Rakstos

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (21.06.2024.)

Kad vieta jādod senioriem

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Latvija noveco. Daudzos novados slēgto skolu vietā jau izveidojušies sociālās aprūpes centri. Izņēmums nav arī kaimiņu – Gulbenes – novads, kur Siltāju pamatskola kļuvusi par mājvietu senioriem.

Reiz bija... Siltāju pamatskola

Fakti

 { Siltāju pamatskolas ēka uzcelta 1875.gadā, savukārt 1886.gadā tā pārdēvēta par Jaungulbenes 2-klasīgo ministrijas skolu, kas bijusi pirmā ministrijas skola Vidzemē. Kā ministrijas skola tā pastāvējusi līdz Pirmā pasaules kara beigām. Laika gaitā skola vairākkārt mainījusi nosaukumus.
{ 1916./1917. mācību gadā Jaungulbenes 2-klasīgajā ministrijas skolā par skolotāju strādājis dzejnieks un rakstnieks Vilis Plūdonis.
{ Skolā mācījušies tādi pazīstami cilvēki kā aktrise Antra Liedskalniņa, kurai šis pagasts bija dzimtā puse, gleznotāja un dzejniece Biruta Žuravska, zinātņu doktore pedagoģijā Inese Jurgena.
{ Skolas pastāvēšanas laikā šo mācību iestādi vadījuši septiņi direktori: Jānis Dukmanis, Broņislava Žubule, Ausma Vīksne-Korule, Dominiks Matisāns, Ausma Bundziņa, Māra Iliņa un Marika Sirmā.
{ Ar 2009.gada 31.jūlija Gulbenes novada domes lēmumu Siltāju pamatskolu reorganizēja par Gulbīša vidusskolas filiāli. Ar 2010.gada 29.decembra domes lēmumu filiāli likvidēja. Skola slēgta 2011.gada jūnijā.
{ 2012.gada 3.aprīļa Gulbenes novada domes sēdē deputāti nolēma pārcelt Jaungulbenes Sociālo aprūpes centru uz Siltāju pamatskolas bijušo ēku.

 Vēsturisks foto. Pēdējais izlaidums Siltāju pamatskolas 9.klases skolēniem, kad viņi teica ardievas skolai, notika 2011.gadā.

Darbs skolā – īstā vieta

 Deviņas pamatskolas klases un aptuveni 100 bērnu čalas ik dienu. Tā savus 32 darba gadus, no kuriem 25 aizvadīti direktores amatā, atminas bijusī Siltāju pamatskolas skolotāja Māra Iliņa. Nu viņa par savām mājām sauc Bauskas pusi, uz kurieni pārcēlusies pirms divdesmit gadiem.

Māra atzīst, – nevienu brīdi nav nožēlojusi, ka tik ilgi nostrādājusi par direktori, vienkārši pienāca laiks, kad viņa, tautas valodā runājot, izdega un pārcēlās uz citu darba un dzīves vietu. “Visa mūža garumā darbs skolā ir mana īstā vieta. Jau būdama mazs bērns, zināju, ka kļūšu par skolotāju. Un kļuvu arī, mācīju matemātiku. Skolas darbs man vienmēr ļoti, ļoti paticis, es vēl šobrīd esmu par skolām – visa lieluma skolām, ne tikai par lielajām. Arī par mazajām. Par mazajām jo īpaši, bet par mazajām lauku skolām pavisam īpaši. Ļoti daudz dzirdu, ka laukos skolotāji nav pietiekami erudīti, neprot strādāt atbilstoši mūsdienu prasībām, ka viņu mācītie skolēni nespēj izvirzīt un sasniegt augstus mērķus, ka vecāki nespēj atbalstīt savus bērnus. Dzirdu, ka cilvēki laukos ir maz izglītoti un tamlīdzīgi. Es tam pilnīgi nepiekrītu un, ja šo tēmu sāk cilāt, kļūstu dusmīga,” atklāj bijusī skolas direktore. Viņa ir pārliecināta, ka viss atkarīgs no cilvēka, un vienalga – viņš dzīvo laukos vai pilsētā. Ja viņš strādā, dara, izvēlas mērķi un uz to arī iet, tad viss ir kārtībā.
Māra Iliņa no Siltāju pamatskolas aizgāja vēl pirms skolas slēgšanas un šobrīd spriež, ka tāds solis pieļaujams vien tad, ja situācija ar skolēnu skaitu ir ļoti kritiska. Viņasprāt, ja skolā mācās vairāk nekā 30 bērni, tā noteikti jāsaglabā, jo tur, kur skolas nav, dzīvība pamazām iznīkst. “Un tas, ka izglītības kvalitāte laukos zemāka, arī ir muļķības. Tā ir politika, kuru no saviem augstajiem plauktiem visur deklarē. Tas, kas šobrīd notiek attiecībā uz izglītību, ir pilnīgs haoss. Kādus lēmumus tikai savā mūžā neesmu piedzīvojusi! Diemžēl nav mūsu izglītības sistēmā ne stabilitātes, ne pamatīguma. Manā laikā skolā mācījās tuvu pie 100 bērniem, bijām padsmit pedagogi. Dzīve kūsāja, viss notika. Vienmēr ar labu vārdu atcerēšos savu kolēģi, skolotāju Gunu Eglīti, kurai viss darba mūžs, vairāk nekā 50 gadi, aizritējis Siltājos. Viņa mācīja dejas gan pieaugušajiem pagastā, gan mūsu skolēniem, turklāt darīja to tik aizrautīgi un ar tādu degsmi, ka skolā dejoja pilnīgi visi!” atminas Māra Iliņa.
Protams, arī viņai sāp sirds par skolu slēgšanu, bet tai pat laikā bijusī direktore pozitīvi vērtē faktu, ka slēgtās skolas ēkas nestāv tukšas. “Siltāju pamatskolu par novadu apvienošanos piešķirtajiem 200 000 eiro renovēja un atjaunoja. Līgo pagastā man vēl ir mājas, tādēļ bieži apciemoju dzimto pusi. Vienmēr braucu garām savai skolai un nosaku, – cik labi, ka vecīšiem ir tāda vieta, kur dzīvot! Tiešām! Apstākļi labāki par labākajiem, jo viss izveidots, domājot par tiem, kuri tur dzīvo.”

Jo mazāks pansionāts, jo lielāka māju sajūta

 Gulbenes novada Līgo pagastā, netālu no lielceļa, pa burvīgu aleju ved ceļš uz skaistu trīsstāvu māju. Kādreiz te skanēja bērnu smiekli, pa gaiteņiem joņoja Siltāju pamatskolas skolēni, savukārt šobrīd šo ēku par savām mājām sauc aprūpes centra “Siltais” iemītnieki. Ienākot mājīgajās un gaumīgi iekārtotajās telpās, pirmais, ko sadzirdam, ir mūzikas skaņas. Mūzika te skan vienmēr! Pirmajā brīdī nekas neliecina par to, ka šeit atrodas pansionāts. Pretī nāk smaidīga ēkas saimniece – aprūpes centra vadītāja. Kā vecajiem ļaudīm dzīvojas “Siltajā”, kā viņi pavada savu ikdienu, – par to saruna ar Inesi Lesiņu.

Vadītāja ar pieredzi. Inese Lesiņa savulaik strādājusi gan par mediķi, gan skolotāju, bet jau daudzus gadus viņa par savu sfēru sauc sociālo aprūpi. “Es zinu, ka sociālo aprūpes centru iemītniekiem ļoti svarīga māju sajūta, tādēļ to kopā ar savu komandu arī cenšos radīt. Arī manis darinātie floristiskas elementi rada mājīgumu. Prieks pašiem un citiem.”

Šogad aprūpes nams “Siltais” svinēs apaļu jubileju – pastāvēšanas 10.gadadienu. Kā sākāt apdzīvot bijušo skolu Līgo pagastā?
– 2014.gada 13.oktobrī atbraucām uz šo ēku ar 17 cilvēkiem no Jaungulbenes sociālā aprūpes centra. Visu būvniecības laiku kā iestādes vadītāja piedalījos būvsapulcēs un sekoju līdzi aprūpes centra būvniecībai, kas man bija sava veida jaunatklājums, jo no būvniecības nesapratu neko. Būvniecība notika divās kārtās. Atceros, ka sākumā bijām nesaprašanā, kā tik lielā mājā dzīvosim, kā viņu aizpildīsim, jo šķita – ak, dievs, mums ir 50 vietas! Bet tas notika ļoti ātri. Nepilnos divos mēnešos aprūpes centrs bija pilns, un kopš tā brīža brīvu vietu praktiski nav. Sākotnēji plānojām, ka varēsim uzņemt blakus novadu cilvēkus, slēgsim līgumu ar Rīgu un klienti brauks uz šejieni. Bet ātri vien atskārtām, ka nē, – varam apkalpot tikai un vienīgi sava novada 13 pagastu iedzīvotājus. Tā pamazām esam apauguši ar cilvēkiem, lietām, notikumiem, teritoriju un visu ko citu.
Gulbenes novada pašvaldība apaugusi arī ar aprūpes centriem...
– Tā ir. 2017.gadā atvēra mūsu struktūrvienību Dzērvēs, Daukstu pagastā, savukārt nu jau piecus gadus bijušajā Jaungulbenes arodskolas ēkā atrodas aprūpes centrs “Jaungulbenes Alejas” ar 99 vietām. Gulbenes novads patiešām ir bagāts ar iestādēm, kas domātas vecu cilvēku aprūpei. Un, kā jau teicu, klientu mums netrūkst. Vienīgi viņi aprūpes centrā nonāk arvien smagākā stāvoklī. Vairs nav, kā kādreiz, kad cilvēkus pansionātos pārsvarā ievietoja uz ziemu – kuram nebija malkas, kuram sabrukusi krāsns, kurš nemācēja saplānot savu budžetu. Šobrīd mums ir 49 klienti, no kuriem aptuveni 70% ir mazkustīgi. Pulciņš, ar kuriem varam strādāt un darboties, palicis pavisam mazs. Mums ir sakņu un puķu dārzs, pietiekami liela teritorija, siltumnīcas, līdz ar to varam iesaistīt klientus rehabilitācijā – nevis likt locīt papīra lidmašīnu, bet uzrakt dobi vai iestādīt kādu sīpolu. Palikuši uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi klienti, kuri var kaut ko darīt un darboties. Un mēs viņus mākslīgi arī nespiežam. Var jau, protams, sasaukt pusi mājas ar iemītniekiem un nosēdināt pie galda, bet tam nebūs vajadzīgās atdeves. Es priecājos par tiem trijiem, kuri atnāk un saka,– es gribu un varu palīdzēt. No otras puses, – ja mēs uzskatām aprūpes centru par cilvēku mājām, tad lielākajai daļai šīs arī ir tās pēdējās mājas. Viņi šeit dzīvo to savu dzīvi, un mēs negribam to izmainīt. Ja kādam šeit pajautātu, vai viņi ir laimīgi cilvēki, domāju, ka lielākā daļa teiktu – nē. Tā ir dzīve. Bet, ja cilvēks nav laimīgs, viņš nebūs arī apmierināts. Un ar apmierinātību ir tā, – tie, kuri savā dzīvē absolūti neko nav darījuši, lai savas vecumdienas varētu dzīvot normāli, viņi šeit ir arī visneapmierinātākie. Kādu neapmierina arī tas, ka, atverot banānu, vienā galā tas ir brūns! Bet ir arī foršie piemēri. Mums ir viena kundzīte, kurai 96 gadi. Kopš viņa atnāca pie mums, visus deviņus gadus vadīja fizioterapijas nodarbības, jo viņa ir bijusī fizioterapeite. Fantastiska kundzīte!
Neviena iestāde nevar pastāvēt bez darbiniekiem. Cik cilvēkiem šobrīd dodat darbu?
– Kopā ar mani strādā 30 darbinieki. Mums ir sava virtuve un veļas māja. Pakalpojums jāsniedz nepārtraukti, un tas nozīmē, ka strādājam maiņās. Aprūpes procesu nodrošina 13 aprūpētājas, no kurām divas ir diennakts, viena – dienas aprūpētāja, kā arī aprūpētāja, kura vanno klientus. Darba diena paiet, skrienot vāveres ritenī. Piemēram, vannotājai dienā jānomazgā 8 – 9 klienti, no kuriem lielākā daļa ir tādi, kuri paši nespēj sevi aprūpēt. Dabūt darbiniekus sociālajā sfērā ir diezgan sarežģīti, taču es ar savu komandu esmu ļoti apmierināta. Visi darbinieki no Jaungulbenes sociālā aprūpes centra atnāca strādāt uz “Silto”. Komanda bija maza, nācās meklēt jaunus darbiniekus, tāpēc uzrunāju Līgo pagasta cilvēkus – lai darbs tuvāk mājām. Esmu lepna par savu komandu un priecājos, ka aprūpes darbinieku vidējais vecums ir no 36 līdz 45 gadiem. Aprūpētāju darbs ir ļoti smags gan fiziski, gan emocionāli. Varu būt gandarīta, ka no aprūpētāju vidus izaudzis mans sociālais darbinieks, sociālais rehabilitētājs, vispārējās aprūpes māsa. Kad meitenes atnāk strādāt, uzreiz var redzēt, vai viņas grib būt tikai aprūpētājas, vai vēlas sasniegt mazliet kaut ko vairāk. Tad atliek tikai pamudināt, un viss notiek. Lielākoties darbinieki ir vietējie. Pati esmu jaungulbeniete, puse kolektīva – no Jaungulbenes, puse – no Līgo ciema, jo izbraukāt uz šejieni no tālākām vietām nav nemaz tik vienkārši.
Minējāt, ka kopš pirmā sociālā aprūpes centra atvēršanas mēneša brīvu vietu faktiski nav. Tā ir joprojām?
– Jā. Visu laiku ir ļoti liela interese no citām pašvaldībām, jo, kā es saku, vislabākā reklāma ir no mutes mutē. Mums nāk līdzi laba slava, cilvēki pastāsta viens otram, un tad saņemam zvanus. Desmit gadu pastāvēšanas laikā mums tiešām nav nācies uztraukties par tukšām vietām. Šobrīd brīva ir tikai viena.
Lielākā daļa Jūsu klientu pansionātā paliek līdz mūža beigām, bet vai ir tādi, kuri atgriežas mājās?
– Ir, kas atgriežas, jā. Pārsvarā tie ir cilvēki, kuri piedzīvojuši dažādus lūzumus, apdegumus vai īslaicīgi saskaras ar veselības problēmām. Gadījumi ir dažādi. Ir, kuri pēc apārstēšanas atgriežas pie mums vēlreiz un tad atkal aiziet. Ja runājam par mirstību, tad, piemēram, pagājušā gada laikā aprūpes namā “Siltais” aizsaulē aizgāja divpadsmit klienti, kas ir ļoti maz. Manuprāt, tas liecina par labu aprūpi, par labu medicīnisko aprūpi. Ir bijuši gadījumi, kad piederīgie atved savu tuvinieku un nosaka, – iespējams, vairāk par nedēļu, divām nemaz nenodzīvos. Bija gadījums, kad viena tantiņa pēc tādas tuvinieku izteiktās prognozes nodzīvoja vēl astoņus gadus.
Izmaksu ziņā pansionāti, kas atrodas tālāk no Rīgas, ir arī lētākie. Kā ir pie Jums?
– Šajā pusē noteikti esam vieni no lētākajiem. 85% no saviem ienākumiem, kas nepārsniedz pakalpojuma izmaksas, maksā pats klients, savukārt Gulbenes novada pašvaldība visiem pašvaldības iedzīvotājiem dotē cenu no aprēķinātajiem 33,39 eiro līdz 26,12 eiro diennaktī. Mēneša maksa sanāk 810 eiro. Šajā cenā ietilpst pilnīgi viss – klienta aprūpe, medicīniskā aprūpe, apģērbs, individuālie higiēnas līdzekļi, ēdināšana, veļas mazgāšanas pakalpojums, izvadāšana pie mediķiem speciālistiem. Ja kādam ir vēlme aizbraukt, piemēram, uz kapiem, mēs braucam. Palīdzu sakopt kapu kopiņas, un dodamies atpakaļ. Tie, kuriem veselība atļauj, brauc ekskursijās, uz koncertiem, teātri, Rēzeknes “GORu”.
Kas, Jūsuprāt, cilvēkam pansionātā ir visnepieciešamākais? Viņš taču izrauts no ģimenes, mājas, ierastās vides…
– Vairāk par visu nepieciešama sajūta justies vajadzīgiem. Dažs saprot, ka bijis apgrūtinājums un tāpēc nonācis pie mums. Sliktākajā gadījumā piederīgie iestāsta, ka aizvedīs savu tuvinieku uz slimnīcu, kur mazliet paārstēs, un tad jau pēc divām nedēļām viņš būs vesels un varēs doties mājās. Un tad šie cilvēki katru dienu gaida, kad tas dakteris nāks, ārstēs un varēs doties mājās…. Tas ir pats, pats ļaunākais, ko var izdarīt savam vecajam cilvēkam. Un tad mēs tuviniekiem lūdzam, – pasakiet taisnību! Jā, cilvēks būs neapmierināts, bet viņš negaidīs, necerēs. Mūsu centra klientiem vajag sajūtu, ka viņam kāds ir, ka viņš kādam ir vajadzīgs. Vienmēr atcerēšos kundzi, kura teica, – manai mazmeitai ir māja, kurā ir piecas istabas, bet man tai mājā vietas nav... Un tā bija kundzīte, kura varēja dzīvot mājās. Ir briesmīgi, kad tā saka. Atceros vienu dēlu, kurš savu mammīti uznesa otrajā stāvā uz rokām, bet otrajā dienā es viņam zvanīju, ka mammītes vairs nav… Bet tajā pašā laikā ir ļoti daudz piederīgo, draugu, paziņu, bijušo kaimiņu, kuri par saviem tuvajiem atceras, brauc ciemos, nevis tikai nodod maisiņu. Mūsu māju ciemiņi mīl, īpaši sestdienās un svētdienās, kad reizēm stāvlaukumā mašīnām nav vietu.
Jau no padomju laikiem sabiedrībā dziļi iesakņojies stereotips, ka pansionāts ir nabagmāja. Šis uzskats nav mainījies?
– Sen jau mainījies. Daudzi, pie mums ienākot, saka, – ja man būtu jāizvēlas, es gribētu dzīvot šādā aprūpes centrā. Kaut arī esmu bijusī mediķe, strādāju operāciju zālē, man nepatīk sterila vide. Man vienmēr apkārt ir daudz sīku lietiņu, pateicoties kurām, arī veidojas mājīguma atmosfēra. Protams, grūti radīt mājīgumu istabiņās, kurās ir daudz tehnisko palīglīdzekļu – staigājamais rāmis, rolators, barojamais galdiņš, podkrēsls, taču mēs patiešām cenšamies.
Kuri ir tie cilvēki, kuriem pārsvarā veras sociālo aprūpes centru durvis?
– Visdažādākie. Daļu šeit atved atkarību problēmas, daļu – veselības problēmas, bet daļu – vecums. Ir, kas tiek galā ar savām problēmām, rehabilitējas, atveseļojas un atkal atgriežas savā ierastajā vidē. Vienmēr atcerēšos gadījumu, kad meita pirmo reizi atbrauca pie mums bez mammas. Viņa sēdēja manā kabinetā un raudāja – tik ļoti sevi nosodīja, ka mamma jāved uz aprūpes centru. Mēs ilgi runājām, mēģināju pārliecināt, ka ar atvešanu pie mums viņa savam tuvākajam cilvēkam neko sliktu nenodara. Tā ir iespēja mammai būt zināmā drošībā, pieskatītai un aprūpētai.

 Gulbenes novadā teju visas slēgtās skolas ieguvušas sociālo aprūpes centru statusu. Kā vērtējat šo lēmumu?
– Savulaik pie Gulbenes novada deputātiem gāju ar lūgumu Jaungulbenes sociālās aprūpes centram rast citu mājvietu, jo toreizējā telpa, vecās slimnīcas ēka, nepavisam nebija piemērota. Un tad radās doma par Siltāju skolas apdzīvošanu, kas jau divus gadus stāvēja tukša, bet bija apsaimniekota. Par novadu apvienošanas naudu – 200000 eiro – skolā jau bija salikti logi un ievilkta centrālapkure. Tas bija pareizs lēmums – saglabāt esošo ēku, ko nevajadzēja būvēt no jauna. Neapšaubāmi, statistikas dati ir nepielūdzami, – bērnu mums ir maz, toties paaudze noveco. Manuprāt, aptuveni 60% novada iedzīvotāju jau ietilpst kategorijā 50+ gadi.
Daudzi apgalvo: tur, kur slēdz skolu, vieta paliek tukša. Tā ir?
– Skolas trūkumu izjūt ar to, ka nav jauniešu. Pati esmu izaugusi pie Jaungulbenes arodskolas, kurā savulaik mācījās 800 audzēkņu un vienmēr valdīja burzma. Mani vecāki visu mūžu nostrādāja šajā skolā, pēc tam pati vairāk nekā 20 gadus biju tur skolotāja. Protams, tur, kur ir jauni cilvēki, apkārt ir dzīvība.
Latvijā ir pansionāti ar lielāku un mazāku ietilpību. Jūsuprāt, kāds būtu optimālais klientu daudzums šādā iestādē?
– 50 klienti ir maksimums, par to esmu vairāk nekā pārliecināta. Es zinu katru savu cilvēku – kā sauc, no kurienes nāk, pazīstu radiniekus un bērnus, kuri brauc apciemot. Neliegšos, ka reizēm ikdienā laika pietrūkst, bet man sanāk ar saviem klientiem parunāt. Ja pansionātā ir vairāk par 50 iemītniekiem, tas vairs nav iespējams. Jo mazāks pansionāts, jo lielāka māju sajūta. Un otra lieta, par ko vienmēr domāju, – ja pansionātu ceļ no jauna, jātaisa mazas istabiņas. Praksē pierādījies, ka ir ļoti grūti savietot divus cilvēkus, atrast pareizo saderību, pareizās intereses un, jā, arī pareizo televizora skaņu. Cilvēkam savā istabiņā ir jāatrod sevi, bet ārpusē – kāds, ar ko parunāties.
Mūsdienu pasaule kļūst arvien modernāka, ienāk jaunas tehnoloģijas. Jūsu darbā ir kaut kas, kas gadu laikā radikāli mainījies?
– Mainījies – nē, bet radikāli uzlabojies gan. Esam tikuši pie skaistām telpām, mums ir lifts, par ko kādreiz pat iedomāties nevarējām – nesām klientus klēpī, uz sedziņas, ar ratiem un vēl nezin kā. Arī ēdienu ar paplātēm četras reizes dienā nēsājām uz otro stāvu. Tagad tas viss ir nodrošināts. Kvalitāte noteikti uzlabojusies – sakārtota medicīniskā aprūpe, daudz ko protam, mākam, daudz kas ir pieejams. Klientiem ir viens ģimenes ārsts, un tas ir ļoti labi un ērti, jo visi ir apskatīti, pārbaudīti, nozīmēta medikamentozā terapija. Savā ziņā tas arī pagarina mūžu, bet reizēm ir ļoti smagi skatīties, kā cilvēks mokās un nevar aiziet…

Lielisks piemērs visiem. Viena no vecākajām sociālā aprūpes centra iemītniecēm ir bijusī fizioterapeite Mirdzas kundze. Savā cienījamā vecumā – 96 gados – viņa ir lielisks piemērs ikvienam. Mirdzas kundze joprojām dzīvo ar pārliecību, – kas cits piespiedīs darboties, ja ne pats sevi. “Gribas jau ļoti iet un kustināt pārējos, pašai kustēties. Deviņus gadus aprūpes centrā vadīju fizioterapijas nodarbības, bet šobrīd veselība sašūpojusies. Šodien, piemēram, mugura sadomājusi sāpēt – visas dienas varēju iet un skriet, bet tagad jādomā – darīt kaut ko vai nē.” Mirdzas kundzes mazajā, mājīgajā istabiņā uz palodzes saliktas vairākas ģimenes fotogrāfijas, kuras uzlūkojot, viņa apliecina, – ģimene man tiešām ir liela. “Būs 10 gadi, kopš esmu šeit. Kas vainas? Man ļoti labi šeit vienai. Ko gribu, to daru. Gribu – guļu, gribu – skatos televizoru. Šobrīd pati ar sevi gan neesmu īsti apmierināta, jo frizūras nav, mati būtu jāsaved kārtībā. Visu mūžu esmu pieradusi pucēties, nevar nolaist degunu arī tagad,” ir pārliecināta kundzīte.

Labākā šīs mājas daļa. Emīliju Abuci aprūpes centrā zina visi, jo viņa ir viena no aktīvākajām iemītniecēm, kura visu dzīvi veltījusi savam bērnam ar īpašām vajadzībām. Jaunpiebalgā viņai bija skaists dzīvoklis, vide, infrastruktūra, baznīca un viss, ko vajag cilvēkam cienījamā vecumā. Taču 80 gados dzīve sagriezās kājām gaisā. Šobrīd Emīlijas kundzei ir 85. Viņa atnāca uz sociālās aprūpes centru, jo vajadzēja atrast vietu, kur pēc tam paliek dēls Kaspars. Emīlija spēku rod ticībā un lūgšanās, tādēļ ik ceturtdienu ar dēlu dodas uz Gulbeni, lai piedalītos katoļu baznīcas dievkalpojumā, savukārt reizi nedēļā viņa vada stundu ilgu aizlūgumu arī sava aprūpes centra iemītniekiem. Pateicoties draudzībai ar Rankas muižas īpašniekiem, Emīlija tikusi pie mājas uz riteņiem, kas novietota mazdārziņa tuvumā turpat pie pansionāta. Tur viņa konservē, taisa ēst, kaut ko uzcep, uzvāra, audzē pupas centra iemītniekiem. “Tāda man te saimniecība. Ir, ko darīt, un reizēm šķiet, ka par daudz. Bet es nemācētu šeit dzīvot, ja nebūtu, ko darīt. Man vajag sabiedrību, un es sev to atradu. Komandā esam spēks, un tā ir tā īstā rehabilitācija, nevis krāsot un zīmēt. Ar savu komandu protu sarunāt, saprotu viņus un pieņemu – jūtamies labi. Kādreiz arī sabaru, ja vajag. Nebaidīšos teikt, ka šī ir mūsu mājas labākā daļa – tie, kuri var aiziet, palīdzēt, kaut kur izbraukt,” atklāj Emīlijas kundze.

No aprūpētājas – par mediķi. Ārsta palīdze Jolanta Zviedre aprūpes namu “Siltais” par savu darbavietu sauc jau sešus gadus. Sākumā viņa sāka darbu kā aprūpētāja, tad dzīve pamainījās un bija iespēja atkal mācīties. Pašvaldība maksāja stipendiju mediķiem, kuri plānoja strādāt pašvaldības iestādēs, un Jolanta izmantoja šo iespēju: “Un te nu es esmu – tagad jau kā mediķe. Darba, protams, pietiek, bet man patīk tas, ko daru. Telpa mums liela, plaša, ērti var iebraukt ar ratiņkrēslu, ir kušete. Padomāts, lai ērti gan klientam, gan speciālistam.”

Kā un vai mainījusies pagasta dzīve kopš skolas slēgšanas?

 Anitra Markoviča, Līgo pagasta bibliotēkas vadītāja: – Labi ir tas, ka slēgtās skolas ēka neaizgāja postā, nestāv tukša un nav izdemolēta. Ir pēctecība. Latvijā cilvēki noveco un vietu pansionātos katastrofāli pietrūkst, tā tiešām ir problēma. Savukārt, ja runājam par skolām, saprotams, ka bērnu nav. Neliegšos, ka pirmajos gados pēc skolas slēgšanas man viņu ļoti pietrūka – kā bibliotekāre to izjutu ļoti, jo regulāri braucu uz skolu, strādājām, darbojāmies, organizējām pasākumus. Bet tāda ir mūsu valsts politika un skarbā realitāte. Droši vien drīz vairs Latvijā nebūs apdzīvotas vietas, kurā neaizslēgs skolu, tad bibliotēku. Tā tas diemžēl ir visur. Ir ģimenes, kas aizbraukušas no Latvijas, ir, kas pārcēlušās dzīvot uz citu vietu. Lielākā daļa bērnus aizsūtīja mācīties uz lielāku skolu Cesvainē, citi izvēlējās Gulbīša skolu tepat Gulbenes novadā. Nākamgad arī tās vairs nebūs, tad būs jābrauc uz Gulbeni vai Cesvaini. Līdz ar skolas slēgšanu zūd kopienas sajūta, jo vecāki, skolotāji, bērni, pasākumi rada piederības sajūtu dzimtajai vietai, pagastam, skolai. Uz kuru pusi iet dzīve pēc divām novadu reformām un pārmaiņām? Es neizteikšos... Pagasta pārvaldniekam jau pirms pāris gadiem teicu, ka pienāks brīdis, kad kartē būs tikai punktiņš – šeit bija Līgo ciems vai Līgo pagasts. Diemžēl…
Ina Dzene, Līgo pagasta iedzīvotāja: – Protams, skolas aizslēgšana pagasta dzīvi ir ietekmējusi. Taču vēl vairāk (ne uz to labāko pusi) tas ietekmējis pašu bērnu un vecāku dzīvi. Redzamākā puse ir aktivitātes un dinamisma zudums pagasta dzīvē. Vairs nav interesantu skolēnu projektu, koncertu, teātru un sporta pasākumu. Samazinājies arī cilvēku resurss. Tie, kuri zaudējuši iespēju strādāt vietā, kur dzimuši un dzīvojuši līdz šim, pārcēlās uz pilsētām vai aizbrauca meklēt darbu ārzemēs. Ar dažādiem iznīcinošiem politiskiem lēmumiem, aizslēdzot skolu, pasta nodaļu vai apvienojot vairākus pagastus vienā, tiek samazinātas jau tā niecīgās darbavietas laukos. Netiek radītas arī jaunas. Šie apstākļi neveicina jaunatnes atgriešanos. Patlaban svarīgākais ir nauda un no tās izrietošā skolu optimizācija, neskatoties uz sekām. Tas gan notiek visā Latvijā. Jaunieši, un ne tikai, spiesti pamest laukus. Sabiedrība noveco, tādēļ arī slēgtās skolas pārtop par pansionātiem. Cik zinu, arī blakus pagastos slēgtajās skolās ierīkoti pansionāti. Protams, varētu jau sapņot, ka būtu bijis labi tur atvērt kādus radošos centriņus, bet nebūs jau kam, nebūs, kas tos apmeklē. Arī veciem cilvēkiem kaut kur ir jāpaliek. Pašlaik laukiem jāpārdzīvo smags laiks, taču esmu pārliecināta, – Latvijas laukiem vēl būs liela loma un, par spīti visam, drīz notiks to atdzimšana.
Uldis Doņuks, Līgo pagasta pārvaldes vadītājs: – Tā ir patiesība, kurai nevar nepiekrist – līdzko nav skolas, tā pamazām progress iet uz leju. Tas varbūt nenotiek uzreiz, jo sākumā skolēni vēl piedalījās kultūras, sporta, citos pasākumos, bet, tiklīdz aizgāja uz citu skolu – Gulbīti, Cesvaini vai Gulbeni, viņiem savā starpā zuda sasaiste, piederības sajūta savai kopienai. Jā, sejā skolēni viens otru pazīst, bet ikdienā katrs savā skolā, katram savas intereses un satiekas vairs varbūt tikai pagasta svētkos. Agrāk to kilometru uz skolu visi gāja kājām, pa ceļam runājās, izskraidīja grāvjus, satika zemniekus, strādniekus. Tagad pulksten 7 no rīta pusaizmiguši iesēžas autobusā, viņus kaut kur aizved, tad atved. Man ir bažas, ka šādā veidā zūd lokālais patriotisms. Un vēl – līdz ar skolotāju aiziešanu arī inteliģences vairs tikpat kā nav, un tas jau arī nosaka pieprasījumu kultūrā, bibliotēkā un citās jomās. Šī ir ne mazāk svarīga nianse. Tagad slēgto skolu vietā ierīkoti sociālās aprūpes centri. Es par to priecājos vai nē, tas ir cits jautājums. Labāk, protams, nekā nekas, kaut gan gribētos kaut ko jaunu un perspektīvu, attīstību veicinošu. Pozitīvi tas, ka cilvēkiem ir darbavietas, ir kolektīvs, ēka neiet postā. Un, kā redzam, ir arī pieprasījums.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1912052955883609

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas... (14.06.2024.)

Ar kaut ko taču jāsāk – pirmsākums (1950.-1959.)

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Analīze–fakti

 1950. - 1951.gads. Avīzē “Balvu Taisnība” 1950.gada 12.marta numurā lasāms, ka šajā dienā Padomju Savienības darbaļaudis vēl deputātus PSRS Savienības Augstākajā padomē. Laikrakstā citēti Valentīnas Ločmeles – jauna vēlētāja Balvu vidusskolā – vārdi, kura saka, ka tā ir varena prieka un laimes pilna demonstrācija, nodot savas balsis par padomju tautas labākajiem dēliem un meitām. Laikraksta 17.maija numurā publicēts raksts ar nosaukumu “Jauna slimnīca Balvos”. “Pēckara gados Balvu pilsētā veikti plaši celtniecības darbi. Viena no ievērojamākajām celtnēm ir jauna, moderni iekārtota slimnīcas ēka, kuru tuvākā laikā nodos ekspluatācijā,” vēsta avīzes veidotāji. Savukārt 13.septembra numurā publicēta iedzīvotāja vārdā P.Cālītis neapmierinātība, ka Balvu pilsētā nav neviena avīžu kioska: “Balvu pilsētā ir pieci kioski. Tajos var nopirkt maizi, pienu, sviestu, papirosus, bet ar to vien nepietiek, lai cilvēks būtu laimīgs un apmierinātu savas garīgās vajadzības. Nepieciešams izlasīt arī laikrakstus, žurnālus un grāmatas. Balvos šādu kiosku nav.” Laikraksta “Balvu Taisnība” 1951.gada pirmajā – 3.janvāra – numurā publicēta kritika kolhozu vadībām, piemēram, publikācijā ar nosaukumu “Liekas, ka neredz”. Tā autors J.Kravalis raksta: “Vairums mūsu rajona kolchozu jau norēķinājušies par linu piegādi valstij. Bet Drudžu ciema kolchoza “Draudzība” priekšsēdētājs Lukstiņš nezin kādos sapņos nogrimis, sēž un slavē alus glāzīti un tās pienesējus.” Tuvojas vēlēšanas, un avīzes 14.februāra numurā izplatīts aicinājums piedalīties Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes deputātu vēlēšanās. Arī vēlēšanu dienā raksta, ka “šodien mēs balsojam par Staļinu, par laimīgu dzīvi”. Savukārt pēc vēlēšanām – 21.februāra numurā – rakstīts, ka Balvu rajona darbaļaudis par staļiniskā komunistu un bezpartejisko bloka kandidātiem balsoja lielā vienprātībā, turklāt pulksten 10 Balvu rajona iedzīvotāji jau bija nobalsojuši un kopumā vēlēšanās piedalījās 99,98% balsstiesīgo. Laikraksts vēsta, ka 1951.gadā pie Balvu vidusskolas nodibināts pieaugušo koris: “Visu iestāžu darbinieki to uzņēma ar sajūsmu un apsolījās kārtīgi apmeklēt mēģinājumus. Kad to vajadzēja sākt darīt, izrādās, ka ne visi tā domājuši, kā runāja un solīja. Uz mēģinājumiem nemaz neieradās lauksaimniecības nodaļas, sakaru kantora un kultūrizglītības nodaļas darbinieki.” “Laimīgā jaunatne! Šodien 17.jūnijs. Tā ir diena, kas 11 gadus atpakaļ ienesa lūzumu visas latviešu tautas dzīvē,” ar šādiem vārdiem avīzes jūnija numurā sveic pionieru salidojuma dalībniekus.
1952.-1953.gads. 1952.gada pirmajā laikraksta numurā lasāms vēlējums Staļinam. Līdzās tam laikam raksturīgai propagandai atrodami arī kritiski rakstiņi, kā, piemēram, partijas Balvu rajona organizācijas sanāksmē kāds partijas funkcionārs atskaitās šādi: “...Notikušajās 10 kolchoznieku kopsapulcēs, 29 valdes sēdēs un 70 brigāžu sapulcēs ne ciema padomes priekšsēdētājs, ne sekretārs nav bijuši klāt. Bet partijas pilnvarotais b.Šeludko tā vietā, lai ierastos kolchozā, piezvana un saka: “Ja no rajona mani prasa, tad saki, ka es, Šeludko, biju pie tevis.” Tolaik “Balvu Taisnība” iznāca uz vienas lapas trīs reizes nedēļā: trešdien, piektdien un svētdien, abonēšanas maksa pusgadā – 7 rubļi 80 kapeikas. 1952.gada 4.novembra numuram vairs nav redaktora – to, kā atbildīgā par izdevumu, paraksta Alise Kacēna. Savukārt 12.novembrī viņa kļūst par avīzes redaktori, par pirmo sievieti – redaktori. 1952.gada pēdējā laikraksta pirmajā lappusē goda vieta atdota atkal visu tautu tēvam Staļinam. Alise Kacēna redaktores amatā nostrādā trīs gadus. 1953.gadā “Balvu Taisnība” turpina iznākt uz vienas lapas trīs reizes nedēļā. Nemainās ne saturs, ne avīzes vizuālais izskats. Tāpat vairums materiālu atvēlēti toreizējās varas propagandai.
1954.gads. Pirmo numuru “Balvu Taisnības” kolektīvs sāk ar dažādiem novēlējumiem, kas tam laikam, šķiet, pat pārdroši: “...Lauksaimniecības arteļa “Varonis” un Kuibiševa vārdā nosauktā priekšsēdētājiem bb. Ganevišam un Kuzminam retāk ieskatīties pašbrūvētā vai šņabja glāzītē, labāk vadīt kolchozus...” Jāpiebilst, ka kritika, tāpat kā slavas dziesmas, partijai neizpaliek arī visos pārējos 1954.gada numuros. Lasītāji tiek mudināti priekšzīmīgi gatavoties PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām. Ko nozīmē priekšzīmīga gatavošanās? Atbilde laikraksta slejās ir skaidra un nepārprotama: “...Uzdevums panākt, lai vēlēšanās piedalītos visi vēlētāji un atdotu savas balsis par nesatricināmā komunistu un bezpartejiskā bloka kandidātiem...” Pirms Jāņiem lasītāji saņem labu ziņu, proti, ar 22.jūniju vilcieni Abrene-Rīga un Rīga-Abrene kursēs katru dienu. Vai par Līgo svētkiem ne rindiņas? Svētkiem atvēlēta gandrīz visa lappuse, turklāt ar karikatūrām un jestriem pantiņiem.

 Kāds jautās, kā tolaik atspoguļoja lielus kultūras pasākumus? Pārlapojot laikraksta numurus, nākas secināt, ka paskopi. Piemēram, par rajona Dziesmu dienu jūlijā vēsta tikai trīs fotogrāfijas ar īsiem, neparasti īsiem pierakstiem, no kuriem nav noprotams, kur pasākums noticis, cik cilvēku tajā piedalījās, nerunājot par to, kurā konkrētā dienā Dziesmu diena notikusi. 1954.gada otrajā pusgadā populāri, šķiet, kļūst “Mātes slava” ordeņi un medaļas, piemēram, I pakāpes ordeni saņēma mātes, kuras dzemdējušas un uzaudzinājušas deviņus bērnus, II pakāpes – astoņos. Savukārt 5-6 bērnu māmiņas saņēma medaļas.
1955.gads. Pirmajā 1955.gada numurā “Balvu Taisnība” uzsver pērnā gada panākumus, piemēram, traktorists Namsons Pēteris gada plānu izpildījis par 175%, Dubrovs Jānis – par 170%, Zaķis Antons – 219%, bet gadu mijā nodotais jaunais kultūras nams Balvos izmaksājis 1 650 000 rubļus. Kāda tolaik bija darba alga? 27.februārī publicētā ziņa jeb raksts “Saņem apmaksu” atspoguļo tā laika situāciju: “...Šinīs dienās lauksaimniecības arteļa “Pobeda” kolchoznieki saņem apmaksu par pagājušā gadā izstrādātajām izstrādes dienām. Uz vispārējām izstrādes dienām tiek izsniegts 1 kg graudu, 4 rbļ. naudas, kartupeļi u.c. produkti, lopkopības – 1 rbļ. un linu izstrādes dienām – 10 rbļ. naudas. Tā, piemēram, kolchoznieks Jānis Zauls, kas lauksaimniecībā izstrādājis 418 izstrādes dienas, saņēma 1039 kg graudu un 7816 rbļ. naudas, lopkope Vilma Ābele – 1028 kg graudu un 5365 rbļ. naudas...”. Lasot 1955.gada laikrakstus, acīmredzams, ka tauta vēlējusies lustēties. Tiesa, gājis raibi. Ždanova vārdā nosauktajā kolhozā jaunietes, kuras rīkojušas balli, nelikumīgi iekasējušas naudu. Ballē piedalījās ap simts cilvēku, un katrs maksājis rubli. Vēl neveiksmīgāk klājies bērzpiliešiem, kuriem par koncertu un aktuālu referātu nācies maksāt 3 rubļus solīto 2 vietā, turklāt referāts par rudzu pļaušanu bijis, mēreni sakot, dīvains. “..tas nu gan mucā audzis un pa spundi barots, nezin pat, kad rudzi pļaujami...,” secinājuši kolhoznieki.
1956.gads. 1956.gada pirmajā laikraksta “Balvu Taisnība” numurā uzsvērts, ka šajā gadā būs vēl raženāki panākumi, piemēram, “...jānobeidz Bērzpils ielas kapitālā pārbūve, kapitāli jāpārbūvē Rīgas iela, jāuzceļ jauna autobusu piestātne, jāturpina trotuāru izbūve un remonts...”. Šim laikam joprojām raksturīgas ir dažādas sociālistiskās sacensības un aicinājumi strādāt vēl labāk. Laikrakstā atrodams līgums starp Balvu un Abrenes rajona kolhozniekiem, kas paredz 1956.gadā uz katriem 100 ha lauksaimnieciski izmantojamās zemes turēt ne mazāk nekā 18 liellopus, tanī skaitā 10 slaucamas govis. Populāras bijušas publikācijas par izslaukumiem. Tās “Balvu Taisnībā” parādās regulāri uz 2-3 lappusēm, turklāt nosaukto slaucēju vārdu un uzvārdu skaits patiešām ir iespaidīgs, proti, vairāk nekā 400. Tāpat laikraksta slejās ir daudz kritikas, kas veltīta dzērājiem un sliņķiem. Pēdējā 1956.gada numurā apkopots aizvadītais gads un ieskicēta nākotne: “...nākotne ir skaidra. Komunisma ausma atmirdz pār mūsu zemi. Droši un brīvi šai ausmai pretī plecu pie pleca iet padomju ļaudis...”
1957.gads. Tam laikam raksturīga kļūst ateisma tēma. Joprojām avīzes slejās lielu vietu aizņem dažādi partijas lēmumi un aicinājumi čakli pildīt sociālistisko sacensību otrās piecgades uzdevumus. Par kultūru, atpūtu un sportu maz tiek rakstīts, kaut gan 31.janvāra laikrakstā atrodama ziņa, ka sākušās skolu ātrslidošanas sacensības uz Balvu ezera. Marta nogalē rajona Darbaļaužu deputātu padomes sesijā apstiprināja 1957.gada budžetu. Zīmīgi, ka līdzās budžeta izklāstam atrodams vēsturisks ieskats, kādi tobrīd izskatījās Balvi. 1957.gadā pēc kara sagrauto māju vietā atjaunotas 6 celtnes, tostarp Balvu 1.vidusskola, 12 dzīvokļu dzīvojamā māja, maizes ceptuve, pirts, pasts, kinoteātris, kultūras nams un jaunuzcelti slimnīcas korpusi. 1957.gadā paredzēts uzcelt linu fabriku, kā arī tipveida bērnudārzu un bērnu silīti. Līgo svētki 1957.gadā ir cieņā, kas gan nez kāpēc nosaukti arī par Kolchoznieku svētkiem. 1957.gada nogalē izpildu komiteja uzsāk cīņu ar klejojošajiem suņiem Balvos.
1958.gads. Kolhozs “Boļševiks” lepojas ar panākumiem vistu fermā, proti, putnkope Veronika Trulle pērn no katras vistas ieguva 142 olas. Kā atzinību par labo darbu kolhoza valde b.Trullei izsniedza prēmiju – 800 olas un 6 vistas. Februārī rajona kultūras namā iedzīvotāju sapulcē darbaļaudis izmantoja ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Dekrētu viņiem piešķirtās tiesības par to cilvēku izraidīšanu, kas nevēlas godīgi strādāt, piekopj parazītisku dzīvesveidu. Sapulcē vienprātīgi nolēma izraidīt Makarovski, Garo un Francānu no Balvu pilsētas uz 5 gadiem, bet Apīni – uz 2 gadiem. Par kādiem nopelniem tik bargs sods? Piemēram, Makarovskis nekur nestrādāja, arī pret sievu viņš bija rupjš, bieži dzēra; Garā – bijusi par iemeslu kādas ģimenes iziršanai; Francāns – kopš 1950.gada nebija iesaistījies nekādā darbā. Vēl virknei balveniešu izsaka brīdinājumu, arī viņiem draud izsūtīšana no pilsētas, ja mēneša laikā nesāks strādāt. 29.jūnijā Balvos notiek vērienīgi Jaunības svētki, kad kolonnas priekšgalā brauc motociklisti, bet fizkultūrieši nes karogus un transparentus. 8.augustā Balvu rajona Darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteja pieņem lēmumu “Par pasākumiem cīņai ar kolorado vaboli Balvu rajona teritorijā”. Par šī lēmuma nepildīšanu paredzēts naudas sods līdz 100 rbļ. Šāds pat sods paredzēts balveniešiem, ja viņi vēlas audzēt melnbrūnās lapsas. Lapsu audzēšana atļauta tikai laukos. Gada nogalē rajona iedzīvotāji pauž sašutumu par slikto satiksmi uz Balvu dzelzceļa staciju: “...7.novembrī autobuss nokavēja vairāk par pusstundu un sasniedza staciju tikai tad, kad vilciens jau atgāja. Pēc tam viss noritēja kā piedzīvojumiem bagātā filmā, šoferis centās vilcienu panākt un tas viņam arī izdevās... Gulbenē...” 1958.gada nogalē atklāj jauno grāmatveikalu Balvos (šobrīd – Balvu pareizticīgās baznīcas telpas).
1959.gads. Pirmajā 1959.gada “Balvu Taisnības” numurā pārstāstīti jaunā gada plāni, piemēram: “...Balvos jāuzceļ un jānodod ekspluatācijā 3 astoņu dzīvokļu nami, 2 divpadsmit dzīvokļu nami, jāpabeidz centralizētas ūdenssistēmas celtniecības pirmā kārta, jānodod ekspluatācijā linu fabrikas pirmā kārta, jāpabeidz jaunā produktu veikala un kafejnīcas celtniecība, jānodod ekspluatācijā tuberkulozes dispansers. Jāuzceļ Tilžas vidusskola, jāpabeidz Eglaines 7-gadīgās skolas, Dūrupes 7-gadīgās skolas internāta būve. Sakarā ar paredzamo pieminekļa uzstādīšanu Ziemeļlatgales partizāniem pilsētas parkā, jāuzsāk tā labiekārtošana...” Tāpat laikraksta slejās atrodama informācija, ka rajonā paredzēts uzcelt 10 liellopu kūtis 544 vietām, 10 cūku kūtis 1213 vietām, 5 putnu kūtis vairāk nekā 3 tūkstošiem putnu. Gada sākumā rajonu pāršalc sensacionāls TASS ziņojums par kosmiskās raķetes palaišanu Mēness virzienā. Laikā, kad visapkārt notiek grandiozas lietas, tilžēnieši nespēj atrisināt sen sasāpējušu problēmu – centrā nav kur piesiet zirgus. Zīmīgs šis gads ir Balvu 1.vidusskolai, kas lepojas ar to, ka skolā uzsākta pašapkalpošanās jeb skolēni paši uzpoš klašu telpas. Tiesa, jaunā kārtība izraisa šoku vecākos – viņi uzskata, ka skolā ir jāmācās, nevis jāstrādā. 10.martā skola uzņemas jaunas saistības – pašu spēkiem izaudzēt un valstij nodot 2 000 trušu un 3 cūkas, savukārt rugājieši apņemas izaudzēt 300 vistas, 100 zosis un trušus, Dūrupes 7-gadīgā skola – nobarot 5 cūkas un izaudzēt 100 vistas, turklāt katram skolēnam bija jāizaudzē individuāli vēl 3 vistas. Par godu Starptautiskajai sieviešu dienai kolhoza “Pobeda” I brigāde sagatavoja 1 000 tonnas mēslojuma, bet Nikolajevas ciema sievietēm velta dažādas dziesmas, tostarp “Dziesmu par Ļeņinu”. Pēc Sieviešu dienas kritiku izpelnījās kāda daiļā dzimuma vistkope, kura no vienāda skaita, vienādas sugas, pat vienādas krāsas vistām ieguva atšķirīgu olu skaitu – 100, bet kolēģe – 1400. 9.maijā Balvos sāk svinēt Uzvaras dienu. Tolaik laikraksts raksta, ka aizsākta jauna tradīcija. Pirmais mītiņš acīmredzot nebija labi noorganizēts, jo “Balvu Taisnība” uzsver: “...Nepiedodami, ka vairākas iestādes nolika uz kapiem vainagus ar papīra puķēm...” 23.jūnijā Balvu pilsētas parkā notika rajona dziesmu diena – Līgo svētki tolaik vēl netika noliegti. Jāņu numurs iznāk pat uz 6 lappusēm. Laikraksta slejās apdziedāti huligāni, kolhozu priekšsēdētāji, kuri ir noskaņoti pret kukurūzas audzēšanu, kā arī citas nebūtības, piemēram, pārtikas veikala un ēdnīcas neesamība Steķintavā. 5.jūlijā Balvos iedibina vēl vienu jaunu tradīciju – piemiņas dienu Balvu kapos. Aicinājumā piedalīties piemiņas dienā, kas publicēts 2.jūlijā, teikts, ka pasākumā piedalīsies rajona kultūras nama pūtēju orķestris, dziedās kultūras nama koris, būs kapa runa. Jāsecina, ka melna diena “Balvu Taisnībai” bija 8.augustā un 17.oktobrī, kad otrajā un trešajā lappusē lasāms..., precīzāk sakot, skatāms balts laukums. Dieviņš tik zina, kādus rakstus tur bija paredzēts nopublicēt. Nākamajos numuros par šo klizmu nav pieminēts neviens vārds. 9.augustā Balvu pilsētas parkā notika starprajonu motokross. Gada nogalē lasītājus interesē jautājums, vai iestājas kriminālatbildība par kandžas izgatavošanu personīgām vajadzībām? Atbildi laikrakstam neliedza rajona tautas tiesnesis Kuzņecovs. Viņš paskaidroja, ka par šādu nodarījumu paredzēta brīvības atņemšana no 1 līdz 2 gadiem. Tāpat tiesnesis lasītājiem pastāstīja, ka nodeva par laulības šķiršanu ir 100 rubļi, bet publikācija par to rajona laikrakstā izmaksās 200 rubļus.

Propaganda ik uz soļa

 1950.gada 5.martā iznāca pirmais laikraksta “Balvu Taisnība” numurs, kuru gandrīz gadu iespieda Viļakā, jo Balvos savas tipogrāfijas nebija. Tolaik Viļakā jeb Abrenes centrā iznāca savs laikraksts “Latgales Zemnieks”. Pateicoties “Latgales Zemnieka” darbiniekiem, tapa pirmie “Balvu Taisnības” numuri. Tā kā jaunajai avīzei redaktors nebija iecelts, pirmos numurus parakstīja Arnolds Cīrulis, Jezups Laganovskis, Pēteris Gaigalietis, līdz 1950.gada septembrī par “Balvu Taisnības” pirmo redaktoru kļuva Pēteris Bāliņš. Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa, taujāta, kas zināms par Viļakā izdoto avīzi, atzina, ka laikraksts sāka iznākt vēl kara laikā.

Vai “Latgales Zemnieks” ir arī pieejams?
– Latvijas Nacionālajā digitālajā bibliotēkā “periodika.lv” pieejams ir 1945.gada 6.februārī izdotais piektais un nākamie numuri. Laikraksts, kā nu kurā laika periodā, pamatā iznāca trīs reizes nedēļā. Avīze viennozīmīgi bija ļoti propagandiska. Pirmajos numuros rakstīja, ka vācu armija darījusi sliktus un šausminošus darbus, bet, lūk, atnāca Sarkanā armijā, visus padzina un iestāsies labi laiki.
Tolaik aktīvi darbojās nacionālie partizāni...
– Nākamgad atzīmēsim Stompaku kaujas 80. atceres dienu. Tolaik nacionālie partizāni bija bandīti, un, protams, “Latgales Zemnieks” publicēja negatīvus rakstus. Pirmajās avīzes lapās slavināja Staļinu, kā arī publicēja komunistiskās partijas lēmumus. Tāpat bija lasāma informācija ne tikai par to, kas notiek Padomju Savienībā, bet arī tai draudzīgās valstīs, kā, piemēram, Ķīnā, Ziemeļkorejā un citās.
Un vietējās ziņas?
– Pēc kara Viļaka un tās apkārtne bija ļoti izpostīta. Bija jāatjauno veikali, mājas, skolas. Uz galvenās – Abrenes – ielas Viļakā bija palikušas pāris mājas. Avīze vēstīja, ka atjaunos to un to. Tāpat pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados aktuāls bija kolhozu laiks. Pārsteidz tas, ka laikraksts izdošanas sākumposmā, kā arī tā pastāvēšanas vidējā un vēlākā posmā pulcēja aptuveni 200 korespondentus, īpaši Abrenes pastāvēšanas laikā no 1949. līdz 1959.gadam.
Tās, Jūsuprāt, bija objektīvas ziņas?
– Mūsdienu avīzēs reti redzam apvainojošus un aizvainojošus rakstus, turklāt vērstus pret konkrētām personām. “Latgales Zemniekā” varēja daudz lasīt, kas ir labi strādājis, kas ir slikti strādājis.
Ar konkrētiem uzvārdiem?
– Jā, piemēram, kas nav atnācis uz darbu talku. Tāpat atspoguļoja dzeršanas problēmas, piemēram, par cilvēku, kurš iepriekšējā dienā kādā grāvī gulējis; par frizieriem – kurš labāk, kurš sliktāk apkalpo klientus. Tiesa, par latviski noskaņotiem cilvēkiem nerakstīja.
Par Ziemassvētkiem?
– Par svētkiem mazāki vai nedaudz lielāki raksti parādījās pēc Staļina nāves. Piecdesmito gadu otrajā pusē atspoguļoja arī Bērnības un Pilngadības svētku aktivitātes, kaut gan ļoti minimāli. Vēlreiz uzsvēršu, avīze patiesi bija ļoti propagandiska. Daudz rakstīja par piecgades plāniem, proti, kas ir jāizdara, kas nav jādara, vai kolhozi plānus ir izpildījuši...
Tas ir slikti vai labi?
– Varbūt arī mūsdienās vajadzētu atgriezties pie plānu izpildes vai neizpildes apskatiem. No 1945.gada janvāra līdz pat 1959.gada decembrim redakcija atradās dažādās vietās, kaut gan tipogrāfija Nr.14 visu laiku atradās vienā vietā – Garnizona ielā.
Vai vēl ir daudz balto plankumu?
– Cenšamies apkopot visus numurus. Padomju laika periodā attīstījās saimniecības, tāpēc šos baltos plankumus var atrast “Latgales Zemniekā”, piemēram, kad kaut ko uzcēla, kad kaut ko atvēra. Tāpat daudz stāstīts par pieminekļiem, tiesa, padomju varu spodrinošiem.
Kā arī Līgo svētkiem?
– Tas nav mīts, ka svētki bija aizliegti, kaut gan 50-to gadu otrajā pusē katrā Latvijas vietā tas bija citādāk. Spriežot pēc “Latgales Zemnieka” numuriem, svētku tematika arī parādās.
Kas mudina ielūkoties vēsturē?
– Mums maz pētīti ir kolhozi, kas raksturo gan padomju laiku ikdienu, gan sadzīvi, jo kolhoziem bija daudz kas pakārtots, piemēram, ierīkoti bērnudārzi, bibliotēkas, medicīnas punkti. Man interesants ir pēckara posms.
Kāpēc?
– Izglītība, kultūra, administrācija – kā tas viss veidojās? Tas bija pārejas periods, kad cilvēkiem viss bija jāsāk no sākuma.
Vai drukātai presei ir nākotne?
– Manuprāt, jā, jo diezgan daudziem cilvēkiem, tostarp man, nepatīk lasīt e-vidē. Avīze ir arī paliekoša vērtība. Mums, kā muzejniekiem, ir forši, ja ir drukāta formāta laikraksti. Avīze ir kā grāmata.

Vienmēr ir interesējusi vēsture. Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa neslēpj, ka viņu valdzina arī statistiskā vēsture: “Tā ļoti labi atklāj dažādas tendences. Piemēram, apskatot tēmas “Latgales Zemniekā” – politiskās, sadzīviskās un citas, var saprast, kam vairāk vai mazāk pievērsta uzmanība. Tāpat to, vai teksti ir informējoši, vai pamācoši, vai propagandiski. Var arī izsecināt, kādi uzņēmumi veidojušies, kādas profesijas bijušas pieprasītas, cik lielas bijušas algas utt. Tiesa, visi iespējamie un neiespējamie fakti ir jāpārbauda.”

Lasītāja zelta vērtē

Meklējot uzticamus “Vaduguns” lasītājus, kas ar avīzi gājuši rokrokā pat vairāk nekā pusgadsimtu, nejauši uzzinājām, ka laikrakstu jau kopš tā pirmsākumiem cītīgi lasa Balvu pagasta iedzīvotāja Anna Pulkstene. Vēl lielāks pārsteigums neizpalika, uzzinot, ka šonedēļ viņa nosvinēja skaistu dzīves jubileju.

Jāsecina, ka Anna par dzīves līkločiem un darba mūžu varētu stāstīt stundām ilgi, turklāt precīzi nosaucot gadus, faktus, cilvēku vārdus, ar kuriem kopā būts, ar kuriem smiets un raudāts. Lūgta atklāt, vai iznācis lasīt arī “Balvu Taisnības” numurus, Anna atsmaidīja, paskaidrojot, ka tie joprojām ir saglabāti: “Kā nu ne, ja gribējās zināt, kas notiek mūspusē! Tāpat gribējās zināt, kā klājas kolhozos un sovhozos. Tolaik publicēja gan plānus, gan rezultātus. Vai tas interesēja? Vai, dieniņ, un kā vēl! Bija pazīstami visi zootehniķi, mana cūkkopēja Zelma Laicāne, mana Zanda Oplucāne nokļuva pat Goda plāksnē, kas agrāk atradās iepretim kultūras namam. Kā lai to neatceras?! Tāpat atceros, kādas vietas izcīnījām.” Taujāta, kādas ir sajūtas, šonedēļ svinot 90.dzīves jubileju, jubilāre atjokoja, ka paliek arvien jaunāka: “Piedzimu Balvu pagastā un visu dzīvi esmu šeit nodzīvojusi. Sāku strādāt kolhozā “Rainis”, pēc tam 1960.gadā nodibināja Balvu sovhozu. Pēc četriem gadiem Balvu sovhozu sadalīja: līdz Balvu pilsētai palika Balvu kolhozs, Verpuļevas pusē darbojās kolhozs “Strana sovetov”, Naudaskalnā – kolhozs “Rainis”, bet mani uzaicināja uz pārvaldi, un priekšnieks Naglis pavēstīja, ka man būs jāstrādā galvenās zootehniķes amatā, kamēr atnāks jauna zootehniķe, kura pabeigs akadēmiju. Tā arī bija, atnāca, un es turpināju darbu padomju saimniecībā “Bolupe” kā ciltslietu zootehniķe. Jāpiebilst, ka tāpat nereti bija jāpilda galvenās zootehniķes darba pienākumi. 43 darba gadus esmu veltījusi vienai darbavietai, piedzīvoti 8 priekšnieki, 7 rajona galvenie zootehniķi...”
Spriežot, vai par darbarūķiem tolaik presē pietiekami rakstīja, Anna atgādināja, ka bija arī briesmīgi laiki: “Cilvēkus, kas patiesībā bija zelta vērtē, mocīja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tāpat, piemēram, darbarūķiem iemērīja pushektāru lielu piemājas zemi, un domājiet paši, ko darīt tālāk. Visu mūžu stādi kartupeļus vienā zemītē. Tas ir briesmīgi, kā apgājās ar cilvēkiem, – sienu pļaut neļāva, a kādas algas? Bērni taču bija jāaudzina...”
Anna lepojas ar meitām Rudīti un Sarmīti, viņai ir pieci mazbērni un četri mazmazbērni. Viņasprāt, godīgu dzīvi var nodzīvot tikai tad, ja godīgi strādā: “Dažu jauniešu virzienā būtu riktīgi jāpakrata ar pirkstu, pat žagars noderētu, jo viņi pie telefoniem ir pielipuši. Par ko vairāk jāraksta “Vadugunij”? Mūsu avīzīte man patīk tāpēc, ka tur atrodama dažāda informācija. Jā, vajadzētu vairāk rakstīt par lauksaimniecību. Gribas zināt, kā klājas zemniekiem. Latvijas iedzīvotāji diemžēl atsvešinās. Lai arī cik grūti bija, kolhozu un sovhozu laikos cilvēki bija saticīgāki. Ļaunuma nebija. Tagad virmo aprunāšana un skaušana.”
Jubilāre ir pārliecināta, ka bērniem darba tikums jāaudzina jau kopš mazotnes: “Jāseko līdzi, jāpalīdz. Piemēram, Rudīti mudināju mācīties un mācīties. Vēlu vakarā, atnākot no darba, viņai teicu: “Nāc, pastāsti, ko iemācījies.” Rudīte, rokas gar sāniem taisni turēdama, visu noskaitīja. “Nu labi, paldies,” paslavēju. Meitas ļoti daudz palīdzēja dārza darbos, siena sagatavē. Joprojām žēl, ka meitenēm nācās sienu mīdīt karstumā, turklāt ne to labāko, bet ar dadžiem bagātu.”
Gaviļniece ar smaidu atceras jaunības laikus, kad dejots šķūņos: “Kādas mums bija štātes? Baltās tenisītes, kuras ar krītu nopucējām. Jaunatne vairs neprot ballēties. Savulaik meitas kā trakas lipa pie puišiem, kuri mācēja dejot. Visiem “Vaduguns” lasītājiem novēlu veselību un saticību, lai pasaulē valda miers!”

Joprojām lasa “Vaduguni”. Anna Pulkstene nevienam nenovēl piedzīvot smagos padomju laikus: “Briesmīgi negribu tos!” Atliek vien piebilst, lai mīļajai lasītājai moža un stipra veselība!

Avīžu rakstiņi silda dvēseli

Arī balveniete Anna Leišavniece ir uz ‘tu’ gan ar “Balvu Taisnību”, gan ar “Vaduguni”. Var tikai apskaust viņas apņēmību, zinātkāri un, protams, arī humora izjūtu. Lūgta dalīties atmiņās, Anna sveci zem pūra neturēja. “Lūk, te ir avīzes izgriezumi par Kubulu kultūras nama atklāšanu 1973.gadā, te – par Stacijas pamatskolas simtgadi, te – par vēlēšanām pēdējos 10 gados, bet vēl jau muzejam daudzus materiālus atdevu. Vai par to vajag rakstīt?” viņa bikli piebilda.

Viņa neslēpj, ka vienmēr ir lasījusi “Vaduguni”, tostarp par slaucēju, traktoristu, kolhozu kolektīvu veiksmēm un neveiksmēm padomju laikā: “Slaucēja no Balvu sovhoza un citi darbarūķi pat uz Maskavu brauca.” Lūgta atklāt, vai ir viesojusies avīzes slejās, Anna atsmaidīja, paskaidrojot, ka ir bijusi gan: “Par ko presei vairāk jāraksta? Par pensionāriem, čakliem uzņēmējiem un jauniešiem. Tagad taču daudz raksta par narkotikām, kas, manuprāt, patiesi ir liela problēma.” Viņa neslēpj, ka pēdējā laikā regulāri pārskata “Vaduguns” rakstu izgriezumus: “Tie silda dvēseli. Nu patīk. Inita man abonē “Privāto Dzīvi”, Andis – “Kas Jauns”. Jāpiebilst, ka dažreiz Initai un Andim abonēju “Vaduguni”. Vispirms taču vietējā avīze ir jāizlasa! Kad saņemu laikrakstu, vispirms pārskatu virsrakstus. Jā, redze nav vairs tā labākā... Tāpat ielūkojos līdzjūtībās un sludinājumos. Tagad jau darba piedāvājumu nav, visiem vienīgi vajag malku.”
Atceroties padomju laikus, balveniete neslēpj, ka uz baznīcu bija bīstami iet, jo partijnieki lūkojušies, kā viņa smej, kuri ir tie grēcinieki: “Tolaik baznīcu apmeklēju Rīgā. Neliegšos, šobrīd uz baznīcu neeju. Man kāda paziņa noteica: “Padomā tik, viņa jau trešo gadu uz baznīcu iet ar veco mēteli.” “Vai tu uz baznīcu ej lūgt Dievu, vai skatīties, kas kuram mugurā?” pārjautāju. Mājas man ir Dieva grāmata, kurā ieskatoties, rītā un vakarā paskaitu lūgšanas.”
Interesanti, ka A.Leišavniece vairāk nekā 20 gadus strādāja DOSAF rajona komitejā, kur atbildēja par tehniskajiem sporta veidiem. “Esmu bijusi visos “Vaduguns” kausa izcīņas motokrosos. Tas deva iespēju pat pabūt par tiesnesi Tjumeņā un Jaroslavļā. 1963.gadā ieguvu motocikla vadītāja tiesības. Atceros, ka, liekot eksāmenu, iestūrēju apstādījumos pie Balvu kultūras nama. Kādi bija padomju laiki? Bija darbs, alga un 13.alga. Kas bija slikti? Nevarēja iet baznīcā, ne visus svētkus svinēt. Dziedāju kultūras nama korī “Austrums”. Kā šodien atceros, ka 1968.gadā koris devās uz Karpatiem. Pie Rēzeknes sabojājās motors. Kaut kādam pazīstajam kolhozā bija cits pazīstamais, kurš piezvanīja Dreimanim. Viņš sarunāja mašīnu, atbrauca pakaļ dzinējam, to aizveda uz Stacijas apmaiņas punktu, tur paņēma jaunu dzinēju, atbrauca atpakaļ un ielika dzinēju. Šķiet, dienu gaidījām. Piedzīvojumu patiesi bijis daudz. Ar kori izbraukājām visu Latviju. 2005.gadā nodibinājās senioru koris “Pīlādzis”, kurā dziedāju 10 gadus. Par šo posmu fotogrāfijas un piezīmes, kā arī “Vaduguns” izgriezumus nodevu muzejam. Kas mani mudina būt aktīvai? Jā, varētu gulēt uz gultas..., bet tik un tā eju uz pasākumiem. Skatoties deju festivālu “Eima, eima”, sirds gavilēja, kaut arī nevarēju nosēdēt. Kas vēl ir svarīgi? Neskatoties uz pensijas lielumu, obligāti jānorēķinās ar valsti, samaksājot rēķinus. Kad tētis bija dzīvs, viņš vienmēr pārjautāja: “Par elektrību samaksāji? Par dzīvokli samaksāji?” Vienmēr ir paticis humors, to atrodu arī “Vaduguns” lappusēs. Gribi paklausīties? Piemēram, bērniem jautā, – kad jālasa āboli? Jānis atbild, ka augustā, Pēterītis – septembrī, bet Ilzīte: “Tad, kad suns ir piesiets.” Dzīve ir jautra,” atmiņās dalījās Anna. “Ko novēlēt mūspuses ļaudīm? Lai laba veselība, lai jaunieši nebrauc prom no dzimtenes. Nereti Balvos mašīnu ir vairāk nekā bērnu. Tiesa, Balvi paliek arvien skaistāki un sakoptāki. No rīta atveru logu un redzu, kā sētniece naski zāli no trotuāra rausta ārā. Paldies!”

Vienmēr aktīva. Anna Leišavniece 60 gadus ir strādājusi vēlēšanu komisijās. “Draudzenes smej, ka esmu sākusi nūjot. Nu, ja, bez nūjas vairs nevaru,” secina balveniete.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/320014354377706

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (05.04.2024.)

“Šausmīgi daudz patiesību. Nojukt var, ja nav savējās”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Vadugunieši var gandarīti pavēstīt, ka bērns ir piedzimis – šodien ar 17. aktivitāti noslēdzam projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”, kurā meklējam atbildes, kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat par to, ar ko lepojas pilsētmāsas.

Visu aktivitāšu nosaukumi atgādināja un simbolizēja vienu no visu laiku izcilākajiem latviešu dzejniekiem Imantu Ziedoni, kurš atstājis mūsu nākotnei pamatīgu mantojumu, ko nevar izmērīt ar nekādām bagātībām. Par to pārliecinājāmies, ciemojoties arī Ķemeros, kur izvietota informācija par dzejnieku, kurš, kā izrādās, strādājis vietējā Ķemeru skolā un vietējā bibliotēkā. Viņa citāti stiprina nacionālo kultūrtelpu latviešu valodā, tāpat arī to, ka mēs, tāpat kā vide, kurā dzīvojam, esam raibi: “..Visi mēs esam pudeles un kārbiņas, burkas un afišu stabi. Visus mūs aplīmēja, aplīmē un aplīmēs – sabiedriska paradumība...” Stiprinot valstisko apziņu, projektā atgādinājām, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Uzskatām, ka stiprinājām pārliecību, ka mēs esam kopīgs spēks, kas veido un nosaka mūsu valsts attīstību, turklāt sabiedrības saliedētība atkarīga no mums katra, neskatoties uz to, kādā sfērā strādājam, kādus darbus veicam. Lūk, mūsu darba apskats.

“Ir tikai mirkļi – ellišķi sāpīgi un Dievišķi skaisti”
Starptautiskā plostnieku pilsēta. 2023.gada 9.jūnija publikācijā stāstījām par pilsētmāsu Strenčiem, meklējot atbildes, kā, spodrinot apdzīvotas vietas tēlu, veicināt sabiedrību iekļaujošu līdzdalību. Strenču kultūras centra vadītāja Sarmīte Caune uzsvēra, ka ikvienam neatlaidīgi jārūpējas par vietējo kultūras dzīvi: “Vispirms jau noteikti jāuzsver Strenču iedzīvotāji, bez kuriem tas, ko mēs ikdienā varam redzēt šajā pilsētā, nemaz nebūtu iedomājams. Mūsu cilvēkiem ne tikai ļoti patīk svētki un dažādi kultūras pasākumi, viņiem svarīga arī to dažādība.” Kā lai viņai nepiekrīt? Arī balvenieši un citu pilsētmāsu iedzīvotāji “Vaduguns” žurnālistiem atzina, ka svarīga ir dažādība. Jāpiebilst, ka žurnālists Artūrs Ločmelis, meklējot atbildi, kā pasākumos iesaistīt pēc iespējas vairāk iedzīvotāju, secināja, ka Strenči šajā, tāpat kā arī daudzās citās sfērās, noteikti ir lielisks piemērs: “Proti, Strenčos dažādu izrāžu režisors ir pazīstamais Dailes teātra aktieris Imants Strads, kurš savu komandu veidojis no ikviena, kurš gribējis izmēģināt vai pilnveidot savus spēkus aktiermākslā – amatierus un brīvprātīgos no Strenčiem un tuvējās apkārtnes. Šādi, iesaistot vietējos iedzīvotājus, panākts dubults efekts.”
Savukārt Valmieras novada Strenču apvienības pārvaldes vadītājs Jānis Pētersons lepojās, ka Gaujas plostnieku prasmes iekļautas gan Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, gan arī novērtētas pasaules līmenī – iekļautas UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Spriežot, kuras ir tās lietas, kas Strenčus vieno ar pārējiem Latvijas novadiem un pilsētām, J.Pētersons “Vadugunij” atzina, ka, pirmkārt, tie ir centieni atrast savu vietu jaunizveidotajos novados, tajā skaitā saglabājot savu identitāti gan vietējā un novada, gan arī valsts līmenī, piebilstot: “Otrkārt, tas noteikti ir lokālpatriotisms. Tas vieno absolūti visus.”

“Ilgāk par mirkli? Nekas nespēj būt”
Kārsavas tirgus. 2023.gada 16.jūnija publikācijā Balvu pilsētmāsas Kārsavas saimniece Marita Stepanova lepojās, ka Kārsava ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā, kur cilvēki gūst priekšstatu par Eiropu. Komentējot iebildi, ka uz šo godu pretendē arī Balvu novada ļaudis, īpaši Viļakas iedzīvotāji, pilsētas vadītāja paskaidroja, ka ar to lepojas kārsavieši. Taujāta, ar ko slavena Kārsava, viņa viennozīmīgi atzina, ka ar Kārsavas Lielo tirgu, kura tradīcija ir gandrīz 200 gadus veca, precīzāk, kopš 1825.gada, kad grāfs Šadurskis Kārsavas miestam piešķīra tiesības rīkot tirgu: “Joprojām katra mēneša trešajā svētdienā ļaudis no visas Latvijas sabrauc uz Kārsavas Lielo tirgu iepirkt un pārdot pašu darinātus, citur neredzētus labumus, tirgotāji izvietojušies vairāk nekā kilometra garumā.”
Jāsecina, ka tirgi un tirdziņi neizpaliek nevienā Latvijas pilsētā, tostarp Balvos, tomēr patiesi var apskaust kārsaviešu uzņēmību un prasmi saglabāt tradīciju divu gadsimtu garumā. Tāpat var atzīt, ka arī šāda aktivitāte sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. M.Stepanova atgādināja, ka kārsavieši pārsvarā runā latgaliski, piebilstot, ka nav problēmu runāt ar krievu valodā: “Mūspusē krievu tautības cilvēki ir veiksmīgi iekļāvušies vietējā kopienā.” Velkot paralēles ar Balviem, acīmredzams, ka Kārsavā ir izpalikušas asas diskusijas, arī iebildumi par informējošo zīmju uzstādīšanu, kā, piemēram, mūspusē “Bolvu nūvods”. Kārsavā pilsētas ielu nosaukumi gan latviešu valodā, gan latgaliski ir jau kopš 2015.gada. Kas vēl ir vairāk vai mazāk kopējs pilsētmāsām? Diemžēl neveicas ar daudzdzīvokļu namu siltināšanu. Aplūkojot arī pilsētu centrālo ielu sakārtotību, jāsecina, ka daudzviet laika zobs paņem savu un pietrūkst finanšu to renovēšanai. Ko tur piebilst? Arī balveniešiem šis ir ļoti aktuāls jautājums. Ar Kārsavu mūs vieno pierobežas jautājums, bet atšķirība ir tā, ka Ziemeļlatgalē vairs nevaram lepoties ar dzelzceļa esamību. Interesanti, ka dzelzceļa jautājums sirdij tuvs vairākām pilsētmāsām, piemēram, Gulbenei, Balviem, Viesītei. Tomēr jāpiekrīt M.Stepanovai, ka jātur cieņā pamatvērtības. “Ja cilvēks ir līdzsvarā ar sevi, ja ģimenē ir viss kārtībā, tad stabilitāte ir pamatu pamats, lai vietējā kopienā valdītu optimistisks noskaņojums,” viņa atgādina. Varam lepoties, ka Kārsavas kultūras nama direktore Ināra Rasima, uzņemot ciemiņus, nereti citē mūsu dzejnieka Antona Slišāna dzejoli, kuru 2003.gadā, kad Kārsava svinēja 75 gadu jubileju, viņš veltīja šai pilsētai.

“Pasaule ir siltuma izslāpusi”
Lauku dienas Viļānos. 2023.gada 28.jūlija publikācijā pētniece, Latgales zinātnes galvenā virzītāja Veneranda Stramkale stāstīja par mūsu zemes bagātību saglabāšanas, izmantošanas un vairošanas iespējām un paņēmieniem, kā arī par cilvēkiem, kuriem ir mugurkauls, uzsverot, ka Viļānos jau divdesmit gadus notiek plaši lauku pasākumi – tradicionālās Lauku dienas. Viņa žurnālistei Marutai Sprudzānei atzina, ka Lauku dienu atziņas krīt ražīgā augsnē: “Citādāk arī nedrīkst būt, jo lauksaimniekiem jāmācās visu laiku, jāzina, kādas laukaugu šķirnes ir piemērotas tieši mūsu reģionam, cik ražīgas un izturīgas tās ir.” Priecēja zinātnieces teiktais par nākotni laukos: “Mēs strādājam un strādāsim kopējai lauku nākotnei. Arī jaunie ienāk un paliek laukos, un viņiem ir daudz jautājumu par kultūraugu šķirnēm, par augu aizsardzības līdzekļu izvēli un tamlīdzīgi. Latgalē joprojām netrūkst entuziastu, kuriem rūp lauku nākotne un to attīstība. Mūsu lauksaimnieki ir ar stipru mugurkaulu. Pazīstu un priecājos par Latgales lielajiem uzņēmējiem Balvu novadā kā “Kotiņiem”, “Riekstiņiem” un “Amatniekiem”. Viņu darbs un panākumi ir apbrīnas un cieņas vērti.”
Viļānos, tāpat kā citās pilsētmāsās, cilvēku skaits iet mazumā. Tagad pilsētā palicis vairs tikai ap trim tūkstošiem iedzīvotāju. “Ar katru gadu Viļāni paliek arvien klusāka pilsēta. Dzirdēts, ka arī par Balviem saka, ka tā ir pensionāru pilsēta,” “Vaduguns” žurnālistei pavēstīja Novadpētniecības muzeja vadītāja Margarita Skangale.

“Zieds ir tikpat liels kā jūra”
Jūras svētki. 2023.gada 11.augusta publikācijā prātojām, vai Latvijas ļaudīm izdodas apmeklēt jūru kaut vienu reizi gadā, tostarp – jūra šķeļ vai vieno, kā arī – cik ilgi Salacgrīvā spēs turēt godā Jūras svētkus? Salacgrīviete Līga Siliņa nešaubījās, ka tas, ka attālums šķir, ir mīts: “Patiesībā viss atkarīgs no paša cilvēka – cik viņš ir iekšēji bagāts, spējīgs otru pieņemt, dzīvot viņam līdz un atbalstīt. Jūra nešķeļ. Jūra vieno.” Arī “Vaduguns” aptaujātā Evija Keisele no Salacgrīvas pagasta bija pārliecināta, ka Jūras svētki Salacgrīvā tiks turēti godā mūžīgi: “Lai cik ambiciozi tas varbūt arī izklausās! Gluži vienkārši mēs mērojam ceļu pa dzīves līkni, kurā ir augšas un lejas, bet galvenais, lai šie svētki neizsīkst.
Turklāt, kā mēdz teikt, līdz zemākajam punktam ir jānokļūst, lai no tā ar lielu devīto vilni atkal varētu celties augšup! Bet vai pašai bieži sanāk doties atpūtā pie jūras? Ļoti labs jautājums, un jūs jau droši vien uztaustījāt atbildi uz to! Patiešām katru vakaru, lai sagaidītu saulrietu, pie jūras nedodos, bet vienlaikus man ir ļoti svarīgi apzināties, ka jūra ir tepat blakus. Turklāt jūra ļoti palīdz.”
Jāpiebilst, ka, kā jau citviet Latvijā, arī Salacgrīvā domā par labu pārvaldību. Sarunā ar Limbažu novada Salacgrīvas apvienības pārvaldes vadītāju Andri Zundi žurnālists Artūrs Ločmelis atgādināja, ka viņš pirms pašvaldību vēlēšanām 2021.gadā teica, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem ir pašvaldības līdzekļu neizšķērdēšana. A.Zunde, atbildot uz jautājumu, kā veicas naudas lietās gan vietējā, gan nacionālā mērogā, atzina, ka arī šobrīd Latvijā šis jautājums ir ļoti aktuāls, pie kā nepārtraukti jāstrādā: “Turklāt, runājot par līdzekļu izšķērdēšanu, ar to domāju arī krietni smagākas lietas, piemēram, karteļu veidošanu, lai iegūtu pašvaldības pasūtījumus, un dažādus citus korupcijas riskus. Atnāk uzņēmējs ar biezu zelta ķēdi kaklā un sāk klāstīt, ka mēs visi esam pieauguši cilvēki un liksim nu tos papīrus malā, jo visu var sarunāt bez tiem, un ikviens taču zina, kā pašvaldībās tiek lietas kārtotas… Tas ir tas, kas mani visvairāk tracina! Tā ir visgrandiozākā problēma, kas būtu jārisina gan vietējā, gan valsts līmenī. Es gan tikai nesaprotu, kāpēc daudzviet pie šīs lietas nevēlas ķerties klāt?! Lūdzu, nezodz, neizsaimnieko un negūsti personīgu labumu no pašvaldības un valsts budžeta! Tam jābūt principam ‘numur viens’ jebkurā dzīves situācijā! Katru dienu no augstām amatpersonām dzirdam visdažādākās prioritātes, bet vai pēdējos gados kāds publiski par galveno prioritāti nosaucis korupcijas mazināšanu?” Lai vai kā, naudas lietas ir aktualitāte ‘numur viens’ arī Balvu novadā. Jāsecina, ka Salacgrīva ir labs piemērs dzīvojamā fonda sakārtošanā, jo pilsētā lielākā daļa daudzdzīvokļu māju ir renovētas un nosiltinātas.

“Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt”
Ķemeru nacionālais parks. 2023.gada 18.augusta publikācijā žurnāliste Maruta Sprudzāne devās turp, kur slimība cilvēku nešķiro, kur jau tālajā 1936.gadā Kārlis Ulmanis atklāja vienu no tā laika prestižākajām celtnēm Latvijā – viesnīcu “Ķemeri”. Kādā valodā šobrīd runā Ķemeros, kad uz dabas takas sastopas jauni un veci, veseli un slimi? Ķemeru Nacionālā parka sastāvdaļa iegūst jaunu elpu, atdzīvojas un vieš cerību, ka kādreizējo spožumu varbūt atgūs arī Baltā pils – viena no kādreiz Latvijas prestižākajām celtnēm ar 100 komfortablām istabām kūrorta viesiem. Jūrmalas tūrisma informācijas centra vadītāja Aleksandra Stramkale pārliecinoši pastāstīja, ka Ķemeri joprojām ir vieta, kur doties, lai labi pavadītu laiku, iegūtu jaunas emocijas, vienlaikus rodot enerģiju savai veselībai. “Sezonas laikā ūdenstorni vien apmeklē aptuveni 40 tūkstoši cilvēku, bet kopā ar parku, spriežu, būs visi 100 tūkstoši,” viņa zināja teikt. Atbildot uz jautājumu, kādā valodā runā Ķemeros, A.Stramkale informēja, ka statistika liecina, ka visai daudz ceļotāju ierodas no Igaunijas un Lietuvas, arī tūristi no Skandināvijas valstīm, Vācijas, Nīderlandes, Čehijas. “Cilvēki te runā daudz un dažādās valodās,” viņa secināja un piebilda: “Cilvēki šodien jūtas emocionāli noguruši, jo dzīvē ir daudz problēmu, bet, atbraucot uz Ķemeriem, viņi ievelk elpu un jūtas citādāk. Kad pastaigājas, atpūšas un ierauga kaut ko patīkamu, cilvēks pārmainās iekšēji, un tas atspoguļojas viņā arī ārēji. Ķemeri ir sava veida oāze, kas uzlādē un dod spēku.”

“Motors caur dzīvi rauj”
“Vaidavas kauss”. 2023.gada 25.augusta publikācijā vēstījām par to, ka Ape var lepoties ar pasākumu, kas pērn svinēja pusgadsimta jubileju, meklējot atbildi uz jautājumu, vai pasaules uztveres viedokļi vieno arī tad, kad motori rūc? Savulaik motokrosā bija trīs lielie vaļi – “Vaidavas kauss” Apē, “Baltais Briedis” Viļakā un “Gaujas kauss” Valmierā. Tagad palicis tikai “Vaidavas kauss”. Motokrosa sacensību “Vaidavas kauss” organizators Mairis Levans pieļāva, ka Apē nav mājas, kurā dzīvojošie nenodarbojas vai kādreiz nebūtu nodarbojušies ar motokrosu. “Vaidavas kauss” ir starptautiskas sacensības, kurās piedalās latvieši, igauņi, lietuvieši, somi. M.Levans piekrita, ka motosportisti ir viena liela, vienota ģimene, atzīstot: “Bet tam, ka mūsu mazajā Latvijā motokrosa tradīcijas ir tik ārkārtīgi spēcīgas, bet panākumi – tik ļoti galvu reibinoši, domāju, ir arī sava ēnas puse. Proti, mēs – motokrosa sabiedrība – esam ļoti ambiciozi un brīžiem varbūt pat pārāk egoistiski. No vienas puses tas ir pašsaprotami, jo pasaules čempiona titulu, domājot tikai un vienīgi par citiem, izcīnīt nevar. Tajā pašā laikā mūsu stiprajai motokrosa saimei novēlētu kļūt mazāk ambiciozai un vairāk atvērtākai.”
Motokross savulaik bija populārs arī mūspusē, par ko jāpateicas laikraksta “Vaduguns” žurnālistam Antonam Bozovičam. Viņa vadībā tapa “Vaduguns kausa” izcīņa motokrosā, starta šāvienu pirmajām sacensībām “Baltā Brieža” trasē Susāju pagastā dodot 1969.gada 28.septembrī. Sabrūkot sociālismam, nebūtībā aizgāja arī “Vaduguns kausa” izcīņa, pēdējām sacensībām notiekot 1989.gadā. Pēc 17 gadiem – 2006.gada 16.septembrī – motoru rūkoņa “Baltā Brieža” trasē atsākās ar jaunu jaudu, trīs sezonas sacensības rīkojot vietējam motokrosa patriotam Dmitrijam Samitinam. Tad atkal bija pārtraukums, līdz sacensību organizēšanu savā paspārnē pārņēma balvenietis Ēriks Eizāns un viņam piederošais motosporta klubs “Motokruīzs”. “Baltā Brieža” trase tika uzlabota līdz nepazīšanai un atbilda visiem pasaules līmeņa parametriem, līdz 2019.gadā – pēc desmit gadus ilgas sacensību organizēšanas – tika aizvadītas līdz šim pēdējās sacensības, un trasē atkal iestājās klusums. Spriežot, vai motors atkal caur dzīvi raus, Ē.Eizāns uzsvēra: “Domāju, nevienam nav un nevar būt šaubu, ka personīgi es sacensību rīkošanā esmu gatavs ieguldīt visas savas zināšanas, pieredzi, prasmes un kontaktus, konkrēti par savu darbu neprasot nevienu centu. Vienkārši ejam un darām, bet tādā gadījumā jābūt atdevei no otras puses...”

“Gribas baltu gulbju”
Bānītis. 2023.gada 8.septembra publikācijā rakstījām par ciemošanos Gulbenē. Novada domes priekšsēdētājs Andis Caunītis, taujāts, vai dzelzceļš (bānītis) mudina atplaukt sirdīm dažādās valodās runājošiem, kā arī, kurā virzienā brauc latvieši, turklāt kopā ar mazākumtautību pārstāvjiem un ukraiņu bēgļiem, atgādināja, ka vienmēr ir teicis, – ar kaimiņiem vajadzētu uzturēt normālas attiecības, paskaidrojot: “Droši vien tas notiks, kad Krievijā sāks pastāvēt demokrātija un cilvēkiem būs lemšanas tiesības. Nedrīkstam teikt, ka visi krievu vai, piemēram, romu tautības cilvēki, vai arī visi ierēdņi ir vienādi. Ir ļoti daudz labu cilvēku, zinātnieku, literātu arī Krievijā. Nezinu, vai mēs kaut ko iegūtu, ja šobrīd kursētu vilcieni uz Krieviju, bet ļoti ceru, ka ar laiku Krievija mainīsies un tur radīsies iespēja pie vadības nākt labiem cilvēkiem, mainot šīs lielvalsts attīstības scenāriju. Šobrīd šis ceļš ved uz nekurieni.”
Tāpat A.Caunītis atzina, ka nevar teikt, ka Gulbene ir ļoti latviska: “Agrāk 1.vidusskolā mācījās latviešu, 2.vidusskolā – krievu plūsmas bērni. Taču integrācija ir notikusi. Ja nu vienīgi paaudze, kas šeit ieceļoja pēc kara, negrib mācīties latviešu valodu, bet tur neko nevar darīt. Paaudzēm mainoties, jaunieši ir integrējušies, sapratuši, ka, dzīvojot šeit, valoda ir nepieciešama un tās pārzināšana sniedz priekšrocības. Diemžēl angļu valodu latvieši zina labāk nekā dzimto – latviešu. Savukārt krievu valodu prot tikai krievu tautības jaunieši. Svešvalodas nezināšana mūs padara tikai nabadzīgākus, jo valoda jau nav vainīga. Jo vairāk valodu cilvēks pārzina, jo viņš ir garīgi bagātāks. Pie mums dzīvo arī citu tautību cilvēki, bet tāda īpaša sadalījuma nav, neizdalām viņus kaut kā īpaši. Arī nekādus nacionālos konfliktus neesam novērojuši. Nesen pie mums notika basketbola nometne, kurā mūsu un ukraiņu bērni trenējās kopā. Domāju, ka mūsu bērni izturas pret ukraiņiem ar sapratni.”
Novada vadītājs piebilda, ka nereti Gulbeni pieskaita Latgalei. Viņaprāt, pastāv sadarbības varianti ar kaimiņpilsētām un pilsētmāsām. Galvenais trūkums Balvos, salīdzinot ar kaimiņpilsētu, viņaprāt, ir lielu ražojošu uzņēmumu nepietiekamība.

“Es meklēju lielās norises mazajās”
Leļļu valstībā. 2023.gada 15.septembra publikācijā secinājām, ka Preiļos dzīvo idejām traki un bagāti cilvēki. Leļļu galerijas vadītāja Jeļena Mihailova jeb Vladlena apliecināja, ka pieaugušie ir kā bērni, un otrādi. Viņas privātkolekcijā ir ap 550 dažādu izmēru kostīmi, kas domāti apmeklētāju pārģērbšanai. Vladlena novērojusi, ka lelles daudz uzmanīgāk un ilgāk vēro tieši pieaugušie, kuriem tās nereti patīk daudz labāk nekā bērniem. Ne mazāk interesantu darbu veic pirmās privātskolas Latgalē dibinātājas Ingūna Zīmele un Daiga Koļesņičenko, kuras uzskata, ka totālā tūtē Latvijā ir ar zēnu izglītošanu. Kāpēc? “Jo puikas izglīto skolotājas–sievietes, un viņas to dara veidā, kādā to nepieņem un nesaprot puikas. Zēniem ir cita fizioloģija, cita emociju gamma, dinamika un enerģētika. Viņi ir čaļi–viesuļi! Tāpēc viņiem skolā blakus vajag vīrieti–skolotāju! Vajag tos garos starpbrīžus ar iziešanu ārā, lai izkustētos un izlādētos. Šī ir problēma, par kuru diemžēl nerunā! Mūsu skolā no sešiem skolotājiem puse ir vīrieši,” viņas lepojās. “Preiļu Brīvo skolu” apmeklē 50 audzēkņi, ieskaitot pirmsskolas vecuma bērnus un audzēkņus līdz 6.klasei, strādā 15 darbinieki.

“Man nevajag daudz – man vajag mazliet”
Ērenpreisa pilsēta. 2023.gada 22.septembra publikācijā pārliecinājāmies, ka Mazsalaca izslavēta ne vien ar skaisto Skaņākalna dabas parku, klintīm un Salacu, bet arī ar Ērenpreisa velobraucienu, kas ir neiztrūkstoša pilsētas svētku sastāvdaļa jau trīspadsmito gadu pēc kārtas. Balvu pilsētmāsas – Mazsalacas – saimnieks Valdis Kampuss pārliecinoši pavēstīja, ka saimnieko vietā, kur dzīvo zinoši, darbīgi un uzņēmīgi ļaudis.” Tāpat viņš uzsvēra, ka ir vēl viena svarīga lieta: “Uzskatu, ka jābūt apvienību pārvaldēm – katram pagastam vajag saglabāt savu indentitāti. Tas ir ļoti nepieciešams.”
Jāsecina, ka arī Mazsalacā, tāpat kā Balvos un citviet Latvijā, lielā sāpe ir vidusskolas posmu likvidēšana. Toties kopīgs ir tas, ka pilsētmāsa pēdējos gados ieguldījusi lielas pūles un līdzekļus zaļo veloceļu izveidei, kas ved pa bijušajām dzelzceļa līnijām. Un patiesi velosipēds ir vienkāršs transportlīdzeklis, kas gada laikā noderīgs vismaz 7–8 mēnešus. Mazsalacas Kultūras centra vadītāja Dace Jurka atklāja, ka Mazsalacas pilsētas svētki un Ērenpreisa velobrauciens ir vasaras lielākais notikums ne vien pašiem mazsalaciešiem, bet arī pilsētas ciemiņiem. Atgādinām, ka pirmais Ērenpreisa velosipēds dienas gaismu ieraudzīja jau tālajā 1922.gadā – to radīja talantīgs latviešu amatnieks Gustavs Ērenpreiss. Gustava brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss, kurš šobrīd turpina ražot velosipēdus, ir pārliecināts, ka velosipēds ir unikāls izgudrojums, kas paceļ cilvēka kustības efektivitāti geparda līmenī: “Tikai Latvijas sabiedrība to uz brīdi bija piemirsusi un tagad ar lielu lepnumu sāk atcerēties, kāda liela velosipēdu būvēšanas tradīcija bija un būs Latvijā. Šobrīd ir tā, ka lielākā daļa vietējo Mazsalacas iedzīvotāju pārvietojas ar vietējiem velosipēdiem. Paši skrūvē, paši atjauno. Tas izveidojies kā Mazsalacas fenomens.”

“Tikai pats, Tu pats. Un tikai pats”
Lielākie Brāļu kapi Baltijā. 2023.gada 29.septembra publikācijā noskaidrojām, ka Priekule izceļas ar spēju izdzīvot visos laikos un visās varās, jo atrasties septiņu lielceļu krustojumā nozīmē tikpat kā dzīvot uz krustojuma. Priekules pilsētas apvienības pārvaldes vadītājs Andris Razma apstiprināja, ka prioritātes topā numur viens ir pilsētas grants ielu sakārtošana, piebilstot: “Priekules pilsētā vēl jāsakārto 19 km grantēto ielu, kas ir pietiekami daudz.” Spriežot par lielākajiem Otrā pasaules kara brāļu kapiem Latvijā, viņš atzina, ka patriotisms mazumā noteikti nav gājis, bet tas ir mainījis formu. Pārvaldes vadītājam piekrita novadpētniece Inga Raškova. Viņa atklāja, ka Brāļu kapu apskate uz vietas rada īpaši spēcīgu iespaidu. Tāpat, esot Priekulē, nevar nepieminēt pilsētas simbolu “Priekules Ikaru”. Arī A.Razma ir pārliecināts, ka ar Ikaru var atšķirties ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā: “Jo tādu nav nemaz tik daudz. Un tā ir arī uzdrošināšanās un tiekšanās uz kaut ko. Mūsu laikos Ikara tēls ieguvis citu skanējumu, citu saturu. Priekules devīze ir “Prieks mājo Priekulē”. Tas ir prieks lidot mazliet citā aspektā, savienojot to kopā ar Priekules nosaukumu. Ikars ir ļoti ietilpīgs simbols, kurā katrs var redzēt sev kaut ko tuvu. Un, ja Ikars no augšas redz visu mūsu novadu, apvieno un savieno, kāpēc nē?”

“Katrai dienai ir uzplaiksnījums”
Āžu miests pārtapis par Viesīti. 2023.gada 6.oktobra publikācijā secinājām, ka Viesītes ļaudis ir ne tikai savas pilsētas patrioti, bet arī kritiski domājoši cilvēki, kuri spēj izvērtēt pasaulē, Latvijā un novadā notiekošo, kā arī aktīvi iesaistās sabiedriskās norisēs. Viesītes pilsētas, kā arī Viesītes, Saukas, Rites un Elkšņu pagastu pārvaldniece Sanita Lūse zināja teikt, ka viesītiešiem piemīt āžu spīts: “Jā. Zināmā mērā to var nosaukt par spītu turēties pie savas dzimtās vietas, pie savas pilsētas, pie mājas un dārza, pie īpašuma. Šobrīd tas pat kļuvis aktuālāk nekā iepriekš. Agrāk viesītieši vēlējās ātrāk pabeigt skolu un doties projām uz lielāku pilsētu. Šobrīd tie, kuri savulaik dzīvojuši Viesītē, izvēlas atgriezties un turpināt vai nu vecāku iesākto, vai uzsākt kaut ko savu.” Atgādinām, ka leģenda vēsta, ka Viesītes bānīša mašīnists īsi pirms Āžu miesta reiz pasažieriem uzsaucis: “Kungi, Āži, izkāpiet!” Taujāta, cik kritiski, cik divējādi, trejādi vai vēl kaut kā citādi iedzīvotāji raugās viens uz otru, S.Lūse norādīja, ka noteikti nav vienaldzīgi: “Tas parādās, gan izvērtējot notikumus pasaulē, gan Eiropas Parlamenta, Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Arī klausoties, ko cilvēki runā ikdienā, jūtams, ka viņiem nav vienalga. Jā, kādu daļu cilvēku, tāpat kā visur pasaulē, nekas neinteresē. Ir tādi, kuri saka: “Te nekas nebūs, te tāpat visu izzags” utt. Ir arī cilvēki, kuri vai nu tumsonības, vai naida, vai tīri cilvēcīgas nezināšanas dēļ saka: “Tā tiem ukraiņiem arī vajag!” Taču tādu mūspusē ir ļoti maz. Pārsvarā tie ir krievvalodīgi cilvēki jau gados. Jaunā paaudze domā plašāk, var teikt, gaišāk. Vienaldzīgo nav. Tāpat kā citur, viesītieši vāc ziedojumus Ukrainai, nodarbojas ar labdarību. Gribu teikt, ka mūsu iedzīvotāji ir kritiski domājoši. Protams, arī pašvaldība saņem iedzīvotāju kritiku. Tas ir pilnīgi normāli – pateikt, ka nedrīkst strādāt tā vai citādi. Reizēm cilvēks atnāk it kā ar dusmām un naidu, bet parunājot, izrādās, ka viņš vienkārši gribēja paust savu viedokli, izrunāties, pateikt savu sāpi. Nereti gadās, ka ziemā šauro, līkumoto ielu dēļ rodas problēmas ar sniega tīrīšanu. Kopā mēģinām risināt. Iedzīvotāji nāk arī ar labām idejām. Piemēram, jaunajām ģimenēm, kuras Viesīti izvēlas par dzīvesvietu, ir savs redzējums, kādiem jābūt bērnu rotaļu laukiem, kādiem vajadzētu būt piebraucamajiem ceļiem, stāvlaukumiem utt. Manā skatījumā, tas ir labi, jo, iesniedzot priekšlikumus, šie cilvēki domā ne tikai par sevi, bet arī par pārējiem. Vienaldzīgo nav.”

“Klausies, kā pasaulē klusi cilvēks pēc saules sauc”
Holokausta lieciniece. 2023.gada 3.novembra publikācijā meklējām atbildi, kā Varakļānos sabiedrībai izdodas būs saliedētai gan svētkos, gan skumju brīžos, kā arī, vai par valstisko apziņu liecina divi pieminekļi Holokaustā nogalinātajiem? Varakļānu muzeja direktore Terese Korsaka apliecināja, ka Varakļānos holokausts bijis tik smags, ka šeit to atceras visu laiku: “Mēs vairs negribētu piedzīvot tādus briesmu darbus. 1941.gadā vācu karspēks, ienākot pilsētā, iznīcinājis vairāk nekā 140 ebreju ģimenes. Tie bija sirmgalvji, mātes ar bērniem, vecmāmuļas, jo spēcīgākie vīrieši karoja. Daži bija izbraukuši. Cieta tie, kuri šeit palika. 1944.gadā atkāpjoties vācieši nodedzināja vairāk nekā 70% pilsētas, kas sastāvēja no ebreju mājām. Vēstures avotos lasām, ka Varakļānos bija 114 veikali un visi pārsvarā piederēja ebrejiem.”
Savukārt Latvijas Kara muzeja vēsturnieks, grāmatas “Pagātnes nospiedumi. Varakļānu ebreju kopiena” autors Kaspars Strods pirms pāris mēnešiem “Vadugunij” teica, ka esam dzīvojuši ilūzijās par mieru: “Domāju, ka karš Ukrainā pārsteidza daudzus, pat lielākos skeptiķus un tos, kuri cerēja uz šī brīža Krievijas režīma iespējamo “eiropeizāciju”. Tomēr notiekošais šokēja ar savu nežēlību un jebkādas cilvēcības zudumu. Izraēlas gadījums bija šoks. Acīmredzot arī pašai Izraēlai. Diemžēl šobrīd notiekošais daudzās pasaules valstīs apliecina, ka antisemītisms nav zudis. Tas zināmā mērā saistāms ar Otro pasaules karu. Tomēr holokausts pēc sava mēroga un nežēlības bija kaut kas neaptverams. Lai gan šobrīd notiekošais rada bažas, nedomāju, ka kaut kas līdzīgs ir iespējams. Katrā gadījumā mums kā sabiedrībai jābūt modriem, jo ebreji ir neatņemama mūsu sabiedrības daļa, kas pelnījusi tādu pašu cieņu kā ikviena cita. To nedrīkst aizmirst.”

“Ir zemu jākāpj, lai var augstu redzēt”
“Forbes” reitingā ieņem 13.vietu. 2024.gada 12.janvāra publikācijā lūkojām oriģināli izrotāto Ogri, kā arī iepazinām objektus, ar kuriem lepojas ogrēnieši. Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis tolaik uzsvēra, ka vieni runā, citi dara: “Mēs darām. Mums ir milzīgs ogrēniešu atbalsts, kuri redz un novērtē ieguldīto darbu. Es esmu savas dzimtās vietas patriots, un mans patriotisms vērsts uz to, ka es neesmu ‘pret’. Neesmu pret krieviem, neesmu pret kaut ko. Es esmu ‘par’ kaut ko. Es esmu par Ukrainu, kurai cenšamies palīdzēt maksimāli daudz, esmu par saviem novada iedzīvotājiem, kuriem mēģinām radīt pievilcīgus apstākļus, lai viņi paliktu un dzīvotu šeit. Lai arī reizēm nākas iet pret straumi, mēs vienalga darām.”
Jāsecina, ka Ogres pilsēta ir paraugs tam, ka ilgus gadus ir pozitīvs iedzīvotāju mehāniskais pieaugums jeb migrācija. To novada vadītājs skaidroja arī ar iedzīvotāju mehānisku pieaugumu Ukrainas notikumu kontekstā. Šobrīd Balvu novadā turpinās vietvaras jautājumu risināšana. Varbūt vērts ieklausīties E.Helmaņa viedoklī: “Mums lauku cilvēkiem jānodrošina vajadzīgais pakalpojumu klāsts. Visos pagastos esam atstājuši pagastu pārvaldes, savukārt tajos, kuros tās bija likvidētas, atjaunojuši. Pagastu pārvaldēm jābūt, jo cilvēkam vajadzīgs kontakts ar varu. Apvienojot pārvaldes, attālinās vara no iedzīvotāja, un tas nav pareizi. VARAM ministrija uzskata, ka katrā pagastā nav vajadzīgas pārvaldes, taču mēs domājam savādāk, un arī šajā gadījumā mazliet peldam pret straumi. Jā, apvienojot pagastus, nedaudz ieekonomēsim, bet, pats galvenais, mēs pazaudēsim kontaktu ar cilvēku. Reformas mērķis bija, lai kļūtu tuvāki iedzīvotājam, bet rezultātā sanāk otrādi. Un, ja tu to redzi, tad tas nav pareizais ceļš.”

“Lai puķi dabūtu, ir jānoliecas”
Siguldas trase. 2024.gada 23.februāra publikācijā pārliecinājāmies, ka arī mazs cinītis var gāzt lielu vecumu. Siguldas vārds nav iedomājams bez mākslīgi izveidotās ledus trases, kas bija pirmā kamaniņu trase visā Baltijā un šobrīd ir viena no 18 šāda veida būvēm pasaulē. Salīdzinot ar pārējām, šī unikāla ar to, ka pieejama apskatei un braucieniem ar tūristu atrakcijām un ne tikai. Siguldas bobsleja un kamaniņu trases izpilddirektore Inga Reiniņa apliecināja, ka teicienu “Mazs cinītis gāž lielu vezumu” pilnā mērā var attiecināt arī uz mūsu olimpiešiem, čempioniem: “Ar finansējumu, kāds ir mūsu sportistiem, šķiet, viņi darījuši visu iespējamo un neiespējamo. Piemēram, Vācijas izlase vienmēr bijusi galvastiesu pārāka. Viņi uz sacensībām ierodas ar vairākiem autobusiem un mehāniķu brigādi tuvu pie 20 cilvēkiem, kamēr mums mehāniķis un treneris nereti ir vienā personā. Taču sports ir sports, un tā savā ziņā ir arī laimes spēle. Ja vienam braucienā nepaveicas, līdz ar to kāds cits var pacelties augstāk. Te visu izšķir sekundes simtdaļas. Jā, Latvija ir maza nācija, bet mēs tik augstu kotējamies pasaules mērogā un savā ziņā nevienlīdzīgā konkurencē esam parādījuši, ka spējam būt labākie.”
Siguldas novada pašvaldības priekšsēdētāja vietnieki Kristaps Zaļais un Linards Kumskis uzsvēra, ka Sigulda ir viena no retajām pilsētām pasaules kartē, kurā, ikdienā staigājot pa ielu, var satikt olimpiskos čempionus vai vicečempionus: “Mums atkal aug daudzsološa jaunā paaudze. Divas reizes gadā Siguldā notiek par sirsnīgu tradīciju kļuvušais pasākums “Esmu dzimis Siguldas novadā”, kurā pašiem jaunākajiem novadniekiem dāvinām viņa pirmo medaļu. Jauno paaudzi mēģinām radināt pie lasītprasmes un izglītošanās, jo mums tas šķiet svarīgi. Jaundzimušajam, ja viņš ar ģimeni atnāk uz bibliotēku, dāvinām grāmatu.” Vai nav labs paraugs arī Balviem?

“Kāda auksta atmiņa: es vairs siltumu neatceros”
Brīvības cīņu lieciniece. 2024.gada 2.martā publikācijā vēlreiz atgriezāmies pie Ziemeļlatgales lepnumiem – tautā sauktajam Staņislava piemineklim Balvos un lielākajai partizānu kaujai Baltijā. Jāpiekrīt Viļakas muzeja vadītāja Ritai Gruševai, ka Stompaki ir ļoti interesanta vieta, kur nonākot padomā, pirmkārt, par valsts vēsturi: “Otrkārt, atceramies, ka ne vienmēr dzīvojam miermīlīgā pasaulē, turklāt jebkurā momentā kaut kas var notikt. Stompaki ir stāsts par to, kā cilvēki dzīvoja, ka bija gatavi cīnīties par neatkarību pret padomju varu. Otrais pasaules karš gāja uz beigām, un cilvēkiem nācās pieņemt svarīgus lēmumus dzīvē, īpaši pēckara posmā. Nacionālie partizāni vēsturē tiek vērtēti divējādi, jo pieredze ir bijusi dažāda.” Jāsecina, ka Annas Āzes sagatavotais un mērķtiecīgi izpētītais materiāls par tautā saukto Staņislava pieminekli Balvos patiesībā bija plašs ieskats Latgales partizānu pulka vēsturē, turklāt mītu un patiesību vētīšanā. Viennozīmīgi varam apgalvot, ka pieminekļa ceļš līdz mūsdienām vērtējams kā ceļamaize ikvienam, īpaši jaunajai paaudzei.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

NeSalauztā sirdslīnija (22.03.2024.)

Kā būtu, ja nebūtu?

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Ja palīdzību meklē, to noteikti var atrast

Katra cilvēka dzīvē ir simtiem dažādu kārdinājumu, kas nepareizas izvēles gadījumā var novest pie neprognozējamām sekām. Diskusijā pie redakcijas “apaļā galda” kopā ar dažādu jomu speciālistiem meklēsim atbildes uz vitāli svarīgiem jautājumiem. Iedzimtība vai cilvēka izvēle? Vai ikviens ir spējīgs stāties pretī saviem dēmoniem un bailēm? Cik liela nozīme ir sabiedrības atbalstam un ieinteresētībai?

Diskusijā piedalās:
Marija Duļbinska – Balvu Teritoriālās invalīdu biedrības vadītāja;
Rita Kravale – Balvu novada pašvaldības policijas priekšniece
Rudīte Ziemele – balveniete, kādu laiku praktizēja kā brīvprātīgais starpnieks izlīgumos;
Iveta Gargurne – psihoterapeite Gulbenē, Latvijas Sistēmisko un ģimenes psihoterapeitu biedrības speciāliste.

Cik daudz cilvēka dzīvē atkarīgs no dabas dotā un likteņa un cik – no paša izvēlēm?
M.Duļbinska: – Bieži par to domāju. Kad bijām maziņi, mums bija ģimene, vecāki, kas atbalsta. Likās, visi esam vienādā situācijā. Kad augām lielāki, jau paši izdarījām savas izvēles. Visa dzīve veidojas no mūsu mazajām izvēlēm un tā, kam ticam. Kamēr esam jauni, liekas, ka visu varam, bet pēc tam pēkšņi nāk pārbaudījumi, veselības problēmas, sarežģītas dzīves situācijas pašam vai tuvam cilvēkam. Un katrai izvēlei vienmēr ir sekas. Mana dzīves filozofija ir saglabāt ticību Dievam, jo Dieva likumi šajā pasaulē bijuši, pirms mēs šeit atnācām, un paliks pēc mums. Mums ir izvēle – sekot tiem vai nē. Cilvēkam jāsaprot, ka viņš var brīvi rīkoties, bet tam vienmēr būs sekas. Tāpēc nedrīkst nevienu cilvēku nosodīt, jo mēs visi šajā pasaulē mācāmies. Arī man ir pārbaudījums – smagi slims bērniņš, arī tam ir kaut kāda sava jēga, augstākais nodoms, kuru pagaidām nesaprotu. Bet tāds noteikti ir. Citādi grūti saprast, kāpēc ir sāpes un ciešanas, kāpēc zaudējam vistuvākos un dārgākos cilvēkus. Mums jāmācās nevis darboties, bet sadarboties un sniegt atbalstu, jo pāri visam pasaulē ir nevis manta, bet mīlestība.
R.Kravale: – Man patika mana kaimiņa teiciens: “Mums visiem bija vienādas starta pozīcijas, mēs visi piedzimām pliki.” Šis apgalvojums varētu būt attiecināms uz katru. Protams, pie noteikuma, ja esam piedzimuši veseli.
R.Ziemele: – Tā jau saka, ka katrs šajā pasaulē nākam ar kādu uzdevumu. Talants ir laba lieta, bet vēl ir nepieciešams liels darbs, centība, motivācija, lai gūtu panākumus. Katra cilvēka dzīvi ietekmē kāds noteikts posms, apstākļi, stāvoklis, kādā nonākam, un izvēles, kādas izdarām.
I.Gargurne: – Cilvēkiem vienmēr bijis aktuāls šis jautājums. Domāju, tam pastāv arī vairāki skaidrojumi. Var pieņemt to, kas vairāk atbilst katra vērtībām un pieņēmumiem par lietu kārtību dzīvē. Sistēmiskās teorijas (pārstāvu sistēmisko ģimenes psihoterapijas virzienu) saka, ka sistēma vairākās paaudzēs veido katra šī brīža dzīves situāciju, citiem vārdiem – musturi atkārtojas. Der ievērot, ka atkārtojas ne tikai “grūtie” musturi, bet arī “patīkamie”. Arī pētījumi neiroloģijā pēdējā desmitgadē norāda uz šo pašu tendenci.
Kā cilvēkam, kurš nonācis grūtībās, rast spēkus kardināli mainīt dzīves ceļu?
M.Duļbinska: – Pati sev esmu sapratusi, ka, skaitot Tēvreizi, lūdzamies dot mums dienišķo maizi. Mēs prasām spēku tai vienai dienai. Un, ja tu nodzīvo šo dienu, tā jau ir tava mazā uzvara. Svarīgi nesapņot tālu uz priekšu, nedomāt par to, kas bija pagātnē, un nemēģināt domāt par to, kā būtu, ja būtu. Jādzīvo šodienai. Nodzīvoju un vakarā pateicos par šo dienu, un lūdzos, lai būtu mierīga nakts. Un no rīta celšos, man atkal būs spēks, un atkal nāks situācijas, kas būs jārisina. Jāsper mazi solīši, jāiet uz priekšu. Nevajag vainot citus un žēlot sevi, bet domāt, ka šajā situācijā katrs pats atbildīgs par to, kas ar viņu notiek.
R.Kravale: – Vispirms jau atrast iekšējo spēku, vēlēšanos un apņemšanos ko mainīt, tāpat meklēt tuvāko cilvēku – līdzgaitnieku atbalstu.
R.Ziemele: – Katra mazā uzvara ir jau tad, ja sev atzīstam, ka esam strupceļā vai grūtībās. Kādam būs pietiekami ar ģimenes, draugu vai domubiedru atbalstu, kāds meklēs jomas profesionāli. Bet visiem kopīgais būs vēlme kaut ko mainīt, lai uzlabotu savu dzīves kvalitāti. Vispirms tas ir darbs ar sevi – zināšanu apgūšana un pielietošana praksē, attieksmes un uzvedības maiņa.
I.Gargurne: – Turpinot iepriekšminēto, dzimta ir spēks. Dzimtā vienmēr atrodamas īpaši spēcīgas personības, iespējams, vairākas paaudzes atpakaļ. Tas ir ne tikai ģimenes resurss (piemērs, iedvesmas avots), bet arī katra viena indivīda resurss. Racionāla sava resursu apzināšanās ir viens no soļiem, kas ved uz izmaiņām. Tāda revīzija ir pa spēkam jebkuram cilvēkam.
Nereti tie, kas nonākuši sarežģītās situācijās, notikušo slēpj no tuvajiem, ģimenes, kolēģiem, baidoties tikt nesaprasti un atstumti… Kāpēc sabiedrība ir tik nosodoša?
M.Duļbinska: – Jau 14 gadus esmu mamma īpašam bērniņam, tāpēc varu teikt, ka šajā laikā ļoti mainījusies sabiedrības un pašu īpašo bērnu vecāku attieksme. Mainījusies uz labo pusi. Kādreiz bērniņi mēnešiem ilgi dzīvoja speciālajās skolās, ikdienā uz ielas viņus neredzēja, vecāki arī dzīvoja savā pasaulē. Mūsdienās problēmas vairs tā neslēpj. Cilvēki gatavi atklāti runāt par tām, sagaida un arī saņem sabiedrības atbalstu. Latvijā iedzīvotāji gatavi atbalstīt viens otru, palīdzēt, ir ļoti atsaucīgi. Mēs parasti saņemam atbalstu, ja vajadzīgas dārgas zāles, nauda operācijai vai jāvāc ziedojumi rehabilitācijai bērniņam, kas ir tūkstoši eiro. Vecāki nāk pie mums, runā, meklē iespējas, un sabiedrība ļoti atbalsta. Kāds var atļauties ziedot vairāk, cits kaut vai tos pašus 1,50 eiro, cik maksā zvans labdarības pasākumā. Visvairāk ziedo ne jau tie, kuriem ir tūkstoši, bet tie, kuri var atļauties kaut nedaudz iedot no sevis. Bet vienalga rezultāts tiek sasniegts un vajadzīgā summa vienmēr savākta. Pagājušogad un šogad īpašā akcijā uzrunājām sabiedrību, kas nāca uz “Rimi” veikalu Balvos, ziedot pārtiku nevis naudiņu. Ziniet, ko es novēroju? Pat, ja cilvēks izteica dusmas, sakot, – tikai ne dzērājiem, viņš tāpat nopirka un nolika to paciņu. Tomēr nepagāja garām.
R.Kravale: –Teikšu īsi un konkrēti – neviens negrib būt neveiksminieks.
R.Ziemele: – Par to, ka sabiedrība ir nosodoša, var piekrist. Taču te būtu jārunā arī par sabiedrības izglītību. Par to, vai spējam būt empātiski, pieņemt un saprast atšķirīgo, sniegt atbalstu, ja lūdz. Vai spējam paši lūgt palīdzību un atbalstu? Jārunā arī par pieredzi, ar kādu esam saskārušies līdzīgās situācijās.
I.Gargurne: – Sabiedrība piedzīvo bailes un neziņu. Savukārt bailes un neziņa izaudzē dusmas un rada pretestību, kam seko nosodīšana.
Vai mūsu valstī ir pietiekami daudz dienestu, kas var palīdzēt dažādos dzīves gadījumos?
M.Duļbinska: – Dienestu daudz, visvisādi. Pārsvarā viņi kontrolē, pakļaujas MK noteikumiem, kurus atkal kontrolē citi. Bet tad, kad reāli vajag saņemt atbalstu un palīdzību, ne vienmēr cilvēks to var saņemt. Mēs savā invalīdu biedrībā to sniedzam brīvprātīgi un darbojamies no sirds, nevis ņemot vērā darba laiku un noteikumus. Turklāt mūsu darbošanos regulē cilvēcība. Redzam, ka kādai daudzbērnu ģimenei grūti klājas, nolemjam un sniedzam palīdzību. Bieži vien gadās, ka šī ģimene nevar saņemt atbalstu no dienestiem, jo līdz galam neatbilst kaut kādiem noteikumiem, jo viņiem vēl nav tik slikti. Piemēram, ugunsgrēks, tā ir liela nelaime. Mēs saziedojam traukus, segas un visu pārējo, ko vajag. Ja palīdzību vajag vairāk, tādus pašus brīvprātīgos latviešu draugus varam atrast Ālandu salās, Somijā, Luksemburgā. Un viņi palīdzēs no sirds. Svarīgi nepalikt vienam, jo ne visi tādā brīdī ir stipri un var izturēt.
R.Kravale: – Domāju, ka dienestu ir pietiekami, tikai jāsaprot, kurā gadījumā kas var palīdzēt. Cilvēkam, kurš nonācis dzīves grūtībās, varētu palīdzēt individuāla pieeja – līdzgaitnieks vai atbalsta persona, kas varētu uzklausīt, dot padomu, kur vērsties pēc palīdzības tālāk. Pašam par sevi kaut ko lūgt ir grūtāk nekā par otru.
R.Ziemele: – Manuprāt, valstī ir pietiekami dažādu dienestu, kam deleģētas atbalsta funkcijas cilvēkiem, kuri nonākuši dažādās dzīves grūtībās. Praksē ir pierādījies, ka atsevišķās situācijās palīdzības sniegšana ir bijusi novēlota vai nav pietiekami izvērtēta situācijas nopietnība. Šādiem gadījumiem attaisnojuma nav un nedrīkst būt.
I.Gargurne: – Domāju, dienestu mums noteikti pietiek. Jāsaprot, ka grūtībās palīdzība jāmeklē un to noteikti var atrast. Pat vislabāk sagatavotais speciālists nemēģinās uzminēt, kam vajadzīga palīdzība, bet darbosies tikai tad, kad kāds to lūgs.
Vai var palīdzēt arī tam, kurš negrib, ka viņam palīdz?
M.Duļbinska: – Ja cilvēks negrib, tad jāļauj viņam iet savu ceļu, izdarīt savas brīvās izvēles, kamēr viņš, kā tas pazudušais dēls, sapratīs, ka tomēr jāatgriežas, jāpalūdz piedošana. Ir invaliditātes, kas radušās alkohola lietošanas dēļ. Nav noslēpums, ka ir cilvēki, kuri nosoda invalīdus tikai tāpēc, ka daudziem ir alkohola lietošanas problēmas. Tas ir ļoti smagi, ja ģimenē ir kāds ar tādu problēmu. Bet cilvēks iet savu dzīves ceļu. Es nekādā gadījumā negribu nosodīt, bet vismaz pabarot mēs viņu taču varam. Cilvēks var nosalt, ja ziemā kaut kur nokritis. Viņš jāpieceļ un jāaizved mājās, lai cik viņš ir netīrs, piedzēries un, sauksim lietas īstajos vārdos, smirdīgs nebūtu. Bet atstāt viņu nedrīkst, jo cilvēka dzīvība ir svēta. Jā, viņš ies savu ceļu, kamēr varbūt nonāks līdz brīdim, kad sapratīs, ka dzīve var būt savādāka.
R.Kravale: – Vai var palīdzēt? Mēģināt jau var, bet diezin vai kas izdosies.
R.Ziemele: – Atbildot ātri un bez iedziļināšanās, gribu teikt, ka nevar. Bet tas skan kategoriski. Ir ļoti atšķirīgas situācijas un tikpat dažādas pieejas katrai no tām. Jautājums, kādas izvēles izdarām?
I.Gargurne: – Psihoterapijā nevar palīdzēt tam, kurš to nevēlas. Tas ir fakts.
Kāda, jūsuprāt, ir sabiedrības attieksme pret cilvēkiem, kas “paklupuši”?
M.Duļbinska: – Katrs ir brīvs domāt, ko viņš grib. Var nosodīt, dusmoties, norobežoties, bet lielākā daļa tomēr nespēj būt vienaldzīgi. Viņi ir atvērti un gatavi palīdzēt.
R.Kravale: – Nogaidoša, bet kopumā ne tā pozitīvākā…
R.Ziemele: – Dažāda. Attieksme – tā ir katra cilvēka izvēle, pa kādu ceļu iet. Jāapzinās sekas un jāprot palūgt palīdzība. Un jārēķinās arī ar atteikumiem...
I.Gargurne: – Piekritīšu, ka dažāda. Cilvēka dzīve ir plūdums. Nav labā un ļaunā. Citu dzīves analīze nedod mums labumu, jo patieso situāciju zina tikai tajā iesaistītais. Līdz ar to vērtēt kāda otra cilvēka dzīvi vai rīcību nav racionāli.
Mūsdienās ļoti liels izaicinājums ir sociālie tīkli, kas nereti veicina atkarību rašanos. Tik daudz kārdinājumu un iespēju… Kā tiem stāvēt pretī?
M.Duļbinska: – Mūs visus sociālie tīkli ir aizrāvuši – tas tiesa. Taču, manuprāt, bērniem tas ļoti traucē mācībās. Biju maza, gājām uz bibliotēku, lasījām grāmatas, rakstījām vēstules. Tagad neredzu, ka bērni to dara. Rainis teica, – pastāvēs, kas pārmainīsies. Varbūt mums arī jāpieņem, ka tā tagad ir dzīves realitāte. Jāmainās līdzi mūsu bērniem, bet tai pašā laikā jāspēj stāvēt pretī kārdinājumiem.
R.Kravale: – Sociālie tīkli mūsu ikdienā ir ienākuši ļoti dziļi un kļuvuši par ikdienas sastāvdaļu. Tajos ir arī labais – ziņas, aktuāla informācija, grāmatas un pamācības, saziņa ar tuviniekiem, draugiem un citas lietas. Internets ir lielākais “laika zaglis” ar savu vilinošo piedāvājumu, it sevišķi jauniešiem, kuriem ir apgrūtinoši komunicēt savā starpā bez telefoniem. Kā turēties pretī kārdinājumiem? Censties sevi disciplinēt, strādāt ar sevi, nosakot, cik no dienas laika vari atļauties pavadīt internetā. Iet dabā – pastaigās, pārgājienos, sportot. Iespēju ir daudz.
R.Ziemele: – Kā stāvēt pretī? Kļūt izglītotiem un nekautrēties meklēt atbalstu, ja tāds nepieciešams. Neaprobežoties ar pieņemtajiem stereotipiem. Neapstāties, ja esam saņēmuši atteikumu. Rīkoties!
I.Gargurne: – Dzīvojot reālu, patiesu dzīvi. Tas nav tikai šodienas jautājums. Cilvēkam visos laikos ir bijis jābūt ar savu skatījumu uz dzīvi. Pārliecība nav atcelta. To veido katrs indivīds pats, viņa sistēma/ģimene.
Tautā zināms teiciens – paēdis neēdušu nesapratīs. Piekrītat apgalvojumam, ka vislabāk otram spēs palīdzēt tas, kurš pats “tās pašas kurpes uzvilcis un ar tām ceļa gabalu nostaigājis”?
M.Duļbinska: – Protams. Ģimenes, kurās bijuši radinieki, cilvēki ar invaliditāti, vai pašiem bijušas situācijas, kad ir atkarība, citus sapratīs vislabāk. Tas ir fakts. Zinu daudzus, kuriem ģimenē invalīdu vairs nav, bet tāpat viņi turpina dalīties ar citiem dzīves pieredzē, turpina palīdzēt. Tai pat laikā ir cilvēki, kuriem grūti runāt par to – visu nepatīkamo un smago, kas piedzīvots, gribas aizmirst un vairāk neatgriezties pie šīs tēmas, izsvītrot no dzīves.
R.Kravale: – Tā īsti nav, ka paēdis neēdušu nesapratīs, bet cilvēkam pašam jābūt vēlmei cīnīties un pieņemt palīdzību.
R.Ziemele: – Vai paēdis neēdušu nesapratīs? Gan jā, gan nē. Kādu laiku atpakaļ izlasīju vērtīgu atziņu, – ja tu nevari palīdzēt otram, nepadari viņa dzīvi sarežģītāku. Un tajā ir pateikts ļoti daudz.
I.Gargurne: – Jā, piekrītu. Lai gan mums katram ir dota spēja sajust. Sajūtas ir pirms domas. Ja sajūtam, ko jūt otrs, spēsim viņu arī saprast.
Ik pa laikam dzirdam – bijušais cietumnieks, narkomāns, alkoholiķis… Jūsuprāt, cilvēkiem ir iespējams tikt vaļā no šī vārda ‘bijušais’ jeb tas kā zīmogs paliek uz visiem laikiem?
M.Duļbinska: – No cilvēka paša atkarīgs, kā viņš iekšēji jūtas, ko nes pasaulei. Tā arī apkārtējie viņu uztver. Jau padsmit gadus skolā nestrādāju algotu darbu kā skolotāja, bet, kad skolnieki mani satiek un atceras no tiem laikiem, saka, – tā vecā angļu valodas skolotāja. Pat mazie kaimiņu bērni un bērni invalīdu biedrībā mani uzrunā, – skolotāj! Laikam tāds zīmogs pierē joprojām. Tur neko nevar izdarīt. Bet, ja cilvēks ar atkarībām mainījis savu dzīvesveidu un pievērsies citām lietām, ja viņš par savu pagātni nevienam nestāsta, tad pilnīgi ticu, ka iespējams tikt vaļā no vārda ‘bijušais’. Ir iespējams mainīties un izmainīt savu dzīvi, es tam ticu.
R.Kravale: – Domāju, tas ir diezgan grūti. Šim cilvēkam noteikti būs dzīves situācijas, kad kāds par to ‘bijušais’ atgādinās.
R.Ziemele: – Laikam jau nē, nav iespējams no tā pavisam tikt vaļā. Taču svarīgi, kādā kontekstā mēs to vārdu ‘bijušais’ lietojam. Vienā variantā mēs to nesam kā piemēru, un tas ir paša cilvēka nopelns – vēlme mainīties. Otrs ir stereotipi. Nereti dzirdam sakām, – ko tad viņš vai viņa, tas taču tāds un tāds. Cilvēkam esam uzkāruši klišeju un viņu gremdējuši, nevis cēluši.
I.Gargurne: – Tas ir jautājums par uzticēšanos un jautājums par stereotipiem. Uzticība ir apziņas stāvoklis, ko visgrūtāk atjaunot, ja tā zaudēta. Tam vajadzīgs laiks. Stereotipi ir spēcīgi, taču tie ir vispārināti apgalvojumi, kas neveicina sekmīgu attiecību veidošanos. Cilvēkam jādzīvo bez vainas par iepriekšējo laiku un jātur mierīga atbildība par nākotni.
Pēdējos gados īpaši daudz dzirdam par vienaldzību. Nepaskatoties, kas noticis, varam paiet garām uz ielas gulošam cilvēkam, jo tas taču noteikti dzērājs, nepievērst uzmanību jauniešu baram, kas skaidro attiecības, jo dabūs ar kulaku vēl pats… Ikdienā izjūtat, ka sabiedrība kļuvusi vienaldzīgāka, jeb tie tomēr atsevišķi gadījumi?
M.Duļbinska: – Es domāju, ka tie tomēr ir atsevišķi gadījumi. Šobrīd Balvu Teritoriālajā invalīdu biedrībā ir 300 cilvēki, un es skaidri zinu, ka mēs nesam vienaldzīgi. Cilvēki ar invaliditāti dzīvo savā burbulī, bet viņi savā starpā var izteikt savu viedokli, pajautāt. Manuprāt, sabiedrība nav kļuvusi vienaldzīga, bet bailīgāka gan. Cilvēki satraucas, kas būs, ja es kādam kaut ko pateikšu vai aizrādīšu. Vienaldzība tā noteikti nav. Mēs dzīvojam laukos, zinām, ka kaimiņi tāpat redz, – aha, deg gaisma, tātad atbraukuši. Mēs it kā neuzbāžamies, katrs esam savā mājā, bet tāpat viens par otru nomodā, – kā tur kuram klājas. Esam gatavi kā sargeņģeļi viens otram palīdzēt. Ja dzīvē notiek svarīgi pārbaudījumi, cilvēki ļoti atbalsta, par to esmu pārliecināta. Saviem biedrības biedriem vienmēr saku, – nu nesēdiet kā nelaimes čupiņas un neklusējiet. Vajag pateikt, kas nepieciešams, kādu palīdzību vajag. Un tā palīdzība būs. Kubulu pagastā vienai ģimenītei bija sabrukusi un dūmoja krāsns, bet Ziemassvētku laikā atradās uzņēmējs, kurš veltīja laiku, darbiniekus un par savu naudu visu sakārtoja tā, lai bērni ar ģimeni būtu siltumā. Cilvēki gatavi palīdzēt, bet, lai šo palīdzību saņemtu, jāatceras viens svarīgs noteikums – jābūt patiesiem un atvērtiem.
R.Kravale: – Tieši tā, cilvēki kļuvuši vienaldzīgāki, paši reti kad iesaistās, labi vēl, ka piezvana dienestiem un painformē. Nereti mani izbrīna fakts, cik dedzīgi daži metas aizsargāt dzīvniekus (pieklīdušus suņus un kaķus, it kā salstošus gulbjus u.c.), bet tajā pašā laikā vienaldzīgi paiet garām uz ielas vai ceļa malā gulošam cilvēkam.
R.Ziemele: – Manuprāt, vispirms ir jāvērtē, kā es pats jūtos katrā konkrētā situācijā. Ja spēju aizrādīt – es to daru, ja nespēju palīdzēt, tad vismaz izdaru maksimāli, ko spēju.
I.Gargurne: – Dzīvē ir dažādi mirkļi, bet es aicinātu skatīties uz tiem piemēriem, kur piedzīvojam pozitīvas rezonanses. Gan jau izjutīsim vienaldzību, bet, ja rūpīgi atcerēsimies tās situācijas, kurās esam ievēroti, pažēloti, apkalpoti, pasargāti, tad aina būs cita. Ko izcelsim, ar to arī dzīvosim.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (01.03.2024.)

“Kāda auksta atmiņa: es vairs siltumu neatceros”

 Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fona, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Pērn vairāk nekā trīs tūkstoši minuši taku

Pirms trīs gadiem pirmo reizi Latvijā atzīmējām Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu. Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa, taujāta, kas jauniešiem jāzina par lielāko kauju Baltijā, atzina, ka interese ir liela: “Stompakos organizējam arī ekskursijas, kuru pērn, salīdzinot ar 2022.gadu, bijis divkārt vairāk.”

Kāda vecuma ļaudis apmeklē Stompaku nometni?
– Priecājamies, ka nacionālo partizānu nometni apmeklē dažādas vecuma grupas. Mūsu mērķis – turp aizvest pēc iespējas vairāk skolēnu, lai parādītu un pastāstītu, kāpēc šī vieta ir ļoti nozīmīga, kāpēc 2.marts ir Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena.
Kāpēc?
– Stompaki ir ļoti interesanta vieta, kur nonākot padomā, pirmkārt, par valsts vēsturi. Otrkārt, atceramies, ka ne vienmēr dzīvojam miermīlīgā pasaulē, turklāt jebkurā momentā kaut kas var notikt. Stompaki ir stāsts par to, kā cilvēki dzīvoja, ka bija gatavi cīnīties par neatkarību pret padomju varu. Otrais pasaules karš gāja uz beigām, un cilvēkiem nācās pieņemt svarīgus lēmumus dzīvē, īpaši pēckara posmā. Nacionālie partizāni vēsturē tiek vērtēti divējādi, jo pieredze ir bijusi dažāda.
Netālu no nacionālo partizānu nometnes atrodas sarkano partizānu nometne...
– Jā, no 1941. līdz 1944.gadam. Tiesa, dažādos periodos. Pēc 1945.gada 2.marta kaujas nacionālie partizāni izsijājās pa visu bijušā Balvu rajona teritoriju. Svarīgi jauniešiem uzsvērt, ka nacionālie partizāni, kas mita Stompakos, bija jauni puiši. Protams, bija arī sievietes, kas pamatā pildīja saimnieciskās, bet kaujas laikā – arī medmāsu funkcijas. Vīrieši bija jauni, karstasinīgi, kuri zināja, ko nozīmē sava valsts, valoda, kultūra un tradīcijas. Viņi pārsvarā bija dzimuši aptuveni pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Ienākot padomju varai, bija jāpieņem lēmums – to pieņemt vai nē. Tobrīd mežos veidojās grupiņas, kuras bija gatavas par savu valsti cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam. Pēterim Supem jeb Cinītim izdevās apvienot šīs mazās grupiņas, veidojot lielākus spēkus.
Uz purva saliņas bija uzbūvēta pat baznīca...
– Tas patiesi ir unikāli, ka Stompakos kalpoja priesteris Ludvigs Štagars. Domāju, tas arī ir viens no iemesliem, ka cilvēku skaits tik krasi palielinājās.
Tā ir viela pārdomām?
– Cilvēki tolaik bija ticīgi. Tagad? Tas ir labs jautājums. Grūti spriest. Parasti skolēniem saku, ka mēs nezinām, kā rīkoties konkrētā X stundā. Mēs varam tikai domāt, ka darītu to vai ko citu. Nacionālajiem partizāniem bija svarīgi sargāt Latvijas neatkarību, turklāt Stompaki bija viena no tām retajām vietām, kur pēckara periodā saglabājās sarkanbaltsarkanais karogs. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, būdams ekskursijā, uzsvēra, ka Stompaki izceļas uz citu fona ar to, ka tur atradās vienkāršie cilvēki, kuri, atšķirībā no Kurzemes, pārsvarā nebija militāri apmācīti. Apmācīta bija Cinīša grupa, kura tika iekļauta diversantu grupā “Lapland”, un vēl daži vīri. Jāpiemin nacionālo partizānu apvienības štāba priekšnieks Broņislavs Sluckis, kurš nometnē mācīja Latvijas armijas reglamentu. Iespējams, viņā vairāk ieklausījās nekā citos. Nostāsti ir dažādi. Piemēram, Pēteris Supe kaut ko centās komandēt, bet vīri norādīja, ka viņš nav bijis armijā. Izolētā vidē, kurā sastopas tik dažādi cilvēki, ļoti svarīgi rast sapratni, kaut gan neizpalika arī konfliktsituācijas.
Piemēram?
– Atmiņās lasāmas ziņas, ka Pēteris Supe iestājās par totālu padomju aktīvistu iznīcināšanu. Savukārt Broņislavs Sluckis aicināja izvērtēt. Jauniešiem muzejpedagoģiskajā programmā atgādinām, cik svarīga ir uzticība, jo pat kaimiņš un draugs kara laikā var izrādīties nodevējs. Šādu atmiņu stāstu ir pietiekami daudz. Piemēram, arestē māsas, brāļus un pēc tam ar to šantažē. Stompakos, kā mēs zinām, bija 24 bunkuri, tostarp maizes ceptuve. To var salīdzināt ar nelielu pilsētiņu, kurā bija arī tiesa. Interesanti, ka pamatā tie, kurus tiesāja, bija mežsargi.
Kāpēc?
– Viņi, strādājot mežā, varēja pabūt vietā un nevietā. Satikās ar daudziem cilvēkiem, bet tolaik uzticība bija trausla lieta. Pamatā viņiem pārmeta nacionālo partizānu izsekošanu un nodošanu. Stompaku iemītnieces Domicellas Pundures atmiņas liecina, ka partizāni nestaigāja no bunkura uz bunkuru. Tas bija bīstami, it īpaši ziemā, kad paliek pēdas. Tolaik informācijas avots bija baznīca, kur cilvēki smēlās cerību nākotnei. 2.martā, kad sākās kauja, baznīcā notika dievkalpojums. Pēc tam turp sāk nest ievainotos. Sākoties karadarbībai, neapmācītu cilvēku vidū sākās panika. Palaimējās, ka nometnē atradās bijušais leģionārs Rolands Ozols no Tilžas, kurš spēja cilvēkus nomierināt, lai saorganizētos kaujai.
Latvijā, atgūstot neatkarību, informācija par nacionālo partizānu kustību bija, mēreni sakot, skopa. Kā ir šobrīd?
– Par nacionālajiem partizāniem, godīgi sakot, uzzināju, kad sāku strādāt muzejā. Jā, padomju laikos šis periods bija mērķtiecīgi aizmirsts, turklāt partizāniem piedēvēja arī dažādas zvērības. Ja paskatāmies laikrakstu “Latgales Zemnieks”, kuru izdeva Viļakā, acīmredzams, ka partizānus pozicionēja kā bandītus. Pirmās norādes Stompaku purvā parādījās, šķiet, tikai pirms aptuveni 20 gadiem, pateicoties Zigfrīdam Berķim. Tolaik pieejamība bija nekāda, arī vietējie iedzīvotāji par to maz ko zināja. Jauniešiem cenšamies pastāstīt, ka kara laikā ir ļoti grūti izšķirt un saprast, kas ir labie, kas – sliktie. Nacionālie partizāni, cīnoties par brīvību, izmantoja dažādus līdzekļus, piemēram, uzbrūkot vēlāk ciema padomēm, kolhoziem, veikaliem. Tāpat bija arī tādi, kas izlikās par nacionālajiem partizāniem. Cilvēkiem nereti bija neizpratne, kas ir kas? Stompaku kaujas apstākļus ir pētījuši vēsturnieki Zigmārs Turčinskis un Inese Dreimane. Ļoti pietrūkst dzīvesstāstu. Ļoti ceram, ka Z.Turčinskis uzrakstīs atsevišķu grāmatu par Stompakiem. Šonedēļ, 1.martā, bērniem Stompakos būs jāmeklē paslēpti nacionālo partizānu atmiņu fragmenti. Piemēram, bija kāds kluss partizāns, kurš stresainā situācijā spēja visiem visu izskaidrot. Tāds cilvēks vienmēr ir bijis zelta vērtē.
Kāds varētu būt Jūsu segvārds?
– Interesants, savdabīgs jautājums. Varbūt “Latvija”, kaut kā tā.
Balvu novada deputāts Aldis Bukšs intervijā “Vadugunij”, spriežot par Stompaku nozīmīgumu, atzina, ka, viņaprāt, mēs izpurgājam mūsu potenciālu... Tas nav pārmetums muzejam, bet novada vadībai.
– Mums reāli nav cilvēkresursu.
Kāds ceļš ejams?
– Jābūt cilvēkam vai cilvēku komandai, kas ar to mērķtiecīgi strādā. Mēs, muzejs, plānojam kādreiz iesniegt “Latvijas skolas somai” Stompaku stāstu-saturu. Vienlaikus saprotam, ka mēs fiziski to nespēsim izdarīt, jo muzeja pamatdarbā esam divi cilvēki.
Kā vērtējat nometnes iekārtojumu?
– Manuprāt, ar trīs bunkuriem pietiek.
Un tik un tā izskan pārmetums, ka tur nav satura...
– Tas prasa laiku, turklāt Stompaku nometnē bunkuru iekārtojums bija askētisks. Protams, būtu lietderīgi ievietot kādus priekšmetus vai apģērbus. Paldies Dzintaram Dvinskim un viņa “Abrenes istabām”, ka viņš saglabā šo vēstures daļu, kur savulaik čekas vīri spīdzināja cilvēkus. Jāpiebilst, ka Dz.Dvinskim ir plaša Otrā pasaules kara ekspozīcija. Tā ir unikāla iespēja, ka mēs strādājam komandā, kad kopā rodas vēl spilgtāki stāsti, tostarp izmantojot karavīru formas tērpus. Uzskatu, ka Stompaki jāuzsver ne tikai vēsturiskajā aspektā, bet arī kā dabas daudzveidības objekts. Tātad jābūt cilvēkam, kurš ar to strādātu.
Kādus secinājumus jaunieši, Jūsuprāt, izdara pēc Stompaku nometnes apmeklēšanas?
– Pasaule ir mainīga. Vēsture ir bijusi dažāda, tāpēc jāspēj būt uzmanīgiem un uzticīgiem savai valstij. Parasti cilvēki, kas atnāk uz Stompakiem, ir zinoši. Viņiem interesē mūsu – Ziemeļlatgales – konteksts. Jāsecina, ka, izejot no purva, daudzi izdara secinājumus, ka slēpšanās mežā nav tikai jautājums par savas dzīvības glābšanu.
Kurš fakts Jūs ir visvairāk uzrunājis?
– Mani vienmēr ir fascinējušas Domicellas Pundures atmiņas, arī par bunkuru iekārtojumu, sadzīves apstākļiem. Ļoti interesantas atmiņas ir par 2.marta kauju, jo tobrīd nacionālie partizāni bija patiesi pārsteigti, ka viņus naidnieks ir atradis. Sākotnēji bija apjukums, kamēr atkāpās līdz maizes ceptuvei. Pēc tam viņi pārvarēja izbīli, saņēmās, un tam vajadzēja noteikti arī spēku, tostarp gara spēku. Viņi nepadevās čekas karaspēkam. Varam tikai apbrīnot nacionālo partizānu drosmi.
Vai mēs mūsdienās spētu pārvarēt bailes?
– Tas, kā jau iepriekš minēju, ir grūts un individuāls jautājums. Uzskatu, ka jauniešiem karadienests ir vajadzīgs, lai nesalūztu stresa situācijās.

FAKTI
* 1945.gada 2.martā Stompaku purvā nometnei uzbruka gandrīz pustūkstoti liela NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāta) vienība. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 nacionālie partizāni, bet pretinieks zaudēja 46 kaujiniekus. Taču lielākajai daļai purva vidū ielenkto nacionālo partizānu puteņainā marta naktī izdevās izlauzties un nelielās grupiņās izklīst Liepnas un Grīvas mežos.

* Purvainā un akačainā apvidus dēļ apmetne bija grūti sasniedzama, tāpēc te tika sapulcēts lielākais partizānu skaits vienā vietā – apmēram 350 cilvēki. Tajā bija 24 bunkuri un vairākas virszemes būves – divi staļļi 30 zirgiem, pārtikas noliktava, maizes ceptuve un baznīca.

Kā tas sākās?

Par tautā saukto Staņislava pieminekli Balvos, kas vairākkārt gāzts un augšāmcēlies, stundām stāstīt, šķiet, varētu Anna Āze. Viņa, pētot Latgales partizānu pulka vēsturi, arī pieminekļa vēstures līkločus, ir skaitījusi pat akmeņu rindas, kā arī skrupulozi pārbaudījusi dažādus faktus. Patiesībā ieskats Latgales partizānu pulka vēsturē, mītu un patiesību vētīšana, pieminekļa ceļš līdz mūsdienām vērtējama kā ceļamaize ikvienam, īpaši jaunajai paaudzei...

Neatkarības kara laikā, kad Latgale vēl nav atbrīvota, pēc mobilizācijas izsludināšanas sarkanarmijā, lai aizsargātu sevi un ģimenes, mājas, dzimto novadu no padomju varas terora, Balvu apkaimē sākās zaļo partizānu pulciņu veidošanās.
Partizāni meklēja ieročus, kas paslēpti šķūņos, ierakti zemē, atbruņoja lielinieku atbalstītājus un karavīrus, kā arī pirka tos. 3.jūnijā, apvienojoties Balvu, Silakroga, Rugāju, Orlovas, Kupravas un Sudarbes partizānu pulciņiem, tiek nodibināta Balvu partizānu nodaļu. No šī brīža komandiera virsleitnanta Jāņa Vīndedža vadībā tiek veiktas koordinētas kaujas darbības pret Padomju Krievijas sarkanarmijas daļām. Pēc mēneša tiek nodibināts Latgales partizānu pulks. Pulka pirmsākumā ir 813 brīvprātīgie karavīri. Jūlijā vidū Latgales partizānu pulks notur pozīcijas Augustova–Sudrabe–Orlava–Borovka–Lielais purvs–Silakrogs–Kuprava (apdzīvotu vietu nosaukumi 1919.gadā).
Tā kā vīru skaits pulkā strauji aug, septembra beigās jau ir ap 2000 karavīru, notiek pulka pārorganizācija un izveido trīs bataljonus. Komandieris pulkvežleitnants Jānis Skujiņš LPP raksturo kā pašas tautas radītu un uzturētu pulku.
No 1919.gada 31.oktobra līdz 7.novembrim pulks bija atbrīvojis pat Viļaku, bet pārāk lielā sarkanarmijas pārspēka dēļ bija spiesti atkāpties līdz Stompakiem. Pulka veikums novembrī ir ļoti nozīmīgs Latvijas armijai. Karavīri nosargā Austrumu frontes Ziemeļu sektoru laikā, kad Latvijā tiek izcīnītas izšķirošās kaujas pret Bermonta karaspēku, lai vēlāk sekmīgi tiktu atbrīvota visa Latvijas teritorija. 1920.gada janvārī pulks piedalījās Pokševas, Šķilbēnu augstienes, Baltinavas, Kārsavas, Skangaļu, Purmalas, Abrenes, Augšpils atbrīvošanā.

Izpētes ceļam gala nav

Laikā, kad rakstīju atmiņu burtnīcu “Jānis Pilmanis. Brīvības cīņu dalībnieks, stiprinieks”, es neiedomājos, ka vēl ir cilvēki, kuri atceras Balvu spēkavīru ne tikai no citu atmiņu stāstiem, bet dzīvē ir arī satikušies un komunicējuši. Atmiņu burtnīcā par pieminekļa tapšanas gaitu aprakstīju informāciju saistībā ar J.Pilmaņa darbu pieminekļa pamatnes veidošanas procesā, ar kuru vēlos padalīties.

Muzeju nakts sirsnīgā gaisotnē Balvos ir pagājusi, saņēmu daudz pateicības no lasītājiem. Pamanu, ka 1938. gada augustā žurnālā “Atpūta” publicētā foto “Balvos atklāts piemineklis Latgales partizāniem” pieminekļa pamatnē ir vairāk akmeņu rindu nekā “Atmiņu burtnīcā” 19.lpp (foto – no Balvu muzeja krājuma). Divas fotogrāfijas, abās Balvu Staņislavs, bet pamatnes atšķiras. Daudzi uzskatīja, ka 1943.gada 20.jūnijā atjaunotajam piemineklim pamatnes nebija, kaut arī J.Teibe rakstīja: “...gan uz zemāka postamenta.” “Tēvija” (23.06.1943.) raksta: “Latgales novada komisārs H.Riecken’s saka: “Mūsu priekšā uz jaunas pamatnes stāv tas pats vecais partizāns, it kā teikdams, ka šinī tautā vecais cīņas gars pret austrumiem palicis līdz pat šai dienai.” Arvīds Šnepers grāmatā “Latgales partizānu pulkam – 80” 30.lappusē raksta: “1941.gadā, kad sarkanarmija atkāpjas un Latviju okupē vācu karaspēks, pieminekļa skulptūra, ko vietējie iedzīvotāji bieži vien dēvē Staņislava vārdā, atkal atgriežas savā vietā. Sākumā tas tiek nostādīts uz zema pamata, bet vēlāk tiek atjaunots arī postaments, kā tas arī ir paredzēts.” Fotogrāfijās ir labi saskatāmas atšķirības starp 1933.gadā J.Pilmaņa celto pieminekļa pamatni un 1943.gadā K.Jansona vadībā celto pamatni. J.Pilmaņa celtajā pamatnē ir vairāk akmeņu rindu, tas bija par aptuveni vienu metru augstāks nekā K.Jansona vadībā celtais. Laukakmeņu krāsa citādāka, arī meistara rokraksts atšķirīgs. Šis atklājums pierāda, ka arī 1943.gada 20.jūnijā atklātajam piemineklim bija uzmūrēta pamatne. Žurnāls “Laikmets” (12.11.1943.) publicē foto “Sargātājs partizāns” Balvos, bet publikācijā ir izmantota 1938.gada 14.augustā atklātā pieminekļa fotogrāfija. Es ne vienā publikācijā neatradu K.Jansona vadībā celtā pieminekļa foto, bet tās ir saglabājušās pie cilvēkiem, Balvu Novada muzejā un Balvu Valsts ģimnāzijas muzejā.
“Brīvajā Zemē” (16.08.1938.) ir ne tikai izsmeļošs raksts par Brīvības cīņām Balvu un Viļakas apkaimē, bet arī apraksts par partizānu J.Pilmani. Zem fotogrāfijas ir rakstīts: “Kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis Balvu svinībās apmeklēja partizānu varoni Pilmani, kas, kaut slims, bija arī ieradies pie atklātā pieminekļa. Blakus stāv Balvu pilsēta “galva” Kārlis Lācis, policijas priekšnieks Lūsis, partizāns, atvaļinātais virsleitnants Burmeistars, bijušais Latgales partizānu pulka komandieris pulkvežleitnants Jānis Skujiņš sasveicinās ar sēdošo partizānu J.Pilmani.” Pašam J.Pilmanim arī bija šāda fotogrāfija, diemžēl tas, kurš palūdza meitai Grietai fotogrāfiju, tā arī neatdeva. Bet “Latvijas Militārajā Hronikā” 2013.gada jūnijā rakstīts: “Daudzi no viņiem bija izgājuši cauri Krievijas pilsoņkara un Latvijas brīvības cīņu ugunīm. Šajā sakarā nevar neminēt interesantu faktu: 1938.gada 14.augustā, atklājot Balvos pieminekli Latgales partizānu pulka karavīriem (tautā saukto “Balvu Staņislavu”), ģenerālis Jānis Balodis īpaši uzrunāja Balvu apkārtnes spēkavīru, Latvijā un Rietumeiropā pazīstamo bokseri Vili Klesbergu, kuru tēlnieks izraudzījis par pieminekļa prototipu.” Šajā rakstā patiesībai atbilst izceltā teikuma daļa. V.Klesbergs piedzima 1904.gadā Sanktpēterburgā, Latvijā kopā ar ģimeni atgriezās tikai 1921.gadā. Viņš dzīvoja Cēsīs, bija ne tikai tēlnieka kaimiņš, bet arī draugs. Nevienā publikācijā nav minēts, ka viņš būtu ieradies atklāšanas svinībās. Ģenerālis J.Balodis uzrunāja Balvu apkārtnes spēkavīru, partizānu J.Pilmani. Šis fakts pieminēts gandrīz katrā avīzē. J.Pilmanis nodarbojās ar laušanos (grieķu-romiešu cīņām). Cik zināms, lauzās arī ar igauņiem. Neatkarības kara laikā bija sadraudzējies ar igauņu karavīriem, viņi daudz palīdzēja gan Balvu puses zaļajiem pulciņiem, gan Latgales partizānu pulka karavīriem cīņā pret sarkanarmiju.
Mīti par spēkavīru, akmeņkali un partizānu J.Pilmani turpinās jau 100 gadu garumā, un domāju, – šim nerimtīgajam izpētes ceļam gala nav.

FAKTI

Latgales partizānu pulks un piemineklis laika griežos
1918.gada decembrī Balvu apkaimē sākās zaļo pulciņu veidošanās. (“Balvu Ziņas” Nr. 13, 03.07.2009.)
1919.gada 3.jūnijā partizānu pulciņi apvienojās Balvu partizānu nodaļā, komandieris virsleitnants Jānis Vīndedzis (1892 – 1926). (“Latgales Vēstnesis” Nr. 98, 17.08.1938.)
1919.gada 5.jūlijā uz Balvu partizānu nodaļas pamata tiek nodibināts Latgales partizānu pulks, komandieris virsleitnants Jānis Vīndedzis. (LVVA – 3599 f., 1.apr., 2.l., l.lpp.)
1919.gada 25.septembrī par Latgales partizānu pulka komandieri tiek iecelts pulkvežleitnants Jānis Skujiņš (1897 – 1942). (https://lkok.com)
1922.gada 1.aprīlī Latgales partizānu pulku izformēja un iekļāva 3. Latgales kājnieku divīzijas 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā. (https://lv.m.wikipedia.org)
1924.gada 28.decembrī bijušie Latgales partizānu pulka karavīri sapulcē nolemj Balvos celt pieminekli kritušajiem cīņu biedriem. (“Daugavas Vēstnesis” Nr.3, 16.01.1925.)
1927.gada 5.jūnijā svinīgos apstākļos tiek iesvētīts Pieminekļa laukums. (“Latvijas Kareivis” Nr. 126, 09.06.1927.)
1928.gada 3.jūnijā svinīgos apstākļos tiek ielikts pamatakmens Latgales partizānu pulka kritušo karavīru piemineklim Balvos. (“Latvijas Kareivis” Nr.124, 06.06.1928.)
1933.gada rudenī Jānis Pilmanis (1883 – 1942), Neatkarības kara dalībnieks, pats apņemas un uzmūrē pieminekļa pamatnes lielāko daļu. Tās augstums – 5 metri, pamatnes priekšpusē, gaišā krustā uzraksts: “Latgales partizānu pulka kritušiem karavīriem 1919 - 1920.” (“Lāčplēsis” Nr. 6, 1938.)
1938.gada 14.augustā svinīgos apstākļos tiek atklāts piemineklis Latgales partizānu pulka kritušiem karavīriem. Pieminekli atklāj kara ministrs, ģenerālis Jānis Balodis (1881 – 1965) un to iesvēta Latviešu strēlnieku brigādes pulku mācītājs Pēteris Apkalns (1882 – 1942). Tēlnieks Kārlis Jansons (1896 –1986) veidoja pieminekļa galveno daļu – skulptūru “Sargājošais partizāns”. (“Latgales Vēstnesis” Nr. 89, 17.08.1938.)
1941.gada 5.aprīlī notiek Abrenes apriņķa izpildu komitejas sēde, protokols Nr.26, paragrāfs 10. Apriņķa izpildu komiteja vienbalsīgi nolēma uzdot Balvu pilsētas izpildu komitejai līdz š.g. 15.aprīlim nojaukt Balvos partizānu pieminekli kā neatbilstošu laikmetam. Pavēle tiek izpildīta. (“Rēzeknes Ziņas” Nr. 31, 25.04.1942.)
1941.gada 3.jūlijā bijušie Latgales partizānu pulka karavīri tēlnieka K.Jansona “Sargājošā partizāna” skulptūru novieto Pieminekļa laukumā. (“Rēzeknes Ziņas” Nr. 31, 25.04.1942.)
1943.gada 20.jūnijā svinīgos apstākļos tiek atklāts tēlnieka K.Jansona vadībā atjaunotais piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem. Pamatnes augstums – aptuveni 4 metri. (“Tēvija” Nr. 145, 23. 06.1943.)
1945.gada rudenī piemineklis tiek nojaukts. Oficiāli apstiprinājuma tam nav, bet ir G.Cakares, J.Teibes un citu laikabiedru atmiņas. Arī Irēna Šaicāne grāmatā “Balvi – pilsēta ezeru krastos” 232. lappusē šo faktu apstiprina.
1993.gada 11.novembrī tiek atklāts atjaunotais piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem. (“Vaduguns” Nr. 90, 17.11.1993.)
Pamatnes priekšpusē, gaišā krustā uzraksts: “Latgales partizānu pulka kritušiem karavīriem 1919 – 1920.” Pieminekļa pamatnes aizmugurē uzraksti: “Atjaunots, godinot arī 1940.g. – 1954. g. Latgales nacionālās brīvības cīnītājus. Veidoja K.Jansons 1938.gadā, atjaunoja A.Jansons un I.Folkmanis 1993.gadā.”
2020.gada 15.decembrī tiek sākti pieminekļa renovācijas darbi. Lai atjaunotu pamatni, tiek noņemta skulptūra, vēlāk nojaukta arī pamatne. (“Vaduguns” Nr.76, 05.10.2021.)
2021.gada 28.septembrī skulptūra tiek novietota atpakaļ uz atjaunotās pamatnes. (“Vaduguns” Nr.76, 05.10.2021.)
2020.gada 26.septembrī piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem iekļauts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta. Pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 9285. Iekļaušanas dokumenta Nr. 2.5-1-152. Piemineklis Latgales partizānu pulka karavīriem Balvos, Partizānu ielā – 4. (https://mantojums.lv/cultural-objects/9269)

Pieminekļa celšanas ideja sākās pirms 100 gadiem

“Daugavas Vēstnesis” (06.03.1925.) publicē: “Brāļu kapu komitejas Balvu nodaļa pagājušā gada 21. septembrī noturēja savu pirmo sēdi un nolēma... godāt Balvu apkārtnē kritušos partizānus, stādot kritušo varoņu birzi vai arī ceļot pieminekli.”
1924.gada 28.decembrī notikušajā bijušo Latgales partizānu pulka karavīru sapulcē tiek nolemts celt pieminekli. Līdzekļu vākšanai tiek ievēlēta komisija deviņu cilvēku sastāvā. Pieminekļa celšanu atbalstīja Abrenes apriņķa iedzīvotāji, ziedojot lielāko daļu naudas līdzekļu. Pieminekļa izveide ilga četrpadsmit gadus.
Pēc pieminekļa laukuma iesvētīšanas 1927.gada 5.jūnijā tiek organizēts gājiens ar ziediem un vainagiem uz Steķentavu, 3 km gājienā no Balvu centra, kur bija guldīti Atbrīvošanas karā kritušie partizāni.
“Latvijas Kareivis” (06.06.1928.) publicē: “Pēc tam Latgales partizānu pulka karavīru biedrības priekšnieks Greble nolasa aktu par pamatakmens likšanu, kuru paraksta atv. leitn. Greble, ģen. Berķis, pulkv. leitn. Skujiņš, L. p. p. biedrības Bolvu nodaļas priekšnieks rez. leitn. K.Lācis, Bolvu pilsētas galva Smurģis un Bolvu pagasta valdes priekšsēdētājs Boževnieks. Ģen. Berķis aktu iemūrē pamatakmenī, atzīmējot partizānu pulka nopelnus Latvijas atbrīvošanā un uzaicinot latgaliešus būt arvien nomodā par savu tēviju.”
Abrenes apriņķa iedzīvotāji, kuri ar zirgu dodas darīšanās uz Balviem, tiek aicināti atvest laukakmeņus no laukiem, kuros cīnījās Latgales partizānu pulka karavīri. Pamazām Balvos pieminekļa laukumā tiek savesti laukakmeņi. Akmeņkalis un spēkavīrs J.Pilmanis, dzirdot Balvu pilsētas vadības nemitīgo gaušanos par līdzekļu trūkumu, pats apsola un apņemas uzcelt pieminekļa pamatni. Viņš visu dara rūpīgi. Pirms mūrēšanas darbu uzsākšanas akmeņus vajadzīgajā lielumā sašķeļ un sakrauj kaudzēs.
Pieminekļa pamatni viņš uzcēla tajā vietā, kur 1919.gada 31.maijā bija uzstādījis ložmetēju un apšaudījis bēgošos sarkanarmijas karavīrus. Pamatnes celšanas beigu posmā viņam bija arī palīgi, diemžēl precīzāku ziņu nav. 1933.gada rudenī no skaldītajiem laukakmeņiem uzceltā piecus metrus augstā pieminekļa pamatne bija viņa veltījums tiem 200 kritušajiem zaļajiem partizāniem un Latgales partizānu pulka karavīriem, ar kuriem viņš kopā cīnījās pret iebrucējiem pašos Latvijas valsts pirmsākumos.
Publikācijas preses izdevumos vai ziņas arhīva materiālos par pieminekļa pamatnes uzcelšanu ne es, ne vēstures maģistre, daudzu vēsturisku grāmatu autore Irēna Šaicāne, neatradām.
“Brīvā Zeme” (14.01.1938.) publicē: “Izbūves projektu bija gatavojis pazīstamais tēlnieks Kārlis Jansons no Cēsīm. ...un tagad jau galvenā daļa “Sargājošais partizāns” – ap četrus metrus garais, ģipsī atlietais tēla modelis nosūtīts Somijas Valsts vara lietuvei tēla atliešanai bronzā.”
Tēlnieks K.Jansons pieminekļa Latgales partizānu pulka karavīriem skulptūrā atveidojis vispārinātu Latgales partizāna tēlu. Tas ir tērpts šinelī, bet kājās apautas pastalas, ar patronjostu ap vidu, bet kailu galvu. Turot šauteni labajā rokā, tas modri vēro Latvijas valsts austrumu robežu. “Sargājošais partizāns” ir kā simbols dzīvajiem cilvēkiem, kuri šobrīd aizsargā Latvijas valsts brīvību.
Bijušais Sitas mežniecības mežzinis Jānis Teibe man rakstīja: “Laukuma apstādījumus projektēju es, bet būves – būvtehniķis Koļesņikovs.”
Pirms “Sargājošā partizāna” skulptūras uzstādīšanas uz pieminekļa pamatnes pirmā pamatnes akmeņu rinda un apmalīte tika apbērtas ar zemi. Tādējādi tika izveidots paaugstinājums. 1938. gada 10. augustā Balvos tiek atvesta trīs tonnas smagā un 4m augstā “Sargājošā partizāna” skulptūra.
No J.Teibes vēstules: “Pieminekli atklāja 1938.gada 14.augustā – svētdienā. Pēc manas iniciatīvas šajā dienā atveda arī kādreizējo partizānu Jāni Pilmani, kurš Balvu apkārtnē bija visai populārs cilvēks, par kura spēku stāstīja, rakstīja avīzēs un kurš bija pelnījis, lai piedalītos šajās svinībās... Atklāšanas dienā Balvu pilsētas parkā notika brīvdabas teātra izrāde – Voldemāra Zonberga “Degošās sirdis”. Mani nosēdināja pie vienas ieejas pārdot biļetes. Pārdevu 208 biļetes par vienu latu gabalā. Ieejas bija vairākas. Atceros ģenerāļa J.Baloža teikto pieminekļa atklāšanas laikā: “Karavīri, partizāni un tauta bija viens. Visi vienu domu domāja, vienu darbu darīja.”
Tolaik rakstīja, ka tas ir viens no skaistākajiem pieminekļiem Latvijā, kas celts kā pateicība Atbrīvošanas karā kritušajiem. “Ekonomists” (01.08.1939.) raksta, ka Celtniecības izstādē, idejisko celtņu pieminekļu nodalījumā, izstādīts piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem Balvos.
1940.gada 17.jūnijā Padomju Savienība – Sarkanā armija – okupēja Latviju. Sākās apcietināšanas, represijas, īpašumu atsavināšana. 1941.gada aprīlī Padomju varas pārstāvji pieminekļa pamatni saspridzināja, bet partizāna skulptūru aizvilka uz milicijas nodaļas pagalmu. Daudzi laukakmeņi tika saspridzināti, sarkanajiem meklējot paslēptos dokumentus. Liela daļa akmeņu tomēr vēl tika saglābti. Tas redzams arī fotogrāfijā. G.Cakares atmiņas: “Pirms pieminekļa pamatnes celtniecības tēvs dokumentus par pulka karavīriem sabāzis pudelē un ieracis zemē zem pamatnes.” Šo gadījumu atcerējās vēl citi cilvēki. Kārlis Akmentiņš teica: “Ja tos sarakstus atradīs, tad būs beigas!” Bet neatrada, jo ieraka pats Pilmanis!
Vācu okupācijas laikā “Rēzeknes Ziņās” ( 09.06.1943.) tiek lūgti ziedojumi, lai varētu atjaunot pieminekli Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem Balvos. 1943.gada 20.jūnijā Balvos divkārši svētki. “Daugavas Vēstnesis” (16.06.1943.) publicē: “Abrenes apriņķa otrie Dziesmu svētki apvienoti ar Latgales partizānu pulka kritušo karavīru pieminekļa atklāšanas svinībām un notiks 20.jūnijā Balvos. Svinību programma sekojoša: plkst. 16.00 atjaunotā pieminekļa atklāšana, kurā piedalīsies arī Daugavpils novada komisārs H.Riecken’s un latviešu pašpārvaldes pārstāvji. Pieminekļa iesvētīšanu izdarīs latviešu karavīru mācītājs A.Liepiņš; plkst. 17.30 – dziedātāju parādes gājiens; plkst. 18.30 – Dziesmu svētku koncerta sākums. Virsdiriģents Teodors Reiters.” Dziesmu svētkos piedalās pāri par 750 dziedātāju. Skanēja Lielvācijas himna un latviešu Tautas lūgšana, un kori dzied un dzied gandrīz divas stundas.
J.Teibe raksta: “Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Balvos 1944.gada 30.jūlijā atkal radās jauni partizāni, kas negribēja iet karot pret saviem tautas brāļiem Kurzemē. 1945.gada jūlijā manā Sitas mežniecībā mežsarga Kravaļa apgaitā nodevības dēļ daudzi jaunekļi krita kaujā pret sarkanajiem. Vēlāk tos salika zaļā “Stasa” pakājē apskatei ar nodomu, lai iedzīvotāji ziņotu, kas tie par puišiem. Tur bija arī mani mežstrādnieki: no Silaciema – Spičku dēls un Krima dēls, no Lāčugabaliem – Leišavnieka dēls.”
Gan J.Teibe, gan G.Cakare atcerējās, ka pieminekli otrreiz nogāza padomju varas pārstāvji 1945.gada rudenī, arī Irēna Šaicāne 2009.gadā izdotajā grāmatā “Balvi – pilsēta ezeru krastos” 232.lappusē raksta: “Kāds atmiņu stāstījums liecina, ka partizāna skulptūra nogāzta 1945.gada rudens pusē (tad jau izpildkomitejas priekšsēdētājs A.Kampernauss – I. Š.), laikam bija domāts to noslīcināt ezerā, jo skulptūra bijusi aizgādāta parkā, kur uzkalniņā nostāvējusi apmēram divus gadus, tad martā vai aprīlī, jo vietām bijis vēl sniegs, tika aizvilkta uz dzelzceļa staciju. Dobji skanējusi tuvākā apkārtne, partizāna skulptūra pat ieķērusies tilta margās. Balvu stacijā tā ar lielām pūlēm novietota uz mazas platformas, kāds strādnieks cieta negadījumā, nācās to vest uz slimnīcu. Gulbenes depo “Staņislavam” esot nogrieztas rokas, lai varētu virpot bronzas detaļas.”
“Vaduguns” (06.08.1988.) publicē Latvijas kultūras fonda un Vides aizsardzības kluba aktīvistu Pētera Korsaka un Jura Dobeļa rakstu, kurā tiek atgādināts par pieminekļiem Balvos un Viļakā. Ir lūgums mutiski vai rakstiski sniegt ziņas par pieminekļiem, kas celti 1919. – 1920. gadā kritušajiem Latvijas valsts aizstāvjiem. Atsaucība bija liela, pat no ārzemēm rakstīja. Nostāsti par skulptūras “Sargājošais partizāns” tālāko likteni: noslīcināts Balvu ezerā, aprakts Celmenē, aizvests uz Abreni un tur nogremdēts purvā, aizvests un pārkausēts, aizvests uz Baltkrieviju un tur uzstādīts kā sarkanarmijas partizānu piemineklis, aizvests uz Bulgāriju un tur uzstādīts. Visi meklējumi pagājušā gadsimta 90.gados bija nesekmīgi.
“Balvu Lapā” (10.11.1993.) rakstīts, ka “skulptūra “Sargājošais partizāns” tika atlieta bronzā Ars Monumental darbnīcā Tallinā pēc tēlnieku Andreja Jansona (1937– 2006) un Ivo Folkmaņa veidotā ģipša modeļa. Pamatni cēla Pēteris Kravalis (1954 – 2016), akmens apstrādes akmeņkalis no Naudaskalna. Pamatnes priekšpusē, krusta daļā, izmantots no Karēlijas vests akmens, bet laukakmeņi pamatnei sameklēti Balvu apkārtnes laukos”. P.Kravalim palīdzēja Jānis Klucis un Ainārs Ivanovs. J.Kravalis 1993.gadā pieminekļa pamatni atjaunoja pēc 1938.gada fotogrāfijām, kurās divas akmeņu rindas nav saskatāmas fotogrāfijās, tāpēc atjaunotās pamatnes augstums ir 4,73 metri. Latvijas valsts ir nesen kā atjaunota. Izejmateriāli pamatnes celtniecībai grūti nopērkami. P.Kravalis atceras: “Tagad, pēdējās dienās, pie pamatnes strādā vairāki bijušie KUKa strādnieki. Javu maisām ar lāpstām un augšā stiepjam ar spainīšiem.” Gandrīz 30 gadu laikā pieminekļa pamatni bija bojājis laika zobs, tāpēc bija nepieciešama tās pārbūve. Pieminekļa renovācijas darbus 2021.gadā veica būvniecības uzņēmums SIA “5V”.
Lai mums ir vēlme pēc 100 gadiem iestādīt bērzu birzis Atbrīvošanas karā kritušo varoņu piemiņai!

Patriotisma gars netika salauzts

2021.gada 22.aprīlī Saeima nodeva izskatīšanai Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai piecu deputātu iesniegtos grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, kas noteiktu 2.martu par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu. Viens no idejas autoriem Andris Kazinovskis atgādina, ka, pieminot latviešu tautas pretošanos padomju okupācijas varai 50 gadu garumā, ir vienlīdz svarīgi atbilstoši novērtēt kā nevardarbīgo, tā arī bruņoto pretošanos.

Andris Kazinovskis: “Gan padomju varas gados, kad to objektīvi pētīt vispār nebija iespējams, gan arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas tieši bruņotā nacionālā pretošanās joprojām netiek pienācīgi novērtēta un pētīta. Latvijas nacionālo partizānu karā (1944.-1956.), kurā piedalījās ap 14 000 cīnītāju, ļoti nozīmīga loma bija Latgalei, kur, kā pirmajā padomju varas okupētajā Latvijas teritorijā, jau 1944. gada vasaras nogalē sākās bruņotā pretošanās. Atzinība mūsu nacionālo partizānu varonīgajai cīņai nāca tik nepiedodami lēni un vēlu, ka tikai 2017. gada 3. maijā ar Viestura ordeni tika apbalvoti pirmie divi bruņotās nacionālās pretošanās dalībnieki no pāris desmitiem tad vēl dzīvajiem nacionālajiem partizāniem.
Latviešu tautas vēsturiskajā atmiņā tieši mūsu nacionālo partizānu (mežabrāļu) cīņas ir saglabājušās kā pretošanās simbols – nozīmīgākā nacionālās pretošanās forma, kas ilga 12 gadus. Jāatzīmē, ka nacionālie partizāni nepārstāvēja ne vācu, ne padomju okupantu režīmus. Viņu mērķis bija atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti.
Īpaši asa bruņota pretošanās notika bijušajā Abrenes apriņķa, vēlāk Viļakas apriņķa teritorijā Ziemeļlatgalē. Iespējams, tas saistīts ar Abrenes apriņķa daļas pievienošanu padomju Krievijai. Nepārprotami nozīmīgāka nacionālo partizānu kauja 1945.gada 2.-3.martā notika Viļakas apriņķa Stompaku purva salās, kas ir lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē. Ap 350 Latgales mežabrāļi komandiera Pētera Supes vadībā izcīnīja smagu kauju ar uzbrūkošā čekas karaspēka skaitlisko pārspēku, paliekot nesakauti, un, organizēti atkāpjoties, izvairījās no draudošā aplenkuma un papildus zaudējumiem.
Neatkarīgi no reliģiskās vai tautības piederības daudzi bijušās Latvijas brīvvalsts pilsoņi pēc padomju karaspēka Latvijas okupācijas izvērsa sīvu bruņotu pretošanos. Piemēram, Stompaku kaujā piedalījās krievu tautības puiši no Bubnu ciema Linavas pagastā. Šis pagasts, kā arī vēl pieci pagasti un Abrenes pilsēta tobrīd jau atradās padomju Krievijā. Ar laiku čekas pārspēks darīja savu. Tomēr patriotisma gars, ilgas pēc Latvijas valsts neatkarības mūsu tautai netika salauzts. Lai arī 1991.gadā Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, bet tikai pēc 30 gadiem, 2021.gada 16.jūnijā, LR Saeima pieņēma likuma grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, nosakot 2.martu par Nacionālo partizānu bruņotas pretošanās atceres dienu.
Īpaši svarīgi ir pieminēt nacionālo partizānu pretošanās cīņas okupantu režīmam tieši šobrīd, kad notiek ukraiņu tautas cīņa par savas valsts neatkarību.”

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”