Rakstos
Piedzimt Latvijai (24.10.2025.)
Vieta, kur sākas dzīvība
Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?
Sirds aicinājums – palīdzēt piedzimt dzīvībai
Vismaz reizi mēnesī viņas maršruts ir nemainīgs: Kuldīga–Balvi. Ginekoloģe no Kuldīgas, kura jau deviņus gadus strādā Balvu dzemdību nodaļā, ir dzīvs pierādījums tam, ka vēlme palīdzēt dzīvībai nākt pasaulē spēj pārvarēt gan attālumu, gan citus izaicinājumus. Slimnīca austrumu pierobežā IVETAI DUMBROVSKAI kļuvusi par vietu, kur profesionālisms satiekas ar sirds siltumu un katra mazuļa piedzimšana kļūst par īpašu mirkli arī viņai pašai.
Par to, ka Balvu slimnīcas dzemdību nodaļā strādā daktere Iveta Dumbrovska, daudzi nemaz nezina. Varbūt mazliet iepazīstiniet ar sevi!
– Esmu kurzemniece – dzimusi, augusi Kuldīgā un tur joprojām arī dzīvoju. Agrāk biežāk, bet šobrīd reizi mēnesī ierodos Balvos uz dežūrām dzemdību nodaļā.
Kā kļuvāt par ginekoloģi?
– Tas ir mans sapnis jau kopš bērnības, kaut gan rados nav neviena mediķa – esmu pirmā. Jau pamatskolas ceturtajā, piektajā klasē zināju, ko gribu, un šīs domas nemainījās līdz pat brīdim, kad vajadzēja izvēlēties profesiju. Pašā sākumā bija vēlme mācīties plastisko ķirurģiju vai traumatoloģiju, jo studiju sākumā trīs gadus nostrādāju par sanitāri bērnu traumatoloģijā. Un tad kolēģi vīrieši pateica, – nedari muļķības, neej šajā virzienā. Tā es ceturtajā kursā mainīju domas par specializāciju un sapratu, ka būšu ginekoloģe. Būtībā aizgāju uz vēl trakāku novirzienu.
Kādēļ vēl trakāku?
– Jo ginekoloģijā un dzemdniecībā ir daudz lielāka atbildība. Te ir darbs ar diviem cilvēkiem, no kuriem viens vēl nav nācis šajā pasaulē.
Cik ilgi jau esat savā profesijā?
– Ieskaitot rezidentūras laiku, dežūrās strādāju jau 17 gadus, bet sertifikāts ir kopš 2013.gada, kad pieņemu pacientes arī ambulatori. Šobrīd strādāju vairākos Latvijas stacionāros.
Ja tā var jautāt, kādi vēji Jūs no Kurzemes atpūtuši uz šejieni?
– Patiesībā vēji atpūta ne no Kurzemes. Kad man piezvanīja ginekoloģe Rudīte Ikere un aicināja uz jūsu dzemdību nodaļu, biju daktere Valmieras slimnīcā. Balvos trūka ārstu, un tā es pirms deviņiem gadiem uz šejieni atnācu. Bet pamatdarbs jau vairāk nekā desmit gadus man ir Jūrmalas slimnīcā, kas ir otrs lielākais stacionārs Latvijā.
Savā ziņā Jums ir unikāls darbs – strādāt tur, kur pasaulē ienāk jauna dzīvība. Kā tas ir – būt klātesošai sievietei tik nozīmīgā dzīves brīdī?
– Šajās situācijās nekad nevar zināt, kāds būs rezultāts. Sākums var būt labs, bet beigas – sliktas. Tas nekad nav paredzams. Bet lielākoties viss, protams, beidzas pozitīvi. Katrās dzemdībās jau pašā sākumā ir neliels stress. Ja redzu, ka viss labi iet, varu strādāt mierīgi, bez tās lielās adrenalīna devas. Bet, tiklīdz jūtu, ka kaut kas mazliet ne tā, rodas satraukums. Lielāks stress, protams, ir, strādājot naktī, jo tad lielāka iespēja pielaist kļūdu. Tādēļ labāk, ja dzemdību process notiek dienā, kad ārsts izgulējies un spēj vairāk koncentrēties.
Bet vai nav tā, ka lielākoties bērniņi nāk pasaulē tieši naktī?
– Nē, tagad vairs nē. Mūsdienās ļoti daudzas dzemdības ierosinām, līdz ar to vairumā gadījumu līdz naktij mazuļi jau piedzimuši. To nosaka vadlīnijas, kas ieviestas pēdējo 2-3 gadu laikā. Līdz ar to dabīgu dzemdību, kuras sākušās pašas, palicis ļoti maz.
Kādreiz sanācis paskaitīt, cik mazuļiem esat palīdzējusi piedzimt?
– Tādas statistikas diemžēl nav, bet gadā tie noteikti ir vairāki simti bērniņu. Pagājušonedēļ dežūrā Bulduru slimnīcas dzemdību nodaļā pasaulē nāca pieci mazuļi, vēl divas māmiņas iestājās nodaļā. Šajā slimnīcā ir diezgan liels dzemdību skaits.
Atceraties savas pirmās pieņemtās dzemdības?
– Protams. Pirmās dzemdības, kurās strādāju kā daktere, pieņēmu Ogres slimnīcā. Sievietei tā bija pirmā grūtniecība, viņai piedzima meitenīte, kura tagad jau ir gandrīz pilngadīga. Šīs dzemdības neaizmirsīšu nekad – viss notika kā pēc grāmatas.
Kas, Jūsuprāt, ir svarīgākais ārsta un pacienta saskarsmē?
– Komunikācija un sapratne vienam ar otru. Lai cik tas dīvaini arī neizklausītos, runājot par dzemdniecību, mūsdienās ir ļoti daudz neizglītotu sieviešu, kas it īpaši vērojams attālos lauku reģionos. Un vēl ļoti pieaudzis nepilngadīgo grūtnieču skaits. Jūs domājat, ka mūsdienās jaunietes dzimumdzīvi sāk dzīvot, sasniegušas pilngadību? Nē. 13 gados jau nāk uz abortu. Diemžēl arī tā ir realitāte…
Bet kā tas iet kopā ar to, ka visapkārt tik daudz tiek runāts par dzimumaudzināšanu, izglītošanos?
– Diemžēl liela daļa labākā sabiedrības slāņa, kas būtu potenciālie jaunie vecāki, no šīs valsts devušies projām. Domāju, to pamanījuši visi. Līdz ar to daļa jauno māmiņu ir tādas, kuras savam bērnam nevar iedot neko. Tā ir nākamā pabalstu saņēmēju paaudze. Un vēl ir jautājums, vai šis pasaulē nākušais bērniņš tajā ģimenē izdzīvos. Bet, protams, nav tā, ka viss ir slikti. Ir mums arī pietiekami daudz labu ģimeņu, kurā katrs bērniņš ir gaidīts un lolots. Un par katru no tām man ir patiess prieks.
Mūsu saruna notiek laikā, kad atkal tiek aktualizēts jautājums par Balvu slimnīcas un arī dzemdību nodaļas likteni. Kas Jums par šo sakāms?
– Saprotu, ka tiem, kuri šeit dzīvo un strādā, tas patiešām ir ļoti svarīgi. Novada iedzīvotāji ir gatavi cīnīties par slimnīcas pastāvēšanu, un tā tam laikam jābūt. Bet, par dzemdību nodaļu runājot, tās likteni izlems Veselības ministrija kopā ar Ginekologu asociāciju. Diemžēl šo lēmumu nepieņems ne pašvaldība, ne novada iedzīvotāji. Daudzas mazās dzemdību nodaļas šobrīd dzīvo neziņā par to, kas tās sagaida ar 2026.gada 1.janvāri. Katrā ziņā mazo dzemdību nodaļu slēgšana – tas ir tas, uz ko tagad spiež Veselības ministrija un arī mūsu Ginekologu asociācija, jo mazajos stacionāros strādājošajiem ārstiem diemžēl ir augstāks kļūdas risks. Un tā ir patiesība.
Bet attālums līdz lielajiem stacionāriem arī nav mazs.
– Jādomā, kā šo situāciju risināt un sakārtot. Esmu dzirdējusi, ka jau izstrādāts plāns, kas paredz, ka sievietes brauks dzemdēt uz lielajiem centriem. Balvu gadījumā tā, iespējams, būs Valmiera. Taču, kamēr nav sakārtots viss saistībā ar transportu, brigādēm un citām svarīgām lietām, tikmēr par šo es nevaru diskutēt. Bet kopumā uzskatu, ka tas ir pareizi. Diemžēl, bet tā ir.
No Veselības ministrijas izskanējis, ka katrai dzemdētājai ar stundu ceļā vajadzētu pietikt, turklāt vēl tiek piedāvāta iespēja uz lielāko pilsētu aizbraukt laikus un dzīvot viesnīcā. Cik reāls šis plāns šķiet, redzot, kā cilvēki dzīvo reģionos?
– Šobrīd tiešām aktualizējusies ideja par viesnīcām, bet patiesībā tas nav nekas jauns, tā ir Eiropas pieredze. Doma tāda: tuvojoties dzemdībām, kad ir vairāk nekā 37 grūtniecības nedēļas, sieviete brauc uz pilsētu, kur ir dzemdību nams, un dzīvo viesnīcā līdz brīdim, kad sākas dzemdības. Arī manai kolēģei bija grūtniece, kurai patoloģiju dēļ nebija vēlams dzemdēt perifērijā. Sieviete noīrēja dzīvokli un gaidīja īsto brīdi. Kad mazulis piedzima, viņus abus no dzemdību nama pārveda uz bērnu klīnisko slimnīcu. Kas attiecas uz dzīvošanu viesnīcā, paredzams, ka šo pakalpojumu segs valsts. Aizslēdzot dzemdību nodaļas, parādīsies nauda, kuru investēs šādā veidā.
Kas ir tie iemesli, kādēļ Latvija pēdējos gados piedzīvojusi tik dramatisku dzimstības kritumu?
– Kā jau minēju, ļoti liels sabiedrības vidējais slānis izbraucis ārpus valsts, tādēļ situācija ir tāda, kāda ir. Saprotiet, jauns cilvēks nestrādās par 700 eiro, ja viņam jāpabaro divi, trīs bērni. Viņš meklēs darbu tur, kur var nopelnīt. Un vēl, protams, pabalstu jautājums, kas arī ir ļoti aktuāls.
Kādā ziņā?
– Citās valstīs pabalsti par bērniem ir lielāki nekā mums. Latvijā par vienu bērnu maksā 25 eiro, bet tajā pašā laikā Vācijā un citur Eiropā tie ir 150 eiro, un tur neskaita – pirmais, otrais vai trešais bērns.
Laikā, kad es pirmoreiz kļuvu par mammu, Latvijā sievietei bērns 40+ gados bija gandrīz vai brīnums. Šobrīd tā ir ierasta prakse.
–Tā ir norma. Arī šeit ejam līdzi Eiropai. Statistika liecina, ka valstī kopumā paliek daudz vairāk pirmdzemdētāju vecumā pēc 30 gadiem. Sievietes vispirms sagādā dzīvesvietu, apprecas, gūst stabilus ienākumus, lai būtu laba māmiņalga, un tikai tad dzemdē. Līdz ar to arī 40+ jau ir norma, it īpaši, ja tās ir otrās un trešās dzemdības. Ir arī sievietes, kuras savus pirmos bērnus dzemdē ap 40 gadiem. Zinu vienu, kura šogad laidusi pasaulē pirmo mazuli 47 gados. Te es runāju par dabīgajām dzemdībām.
Sievietei varbūt ir labi dzemdēt ap 40 gadiem, bet demogrāfisko situāciju tas diezin vai uzlabos.
– Protams, fizioloģiski grūtniecība vieglāk norit, ja sieviete ir jauna. Jo vecāka viņa paliek, jo lielāks risks, ka dzemdībās būs sarežģījumi un bērns var būt ar kādu iedzimtu patoloģiju. Esmu novērojusi, ka pieaugušām sievietēm ar labiem ienākumiem lielākoties ir divi, trīs bērni, jo bērns prasa investīcijas, viņš nav lelle. Bērns ir dzīvs cilvēks, kurš prasa ļoti daudz pacietības, psiholoģisko un finansiālo atbalstu no vecākiem. Vecāki to apzinās, un viņi plāno. Otrs jautājums ir darba tirgus. Ja sieviete strādā un aiziet dekrētā, viņas vietā pieņem citu darbinieku. Līdz ar to brīdī, kad sievietei jāatgriežas, vieta vairs nav saglabājusies. Mūsdienās ir ļoti daudz tādu gadījumu. Un tad sieviete izšķiras par labu karjerai, nevis vēl vienam bērnam, jo saprot, ka pēc tam būs atkal grūti atgriezties.
Kas Jūsu darbā ir pats skaistākais, kas sniedz lielāko gandarījumu?
– Sarežģīta situācija ar pozitīvu iznākumu. Pēdējā laikā tādu kļūst arvien vairāk, jo ļoti liela ietekme grūtniecības laikā ir sievietes uzturam un dzīvesveidam. Ja grūtniece atnāk uz dzemdībām ar lielu svara pieaugumu, mums ir grūtāk strādāt. Līdz ar to jau augstāks risks, ka būs ķeizargrieziens un citi sarežģījumi. Starp citu, arī ķeizargriezienu skaits valstī katru gadu pieaug. It kā dzīves līmenis iet uz priekšu, attīstāmies, viss notiek, bet tajā pašā laikā ļoti daudz kas mainījies arī dzemdniecības vadlīnijās. Ir noteiktas striktākas robežas, kad jādomā par grūtnieces dzemdību atrisināšanu. Kad sievietes dzemdē pašas, mēs mazāk uztraucamies, jo tur risks ir mazāks. Savukārt, tiklīdz dzemdības sākam ar ierosināšanu, gan ārstam, gan vecmātei uzreiz ir skaidrs, ka tas viss var beigties ar ķeizargriezienu vai vakuumu.
Un kas ir skumjākais?
– Slikts iznākums. Šādā brīdī ļoti svarīgi, cik liels atbalsts ir no kolēģiem, ar kuriem strādā kopā.
Dzemdības taču ir komandas darbs?
– Jā, šeit ļoti lielu lomu spēlē vecmāte un tas, cik labi dakteris ar viņu saprotas. Primārais veiksmes stāsts, lai būtu labs dzemdību rezultāts, ir veiksmīga un pieredzes bagāta komanda, kura saprot, ko dara un kāpēc tā dara.
Jums praksē daudz bijis to slikto gadījumu?
– Ik pa laikam kāds, protams, gadās. Labi, ka tādā brīdī ir, ar ko izrunāties. Katram ir sava pieeja, kā viņš risina to, kas nav izdevies. Ejot uz dežūrām dzemdību nodaļā, nekad nevar zināt un paredzēt, kā beigsies darba diena. It īpaši, ja vienā maiņā ir vairākas dzemdētājas, jo ārsts ir atbildīgs par visām. Tas ir adrenalīna pilns darbs. Un šajā brīdī svarīga ir komandas iesaiste, lai blakus ir arī labs neonatologs un anesteziologs. Ir situācijas, kad ļoti daudz var palīdzēt arī sanitāre, kaut tā nav viņas darba specifika. Tad, kad trūkst darba roku, pieslēdzas visi. Lielā stacionārā pluss ir tas, ka ir iespēja dabūt vairākus palīgus. Mazā ir tik, cik ir.
Padomju laikos jaunajiem tēviem bērnus drīkstēja parādīt tikai pa logu. Tagad vīrietis ir klātesošs ne vien grūtnieču vizītēs, bet arī dzemdību zālē.
– Tā ir. Dažreiz tas ļoti palīdz, un to patiešām var redzēt. Bet ir arī situācijas, kad vīrieša klātbūtne diemžēl vairāk traucē, jo viņam ir slikti. Bērns dzimst, bet tētim ir slikti… Mums tā ir bijis arī šeit, Balvos. Tad tētis iziet ārā, pastaigā pa pagalmu un atnāk, kad bērniņš jau piedzimis. Vīra dalība dzemdībās ir koks ar diviem galiem. Ir gadījumi, kad pāris sarunā, ka vīrietis ies, bet viņš neaiziet, un otrādi – sarunā, ka neies, un viņš nāk. Bet ir arī sievietes, kuras pašas pasaka, – es negribu, lai mans vīrs ir blakus.
Medicīna turpina strauji progresēt. Mūsdienās ir iespēja saglabāt komplicētas grūtniecības, iznēsāt bērniņu arī patoloģiju gadījumos. Ko tas nozīmē mediķiem?
– Mums tas nozīmē sarežģītākas dzemdību situācijas. Ja sarežģīti gājis grūtniecības sākumā, skaidrs, ka arī finišs būs problemātiskāks. Tagad ir tā – sieviete pieņem lēmumu, vai viņai vajadzīga šī grūtniecība. Mēs tikai varam palīdzēt. Ja sieviete ir pārliecināta, ka viņa vēlas grūtniecību, mēs to saglabājam. Mūsdienās ir ļoti attīstīta medicīna arī uz grūtniecību saglabāšanu. Kādreiz tādu medikamentu un iespēju nebija.
Runājot par novitātēm, teicāt, ka tagad tādu ir ļoti daudz. Ir kādi trendi arī dzemdību jomā?
– Tagad trends dzemdībās kā atbalsta personu ir ņemt dūlas. Mazajās reģiona slimnīcās tas gan notiek ļoti reti, bet lielākajos stacionāros šo iespēju izmanto diezgan daudzas dzemdētājas. Vienās dzemdībās, kuras pieņēmu, sievietei līdzi bija mamma, vīrs un vēl dūla. Ja sieviete tā grib, mēs nevaram teikt – nē. Vairumā gadījumu tas ļoti palīdz.
Bērniņa dzimšana ir skaists brīdis, bet diemžēl ne vienmēr. Kādreiz nācies saskarties ar gadījumu, kad mamma pasaka, – bērnu no dzemdību nodaļas uz mājām neņemšu…
– Ir bijis. Un tajā reizē mēs pat nemēģinājām viņu atrunāt, jo šai sievietei bija antisociāli dzīves apstākļi. Jau ienākot nodaļā pa durvīm, sieviete paziņoja, ka viņai neko nevajag – piedzemdēs un ies mājās. Tajā brīdī sapratām, ka labāk tam bērniņam būs tomēr kaut kur citur. Lai tādas situācijas neatkārtotos, mūsu valstī vēl ļoti daudz pie kā jāpiestrādā.
Pati esat mamma un zināt, ko nozīmē laist pasaulē mazuli. Kādas bija Jūsu dzemdības?
– Par savām dzemdībām nevaru sūdzēties. Toreiz jau biju rezidente pēdējā gadā. Psiholoģiski šim procesam biju sagatavojusies un zināju, uz ko eju. Ja sieviete 30 gados dzemdē bērnu, viņa zina, kādēļ to dara. Tas nav, kā dzemdēt 18 vai 20 gados. Viena sieviete, kura nesen laida pasaulē trešo vai ceturto bērnu, teica, – es katru reizi eju uz pasākumu, kur nezinu, kā man ies. Zinu, kas bija pirmajā un otrajā reizē, bet nezinu, kas būs tagad. Katra reize ir kaut kas jauns. Un tā patiešām ir!
Jūsu darbs ir izaicinājumu pilns. Kādā veidā restartējaties nākamajam darba cēlienam?
– Man patīk adīt, lasīt grāmatas un daudz ceļot. Un vēl man ir dārzs un puķes. Bet par restartu runājot, citreiz var nostrādāt arī vairākas diennakts dežūras un justies tik gandarītai, ka nevajag neko. Bet ir reizes, kad smagi gājis. Tad paēdu, paguļu un daru tālāk.
Ja tagad būtu iespēja vēlreiz nonākt tajā punktā, kur bijāt, kad sākāt studēt, vai izvēle tāpat kristu par labu dzemdniecībai?
– Laikam teikšu, ka nē. Labāk es būtu LORs vai oftalmologs, tad naktis varētu pavadīt mājās un būtu iespēja veltīt laiku arī ģimenes dzīvei. Ginekologa darbs diemžēl daudz ko no tā visa nogriež. Šajā darbā vienmēr ir iespēja izjust lielu adrenalīna devu, toties pēc tam, kad viss beidzies, var uzelpot un citreiz pat pasmieties par to, ka viss ir atrisinājies labi. Taču, lai vai kā, tas, ko daru šobrīd, ir mans sirdsdarbs. Ikviena mazuļa piedzimšana ir īpašs brīdis, un tas ir svētīgi, ka šajā īpašajā mirklī es varu būt klāt. Ar pirmo kliedzienu šajā pasaulē sākas jauna dzīve…
Reizi mēnesī dodas uz Balviem. Ginekoloģe Iveta Dumbrovska Balvu dzemdību nodaļu par savējo sauc jau deviņus gadus. Viņa apliecina, ka dara sirdsdarbu, jo sapnis kļūt par dakteri bija jau kopš bērnības.
Dzemdību zāle – vieta, kur pasauli ierauga dzīvība. Balvu slimnīcas dzemdību nodaļā ir mūsdienām atbilstoša dzemdību zāle ar diviem dzemdību galdiem, pieejams aprīkojums, ar kura palīdzību iespējams monitorēt mazuļa sirdstoņus mammas vēderā, arī vairāki palīglīdzekļi, no kuriem visbiežāk izmantotie ir bumba un dzemdību krēsliņš. Brīdī, kad mazulis veiksmīgi piedzimis, atviegloti var uzelpot gan laimīgie vecāki, gan arī ārsts, vecmāte un pārējais personāls. Nodaļas vecākā vecmāte Inese Dadžāne stāsta, ka pēc mazuļa nākšanas pasaulē ļoti svarīgs viņa un mammas pirmais ‘āda-āda’ kontakts, kad mazulis pirmo dzīves pusstundu pavada mammai uz krūtīm. Savukārt, ja bērniņš piedzimis ar ķeizargrieziena palīdzību, parasti šo svarīgo uzdevumu uzņemas tētis. “Runājot par dzemdībām, manā 39 gadus ilgajā darba praksē bijuši dažādi gadījumi. Piemēram, pagājušajā gadā mazulis nāca pasaulē 31.decembrī pulksten 23.50. Pieņēmām dzemdības un no dzemdību zāles pa logu visi vērojām skaisto salūtu. Prātā palikušas arī divas dzemdības, kas notika ar minūtes starplaiku. Mūsu profesijā tiešām tā ir, kad, ejot uz darbu, nekad nevar zināt, kas sagaidīs,” apliecina nodaļas vecākā vecmāte Inese Dadžāne.
Meitenēm – savs, puišiem – savs. Dzemdību nodaļā ikviens jauns gads sākas ar lielā sienas kalendāra pielikšanu visiem redzamā vietā, kas kalpo arī kā vērtīgs informācijas nesējs. Kad bērniņš nācis pasaulē, personāls vai paši vecāki kalendārā ielīmē mazuļa dzimumam atbilstošu sarkanu vai zilu rimbulīti. Mediķi novērojuši, ka visbiežāk šo atbildīgo uzdevumu uzņemas jaunie tēti, kuri katru rimbulīti uzlīmē ar lielu lepnumu un pēc tam to vēl iemūžina fotogrāfijā. Balvu dzemdību nodaļā pieņemts, ka pie katra rimbulīša pieraksta arī jaundzimušā bērniņa vārdu. Reti ir tie gadījumi, kad vārds kalendārā paliek neierakstīts – ja arī mazuļa dzimšanas brīdī tas vēl nav zināms, izrakstoties no nodaļas, vecāki tomēr jau ir izlēmuši, kā sauks viņu atvasīti.
Pašiem savs Kaspers. Ieejot dzemdību nodaļas Bērnu istabā, nevar nepamanīt kādu skaistu lelli, kas sākumā nezinātājam var pat izskatīties pēc diezgan paliela bērna. Tāpat kā citiem jaundzimušajiem un jaunajām māmiņām, arī lellei ap roku aplikta identifikācijas aproce, uz kuras lasāms, ka puika, vārdā Kaspers, nācis pasaulē 1995.gadā un svēris 7,070kg. Izrādās, šī ir īpaša lelle ar īpašu stāstu. Nodaļas mediķi skaidro, ka lelle uz Latviju atceļojusi no Zviedrijas reizē ar humānās palīdzības sūtījumu: “To ieraudzījuši, sapratām, ka mums tādu vajag. Protams, pirmais uzdevums bija izdomāt vārdu, par ko parūpējās vecmāte Anna Lizinska. Tajā laikā bija populāra multfilma par spoku Kasperu – par godu viņam arī tapa šis vārds. Tā Kasperiņš palika uz dzīvi dzemdību nodaļā un pie mums mīt joprojām. Jāteic, ka drīz vien viņam atradām piemērotu pielietojumu, jo Kaspers kalpoja un joprojām kalpo par lielisku modeli un uzskates līdzekli jauno māmiņu skolā, kurā viņas pirms dzemdībām apgūst daudz jaunu un noderīgu zināšanu.”
Visas palātas – bez maksas! Pirms trīs gadiem, 2022.gada 20.decembrī, Balvu slimnīcas dzemdību nodaļa atsāka darbu jaunās, svaigi izremontētās telpās, kuras atzinīgi paspējuši novērtēt arī jaunie vecāki. Šobrīd nodaļā pieejamas septiņas palātas, no kurām divas ir paaugstināta servisa palātas ar labierīcībām un dušu. Bet, kas pats galvenais, nevienai jaunajai māmiņai nav jāmaksā par uzturēšanos dzemdību nodaļā – visas palātas ir bez maksas.
Pēdējās pārbaudes pirms izrakstīšanās no slimnīcas. Ja salīdzinām laiku pirms 20 vai 30 gadiem un mūsdienas, jāsecina, ka būtiski mainījušās arī vadlīnijas attiecībā uz jaundzimušo veselības pārbaudēm. Kādreiz nebija aparatūras, ar kuru mazuļiem būtu iespēja pārbaudīt dzirdi, – tagad tāda ir. Tāpat obligāts nosacījums gan uzreiz pēc bērniņa nākšanas pasaulē, gan uzturēšanās laikā slimnīcā – izmērīt skābekļa saturāciju un pulsu. Bērnu māsa Nataļja Tarasova stāsta, ka jaundzimušajiem šīs pārbaudes notiek, uzliekot speciālu knaģīti uz labās kājiņas un labās rociņas. “Katru dienu piefiksētos datus ievadām datorā, lai ārsti vajadzības gadījumā var redzēt dinamiku un vērot, kā bērniņš jūtas,” viņa skaidro.
Ērts pirmais braucamrīks. Bērnu māsa stāsta, ka pie sava pirmā braucamrīka mazuļi tiek jau pirmajās stundās pēc dzimšanas. Ja kādreiz mammas bērniņus uz Bērnu istabu medmāsām nesa uz rokām, tad tagad tas notiek ērti pārvietojamās gultiņās uz ritenīšiem. Šo pirms pāris gadiem ieviesto jauninājumu paspējušas novērtēt ne vien pašas jaunās māmiņas, bet arī medicīnas māsas, kuras apliecina, ka bieži vien asinsanalīzes mazuļiem paņem, kad viņi atrodas šajā gultiņā. Kad nepatīkamā procedūra jau beigusies, māsiņa mazuli var pašūpināt, un viņš ātri vien nomierinās.
Joprojām sver un mēra. Tiklīdz mazulis ar kliedzienu devis ziņu par savu nākšanu pasaulē un piefiksēts šī svarīgā dzīves brīža precīzs laiks, bērnu māsa jaundzimušo aiznes uz bērnistabu, kur nosver, nomēra un paklausās sirdsdarbību. Bērnu elektroniskie svari ir svarīgs atribūts visu bērniņa un mammas slimnīcā uzturēšanās laiku, jo katru dienu jauno māmiņu pienākums ir ar saviem mazuļiem katru dienu pēc ēdienreizēm nākt uz kontrolsvēršanos. Tas nepieciešams, lai saprastu, cik labi jaundzimušais ēd un cik pieņemas svarā. Neatņemama Bērnu istabas sastāvdaļa ir arī ikona, kas kalpo kā sargeņģelis jaunajām dzīvībiņām, kas tikko ienākušas šajā lielajā pasaulē.
Pirmās dāvanas saņemtas! Izrakstoties no slimnīcas dzemdību nodaļas, jaunie vecāki no “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības” saņem dāvanas – komplektu jaundzimušajam, kurā ietilpst mīksts, silts plediņš, mitrās salvetes un krēms mazuļa kopšanai. Balveniete Veronika Bukāte (foto – no labās) savu otro bērniņu – puiku – pasaulē laida 20.oktobrī. Jaunā māmiņa Veronika un viņas vīrs Mārtiņš nodaļas personālam velta tikai labākos pateicības vārdus: “Palātas – skaistas, siltas, izremontētas, ar labierīcībām, personāls – atsaucīgs. Un viss par velti! Atnāc, izdari savu darbiņu un smuki aizej ar bērniņu mājās. Šobrīd novada iedzīvotāji cīnās par Balvu slimnīcas likteni. Jā, dzimstība kritusies visā Latvijā, bet atstāt dzemdību nodaļu Balvos noteikti vajadzētu. Ja ar otrajām dzemdībām vajadzētu braukt uz citu slimnīcu, mēs nepaspētu. Tādēļ esam tikai PAR slimnīcas saglabāšanu. Arī tad, ja mēnesī piedzims tikai viens bērniņš, slimnīcai Balvos jābūt.”
Galvenais – lai kājiņas siltas! Daudzu gadu garumā dzemdību nodaļai izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Balvu Teritoriālo invalīdu biedrību, no kuras slimnīca regulāri saņem dāvinājumus mazu, adītu zābaciņu un zeķīšu izskatā. Taču par jaundzimušo siltām kājiņām rūpējas ne vien invalīdu biedrības biedri, bet arī Svetlana Oļipova, kura katru gadu nodaļas mazuļiem sarūpē pašas rokām darinātus adījumus. Papildināt zeķīšu krājumus palīdz arī māsu palīdze Iveta Konivāle (foto). Viņa Balvu dzemdību nodaļā strādā jau 22 gadus un šajā laikā noadījusi tik daudz mazu zeķīšu pāru, ka ne saskaitīt. Iveta stāsta, ka pirmās zeķītes tapa pēc tā, kā mediķi saprata, ka ne visas māmiņas parūpējušās par savu mazuļu siltajām pēdiņām. “Nolēmām, – būtu labi, ja nodaļā stāvētu kāds lieks pārītis, un es sāku adīt zeķītes. Jaundzimušajam uz plikas kājiņas vilnas zeķīte ir pats labākais, kas vien var būt, jo tā stimulē un uzlabo asinsriti. Mazulītim – siltas pēdiņas, bet manu sirdi silda apziņa, ka zeķītes atradušas labu pielietojumu,” atklāj Iveta.
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/reel/1507905520354235
Piedzimt Latvijai (17.10.2025.)
Viens pats mājās
Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?
Statistika ir nepielūdzama – nākas secināt, apkopojot dzimtsarakstu nodaļu sniegtos datus par aizvadīto gadu reģistrētajiem jaundzimušajiem, kā arī mirušo un laulību skaitu. Cilvēku laukos kļūst arvien mazāk – jaundzimušo joprojām ir mazāk nekā mirušo, tāpat jaunie pāri pēc kāzām nereti dodas prom un savus bērnus laiž pasaulē lielpilsētās vai pat pārceļas uz dzīvi ārzemēs. Kas ir nepieciešams, lai ģimenes paliktu dzīvot laukos? Kāpēc ar katru gadu viņu paliek arvien mazāk? Aktivitātē “Viens pats mājās” dodamies pie ģimenēm, kuru bērns ir vienīgais gada laikā reģistrētais jaundzimušais pagastā, kā arī uzrunājam dzimtsarakstu nodaļu vadītājus.
Bērnu dzimstība laukos ir samazinājusies
“Ikdienā veicu miršanas, dzimšanas fakta reģistrāciju, laulību reģistrāciju, izsniedzu atkārtotas civilstāvokļa aktu reģistrācijas apliecības un izziņas, sagatavoju dokumentus uzvārda, vārda, tautības ieraksta maiņai un, protams, citus pienākumus,” skaidro Rēzeknes novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja MARIJA DEKSNE.
Kāda ir demogrāfiskā situācija Rēzeknes novadā? Vai dzimstība samazinās?
– Rēzeknes novadā, protams, kā jau visā valstī, pēdējo gadu laikā dzimstība ir samazinājusies. Rēzeknes novada Dzimtsarakstu nodaļā 2023.gadā reģistrēti 86 jaundzimušie, bet 2024.gadā – 70. Protams, tā nav statistika, kas apliecina, ka mūsu novadā ir tikai tik daudz dzimuši bērni, jo dzimšanas faktu var reģistrēt jebkurā dzimtsarakstu nodaļā. Piemēram, Rēzeknes novadā dzīvojoša mamma, kura dzemdē bērniņu Preiļos, var reģistrēt dzimšanas faktu arī Preiļu novada Dzimtsarakstu nodaļā. Rēzeknē ir divas dzimtsarakstu nodaļas – Rēzeknes novada un Rēzeknes valstspilsētas Dzimtsarakstu nodaļa, tāpēc ģimenēm ir izvēles iespējas, kur reģistrēt bērna dzimšanas faktu.
Kādi, Jūsuprāt, ir iemesli, kas mudina jauniešus doties prom no pagastiem, izvēloties dzīvot pilsētās vai ārzemēs?
– Manuprāt, svarīgi, lai ģimenes paliktu laukos un veidotu savas saimniecības, audzinātu bērnus, bet dzīvē mēdz būt dažādi. Ir ģimenes, kuras domā, rūpējas, veido saimniecības, raksta projektus un neatstāj savu dzimto vietu. Bet, protams, ir arī daudzi jaunieši un jaunas ģimenes, kuri par savu dzīvesvietu izvēlas pilsētu vai arī ārzemes. Ārpus Latvijas jauniešus noteikti vilina lielāks atalgojums un plašākas darba iespējas, daudzviet ir vieglāk iegādāties mājokli, varbūt arī pabalsti un atalgojums ir lielāks.
Ko valstī vajadzētu mainīt, lai jaunas ģimenes par savu mājvietu izvēlētos lauku pagastus? Kā valsts politika var ietekmēt demogrāfijas situācijas uzlabošanos?
– Kā jau minēju, situācija pasliktinās ar katru gadu visā valstī, un mūsu valsts vadītāji ir sapratuši, ka kaut kas ir jādara, ka jārisina šī problēma, lai pēc gadiem jaundzimušo bērnu skaits pilnīgi nesamazinātos. Priecē fakts, ka Labklājības ministrijā un valdībā notika sarunas par to, ka vajadzētu ģimenēm palielināt valsts pabalstus. Ar 2026.gadu, kā zināms, tiek plānots palielināt pabalstus, arī piedzimšanas pabalstu, kas ir ļoti apsveicami. Tādā veidā, iespējams, varbūt arī izdosies uzlabot demogrāfisko situāciju valstī un novadā. Bez šaubām, Rēzeknes novads nav vienīgais, kur ir problēmas ar demogrāfiju.
Kā pašvaldība var atbalstīt bērnu ienākšanu ģimenē? Kā ar to veicas Rēzeknes novadā?
– Ja mēs runājam par to, kā Rēzeknes novadā atbalsta jaunās ģimenes un jaundzimušos bērnus, vēlos uzslavēt mūsu novadu, jo Rēzeknes novadā jaundzimušajiem izmaksā gandrīz lielāko pabalstu valstī – pašlaik ģimenes saņem 720 eiro par katru jaundzimušo bērniņu. Manuprāt, tā nav nemaz tik maza palīdzība jaunajiem vecākiem. Rēzeknes novadā daudz dara, lai jaunieši tomēr paliktu laukos un attīstītu savu uzņēmējdarbību, sniedz atbalstu jaunajiem uzņēmējiem laukos. Tās ir dotācijas, dažādas nodokļu atlaides, digitālo darbavietu radīšanas iespējas. Bieži vien, ja ģimene dzīvo tālu laukos, tiek piedāvāts arī attālinātais darbs. Piedāvā stipendijas vai atbalstu jauniešiem, kuri pēc studijām atgriežas laukos. Šīs ģimenes izmanto arī mājokļa programmas, līdz ar to paliek laukos un veido tur savas ģimenes. Protams, bez darbošanās uzņēmējdarbībā ļoti svarīgi, lai arī šajās vietās būtu ieviesti kultūras, sporta, izglītības pasākumi, lai arī laukos notiek koncerti, darbojas jauniešu centri. Uzskatu, ka jaunieši paliks laukos, ja būs trīs būtiskas lietas – darbs, dzīves kvalitāte un iespējas attīstīties.
Vai iespējams, ka mantotā zeme varētu būt viens no iemesliem, kas notur cilvēku laukos?
– Ir vērojams, ka daļa no ģimenēm, kuras aizbraukušas uz ārzemēm, atgriežas. Varbūt tur nav izveidojies skaists veiksmes stāsts, kad ir gan ļoti labi atalgots darbs vai lieli pabalsti, gan ģimenei – mājvieta un bērniem – skolas. Tāpēc viņi izvēlas braukt pie vecākiem uz dzimtajām mājām, nomāt vai pirkt zemi un apstrādāt to. Bieži vērojams, ka zemi aizvien vairāk iznomā un pērk jaunās ģimenes, kuras labprāt nodarbojas ar lauksaimniecību – sēj graudaugus, audzē lopus, būvē viesu mājas un nodarbojas ar tūrismu vai bioloģisko saimniekošanu. Līdz ar to ģimenes paliek laukos, strādā un audzina bērnus, un par to ir patiess prieks.
Bieži izskan informācija par slēgtām vai reorganizētām skolām laukos. Kā, Jūsuprāt, dzimstību ietekmē izglītības un veselības aprūpes pieejamība laukos?
– Jā, viens no iemesliem, kāpēc daļa iedzīvotāju atstāj laukus, ir tas, ka valstī tiek slēgtas mazās skolas. Ja nav izglītības iespēju, ja varbūt nav kultūras centra, vecākiem nav darba, tad šāda nomaļa vieta Latvijas laukos paliek tukša. Ja paskatāmies situāciju Rēzeknes novadā, jāatzīst, ka ļoti daudzi jaunieši tomēr plāno savu dzīvi, veido ģimenes un uzņēmumus novadā. Laika gaitā daudzi jaunieši ir kļuvuši par uzņēmējiem, viņiem atbalstu sniedz gan pašvaldība, gan valsts, piedāvājot dalību projektos, uzņēmējdarbības forumus, seminārus, apmācības. Iespējams apgūt arī dažādas Eiropas Savienības atbalsta programmas. Pamazām jaunās ģimenes veido savas ražotnes, kas, jāatzīst, ir daudzveidīgas. Rēzeknes novadā varam lepoties ar ģimenēm, kuras nodarbojas ar uzņēmējdarbību un ražo mājas vīnus, mājas saldējumu un citu produkciju. Piemēram, uzņēmums “Safīra L” ražo konditorejas izstrādājumus, “Cukurella” – saldumus, saldējumu. Ir, protams, uzņēmumi, kuri nodarbojas ar gaļas kūpinājumu ražošanu, kafiju un ļoti daudziem citiem gardumiem un kulinārijas izstrādājumiem. Protams, bez šīm garšīgajām lietām ir arī uzņēmēji, kuri nodarbojas ar adījumiem, tamborējumiem, lasa tējas pārdošanai un izgatavo ļoti skaistus keramikas traukus.
Kāda ir situācija ar laulību ceremonijām – vai ar gadiem samazinās arī noslēgto laulību skaits? Varbūt pēdējos gados laulības vairāk slēdz gados vecāki pāri?
– Protams, ļoti patīkami dzimtsarakstu nodaļas darbā ir reģistrēt laulību gan jauniešiem, gan arī gados vecākiem cilvēkiem. Mīlestība neskaita gadus, un tāpēc laulības slēdz gan jaunieši, gan arī vecāka gadagājuma cilvēki. Pagājušajā – 2024. – gadā Rēzeknes novada Dzimtsarakstu nodaļā noslēgtas 55 laulības. Jaunieši vairāk tomēr izvēlas izbraukuma laulības. Tā kā mūsu likumdošana paredz tādas iespējas, tad ceremonijas organizējam pēc jaunlaulāto vēlmēm. Ļoti populāra vieta, kur jaunieši rīko kāzas, ir Lūznavas muiža. Protams, tās ir arī viesu mājas, jaunlaulāto dzimtās mājas, arī skaistas vietas pie dabas. Vecāka gadagājuma cilvēki lielākoties izvēlas ceremoniju Rēzeknes novada pašvaldības telpās, izmantojot zāli vai arī kabinetu, klātesot lieciniekiem vai arī tikai divatā, jo likumdošana nenosaka obligātu liecinieku klātbūtni. Ja runājam par to, kā Rēzeknes novadā tiek stimulētas un atbalstītas ģimenes, jāuzsver, ka arī sociālajā dienestā pieejami dažādi pabalsti tiem iedzīvotājiem, kuri atbilst noteiktajiem kritērijiem. Man kā dzimtsarakstu nodaļas vadītājai ļoti patīkama ir Zelta kāzu pasākuma organizēšana un vadīšana. Jau 16 gadus organizēju šo pasākumu Lūznavas muižā, kad ik gadu maijā aicinām Zelta un Dimanta kāzu pārus un godinām šos cilvēkus, sakām paldies par viņu skaisto mīlestību, ko pratuši nosargāt un saglabāt gadu desmitiem. Paldies šīm ģimenēm! Ir vēlme godināt tieši šādas ģimenes, lai jaunieši un jaunās ģimenes redz piemēru un arī tiecas pēc tik daudziem laimīgiem kopā būšanas gadiem.
Vai ir gadījumi, kad novada dzimtsarakstu nodaļā slēdz laulības jaunieši, kuri dzīvo un strādā tālu no dzimtajām mājām? Vai viņi atklāj, kādēļ pameta dzimto pusi?
– Jā, šādi gadījumi notiek diezgan bieži. Laulības Rēzeknes novada dzimtsarakstu nodaļā slēdz jaunieši, kuri jau kādu laiku dzīvo un strādā citviet, lielākoties Rīgā vai ārzemēs, bet izvēlas laulāties savā dzimtajā pusē. Iemesli tam parasti ir emocionāli un simboliski: piesaiste dzimtajai vietai, ģimenei, bērnības atmiņām, vēlme godināt vecākus vai vecvecākus, kuri dzīvo šajā novadā, skaistā vide – daudzi vēlas svinēt laulību vietā, kas viņiem ir nozīmīga vai ainaviski pievilcīga, mierīgāka un personiskāka atmosfēra nekā lielpilsētā. Daļa jauniešu tiešām atklāj, ka pametuši dzimto pusi darba vai mācību dēļ, jo mazpilsētās vai laukos ir mazāk iespēju atrast darbu atbilstoši specialitātei. Citi saka, ka nākotnē, kad būs izveidojuši ģimeni, uzkrājuši pieredzi vai būs atraduši iespēju strādāt savā specialitātē, gribētu atgriezties.
Vēsture liecina, ka Latgalē savulaik bija lielas ģimenes. Kas vecākus attur no kuplāka bērnu skaita?
– Latgalē, kā daudzos Latvijas laukos, agrāk cilvēki dzīvoja lauku saimniecībās, kur bērni bija arī lieli palīgi – palīdzēja ģimenes darbos, lauksaimniecībā. Tādēļ kuplākas ģimenes vienā brīdī bija gan ekonomiski, gan praktiski izdevīgas. Turklāt sociālās un ģimenes vērtības agrāk bija citādākas, sabiedrības atbalsts bija tiešāks, dzīve bija vairāk kopieniska, cilvēki bieži vien dzīvoja tuvāk radiniekiem. Veselības aprūpe agrāk bija sliktāka, bērnu mirstība – lielāka, tādēļ ģimenes dažreiz gribēja drošību – vairāk bērnu nozīmēja lielāku iespēju, ka daļa no tiem izdzīvos un turpinās ģimenes līniju.
Uzskatu, ka mūsdienās vecākus no kuplāka bērnu skaita attur ekonomiskais slogs – izmaksas, kas saistītas ar bērnu kopšanu un audzināšanu. Tā ir pārtika, apģērbs, izglītība, pulciņi, transports. Ja abi vecāki strādā, darbs prasa laiku un resursus. Nozīmīga arī izglītība un karjera – vecākiem ir vēlme veidot karjeru, kas var novilcināt ģimenes dibināšanu un bērnu dzimšanas laiku. Daudzi vecāki apzināti plāno bērnu skaitu ģimenē, izvērtējot, cik bērnu var atļauties, dodot viņiem pienācīgu dzīvi un iespējas. Manuprāt, mūsdienās nepastāv vēlme radīt lielu ģimeni, jo traucē dzīves ātrums, mobilitāte, personīgās un profesionālās ambīcijas. Vecāki bieži vien vēlas tikai vienu vai divus bērnus, līdz ar to, iespējams, nodrošinot vairāk resursu savai atvasei.
Vai, Jūsuprāt, izaudzināt bērnu laukos ir grūtāk nekā pilsētā?
– Skatot kopumā, kā šobrīd Latvijā funkcionē sabiedrība, infrastruktūra un ekonomika, bērnus audzināt vieglāk ir pilsētās. Bet tas nenozīmē, ka laukos nevar būt ļoti laba vieta bērnu audzināšanai. Ir vairākas priekšrocības bērnu audzināšanai laukos, kas var kompensēt esošos mīnusus. Proti, bērniem lielāka dzīvojamā platība un vairāk vietas atpūtai un izklaidēm, dabas tuvums, iespējams, zemākas dzīvošanas izmaksas – zemākas mājokļu cenas, dažiem, ja darbs un skola nav pārāk tālu no mājām, arī zemākas pārvietošanās izmaksas. Laukos bērni ikdienā uzturas tuvāk ģimenei un kopienai, līdz ar to saņem atbalstu no radiniekiem, kaimiņiem, vecāki var biežāk kontrolēt savas atvases, kas palīdz bērnu pieskatīšanā un audzināšanā. Tāpat jāatceras, ka laukos bērni biežāk pavada laiku pie dabas, mazāk saskaras ar pilsētas trokšņiem, stresu un piesārņojumu. Protams, laukos ģimenēm ir arī izaicinājumi – pienācīgu darbavietu trūkums; ilgs laiks ceļā uz darbu; zems atalgojums; nelielas iespējas apmeklēt tuvumā esošu bērnudārzu, skolu vai veselības aprūpes iestādi; iespējams, problēmas ar sabiedrisko transportu, kultūras un interešu izglītības pieejamību (kursi, pulciņi); mobilitātes izmaksas – automašīna vai bieža pārvietošanās ar sabiedrisko transportu prasa laiku un līdzekļus.
Pēdējos gados novadā palielinās pagastu skaits, kur gada laikā nav dzimuši bērni vai arī reģistrēts tikai viens jaundzimušais?
– Jā, pēdējos gados ir tādi pagasti, kur bērnu dzimstības rādītāji ir krietni samazinājušies vai arī gada laikā Rēzeknes novada Dzimtsarakstu nodaļā nav reģistrēts neviens jaundzimušais. Protams, šī statistika var būt nepilnīga, jo jaundzimušā dzimšanas fakta reģistrācija ir iespējama jebkurā dzimtsarakstu nodaļā.
Kopš kura gada strādājat dzimtsarakstu nodaļā? Vai, redzot dzimstības samazināšanos un lauku iztukšošanos ikdienas darbā, izdodas nedomāt par Rēzeknes novada un Latgales nākotni?
– Rēzeknes novada Dzimtsarakstu nodaļā strādāju kopš 2010.gada. Protams, ikdienā, redzot dzimstības samazināšanos un to, kā daudzi jaunie cilvēki pārceļas uz pilsētām vai ārzemēm, ir grūti par to nedomāt. Katrs reģistrētais bērniņš Latgalē kļūst par īpašu notikumu un cerību, domājot par nākotni. Tajā pašā laikā šie fakti liek domāt arī par to, cik svarīgi saglabāt dzimtas saknes, tradīcijas un cilvēku piederības sajūtu savai vietai. Darbs dzimtsarakstu nodaļā dod iespēju redzēt gan izaicinājumus, gan cerību, jo, lai arī skaitļi samazinās, katra ģimene, kas izvēlas dzīvot un audzināt bērnus Rēzeknes novadā, ir nozīmīga. Šis darbs ļauj būt klāt šajos brīžos, kas veido mūsu novada un Latgales nākotni.
Ko novēlat jauniešiem un ģimenēm, kuras domā par izvēles iespējām – palikt dzimtajā pusē vai doties labākas dzīves meklējumos?
– Lai novadā dzīvojošās ģimenes ir kuplas un draudzīgas, lai izvērtē savas iespējas un apsver domu izmantot daudzveidīgās atbalsta programmas, attīstot savu uzņēmējdarbību. Gribētos, lai ģimenēs skan bērnu čalas, lai iedzīvotājiem ir darbs, prieks par paveikto un gandarījums par to, ka viss iecerētais ir īstenojies. Lai ikdienā jebkurā Latvijas nostūrī palielinās dzimstības rādītāji, lai jaunieši dibina ģimenes, kas ir balstītas uz stiprām skaistas mīlestības saitēm!
Marija Deksne. Runājot par ikdienas pienākumiem, Rēzeknes novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja atzīst, ka lielākais gandarījums dzimtsarakstu nodaļas darbā bieži ir saistīts ar cilvēku dzīves nozīmīgākajiem un skaistākajiem brīžiem. Šis darbs ļauj būt klātesošai, kad cilvēki sāk jaunu dzīves posmu: “Prieks sniegt viņiem emocionālu un juridisku atbalstu. Prieks redzēt laimīgus pārus viņu īpašajā dienā un zināt, ka esmu palīdzējusi šo notikumu padarīt oficiālu un neaizmirstamu. Bērna dzimšanas reģistrācijā prieku dāvā apziņa, ka tieši šajā brīdī cilvēks tiek “ierakstīts dzīvē” un esmu daļa no šī sākuma.”
Grūti atrast darbu un realizēt sapņus
“Lazduleja ir mans dzimtais pagasts, te ar nelielu pārtraukumu dzīvoju kopš bērnības. Laiks, kad pati vēl biju bērns, atmiņā saglabājies kā skaists un bezrūpīgs. Tā kā mums, bērniem, nebija ne telefonu, ne citu gadžetu, visu brīvo laiku pavadījām ārā spēlējoties. Toreiz pagastā dzīvoja daudz bērnu, – ir, ko atcerēties!” teic divu dēlu mamma DIĀNA KEIŠA. Jaunākais no viņu ģimenes dēliem – Usmans – ir vienīgais 2020.gadā reģistrētais jaundzimušais pagastā.
Kopš bērnības bijāt pārliecināta, ka dzīvosiet laukos? Ar ko piesaista lauku vide?
– Kad izaugu, negribēju te dzīvot, tāpēc uzreiz, kā pabeidzu skolu, aizbraucu uz Angliju, kur nodzīvoju 10 gadus. Dzīvē sanāca tā, ka, atbraucot mājās, man sagribējās palikt dzimtajā pusē. Iespējams, kad paliec vecāks, velk atpakaļ uz dzimtajām mājām, pie vecākiem, kuri gaida. Te, laukos, ir miers, klusums, arī nostaļģija par aizgājušo laiku.
Pastāstiet, lūdzu, par dzīvi ārzemēs – kāpēc savulaik pieņēmāt lēmumu doties prom no dzimtās puses?
– Aizbraucu uz Angliju 19 gadu vecumā, jo vēlējos pamēģināt kaut ko jaunu un, kā lielākā daļa aizbraucēju, nopelnīt. Nemaz nenožēloju, ka toreiz tā rīkojos, jo tie bija forši 10 manas dzīves gadi. Satiku daudz jauku cilvēku gan no Latvijas, gan no citām valstīm, ar kuriem vēl joprojām uzturam kontaktus. Atgriezos, iespējams, lielākoties tāpēc, ka sāku ilgoties pēc mājām un vecākiem. Protams, gribējās, lai bērni izaug Latvijā, lai zina savu valsti, valodu un kultūru. Tas, ko viņi izvēlēsies un kur gribēs dzīvot, kad izaugs, būs viņu izvēle. Mēs, vecāki, vienmēr viņus atbalstīsim un palīdzēsim.
Vai Jūsu dēli apmeklē bērnudārzu un atbalsta viens otru? Viņiem ir rotaļu draugi?
– Jā, abi apmeklē bērnudārzu, ir draudzīgi. Dēliem ļoti patīk doties uz dārziņu, jo tur ir draugi, mīļas audzinātājas. Ir tā, ka dažreiz viņi kaut ko nesadala, bet tāpat viens otru aizstāv, atbalsta, pieskata un rūpējas. Te, laukos, viņiem arī ir draugi, ar ko paspēlēties. Mūsu dēli ir ļoti zinātkāri, interesējas, šķiet, par visu. Vecākajam dēlam, piemēram, patīk pētīt informāciju par dinozauriem un planētām. Viņam ir liela dinozauru kolekcija, turklāt zina, kā katru no dinozauriem sauc. Patīk mācīties un uzzināt ko jaunu, nezināmu, kā arī labprāt dejo un dzied. Jaunākajam dēlam interesē viss par supervaroņiem, ir arī savākta plaša dažādu varoņu kolekcija. Viņš ir ļoti aktīvs, labprāt dejo, dzied un zīmē.
Ģimenē esat izlēmuši, kurā skolā tuvākajos gados mācīsies dēli? Vai Jums svarīgi, cik liels būs skolēnu skaits klasē?
– Esmu domājusi par šo jautājumu, bet vēl neesmu pieņēmusi galīgo lēmumu. Pieļauju, ka viņi varētu mācīties Balvos. Jā, mūsdienās ir ļoti svarīgi, cik daudz skolēnu mācās vienā klasē. Man šķiet, ka maziem bērniem, īpaši pirmklasniekiem, ir grūtāk orientēties un uztvert informāciju skolā, ja klasē ir daudz bērnu. Citi bērni ātri un momentāli uztver informāciju, bet citiem vajag vairāk laika, lai saprastu vai koncentrētos darbam, jo viņi, iespējams, ir klusi un kautrīgi. Ja, piemēram, klasē ir 20 skolēni, tad skolotājai mācību stundas laikā nav iespējams tajās 40 minūtēs katram bērnam pievērst pietiekami daudz uzmanības, lai uzklausītu un paskaidrotu.
Kāpēc, Jūsuprāt, lauki kļūst tukšāki, bērnu dzimst arvien mazāk?
– Daudzi jaunieši pēc skolas beigšanas brauc uz lielām pilsētām, lai mācītos tālāk, daži brauc uz ārzemēm. Bieži vien ārzemēs, kur ir stabilitāte un darbs, izveido ģimenes un paliek tur dzīvot. Laukos vecākiem mūsdienās ir grūti atrast darbu, bet bērni jāaudzina un jāskolo. Runājot par izglītības iestādēm, jāatzīst, ka dažādi pulciņi un ārpusstundu nodarbības arī pārsvarā pieejami tikai pilsētās.
Jūs satrauc demogrāfiskā situācija Latgalē un valstī kopumā? Ko vajadzētu darīt valdībai un pašvaldībai, lai jaunās ģimenes dzīvotu pagastos?
– Īstenībā neesmu par to domājusi, jo tas nav atkarīgs no mums, lauku iedzīvotājiem. Bērni, iespējams, priecātos, ja arī pagastos būtu pieejamas nodarbības, pulciņi un dažādas aktivitātes, kas ir pilsētā, lai viņi varētu nodarbināt sevi ar lietām, kas interesē. Arī vecāki priecātos, ka jaunā paaudze pēc skolas nesēž gadžetos vai nestaigā apkārt.
Kā vērtējat jauniešu vēlmi doties dzīvot uz pilsētām un ārzemēm? Kāpēc viņi nevar īstenot sapņus dzimtajā pusē?
– Cilvēki dodas tur, kur var nopelnīt naudu un dzīvot labāk, arī mācīties un atrast sevi. Diemžēl pie mums ne visi var atrast labi apmaksātu darbu. Pabeidzot studijas, jaunieši bieži vien strādā pavisam citās jomās, jo izvēlētajā nozarē neatrod darbu. Raugoties kopumā uz nodarbinātību, jāatzīst, ka jauniešiem, arī cilvēkiem pusmūžā, paliek arvien mazāk iespēju īstenot savus sapņus.
Kā varētu atgriezt laukos jauniešus un ģimenes, kuri dzīvo un strādā ārzemēs? Vai tas vispār iespējams?
– Tas ir grūts jautājums. Nezinu, jo, kā jau minēju, te grūti atrast labi apmaksātu darbu un realizēt sapņus. Saprotams, ka cilvēki grib skaisti dzīvot, pēc mācībām vēlas atrast piemērotu darbu, īstenot sevi. Tajā, ka cilvēks sapņo, lai pietiktu naudas dzīvošanai un ikdienas vajadzībām, nav nekā nosodāma. Arī ikviens vecāks, šķiet, vēlas, lai bērni laukos dzīvotu ne sliktāk par pilsētas bērniem, lai viņi nejustos apdalīti izglītības vai citā ziņā.
Vai, Jūsuprāt, demogrāfisko situāciju laukos var uzlabot ar lielākiem bērnu pabalstiem? Kāds vēl būtu vajadzīgs atbalsts, lai jaunie vecāki, dzīvojot laukos, vēlētos audzināt bērnus?
– Nezinu, vai demogrāfisko situāciju laukos var uzlabot tikai ar lielākiem pabalstiem, jo cenas nepārtraukti pieaug gan dažādām bērnu precēm, gan medikamentiem, pakalpojumiem un citām lietām. Ar pabalstiem vien mazināt dzīves dārdzību, šķiet, neizdosies. Turklāt jāatceras, ka vecākiem vajag domāt arī par bērnu nākotni. Tāpēc uzskatu, ka vecāki var plānot tik bērnu, cik var atļauties uzaudzināt. Proti, nodrošināt nākotni un parūpēties, lai viņiem būtu viss nepieciešamais. Nedrīkst paļauties tikai uz pabalstiem un gaidīt brīnumu. Vecākiem, ņemot vērā savas iespējas, pašiem jāpieņem lēmums par bērnu ienākšanu ģimenē.
Varbūt viss ir pašu vecāku rokās – ja gribēs kuplas ģimenes, audzinās bērnus, neskatoties ne uz valsts, ne pašvaldības atbalstu?
– Vecāku vēlme audzināt bērnus ir svarīga, bet ne mazāk svarīgi ir arī sadzīves apstākļi, darba un mācību iespējas. Pazīstu vairākas daudzbērnu ģimenes. Prieks, ka viņi ir uzdrošinājušies audzināt vairākus bērnus. Ja var atļauties, kāpēc ne? Manuprāt, vispirms jādomā par bērnu nākotni, vecākiem jābūt drošiem, ka varēs atļauties un būs spēks uzaudzināt bērnus, tikai tad var domāt par bērnu ienākšanu ģimenē. Jāatceras, ka pēc skolas beigšanas jaunieši studē, bet par augstskolu arī bieži vien jāmaksā. Runājot par sevi, atzīstu, ka vienmēr esmu gribējusi divus dēlus.
Vai tas, ka laukos slēdz vai reorganizē skolas, ietekmē jauno ģimeņu izvēli palikt dzīvot dzimtajā pagastā?
– Domāju, ka daļēji ietekmē. Ja vecāki ir ieinteresēti nodrošināt bērniem labu izglītību, viņi meklēs labāko variantu. Pilsētās, kā zināms, bērniem tomēr ir vairāk iespēju, tāpēc bieži vien vecāki izvēlas mainīt dzīvesvietu. Nav noslēpums, ka vairāki vecāki arī mēro ceļu no laukiem uz pilsētu, jo tur ir darbavietas.
Ir grūti audzināt bērnus laukos? Esat domājusi par dzīvošanu citviet?
– Man ir jauki palīgi – divas vecmāmiņas. Pašlaik laukos it kā viss apmierina. Mums, vecākiem, ir darbs, bērni apmeklē bērnudārzu. Kā būs nākotnē, laiks rādīs. Nekad nevar zināt, kur pēc laika sanāks dzīvot vai strādāt.
Kādu redzat Lazdulejas pagasta un citu mūspuses pagastu nākotni?
– Man šķiet, ka pagasti ar laiku paliks mazāki un mazāki, tie vienkārši izmirs. Jaunieši brauc prom, cilvēki nomirst vairāk nekā piedzimst. Bēdīgi, bet tāda ir dzīves realitāte. Domāju, ka tuvākajā nākotnē būs arvien bēdīgāka situācija ar iedzīvotāju skaitu laukos.
Vai vēlaties, lai Jūsu bērni dzīvo Lazdulejā arī pēc 15 un 20 gadiem? Vai redzat savas ģimenes nākotni šajā pagastā?
– Pagaidām mums ir labi te, bet redzēs, kā būs nākotnē. Nav zināms, kādi būs nākotnes plāni bērniem, ko viņi gribēs, kad izaugs. Protams, nevienu neturēšu laukos, jo gribu, lai dēliem būtu laba nākotne, lai viņi atrastu sevi, iegūtu labu izglītību un atrastu darbu.
Ģimene laukos. Ar vīru Diāna iepazinās, kad dzīvoja un strādāja Anglijā. “Kādu laiciņu bijām aizbraukuši un padzīvojām arī Pakistānā, kas ir vīra dzimtā valsts. Tomēr pieņēmām lēmumu braukt uz Latviju, kur ar laiku mums piedzima divi dēli. Uzskatām, ka divi bērni ir ideālais pēcnācēju skaits ģimenē,” atklāj divu dēlu mamma.
Brāļi. Rehans (attēlā – no labās), kā atklāj dēlu mamma, pēc rakstura ir mierīgs, brīžiem kautrīgs, zinātkārs, viņam patīk mācīties un apgūt ko jaunu. Usmans (no kreisās) savukārt ir ļoti aktīvs, viņam patīk izklaidēties, parunāties, bet svešā vidē mēdz būt kluss un mierīgs. Puikas runā divās valodās – krievu un latviešu. “Šobrīd mājās viņi jau sāk mācīties angļu valodu. Sākumā mums bija mērķis, lai dēli vispirms labi apgūst vienu, tad mācās otru svešvalodu. Lai arī iepriekš vēl nemācījām angļu valodu, tāpat lasījām grāmatas un skatījāmies multiplikācijas filmas šajā svešvalodā. Ar vecmāmiņām puikas runā krieviski, ar mani – pārsvarā latviešu valodā, bet ar tēti – gan krieviski, gan angliski. Galvenais, ka visi viens otru saprot! Manuprāt, jo vairāk valodu zinām, jo labāk. Valodas vienmēr dzīvē noderēs!” pārliecināta Diāna.
Kopā ar bērniem var kalnus gāzt!
ANDRIS SLIŠĀNS, Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors: – Lepojos, ka man ir pieci bērni. Kad iepazinos ar sievu Ligitu, tikko bijām beiguši vidusskolu, sākām mācīties Rīgā, augstskolā, un dzīvot kopā. Jau tad zinājām, ka mums būs bērni, turklāt vairāk par vienu. Zinājām, ka bērni būs, vēl jauniem esot, jo gribējām izaugt kopā ar viņiem. Tagad, kad bērni jau lieli, var teikt, ka esam gandrīz vienaudži. Svarīgi plānot bērnus laikus, lai tad, kad viņi izaugs un paši vecāki vēl būs spēka gados, varētu kopā kalnus gāzt.
Skatoties uz demogrāfiju, dzimstību Latvijā un visā attīstītajā pasaulē, nākas secināt, ka bērnu dzimst arvien mazāk. Jaunieši lielākoties nevēlas veidot ģimenes un audzināt bērnus. Man šķiet, ka cilvēki mazliet aizmirsuši to, ka jebkura dzīva būtne, tostarp cilvēks, ir piedzimuši, lai radītu nākamo paaudzi, kas varētu pārņemt šīs paaudzes labākos sasniegumus un turpinātos nākamajā paaudzē. Skatoties uz notiekošo laukos, rodas sajūta, ka ilgus gadus pilsētas dzīvojušas uz lauku rēķina, jo laukos vienmēr bijušas lielākas ģimenes, daļa lauku bērnu pārcēlušies uz dzīvi pilsētās un tās stiprinājuši. Tagad, lai arī laukos veidotos lielas ģimenes, pilsētas tas vairs neglābs. Tādēļ jānāk visiem kopā un jādomā, kā piedāvāt jaunajām ģimenēm laukos dzīvesvietu, jaunas mājas, kultūru un izklaidi. Darbavietas atradīsim, jo, kā saka, darbs nav zaķis, neaizbēgs. Bet vieta, kur dzīvot un izklaidēties, jānodrošina. Lielas ģimenes ir vērtība, ko būtu jāpopularizē. Manuprāt, ja tev ir bērni, tu esi varonis!
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/reel/1268502728299089
Vairāk rakstu...
Veiksmes prognoze
.