Rakstos

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (06.10.2023.)

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

“Katrai dienai ir uzplaiksnījums”

Viesītes bānīša mašīnists īsi pirms Āžu miesta reiz pasažieriem uzsaucis: “Kungi, Āži, izkāpiet!” Mašīnists, protams, negribēja apsaukāties, bet divējādi saprotamais aicinājums ļaužu atmiņās saglabājies joprojām. Cik divējādi, trejādi vai vēl kaut kā citādi mēs šodien raugāmies viens uz otru? Kā mainījusies šī apdzīvotā vieta un tās iedzīvotāji, kopš Āžu miests pārtapis par Viesītes pilsētu?

Viesītes pilsētas ģerbonis. Pilsēta radusies uz Eķengrāves muižai piederošas zemes pie Āžu kroga. Tā dēvēta gan par Eķengrāvi, gan Āžu miestu. 1926.gadā miesta iedzīvotāji ieteica topošo pilsētu nosaukt par Ozolaini, Ķiksti, Jaunrīgu vai Vasarārēm, taču izvēlējās tuvumā esošā ezera un upes nosaukumu Viesīte. 1928.gadā Viesītei piešķirtas pilsētas tiesības, bet 1938.gadā tā saņēma pilsētas ģerboni. Tā kā daudzi iedzīvotāji bija vēlējušies pilsētu nosaukt par Ozolaini, tās ģerbonī attēloja ozolzīles.

Viesītiešiem piemīt āžu spīts

Viesītes pilsētas, kā arī Viesītes, Saukas, Rites un Elkšņu pagastu pārvaldniece SANITA LŪSE pārliecināta, ka šejienieši ir ne tikai savas pilsētas patrioti, bet arī kritiski domājoši cilvēki, kuri spēj izvērtēt pasaulē, Latvijā un novadā notiekošo, kā arī aktīvi iesaistās sabiedriskās norisēs.

Kā Jūs raksturotu kādreizējā Āžu miesta, tagadējās Viesītes iedzīvotājus? Vai viņiem piemīt kādas āžu īpašības, piemēram, spītība?
– Jā. Zināmā mērā to var nosaukt par spītu turēties pie savas dzimtās vietas, pie savas pilsētas, pie mājas un dārza, pie īpašuma. Šobrīd tas pat kļuvis aktuālāk nekā iepriekš. Agrāk viesītieši vēlējās ātrāk pabeigt skolu un doties projām uz lielāku pilsētu. Šobrīd tie, kuri savulaik dzīvojuši Viesītē, izvēlas atgriezties un turpināt vai nu vecāku iesākto, vai uzsākt kaut ko savu. Iespējams, viņu nav pārāk daudz – divas, trīs ģimenes, bet tāda tendence ir. Daži Viesīti vienkārši izvēlas par dzīvesvietu, izmantojot iespēju strādāt attālināti. Viesītiešiem piemīt patiesa mīlestība uz dzimto vietu, tāpēc viņi atgriežas.
Tad jau laikam pilsētas iedzīvotāju skaits pieaug?
– Tā gluži nav. Tas joprojām sarūk. Taču tanī pašā laikā ir cilvēki, kuri atgriežas. Notiek divpusēja kustība. Kāds atbrauc, kāds aizbrauc. Kāds iepazīstas, saprecas un izvēlas dzīvot Viesītē.
Kā Jums šķiet, vai Viesītes iedzīvotāji kautrējas no šīs vietas iepriekšējā nosaukuma – Āžu miests, vai, gluži, pretēji lepojas ar to?
– Nē, absolūti nekautrējas. Ko tur kautrēties? Mums pat āzīša piemineklis pilsētā uzstādīts. Tas ir tikai normāli, ka katru vietu apvij kāda leģenda. Mūsu leģenda bija: “Kungi, Āži, izkāpiet!” Domāju, ka Viesītes iedzīvotājiem ir pamats augstu turēt galvu. Ir tikai jālīdzdarbojas, jādzīvo līdzi savas pilsētas notikumiem, jābūt kritiski domājošiem. Nevis tikai jākritizē, bet jāiesaka, kā izdarīt labāk.
Kopš pēdējās administratīvi teritoriālās reformas vairs neesat Viesītes novads, bet gan Jēkabpils novada sastāvdaļa. Kā tas ietekmējis Viesītes iedzīvotāju ikdienu?
– Kad bijām novads, iedzīvotāju iesniegumus spējām izskatīt un viņu vajadzības apmierināt ļoti ātri, jo visas iestādes atradās tepat uz vietas – sociālais dienests, dzimtsarakstu nodaļa utt. Tiklīdz notika apvienošanās, iesnieguma izskatīšana kļuva par “nebeidzamo stāstu”. Kamēr iesniegums izceļo n- tos ceļus, kamēr tas tiek juridiski pareizi noformēts, dažkārt paiet mēnesis, citreiz pat vairāk. Tas ir sarežģīti cilvēkam, kurš to pakalpojumu saņem. Lai gan sākotnēji bija paredzēts, ka reforma mazinās birokrātiju, tam nebūt nepiekrītu. Saimnieciskajā ziņā, protams, tagad esam atkarīgi no Jēkabpils piešķirtajiem līdzekļiem, taču nevaru teikt, ka Viesītē nekas nenotiek un ejam uz grunti. Tāpat tiek asfaltētas ielas, notiek būvniecība. Taču arī agrāk nekad neesam bijuši izšķērdīgs novads. Saprotam, ka arī citiem pagastiem ir savas vajadzības.
Vai Viesītes iedzīvotāji labprāt piekrita pievienoties Jēkabpils novadam?
– Sākumā jau gāja runa par Sēlijas novada izveidi. Aizkraukle, Krustpils, Jēkabpils un Viesītes novada toreizējie vadītāji nāca kopā un sprieda, ka varētu izveidot Sēlijas novadu. Taču tas neīstenojās, Saeima noraidīja. Manuprāt, būtu pareizāk, ja lauku novadi būtu atdalīti no Jēkabpils pilsētas. Pilnīgi saprotami, ka pilsēta neizprot mūsu specifiku, bet mums grūtāk izprast viņējo. Šīs reformas labā puse, iespējams, parādīsies tikai pēc daudziem gadiem...
Kādu atbildību uzliek tas, ka pēc iedzīvotāju skaita esat trešā lielākā Sēlijas pilsēta?
– Esam Sēlijas sirds. Ne tikai saistībā ar Stradiņu dzimtu un Vecā Stendera mantojumu. Pati Viesītes kā Sēlijas mazpilsētas faktūra uzliek tādu kā pienākumu. Arī mūsu lielā kultūras pils, kur savulaik notika Sēlijas kongresi. Šo tradīciju bija iedzīvinājis akadēmiķis Jānis Stradiņš.
Ar ko Sēlijas iedzīvotāji atšķiras no Latgales vai Zemgales iedzīvotājiem? Kas ir sēlijietis?
– Sēļu būtība, spīts un izruna meklējama vēsturē. Es pati neesmu īsta sēliete, jo manī rit dažādu asiņu sajaukums. Taču mamma stāstīja, ka viena no mana tēta omēm esot runājusi sēliski. Pati to neprotu. Zinu, ka Kaldabruņas pusē iedzīvotāji runā sēliski, iespējams, arī Bebrenē. Ir vēl cilvēki, kuri runā šajā izloksnē, kurai ļoti raksturīgs platais ‘e’.
Kādas problēmas Viesītē būtu steidzami jārisina?
– Pēdējā laikā mums ļoti pietrūkst dzīvojamā fonda. Bērni izaug, vēlas atdalīties no vecākiem, apprecas, un viņiem nav kur dzīvot. Pietrūkst arī apbūves zemes gabalu, jo, atgriežoties Viesītē, daudzi jauni cilvēki meklē, kur varētu uzbūvēt māju. Pietrūkst arī darbavietu, taču pašvaldība tās neveido, to dara uzņēmēji.
Vai Viesīte kaut kādā jomā sadarbojas ar Balviem?
– Diemžēl nē. Arī pati Balvos neesmu bijusi, varbūt kaut kad agrā bērnībā, bet neatceros. Taču viena mana kursabiedrene gan bija no Balviem. Varu teikt tikai to, ka, pabraukājot pa Latviju, priecē, cik sakoptas ir mazpilsētas. Katrā vietā ir ko redzēt.
Kura vieta Viesītē pašai ir vismīļākā?
– Ļoti patīk Mīlestības taka, arī vidusskolas apkārtne. Viesīte vispār ir tāda maza un mīļa, klusa pilsētiņa ar savu raksturu.
Laikam tikai nomaļā atrašanās vieta nedaudz traucē nokļūšanai līdz galvaspilsētai vai citām lielpilsētām…?
– Jā. Autobuss uz Rīgu kursē tikai no rīta un tad arī atpakaļ. Taču ziemā mums problēmas sagādā slidenie un līkumainie ceļi Subates apkārtnē. Autobusu šoferi slidenā laikā tur vienkārši atsakās braukt. Tad pakalpojumu sniedzējs informē, ka drošības apsvērumu dēļ autobusi tur nekursēs. Pagājušajā ziemā vienu nedēļu autobuss kursēja, divas – nē, un tā visu laiku. Bet saprotu arī šoferīšus, kuri negrib riskēt ar cilvēku dzīvībām. Visādā citādā ziņā mums viss ir. Ir vidusskola, bērnudārzs, mūzikas un mākslas skolas, sporta skola. Pilsētā ir divas ārstu prakses, divas aptiekas. Mūsu kultūras pilī regulāri notiek pasākumi, rāda kino. Tur notiek labi, lieli koncerti un izrādes. Oktobrī, piemēram, notiks Raimonda Paula koncerts. Ir pašdarbība, savas amatierteātris.

Cik kritiski domājoši ir Viesītes iedzīvotāji?

Sanita Lūse: – Viņi noteikti nav vienaldzīgi. Tas parādās, gan izvērtējot notikumus pasaulē, gan Eiropas Parlamenta, Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Arī klausoties, ko cilvēki runā ikdienā, jūtams, ka viņiem nav vienalga. Jā, kādu daļu cilvēku, tāpat kā visur pasaulē, nekas neinteresē. Ir tādi, kuri saka: “Te nekas nebūs, te tāpat visu izzags” utt. Ir arī cilvēki, kuri vai nu tumsonības, vai naida, vai tīri cilvēcīgas nezināšanas dēļ saka: “Tā tiem ukraiņiem arī vajag!” Taču tādu mūspusē ir ļoti maz. Pārsvarā tie ir krievvalodīgi cilvēki jau gados. Jaunā paaudze domā plašāk, var teikt, gaišāk. Vienaldzīgo nav. Tāpat kā citur, viesītieši vāc ziedojumus Ukrainai, nodarbojas ar labdarību. Gribu teikt, ka mūsu iedzīvotāji ir kritiski domājoši.
Protams, arī pašvaldība saņem iedzīvotāju kritiku. Tas ir pilnīgi normāli – pateikt, ka nedrīkst strādāt tā vai citādi. Reizēm cilvēks atnāk it kā ar dusmām un naidu, bet parunājot, izrādās, ka viņš vienkārši gribēja paust savu viedokli, izrunāties, pateikt savu sāpi. Nereti gadās, ka ziemā šauro, līkumoto ielu dēļ rodas problēmas ar sniega tīrīšanu. Kopā mēģinām risināt. Iedzīvotāji nāk arī ar labām idejām. Piemēram, jaunajām ģimenēm, kuras Viesīti izvēlas par dzīvesvietu, ir savs redzējums, kādiem jābūt bērnu rotaļu laukiem, kādiem vajadzētu būt piebraucamajiem ceļiem, stāvlaukumiem utt. Manā skatījumā, tas ir labi, jo, iesniedzot priekšlikumus, šie cilvēki domā ne tikai par sevi, bet arī par pārējiem. Vienaldzīgo nav.

Kāpēc Jums patīk dzīvot Viesītē?

AIVARS: – Lai gan neesmu gluži iedzimtais, kopā ar sievu uz Viesīti no laukiem pārcēlāmies jau pirms vairāk nekā desmit gadiem. Kad spēku kļūst mazāk, pilsētā dzīvot ir vieglāk. Patīk, ka šajā pilsētā visa ir pietiekami, mums nekā nepietrūkst. Ir veikali, aptieka, skolas, ārsti. Viss šeit ir un nekur pēc šiem pakalpojumiem nav jābrauc. Viena no skaistākajām vietām Viesītē, ko visiem ciemiņiem ieteiktu apskatīt, ir mūsu muzejs un mazbānītis, kā arī Paula Stradiņa dzimtās vietas, tāpat arī skaistās dabas takas. Esam ļoti apmierināti ar dzīvi šajā jaukajā pilsētiņā. Ne par ko nevaram sūdzēties.

JĀNIS: – Esmu dzimis Viesītē. Paskatieties, cik šeit ir skaisti! Lepojos ar mūsu lielo un skaisto kultūras pili, muzeju, bānīti, kāda nav nekur citur. Manuprāt, nav arī nekādu problēmu nokļūt līdz Rīgai. Vienreiz vai pat divreiz dienā uz galvaspilsētu kursē autobuss. Pats gan vairāk pārvietojos ar automašīnu. Turklāt, ja kaut kā nepietrūks, tad jau visa būs par daudz! Uzskatu, ka mums visa pietiek. Kopā ar ģimeni dzīvoju šeit visu savu mūžu un nekur citur nekad neesmu vēlējies doties. Tepat ir skola, kur mācījušies mūsu bērni. Ja nu vienīgi darbavietu varētu būt vairāk. To gan pietrūkst. Pats arī darbu esmu atradis nevis Viesītē, bet Biržos.

RAITIS kopā ar sievu INTU: – Augustā pārcēlāmies no Balviem uz Viesīti, jo atradām šeit dzīvokli. Sieva ir balveniete, bet es – no Liepājas puses. Man, kā militāristam, darbs ir visur. Sievai pagaidām nav, bet meklēsim. Sākumā šķita, ka mazs miestiņš, bet uzzinājām, ka tas nav pagasts, bet gan pilsēta. Kad sākām aprast, sapratām, ka tā ir pat ļoti patīkama pilsēta. Te ir skolas, bērnudārzs, arī mākslas, mūzikas un sporta skolas, ir ārsti. Viss ir nodrošināts. Pastaigājoties pa Viesīti, redzam vēstures liecības, par kurām nemaz nebijām aizdomājušies. Šeit, piemēram, dzīvojis slavenais ārsts Stradiņš. Ja kā pietrūkst – tās ir darbavietas. Taču ceram, ka, atklājot Zalves poligonu, tur atradīsies darbs arī civiliedzīvotājiem. Izklaides ziņā arī nekā nepietrūkst. Šeit ir liels kultūras nams. Sieva vakar pirmo riezi apmeklēja kora mēģinājumu. Jaunai ģimenei šeit ir ļoti labvēlīga vieta.

Sāka ar baznīcas sakopšanas talkām

Viesītē darbojošās “Stendera biedrības” mērķis ir apgaismības laikmeta Baltijas vācu izcelsmes teologa, rakstnieka un valodnieka Gotharda Frīdriha Stendera (Vecais Stenders) ideju kopšana un popularizēšana. Biedrības valdes priekšsēdētājs JĀNIS DIMITRIJEVS labi pazīstams ne tikai kā Vecā Stendera mantojuma saglabātājs, bet arī cilvēks, kurš ilgus gadus vadījis Viesītes pašvaldību, sniedzot būtisku ieguldījumu pilsētas un novada izaugsmē.

Bijušajam Viesītes pašvaldības vadītājam ir ar ko lepoties, jo 30 darba gadu laikā savas pilsētas un novada labā paveicis daudz nozīmīgu darbu. Viens no sasniegumiem ir kultūras pils “Sēlija“ būvniecība. Viņš lepojas, ka pagājušā gadsimta 80-tajos un 90-tajos gados tapušās kultūras pils celtniecībā nav ieguldīts ne santīms valsts naudas: “Visu pamazām paveicām par pašvaldības budžeta līdzekļiem.” J.Dimitrijeva laikā Viesītē nodibinātas arī mūzikas, mākslas un sporta skolas, muzejs un daudzas citas iestādes, kas darbojas joprojām.
Devies pelnītā atpūtā, bijušais domes priekšsēdētājs nevēlējās sēdēt, rokas klēpī salicis, bet kopā ar novadniekiem – Latvijā labi pazīstamās Stradiņu dzimtas pārstāvjiem – pievērsās novada kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, kļūstot par “Stendera biedrības” valdes priekšsēdētāju. Vārnavā, kas atrodas 12 km no Viesītes, iespējams iepazīt Stenderu dzimtu, no kuras nākuši 15 latviešu draudžu mācītāji, kā arī ārsti, juristi, militārpersonas, farmaceiti un tirgotāji. No visiem zināmākais ir Gothards Frīdrihs Stenders (Vecais Stenders). Stenderu dzimtas kapi atrodas uzkalniņā aiz Sunākstes baznīcas.
J.Dimitrijevs atklāj, ka biedrības pirmsākumi meklējami laikā, kad pagājušā gadsimta 90-tajos gados dzimtajā novadā, savā īpašumā atgriezās akadēmiķis Jānis Stradiņš: “Arī pirms tam pie Sunākstes baltās luterāņu baznīcas studentu biedrība “Austrums” rīkoja talkas. Pamazām talcinieku pulkam pievienojās citi, un tika nolemts, ka šī vieta jāatjauno, jo netālu atrodas Vecā Stendera kapa vieta.” J.Dimitrijevs dalās atmiņās, kā vēl padomju laikos kopā ar talciniekiem atbrīvoja veco baznīcu no kokiem, kas bija tai uzgāzušies, un sakopa apkārtni: “Tolaik par to dabūju brāzienu no partijas sekretāra. Kad paskaidroju, ka te apglabāts Vecais Stenders, kas sarakstījis pirmo ābeci, viņš piekrita, ka tā vieta tiešām esot jākopj. Tā tas viss sākās.“
Biedrības vadītājs stāsta, ka baznīcas restauratoru vidū bija gan agrofirma “Daugava”, gan Haralds Sīmanis un citi. Deviņdesmito gadu sākumā, baznīcas restaurācijai noslēdzoties, pie tās atklāja Friča Sokolovska izveidoto Vecā Stendera piemiņas akmeni, un šī vieta sāka pamazām attīstīties. “Ideja turpināt piemiņas vietas pilnveidošanu pieder akadēmiķim Jānim Stradiņam. Sunākstes baltajā baznīcā Jaunjelgavas novadā, kurā tobrīd ietilpa Sunākste, Viesītes novads, Zinātņu Akadēmija un arhibīskaps Jānis Vanags parakstīja memorandu, kas bija mūsu darba pamatā. Lai piesaistītu naudu tālākai šīs vietas attīstīšanai, nodibinājām “Stendera biedrību”, kuras valdes priekšsēdētājs šobrīd esmu,” skaidro J.Dimitrijevs, piebilstot, ka Vecā Stendera piemiņas vietas pilnveidošanā ieguldīti tikai iedzīvotāju, dažādu iestāžu, Latvijas un Lietuvas zinātņu akadēmiju saziedotie līdzekļi. “Jau ilgāk nekā desmit gadus maija otrajā sestdienā notiek talkas, kurās piedalās biedrības aktīvisti, tostarp daudzi pazīstami mediķi, Stradiņu dzimtas pārstāvji, kultūras un mākslas akadēmiju pārstāvji, kā arī Rīgas ģimnāziju kolektīvi,” lepojas biedrības vadītājs. Godinot Vecā Stendera veikumu, šeit izveidotas Ābeces taka un Augstās gudrības taka, bet šī gada 9.septembrī, klātesot Valsts prezidentam Edgaram Rinkevičam, atklāts J.Stradiņam, Vecajam Stenderam un apgaismībai Sēlijā veltītais monuments “Gaismas vārti”.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (29.09.2023.)

“Tikai pats, Tu pats. Un tikai pats”

 Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Bet kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Priekules pilsētas ģerbonis. Apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogs ir sarkanā krāsā un uz tā ir attēlots sudraba pilsētas mūris ar diviem nelieliem torņiem un arkveida atvērtiem vārtiem. Attēlotais mūris ir 1668.gadā celtie Zviedru vārti, kādi nav nevienā citā Latvijas mazpilsētā.

Pilsēta septiņu lielceļu krustojumā

Dienvidkurzemes novads var lepoties ar 26 pagastiem un 5 pilsētām, no kurām viena ir pati senākā Latvijas pilsēta, viena ir pati mazākā, viena – Rietumu piekrastes ostas pilsēta, vienā pilsētā dzimis viens no Eiropas ievērojamākajiem akadēmiskās mūzikas komponistiem, bet vienā no Dienvidkurzemes novada pilsētām mājo prieks. Prieks mājo Priekulē – ar šādu devīzi dzīvo un strādā priekulnieki. Kā viņiem veicas,– par to saruna ar Priekules pagasta un Priekules pilsētas apvienības pārvaldes vadītāju Andri Razmu.

2009.gadā Latvijā tika īstenota pirmā administratīvi teritoriālā reforma, pēc tās sekoja nākamā. Šobrīd esat Priekules pagasta un Priekules pilsētas apvienības pārvaldes vadītājs. Kā mainījusies priekulnieku dzīve pēc šīm reformām?
– Reformu rezultātā šobrīd esam lielākais novads valstī – Dienvidkurzemes novads. Kā visā valstī, arī mums pirmais bija ieskrējiena gads, bet 2022.gada rudenī darbi aizgāja – izbūvējām divus trotuārus, nobruģējām iekšpagalmu pie Priekules Mūzikas un mākslas skolas, remontdarbi notika PII “Dzirnaviņas” un Priekules vidusskolā, Mazgramzdas ciemā visas ielas garumā noasfaltējām Celtnieka ielu, kā arī paveicām daudzus citus darbus. Šovasar izbūvējām dalīto atkritumu laukumu, Priekules centrā uzbūvēts jauns Katastrofu pārvaldīšanas centrs – ugunsdzēsēju depo, kas ir viens no deviņiem modernākajiem Latvijā. Šobrīd jaunajās telpās strādā Valsts policija, ugunsdzēsējiem Jurģi vēl priekšā. Finanšu ietvaros viss notiek, un es domāju, ka neapmierinātības cilvēkos nav, strādājam, esam atvērti un sasniedzami ikvienam.
Runājot par iedzīvotāju noskaņojumu, jāteic, ka neviens ar negatīvismu nav nācis. Ja cilvēks lūdz atrisināt kādu problēmu vai sasāpējušu jautājumu, sadarbībā ar attiecīgajiem dienestiem cenšos atrisināt. Pēc reformas Priekules administratīvajā ēkā darbu turpina bāriņtiesa, sociālais dienests, dzimtsarakstu nodaļa, būvvalde, nekustamo īpašumu nodaļa, bibliotēka, komunālā pārvalde, kā arī Valsts un pašvaldības vienotais klientu apkalpošanas centrs. Iedzīvotājiem faktiski nebija ko zaudēt, visi pakalpojumi tiek nodrošināti šeit uz vietas – Priekulē.
Balvu un Priekules pilsētas dzimušas vienā gadā un vienā datumā. Tās abas šogad 11.februārī svinēja savu 95.dzimšanas dienu.
– 1928.gadā Priekulei patiešām piešķīra pilsētas statusu, bet vēstures fakti liecina, ka patiesībā pilsēta ir daudz vecāka. Priekule faktiski uzbūvēta pilnīgi no jauna – vienreiz tā tika nolīdzināta līdz ar zemi, 50.gados to uzbūvēja no jauna, bet padomju laikā sākās paplašināšanās process. 95 gadu laikā izaugt no zemnieku saimniecības, kas ir muiža, līdz pilsētai, manuprāt, tas ir ļoti, ļoti strauji.
Izrādās, Priekule savā ziņā ir dvīņumāsa Balviem. Vai Jums kādreiz gadījies pabūt mūspusē?
– Pēdējo reizi Balvu pusē biju pirms astoņiem gadiem. Esmu kaislīgs makšķernieks, startēju Latvijas čempionātā zemledus makšķerēšanā Balvu ezerā. Diemžēl toreiz pilsētu sanāca apskatīt ļoti maz, jo atbraucu vēlu vakarā, bet domāju, ka viss vēl priekšā. Balvos dzīvoja mans kursabiedrs, ar kuru iepazinos augstskolas laikā. Savulaik kā Priekules novada izpilddirektors ar darbiniekiem bieži braucu pieredzes apmaiņas braucienos, bet diemžēl jūsu pilsētā neesam bijuši. Esam viesojušies Jēkabpilī, Ludzā, Rēzeknē un citās mums tuvākajās pašvaldībās, bet Balvos – nē.
Ar ko Priekule izceļas citu pilsētmāsu vidū?
– Vispirms ar savu vēsturisko mantojumu – Zviedru vārtiem, kas valstī ir tikai divi, un noteikti arī ar barona Korfa jeb Priekules muižu. Vēl gribētu teikt, ka Priekule izceļas ar spēju izdzīvot visos laikos un visās varās, jo atrasties septiņu lielceļu krustojumā nozīmē tikpat kā dzīvot uz krustojuma. Atceros, ka vienā no pilsētas attīstības plāniem bija rakstīts, ka Priekules novada ļaudis raksturo īpatnējs raksturs – noslēgtība. Latgales pusē cilvēki ir atvērti savas vēsturiskās pieredzes dēļ, bet mums ir tā,– kamēr neiepazīstam cilvēku, mēs esam draudzīgi, bet ne atvērti.
Pilsētu un pagastu pārvaldnieki ir vietējie saimnieki un pirmie, pie kuriem cilvēki vēršas problēmu gadījumā. Ar kādiem jautājumiem nāk pie Jums?
– Kādam kāds koks jānozāģē, citam jāpalīdz sakārtot lietus ūdens sistēmu vai jāpalīdz atrisināt sadzīviska rakstura jautājums. Tam katru gadu plānoju finanšu līdzekļus Attīstības nodaļas budžetā, bet ir arī pozīcijas, kas aiziet uz Komunālo nodaļu. Jaunais Dienvidkurzemes novads izveidoja atsevišķu struktūru – Komunālo pārvaldi, kas aptver bijušā Priekules un Vaiņodes novada teritorijas. Runājot par sadzīviskiem jautājumiem, apkārtējo pagastu iedzīvotāji tomēr nedaudz ir zaudētāji, jo lielo attālumu dēļ vairs nav iespējas tik ātri noreaģēt uz visiem signāliem un laikus sniegt palīdzību. Iedzīvotāju blīvums lauku teritorijā vienmēr bijis samērā mazs, bet attālumi lieli, līdz ar to apsaimniekošanas teritorijas ir ļoti lielas. Mazie lauku celiņi, daudzās kapsētas – tas viss jāpatur redzeslokā, kaut gan bieži vien pietrūkst kapacitātes.
Kas prioritāšu sarakstā ir pats pirmais?
– Prioritātes topā numur viens ir pilsētas grants ielu sakārtošana. Priekules pilsētā vēl jāsakārto 19 km grantēto ielu, kas ir pietiekami daudz. Nākamajā gadā plānojam sakārtot trīs ielas pilsētā, tam esmu iesniedzis pieprasījumu finansēm. 2021.gadā Priekules pilsētā pabeidzām otro kārtu kanalizācijas tīklu izbūvei un sakārtošanai, piesaistot Eiropas finansējumu. Šobrīd pilsētā sakārtoti 90% kanalizācijas tīklu – iedzīvotāji var pieslēgties un arī pieteikties 50% līdzfinansējuma saņemšanai ūdensvada un kanalizācijas pieslēgumam. Tā ir labā ziņa. Savukārt ne tik laba situācija ir ar lietus notekūdeņiem. Šopavasar Priekules pilsētai izstrādāja lietus ūdens kanalizācijas projektu, kura kontroltāme ir pusmiljons eiro. Kāpēc tik svarīgi to realizēt? Ļoti daudz lietus notekūdeņu nokļūst kanalizācijas tīklā, kas ir papildus slodze attīrīšanas iekārtām, un arī izmaksas. Ļoti ceram uz pašvaldības un deputātu atbalstu, lai var realizēt šo grandiozo projektu.
Kā viens no Priekules zīmīgākajiem simboliem un atpazīstamības zīmēm minams Ikars. Novada ģerboni grezno Ikara tēls, bet dziesma “Mēs lidosim” no Ulda Marhilēviča un Māras Zālītes mūzikla jau kļuvusi par Priekules himnu. Kāpēc tieši šis tēls kļuvis par tik nozīmīgu figūru?
– Visticamāk tādēļ, ka tas ir neparasts, jo apzināta lēmuma tā arī nav bijis. Ar Ikaru mēs varam atšķirties ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, jo tādu nav nemaz tik daudz. Un tā ir arī uzdrošināšanās un tiekšanās uz kaut ko. Mūsu laikos Ikara tēls ieguvis citu skanējumu, citu saturu. Priekules devīze ir “Prieks mājo Priekulē”. Tas ir prieks lidot mazliet citā aspektā, savienojot to kopā ar Priekules nosaukumu. Ikars ir ļoti ietilpīgs simbols, kurā katrs var redzēt sev kaut ko tuvu. Un, ja Ikars no augšas redz visu mūsu novadu, apvieno un savieno, kāpēc nē? Šogad 29.jūlijā Ikara svētkiem atzīmējām 20 gadus, un šī tradīcija arī turpināsies. Ikara svētki vienmēr sākas ar ieskaņas koncertu “Laternu stundā” piektdienas vakarā un turpinās sestdienas rītā ar svētku gājienu. Jau divus gadus pie mums notiek ļoti grandiozs drifta autošovs, uz kuru brauc ciemiņi no visas Latvijas un skatās, kā jaunieši dedzina riepas. Bet līdz tam katru gadu bija kaut kas, kas saistīts ar lidošanu – dažnedažādi lidaparāti, kurus cilvēki varēja izmēģināt un pavizināties. Tā bija saikne ar Ikaru. Šogad pilsētas svētkos drifta šovs piesaistīja 3000 tūkstošus skatītāju, kas mūsu pilsētai, kurā ir nedaudz zem diviem tūkstošiem iedzīvotāju, ir labs sasniegums.
Esat ievērojami arī ar to, ka tieši Priekulē atrodas lielākie Brāļu kapi. Šobrīd sabiedrībā tā ir visai jūtīga tēma…
– Šogad pēc 9.maija svinībām biju aizbraucis uz Brāļu kapiem un redzēju, ka cilvēki ir bijuši, ziedi nolikti. Kas bijis, to jau nezinām. Iepriekš, kad Liepājā darbojās Krievijas konsulāts, varēja manīt vainagus ar Krievijas karogu. Bet kādreiz, padomju laikos, tie bija vieni no svarīgākajiem un vērienīgākajiem svētkiem pilsētā, jo uz Brāļu kapiem brauca cilvēki no visas plašās Padomju savienības. Viņu bija ne mazāk kā 100, tādēļ viesnīcā visus nevarēja izguldīt. Priekules mazajā sākumskolā bija skolas internāts un zāle – tajā atbraucējus arī izmitināja, jo skola bija beigusi pastāvēt. Nevar nepieminēt arī gājienu no kultūras nama līdz Brāļu kapiem, kas ir pietiekami liels attālums, savukārt programmas nagla bija garnizona šautās zalves. Pēc tam, kad izveidoja piemiņas memoriālu, noskaņa mainījās. 2011.gadā, pateicoties Krievijas vēstniecības sadarbībai ar “Liepājas metalurgu”, Brāļu kapos notika lieli rekonstrukcijas darbi. Paldies viņiem, protams, par šo rekonstrukciju, bet sliktais stāsts ir tas, ka “Liepājas metalurgs” aizņēmās muzeja eksponātus, kas tur atradās, bet aizmirsa atvest atpakaļ. Daži no tiem bija ļoti vērtīgi, jo skolas novadpētniecības darba ietvaros tapuši daudzu desmitu gadu laikā.
Skarot smago kara tēmu, neviļus nākas runāt par patriotismu un pilsonisko apziņu. Celties un krist par savu zemi, neprasot, cik par to samaksās – tā savulaik cīnījās mūsu senči. Kā tagad ir ar patriotismu?
– Patriotisms mazumā noteikti nav gājis, bet tas ir mainījis formu. Priekules pilsētā atgriežas jaunās ģimenes, pērk īpašumus, dzīvo. Atgriežas no augstskolām, no ārzemēm. Daudziem īpašumi ir Priekules pilsētā, bet paši strādā Liepājā, kas ir 40km attālumā. Un tas arī ir sava veida patriotisms. Šeit viņi ir dzimuši un auguši. Cilvēks savu dzīvi un darbu iegulda savā zemē un vēl rada bērnus. Tas ir daudz. Šogad Priekules vidusskolā mācās 241 audzēknis, skolas gaitas sāka 32 pirmklasnieki, arī pirmsskolas izglītības iestādē “Dzirnaviņas” visas grupiņas ir pilnas – 120 audzēkņi. Sūdzēties nevaram.
Visbeidzot, cik bieži Priekuli jauc ar Priekuļiem?
– Pēdējos 5-6 gados neatceros, ka būtu kaut kas noticis, bet pa kādam kuriozam tomēr atgadās. Visbiežāk bijušas situācijas, kad atbrauc smagās automašīnas šoferis no Polijas vai Latvijas, atved kravu un prasa, kur atrodas kāda konkrēta iela. Lieki teikt, kādas ir viņa emocijas, uzzinot, ka krava jānogādā vēl 300 km attālumā no Priekules, uz citu pusi – Priekuļiem Cēsu pusē. Skolā reiz bija kuriozs, kad kolektīvs ar tūrisma firmu sarunāja autobusu braucienam uz operu. Norunātajā laikā visi stāv, gaida, bet autobusa kā nav, tā nav. Izrādās, šoferis bija aizbraucis uz Priekuļiem. Paldies Dievam, skolotāji uz operu tomēr tika, jo sarunāja vietējo transportu. Bet tā, lūk, gadās.

Vieta, kur skan klusums un bērzu šalkas

 Liepājas – Priekules – Skodas ceļa malā iekārtotais Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir lielākie Otrā pasaules kara karavīru apbedījumi Baltijā, kur apglabāti vairāk nekā 23 000 padomju karavīru, kuri krituši Otrā pasaules kara Kurzemes katla 5.lielkaujas laikā Priekulē un Priekules apkārtnē 1945. gada pavasarī.

Priekules novadpētnieces Ingas Raškovas un Ojāra Spārīša grāmatā “Priekule septiņu lielceļu krustojumā” apkopoti apmēram septiņu gadu pētnieciskā darba rezultāti. Vienā no grāmatas nodaļām stāstīts arī par smagajām pilsētas atbrīvošanas kaujām 1945.gada februārī. Novadpētniece saka, ka tās esot bijušas ārkārtīgi smagas. Neviļus rodas jautājums: “Kāpēc? Kāpēc tādi postījumi, tik daudz kritušo?” Tieši tā dažreiz jautā pilsētas viesi, kuri kā tūristi iepazīstas ne tikai ar pilsētas tagadni, bet arī ar tās vēsturi.
Tad, kad pilsētas viesi novadpētnieces un arī gides pavadībā apskata gan Priekules pilsētas vēsturisko centru, gan arī ieklausās gides stāstījumā par to, kas un kā šeit notika Priekules operācijas laikā, var gan saklausīt, gan ieraudzīt atbildes uz šiem jautājumiem. Inga Raškova stāsta, ka tik lieliem zaudējumiem bija vairāki iemesli.
Pirmkārt, vācu spēku veidotie ierakumi. Tie bija tik pamatīgi, ka tranšejas savienoja visas cīņām izmantojamās ēkas tā, ka vācieši varēja pa pilsētu pārvietoties samērā droši. Šie ierakumi bija veidoti vairākus mēnešus. Pie tam pilsēta attiecībā pret Sarkanās armijas pozīcijām atradās nelielā, tomēr augstienē.
Otrkārt, dažas nedēļas pirms Piektās Kurzemes lielkaujas Sarkanās armijas vienības Priekules pievārtē saņēma papildinājumu – jaunos karavīrus. Galvenokārt no Ukrainas un Baltkrievijas. Tie bija jauni puiši, pilnīgi bez jebkādas frontes pieredzes. Burtiski dažās nedēļās viņus vajadzēja sagatavot gan ideoloģiski, gan psiholoģiski, gan arī militāro pamatprasmju ziņā. Dažās nedēļās! Tā vien gribas padomāt,– vai tas maz iespējams?!
Treškārt, laika apstākļi 1945.gada februārī. Tajā gadā sals mijās ar atkusni. Rakt tranšejas vāciešiem pie paša deguna kūdras purvā tādos laika apstākļos bija ārkārtīgi smagi. Dziļāk par sapieru lāpstiņu neesot bijis iespējams rakt, jo tūlīt tranšejā krājies ūdens. Tieši tādās tranšejās jaunajiem puišiem guļus nācās pavadīt vairāk nekā nedēļu. Ja vācieši no vairāku simtu metru attālajām pozīcijām augstienē pamanīja kādu kustību, sekoja šaušana.
19.februāra rītā pulksten 9.30 vajadzēja sākties uzbrukumam. Miglas dēļ plānotais aviouzlidojums ar bumbošanu neizdevās, kā bija iecerēts. Uzbrukumu pilsētai iesāka strēlnieki, kuriem, pilnīgi atklātiem vāciešu ugunij, nācās pa kūdras purvu kājām skriet vairākus simtus metru līdz vāciešu pozīcijām. Tautā saka “lielgabalu gaļa”. Redzot Priekules operācijas sākuma vietas un klausoties gides stāstījumā, šis izteiciens iegūst pavisam citu nozīmi. Šīs situācijas psiholoģisko aspektu sajust nav grūti.
Inga Raškova stāsta arī par diviem deviņpadsmit gadus veciem karavīriem, pavisam jauniem zēniem. 1945.gada 17.februārī katrs no viņiem atradās savā frontes līnijas pusē. Viņus šķīra tikai pārdesmit metri. Viņi varēja viens otru redzēt, varēja satikties, bet… Viņi katrs ar savu atmiņu stāstu satikās 70 gadus pēc kara. Priekules novadpētniecības materiālos saglabājušies abu atmiņu pieraksti. Abi piemin 17.februāri, un abi bija vienīgie no savām militārajām vienībām, kuri šajā briesmīgajā kaujā ievainoti, tomēr izdzīvoja. Visi pārējie cīņu biedri krita – gan vācu, gan krievu pusē. Klausoties abu karavīru atmiņās balstītajā gides stāstā par Priekules kaujas pirmajām stundām, veidojas pilnīgs priekšstats par to, kāpēc kauja par vienu mazu pilsētiņu un tās apkārtni prasīja tik šausminoši daudz dzīvību.
Pēc gides stāstītā, Priekules Brāļu kapu apskate uz vietas rada īpaši spēcīgu iespaidu: tas viss tiešām bijis kaut kas šausmīgs. Brāļu kapi iekārtoti neilgi pēc kara. 1949.gada 1.maijā kapos tika uzstādīt tēlnieka Kārļa Zāles piemineklis, kas tika gatavots Alojas Brīvības cīnītāju piemiņai. 70.gadu otrajā pusē Priekules Brāļu kapi tika pārveidoti par memoriālu. Tagad tā ir vieta, kur skan klusums un bērzu šalkas.

 Priekules likteni Otrā pasaules kara noslēguma posmā, kad Kurzemē izveidojās tā saucamais “Kurzemes cietoksnis”, noteica šīs pilsētiņas atrašanās vieta – divas stratēģiski ļoti nozīmīgas dzelzceļa līnijas. Pēc Piektās Kurzemes lielkaujas (1945. gada 12. februāris līdz 14. marts) no apmēram 200 pilsētā reģistrētajām ēkām, kādas vertikālās konstrukcijas saglabāja tikai septiņas. Viss pārējais šeit tika nolīdzināts līdz ar zemi. Priekules atbrīvošanas kauja bez pārtraukuma ilga septiņas dienas un naktis, prasīja ļoti daudz upuru no abām karojošām pusēm. Tāpēc pēc kara Priekulē iekārtotie Brāļu kapi tagad ir lielākie Baltijā. Šeit apbedīti vairāk nekā 23 000 Sarkanās armijas karavīru. Par vācu karaspēka zaudējumiem ziņas nav saglabājušās.

Lidot kā putnam un ticēt savam sapnim

 Tūkstošiem gadu cilvēki raugās uz putniem debesīs un sapņo par lidošanu. Sengrieķu teikas vēsta par nesaprātīgo Ikaru, kurš pacēlies pārāk tuvu saulei, kas izkausējusi viņa vaska spārnus. Bet latviešu senās leģendas slēpj stāstu par Priekules muižas neparasto kalēju, kurš apņēmies izkalt spārnus, kas neizkūst saulē. Viņam ir iespēja ievadīt jaunu laikmetu un kļūt par pirmo cilvēku, kas pārvarēs zemes smaguma spēku un paliks dzīvs.

Patiesībā šo vīru nemaz nesauca par Ikaru, pretrunīgie avoti viņu dēvē gan par Edas Varacepļa kalēju, gan par Johansonu (Jāņa dēlu) Zviedri, tomēr vienā gan visi ir vienisprātis – Priekules muižas kalējs ir bijis pirmais Latvijā, kam izdevies īstenot cilvēces mūžseno sapni par lidošanu. Pats lidojums esot noticis 1670. gadā un, kā vēsta avoti, pārdrošnieks Kalējs, barona Korfa aizsargāts, piestiprinājis sev pēc skata izturīgus, lielus audekla spārnus, bet pie krūtīm – mazu kastīti, kas tos saturējusi. Lidojumu sācis no Priekules baznīcas torņa bumbas, kuru viņš pats arī bija uzlicis. Daudzu klātesošo izbrīnas pavadīts, viņš ar neticamu pārdrošību pacēlies gaisā, nolidojis gandrīz divas verstis, nokritis un pārlauzis kāju. Priekules apkārtnes ļaudīm Ikars bijis īsts varonis, bet citi to saukuši par bezdievi un gribējuši tiesāt. Tāpēc Priekules barons Korfs savas muižas kalēju aizstāvējis. Pēc lidojuma viņš izsludinājis kalēju Polijas karaļa aizsardzībā un rudenī viņu stiprā eskorta pavadībā vedis uz Viļņu. Bet uz leišu robežām eskortam uzbrukuši Grobiņas kapitāna jātnieki, izklīdinājuši kalēja pavadoņus, pašu kalēju sagūstījuši un aizveduši uz Grobiņu, kur lidoni apsūdzējuši ķecerībā, notiesājuši kā burvi un velna sabiedroto un sadedzinājuši. Lai gan lidotāja pusē esot nostājies Priekules muižas īpašnieks barons Korfs, vairums Priekules Ikara laikabiedru gan uzskatījuši, ka šāds lidojums nav iespējams bez paša nelabā palīdzības, un pārdrošnieks ticis tiesāts Grobiņā un sadedzināts uz sārta.
Bet, atgriežoties pie Priekules Ikara, jāteic, ka viņa lidojums nav aizmirsts – viņa tēls ir redzams Priekules ģerbonī, bet viņa iespējamais dzīvesstāsts izspēlēts Dailes teātra izrādē “Priekules Ikars”, tapusi arī Priekules himna - Ulda Marhilēviča komponētā dziesma ar Māras Zālītes vārdiem “Spārni kā vējš”. Līdz pat mūsdienām daudzi novērtējuši kalēja drosmi un pārgalvību – mācēt pacelties spārnos, lidot brīvi kā putnam un ticēt savam sapnim…

Dārzs, kas vieno ģimenes

Viena no priekulnieku skaistākajām tradīcijām ir novada ģimeņu dārza stādīšanas svētki, kuriem šogad apritēja divpadsmitā gadskārta. Dārza pamatā ielikts spēcīgs stāsts. Ik gadu 1.jūnijā, atzīmējot Starptautisko bērnu aizsardzības dienu, ģimenes, kurām piedzimis bērniņš, tiek aicinātas uz koku stādīšanas sarīkojumu. Tas ir arī simbolisks notikums, jo ģimenēm un jaunpiedzimušajiem bērniem ar koka iestādīšanu veidojas īpaša saikne un piederības sajūta savai dzimtajai vietai.

Sākumā pie novada pašvaldības bija tikai liela pļava, kurā ik gadu iestādīja pa dažiem vērtīgiem kokiem, taču gadu no gada stādījumi papildinājās. Būtisks pagrieziens dārza veidošanas procesā bija 2017.gads. Lai plašo teritoriju no pļavas pārvērstu par pievilcīgu un skaistu vietu, pašvaldība nolēma dārza iedomātās aprises reāli iezīmēt dabā ar bruģētiem celiņiem, laternām, soliņiem un jauniem stādījumiem. Tā Priekulē tapa vēl viens sakārtots apskates objekts ar savu īpašu stāstu. Ģimeņu dārzu līdzās pašvaldības ēkai un bērnu laukumam ar vairāk nekā 20 šķirņu kokiem un košumkrūmiem vizualizēja Priekules pilsētas dārzniece Liene Sokolovska. Viņa kokus Ģimeņu dārzam izvēlas pēc dekorativitātes – lai tie būtu ziedoši, ar raibām lapām, rozā krāsu vai balti zaļi. Lai ir interesanti un atšķiras no tā, ko var iegādāties ikdienā.

Savā pulkā uzņem jaunās ģimenes
Priekules kultūras nama direktore Rigonda Džeriņa ir pārliecināta, ka ģimeņu dārza izveidošana ir lielisks veids, kā savā pulkā uzņemt jaunās priekulnieku ģimenes: “Tas ir gaidīts pasākums gan ģimenēm, gan bērniem, kas savu aktualitāti nav zaudējis joprojām. Šopavasar mums radās vēl kāda laba ideja – ļaut iestādīt savu koku ikvienam, kurš to vēlas. Pagaidām gan tā vēl ir izstrādes procesā, bet ar dārznieces līdzdalību, domāju, mums izdosies to realizēt.” Kultūras nama direktore novērojusi, ka cilvēkiem un jaunajām ģimenēm patīk, ka viņus ievēro un novērtē. “Sabiedrība noveco, vienīgā cerība ir uz Liepājas tuvumu – ģimenes brauc, pērk pie mums īpašumus un dzīvo. Priekule kā pilsēta, kurā jaunām ģimenēm audzināt bērnus līdz vidusskolai, ir vienkārši ideāla vieta. Un kādēļ lai to nedarītu? Mums ir sporta zāle, mūzikas un mākslas skola. Visi viens otru pazīst. Ļoti cenšamies kultūras namā piesaistīt bērnus, un, šķiet, ka tas izdodas. Deju studijā “Ķiņķēziņi” darbojas ap 80 bērniem, sākot no 3 līdz 13 gadu vecumam. Bez viņu līdzdalības nenotiek ne pilsētas, ne Ikara svētki,” teic Rigonda Džeriņa.

Koks – paliekoša vērtība
Atzinīgus vārdus par skaisto Priekulē iedibināto tradīciju teic arī paši priekulnieki. Līga Svara ar vīru Pēteri audzina trīs atvases – 17-gadīgo Gabriellu, Beatrisi, kurai ir 12 gadi, un gadu veco dēlu Dominiku. Līgas vecākā meita Gabriella pie sava kociņa nav tikusi, jo viņas dzimšanas gadā ideja par ģimeņu dārzu vēl nebija radusies. Taču abiem pārējiem bērniem šis pasākums nav gājis secen. “Ar Beatrisi stādījām kociņu, savukārt ar Dominiku – rozes. Covid pandēmijas dēļ divus gadus Ģimeņu dārza stādīšana nenotika, arī mums ar Dominiku šis pasākums sanāca vēlāk, bet tas nekas. Galvenais, ka notika,” teic trīs bērnu mamma. Viņa jauno ģimeņu kopā sanākšanu uzskata par ļoti jauku tradīciju, kas nav tikai koku stādīšanas process. “Šajos svētkos parasti dejo un uzstājas mazie priekulnieki, kāds uzdzied. Notiek dažādas aktivitātes – sejas apgleznošana, bērniem lielie burbuļi un daudz kas cits. Tas ir ģimenes pasākums visiem,” teic Līga. Viņa atzīst, ka ikdienā bieži ar bērniem aiziet paskatīties, kā viņu stādītais koks un rožu krūms ieauguši, jo turpat blakus ir bērnu rotaļu laukums: “Arī mana māsa savā laikā šeit stādīja koku. Viņa vairs te nedzīvo, bet, kad atbrauc, vienmēr aiziet un apskatās, cik tālu tas izaudzis. Lai vai kā, koks ir ļoti paliekoša vērtība un tā stādīšana ir īpašs brīdis.”

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (22.09.2023.)

“Man nevajag daudz – man vajag mazliet”

 Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Mazsalacas pilsētas ģerbonis. Apstiprināts 1936.gada 30.jūnijā. Ģerboņa vairogs ir sadalīts trīs vertikālās joslās: sānu malas – melnas, vidējā daļa – sudraba krāsā. Vairoga apakšdaļā – viļņveida atdalījums. Augšējā daļā katrai joslai pretējā krāsā iekrāsotas piecstaru zvaigznes. Vairoga vidusdaļā attēlots tilts, kas norāda uz senu pārceltuves vietu. Savukārt zvaigznes norāda uz piederību Latvijai.

Jebkurā vietā galvenā vērtība ir cilvēks

Balvu pilsētmāsas – Mazsalacas – saimnieks Valdis Kampuss ir pārliecināts, ka saimnieko vietā, kur dzīvo zinoši, darbīgi un uzņēmīgi ļaudis. Šī vieta izslavēta ne vien ar skaisto Skaņākalna dabas parku, klintīm un Salacu, bet arī ar Ērenpreisa velobraucienu, kas ir neiztrūkstoša pilsētas svētku sastāvdaļa jau trīspadsmito gadu pēc kārtas. Kā klājas mazsalaciešiem savā 95.jubilejas gadā, par to saruna ar apvienības pārvaldes vadītāju.

2021.gada 1.septembrī Valmieras novadā darbu sāka vairākas jaunas struktūrvienības – pašvaldības teritoriālo apvienību pārvaldes. To starpā arī Mazsalacas apvienības pārvalde, kurā ietilpst Mazsalacas pilsēta, kā arī Mazsalacas, Ramatas, Sēļu un Skaņkalnes pagasti. Raugoties no šodienas skatpunkta, Jūsuprāt, bija pareizs lēmums izveidot šādas apvienību pārvaldes?
– Domāju, ka lēmums bija pareizs, jo ir skaidrs, ka vadīt visus pagastus un nodrošināt to saimniecisko darbību no Valmieras noteikti nebūtu iespējams. Šobrīd Valmieras novadā ir septiņas apvienību pārvaldes, no kurām vienu – Mazsalacas apvienības pārvaldi – vadu es. Esmu pārliecināts, ka uz vietas noteikti viss redzams labāk, arī saimniecisko pārvaldi vieglāk organizēt, nekā no attāluma. Turklāt pagastos iedzīvotāju paliek mazāk, un pareizi, ka arī štats mazliet samazinās. Mums visiem jāstrādā intensīvāk un efektīvāk, turklāt jāizmanto mūsdienu tehnoloģijas. Un ir vēl viena svarīga lieta, kādēļ uzskatu, ka jābūt apvienību pārvaldēm – katram pagastam vajag saglabāt savu indentitāti. Tas ir ļoti nepieciešams.
Ar ko Mazsalacas apvienības pārvalde lepojas?
– Visvairāk, protams, ar cilvēkiem. Pie mums tiek intensīvi apsaimniekota visa zeme, cilvēki dzīvo un strādā. Tas ir pats galvenais. Daudzdzīvokļu mājās dzīvokļi aizņemti, dzīvokli nopirkt var ne visai bieži. Kultūras jomā piedāvājums ir plašs, bet mūsdienās katrs vēlas kaut ko īpašu. Šogad ir izveidojies Jauniešu centrs, un dažādas aktivitātes pamanītas Latvijas mērogā. Mazie individuālie uzņēmumi startē dažādos pašvaldības projektos un iegūst līdzfinansējumu attīstības veicināšanai. Pilsētas centrs ar katru gadu top košāks ar stādījumiem, līdz ar to vasaras pilnbriedā var baudīt dabas uzziedēšanu. Protams, vecās koka mājas centrā paliek arvien tukšākas, jo, lai tās nosiltinātu un ievilktu ūdensvadu un kanalizāciju, vajag lielus ieguldījumus. Bieži vien vieglāk un racionālāk ir uzcelt jaunu māju, kas ir atbilstoša mūsdienu prasībām.
Kas ir tās problēmas, kas šobrīd Jūs kā apvienības pārvaldes vadītāju satrauc visvairāk?
– Droši vien Mazsalacas vidusskolas jautājums. Visi zinām, ka jaunā izglītības reforma paredz daudzu Latvijas skolu slēgšanu un reorganizāciju. Mūsu sāpe ir tā, ka paredz slēgt vidusskolas posmu, kas nozīmē, ka vidusskolas klašu vairs nebūs. Vidusskolēni jau ir pieauguši jaunieši, kuri potenciāli saprot, ka viņi var atgriezties un būt noderīgi dzimtajai pusei. Diemžēl to nevar teikt par 9.klašu beidzējiem. Jā, viņi, protams, atbrauks ciemos pie vecākiem, bet jauniešus 15-16 gadu vecumā vēl nesaista dzīves telpa šeit. Vēl viena problēma ir nodarbinātība. Mūsdienās lauksaimniecībā Latvijā strādā aptuveni 3% no visiem iedzīvotājiem – nu nav vairs tur tik daudz darba rokas vajadzīgas. Protams, pašvaldības iestādēs, skolā, bērnudārzā vajag pietiekami daudz darbinieku un reizēm pat kāda trūkst, bet tur, protams, nepieciešama speciālā izglītība. Kādreiz netālu no mums esošā kokzāģētava bija gatava strādāt pat trīs maiņās un trūka darbinieku, diemžēl tagad pasaulē vairs nav tik liels pieprasījums pēc zāģmateriāliem. Mainās ekonomiskā situācija, darba tirgus, līdz ar to pieprasījums pēc darbiniekiem. Daudzi atraduši darbu Valmierā, kas atrodas 44 km attālumā un 50 minūšu braucienā no Mazsalacas. Esam Valmieras guļamrajons, un tā ir normāla parādība. Kaut gan pēdējā laikā zinu daudzus cilvēkus, kuri veiksmīgi strādā valsts iestādēs attālināti – no mājām. Arī tam ir savi plusi.
Jūlijā Mazsalaca svin pilsētas svētkus, kuru neatņemama sastāvdaļa ir īpašs velobrauciens. Ērenpreisa jubilejas svinības droši vien nav tikai stāsts par tradīcijām, bet kas krietni vairāk…
– Tas ir notikums, uz kuru sanāk un sabrauc ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī ciemiņi. Protams, mums ir, ko rādīt, un pie mums ir, ko redzēt, slaveno Ērenpreisa velobraucienu ieskaitot. Mazsalacā ar velosipēdiem brauc uz darbu, izklaidēm, ciemos, senāk cilvēki arī daudz sportoja. Mūsu jaunieši Murjāņos trenējušies riteņbraukšanā, profesionāļi gan nav izauguši, bet pirms gadiem 20, piemēram, 10 ģimenēm nebija problēmas ar bērniem nobraukt 60-70km. Un, kad palasījām, ka Ērepreisa velosipēdu ražotājs Gustavs Ērenpreiss cēlies no Mazsalacas, to lietu pacēlām augšā un sākām rakt dziļāk. Zinājām, ka Mazsalacā privātmājās bijušas trīs velodarbnīcas, kurās saglabājušās fotogrāfijas vai iekārtas no tiem laikiem. Tās tika apsekotas un izzinātas vairāk, izrādījās, ka arī Ērenpreisa radiniekiem šeit joprojām ir īpašumi. Tā radās viena no mūsu pilsētas tradīcijām – Ērenpreisa velobrauciens. Arī Skaņaiskalns, Salaca un klintis ir tas, ar ko esam ievērojami. Tiesa gan, mazsalacieši un apkārtējie bija pieradināti, ka jābūt papildus kaut kādām aktivitātēm. Bet iedzīvotāju vidū pastāv arī cits redzējums – pietiek ar to, ka ir izcila daba, vairāk nekas nav vajadzīgs. Pagaidām notiek diskusijas par to, vajag vai nē izdomāt kādas papildus aktivitātes. Piemēram, sešgadnieku taču nevedīsi trīs stundas skatīties piecas klintis. Jā, tās ir skaistas, ar atsegumiem, bet bērns ir bērns. Viņam vajag aktīvu nodarbi, nevis divas stundas staigāt mežā pa asfaltētu ceļu. Ja cilvēki izvēlētos apskatīt klintis, izstaigājot trīs kilometrus gar upes krastu ar kājām, nevis atbraukt pa asfaltētu celiņu ar automašīnu, tad viņi saprastu, kas ir īstā vērtība. Ir mums Latvijā pietiekami daudz klinšu atsegumu, bet dzirdēt savu atbalsi Skaņajākalnā ir īpaša bauda. Tikai tad cilvēks saprot, kādēļ viņš atbraucis uz šo dabas parku.
Kā noprotu, sportiskais gars iedzīvotājos ir pietiekami dzīvotspējīgs. Cik cilvēki aktīvi sporto?
– Pie mums ļoti daudz cilvēku pārvietojas ar velosipēdiem, diezgan pieprasītas arī bumbu spēles. Ir mums sava volejbola komanda, kura startē Limbažu kausa izcīņā. Ir florbolisti, futbolisti, savukārt basketbola jauniešu komanda pēdējos gados kooperējas ar Rūjienu un veido vienu spēcīgu komandu, jo visiem jau gribas vinnēt. Basketbola attīstībai pamats ir Rūjienas sporta skolas atbalsts. Latvijas basketbola izlases dalībnieki brāļi Bertāni nākuši no Rūjienas, un tur izauguši daudzi Latvijas mēroga basketbolisti.
Nav noslēpums, ka tieši no mazām Latvijas pilsētām cēlušies daudzi slaveni sportisti, kuri kaldinājuši vērtīgas medaļas un nesuši pasaulē mūsu valsts vārdu. Vai arī Mazsalacā ir kāds, ar ko lepojaties?
– Noteikti ir. Mazsalacietis Roberts Slotiņš daudzus gadus bija Latvijas izlases biatlonists un izlasē stabili ieņēma vietu izlases četriniekā. Viņa tēvs vēl tagad trenē biatlonistus, brauc uz Cēsīm, Priekuļiem – uz biatlona šautuvi, kur var apgūt šaušanu. Roberts šogad beidzis savas aktīvās sporta gaitas, bet viņam ir jaunākā māsa, kura arī uzrāda labu sniegumu. Skaņākalna dabas parkā mums ziemā vienmēr darbojas slēpošanas trase, kur cilvēki slēpo un atpūšas. Vēl mums ir pa kādam basketbolistam, kuri tikuši un veiksmīgi spēlējuši basketbola klubos Spānijā. Viens no viņiem – Ojārs Bērziņš – jau atgriezies un veiksmīgi cīnās Latvijā.
Pēdējos gados daudzas pašvaldības ieguldījušas pūles un līdzekļus zaļo veloceļu izveidei, kas lielākoties ved pa bijušajām dzelzceļa līnijām. Arī Jūs esat to skaitā…
– Uz Rīgas pusi mums ir labi uzturēts velomaršruts Mazsalaca – Aloja. Mūsu pārziņā ir 8km, un Alojai aptuveni tikpat. Ir forši ģimenēm aizbraukt uz kafejnīcu Alojā paēst pusdienas un pa taisno mierīgi braukt mājās vai arī izlaist kādu lielāku līkumiņu. Aloja ir stundas brauciena attālumā, un tas ir pozitīvi. Uz otru pusi ir Rūjiena, kas veloceļu jomā savukārt veido labu sadarbību ar Igauniju. Kopumā tas viss diezgan labi funkcionē un darbojas.
Kā vēl vairāk mudināt dažādu tautību cilvēkus iepazīt velomaršrutus visos Latvijas novados?
– Velosipēds ir vienkāršs transportlīdzeklis, kas gada laikā ir noderīgs vismaz 7–8 mēnešus. Slēpes nopirksi un, ja neesi slēpošanas fans, labi ja dažas reizes paslēposi. Ar velosipēdu cilvēks var aizbraukt uz dārzu, darbu, tas izmantojams arī garākiem braucieniem. Ja ikdienā cilvēki nobrauc trīs kilometrus, tad sestdienā vienkārši var nobraukt arī 30km, gūstot fizisku rūdījumu un pie reizes apskatot ko jaunu. Un, ja tu pats visu esi sasniedzis saviem spēkiem, tad redzētajam objektam noteikti ir arī lielāka vērtība. Un šeit, protams, nedrīkst aizmirst arī par velobraukšanas pozitīvo ietekmi uz veselību. Pusmūža vecumā, domāju, ne katrs var paskriet vai ir apņēmības pilns katru dienu vingrot. Toties ar velosipēdu braukt var visi.
Pats ar sportu vairāk esat uz ‘tu’ vai ‘jūs’?
– Laikam jau uz ‘tu’. Dažādos laikos esmu pievērsies dažādiem sporta veidiem. Savulaik aktīvi spēlēju un labus panākumus guvu dambretes spēlē. Pēc augstskolas, kad vēl nebiju nodibinājis ģimeni, vienu gadu pamēģināju pastrādāt par treneri dambretes spēlē. Tie bija labi laiki. Toreiz vēl kursēja vilciens uz Rīgu, mēs aizbraucām uz sacensībām, pēc tam vēl paspējām uz kādu bērnu izklaides vietu vai zoodārzu, un vakarā atpakaļ uz mājām. Tā bija pilnvērtīgi pavadīta diena. Tajos laikos ar vilcienu brauca gan studenti, gan bērni ciemos pie vecākiem. Nevaru nepieminēt arī velobraukšanu. Jau daudzus gadus notiek sacensības – velobrauciens apkārt Burtnieku ezeram, kas ir 48km distance pa apvidus ceļiem. Atminos, ka ziedu laikos saskaitīju apmēram 50 mazsalaciešus, kuri piedalījās šajās sacensībās. Es pats visu distanci ap ezeru esmu nobraucis reizes desmit. Godīgi sakot, 50 km ar velosipēdu ir normāla rīta izklaide.
Mazsalaca un Balvi ir pilsētmāsas, kas dzimušas vienā gadā. Jums kādreiz sanācis pabūt mūspusē?
– Ne pārāk bieži, bet Balvos un Balvu pusē esmu bijis. Mazsalacas muzeja direktorei ir laba paziņa Balvu Novada muzeja vadītāja, tādēļ man bija iespēja apmeklēt jūsu muzeju. Pēc izglītības esmu inženieris hidrotehniķis un savulaik iepazinos ar Juri Bleideru no Rugājiem, kurš ir vietējais kokamatnieks. Aizbraucu ciemos pie viņa un uzzināju, ka jūspusē ir arī tāda vieta Kuprava, kur savulaik teju pus Latvijai ražoja drenu caurules. Protams, izbraucu arī caur Balviem un biju mazliet pārsteigts par pietiekami lielo un jaudīgo piepūšamo atrakciju ezerā. Esot jaunā vietā, pievēršu uzmanību, kā tur izskatās, taču cenšos nesalīdzināt. Katrā vietā ir kaut kas savs, un nevajag visā Latvijā būt pilnīgi vienādam standartam. Vienā vietā zāli pļauj vairāk, citā – mazāk, un tas ir normāli. Latvijā ir 512 pagasti, un katrā no tiem ir kaut kas apskates vērts.
Pēdējos gados daudz tiek likts akcents uz zaļo dzīvošanu un domāšanu? Cik zaļi dzīvojat Jūs?
– Noteikti jāuzsver atkritumu savākšana un šķirošana, pozitīvs risinājums iedzīvotāju informēšanai un dažāda veida atkritumu noglabāšanai ir EKO laukumi, lielgabarītu atkritumu savākšanas akcijas. Vietējo resursu izmantošana enerģijas ražošanā un tās izmantošana pārstrādes tehnoloģijās. Iedzīvotāju relaksācijai būtu labi, ja pusi no brīvdienām, kas pavadītas lielajos tirdzniecības un izklaides centros, nomainītu pret atpūtu dabā. Svarīgi saprast, ka bioloģiskie atkritumi, piemēram, lapas un zari, nav obligāti jāsadedzina, bet tie izmantojami vietējās floras bagātināšanai.
Kā Jūs raksturotu Mazsalacu un apvienības iedzīvotājus?
– Jebkurā vietā, lai kur mēs arī dzīvotu, vienmēr galvenā vērtība ir, bija un būs cilvēki. Ja viņi vēlas, jebkur var izveidot sev patīkamu vidi, dzīvesvietu, veidot savu kultūru un pasākumus. Tā ir tā lielākā vērtība, nevis tas, ko daba mums atstājusi – izrakteņus vai mežus. Galvenais ir cilvēks, kurš dzīvo, darbojas un veido savu kopienu, sadarbojas un sarunājas ar kaimiņiem, kā laukos un mazpilsētās tas vēl daļēji notiek. Iedzīvotāji laukos vienmēr būs – vairāk vai mazāk, bet būs. Un Latvija neizmirs – par to nav jāšaubās.

Reizi gadā – diena Ērenpreisa zīmē

Jau trīspadsmito gadu jūlija trešajā sestdienā Mazsalacā, atzīmējot pilsētas svētkus, tiek svinēta arī velosipēdu ražotāja Gustava Ērenpreisa jubileja. Kad runa ir par Latvijā ražotiem velosipēdiem, pirmais, kas nāk prātā, ir Ērenpreiss. Gustava Ērenpreisa pilsēta ir Mazsalaca, tieši tādēļ reizē ar pilsētas svētkiem šeit svin arī viņa dzimšanas dienu.

Mazsalacas Kultūras centra vadītāja DACE JURKA stāsta, ka Ērenpreisa velobrauciena tradīcijas pirmsākumi meklējami pirms trīspadsmit gadiem, kad tūrisma nodaļa nolēma sarīkot mazu velobraucēju saietu. Tobrīd neviens pat nenojauta, ka ar laiku šī ideja ies plašumā un izveidosies par skaistu tradīciju: “Vēlāk pasākuma rīkošanā iesaistījās arī Mazsalacas Kultūras centrs un pašvaldība. Sākām veidot paplašinātas svētku programmas, uzaicinājām piedalīties Ērenpreisa pēctečus, un tā tas viss turpinās joprojām. Šī ideja ir pievienotā vērtība svētkiem, jo mēs katrs meklējam savu identitāti.”

Jābūt gudram piegājienam
Kultūras centra vadītāja retoriski jautā,– kas tad ir pilsētas svētki? Pilsētai svētki būtu jāsvin katru mēnesi un katru dienu būtu jāpriecājas, ka pilsēta ir, ka tajā dzīvo cilvēki un notiek notikumi. “Bet tad, kad paskatāmies svētku vēsturi, man pašai vislabāk atcerēties brīdi, kad pirms diviem gadiem spējām nomainīt Parka ielas nosaukumu un to pārdēvēt Ērenpreisa vārdā. Tas patiešām bija notikums. Taču valstī notikumu ir pārmēru daudz, tādēļ gribētu, lai cilvēki vairāk to novērtē. 13 gadi tādai tradīcijai vēl nav nekāds lielais cipars, taču jāskatās, kā to mēs varēsim noturēt, cik ilgi paši būsim ar gudru piegājienu šim notikumam,” teic D.Jurka, piebilstot, ka daudzas nerealizētas ieceres vēl ir uz papīra un stāv atvilktnēs, gaidot savu iznācienu.

Lielā balva – Ērenpreisa velosipēds
Mazsalacas pilsētas svētki un Ērenpreisa velobrauciens ir vasaras lielākais notikums ne vien pašiem mazsalaciešiem, bet arī pilsētas ciemiņiem. Un par to liecina ik gadu pieaugošais apmeklētāju skaits. “Piedāvājam iedzīvotājiem visu iespējamo, ko vien varam – iedzīvinām centru, dodamies uz muižu, piedāvājam aktivitātes, arī našķus un kaut ko no amatniecības, arī programmas visu vecumu cilvēkiem. Savukārt svētku noslēgumā visi tiekas koncertā un nakts ballē. Pasākumu apmeklējuma kopums patiešām pieaug, bet nākamajos gados jāsaprot, kā mēs izcelsim šo seno velosipēdu gaismā, kā izskatīsimies parādē un ko ar to gribam panākt. Ir jābūt kādam knifiņam. Mēs joprojām domājam, ka atstāsim iespēju laimēt Ērenpreisa velosipēdu, kas ir visai ekskluzīvi, un ļoti ceru, ka nākamajā gadā radīsim iespēju sapulcēt kopā arī iepriekšējo gadu loterijas veiksminiekus,” teic kultūras centra vadītāja.

Pulcējas vairāki tūkstoši cilvēku
Katru gadu pēc pilsētas svētkiem notiek īpaša izvērtēšana, kurā tiekas visi pasākuma organizatori un tehniskie darbinieki, lai izrunātu un izvērtētu paveikto. Kā teic Dace Jurka, šogad secinājumi ir dažādi un objektīvi. “Ir ierosinājumi, ieteikumi, ka mums jāapgūst plašāks formāts, ka kultūras piedāvājums šogad bijis interesantāks. Dažam šķiet, ka mēs par maz mīlam Salacas upi. Taču mans kā kultūras darbinieces viedoklis ir, ka ar katru gadu jebkurā pilsētā būs arvien grūtāk rīkot svētkus un piedāvāt cilvēkiem to, ko viņi grib. Mūsu pienākums ir šo tradīciju uzturēt dzīvu, lai cilvēki zina, ka Mazsalacā šādi svētki notiek. Pagaidām tas ir izdevies. Un tradīcija ir dzīva, ja ir amatiermākslas kolektīvi, kas nāk un darbojas. Mums tie ir vairāk nekā 400 dalībnieki vecumā no 3 līdz 93 gadiem. Viens paņem līdzi savu kaimiņieni, cits – draugu vai draudzeni, un tā kustība notiek. Šogad pilsētas svētkos bija ļoti liels apmeklētāju skaits – vairāki tūkstoši. Mazsalacai, kur pilsētā dzīvo vien tūkstotis iedzīvotāju, tas ir ļoti daudz,” apliecina kultūras centra vadītāja. Viņa atklāj, ka šogad pilsētas 95.jubilejas gads ar Mazsalacas pilsētas svētku izskaņu nebūt nav beidzies. Jubilejas svinības noslēgsies ar lielu, skaistu punktu – svētku salūtu naktī no 31.decembri uz 1.janvāri.

Ar lepnumu nes dzimtas vārdu pasaulē

    Pirmais Ērenpreisa velosipēds dienas gaismu ieraudzīja jau tālajā 1922.gadā – to radīja talantīgs latviešu amatnieks Gustavs Ērenpreiss. Laika gaitā Ērenpreiss kļuva par lielāko un modernāko velosipēdu ražotāju Baltijā. Ērenpreisa darbību noteica trīs pamatvērtības – dizains, augsta kvalitāte un pieejamība ikvienam. Šie velosipēdi Austrumeiropā bija ļoti iemīļoti, un tie redzami ielās arī mūsdienās. Diemžēl Otrajā pasaules karā fabrika tika izpostīta un velosipēdu ražošana pārtraukta. Taču tas nebija uz visiem laikiem… Gustava brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss nolēma turpināt dzimtas aizsākto un šobrīd ražo velosipēdus, kas līdzinās tā laika braucamajiem, papildinot tos ar mūsdienās pieejamiem moderniem materiāliem.

No kordiriģenta par uzņēmēju
Kā jauneklis, kura pirmā profesija ir kordiriģents, pārtapa par nopietnu biznesmeni un velosipēdu entuziastu? Izrādās, Toms jau kopš mazotnes juta savu piederību velosipēdiem, nopietni aizrāvās ar dzelžu ķimerēšanu šķūnīšos un tēva garāžā. Savu pirmo senlaiku velosipēdu viņš atjaunoja, būdams pusaudža gados, bet pēc pāris gadiem jau bija pavisam skaidrs – vajag turpināt Gustava Ērenpreisa iesākto.
2005.gadā Toms pameta viesmīļa darbu, atjaunoja vēsturisko zīmolu un Čaka ielā blakus Ziedoņdārzam atvēra “Ērenpreiss” velosipēdu restaurācijas darbnīcu. Interese par restaurāciju bija milzīga, cilvēki bija sajūsmā par seno velosipēdu kvalitāti, un pamazām kļuva skaidrs, ka būtu jāatjauno arī jaunu velosipēdu ražošana. 2010.gadā Toms Ērenpreiss ar domubiedriem nodibināja uzņēmumu “Ērenpreiss Original”, bet pirmos velosipēdus laida klajā 2012.gadā, iedvesmojoties no vēsturisko velosipēdu “ģeometrijas”, uzbūves un apvienojot to ar mūsdienīgām detaļām un risinājumiem. Dizains un visi tehniskie risinājumi pilnībā tapa Latvijā. Ap to laiku Latvijā sākās īsts velobraukšanas “bums”, kas, par laimi, nav noplacis, jo dažādās Latvijas pilsētās un arī laukos velosipēdistus ikdienā var redzēt aizvien biežāk. Visu šo laiku paralēli ražošanai notika arī vēsturisko velosipēdu restaurācija un apkope.

Labāk mazāk, bet labāk
Lūgts raksturot savu pircēju, uzņēmējs teic, ka tie ir cilvēki, kuri novērtē kvalitāti ilgam laikam. “Jāatzīst, ka mērķis ir vairāk klasiski pilsētas velosipēdisti, taču tai pat laikā velosipēdus pielāgojam arī lauku un mežu takām. Strādājam uz kvalitāti. Pēdējos gados īpaši esam mainījuši biznesa modeli, pamatā tirgojot tieši un pēc pieprasījuma, tā teikt, mazāk, bet labāk. Ar ko mūsu velosipēdi atšķiras no citiem? Ar detaļu nostrādātību, vieglumu, kvalitāti, tradīcijām. Es teiktu, ka ar Ērenpreisa velosipēdiem var braukt, kamēr vien pietiek spēka, bet, ja nopietni, tad kopš 2012. gada domāju, ka visi mūsu radītie velosipēdi ir izdzīvojuši. Piemēram, nesen vienā uzņēmumā, kur mūsu velosipēdi ir koplietošanā, velosipēdiem veicām tehnisko apkopi un tos pārkrāsojām. Tie jau nokalpojuši astoņus gadus un nokalpos vēl vismaz tikpat.
Toms Ērenpreiss ir pārliecināts, ka velosipēds ir unikāls izgudrojums, kas paceļ cilvēka kustības efektivitāti geparda līmenī. Tikai Latvijas sabiedrība to uz brīdi bija piemirsusi un tagad ar lielu lepnumu sāk atcerēties, kāda liela velosipēdu būvēšanas tradīcija bija un būs Latvijā. Uzņēmējs stāsta, ka pašos biznesa pirmsākumos cilvēki uz viņiem skatījās kā uz dīvaiņiem: “Šobrīd ir tā, ka lielākā daļa vietējo Mazsalacas iedzīvotāju pārvietojas ar vietējiem velosipēdiem. Paši skrūvē, paši atjauno. Tas izveidojies kā Mazsalacas fenomens, kur vēsturisko velosipēdu ir vairāk nekā jauno.”

 
* “Ērenpreiss” ir ieguvis 1.vietu Swedish Business Award (2012), Eksporta un inovācijas balvu (2014), Eksporta izcilības balvu “The Red Jackets” (2015).

* 2020.gadā Valsts prezidents Egils Levits uzdāvināja “Ērenpreiss” velosipēdus Francijas Republikas prezidentam Emanuelam Makronam un viņa kundzei.

* Restaurācijas darbnīcā kopš tās pirmsākumiem atjaunoti vairāk nekā 500 antīkie velosipēdi.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (15.09.2023.)

“Es meklēju lielās norises mazajās”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Preiļi

Kur parasti iegriežas tūristi un viesi, apmeklējot Preiļus, kas šajā pilsētā labprāt aicina ciemos pie sevis? Atbilde ir viennozīmīga: jātiekas ar interesanto mākslinieci Vladlenu un jāredz viņas darinātās lelles. Ne tikai jāredz, bet var izmantot arī  pārģērbšanās iespēju un iejusties kādas princeses vai karaļa tēlā. Vai patiešām pieaugušie jūtas kā bērni?  Dzirdēts, ka Preiļos dzīvo ideju apsēsti cilvēki, kurus reizēm nesaprot pat vietējā pašvaldība, taču viņi  savas idejas tik un tā izlolo un īsteno. Kas tie par cilvēkiem un kādi ir viņu veiksmes stāsti?

Preiļu pilsētas ģerbonis apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogs ir zelta krāsā, uz kura attēlots profilā pagriezies melns krauklis ar zelta aci un zelta atspīdumu. Krauklis latviešu tautas folklorā tiek uzskatīts par gudrības, drosmes un spēka simbolu, kā arī bieži pieminēts kā izcils padomdevējs. Šis putns ģerbonim izvēlēts, jo Preiļu ilggadējo īpašnieku Borhu ģerbonī bija attēloti kraukļi.

Tik garšīgi pašai, tik apbrīnojami citiem

Mākslinieces īstais vārds ir Jeļena Mihailova, taču izstādēs un visos pasākumos viņa sevi piesaka vienā vārdā – Vladlena. Arī sarunā ar laikrakstu “Vaduguns’’ stādījās priekšā tikai kā Vladlena, kas ir viņas sava veida skatuviskais vārds.
Leļļu māksliniece sagaida, kautrīgi smaidot un ar pavadiņu rokās, pie viņas kājām glaužoties rūsganas krāsas skaistulim kaķim. Kaķi ir viņas mīluļi. Tepat pagalmā miniatūras pilis ar tornīšiem un tiltiņiem, turpat arī veclaicīga kariete. Tālāk krāšņi interjeri, kur apsēsties un… ja mugurā būtu kupla kleita un galvā – dāmu cepure, sanāktu fotobilde kā uz žurnāla vāka. Tas viss ir iespējams, jo māksliniece piedāvā pārģērbties 18. gadsimta tērpos ar parūku galvā un nofotografēties. Viņas privātkolekcijā ir ap 550 dažādu izmēru kostīmi pārģērbšanai. Kādi tie izskatīsies, no kāda auduma šūdināt,– to izdomā un uzzīmē māksliniece, bet tagad šos tērpus palīdz darināt arī darbiniece. Toties mājas pagalmā paveras īsta pasaku un fantāzijas pasaule, bet tālāk iekštelpās galvenās darbojošās personas ir Vladlenas darinātās lelles. Kā viņa gan prot tās uzburt?
Vladlena ar vīru Vladimiru savā leļļu valstībā darbojas kopš 2008. gada, kad atvēra šo galeriju. Preiļos viņa ir ieprecējusies, pirms tam dzīvojusi un skolojusies Krievijā. To, ka viņai patiks veidot lelles un šāda nodarbe kļūs par būtisku turpmākās dzīves daļu, Vladlenai ir liels pārsteigums pašai. Tiesa, viņai jau bērnībā padevās zīmēšana, viņai jau bija mākslinieces tvēriens, taču dzīvot leļļu pasaulē tomēr ir gluži kas cits.
Mākslinieces galerija ir pārsteidzoša. Patiesībā tie ir gandrīz vai cilvēka auguma tēli, izkāpuši no literatūras vai filmās redzētiem darbiem, pārsteidzoši ar savu izskatu un raksturu. Viena no pēdējiem darbiem ir 12 Zodiaka zīmju grupa. Šo tēlu veidošana bijis ļoti interesants darbs. Varbūt izskatās padrūms, jo visas zīmes ieturētas vienādā – tumšā – nokrāsā. Vladlenu aizrauj mīti un leģendas, un tās saistās ar konkrētām valstīm. Šie izteiksmīgie tēli ne vien iedvesmo mākslinieci, bet aizrauj arī tūristus, jo privātkolekciju brauc skatīties ekskursanti no visas pasaules un, ieraudzījuši ko pazīstamu no savas valsts kultūras, viņi kļūst dikti priecīgi. Vladlenai pašai ļoti patīk itāļu masku komēdija, viņa ir atveidojusi Arlekīnu, Kolumbīni, vēl daudzus citus personāžus. Ir arī Olimpa dievu sērija, atveidota lielos augumos. Poseidonu viņa meistarojusi ilgi – divas nedēļas. “Mitoloģiskie tēli man ir interesanti tieši tādēļ, ka varu brīvi iztēloties, kādi tie izskatās un kādu raksturu tiem piešķirt. Patīk arī pūķi. Kurš gan uzdrošināsies teikt, ka tie nav bijuši tādi, kādus esmu radījusi, ja neviens tos nav redzējis? Tā ir mana brīva fantāzija!” jautri nosaka Vladlena.
Māksliniecei patīk stīmpanks (zinātniskās fantastikas virziens), ko viņa uzskata par aizraujošu. Šajā virzienā mākslai noder dažādu tehniska rakstura priekšmetu izmantošana. Piemēram, no veca lietussarga sanāk īsts zirneklis. Vladlena saka: “Veidot šāda stila lelles ir ļoti interesanti, mani tas aizrauj, jo nav garlaicīgi!”
Māksliniece piedalās arī starptautiska mēroga izstādēs un ir saņēmusi atzinību un balvas. Galerijas apmeklētājiem Preiļos iespēja redzēt šīs pateicības un viesu dāvinājumus Vladlenai. Pēdējos gados dalība izstādēs notiek virtuāli ar uzņemto video palīdzību, atainojot konkrētās lelles izskatu visās dimensijās.
Interesanti, vai māksliniece savu leļļu galeriju negribētu papildināt ar vietējā novada personāžiem, sabiedrībā svarīgiem cilvēkiem, teiksim, vietējo mēru un citiem priekšniekkārtas cilvēkiem? Vladlena atzīst, ka kādreiz tāda doma pavīdējusi, agrāk viņa ir veidojusi sev pazīstamus cilvēkus leļļu izskatā, taču tagad domā, ka laikam neuzdrošinātos lellēs iemūžināt Preiļos dzīvojošos cilvēkus. Ej nu sazini, kā viņi paši to uztvertu, ieraugot savus ģīmjus un lellēs atveidoto raksturu? Varbūt sadusmotos vai apvainotos, bet tūristi šādas lelles nez vai atpazītu, un viņiem nebūtu interesanti skatīties.
Kā dažādo leļļu valstībā jūtas galerijas apmeklētāji, vai pieaugušie dažkārt neatgādina bērnus? Vladlena novērojusi, ka lelles daudz uzmanīgāk un ilgāk vēro tieši pieaugušie, kuriem tās nereti patīk daudz labāk nekā bērniem. Mazie ciemiņi pat baidās no tumšajiem Zodiaka zīmju, pūķu vai leģendu tēliem. Dažkārt bērni izjūt pat bailes un skrien projām. Toties no sirds viņi priecājas par lellēm, kuras ir labi pazīstamas.
Vladlena visus darbus veido viena. Viņai nav palīgu un nav bijis arī neviena mācekļa, kam nodot savas zināšanas un prasmes. Pati atzīst, ka nav bijusi vēlme sadarboties un kādu apmācīt leļļu darināšanas mākslā, jo prast darboties pašai, bet iemācīt to pašu otram ir dažādas lietas. Turklāt Vladlena uzskata, ka viņai nepiemīt skolotājas talanta. Bez tam izprast mākslinieces mainīgo dabu otram arī nav viegli. Pēkšņi uzrodas jauna ideja,– kā to izskaidrot otram? “Būs tikai daudz runāšanas bez rezultāta. Šis darbs ir tik garšīgs man pašai, ka nevēlos ar to dalīties,” atzīst māksliniece. Vladlena daudz lasa, ja viņu aizrauj kāds personāžs, izprāto, kāda veida lellē varētu to attēlot, kādu izskatu un raksturu tam piešķirt. Kad sākas veidošana, viss notiek, tēls rodas prātā un rokās. Visas lelles ir mākslinieces pirkstu darbs, izveidojot dažnedažādās leļļu sejiņas un darinot tām atbilstošus tērpus. Kā tas izdodas, var tikai apbrīnot!

Katrai skolai savu odziņu!

Vai teiciens, ka vezumu velk visi, dzīvē vienmēr ir patiess? Vai tomēr īsto jēgu notikumiem un attīstībai piešķir atsevišķu cilvēku grupa, kuras iniciatīvu sabiedrība nereti uztver kā izaicinājumu vai pat nesaprot? Vai lielās un svarīgās lietas notiek tikai tālajā Rīgā? Jautājumi, uz kuriem ir jau atrastas un realitātē iedzīvinātas atbildes. Saruna ar biedrības “Preiļi izglītotai Latvijai’’ aktīvistēm, kuras nodibinājušas akreditētu vietējo pamatskolu, kas saucas “Preiļu Brīvā skola”. Tā ir pirmā tāda privātskola Latgalē. Saruna ar Ingūnu Zīmeli un Daigu Koļesņičenko.

Atklājiet, kas tā par biedrību un kāpēc to dibinājāt?
– Biedrību nodibinājām 2015. gadā četras vietējās ģimenes. Bez mums ar Daigu vēl arī Liene un Mārtiņš Vilcāni un Indriksonu ģimenes. Esam domubiedri, un radās mērķis veidot jaunu, citādāku pieeju izglītībai un nodibināt savu pamatskolu. Šajā domubiedru grupā jutāmies atbildīgi par vidi, kurā dzīvojam, jutāmies kā lokālpatrioti, uz kuriem bieži vien arī turas pasaulīte. Ir taču zināms, ka labas idejas veiksmīgāk īstenojas tad, kad tas vajadzīgs personīgi. Mums visiem ir bērni, kopā diezgan daudz bērnu, un radās interesanta doma,– vai mēs paši nevaram iesaistīties viņu izglītošanā? Kādā brīdī sajutām spēku un arī varēšanu, jo atradās telpas, finanšu iespēja, vārdu sakot, viss tā labi sakrita, un deviņu kilometru attālumā no Preiļiem jau esošā skolā saviem bērniem atvērām “Preiļu Brīvo skolu”. Mērķis bija attīstīt skolu ar alternatīvu pieeju izglītībai un pēc sešiem mēnešiem saņemt tās akreditāciju. Mēs, šie dibinātāji, esam cilvēki ar pedagoģisko izglītību, mums jau bija izglītības jomas darba pieredze.
Tātad kaut kas Jums tomēr nepatika savā iepriekšējā darba jomā?
– Bija lietas, ko gribējās pavisam citādākas. Gribējās, lai būtu brīvdabas pedagoģija, lai bērni daudz vairāk laika pavadītu ārā un tas notiktu jēgpilni. Mēs pašas arī izglītojāmies dažādos pedagoģijas virzienos un mēģinājām no visa salikt kopā to, kas šķita labs un vajadzīgs. Mani pirms tam tracināja realitāte, kad, kā mammai izsakot kādu priekšlikumu, saņēmu atbildi: bet viss ir kārtībā, neko citu nevajag! Mans uzskats, izdzirdot kādu rosinājumu, ir vismaz par to padomāt, nevis uzreiz klaji noraidīt. Mēs ieguldījām daudz sagatavošanas darba, organizējot Preiļos konferences, tikšanās ar sabiedrību un aicinot uz sarunām citus pedagogus, interesantus cilvēkus, lai runātu par izglītības jēgpilnu nozīmi un saturu 21.gadsimtā. Braucām arī ciemos pie alternatīvām skolām citos novados, lai paši sev atbildētu: ko mēs gribam un ko varam? Mums nebija rozā briļļu, bet labi arī, ka pirms deviņiem gadiem tomēr nezinājām, cik sarežģīti ir iet pret straumi. Mēs joprojām katru gadu daudz diskutējam, ko un kā mēs darām, vai tas ir labi bērniem un tamlīdzīgi. Mūsu pieeja ir nopietna, meklējot katrai nodzīvotai dienai jēgpilnu attieksmi.
Kas ir būtiski atšķirīgais jūsu Brīvās skolas darbībā?
– Ja bērnam ikdienā pretī stāv personības, tad viņam nav vajadzīga tā nosacītā standarta audzināšana. Mūsu visiem darbiniekiem deg acis, viņi saprot dzīves pamatvērtības, viņi ir personības, līdz ar to daudz ko dod arī mūsu pusotrgadīgajiem un visiem citiem skolas bērniem. Skolā kopējais bērnu skaits ir 50 , ieskaitot pirmsskolas vecumu un audzēkņus līdz 6.klasei, strādā 15 darbinieki. Priecājamies, ka varam nodrošināt darba vietas, piedāvājot labi apmaksātu darbu, kas vietējai kopienai ir ļoti svarīgi. Arī šogad skola akreditējās vēl uz sešiem gadiem. Tās ieguvums ir arī cilvēku piesaiste Preiļiem, jo uz šejieni ir pārcēlušās ģimenes, viena ģimene no Rēzeknes turpina braukāt katru dienu.

 Kādi tad ir Jūsu skoliņas audzēkņi?
– Tādi paši, kā citi. Bet bērni aug fantastiski interesantā laikā. Pēc 2000. gada dzimušie ir pavisam citādāki, daudz gudrāki par mums, un es prātā paturu domu, ka mūsu paaudze jau ir dinozauru laikmets. Taču ļoti ceru, ka mūsu, pieaugušo, piemērs viņiem noderēs un palīdzēs attīstīties. Mūsu skola uzliek uz pusēm dalītu atbildību gan vecākiem, gan skolai. Jā, ir skolotāji–personības, kuri māca jau bez vārdiem, ir individuāla pieeja, bet katram tomēr ir sava varēšana un robežas. Mūsu bērni stundās ir skaļi un visu laiku uzdod jautājumus. Var diskutēt, cik tas ir labi vai slikti. Man patīk mūsu skolas virzības ceļš, tās vērtības un aktualitātes, ko neslēpjam. Piemēram, mobingu. Mēs to noķeram aiz astes un domājam, kā problēmu risināsim, nevis noklusēsim. Bērni stundās ir ļoti aktīvi. Viņus vērojot, redzu, cik aizrautīgi viņi meklē savu vietu. Visi bērni aktīvi darbojas ārpusskolas nodarbībās – sporta, mūzikas, mākslas… Mūsējie uzdod tiešus, dziļus jautājumus, uz kuriem dažreiz pieaugušie arī nespēj atbildēt, un tad var redzēt, kā viņi reaģē. Mūsu bērniem ir savs ‘ES’, bet pieaugušie ir klātesoši ar savu atbalstu.
Teicāt, ka tagad bērni ir daudz gudrāki. Kas ar to, Jūsuprāt, jāsaprot?
– Laiki mainās. Viņiem nav pieredzes, prasmes risināt problēmas, taču tagad ir citas aktualitātes. Prasme sameklēt informāciju, analizēt, uzzināt, no viena jautājuma pāriet uz otru, secināt… Prāta ātrums viņiem ir gluži citāds. Ir bērni, kuri, protams, daudz mācās, bet ir atsevišķi bērni, kuriem ir Dieva dots talants, un viņu attīstība jau ir citā pakāpē. Pieaugušie tikai mācās kritisko domāšanu, bet bērniem jau tas ir dots, un viņi nereti pieaugušajiem liek sajusties kā neprašām. Bērni uzdod mērķtiecīgus ‘kāpēc?’, uz kuriem nespējam atbildēt. Viņi spēles laukumu redz gluži citādāk nekā mēs, pieaugušie. Tas nu jāatzīst.
Kā Jūsu alternatīvās skolas veidošanos izprata vietējā pašvaldība un sabiedrība?
– Sākumā tas bija smagnēji, bet dzīve iet uz priekšu un daudz kas mainās. Mēs taču neesam konkurenti. Mūsu nostāja ir par Preiļu novada, varbūt pat visa Latgales reģiona zināmas ekosistēmas izveidi ar skaidru vīziju. Tā ir sistēma, kas vecākiem ļauj skaidri izprast, ko katra skola piedāvā un kur viņi savu bērnu gribētu sūtīt. Teiksim, kādam svarīga ir angļu valodas padziļināta apguve, cita vecāka izvēle ir sūtīt bērnu lielā klasē ar 25 skolēniem. Ticiet, katrai skolai būs savi piekritēji, un ekosistēmas ir laba lieta. Tad nebūs pārmetumu, kāpēc to vai citu skolu slēdz, skolas mazāk cīnīsies par audzēkņu skaitu, un arī vecāki labāk izpratīs savu bērnu nākotni. Valdība par to jau runā, un turpmāk katrai skolai būs jāatrod sava odziņa. Tas būs fantastiski!
Kāda, Jūsuprāt, ir būtiska problēma pašreizējā skolu darbā Latvijā?
– Totālā tūtē ir ar zēnu izglītošanu. Kāpēc? Jo puikas izglīto skolotājas–sievietes, un viņas to dara veidā, kādā to nepieņem un nesaprot puikas. Zēniem ir cita fizioloģija, cita emociju gamma, dinamika un enerģētika. Viņi ir čaļi–viesuļi! Tāpēc viņiem skolā blakus vajag vīrieti–skolotāju! Vajag tos garos starpbrīžus ar iziešanu ārā, lai izkustētos un izlādētos. Šī ir problēma, par kuru diemžēl nerunā! Mūsu skolā no sešiem skolotājiem puse ir vīrieši.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (8.09.2023.)

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Gribas baltu gulbju

Gulbenes ģerbonis. Apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogā uz melna fona attēlots peldošs sudraba gulbis, kura nosaukums ir ietverts pilsētas nosaukumā. Gulbja tēla ideja aizgūta no bareljefa, kas atradās uz kādreizējā Vecgulbenes muižas kroga fasādes. 1989.gadā pieņēma lēmumu atjaunot Gulbenes vēsturisko ģerboni ar sudraba gulbi uz melna vairoga.

Kas gulbju pilsētu vieno ar daudzām apdzīvotām vietām Latvijā? Vai dzelzceļš (bānītis) mudina atplaukt sirdīm dažādās valodās runājošiem, kā arī – kurā virzienā brauc latvieši, turklāt kopā ar mazākumtautību pārstāvjiem un ukraiņu bēgļiem? Vienīgais Baltijas valstīs regulāri kursējošais šaursliežu vilciens, tautā mīļi saukts par bānīti, kas nodrošina pasažieru pārvadājumus 33 kilometru posmā no Gulbenes līdz Alūksnei, vasaras sezonā piedāvājot reisus arī ar restaurēto tvaika lokomotīvi “Ferdinands”, ik dienas iepriecina gan pašmāju iedzīvotājus un ceļotājus, gan ārvalstu tūristus. Savas pastāvēšanas laikā atraktīvais vilcieniņš kļuvis ne tikai par vietējo cilvēku identitātes zīmi, bet arī nozīmīgu tūrisma objektu, ko iemēģinājuši daudzi Latvijas iedzīvotāji un cittautieši. Ik rudeni tuvi un tāli ciemiņi sumina bānīti dzimšanas dienā, bet šoruden 1. un 2.septembrī Gulbene, Stāmeriena un Alūksne ar plašām svinībām aicināja nosvinēt bānīša 120 gadu jubileju.

Mūs vieno sīkstums

Vai dzelzceļš vieno dažādu tautību cilvēkus, kā tas ietekmē pilsētas ekonomisko attīstību un cik toleranti esam pret cittautiešiem, kā arī to, kas Gulbeni vieno vai izceļ citu pilsētmāsu vidū, jautājām Gulbenes novada domes priekšsēdētājam ANDIM CAUNĪTIM.

Septembra sākumā svinējāt Gulbenes–Alūksnes bānīša 120 gadu jubileju. Kāpēc gulbenieši tik ļoti lepojas ar savu bānīti?
– Varam teikt, ka bānītis ir mūsu tūrisma mugurkauls – Baltijā vienīgā reāli funkcionējošā šaursliežu līnija, kas savieno Gulbeni ar Alūksni. Vietējie iedzīvotāji to tiešām ļoti bieži izmanto, piemēram, lai aizbrauktu sakopt tuvinieku kapus Litenē. Kamēr bānītis aizbrauc līdz Alūksnei un atbrauc atpakaļ, viņi visu jau izdarījuši un var braukt mājās. Citi ar bānīti brauc peldēties. Ikdienā pastāv reāla pasažieru plūsma. Protams, tā nav liela, jo arī iedzīvotāju skaits ir sarucis. Bānītis ir ļoti nozīmīgs tūrisma objekts. Ir svarīgi, ka jaunieši, apmeklējot interaktīvo centru “Dzelzceļš un tvaiks”, vairāk uzzina par dzelzceļa vēsturi. Mums visiem ir jāzina vēsture, bet jauniešiem jo īpaši.
Gulbenes iedzīvotājiem ir iespēja nedēļu nogalēs ar vilcienu aizbraukt arī uz Rīgu. Cik bieži gulbenieši to izmanto?
– No pirmdienas līdz piektdienai stāvlaukumā pie dzelzceļa stacijas novietotas daudzas automašīnas. Tās atstāj Gulbenes apkārtnē dzīvojošie cilvēki, aizbraucot strādāt uz Rīgu. Nedēļas beigās atgriežoties, viņi ar auto dodas tālāk, uz savām mājām. Diemžēl pagaidām vēl neesam vienojušies, lai vilciens pieturētu Jaungulbenē. Tādēļ Jaungulbenes iedzīvotājiem jābrauc līdz Gulbenei un tad atkal atpakaļ. Dzelzceļu izmanto gan strādājošie, gan studenti un citi jaunieši. Lēnām, bet dzelzceļa pasažieru apgrozījums palielinās.
Kad pats pēdējo reizi braucāt ar vilcienu?
– Braucu ar bānīti, nevis ar pasažieru vilcienu. Ar bānīti ļoti patīk vizināties manam jaunākajam dēlam. Bērniem šis vilciens vienmēr ir paticis. Pats pasažieru vilcienu biežāk izmantoju studiju laikos. Kad vēl bija vecā Ieriķu līnija, braucu no Rankas uz Rīgu. Tolaik pēc Lieldienu svētkiem nebija garantijas, ka tiksi autobusā, kas brauca no Rīgas. Visbiežāk vietu nebija un varēja palikt, stāvot pieturā. Savukārt vilcienā vienmēr varēja tikt iekšā. Studiju laikā katru dienu braucu no Rīgas uz Jelgavu. Ārzemēs dažreiz izmantoju ātrgaitas vilcienus, bet no Gulbenes līdz Rīgai iepriekšējo reizi braucu, dodoties uz Dziesmu svētkiem.
Savulaik šī dzelzceļa līnija savienoja Gulbeni, kā arī Balvus ar Krieviju. Tagad tā vairs nav. Mainījusies arī politiskā situācija. Tas, ka ar vilcienu vairs nevaram aizbraukt uz Krieviju, pēc Jūsu domām, ir labi vai slikti?
– Vienmēr esmu teicis, ka ar kaimiņiem vajadzētu uzturēt normālas attiecības. Droši vien tas notiks, kad Krievijā sāks pastāvēt demokrātija un cilvēkiem būs lemšanas tiesības. Nedrīkstam teikt, ka visi krievu vai, piemēram, romu tautības cilvēki, vai arī visi ierēdņi ir vienādi. Ir ļoti daudz labu cilvēku, zinātnieku, literātu arī Krievijā. Nezinu, vai mēs kaut ko iegūtu, ja šobrīd kursētu vilcieni uz Krieviju, bet ļoti ceru, ka ar laiku Krievija mainīsies un tur radīsies iespēja pie vadības nākt labiem cilvēkiem, mainot šīs lielvalsts attīstības scenāriju. Šobrīd šis ceļš ved uz nekurieni.
Kā dzelzceļa līnija Rīga–Gulbene ietekmē Gulbenes ekonomisko attīstību?
– Šobrīd to vairāk ietekmē lielā nepieciešamība pēc vagoniem. Granulu vešanai, graudu transportam pagājušajā rudenī nepietika vagonu. Transportējot graudus uz Rīgu ar automašīnu, viena tonna izmaksā aptuveni 15 eiro. Turpretim vedot ar vilcienu – no 4,5 līdz 5 eiro. Tā ir liela starpība.Taču nebija vagonu. Trīs lielajiem uzņēmumiem, kas iepērk graudus, transportēt tos ar automašīnām iznāk ne tikai dārgi, bet arī nevajadzīgi noslogo un bojā auto ceļus. Ar dzelzceļu tas būtu lētāk, bet nav vagonu. Tā pati situācija ir ar minerālmēsliem, tehnoloģisko sāli, ar ko kaisa ielas… Asfaltbetona rūpnīcai šķembas ved ar automašīnām, kaut gan līdzās ir dzelzceļa atzars un to varētu pievest vagonos.
Kā risināt vagonu trūkuma problēmu?
– Esam jau runājuši ar Satiksmes ministriju, un ceru, ka drīzumā kaut kas mainīsies. Tas ir līdzīgi kā ar kombainu – pavasarī to būtu gatavs aizdot jebkurš, bet vasaras beigās, saulainā laikā, to nedos neviens. Tāpat ar vagoniem. Tiklīdz ir sezonāls pieprasījums, tā visiem vajag.
Balviem nelīdzētu pat vagonu esamība, jo vienkārši vairs nav dzelzceļa. Vai piekrītat, ka Gulbenes uzņēmējdarbību dzelzceļa līnija ietekmē pozitīvi?
– Jebkura infrastruktūra, protams, ir labi. Šobrīd uz Rīgu jābrauc ar līkumu caur Pļaviņām, bet, ja būtu atstāta iepriekšējā Ieriķu līnija un no Gulbenes uz Rīgu ar vilcienu varētu aizbraukt divu ar pusi stundu laikā, es taču ar mašīnu uz Rīgu nedzītos. Braucot vilcienā, vari pagulēt, palasīt, nav jāsēž pie stūres. Arī ekonomiski ar auto vienam braukt ir neizdevīgi, turklāt vēl jādomā, kur to Rīgā novietot.
Agrāk, padomju laikā, kad dzelzceļš vēl savienoja ar Krieviju, tas bija nozīmīgs tautu pārvietošanās ceļš. Daudzi cittautieši atbraukuši, šeit arī palika. Cik daudznacionāla Gulbene ir šobrīd?
– Nevarētu teikt, ka esam ļoti latviski. Agrāk 1.vidusskolā mācījās latviešu, 2.vidusskolā – krievu plūsmas bērni. Taču integrācija ir notikusi. Ja nu vienīgi paaudze, kas šeit ieceļoja pēc kara, negrib mācīties latviešu valodu, bet tur neko nevar darīt. Paaudzēm mainoties, jaunieši ir integrējušies, sapratuši, ka, dzīvojot šeit, valoda ir nepieciešama un tās pārzināšana sniedz priekšrocības. Diemžēl angļu valodu latvieši zina labāk nekā dzimto – latviešu. Savukārt krievu valodu prot tikai krievu tautības jaunieši. Svešvalodas nezināšana mūs padara tikai nabadzīgākus, jo valoda jau nav vainīga. Jo vairāk valodu cilvēks pārzina, jo viņš ir garīgi bagātāks. Pie mums dzīvo arī citu tautību cilvēki, bet tāda īpaša sadalījuma nav, neizdalām viņus kaut kā īpaši. Arī nekādus nacionālos konfliktus neesam novērojuši.
Tāpat kā Balvu pusē un citur Latvijā, Gulbenē uz dzīvi apmetušies daudzi kara bēgļi no Ukrainas. Kā viņi integrējušies vietējā sabiedrībā?
– Uzskatu, ka abas puses saprotas labi. Daļa ukraiņu Latviju izmantoja tikai kā tranzītvalsti, dodoties tālāk uz Eiropu. Taču daudzi palikuši tepat, dzīvo mūsu bijušo skolu ēkās. Tā kā mums ir labas iestrādes basketbola jomā, vēlējāmies, lai ukraiņu bērni šeit brauc mācīties un spēlēt basketbolu. Nesen pie mums notika basketbola nometne, kurā mūsu un ukraiņu bērni trenējās kopā. Domāju, ka mūsu bērni izturas pret ukraiņiem ar sapratni.
Kā pašvaldība bēgļiem palīdz integrēties sabiedrībā?
– Piedāvājām latviešu valodas kursus, taču, ikdienā komunicējot, valodu iemācās diezgan ātri, sevišķi jaunieši. Piemēram, šajā pavasarī Rankas arodskolu meža mašīnu operatora specialitātē kāds ukraiņu jaunietis pabeidza ar ļoti labām sekmēm. Iespējams, strādājot ar tehniku, viņam valodu tik augstā līmenī zināt nemaz nevajag...
Karš Ukrainā un pašreizējā politiskā situācija pasaulē devusi diezgan pamatīgu triecienu Balvu puses uzņēmējiem. Kā tā ietekmējusi Gulbenes uzņēmējus?
– Mainījās visi materiālu piegādes ceļi un ātrums. Kaut vai, pasūtot kaut kādas detaļas no Itālijas, kur it kā piegādei nevajadzētu būt tik gausai, tas aizņem daudz ilgāku laiku nekā iepriekš. Tāpat izmainījās cenas. Elektrības, gāzes, degvielas cenas ir neprognozējamas. Bija jāmeklē alternatīva dažādiem materiāliem un piegādēm. Protams, ietekmēja arī pieaugošā inflācija, kas veicināja darbaspēka sadārdzināšanos. Tā bija ķēdes reakcija. Vairākiem uzņēmumiem, ja arī nav iestājusies pilnīga maksātnespēja, iet grūti vai smagnēji. Savulaik 2008. un 2009.gada krīzes laikā gan savu darbību izbeidza vairāki viesmīlības uzņēmumi. Sitienu pa viesmīlības biznesu un citām uzņēmējdarbības jomām izdarīja arī kovids. Karš un nestabilitāte kopumā mūsu uzņēmējdarbībai bija solis atpakaļ, un pagaidām izskatās, ka tāda ‘krīzīte’ joprojām ir ieilgusi. Neredzu, ka drīzumā kaut kas varētu strauji mainīties.
Kā karš Ukrainā ietekmēja pārrobežu projektu realizēšanu?
– Bijām jau saplānojuši pārrobežu projektu Stāmerienas pils atjaunošanai. Viss apstājās. Iesākto sadarbību pārtraucām. Arī pārrobežu projekta “Parki bez robežām” finansējumu nācās izmantot citādāk.
Kādas līdzības vai atšķirības saskatāt ar kaimiņpilsētu – Balviem?
– Vienmēr saku, ka latviešiem biežāk jāmeklē tas, kas mūs vieno. Kaut vai, pavērojot mūsu novadu tautu tērpus Dziesmu svētkos, saskatāmas līdzīgas nianses. Noteikti ir lietas, ka mūs vieno. Abas esam vidēja lieluma pilsētas, kas cīnās par labāku dzīvi. Mums ir diezgan līdzīgas bezdarba problēmas un to risinājumi. Iespējams,Balvu pusē uzņēmumu ir mazliet mazāk nekā pie mums, jo Latgale ir nedaudz depresīvāka, kaut gan tas ir pārāk skarbs vārds. Nereti Gulbeni arī pieskaita Latgalei. Domāju, ka pastāv sadarbības varianti ar katru no mūsu kaimiņpilsētām. Kaut kāda daļa, īpaši rugājieši, brauc uz Gulbeni strādāt vai izmanto kaut kādu infrastruktūru. Gulbenieši arī diezgan bieži aizbrauc uz Balviem, piemēram, iepirkties, apskatīt kādu muzeju vai kultūrvēstures objektu. Gulbeniešus bieži var satikt koncertos, kas notiek Alūksnē. Kad pašu mājas jau iepazītas, gribas aizbraukt pie kaimiņiem. Zemes mīlestība, sīkstums, neatlaidība ir tas, kas vieno visus latviešus, vai tie ir Balvu, vai Gulbenes puses iedzīvotāji. Šīs īpašības ļauj šeit turēties, dzīvot un turpināt cīnīties.
Kā Jūsu pašvaldība sadarbojas ar Balviem?
– Sadarbojamies sporta jomā, piemēram, futbolā. Abu pilsētu pensionāri ir ļoti draudzīgi savā starpā. Sadarbojamies gan kultūras, gan izglītības jomā. Sazināmies, komunicējam, dalāmies ar pieredzi, kas mums izdodas vai neizdodas.
Ar ko Gulbene izceļas citu pilsētmāsu vidū?
– Esam ļoti zaļa pilsēta. Mums ir daudz skvēru un parku. Iespējams, tie vēl nav līdz galam sakopti. Ja milzīgā Spārītes parka daļa jau ir sakopta, tad Emzes parkā to tikai sākam darīt. Mūsu sporta skolai ir laba dienesta viesnīca, laba sporta zāle un brīnišķīgs parks. Viss ir tuvumā. Daudzi sportisti par to teikuši atzinīgus vārdus. Protams, lepojamies ar savu bānīti, dzelzceļa staciju, kā arī ar savu vēsturisko mantojumu. Gribētos, lai vairāk attīstās Gulbenes vēsturiskais centrs ap Vecgulbenes muižu. Esam iesākuši Sarkanās pils renovācijas projektu. Kā būs ar Baltās pils likteni, vēl nezinām, bet prieks, ka uzņēmēji varēja atjaunot manēžas telpu un pašreiz tur sekmīgi saimnieko. Esam pamanāmi arī sporta jomā. Lepojamies ar mūsu basketbola klubu “Gulbenes buki”, kas nosvinējis 30 gadu jubileju. Ikvienā Latvijas basketbola komandā spēlē kāds no “Gulbenes bukiem”. Prieks, ka “Gulbenes bukos” vienmēr spēlējuši pašu puikas nevis viesspēlētāji, kā citur. Esmu gandarīts par komandas pēctecību. Ja savulaik biatlons mums apsīka, jo neizveidojās pēctecības, tad basketbolā tā ir. Tāpat lepojamies ar ziemas ralliju “Sarma”, kas jau ir visiem zināms brends, kā arī ar saviem BMX braucējiem.
Vai gulbju pilsētā dzīvo gulbji?
– Šobrīd mums ir viens melnais un baltie gulbji. Diemžēl viens no diviem uzdāvinātajiem melnajiem gulbjiem ziemas periodā savārga un neizdzīvoja. Otrs gulbītis dzīvo, bet skumst. Izskanējis priekšlikums iegādāties otru gulbi, bet baidāmies, ka vecuma starpības dēļ viņi varētu nesadzīvot. Tāpēc pagaidām melnais gulbis ir viens.
Kad pēdējo reizi viesojāties Balvos un kādā nolūkā?
– Kādreiz aizbraucu uz Balvu veikaliem. Jums ir labāki drēbju veikali, sevišķi vīriešiem. Nereti aizbraucu pie kolēģiem darba darīšanās. Mēnesī divas vai trīs reizes dodos uz Balviem.
Kāds Jums radies iespaids par Balviem?
– Vienmēr var būt lietas, kas ir vairāk vai labāk, bet patīk, ka pie jums tiek padomāts, kur atpūsties vai izklaidēties. Balvos notiek dažādi sporta pasākumi, piemēram, pludmales volejbols, ko labprāt paskatos. Atšķirība starp Gulbeni un Balviem ir uzņēmējdarbības jomā. Varbūt es nezinu, bet Balvos neesmu pamanījis lielākus uzņēmumus. Gulbenes pilsētā arī tādu nav, tomēr piepilsētā – Lizumā, Stradu pagastā, Beļavā – mums ir uzņēmumi. Ja kādreiz Balvos bija kārtīga ražotne – gaļas kombināts, tad tagad man ilgi jākasa aiz auss, lai varētu nosaukt kādu kārtīgu uzņēmumu. Zinu, ka pagastos ir zemnieki, bet par citiem grūti kaut ko pateikt.

Ukraiņu bēgļi sāk iesakņoties

Gulbenes novada pašvaldības Īpašumu pārraudzības nodaļas vadītājs KRISTAPS DAUKSTS, kurš nodarbojas ar Ukrainas kara bēgļu izmitināšanas jautājumiem, atklāj, ka šobrīd Gulbenē un novadā dzīvo diezgan liels skaits ukraiņu. Aptuveni 85 kara bēgļi izmitināti bijušajā Rankas profesionālajā vidusskolā. Kādreizējās Rēveļu pamatskolas telpās un Druvienas vecajā skolā katrā dzīvo aptuveni 20 bēgļi. Aptuveni tikpat – arī Gulbenes pilsētā, bet Lejasciemā apmetušies uz dzīvi aptuveni 10 ukraiņu bēgļi. K.Dauksts skaidro, ka arī Galgauskā dzīvo ukraiņi, ko uzņēmējs piesaistījis darbam uzņēmumā “Avoti”. Lai gan bēgļu skaits pastāvīgi mainās, šobrīd jaunpienācējus uzņem tikai izņēmuma gadījumos, jo iespējamās izmitināšanas vietas ir aizpildītas. Vairums Gulbenē un novadā dzīvojošo ukraiņu ir atraduši darbu un sākuši šeit iesakņoties.

Cik daudzi Ukrainas kara bēgļi atraduši darbu Gulbenē vai novadā?
– Pats esmu no Rankas, tāpēc zinu, ka praktiski visi tur izmitinātie ukraiņu vīrieši strādā. Mājās palikušas tikai sievietes, kuras pieskata bērnus. Viņi atraduši darbu vai nu uzņēmumā “Avoti”, vai mežizstrādes uzņēmumos, arī “Rankas pienā”, Ķelmēnu maizes ceptuvē, kā arī līdzās esošajā Variņu kokzāģētavā. Visādā ziņā bēgļu materiālais stāvoklis ir uzlabojies. Atceros, kad šos cilvēkus tikko atvedām no robežas, pie dienesta viesnīcas Rankā, kur tolaik dzīvoja aptuveni 100 cilvēki, bija novietotas kādas četras automašīnas. Tagad to tur ir pilns, jo gandrīz visi ir nopirkuši auto. Zinu ukraiņus, kuri jau iegādājušies dzīvokļus Gulbenes novadā. Katrā no izmitināšanas vietām piesaistīti koordinatori, kuri nodarbojas ar palīdzību bēgļiem.
Kā gulbenieši izturas pret bēgļiem?
– Neesmu dzirdējis par jebkādiem incidentiem. Arī paši ukraiņi ir izpalīdzīgi un draudzīgi. Iespējams, sākumā vietējie iedzīvotāji izrādīja lielāku interesi – brauca skatīties, kas notiek bēgļu izmitināšanas vietās, bet tagad vairs nē. Visādā ziņā neko sliktu neesmu dzirdējis.
Arī Gulbenes ekonomikai labi. Bijušās skolu ēkas tagad ir apdzīvotas, vietējiem uzņēmumiem labākas iespējas atrast strādniekus…
– Jā, domāju, tā ir. Daudzi ukraiņi atraduši darbu apkārtnē. Viņi droši vien arī meklē, kur labāk, bet, ja uzņēmēju un darbinieku viss apmierina, viņiem saskan, tad viss ir kārtībā. Zinu arī ukraiņus, kuri nokārtoja tiesības, lai strādātu uz meža tehnikas. Kaut kā viņi šeit iekārtojas.
Varbūt nodarbojoties ar bēgļu izmitināšanu, arī pats esat ieguvis ukraiņu draugus?
– Ir daži ukraiņi, ar kuriem, braucot no robežas, pa ceļam iznāca tā vairāk parunāt. Apmainījāmies ar kontaktiem. Viņi cenšas uzturēt saikni. Kādreiz, esot Gulbenē, man uzzvana. Kopumā ukraiņi ir ļoti sabiedriski un draudzīgi. Vienīgi pašā sākumā pie mums bija atbraukuši aptuveni 30 vīri no Aizkarpatiem. Ar tiem mums gāja visādi. Šie bēgļi negribēja ne pabalstus, ne palīdzību darba meklēšanā. Viņi staigāja pa sētām, piedāvājot remontdarbus. Vairākus cilvēkus arī piekrāpa. Lika jumtus, pēc tam jumti tecēja. Kas tik te nenotika! Viņi par sevi neko nestāstīja, bija grūti ar viņiem rēķināties – varēja pazust uz vairākiem mēnešiem, tad atkal uzrasties. Tagad šie bēgļi ir kaut kur aizbraukuši, nezinu, kurp devušies.
Kādu tautību pārstāvji vēl dzīvo Gulbenē un novadā?
– Te dzīvo arī krievu un romu tautības cilvēki, bet visi sadzīvo draudzīgi. Par nacionālas dabas konfliktiem neesmu dzirdējis.

Izdomāja, atpūšoties Ēģiptē

Savdabīgu, ar vilcieniem saistītu uzņēmējdarbības risinājumu atradusi vietējā uzņēmēja LINDA KĻAVIŅA, kura 27.jūlijā Gulbenes dzelzceļa stacijas tuvumā atvēra kafejnīcu “Vagonā”. Šāds nosaukums pilnībā atbilst jaunajam ēdināšanas uzņēmuma konceptam, jo tas patiešām izvietots vecā, pārbūvētā dzelzceļa vagonā.

Kafejnīcas īpašniece Linda Kļaviņa stāsta, ka ideja radās nejauši, atpūšoties Ēģiptes kūrortā: “Sēžot pie jūras, sapratu, – tas ir tas, ko vēlos izdarīt. Sākumā nolēmu izveidot kafejnīcu furgonā, bet tas nešķita pārāk interesanti. Tad ienāca prātā, ka varētu pamēģināt ar vagonu. SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis”neatteica iznomāt vecu, vairs neizmantojamu koka vagonu, kurā tobrīd pat bija salapojis liels koks. Izjaucām to līdz pat karkasam. Kādam uzņēmumam pasūtījām apstrādāt karkasu ar smilšu strūklu. Paši to nokrāsojām, bet pārējos darbus uzticējām Litenes meistaram Gunāram Aizupietim ar komandu, jo paši no šādiem darbiem neko nesaprotam.” Kopā ar domubiedriem Linda pārdomāja katru detaļu, lai padarītu kafejnīcas telpas pēc iespējas autentiskākas. Šim nolūkam nācās pašiem izbūvēt dzelzceļa sliežu posmu, uz kā novietot vagonu. Tas nebija tik vienkārši, kā sākumā šķita. “Mācījāmies, kā pareizi salikt gultņus. Ja sākumā domājām, ka sliedes uzbūvēsim vienā dienā, tad beigās tikai gultņus likām visu dienu, lai būtu precīzi un līdzeni. Beigās palīgā tomēr atnāca SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis”,” atklāj kafejnīcas īpašniece.
Linda labi iepazinusi viesmīlības un ēdināšanas biznesu, studējot tūrismu. Studiju prakses laikā viņa strādājusi gan ēdināšanas uzņēmumos, gan viesnīcās: “Vēroju, kā notiek visi procesi, kā formē ledusskapjus, kā dara pārējo. Kādu brīdi pastrādāju kafejnīcā par apkopēju. Arī tas bija vērtīgi.”
Lindai šī nav pirmā uzņēmējdarbības pieredze. Jau sešus gadus viņa vada SIA “Lasertag Latgale”. Savas zināšanas par dzelzceļiem un vilcieniem viņa smēlusies, strādājot Alūksnes bānīša stacijā par gidi: “Ļoti labi pārzinu bānīša vēsturi, kādas ir cilvēku plūsmas, cik bieži cilvēki brauc ar bānīti, kas viņus interesē. Bieži man jautāja, – ja ar bānīti atbrauksim uz Gulbeni, vai mums būs kur paēst? Sapratu, ka stundas laikā nav iespējams aiziet līdz tuvākajai kafejnīcai. Tagad to var izdarīt pie mums, bet pēc tam doties ar bānīti atpakaļ.”

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.