Rakstos

Esmu negatīvs! (5.11.2021.)

Vai garīgumu var noķert vīruss?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļo sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kas ietekmējis arī finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Nezaudēt ticību, būt stipram un nepadoties grūtību priekšā šī brīža pasaulē ir liels izaicinājums. Kā ar to tikt galā, kur smelties spēku? Kāda šajā laikā bijusi sadarbība un komunikācija starp medijiem un garīdzniekiem? Apaļā galda diskusijā piedalās Balvu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo draudzes priesteris tēvs Aleksejs, Balvu Evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests Mārtiņš Vaickovskis, Balvu Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu draudzes prāvests Mārtiņš Klušs, Balvu Sakrālās kultūras centra vadītāja Aija Putniņa un Balvu Romas katoļu draudzes loceklis Edgars Skučs.

Kā pandēmija mainījusi Jūsu ikdienu?
A.PUTNIŅA: -Šobrīd tāpat eju uz darbu, turpinu strādāt. Vairākas lietas notiek attālināti, un sākumā tas mazliet biedēja. Taču šī situācija lika paskatīties uz dzīvi no mazliet cita rakursa, iziet no komforta zonas. Kopumā ikdiena nav radikāli mainījusies.
TĒVS ALEKSEJS: -Tāpat kā visur, sākoties pandēmijai, arī draudzes dzīvē notikušas dažādas pārmaiņas, kas saistītas ar ierobežojumu ieviešanu. Dievkalpojumu apmeklētāju skaits sarucis. Seniori, pārdzīvojot par savu veselību, daudz retāk nāk uz baznīcu.
M.VAICKOVSKIS: -Luterāņu mācītājs ir ģimenes cilvēks. Mums ar sievu ir pieci bērni. Jau iepriekšējā gadā, tāpat kā citi vecāki, izjutām attālinātās mācīšanās sarežģījumus, jo mājās vēl ir arī mazie bērni. Tas ir diezgan grūti. Arī visas baznīcas papildus aktivitātes pusotru gadu, kopš pagājušajiem Ziemassvētkiem, ir buksējušas. Ar Jauno gadu notiek tikai dievkalpojumi, kā arī tādas ceremonijas kā bēres, kristības un kāzas. No pārējām misijas aktivitātēm esam apzināti vairījušies, jo pastāv risks izplatīt slimību. Ir arī mācītāji, kuri rīkojuši ekskursijas, nometnes, vēl kaut ko. Taču tas ir liels risks. Esmu no tā vairījies. Toties nodarbojāmies ar baznīcas remontu, izmantojām šo laiku produktīvi.
E.SKUČS: -Kā jebkuram Latvijas iedzīvotājam, tie ir ierobežojumi, dažādas neērtības arī darbā, piemēram, tiekoties ar klientiem. Tāpat arī ir ierobežota pasākumu apmeklēšana. Tomēr kopumā daudz neērtību neizjūtu.
M.KLUŠS: -Pandēmija manu dienas kārtību būtībā nav mainījusi – notiek rīta lūgšanas, Svētās Mises, dažādi saimnieciskie darbi, attālinātais darbs Starpdiecēžu tiesā un Starpdiecēžu Garīgajā seminārā. Grūtākais, ka draudzē nevar rīkot pasākumus, tikties ar cilvēkiem klātienē.
Kā nezaudēt ticību, būt stipram un nepadoties grūtību priekšā šī brīža pasaulē?
A.PUTNIŅA: -Ikvienam cilvēkam patīk saņemt dāvanas, vai ne? Un dāvanas taču parasti neatņem, ja reiz ir uzdāvinātas. Tās tiek saudzētas, lolotas, glabātas un aizstāvētas. Ticība ir dāvana, ko esmu saņēmusi, un domāju, ka to man arī neviens neatņems. Šī dāvana mani stiprina ik dienu, ik brīdi.
TĒVS ALEKSEJS: -Šo grūto laiku vieglāk pārdzīvot tieši ticīgiem cilvēkiem, jo ticība Dievam stiprina, un mēs saprotam, ka viss ir Dieva rokās.
M.VAICKOVSKIS: -Pārbaudījumi mūs dara stiprākus, turklāt jebkurā dzīves jomā. Sportists, kad viņam uzliek lielu slodzi, varbūt sākumā dusmojas, bet pēc tam priecājas, jo ir rezultāts. Līdzīgi arī garīgās lietās. Mums kā kristīgiem cilvēkiem ir jāpaļaujas uz Dieva gribu. Nevienam Dievs neliek nest smagāku krustu, kā varam panest.
E.SKUČS: -Jāpaļaujas uz Dievu. Kā Svētajos Rakstos teikts,- nekārdināt Dievu to Kungu. Atdodiet Dievam to, kas pienākas Dievam, un ķeizaram – to, kas pienākas ķeizaram. Tad var dzīvot.
M.KLUŠS: -Svētajos Rakstos ticība nozīmē pārliecību un uzticēšanos Jēzum Kristum. Vēl varētu teikt, ka ticība ir zināšanas un paļāvība. Tai piemīt vairākas īpašības – ticība ir patiesa Dieva dāvana, kuru mēs saņemam. Tai nepieciešama cilvēka brīvā griba un skaidrs prāts, kad viņš pieņem dievišķo aicinājumu. Ticība ir nepilnīga, ja tā nerod izpausmi mīlestībā. Šajā laikā varam jautāt: “Kas man ir ticība?”, kā arī pārdomāt vēl vienu jautājumu: “Cik tālu es esmu savā ticībā?” Mūsu ticība bez nesavtības, bez atdeves ir nepilnīga, vāja, slima. Ticība, kurai nav žēlsirdības darbu, beigās atnes mums skumjas. Tāpēc jācenšas grūtības uzticēt ticībai Jēzum, un paļāvības pilniem jālūdz Viņa palīdzība. Mateja Evaņģēlijā lasām: “Ja jūsu ticība būs kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsiet šim kalnam: “Pārcelies no šejienes uz turieni,” – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”
Kā saskarsme ar smago slimību un tuvinieku zaudēšana ietekmējusi cilvēku ticību? Vai dažiem tas nav licis apšaubīt Dieva esamību?
A.PUTNIŅA: -Ja patiešām ir cilvēki, kuri apšauba Dieva esamību, tad man šo cilvēku ir ļoti, ļoti žēl. Ne jau Dievs sūtīja šo slimību. Dievs ir tikai pieļāvis šo situāciju. Jautājums,- kāpēc? Pieļauju, ka katram cilvēkam ir sava atbilde uz šo ‘kāpēc’. Varbūt mēs par maz domājam par galvenajām dzīves vērtībām? Cik laika esmu veltījis savai ģimenei, cik bieži saticies, vienkārši parunājis un apciemojis savus tuviniekus? Cik mīlestības esam devuši, cik saņēmuši? Dievs ir Mīlestība! Mīlestības trūkums - tā ir mana atbilde uz ‘kāpēc’!
TĒVS ALEKSEJS: -Katrs ticīgais zina un saprot, ka dzīve agri vai vēlu beigsies, un cilvēks nedzīvo, lai būvētu paradīzi zemes virsū, bet gan lai sagatavotu dvēseli mūžīgajai dzīvei. Nekas šajā dzīvē nav mūžīgs.
M.VAICKOVSKIS: -Galvenais kristiešu uzdevums ir domāt par dvēseles, nevis miesas glābšanu. Miesu varam pasargāt uz kaut kādu laiku, bet zinām, ka kādreiz vienalga pienāks finišs. Jādomā par dvēselēm. Iespējams, šis ir īstais laiks, kad varam pārvērtēt dzīves prioritātes. Protams, būs arī tādi velna vilinātie, kuri domās,- ja esmu saslimis – Dieva nav. Viņš ir. Jā, kāds pat nomirst. Bet jādomā par to, ka dzīves upe turpina tecēt. Dievs rūpējas par pasauli kopumā. Vasaru nomaina rudens, ziema – rudeni, pavasaris – ziemu. Dzīves cikls turpinās. Latvija un visa pasaule nonākusi lielas nedrošības laikā. Bet nedrošības brīžos Dievam ir iespēja uzrunāt cilvēku sirdis, un mums – pārvērtēt prioritātes. Jo dzīves mērķis un saturs nav maks un nopelnītais vai dzīves baudīšana fiziskā veidā.
E.SKUČS: -Sieva pārslimoja Covid-19. Bet, tā kā viņa bija vakcinēta, slimības gaita nebija smaga. Patiesi ticīgam cilvēka ticību nevar ietekmēt arī tuvinieka zaudēšana. Reizēm tuvinieku zaudēšana ir rezultāts tam, ka vairāk paļaujas uz sevi. Zinu vairākus cilvēkus, kuri atteicās no potēšanas, un diemžēl slimība viņus skāra tik smagi, ka viņi neizturēja un aizgāja taisaulē. Ja cilvēks ir patiesi ticīgs, to nekas nevar ietekmēt.
M.KLUŠS: -Uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt, bet katrs tuvinieku aiziešanu no šīs pasaules izjūt citādi. Varu teikt, tas ir sāpīgi. Šī gada septembrī Dievs pie sevis uz mūža mājām paņēma manu mammu. Ir ļoti grūti pavadīt pēdējā gaitā tuvu un mīļu cilvēku, ir daudz domu, jautājumu, zināms tukšums. Vēlos teikt, ka Dievs vada mūs savā apredzībā. Tāpat ticībā jāpieņem pamatpatiesība, ka mēs ienākam šajā pasaulē, un no šīs pasaules ir jāaiziet. Runājot par Dieva esamības apšaubīšanu, domāju, ka to vairāk ir piedzīvojis tas, kurš ir vājš savā ticībā un nepraktizē garīgo dzīvi. Svētais Francisks de Sals ir teicis: “Šī dzīve ir laiks, lai meklētu Dievu. Nāve ir laiks, lai atrastu Dievu. Mūžība ir laiks, lai baudītu Dievu.”
Kāda ir Jūsu attieksme pret vakcināciju?
A.PUNIŅA: -Man ir jautājumi, uz kuriem vēl pagaidām neesmu saņēmusi loģisku atbildi.
TĒVS ALEKSEJS: -Vakcinēties vai nevakcinēties ir katra cilvēka izvēle un viņa veselības stāvokļa jautājums. Tāpat kā visā sabiedrībā ir cilvēki, kuri vēlas vakcinēties, ir arī tādi, kuri nevēlas. Apustulis Pāvils vēstījumā Romiešiem, nodaļā 14:3-3, saka: “Kurš ēd, nenoniecini to, kurš neēd, un tas, kurš neēd, nenosodiet to, kurš ēd, tāpēc, ka Dievs viņu ir pieņēmis.” Daudzi draudzes locekļi nāk pie manis, lai saņemtu svētību vakcinācijai. Un viņi to, protams, saņem.
M.VAICKOVSKIS: -Nevienu neaģitēju. Tā ir ļoti personīga lieta. Tas, ka nevakcinētus cilvēkus atlaiž no darba, nepainteresējoties ne par viņu veselības stāvokli, ne citiem apstākļiem, manuprāt, nav pareizi. Manā draudzē ir cilvēki, kuri ir izslimojuši, vakcinējušies un slimo atkal, turklāt diezgan smagi. Tanī pašā laikā vakcinēšanās ir iespēja, jo medicīna ir no Dieva. Vakcīna ir tāds kā drošības spilventiņš miesai. Man kā mācītājam nav jāglābj cilvēka miesa, bet gan dvēsele. Jābaidās no tā, ka vakcīna pārvēršas par vakcīnu reliģiju, kad cilvēks jūtas pārdrošs, jo ir vakcinējies, un uzskata, ka var iet un darīt, ko grib. Šī brīža situācija valstī parāda, ka neviens nav drošībā. Doma – ja būtu vairāk vakcinēto, tad nebūtu šādas situācijas, arī ir tikai minējums.
E.SKUČS: -Es un mana sieva esam vakcinējušies, turklāt aicinu to darīt visus, neklausīties antivakseru populismā, bet uzticēties zinātnei! Jo vakcinējas visā pasaulē, bet valstīs, kurās ir lielāks vakcinēto personu skaits, slimo un mirst mazāk cilvēku. Diemžēl valdība pie vakcīnu reklāmas nav piestrādājusi tik daudz, cik to dara antivakseri. Valdība strādā vairāk ar pātagu, nekā ar pīrāgu. Katrā ziņā tā ir katra cilvēka brīva izvēle.
M.KLUŠS: -Teikšu, ka es neesmu antivakseris. Šis jautājums uz doto brīdi ir ļoti jūtīgs daudziem cilvēkiem, tāpēc cenšos par to nerunāt. Gada sākumā Latvijas bīskapu konference izteikusi Baznīcas oficiālo viedokli, un es cenšos pieturēties pie tā.
Cik efektīva bijusi garīdzniecības sadarbība ar sabiedrību un medijiem, arī sociālajiem tīkliem, sniedzot morālu atbalstu iedzīvotājiem pandēmijas laikā?
A.PUTNIŅA: -Katru rītu no pulksten 7 baznīca ir atvērta ikvienam, kurš vēlas palūgties un pateikties Dievam. Pulksten 7.30 tiek svinēta Svētā Mise. Pēc Svētās Mises ir iespējama arī individuāla saruna ar draudzes priesteri. Mūsu draudzes prāvests Mārtiņš Klušs ir parūpējies, lai katru svētdienu no pulksten 10 tiek translētas lūgšanas no Balvu Romas katoļu baznīcas, kā arī pulksten 11 tiešsaistē attālināti iespējams piedalīties Svētajā Misē: https:/facebook.com/katolis.balvi.
TĒVS ALEKSEJS: -Protams, sociālie tīkli un masu informācijas līdzekļi palīdz cilvēkiem sniegt vajadzīgo informāciju. Rīgas Metropolīta Aleksandra ievietoto informāciju var smelties arī mūsu informāciju vietnē pareizticība.lv. Tāpat visiem, kam latviešu valoda nav dzimtā valoda, izskaidroju piesardzības normas, kas jāievēro. Bieži nākas sniegt mierinājumu telefoniski, īpaši tuvinieka zaudēšanas gadījumā.
E.SKUČS: -Varbūt to varēja darīt vairāk, bet jāņem vērā mūsu garīdzniecības sastāvs. Vecāka gadagājuma garīdznieki nav tik aktīvi sociālajā vidē. Viņi aicina no kanceles, bet baznīcas apmeklētāju skaits šobrīd ir ierobežots. Savukārt jaunie priesteri ļoti aktīvi izmanto sociālos tīklus. Sekoju priesterim Ilmāram Tolstovam, kurš aktīvi darbojas šajā jomā – brauc arī uz slimnīcām pie Covid-19 slimniekiem ar Svēto Sakramentu un uzklausa grēksūdzes.
M.KLUŠS: -Pandēmijas laikā sociālos tīklus mēs izmantojam ļoti bieži, lai dalītos ar informāciju un jaunumiem, kā arī svētdienās tiešraidē pārraidām dievkalpojumus no baznīcas. Liels paldies Latgales Radio par raidījumiem un dievkalpojumiem, jo radio ir vispieejamākais veids, kā gūt garīgo stiprinājumu un laicīgo informāciju. Diemžēl pēdējā laikā Latgales Radio nav pieejamas ziņas no Balvu novada. Domāju, tas būtu svarīgi. Sadarbība šai ziņā būtu uzlabojama.
Kas Jums personīgi sagādājis vislielākās grūtības pandēmijas laikā?
A.PUTNIŅA: -Kad pati biju saslimusi ar šo vīrusu, ļoti pietrūka mīļo ģimenes cilvēku fiziskās klātesamības un liegtā iespēja klātienē piedalīties Svētajās Misēs. Uztraucos arī, vai kaut kādā veidā neesmu izprovocējusi slimības tālāku izplatīšanos.
TĒVS ALEKSEJS: -Visgrūtākais garīdzniekam ir tas, ka ne visi, kuri to vēlas, var apmeklēt dievkalpojumus, īpaši reliģisko svētku reizēs, kā arī piedalīties nepieciešamajās baznīcas ceremonijās.
M.VAICKOVSKIS: -Tas, ka ir grūtāk satikt tuviniekus, mīļos radiņus, retāk satieku vecākus, brāli un māsas.
E.SKUČS: -Nesakārtotība medicīnas nozarē. Kad man vajadzēja nodot Covid-19 testu, bija uzrādīti tikai daži telefoni, kur to var pieteikt. Četru stundu laikā pirmdienas rīta pusē izdevās sazvanīt tikai Gulbja laboratoriju, kur man piedāvāja testu nodot piektdien pēcpusdienā. Tikai pateicoties personīgi pazīstamiem cilvēkiem, izdevās to izdarīt nākamajā dienā. Ja uz visu Latviju aktīvi ir tikai divi telefoni, tas nav normāli.
M.KLUŠS: - Personīgi man pandēmija ir garīgās un intelektuālās dzīves pilnveidošanas laiks. Vislielākās grūtības sagādā tas, ka draudzē nevaram pilnvērtīgi darboties. It sevišķi žēl jaunās paaudzes. Ja raugāmies nākotnē, cilvēkos būs grūti iedzīvināt kristīgās tradīcijas. Distancēšanās dēļ no daudzām lietām ir jāatsakās. Svētdienas skola attālināti arī nav pilnvērtīga.

Eksperta viedoklis

Kāda ir garīdzniecības loma cīņā ar pandēmiju?

Mani personīgi skumdina dažu garīdznieku iesaistīšanās sazvērestības teorijās. Lai gan šobrīd pāvests Francisks, arhibīskaps un bīskapi sludina, ka cīņā ar Covid-19 vienīgā iespēja ir vakcinācija, Baznīcas iekšienē – gan garīdznieku, gan ticīgo vidū – virmo uzskats, ka vakcinācija nav nepieciešama vai pat bīstama gan laicīgā, gan garīgā plāksnē.
Garīdznieki iet pie slimniekiem, apmeklē slimnīcas, sniedz komūniju, grēksūdzes, cenšoties dot cerību, ka pēdējais vārds pieder Dievam. Visās grūtās situācijās cilvēki var nākt pie garīdzniekiem izkratīt sirdi, izsūdzēt grēkus. Šie garīgie pakalpojumi pandēmijas laikā nav pārtraukti. Arī es esmu kopā ar ticīgajiem gan priekos, gan bēdās - kristībās, laulībās, bērēs. Lai gan baznīcas dzīve ir ierobežota, tā nav apturēta.
Covid-19 pandēmijas laikā izkristalizējas problēmas arī baznīcas iekšienē. Tas nozīmē, ka cilvēki nav pieraduši savu garīgo dzīvi kopt individuāli jeb nobriedušā veidā. Līdz pandēmijai bieži vien garīgā dzīve, vismaz katoļu baznīcā, balstījās uz tradicionālo dievbijību – kas nozīmē aiziet pie grēksūdzes Ziemassvētkos, Lieldienās vai Aglonā, pasvētīt Agatas maizi, ūdeni, paņemt svētītu sveci, kā arī rūpēties, lai bērni būtu nokristīti, iesvētīti, pievesti pie komūnijas. Savukārt pandēmijas laikā daudzās situācijās dievkalpojumos bija jāpiedalās attālināti caur radio, televīziju vai internetu. Jūtams, ka cilvēki, kuru garīgā dzīve iepriekš bijusi virspusēja, balstīta tradicionālajā pieejā, tagad cieš un kaut kādā ziņā zaudē. Tiem, kuri raduši izsūdzēt grēkus Ziemassvētkos, Lieldienās un Aglonā, jau pusotru gadu šī iespēja ir liegta. Neteikšu, ka vasarā šie cilvēki stāvēja pie manis rindā, lai gan ierobežojumi bija brīvāki. Uzskatu, ka pēc pandēmijas mēs zaudēsim aptuveni 30% ticīgo - tos, kuri jau pusotru gadu nav bijuši kontaktā ar baznīcu. Vai viņi pēc tam atgriezīsies? Lai Dievs dod! Kopumā pandēmijas laikā garīdzniecība cieši sadarbojas ar valsti, cenšoties ievērot pandēmijas ierobežojumus, mudinot cilvēkus palikt mājās utt. /ILMĀRS TOLSTOVS, Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests/

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Esmu negatīvs! (29.10.2021.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļo sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kas ietekmējis arī finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Politika, politika, tā man mūžam neapnika

Šis gads bija un ir izaicinājumiem bagāts it visās dzīves jomās. Arī politiķiem nereti bija un ir jāpieņem sarežģīti lēmumi, jāizdara izvēle, zinot, ka tos sabiedrība var novērtēt neviennozīmīgi. Tāpat jāatgādina, ka šogad gājām pie vēlēšanu urnām, cerot, ka mūsu ikdiena kļūs labāka un cerīgāka. Jāpiebilst, ka laikraksta “Vaduguns” kolektīvs, meklējot dažādas sadarbības formas, pirmo reizi politiķiem piedāvāja izlozēt žurnālistus, kuri viņus intervēja, uzsverot, ka esam par godīgu un atklātu žurnālistiku. Kāpēc šāda izvēle, piedāvājums? Lai apliecinātu, ka nav ne izredzēto, ne neizredzēto. Viennozīmīgi izpalika publiskas politiķu tikšanās ar vēlētājiem klātienē un daudzas citas aktivitātes. Kāda ir politiķu pieredze, izaicinājumi un secinājumi Covid-19 laikā, jautājām bijušajam Saeimas deputātam Andrim Kazinovskim, jaunizveidotā Balvu novada domes priekšsēdētājam Sergejam Maksimovam, bijušajam Balvu novada domes vadītājam Aigaram Pušpuram, kopienas pārstāvim Jānim Ločmelim un balvenietim, politologam Laurim Baranovskim.

Pirmsvēlēšanu kampaņa šķēla vai veicināja sabiedrības saliedētību?
S.Maksimovs: -Orķestrī ir dažādi instrumenti, tie skan dažādi, tos spēlē dažādi, bet gala rezultātā mēs dzirdam un baudām lielisku mūziku, ja muzikanti spēlē pēc notīm. Politikā, pašvaldības un valsts pārvaldē ir ļoti līdzīgi: ja spēlējam pēc noteikumiem, dažādi cilvēki ar dažādiem uzskatiem spēj rast risinājumu pašvaldības un valsts attīstībai iedzīvotāju un uzņēmēju interesēs.
A.Kazinovskis: -Manuprāt, pirmsvēlēšanu kampaņa neatšķīrās no iepriekšējām. Atšķirībā no LR Saeimas vēlēšanām, iedzīvotāji balsoja par zināmām, darbos pārbaudītām personām. Piederība politiskajām partijām palika otrajā plānā. Kaut tā turpmāk būtu arī vēlēšanu procesā uz nākamo LR Saeimu.
A.Pušpurs: -Salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, pirmsvēlēšanu kampaņā sabiedrības noskaņojumā bija jūtamas atšķirības. Pašvaldību reformas ieviešana sadalīja vēlētājus tās atbalstītājos un noliedzējos. Kā pirms jebkurām vēlēšanām, iedzīvotājam bija iespēja izvēlēties un izvērtēt ikvienu sarakstu. Pieņemot lēmumu, par ko balsot, priekšvēlēšanu kampaņai noteikti bija sava loma. Mans viedoklis, ka plašais sarakstu daudzums sabiedrību vairāk šķēla nekā saliedēja.
J.Ločmelis: -Vēlēšanas tagad jau šķiet tik sen notikušas, pat piemirstas. Tagadējo notikumu kontekstā pat runāt par tām liekas neaktuāli, tomēr no šīs situācijas var daudz ko mācīties. Ja runā par vēlēšanām Balvu novadā, manuprāt, tās veicināja pat zināmu saliedētību, jo bija visai izteikts līdersaraksts, kura vēstījums ir vērsts uz saliedēšanu, ka nav jāorientējas uz “pozīciju” un “opozīciju”, bet kopīgi darītiem un izdarītiem darbiem. Arī tas, ka uzvarētāji aicināja uz sarunu arī tos sarakstu pārstāvjus, kas netika ievēlēti, to tikai apstiprināja. Dažiem ir vairāk vai mazāk izteikts stabilais elektorāts, kas ne tik daudz balso par partiju, bet par konkrētām personībām. Tas gan pašvaldību līmenī varbūt ir pat pluss, jo partiju savstarpējām rebēm šajā līmenī būtu jābūt mazāk nozīmīgām.
L.Baranovskis: -Vismaz Balvu novadā, šķiet, pirmsvēlēšanu kampaņa nebija šķeļoša. Tā bija salīdzinoši mierīga, bez lieliem savstarpējiem pārmetumiem starp politiskajiem konkurentiem. Tā varbūt neveicināja sabiedrības saliedētību, bet noteikti tā nebija, ka to šķēla. Politiskie kandidāti lielākoties cieņpilni izturējās viens pret otru, tāpēc neveidojās asumi ne politisko kandidātu vidū, ne sabiedrībā. Lai gan politisko konkurentu bija salīdzinoši daudz – 9, publiskās debates bija salīdzinoši konstruktīvas. Daudz tika runāts par paveicamajiem darbiem, turklāt salīdzinoši maz bija populisma.
Vai Covid-19 ierobežojumi ietekmēja priekšvēlēšanu gaitu un pašvaldību vēlēšanu rezultātu?
S.Maksimovs: -Var vai nevar, mazs vai liels, ietekmēja vai neietekmēja – tas vienmēr ir jālemj mums katram, ja nevaram izlemt paši, to kāds cits izdara mūsu vietā. Uzskatu, ka ierobežojumi ietekmēja priekšvēlēšanu gaitu un pašvaldību vēlēšanu rezultātu. Vispirms daļa no iedzīvotājiem šobrīd izvairās lieku reizi iziet sabiedrībā, darot to tikai nepieciešamības gadījumā. Pieļauju, ka daļai pilsoņu vēlēšanas nebija prioritāšu sarakstā. Ierobežojumi ietekmēja, jo nebija iespēju pierastā veidā komunicēt ar iedzīvotājiem, tie politiķi, kuri izgāja no komforta zonas un izmantoja datoru tehnoloģijas, guva nedaudz lielākus panākumus, uzsveru – nedaudz labākus, kuri nē, tie nē.
A.Kazinovskis: -Nedomāju, ka šī slimība būtiski ietekmēja pašvaldību vēlēšanas. Citādi būs nākamajās LR Saeimas vēlēšanās. Valdības un varas partiju agresīvā uzstājība vakcinēties praktiski ir sašķēlusi sabiedrību. Daudzi atbalstīs un balsos par tām partijām, kas piekrīt brīvprātīgai vakcinācijai, arī es.
A.Pušpurs: -Covid-19 ierobežojumi ietekmē visu mūsu ikdienu un noteikti tie ietekmēja arī priekšvēlēšanu gaitu un vēlēšanu rezultātus. Domāju, ikviens kandidāts vēlējās tikties ar vēlētāju klātienē, izklāstot nākotnes redzējumu, iztirzājot padarīto un pārrunājot pieļautās kļūdas. Līdz ar to attālinātas tikšanās un dažādi citi sabiedrības uzrunāšanas veidi atspoguļojās vēlēšanu rezultātos.
J.Ločmelis: -Apkārtējā vide un situācija vienmēr ietekmēs notiekošo ap vēlēšanām, vēl jo vairāk, ja tie ir tik daudz ierobežojumus veidojoši kā kovidlaikā. Praktiski bija izslēgtas tikšanās iespējas klātienē, kas gan radīja lielāku rosību internetā un sociālajos tīklos. Un, iespējams, vairāk runāja paveiktie darbi. Lai gan pat tie var maldināt, piemēram, deputātu kandidāti zīmējās bildēs ar Lielajā talkā savāktiem atkritumu maisiem, bet pa ceļam uz savām mājām ceļmalās izmestos atkritumu kalnus neredzēja. Lieli, problēmas radoši, dārgi izmaksājoši projekti neilgi pirms vēlēšanām noteikti nenāk par labu konkrētajā brīdī pie varas esošajiem. Un kovidlaiks nedeva iespēju pārliecināties par izdarītā noderīgumu, īpaši par projektiem kultūras jomā, kurus šis laiks ķēra ļoti smagi. Laicīgāk uzbūvēta atklātā estrāde Viļakā, kurā paspēja notikt vairāki vērā ņemami pasākumi, noteikti bija pirmsvēlēšanu tēlam daudz izdevīgāki nekā teju izmisīga līdzekļu meklēšana sastingušam Balvu kultūras nama projektam, kas nereti radīja neizpratni par finansējuma iegūšanas avotiem.
L.Baranovskis: -Daudz aktīvāka bija priekšvēlēšanu kampaņa sociālajos tīklos. Covid-19 ierobežojumi ierobežoja tikšanos ar iedzīvotājiem klātienē, tāpēc arī tik daudz uzmanības tika veltīts sociālajiem tīkliem. Patīkami, ka bija iespēja katram politiskajam spēkam izteikties gan nacionālajos, gan reģionālajos medijos. Tradicionāli reklamējās arī laikrakstos un izmantoja vides reklāmu. Varbūt vairāk Covid-19 ierobežojumi ietekmēja informācijas pieejamību gados vecākiem cilvēkiem, jo informācija galvenokārt bija internetā. No otras puses, gados vecāki iedzīvotāji tradicionāli ir aktīvāki vēlēšanās, un es domāju, ka informāciju par politiskajiem kandidātiem pietiekami labi varēja iegūt. Domāju, ka lielākā daļa sabiedrības, ja gribēja, tad varēja atrast veidus, kā nobalsot. Bet par vēlēšanu rezultātiem runājot, Covid-19 neatstāja sekas, jo šo jautājumu, man šķiet, īpaši necilāja. Turklāt neviens īsti neapšaubīja Covid-19 bīstamību, tādējādi vienā daļā sabiedrības cenšoties raisīt simpātijas. Savādāk būtu, ja būtu kāds redzams un spilgts antivakcinācijas līderis, tad, domāju, savus procentus tāds iegūtu.
Kādas ir pārdomas un secinājumi pēc pašvaldību vēlēšanām?
S.Maksimovs: - Mūsu raksturs veidojas grūtos brīžos. Šobrīd ir daudz darba, bez apvienošanas un reorganizācijas uzdevumiem klāt nāk izaicinājumi un aizvien jaunas un jaunas situācijas, saistītas ar epidemioloģiskiem noteikumiem. Katra diena pilna ar jauniem izaicinājumiem, ar Dieva palīdzību kopīgi tiksim galā ar visām grūtībām, atbalstot viens otru. Jau sākam izjust arī tuvojošās nākamā gada Latvijas Saeimas vēlēšanas.
A.Kazinovskis: -Izveidotā Balvu pašvaldības vadība pārstāv visu novadu. Priecājos, ka viena no pirmajām aktivitātēm ir novada vadītāju un speciālistu iepazīšanās izbraucieni katrā pagastā. Arī es savā darbībā savulaik centos bieži apmeklēt novada lauku teritoriju, jo bieži vien laucinieki jūtas aizmirsti ar savām problēmām. Turpretī Balvu iedzīvotājiem nebūtu jāuztraucas par uzmanības trūkumu, jo dzīvei pilsētā tiek sekots ikdienā.
A.Pušpurs: -Ikvienas vēlēšanas ir izaicinājumu laiks. Domāju, nekļūdīšos apgalvojot, ka vēsturē nav bijis gadījums, ka būtu ievēlēts simtprocentīgi identisks deputātu sastāvs iepriekšējam sasaukumam. Secinājums ir viens – iedzīvotājs ir izdarījis savu izvēli! Protams, kādam tas patīk, kādam nē. Kā jau minēju, savu artavu šo pašvaldību vēlēšanu rezultātos deva teritoriālā reforma. Izvēle iedzīvotājiem bija plašāka, bet sekoja viedokļu maiņa par labu vienam vai otram politiskajam spēkam. Tāpat ir izveidojies secinājums, ka vēsturiski sabiedrība ikkatrās vēlēšanās grib pārmaiņas. Vai tās ir, vai nav pamatotas, jāvērtē vēlētājam.
J.Ločmelis: -Manuprāt, daudzus vēlēšanu rezultāti Balvu novadā apmierināja, jo pie varas jaunizveidotajā Balvu novadā nākušos sagaidīja diezgan cerīgi. Nevaru noliegt, ka Balvu puses ļaudis ir bažīgi, vai pienācēji no citām vietām deķīti nevilks uz savu pusi, bet domāju, ka pārmērības šādā rīcībā diezin vai draud, jo būtu ļoti netālredzīgas. Šķiet, izpalika arī lielas intrigas vadības izveidē. Cerams, ka daudzie izsludinātie konkursi uz dažādiem amatiem spēs piesaistīt noderīgākos darbiniekus, kuri būs gatavi ieguldīt savas prasmes novada attīstībai. Zināmu vilšanos rada tas, ka vairāki ievēlētie deputāti atsakās no vietām, jo tie, kas par sarakstu vēlēja tieši viņu pēc, jūtas pievilti. Jau pieminētais kultūras nams varētu būt enkurs kaklā arī jaunatnākušajiem deputātiem, jo būs gan jātiek galā ar esošajām saistībām, gan jārisina jautājumi, kā visu novest līdz galam. Tiesa, veiksmīgu risinājumu atrašana, pat atklāta komunikācija ar iedzīvotājiem par problēmām var izrādīties kārtīgs, spārnos ceļošs sarkans bullis.
L.Baranovskis: -Tiešām nebiju gaidījis, ka tik pārliecinoši uzvarēs “Latgales partija”. No vienas puses domāju, ka būs vieglāk strādāt pašreizējai domes vadībai, ņemot vērā lielo pārsvaru domes sastāvā un vēlēšanās, bet no otras puses – vēlētāji gaidīs būtiskas pārmaiņas. Ja pārmaiņu nebūs, iegūto popularitāti tikpat ātri var zaudēt. Tomēr absolūts vairākums nav iegūts, kas liks mobilizēties un koncentrēties darbam. Paredzams, lai gan šobrīd nav skaidras opozīcijas, noteikti tā uzradīsies, tuvojoties nākamajām vēlēšanām. Būs centieni izcelties uz pārējo fona, kas ir tikai normāli. “Latgales partijas” dzīve nesolās būt īpaši viegla, jo tajā pašā lielajā koalīcijā ir pieredzējuši politiķi, kuri izmantos niecīgāko “Latgales partijas” kļūdu, lai paši celtu savu popularitāti. Turklāt “Latgales partijai” jādomā jau par nākamajām vēlēšanām, lai mandātu skaitu vismaz saglabātu. “Latgales partijai” ir liela atbildība Balvu novada iedzīvotāju priekšā, jo sen neviens tik pārliecinoši nav uzvarējis. Domāju, esošo mandātu skaitu noturēt būs liels izaicinājums.
Manuprāt, vēlēšanās vairāk balsu iegūs “Latvijas Zemnieku savienība”, jo tā bija ar visvairāk novadu mēriem pārstāvēta, un “Latvijas Zaļā partija”, jo tā bija, šķiet, skaļākā opozīcijas partija iepriekšējā sasaukumā Balvu novadā. Tāpat nenoliegšu, ka cerēju uz kādu vietu arī manis pārstāvētajai partijai “Jaunā Vienotība”.
Vai Covid-19 ietekmē politisko dzīvi mūspusē?
S.Maksimovs: - Šobrīd notiekošajam objektīvo vērtējumu spēsim dot tikai vēlāk, atskatoties pagātnē. Šobrīd šķiet, ka Covid -19 ietekmē politisko dzīvi arī Balvu novadā. Mans personiskais uzskats ir, ka politiķi kļūst aizvien saliedētāki, bet nekas nespēj aizvietot personīgos kontaktus un cilvēku savstarpējo komunikāciju. Šobrīd ir attālinātās sēdes un sanāksmes, ļoti rūpīgi jāizvērtē, vai doties pie iedzīvotāja, uzņēmēja vai kādu no pašvaldības iestādēm, vai sazināties attālināti.
A.Kazinovskis: - Par Covid-19 var teikt: šķiet, ka pasaule sajukusi prātā. Diemžēl jāatzīst, ka ir uzsākts pasaules pārkārtošanas process, kuras scenārijs ir aprakstīts Pasaules Ekonomikas Foruma Davosā dibinātāja Klausa Švāba grāmatā “Covid-19: Lielais restarts” (Covid-19: Great Reset), kas izdota 2020.gadā. Minētā slimība ir viena no šī scenārija sastāvdaļām. Pasaules pārkārtošana paredz: nekāda privātīpašuma, garantēts pabalsts, skaidras naudas vietā – digitālā kriptovalūta. Mazais bizness likvidēts, darbs – robotizēts ne tikai transnacionālos uzņēmumos, bet arī lielākajā daļā restorānu un veikalu. Globālā veselības sistēma veic regulāras pārbaudes, nosaka obligātu vakcināciju, sanitārās pases un digitālu identifikāciju, kas nodrošina totālu kontroles sistēmu. Gan robotizācijai, gan cilvēku kontrolei nepieciešams 5G pārklājums. Tāpat paredz samazināt iedzīvotāju skaitu līdz 1 miljardam. Galarezultātā būs ideāla sabiedrība, kuru veidos absolūti brīvi cilvēki – brīvi no reliģijas, tautības, dzimuma, pilsonības. Faktiski Švābs ir ieplānojis globālistu elites visas pasaules diktatūru, kuras labā strādās dzīvi palikušie, robotizētie cilvēki. Kas stāv aiz šī Švāba? Vispirms pasaules bagātākie cilvēki, miljardieri, pasaules mēroga korporāciju, masu mediju īpašnieki, ANO, Pasaules Veselības organizācijas, pasaules bankas vadītāji, daudzu valstu vadītāji, prezidenti – tie, kuri piedalās ikgadējos forumos Davosā. Jautājums, vai šis plāns izdosies? Šobrīd izdodas, piemēram, piespiedu vakcinācija rit pilnā sparā, arī QR kodu jau ir saņēmuši daudzi cilvēki pasaulē, arī Latvijā. Strauji tiek ierobežotas cilvēku tiesības un brīvības. Drīz bez koda nevarēs kāju paspert. Vai ir taisnīgi, ka Covid apkarošana ir nolikta pirmajā vietā, jo, piemēram, mirstība no Covid-19 Latvijā ir tikai trešajā vietā aiz sirds un asinsvadu slimībām un vēža. Kategoriski nepiekrītu agresīvai, ar viltu un šantāžu piespiedu vakcinācijai. Katram cilvēkam ir noteikšanas pirmtiesības par savu ķermeni un veselību. Nav mazsvarīga arī katra cilvēka iekšējā intuīcija, ko un kā darīt. Es nekad neatteikšos no iespējas izlemt, kas man ir svarīgs un kas man pašam jādara. To neuzspiedīs neviens cits, īpaši politiķi nē. Domāju, ar tādu uzskatu dzīvo lielākā daļa cilvēku. Ceru, ka šie cilvēki turpmāk mainīs politisko dzīvi mūsupusē, valstī un pasaulē. Tomēr visvairāk uztrauc šo globālistu galvenais mērķis: pašas Dieva idejas iznīcināšana. Neslēpšu, ka ikkatru vakaru pulksten 19 kopā ar dzīvesbiedri lūdzam Dievu, lai izjuktu globālistu plāni. Šajā laikā vienlaikus par to lūdzas daudzi kristieši visā pasaulē neatkarīgi no konfesijas piederības.
A.Pušpurs: -Politiskā dzīve cieš no saskarsmes un komunikācijas trūkuma ar vēlētāju. Attālinātie saziņas režīmi, pasākumu atcelšana un citi neskaitāmie ierobežojumi visās dzīves jomās, tajā skaitā politikā, ir lielākie šķēršļi pilnvērtīgai funkcionēšanai.
J.Ločmelis: -Vai kovidsituācija ietekmē notiekošo? Kā gan savādāk! Politika lielā mērā ir komunikācija, bet komunikācija ierastajā veidā ir padarīta ļoti ierobežota. Domāju, ka Covid ietekme krietni vairāk izpaudīsies pat nākamajās vēlēšanās un, iespējams, ne tajos labākajos veidos. Pašvaldību līmenī būs ļoti svarīgi, vai pie varas esošie spēs saglabāt normālu komunikāciju ar iedzīvotājiem, vismaz nesaasināt, kas vismaz pagaidām mūspusē tiek arī darīts. Tādēļ lielāka nozīme šajos jautājumos ir notiekošajam valstī. Šobrīd ir pamatīga cilvēcīguma krīze. Cilvēki ir sadalīti/sadalījušies divās daļās – vakcinētie un nevakcinētie. Liels nopelns tajā ir valdībai, kura ar savu nekonsekvento rīcību ir to ļoti veicinājusi, pat šķiet, ka tas tiek darīts tīšām. Jo kā gan savādāk var saprast viņu motivāciju valstī, kura bez kariem pēdējos gados ir zaudējusi procentuāli visvairāk iedzīvotāju, bet “prezidents” (pēdiņas ir tīšām) tā mierīgi pusei no valsts iedzīvotājiem iešķeļ cilvēka tiesības zaudējušo statusu. Premjers visu laiku ķērc, ka “vakcīnas dara brīvu”, bet nevar izskaidrot, kur tad ir palikusi nauda, “kuras nekad nav bijis tik daudz”; finanšu ministrs zīmīgi budžetam iedod koka portfeli; tieslietu ministrs, kuru ironizējot tīšām uzsver kā balvenieti, gatavs saukt palīgā “brīvprātīgai vakcinācijai” armiju; veselības ministrs neredz ne savas, ne ministrijas, ne pakļautības iestāžu neizdarības; vēl daži varu pārstāvošie piedāvā atņemt pensionāriem viņu AGRĀK nopelnītās pensijas.
Un visā vainojamais viens – nevakcinētie. Bet nevakcinētie ir tikai sekas. Ja visu laiku ir nepārtrauktas pretrunas, neloģiskums redzams to vārdos un darbos, kas ir pat salīdzinoši vienkārši (ko atkal varējām ieraudzīt lokdauna ierobežojumos, piemēram, aizliedzot apmeklēt dabas takas, bet sabiedriskajam transportam mūsu klimatā iesakot visus logus turēt vaļā), tad kā lai cilvēki varētu ļoti gribēt noticēt tādā būtiskā izvēlē kā vakcinācija? Ja citās valstīs vakcinējot līdzi dod apdrošināšanu, tad pie mums gatavi stimulēt ar loterijām, pārdesmit eiro klāt pie rēķiniem, kuri nez vai spēs segt visa cenu kāpumu.
Ak, jā, pie mums taču ir reāla iespēja zaudēt darbu, ja būsi nevakcinējies, pat tad, ja darbs darāms attālināti. Kur loģika? Vai var Pavļutu vai Kariņu aplipināt ar kovidu elektroniski? Un, sasodīts, no kā gan viņi baidās, ja reiz ir vakcinējušies? Lai gan Covid sertifikāts ir tikai papīrs (varbūt elektronisks), kas apliecina tiesības slimam vakcinētajam līst tur, kur nedrīkstētu. Bet kaut kā daudzi aizmirst, ka vakcīna un sertifikāts nav nedz pieeja nemirstībai, pat ne nesaslimšanai un citu neinficēšanai. Vai ir visos kaktos ieteikumi, kā rīkoties, ja esi inficējies, nevis tikai sēdēt mājās un gaidīt, kamēr paliks sliktāk un varēs doties noslogot slimnīcas? Tā kā inficējas un slimo gan nevakcinētie, gan vakcinētie, saprātīgi un pieejami ieteikumi būtu noderīgi visiem. Un tas patiešām būtu reāls sabiedrības iesaistīšanas veids slimības pārvarēšanai. Arī sagatavošanai cīņai ar turpmāk iespējamām slimībām.
Kas varētu nostimulēt vakcināciju visefektīvāk? Ja valdībai un “prezidentam” patiešām primārā ir valsts, tad viņi varētu piedāvāt tādu skaistu iespēju kā atkāpties kopā ar visu Juhņēviču, ja valstī sasniegtu 85% “vakcinācijas aptveri”. Ka tik neizrautos priekšā emirātiem. Protams, ir tik trula situācija, ka diemžēl ne tuvu nav pārliecības par to saprātīgumu, kas nāktu vietā. Mazs ieguvums, jo arī vēlēšanas jau ir tuvu. Un ziniet, neskaidrība par to iznākumu ir laikam vēl lielāka nekā ar kovidsituācijas atrisināšanos. Bet domāju, ka var pienākt brīdis, ka tie, kas tagad piedalās, sauksim, kā ir, – represijās, saņems pelnīto. Un likuma ietvaros.
L.Baranovskis: - Noteikti. Politiķiem ir atbildīgi jāizvēlas, kādu pozīciju ieņemt. Protams, Covid-19 vislielākajā mērā ietekmē valdību un tās darbu, bet lielā mērā nākas pozicionēties arī pašvaldību vadībām. Tas, ka šogad un arī vismaz nākamgad saskarsimies ar Covid-19 izraisītām problēmām, ir pilnīgi skaidrs, tāpēc būtiski, kā pašvaldība un tās darbinieki spēs pielāgoties situācijai un iespēju robežās mazināt ierobežojumu ietekmi uz sabiedrību. Novada politiskajai vadībai krīzes apstākļos jābūt kā piemēram sabiedrībai, jo sabiedrība vairāk uzticas pašvaldību nekā nacionālā līmeņa politiķiem. Tāpēc lielāku efektu var panākt kāda novada politiķa rīcība, piemēram, vakcinējoties vai tieši pretēji – nevakcinējoties.
Kādi ir Jūsu personīgie izaicinājumi turpmākajā politiskajā apritē?
S.Maksimovs: - Sakārtot prioritātes – gan šobrīd, gan arī katra no mums ikdienas dzīvē ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem, un no tā, cik veiksmīgi mēs to spējam, atkarīgs rezultāts, kādu sasniegsim. Ātra rīcība vai pārdomāti un izsvērti soļi. Galvenais uzdevums ir izveidot vienotu, saliedētu, uz kopējo mērķi virzītu pašvaldības un sabiedrības komandu. Mūsu kopējais mērķis ir vairot iedzīvotāju kopējo labklājību, palīdzēt grūtībās nonākušajiem, atbalstīt un iedrošināt bērnus un jauniešus, cienīt vecākus un seniorus. Man ir paveicies, ka nav jālauza galva par nākamajām LR Saeimas vēlēšanām, jo nav mērķa tajās pašam piedalīties, bet mums ir skaidri jāsaprot, kurš politiķis pārstāves Balvu novadu Saeimā.
A.Kazinovskis: -Baudu dzīvi lauku vidē. Cik mūsu daba ir brīnišķīga, tādas nav lielpilsētās un daudzās pārapdzīvotajās Eiropas valstīs. Šādi dzīvojot, vienmēr ir priekšrocība ar skaidru galvu paanalizēt visu no malas. Mani priekšlikumi par valsts restartu joprojām ir aktuāli. Esmu gatavs palīdzēt politiķiem, ņemot vērā savu pieredzi.
A.Pušpurs: -Nākotne rādīs, kā iegrozīsies mana tālākā politiskā karjera. Šobrīd turpināšu veikt deputāta pienākumus, attaisnojot vēlētāja doto uzticību.
J.Ločmelis: -Jādara viss iespējamais, lai cilvēki šeit dzīvotu un gribētu dzīvot. Varbūt tam ir vajadzīga dūre uz Rīgas kungu galda, kuru atrautība no realitātes paliek arvien jūtamāka. Viņiem tur galīgi nesāp mūsu situācija, ka būtu jāsadzīvo ar kaimiņiem Krievijā vai Baltkrievijā, nevajadzētu aizmirst par dzelzceļa atjaunošanas iespējām, arī Kupravas potenciāls nešķiet izsmelts. Jāveicina darbīgums, dodot iespējas no tā izdzīvot un pat dzīvot. Lai būtu iespējama attīstība, ir vajadzīgi pēc iespējas daudzi nedegradēti cilvēki, kuri vērtību dod pat ar to, ka viņi šeit dzīvo (nekustamā īpašuma, elektrības, komunikāciju un tml. maksājumi, preču, pakalpojumu apmaksa, ieguldījumi vides sakārtošanā). Lai nodokļu iekasēšana būtu vērsta uz saprātīgiem procentiem “no apgrozījuma”, nevis no atļaujām pelnīt, sarakstot nosacījumus, dažādus (nereti mākslīgus un neloģiskus) ierobežojumus, kas rada arī korupcijas riskus. Tad nu iznāk, ka nodokļus paņem nevis no zelta gredzeniem, kas parādās uz pirkstiem, bet vispirms apcērt pirkstus ar cerību, ka varbūt ataugs, bet, ja nu neataugs, būsim kaut ko dabūjuši, vismaz kādu gaļiņu. Ja tam ir vajadzīgs mainīt lietas valstī, tad tas ir jādara. Ja tam ir vajadzīgs iedzīvotāju atbalsts, tad prasiet to. Bet nebīstieties no atklātām domām. Katram no mums būtu jābūt spējīgam tās izteikt un, kur nepieciešams, arī rīkoties. Ja kritizēt, tad vēlams piedāvāt arī, kā labot.
L.Baranovskis: -Īsti pagaidām nezinu. Iespējams, varētu startēt vēlēšanās vēlreiz, bet laiks rādīs. Politika mani interesē un centīšos iesaistīties novada politiskajā dzīvē kā nu vien varēšu. Tā kā manis pārstāvētā “Jaunā Vienotība” nepārvarēja 5% atzīmi, nākas pagaidām iepauzēt, bet ir arī citi darbi, ko var darīt.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Esmu negatīvs! (22.10.2021.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļo sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kas ietekmējis arī finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Ar digitālajām pusdienām paēdis nebūsi!

Laukus mēdz dēvēt par miera ostu. Ne velti ir teiciens,- lai kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri. Ikdienas darbs neapstājas, tas vienkārši nemēdz beigties, ja ir zeme, lopi, putni, bites – dzīvā daba, ap kuru griežas pasaule un kas nevar iztikt bez cilvēka līdzdarbības. Covid pandēmijas laiks savā ziņā iegrožojis arī lauksaimniekus, jo nepietiek tikai sēt, audzēt vai novākt. Saražotais arī jāpārdod, jāskaita ieņēmumi un izdevumi, jāplāno nākamā gada darbi. Lauksaimniekiem izaicinājumu pieticis vienmēr, dzīves un likumu līkloči viņus pieradinājuši pie daudz kā. Tagad nākas izdzīvot Covid ēras laiku, un nav zināms, cik ilgi tas vēl turpināsies. Vai viņiem ir prasme un plāni, lai nepaliktu zaudētājos un ietu uz priekšu? Uz sarunu pie ‘apaļā galda’ neklātienē satikās kaimiņnovadu trīs lauksaimnieki, katrs ar savu saimniekošanas nozari un pieredzi. Kā viņiem veicas, kādus izaicinājumus iepazinuši, ko jaunu iemācījušies, ko varbūt pazaudējuši? To sarunā laikrakstam atklāj Andris Tūmiņš, SIA “Lazdas” līdzīpašnieks no Balvu novada Bērzpils, Skaidrīte Kaša, zemnieku saimniecības “Ezerlīči” īpašniece no Balvu novada Tilžas, un Ginta Tamme, SIA “GIN4” īpašniece no Gulbenes novada Druvienas. Vērojumi un atziņas, kā šodien jūtas lauku ražotāji, kāda ir viņu dzīves ekonomiskā puse, kādu atbalstu sniedz valsts, ir arī lauku konsultantei Balvu novadā Anitai Kokorevičai un Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītājai Saulcerītei Indričevai.

Bezizmēra lauku darbi
Kas raksturīgs jūsu saimnieciskajām ražotnēm, ar ko nodarbojaties?
Andris Tūmiņš:- Turpinām nodarboties ar graudkopību, apstrādājot aptuveni 200 hektāru platību. Sējam dažādus kultūraugus: kviešus, rapsi, miežus, lai būtu interesantāk – nedaudz arī āboliņu un zālājus. Lauka platības ar tehniku apstrādājam divi ar pus cilvēki. Mehanizācija, protams, ir laba lieta, bet netrūkst arī fiziski veicamu darbu. Visu laiku vajag ko uzrakt, sakārtot, piekārtot,- tie ir bezizmēra lauku darbi, kam neredz galu.
Skaidrīte Kaša:- Esam netradicionālās un arī tradicionālās lauksaimniecības darba entuziasti, jo mūsu ražotnes ir daudzveidīgas. Aprūpējam bišu saimes, audzējam gaļas lopus, paplašinām tūrisma apskates objektu ar jauniem stādījumiem un akmeņiem, dažādojam puķu košumu. Nodarbju daudz.
Pie mūsu mājām atrodas liels kalns, kurā izveidots savdabīgs dārzs. Tur savākti interesanti akmeņi, sākot no pavisam maziem un beidzot ar īstiem milžiem. Vīram Ērikam aizvien paticis atrast ko savdabīgu, pierakstīt stāstus, tāpēc par katru akmeni viņš var pastāstīt ko interesantu. Kādreiz mums bija simtiem liliju šķirņu, tagad ir daudzkrāsainas dienziedes, peonijas, hostas un citi dabas krāšņumi. Lielo kalnu esam izdaiļojuši ar dažādu formu skujeņiem, kas skaisti izceļas meža ielokā, tāpēc ciemiņiem pie mums ir ko redzēt!
Ginta Tamme:- Mēs savukārt audzējam gaļas lopus, esam bioloģiskie ražotāji. Ganāmpulkā ir ap simts dzīvnieku, no kuriem 60 ir govju mammas. Apsaimniekojam 200 hektārus zemes.

Jauni pavērsieni
Darbs laukos neapstājas, lai kas arī nenotiktu. Taču gluži paslēpties no Covid ēras nav iespējams arī lauku pagastos. Kādi pavērsieni ikdienā piedzīvoti?
Andris Tūmiņš:- Mūsu lauksaimnieciskos darbos pašreizējā pandēmija pārāk neietekmē. Kā strādājām līdz šim, tā turpinām to darīt. Taču pavērsienus var manīt, piemēram, servisa pakalpojumos un piegādēs, kad pasūtām un pēc tam vajag saņemt detaļas. Termiņi kļuvuši garāki, jāgaida ilgāk. Ar dokumentācijas kārtošanu gan nav problēmu, vajag tikai datoru un internetu. Uz pilsētu mums iznāk doties vismaz reizi nedēļā. Parasti braucam uz Rēzekni. Attālums līdz Balviem un Rēzeknei ir aptuveni vienāds, bet izvēle, protams, ir par labu pilsētai, kur var saņemt vairāk dažādus pakalpojumus, tāpēc Rēzekne mums patīk labāk.
Skaidrīte Kaša:- Covid pandēmijas ietekmi visvairāk izjūtam tā, ka pēdējā laikā uz mūsu lauku sētu brauc maz autobusu. Tūristi šogad mūs sāka apciemot tikai augustā. Pirms tam daudz vairāk brauca arī cilvēki ar personīgo transportu, bet tiklīdz atvēra robežu un bija iespēja ceļot uz ārzemēm, tā šī plūsma apsīka. Savukārt lopkopībā vērojam cenu svārstības, un tas rada nestabilitāti.
Ginta Tamme:- Pandēmijas laiks liek palauzīt galvu un izdomāt, ko varētu darīt citādāk, lai izdzīvotu. Šis laiks ir pazeminājis gaļas liellopu atšķirto teļu cenas, tātad mums ir mazāki ieņēmumi. Mūsu plānos bija mēģināt teles nobarot pašiem. Kas no tā būs iznācis, drīzumā redzēsim, jo tieši nesen Cēsu gaļas kombinātam nodevām pirmās desmit mūsu izaudzētās gaļas teles. Atšķirtajiem teļiem cena ir visai mainīga, bet liellopiem, kas aiziet gaļai, daudz stabilāka, līdz ar to lauksaimnieks var prognozēt un plānot savus ieņēmumus. Mums tas ir ļoti svarīgi. Pašlaik šīs gaļas cenas ir labas. Vai mūsu veikalos var nopirkt Latvijā audzētu liellopu gaļu? Jāmeklē konkrētos lielveikalos, taču ir arī divi kooperatīvi – “Latvijas liellops”, “Green Beef”, kas piegādā šo produkciju visā Latvijā. Ir vēl nelielās lauku saimniecības, kas nodarbojas ar tiešo piegādi un pieved produkciju līdz mājām. Tā ka šo produkciju nopirkt var, nenākas domāt par digitālajām pusdienām, vien internetā jāsameklē informācija. Cena? Maltās gaļas liellopa kilograms maksās ap 8-9 eiro, steiki būs dārgāki. Bet tā ir pavisam citas kvalitātes gaļa, izaudzēta Latvijā!

Lai gali ietu kopā
Zemniekus raksturo kā izturīgu tautu, kas domā uz priekšu un prot atrast arī “glābšanas variantus”. Kādi tie ir jums?
Skaidrīte Kaša:- Ejam uz priekšu un attīstāmies pavisam lēnām, nelieliem soļiem. Ja nebūtu Eiropas maksājumu, būtu pavisam traki. Gribētos uzbūvēt ēkas, nomainīt jumtus, nopirkt citu ko. Mūsu saimniecībā esam pieraduši rēķināties, kam dodama priekšroka. Šobrīd ekonomiskais atbalsts mūsu saimniekošanā nosveras par labu tiešajai lauksaimniecībai, nodarbojoties ar gaļas lopu audzēšanu, tādēļ biškopība un tūrisma objekts palikuši nomaļus, tiem jāgaida labāki laiki. Nebūtu prātīgi paļauties tikai uz vienu ražošanas nozari, jo lauksaimniecība ir riskanta. Ja vienā ražotnē noiet pa nullēm, var atsperties uz kaut ko citu.
Andris Tūmiņš:- Šogad graudu raža ir zemāka, toties lielāka cena. Vienlaikus lielāki kļuvuši vairāki citi lauksaimnieciskās aprites izdevumi, bez kā nevar pastāvēt ražošana.Tie ekonomiskajā apritē gan atspoguļosies nākamgad. Šoruden ieņēmumi ir lielāki, bet, ja nedomāsim par pašreizējo cenu kāpumu, 2022.gads lauksaimniekam var būt bēdīgs. Faktiski jau tagad jākombinē un jāplāno, lai gali pēc tam ietu kopā. Pozitīvi, ka lauksaimniekiem ir arī atbalsta programmas, jo finanses tomēr palīdz piesaistīt cilvēkus laukiem. Vēl vairāk priecātos, ja centralizēti notiktu arī meliorācija un platību kopšana. Ir pietiekami daudz stūrīšu, kur prasās pielikt roku un skaisti sakārtot.
Ginta Tamme:- Mēs izšķīrāmies par mērķi nobarot teļus gaļai. Taču teikšu, ka ne visām lauku saimniecībām, kas audzē gaļiniekus, tas ir pa spēkam. Nobarošanas process prasa laiku, un tas nozīmē, ka zemniekam būs jāizdzīvo viens tukšais gads bez naudas plūsmas. Acīmredzot tas daudzus lauksaimniekus arī attur pievērsties gaļinieku nobarošanai. Bez tam lopiem vajag turēšanas vietu, attiecīgu barību un saimnieku lielākas rūpes. Es gan domāju, ka šim variantam būs nākotne. Ja to veiksmīgi var izdarīt poļi, kāpēc nevaram arī mēs Latvijā? Mūsu saimniecībā ir vēl arī tīršķirnes lopi, tāpēc pārdodam citām saimniecībām vaislas bullīšus un telītes. Šiem dzīvniekiem cena arī ir augstāka. Varu izstāstīt, ka Covid laikā pievērsāmies vēl vienai gluži jaunai lietai. Proti, uzrakstījām projektu un iegādājāmies pārvietojamo kublu, ko piedāvājam nomai. Tagad secinām, ka pandēmijas laiks ir ļoti piemērots šādam relaksācijas pakalpojumam, jo cilvēki dzīvo mājās, nedrīkst pulcēties, un daudzi labprāt izvēlas atpūtu netradicionālā veidā. Savukārt mums tas dod papildus ienākumus.
Anita Kokoreviča:- Protams, darbs laukos neapstājas. Lauksaimniekam nav citu variantu kā samierināties ar to, kas notiek. Bet tas nav viegli, it sevišķi ar pašreizējiem Covid nosacījumiem. Bet tīrumu un dārzu apsaimniekotājiem jāatceras vēl arī sausā vasara un pagājušā gada slapjais rudens, kas arī lika pamatīgus šķēršļus. Uzturēt saimniecību un sabalansēt izdevumus ar ieņēmumiem nepavisam nav viegli. Protams, palīgā nāk projektu piesaiste un subsīdijas. Vēroju, ka mūspuses lauku ražotāji savu darbības virzienu nav mainījuši, viņi domā un mēģina ar visu tikt galā.

Ikdienai pa vidu vajag arī atpūtu
Dzīvi laukos var skaisti apdziedāt, taču ikdienā ir nebeidzams un grūts darbs. Vai grasāties tuvākajā nākotnē savās ražotnēs ko būtiski pārkārtot?
Skaidrīte Kaša:- Biškopja darbs nav viegls, sevišķi sievietei – pati to kopā ar vīru daru jau sešus gadus. Kopumā biškopība mūsu ģimenei ir jau gadu desmitiem ilga nodarbošanās. Dzīvojam tālu no pilsētas, un, ja pie mums nebrauc tūristi, samazinās arī medus noiets. Ja šo produktu gribam pārdot uzreiz vairumā, sanāk smiekla nauda. Mums ir 125 bišu saimes, un ļoti sāpīgs temats ir saskarsme ar lielajiem graudaudzētājiem. Esam bioloģiskie ražotāji, tāpēc jābēg no lielajiem rapšu laukiem, kurus miglo, kā vien var. Mums ir trīs bišu novietnes, līdz tuvākajai jāmēro pieci kilometri. Šosezon bija unikāla medus raža, bet, saskaitot visus plusus un mīnusus, paliekam tomēr zaudētājos. Esam apsvēruši iespēju, ka nākamais būs beidzamais gads tik lielam mūsu bišu saimju skaitam, samazināsim to vismaz uz pusi. Dzīvot un pastāvēt kā bioloģiskajiem ražotājiem kļūst gandrīz neiespējami, palielinās arī konkurence, tādēļ pieņemsim lēmumu biškopību samazināt. Skumji, ka mazās lauku saimniecības mūsu valstī tomēr pienācīgi nenovērtē un neatbalsta.
Ginta Tamme:- Uzticamies arī izsoļu namam. Drīzumā savu ganāmpulku vedīsim uz fermu, tad dzīvniekus sašķirosim un vērtēsim, ko vēl var vest prom un nodot. Protams, arī izsolēs gribētu lielāku cenu, jo, pārdodot mazos teļus, paši audzētāji nopelna vismazāk.
Andris Tūmiņš:- Mūsu SIA praktiski strādā tikai ģimene, tādēļ Covid laiks darba ikdienā neko daudz nav mainījis. Lauku vide noteikti ir drošāka, nekā dzīvojot, piemēram, Rīgā. Gribu teikt, ka jebkurā situācijā vajadzētu prast ne tikai strādāt, bet arī atpūsties. Kurš to nav pratis trīsdesmit gados, nepratīs arī septiņdesmit! Mums netālu ir Rēzeknes “Gors”, ir draugu un paziņu loks. Es pats pašreizējā situācijā noteikti nejūtos iestumts dziļi mežā. Pie reizes teikšu, ka mūsu dzīve tagad būtu daudz mierīgāka, ja pavasarī valdība būtu pieņēmusi lēmumu par obligātu vakcinēšanos. Daudziem gan tas nepatīk, bet vēroju, ka mūspusē vakcinācija rit raiti.

Eksperta viedoklis

Darbs laukos neapstājas

Saulcerīte Indričeva, Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāja:- Lai kādi izaicinājumi nāk priekšā, darbi laukos neapstājas. To pieprasa gadalaiku ritums, nosakot, kad sēt, audzēt, pļaut vai ievākt ražu. Tāpat jākopj un jāaprauga arī dzīvnieki, ievērojot visas fizioloģiskās un saimnieciskās prasības. Ikdienas ritmu laukos neietekmē arī pašreizējā pandēmija, jo tāpat jāpadara visi darbi un vēl jāskatās uz priekšu, jāgatavojas jaunajai sezonai. Skaidrs, ka cilvēkos Covid prasības radījušas paaugstinātu stresa līmeni, jo ierobežojumi jāievēro, un tas viss vēl jāsamēro ar ikdienas darbu. Govis nevar palikt nebarotas un neslauktas, ja arī kāds nav vakcinējies vai nevēlas lietot masku.

Taču zemnieki ir izturīga tauta. Ja pirms pāris gadiem pārdzīvoja rudens plūdus, tad pārdzīvos arī Covid, ja vien kādu pašu neuzveiks slimība. Domāju, šis laiks daudz ko ir iemācījis lauksaimniekiem. Vispirms jau to, ka esam un paliekam ļoti atkarīgi no ārējās ietekmes. Šodien nevar teikt, ka varu mierīgi dzīvot savā saimniecībā un iztikt ar to, ko pats saražoju. Ja iespējams daļēji nodrošināties ar pašražotu pārtiku, tad degviela, rezerves daļas, stādāmais vai sējamais materiāls jāiepērk no ārpuses.
Redzam, cik grūti ir ar būvniecību, materiālu iegādi, īpaši, ja tie ir pasūtījumi no ārzemēm. Šos procesus ietekmē cenu kāpumi pasaulē, un lauksaimniekus – arī energoresursu cenu paaugstinājums. Bez tam lauksaimnieciskās produkcijas realizācijas cenas nav kāpušas, drīzāk mazinājušās, un ierobežojumu dēļ apgrūtināts produkcijas noiets uz ārzemēm.
Varam priecāties, ka lauksaimnieki ļoti labi apguvuši jaunās informācijas tehnoloģijas. Tas nodrošina savlaicīgus ar maksājumiem saistītos pieteikumus LAD. Gandrīz visi tie ir iesniedzami elektroniski katram savā EPS pieteikumā. Klienti var arī izsekot sava iesnieguma administrēšanas gaitai, neapmeklējot biroju. Arī platību maksājumu pieteikumus jau otro gadu veicam, konsultējoties telefoniski.
Uzskatu, ka Covid sakarā lauksaimnieki ir saņēmuši visai ievērojamus maksājumus no valsts, lai mazinātu pandēmijas ietekmi par neiegūtajiem ieņēmumiem. Šajā – 2021. – gadā atbalsts maksāts cūkkopībā, putnkopībā. Kopā valstī pagaidām izmaksāti 1,78 miljoni eiro. Tagad atbalstam var pieteikties liellopu audzētāji.
Teikšu, ka lauksaimniekus, tāpat kā ikkatru mūs, šis laiks ir mainījis. Esam apguvuši daudz ko jaunu informāciju tehnoloģiju jomā, apjautuši, ka jābūt ļoti elastīgiem lēmumu pieņemšanā, kā arī to, cik tomēr trausla ir cilvēka veselība un dzīvība. Lai arī ikdienā personīgā komunikācija ir liegta, mēs tomēr protam novērtēt cilvēcisko attiecību nozīmi un lieki nesatraukties par lietām, ko nevaram ietekmēt.

Īsumā

Atbalsts lauksaimniekiem
* LAD platību maksājumu iesniegumu iesniegšanas laikā 10443 klientiem (gan mutvārdos, gan klātienē) palīdzēja aizpildīt Platību maksājumu iesniegumus.
* Lai produkcijas ražotājiem atvieglotu Covid-19 radītās īstermiņa ekonomiskās grūtības, LAD no 2021.gada 1.maija piešķīra marķēto (iezīmēto) dīzeļdegvielu ar samazinātu akcīzes nodokļa likmi 2020./2021. saimnieciskajam gadam 50% apmērā no 2019./2020. saimnieciskajā gadā piešķirtā marķētās dīzeļdegvielas kopējā daudzuma.
* Izveidots pilotprojekts monitoringa sistēmai platību kontrolēs. Pēc satelīta attēlu datiem dienests brīdina lauksaimniekus par neatbilstībām pieteikumos un termiņu ievērošanu.
* Pirmo reizi 2020.gadā izmaksāts īstermiņa aizdevums no vienotā platību maksājuma avansa. Lai mazinātu Covid-19 krīzes negatīvo ietekmi, šogad lauksaimniekiem bija pieejams bezprocentu īstermiņa aizdevums, kas rudenī tiek dzēsts no vienotā platības maksājuma summas.

Izmaksātais atbalsts
* Atbalsts ienākumu stabilizēšanai piena nozares lauksaimniekiem – 20,550 miljoni eiro.
* Ienākumu stabilizēšanai liellopu nozares lauksaimniekiem – 3,027 miljoni eiro.
* Ienākumu stabilizēšanai cūkkopības nozares lauksaimniekiem – 1,922 miljoni eiro par nobarojamām cūkām, 0,585 miljoni eiro par sivēnmātēm.
* Atbalstu saņēmuši arī deviņi ēdinātāji – dārzeņu ražotāji – 0,033 miljonus eiro.
* Daļēja kredītprocentu dzēšana 935 atbalsta saņēmējiem par 3,097 miljoniem eiro.

Dienesta darba ikdiena
* Ieviestas attālinātās pārbaudes. Izmantojot LAD mobilo aplikāciju, fotofiksācijas, audio intervijas ar klientiem un attālinātās platformas (Zoom) iespēju, būtiski samazināts laika resurss kontroles ziņojumu aizpildīšanai, un klientiem – skaidrojumu iesniegšanai LAD.
* Attālinātās tikšanās ar atbalsta pretendentiem. Izmantojot saziņu caur Zoom, var labāk izprast klienta projekta biznesa ideju, un būtiski samazinās administratīvais slogs, atsakoties no papildus informācijas vēstuļu rakstīšanas.
* Vienkāršota komunikācija ar klientiem. Saīsināti lēmumi, vēstules un papildus informācija.
* Jaunas tehnoloģijas. Veiksmīga ir drona izmantošana dažāda veida pārbaudēs: lai uzmērītu platības, apsekotu dažādus objektus.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem"

* *Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Esmu negatīvs! (24.09.2021.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kā arī ietekmējis finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jauniem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Ko nepadarīsi šogad, izdarīsi nākamgad

Septembris ir jaunā mācību gada pirmais mēnesis. Skolās par attālinātajām mācībām vairs nediskutē tik daudz kā pirms gada, jo gan skolēni, gan skolotāji pirmos pārbaudījumus teju gada garumā jau ir izturējuši. Kāds bijis šis laiks?
“Jutos kā pirmoreiz pirmajā klasē,” pirms gada, uzsākot mācīties attālināti, teica kāda vidusskolniece. Covid-19 sašūpoja arī skolotāju ikdienu. Viņi veltīja daudz laika un darba, gatavojoties stundām dažādās interneta platformās. Lai arī mūsdienu tehnoloģijas rada daudz jaunu iespēju, jābūt zināšanām un prasmēm tās izmantot, pielietot digitālos mācību līdzekļus. Nu jau var teikt, ka šīs prasmes apguva gan skolotāji, gan skolēni. Analizēsim attālināto mācību plusus un mīnusus, jo arī šoruden izskatās, ka attālinātā mācīšanās, vismaz tuvākajā nākotnē, būs ikdiena, kurai jābūt gataviem gan skolās, gan ģimenēs. Kā liecina pētījumi, skolēniem pietrūka vispārējo prasmju organizēt ikdienas tiešo mācību darbu, jo nav patstāvīgā darba iemaņu. Ģimenēs, kur skolēnu vecāki darba dēļ nevarēja izsekot bērnu mācībām un palīdzēt viņiem, sekmju līmenis kritās. Ko esam mācījušies no šī laika? Kādi bija attālināto mācību plusi un mīnusi? Vai iegūtā pieredze noderēs arī turpmāk? Par šiem un citiem jautājumiem pārdomās ar lasītājiem dalīsies Balvu novada Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītāja Inta Kaļva, matemātikas skolotāja Rīgas 85.vidusskolā, bijusī Balvu Amatniecības vidusskolas direktore Ināra Ņikuļina, no vecāku skatpunkta - Balvu sākumskolas Domes priekšsēdētāja Eva Smirnova. Ieklausīsimies arī ekspertes, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītājas Ingas Vanagas viedoklī.

Nokļuvām nepieredzētas situācijas gūstā
Kādas bija pirmās problēmas, ar ko saskārās skolēni un skolotāji attālināto mācību sākumā?
Inta Kaļva: -Pats sākums attālinātajās mācībās bija samērā negaidīts, pat mulsinošs: nav kameru datoriem, mikrofonu, vājš internets vai reizēm tā vispār nav, datori veci un programmas nolietotas, māju datoros nav vajadzīgās programmas. Tātad tehnikas trūkums, lai veiksmīgi pieslēgtos attālinātam mācību procesam. Jāatzīst, daudzi skolotāji neprata strādāt tiešsaistes platformās, nebija pārliecināti, ka stunda izdosies, ka tehnika nepievils. Tā jutās arī daļa skolēnu un viņu vecāku. Skatoties no šī brīža pieredzes, arī mācību procesa gaitas plānošana bija problēma, jo nevarēja apgūt klātienei paredzēto mācību vielu. Tas pedagogiem prasīja laiku - pacietīgi pārplānot mācību gadu. Pagājušajā mācību gadā 1., 4., 7. un 10.klasēs tika uzsākta pilnveidotā mācību satura ieviešana, tas radīja vēl papildus izaicinājumus skolotājiem.
Ināra Ņikuļina: -Šodien par attālināto mācību procesu, tā iespējām un izaicinājumiem varam runāt, jau balstoties uz zināmu pieredzi. Taču 2020. gada pavasaris mūs visus ielika vēl nepieredzētas situācijas gūstā. Vispārējs apjukums, ziņa par attālinātu mācību procesu visus sasniedza nesagatavotus. Skola, kurā strādāju, nebija izņēmums. Versijas, viedokļi, šaubas, daudz nezināmā – tas viss skolu vadību, skolotājus, skolēnu vecākus darīja bažīgus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mācību gads tuvojās noslēgumam, bija pastiprināta gatavošanās eksāmeniem, plānu kalšanas laiks izlaiduma klašu jauniešiem. Skolēni gan par iespēju neapmeklēt skolu ilgāku laiku sākotnēji bija stāvā sajūsmā, bet tikai vēlāk apjauta attālinātā mācību procesa ieviestās korekcijas viņu dienas režīmā. Taču skolotāji pēc skolēnu pavasara brīvdienām mūsu skolā jau bija gatavi šim piespiedu lēcienam jaunajā kompetenču izglītībā. Bez ieskrējiena, protams. Bet citas alternatīvas vienkārši nebija.
Eva Smirnova: -Pirmais izaicinājums mums, vecākiem, bija tikt galā ar sevi. Mūsu ģimenē situāciju pieņēmām filozofiski: ir globāla pandēmija, mēs paši neko nevaram mainīt, tāpēc jāpielāgojas. Šobrīd to viegli pateikt, bet ne tik viegli tas nācās. Sapratu, ka nedrīkst padoties. Meitu Ketrīnu, kura šobrīd mācās 5.c klasē, modināju laikā, kad būtu bijis jādodas uz skolu. Sapinu matus, noliku priekšā grāmatas, telefonu, kura lietošana ikdienā līdz šim bija ierobežota, un devos uz darbu. Tikai pēc laiciņa sapratu, ka neviens no mums - ne bērni, ne vecāki - nav spējīgi uztvert tik daudz informācijas no dažādiem kanāliem. Uzdevumi tika uzdoti e-klasē, WhatsAppā... Bija jāzīmē, jāvingro, jāveido, jādzied, jāfilmē… Bērns viens pats mājās, visas iespējamās viedierīces neierobežoti pieejamas - tas noteikti neveicināja mācīšanos. Vēl arī mākslas skola. Laiks, kad sākās pirmās attālinātās mācības, sakrita ar brīdi, kad manā darbā bija ļoti saspringts periods. Gan mūsu ģimenē, gan daudzās citās diena beidzās pēc pusnakts. Neizpalika arī komiskas situācijas: kāda paziņa, arī divu bērnu māmiņa, teica: “Labi, ka aizgāju no darba! Tikai tad sapratu, cik daudzi mājas darbi vēl nav pamanīti un izpildīti!” Bet, ja nopietni, joprojām esmu pateicīga, ka mazos bērnus ļāva vest uz bērnudārzu.

Pandēmijā piemērījām jaunas kurpes
Visi meklēja risinājumus, jo šī bija jauna pieredze. Kādi tie bija? Vai tie bija pareizākie no šī brīža redzējuma? Varbūt vajadzēja citādi?
Inta Kaļva: -Visu skolu vadītāji meklēja risinājumus, piemēram, kā skolotājiem strādāt tiešsaistes platformās, kā lietot e-vides rīkus, un risināja citus jautājumus. Atskatoties uz aizvadīto mācību gadu, jāpiekrīt, ka attālināto mācību rezultātus noteica skolu direktoru prasme vadīt šo procesu, digitālo ierīču kvalitāte un spēja palīdzēt ar tehnoloģijām, lai tās būtu pieejamas pilnīgi visiem. Svarīgs bija vecāku atbalsts un ieinteresētība bērnu mācīšanās procesā. Skolas negaidīja gatavus risinājumus no augšas, bet domāja, darīja, laboja un komunicēja. Vienmēr var atskatīties un teikt, ka varēja citādāk. Šodien saku ‘paldies!’ pilnīgi katram izglītības iestādes vadītājam par milzīgo darbu, skolotājiem par, nebaidīšos teikt, patriotismu, sava darba fanātismu, jo darba diena bieži vien beidzās īsi pirms pusnakts. Uzteicami ir arī pirmsskolu, profesionālās ievirzes skolu kolektīvi, kuri turējās godam, iesaistījās digitalizācijas ieviešanā, organizēja “Zoom” vecāku sapulces, pedagoģiskās sēdes, metodiskās sanāksmes. Mācību procesa plānošanā ienāca jauna pieredze - vietnē “Nextcloud”, kurā skolotāji ievietoja mācību plānus nedēļai, administrācija sekoja un pārskatīja, lai novērstu pārāk lielu uzdoto darbu apjomu. Agrāk tā nestrādājām. Pandēmija lika piemērīt jaunas kurpes.
Ināra Ņikuļina: -Analizējot procesus jau ar laika nobīdi, arī manī izkristalizējušās dažas atziņas. Pirmā no tām – skolas vadības komandas un atbalsta personāla operatīvā, atbildīgā rīcība, izvērtējot esošo situāciju skolā, manuprāt, bija noteicošā, lai sekmīgi uzsāktu attālinātās mācības. Šeit gaidīt norādījumus no augšas un vilcināties nedrīkstēja nevienu dienu. Īsā laikā vajadzēja konstatēt, kāds skolā ir tehnoloģiju un digitālo mācību līdzekļu nodrošinājums visos izglītības posmos. Lai arī galvaspilsētas ģimenes salīdzinoši labāk nodrošinātas ar digitālajiem rīkiem, nekā lauku skolēni, tomēr arī manā skolā radās problēmas – gan tāpēc, ka ģimenēs uz vairākiem skolēniem ir tikai viens portatīvais dators vai pat nav neviena, gan tāpēc, ka trūka kameru, mikrofonu, tehnika nolietojusies... Sadarbībā ar Izglītības departamentu šo problēmu operatīvi atrisinājām. Arī skolotāji, kuriem tas bija nepieciešams, darbam saņēma skolas tehniku. Otrais svarīgākais aspekts – skolotāju un skolēnu digitālā kompetence. Nav noslēpums, ka šīs kompetences bija ļoti atšķirīgas arī skolotāju vidū, nerunājot par skolēniem. Organizatoriskie pasākumi, attālinātie kursi, vebināri, skolas datorspeciālistu uzraudzība, pastāvīgas konsultācijas, instrukcijas, ieteikumi darbam šinī periodā bija nepārvērtējams atbalsts.
Trešā būtiskā lieta, kas deva iespēju skolēniem vienkāršāk orientēties, piedaloties tiešsaistes stundās, bija vienotas digitālās platformas izvēle visā skolā. Priekšmetu skolotāji un skolas vadība vienojās par “Zoom” izmantošanu, bet skolotāju savstarpējai komunikācijai, sanāksmēm, pedagoģiskās padomes sēdēm – “Team”. Attālinātā mācību procesa organizācijā lielākās problēmas radās ģimenēs, kurās bērnus audzina darbā ļoti noslogoti vecāki vai tikai viens no vecākiem, arī vecāki, kuri nevarēja bērniem palīdzēt pašu zināšanu trūkuma dēļ. Šādās situācijās mūsu skolā roku uz pulsa turēja klašu audzinātāji, kuri tālāk koordinēja visu atbalsta personāla speciālistu – sociālā pedagoga, psihologa, skolotāju-asistentu, medicīnas speciālista iesaistīšanos katras konkrētas problēmas risināšanā. Zinu, ka pašvaldībās ir labās prakses piemēri, kur sociālais dienests kopā ar Izglītības pārvaldi monitorē situāciju un, izvērtējot sevišķi smagus gadījumus, piešķir pašvaldības finansētus palīgus-asistentus, kuri palīdz skolēnam attālinātajā mācību procesā uz laiku, kamēr situācija ģimenē stabilizējas.
Eva Smirnova: -Saprotot, ka pandēmija neatkāpsies, iestājās “Zoom” ēra. Ik rīts sākās ar izmisīgu skriešanu pa dzīvokli, meklējot labāko interneta signālu. Te ‘saite’ nebija atsūtījusies, te paroles pazudušas... Ātri sapratām, ka jāmaina interneta pieslēgums uz jaudīgāku, un dzīve sāka ritēt savu ikdienas gaitu. No ekrāna uz ekrānu. Tad “Zoom” bērniem, tad vecākiem. Draugi kļuva virtuāli. Dzīve apnicīga. Ikdienas obligātais rituāls pēc nodarbībām bija stundu gara pastaiga svaigā gaisā un vismaz divas reizes nedēļā - skrējiens stadionā. Iemācījāmies filmēt, sūtīt skolotājiem atskaites par padarīto. Visa ģimene mācījās mākslas skolā - kāds zīmēja, kāds mēģināja motivēt izpildīt vēl vienu darbiņu. Kādā brīdī vecāki, ar kuriem komunicēju, sajuta, ka slodze ir par lielu, uzdots par daudz. Kādam likās, ka pedagogi nepietiekami labi “Zoom” stundās paskaidro mācību vielu, un sāka birt ziņas dažādās virtuālajās vidēs, ka kaut kas jāmaina. Runājām ar skolotājiem, un tikām uzklausīti. Protams, ne visās ģimenēs viss ritēja raiti – ne visiem mājās ir viedtālruņi un interneta pieslēgums. Ja ar viedierīcēm skola centās nodrošināt, tad interneta pārklājums ir tikai tur, kur tas ir. Jo tālāk no Rīgas, jo pārklājums kļūst vājāks, jo spilgtāk izgaismojas šī problēma. Un to nu nekādi nevar atrisināt īstermiņā.

Izaicinājumi izglītībā būs vienmēr
Viss it kā iegāja 'sliedēs'. Ko šī pieredze iemācīja, kādi ir tās plusi un mīnusi?
Inta Kaļva: -Pozitīvie secinājumi: līdz attālinātajam mācību procesam skolotāji neizmantoja visas Mykoob, e-klases un citu e-vides rīku iespējas, bet attālinātās mācības pavēra jaunas iespējas. Skolotāji apguva “Zoom”, par kuru mēs vienojāmies novada visās skolās, veiksmīgi tika apgūtas platformas “MS Teams”, “Google Classroom”, soma.lv, uzdevumi.lv. Daudzi skolēni, mācoties attālināti, novērtēja saskarsmes nozīmīgumu un atzina, ka attālinātās mācības skolēnus un skolotājus atsvešināja. Skolēni labprāt pildīja darbus kādā no e-vides platformām, tas viņiem patika labāk nekā darbs ar grāmatu un darba burtnīcu. Viņi apguva pašvadītu mācīšanos, pareizāk, bija spiesti to darīt. Kādam tas izdevās ļoti labi, bet kādam - nē, līdz ar to tomēr radās robi zināšanās. Negatīvi vērtējam arī tādu faktu, ka vecāki attālināto mācību laikā mēdza pildīt mājas darbus bērnu vietā. Problēmas bija speciālo programmu izglītojamajiem, jo tajās attālināti nevar kvalitatīvi īstenot mācības. Jāmin arī negatīvā ietekme uz skolēnu emocionālo pašsajūtu, brīžiem pat trauksmi, atbalsta personāla nespēju palīdzēt, kā tas ierasts klātienē. Arī skolotāji diemžēl daudz vairāk nekā klātienes mācību procesā izjuta gan psiholoģisko, gan profesionālo spriedzi. Jāatzīst, ka šobrīd padomāts par skolotājiem, jo no valsts budžeta piešķirti līdzekļi pedagogu supervīzijām Covid-19 pandēmijas radīto seku mazināšanai. Līdz ar to skolotājiem būs iespēja saņemt konsultatīvu un izglītojošu atbalstu viņu profesionālās kompetences un profesionālās darbības kvalitātes pilnveidošanai.
Attālināto mācību vislielākais ieguvums - digitālās pratības visos līmeņos. Atliek vien tās visu laiku pilnveidot un attīstīt kopā ar pašvadītu mācību procesu un caurviju prasmēm šī procesa laikā. Svarīgi, lai attālināto mācību laikā nākotnē varētu piekļūt mācību saturam jebkurā laikā un vietā. Vēl, manuprāt, ļoti svarīgi domāt par to, kā attālināto mācību laikā motivēt talantīgos skolēnus sasniegt vairāk un kā palīdzēt tiem, kam ir grūtības uzdevumu izpildē. Izaicinājumi izglītībā ir un paliek.
Ināra Ņikuļina: -Noslēdzoties 2020.gada otrajam mācību semestrim, izanalizējām savas veiksmes un neveiksmes, dalījāmies pieredzē – vieni, kā no rīta uzmodināt skolēnu, lai uzsāktu laikā terminēto pārbaudes darbu, citi, kā panākt, lai to nepildītu vecākais brālis vai māsa, vēl citi – kā panākt, lai tiešsaistes stundās darbs būtu produktīvāks. Manuprāt, pozitīva prakse mūsu skolā bija bloku stundas, jo 40 minūšu garās tiešsaistes stundas lietderības koeficients tomēr nav augsts. Viena no mūsu pašreizējās izglītības sistēmas problēmām ir tā, ka skolēni nespēj vienā mācību priekšmetā iemācīto pielietot, mācoties citu mācību priekšmetu. Tāpēc šinī laikā, kad skolēnu interešu noturību panākt bija samērā grūti, praktizējām integrētās stundas. Skolēniem patika.
Lai arī īstas pārliecības nebija, ka pandēmijas uzliktie ierobežojumi tiks atcelti, cerība atsākt mācības klātienē pagājušā gada rudenī pastāvēja. Tomēr tā nenotika. Atkal praktiski pilnu mācību gadu esam izbaudījuši attālinātā mācību procesa izaicinājumus un trūkumus. Vērojumi liecina, ka skolēni iemācījušies darboties virtuālajā vidē, arī savstarpējā skolotāju komunikācija, semināri, sanāksmes kļuvušas par ierastu lietu. Klašu audzinātāji gandarīti, ka vecāku sapulcēs virtuālajā vidē piedalās nesalīdzināmi vairāk vecāku, nekā tas bija klātienē.
No sava kā matemātikas skolotājas viedokļa varu pateikt, ka attālinātais mācību process kopumā vērtējams kā veiksmīga alternatīva mācību procesam klātienē, taču nekad to neizkonkurēs. Par īpaši kvalitatīvu šo mācību procesu tomēr nosaukt nevar! Lai arī veiktajās aptaujās, kuras skolotāju sanāksmēs detalizēti analizējām, pozitīvo uzskaitījumu bija vairāk nekā negatīvo, tomēr kontaktu ar klasesbiedriem, skolotāju, draugiem aizstāt ar saziņu caur datora ekrānu nevar. Viens no svarīgākajiem argumentiem – veselība. Ja kādreiz mēs uzmanījām gan savus, gan skolas bērnus, lai iespējami mazāk pavadītu laiku pie datora, jo tas atsaucas uz bērna veselību, tad tagad pat jaunākā skolas vecuma bērni ir spiesti to darīt vairākas stundas katru dienu, bet vecāko klašu skolēni – pat 5 līdz 6 un dažkārt vairāk stundas dienā. Negatīvas sekas šī darba specifika atstājusi arī uz skolotājiem. Attālinātais darbs prasa daudz ilgāku laiku, lai sagatavotos tiešsaistes stundai. Arī sēdošais darbs daudzu stundu garumā nepaliek bez sekām. No kolēģu pieredzes zinu, ka sevišķas grūtības šī darba forma sagādā, ja pašas ģimenē ir mazi vai arī jaunākā skolas vecuma bērni.
Eva Smirnova: -Šis laiks provocējis milzīgu informācijas tehnoloģiju izrāvienu, kuram nav atpakaļceļa. Bērni visos laikos bijuši daudz viedāki par pieaugušajiem, viņi pieņem situāciju, pielāgojas un turpina dzīvot, savukārt nevajadzīgo vai nesaistošo informāciju laiž garām. Kad man dzima bērni, pieredzējušās māmiņas lika pie sirds, ka pacietība būs galvenā īpašība, kas jāstiprina, bērniņus auklējot. Līdz attālināto mācību sākumam par to biju piemirsusi, nu nācās bruņoties ar pacietību kā nekad agrāk. Kā mamma esmu sapratusi, ka laiks, kas pavadīts ar bērniem, ir visstabilākā investīcija nākotnē. Tomēr te būtu vietā pateikt milzīgu paldies visiem papildspēkiem, kas tika iesaistīti attālināto mācību procesā – omītēm, opīšiem, vecākajiem brāļiem un māsām, pelnīto atpūtu baudošajiem pedagogiem, jo bez jūsu gatavotajām pusdienām, padomiem, pieskatīšanas mums, vecākiem, būtu klājies vēl grūtāk. Ēnas puses šai ieilgušajai mājsēdei ir ne mazās – šķiet, vēl nedaudz, un būtu iesēdējušies nopietni. Ne velti masu medijos ārsti aktualizē tēmas, kas saistītas ar bērnu un pusaudžu garīgo veselību. Kā Balvu sākumskolas Domes priekšsēdētāja gribu teikt, ka jebkura saruna, ideja ir zelta vērta. Ja kādam no vecākiem ir grūtības un šķiet, ka ūdens smeļas mutē, vienmēr var piezvanīt vai uzrakstīt. Mans telefona numurs visu laiku brīvi pieejams sākumskolas mājaslapā. Ja mēs runāsim, nekad nebūsim vieni ar savām grūtībām.

Nevar, kā agrāk - brūna tāfele, balts krīts un slapja lupatiņa
Kā skolēnu vecāki vērtē valsts mēroga daudzās izglītības reformas?
Eva Smirnova: -Manuprāt, katra paaudze piedzīvojusi kādu izglītības reformu. Mani vecāki skolā mācījās tikai no vienas vēstures grāmatas, bez jebkādas iespējas paust savu viedokli. Savukārt es atceros vēstures stundas pavisam bez mācību grāmatām, bet katrs bijām ar savu viedokli. Visi esam izskolojušies, ieguvuši labu izglītību. Tēlaini runājot, vai tāpēc, ka manā bērnībā bija brūna tāfele, balts krīts un slapja lupatiņa, maniem bērniem jābūt tāpat? Šobrīd katrā klasē vajadzētu būt interaktīvajai tāfelei. Lai ar to darbotos, jāattīstās gan skolēniem, gan skolotājiem. Un principā neviens no viņiem nav pret pārmaiņām. Ja ir pareizi nostādīts pārmaiņu vadības process, negatīvu iespaidu ne uz skolēniem, ne skolotājiem tam nevajadzētu atstāt. Izglītības sistēma ir dzīvs organisms, un ir absolūti normāli, ka tas mainās līdzi laikam, norisēm, procesiem un sabiedrības vajadzībām. Ieviešot daudz locīto kompetencēs balstīto mācību pieeju, uzsvars likts uz domāšanu, secinājumu un pareizu izvēļu izdarīšanu. Tā aicina bērnus domāt par kultūru un sabiedrību, kurai piederam, motivē piedalīties aktivitātēs, kas nākotnē palīdzēs pilnveidoties profesionāli, būt drosmīgiem, kreatīviem. Vai tas var atstāt sliktu iespaidu uz skolēniem? Liels izaicinājums šī reforma ir pedagogiem un skolu vadībai – darbs ar daļēji gatavām vai arī pavisam bez grāmatām, ar sasniedzamajiem rezultātiem, bet bez metodikas… Ja būs pieejami finanšu resursi, nepieciešamais atbalsts politiskajā jeb idejiskajā līmenī, rezultāts neliks sevi gaidīt!

Kāda ir Jūsu nākotnes vīzija par mācīšanos klātienē un attālināti?

Inta Kaļva: -Nākotnē attālinātās mācību stundas paliks arī normālā mācību procesā, kurā izglītojamie mācās, izmantojot tehnoloģijas, neatrodoties kopā ar skolotāju fiziski vienā telpā. Nākotnē attālinātās mācības nozīmē “kombinētas mācības” - skolotājs un skolēni atrodas dažādās vietās, skolēni strādā arī patstāvīgi. Kā šādas attālinātās mācības var sekmēt izglītības kvalitāti? Ja tās izmanto pārdomāti, svarīgi, lai izglītības iestādes katra veido savu mācīšanas un mācīšanās sistēmu, izlemj, kā notiek vērtēšana, atgriezeniskās saites iegūšana. Attālinātās mācības normālajā mācību procesā būtu vēlamas un efektīvas tikai noteiktām tēmām, kurām tās ir vispiemērotākās. Gribētu visiem novēlēt stipru veselību, atbildību un veiksmīgu komunikāciju šajā grūtajā un izaicinošajā laikā. Mācīties tomēr vislabāk un efektīvāk var klātienē.

Ināra Ņikuļina: -Vai attālināta mācību darba metodei jāsaglabājas pēc mācību atsākšanas klātienē? Noteikti! To varētu jēgpilni izmantot tad, kad izglītojamais slimo, atrodas ārzemēs, kad laika apstākļi, piemēram, liels aukstums, skolēniem neatļauj apmeklēt skolu. Mūsu steidzīgajā ikdienā attālinātā komunikācija noder ne tikai skolā, bet jebkurā darba kolektīvā, kurā nepieciešama operatīva darbinieku informēšana. Vai ir nepieciešamība, piemēram, braukt uz galvaspilsētu, tērēt 7 līdz 8 stundas ceļā, lai pāris stundas noklausītos informāciju, kuru tikpat labi varētu saņemt arī attālināti? Cik daudz tiktu ieekonomēts līdzekļu, kas ļautu skolēnus nodrošināt, piemēram, ar tik ļoti nepieciešamo datoru! Tomēr mācību procesa kvalitātes latiņa, kuru katrs priekšmeta skolotājs uzceļ atbilstoši savai kompetencei, talantam, radošumam, strādājot klasē, vienmēr atradīsies augstāk par to, kura tiks pacelta, lai nomērītu digitālo prasmju un iemaņu rezultātus, mācību saturu apgūstot attālināti.

Eva Smirnova: -Ir pilnīgi skaidrs, ka skola nav tikai ēka, kur iegūt zināšanas. Tā ir vieta, kur dzimst draudzība, notiek iepazīšanās, bērni mācās veidot savstarpējās attiecības. Lai cik attīstītas būtu kļuvušas attālināto mācību metodes, tās nekad neatsvērs to, ko gūstam klātienē. Jāsaka godīgi - risinājumi bija tādi, kādi bija, un savu nospiedumu tie atstās gan uz bērniem, gan vecākiem un pedagogiem. Var saprast, ka šādai globālai pandēmijai rīcības scenāriji izstrādāti nebija, un mēs visi, tostarp daudz kritizētā valdība, ar to saskārāmies pirmo reizi. Kas zina, kā būtu risinājušies notikumi, ja valdība mainītos? Vai vajadzēja slēgt visas skolas? Droši vien bija jālūkojas uz konkrētā reģiona saslimstības līmeni, jāļauj vairāk lemt pašvaldību izglītības pārvaldēm, kā organizēt mācību procesu. Ceru, ka šajā saslimstības vilnī skolas būs pēdējās iestādes, kuru durvis tiks aizvērtas klātienes apmeklējumam.

Pienākumu un atbildības skolotājiem kļūst arvien vairāk

Aizvadītais gads arī izglītības jomā nesis gan ieguvumus, gan zaudējumus. Iepriekšējā mācību gada pieredze bija pietiekama, lai saprastu, ka šādā darba režīmā pedagogi bez īpaša atbalsta ilgstoši strādāt nevarēs.

Aizpilda robus zināšanās
Uzsākot jauno mācību gadu, skolotājiem, pirmkārt, vajadzēja risināt mācību satura robus. Izglītības kvalitātes valsts dienests norādīja, ka 30 līdz 50% no mācību satura skolēni dažādu iemeslu dēļ nevarēja pilnvērtīgi apgūt. Kādam pie vainas bija digitālās prasmes, citviet traucēja interneta ātrums vai tā neesamība, pietrūka datoru, dažās ģimenēs valdīja nelabvēlīga gaisotne, kas ietekmēja pusaudžu emocionālo veselību. Pedagogiem vajadzēja apzināt, kas jau ir apgūts un kādā līmenī, censties aizlāpīt robus, ko iecirtis pagājušais mācību gads, kā arī paspēt iemācīt jaunos, kārtējos uzdevumus. Klāt nāca rūpes par epidemioloģisko drošību skolās, testēšanas organizēšanu, vakcinēšanos... Tas radīja spriedzi, un kolektīvos veidojās nelabvēlīga psiholoģiskā vide. Ja lielu akcentu lika uz epidemioloģisko drošību, higiēnas normām, testiem, maskām, tad novārtā palika primārais - mācības. Skolās pietrūkst atbalsta personāla. Skolēni diemžēl uz skolu atnes savas ģimenes viedokli, kas ne vienmēr sakrīt ar pedagogu viedokli. Skolēnu, arī skolotāju vidū veidojas dažāda mikrovide, tas traucē kopīgam darbam un konkrētiem mērķiem.

Varēs saņemt psihoemocionālu atbalstu
Nereti viedokļi atšķiras par itin visu, un tas grupās ienes nesaskaņas. Kas skolās risina šīs problēmas? Protams, skolotāji. Jāsaka paldies, ka valsts budžetā piešķīra naudu supervīzijām skolotājiem. Līdz 2021.gada beigām katrs Latvijas pedagogs varēs saņemt psihoemocionālu atbalstu, piedaloties grupu supervīzijā. To nodrošinās Izglītības kvalitātes valsts dienesta koordinētā atbalsta programma “Supervīzijas Latvijas pedagogiem Covid-19 pandēmijas radīto seku mazināšanai”. Supervīziju programma pedagogiem sniegs īpaši pielāgotu un mērķtiecīgu atbalstu. Tomēr šis finansējums būs tikai līdz gada beigām. Mēs uzskatām, ka problēmas līdz ar gada beigām nepazudīs. Diemžēl profesionālā izdegšana pastiprinās, tā skar arvien vairāk pedagogu.

Lielākā atbildība - direktoriem un pašvaldībai
Šādā situācijā ļoti liela atbildība ir skolu direktoriem un pašvaldībai. Daudzi direktori ar savu kolektīvu dara daudz, lai maksimāli ilgi noturētu mācību procesu klātienē. Tomēr normatīvie akti reizēm mainās teju vai katru nedēļu, un tas rada papildus slogu. Visam jāseko līdzi, viss jāievēro, jāsaskaņo, jāievieš praksē... Līdz ar to pienākumu un atbildības klāsts kļūst arvien lielāks, bet skolu vadītājiem par to ir pliks ‘paldies’. Viņam nav jācīnās ar laboratorijām, kuras nevar izvērtēt savu kapacitāti. Tagad Veselības ministrija nākusi palīgā un šo jautājumu cenšas risināt - skolēniem Covid-19 testus veiks vienu reizi divās nedēļās, bet informāciju par skolām nodos centralizēti no Valsts izglītības informācijas sistēmas.

Pietrūkst atbalsta personāla
Aizvadītajā nedēļā bija tikšanās ar Izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci. Gaidījām jauno atalgojuma un slodžu modeli, bet ministrija piedāvā tikai naudas pārdales modeli. Reforma ir akceptējama un nepieciešama, bet šādā situācijā pietrūkst laika, lai to pilnvērtīgi īstenotu. Atkal pietrūkst atbalsta personāla. Trūkst sociālo pedagogu, logopēdu, psihologu. Mēs, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, ministrijai norādām uz šiem trūkumiem. Tomēr ir arī labās ziņas. Izglītības kvalitātes valsts dienestam vispārējās izglītības un profesionālās izglītības iestādes var lūgt akreditācijas termiņa un iestādes vadītāja vērtēšanas termiņa pagarinājumu līdz nākamā gada 3.maijam. Iestāde pagarina arī citus termiņus, lai atvieglotu pedagogu darba slodzi. Arī pašvaldībām vajadzētu izvērtēt un samazināt prasību līmeni, piemēram, dokumentu ziņā. Birokrātiskais slogs darbu var tikai apgrūtināt. Šis ir pateicīgs laiks, lai jaunizveidotās pašvaldības to izprastu un neradītu paši sev liekus un nevajadzīgus darbus, apgrūtinot jau tā noslogotos pedagogus un skolu vadītājus.

Politiķiem jāsaprot - esam aizas priekšā
Arodbiedrības viedoklī ieklausās, tomēr var teikt, ka tas notiek ar tādām kā piespiešanas metodēm, ne labprātīgi. Ieklausās, kad mēs liekam galdā pētījumus. Ja to nedara, seko protesta akcijas. Gribētos, lai sadzird arī par jauno pedagogu atbalsta sistēmu, jārisina nevienlīdzība pirmsskolas pedagogu slodžu un atalgojuma sistēmā. Kas notiks, ja nozarē nebūs pietiekami daudz cilvēku, kuri var realizēt kvalitatīvu izglītības procesu, ja nebūs jauno, kam nodot stafeti? Teikšu atklāti,-esam aizas priekšā. Diemžēl politiķi to neredz vai neizprot, un tas ir bēdīgi. Pat ar lielu algu vairs nevar panākt, ka cilvēks ies strādāt izglītības jomā, jo darbojas jau pavisam citi faktori. Svarīga ir arī noslodze, attieksme, profesionālais atbalsts. Visam jābūt sabalansētam, lai varam motivēt gan šodien strādājošos, gan tos, kuri izglītības jomā redz savu nākotnes profesiju. Ja politiķi pēc iespējas ātrāk to nesapratīs un nerīkosies, ieguldot cilvēkkapitālā, ģimenes ar bērniem varēs skatīties uz tālmācības skolām.

Jāmeklē labākā recepte
Tas, kas direktoriem jāiedzīvina, mainās teju katru nedēļu, bet viņiem vēl jāpaspēj komunicēt ar skolotājiem, skolēniem un viņu vecākiem. Tas nav viegli, īpaši jautājumos, par ko sabiedrībā viedokļi dalās. Tāpēc kopā meklēsim labāko recepti, kā vienam ar otru sarunāties, kā nesastrīdēties, lai neciestu ne skolēni, ne skolotāji.

Attālināto mācību plusi un mīnusi ekspertes Ingas Vanagas redzējumā

SKOLĒNIEM

Plusi:
* laika ietaupījums (ceļš);
* citu klasesbiedru neiejaukšanās/netraucēšana;
* bērni varēja strādāt savā tempā; izmantot visus pieejamos palīglīdzekļus;
* mācību priekšmetu secības patstāvīga izvēle (gadījumos, kad nav tiešsaistes);
* uzlaboja datorprasmes;
* attīstīja prasmes organizēt pašvadītu mācīšanos;
* izmantojot tehnoloģijas, skolotājs varēja individuāli ar bērniem vairāk komunicēt, nekā strādājot klātienē (bērni bija atvērtāki, atklātāki sarunai, īpaši sākumskolās).

Mīnusi:
* sadarbības iespēju trūkums vai minimālas sadarbības iespējas tiešsaistes stundās;
* komunikācijas un socializēšanās iespēju trūkums;
* kavēti darbu/uzdevumu iesniegšanas termiņi;
* noslēgšanās sevī, bailes vai nevēlēšanās jautāt par neskaidrām lietām, nespēja tikt ar visu galā, īpaši pamatskolas klasēs;
* tehnoloģiju nodrošinājums ģimenēs (bieži jādalās ar brāļiem, māsām);
* emocionālās veselības problēmas;
* neapgūta mācību viela;
* vardarbība ģimenēs.

SKOLOTĀJIEM

Plusi:
* laika ietaupīšana (ceļš) un laika plānošana darbam mājas apstākļos;
* nav disciplīnas problēmu.

Mīnusi:
* bieži nav skaidrs, kas ir patiesais skolēna darba autors;
* raizes par skolēnu noskaņojumu, sociālo kontaktu trūkums (arī ar kolēģiem);
* neskaidrība, cik ilgi tas turpināsies, kā būs ar valsts noslēguma pārbaudes darbiem/eksāmeniem;
* papildus laiks gatavot prezentācijas jaunās vielas apguvei, darbu labošanai, atgriezeniskajai saiknei;
* visu vielu izņemt nevarēja;
* jaunais mācību saturs prasīja vairāk laika, lai izvērtētu, ko un kā apvienot, sakombinēt, ko varētu atstāt neapgūtu;
* vecāku pārlieku iesaistīšanās vai pilnīga norobežošanās;
* spējīgo bērnu mācību sasniegumu līmeņa pazemināšanās un vājo bērnu mācību līmeņa uzlabošanās;
* personīgo izdevumu palielināšanās - IKT iegāde, elektrības, interneta izdevumi;
* profesionālās izdegšanas sindromi;
* nenoteiktība, ļoti biežas normatīvo aktu izmaiņas.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Par mani, draudziņ, nebēdā (03.08.2021.)

Meži, meži, tumšie meži

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 5 ielikumos īsteno projektu “Par mani, draudziņ, nebēdā”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos latgaliešu uzņēmību, saliedējot sabiedrību dažādās jomās: veicinot lokālpatriotismu un sabiedrības saliedētību, mātes valodas saglabāšanu, vides un veselības mijiedarbību, arodprasmju nodošanu nākamajām paaudzēm, ekonomiski stiprinot dzimto pusi, turklāt uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk.

Pandēmijas laiks apturēja arī sportistu aktivitātes, un orientieristi uz savu kompasu vai sporta ekipējumu varēja raudzīties vien atvilktnēs. Bija bažas, vai pēc aizliegumu atcelšanas un atļaujas atkal pulcēties sacensībām, joprojām būs interese un spēks doties mežos kontrolpunktu meklējumos? Bažas neapstiprinājās - šogad orientieristi uzsāka individuālos treniņus un rīkoja sacensības, protams, ievērojot noteikto “Kārtību epidemioloģiskās drošības pasākumu īstenošanai sacensībās”. Entuziastu doties meža takās netrūka, virmoja pozitīvas emocijas un prieks - beidzot varam skriet! Pozitīvo iniciatīvu biedrības “PRO.ini” vadītājs Aigars Andersons, kurš ir Vidzemes augstskolas lektors un orientieristu līderis klubā “Baisie eži” ir gandarīts, sakot, ka aktīvam dzīvesveidam nav nepieciešami milzīgi līdzekļi. Viņš daudz strādā pats, iesaistot ģimeni un citus atbalstītājus, nežēlojot laiku, lai Balvu novadā sacensībās orientieristi kontrolpunktu meklējumos varētu doties bez dalības maksas. Sarunā ar Aigaru skaidrojām, kādi ir orientēšanās pirmsākumi Balvu pusē, kā šī lielā saime izauga no dažiem desmitiem līdz pat simtiem skrējēju, cik piesārņoti ir mūsu meži, kā stiprināt savu veselību, nenodarot tai pāri, bet dodoties pie dabas dziednieka - meža. Lai pēc sacensībām pie ugunskura uzdziedātu seno dziesmiņu “Meži, meži, tumšie meži...”

Orientieristu saime Balvu pusē aug plašumā
Ar AIGARU ANDERSONU tiekos Balvu novada Kubulu pagastā, kur viņš savas ģimenes lauku mājās izveidojis orientēšanās trasīti, lai trīs bērni varētu izskrieties un trenēties sacensībām. Aigars izrāda orientieristu inventāru.
Pamatus ielika Arvīds Šnepers
Viņš saka, ka pamatus orientēšanās sportam Balvu pusē ielika Balvu goda pilsonis Arvīds Šnepers (1927.-2006.). “Pirmo reizi ar orientēšanos saskāros, mācoties Žīguru pamatskolā, kur mans sporta skolotājs bija Arvīda dēls Igors Šnepers. Kad Balvos, Kalnezerā 2007. gadā notika Latvijas čempionāts, orientieristi godināja Šnepera kungu, pie tagadējās Mākslas skolas uzliekot piemiņas plāksni. Jau septiņdesmitajos gados sākās orientēšanās seriāli “Balvu kompass”, kas nozīmēja, ka notiek vairākas sacensības pēc kārtas, un uzvarētājus kopvērtējumā nosaka pēc visu kārtu rezultātiem sezonas beigās,” skaidro Aigars. Viņš zina stāstīt, ka pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados orientēšanās bija obligāts sporta veids rajona skolēnu spartakiādēs, un uz tām ieradās ļoti daudz skolēnu, bet orientēšanās seriāla “Balvu kompass” kārtas bija brīvprātīgas un pulcēja aptuveni trīs desmitus meža taku skrējēju.

Izveido klubu “Kalnezers” un aizbrauc uz “O-ringen”
Pēc neliela klusuma deviņdesmito gadu sākumā, orientēšanos Balvu pusē atdzīvināja Igors Krūmiņš, kurš strādāja sporta biedrībā “Vārpa” un izveidoja klubu “Kalnezers”, ar kuru orientieristu komanda aizbrauca uz Zviedriju, lai piedalītos “O-Ringen”, kas ir pasaulē lielākās orientēšanās sacensības, un kurās startē no piecpadsmit līdz divdesmit pieciem tūkstošiem dalībnieku no daudzām pasaules valstīm. “Tobrīd vienīgās krāsainās kartes uz robežas starp Balvu un Gulbenes rajoniem bija Kaļņa ezera apkārtnē, un pārsvarā visas sacensības tur arī notika. Vecās kartes 1980.gadā Latvijas ziemas orientēšanās čempionātam zīmēja vairāki cilvēki - Jānis Ģipslis, Juris Leikarts, Juris Vaivods, Kārlis Magons, Andris Buneris, Konrāds Ločmelis, Jānis Buls, Māris Strautnieks, Jonass Makaris, Uldis Stālmeistars, arī mūspuses sportists Ojārs Millers,” atceras Aigars. Viņš pastāsta, ka gan Ojārs, gan daudzi citi startēja Latvijas čempionātos un ieguva godalgotas vietas. Vēl orientieristu saimei bija piederīgi tādi labi pazīstami cilvēki kā Guntis Arnicāns, Ainārs Kravalis, Aigars Pušpurs, arī kubuliete Sarmīte Silda (dz. Gabrāne), kura bija pat divkārtēja Padomju Savienības čempione, kas tajā laikā skaitījās augstākais orientēšanās sacensību līmenis. “Ar Igoru Krūmiņu sākām braukt uz starptautiska mēroga sacensībām, piemēram, startējām Baltkrievijas kausā Bobruiskā, starptautiskās sacensībās Krasnodaras apgabala Krimskā, kur notika daudzdienu sacensības. Interesanti, ka tas bija tieši tajā brīdī, kad Krimas pussalā arestēja Padomju Savienības līderi Mihailu Gorbačovu,” atmiņās dalās Aigars.
Prasa daudz brīvprātīgā darba
2002.gadā Aigars Andresons izveidoja orientēšanās draugu kopu “Baisie eži”, un zem šī nosaukuma varēja startēt jebkurš interesents, bet vēlāk reģistrēja Pozitīvo iniciatīvu biedrību “PRO.ini”, kura darbojas joprojām, piedaloties nelielos projektu konkursos un ieguldot daudz brīvprātīgā darba, neskatoties uz to, ka šobrīd orientēšanās sacensību norises organizācijai ļoti daudzas lietas ir datorizētas. Pašlaik mūspusē ir jau vairākas krāsainās kartes - Sitas mežā, Šķilbēnu pagasta Balkanu kalnos, Rugājos, Balvu pilsētas zaļajā zonā, pie Stacijas skolas, Balvu Vecajā parkā, Tilžā, Viļakā skolas un ezera apkārtnē, ir atjaunotas divas Kalnezera kartes. Ar Latvijas Valsts mežu atbalstu, pandēmijas laikā ir pabeigta zīmēt karte, kuru izmantojot, vēl neviens nav skrējis - visjaunākā un sarežģītākā karte pie Numernes vaļņa. Karšu dažādība ļaus sportistiem izmēģināt spēkus dažādu grūtību trasēs. Organizatoriskais un sagatavošanās darbs sākas jau nedēļu pirms sacensību dienas. “Kartes koriģēšanu var apvienot ar kontrolpunktu vietas izvēli. Datorā plānoju leģendas - kontrolpunkta apraksta vietas. Ja sportists skrien pēc kartes un kompasa un liekas - tieši te jābūt, bet kontrolpunkta nav,- paskaties leģendu. Iepriekšējā dienā pirms sacensībām ir jāsagatavo gan inventārs, gan jāveic elektronisko iekārtu pārbaude, jākoriģē datorā kartes un jāplāno distances vairākās vecuma grupās. Orientēšanās no citiem sporta veidiem atšķiras ar to, ka šeit dalībniekus sadala daudzās vecuma un meistarības grupās, lai savstarpēji sacenstos apmēram viena līmeņa skrējēji. Uz mūsu sacensībām var braukt visi, neatkarīgi no gadu skaita un meistarības pakāpes, protams, objektīvi izvērtējot savu fizisko spēju robežas. Tas ir svarīgi tiem, kuri sāk nodarboties ar šo sporta veidu, jo amatieris nebūs vienā grupā ar meistariem,” pastāsta Aigars. Viņš neslēpj, ka darba ir daudz, bet atzīst arī to, ka dara lietas, kas dod gandarījumu. Vēl viņam elektroniski vajag sinhronizēt orientēšanās atzīmēšanās sistēmas staciju laikus, lai sacensību dienā agri no rīta dotos izlikt kontrolpunktus dabā. Tas prasa daudz laika un lielu attālumu veikšanu kājām, jo ne visur var piebraukt ar mašīnu. Distanču licēji parasti tos izvēlas ielikt grūtākās un nepieejamākās vietās, nevis taku vai ceļu malās. Kad tas izdarīts, jāiekārto sacensību centrs. Reti kur ir pajumte vai nojume, parasti jāceļ lielā telts. Jāuzliek starta, finiša koridori, - arī tas viss prasa laiku un darbu. Aigars gan ar biedrības “PRO.ini” atbalstu, gan sadarbībā ar Balvu novada Sporta centru parasti parūpējas ne tikai par medaļām vai kausiem seriālu noslēgumos, bet katrās sacensībās cenšas sarūpēt skolēniem kādus bezmaksas saldumus un ūdeni. Kad sākas sacensības, viņš darbojas pie datora un fiksē sportistu rezultātus. Noslēgumā rezultātus publicē internetā, bet uzreiz pēc pēdējā finišējušā dalībnieka, reizēm līdz pat tumsai, bet dažkārt pat otrā rītā turpinās darbs pie kontrolpunktu noņemšanas un sacensību centra sakopšanas, jo īsto orientieristu sauklis vienmēr ir bijis un ir - “atstāj sacensību centru tīrāku, nekā tas bija pirms Tavas ierašanās!”

Pandēmijas laiks aktivitātes nobremzēja
Vēl joprojām sacensību rīkotāji nav droši par to, ko īsti drīkst un nedrīkst, jo dažādi Covid -19 ierobežojumi pastāv joprojām. Pēdējās sacensības, uz kurām aizbrauca Aigars ar dēlu Tomasu, bija 2019. gada Ziemassvētku un Jaungada piecdienu kauss Beļģijā “Sylvester 2019”. Tomass 11-gadīgo zēnu grupā ierindojās 4.vietā, bet Aigars 45 -gadīgo vecuma grupā - 6.vietā, kas ir labi rezultāti starptautiska līmeņa sacensībās. “Tur sacensības katru dienu rīko cits sporta klubs, bet noslēgumā visu rēķina kopā. Lūk, kāda karte-tuksnesis Beļģijā. Bija ļoti interesanti skriet, kā pa Sahāras tuksnesi,” smej Aigars. Aizvadītā gada vasarā situācija ar vīrusa izplatību uzlabojās - sacensības varēja rīkot. Rudens pusē notika trīs seriāla “Latgale Open” kārtas Kalnezerā, Rugājos un Balvos, kā arī Lāčplēša dienas kausa izcīņa Rugājos un dažas sacensības jaunsargiem.

Caur mežu - uz jaunsargu izturību un veselību
Orientēšanās ir viens no veidiem, kas jāapgūst jaunsargiem, tāpēc viņi uzsāka sadarbību ar biedrību “PRO.ini”, kam bija gan kartes, gan elektroniskās atzīmēšanās un laika uzskaites sistēmas un cits inventārs. “Uzsākām sadarboties ar Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošo Latvijas Jaunsardzes centru, ko tobrīd vadīja Druvis Kleins, un aktivitātes notika visas Latvijas mērogā. Arī mūspusē jaunsargu kustība, pateicoties to vadītājiem, ir aktīva, jo uz visām sacensībām viņi jaunsargus ved no Tilžas, Viļakas, Baltinavas, Rugājiem un Bērzpils. Jaunsargu nometnes ar orientēšanos bieži notiek Balkanu kalnos, kur ir kartes, un tur piedalās jaunsargi arī no citām Latgales vienībām. Bijām pārsteigti, cik ātri auga dalībnieku skaits sacensībās un tās kļuva arvien populārākas,” pastāsta sacensību organizators.

Rada jaunus produktus
Par dalībnieku skaita pieaugumu un sacensību norisi var pārliecināties zinātniskajās publikācijās, jo biedrība “PRO.ini” sadarbojas ar Vidzemes Augstskolas RFID (radiofrekvenču identifikācijas) sistēmas laboratoriju un Vācijas uzņēmumu “SPORTident”, kurš ražo orientēšanās sacensību laika uzskaites un atzīmju reģistrācijas iekārtas. “Šī sadarbība ir radījusi jaunus produktus, piemēram, tāda ir jaunā bezkontakta SPORT ident AIR+ sistēma, ko var izmantot ne tikai orientieristi, bet arī skrējēji, slēpotāji un velobraucēji. Vairs nav, kā agrāk jāapstājas pie kontrolpunkta, jo tagad ir iespējams atzīmēties no konkrēta attāluma.

Ar auto, velo vai pat zirgu
Pēdējos gados orientēšanās sports ir apaudzis ar daudziem paveidiem, un ikviens var atrast sev ko piemērotu. Ir orientēšanās ar auto, velo un pat zirgiem. Orientieristi domā, ka šim sporta veidam ir tikai viens mīnuss - tajā praktiski nav līdzjutēju, jo visi ir dalībnieki, bet to var vērtēt arī kā pozitīvu iezīmi. Ir bijuši gadījumi, kad pat autobusa šoferi, kuri atved skolēnus uz sacensībām, dodas mežā meklēt kontrolpunktus. Aigars gan bilst, ka modernās tehnoloģijas ļauj veikt dalībnieku izsekošanu, kur tiešsaistē redzi, kā skrien viens vai otrs dalībnieks: “Ja vēlas ko pavisam ekstrēmu, var piedalīties komandu rogainingā, kas nozīmē 24 stundu ilgu orientēšanos milzīgā teritorijā ar mērķi, kurš savāks vairāk punktu. Esmu piedalījies šādās sacensībās, tāpēc zinu, ka tas prasa lielu fizisko izturību. Ir arī tā sauktie mini jeb 2; 4; 6 stundu rogainingi, kas pieejami plašākam cilvēku lokam. Zinu, ka šādās sacensībās ir piedalījušies arī mūsu novada sportisti.”

Ļaut skriet ikvienam!
Biedrība “PRO.ini” ir uzņemta Latvijas Orientēšanās federācijā, un tas dod priekšrocību startēt Latvijas kausos un čempionātā. Federācijas mājaslapā var uzzināt informāciju par visām aktivitātēm, kas notiek Latvijā un ārpus valsts, jo parastos apstākļos nav tādas dienas, kad Latvijā nebūtu iespējams interesentiem piedalīties kādās sacensībās. Atliek tikai vēlēties un braukt! “Ja parasti daudzās sacensībās ir dalības maksas, mums tādu nav. Un nebūs, jo tas ir mūsu princips - mēs ļausim skriet jebkuram. Ja agrāk izdevumus sedzām mēs paši, sākumā no personīgajiem līdzekļiem, bet vēlāk no pozitīvo iniciatīvu biedrības “PRO.ini” piesaistītajiem resursiem, tad tagad parādās dažādi sadarbības projekti. Bija izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Balvu Sporta centru, ko vadīja Edgars Kaļva, viņi mūs vairākus gadus nodrošināja ar finansiālu atbalstu un balvām - kausiem un medaļām. Piedalāmies arī citu pašvaldību un NVO iepirkumu konkursos,” finansiālo pusi atklāj Aigars. Viņš pauž prieku, ka turpinās sadarbība ar projekta “PuMPuRS” realizētājiem Rugājos - Līgu Spriņģi, kur viena no projekta idejām ir sagatavot jauniešus, lai viņi izprastu un pārzinātu orientēšanās sporta nianses gan no dalībnieka, gan organizatora puses. Kā brīvprātīgie bieži vien palīdz arī jaunsargu instruktori, kuri atved savas komandas uz sacensībām.

Gadalaikiem nav nozīmes
Orientēšanos nevar nosaukt par vasaras sporta veidu, jo, kad Latvijā ir vasara, citur ir ziema. Parasti orientieristi brauc pa pasauli un piedalās sacensībās Brazīlijā, Austrālijā un citās pasaules valstīs. “Kā citos sporta veidos, arī šajā, jauniešiem ir svarīgas zvaigznes un paraugi pēc kā tiekties, tāpēc viņi seko līdzi līderiem ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās,” domā Aigars. Kā paraugu mūspusē viņš min 70-gadnieku Ivaru Zariņu, orientieristu no Lazdukalna pagasta, kurš startē teju visās mūspuses sacensībās un dodas arī uz Latvijas kausa izcīņas mačiem. Ivars savā vecuma grupā ir vairākkārtējs Latvijas čempions un arī Latvijas kausa ieguvējs.

Pirmo reizi - ar klasi vai ģimeni
Taču pirmā iepazīšanās ar šo sporta veidu sākas skolā vai ģimenē mazāka mēroga turnīros. Balvu Sporta skolā orientēšanās nodaļas nav, bet, piemēram, ir Siguldā, Smiltenē, Valmierā, Cēsīs, Gulbenē, Ādažos, Madonā un citviet. Taču tas nebūt nemazina šī sporta veida attīstību. “Atbrauc kāds ar klasi vai ģimeni pirmo reizi uz sacensībām, un mēs viņam piedāvājam marķēto trasi. Iesācējs nevar nomaldīties, - skrien, lasa karti un atzīmējas, un nākošreiz jau izvēlas nemarķētu distanci,” secina pieredzējušais orientierists. Vēl sacensību organizators uzskata, ka skolēnus, īpaši bērnus var ieinteresēt ar balvām un medaļām, kas ir ļoti labs stimuls skriet arī turpmāk. Paši mazākie jūtas gandarīti pat par čipa pīkstienu kontrolpunktā, nemaz nerunājot par dāvaniņām.

Vilinošais izaicinājums Rugāju jauniešiem
Rugāju novada vidusskolas skolotāja Līga Spriņģe atklāj, kā aizsākās interesantais orientēšanās ceļš. Šī sporta veida entuziaste bija vidusskolas direktores Ivetas Arelkevičas ģimene, un tieši viņi bija tie, kas ‘aizrāva’ Līgu un meitu Evu.

Pirmo reizi piedalās nakts orientēšanās sacensībās
Lielu lomu Līgas dzīvē nospēlēja jaunsargu instruktore Lita Meistere. Kopā ar jaunsargiem bija iespēja piedalīties daudzās orientēšanās sacensībās. Īpaši viņai patika Latvijas Armijas pirmā virspavēlnieka, pulkveža Oskara Kalpaka (1882-1919) Karoga svētki dzimtas mājās Ošupes pagasta Liepsalās, kur Rugāju skolēni piedalījās trīs gadus pēc kārtas, vienā izcīnot 1.vietu un iespēju ar prāmi doties uz Helsinkiem. Liepsalās pirmo reizi skolēni piedalījās nakts orientēšanās sacensībās. Visi izmēģināja spēkus arī divu dienu orientēšanās sacensībās “Mazā balva” Smiltenē.

Aizrautīgi un azartiski meklē kā apslēpto mantu
Jau no 6. jūnija biedrība “PRO.ini” īsteno jaunatnes iniciatīvas projektu “Vilinošais izaicinājums Rugāju jauniešiem!” Tas ļauj skolēniem piedalīties aizrautīgās aktivitātēs, attīstot prasmes un īpašības – spēju izvērtēt pareizo variantu dažādās situācijās, patstāvīgi pieņemt lēmumu, neapjukt nestandarta situācijās, ātri reaģēt uz apkārtējām pārmaiņām un tām pielāgoties, pārbaudīt savu izturību un veiklību, veidot harmonisku personību, attīstot gan fiziskās, gan prāta spējas, veicinot dažādu paaudžu pārstāvju sadarbību. Orientēšanās ir neformāls sporta veids, kur ar kompasa un kartes palīdzību pēc iespējas ātrāk jāapmeklē kontrolpunkti noteiktā secībā, kas attīsta arī matemātisko domāšanu. Tas nedaudz atgādina apslēptās mantas meklētāja sajūtas, jo katru reizi jaunietis atrodas nezināmā apvidū. “Katras aktivitātes plānošanai rīkojām jauniešu darba grupas sanāksmes, lai lemtu, kā veiksmīgāk un aizraujošāk organizēt katru pasākumu, sadalot pienākumus,” bilst Līga. Pagājušā gada augustā 20 jaunieši devās ekspedīcijā uz Ūdens tūrisma attīstības centru “Bāka”, kur varēja vērot putnus un dabu ar sauszemes teleskopu un binokļiem no “Bākas” jumta skatu platformas, lai pilnvērtīgi izbaudītu un izzinātu ūdensputnu ligzdošanu Kvāpānu dīķos un Lubāna ezerā. Dalībniekiem bija iespēja laivot ar divvietīgiem kajakiem un SUP dēļiem, kas nenoliedzami visos raisīja lielu interesi un aizrautību. Noslēgumā jaunieši baudīja uz ugunskura pašu vārīto zivju zupu. “Interesanta bija Aigara Andersona orientēšanās trasīte, par ko bērni nopelnīja garšīgas saldas balviņas. Šajā pasākumā piedalījās arī Rugāju novada Eglaines pamatskolas bērni ar skolotāju Aiju Plušu. Diemžēl viņiem bija izdevība būt kopā ar mums tikai Tēva dienas orientēšanās sacensībās Rugājos, jo turpmāk visu ‘diktēja’ Covid-19 pandēmija,” nopūšas orientēšanās pulciņa skolotāja.

Skolēni dodas kontrolpunktu medībās
Orientēšanās seriālus “Latgale Open” rugājieši varēja īstenot tikai šogad jūnijā. “Mēs sekojām līdzi ārkārtas situācijai valstī. Orientēšanās naktī Rugājos, kas notika par godu Lāčplēša dienai, ņemot vērā ārkārtējo situāciju valstī un epidemioloģiskos nosacījumus, drīkstēja piedalīties tikai 5. un 6.klašu skolēni. Arī aktivitātē “Drosmīgie Lāčplēši” kontrolpunktu medības uzsāka 6.klases sportisti, bet vēlāk naksnīgajā piedzīvojumā devās 5.klases skolēni,” pastāsta Līga. Viņa pauž prieku, ka Aigara vadībā skolēni varēja apgūt mobilo tehnoloģiju un lietotņu izmantošanas ārpustelpu pasākumu vadīšanai gan teorētiski, gan praktiski, pielietojot tās Rugāju novada vidusskolas un Rugāju parka teritorijā. Laika apstākļi dalībniekus nelutināja – lija lietus. Tomēr visi čakli mācījās izmantot mobilās tehnoloģijas.
Mācās izmantot GPS sporta lietotnes
No 19. februāra līdz 4. martam norisinājās Latvijas skolu “Ziemas festivāls 2021”, kurā piedalījās 108 Latvijas skolas un pārstāvēja 1650 skolēni, sadalot vairāk nekā 200 medaļu komplektus. Divu nedēļu garumā skolēni attālināti sacentās distanču un kalnu slēpošanā, snovbordā, skriešanā un iešanā, rezultātus fiksējot ar pašu mobilajiem telefoniem un izmantojot GPS sporta lietotnes. Medaļu ieguvējus noteica pēc festivāla laikā visvairāk veiktajiem kilometriem visos sporta veidos kopā katrā skolā, absolūtajā un skolu kopvērtējumā. Izturīgākie Rugāju novada vidusskolas skolēni bija: Karīna Trimalniece, kura pieveica - 191,84 km, Marta Kočāne – 127,47 km, Kārlis Rakstiņš – 113,78 km.

“xRace Rugājos” pilnveido iemaņas
7. jūnijā komandas (pa 2 dalībnieki) startēja “xRace Rugājos”. Vajadzēja pārvietoties ar laivu, kājām un visbeidzot ar velosipēdu vai skrejriteni, veicot noteiktu distanci: orientējoties visi meklēja kontrolpunktus. “Šis bija pirmais šāda veida piedzīvojums. Tā bija iespēja pilnveidot prasmi strādāt komandā, risināt problēmas, veicināt pārliecību par sevi un celt pašvērtējumu. Protams, neizpalika garšīgā, pašu vārītā zupa, kā arī balvas uzvarētājiem,” prieku neslēpj Līga Spriņģe.

Zīmē kartes un plāno distances
Jaunatnes iniciatīvas “Vilinošais izaicinājums Rugāju jauniešiem!” noslēdzās 31.jūlijā. Orientieristu pulciņa vadītāja ir gandarīta, ka skolēniem bija iespēja apgūt pieredzi orientēšanās pasākumos, baudīt kopā būšanu. Aktivitātēs jaunieši apguva fizisko sagatavotību un prasmi darboties komandā, kas viņiem dod dzīvei nepieciešamo rūdījumu, prasmes rīkoties nestandarta situācijās, saglabāt mieru, lai neapjuktu neparedzētos apstākļos. “Man pašai nācās gan zīmēt kartes, gan plānot kontrolpunktus un izvietot tos dabā. Paldies Aigaram par orientēšanās aprīkojumiem – tā mēs turpinājām apgūt prasmes pašiem plānot un pat organizēt sacensības. Skolēni izrādīja ļoti lielu interesi gan par karšu zīmēšanu, gan sportistu rezultātu nolasīšanu un citiem ar tehnoloģijām saistītiem uzdevumiem,” stāsta Līga.

Trasīti izskriet lūdz pat saimnieki
Līga ar saviem skolēniem izmēģina trasītes arī ārpus sava novada un skolas. “Tā kā Latvijā nenotika “Kāpa 2021”, sarīkojām to paši. Vienā dienā devāmies uz Zero veikparku Lielsloku ezerā, kas atrodas Alūksnes novada Ilzenes pagastā. Tā kā mūsu izvietotie kontrolpunkti nevienu netraucēja, tad vispirms skolēni pieveica orientēšanās distanci, tad ieturēja maltīti un šo pasākumu noslēdza ar ūdenspriekiem. Izmēģinājām kabeli gan bez, gan ar veikdēli. Otrā diena turpinājās Alūksnes Pilssalā. Tur kontrolpunktu meklēšana bija īpaši interesanta – ar 6-vietīgiem velosipēdiem dalībnieki devās ‘dārgumu medībās’. Pēc trakā brauciena skolēnus atvēsināja pelde Alūksnes ezerā un izbrauciens ar diviem 4-vietīgiem katamarāniem. Kā balvu par orientēšanos katrs dalībnieki saņēma 2 kg zemeņu, ko paši salasīja Igaunīšu zemeņu laukos. Savukārt trešajā dienā mēs devāmies uz Stāmerienu, uz “Lāčausi”, kur mūs gaidīja SUPi un katamarāns. Pēc aktīvās atpūtas devāmies orientēšanās distancē pa Vecstāmierienu. Arī “Lāčauss” saimnieki lūdza atļauju izskriet mūsu trasīti, kas apliecina, cik mums bija interesanti. Neizpalika arī ekskursija uz Valmieras piedzīvojumu parku ar pastaigu pa taku kokos,” emocionāli atpūtu ar sacensībām prata izplānot skolotāja.
Līga vēlas nosaukt aktīvākos orientieristus, kuri ir piedalījušies visās aktivitātēs, un tie ir Raitis Sīlis un Evelīna Briede. Tāpat atzinīgus vārdus pelnījuši Andris Anckins, Kārlis Anckins, Tomass Andersons, Dairis Stivriņš, Samanta Sproģe, Karīna Trimalniece, Margita Trepša, Dinija Čemme, Anda Cepurniece un noteikti Markuss Aleksandrovs. “Ar Dārtu Stivriņu un Samantu Kukurāni esam daudz kilometrus noskrējušas un saņēmušas gan medaļas, gan kausus. Dārta nu jau studē medicīnu, bet Samantai priekšā vēl 12.klase. Ceru, ka tikpat veiksmīgi un ilgi kopīgi mērošu daudz, daudz kilometru arī jaunajā mācību gadā ar nu jau 6.klasi,” saka Līga Spriņģe.

Cik piesārņoti ir Latvijas meži?
Līga Cepurniece, orientēties sākusi Rīgas Sporta pilī sporta tūrisma pulciņā jau 4. klasē, ar maziem pārtraukumiem joprojām turpina piedalīties sacensībās.
-Šobrīd vairāk iznāk skriet Balvu puses mežos, tāpēc domāju, ka pie mums tie vēl ir diezgan tīri - Latgales meži nav stipri piesārņoti. To gan nevar teikt par ceļa malām, kur var ieraudzīt daudz plastmasas un stikla atkritumu. Taču man nav gadījies paklupt uz mežā atstātām lietām. Vienīgi liekas, ka izcirtumu parādās vairāk nekā agrāk.

Ivars Zariņš, skrien 70-gadnieku grupā, bet ar orientēšanos nodarbojas jau kopš 1964. gada. Mācījies Rīgas 41.vidusskolā, šobrīd dzīvo Lazdukalna pagastā. Pirmos soļus tūrisma tehnikā un orientēšanās sportā iemācījusi ģeogrāfijas skolotāja Rubene. Daudz startējis Karpatos, Saratovā un citviet bijušajā Padomju Savienībā. Nopelnītas daudzas medaļas un kausi.
-Man nav gadījies uzskriet kādai izgāztuvei, bet domāju, ka daudz piesārņotāki meži ir Pierīgā nekā Latgalē. Tajos mežos, kur Latvijā man ir iznācis skriet, atkritumus gadās ieraudzīt, bet reti. Meža takās biežāk iznāk satikties ar stirnām, čūskām. Reiz nakts orientēšanās laikā skrienu, un priekšā četri spīdīgi acu pāri. Tās bija stirnas. Grūti skriet pa izcirtumiem, un tādu rodas arvien vairāk, traucē arī meža tīrīšanas un retināšanas laikā zemē atstātie krūmi un koki.

Juris Baikovs, orientierists ar vairāk nekā 40 gadu pieredzi, skrien jau kopš skolas gadiem.
-Prieks, ka Latvijas Valsts meži rūpējas par saviem īpašumiem, izliekot atkritumu konteinerus un sakopjot atpūtas vietas, gribas tikai, lai atpūtnieki paši vairāk domā par mežu tīrību. Esmu ievērojis, ka vietām ir piesārņots, bet man skrienot nav gadījies trāpīt kādā izgāztuvē, ja nu reizēm sastapt kādu mežā atstātu mantu, bet es vairāk koncentrējos uz karti un kompasu.