināšanu sabiedrībā par to, kādi materiāli kādu ieguvumu rada, cik tie kaitīgi. Ne velti ir tik daudz stāstu par līvānu mājām, kuras savulaik diezgan daudz sabūvēja un tikai pēc tam noskaidrojās, ka daži no izmantotajiem materiāliem nemaz tik labi veselībai nebija. Taču tas ir tikai viens no gadījumiem, tādi ir vēl. Līdz ar to, ja skatāmies uz Padomju Savienības laiku, tad zināšanu par materiāliem un to īpašībām bija mazāk. Taču tas neizslēdz to, ka laukos pietiekami daudz cilvēki būvēja ēkas pēc diezgan senām metodēm. Un, šajā kontekstā runājot, atkal jāsaka pilnīgi pretēji – tur lielākā daļa materiālu ir ļoti dabīgi. Savukārt, ja skatāmies 100 gadu griezumā, loģiski, ka esam pārgājuši uz daudz vairāk apstrādātiem materiāliem. Šad tad mēs redzam simtgadīgas guļbūvju ēkas, simtgadīgas kleķa ēkas un daudzus citus dažādus risinājumus, kur šie materiāli vienkārši nocirsti mežā, izrakti no bedres, sagrābti pa zemi un kā tik vēl nav iegūti. Tādā griezumā mēs šos materiālus izmantojam krietni mazāk. Man šķiet, ka ir labi, ka cilvēki par to interesējas, jo vienmēr būs kāds patērētājs arī šādai formai. Bet vai mums visiem jābūt absolūti ekoloģiskām mājām? Man tas liktos forši, bet tai pašā laikā kāds cits teiks, ka viņam prioritāte nav ekoloģiska ēka ar dabas materiāliem, bet gan tās cena. Cena ir noteicošs faktors ļoti daudziem cilvēkiem, līdz ar to mēs to nevaram ignorēt.
Mūsdienās mājām kā vienu no materiāliem jumta segumam izmanto arī skaidas, salmus un pat ezera niedres...
– Par jumta materiāliem runājot, no šī saraksta salmus es ņemtu ārā, jo kādreiz salmus jumta segumā izmantoja, bet šobrīd vairs nē. Rudzi un kvieši ir stipri modificēti un neatgādina tos rudzus un kviešus, kas bija kādreiz. Šie augi ir krietni īsāki, savukārt, lai tos efektīvi izmantotu jumta segumā, tos vajag diezgan garus. Turklāt tos vajag nesasmalcinātus, bet mūsdienu tehnika salmus saņurca. Tā ir specifika, kādēļ šo materiālu ne tik ļoti izmanto. Turpretī niedres ir labs materiāls, ko var veiksmīgi likt lietā. Tiesa, to dara ne pārāk daudz. Kādas ir šādu materiālu priekšrocības? Mēs izmantojam resursus, kas viegli pieejami dabā. Savukārt, runājot par mīnusiem, jāsaprot, vai mākslīgi radīti, vai vairāk apstrādāti materiāli ir spējīgi izturēt ilgāku mūžu? Turklāt šādu materiālu iestrāde no būvniecības montāžas principa ir daudz, daudz vienkāršāka nekā dabas materiāliem. Nav jābūt tik lielam meistaram, lai to izdarītu. Piemēram, niedru jumtu kurš katrs neuzliks, savukārt šīfera jumta uzklāšanai lielas prasmes nav vajadzīgas. Līdzīgi ar lubiņām un citiem dabas materiāliem ne tikai jumta segumam, bet vispār mājas būvniecībā. Jo vairāk šie materiāli ir neapstrādāti, nepiemēroti lego principam, kad ņem, liec, savieno, un viss gatavs, jo grūtāk to izmantot ikdienas situācijās. Tas prasa meistarību.
Uzcelt māju no eko materiāliem būs dārgāk?
– Jā, uzbūvēt ekoloģisku māju būs dārgi. Bet, ja cilvēks grib būvēt pats, ir tikai viens jautājums, vai viņš skaita sava darba laiku. Ja es uzbūvēju pats un neskaitu darba laiku, tad jebkurā gadījumā būvē, no kā gribi, tas būs lētāk. Parasti būvniecībā šīs izmaksas ir gandrīz puse, jo darba spēks maksā lielu naudu. Vēl viens svarīgs jautājums jeb aspekts, uz ko var skatīties, ja šo māju būvē kāds cits. Ja mājas būvniecībā izmanto dabas materiālus – mālu, kleķi, skaidas, salmu siltumizolācijas blokus, liek niedru vai lubiņu jumtu, tas noteikti būs dārgāk. Pamatojums tam vienkāršs – šādai būvniecībai vajadzīgi ļoti specifiski meistari, kuri ir ļoti pieprasīti, līdz ar to viņu prasmes un zināšanas ir ļoti vērtīgas. Turpretī būvējot pēc tradicionālām metodēm, piedāvājums ar dažādiem speciālistiem ir lielāks un attiecīgi viņu konkurence samazina cenas. Pie mums ir tikai daži meistari, kuri var uzlikt niedru jumtu, ir tikai daži meistari, kuri māk uzlikt māla apmetumu telpās. Viņu nav daudz, un tas šo darbu padara par mazliet ekskluzīvu. Bet ir otra – labā ziņa. Jā, eko māju uzbūvēt ir dārgāk, bet jūs iegūstat ekskluzīvāku risinājumu un zināt, ka materiāli, kas tur izmantoti, nav radījuši lielu ietekmi uz apkārtējo vidi, varbūt pat kaut kādā mērā palīdzējuši. Un tās jau ir citas kategorijas.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

Punktiņš, punktiņš, komatiņš (21.10.2022.)

Gribējām, kā labāk! Kā sanāca?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 13 ielikumos īsteno projektu “Punktiņš, punktiņš, komatiņš”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos šī gada centrālo notikumu politikā – Saeimas vēlēšanas, veicinot valstiskuma apziņas nostiprināšanu Satversmes simtgadē, patriotismu un sabiedrības saliedētību, medijpratību un kritisko domāšanu, veicot analīzi un uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk: ikvienam cilvēciņam Satversmes 101.pants nav zvaigznēs rakstīts.

“Mēs nedzīvojam atrauti no pārējās Eiropas”

Saeimas vēlēšanas rezultātus baudīsim vēl turpmākos četrus gadus. Kāda bija vēlētāju aktivitāte, kādus secinājums var izdarīt par tautas kalpu sniegumu vēlēšanās, jautājām politiķiem, kuriem tautas uzticības balsojums, iespējams, mudina padomāt, ko un kā darīt tālāk? Uz jautājumiem atbild Eiropas Parlamenta deputāte, Prof. Dr. oec. Inese Vaidere (Jaunā Vienotība).

Kā jūs vērtējat vēlētāju aktivitāti un vēlēšanu rezultātus? Vai tie pārsteidza?
– Vēlētāju aktivitāti var vērtēt divējādi. No vienas puses – ir apsveicami, ka nobalsojuši 59,43 %. No otras puses, analizējot iepriekšējo vēlēšanu aktivitāti Latvijā, uz Saeimas vēlēšanām vienmēr aktivitāte ir bijusi līdzīga: uz 10. Saeimas vēlēšanām tā bija 63,12%, uz 11. Saeimas vēlēšanām – 59,45%, attiecīgi uz 12. Saeimu – 58,85% un 13. Saeimu – 54,56%. Protams, vēlētāju aktivitātes kritums uz 13. Saeimu un rekordzemā aktivitāte 2021.gada pašvaldību vēlēšanās (34,01%) dažiem radīja bažas, ka vēlēšanu aktivitāte būs zema. Tomēr, vērtējot ārpolitikas norises, energocenu un kopējo cenu lēcienu, kā arī citus faktorus, pieaugoša aktivitāte ir loģiska. Runājot par vēlēšanu rezultātiem, lielu pārsteigumu nav. Varētu komentēt atsevišķus procentus, kas īsti nesakrita ar prognozētajiem, vienīgi ZZS panākumi radīja zināmas pārdomas. “Attīstībai/Par” agresīvie un nepamatotie uzbrukumi koalīcijas partneriem tiešā veidā ietekmēja partijas palikšanu ārpus 5%, arī Konservatīvo iekšējā pretstāvēšana partneriem nospēlēja lomu šīs partijas vēlēšanu rezultātos. Vēlēšanu rezultāti labi atspoguļo Latvijas sabiedrību kopumā.
Kur un vai vēlētājs kļūdījās?
– Vēlētāji būtībā nekļūdās. Vēlētāji balso atbilstoši savai izpratnei un nākotnes gaidām. Vēlētāju izvēle ir sabiedrības spogulis. Izmaiņas vēlētāju apziņā rodas tad, ja politiķi, mediji un izglītības nozare kvalitatīvi skaidro valstī un pasaulē notiekošos procesus, ekonomiskos, politiskos aspektus un palīdz izprast, kā vieni vai otri lēmumi ietekmēs valsti ilgtermiņā.
Analizējot 14.Saeimas vēlēšanu rezultātus, jāsecina, ka balsojums Latgalē atšķiras no vēlēšanu rezultātiem Ziemeļlatgalē. Kāds, Jūsuprāt, tam varētu būt iemesls?
– Lielāks krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvars un Krievijas kontrolēto mediju ietekme ir acīmredzama un atspoguļojas arī vēlēšanu rezultātos. Manis pārstāvētā “Jaunā Vienotība”, kuras kopējais vēlētāju novērtējums Latvijā rezultējās 8,97%, Daugavpilī ieguva vien 2,1%, savukārt latviskajā Preiļu novadā – 18,09%. Savukārt “Stabilitātei”, kas iekļuva Saeimā ar 6,8 %, Daugavpilī ir 26,01 % vēlētāju balsu, bet latviskajos Balvos – vien 3,14%. Tā varētu iet cauri visiem ievēlētajiem sarakstiem un analizēt rezultātus Latgalē un Ziemeļlatgalē, bet tendence ir acīmredzama.
Nav noslēpums, ka pierobeža iedzīvotāju skaita ziņā iznīkst. Vai un kādi tam ir iemesli? Vai situāciju var mainīt, vai arī tas ir utopisks un retorisks jautājums?
– Šis nav vienkāršs jautājums. Ne tikai pierobeža, bet arī Latvijas lauki sāk tukšoties. Tam iemesli meklējami gan globālās tendencēs, gan vietēja rakstura problēmās, gan arī valsts politikā. Šim jautājumam varētu veltīt pat rakstu sēriju. Lauki paliek mazāk apdzīvoti lielā daļā Eiropas, jauni cilvēki izvēlas dzīvi pilsētās, kas sniedz plašākas iespējas. Neizbēgami nospiedumu atstāj arī negatīvā demogrāfiskā līkne, ko Latvijā izjūtam īpaši smagi nelielā iedzīvotāju skaita dēļ. Pierobeža pati par sevi prasa īpašu politiku un pieeju, ir daudz nepilnību attiecībā uz pierobežas valsts politiku. Bet šie jautājumi ir politiķu dienas kārtībā un jācer, ka vismaz tie aspekti, kas ir ietekmējami ar sapratīgu lēmumu palīdzību, tiks risināti.
Nereti izskan lasītāju pārmetumi, ka jāmaina vēlēšanu sistēma, tostarp prezidents jāvēl tautai. Kā Jūs vērtējat šādus rosinājumus?
– Latvija ir parlamentāra valsts. Lēmums par tautas vēlētu prezidentu nozīmētu visas vēlēšanu sistēmas maiņu. Tad loģiski izriet jautājums, – vai tautas vēlētu prezidentu vēlamies nostādīt augstāk par tautas vēlētu Saeimu? Vai pārstāvniecība no dažādām vēlētāju grupām būs mazāk nozīmīga? Valsts vēlēts prezidents slēpj daudzus riskus, un, ja par šo tiek diskutēts, būtu jādiskutē arī par šo risku analīzi un diversifikāciju. Es nevaru apgalvot, ka tās valstis, kurās vairumu lēmumu, tai skaitā īpaši valsts attīstībai būtiskus jautājumus, pieņem prezidenti, nevis parlaments, savā pastāvēšanā un ilgtermiņa lēmumos būtu veiksmīgākas par parlamentārām valstīm. Drīzāk otrādi. Taču, manuprāt, būtu saprātīgi, ja daļu Saeimas deputātu ievēlētu no listēm, bet daļu – tieši.
Nav aiz kalniem Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās vēlētāji nereti ir kūtri balsotāji. Kāds ir Jūsu ieteikums un mudinājums?
– Eiropas Parlamenta vēlēšanās pie urnām dodas aptuveni trešā daļa vai nedaudz vairāk balsstiesīgo. Zemāka aktivitāte ir skaidrojama ar to, ka cilvēki neredz EP pieņemto lēmumu tiešu ietekmi uz sevi, savu dzīves kvalitāti. Visus gadus, kopš strādāju Eiropas Parlamentā, skaidroju sabiedrībai, ar ko nodarbojas EP deputāti, ko konkrēti daru es, kā Eiropas Parlamenta lēmumi ietekmē Latviju. Savu iespēju robežās sniedzu informāciju ar mediju starpniecību, braucu un personīgi tiekos ar dažādām iedzīvotāju grupām. Nav ilūziju, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu aktivitāte varētu pielīdzināties Saeimas vēlēšanām, tomēr, augot sabiedrības kopējam informētības līmenim, pieaugs arī vēlētāju aktivitāte. Mēs nedzīvojam atrauti no pārējās Eiropas. Ar savu darbu esmu pārstāvējusi Latvijas intereses un domāju, ka esmu devusi arī savu ieguldījumu visas Latvijas attīstībā. Priekšā ir daudzi izaicinājumi – energoefektivitātes risinājumi, zaļā kursa saprātīga, Latvijai pievienoto vērtību radoša ieviešana un īstenošana. Tie ir jautājumi, kas atstās lielu nospiedumu uz Latvijas ekonomiku un katru tās iedzīvotāju personīgi, un tie ir jautājumi, ar kuriem es šobrīd intensīvi strādāju Latvijas interešu labā. Noteikti esmu gatava arī turpmāk strādāt un arī skaidrot Eiropas Parlamenta lēmumu nozīmi, kas veicinātu sabiedrības ieinteresētību Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Kāds ir Jūsu kā politiķes nākotnes izaicinājums?
– Jau nedaudz ieskicēju tās aktualitātes, ar kurām šobrīd strādāju. Regulāri tiekos ar Latvijas uzņēmējiem, lauksaimniekiem, dažādu nozaru pārstāvjiem, lai izveidotu tādu Latvijas pozīciju zaļā kursa ieviešanai, kas ir iespējami izdevīgākā Latvijai. Šis process nav mēneša vai gada jautājums, tas ir ilgstošs darbs, kas prasa iedziļināšanos un izpratni. Viens no maniem izaicinājumiem ir turpināt šo darbu un nonākt līdz rezultātam, kas veicinātu Latvijas ekonomiku kopumā. Liels izaicinājums un darbs ir arī kopējās enerģētikas politikas izveidošana Eiropas Savienībā.
Ko atbildētu jauniešiem, ja viņi vaicātu, kas ir politika, kādam jābūt politiķim, kādi ir plusi un mīnusi?
– Ir ļoti svarīgi sekot līdzi politikai, būt politiski aktīviem, un patiesi nepietiek tikai ar to, ka, apritot astoņpadsmit gadiem, aiziet un par kaut ko novēl. Ir jāseko līdzi visu laiku, kā arī no tiem, kurus mēs esam ievēlējuši, jāprasa atbildes, kas cilvēkiem ir svarīgas un aktuālas. Jauniem cilvēkiem ieteiktu vispirms izvēlēties specialitāti un sasniegt rezultātus jau savā darbā un gūt pieredzi. Iespējams, pavisam jauni deputāti maz ko varētu pienest, bet tādi, kam ir pieredze un kuri joprojām ir jauni cilvēki, politikā noteikti ir vajadzīgi. Būt politikā – tā nav nekāda joka lieta, tā ir liela atbildība, jo cilvēki mūsu vēro un no mums gaida. Ļoti svarīgi definēt, – ko tu politikā vēlies panākt? Uz to arī jāstrādā, nevis vienkārši paziņot, – es gribu būt deputāts.
Un kādi ir plusi un mīnusi?
– Pluss ir tas, ka var ietekmēt daudzas norises, kuras attiecīgais politiķis uzskata par svarīgām. Tad, kad tu redzi, ka vari lietas pavērst uz labo pusi. Mīnuss ir tas, ka kaut kādu iemeslu dēļ Latvijā ir ļoti slikta attieksme pret politiķiem kopumā. Tas acīmredzot ir rezultāts tam, ka pietiekami daudz politiķu ir bijuši bezatbildīgi, ar zemiem ētiskiem kritērijiem. Gribētu teikt, ka politiķu sastāvs, arī Saeimā, atspoguļo būtībā Latvijas tautas sastāvu. Cilvēki ir izglītotāki un mazāk izglītoti; ir spējīgāki un mazāk spējīgi; ir čaklāki un slinkāki. Deputāti ir tieši tādi paši. Ir politiķi, kuri neuztver nopietni savu darbu, bet ir arī ļoti strādīgi un apzinīgi deputāti. Man liekas, ka vajadzētu vērtēt katra deputāta darbu atsevišķi, nevis kopumā. Tas ir mīnuss, ka dažkārt iznāk ciest citu vietā.
Ko jūs atbildētu kritiķiem, kuri nereti uzsver, ka Saeimas, arī Eiroparlamenta deputāti nezina, kas notiek Latvijā, kāda situācija ir ārpus Rīgas? Tiesa, varu apliecināt, ka Jūs šovasar sastapu gan “Kotiņos”, gan Balvos, gan Viļakā...
– Jā, ir dažādi deputāti. Ir, kuri nopriecājas, – lūk, tagad esmu deputāts –, un aizmirst par cilvēkiem. Esmu no tiem politiķiem, kas savu brīvo laiku velta darba turpināšanai. Nevienu nedēļas nogali neesmu pavadījusi Briselē – tiekos ar cilvēkiem, runāju ar cilvēkiem un zinu, kas notiek Latvijā. Šādā režīmā strādāju jau astoņpadsmit gadus – kopš esmu Eiropas Parlamentā.

Neviens cits, ja paši neko

Mēs zinām, ka laiku pa laikam tiek veiktas dažādas socioloģiskās aptaujas, taču to uzrādītajiem procentiem par atbalstu vienai vai otrai partijai varam ticēt un varam neticēt. Savukārt vēlēšanu rezultāti reizi četros gados parāda reālo situāciju un tādu kā starpvērtējumu līdzšinējai valsts politikai un “ceļamaizi” nākamajiem gadiem, uz kuru atbalstoties Saeima un pēc tam arī valdība var veikt savu darbību.

Juris Viļums, 14.Saeimā ievēlētais deputāts no “Apvienotā saraksta”: – 1.oktobrī vēlētāju aktivitāte visā Latvijā un arī Latgalē ir bijusi lielāka kā vairākās iepriekšējās reizēs, un paldies katram, kas atrada iespēju atnākt uz vēlēšanu iecirkni un paust savu viedokli demokrātiskās sistēmas stiprināšanai par spīti tam, ka vietumis bija jāizstāv pat diezgan garā rindā. Pieņemu, ka uz nākamajām vēlēšanām Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jādomā, kā nodrošināt plašākas iespējas, piemēram, balss nodošanai iepriekšējā balsojumā, lai lauku cilvēkiem būtu ērta iespēja “pie vienas braukšanas” arī izpildīt savu pilsoņa pienākumu. Lai arī vēlētāju aktivitāte bijusi lielāka, tomēr man personīgi šķiet, ka nepilni 60% ne tuvu nav aktīvas pilsoniskās sabiedrības atspoguļojums. Kopumā tas tomēr rāda, ka lielā daļā iedzīvotāju ir liela neuzticēšanās valsts lēmējvarai un izpildvarai, kā arī neticība demokrātiskās sistēmas spējai efektīvi darboties. Tāpēc esošajiem politiķiem ir pamatīgi jāstrādā, lai sabiedrībai parādītu, ka tie sasniedzami ne tikai reizi četros gados, bet tieši otrādi – lēmumu ietekmēšanas mehānismi darbojas arī ikdienā. Tas izdarāms caur sabiedriskām organizācijām un aktīvi iesaistoties jūsu atbalstītās partijas darbībā. No tā nav jābaidās un nav jākautrējas.

Manis pārstāvētā politisko partiju apvienība “Apvienotais saraksts” jau pirms vēlēšanām aktīvi izmantoja saukli “ir izvēle!”, un patiešām, mūsuprāt, kopumā vēlētājam bija gana plašas iespējas izvērtēt līdzšinējās valdības darbību, kā arī atrast vairākus profesionālus, vēl Saeimā nepārstāvētus politiskos spēkus. Tāpēc kādu nedēļu pirms vēlēšanām savos sociālajos tīklos ierakstīju, ka vēlētājam ir izvēle starp sešām partijām – četrām, kas jau ir valdībā (Nacionālā Apvienība, “Attīstībai/Par”, “Konservatīvie” un “Jaunā vienotība”), kā arī divām, kas vēl nebija (“Apvienotais saraksts” un “Progresīvie”). Jau pirms tam bija skaidrs, ka tieši šo partiju vidū būs galvenās sarunas par valdības veidošanu un pārējām tāda iespēja radīsies tikai dažādu apstākļu sakritības rezultātā. Vēlētāji izteica savu vērtējumu par atsevišķām valdības partijām, tās Saeimā nemaz neievēlot, un lielā mērā nobalsoja par partijām, kas iepriekšējā Saeimā nebija pārstāvētas. Un it sevišķi Latgalē atkal varam teikt, ka reģionā kopumā bijis tā dēvētais “protesta balojums”. Nākamās valdības veidotājiem, ministriju vadītājiem un premjeram tas beidzot būtu jāņem vērā un Latgales problēmu risināšanai jāpievēršas ar vislielāko nopietnību – tas ir arī valsts drošības jautājums!
Ja atsevišķi runājam par Ziemeļlatgales vēlētāja izvēli, tad priecē, ka šeit 5% barjeru nepārvarēja neviena no atklāti prokremliskajām partijām. Tajā pašā laikā arī rezultāti šeit parāda, ka politiķiem un plašsaziņas līdzekļiem joprojām jāstrādā pie sabiedrības pilnvērtīgas informēšanas par politiskajām aktualitātēm un izmaiņām politiskajos procesos.
Diemžēl valsts līmeņa politiķi aizvien tā īsti nespēj redzēt un saprast notiekošo tālāk par Jēkabpili. Arī ekonomiskā situācija visā Latgalē kopumā pieprasa daudz aktīvāku valdības iesaisti, lielāku tās sadarbību ar pašvaldībām un sabiedriskajām organizācijām, lai patiešām panāktu lūzumu līdzšinējo sociālekonomisko rādītāju izmaiņās – nevienam nav noslēpums, ka praktiski visos datos mūsu statistikas reģiona atpalicība no Rīgas un Pierīgas tikai pieaug. Tā ir plaisa, kas jāaptur! Valsts politikai ir jābūt vērstai uz to, lai pierobeža kļūst par valsts vizītkarti, nevis Dievam aizmirstu nomali. Ļoti ceru, ka nākamās valdības darbs kļūst par lūzumpunktu attiecībā pret Latgali kopumā, un pats personīgi darīšu visu, lai tas patiešām tā būtu. Ceru, ka arī citu partiju ievēlētie deputāti no Latgales vēlēšanu apgabala būs aktīvi!
Lai vairotu sabiedrības uzticēšanos Saeimai, valdībai un valstij kopumā, ir jāpanāk lielāka savstarpēja sadarbība, katra iedzīvotāja lielāka iesaiste visa līmeņa lēmumu pieņemšanā. Tāpēc “Apvienotā saraksta” pirmsvēlēšanu programmā un arī šīs Saeimas frakcijas darba plānā ir vēlēšanu sistēmas maiņa, lai 50% deputātu varam ievēlēt no vienmandāta apgabaliem. Vienkāršiem vārdiem runājot, Balvu novadam tādā gadījumā būtu garantēts vismaz viens pārstāvis no savas teritorijas, kā arī papildus iespējas iegūt vēl kādu pārstāvi caur partiju listēm. Savukārt Valsts prezidenta institūcija pilda pamatā tikai otra ārlietu ministra funkciju, kā arī reizumis nominē nākamo politiķi, kam tiek dota iespēja pamēģināt izveidot valdību – vai tas izdodas, to nosaka Saeimas sastāvs. Tāpēc nedomāju, ka no prezidenta ievēlēšanas kārtības (ja par to balsotu visa valsts) mēs kaut ko būtisku iegūtu.
Vienas vēlēšanas ir pagājušas, un jāsāk gatavoties nākamajām. Kā vienmēr – tās atnāks ātrāk nekā domājam. Tāpēc aicinu katru aktīvu cilvēku (jā, arī Tevi!) izvērtēt, vai nebūtu aktīvāk jāiesaistās politiskajos procesos? Pašvaldības, reģiona, valsts vai varbūt pat starptautiskā līmenī? Apdomā un piedalies! Ja tuvs šķiet “Latvijas Reģionu apvienības”, Latvijas Zaļās partijas un “Apvienotā saraksta” kopumā iesāktais virziens, tad droši var sazināties ar mani personīgi, e-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. vai arī manus kontaktus var atrast kādā no sociālajiem tīkliem.
Mums (visai Latgalei) ir kopīgs nākotnes izaicinājums – pierādīt, ka Latgale ir pati spējīga atrast un piedāvāt savus sabiedriskos darbiniekus un politiķus, kuri spēj profesionāli aizstāvēt Latgales iedzīvotāju ekonomiskās, sociālās un kultūras vajadzības. Es paļaujos uz Dievu, bet apzinos, ka arī mums pašiem (šeit, uz zemes) vēl diezgan daudz jāizdara, lai varam cerēt uz dažādu apstākļu sakritību un veiksmes labvēlību. Atklāta saruna un godīga sadarbība ir daudzu durvju atslēga – ātrāk vai vēlāk vedoša uz rezultātu. Pats savulaik izvēlējos pēc studijām atgriezties un palikt uz dzīvi Latgalē, jo redzēju iespējas šeit īstenot savas idejas un gūt patiesu dzīves piepildījumu. Visur citur es būtu ciemiņš, šeit esmu mājās. Un tomēr laikam tikai ar gadiem aizvien vairāk apzinos savu atbildību senču un nākamo paaudžu priekšā. Neviens cits, tikai mēs paši, latgalieši, varam savu dzimto pusi izveidot par tādu, kurā pašiem prieks dzīvot un kurā mūsu jaunieši redzēs iespēju īstenot sevi, – jā, varbūt arī politiskajos procesos, kāpēc ne? Politika nav lamuvārds, bet gan sabiedrības spēja pieņemt kopīgus lēmumus. Ja to nespēsim, tad lamāsim paši sevi. 

Rezultāti neparādās īstermiņā

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, kurš 14. Saeimas vēlēšanās startēja kā partijas “Konservatīvie” līderis, atzīst, ka vēlēšanu rezultāti diemžēl nepārsteidza: “Esmu diezgan ilgu laiku profesionāli strādājis kā advokāts, dzīvojis Latvijā un daļu šī laika darbojies politikā. Redzu, ka līdzīgi, kā citās demokrātiskās valstīs, teju katrās vēlēšanās vēlētāji dod priekšroku opozīcijas partijām, jo īpaši pēc tam, kad valdība savas darbības laikā veikusi reformas.” Atgādinām, ka “Konservatīvie” valstī saņēma 3,09%, Balvu novadā – 9,94% vēlētāju atbalstu.

Kā vērtējat faktu, ka partija neiekļuva Saeimā?
– Tas pats par sevi nav neparasti. Latvijā nosacīti ir divas partiju grupas – prorietumnieciskā un prokrievijas, kurā ieskaitāmi arī nacionāli, bet korumpēti un dažāda veida populistiski veidojumi. 13.Saeimas vēlēšanās ar ļoti nelielu pārsvaru bija uzvarējusi prorietumnieciskā partiju grupa. Šajās vēlēšanās opozīcijā un daļēji arī valdībā bijušie koruptīvie Kremļa slēptie un atklātie atbalstītāji ir atguvuši savas pozīcijas, izstumjot no Saeimas viņiem visbīstamākos pretiniekus.
Vai vēlētājs kļūdījās?
– To var uzskatīt par vēlētāju kļūdu. Esmu dzirdējis viedokli, ka mēs gribējām, lai jūs uzveicat korupciju, iesēdiniet attiecīgos korumpantus cietumos, bet, tā kā jūs to neizdarījāt, mēs jūs sodām. Kļūda šādā pieņēmumā ir tāda, ka korupcijas uzveikšanai ir nepieciešama ilgstoša, pastāvīga nekorumpētas valdības darbība, kuras laikā jāiztīra korumpanti no valsts iestādēm, tiesām, policijas. Rezultāti neparādās īstermiņā. Pašlaik, atgriežoties pie varas tiem, kurus es nosauktu par Lemberga un Šķēles grupējumiem, ekonomika atkal stagnēs, valsts ieguldīs savu nodokļu maksātāju naudu grupējumiem izdevīgos, bet valsts attīstībai noziedzīgi graujošos projektos, nebūs godīgas konkurences, un investīcijas bēgs no valsts. Mēs arī konstatējam bīstamu simptomu, ka latviešu tolerance pret korupciju tikai palielinās. Tā ir īstermiņa domāšana. Bīstama.
Analizējot 14.Saeimas vēlēšanu rezultātus, jāsecina, ka balsojums Latgalē atšķiras no vēlēšanu rezultātiem Ziemeļlatgalē. Kāds, Jūsuprāt, tam varētu būt iemesls?
– Tas, ka balsojums Ziemeļlatgalē atšķiras no balsojuma Latgalē, manuprāt, ir izskaidrojams ar atšķirībām izglītībā, etniskajā sastāvā, tradīcijām.

Nav noslēpums, ka pierobeža iedzīvotāju skaita ziņā iznīkst. Vai un kādi tam ir iemesli? Vai situāciju var mainīt, vai arī tas ir utopisks un retorisks jautājums?
– Vai var mainīt demogrāfiju pierobežā? Var. Taču tas ir tāds pats jautājums, kā cīņa ar korupciju. Tas ir ilgstošs un nopietns darbs, ieguldījumi, apņemšanās sasniegt rezultātu, nevis vadīt procesu ķeksīša dēļ. Ja pie varas ir tādi kā Lembergs, Šķēle un viņus atbalstoši spēki, pie kuriem pieskaitu arī NA, L1V un AS, tad tā ir utopija. Jāsaprot, ka korupcija ir visiemīļotākais Latvijas ienaidnieces, Krievijas, ierocis, kas darbojas efektīvi visus Latvijas juridiskās neatkarības gadus.
Nereti izskan lasītāju pārmetumi, ka jāmaina vēlēšanu sistēma, tostarp prezidents jāvēl tautai. Kā Jūs vērtējat šādus rosinājumus?
– Vēlēšanu sistēmas maiņa ir iespējama. Taču tā, manā ieskatā, neko nedotu. Pareizi ir pateicis Valsts prezidents – tauta jau no tā nemainīsies. Tauta jau arī nav vainīga, mums visiem kopā ir jāizglītojas, un tas prasa laiku.
Nav aiz kalniem Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās vēlētāji nereti ir kūtri balsotāji. Kāds ir Jūsu ieteikums un mudinājums?
– Ja jūs neiesiet un nevēlēsiet par valstij lojāliem cilvēkiem, ievēlēs valsts ienaidniekus, kuri mūs arī var novest pie bezgalīgas krīzes un nabadzības. No Igaunijas un Lietuvas mēs ļoti drīz jau atpaliksim par paaudzi.
Kāds ir Jūsu kā politiķa nākotnes izaicinājums?
– Mans nākotnes izaicinājums ir rast risinājumu, kā izmantot manas zināšanas un prasmi sabiedrības labā, neesot parlamentā.
Ko atbildētu jauniešiem, ja viņi vaicātu, kas ir politika, kādam jābūt politiķim, kādi ir plusi un mīnusi?
– Politika ir par to, kā izvēlēties un atbalstīt labākos līderus. Politiķim ir jābūt cilvēkam ar augstām morāles vērtībām, drosmīgam, lai šīs vērtības virzītu sabiedrībā. Jābūt izglītotam un ar labu profesionālo pieredzi, lai prastu sasniegt pareizo rezultātu. Kāpēc es pirmajā vietā liku tieši morāles vērtības? Tādēļ, ka profesionālas prasmes un asu prātu var izmantot arī pret cilvēkiem, nevis cilvēku labā, ja šo vērtību nav.

Vai Latgales intereses diktē rīdzinieki?

Rīgas Stradiņa universitātes profesore, politoloģe Ilga Kreituse: – Mēģinot komentēt šī brīža situāciju, – tieši Latgales vēlēšanu apgabals atklāja neatrisinātās pretrunas, kas atkal rada jautājumu par vēlēšanu sistēmas maiņu. Tieši Latgalē notiek paradokss, ka “Progresīvo” partijas pārstāve būs Saeimas deputāte no Latgales reģiona, lai gan saņēmusi tikai nedaudz vairāk kā 2%. Rīgas vēlētāji nodiktēja, kas pārstāves Latgali. Vai te būs brīdis, ka Latgales intereses sāk diktēt Rīgas vēlētājs? Rodas jautājums, – kā aizstāvēt reģiona intereses, ja reģions domā savādāk nekā centrs? Vajadzētu arī partijām beigt visu laiku laipot un atklāti pateikt, ka viena no pamatpretrunām ir jautājums par viendzimuma laulībām, bet vēl dziļāk – viendzimuma pāru tiesībām adoptēt bērnus. Paralēli netieši parādās cīņa par prezidenta otro termiņu – koalīcijai jābūt vienotai. Bet vai visas partijas ir pateikušas savu viedokli?

Latvijas Satversme neparedz šobrīd prezidenta iniciatīvas izvērtēt nenominētu kandidāta sastādītu prioritāšu sarakstu. Valdību parlamentārā valstī vērtē Saeima, te prezidentam nav gala vārda tiesības. Lai prezidents varētu vērtēt ministrus, viņam ir jābūt tautas vēlētam. Interesanti būtu dzirdēt pašu no Latgales ievēlēto un vienlaikus neievēlēto cilvēku viedokli par savu politisko leģimitāti.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

Esi burvis – taisi no nekā! (14.10.2022.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

“Liku bēdu zem akmeņa…”

Latgales akmeņkaļu stiprās rokas granītu, smilšakmeni un pat vienkāršu laukakmeni spējīgas pārvērst ne tikai pieminekļos tautas varoņiem, bet arī kapakmeņos, iemūžinot atmiņas par mums mīļajiem aizgājējiem. Kā izdodas savienot naudas pelnīšanu ar radošām izpausmēm, cik viegli vai grūti tas nākas, sarunās un intervijā jautājām Balvu uzņēmējam Tālim Korlašam un akmeņkalim Vitālijam Peļņam. Apciemojot akmeņkali Aivaru Regžņu Daugavpilī, skaidrojām, kādas Latgalē ir šī brīža iespējas realizēt savas biznesa un radošās ieceres.

Latgalietim kapi ir svēta lieta

Akmeņkalis VITĀLIJS PEĻŅA SIA “Tako akmens” strādā kopš tā dibināšanas. Turklāt uzņēmums radies, lielā mērā pateicoties Vitālija savulaik pa jokam izteiktajam priekšlikumam, ko uzņēmējs TĀLIS KORLAŠS pārvērta realitātē. Latvijas Mākslas akadēmijā iegūtās zināšanas un pieredze līdzīga profila uzņēmumos ārzemēs un Latvijā, kā arī neizsīkstošā vēlme apgūt jaunas tehnoloģijas ļāva “Tako akmens” izgatavotajiem kapakmeņiem, piemiņas zīmēm un pieminekļiem iegūt popularitāti tuvākas un tālākas apkārtnes iedzīvotāju vidū.

Pēc mākslas koledžas un Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles Tēlniecības nodaļas absolvēšanas 2006.gadā Vitālija dzīves ceļš apmetis ne vienu vien loku, līdz bijušais kārsavietis nonāca Balvos. Iestājies Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, jaunais tēlnieks drīz vien nolēma, ka labāk sāks pelnīt naudu, nekā vēl pāris gadus pavadīs skolas solā. Sekoja akmens kalšana Rēzeknē, Ludzā un pat Īrijā. Tieši ārzemju uzņēmumā nostrādātais gads izrādījās nozīmīgs pagrieziena punkts Vitālija karjerā, jo tur viņš iepazina modernas akmens kalšanai paredzētas iekārtas, ar kādām Latvijā tolaik vēl neviens nestrādāja. Atgriezies dzimtenē un apmeties Rēzeknē, Vitālijs kādu laiku nodarbojās ar individuāliem pasūtījumiem, taču, sākoties 2008.gada ekonomiskajai krīzei, darba apjoms strauji saruka, un jaunais tēlnieks izeju atrada karikatūru zīmēšanā vietējam laikrakstam. Vitālija atmiņās tas saglabājies kā smags un depresīvs periods, kad viņš nespēja izlemt, ko iesākt ar savu dzīvi. Pārvarēt personīgo krīzi palīdzēja paziņa, aicinot kopā uzsākt kapu pieminekļu izgatavošanu dzimtajā Kārsavā. Taču nepietiekamā finansējuma un modernu iekārtu trūkuma dēļ darbs ritēja lēni – ne tā, kā to gribējās jaunajiem uzņēmējiem. Kārtējo pavērsienu sniedza liktenīgā, lai arī pavisam nejaušā satikšanās ar balvenieti Tāli Korlašu. “Izgatavoju virtuves galda virsmu Tāļa tikko uzceltajai mājai. Sākām runāt, un pa jokam ierosināju, – nopērc labas iekārtas, un iešu pie tevis strādāt! Tas patiešām bija joks, bet pēc pāris nedēļām viņš piezvanīja sakot, – atradu tev iekārtas. Tā arī sākās uzņēmums “Tako akmens”,” atceras Vitālijs.

Palīdzēja pārliecība, ka viss būs labi
Pirmie mēneši pēc pārcelšanās uz Balviem Vitālijam bija ļoti grūti. Viņš tos sauc par savas dzīves smagāko periodu. Īsi pirms ziemas iestāšanās aizbraukuši uz Poliju un atveduši jaunās iekārtas, uzņēmēji uzsāka ražošanu. Vitālijs kopā ar ģimeni no Kārsavas pārcēlās uz Balviem. Sieva sāka strādāt vietējā skolā, bet jaunais darbs viņai nepatika. Jaunā uzņēmuma telpas bija šausmīgā stāvoklī. Iestājās ziema, un naudas plūsma bija maza. “Taču dzīvojām ar pārliecību, ka viss būs labi, un izturējām. Ļoti daudz palīdzēja Tālis. Viņš mani dzīvē ir tik daudz atbalstījis, kā neviens cits,” apgalvo akmeņkalis. Nāca pavasaris, Vitālijs iemēģināja jaunās iekārtas, un pamazām, lai arī ne uzreiz, darbi sāka veikties. Viņš atceras, ka sevišķas grūtības sagādāja jauno iekārtu apgūšana, jo viss bija jāiemācās pašmācības ceļā – gan strādāt ar CNC gravieri, gan ar datorprogrammu “Foto shop” un jauno akmens zāģi. Arī tagad, lai ietu līdzi laikam, SIA “Tako akmens” iegādājas jaunas iekārtas, uz kurām vispirms jāiemācās strādāt. “Uzņēmumā esmu vienīgais cilvēks, kurš prot darboties ar pilnīgi visām iekārtām,” apgalvo akmeņkalis.

Nevar strādāt, ja negrib mācīties
Ar katru gadu uzņēmuma apgrozījums auga, bet sevišķi ražīgs bija 2018. – Latvijas 100.jubilejas gads. “Tas bija foršs laiks, jo paveicām daudz labu darbu. Izgatavojām divus piemiņas akmeņus latviešu strēlniekiem – viens atrodas Mores pagasta Peļņās, otrs izvietots Drabešos, ceļa malā. To var redzēt, braucot uz Rīgu. Viļakā restaurējām brāļu kapus. Labi pastrādājām. Tas bija viens no mūsu ražīgākajiem gadiem,” atceras Vitālijs.
Lai gan pasūtījumu netrūkst, uzņēmumam nepietiek darba roku. “Neviens negrib mācīties. Balvi ir neliela pilsēta. Visi, kuri grib stādāt, strādā vai ir izbraukuši uz ārzemēm. Pārējie ir tādi, kuri ne īpaši vēlas strādāt un mācīties kaut ko jaunu. Tie, kuri mēģināja, nespēja apgūt tehniku, tādēļ nolēmām, ka tiksim galā pašu spēkiem. Tagad visu darām divatā – es un Māris Aļeškevičs, kurš reizē ar mani pārcēlās no Kārsavas,” stāsta Vitālijs. Viņš skaidro, ka darbs ir ļoti specifisks un ne katrs spēj to iemācīties. Tomēr reizēm pavīd arī kāds cerību stariņš, jo jau otro vasaru pēc kārtas pie Vitālija nāk mācīties skolēns Lauris Timofejevs, kurš labprāt apgūst akmeņkaļa amatu.
Kapu pieminekļu izgatavošana ir sezonāls darbs. Īpaši daudz pasūtījumu ir vasarā. Akmeņkalis neslēpj, ka šajā gadalaikā parasti piedzīvo milzum daudz stresa: “Arī klienti ir dažādi. Visādi gadās. Sevišķi augustā un septembrī noguruma dēļ sāku pieļaut kļūdas, jo uzņēmumā esmu mākslinieks, strādāju ar klientiem, braucu arī ar autokāru, kas ceļ akmens blokus, griežu, mēru, pieņemu un nododu.” Vitālijs atklāj, ka akmens kalšana ir diezgan neparedzama, sevišķi tādēļ, ka uzņēmums strādā ar akmens blokiem, nevis Ķīnā iepirktām pieminekļu sagatavēm: “Viss var gadīties. Griez akmens bluķi, nopulē – plaisa. Tas nav tāds materiāls kā dēlis. Pērkot akmens bloku, nezinām – būs tur plaisas vai nē.”

Stress māksliniekam nepalīdz
Ziemā, kad pasūtījumu ir maz, Vitālijam atliek vairāk laika pievērsties mākslai, piemēram, dekoratīvu akmens šķīvju darināšanai. Daudzi Vitālija darinātie šķīvji aizceļojuši uz attālākām vietām, pat uz ārzemēm. “Zinu, ka pašvaldība vienu aizveda uz Pleskavu, veda arī uz Rīgu, uz Saeimu,” viņš secina. Akmeņkali nedaudz skumdina, ka ikdienas rutīna mākslu atvirzījusi otrajā plānā, jo tam vienkārši neatliek laika: “Dažreiz, protams, gadās izgatavot arī diezgan mākslinieciskus kapu pieminekļus. Šogad izgatavoju vienu skaistu kapakmeni, kas aizceļoja uz Raunu.” Laika trūkuma dēļ pagaidām novārtā pamesta arī Vitālija iecere Balvu parkā izveidot skaistu skulptūru dārzu. Viņš neslēpj, – reizēm šķiet, ka mākslas akadēmijā iegūtā izglītība aiziet postā, jo ir iestidzis ikdienas rutīnā: “Patiesībā neesmu akmens kalšanas fanātiķis. Tas ir mans maizes darbs. Esmu strādājis arī ar koku. Stāsts, kā kļuvu par akmeņkali, ir vienkāršs. Tā kā nācu no diezgan trūcīgas ģimenes, katru vasaru strādāju. Mācoties mākslas akadēmijā, vasarā vajadzēja piepelnīties – gāju komunālo uzņēmumu kombinātā kalt pieminekļiem burtus. Maksāja 10 santīmus par burtu, bet maize tolaik maksāja 20 santīmus. Biju bagāts students. Taču akmens kalšanas fanātiķis neesmu. Kapu pieminekļu izgatavošana vienkārši ir stabils darbs, jo kapi latvietim, īpaši latgalietim, ir svēta lieta.” Vitālijs atklāj, ka joprojām lolo vairākas idejas, kā pievērsties mākslai: “Kādreiz gribētu sarīkot personālizstādi, piemēram, Latgales vēstniecībā “Gors”. Tikai pagaidām tam nav laika.”
Vitālijam ir arī cits hobijs – ēst gatavošana. Šo nodarbi viņš uztver kā atpūtu pēc smagā darba: “Mans firmas ēdiens ir tunča tartars, bet gatavoju visu ko, izņemot saldos ēdienus, jo ar mīklu nedraudzējos.”

Vidzemē – laukakmens, Latgalē – granīts
“Tako akmens” iespējams pasūtīt kapu pieminekļus no granīta, ko izgatavo, sazāģējot milzīgus, vairākas tonnas smagus akmens bluķus. Otrs materiāls ir laukakmens, taču to atvešana ir sarežģīta. Savukārt milzīgos granīta bluķus uzņēmums iepērk Zviedrijā. Pēc tam no akmens izgriež vajadzīgo formu, nopulē to un veic gravējumus. Tas ir milzīgs darbs. Vitālijs apgalvo, ka zviedru granīts mūspusē ir populārāks nekā laukakmens, ko savukārt vairāk iecienījuši Vidzemē: “Vietējiem labāk patīk melnie, nopulētie granīta pieminekļi, lai virsū būtu arī aizgājēja portrets. Vidzemnieki vairāk ievēro laukakmeņa skaistumu. Katram sava gaume.”
Akmeņkalim gadījies izgatavot kapu pieminekļus arī tuviniekiem. Darinot kapakmeni tēva piemiņai, viņš ļāvās radošai brīvībai: “Visskaistākie darbi izdodas, ja ir dota pilnīga radoša brīvība. Ja man pasaka: “Vienkārši sataisi kaut ko skaistu!” Tad darbs izdodas ātri, viegli un glīti.”

Reālists ar kantainu domāšanu
Grūti būt māksliniekam, ja nepelni, – uzskata Vitālijs, jo, “lai nodarbotos ar mākslu, ir jābūt materiālajai bāzei, lai vismaz gadu vari iztikt bez naudas pelnīšanas. Man ir ģimene, divi bērni, ir nopirkta māja, kas jāremontē. Esmu iestidzis tādā materiālismā, ka ne pa kreisi, ne pa labi”.
Vitālijs sevi uzskata par reālistu: “Optimists ir neinformēts pesimists. Uz situāciju vienmēr jāskatās reāli, tā jāanalizē, jāsaliek viss pa plauktiņiem, nevis, –- ai, viss būs labi! Mana domāšana ir tipiski kantaina, kas māksliniekiem nav raksturīgi. Mācoties mākslas akadēmijā, daži teica, ka neesmu mākslinieks, jo vienmēr uzskatīju, ka jāizgatavo tāds mākslas darbs, ko var pārdot. Neskatoties uz to, divus diplomdarbus esmu aizstāvējis ar izcilību, saņemot 10 balles. Mākslas akadēmijas diplomdarbā darināju pieminekli keramiķim Pēterim Ušpelim – gan nopelnīju, gan radīju mākslu.” Ir daudz darbu, ar kuriem Vitālijs lepojas: “Pat mazs piemineklis var būt skaists. Reizēm, pašķirstot pasūtījumu lapas, aizdomājos, – cik pieminekļus esmu uztaisījis? Šausmīgi daudz. Iespējams, tūkstošus. Atpazīstu visus no tiem. Varbūt neatceros, kā esmu to taisījis, bet pazīstu savu rokrakstu.”
Izrādās, nepieciešamība pelnīt naudu, lai izdzīvotu, ņēmusi virsroku arī daudzu Vitālija kursabiedru dzīvē. Vairums nodarbojas ar kaut ko citu, nevis mākslu. Kāds izgatavo guļbūves, kāds nodarbojas ar apkures katlu uzstādīšanu. Bet viens Vitālija kursabiedrs kļuvis par pasniedzēju mākslas un dizaina vidusskolā.

Katrs laukakmens ir mākslas darbs

Pēc izglītības mākslinieks – noformētājs, Daugavpilī dzīvojošais akmeņkalis AIVARS REGŽA vispirms pievērsās gleznošanai un tikai vēlāk par radošās izpausmes veidu, kā arī iztikas avotu izvēlējās kapakmeņu izgatavošanu. Vairāk nekā 20 šajā nozarē nostrādātie gadi ļauj Aivaram apgalvot, ka savu amatu pārzina par visiem 100%. Arī garās pasūtītāju rindas liecina, ka īpaša reklāma viņa darbiem nav nepieciešama. To, ka Aivaram piemīt visas prasmīgam akmeņkalim vajadzīgās iemaņas, apliecina Latvijas Amatniecības kameras (LAK) piešķirtais amata meistara nosaukums.

Ienākot Aivara Regžas privātmājas pagalmā, nevar nepamanīt, ka šeit dzīvo radoši cilvēki, kuriem patīk ziedi. Aivara un arī dabas veidoti akmens mākslas darbi, kas papildināti ar viņa drauga – metālmākslinieka darinājumiem, veido glītu ietvaru dzīvesbiedres Anitas stādītajām rozēm. Akmeņkaļa mājās Daugavpilī atrodamas liecības arī par citiem Regžu ģimenes vaļaspriekiem – gleznošanu, Rīgas porcelāna un Līvānu stikla fabrikas trauku un dažādu senlietu kolekcionēšanu. “Man patīk viss, kas senāks par 100 gadiem,” apgalvo mākslinieks.
Turpretim Aivara darbnīca Naujienas pagasta Lucikos gandrīz pilnībā atvēlēta akmeņiem. Plašajā teritorijā atrodami visdažādāko lielumu laukakmeņi atšķirīgās apstrādes stadijās – sākot no tikko noslīpētiem, līdz pat gandrīz pabeigtiem kapakmeņiem, kas gaida pēdējos meistara prasmīgo roku pieskārienus.
Vēlmi izpausties radoši Aivars mantojis no mātes, kura labi zīmēja un tikai neveiksmīgu apstākļu sakritības dēļ savulaik nekļuva par diplomētu mākslinieci. “Iestājoties mākslas skolā, īstenoju mammas sapni,” piebilst amata meistars. Tagad mākslinieku dinastiju turpina Aivara jaunākais dēls Ronalds, kurš Saules skolā apguvis koktēlniecību, vēlāk īstenoja tēva sapni – absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības fakultāti. Zīmēt un veidot bērnībā patika arī Aivara vecākajam dēlam Haraldam, tomēr viņš deva priekšroku profesionāla volejbolista karjerai.
Pirmo reizi ar akmens kalšanu daugavpilietis saskārās nejauši. Atgriezies no dienesta padomju armijā un neatradis darbu atbilstošu mākslinieka – noformētāja izglītībai, ko ieguva toreizējā Rēzeknes Mākslas vidusskolā, Aivars sāka pelnīt iztiku kā gravieris vietējā labiekārtošanas uzņēmumā. Kādā dzīves posmā viņš strādāja par zīmēšanas un rasēšanas skolotāju, kā arī Naujienas pagasta pārvaldē – par mākslinieku. Zemā atalgojuma dēļ, meklējot iespēju piepelnīties, Aivars aizvien biežāk ķērās pie otas un krāsām, lai gleznotu dabas ainavas, ko vēlāk pārdeva dažādos tirdziņos. Tikai otrās tūkstošgades sākumā viņš nolēma pievērsties kapu pieminekļu biznesam. Šo dabas doto materiālu pārvērst par kaut ko vērtīgu Aivaram iepatikās, jau strādājot labiekārtošanas uzņēmumā: “Akmens kalšana man vienmēr gājusi pie sirds. Tā ievelk.” Lielākoties šī aroda smalkumu viņš apguva pašmācības ceļā, bet palīdzēja arī mākslas vidusskolā un vēlāk speciālos kursos iegūtās zināšanas. Aivars pārliecināts, ka par kvalificētu aroda meistaru kļuvis, pateicoties roku darbam laikā, kad vēl nebija pieejamas modernās tehnoloģijas. Tieši tādēļ šajā jomā nav nekā tāda, ko viņš neprastu. “Savulaik slīpēšanai un pulēšanai izmantojam pat parastās nažu asināmās galodiņas. Visu darījām ar rokām. Tagad izmanto flekšus, kuriem pielīmētie dimanta instrumenti paveic pat vissmalkāko slīpēšanu,” atmiņās dalās Latvijas Amatniecības kameras amata meistars.
Lai gan maizes darbs Aivaram ir kapakmeņu izgatavošana, viņš prot izveidot arī skulptūras. Daugavpilietis pārliecināts, ka, kaļot kapakmeni, arī iespējams radoši izpausties. “Taču veidot pamatīgākus mākslas darbus varu atļauties tikai kādas pāris reizes gadā, jo tie prasa daudz laika,” piebilst akmeņkalis.
Aivars nešaubās, ka visefektīvākā reklāma ir “no mutes mutē”, tādēļ citus reklāmas veidus neizmanto. Lai gan konkurence ir pietiekami liela, viņš ir atradis savu nišu: “Strādāju pārsvarā ar laukakmeņiem. Noslīpēts granīts ir vienkārši melns, bet laukakmenī katrs ierauga kaut ko savu: kāds – debesis, kāds – tekošu upīti vai vēl kaut ko.” Izrādās, kapa pieminekļa izgatavošanai neder kurš katrs laukakmens. Aivars atklāj, – akmeņi, kas guļ virszemē, nav izmantojami, jo tajos ir daudz mikroplaisu: “Tie praktiski nav lietojami. Mums der akmeņi, kas gulējuši zemē vai ūdenī, piemēram, Daugavā. Tie ir veseli, skaisti akmeņi.” Aivars stāsta, ka materiālus iepērk pie kāda rēzeknieša, kuram milzīgus laukakmeņus piegādā no karjeriem. Dažreiz viņš akmeņus ņem arī no zemniekiem. Akmeņkalis stundām ilgi var stāstīt par katra materiāla īpašībām. Piemēram, Itālijas marmors esot daudz mīkstāks nekā Sibīrijā iegūtais. Katram laukakmenim piemītot arī savas krāsu toņu nianses un atšķirīgs zīmējums. Aivars apbrīno arī dabas, piemēram, Daugavas ūdeņu radītos veidojumus.
Akmeņkaļa darbs ir smags un prasa ne tikai mākslinieka iztēli, bet arī fizisku spēku, jo nereti kapakmeni jāpalīdz uzstādīt. Turklāt slīpējot radītie putekļi bojā plaušas, tādēļ jālieto respirators. Ar šīm un citām grūtībām jārēķinās tiem, kuri vēlas pievērsties šai darbības jomai. “Izgatavot pieminekli nav viegli. Tāpat kā jebkurā jomā, ieguldot darbu, rezultāts būs. Lai gan šo amatu pie mums Latvijā nekur īpaši nemāca, darbnīcu ir pietiekami daudz, tādēļ ir, kur pamācīties vai palūgt padomu,” uzskata LAK amata meistars.

Eksperta viedoklis

Nevaram atļauties iegādāties mākslu

Akmens ir ļoti niecīga daļa no tā, ko tēlnieki izmanto savā darbā. Arī mūsu skolā šī ir salīdzinoši jauna programma, jo darbojamies tikai kopš 2015.gada. Līdz ar to jauno tēlnieku paaudze vēl nav izaugusi, tikai pāris mūsu skolas beidzēju tēlniecību šobrīd turpina apgūt Latvijas Mākslas akadēmijā. Lai gan daudzi mūsu nodaļas absolventi iestājas akadēmijā, ne visi izvēlas studēt tieši tēlniecību. Taču tendence ir pozitīva. Jaunieši nāk mācīties. Lai gan telpu trūkuma dēļ mūsu nodaļā uzņemam tikai līdz pieciem audzēkņiem, šogad uz mācību vietām bija pat neliels konkurss.
Mācot Tēlniecības nodaļā, audzēkņus nepiesaistu kādam konkrētam materiālam, viņu galvenais uzdevums ir apgūt formu plastiku, tas ir, veidošanu. Materiālus – akmeni, koku, kompozītmateriālu, metālu, kā arī modernās tehnoloģijas, piemēram, 3D printeri u.c. – izvēlamies atbilstoši idejai. Tādēļ mūsu audzēkņi, skolu beidzot, ir diezgan universāli. Taču pēc jebkuras vidusskolas jaunietis diez vai var pilnvērtīgi iekļauties kādā darbības jomā. Jo, tikai gadiem ejot, viņš nobriest un pieaug. Tikai mākslas akadēmijas ceturtajā kursā viņi sāk saprast, ko vēlas vai nevēlas darīt.
Priecē, ka mani audzēkņi uzstāda sev augstāku latiņu, nekā programmā ir paredzēts. Dažreiz viņus pat apstādinu, ja paņēmuši “kumosu, ko nevar norīt”. Uzskatu, ka netalantīgu bērnu nav. Vienkārši skolotājam ir jāprot izcelt skolēna slēptos talantus, par kuriem viņš pats vēl nezina.
Ja neskaita kapakmeņu industriju, kas cilvēkiem ir dzīves nepieciešamība, tēlniekiem Latvijā iet diezgan grūti, jo Latvijas tirgus ir salīdzinoši mazs un mūsu tēlniecība lielākoties ir Ķīnas rūķīšu līmenī. Parastais cilvēks nav tik izglītots, lai saprastu atšķirību starp Ķīnā ražoto masu produkciju un kvalitatīvu tēlniecības mākslu. Tas pats notiek kapakmeņu industrijā. Tikai bagāti un izglītoti cilvēki, kuri saprot atšķirību starp parastu akmeni un kapakmeni ar māksliniecisku saturu, var pasūtīt kvalitatīvu darbu. Parastais cilvēks to nevar atļauties. Mūsu ekonomika nav tik attīstīta un stabila, tāpēc cilvēks nevar atļauties iegādāties mākslu. Bet tēlnieks nevar atļauties taisīt lēti. Turklāt tas attiecas uz visām mākslas jomām.  /GUNĀRS KLAUČS, Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Tēlniecības izglītības programmas vadītājs/

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Esi burvis – taisi no nekā! (30.09.2022.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

“Māls tur un nelaiž vaļā…”

Māls jau izsenis dēvēts par visa pirmsākumu, kas senās rakstu liecībās un līdz šodienai atceļojušos nostāstos minēts daudzu tautu pasaules radīšanas mītos. Lai arī cik noslēpumiem apvīta vai pilna patiesības būtu šī mūsu Zemes dāvātā bagātība, māla nenovērtējamās īpašības augstā godā tiek turētas vēl šobaltdien. Īpaši spilgti tas izpaužas keramikā, kas ir ne tikai viena no senākajām mākslas formām Latvijā, bet arī viena no ievērojamākajām tradicionālās kultūras iezīmēm Latgalē. Turklāt Latgales podniecība, pateicoties arī mūspuses entuziasma pilno keramiķu ieguldījumam, iekļauta Latvijas kultūras kanonā, kas ir mūsu dzimtenes izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums.

Podnieki jau piektajā paaudzē

Rēzeknes novada Maltas pagasta Garkalnos saimnieko AIVARS un VĒSMA UŠPEĻI, kur meža ieskautā lauku sētā izveidota podnieku darbnīca un apskatāmas saimnieces gleznas. Šķiet, nekas neparasts, bet tā gluži nav. Ušpeļi ne tikai Latgalē, bet arī visā Latvijā ir zināmākā, spēcīgākā un tradīcijām bagātākā podnieku dzimta, kurā nu jau piektajā paaudzē tiešā pēctecībā atrodami vairāki spilgti māla meistari. Aivars un Vēsma ir arī keramikas zīmola ar kolorīto nosaukumu “Malny Vylki” izveidotāji, esot vienīgajiem, kuri ar mālu strādā un ar to pelna katru dienu.

Podniecības tradīcijas – vismaz divsimt gadus senas
Ceļš uz Aivara un Vēsmas mājām ved pa nelielu lauku celiņu. Šķiet, vēl tikai pirms mirkļa, vērojot garlaikotas ainiņas, atradāmies uz lielas šosejas, līdz jau nonākam īstā lauku idillē. Nē, to nevar gluži dēvēt par citu pasauli, bet abu mākslinieku iekārtotās lauku sētas lielajā pagalmā jaušams kaut kas pirmatnējs, ļoti dabisks un savā vienkāršībā brīnišķīgs, kur aizmirstas straujais laika ritējums un ir vēlme netraucēti baudīt rāmo lauku vidi. Tādi ir arī abi māju saimnieki – viņiem piemīt Latgales ļaužu viesmīlīgums un laipns smaids. Savukārt papildus dzīvības garu laimīgās Ušpeļu ģimenes mājās uztur viņu četrkājainie draugi – kazas Bjorka un Bū un vairāki kaķi (visi Ēriki!).
Kā par Ušpeļu dzimtu rakstījuši jau citi, pirmās ziņas par dzimtas keramikas saknēm meklējamas jau tālajā 1800.gadā, stāstot par Antonišķu muižas Dubu sādžā dzīvojošā Ignata Ušpeļa radošo darbošanos. Tikmēr pats Aivars dzimis keramiķa Antona Ušpeļa ģimenē, kurš līdz ar vectēvu bija viņa pirmais skolotājs un palīdzēja spert sākotnējos soļus podniecības pasaulē. 1993.gadā Aivaram piešķīra Tautas daiļamata meistara nosaukumu, šobrīd viņš ir arī apvienības “Rēzeknes apriņķa pūdnīki” un biedrības “Pūdnīku skūla” dalībnieks. Tikmēr Vēsma ir mūsu novadniece, kura dzimusi Tilžā un nāk no Šķilteru dzimtas. Lai arī Vēsmas dzīves lielākais aicinājums ir glezniecība – darbi apskatāmi ne tikai viņas pašreizējās mājās Garkalnos, bet privātkolekcijās aizceļojuši arī uz Itāliju, Norvēģiju, ASV, Vāciju, Angliju, Filipīnām un citām valstīm, arī podniecība viņai jau sen kā nav sveša, pēc ieprecēšanās Ušpeļu dzimtā keramikai kļūstot par vienu no lielākajām dzīves mīlestībām. Tikmēr Ušpeļu podnieku dzimtas jaunākais pārstāvis ir Aivara un Vēsmas dēls Jumis, kurš jau kopš bērnības apguvis māla apstrādes pamatiemaņas un absolvējis Tēlniecības objekta dizaina studijas Rēzeknes mākslas vidusskolā. “Vai nākotnē par Ušpeļiem varēs rakstīt arī kā par podnieku dzimtu sestajā paaudzē? To rādīs laiks,” smaidot noteic Aivars un Vēsma.

No māla pikas līdz greznam keramikas traukam
Pēc iepazīšanās ar Ušpeļu plašo dzimtas koku šaura mājas pagalma taciņa mūs ved uz podnieku darbnīcu. Aivars apsēžas savā darba vietā – pie ar kāju darbināmas podnieka virpas – un sāk rūpīgi veidot māla trauku. Vai nav grūti? Aivars ar sev raksturīgo humoru noteic, ka virpu griezt uz priekšu ar kāju ir zaļā, atjaunojamā enerģija, jo visas iepriekšējās Ušpeļu dzimtas podnieki pierādījuši, ka kāja no darba nekur nepazūd – tā ataug! Turklāt virpa griežas klusi, bez skaņas. Tomēr patiesībā zem māju saimnieka humora slēpjas gadu desmitiem un pat simtiem uzkrātas senču zināšanas, kuras Ušpeļu mājās tiek turētas augstā godā un liktas talkā pat vismazākajā podniecības niansē. Proti, Aivars un Vēsma savā radošajā darbā lielu uzmanību pievērš tradicionālo māla apstrādes paņēmienu saglabāšanai, kas balstīta sentēvu tehnoloģijās.
Ušpeļu ģimene piebilst, ka podniecība ir viņu maizes darbs. Bet kā tad tikt no māla pikas līdz greznam keramikas traukam? “Vispirms jau jāiegūst māls. To ņemam no pašu zemes. Viens māls ir sarkanā, otrs – dzeltenā nokrāsā. Protams, māls mūsmājās nonāk arī no pārējās Latvijas, kuru ik pa laikam nopērkam. Tas arī ir dažāds. Piemēram, zilais māls pie jūras ir blīvāks un taukaināks. Turpretī tepat, Latgalē, raktais māls ir sausāks. Nu un kad uz virpas cītīgi pastrādāts un māla trauka forma izveidota, otrā dienā, ja tas nepieciešams (piemēram, krūzei), tiek pielikta osīte. Pēc tam trauku rotājam, bet piektajā, sestajā dienā pulējam, lai tas spīdētu. Šis darbs gan nav jādara glazētiem keramikas izstrādājumiem. Visbeidzot māla izstrādājumus noliekam plauktos, lai tie lēnām kalstu un gaidītu īsto brīdi, kad varēs doties uz cepli un nodoties apskāvieniem ar uguns liesmām,” stāsta Aivars.
Steigties ar to gan nedrīkst, jo slapjš māla trauks no lielā ūdens daudzuma karstajā ceplī sāks pārāk ātri žūt un rezultātā gluži vienkārši tiks sarauts gabalos. Tā viena līdz divu mēnešu laikā Aivars un Vēsma kopumā sakrāj ap 150 - 200 māla darbiem. Tas ir skaits, ko vienlaikus var ievietot ceplī apdedzināšanai. Savukārt pēc māla trauku apdedzināšanas tie vienu līdz divas diennaktis dziest, līdz ir pilnveidojušies tiktāl, ka var ieraudzīt dienasgaismu un ir gatavi priecēt citus!

Keramikas prasmes vēlas nodot meitiņai

Līvānu novada Rudzātu pagasta keramikas darbnīcā “Mālkalns” jau vairākus gadus top ne tikai visdažādākie māla trauki, bet arī jauns māla izstrādājuma produkts – aromātiskie māla piekariņi. Pašas izveidotā zīmola darbnīcā ar ģimenes un līdzcilvēku atbalstu uzsāka un ar lielu sparu turpina darboties AGNESE ČAKŠA, kura, atgriežoties no sešu gadu dzīves Anglijā, īstenoja savu ieceri – apgūt podniecību.

“Mammu, es arī iešu darboties!”
Agnese stāsta, ka lēmumu doties uz ārzemēm un iztikai pelnīt Anglijā nolēma pēc vidusskolas absolvēšanas. Tas gan bija spontāns lēmums un sākotnēji nebija ierakstīts viņas turpmāko dzīves plānu sarakstā. Lai vai kā, Anglijā Agnese pavadīja un tur ikdienā strādāja no 2012. līdz 2018.gadam, līdz topošās keramiķes dzīvē pienāca būtisku pārmaiņu laiks. Jauniete ar vīru nosprieda, ka laiks pāršķirt jaunu dzīves lappusi un darba gaitām Anglijā jāliek punkts. Turklāt Agnesei pieteicās meitiņa, kura pasaulē nāca jau mūsu dzimtajā Latvijā. Vai izšķirties par atgriešanos Latvijā pēc sešiem ārzemēs pavadītiem gadiem bija grūti? “Bija gan! Nemitīgi arī māca šaubas, vai tiešām esam pieņēmuši pareizo lēmumu?! Turklāt ideja, ka turpmāk varētu nodarboties ar podniecību, dzima tikai brīdī, kad lēmums par atgriešanos Latvijā jau bija pieņemts, bet vēl turpinājām strādāt Anglijā. Es arī sapratu, ka ļoti vēlos pamēģināt kaut ko tādu, ko vēlāk varētu iemācīt mūsu meitiņai,” atceras Agnese.
Vai četrus gadus jaunā meita par podniecību jau sākusi izrādīt interesi? Agnese savas atvasītes iepazīšanos ar keramiku dēvē par smuku sākumiņu, jo meita, pamanot Agnesi sēžam pie podnieka virpas, allaž iesaucas: “Mammu, es kopā ar tēti arī iešu darboties!” Skaisti! Turklāt Agneses un viņas vīra apņemšanās liecina arī par drosmi, jo pirms podnieces amata apgūšanas līvānietei šī senā mākslas forma bija kā nezināma pasaule. Talkā gan nāca pieredzējušais podnieks Einārs Dumpis, pie kura Agnese apguva keramikas noslēpumus, papildus nenogurstoši pētot arī citus māla darbus un to apstrādes paņēmienus. “Mācījos ļoti intensīvi un pie podnieka devos katru dienu, jo vēlējos saprast, cik ļoti man podniecība padosies. Jāteic, darbošanos ar mālu nevar salīdzināt ar papīra lapu, uz kuras veic matemātiskus aprēķinus. Māls ir jāsajūt,” pieredzē dalās Agnese.

Raksturīgs spilgts krāsu glazējums
Kā zināms, katram podniekam ir savs īpašs rokraksts. To uzreiz var pamanīt, aplūkojot arī Agneses izgatavotos māla izstrādājumus. Proti, daļai no māla traukiem ir izteiksmīgs un spilgts krāsu glazējums – tie darināti gan dzeltenās, gan zaļās, zilganās un citās nokrāsās. Kādēļ tā? Agnese stāsta, ka tas viņai nācis absolūti dabiski, jo allaž paticis viss krāsainais. Protams, tiek izgatavoti arī trauki, kas ir melnā krāsā vai ar caurspīdīgu glazūru. Tāpat uz māla traukiem redzami dažādu augu lapu nospiedumi, kas keramikas izstrādājumam piešķir savu īpatnēju raksturu. Tikmēr jautāta, kuru māla produkciju virpot patīk vislabāk, Agnese ne mirkli nedomājot izsaucas: “Bļodas! Sākotnēji tas bija liels izaicinājums, jo nevarēju saprast, kādēļ tās man mēdza no apakšas plīst vai ne īpaši labi žūt. Protams, ar pieredzi un jaunām zināšanām šo trauku izgatavošanas prasmes apguvu arvien labāk. Pati sevi arī izaicināju uztaisīt arvien lielākas un lielākas bļodas. Jāteic, apjomīgāka izmēra šādi trauki lieti noder ikdienas kulinārijas vajadzībām,” spriež Agnese un ir laimīga par apgūto podnieces amatu.

No sirdslietas līdz Tautas daiļamata meistariem

Šogad augustā apritēja 35 gadi, kopš Balvu novada Bērzpils pagastā dzīvojošie Tautas daiļamata meistari JOLANTA un VALDIS DUNDENIEKI uzsāka sava keramikas cepļa būvēšanu un kopīgu radošu darbību. Laiks aizritējis vēja spārniem, un šobrīd uzņēmīgie mūspuses keramiķi var lepoties ar bagātu pieredzi, kuru ar tikpat lielu iedvesmu labprāt dāvā arī citiem.

Darbi aizceļojuši ne tikai pa Eiropu, bet arī citviet pasaulē
Ziemeļlatgali jau pagājušā gadsimta 50.gados dēvēja par nozīmīgu tautas podniecības centru ar savu īpatnēju un reizumis arī visai skarbu rokrakstu. Arī Jolantai, mācoties Bērzpils vidusskolā, patika zīmēt, radīt un veidot. Savukārt, saspiežot plaukstā mālu, topošajai keramiķei radās apjausma par tā plastiskajām spējām. Audzinātājas Donātes Gļaudas mudināta, Jolanta no 1982. līdz 1986.gadam mācījās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā. Lai arī konkurence uz iestāšanos šajā vidusskolā bija liela, jaunietei tas nebija šķērslis. Turklāt mākslas vidusskolā radās arī papildus interese par novada podniecības mantojumu, ko vēl vairāk pastiprināja mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta lekcijas Tautas universitātes Keramikas fakultātē. Turpinājumā Jolanta stažējās Pētera Iruka darbnīcā, 1990.gadā saņēma Tautas daiļamata meistara nosaukumu un paralēli radošajam un pedagoģiskajam darbam mācījās Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. Keramiķe uzsāka piedalīties arī izstādēs, izveidojot vairākas personālizstādes. Ārzemēs nozīmīgākās no tām ir kopā ar Tautas lietišķās mākslas studiju “Rēzeknes apriņķa pūdnīki” veidotās izstādes Maskavā, Paņevežā, Rokišķos, Austrijā, Polijā, Vācijā un citās valstīs. Darbi skatāmi arī muzejos un privātkolekcijās Latvijā, kā arī jau minētajā Vācijā, pat Amerikā un Austrālijā.
Tikmēr Valdis podniecībai pievērsās pēc Bērzpils vidusskolas un Malnavas lauksaimniecības tehnikuma absolvēšanas. Arī viņš podniecības pamatus apguva P.Iruka darbnīcā, 1990.gadā sāka darboties studijā “Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, 1995.gadā saņēma Tautas daiļamata meistara nosaukumu, bet neilgi pirms tūkstošgades mijas – 1998.gadā – iesaistījās Latgales keramikas saglabāšanas fonda darbībā.

Pēc sentēvu izlolotām metodēm
Jāuzsver, ka Jolanta un Valdis ir vienīgie profesionālie keramiķi bijušajā Balvu rajonā. Turklāt par pieredzējušajiem mūspuses māla meistariem mēdz teikt, ka viņi ir mākslinieki, kuri nemēro modernās keramikas ceļu, bet cenšas saglabāt autentisko Latgales keramikas noslēpumu. Kā viens no apliecinājumiem tam ir fakts, ka bērzpilieši pašu mīcīto un kopā likto māla darbu apdedzināšanai izmanto nevis mūsdienīgo elektrisko, bet gan ar malku kurināmo cepli. Valdis gan smej, ka tas, protams, izklausās ļoti vienkārši: “Izkurināt cepli!” Patiesībā šajā procesā jāiegulda ļoti rūpīgs darbs, sākot ar nepieciešamās temperatūras radīšanu un tās uzturēšanu. “Ar vienas spičkas uzraušanu un malkas iekurināšanu nepietiks. Atceros, ka savulaik pagāja krietns laiciņš, līdz iemācījos pareizi iekurt cepli. Un, kad šīs iemaņas apguvu un cepli sāku kurināt pats, gandarījums bija liels. Lai vai kā, cepļa kurināšanā svarīgs viss, kas mums dāvāts no dabas – tauste, redze un kopējās sajūtas. Turklāt keramikas darba tapšanā ne mazāka nozīme jāpiešķir arī norisēm pašā dabā – laika apstākļiem, gaisa spiedienam, arī mēness fāzēm. Jā, malkas cepļa izmantošana visu padara mazdrusciņ sarežģītāku, arī galarezultāts ir ne tik precīzi paredzams, toties tādējādi tiek saglabātas mūsu senču izlolotās prasmes un tradīcijas, neļaujot tām nonākt vēstures mēslainē. Tā arī ir visa šī procesa lielākā burvība,” uzsver Valdis un Jolanta.
Vērtējot un analizējot keramikas tradīcijas Latgalē, bērzpilieši stāsta, ka podniecība kā amatniecības nozare jau kopš seniem laikiem attīstījusies un joprojām sastopama visā Latvijas teritorijā. Protams, Latgales podniecība ir ar savām, īpaši šim reģionam raksturīgām tradīcijām. Kā spriež Valdis un Jolanta, Latgales podniecības vēsturiskais pamats, līdzīgi kā citviet Latvijā, lielākoties, visticamāk, veidojies no mūsu sentēvu saimniecības vajadzībām. Piemēram, vai mūsu senčiem bija nepieciešams trauks, kur ieliet pienu? Protams! Un kur uzglabāt medu? Vai šāds trauks arī bija vajadzīgs? Jā, kā gan bez tā! Arī vēsture liecina, ka lielāko daļu Latgales podniecības izstrādājumus dēvē pēc to izmantojuma sadzīvē. Piemēram, vāraunieks (pods vārīšanai), medaunieks (pods medus uzglabāšanai), sloinīks (augļu konservu uzglabāšanai), ķērne (skābā krējuma uzglabāšanai), ļaks (trauks eļļas uzglabāšanai), kazelnieks (pods kazas piena uzglabāšanai), pārosis (trauks pārtikas pārnēsāšanai). Daži Latgales podniecības izstrādājumi nav saistīti ar pārtiku, piemēram, svilpaunieks, svečturis, dekoratīvie šķīvji vai pelnu trauki.

Podnieku tradīcijas – mūžam dzīvas!
Protams, Dundenieku ģimenei neizpaliek arī dalība dažādās podnieku dienās. Piemēram, šogad vasaras izskaņā Valdis un Jolanta devās uz Raiņa muzeju “Jasmuiža” Preiļu novadā, kur podnieki tika aicināti uz ikgadējiem cepļa kurināšanas svētkiem Latgales keramikas vecmeistara Andreja Paulāna darbnīcā. Abi keramiķi gan ar smaidu sejā nopūšas un teic, ka “Jasmuižā” savus izveidotos keramikas darbus tā lāga pat nepaspēja rokās paturēt, apskatīt un ar meistara aci novērtēt, jo tos vienā acumirklī nopirka! Tikmēr, atmetot humoru, Valdim un Jolantai ir liels gandarījums, ka tagad viņu pašu veidotie māla izstrādājumi priecē citus.
Bet vai keramiķa arods Latgalē un citviet Latvijā pēc desmitiem gadu nebūs lemts izzušanai, tam būs pēctecība un savu senču prasmes turpinās slīpēt arī nākamās paaudzes? Ja būs divtik vairāk tādu uzņēmīgu cilvēku kā Jolanta un Valdis, kuri ir saimnieki ne tikai paši savā keramikas darbnīcā, bet savas prasmes dāvā arī citiem, un Jolanta pasniedz arī vizuālo mākslu un keramikas pulciņus Bērzpils un Gaigalavas pamatskolās, tad par podniecības likteni nudien nav ko uztraukties! Un vai bērniem par šo nodarbi ir interese? “Ir gan, turklāt liela, bet pārsvarā to izrāda mazāko klašu bērni. Protams, negribas celt lielas sapņu pilis un teikt, ka nākotnē podniecība piedzīvos ievērojamu uzplaukumu un cilvēki ar to sāks nodarboties masveidā, bet nešaubāmies, ka allaž būs atsevišķi entuziasti, kuri keramikas tradīcijas vienmēr turēs dzīvas. Tāpat jāpiebilst, – kā jebkurā nodarbē, arī keramikā daudz ko var sasniegt bez īpaša talanta, jo savu prasmju pilnveidošanā īpaši svarīgs ir uzcītīgs darbs. Protams, ķērienam uz to jābūt, bet galvenais, lai ir centība, vēlme un mērķis, pēc kā tiekties! Ja tas būs, esam pārliecināti – viss izdosies!” uzsver Jolanta un Valdis.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”