Rakstos

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (6.12.2024.)

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Sauc, cik gribi – atbalss vien skan

Kupravas pamatskolas milzīgajā ēkā mācības nenotiek jau 10 gadus. Vieta, kur savulaik darbojās vidusskola, skolēni mācījās divās plūsmās – latviešu un krievu, notika rosīga kultūras dzīve, ir pieklususi. Līdz ar rūpnīcas slēgšanu samazinājās iedzīvotāju, arī bērnu skaits, un 2014.gadā pašvaldība pieņēma lēmumu skolu slēgt.

• Skola Kupravā mainījusi savu atrašanās vietu vairākkārt: sākumā dažas telpas atradās dzelzceļnieku mājā, vēlāk – koka ēkā, kā nākamā bija baltā skolas ēka un visbeidzot – lielā, 1979.gadā uzceltā skola.
• 1920.gadā dibināta Kupravas pamatskola.
• No 1980.gada 1.septembra līdz 1994.gada 1.septembrim darbojās Kupravas vidusskola.
• 1992.gadā slēdza 60.gadu beigās celto drenu cauruļu rūpnīcu, un ļaudis no Kupravas sāka aizplūst.
• 1994.gadā skolu reorganizēja par pamatskolu.
• 2000.gadā, kad bērnu skaits saruka līdz 100, to apvienoja ar bērnudārzu.
• 2014.gada 31.jūlijā Kupravas pamatskolu slēdza (Viļakas novada dome 2014.gada 23.janvāra sēdē pieņēma lēmumu “Par Kupravas pamatskolas likvidāciju”).

Atmiņas par skolu neizzūd

Skola, īpaši, ja tā ir pirmā izglītības iestāde, paliek sirdī un atmiņā uz visu mūžu. Arī Kupravas skola, kuru slēdza pirms 10 gadiem, daudziem bijušajiem skolēniem un skolotājiem joprojām ir ļoti mīļa, jo uz laiku tā bijusi kā viņu otrās mājas, kur pavadītas dienas un gadi kopā ar klasesbiedriem un pedagogiem, atklāti talanti, kopā strādāts un smiets, organizēti pasākumi, iegūtas jaunas zinības un noderīgi padomi dzīvei, kur veidojusies draudzība un mīlestība... Lai arī šobrīd skolas ēkā mācības nenotiek, atmiņās daudziem tā joprojām dzīva.

Skolas dzīve ir dažāda un bagāta, ik lappuse tās vēsturē nedaudz pamainās, kad ienāk kāds jauns skolotājs vai direktors, iestāde maina atrašanās vietu vai nosaukumu, nodarbību sarakstā iekļauj jaunu pulciņu vai aktivitāti. Pārlapojot skolas vēstures albumus, lasām, ka, piemēram, 1945.gadā skolā, kas atradās nelielajā koka ēkā, uzsāktas mācības divās maiņās, skolu apmeklējuši aptuveni 180 skolēni. Skolotāja Gulbe atminas, ka 1.–3.klašu skolēni nākuši mācīties otrajā maiņā ap pulksten 13, bet gadījies arī tā, ka daži skolēni atnākuši krietni agrāk. Tad uz pirkstgaliem ielavījušies klasē, lai netraucētu lielākajiem stundu, nosēdušies uz savas somas un vērīgi klausījušies, ko stāsta skolotājs. Skolas vēsturi raksturo arī vairāki ieraksti, kas veltīti pionieru un komjauniešu aktivitātēm, padomju laikam, pedagogiem un viņu atmiņām.

1978.gadā “Vaduguns” rakstīja, ka maijā Kupravā sāk skolas celtniecību, kas “…būs devītā vidusskola mūsu rajonā...”, bet jau 1979.gadā publicēja informāciju, ka skolā mācīsies 660 skolēni (skolu atklāja oktobrī, tās celtniecība izmaksāja 840 000 rubļu). Drūmāks pavērsiens skolas dzīvē sākās 1992.gadā, kad slēdza rūpnīcu un ļaudis no Kupravas sāka aizplūst. Jau pēc pāris gadiem skolu reorganizēja par pamatskolu, bet 2000.gadā, kad bērnu skaits turpināja sarukt, nolēma, ka tā jāapvieno ar bērnudārzu, kas tolaik atradās pagastnama telpās.

Pirms 10 gadiem laikraksta “Vaduguns” rakstā “Vai pēdējoreiz izdziedāja skolas himnu?”, atspoguļojot skolas pēdējā izlaiduma norisi, lasāms: “2014.gada 15.jūnija vakarpuse vēsturē ieies ar faktu, ka Kupravas pamatskola beidza pastāvēt. Tas gan nenozīmē, ka atmiņas par skolu izzudīs. Arī direktore Sandra Andrejeva nezaudē cerības uz labākiem laikiem. Viņa skolēniem, vecākiem, skolotājiem un skolas tehniskajiem darbiniekiem vēlēja izturību un veiksmi turpmākajā dzīvē...” Savukārt laikraksts “Neatkarīgā Rīta Avīze” pirms 10 gadiem vērsa uzmanību, ka ēkas uzturēšana vietvarai izmaksā apmēram 57 000 eiro, un, lai gan visas politiskās partijas, kas ir domē, savās programmās bija apņēmušās neaizvērt nevienu skolu, nācies pieņemt lēmumu par skolas slēgšanu. Domājot par skolas ēkas turpmāko izmantošanu, laikrakstā izskan bažas, ka tik plašas telpas, kas domātas 600 bērniem, neizdosies apdzīvot: “Kupravas pagasta pārvaldnieks Aleksandrs Tihomirovs plāta rokas, – viņam trūkstot padoma, ko ar 4300 kvadrātmetru lielo būvi iesākt. Visticamāk, izmantos tikai sporta zāli, bet pārējo ēkas daļu iekonservēs.” Arī pašlaik, kad skola jau 10 gadus kā slēgta, sporta zāli pagasta un tuvējās apkaimes iedzīvotāji turpina izmantot. Lielākā daļa jauniešu izmanto sporta zāli volejbola spēlēšanai, bet daži jaunieši un pieaugušie – arī svaru zāli. “Sporta zāli izmantoju kopš agras bērnības – sākumā, kad mācījos skolā, tagad, kad tā slēgta, – dažas reizes nedēļā sporta aktivitātēm. Šogad ierīkojām arī kinozāli, kurā varam noskatīties kādu filmu vai uzspēlēt galda spēles – tenisu vai novusu,” stāsta Kupravas iedzīvotājs Pāvels Saveļjevs.

Pēdējais izlaidums. 2014.gadā skolu absolvēja pieci jaunieši (attēlā kopā ar skolas pedagogiem), un, tos sveicot, direktore atzina, ka šis ir īpašs izlaidums.

Skolas vēsturi pārlapojot. Kupravas bibliotēkas vadītāja Iveta Medniece (attēlā) iepazīstina ar pagasta un skolas vēstures lappusēm, kas kopā ar bagātīgu fotogrāfiju klāstu apkopotas vairākos albumos. Vienā no tiem minēts, ka pirmā Kupravas pamatskolas skolēnu ekskursija notikusi 1924.gadā, kad skolēni kopā ar skolotājām Brici un Rēveli apmeklējuši Siguldu, Turaidu un Rīgas jūrmalu.

Bijām kā liela, draudzīga ģimene

“Skolēni ir mūsu nākotne, tāpēc cenšos, lai viņi izaugtu lieli un gudri, lai varētu mācīties citās skolās un apgūt tās profesijas, kas viņiem šķiet labākās un piemērotākās,” teic Kupravas pamatskolas pēdējā direktore SANDRA ANDREJEVA.

Kāda bija Jūsu pirmā tikšanās ar skolu Kupravā? Kas palicis spilgtā atmiņā no darba gadiem šajā skolā?

– Kupravas vidusskolā mācījos no 1. līdz 8.klasei, skolu beidzu 1988.gadā. Klasē bijām 8 skolēni, divas meitenes, abas Sandras, izvēlējāmies skolotājas profesiju. Latviešu plūsmas klasēs tolaik mācījās aptuveni 10 – 14 skolēni, krievu plūsmas klasēs – aptuveni 30 skolēni. Lielākais skaits, šķiet, bija aptuveni 360 bērni, lai gan skola būvēta 600 skolēniem. Iegūstot pedagoģisko izglītību Rēzeknē, atgriezos Kupravas skolā, kur nostrādāju 21 gadu. Strādāju sākumskolas klasēs, kā arī ar pirmsskolas vecuma bērniem, bet pēdējos trīs gadus – par direktori. Skola man bija kā otrās mājas. 2009.gadā, kad izskanēja informācija, ka Kupravas pamatskolu slēgs, uzsāku darbu Liepnas internātskolā. Uzzinot, ka skola turpina darboties, atgriezos un gadu nostrādāju par pirmsskolas skolotāju, līdz mani pierunāja uzņemties direktores pienākumus. Kupravas skolā izglītību ieguva mani brāļi, dēls un meitene, kura vēlāk kļuva par manu vedeklu, arī meitas, kuras gan nepaspēja skolu pabeigt, jo to slēdza. Spilgtā atmiņā palikuši pasākumi, ko organizēja pedagogi, īpaši skolotāja Ņina Baikova, un skolas draudzīgā un ģimeniskā atmosfēra.

Vai, uzņemoties skolas direktores pienākumus, jau zinājāt, ka būsiet šīs skolas pēdējā direktore?

– Sapratu, ka skola ilgi nevarēs pastāvēt, bet, kā saka, cerība mirst pēdējā. Izglītības iestāde bija gan kā skola, gan kā kultūras centrs, jo organizējām arī pagasta pasākumus. Cik varēju un cik bija manos spēkos, centos saglabāt skolu. Pēdējā mācību gadā vēl izgājām akreditāciju, bet, dzirdot par gaidāmo skolas slēgšanu, arvien vairāk skolēnu pārgāja mācīties uz citām skolām. Tajā gadā novadā slēdza divas skolas – Kupravas un Mežvidu pamatskolu, pie mums ciemojās vairāki preses pārstāvji, intervēja skolēnus un skolotājus, bija atbraukuši arī pārstāvji no televīzijas, uzņēma dokumentālo filmu par šīm skolām.

Kādi bija skolas darbības pēdējie trīs gadi, skolēnu un viņu vecāku domas par skolas slēgšanu?

– Skolēnu vecāki ļoti centās saglabāt izglītības iestādi pagastā, viņiem izdevās izcīnīt, lai 2009.gadā neslēdz skolu. Jau toreiz bija pateikts, ka skolu slēgs, tomēr vēl piecus gadus tā darbojās. Tie, kas dzīvoja Kupravā, darīja visu iespējamo, piemēram, nāca regulāri uz sanāksmēm, uz pasākumiem, bet tomēr skolēnu skaits ik gadu samazinājās – pēdējā gadā kopā ar bērnudārza vecuma bērniem izglītības iestādi apmeklēja tikai 35 izglītojamie.

Ar kādām sajūtām svinējāt skolas pēdējo izlaidumu? Vai bija idejas, kā izmantot skolas ēku turpmāk?

– Uz pēdējo izlaidumu gribējās saaicināt visus, kuru dzīve saistīta ar skolu, tomēr saņēmu ieteikumu tā nedarīt, tā sakot, nav plānots organizēt bēres, – kas gribēs, tas atbrauks bez aicināšanas. Kad gatavojās slēgt skolu, izskanēja informācija, ka izsludinās konkursu par telpu tālāku izmantošanu, bet, cik zinu, neviens nepieteicās. Iespējams, tādēļ, ka skolas ēka bija ļoti liela, dārgi izmaksāja apkure. Priecājos, ka skolas ēkā dzīvība ir saglabājusies sporta zālē, kur notiek sporta nodarbības – brīvajā laikā zāli apmeklē bijušie skolēni, viņi sporto un paši uzkopj telpas, ir ierīkojuši kinozāli, organizē kino vakarus. Skolas telpas mācību laikā reizēm izmanto arī Nacionālie bruņotie spēki, kur viņi dzīvo pa nedēļu, bet rūpnīcas teritoriju izmanto kā apmācības vietu, pie skolas stāv arī bruņutehnika.

Kā lēmums par skolas slēgšanu mainīja pagasta dzīvi?

– Pagasts palika tukšāks. Kā skolu aizslēdza, tā lielākā daļa bērnu aizbrauca projām uz ārzemēm vai citām pilsētām. Tagad bērni un jaunieši atbrauc atpūsties vasaras brīvlaikā pie saviem vecākiem un vecvecākiem. Kultūras pasākumi pēc skolas slēgšanas vairs nav tik kupli apmeklēti, arī skaņas kvalitāte ir citāda. Ilgu laiku organizēt pagasta kultūras dzīvi turpināja skolotāja Ņina Baikova, tagad viņas vietā pasākumus vada Iveta Gordova.

Kur pēc skolas slēgšanas turpināja darba gaitas skolotāji?

– Daži no kolēģiem devās pensijā, citi strādāja Žīguros, citi, tostarp arī es, palika bez darba. Dažus mēnešus biju bezdarbniece, vēlāk strādāju Vīksnas un Rugāju skolās, pašlaik jau otro gadu esmu skolotāja Balvu sākumskolā.

Vai, zinot skolas absolventu dzīves gaitas, varat teikt, ka arī Kupravas pamatskolā varēja iegūt konkurētspējīgas zināšanas?

– Protams, arī mazā lauku skolā var iegūt labu izglītību. Daudzi no absolventiem strādā par robežsargiem, pavāriem, pārdevējiem, galdniekiem, mediķiem, mehāniķiem, autovadītājiem, skolotājiem un citās profesijās, piemēram, par tiesnesi Rīgā. Balvu sākumskolas direktore arī ir Kupravas skolas absolvente. Pašlaik vairāki absolventi dzīvo un strādā ārzemēs.

Ko savulaik vērtīgu guvāt no kolēģiem un skolēniem Kupravas skolā, vai tas noder pašreizējā darbā?

– Mēs bijām kā liela, draudzīga ģimene – kopā ar vecākiem rīkojām pasākumus, klases vakarus. Šīs sajūtas, ka jābūt izpalīdzīgam un draudzīgam, vienmēr iet līdzi. Arī pašreizējā darbavietā cenšos sadarboties ar kolēģiem, palīdzam cits citam, atbalstām gan priecīgos, gan bēdīgos brīžos.

Sandra Andrejeva. Kupravas pamatskolā viņa gan savulaik mācījās, gan strādāja par skolotāju un direktori.

Kādas ir Jūsu atmiņas par skolu?

KRISTĪNE DEMBOVSKA, dzīvo Rīgā: – Kupravas skolā pavadīju pirmos un pašus labākos skolas gadus. Joprojām atceros, cik saliedēti un vienoti bijām. Zinājām katru skolēnu, kurš mācījās mūsu skolā, pat pašus mazākos. Tā nebija vienkārši skola, bet gan viena liela ģimene. Joprojām ar smaidu atceros visus skolas gaiteņus un klases, kur noritēja foršākās stundas. Esmu ļoti pateicīga visiem skolotājiem, kuri ieguldīja darbu mūsu izglītošanā – bija dota iespēja piedalīties deju pulciņā, mūzikas, sporta, mākslas un daiļlasīšanas pasākumos. Manuprāt, mazā lauku skola sniedza ļoti labas iespējas katram skolēnam, jo deva zināšanu pamatus, kas svarīgi turpmākajās dzīves gaitās. Pēc skolas slēgšanas devos mācīties uz Rīgu, pabeidzu Rīgas Valsts tehnikumu, ieguvu klientu apkalpošanas speciālistes profesiju un jau mācību laikā sāku strādāt apģērbu veikalā. Vēlāk ieguvu vēl vienu specialitāti – viesmīlības pakalpojumu speciāliste. Nedaudz pastrādāju Rīgas restorānā, ko tomēr nejutu kā savas dzīves aicinājumu. Kopš 2020.gada strādāju kompānijā, kas darbojas interneta mārketinga jomā, šajā darbā varu teikt, ka ka mīlu to, ko daru. Fakts, ka Kupravas skolas ēka netiek īsti izmantota, apbēdina. Kupravā jau tā ir daudz pamestu ēku, negribētos, ka skolu sagaidītu tas pats liktenis. Varētu, piemēram, padomāt par pansionāta izveidi, jo tajā pusē ir vairāk tieši vecāku cilvēku. Jaunieši brauc uz citām pilsētām, valstīm, jo meklē izaugsmes iespējas.

RINALDS MARTINENKO, dzīvo Rīgā: – Kupravas skola atmiņā ir palikusi kā silta un mīļa vieta. Vēl tagad atceros garo ceļu no mājām, kad mani mazu ragaviņās mamma vilka uz bērnudārzu. Kad paaugos, skolotāja Ņina Baikova man un citiem bērniem iemācīja mīlēt mūziku – visi mācēja spēlēt kādu instrumentu. Atceros, ka skolotājs Igors Smirnovs prata vadīt ļoti interesantas sporta stundas, absolūti visi skolēni bija iesaistīti dažādās aktivitātēs, nebija neviena, kam sports nepatiktu.

Ja man jautātu, ko iemācījos tajos gados, tad tā visdrīzāk būtu dzīves mācība, kas mudina palīdzēt citiem un vienam otru pieņemt. Tā kā visi bērni bija vietējie, laiku pavadījām kopā arī ārpus skolas, dauzot bumbu vai vienkārši braukājoties ar velosipēdiem. Visi bija draugi. Pēc skolas un Rīgas Valsts tehnikuma Balvu filiāles beigšanas devos dzīvē uz Rīgu un pēc neilga laiciņa – uz Īriju. Šobrīd esmu atgriezies uz dzīvi atpakaļ Rīgā, jo kaut kā man tomēr pietrūka svešumā. Fakts, ka skola ir slēgta, ir saprotams, jo fiziski cilvēku vairs gandrīz nav laukos. Ir ļoti žēl, ka skolas telpas iet zudumā, kur būtu tik daudz ko iesākt. Ir daudz vietas mazai ražošanai, kā arī telpas, kur izmitināt cilvēkus vai, piemēram, varētu ierīkot peintbola laukumu. Jebkāda darbība atgrieztu ciematā dzīvīgumu.

BIRUTA BEBINA, skolas absolvente, bijusī skolotāja un Kupravas pagasta padomes priekšsēdētāja: – Savulaik esmu strādājusi bērnudārzā par auklīti, kā arī pastā, krājbankā, skolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju krievu plūsmā, pasniedzu arī krievu valodu divām klasēm, bija audzināmā klase. Skolā un pagastā tolaik bija jūtama dzīvība un rosība, darbojās pulciņi, notika kultūras pasākumi. Jau 90.gados, kad slēdza rūpnīcu, daudzas ģimenes ar bērniem izbrauca uz savām dzimtajām zemēm – Ukrainu, Krieviju, Baltkrieviju. Ar skolas slēgšanu dzīve pieklusa, iestājās pagrimums ciematā. Protams, pagasta darbinieki joprojām cenšas iesaistīt iedzīvotājus kultūras aktivitātēs, notiek pasākumi, piemēram, apmeklētāji iecienījuši “Dziesmu manai paaudzei”. Pašlaik Kuprava iedzīvotāju vecuma ziņā ir vecākais pagasts Latvijā. Gribas, lai ciemats dzīvo un nepazūd no Latvijas kartes, bet situācija ir drūma.

Strādāt jaunuzceltā un modernā skolā bija prestiži, saglabājušās gaišas atmiņas. Ar prieku gāju uz skolu, kolēģus gan nespēju uzrunāt vārdā, jo viņi vienmēr palika mani skolotāji, pie kuriem savulaik mācījos. Audzināmajā klasē mācījās kautrīgi skolēni, un, kad vajadzēja sagatavot priekšnesumu 1.aprīļa pasākumam, ar uztraukumu domāju, kā varam sasmīdināt skatītājus. Audzēkņi izdomāja, ka es būšu Latgales Televīzijas diktore, zēni pārģērbsies par meitenēm un demonstrēs modes skati. Sanāca kolosāls priekšnesums, par ko vēl ilgi skolā runāja. Joprojām atceros daudzus skolēnus, piemēram, Vladislavu. Viņš bija kreilis, atminos, ka skatījos, kā viņš skaisti raksta ar kreiso roku, arī pati kādā brīdī pamēģināju tā rakstīt, bet man nesanāca. Vladislavs pēc stundas bieži aiznesa klases žurnālu uz skolotāju istabu. Saglabājušās arī citas jaukas un pozitīvas atmiņas gan par skolēniem, gan par kolēģiem, piemēram, ilggadējo skolas direktori Emeritu Prancāni. Kad mani ievēlēja par pagasta vadītāju, rūpnīca Kupravā jau bija izpārdota. Ja salīdzina darbu skolā un pagasta padomē, emocionāli vieglāk bija strādāt skolā, jo pagastā nācās saskarties ar problēmām, kad no sirds gribēju daudzviet palīdzēt un ko mainīt, bet reāli nevarēju, jo trūka naudas. Citreiz izpalīdzēju iedzīvotājiem ar saviem līdzekļiem, lai viņi varētu iegādāties zāles aptiekā, izņemt pasi vai aizbraukt pēc produktiem. Sociālajā jomā nekad nebija tā, ka varētu apmaksāt visu, ko vajadzētu.

ANNA LOGINA, skolas absolvente un pensionētā skolotāja: – Skolā mācījos no 1. līdz 7.klasei, esmu vietējā, dzīvojām dzelzceļnieku mājā. Tolaik kā bērns vēl īsti nenovērtēju skolas vērtību, tikai vēlāk apzinājos, cik tā man ir svarīga, cik mīļas un sirsnīgas atmiņas ar skolu saistās. Mācības uzsāku 1949.gadā, skolas direktors tolaik bija Pēteris Ēvelis. Ģimenes direktoram nebija, dzīvoja viņš vecajā skolas ēkā. Direktors audzēja puķes, viņam bija dārzs ar ērkšķogām, upenēm, jāņogām, un mēs, bērni, labprāt ciemojāmies pie viņa, lai vingrinātos matemātikā, jo zinājām, ka P.Ēvelis mūs pacienās ar gardumiem. Nākamā skolas direktore bija Zenta Rukša, ar viņu uzturējām labas attiecības arī pēc skolas beigšanas. Tās paaudzes skolotāji bija radoši sava darba entuziasti, strādāja ar citādu attieksmi pret darbu un atalgojumu nekā mūsdienās. Atceros, ka matemātikas skolotājs Antons Mičāns tā bija iemācījis matemātiku, ka ilgus gadus pat nakts laikā visas algebras formulas varēju pateikt. Atmiņā spilgti saglabājies kāds notikums, kad skolas gados tikos ar izglītības un zinātnes ministru Vili Samsonu, kurš nācis no Liepnas puses. Kad mācījos 3.klasē, skolotāju augusta konference notika Viļakā. Direktors P.Ēvelis zināja, aptuveni cikos ministra mašīna brauks caur Kupravu uz Viļaku, viņš savā dārzā nogrieza flokšus un uzticēja man ar klasesbiedreni Austru gaidīt ministru. Sapucējāmies skolas formās ar baltiem priekšautiem un gaidījām ministra mašīnu. Tolaik citu automašīnu bija samērā maz, tāpēc ministra mašīnu pamanījām laikus, pacēlām roku, un mašīna apstājās, pasniedzām ministram ziedus. Direktors Viļakā, redzot, ka ministrs izkāpj no automašīnas ar ziediem, zināja, ka esam savu uzdevumu izpildījušas. Arī mani abi bērni mācījās Kupravas skolā. Esmu nostrādājusi 17 gadus ciema bibliotēkā par vadītāju, patika darbs ar bērniem un grāmatām. Arī skolā strādāju par bibliotekāri, vēlāk Daugavpilī ieguvu pedagoģisko izglītību un mācīju skolēniem zīmēšanu un rasēšanu. Lai arī Kupravā bija divplūsmu skola, neizjutu negācijas. Skumji un sāpīgi bija pieņemt faktu, ka slēdz skolu. Kad rūpnīca pārstāja darboties, Kupravā palika lielākoties tie, kuriem nebija kur aizbraukt. Pašlaik pagastā dzīvo pārsvarā pensionāri, jaunajiem šeit nav īpaši ko darīt. Kopš 1999.gada esmu pensionāre, dzīvoju viena, jo vīrs un dēls ir devušies mūžībā, minu krustvārdu mīklas, lasu žurnālus. Meita dzīvo Jūrmalā, lai arī ieguva skolotājas profesiju, pašlaik strādā valsts pārvaldē Rīgā. Kaut arī tāls ceļš, ik pa laikam viena otru apciemojam. Ilgi ciemoties man nesanāk, jo pēc dažām dienām jau gribas uz mājām, tā teikt, velk atpakaļ uz dzimto pusi.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/2783880098478820

Nekalposim svešiem kungiem (3. decembris)

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (29.11.2024.)

Būt vai nebūt? Tāds ir jautājums

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Pirms 13 gadiem Bauskas novada Kurmenes skolas 159 gadu ilgajā vēsturē tika ierakstīta pēdējā lapaspuse. Kādu laiku tā stāvēja tukša, bet nu atkal telpas piepilda bērnu čalas.

• Kurmenes pagastā pirmo skolu pēc grāfa rīkojuma uzcēla 1851.gadā, savukārt darbu tā sāka gadu vēlāk – 1852.gadā. Pirmais skolotājs, kurš darbojās skolā, bija latvietis Zarēvičs-Zariņš, kurš no 1852. līdz 1887.gadam strādāja bez skolotāja tiesībām – viņš tikai mācīja rakstīt latviešu burtus un lasīt.
• 1887.g. skolā strādāja jau vairāki skolotāji, bet pirmais ar skolotāja tiesībām bija Klements Puzaro, kuru 1906.g. bez tiesas sprieduma kā revolucionāru nošāva iepretim “Pūpolu” mājām. Ar viņa dāvāto grāmatu nr.1 datējami pirmsākumi Kurmenes bibliotēkai.
• 1898.– 1898.g. skolā trīs klasēs mācījās 170 skolēni.
• Pirmā pasaules kara laikā Kurmenē palika maz iedzīvotāju, skola nedarbojās. Pēc kara skolu Kurmenes muižā atvēra mācītājs Rācens, kurš pats bija arī direktors.
• 1921.–1926.g. skolā bija četras klases, bet 1926.g. atvēra piekto. Savukārt 1928.g. notika pirmais skolas 6.klases izlaidums, tobrīd skolā strādāja pieci pedagogi.
• Skolai blakus atradās ēka, kurā bija ierīkoti skolotāju dzīvokļi, internāts un ēdnīca. Vēlāk šī ēka pārtapa par bērnunamu un pēc tam – arī par sākumskolu.
• Laikā no 1898. līdz 2011.gadam skola piedzīvojusi 23 direktorus, no kuriem pirmais bija Antons Beļauskis, savukārt pēdējā direktore – Gundega Drava.
• Kurmenes pamatskolu slēdza 2011.gada 1.septembrī.

Lauku iztukšošanās veicina skolu slēgšanu

2011.gada 1.septembris Kurmenes pamatskolā bija skumjš un smeldzīgs – ierastais skolas zvans vairs neskanēja, bērnu čalas nepiepildīja skolas mazos gaiteņus un šķita, ka apstājies laiks. Jau kādu laiku sabiedrībā virmojošais jautājums “Būt vai nebūt?” vairs nebija aktuāls, jo 2011.gadā pašvaldības deputāti pieņēma lēmumu šo izglītības iestādi slēgt. Kopš tā brīža jau pagājuši 13 gadi, taču, kā teic skolas direktore Gundega Drava, atmiņas joprojām dzīvas. Un katram tās ir savas.

Esat nu jau slēgtās Kurmenes pamatskolas pēdējā direktore. Kā uzņēmāt ziņu par izglītības iestādes likvidāciju?

– Informācija par iespējamo skolas slēgšanu virmoja jau divus gadus, pirms tas notika. Mums teica, ka nezina, kā būs, dome skatīsies un lems, un kaķi stiepa aiz astes diezgan ilgu laiku. Diemžēl tas vēl vairāk samazināja jau tā nelielo skolēnu skaitu, jo daudzi vecāki, šīs neziņas vadīti, saviem bērniem izvēlējās stabilāku skolu. Un tas mums patiesībā diezgan iegrieza. Pēdējā mācību gadā Kurmenes pamatskolā mācījās katastrofāli maz skolēnu – deviņās klasēs, ieskaitot pirmsskolu, bija aptuveni 26 bērni.

Ja jau divus gadus šis jautājums bija dienaskārtībā, tad droši vien skolas slēgšana nevienam vairs nebija pārsteigums?

– Tas patiešām nebija liels šoks, bet tanī pat laikā notika sapulces, un neviens deputāts, acīs skatīdamies, neteica, ka grasās skolu aizslēgt. Solīja, ka mēģinās meklēt risinājumus, jo visi saprot, cik skolai liela nozīme pagasta veidošanā un pastāvēšanā. Bet uzreiz pēc sapulces atsūtīja dokumentu, kurā bija rakstīts, ka skolu slēgs… Kad rīkojām pēdējo izlaidumu, protams, uzaicinājām arī pašvaldības pārstāvjus. Taču viņi pat neatsūtīja ziņu, ka nebūs. Vienkārši neieradās. Vai tiešām bija tik grūti pateikt skolotājiem paldies par darbu? Viņi neuzskatīja par vajadzīgu to izdarīt. Un toreiz Vecumnieku novadā mēs bijām pirmā skola, kas tika slēgta. Tas bija spļāviens sejā mums visiem. Tas bija laiks, kad skolu slēgšana vēl nebija pašsaprotams lēmums. Jā, tagad ir visiem skaidri iemesli – bērnu nav, ekonomiskais pamatojums pietiekams. Toreiz, būdama direktore, redzot finansējumu, sapratu, ka ar tik mazu izglītojamo skaitu, kas ar katru gadu sarūk, uzturēt skolu ir dārgi. Taču cilvēki to nesaprata. Tajā laikā meklēja, kurš ir vainīgs. Un, ja skolu paredzēts slēgt un tajā ir mazs bērnu skaits, tātad laikam skola vainīga. Tā bija tāda dubļu jūra, bija ļoti sāpīgi, nepelnīti sāpīgi... Es biju jauna direktore, skolu vadīju tikai divus gadus. Turklāt neesmu kurmeniete, atbraucu no Rīgas. Es to uztvēru mazliet savādāk, bet skolotājiem, kuri gadu desmitiem šajā skolā nostrādājuši, bija ļoti sāpīgi, jo mums pārmeta visu ko, ieskaitot to, ka zema izglītības kvalitāte. Zinājām, ka tā nav, un to varējām pierādīt ar pētījumu un iegūtajiem datiem, bet neviens tajā neklausījās. Un vēl bija arguments, ka uz vienu bērnu ir tik daudz darbinieku. Bet katrā skolā ir apkopēja, un viņai tur ir jābūt, tāpat arī pavārei jābūt, mums nevarēja būt mazāk. Vajadzēja skaitīt nevis cilvēkus, bet skolotāju slodzes, jo bija pedagogi, kuri strādāja četrās skolās, lai sanāktu viena pilna slodze.

Katra skola ir ar kaut ko īpaša. Ar ko atšķīrās Jūsējā?

– Kurmenes skola bija jauka un sirsnīga lauku skola ar ļoti ģimenisku atmosfēru, kas, manuprāt, raksturīga visām mazajām lauku skolām. Ja runājam par tradīcijām, tad Kurmenes pamatskolai tie bija skolas salidojumi, kurus rīkojām ik pēc pieciem gadiem Pēterdienā. Tie bija milzīgi svētki, kuriem personāls vienmēr gatavojās ar lielu atbildību. Vienkopus sanāca esošie un bijušie darbinieki, skolas direktori, skolnieki – jutāmies kā viena liela komūna, kurā viens otru pazīst un zina. Gan vecais onkulītis, kurš atbraucis no Latgales, kur tagad dzīvo, gan visi citi bija kopā, svinēja svētkus un kopā atcerējās laikus, kas piedzīvoti. Šie skolas salidojumi man paliks atmiņā kā ļoti sirsnīgi pasākumi.

Kur Kurmenes pagasta bērni mācās šobrīd?

– Pārsvarā Vallē, Skaistkalnē un Vecumniekos. Valle un Skaistkalne no Kurmenes ir katra uz savu pusi, tas ir, 12–15 km attālumā, savukārt līdz Vecumniekiem jābrauc 30 km. Tur ir liela vidusskola un mūzikas skola, tādēļ vecāki manā laikā izvēlējās bērnus laist tieši šajā skolā. Arī pati saņēmu pārmetumus par to, ka mani bērni nemācās Kurmenē. Bet tas notika ne jau izglītības kvalitātes dēļ. Man bija divi bērni, kuri dažādos laikos apmeklēja mūzikas skolas nodarbības, līdz ar to fiziski nevarēju abus izvadāt. Tādēļ pieņēmu lēmumu viņus pārcelt uz Vecumnieku skolu.

Skolas slēgšana noteikti bija trieciens ne vien skolēniem un viņu vecākiem, bet arī pedagogiem. Kā izveidojās Jūsu un kolēģu liktenis?

– Tieši pedagogi bija tie, kuri visvairāk izjuta šo triecienu. Es pēc skolas slēgšanas uzreiz sāku strādāt Rīgā. Pēc savas galvenās specialitātes esmu pirmsskolas pedagoģe, un tā ir mana vislielākā sirdslieta. Sākumā aizgāju strādāt uz privāto bērnudārzu, pusotru gadu meklēju sevi un savu īsto vietu, pastrādāju sākumskolā par skolotāju, pēc tam citā alternatīvā pirmsskolā. Tieši tur satiku vēl vienu savu domubiedri – kolēģi, ar kuru beigās nodibinājām pašas savu privāto bērnudārzu. Šobrīd esmu privātā bērnudārza īpašniece, bet nesēžu uz vietas, jo man ir citi, jauni izaicinājumi – paralēli strādāju logopēdijas centrā par logopēdi. Kolēģiem liktenis dažāds. Viena tehniskā darbiniece pēc skolas slēgšanas aizbrauca uz Angliju, jo uz vietas darba nebija. Citi – ko nu kurš. Manā direktorēšanas laikā, mēģinot mainīt stratēģiju un piesaistīt jaunus bērnus, izveidojām pilnas dienas pirmsskolas grupiņu, kādas Kurmenē nebija. Skolu nolikvidēja, bet pirmsskola palika un joprojām darbojas, par ko man liels prieks. No pedagogiem daļa strādā Rīgā, ir, kas aizgājušas uz blakus skolu Skaistkalnē, citi kolēģi strādā Bauskā. Bet no visa mūsu kolektīva Kurmenē dzīvot palika tikai viena kolēģe, visas pārējās ir projām.

Cik audzēkņu pie Jums mācījās “ziedu laikos”?

– Kad 2002.gadā atnācu uz Kurmeni, skolēnu skaits bija pāri 100. Bet tas bija laiks, kad izglītojamo skaits jau bija sācis samazināties. Ar katru gadu bija par 10 bērniem mazāk, kamēr nonācām līdz kritiskajam ciparam.

Ne visas izglītības iestādes pēc to slēgšanas piedzīvo atdzimšanu. Patiesībā – reti kura. Kādu Jūs redzat slēgto skolu nākotni?

– Protams, šīs ēkas ir jāizmanto. Mūsu skola bija skaists piemērs tam, kā darīt nevajag, jo pirms slēgšanas ēku izremontēja. Skolai nomainīja jumta segumu, ēka piedzīvoja eiroremontu, krāsns apkures vietā ievilka centrālo apkuri. Visu smuki sataisīja un tad skolu aizslēdza. Patiesībā šī ēka bija diezgan labs kumosiņš tiem, kuri vēlējās to privatizēt.

Kā uzskatāt, vai valsts kaut ko darījusi, lai cilvēki atgrieztos laukos, nevis otrādi?

– Teikšu tā, ka skolu slēgšana nevis iztukšo laukus, bet lauku iztukšošanās veicina skolu slēgšanu. Nedomāju, ka skola viena pati laukos varētu noturēt ģimeni, ja tai nav darba. Arī man toreiz bija tā lielā sāpe. Mēs jau neesam vainīgi, ka nav bērnu. Vēl joprojām dzirdu, – ja kaut kur slēdz skolu, ir negācijas. Un tad dzirdams tieši šis arguments, – vieta izmirs. Bet tā būtībā jau ir izmirusi. Ja skolā deviņās klasēs ir 20 bērni, tad vieta jau ir izmirusi. Tas ir kā lakmusa papīrītis, – vai jūsu pagastā vēl ir skola? Un attiecīgi mēs varam uzdot jautājumu, – ko valdība darījusi, lai lauki neiztukšotos? Neko. Valdība devusi zaļo gaismu lielsaimniekiem un nav atbalstījusi ne mazos lauksaimniekus, ne uzņēmējus. Šobrīd kā mazā uzņēmuma īpašniece varu teikt, ka man vispār nav nekāda atbalsta no valsts. Un laimīgs tas, kurš spēj turēt to milzīgo nodokļu slogu. Un, ja jūs man jautātu, kas pie tā ir vainīgs? Valdība.

Atradusi sevi. Pēdējā Kurmenes pamatskolas direktore Gundega Drava šobrīd ir privātā bērnudārza īpašniece un paralēli strādā par logopēdi. Viņa priecājas, ka atradusi sevi un dara to, kas sagādā prieku.

Vieta, kur atdzimt no jauna

Pirms 13 gadiem Bauskas novada Kurmenes skolas 159 gadu ilgajā vēsturē tika ierakstīta pēdējā lappuse. Toreiz daudzi neziņā raustīja plecus, sev uzdodot jautājumus: kas būs tālāk un vai būs? Bet ir! Jau trešo gadu slēgtajā skolā rosās un nākotnes plānus kaļ bijušie rīdzinieki Baiba un Aigars Ziemeļi. Viņš – fotogrāfs, viņa – valsts ierēdne. Ģimene pārcēlusies uz Kurmeni ar cēlu mērķi – skolai dot otro elpu un jau tuvākajā nākotnē šajā vietā attīstīt sociālo uzņēmumu.

Katras idejas pamatā ir kāds pirmsākums. Kas Jūs pamudināja pieņemt lēmumu par jauniešu centra izveidi Kurmenē?

Aigars: – Man patīk bērni, un arī sieva strādā jomā, kas skar bērnus. Mums bija kopējs mērķis – radīt vietu, kur jauniešiem nākt un pavadīt laiku.

Baiba: – Zvaigznes salikās pareizajā formā un veidā, jo abi vēlējāmies iegādāties vecu muižu, kuru varētu renovēt un tad veltīties sabiedrības labā. Sākumā gan nezinājām – tas būs centrs onkoloģijas slimniekiem vai jauniešiem, vai arī abiem kopā, jo viens otru neizslēdz. Un parasti ir tā – ja cilvēks kaut ko vēlas, tas pie viņa arī atnāk. Tā abi ar Aigaru, intereses vadīti, atklīdām uz Kurmeni, uz Bārbeles skolu, kuru vada prāvests Andrejs Mediņš. Mediņa kungs mūs dažus dievkalpojumus novēroja un saprata, ka jāņem ciet aiz astes. Viņš ļoti meistarīgi pastāstīja savu vīziju, kas sakrita ar mūsējo, un mēs sapratām, – jā, Kurmenes bijušajā skolā būs jauniešu centrs. Pusotru mēnesi par to domājām, jo abi dzīvojām Rīgā un nekad mūžā nebijām bijuši Kurmenē. Un, kas ir pats jaukākais, kad teicām savu ‘jā’ vārdu, priesteris Mediņš mums ceļamaizē iedeva pamatus, uz kuriem balstīties un veidot savu centru.

Kādus?

Baiba: – Pirmkārt, tā ir ģimene, jo ļoti svarīgi, lai bērns atrastos ģimeniskā vidē. Otrkārt, klātesamība, kas mūsdienās ir gandrīz kaut kas nereāls, jo pat sapulcēs neesam klātesoši – mums ir telefons, dators, mēs nedzirdam to, kas notiek apkārt. Tie bija divi viņa galvenie nosacījumi, par kuriem esam pateicīgi, jo, esot šeit, notikumi un pati vieta mums rāda, kas te jādara un kam te jābūt.

Aigars: – Esam pieejami jauniešiem 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Nav tā, ka pulksten 17 vakarā mūsu nama durvis ir ciet. Jebkurā brīdī kāds var atnākt, piezvanīt, mēs varam satikties. Arī sestdien, svētdien, jo jautājumu ir daudz, un tie ir dažādi. Sākot ar to, kā bērnam pārvarēt vecāku šķiršanos, un beidzot, ko iesākt ar badmintona raķeti, kas saplīsusi.

Tas, ko šobrīd darāt, domāts vietējiem jauniešiem?

Aigars: – Pirms pielāgojām šo ēku centra vajadzībām, vietējie jaunieši pie mums atnāca paši – sākumā neviens netika meklēts vai saukts. Viņi izdzirdēja, ka bijušajā skolas ēkā top kaut kas, kas viņiem varētu būt interesants.

Baiba: – Jauniešu centrs darbojas ar pusaudžiem, bet mums vēl ir Svētdienas skola, kurā nāk bērni no 3 līdz 10 gadiem. Svētdienās mūsu centrā dzīve mutuļo tik ļoti, ka bieži vien, vakarā apsēžoties, jūtamies kā pēc kārtīgi padarīta darba. Salīdzinājumam: ja vietējo bērnudārzu apmeklē 20 bērni, tad pie mums svētdienās atnāk 13-14. Kad pirms trīs gadiem atbraucām uz Kurmeni, slēgtajā skolā bija pieejami humānās palīdzības apģērbi un iespēja izmazgāt drēbes. Kad prāvesta vadītā biedrība izsolē iegādājās šo ēku, sākotnēji tajā darbojās viena sieviete, taču viņai pietrūka kapacitātes. Lai to darītu, tomēr jābūt ģimenei, kurā viens otru papildina un atbalsta. Atceros, ka, ienākot šajā ēkā pirmo reizi, mazliet pārsteidza tas, ko redzējām: virtuvē iekārtām – alumīnija virsmas, uz galda – vaskadrānas, metāla bļodiņas. Atgādināja padomju laikus…

Aigars: – Ja runājam par pašu ēku, tā bija diezgan bēdīgā stāvoklī, neskatoties uz to, ka vizuāli izskatījās brīnišķīgi, jo pirms desmit gadiem piedzīvoja eiroremontu. Bet, kad izlauzām sienas un ieraudzījām, ka reģipsis uzdurts uz vienas nagliņas…, bija pārsteigums. Arī no griestiem krītošie flīžu atgriezumi nebija ierasta lieta. Un tādu nepatīkamu pārsteigumu mums joprojām ir daudz.

Cik zinu, Jūsu nākotnes vīzija nav tikai vieta, kur pulcēties bērniem, bet gan centrs jauniešiem ar uzvedības problēmām?

Baiba: – Šobrīd uz to ejam, jo esam iecerējuši daudzfunkcionālu centru jauniešiem. Un šī daudzfunkcionalitāte sastāvēs no vairākiem piedāvājumiem. Būs dienas centrs ar vairākām aktivitāšu klasēm, kas atvērtas mammām, tētiem, brāļiem, māsām un principā visiem iedzīvotājiem. Otrs – izmitināšanas pakalpojums, kas saistīts ar nometnēm, retrītiem nedēļas nogalēs, kad cilvēkam ir iespēja izbraukt no pilsētas rutīnas, būt laukos, gulēt, ēst un atpūsties. Tas būs visaptverošs pakalpojums. Runājot par jauniešiem ar uzvedības traucējumiem, ļoti izvērtējam, kā nākotnē veidot programmu. Šobrīd Tieslietu ministrija domā par jaunietim drošu māju, jo speciālā iestāde Naukšēnos ir likvidēta. Programma ir uz noteiktu laiku, kas, protams, ir labi. Taču rodas jautājums, – kas notiks pēc tam? Jaunietis to būs izgājis, bet kur viņam atgriezies? Turpat arī atgriezies! Vai tad kāds pēkšņi iedos brīvbiļeti uz Angliju vai Ameriku? Nē. Nākotnē mēs varētu būtu tie, kas pārņem šo stafeti, tikai šobrīd vēl nav skaidras aprises, kādā formā to darīt – tā būs viesģimene, nometne vai semināri. Svarīgi šai vietai veidot piesaisti, lai, bērnam iznākot no kaut kādas terapijas, būtu skaidrs, ko darīt tālāk.

Aigars: – Bet kas tad ir tā labākā terapija? Kopā darīt, kopā strādāt – krāmēt malku, ravēt dārzu. Jauniešiem, kuri dzīvo Rīgā, te ir interesanti. Mums blakus ir Mēmeles upe, līdz ar to varam laivot un supot, kas ir sava veida atpūta dabā. Telefoni tiek nolikti, bet galvenais, kas jāuzsver, viss notiek dabiskā veidā – organiski. Un bērni to novērtē, viņi pie mums nāk vairāk un vairāk.

Baiba: – Šie jaunieši alkst attiecību. Kā mēs paši smejamies, – kas tad dziedē vislabāk? Attiecības. Neviens “Ibumetīns” tā nedziedē, kā savstarpēja saruna, un to mēs šeit arī redzam. Elementārs piemērs. Ja bērniem pasaka, – uzzīmējiet, viņi nezīmē. Kad sakām, ka uzzīmēsim kopā, visi sēžamies uz grīdas un zīmējam. Viss notiek. Ir vajadzīga saikne un klātesamība, kuras šodien daudzviet vienkārši nav. Nesen savā centrā ierīkojām fotostudiju. Ne tikai puiši, bet pat viena meitene ar rokas zāģi zāģēja koka līstītes, tad tās krāsoja un skrūvēja, pa visu māju meklēja audumus un dekorācijas, kuras pieskaņot. Tas bija notikums. Visu dienu līdz pat pulksten 19 vakarā viņi šeit darbojās, un neviens nesēdēja ar telefoniem rokās. Tos vajadzēja tikai, lai nofotografētu darba rezultātu. Diena bija piepildīta ar kopīgām sarunām, arī ēdienreizēm. Bērniem ļoti patīk un viņus vieno pateicības rituāls: noskaitītā tēvreize pie galda, kad sākam ēst. Šī vieta pati parāda, ka šeit varbūt ir tas brīnums, par ko priesteris mums teica, – esiet uz vietas, un jūs jutīsiet.

Būdami sirdī un prātā pilsētnieki, no Rīgas esat pārcēlušies uz dzīvi laukos. Šis lēmums nāca viegli?

Aigars: – Lēmumu pieņēmu diezgan ātri. Vairākas reizes atbraucu uz Kurmeni, palīdzēju nopļaut zāli un, kā saka, mazliet iesēt sēklu – saprast, kā tas ir. Tad sievai teicu, – braucam!

Baiba: – Savukārt man bija jāsaprot, kā tas viss notiks. Tas nebija uz emocijām vai eiforijā pieņemts lēmums. Ikdienā mana darbavieta ir Tieslietu ministrijā, un jāsaka paldies kovida epidēmijai, ka vēl šodien ir iespēja strādāt attālināti. Kolēģiem smejos, ka katrā augšstāva klasē pa kādai sanāksmei jau esmu novadījusi. Tas ir brīnums, ka šodien ir iespēja būt visur un darīt visu – tas uzmundrina. Te, Kurmenē, ir tas brīnišķīgais brīvības gars. Atbraucu no kādas saspringtas preses konferences, nometu savas augstpapēžu kurpes un plikām kājām aizeju uz baznīcu uzspēlēt ērģeles, jo baznīca ir atvērta vienmēr. Nāku atpakaļ, ceļmalā paņemu ābolu un pie sevis prātoju, – kas tad ir tās īstās dzīves vērtības? Tas ir līdzsvars, kas šeit tiek iedots. Varbūt tas būs pārāk skaļi teikts, bet pilsētā šī līdzsvara ļoti trūkst.

Aigars: – Un Rīga ir tikai stundas brauciena attālumā. Aizbrauc uz galvaspilsētu, izdari lietas, kas darāmas, un dodies atpakaļ uz vietu, kur viss kluss un mierīgs. Ir, protams, šo trīs gadu laikā bijuši izsīkuma brīži, kad man vai sievai ir lielāks darba apjoms un šķiet grūti. Tad viens otru atbalstām un palīdzam. Un labi tas, ka nekad šis izsīkums abiem nav bijis vienlaikus. Tomēr esam šeit, un viss notiek.

Kā notiek ikdienas dzīve jauniešu centrā?

Baiba: – Oficiāli vēl neskaitāmies jauniešu centrs, esam ceļā uz to. Šobrīd mūsu statuss ir biedrība “Ziemeļu klints”, kas nomā telpas un šeit darbojas. Mums vēl diezgan daudz mājasdarbu jāizdara, lai pie ēkas varētu pielikt izkārtni ar skaisto nosaukumu “Kurmenes jauniešu centrs “Klints””. Bet, saprotot, ka bērni ļoti grib būt kopā, mēs savas durvis esam atvēruši bez kliedzošā oficiālā saukļa. Ikdienā, kad bērniem ir skola, vairāk nodarbojamies ar ēkas uzlabošanu un pielāgošanu vajadzībām. Tā ir mūsu lielākā darba fronte. Iesaistāmies projektos, esam vinnējuši projektu bezdarbnieku atbalstam, kā rezultātā viena jauniete pie mums jau strādā. Nākotnē vēlamies veidot sociālo uzņēmumu, kas nodrošinātu darbavietas arī vietējiem. Kas var būt labāks – atnāc no blakus mājas un strādā. Brīvdienas cenšamies ieplānot kopā ar jauniešiem – dodamies izbraukumos, darbojamies uz vietas vai, piemēram, talkojam. Vasarā te ir Atvērto durvju dienas, kad ar Aigaru sēžam pagalmā un visapkārt mutuļo dzīve – kam padzerties vajag iedot, kam badmintona raķeti, kam vajadzība vienkārši parunāties, veļu izmazgāt, kam vienkārši ieiet dušā. Diemžēl tā ir realitāte, ka laukos lielākajai daļai iedzīvotāju pat tualete joprojām ir ārā.

Sociālajos portālos par Jums lasāms – tā ir vieta, kur atdzimt no jauna… Tas ir moto?

Baiba: – Tā varētu teikt. Esam kristīgi cilvēki, kuri arī bērniem cenšas parādīt tās kristīgās vērtības, kas ir visa pamatu pamats – ģimene, iecietība, līdzjūtība, lēnprātība, cieņa un pazemība. Savukārt klints ir vieta, kurai, ja šie kristīgie pamati ir, nekāda vētra nevar iet pāri. Un vēl svarīga ir atdzimšana no jauna. Cilvēks atbrauc uz Kurmeni, kur ir lauki, miers un laiks paiet malā no pilsētas ikdienas rutīnas, skriešanas un informācijas pārbagātības. Atbrauc šeit, beidzot satiec sevi un uzzini, ka tev patīk staigāt ar basām kājām un ravēt zemenes vai pļaut zāli. Ir bērni, kuri šeit grib siltumnīcu un kādu vistiņu, kaķīti vai sunīti. Tāpēc ir šis vēstījums – atdzimt no jauna. Tas ir mūsu mērķis – paiet malā un būt pašam sev.

Tas, ka ir vēlme radīt centru jauniešiem ar uzvedības problēmām, droši vien liecina par to, ka problēmas pastāv?

Baiba:– Problēmas ir ar motivāciju, un mēs šobrīd nesaprotam, kādēļ. Daudziem jauniešiem ir labi tur, kur viņi ir, un par pārējo vienalga. Viņus apmierina, ka tualete ir ārā, galvenais, lai būtu datorspēles. Tāpēc arī cenšamies ar viņiem runāt un stāstīt, jo ļoti daudzi jaunieši meklē savu ceļu. Mums ir prieks, ka, darbojoties kopā ar bērniem, palīdzam ieraudzīt un saprast, kurš ir viņa virziens, atklāt talantus. Tā ir tā burvība, jo viņi jūtas šeit droši. Kristietībā ir princips – ja no desmit klātesošajiem viens pieņēmis ticību, tā ir uzvara. Tas pats princips darbojas arī šeit. Mēs saprotam, ka ne visi, protams, no mūsu centra iznāks kā augstākās valsts amatpersonas, bet jaunieši šeit būs bijuši, daudz ko labu redzējuši un piedzīvojuši.

Kā Jūs uzņēma vietējie iedzīvotāji?

Baiba: – Kad atbraucām uz dzīvi Kurmenē, metāmies darbos un ar apkārtējiem daudz nekomunicējām. Interesanti, ka vietējie iedzīvotāji visus trīs gadus, kopš esam šeit, mūs vēroja. Un trešajā gadā viņi paši sāka nākt draudzēties. Beidzot bijām iemantojuši viņu uzticību, jo kurmenieši redzēja, ka darbojamies, neesam aizbēguši. Tātad uzticami. Viņiem svarīgi, lai cilvēks nav runātājs, bet darītājs. Un, kad šī uzticība radusies, nāk arī viss pārējais. Bija cilvēki, kuri mums atveda zemeņu stādus, līdz ar to esam iekārtojuši savu zemeņu lauku jauniešiem – Jāņos te visi sarkanām mutēm, noēdušies zemenes, priecīgi staigāja. Pēc tam viena biedrība sastādīja augļu kokus. Man patīk, ka laukos viss notiek barterī, te nav kā pilsētā, kad katram produktam zini ciparu. Šeit ir savādāk – es tev to, tu man šito.

Aigars: – Cilvēki zvana un jautā, vai nevēlamies ābolus. Protams, neatsakāmies un tiekam pie ābolu maisa, citi atnes avenes. Bērnu vecāki ir atsaucīgi un priecājas, ka jaunieši pēc skolas neklīst apkārt. Tie, kas dzīvo Kurmenē, zina, ka var atnākt pie mums. Un viņi zina, ka var nākt arī brāļi un māsas. Mums pašiem ir divi bērni, kuriem ir divi un seši gadi. Un katram jau izveidojies savs draugu pulciņš. Priecājamies par atbalstītājiem, kuri palīdz arī finansiāli, jo pašiem ar saviem spēkiem būtu ļoti grūti paveikt to, ko līdz šim jau esam izdarījuši. Valsts līdzfinansējumu nevaram saņemt, jo šī telpas nomājam. Lai samaksātu rēķinus par elektrību, malku, ūdeni, esam izveidojuši uzņēmumu, kas sniedz viesnīcas moteļa pakalpojumus. Vietējais uzņēmums Kurmenē, kas nodarbojas ar laivu nomu, ļoti atbalsta, stāstot cilvēkiem par mums un sūtot pie mums nakšņot. Bauskā ir uzņēmums, kas jau trešo gadu ziedo malku un palīdz kurināt. Ļoti daudz atbalsta arī cilvēki, kuriem pašiem rocība nav nekāda lielā. Kad atnācām uz Kurmeni, saņēmām ēku, kurā nebija ne siltuma, ne lāgā ūdens. Sākums bija īsts pārbaudījums, bet pasaulē pietiek labu cilvēku. Viens no mūsu galvenajiem atbalstītājiem (svešs cilvēks, kuru dzīvē nebiju redzējis – Gints Dansbergs) palīdzēja gan uzcelt katlumāju, gan iegādāties apkures katlu. Tas ir cilvēks, kuram sāp Latvijas nākotne. Ikdienā viņš pārvietojas ar helikopteru un saka, – es lidoju un redzu tās tukšās, pamestās mājas. Un tas tik ļoti sāp. Gints saticies ar priesteri Mediņu, un viņi abi redz nākotnes vīziju, kurā cilvēki atkal atplaukst un atdzimst ticībā. Arī mēs paši jūtam šo misiju – cik svarīgi strādāt ar bērniem un jauniešiem, un mīlēt vietu, kurā esam.

Ļoti daudzas mazās Latvijas skolas piedzīvojušas brīdi, kad atskanējis pēdējais skolas zvans. Jūsuprāt, tas, kas notiek ar skolām, ir likumsakarīgi?

Baiba: – No ekonomiskā viedokļa raugoties, būsim reāli, no tā neizbēgt. No sociāli aktīvā – jā, mēs redzam, ka skola, bibliotēka un pasts ir vienīgās vietas, ap kurām rosās dzīvība. Un tad ir jautājums vietējiem ļaudīm: vai jūs paši gribat savu vidi veidot tādu, lai jums te ir interesanti palikt? Šeit jāatzīst, – ja mums nebūtu tas trakais prāvests gumijas zābakos, šī vieta nebūtu attīstīta. Tas ir cilvēks, kurš iet putenī, lai kaut kas te notiktu un būtu. No gruvešiem atjaunota Kurmenes muiža, viņš to izdarīja kopā ar vīriem, kuri cīnās ar atkarībām. Priesteris Mediņš izsolē iegādājās skolu. Šeit būtu bijis pansionāts, bet tagad ir jauniešu centrs un vieta, kur viņiem pulcēties. Te svarīgs jautājums, – vai tu esi saimnieks savā zemē? Ja esi, atjaunosi savu pagastu, rūpēsies par savu dīķi, muižu vai skolu. Sākotnēji raugoties, jā, protams, skolu slēgšana ir sāpīga. Bet es ļoti ticu, ka jaunā paaudze, pabružājusies pa Eiropu, turpinās atgriezties. Viņi ir drosmīgāki nekā mēs. Viņi drosmīgāk metas lietās, atjauno, izveido, uzceļ no jauna, izmanto valsts piedāvātos līdzfinansējumus. Un no mums ir atkarīgs, vai mēs parādīsim viņiem, ka to var.

Ģimenē ir spēks. Baiba un Aigars Ziemeļi pirms trīs gadiem pieņēma izaicinājumu un no galvaspilsētas pārcēlās uz dzīvi Kurmenes pagastā. Viņu mērķis ir izveidot un attīstīt sociālo uzņēmumu, lai sniegtu palīdzīgu roku grūtībās nonākušiem jauniešiem.

Viss notiek. Baiba un Aigars Ziemeļi lepojas, ka Kurmenē “tukšas vietas” vairs nav un bijušās pamatskolas telpās mutuļo jauniešu dzīvesprieks.

Atslēgas vārds – kopā. Jauniešu ikdiena Kurmenes jauniešu centrā ir piepildīta, viņi dodas pieredzes apmaiņas braucienos, svin svētkus, radoši darbojas un dod savu ieguldījumu šīs vietas labiekārtošanā un uzlabošanā.

Krīze ir arī iespēja

Regita Zeiļa, Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas direktore: – Viennozīmīgi jebkura kopienas aktivitāte vērtējama pozitīvi, ļoti vērtīgi, ka Baiba un Aigars Ziemeļi Kurmenē domā par jauniešiem! Daudzas sociālās inovācijas rodas, tieši reaģējot uz krīzes situācijām, būtiski gan, kā un vai tiek izveidots ilgtspējīgs modelis, kas spēj savas vajadzības uzturēt un noturēt ilgtermiņā! Šobrīd Latvijā darbojas kopumā ap 230 sociālajiem uzņēmumiem, kas ir ar aktīvu sociālā uzņēmuma statusu – pārsvarā tie darbojas izglītībā, darba integrācijā un aktīvajā atpūtā. Labā ziņa ir tā, ka mēs redzam pieaugumu sociālo uzņēmumu skaitā, kas, protams, vērtējams pozitīvi! Prieks, ka Aigars un Baiba nolēmuši darboties faktiski brīvajā nišā. Tiesa gan, šeit grūti atrast pareizo biznesa modeli, kā gūt ienākumus – kur šeit veidojas saimnieciskā darbība jeb kurš maksā par šo pakalpojumu. Lai viņiem izdodas!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/590251526782813

Nekalposim svešiem kungiem (29.novembris)

Nekalposim svešiem kungiem (26.novembris)