1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
01-03-2024
Vārdadienas šodien: Laila, Lavīze, Luīze

Rakstos

NeSalauztā sirdslīnija (15.12.2023.)

“Atdzimt no pelniem”

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Lai viss izdodas! (Aculiecinieka stāsts)

 

Pirms gada mūspusi pāršalca nejauka ziņa, – pirms visgaidītākajiem, gaišākajiem un sirsnīgākajiem svētkiem ģimene ugunsgrēkā zaudēja māju, kas bija kopta un lolota. Jau tolaik Vectilžas pagasta Sudarbē nodegušās mājas “Eglāji” saimniece Velta Doļuka, neskatoties uz ugunsgrēkā nodarīto postu, kad mīļotās mājas vietā valdīja melni pelni, negrasījās padoties.

2022.gada 23.decembrī “Vadugunij” viņa atzina, ka ļoti noderīga būtu vienkāršas konstrukcijas saliekamā mājiņa. “To varētu uzstādīt un dzīvot tajā pašā īpašumā, kur nodega māja, jo apkārtne ir sakopta un ieguldīts liels darbs, lai to uzturētu kārtībā. Tas būtu risinājums, lai pēc ugunsgrēka Velta ar Marģeru un Kasandru tiktu pie vismaz pagaidu dzīvojamās platības,” tolaik rakstīja žurnālists Artūrs Ločmelis. Var tikai apbrīnot Veltas uzņēmību, jo tobrīd PALICIS PĀRI NEBIJA NEKAS.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests vēstīja, ka 18.decembrī pulksten 22.50 saņemta ziņa, ka 300 m2 platībā deg vienstāva dzīvojamā māja ar izbūvētu mansarda stāvu: “Kopumā notikuma vietā strādāja 12 Tilžas, Balvu, Kārsavas un Viļakas ugunsdzēsēji glābēji un bija piesaistītas četras autocisternas. Agri no rīta, pulksten 5.30, ugunsgrēks tika ierobežots, bet dzēšanas darbi vēl turpinājās. Pilnībā likvidēt apjomīgo ugunsgrēku izdevās tikai pirmdienas pusdienlaikā – pulksten 12.27. Kopumā ugunsgrēka dzēšanas darbi notika vairāk nekā 14 stundas.”

“Jau sāku iemigt, kad…”
(“Vaduguns”, 23.12.2022.)
Ģimenes mājā, kura daudzus gadus tika kopta, lolota un tajā ieguldītas ikdienišķas rūpes un līdzekļi remontdarbiem, dzīvoja Velta Doļuka ar aizbildnībā esošajiem diviem bērniem – astoņus gadus jauno puiku Marģeru un viņa septiņus gadus jauno māsiņu Kasandru. Viņi visi trīs pirms ugunsdzēsēju glābēju ierašanās no mājas evakuējās un, paldies Dievam, fiziski neviens necieta. Bet kas tad tovakar notika? Kā zināms, nelaime nenāk brēkdama. Arī tobrīd nekas neliecināja par gaidāmo postošo ugunsgrēku. Velta stāsta, ka viņa jau devās pie miera, bet bērni pirms nakts miega nolēma vēl paskatīties televizoru. “Pamazām jau sāku iemigt, kad bērni teica: “Māmiņ, elektrība pazuda!” Devāmies skatīties, kas noticis, līdz pamanījām, ka visa māja jau pilna ar dūmiem. Tas viss notika ļoti ātri. Protams, bērni bija pārbijušies un nezināja, kā reaģēt, līdz es viņus izvedu no mājas. Man rokā bija telefons, bet sākotnēji glābšanas dienestus nevarēju sazvanīt slikto sakaru dēļ. Bija apjukums – ārā aukstums, kājas basas un salst, apģērbs tāds, kāds tobrīd bija mugurā… Pēc tam jau parādījās arī atklātas liesmas. Viss jumts bija vienā ugunī, griesti iebruka. Māja vairs nav atjaunojama. Stāvot palikuši tikai skursteņi…,” ar asarām acīs notikušo atceras Velta. Līdzcilvēki Veltu raksturo kā ļoti jauku un gādīgu cilvēku – vispirms jau kā māmiņu saviem aizbildnībā esošajiem bērniem Marģeram un Kasandrai.

Būs jauna, balta, stalta
Taujāta, kādas pārdomas raisījusi situācija, kad dzīve apgriezās ar kājām gaisā, Velta atzīst, ka gads pēc ugunsgrēka iemācījis uzticēties sev: “Esmu ar tik daudz ko tikusi galā un es tikšu galā ar visu, kas vēl sekos.”
Kā aizritējis gads?
– Nebija laika, kad sevi žēlot. Neskatoties, ka viss sāpēja, strādāju un darīju visu, lai ietu uz priekšu. Tikai, uzsniegot sniegam, sāka rādīties murgi... Vistrakākais bija tas, ka tolaik neko nevarēju izdarīt. Skraidi apkārt degošai mājai, bet līdzēt vai mainīt neko nevari. Tomēr dzīve turpinās, jāiet uz priekšu.
Ir bijuši mirkļi, kad nolaižas rokas?
– Nē, tādas domas nav bijušas. Zinu, ka māja tur būs. Ne jau tāda, bet būs.
Pēc ugunsnelaimes pieļāvāt, ka jāuzstāda pagaidu mājiņa...
– Dēls būvēs tādu, kādu viņš vēlas. Es tikai piepalīdzēšu. Visa vasara aizritēja nodegušās mājas teritorijas sakopšanā. Visu pārcilājām. Vai ir bijusi vēlme būvēt māju citā vietā? Kāpēc? Tur dziļurbums ir izveidots, kanalizācija arī, laba vieta, ceļa mala, blakus dzīvo brālis. Pašlaik dzīvoju pie drauga. Bērnus joprojām vadāju gan uz mūzikas, gan uz mākslas skolu. Nesen puika uzstājās Rugāju sociālās aprūpes centrā. Spēlē jau labāk.
Pirms gada minējāt, ka Marģera Ziemassvētku prieku noteikti uzlabotu iespēja uzstāties Ziemassvētku koncertā, kuram viņš ilgi gatavojās, piebilstot, ka puika ļoti priecātos dāvanā-ziedojumā saņemt akordeonu ar 40 vai 60 basiem, kas ugunsgrēkā sadega…
– Cilvēki bija ļoti atsaucīgi. PALDIES! Patiesi pārliecinājos, ka ir ļoti daudz labu cilvēku. Uzdāvināja arī akordeonu. Man nav bijis laika satikt nevienu ļaunu cilvēku.
Ugunsgrēka iemesls bija elektrības īssavienojums?
– Šāda versija arī palika. Māja bija atjaunota, un tajā ieguldījām ne tikai milzīgu darbu, bet arī finanses. Tāpat bija iegādāti dažādi darba instrumenti, jo dēls gan metina, gan koka darbi nav sveši. Kad sākās ugunsgrēks, skrēju laukā no mājas. Telefons no rokām izkrita, viena čība pazuda. Tā arī ar vienu čību, kad atradu telefonu, skraidīju apkārt mājai, meklējot zonu.
Vajadzēja citādāk rīkoties?
– Visticamāk bija jāsaglabā miers. Tiesa, nezinu, vai tas vispār ir iespējams, ja tu iekšēji trīci un drebi. Bļauj, viss atskan, tumša nakts, tu neko neredzi. Dūmos kaut ko meklē. Nezinu, kāpēc nevarējām pa logu uzreiz ārā izskriet. Logi taču bija lieli un skaisti.
Pēc nelaimes vērsāties ar lūgumu palīdzēt. Tas attaisnojās?
– Jā, jo visi, cik varēja, tik palīdzēja. Arī pašvaldība. Sāpīgākais laiks bija 2-3 nedēļas. Nu tas viss ir pagājis, vairāk tas nav aktuāli. Piemēram, zābakus bērniem varēsim vēl gadu uz priekšu nepirkt.
Vai bērni tic Ziemassvētku vecītim?
– Tic, tic, viņiem šobrīd ir 8 un 9 gadi. Jau ir uzrakstījuši vecītim vēstules.
Ko kāro?
– Grāmatas, slēpes.
Apskaužami, ka grāmatas, jo nereti bērni izvēlas datorspēles, planšetes utt.
– Mēs ļoti daudz lasām bibliotēkā. Mājās ir planšete, ko labi cilvēki atsūtīja. Tiesa, to ļauts izmantot tikai tad, kad ir izpildīti mājasdarbi, kad apgūti uzdevumi mūzikā.
Tad jau valda stingri noteikumi?
– Kādi tur noteikumi, tie ir pienākumi. Katram no mums ir pienākumi. Ja tu esi apņēmies mācīties mūziku, tad arī jāmācās kaut vai pusstundu dienā. Bet tad jau vakars klāt. Kā bērnus ieinteresēt lasīt? Braucam kopā uz bibliotēku un raugāmies, kādas ir visjaunākās un labākās grāmatas. Marģeru ļoti saista un interesē enciklopēdijas. Viņš tās visu laiku ņem un ņem, neskatoties uz to, ka mudinu izvēlēties arī kaut ko citu. Mājās telefoni ir, bet tos bērniem pagaidām nedodu. Kāpēc? Bērni ļoti izmainās. Biju pamēģinājusi, līdz sapratu, ka telefons aizņem visu bērnu laiku. Man ir prieks, ka lasa grāmatas. Man ir prieks, kad man nāk palīgā.
Kas dod spēku?
– Laikam manī ir cīnītājas gars. Tas visu mūžu ir palīdzējis. Tāpat spēku dod daba. Brīnumi notiek, vajag tikai ticēt.
Kādu brīnumu vēlētos sagaidīt šajos Ziemassvētkos?
– Lai ir laba veselība! Lai ir mīlestība, lai ir cieņa! Arī mūspuses ļaudīm novēlu saticību – lai visiem pietiek pacietības.
Kāpēc tās pietrūkst?
– Acīmredzot tāpēc, ka cilvēki paliek savrupāki. Tāpat daļa iebāzuši degunus telefonos, neredzot, kas notiek visapkārt. Jāmācās būt pacietīgiem it visā – pa maziem solīšiem, pa maziem solīšiem, līdz sasniegsi mērķi. Naudu jau visur kur var izmest, bet, ja padomā, liec pa mazam, pa mazam, tad var virzīties uz priekšu, lai sasniegtu kaut ko nozīmīgāku. Man celtniecība vienmēr ir patikusi. Nesen atradu nodegušās mājas foto – bija skaisti, pat apraudājos. Mājā bija ieguldīta visa mana sirsniņa.
Kādas ir mājas celtniecības vispārdrošākās prognozes?
– Jebkurā laikā celtniecības materiālu cenas šķiet dārgas. Visu darām un darīsim paši.
Kā atdzimt no pelniem?
– Nekādā gadījumā nedrīkst nolaisties, ieslīgt atkarību slogos. Tikmēr dari, tikmēr veido, tikmēr tu dzīvo.
Kā pārkāpt sāpīgākos mirkļus?
– Klausījos ļoti dīvainu mūziku.
Kādu?
– Nemāku paskaidrot, bet tā mani izvilka. Iekšā bija neaprakstāms tukšums – glāba relaksējoša melodija. To nevaru izstāstīt, tā jādzird.
Mājas nosaukums nemainīsies?
– Nē, tur agrāk atradās kultūras nams, ieskauts eglēs. Kad “Eglājus” nopirku, pat kādu laiku baļļukus rīkoju.

Tagad var pasmaidīt (Pieredzes stāsts)

 

Ne tikai sarkanais gailis var sagādāt iznīcību. 2019.gada 6.jūlijā bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Mežmalas” Lazdukalna pagastā saimniekoja kupla daudzbērnu ģimene – kopā ar vecākiem VILNI BLEIDERU un LAILU USENIECI ikdienas gaitās devās arī 20 gadus jaunie SALVIS un AIVIS, 15 gadus jaunais DAIRIS, 7 gadus jaunais LAURIS, tikai deviņus mēnešus jaunais ģimenes pastarītis NIKS, kā arī Viļņa 81 gadu vecā mamma BIRUTA. Tolaik saimniecībā bija ieguldīts ne mazums pūļu.

Padarītajiem darbiem treknu svītru pāri pārvilka 6.jūlija postošais virpuļviesulis, kas sagrāva un pārvērta gruvešos teju visu ģimenes saimniecību. “Tagad, cik nu vien tas iespējams, galvenais ātrāk savest kārtībā dzīvojamo māju, lai līdz ziemai ar bērniem būtu zem jumta. Šobrīd jumts sastiķēts, kā saka, vienam momentam, lai tas vispār turētos kopā. Pēc tam jāķeras klāt pie kūts, lai zem klajas debess nepaliktu arī lopi,” pirms četriem gadiem sašutuši par notikušo bija mājas saimnieki. Laila Useniece taujāta, kā aizritējuši četri gadi, gandarīti atzina, ka kuplā saime joprojām ir kopā, turklāt Viļņa mamma šogad 18.jūnijā nosvinēja 85.dzimšanas dienu.
Vētras rezultātā pamatīgi cieta ne tikai dzīvojamā māja, bet arī saimniecības ēkas, – spēcīgais viesulis no ēkām izrāva un vairāku desmitu metru apkārtnē izmētāja neskaitāmu daudzumu dēļu, šīferi un citas lietas. Vai par tolaik piedzīvotajām drausmīgajām piecām minūtēm mēdzat atcerieties?
– Tagad par to var pasmaidīt. Tolaik, kad atnācu mājās pusdienlaikā, Vilnis ap pulksten 14.30 atnāca uz dzīvojamo māju, kā arī atgriezās Viļņa mamma no ravēšanas darbiem piemājas zemeņu laukā. Lūkojoties pa logu ārā, teicu: “Paskatieties, kā koki liecas līdz zemei.” Pēkšņi viss sāka krakšķēt un brakšķēt, – gaisā lidinājās dažādas lietas. Bijām pamatīgi uztraukti, nemaz nerunājot par bērniem. Vētrai beidzoties, nācās secināt, ka visapkārt valda postaža. Virpuļviesulis nopostīja pusi dzīvojamās mājas, noraujot pat daļu ķieģeļu. Nopostīts bija arī lielais šķūnis, kur atradās tehnika, un kūts. Vējš bija tik spēcīgs, ka apsvieda riņķī pat pilnu tonnas tilpuma mucu ar ūdeni. Arī jaunā siltumnīca ar visiem tomātiem aizgāja pa gaisu. Tiesa, pirtiņa, kas atradās meža malā, palika vientulībā neskarta. Vai atceramies tās dienas notikumu? Ik pa reizei, jo joprojām mūra ēkai jumts nav uzlikts.

 

Kas ir paveikts?
– Uzlikts jumts mājai, ir uzcelti malkas šķūnīši, pagaidu garāža, novietne lopiem. Arī izgāzto mežu sakopām.
Tātad viss iet uz labo pusi?
– Nē, vēl darāmā daudz. Celtniecības materiāli ir ļoti dārgi. Paldies pašvaldībai, kas nodrošināja jumta segumu, kuru gan izmantojam saimniecības ēku atjaunošanai.
Vai ar šādu dabas parādību ir iespējams cīnīties?
– Šogad, kad Kurzemes pusē plosījās vētras un krusa, tehniku centāmies novietot drošās vietās. Tagad esam gudrāki un ēkas esam apdrošinājuši. Paldies cilvēkiem, kuri patiesi bija atsaucīgi – palīdzēja gan fiziski, gan materiāli. Ir labi cilvēki, ir! Piemēram, kāda tante Balvos pavēstīja, ka viņai ir ļoti daudz naglu. Un tiešām jumta remontiem tās lieti noderēja. Tāpat Korlašs atveda celtniecības materiālus.
Vai šāds atbalsts bija nepieciešams?
– Protams. Tas bija atspēriens. Nenovērtējamu palīdzību sniedza līdzcilvēki un radinieki. PALDIES!
Kāds šobrīd ir izvirzītais mērķis?
– Jādzīvo, jāsaimnieko. Gribētos jumtu uzlikt mūra ēkai, kur viss ir satīrīts. Tāpat gribētos atjaunot skaisto lapeni. Vai bija mirkļi, kad visam gribējās atmest ar roku? Nomierinājāmies, tiklīdz dzīvojamai mājai bija uzlikts jumts. Paspējām to izdarīt līdz ziemai. Tolaik bija arī labvēlīgi laika apstākļi, kaut gan jumta siltināšanu veicām nākamajā gadā.
Kur radāt spēku iet tālāk?
– Ģimene liela. Gribi vai negribi, jāturpina dzīvot, turklāt ir gan lopi, gan tehnika.
Šķiet, ka tolaik sagrautā saimniecības ēka turējās uz baļķa, kas balstījās pret automašīnas vējstiklu. Sākotnēji bija jādomā, kā auto atbrīvot no baļķa, jo, to vienkārši ņemot nost, ēka, visticamāk, pilnībā sabruktu un viss uzkristu transportlīdzeklim...
– Jā, automašīna bija savesta kārtībā pirms tehniskās apskates. Nu neko, ar radinieku un draugu prasmīgu palīdzību to izdevās saglābt. Nomainījām vējstiklu un vēl pāris gadus braucām.
Saskārāties arī ar negatīvismu?
– Kā to teikt. Bija cilvēki, kuri brauca tikai paskatīties, kas noticis... Brauca gandrīz kā tūristi vēl pusvasaru.
Vai ticat Ziemassvētku brīnumiem?
– Piecgadīgais Niks jau ir saņēmis Ziemassvētku vecīša vēstuli, kurš apliecina, ka dēls ir ļoti labi uzvedies, tāpēc lai gaida dāvaniņu.
Kā vecītis pazīst Niku?
– Viņam ir laba krustmāte Diāna, bet neviens mājinieks par iespējamo pārsteigumu neko pagaidām nezina.
Ko novēlat sev un līdzcilvēkiem svētkos?
– Veselību, saticību un mīlestību! Arī pārticību...

Neko neatstājiet bez uzraudzības! (Speciālista komentārs un secinājumi)

Māris Voicišs, Balvu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valdes priekšsēdētājs: – Katram mājoklī ir jāplāno un jāveic pasākumi tā, lai nenonāktu līdz nelaimei, kad nepieciešams saukt palīgā glābējus un operatīvos dienestus. Tāpēc, būvējot un ekspluatējot ēku, svarīgi ir vērst uzmanību apkures sistēmai, elektrības tīkliem un patērētājiem. Savlaikus tos pārbaudīt, veikt apkopes un nomaiņu. Ievērojot ugunsdrošos attālumus, vai tie būtu starp apkures ierīcēm un ēku degošām konstrukcijām, vai ugunsdrošs attālums starp ēkām. Ne mazāk svarīgi ir vērst uzmanību evakuācijas ceļiem, lai nelaimes brīdī varētu ātri izkļūt no ēkas. Te vēršam uzmanību, vai evakuācijas ceļi nav aizkrauti, tajos nav degoši materiāli un evakuācijas durvis viegli atveramas. Atklāt uguns nelaimi palīdz dūmu detektors, un nelaimes sākumstadijā mēs izglābjam ne tikai sevi, bet arī īpašumu. Tāpēc katram pilsonim ir jāmāk rīkoties ugunsgrēka gadījumā, zinot, kā izsaukt glābējus un kā pareizi izmantot ugunsdzēsības līdzekļus. Izvairīties no nelaimes ir katra paša spēkos, ievērojot ugunsdrošības galvenos uzdevumus. Ja esam nonākuši līdz palīgā saucienam, tad kādu no šiem ugunsdrošības pasākumiem neesam ievērojuši, un te jau sākas citi ugunsdrošības pasākumi. Tāpēc mūsu kopējais mērķis ir nepieļaut nelaimes izcelšanos un dzīvot drošā vidē.

Ar šo gadu esmu kaujas sastāvā izbraukumos. Ir vienošanās var VUGD, ka braucu palīgā, kaut gan nedežurēju 24/7 režīmā. Situācija ir tāda, ja notiek kaut kas lielāks, tad mani piesaista dzēšanas vai glābšanas darbos. Brīvprātīgajiem ir ilgāks sanākšanas laiks. Protams, ja tas ir darba laikā, tad sēžamies auto un braucam. Bet, ja tas ir vakars, tad aizrit kādas 15 minūtes, kamēr sapulcējamies kopā. Valsts atbalsta mums joprojām nav. Visu darām par saviem līdzekļiem, kurus iegūstam, veicot pakalpojumus. No malas neviens neko līdz šim nav iedevis. Balvu biedrības komanda ir gatava izbraukt uz ugunsgrēku līdz trīs cilvēku sastāvā. Lai cik tas interesanti nebūtu, bija divi projekti. Viens no tiem – par pierobežu, lai atjaunotu brīvprātīgo komandu Šķilbēnos. Ir pagājis laiks, viņi ir saņēmuši aprīkojumu, bet nekas nenotiek. Kāpēc? Šis jautājums jāuzdod pašvaldībai. Nav cilvēka, kurš uzņemas atbildību, kurš komandu vada. Tiesa, cerība nezūd. Ir uzrunāta zemnieku saimniecība “Kotiņi”, lai meklētu risinājumu. Jāsaprot, ka arī valstiskā līmenī ir baltie punkti, kur VUGD nespēj ierasties noteiktajā laikā, tāpēc šī komanda būtu kā atbalsts gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem, gan glābšanas dienestam kā palīgi. Otrs projekts, kurā netiku iekšā, tomēr mani, lai cik tas dīvaini nebūtu, uzrunāja kā konsultantu. Šis projekts, kuru realizēja Bērzpilī, ir analogs Šķilbēniem. Arī Bērzpilī ir iegādāts nepieciešamais aprīkojums. Ceram, ka Balvu komandai pievienosies šķilbēnieši un bērzpilieši. Jāsecina, ka igauņi savulaik pārņēma Latvijas brīvprātīgo ugunsdzēsēju pieredzi. Cepuri nost, viņiem viss notiek, tostarp finansējuma ziņā. Fakts ir tāds, ka viņiem par izbraukumu kompensāciju izmaksā valsts. Tā nav alga.
Novēlu priecīgus Ziemassvētkus un drošu Jauno gadu! Nerunāsim, cik tālu svece jāliek vai kā jālieto pirotehnika. Viss būs kārtībā, ja ievērosiet drošības instrukcijas. Pirmais nosacījums, piemēram, par svecēm Adventes vainagā, – neko neatstāt bez uzraudzības. Tas ir pirmais solis nelaimes virzienā. Skursteņi visiem, protams, ir iztīrīti; detektori visiem, protams, ir uzstādīti, nevis atrodas guļamistabā uz skapja stūra; elektroinstalācija visiem, protams, ir pārbaudīta. Vai tā ir? Piemēram, četri daudzdzīvokļu nami Balvos ir atteikušies no brīvprātīgo pakalpojumiem. Runa ir par skursteņu tīrīšanu. Cilvēki par ugunsdrošību nereti aizdomājas tad, kad blakus mājā notiek ugunsnelaime. Nelaba pieredze, bet fakts. Labāk neizbaudīt to uz savas ādas!

* * Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

 

 

 

 

NeSalauztā sirdslīnija (01.12.2023.)

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Kad gaisma uzvar tumsu

Vai iespējams saņemties un pielikt punktu toksiskām attiecībām? Vardarbība ģimenē Latvijā ir viens no biežākajiem vardarbības veidiem, tomēr oficiāli par to tiek ziņots visretāk. Fakti ir nepielūdzami – vardarbības līmenis pret sievietēm ģimenēs ir augsts, no tās ik dienu cieš vairāk nekā simts sieviešu. Ciest, pazemoties un klusēt vai cīnīties? Tāds ir jautājums, uz kuru meklēsim atbildes, uzklausot dzīvesstāstus un speciālista vērtējumu.

Dzīvesstāsti (no vēstulēm  biedrības “Centrs MARTA” Latgales filiālei)

 

Viktorijas stāsts (vārds mainīts)

Man ir 27 gadi, audzinu brīnišķīgu divus gadus vecu meitiņu. Diemžēl pirms pusgada viss bija pavisam citādāk, nekā tagad.
Piecus gadus nodzīvoju kopā ar varmācīgu vīrieti un, šķiet, esmu izgājusi cauri ellei. Esmu piedzīvojusi visus vardarbības veidus. Visvairāk – emocionālo vardarbību, kad ikdienā tiku pazemota un noniecināta, un ar laiku jau sāka likties – es tiešām esmu tāda, kā man iegalvo.
Izrādījās, apvainojumi un pazemojumi bija tikai sākums. Pēc tam tika palaistas rokas, sākās fiziskā vardarbība. Viņš varēja iesist, sagrābt aiz matiem, sviest manā virzienā kādu smagu priekšmetu. Viņam tā bija norma. Pēc tam viņš uzvedās tā, it kā viņa uzvedībā vainīga esmu es pati. Kaut kādā brīdī tam pat noticēju. Drīz vien viņš jau pilnībā valdīja pār mani, vairs nesapratu – kas es esmu un kur esmu? Viņš kontrolēja pilnīgi visu: katru manu soli, manas sarunas ar tuviniekiem, manas sarakstes ar draudzenēm…
Tur bija arī seksuālā vardarbība – man vajadzēja darīt to, ko es negribēju, kā arī ekonomiskā vardarbība – viņš pilnībā kontrolēja manas finanses. Kaut kādā brīdī sapratu, ka esmu dziļā bedrē, un nezināju, kā no tās izkļūt. Bailes ņēma virsroku, un izvēlējos upura pozīciju. Es padevos, pat nesākusi cīnīties. Tomēr vienubrīd sapratu, – pietiek! Tas bija brīdis, kad viņš kārtējo reizi vilka mani aiz matiem cauri visam dzīvoklim un man pakaļ skrēja pārbijusies meitiņa. Viņai tad bija 1 gads un 5 mēneši.
Sapratu, ka man vajag atbalstu, ka viena netikšu galā. Jā, man ir tuvinieki, taču viņi neticēja tam, ko es stāstu. Laimīgas sagadīšanās dēļ paziņa pastāstīja par “Centru MARTA”, un es uzdrošinājos. Piezvanīju uz norādīto numuru un jau pirmās sarunas laikā sapratu, – es vairs neesmu viena. Man tic, mani saprot un palīdzēs. Nākamajā dienā savācu mantas, bērnu, paņēmu dokumentus un slepeni bēgu uz savu dzimto pilsētu, kamēr viņš bija darbā. Bija bail, bet tobrīd zināju, ka “Centrā MARTA” ir cilvēki, kas mani gaida, kas gatavi sniegt palīdzīgu roku. Pirmais solis bija sperts, biju mājās – drošībā. Atlika vien darbs ar sevi un savām bailēm.
Es nezinu, ko iesāktu bez “Centra MARTA” atbalsta. Šajā centrā strādā brīnišķīgi ļaudis, sava darba lietpratēji. Mums tika piedāvāta arī atbalsta grupa, un izrādījās, ir daudz sieviešu ar tādiem stāstiem. Tobrīd sapratu, ka tāda neesmu viena, katra no mums ir gājusi cauri šīm grūtībām un tikusi uzklausīta, pateicoties “Centram MARTA”. Protams, pēc tam daudz kas atkarīgs no mums pašām – cik daudz gribam mainīt savu dzīvi un sevi, bet “Centrs MARTA” dod absolūti visu šīm pārmaiņām: ilglaicīgu atbalstu, individuālās nodarbības ar psihologu (kas man neizsakāmi palīdzēja), mīlestību, rūpes un uzmanību. Šeit, centrā, es tiku galā ar visām bailēm, nedrošību un iemācījos sevi mīlēt. Iemācījos dzīvot no jauna.
Milzīgs paldies, ka Jūs “Centrā MARTA” atgriežat mūs veselīgā, pilnvērtīgā dzīvē. Paldies visiem, ka Jūs veicat tik milzīgu un svarīgu darbu. Var teikt – Jūs mūs atgriežat no viņpasaules.
Īsumā par manu dzīvi tagad. Paveicu smagu darbu ar sevi un turpinu to veikt. Nav viegli sevi savākt atpakaļ pa gabaliņam vienā veselumā, taču tas ir to vērts. Tagad apzinos sevi kā pilnvērtīgu cilvēku, mīlu sevi un cienu, un manā dzīvē sāka notikt brīnumainas pārmaiņas. Sāku saprast, kas esmu un ko vēlos, un līdz ar iekšējām pārmaiņām manā dzīvē ienāca brīnišķīgs cilvēks, kas mani ciena un pieņem manu meitu. Ne tikai pieņem, bet rūpējas par viņu kā par savu. Mums ir izveidojusies brīnišķīga ģimene, kur nav baiļu un aizliegumu, bet ir cieņa, atbalsts un mīlestība.
Nepalieciet tur, kur jums ir slikti, negaidiet, ka kāds jūsu vietā rīkosies. Pirmais solis vienmēr ir Jūsu. Taču ziniet – Jūs neesat vienas. Jūs vienmēr sadzirdēs, sapratīs un atbalstīs “Centrā MARTA”. Līdzko mainīsies pati, līdzko sāksi ieklausīties sevī un attīrīt dzīvi no nevajadzīgiem krāmiem, sāks notikt tādi brīnumi, par kuriem pat iedomāties nevarēji. Nebaidieties mainīt savu dzīvi!

 

Margaritas stāsts

Par “Centru MARTA” uzzināju pirms gada, jo vīrs bija vardarbīgs gan pret mani, gan pret bērniem. “Centrs MARTA” man piedāvāja juridisku un psihologu palīdzību. Šogad man piedāvāja piedalīties atbalsta grupā. Liels pluss, ka varēju pieslēgties attālināti. Kopumā bijām vairākas gan no fiziskas, gan no emocionālas vardarbības cietušas sievietes. Satiekot šādus cilvēkus, saproti, ka neesi viena ar šāda veida problēmām un pārdzīvojumiem. Tas liek justies daudz labāk. Grupā meitenes dalījās ar savu pieredzi un uzklausīja citu bēdas. Dalījāmies pieredzē, kā, katra pa savam, mēģinājām risināt sasāpējušo problēmu. Laiks komunicējot pagāja nemanot, jo jutos starp savējiem, saprasta un uzklausīta.
Man šī grupa sniedza jaunu pieredzi un sajēgu, ka ne vienmēr tas velns ir tik šausmīgs, kā to mālē. Gan ar testu, gan videomateriālu palīdzību nāca atklāsme, ka viss, kas notika ar mani, nav pareizi, un ne jau manī ir iemesls sliktai attieksmei. Pateicos “Centra MARTA” meitenēm, kuras uzņemas šo grūto darbu – palīdzēt sievietēm noticēt sev, iet ar augstu paceltu galvu un veidot savu dzīvi pēc saviem uzskatiem, ar savām kļūdām, brīvi un nepiespiesti.

Policijas statistika

 

Valsts policijas amatpersonu pieņemtie policijas lēmumi par nošķiršanu Latgales reģionā
2021.gads – 86
2022.gads – 115
2023.gads (9 mēnešos) – 133

 

Valsts policijā saņemtie tiesas lēmumi par pagaidu aizsardzību pret vardarbību Latgales reģionā
2021.gads – 85
2022.gads – 111
2023.gads (9 mēnešos) – 125

 

Konstatētie tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pārkāpumi un uzsāktie kriminālprocesi pēc KL 168.1 panta
2021.gads – 408 kriminālprocesi
2022.gads – 484 kriminālprocesi
2023.gads (9 mēneši) – 535 kriminālprocesi

Vardarbības definīcija

 

Vardarbība pret sievieti ir uz dzimumu balstītas vardarbības rīcība, kā rezultātā rodas vai var rasties fizisks, seksuāls vai garīgs kaitējums vai ciešanas sievietei, ieskaitot šādas darbības draudus, piespiedu darbības vai patvaļīgu brīvības atņemšanu, neatkarīgi, vai tā notiek sabiedriskās, vai privātās dzīves ietvaros. Vardarbība pret sievieti ietver fizisku, seksuālu un garīgu vardarbību ģimenē, tajā skaitā sišanu, sieviešu dzimuma bērnu seksuālu izmantošanu ģimenē, vardarbību pūra dēļ, izvarošanu laulībā, sieviešu ģenitāliju kropļošanu un citu tradicionālo praksi, kas nodara kaitējumu sievietēm, vardarbību, kas nenotiek laulības ietvaros, kā arī ar ekspluatāciju saistītu vardarbību.
(ANO Deklarācijas par vardarbības pret sievieti izskaušanu 1.pants, 1993.gada 20.decembra ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūcija Nr.48)

Vardarbība nav upura personīgā problēma

 

Biedrības “Centrs MARTA” Rēzeknes filiāles vadītāja ALĪSE POTAŠA pārliecināta, ka vardarbība ģimenē nav vienīgi cietušā cilvēka problēma, tā jārisina valsts mērogā, sākot ar izmaiņām likumdošanā un sabiedrības izglītošanu.

Cik izplatīta Latgalē ir vardarbība ģimenē? Vai, salīdzinot ar citiem Latvijas reģioniem, vardarbības gadījumu ir vairāk vai mazāk?
– Katra ceturtā (25,1%) sieviete un katrs piektais (19,5%) vīrietis 18–74 gadu vecumā ir pieredzējis fizisku vai seksuālu vardarbību, secināts Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) pētījumā “Vardarbības izplatība Latvijā 2021”. Kopumā 37,4% iedzīvotāju bērnībā izjutuši fizisku vai emocionālu vardarbību, savukārt savu vecāku starpā šādu vardarbību novērojuši un netieši izjutuši 36,3% iedzīvotāju. 33,2% sieviešu un 42,2% vīriešu bērnībā pieredzējuši fizisku vai emocionālu vardarbību no tēva vai mātes. Šī drūmā statistika liecina, ka mums kā sabiedrībai ir augsta tolerance gan pret emocionālu, gan fizisku vardarbību, un kamēr sabiedrībā valdīs uzskats, ka vardarbība ir katra paša, nevis kopienas atbildība, baidos, ka šie skaitļi nemazināsies.
Vardarbība ir sabiedrības veselības problēma, tā uzliek milzīgu slogu valsts ekonomikai, veselības aprūpei, tiesību aizsardzībai un samazina kopējo produktivitāti. Piedzīvotā vardarbība atstāj ilgstošas sekas uz upura veselību un psiholoģisko stāvokli, negatīvi ietekmējot gan dzīves, gan attiecību kvalitāti. Gan upuris, gan varmāka rodas, augot sabiedrībā un pieņēmumos, un šie stereotipi un to radītās sekas grauj Latviju no iekšienes. Mēs dzīvojam sabiedrībā, ko plosa vardarbība, konflikti, šķiršanās, izjauktas ģimenes un traumēti bērni. Šī gada statistika liecina, ka populārākais ģimenes modelis Latvijā ir vientuļā māte ar bērniem. Vai tiešām šīs ir tās vērtības, kuras visiem spēkiem cenšamies sargāt? Mūsu valsts nākotnei un pastāvēšanai ir nepieciešamas spēcīgas un mīlošas ģimenes, un tādas nevar eksistēt vidē, kurā visos līmeņos ir tik augsta tolerance pret vardarbību.
Vardarbība Latgales reģionā nav pietiekami apzināta, kā arī tās risināšanai reģionā trūkst gan institucionālās, gan cilvēkresursu kapacitātes. Ir jūtams arī sociālais spiediens – aizspriedumi, upura vainošana un kaunināšana, ciešanas kā individuālajā pieredzē balstīts uzskats, agrās laulības, sabiedrības klusēšana – tas viss veido augsni vardarbības ģimenē kā sociālas problēmas attīstībai. Lai mudinātu cietušos meklēt palīdzību, nepieciešams izglītot un informēt sabiedrību, lai tā spētu atpazīt vardarbīgas attiecības, lai rastos apziņa, ka vardarbība nav “upura personiskā problēma”. Tas ir ilgstošs process, kas visefektīvāk realizējams sadarbībā ar reģiona sociālajiem dienestiem, pašvaldības un valsts atbalstu.
Kādu palīdzību “Centrā MARTA” var saņemt vardarbībā cietusi sieviete vai vīrietis?
– “Centrā MARTA”, Rēzeknes filiālē, var vērsties pēc palīdzības vardarbības ģimenē upuri, bez maksas saņemot psihologa, jurista, sociālā darbinieka, sociālā rehabilitologa un uzticības personas atbalstu. Ja ir apdraudēta vardarbības upura dzīvība un veselība (tiek konstatēti augstas vardarbības riski), tad Rēzeknes filiāle nodrošina arī droša patvēruma pakalpojumu jeb krīzes dzīvokļa pakalpojumu, kuru vardarbības upuris var saņemt kopā ar saviem bērniem. Droša patvēruma pakalpojuma saņēmēju bērni, kā arī Ukrainas kara darbību piedzīvojuši bērni “Centrā MARTA”, Rēzeknes filiālē, bez maksas var apmeklēt silto graudu terapiju. Silto graudu terapijas pakalpojumu piedāvājam arī par maksu. Silto graudu terapeitiskās nodarbības silto graudu kastē rada impulsus uz receptoriem, kas pa nervu ceļiem nonāk smadzenēs, samazinot stresa hormonus, uzlabojot ādas asins piegādi, vielmaiņas procesus, līdzsvarojot smadzeņu darbību.
Cik vardarbīgās attiecībās cietušu cilvēku gadā vēršas pēc palīdzības Jūsu centra Latgales filiālē?
– 2022.gadā “Centrā MARTA” Rīgā, Liepājā un Rēzeknē palīdzību saņēmušas 664 personas – sievietes, vīrieši un bērni no Latvijas, kā arī Ukrainas kara bēgļi. Lielākais klientu skaits “Centrā MARTA” ir sievietes vecumā no 18 līdz 81 gadam, procentuāli visvairāk 36 – 45 gadus vecas sievietes. 98% gadījumos vardarbības veicējs ir vīrietis – laulātais, partneris, bijušais laulātais vai partneris, dēls, tēvs, patēvs, patēva dēls. 2% gadījumu vardarbības veicēja ir sieviete, parasti māte. Dominējošais vardarbības veids ir fiziska un emocionāla vardarbība, kam seko seksuālā, ekonomiskā vardarbība un vardarbīga kontrole. “Centrs MARTA” filiāle Rēzeknē savu darbību uzsāka 2020.gadā, un katru gadu klientu skaits arvien pieaug. 2023.gada 10 mēnešos Rēzeknes filiālē atbalstu saņēmuši 38 pieaugušie un 32 bērni, kas ir par 58% vairāk nekā 2022.gadā. Dominējošie vardarbības veidi – emocionāla un fiziska vardarbība. Vardarbības upuri – sievietes un sievietes ar bērniem – cieš no vardarbības ģimenē, visbiežāk varmāka vīrs vai civilvīrs. Pieaugušajiem klientiem sniegtas psihologa, jurista un sociālā darbinieka konsultācijas, šajā periodā kopā sniegtas 352 konsultācijas un vairāk kā 200 silto graudu nodarbības. Droša patvēruma pakalpojumu saņēmušas divas sievietes un četri bērni.
Vai ir bijuši gadījumi, kad pie jums vērsušies cietušie vīrieši?
– Rēzeknes filiāles trijos darbības gados pēc palīdzības ir vērsies viens vīrietis, kurš bija cietis no vardarbības ģimenē. Klientam tika sniegts gan rehabilitācijas pakalpojums, gan krīzes dzīvokļa pakalpojums. Diemžēl stereotipisku aizspriedumu un sabiedrības spiediena dēļ vīriešiem ir psiholoģiski smagāk atzīt piedzīvoto vardarbību un vērsties pēc palīdzības.
Ko Jūs ieteiktu personām, kuras cieš no vardarbības ģimenē – kāds būtu pirmais solis, lai izbeigtu šādas attiecības?
– Ieteiktu izstrādāt savu personīgo rīcības plānu, ņemot vērā savu konkrēto dzīves situāciju: Pastāstiet par vardarbību savā ģimenē kādam ārpus ģimenes – draugam, kolēģim, radiniekam, kaimiņam vai speciālistam, apzinot pieejamos resursus, kas var palīdzēt. Ar kādu no savām uzticības personām (draugu, speciālistu) vienojaties par atslēgas vārdu, kuru paziņosiet telefoniski vai īsziņā, ja būs nepieciešama tūlītēja palīdzība. Noskaidrojiet, kur varat bēgt un paslēpties (pie draugiem, krīzes centrā, viesnīcā). Sagatavojiet somu ar svarīgākajām lietām, dokumentiem, skaidru naudu. Apkopojiet draudu vai vardarbības pierādījumus, ja iespējams. Nomainiet visas paroles un kodus – savam e-pastam, internetbankai, sociālajiem kontiem. Ja Jums uzbrūk, sargiet galvu un vēderu, skaļi sauciet pēc palīdzības “Palīgā, mani nogalina!”, lai kāds to dzirdētu un izsauktu policiju. Vērsieties pēc palīdzības policijā, sociālajā dienestā vai “Centrā MARTA”. Iesniedziet tiesā pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Pagaidu aizsardzības pret vardarbību mērķis ir nodrošināt, ka no vardarbības cietusī persona nekavējoties saņem aizsardzību. Tiesa var piemērot: pienākumu varmākam atstāt mājokli, aizliegumu varmākam tuvoties upurim, uzturēties mājokļa tuvumā, aizliegumu varmākam satikties ar cietušo, aizliegumu sazināties ar cietušo, aizliegumu varmākam organizēt tikšanos ar upuri, izmantojot citu personu starpniecību, aizliegumu izmantot cietušā personīgos datus utt.
Kā vardarbības upurim atrast “Centru MARTA”?
– Kliente var vērsties, zvanot uz tālruni 25648595 vai rakstot uz e-pastu Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. . Sarunas laikā administratore uzdos vairākus jautājumus, lai precīzāk noskaidrotu konkrēto situāciju. Pēc sarunas šo informāciju nodos gadījumu vadītājai. Gadījumu vadītāja sazināsies ar klienti vai tiksies klātienē un kopā ar klienti vienosies par pakalpojuma uzsākšanu, sastādīs rehabilitācijas plānu, lai pārtrauktu vardarbīgās attiecības. “Centrs MARTA” nevaino upuri, tic upura vārdiem un cenšas pēc iespējas ātrāk sniegt palīdzību.
Kādu iemeslu dēļ sievietes gadiem ilgi paliek vardarbīgās attiecībās, nevēršoties pēc palīdzības?
– Iemeslu ir daudz un tie ir komplicēti. Katrā situācijā tie ir ļoti individuāli. Vardarbīgās attiecības ir grūti pārtraukt, tam nepieciešama liela drosme un uzņēmība. Vardarbības upuris ir pieķēries savam partnerim, vardarbības upuris vaino sevi, vardarbības upuris ir saskāries ar nosodījumu no sabiedrības puses, ir vērsies pēc palīdzības, bet upurim nav ticēts, vardarbības upuris ir ievainojamā situācijā, piemēram, bez iztikas līdzekļiem un vienkārši nav kur iet. Dažreiz sieviete nemaz neapzinās, ka dzīvo vardarbīgās attiecībās, jo tā ir dzīvojusi visu mūžu, tā ir dzīvojusi viņas māte un tāda ir sievietes dzīves pieredze, kura tiek uzskatīta par normu. Visas “Centra MARTA” klientes uzskatu par varonēm, jo viņas ir pieņēmušas lēmumu pārtraukt vardarbīgas attiecības un sākt dzīvi no jauna. Tā tiešām ir liela varonība – nostāties pretī savām bailēm un cīnīties par savām tiesībām, bieži vien sākot dzīvi no nulles.
Kāpēc sievietes nereti atgriežas pie saviem varmākām?
– Pētījumi liecina, ka vardarbības upuri izdzīvo vidēji 7-12 vardarbības ciklus, līdz izlemj attiecības pamest pavisam. Vardarbība ģimenē ir sarežģīta un tās sekas ir ļoti nopietnas. Pārtraukt vardarbīgas attiecības nav viegli, nākas piedzīvot vairākus “šaubu – baiļu – cerību” posmus. Gatavošanās posms – nereti vardarbības pazīmes ir pamanāmas jau randiņu posmā, taču sievietes nav spējušas tās atpazīt vai noliegušas, jo bijušas ļoti iemīlējušās. Problēmas atzīšanas posms – šis ir posms, kad sievietes pilnībā apzinās sevi vardarbīgās attiecībās. Distancēšanās posms – šajā posmā vardarbības upuris sāk meklēt palīdzību un neslēpj no citiem esošo situāciju. Šaubu posms – pēc vardarbīgu attiecību pārtraukšanas vai aiziešanas no mājām sievietes ir ļoti ievainojamas, baidās par sevi un bērniem, baidās, vai spēs pašas uzturēt sevi, baidās, ka atgriezīsies varmāka un lūgs atgriezties mājās.

 

Šajā posmā ir būtiski, lai sieviete pēc iespējas ātrāk iegūtu savu neatkarību (dzīvesvietu, darbu, speciālistu atbalstu). Apstiprinājuma posms: sieviete sāk plānot savu turpmāko dzīvi, mostas cerība par izdošanos mainīt dzīvi. Skumju posms: mainot dzīvi, piezogas skumjas un sevis vainošana, jo sievietei šķiet, ka viņa ir sagrāvusi ģimeni, ka attiecībās taču ir bijuši arī laimīgi brīži un varbūt viņai vajadzēja tās saglabāt bērnu dēļ, jo bērnam vajag tēvu, vecmāmiņu u.tml. Atgūšanās posms: visiem vardarbības upuriem ir nepieciešama speciālistu palīdzība, lai mazinātu kaitējumu, ko nodarījušas ilgstošas vardarbīgas attiecības – tās ir ilgi dzīstošas psiholoģiskas un emocionālas rētas, kuras paši upuri var pat nepamanīt un neapzināties, jo tās nav tik redzamas kā fiziskas rētas. Katrā no šiem posmiem ir risks atgriezties pie varmākas, tāpēc ļoti svarīgi ir nebūt vienai, vērsties pēc palīdzības un nepadoties, lai kopā ar speciālistiem pārvarētu šos grūtos brīžus.
Kāda palīdzība no valsts būtu nepieciešama, lai mazinātu vardarbību ģimenē?
– Mums ir daudz jautājumu, kas jārisina un jāuzlabo. Viens no kritiski svarīgākajiem būtu Stambulas konvencijas ratificēšana. Taču arī šobrīd jau ir vērtīgi tiesiskie instrumenti, ar kuriem varam lepoties. Nesen biju pieredzes apmaiņas braucienā Lietuvā. Biju ļoti pārsteigta, cik Lietuvā ir drūma situācija ar valsts atbalstu vardarbībā cietušām sievietēm. Vienlaikus jutos lepna par Latviju un biedrības “Centrs MARTA” artavu šajā jautājumā. Piemēram, balstoties uz “Centra MARTA” pieredzi, Labklājības ministrija izstrādājusi Tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2014.gada 23.decembra noteikumos Nr. 790 “Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas kārtība no vardarbības cietušām un vardarbību veikušām pilngadīgām personām””. Tiesību akts ir stājies spēkā 2023.gada 1.jūlijā, un rezultātā vardarbības upuriem ir pieejams krīzes dzīvokļa pakalpojums, kā arī ir krietni palielināts speciālistu konsultāciju skaits augstas vardarbības riska gadījumos. Šogad “Centrs MARTA” piedalījās Tieslietu ministrijas krimināltiesību darba grupā vardarbības ģimenē mazināšanai un divās Tieslietu ministrijas civilprocesa darba grupās vardarbības ģimenē mazināšanai, sniedzot priekšlikumus krimināltiesību un civiltiesiskā regulējuma pilnveidošanai. “Centrs MARTA” ir piedalījies arī Saeimas juridiskās komisijas sēdēs, kur apspriesti grozījumi Krimināllikuma uzlabošanai. Rezultātā likums ir uzlabots un ir iespējams saukt pie kriminālatbildības varmākas, kuri pārkāpj prasību par pagaidu aizsardzību.
Man gribētos, lai pašvaldībās būtu lielāka uzticība nevalstiskajam sektoram, lai mums izdotos izveidot ciešus un stabilus sadarbības modeļus, kas balstīti savstarpējā uzticībā, līdzīgi kā tas ir Ziemeļvalstīs. Lai mazinātos birokrātiskais slogs. Lai klientiem būtu iespēja anonīmi saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu. Šobrīd mums ir lieliska sadarbība ar Rēzeknes valsts pilsētas pašvaldības pārvaldi “Sociālais dienests”, ar Valsts policiju, ar Rēzeknes novada Sociālo dienestu, ar Valsts probācijas dienestu. Droši varu teikt, ka esam viena liela un spēcīga komanda vardarbības ģimenē novēršanā un prevencijā. Taču dažādu stereotipisku un maldīgu uzskatu dēļ par “Centra MARTA” darbību mums nav izdevies tikt sadzirdētiem Rēzeknes pilsētas domē. Esam lūguši pašvaldībai mums bezatlīdzības lietošanā piešķirt telpas, taču saņemam atteikumu, kuram pamatojums īsti racionāli nav saprotams. Ar sāpīgu sirdi jāatzīst, ka tas uzskatāms par klaju vardarbības atbalstīšanu, par vienaldzību pret vardarbību piedzīvojušām sievietēm ar bērniem, par nevienlīdzīgu attieksmi pret sabiedriskā labuma organizācijām pilsētā, kurā vienas organizācijas tiek atbalstītas, savukārt citas bez objektīva pamatojuma netiek.

Nav jābaidās no terminiem (viedoklis par Stambulas konvenciju)

 

“Centrs MARTA” jau 23 gadus aizstāv vardarbībā cietušo balsis. 2011. gadā pirmo reizi vēsturē beidzot tika izveidots starptautisks līgums jeb Stambulas konvencija, kura fokuss ir tieši vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē izskaušana. Arī Latvijas eksperti piedalījās šī dokumenta tapšanā. Tas ir visaptverošs, praktisks un kalpo kā ceļvedis labākajai praksei vardarbības apkarošanā. Protams, konvencija nav burvju nūjiņa, taču tas ir signāls katrai cietušajai sievietei, bērnam un vīrietim, ka viņi savai valstij nav vienaldzīgi. Konvencija pasargās cietušos neatkarīgi no tā, kāda Latvijā būs valdība vai kādi būs jomu vadošie ministri, jo cīņa pret vardarbību būs mūsu valsts pienākums starptautiskā mērogā, nevis īstermiņa tendence.
Termini, par kuru būtību Latvijas sabiedrība jau gadiem tiek maldināta, faktiski vienkārši nevar ietekmēt lietas, ko nesedz konvencijas tvērums. Konvencijai, tāpat kā visiem citiem starptautiskajiem līgumiem, ir ierobežots objekts un mērķis, kura rāmjos tā darbojas. Konvencija neregulē ģimenes sastāvu, neregulē laulību un neregulē dzimumu identitātes jautājumus. Tai nav tāda juridiskā spēka. Tas attiektos uz Latviju tikpat lielā mērā, kā tas attiecas uz Horvātiju, Serbiju, Itāliju, Poliju un virkni citu konservatīvu un kristīgu valstu, kas konvenciju ir ratificējušas un kurās šo gadu laikā tā nekādā veidā nav ietekmējusi likumdošanu iepriekšminētajos jautājumos. Taču katrā no šīm valstīm ir krietni uzlabojies darbs ģimenes vardarbības apkarošanā, datu ievākšanā un pakalpojumu klāsta uzlabošanā cietušajiem. Tajās ir kritušies arī sieviešu slepkavību statistiskie rādītāji, kas patlaban Latvijā ir augstākie Eiropā, un tikai turpina pasliktināties. Konvencija regulē tikai ar vardarbību saistītus jautājumus – prevenciju, likumdošanu, cietušo aizsardzību, vardarbību veikušo saukšanu pie atbildības. Jebkas cits ir valstu pašu lēmums.
Ja baidāmies no termina ‘gender’, tāds jau pastāv vairākās konvencijās, ko Latvija bez problēmām ir ratificējusi, piemēram, Starptautiskās krimināltiesas Romas Statūtos un Eiropas Padomes konvencijā pret cilvēku tirdzniecību. ‘Gender’ jeb dzimte nav tas pats, kas ‘dzimumu identitāte’ vai ‘dzimumu maiņa’. Tie ir atšķirīgi termini ar atšķirīgu un nesaistītu nozīmi. Termins ‘gender’ tiek saprasts kā stereotipi, īpašības un uzvedība, kas sabiedrībā tiek piedēvētas sievietēm un vīriešiem. No šiem stereotipiem ilgtermiņā cieš gan sievietes, gan vīrieši – sievietes saskaras ar vardarbību un nepamatotu diskrimināciju, savukārt vīrieši dzird pārmetumus par to, ka nav pietiekami vīrišķīgi, ja izvēlas ģimenē uzņemties primārā aprūpētāja lomu vai nerisina konfliktus ar ‘izkaušanos’ un agresiju.
Ja baidāmies no konvencijas negatīvas ietekmes uz mūsu izglītības sistēmu, tā var palīdzēt izdarīt tikai pretējo. Latvijā ir augstākie skolu vardarbības rādītāji Eiropā. Bērniem un jauniešiem Latvijā ir nepieciešama īpaša uzmanība nevardarbīgas uzvedības, līdztiesības un cieņas apguvei, un par šiem jautājumiem ir nepieciešams domāt un atbilstoši rīkoties pēc iespējas ātrāk. Konvencijas 14. pants par izglītību sniedz dalībvalstīm plašu rīcības brīvību par to, kāda veida izglītības materiālus valstis uzskata par piemērotiem un kādai izglītojamo vecuma grupai tie tiek pasniegti. Vienīgais, kas tiek prasīts, ir aktīvi veicināt vienlīdzību, tostarp sieviešu un vīriešu līdztiesību privātajā un sabiedriskajā dzīvē, un stereotipu mazināšanu specifiski, lai novērstu vardarbību pret sievietēm. Mēs kā valsts neesam spiesti mācību materiālos ieviest neko, ko paši nevēlēsimies tur redzēt.
Valsts no ratifikācijas neko nezaudē, taču iegūst neskaitāmi daudz – cieņu no mūsu ārvalstu partneru puses, vadlīnijas un nepieciešamību atrast finansējumu, lai varam ieviest labākus un specializētākus pakalpojumus cietušajiem, pozitīvu spiedienu domāt par šo problēmu valstiski un koordinēti, un, galvenais, ļoti vērtīgu tīklu, kura ietvaros varam gūt pieredzes un prakses apmaiņu caur GREVIO ekspertu grupu.
Konvencijas ratificēšana būs lēns, bet pamatīgs un ilgtspējīgs sākums tādai Latvijai, kura varēs paskatīties acīs katram vardarbībā cietušajam un ar savu rīcību pierādīt, ka tai rūp viņu drošība par spīti dezinformācijas kampaņu mēģinājumiem pārliecināt par pretējo.
(ALĪSE POTAŠA)

Par Stambulas konvenciju

 

Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu – Stambulas konvencija – ir starptautisko standartu kritērijs šajā jomā.

Konvencija:
* ir pirmais starptautiskais dokuments, kurā ietverta dzimuma definīcija,
* paredz kriminālatbildību par tādiem nodarījumiem kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana, piespiedu laulības, vajāšana, piespiedu aborti un piespiedu sterilizācija,
* atzīst, ka vardarbība pret sievietēm ir cilvēktiesību pārkāpums un diskriminācijas veids,
* nosaka, ka valstis ir atbildīgas, ja tās pienācīgi nereaģē uz šo vardarbības veidu.
Konvencijā ir noteikti visaptveroši juridiski un politiski pasākumi, lai novērstu šādu vardarbību un aizsargātu cietušos un palīdzētu viņiem. Šie pasākumi ietver datu vākšanu, izpratnes veidošanu, juridiskus pasākumus attiecībā uz kriminālatbildības noteikšanu par šādu vardarbību un atbalsta pakalpojumu sniegšanu. Tā pievēršas arī dzimumbalstītas vardarbības dimensijai patvēruma un migrācijas jautājumos.
Stambulas konvencija stājās spēkā 2014.gada aprīlī, un ES to parakstīja 2017.gada 13.jūnijā. Padome 2023.gada februārī lūdza Eiropas Parlamenta piekrišanu lēmuma pieņemšanai par to, lai ES noslēgtu konvenciju. 2023.gada 1.jūnijā Padome pieņēma lēmumu par ES pievienošanos konvencijai.
Sievietes tiesības uz dzīvi bez vardarbības ir nostiprinātas arī starptautiskos nolīgumos, piemēram, Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (1979.) un ANO Deklarācijā par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (1993.).

 

Fakti
Ø ES un tās dalībvalstis strādā kopā, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, aizsargātu cietušās un sodītu likumpārkāpējus.

Ø Pieaug arī vardarbība tiešsaistē, kas jo īpaši tiek vērsta pret jaunām sievietēm un sabiedriskajā dzīvē iesaistītām sievietēm, piemēram, žurnālistēm un politiķēm. Sievietes saskaras ar vardarbību arī darbā: aptuveni trešdaļa sieviešu ES, kuras ir saskārušās ar seksuālu uzmākšanos, to ir piedzīvojušas darbā.

 

Ø Covid-19 pandēmijas laikā tika reģistrēts būtisks fiziskās un emocionālās vardarbības pret sievietēm pieaugums. Ziņojumi liecina, ka dažās valstīs zvani uz palīdzības dienestiem par vardarbību ģimenē ir palielinājušies pieckārtīgi.

Ø Vardarbība pret sievietēm un meitenēm ir viens no sistemātiskākajiem un izplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem pasaulē. ES valstis nav izņēmums. Diemžēl katra trešā sieviete ir piedzīvojusi fizisku vai seksuālu vardarbību, kas galvenokārt ir intīmā partnera vardarbība.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

NeSalauztā sirdslīnija (24.11.2023.)

“Kad durvis aizveras, logs atveras”

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Aicina izvirzīt mērķus

 Brīdī, kad cilvēkam nāk apjausma, ka viņš kļuvis par invalīdu, pasaule sabrūk un zem kājām atveras zeme. Pirms desmit gadiem notikušo balvenietis Lauris Baranovskis nevēlas atcerēties, kaut gan viņš ir pierādījis, ka arī bezizejas situācijās nedrīkst nolaist rokas. Jāsecina, ka tas vēl ir maigi teikts, jo pēc kritiena, kas dzīvi apgrieza kājām gaisā, Laurim bija 29 gadi.

Pirms diviem gadiem “Vaduguns” žurnālists Artūrs Ločmelis rakstā “Gribasspēks, ar kādu nevar lepoties katrs” uzsvēra, ka dažus dzīves pārbaudījumi salauž, bet citus tie dara vēl stiprākus: “Neskatoties uz gūto smago traumu, Lauris Baranovskis ne mirkli nav izkāris balto karogu sarežģīto dzīves pārbaudījumu priekšā, bet soli pa solim ne tikai mērķtiecīgi dodas pretī jauniem izaicinājumiem, bet savus sapņus arī piepilda.”
Liktenis balvenieša dzīvē lēma ieviest savas korekcijas... Kādā no dienām Lauris piedzīvoja epilepsijas lēkmi, kā rezultātā neveiksmīgā kārtā nokrita pa kāpnēm un pret vienu no pakāpieniem guva spēcīgu galvas traumu. Kopš tās dienas Lauris divus, trīs mēnešus, pieslēgts pie medicīniskās aparatūras, pavadīja bezsamaņas stāvoklī slimnīcā. Pēc tā sekoja nākamais pārbaudījums – sākotnēji tika zaudēta spēja staigāt un ikdienā nācās pārvietoties ar invalīdu ratiņiem. Pārcilājot atmiņā pagātnes notikumus, Lauris atminas, ka mediķu prognozes par iespējām uzlabot veselības stāvokli bija visdažādākās – no iepriecinošām un ļoti cerīgām līdz pat pavisam drūmām. Saprotams, ka plinte krūmos netika mesta nevienu mīļu brīdi, un, pateicoties savam milzīgajam gribasspēkam, Vaivaru un Līgatnes rehabilitācijas centru fizioterapeitu un ergoterapeitu ilgākā laikā ieguldītajām pūlēm, Lauris atkal varēja mērot ceļu mājup. Salīdzinoši neilgu laiku gan nācās pārvietoties invalīdu ratiņos, bet jau diezgan drīz Lauris ratiņus nomainīja pret kvadripodu – spieķi ar četrām kājām, kura platais atbalsts nodrošina papildus stabilitāti. Savukārt jau šobrīd, dodoties pastaigās, Lauris pārvietojas bez jebkādiem palīglīdzekļiem, kvadripodu drošības pēc paņemot līdzi tikai, piemēram, ziemas mēnešos.”
Taujāts, kādas pārdomas raisa pirms desmit gadiem pārdzīvotais, balvenietis neslēpj, ka, iesēžoties ratiņkrēslā, sapratis, ka noteikti vēlas staigāt: “Palēnām, palēnām... Jā, tolaik mediķu prognozes bija dažādas, tomēr nevienā mirklī negrasījos padoties. Es nezinu, kur tos spēkus ņēmu. Man gribējās spēlēt futbolu. Patiesībā kritienu neatceros un negribu atcerēties. Protams, vecāku un draugu plecs lika virzīties uz priekšu. Tomēr, atskatoties uz šo laiku, jāsecina, ka vislielākais motivētājs biju sev pats. Priecājos, ka izpalika mirkļi, kad gribētos visam atmest ar roku.”
Cilvēkiem, kuriem nākas saskarties ar izaicinājumiem, kad jāpielāgojas sekām, un, kā mēdz teikt, dzīve apmet kūleni, Lauris ieteic censties, iespējams, pat ļoti ilgi ar sevi mērķtiecīgi strādāt: “Arī es joprojām strādāju...”
Pirmais solis – piecelšanās no ratiņkrēsla.
Otrais solis – sapnis par autovadītāja tiesību atjaunošanu.
“Autovadītāja tiesības, tāpat kā vairums jauniešu šobrīd, ieguvu jau 18 gados. Sakarā ar gūto traumu tiesības gan nevarēju atjaunot, tām arī bija beidzies derīguma termiņš. Savukārt šī gada sākumā domai par tiesību iegūšanu, ko loloju jau pirms dažiem gadiem, nolēmu pievērsties pavisam nopietni. Sākotnēji gan baidījos, ka man tiesības neizsniegs, bet, painteresējoties vairāk, sapratu, ka tas nav nekas neizdarāms,” pirmos soļus pretī autovadītāja apliecības atjaunošanai atceras balvenietis. (“Vaduguns”, 22.10.2021.)
Trešais solis – cilvēka individuālajām vajadzībām pielāgota transportlīdzekļa iegāde, lai kļūtu mobilāks un neatkarīgāks.
“Jāteic, visa procedūra, lai cilvēki ar kustību traucējumiem varētu iegūt autovadītāja apliecību, ir diezgan vienkārša. Jā, bija nepieciešami daudzi un dažādi dokumenti, bet lielāko daļu no tiem varēja saņemt pie ģimenes ārsta. Ar to, ka vajadzētu staigāt no viena kabineta uz otru, nesaskāros. Turklāt sākotnēji domāju, ka automašīnas pielāgošana atbilstoši manām vajadzībām izmaksās pāris tūkstošus. Izrādījās, ka tas tiek apmaksāts no valsts budžeta līdzekļiem, kas, protams, ir liels atvieglojums ikvienam cilvēkam, kuram ir nepieciešamība pēc pielāgota transportlīdzekļa. Līdz ar to vismaz šajā ziņā valsts atbalsts ir patiešām jūtams,” secina Lauris. (“Vaduguns”, 22.10.2021.)
Ceturtais solis – svara samazināšana.
Šis solis, kā smej balvenietis, vērtējams kā maratons, jo sevi vienmēr ir jāuztur formā: “Biju pieņēmies svarā līdz 120 kilogramiem. Pirms vairāk nekā trim gadiem, kad svēru 98 kg, tagad esmu sasniedzis 84 kg rezultātu. Domāju, ka trīs gadu laikā, atbrīvojoties no 15 kg, mērķi esmu sasniedzis. Vai, mājās sēžot, negribas kaut ko pagrauzt? Protams, gribas. Tomēr izvēlos veselīgāku pārtiku un mazāk.” Fiziskām aktivitātēm viņš pievērš īpašu uzmanību. Novembrī viņš aktīvi piedalījās Balvu Sporta skolas izsludinātajā akcijā “Sporto pretī valsts svētkiem”, dienā nostaigājot 4-5 kilometrus. “Vai tas ir daudz? Varētu būt vairāk,” viņš smej, piebilstot, ka savu normu tomēr izpilda. Lauris piekrīt apgalvojumam, ka cilvēki pēc dabas ir slinki: “Arī es nereti labāk iesēžos automašīnā, nevis eju kājām. Tomēr, atceroties par svaru, sev atgādinu, ka labāk tomēr pastaigāties. Par svaru runājot... Ievēroju, ka pēc traumas, sēžot mājās, ēdu un ēdu. Uzkāpu uz svariem un, redzot ciparus, palika bail. Jo vecāks palieku, jo vairāk domāju par veselību.”
Piektais solis – ceļā uz to.
Savulaik Lauris sociālajos tīklos ievietoja sludinājumu, ka meklē pastāvīgu darbu, atklājot, ka ir 1.grupas invalīds ar kustību traucējumiem, ieguvis augstāko izglītību politikas zinātnē un 1.līmeņa profesionālo augstāko izglītību mārketingā un tirdzniecībā, norādot: “Darba piedāvājumus, kas ir saistīti ar pārdošanu, lūgums nepievienot!”
Arī šobrīd L.Baranovskis ir darba meklēšanas procesā: “Es gan strādāju žurnālā “Forbes”, bet darba nav daudz, līdz ar to alga nav pārāk liela. Kāds ir mans pienākums? Pievienoju rakstus mājaslapā.” Jāpiebilst, ka balvenietis ir patiesi sabiedriski aktīvs, tostarp neatsaka arī savu viedokli laikrakstam “Vaduguns”.
Kā vērtējat Lielbritānijas referenduma iznākumu?
“Lielbritānijas referenduma rezultātus vērtēju negatīvi.... Kas attiecas par terorismu, nedomāju, ka tuvākajā laikā gaidāmi būtiski uzlabojumi. Islāma valsts un citas teroristiskas organizācijas pierādījušas, ka ar samērā maziem līdzekļiem iespējams veikt plašus uzbrukumus. Turklāt islāma ekstrēmisti izkaisīti visā plašajā pasaulē, kas apgrūtina viņu apsekošanu un uzraudzību. Savukārt, runājot par bēgļiem Eiropā, uzskatu, ka daudz lielāka uzmanība jāpievērš ārējo robežu stiprināšanai.” (“Vaduguns”, 5.07.2016.)
Cik droši varam justies pēc kārtējā terora akta – šoreiz Mančestrā?
“...Terorismu, manuprāt, būs ļoti grūti apstādināt. Par to liecina kāds lielāks vai mazāks terora akts ik pa mēnešiem. Jācer vienīgi, ka Latviju tie neskars!” (“Vaduguns”, 30.05.2017.)
Kā cīnīties ar viltus ziņām?
“...Atklāti runājot, sākotnēji, kad parādījās viltus ziņu fenomens, tam nepievērsu lielu uzmanību. Tagad gan rūpīgi izvērtēju publicēto ziņu avotu un to, cik ticama ir konkrētā ziņa. Ļoti iespējams, kādā no reizēm arī pats esmu kļuvis par viltus ziņu upuri, pats to nemaz neapzinoties. Piemēram, jau pirms vairākiem gadiem es un arī liela daļa pārējās Latvijas sabiedrības uzķērās uz viltus ziņu par meteorīta nokrišanu Latvijā, ko ļoti plaši atspoguļoja arī Latvijas mediji. Tomēr tā izrādījās sakaru operatora “Tele2” reklāmas kampaņa. Protams, tagad to atceros ar smaidu sejā, bet šis notikums parāda, cik viegli ir manipulēt ar cilvēku prātiem, sagatavojot profesionālu kampaņu. Tādēļ atkārtoti uzsveru, ka nepieciešams rūpīgi vētīt informācijas avotu. Ja par to nav galējas pārliecības, jāmeklē līdzīgas ziņas alternatīvos informācijas avotos. Parasti gan viltus ziņas ir ļoti uzkrītošas un šokējošas, tādējādi uzreiz sniedzot pamatu šaubīties par to patiesumu. Jāteic, sociālajā tīklā “Facebook” esmu pamanījis, ka arī atsevišķi cilvēki no mana draugu loka dalās ar viltus ziņām. Pieļauju, ka šādas rīcības iemesls ir nezināšana par šīs sērgas straujo attīstību, neizglītotība un zema medijpratība. Visbīstamāk ir, ja to dara apzināti. Nešaubos, ka šādu ziņu izplatībā savu pirkstu pielikušas arī dažas mūsu kaimiņvalstis, bet to dara arī mūsu pašu pilsoņi. Jo šokējošāks ziņas virsraksts, jo vairāk ar ziņu dalās. Vismaz daļā gadījumu tas ir bizness, bet šādu ziņu autorus jāizolē no sabiedrības. Pretējā gadījumā par viņu radīto dezinformāciju mūsu valstij kādā no brīžiem var nākties arī smagi samaksāt. Citādāk ir ar cilvēkiem, kuri ar viltus ziņām dalās savas nezināšanas dēļ. Es viņus nenosodu, bet ieteiktu ļoti rūpīgi sekot tam, kādu informāciju pārpublicējat. Kopumā medijiem lielā mērā uzticos. Tomēr uzsveru, – esat uzmanīgi ar kādām ziņām.” (“Vaduguns”, 11.02.2020.)
Taujāts, kāpēc kā politologs neturpina komentēt politiskos notikumus un aktivitātes, Lauris atjokoja, ka to darīt nav aicināts: “Politikai sekoju līdzi, bet tagad mazāk, kaut gan strādāju arī partijas “Vienotība” birojā. Pieļauju, ka varētu kandidēt arī vēlēšanās.” Spriežot par partnerības institūta ieviešanu Latvijā un Stambulas konvenciju, L.Baranovsis neslēpj savu atbalstu: “Partnerattiecību likums sakārtos juridiskas lietas, bet Stambulas konvencija palīdzēs izskaust vardarbību pret sievietēm. Tiesa, konvenciju neesmu lasījis no sākuma līdz galam. Ja Eiropa to pieņem, kāpēc mums pretoties? Jāļauj arī citādiem cilvēkiem noformēt savas attiecības.”
Sestais, septītais solis... Lauris Baranovskis, taujāts, kā sevi redz pēc pieciem gadiem, domīgi atzina: “Būs stabils darbs. Cerams, ģimene un sava dzīvesvieta. Manuprāt, mērķus ir svarīgi izvirzīt, jo tas mudina neapstāties. Mērķus uz papīra nerakstu, kaut gan svaru ik dienu piefiksēju.” Balvenietis katru dienu cenšas palasīt grāmatas un šobrīd aizrāvies ar skandināvu detektīviem. Lūgts atklāt, kāds ir viņa sapņu darbs, Lauris domīgi noteica, ka, iespējams, saistīts ar medijiem internetvidē: “Avīzes pastāvēs tikmēr, kamēr būs cilvēki, kuri vēlas tās rokās paturēt. Manuprāt, drukātai presei jāpāriet uz interneta vidi.”
P.S. Lauris, vērtējot gadalaikus, atzīst, ka neiet pie sirds ziema: “Kāpēc? Kad ir sniega kupenas, jāizmanto kruķis. Vai Balvos labi tīra sniegu? Apmierinoši. Katru rītu sveicinu sētniekus. Cilvēki strādā, pretenziju nav. Arī invalīdiem piekļūšana pie publiskām ēkām ir salīdzinoši laba. Vai dzīvē pietiek smaidu? Nē, par maz. Kur tos rast? Mums pietrūkst saules. Godīgi sakot, nezinu, kā mums pietrūkst, tomēr humora vajadzētu būt vairāk...”

“Man likās, ka viņš varēs”

 

Fizioterapeits Andris Bačuks, jautāts, kā iepazinis Lauri, pieļauj, ka, visticamāk, pirmo reizi satikušies futbola laukumā: “Man, iespējams, bija 12-13 gadi, Laurim kādi 15 gadi. Mazākie puikas lielākos futbolistus taču zināja... Draudzība izveidojās, pateicoties futbolam. Kāds ir Lauris? Salīdzinoši kluss un ieturēts. Viņš var nosēdēt pusi no vakara, nesakot ne vārda, kad draugi diskutē. Kad pajautā kaut ko konkrētu, viņš atbildēs izsmeļoši un konkrēti. Nu ko tur piebilst – klusais intelektuālis.”

A.Bačuks, vērtējot drauga spēju pārvarēt grūtības, uzsver, ka diemžēl pozitīvu gadījumu vai piemēru, kad cilvēki spēj izrauties no nelaimju seku valgiem, nav nemaz tik daudz: “Laurim ir pluss, ka viņš nāk no ļoti lielas, turklāt mediķu ģimenes. Domāju, ka atbalsts un motivācija bijusi uz katra soļa. Ne ģimene, ne draugi nav atļāvuši ne mirkli atslābināties. Ikvienam cilvēkam, kurš nonācis nelaimē, rehabilitācijas stāstam jāsākas ar tuvu cilvēku atbalstu, kam seko speciālistu palīdzība, tostarp jāizmanto visi rehabilitācijas pasākumi un pakalpojumi, kādi vien valstī ir pieejami. Laurim šo ceļu, iespējams, atrast bija vieglāk. Kas jādara, ja esat ceļa sākumā? Jāvēršas pie ģimenes ārsta, kura kompetence ir pacientu novirzīšana pie speciālistiem, nosūtīšana uz attiecīgām rehabilitācijas iestādēm. Viennozīmīgi, ka cilvēkiem jāpalīdz šo pareizāko rehabilitācijas ceļu atrast. Diemžēl jāsecina, ka ne visi to var atļauties. Pieļauju, Vaivaros un Dubultos ne vienmēr sniegs valsts apmaksātus pakalpojumus. Nav noslēpums, ka cilvēki ar invaliditāti nereti ir izkrituši no darba tirgus. Viņi nespēj apmaksāt pakalpojumus, kas rada nākamās problēmas. Ar Lauri 6-7 gadus regulāri tikāmies vienreiz-divreiz nedēļā. Sistemātiskā un ilgstošā rehabilitācija arī ir panākuma atslēga. Jā, pēc sarežģītām traumām rehabilitācija neilgst ne mēnesi, pat ne gadu. Tiesa, pirmie mēneši parāda dinamiku, un kā mediķi pacientiem rakstām tālejošos mērķus. Pusgads parāda nākotnes ainu, un tad jau attiecīgi jāturpina strādāt, neskatoties uz to, ka attīstība būs lēnāka. Daudzi atmet ar roku, ko nevajadzētu darīt. Sākums ir visbūtiskākais, tomēr arī ilgstoši, kad rezultāts vairs nav tik taustāms, nedrīkst novirzīties no izvirzītajiem mērķiem. Cilvēkiem, nākas secināt, motivācija ir viļņveidīga. Ļoti svarīgs ir psiholoģiskais aspekts, jo cilvēks apjauš, ka kļuvis kaut kādā ziņā nevarīgs. Tā tiešām daudzreiz ir depresija. Tāpat problēma ir liekais svars, kas seko mazkustīgam dzīvesveidam. Svars un depresija rehabilitācijā noteikti nepalīdzēs. Kāda ceļamaize? Lai noteikti blakus ir ģimene, tuvs cilvēks. Ne mazāk svarīgs ir vecums. Jebkurš saprot, ka jaunam cilvēkam rehabilitācija ir vieglāka. Tātad, pirmkārt, morāls atbalsts. Otrkārt, vienlaikus sākas rehabilitācija, tostarp rehabilitācijas centros. Zinu, ka ir cilvēki arī Balvu novadā, kuriem varētu palīdzēt, bet viņi nemaz līdz tai netiek. Varbūt var arī ar autobusu atbraukt, bet problemātiska ir nokļūšana no autoostas līdz poliklīnikai. Acīmredzot pēc palīdzības jāgriežas pie sociālā dienesta, jāizmanto asistenta pakalpojums. Vairāk tas ir atbalsts bērniem. Rehabilitācija par naudu ir pieejama ātri, kaut gan reģionos ar to ir pasmagi. Jāpiebilst, ka Balvos situācija ir labāka, jo mūspusē fizioterapeiti ir pieejami.”
Fizioterapeits apstiprina, ka ļoti svarīgi ir izvirzīt mērķus, kā to dara Lauris: “Jebkurš mediķis, uzklausot pacientus, jūt, vai cilvēks darīs, vai nedarīs. Tas jaušams pat sarunas intonācijā. Lauris ir salīdzinoši stūrgalvīgs, un šī stūrgalvība viņam palīdz neapstāties.” Jautāts, kādas pārdomas bija mirklī, kad Lauris izvirzīja mērķi atkal sēsties pie stūres, A.Bačuks atklāja, ka pirmā reize bija Naudaskalna bijušajā lidlaukā: “Man likās, ka viņš varēs. Tomēr jāatzīst, kad pārsteigums neizpalika tad, kad Lauris pavēstīja, ka auto ir nopircis. Jāsecina, ka pirmajā izbraucienā viņš bija tīri bāls, nedaudz satraucies. Pēc tam draugs vērsās pie autoapmācības instruktora.”
Interesenti, ka 2018.gadā, Adventes pirmajā svētdienā, sumināja četrus jaunus pērminderus, tostarp Andri Bačuku. “Tagad esmu palicis slinkāks. Ticība? Tas ir sarežģīts jautājums. Par to esmu runājis arī ar Lauri, bet viņš, manuprāt, ir cilvēks, kurš ticību meklē sevī. Tomēr uzskatu, ka baznīca ir viena no pareizākajām vietām, kur rodamas atbildes. Tāpat jāsecina, ka varbūt tā nav pareizākā motivācija, ja uz baznīcu ejam tikai tad, kad mums ir grūti. Protams, tas nav liegts. Biežāk uz baznīcu jāiet tad, kad ir labi,” secina fizioterapeits.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

NeSalauztā sirdslīnija (17.11.2023.)

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

“Lai nepaliek ne lāsītes”

 

Latvija izpelnījusies raksturojumu: zeme, kur dzer, skaidri norādot hronisko alkoholismu un sabiedrību, kas grimst šajā purvā jau gadiem ilgi. Statistika norāda valstis, kur izdzerts visvairāk, rēķinot uz cilvēku. Nosauktas Krievija, Francija, Čehija, Austrija, taču pirmajā vietā ir Latvija. Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra speciāliste Astrīda Stirna saka, ka tradicionāli mūsu sabiedrība vairāk lieto stiprinātos dzērienus, un gandrīz puse no visa alkohola patēriņa ir šie dzērieni, kas faktiski arī ātrāk veicina atkarību. Dzer jaunieši, pat skolēni, dzer cilvēki aktīvajos darba gados un dzer arī pensijas gadu cilvēki. Veselības ministrijas aprēķini liecina, ka zaudējumi, ko valsts budžetam rada alkohola posts, ir nesamērīgi lielāki par ieguvumiem, ko budžetā ienes pārdotie dzērieni un nodokļi. Diemžēl likuma grozījumi, lai mazinātu alkohola patēriņu sabiedrībā, allaž saskaras ar milzīgu pretestību no ražotāju un tirgotāju lobija. Alkohols, radot postu un nelaimes vieniem, nes peļņu citiem.
Patlaban Saeima atkal ir sākusi darbu pie Veselības ministrijas izstrādātā likumprojekta “Grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā”. Kaut kas tomēr uz priekšu virzās. Tikmēr cilvēki dzīvo savas dzīves, un netrūkst stāstu, kas ar viņiem notiek vai ir noticis, uz pašu ādas izbaudot alkohola saldi sūro garšu.

No dziļā purva pašu spēkiem

Vīrs un vārds

 

Alkoholismu mēdz raksturot kā dziļu purvu, kas ievelk cilvēkus, tur un nelaiž vaļā. Taču dzīve pierāda, ka kāds tomēr spēj no tā izrāpties, turklāt paša spēkiem, par apbrīnu citiem viņa bijušajiem pudeles brāļiem. Antons, piemēram, alkoholu nelieto gadus četrdesmit. Viņš uzskata, ka ir tikai viena recepte, kā uzveikt dzeršanu. Taču tas pa spēkam retajiem. Lūk, kāds ir Balvu novada iedzīvotāja Antona Korlaša pieredzes stāsts.

Antona jaunības gadi pieder pagājušā gadsimta otrajai pusei, padomju laikam. Jā, viņš, tāpat kā ļoti daudzi, mīlēja iedzert. Strādāja par metinātāju, pakalpojums bija ļoti pieprasīts, bet tolaik nebija pieņemts norēķināties naudā. Cilvēki bija izpalīdzīgi, nāca talkā viens otram, taču maksāja graudā, proti, dāvāja veikalā pirktas pudeles vai visbiežāk tomēr pašdarināto kandžu. Ja ir pudele, tad tā jākorķē vaļā, visiem draudzīgi jāiedzer, un šādu pudeles brāļu draudzība sita augstu vilni. Bija arī mēģinājumi cilvēkus ārstēt, lai ierobežotu alkohola posta rezultātā radušos darba kavējumus. Uz Olaini tolaik nosūtīja piespiedu kārtā, uz Valmieru brauca brīvprātīgi. Antons bija aizbraucis ārstēties uz Valmieru jau vairākkārt. Viņš joprojām atceras beidzamo sarunu ar turienes narkoloģi, kura tiešā tekstā teikusi, ka diemžēl neviens viņam nespēs palīdzēt, kā tikai viņš pats. Bet, lai tas notiktu, pašam jāspēj pieņemt šo labprātīgo lēmumu!
Antons atceras, ka tolaik bijis totāls dzērājs, un, protams, apzinājies, ka citi viņu nievājoši saukājuši par dzērāju, kurš alkoholu lieto trīs mēnešus no vietas, nespēj normāli strādāt un mēdz atmosties arī milicijas iecirknī. Pēc Valmieras brauciena pats sāka aizdomāties, ka būtu kaut kas dzīvē jāmaina, ka jāpiespiež sevi nelietot grādīgos. Pēc kāda laika notika pavisam briesmīgs pavērsiens, kad dzīve apmeta pamatīgu kūleni, – traģiski bojā aizgāja dzīvesbiedre, bez mātes palika divi bērni. Var teikt, ka nelaime Antonam arī lika atvērt acis un nopietni paskatīties sev apkārt: viņš taču ir galvenais ģimenē, jāaudzina dēls un meitiņa, jārūpējas, lai bērni izaugtu un izskolotos! Vīrietis spēja pieņemt svarīgo lēmumu.
“Tad es sev pateicu, – vairs negribu dzert, man ar alkoholu būs miers,” stāsta Antons. Protams, viegli tas nenācās. Vairākus mēnešus viņš dzīvojis stipri uzvilkts un nervozs, arī agrākie draugi kaitinājuši un vilkuši uz zoba, nācies izvairīties no kompānijām. Taču lēmumu Antons spēja nemainīt, viņš uzvarēja, izkāpa no alkohola purva un savu vārdu tur jau četrdesmit gadus.
Radinieki, draugi un paziņas ir pieraduši, ka Antons alkoholu nelieto, un par šo tēmu viņi sen vairs nerunā. Dzīve rit savu gaitu, – bērni izauguši un paši audzina savas atvases, Antonam rit jau 75.gadskārta, un viņš vada savu pensionāra ikdienu. Būdams tehnikas cilvēks, mēdz pastrādāt ar traktoru vai arī šo un to sametina. Lieki teikt, ka par sniegtajiem pakalpojumiem ar alkohola pudelēm viņam neviens nemaksā.
Antons par sevi mēdz pajokot, teikdams, kopš vairs nedzer, daudziem kļuvis neinteresants – ne vairs kopīgu sarunu, ne pasēdēšanas pie galda. Arī pašam ir līdzīgas izjūtas, jo ar dzērājiem valoda nesaskan, nav par ko runāt. Taču galvenais bauslis Antonam joprojām palicis viens un tas pats. Proti, tā pirmā glāzīte nav ņemama, pēc tās lai roka nestiepjas! Ja esi no purva ticis laukā, tuvumā tam neej!

Nieka lieta, bet... cik grūta!

 

Balvu novada iedzīvotājs Juris drīz sagaidīs savu 65.dzīves gadskārtu. Kādreiz dzirdētos padomus, ka vajadzētu braukt un ārstēties vai kodēties, lai atmestu dzeršanu, viņš uzskatīja par muļķīgiem un sev noteikti nevajadzīgiem. Juris dzeršanai punktu pielika pats, un tas notika pēkšņi kādā dienā. Alkohola glāzītes viņš nav cilājis gadus desmit. Lūk, Jura pieredzes stāsts.

– Ar tabaku, alkoholu un meitenēm draudzība sākās profesionāli tehniskajā skolā. Skaistā jaunība aizritēja padomju zemes ziedu laikos. Tagad vecā paaudze jau pamazām aiziet, bet jaunajai pagrūti saprast, kas un kā tolaik īsti bija. Padomju būšanā bija gan plusi, gan mīnusi, starp kuriem kā viens liels jāpieskaita dzeršana. No vienas puses, valsts to it kā apkaroja, bet no otras puses, dzēra un lietoja gan kantoros un iestādēs, draudzīgi svinot visādas dienas, gan veči algas un avansa dienās, ja salūza traktors – atkal jāiedzer, jo remonta laiks, un tādā garā. Arī man pašam patika jautras kompānijas, gadījās nokļūt arī tālbraucēju rindās, kad vilkām divu, pat vairāku nedēļu plostu. Tā bija mānīgi laba sajūta – piedzeries un nekādu kreņķu! Tagad teiktu, ka vienkārši pats sevi izslēdzu no dzīves. Ikdienas lietotājs gan nekad nebiju, bet tāpat sanāca visai bieži. Un gadījās arī pavisam trakas lietas, ko tad sastrādāju, bet par kurām labāk paklusēšu. Ar to dzeršanu visādi cunduri bijuši, vienu tomēr izstāstīšu. Pēc superjautri pavadīta vakara no rīta izjūtas tādas, it kā kaķis vēderā skrāpētos. Skaidrs, ka vajag vismaz simts gramus. Darbabiedram Jānim līdzīga vajadzība, un mēs bliežam uz veikalu Stacijā, kur ir draudzība, kas garantē iespēju dabūt spirtoto, līdz ko atveram durvis, nevis gaidīt līdz pulksten 11. Paņemam vienu pudeli par 3,62 rubļiem. Turpat mašīnā, laukumā pie bodes, ātri atkorķējam, un Janka ātri iemet. Tad ielej glāzi un dod man. Mana roka ir ceļā uz muti, kad tieši tajā mirklī atsprāgst mašīnas durvis, un tur stāv cilvēks, ko vismazāk gribētos redzēt – milicis. Tās ir sekundes daļas, kad mana roka aiziet garām paša degunam un stiepjas pretī viesim. Viņš patiešām paņem glāzīti, ātri paskatās uz abām pusēm, tad izmet, atdod glāzīti un prom ir! Viss notiek ātri un klusi, kā mēmajā filmā. Mēs, protams, nekavējamies, braucam ātri prom un arī lāpīties vairs negribas.
Smadzenes tomēr vēl spēja darboties, un apjautu, – lai nenotiktu kas pavisam traks, jāsaka sev, – viss, pietiek! Tik daudz jau spirtotā izdzerts, tiešām būs gana. Pateicu sev, un lēmums iesēdās galvā, ceru, uz visu atlikušo mūžu.
Tagad aizritējuši jau desmit gadi, kopš nav cilāta neviena alkohola glāzīte. Bez problēmām svētkos varu sēdēt kompānijā, kur alkoholu lieto, sacenšas ēšanā un skaļā bļaušanā, mani tas netraucē. Pateikšu, ka pēc 25 gadu intensīvas smēķēšanas, 25 gadus arī nesmēķēju.
Pateikšu vēl ko no skaidra prāta un sirds, ko domāju par šo tēmu. Dzērāji atradīs simts un vienu iemeslu jebkurā laikā, lai iedzertu. Diemžēl viņiem grūti saprast, ka vaina slēpjas tikai pašos, ka neviens jau viņiem neliek dzert. Iespējams, tas ir šīs viltīgās dziras uzdevums ar mērķi nozombēt savu upuri un paturēt savā varā. Tāpēc nav tur vainojama ne iekārta, ne smags vai netīkams darbs vai vēl kas cits. Viss ir tikai paša rokās – brīva izvēle ar morālu noturību. Nieka lieta, bet... cik šausmīgi grūta, vai ne?

 

Varbūt stāsies spēkā
* Saeimas Veselības apakškomisija piedāvā ļaut alkoholu tirgot no plkst. 10.00 līdz 20.00.
* Svētku dienās – no plkst. 10.00 līdz 15.00.
* Izņēmumi varētu attiekties uz mazajiem alus un vīna ražotājiem.
* Sociālo lietu komisija savukārt apsprieda aizliegumu tirgot alkoholu internetā un degvielas uzpildes stacijās.

Psihologa un dziednieka pieeja

 

Ja cilvēks nespēj saņemties un kāds viņam nepalīdz, dzērāji dažkārt degradējas pavisam, līdz aiziet pat bojā. Var priecāties par tiem, kuri meklē ceļu un izmēģina metodes, lai no alkohola atbrīvotos. Kāds iet pie narkologa vai dziednieka, uzmeklē psihologu, varbūt uz baznīcu vai kapsētu, galvenais – lai ir vēlēšanās un vismaz mēģina sevis labā ko darīt!

Daudzi ir braukuši un joprojām brauc uz Jelgavu, lai uzmeklētu Ivanu Kostiku, kurš jau gadu desmitiem palīdz atbrīvoties no alkohola un arī narkotiku un azartspēļu posta. Viņam ir sava pieeja un pārliecība, kas tas alkoholisms ir.
Ivanu pazīst kā dziednieku, psihologu un hipnologu. Viņam ir interesanta biogrāfija, jo izcelsme saistīta ar senu Karpatu kalnos dzīvojošu tautu pirms tūkstoš gadiem. Stāsta, ka savas spējas Ivans mantojis no vecmammas, bet viņu dzimtā pirms vairākiem simtiem gadu bijuši arī šamaņi. Viņš uzaudzis Ukrainā, studējis psiholoģiju Maskavas Valsts pedagoģijas universitātē, apguvis hipnoterapiju pie Dņepropetrovskas hipnozes centra vadītāja Vitālija Jevtušenko, kurš savukārt mācījies pie slavenā ārsta Alesandra Dovženko, kurš pasaulē pirmais sāka ārstēt alkoholismu bez medikamentiem.
“Vaduguns’’ sazinājās ar Ivanu Kostiku, aicinot pastāstīt par pieeju un uzskatiem alkoholisma ārstēšanā.
Ivans piekrīt sadarboties ar tiem, kuriem ir vēlme atbrīvoties no alkoholisma, bet pašu spēkiem tas nav izdevies. Viņš atzīst, ka ir arī cita dzērāju grupa – kuri nevēlas un arī nevar tikt vaļā no šī posta. Tad psihologs runā skaidru valodu, – nav jēgas tērēt laiku un naudu. Sarunā ar saviem klientiem noskaidro dažādus jautājumus, lai gūtu priekšstatu par cilvēka dzīvi, uzskatiem un arī līdzšinējo pieredzi un vēlmi atbrīvoties no dzeršanas. Dziednieks atklāj, ka 29 gadu laikā ir ticies ar vairākiem tūkstošiem dzērāju, palīdzot viņiem atbrīvoties no lielā posta. Viņš uzskata, ka nav tādas diagnozes kā hronisks alkoholisms vai arī atkarība no smēķēšanas vai narkotiskajām vielām. Cilvēkiem ir izveidojies pieradums dzert, smēķēt vai lietot apreibinošas vielas, bet to, kas organismā radies mākslīgi, var nobloķēt. Par to, kā strādāt ar atkarību cilvēkiem, neizmantojot medikamentus, viņš ir runājis un mācījis arī ārstus, sociālos darbiniekus un citus speciālistus. Alkoholisms, viņš uzsver, nav slimība, jo atkarība nav slimība. Viņam ir sava atbilde uz jautājumu, kāpēc joprojām mūsdienu medicīna nespēj izārstēt hronisko alkoholismu? Tāpēc, ka pasaulē nav radies zinātnieks, kurš izgudrotu vakcīnu vai zāles, kas ārstētu pieradumu. Bet pieradums ir vienlīdzīgs atkarībai, ko diemžēl nevar ārstēt ar medikamentiem. No atkarības, saka Ivans, cilvēks var atbrīvoties vai nu pats, vai arī viņam var palīdzēt profesionāls speciālists. Ivans neslēpj, ka viņa palīdzību atkarības uzveikšanai meklējuši arī daudzi mediķi, atzīstot, ka nevēlas griezties pie kolēģiem, lai alkoholismu ārstētu kā slimību, jo tā ir padomju laika dogma, iemācīta daudziem ārstiem, kas, viņaprāt, nav patiesība.
Uz jautājumu, vai jel kādi ierobežojumi alkohola tirdzniecībā spētu samazināt grādīgo dzērienu patēriņu, Ivans Kostiks viennozīmīgi saka, ka noteikti nē! Cilvēki, kā dzēruši, tā dzers. Ja nevarēs citādi, paņems kannu, trubiņas, cukuru, raugu, un dzēriens būs gatavs viens un divi! Turklāt viens otrs ar saviem ražojumiem tad kļūs arī ievērojami bagātāks, kā tas jau pierādījās padomju laikos. Tāds ir Ivana Kostika uzskats.

Grib dzīvot skaidrībā un sev to atgādina

 

Psiholoģe Skaidrīte Krakope pirms astoņiem gadiem Balvos nodibināja Anonīmo alkoholiķu grupu, kas darbojas joprojām. Kā tas palīdz dzīvot atkarīgajiem un vai viņi jūtas droši, ka nepacels vairs pirmo glāzīti? Stāsta Skaidrīte Krakope.

– Pie manis griezās dažādu atkarību cilvēki. Gribēju viņiem palīdzēt un, domājot, kā to izdarīt, vispirms pati aizbraucu ciemos uz Gulbeni pie anonīmajiem alkoholiķiem un piedalījos viņu sapulcē, vēlāk aizbraucu un tikos ar narkologu Korsaku Rēzeknē. Pēc tam arī Balvos noorganizējām Anonīmo alkoholiķu (AA) grupu. Esmu grupas krustmāte, un man ir liels prieks, ka viņi joprojām sanāk kopā, tiekas viens ar otru un viņiem izdodas sava dzīve bez alkohola. Atzīmējot piecu gadu jubileju, viņiem bija jauks pasākums, kurā piedalījās arī priesteris un biju uzaicināta pati.
Teikšu, ka alkoholisms ir atkarība, kas rodas gan nabagiem, gan miljonāriem, tas ir posts, kas skar ļoti daudzus. Bet AA palīdz viņiem apzināties šo postu un uzveikt to. Sapulcē viņi katrs nosauc sevi un saka: “Esmu atkarīgais alkoholiķis...” Balvos grupa tiekas svētdienās, viņi ir aptuveni desmit cilvēki, kuri pilda 12 soļu programmu.

 

Šiem cilvēkiem ir svarīgi izteikties, pastāstīt, kas katram uz sirds, kādas problēmas, jo tas atvieglo sirdi, viņi uzklausa viens otru, saprotot, ka arī citiem ir noticis kas līdzīgs. Viņi ir sabraukuši, lai tiktos pat 1.janvārī. Grupai ir savs vadītājs. Balvos ir atvēlēta telpa, kur grupa tiekas, tur viņus neviens no malas netraucē. Ļoti svarīgi, ka šiem cilvēkiem PAŠIEM ir vajadzība tikties, būt kopā un izrunāties. Ir pieredze, kad atnāca arī citu atsūtītās māmiņas alkoholiķes, bet rezultāta nebija, jo agrāk vai vēlāk viņas atsāka draudzību ar grādīgo. Ne velti arī narkologi viens otrs mēdz rīkoties gudri, atliekot dzērāja pieņemšanu uz vēlāku laiku, lai pārliecinātos, ka cilvēks patiešām ir nobriedis kodēties un patiešām vēlas no alkohola atbrīvoties. Diemžēl zinu cilvēkus, kuri ar nepacietību gaida savas kodēšanās beigas, un tad alkoholu lieto vēl spēcīgāk.
Mana pieredze, tiekoties ar atkarīgajiem, liecina, ka vairumam ir ļoti grūti tikt no šīs atkarības vaļā. Dzērāji mēdz teikt, ka viņi darīs, kā gribēs – gribēs un nedzers. Diemžēl tā nenotiek. Ir gadījumi, kad alkoholu nelieto gadus trīs, piecus, pat desmit, bet tad atkal kādā dienā paņem to pirmo glāzīti, un cilvēks aiziet postā. Tāpēc AA ir atbalsts, palīdzība un liela vajadzība. Šie cilvēki svētdienas ļoti gaida. Ne par visu, ko viņi pārrunā savstarpēji savā grupā, viņi var runāt arī mājās ar savējiem. Jā, viņi visi, satiekoties AA, sevi nosauc par alkoholiķiem, lai arī kāds to nelieto gadus desmit vai vairāk. Alkoholisms ir briesmīgs. Var atcerēties Maestro Paula paša stāstīto, kā viņš, ejot garām zināmajam krogam, aizgrieza galvu uz otru pusi un skrēja, lai tikai tur neienāktu. Nevajadzētu kautrēties no savas nelaimes, bet meklēt palīdzību un ārstēties. Visas metodes ir izmantojamas un labas, ja tikai palīdz. Esmu lasījusi, ka kādam nav palīdzējis nekas, bet tad viņš griezies pie Dieva un ir saņēmis palīdzību.
Teikšu, ka mūspuses cilvēki alkoholu lieto ļoti daudz, dara to pat slepeni. Starp viņiem arī amatos esošie, cieš ģimenes, bet klusē. Ir daudz arī slēptās vardarbības pret sievām, pret bērniem. Priecājos par sievietēm, kuras nāk un runā, kuras neslēpj šo nelaimi, lai varētu risināt un situācija uzlabotos. Protams, sievām ir kauns, viņas kļuvušas līdzatkarīgas, bet ar klusēšanu līdzēts nebūs.
Latviju joprojām raksturo kā zemi, kur daudz dzer. Nesen izskanēja narkoloģes atzīts fakts par desmitgadīga bērna alkoholismu. Mūsu iedzīvotājiem ir depresija, daudz problēmu, un alkoholā viņi rod zināmu mierinājumu. Varam atcerēties neseno Covid-19 pandēmijas laiku, kad ģimenēs alkoholu lietoja izteikti pastiprināti, notika arī vardarbības scēnas. Daudziem nav darba, trūkst finansējuma, bet alkoholam nauda tomēr atrodas. Alkoholisms ir slimība, no kuras atbrīvoties ir ļoti grūti. Arī valsts politika nav bijusi pārāk pretimnākoša, lai cilvēkus ārstētu.

 

Kas ir Anonīmie alkoholiķi?
* AA ir vīriešu un sieviešu sadraudzība, kurā viņi dalās savā pieredzē, spēkā un cerībās, lai atrisinātu savu kopējo problēmu un palīdzētu citiem atveseļoties no alkoholisma.
* Vienīgā prasība šai piederībai ir vēlēšanās atmest dzeršanu.
* AA nav ne iestāšanās, ne dalības maksas, viņi paši sevi uztur, pateicoties pašu ziedojumiem.
* AA nav saistīti ar sektām, konfesijām, politiku, organizācijām vai iestādēm.
* AA galvenais mērķis ir palikt skaidrā un palīdzēt sasniegt skaidrību citiem alkoholiķiem.

 

Kādēļ Latvijā cilvēki tik daudz dzer?
Biruta Bogdane, pagasta vadītāja Balvu novadā: – Dzeršana vispirms nozīmē slimību. Tā ir atkarība. Ja iesāk dzert agrā jaunībā, tad parasti turpina lietot alkoholu arī vēlākajā dzīvē. Būtu jāārstē galva, sakārtojot cilvēkam pareizu domāšanu. Diemžēl Latvijā daudzi cieš no depresijas, cilvēkiem ir daudz neatrisinātu problēmu, ir kredīti, bezdarbs, valda stress. Kad iedzer, kādu brīdi paliek vieglāk. Jābūt ļoti spēcīgam raksturam, lai cilvēks spētu problēmas risināt citādāk, nevis lietotu alkoholu. Daudz kas atkarīgs arī no ģimenes. Varētu būt ierobežojums – nepārdot alkoholu jauniešiem līdz 22 gadu vecumam. Iespējams, tie, kuri dikti gribēs dzert, sāks ražot kandžu.
Agnese Smirnova, iedzīvotāja Balvos: – Vieni dzer no sliktas dzīves, citi atkal – no pārāk labas. Visstulbākais, manuprāt, ka alkoholu Latvijā tirgo pat degvielas uzpildes stacijās, ka tam piemēro pat akcijas. Ja to tirgotu tikai specializētos veikalos, kā agrāk bija šņabja bode, ticu, ka tur iegrieztos mazāk cilvēku un mazāk arī nopirktu dzeramo. Problēmas sakne slēpjas valdības politikā, jo alkohols dod būtisku ieņēmumu daļu. Sanāk, ka dzeršanu atbalsta valdības politika. Būtībā tas ir koks ar diviem galiem.
Agrita Grosbarte, psiholoģe Rīgā: – Vislabāk atbildi zinātu narkologi. Manuprāt, daudz kas sākas ģimenē, un to nosaka audzināšana, arī iedzimtība un apkārtējā vide. Alkoholisms ir atkarības slimība, kas būtu jāārstē. Cilvēki dzer, jo viņiem ir zems pašvērtējums, trūkst pašcieņas, nav mērķa, lietas vai vaļasprieka, kas pašus aizrautu, par ko cilvēks degtu. Manuprāt, jau bērnībā vajag rosināt atrast bērnam interesantu nodarbi, kā dejošanu, sportu vai ko citu, kas viņam patiktu, kur viņš darbotos un ar ko gribētu lepoties. Manuprāt, ar aizliegumiem vien neko daudz nepanāktu, taču vajadzētu atrast veidu, kā, pasūtot akoholu internetā, noteikt cilvēka vecumu, lai grādīgo dzeramo nevarētu nopirkt gluži kurš katrs.
Inese Zaikovska, dzimtsarakstu nodaļas speciāliste Balvos: – Neticu, ka pašreizējie dati par Latvijas lielo alkohola patēriņu ataino patieso situāciju. Iespējams, lielos skaitļus palīdz uzgriezt kaimiņi igauņi, jo viņi mūsu alkoholu pērk kā traki. Pie mums tas ir lētāks, viņi brauc uz robežu un pērk. Par to runā un rāda masu medijos. Iespējams, tagad ir arī tādi dzīves apstākļi, depresija, un cilvēki Latvijā dzer pastiprināti. Taču man zināmajā cilvēku apritē patiešām nezinu tos, kuri dzertu. Darbā neviens (nesen par šo tēmu tieši ierunājāmies) nespēj atcerēties, kad beidzamo reizi malkojām šampanieti, mājās alkoholu nelietojam ne ikdienā, ne svētkos, pieaugušos bērnus ieskaitot, vēroju, ka arī kaimiņi neaizraujas ar dzeršanu, bet strādā kā traki, arī uz ielas Balvos nevienu piedzērušu cilvēku neesmu redzējusi. Ja nu vienīgi par šo nelaimi var liecināt mūsu nodaļā esošā statistika par cilvēku miršanas cēloņiem, jo tur parādās ieraksti par aknu cirozi, hronisku akoholismu, kas liecina par totālu dzeršanu. Varbūt alkoholam jāceļ cenas un – līdz pašiem griestiem! Lai tad valsti atbalsta tie, kuri ir maksātspējīgi un dzer!

 

Skaistais vilinājums
Iepazīšanās ar alkoholu un tā nobaudīšana bieži notiek pat pirmajos skolas gados. To pamēģina slepus mājas viesībās, vēlāk nogaršo alkoholiskos kokteiļus, kas tik skaisti sarindoti lielveikalu plauktos visiem pieejamā vietā, pudeles var iegādāties šoferīši benzīntankos, šos dzērienus piedāvā nogaršot publiskās vietās. Un kur tad vēl romantiskie vakari kādā kafejnīcā vai restorānā! Kādā Rīgas bārā piedāvājumā ir pat “Nevainīgais Balzams”.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (03.11.2023.)

Klausies, kā pasaulē klusi cilvēks pēc cilvēka sauc

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Varakļāni. Ģerboņa vairoga galvā uz melna fona attēlota ejoša zelta lapsa, kas simbolizē apkārtnes mežu bagātības. Vairoga apakšā ir zelta joslas ar melnām starpjoslām. Zelta joslas simbolizē pilsētai svarīgos ceļus no Krustpils, Madonas un Rēzeknes, kas krustojas Varakļānos.

Jaunā Varakļānu pilsētas devīze ir: “Gaišiem būt un varēt!” Kā sabiedrībai izdodas būt saliedētai gan svētkos, gan skumjos brīžos? Vai par valstisko apziņu liecina arī divi pieminekļi holokaustā nogalinātajiem? Cik aktuāli atgādināt par šīm drūmajām vēstures lappusēm ir laikā, kad Eiropā plosās karš? Rast atbildes uz šiem un citiem jautājumiem centāmies, viesojoties vienā no Balvu pilsētmāsām – Varakļānos, kas šogad arī svinēja savu 95 gadu jubileju.

Ebreju kopiena Varakļānos

Ziņas par ebreju iedzīvotāju esamību Varakļānu vidē atrodamas, jau sākot ar 1772. gadu. 1847.gadā miestā bija 250 ebreju iedzīvotāju, bet 1897. gadā – 1365 jeb 75% no visiem Varakļānu miesta iedzīvotājiem. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Varakļānos ieradās daudz ebreju bēgļu, jo viņus izraidīja no vietām, kas atradās tuvu frontes līnijai. Bēgļus Varakļānos uzņēma ebreju sabiedriskās organizācijas. Beidzoties karam, daudzi gados jaunāki ebreji atstāja Varakļānus un devās uz lielākām pilsētām un uz ASV. Latvijas neatkarības gados sāka darboties ebreju bērnudārzs un pamatskola. Ebreju pamatskola bija liela divstāvu ēka uz Viļānu ceļa, kas nodega pēc Otrā pasaules kara. Ebreju skolā mācības notika jidiša (IDISH) valodā, ebreju skolēni mācījās arī senebreju valodu un Bībeli. Visi ebreji prata latviešu valodu un runāja ar īpašu akcentu. Savā starpā viņi sarunājās tikai savā – ar īpašu akcentu izmainītā vācu valodā. Ebrejiem bija arī savs dramatiskais pulciņš un orķestris. Varakļānos darbojās ebreju kultūras līga, cionistu organizācija, ebreju biedrība “Makabi”. Starp ebrejiem bija arī komunisti un sociālisti. Vairāki ebreji bija pilsētas valdes locekļi.
Varakļānu ebreji nodarbojās galvenokārt ar sīktirdzniecību un amatniecību. Vairāki ebreju tirgotāji sīkākās rūpniecības preces izvadāja zirgu pajūgos pa sādžām. Katram ebreju tirgotājam bija savs tirdzniecības maršruts, kur viņš bija gaidīts viesis ne tikai ar precēm, bet arī ar jaunākajām ziņām. Lielākā daļa ebreju dzīvoja savās privātmājās un apstrādāja nelielus zemes gabalus. Starp ebrejiem un latviešiem nebija nekādu strīdu un ķildu. Varakļānos darbojās trīs sinagogas, kur rabīna pienākumus pildīja Jakovs Hakohens Grodskis.
1935.gadā no 1661 pilsētas iedzīvotāja ebreji bijuši 952 (58%). Varakļānos bija visaugstākais ebreju tautības iedzīvotāju īpatsvars tā laika Latvijā. 1940.gadā, nodibinoties padomju varai, nacionalizēja arī ebreju īpašumus un slēdza viņu sabiedriskās organizācijas. Sākoties Otrajam pasaules karam, vairāki simti ebreju paguva aizbraukt uz Krievijas vidieni, bet daļu iesauca Sarkanajā armijā. 1941.gada vasarā, kad Varakļānos ienāca vācu karaspēks, ebrejus iesaistīja spaidu darbos, uz apģērbiem liekot sešstūrainu zvaigzni. Drīz vien vācieši visus pilsētas ebrejus sapulcināja pie tirgus laukuma esošās krogus mājas iežogotajā pagalmā un 4.augusta pēcpusdienā aizdzina uz ebreju kapiem, kur viņus nošāva. Pavisam nošāva 540 ebrejus, zīdaiņus un sirmgalvjus ieskaitot. Lai glābtu ebrejus no nošaušanas, vairāki latvieši apprecējās ar ebreju meitenēm, kuras pārgāja kristietībā un laulību ceremonija notika katoļu baznīcā. Kad 1944.gada 2.augustā Varakļānus ieņēma Sarkanā armija, ebreju tur vairs nebija. Taču ebreji pamazām sāka atgriezties no Krievijas. Holokausta upuru piemiņai Varakļānos pie ebreju kapsētas ir uzcelts piemineklis, un katru gadu 4.augustā pie tā notiek piemiņas saieti un dievkalpojumi.

Vēsture vieno un māca

Viesojoties Varakļānos, iegriezāmies vietējā novada muzejā, kas kopš 1997.gada par savu mājvietu sauc skaisto Varakļānu muižas pili ar senu vēsturi. Sarunā ar muzeja direktori TERESI KORSAKU, kura to vada kopš 2000.gada, uzzinājām, ka vietējie iedzīvotāji ne vien lepojas ar saviem senčiem, bet neaizmirst arī 1941.gada 4.augusta asiņainos notikumus, kad vācu karaspēks nošāva 540 ebrejus, zīdaiņus un sirmgalvjus ieskaitot.

Kāda ir sajūta, strādājot senā muižas pils ēkā? Vai ir gadījies sastapt arī kādu spoku?
– Kopš 2000.gada aptuveni trīs gadus muzejā strādāju viena – biju gan vadītāja, gan gids, gan apkopēja un kurinātāja. Man šis darbs ļoti patika. Pēc profesijas būdama māksliniece- noformētāja, uzreiz sāku izgatavot dažādus stendus, veidot kolekcijas un izstādes. Būt vienai lielā, senā pilī bail nebija, taču piedzīvots ir daudz kas. Sākotnēji otrais stāvs nebija apdzīvots, tā vienā galā atradās tikai dzīvoklis. Taču neapdzīvotajā austrumu spārnā nereti dzirdēju dažādas neparastas skaņas. Vienreiz, sēžot lejā, otrā stāva neapdzīvotajā pusē izdzirdēju skaļu būkšķi, it kā būtu nokritis kaut kas smags. Bail nebija, gāju paskatīties, kas noticis. Taču neko neatradu. Kad muzejs sāka vairāk attīstīties un paplašinājām otrā stāva telpas, arī tad austrumu spārnā nereti saklausījām aizdomīgas skaņas. Reizēm, ejot pa muižas pils telpām, pārņēma sajūta, ka kāds seko, radot nepārvaramu vēlēšanos atskatīties. Tas bija dīvaini. Ar šo ēku saistītas dažādas leģendas un nostāsti. Ilgu laiku te atradās skola, vēlāk internāts. Vienā no naktīm kāda internāta meitene, pamodusies no tādas kā švīkstoņas, ieraudzījusi istabā ienākam gaišu meitenes tēlu, kas piegājis pie loga un pa to izlecis. Ar šo muižu saistīta leģenda par skaisto grāfa meitu Jadvigu, kura neprātīgi iemīlējusi grāfa Borha kučieri ar iesauku Lielais zābaks, kurš valkājis lielus, apkaltus zābakus. Šīs nelaimīgās mīlestības rezultātā Jadviga gājusi bojā. Ejot atbrīvot istabā ieslodzīto mīļoto, bojā gāja arī Lielais zābaks, jo grāfs, uzzinājis, ka kučieris jau uzkāpis līdz meitas istabai, licis savam dzīvajam zobenam nogalināt kalpu. Zobens to izdarījis, un kučieris pie savas mīļotās kājām saļimis beigts. Savukārt grāfa meita darīja sev galu, izlecot pa logu. Jadviga apglabāta Varakļānu parkā, un viņas kapam uzvelts liels akmens, ko esam iesaukuši par mīlestības akmeni. Tas varakļāniešiem kļuvis par tādu kā kulta vietu, kur jaunlaulātie noliek ziedus mīlestībai par godu. Bet nemirstīgais Jadvigas tēls joprojām sastopams gan pilī, gan parkā.
Strādājot tik vecā ēkā, droši vien regulāri rodas vajadzība pēc dažādiem remontdarbiem. Kā tiekat galā?
– Telpās ir veikts tikai kosmētiskais remonts, jo remontēt pēc sava prāta to nemaz nedrīkstam. 1997.gadā uz pirmā stāva sienām tika atklāti unikāli 18.gadsimta sienu gleznojumi. 2003.gadā tādus atklāja arī uz otrā stāva sienām. Lēnām tos restaurējam. Pils ir ļoti bagāta ar dažādiem pārsteigumiem, jo nav saglabājušies ne pils plāni, ne fotogrāfijas, ne zīmējumi. 2013.gadā atradām Borhu dzimtas arhīvus, kas atrodas Ļvivā, Ukrainā. Dodoties pētnieciskā ekspedīcijā, no šī arhīva atvedām daudz ieskenētu un nofotografētu materiālu. Šobrīd šis arhīvs jau ir digitalizēts. Diemžēl kara dēļ pagaidām šī saite nedarbojas.
Ko apmeklētāji var apskatīt, ciemojoties muzejā?
– Jaunu, modernizētu pastāvīgo ekspozīciju “Senās godības atspulgs laikmetu griežos” par grāfu Borhu dzimtu, īpaši par 18.gadsimta ievērojamo personību grāfu Mihaelu Borhu. Ekspozīcija turpinās ar Varakļānu miesta, kas kopš 1928.gada kļuva par pilsētu, vēsturi. Viena siena šajā ekspozīcijā veltīta Varakļānu ebreju kopienai. Šajā ekspozīcijā, ko var apskatīt, izmantojot skārienjūtīgos ekrānus, ieguldīts milzīgs daudzums informācijas.
Vēsture parasti ir viens no vietējo iedzīvotāju vienojošiem faktoriem. Cik aktīvi varakļānieši interesējas par savas pilsētas vēsturi?
– Pilsētnieki visbiežāk pie mums iegriežas Leģendu naktī un Muzeju naktī, jo tā ir iespēja redzēt daudz vairāk nekā ikdienā. Ja Muzeju naktī apskatei pieejams muzeja krājums, tad Leģendu naktī var apskatīt telpas, ko ikdienā apmeklētājiem nerādām. Šogad Leģendu naktī svinēsim vēl vienu jubileju, jo jūnijā grāfam Borham būtu apritējuši 270 gadi. Šo nakti veltīsim atklājumiem, jo pilī ir telpas, kas vēl nav apdzīvotas. Tie ir bēniņi un dažas telpas austrumu spārnā. Daudzi nav redzējuši arī pagrabus. Savukārt restauratore pastāstīs par atklājumiem sienu gleznojumu restaurācijas laikā. Būs arī neliels koncerts un pavakarēšana itāļu stilā, jo Borhu dzimtas saknes meklējamas Itālijā, arī pils arhitekts bija itālis.
Viena no drūmākajām Varakļānu vēstures lappusēm ir holokausts Otrā pasaules kara laikā…
– Jā. Viena ekspozīcijas daļa veltīta ebreju kopienas dzīvei Varakļānos. Tur atrodama informācija ne tikai par holokaustu, bet arī par ebreju ikdienas dzīvi, notikumiem, par viņu kultūru un cilvēkiem. Šīs ekspozīcijas daļas tapšanā mūs atbalstīja ebreju kopiena. Par to esam pateicīgi ebreju tautības cilvēkiem, bijušajiem Varakļānu iedzīvotājiem, kuri dzīvo Izraēlā.
Cik svarīgi šobrīd atgādināt par holokausta notikumiem tieši tagad, kad Eiropā un nu jau arī Izraēlā plosās karš?
– Varakļānos holokausts bijis tik smags, ka šeit to atceras visu laiku. Mēs vairs negribētu piedzīvot tādus briesmu darbus. 1941.gadā vācu karspēks, ienākot pilsētā, iznīcinājis vairāk nekā 140 ebreju ģimenes. Tie bija sirmgalvji, mātes ar bērniem, vecmāmuļas, jo spēcīgākie vīrieši karoja. Daži bija izbraukuši. Cieta tie, kuri šeit palika. 1944.gadā atkāpjoties, vācieši nodedzināja vairāk nekā 70% pilsētas, kas sastāvēja no ebreju mājām. Vēstures avotos lasām, ka Varakļānos bija 114 veikali un visi pārsvarā piederēja ebrejiem.
Varbūt sadarbojaties arī ar Balvu Novada muzeju?
– Pazīstu direktori Ivetu Supi. Bijām pirmās, kas Jēkabpilī apguva muzeja darbības pamatus. Tagad satiekamies tikai sapulcēs. Kovids izšķīris arī muzeja darbiniekus, jo tagad viss biežāk notiek attālināti. Pirms kāda laika ciemojāmies brīnišķīgi noorganizētajā muižnieku turnīrā Balvos. Tas bija ļoti labi organizēts, sirsnīgs pasākums.
Izklausās, ka muzeja darbiniekiem ir interesants darbs...
– Jā. Esam izstrādājuši kāzu programmu “Ceļš uz titulu”, kad jaunajiem pāriem pēc dažādu uzdevumu paveikšanas piešķiram grāfu titulus. Jokojam, ka pasaulē jau ir izklīduši tik daudzi grāfi. Sniedzam arī gida pakalpojumus, tērpušies 18.gadsimta muižnieku tērpos. Ļoti pieprasīta, sevišķi rudeņos un pavasaros, ir programma skolēniem “Ciemos pie grāfa Borha Varakļānos”. Izrādām bērniem pili un izstāstām par unikālajiem sienu gleznojumiem, ejam pagrabā meklēt ieročus un arī atrodam tur loku un bultas, ar ko ļaujam pašaut. Kopā izpētām parka arhitektūru. Rīkojam arī atrakciju “Upes pārvarēšana”, kas satīta ar vienu no pils leģendām. Ar skrejriteņiem dodamies apskatīt grāfa Borha celtnes pilsētas centrā, arī svētā Viktora kapelu, kur atdusas grāfu Borhu piederīgie. Skolēnu programmas ir vairākas. Piemēram, “Princeses smaids”, kas domāta pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Meitenes ieģērbjam princešu kleitās, izgatavojam kroņus, zēniem līmējam ūsas. Izvadājam bērnus pa pili, stāstot teikas, un iesaistām rotaļā “Grāfs brauc uz Rīgu”. Bērniem ļoti patīk. Vasarās pie mums iegriežas tūristu grupas un ģimenes ar bērniem, notiek korporatīvie pasākumi. Rīkojam izklaides pasākumu “Šaušana ar loku”. Kaut kā taču jāpiesaista apmeklētāji.

Kā Bellas Kill ģimene meklēja iespējas emigrēt (ebreju atmiņas no muzeja arhīviem)

“1988.gadā Bella kopā ar skolotāju grupu devās uz Poliju. Tur kāds no Polijas kolēģiem uzsāka sarunu par viņas dzīvi Padomju Savienībā. Pēc tam uzprasīja: “Ko tu dari Padomju Savienībā? Kāpēc neaizbrauc? Tu taču esi ebrejiete. Tev noteikti ir radinieki Izraēlā vai Amerikā, viņi var palīdzēt aizbraukt.” Aizbraukt. Ar šo domu Bella atgriezās no Polijas. Mēs sākām domāt, atcerēties, kas mums dzīvo ārzemēs. Izraēlā neviena nav, bet Amerikā?
Bērnībā gandrīz katru vasaru meitenes uz mēnesi vai diviem brauca ciemos pie manas mātes Varakļānos. Peldējās, vizinājās ar velosipēdiem, ravēja dārzu. Savukārt Bellai patika pētīt fotogrāfijas ģimenes albumos. Bella iztaujāja vecmāmiņu par cilvēkiem, kuri tajās redzami, iegaumēja viņu vārdus un sejas. Viņa atcerējās, ka bija tur arī tantes Šprincas Viļenskas foto, kura visus mīlēja un sūtīja skaistas dāvanas no Amerikas. Es arī viņu atcerējos, jo arī pēc kara līdz 1950.gadam no viņas reizēm pienāca paciņas un vēstules. Mēs par viņu vienmēr runājām ar lielu pateicību. Taču pēdējo vēstuli no viņas bijām saņēmuši gandrīz pirms 40 gadiem. Vai viņa vēl dzīva? Ja ir dzīva, vai mūs vēl atceras? Vēstules no Šprincas māte bija saglabājusi, bet uz tām bija adrese. Bella viņai uzrakstīja, pastāstīja, kas mēs esam, un palūdza atsaukties. Ielika tajā divas fotogrāfijas un aizsūtīja uz veco adresi Memfisā Tenesijas štatā, ASV. Sākām gaidīt. Atzīšos, bez īpašām cerībām.”
P.S. Taču pēc pusgada vēstule tomēr pienāca, lai gan Šprinca jau bija mirusi, atrakstīja viņas meita Zelda. Viņa atsūtīja nepieciešamos dokumentus, kas varētu noderēt Bellas un viņas ģimenes izceļošanai uz ASV. Tomēr sākumā ģimene nolēma izceļot uz Izraēlu.

Esam dzīvojuši ilūzijās par mieru

Latvijas Kara muzeja vēsturnieks, grāmatas “Pagātnes nospiedumi. Varakļānu ebreju kopiena” autors KASPARS STRODS uzskata, – šobrīd daudzās pasaules valstīs notiekošais apliecina, ka antisemītisms nav zudis. Tādēļ ir būtiski atgādināt, pie kā tas noveda Otrā pasaules kara laikā.

Kad Jums radās interese par vēsturi?
– Jau pusaudža gados. Ciemojoties pie vecvecākiem “Lielstrodos”, lasīju Ērika Jēkabsona, Ulda Neiburga un citu vēsturnieku rakstus laikrakstā “Lauku Avīze”. Neatņemama brīvā laika pavadīšanas sastāvdaļa bija grāmatu lasīšana. Vieni no biežāk lasītākajiem bija izdevniecības “Liesma” padomju laikos izdotie darbi par vēsturi un ģeogrāfiju. Jau pirmajos vidusskolas gados sapratu, ka turpmāko profesionālo karjeru vēlos saistīt ar vēsturi vai ģeogrāfiju.
Esat grāmatas “Pagātnes nospiedumi. Varakļānu ebreju kopiena” autors. Kāpēc pievērsāties tieši šai tēmai?
– Ebreju vēsture manā redzeslokā nonāca bakalaura studiju laikā, kad vajadzēja izvēlēties diplomdarba tēmu. Jau bērnībā biju dzirdējis, ka pirms Otrā pasaules kara lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju bija ebreji, respektīvi, 1935.gadā Varakļānos viņu bija vairāk nekā 900 cilvēku. Sapratu, ka šī tēma Varakļānos joprojām nav pietiekami izpētīta. Interesi vēl vairāk pastiprināja vēlme uzzināt, ko un kā vietējie iedzīvotāji atceras par ebrejiem.
Ar kādām grūtībām saskārāties, rakstot šo grāmatu?
– Grūtākais bija uzrakstīt pašu grāmatu, jo pētījuma beigās izrādījās, ka iegūts diezgan plašs materiālu klāsts. Manuprāt, visvērtīgākās bija vietējo iedzīvotāju intervijas. Tieši viņu stāsti ir šīs grāmatas pamatā. Protams, arī muzeju un Latvijas Nacionālā arhīva materiāli būtiski papildināja grāmatas saturu.
Kādas emocijas, meklējot materiālus grāmatai, Jūsos raisīja dzirdētie stāsti?
– Šobrīd emocijas jau labu laiku kā nosēdušās. Stāsti bija dažādi. Gan interesantas un reizēm pat komiskas ikdienas dzīves situācijas, gan traģiski stāsti par ebreju iznīcināšanu nacistu īstenotā holokausta laikā. Nereti dzirdētais radīja izbrīnu, sajūsmu, arī cieņu pret saviem respondentiem. Lielākā daļa interviju notika manu bakalaura studiju laikā, kad vēl tikai uzsāku šī temata izpēti. Vēlāk uz to skatījos jau nedaudz citādāk, iespējams, ar lielāku distancētību, kas pētniekam ir svarīgi.
Kurš no šiem stāstiem aizkustināja visvairāk?
– Grūti izcelt kādu konkrētu stāstu, jo katrs no tiem bija vērtīgs un savā ziņā unikāls. Ikviens no respondentiem atklāja kādu interesantu dzīves epizodi, kas būtiski papildināja Varakļānu ebreju vēsturi. Piemēram, stāsti par vietējo latviešu/latgaliešu izpratni par ebreju kultūru, reliģiju un dažādām sadzīviskām epizodēm. Iespējams, visgrūtāk bija klausīties epizodes, kuras skāra vietējās ebreju kopienas iznīcināšanu un vietējo iedzīvotāju bezspēcību.
Kā, būdams vēsturnieks, vērtējat šī brīža notikumus Ukrainā un tagad arī Izraēlā?
– Domāju, ka karš Ukrainā pārsteidza daudzus, pat lielākos skeptiķus un tos, kuri cerēja uz šī brīža Krievijas režīma iespējamo “eiropeizāciju”. Tomēr notiekošais šokēja ar savu nežēlību un jebkādas cilvēcības zudumu. Izraēlas gadījums bija šoks. Acīmredzot arī pašai Izraēlai. Diemžēl šobrīd notiekošais daudzās pasaules valstīs apliecina, ka antisemītisms nav zudis. Tas zināmā mērā saistāms ar Otro pasaules karu. Tomēr holokausts pēc sava mēroga un nežēlības bija kaut kas neaptverams. Lai gan šobrīd notiekošais rada bažas, nedomāju ka kaut kas līdzīgs ir iespējams. Katrā gadījumā mums kā sabiedrībai jābūt modriem, jo ebreji ir neatņemama mūsu sabiedrības daļa, kas pelnījusi tādu pašu cieņu kā ikviena cita. To nedrīkst aizmirst.
Kāpēc cilvēce neko nav mācījusies no savām kļūdām?
– Nedomāju, ka nav mācījusies. Jā, mēs gribam un savā ziņā ir iespējams vilkt vēsturiskās paralēles ar šobrīd notiekošo, bet tomēr tas nav tieši tas pats. Šobrīd notiekošais apliecina, ka esam dzīvojuši zināmās ilūzijās par mieru un to, ka “ļaunuma impērija” pie pašreizējās politiskās vadības spēj mainīties. Tas varbūt vairāk attiecas tieši uz Rietumvalstīm. Arī Krievijas iebrukums Ukrainā apliecināja, ka pagātnes traumas joprojām ir dzīvas, ka spējam mobilizēties un solidarizēties ar ukraiņiem. Bažas vairāk raisa tas, vai Rietumos nenotiks atslābums, jo šobrīd var manīt zināmas pazīmes, ka sabiedrība sāk nogurt no kara. Grūti pateikt, kas notiks tālāk, jo futūrisms nav vēsturnieka niša.
Cik svarīgi ir atgādināt par traģiskajiem notikumiem Varakļānos tieši tagad, kad Eiropā plosās karš?
– Domāju, ka šobrīd uz manā grāmatā aprakstīto var skatīties no citas perspektīvas. Tieši mazās apdzīvotās vietas bija tās, kurās ebrejus nogalināja neilgi pēc nacistu ienākšanas ne tikai Latvijas, bet arī citu Austrumeiropas valstu teritorijās. Tas vēlreiz atgādina, ka tā nav tāla pagātne, ja nepievērsīsim uzmanību, šādi notikumi var atkārtoties arī mūsdienās. Manuprāt, stāstīt Varakļānu, Preiļu, Kārsavas un citu mazpilsētu ebreju stāstus ir tikpat būtiski kā lielo – Rīgas, Daugavpils, Liepājas un citu – ebreju kopienu stāstus. Tas uz daudzām ikdienišķām lietām liek paskatīties no citas perspektīvas, pārvērtējot līdz šim zināmo.
Vai plānojat rakstīt vēl kādu grāmatu un par ko tā būs?
– Šobrīd kopā ar vēsturnieku Agri Dzeni un domubiedriem no biedrības “Hronologeja” darbojamies pie lubānieša Aleksandra Kalniņa dienasgrāmatu izpētes. Tā ir ļoti apjomīga vēstures liecība, kurā autors apraksta savu dzīves pieredzi no 1944. gada vasaras līdz pat 1960. gadam. Ceram, ka turpmākā projekta atbalsta gadījumā to nākamgad varētu izdot arī grāmatas formātā. Strādāju arī pie promocijas darba, kas veltīts bandu darbībai Latvijā pagājušā gadsimta 20.gados.
Kādu vietu Jūsu sirdī ieņem Varakļāni?
– Tā ir mana dzimtā vieta, kur pavadīti vairāk nekā divdesmit dzīves gadi. Reizēm pat grūti konkrēti atbildēt, kas to padara par tik interesantu, bet tā noteikti ir vieta, kurā ik pa laikam vēlos atgriezties.

Meklē labākos risinājumus, saglabājot pozitīvismu

Māris Justs, Varakļānu novada domes priekšsēdētājs: – Varakļānu devīze ir: “Gaišiem būt un varēt!” Tas nozīmē, ka, neskatoties uz jebkādām grūtībām, cenšamies meklēt izeju un vislabākos risinājumus, saglabājot pozitīvismu. Uzskatu, ka mums tas izdodas. Sagaidot 95.jubileju, Varakļāniem ir daudz, ar ko lepoties. Tostarp pavisam nesen Varakļānu novads ieguva pirmo vietu par sasniegumiem satiksmes drošības nodrošināšanā Ceļu satiksmes drošības padomes organizētajā konkursā “Ceļu satiksmes drošības pašvaldību novērtēšanas indekss 2022”. Daudzējādā ziņā šis apbalvojums iegūts, pēdējos gados veicot infrastruktūras un ceļu seguma uzlabojumus. Pozitīva attieksme dzīvē mazina arī negadījumu skaitu.
Varakļānu iedzīvotāji ir ļoti saliedēti, cenšamies uzturēt kopības garu gan svētkos, gan ikdienā. Mūsu novads un arī pilsēta ir latviska, jo 93% iedzīvotāju pēc tautības ir latvieši. Tas arī zināmā mērā veicina saliedētību. Taču nereti iedzīvotājus saliedē tieši grūtības un izaicinājumi. Viens no šādiem izaicinājumiem bija saistīts ar neseno administratīvi teritoriālo reformu. Iespējams, no malas viss izskatījās kā iedzīvotāju sanaidošana, bet efekts izrādījās gluži pretējs –varakļānieši kļuva vēl saliedētāki, saskatot kopīgus mērķus un dzīves virzienus. Iedzīvotāju vienotība nereti vislabāk jūtama svētku reizēs, sevišķi novembrī, kad svinam Lāčplēša dienu un Latvijas valsts dzimšanas dienu. Katru gadu 18.novembrī Varakļānu Kultūras centrā norisinās tradicionālais svinīgais pasākums. Tajā ar Pateicības un Atzinības rakstiem apbalvojam iedzīvotājus, kuri iepriekšējā gada laikā kaut kā izcēlušies Latvijas vai vietējā mērogā, vai arī bijuši pozitīvi, atbildīgi darbinieki. Tāpat 11.novembrī dodamies tradicionālajā Lāčplēša dienas Lāpu gājienā, kā arī piedalāmies svinīgajā piemiņas pasākumā Varakļānu kapos pie Latvijas neatkarības cīņās kritušajiem karavīriem veltītā arhitektūras kompleksa “…baltais gulbis dodas debesīs”. Protams, arī skolās notiek dažādi patriotiski pasākumi. Tāpat arī 4.maijā, Baltā galdauta svētkos, izjūtam šo kopības garu. Kopības sajūtu veicina arī ikgadējie novada svētki un tradicionālais velobrauciens.
Otrā pasaules kara laikā Varakļāni piedzīvojuši nežēlīgu holokaustu, kad tika iznīcināta vietējā ebreju kopiena. Ir īpaši aktuāli par šīm vēstures drūmajām lappusēm atgādināt laikā, kad mūsu kaimiņvalstī Ukrainā plosās karš. Jebkurš karš ir iznīcība, kas normālam saprātam nav izskaidrojama. Tas, kas noticis ar ebreju tautu Otrā pasaules kara laikā, arī nedaudz pirms un pēc tā, ir vēsture un par to ir jārunā. Jo labāk to apzināmies, jo vairāk mēģinām to nepieļaut nākotnē. Lai gan 93% Varakļānu iedzīvotāju ir latvieši, te dzīvo dažādu tautību cilvēki – gan krievi, gan ukraiņi, kas šeit ieceļojuši vēl pirms kara, un citi. Katrā ziņā visi dzīvojam saticīgi. Mēs Varakļānos nedalām iedzīvotājus pēc tautības. Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, Varakļānu novadā vēl nebija bēgļu, bet jau aprīļa sākumā tie ieradās diezgan lielā skaitā, ņemot vērā novada nelielo kapacitāti. Lai gan šie cilvēki Varakļānos jau nedaudz iedzīvojušies, viņi visi cer atgriezties dzimtenē. Bēgļi ir integrējušies mūsu dzīvē – strādā Varakļānu uzņēmumos, bērni mācās mūsu skolā vai attālināti. Vairums Varakļānu iedzīvotāju šo karu uztver kā netaisnīgu Krievijas iebrukumu Ukrainā, un šie notikumi sabiedrību ir vēl vairāk saliedējuši, jo radīja bažas par mūsu pašu nākotni, liekot pārdomāt, kā dzīvot, lai nepieļautu šādu scenāriju arī mūsu valstī.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.