Rakstos

“Viens pats mājās” (25.09.2020.)

Kas nūteik Kas nūteik slāgtajuos školuos?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

Par speiti vysam, ir ari lobys lītys (Aleksandrs Tihomirovs, Kuprovys pogosta puorvaļdis vadeituojs)

Pādejūs godūs Latvejā sliedze cīši daudzys lauku školys. Vīna nu pyrmuom Viļeks nūvodā bie Kuprovys pamatškola. Voi pīmynat tū breidi, kod bie juopījem lāmums?
-Nui, tys bie 2014.gods. Tok itys lāmums nebeja kai zibiņs spierīņs nu skaidru debešu. Školu ciele 600 skūlānim, a pādejā vuiceibu godā skūlānu skaits tymā bie 28! Ka škola turpynuotu pastuovēt, nuokamajā godā tymā bārnu skaits jau byutu mazuok nakai 20. Jemūt vārā, ka tūšaļt struoduoja 10 školuotuoji i 3 tehniskī darbinīki, itaids lāmums beja juopījem. Citaižuok vēļ piec goda saītu individualuo apvuiceiba – iz vīnu skūlānu vīns školuotuojs.
Jyusupruot, tūreiz tys beja pareizs lāmums?
-Dūmoju, nui, partū ka školu slēdzem na jau deļ īgrybys. Tik lelu āku ar tik mozu skūlānu skaitu finansiali uzturēt nabie izdeveigi. Pīļaunu, ka vydškolys pūsmā škola varātu byut, saceisim, Bolvūs, a pamatškolom gon vādzātu byut iz vītys. Koč kod pūsmā nu Bolvim leidz Kuprovai beja četrys pamatškolys,- nu vaira nav ni školu, ni bārnuduorza Kuprovā. Tū aizsliedze piec tuo, kod likvidieja školu, partū ka nebie vaira bārnu, kurīm iz tīni īt. Tok nav tai, ka škola slāgta pavysam i tamā nikas nanūteik. Itūšaļt uzturam sporta zalu, kur jaunīši i ari pīaugušī kotru dīnu piec 16.00 var īt pasportuot.
Jau četrus godus školys āka stuov tukša. Cik zinoms, tukšys muojis vysod kārdynuojušs zagļus…
-Pyrmūs divejus godus školu vysu laiku gribieja pūsteit – bīži izsyta lūgu styklus, kurūs golu golā pogrobstuovā i pyrmajā stuovā aizmyuriem. Školai puorstuojūt struoduot, sasaucem vysys nūvodā asūšuos izgleiteibys īstuodis i tai arī sacejam,- jemiet, kū kurījam vāg. Lobuok atdūt, kab dorbojās.
Daudzuos vītuos Latvejā slāgtuos školys puorveidoj par vacū ļaužu apryupis nomim. Voi dūmojat par tū?
-Saprūtams, ari mes apdūmuom itaidu ideju, pareikynuom i secynuom, ka vādzeigi leli leidzekli, kab školu puorprofilietu. Školā grīstu augstums ir 3,20m, pansionatā - 2,70m, a kotri līkī 10cm pi apkuris izmoksom ir 10%. Koč kod par āku interesiejuos ari uzniemieji, tok pa lelam jīm vādzeiga viņ moza daļa nu ākys kūpejuos plateibys, leidz ar tū uzturiet tū ir naizdeveigi.
Ik pa laikam socialajūs portalūs radzam biļdis ar graustim nu bejušuos Kuprovys drenu cauruļu ryupneicys i zam tuom parokstu – spūku cīmats…
-Dīmžāļ tai ir, i maņ ir cīš biedeigi, ka par Kuprovu tai dūmoj. Tok ir lītys, kuruos varam izmaineit i kuruos nā. Dūmoju, Latvejā ir daudz švakuokys vītys par myusu pogostu. Nui, bie reiz Kuprovā vysā Padūmju Savīneibā zynoma ryupneica, bie ari kara daļa. Tok tūšaļt vaļdeja cyta vara, bie cyti uzstuodejumi. Tān nu tuo vysa dīmžāļ vaira nikuo nav. Bie mieginuojumi itū montojumu koč kam nūdūt, investori interesiejuos, a rezultatu mes radzam. Tok nav myusim tei švakuokuo vīta Latvejā, kai cyti tū rauga īstuosteit. Nav!
Pīruodejums tam, ka eistyn Kuprova nav tikai spūku cīmats, ir nūsyltynuotuo daudzdzeivūkļu muoja. Bolvūs vys vēļ nav nivīnys...
-Nui, mes eistyn tū asam izdarejuši prīks pošim. Myusu prīkšrūceiba ir tei, ka komunaluo saimnīceiba ir pogosta puorvaļdis puorziņā. Leidz ar tū varam saceit, ka Kuprovā ir vīni nu zamuokajīm apkuris tarifim nūvodā. Atškireibā nu uzjāmumim, kuri snādz komunaluos saimnīceibys pakolpojumus, pošvaļdeiba var struoduot par pošizmoksu, leidz ar tū cylvākim tys ir izdeveiguok.
Cik itūšaļt pogostā ir īdzeivuotuoju?
-Piec pādejīm datim Kuprovys pogostā deklariejušīs 333 īdzeivuotuoji. Daudzi voi moz, sprīdit poši.
Tyvojās nūvodu apsavīnuošona. Kuprovīšu dzeivē tei varētu koč kū maineit?
-Ite aritmetika vīnkuorša. Nūvodu reformys sakarā vysi runoj par ekonomeju. Asu mīrā, ekonomēt var i vāg, nu da zynomai rūbežai. Jau īprīkšejuos reformys laikā 2009.godā mes grybiem ekonomiet, a cytuos sferuos tai saekonomiem, ka piec tam tuos vaira nevariem apvīnuot. Ka runojam par gaidamū nūvodu apvīnuošonu, nasaviersim globali, a vītejā mārūgā. Agruok kotrā pogostā bie 7 deputati – jī zynuoja cylvākus, situaceju, problemys, vysu varie atrysynuot. Izveiduo nūvodus, tān videji saīt diveji deputati nu pogosta, kuri ari puorzyna situaceju. Nu, kod byus 26 pogosti i pīci deputati, par puorstuovnīceibu varēsim aizmierst. Varam tikai maneit, no kurīnis jaunajā nūvodā tiks deputati i kaidys interesis jī aizstuovēs. Tod iz vysu jaunveiduotū nūvodu byus 15 deputati… Voi ar tū pītiks, nazynu gon. Myusu vaļstī vēļ ir kaida problema – kotrs vaļstsveirs mieginoj īīt viesturē ar kaut kaidom reformom, puormejom, vēļ koč kū jaunu i nebejušu. Ka kaids pavaicoj par darbeibys rezultatu, jī atsoka vīnu i tū pošu,- ka maņ īdūtu vēļ 5 voi 10 godus, tod gon varātu koč kū izdareit. A mes tok radzam, ka nikas nesaīt. Vysi gryb palikt viesturē, nu ar ‘plus’ voi ‘mīnus’ zeimi, nivīnu nainteresej. Golvonais palikt.
Ar kaidom problemom pogosta īdzeivuotuoji pi Jyusim grīžās?
-Cylvāki īt iz pogostu nūsamoksuot par komunalīm moksuojumim, pogosta ākā atsarūn socialais dīnests, buoriņtīsa, biblioteka. Problema pa lelam vīna – maksuotspieja. Vys vēļ karojam ar poruodnīkim, atslādzam elektreibu, motivejam, raugam koč kū sarunuot. Šod tod tys pasadūd, a na vysod. Maņ par lelu breinumu, ir cylvāki, kuri gotovi dzeivuot ari bez elektreibys, i jīm tys der.
Kur pogosta īdzeivuotuoji struodoj?
-Cylvāki nūsadorboj ar mežsaimnīceibu, struodoj mežā, kaids - tierdznīceibā, vosorā īt mežā i peļnej, losūt i nūdūdūt ūgys. Daudzim tei ir iztikšona vysai zīmai. Cyts dīnā nūpeļnej pat 70-80 eiro. Tī, kas gryb, vysi struodoj. Vyss atkareigs nu cylvāka, na nu vītys.
Koč kod Kuprovys pamatškola bie sova veida kulturys centrs, kurā nūtyka pasuocīni. Kai ir itūšaļt?
-Myus koč kai reklamej ar minus zeimi, nu ir ari lobys lītys. Zamū tarifu piec pi myusim brauc cylvāki nu Bolvim i cyturīnis, interesejās par breivū dzeivūkļu fondu. Pogosta ākā dorbojās krīvu ansamblis, etnografiskais ansamblis, ari vokali instrumentalais ansamblis “Strautiņš”. Cylvāki īt iz mieginuojumim, dorbojās, koncertej. Kuprovā vyss nūteik.

30 godus školu sauce par sovejū

“Nu Kuprovys pamatškolys sliegšonys paguojušs vairuoki godi, nu vēļ jūprūjom pīmiņu, cik gryutu sirdi guoju tai garum. Pareizuok sokūt, pyrmū godu pat raudzeju īt ar leikumu, partū ka puoruok suopeigi tys vyss beja. Itei škola beja muna dzeive, kūpā te nūstruoduoju 30 godus,” soka ilggadejuo Kuprovys pamatškolys direktore.

Emerita Prancāne, byudama jauna školuotuoja, 1974.godā suoka struoduot vacajā Kuprovys pamatškolā, kurā vuiciejuos divejas plyusmys. Tūbreid vaļdeja uzplaukums, pogosts beja puorapdzeivuots, partū ka Kuprovā iz pylnu jaudu struoduoja drenu cauruļu ryupneica. Izaveiduo saimis, dzima bārni, i jau 1979.godā durovys attaiseja jaunuzcaltuo Kuprovys pamatškola i krīvu vydškola, kas dorbuojās vīnā ākā. Tūlaik bejušū školys direktoru Augustu Voiku paaugstynuo omotā, i juo vītā dorbu suoka jauna školuotuoja. Emerita Prancāne pīmiņ, ka pyrmajūs godūs školā vuiciejuos na viņ lels skūlānu skaits – tyvu 300, a i struoduoja ari krītnys darbinīku kolektivs – 30 školuotuoji i tehniskī darbinīki. Direktore soka,- kūpā jamūt kolektivs beja lobs i darbeigs, tikai šod tod jai daguoja pīlītuot diplomatis spiejis, kam daudzi pedagogi beja krīvu tauteibys cylvāki. “Tok, kab voi kai, par sovim školuotuojim varu saceit tikai tū lobuokū – jī reikuoja skaistus pasuocīņus i tureja cīnā tradicejis,” soka E.Prancāne.

Saprota, ka agri voi vālu byus beigys
Leidza ar Kuprovys ryupneicys sliegšonu suocies pakuopiniska skūlānu skaita sasamozynuošona. Daļa saimu ar vysim bārnim atsarīze sovā dzymtajā pusē, ūtra daļa, krušuokuos sīvys, īsakuortuo Bolvūs tierdznīceibā. “Vysi procesi nūtyka pakuopiniski, skūlānu skaita sasamozynuošonu īskaitūt. Mes saprotam, ka agri voi vālu tuos byus beigas. Vysi zynuoja, ka tai byus, i tam gatavejuos. I tys breids pīnuoce 2014.godā, kod vairs nebeju ituos školys direktore,” stuosta Emerita Prancāne. Byudama školuotuoja ar lelu stažu, jei nabeja mīrā ar izgleiteibys i zynuotnis ministris argumentu, ka mozajuos lauku školuos i apvīnuotajuos klasēs zynuošonys nav atbylstūšys, deļtam tuos juoslādz. “Tuos ir piļneigys oplomeibys i glupeibys. Asmu struoduojuse apvīnuotījuos klasēs, krīvu klasēs ar skūlānu skaitu ap 30. Kurīs var, tys var, i tys nav atkareigs ni nu školys atsarošonuos vītys, ni nu kuo cyta. Pi tam pīruodejums tam ir vairuoki sabīdreibā zynomi i cīnejami cylvāki, kurī vuiciejušīs Kuprovys školā. Tys ir tagadejais Reigys dūmis deputats Andris Morozs, Jānis Raibekazs, Larisa Krištopanova, tīsnese Ligita Kuzmane (tān jai cyta pavuorde),” soka bejušuo direktore. Ik pa laikam jei profesionaluos interesis dieļ pasaklausa i pasekoj leidza reformom tagadejā izgleiteibys sistemā. I ari par tū Emeritai Prancānei ir sovs pīzynums, kū jei raksturoj eisi i kūdūleigi,- par šerpu tys vyss!

Gribuos saceit,- reiz bie!
Bejušuo Kuprovys pamatškolys direktore ir puorlīcynuota,- agri voi vālu cīmats ītu iz izmieršonu, pat ja naaiztaiseitu školu. A kū lai dora, ka lauki palīk vys vēļ tukšuoki i cylvākim nav dorba? Jīm daīt braukt paceli. “Myusim jau jaunīšu praktiski nav – puorsvorā pusmyuža cylvāki voi pensioneri. Tī, kas var, brauc ūguos i peļnei iztikšonu - tod kaidu laiku var dzeivuot. Puorejī izteik, kai var. Nazy voi kas meisīs iz lobū pusi ari tod, kod nūvodi otkon apsavīnuos vīnā. Ka juosoka gūdeigi, asu atguojuse nu tuo vysa nūst, nagrybu dūmuot ni par politiku, ni kū cytu. Asu pensejā i gribīs mīreigu dzeivuošonu,” jei atkluoj.
Pagostā nikod nav biejs sova kulturys noma, deļtam ka kulturys epicentrs daudzus godus atsaroda taišni Kuprovys pamatškolā. Tī nūtyka pasuocīni, izstuodis, mieginuojumi – vysa kulturys dzeive. Vīnā nu kabinetim pat beja sataiseita lyugšonu kapela, kurū īsvieteja prīsters Aleksāns. Iz tīnīti varieja nuokt sevkurš, kas juta aicynuojumu. Tān kulturys dzeive nūteik pogosta puorvaļdis ākā, kur iz mieginuojumiem saīt gon folklorys ansambļa sīvys, gon ansambļa “Strautiņš” dalinīki. I Kuprovys īdzeivuotuoju vydā ir pulka taidu, kuri īt i dora, i jīm tys pateik.
Emerita Prancāne atkluoj,- nu tuo breiža, kod jei ir pensejā, kasdīnys dzeive palykuse daudz lānuoka i mīreiguoka. Obeji ar veiru Raimondu īkūpj duorzu, apkūpj syltumneicu i pučys. Golu golā ari atsaradīs laiks pasavērt televizori, kam, kai pīzeist bejušuo školys direktore, lobuok pasavērt serialus, nakai klauseitīs politiku – koč juonervozei nav: “Vaira natycu ni vaļstei, ni politikim, i izaver, ka ari Eiropys Savīneiba kruši izjuks. Tys ir laika vaicuojums. Ari pi myusim iz Kuprovu sūlejuos nuokt investori i atjaunuot ryupneicu. A nivīns te naīs… I nav jau ari dorbaspāka, kas struoduotu. Labi, ka myusim koč vīns veikals vēļ ir, posts, ambulance pīktdiņuos, i ari aptīka. Kod i pyrms daudzim godim te vyss beja cytaižuok. Dīmžāļ par tīm, aizguojušīm laikim, vairs viesta tikai fotografejis, kas palykušs kai vacys viesturis līceibys. Verūs iz juom i tai viņ gribīs saceit,- reiz bie…”

Upīte - Slišānu pasaulis centrs

Vītvuords Upīte daudzim vaira nav nikaids jaunums. Mozajā Upītes cīmā, kas atsarūn Viļeks nūvodā, pošā pīrūbežā, nūteik aktiva kulturys dzeive. Īmeslis tam ir kupluo Slišānu saime, kas gūdā tur latgaliskuos vierteibys i uztur dzeivys tradicejis. Kab ari pazeistamuokais saimis puorstuovs - nūvodpietnīks, kulturys darbinīks, folklorists i literats Ontons Slišāns - jau ir aizguojs myužeibā, juo aizsuoktū tuoļuok dora bārni i mozbārni. Namaterialais kulturys centrs “Upīte”, kulturviesturis muzejs, folklorys kūpa – tei ir tikai daļa nu tuo, par kū ar sovejīm guodoj Ontona dāls Andris. Jys ari bie vīns nu tīm, kas vysdedzeiguok īzastuoja par Upītes pamatškolys saglobuošonu, kod tyka pījimts lāmums tū sliegt.

Jau trešais vuiceibu gods kai Upītē vaira nav pamatškolys. Šaļtī, kod taisiejuos pījimt itū lāmumu, bieji vīns nu tīm, kas vysskaļuok īzastuo pret školys sliegšonu. Tys bie pareizs lāmums?
-Ka škola palyktu taida pati, kaida bie, tod tok lobuok slēgt. Nu, ka kaids īsaklauseitu myusu idejā puorveidot tū par alternativū školu 1.-6.klasem, tei varātu pastuovēt. Tūšaļt maņ lykuos napareizs pats process, kai nūtyka školys sliegšana. Es uzskotu, ka tys juodora cytaižuok, na tai, ka deputati saīt komitejis siedē, nūbalsoj par sliegšonu i piec tam pasoka,- padūdit ziņu puorejīm. Bie juoatbrauc iz školu, juoizrunoj ar vacuokim, jāpastuosta, ka gryuši i duorgi uzturēt školu ar tik mozu skūlānu skaitu.
Kaidu redzi mozū školu liktini i voi tuom vyspuor ir nuokūtne?
-Mozuom školom ir viertine prīkšrūceibu, tū asu saciejs nazcik reižu. Tān, kod deļ coronys īvīsti vysaidi īrūbežojumi, vysgryušuok īt taišni leluom školom, kur vairuok skūlānu. Jīm leluoks gryutums nūorganizēt gon ādynuošonu, gon starpbreižus. Riezeknē lelījuos školuos nu reita leidz pušdīņlaikam bārni vuicuos, piecpušdīnē īt iz sātu, vuicuos attuolynuoti, i kotra klase cytaižuok. Baļtinovys školā tys vyss nūteik daudzi vīnkuoršuok. Vuiceibu process nūteik, kai parosti, ād maiņuos, i vyss ir kuorteibā.
Pīkreiti apgolvuojumam, ka mozajuos školuos bārnim mozuoka vareiba lobuok īsavuiciet i sajimt atbylstūšu izgleiteibu?
-Nav taisneiba! Vīneigi pādējūs godus, kod vaļstī īvīse sistemu “nauda sekoj skūlānam” i izgleiteibys īstuodis suoka ceiņu par kotru bārnu, dūmuotīs, vuiceibu leimeņs krytuos. A princypā mozajuos školuos, taišni ūtraiž, ir vysmozuokuo vareiba naizavuiciet. Ka klasē ir 7 skūlāni, školuotuoja pīīt pi kotra, apsaver, puorbauda, kas izdareits. Ka klasē ir 25 bārni, vysim atpraseit vīlu navar. Lauku školom vīneigi juosamaina laikam leidza. Nu ituo skotupunkta verūtīs, ka Upītes škola byutu palykuse taida, kaida bie, tod eistyn lobuok slēgt. Nu slēgt na jau deļ tuo īmesla, kaidu mineja nūvods. Kurs nakurs školā bie aizasiediejs, a es uzskotu, ka kotram sovā laikā juosaprūt, kod juoaizīt. Ka byutu ļauts struoduot jaunam, energejis pylnam školuotuojam, beigys byutu cytys.
Kruši piec Upītes pamatškolys sliegšonys tū īsaguoduoji sovā eipašumā. Deļkuo tai?
-Školu īsaguoduo bīdreiba – Upītes jaunīšu folklorys kūpa, caur kuru pīsaistejam projektu finansejumu. Ka puordūtu tikai vīnu pošu školu, dīzyn voi tū pierktu, partū ka tei tikai ir apgryutynojums. A, kod uzzynuoju, ka nūvods nimoz nazataisa nu tuos atdaleit zemi, iz kurys ir parks i sporta laukums, saprotu, ka juosareikoj. Ka tū vysu puordūtu kaidam cytam, vādzātu divejis treis dīnys, kab vysu izrautu, nūleidzynuotu i itymā vītā īsātu rapsi voi vēļ koč kū cytu. Itū parku iesuoka veiduot muns tāvs Ontons i praktiski puse Upītes cīma īdzeivuotuoju. Nūpierkūt školu, pyrmuom kuortom dūmuoju par bārnim i jūs nuokūtni.
Iz kurū pusi reitūs tān brauc Upītes bārni?
-Nāsu skaitejs, nu autobuss, kas no reita brauc iz Rekovu, ir tukšuoks nakai tys, kas brauc iz Baļtinovu. Tok tys nav ruodeituojs, nazcik vacuoki sovus bārnus iz školu Rekovā vad poši, partū ka autobuss nu reita brauc puoruok agri.

Parosti soka,- vītā, kur nav školys, nav ari dzeiveibys. Tok Upītē vys vēļ kas nūteik…
-Škola ir tikai vīns no faktorim. Svareiguokuos ir dorbavītys (Upītes tyvumā tuos ir), tod škola i tikai piec tam kultura. Ka nabyus dorba, nabyus ari cylvāku, kuri īs iz pasuocīnim, i skūlānu školā. Tys vyss juosaver kulā. Nav tai, ka deļ školys izmierst cīms voi škola nūtur cīmu.
Prauda tam, ka kotrā vītā cīši daudzi kū nūsoka cylvāks?
-Dūmuotīs tai ir, partū ka, kas cyts daries, ka na pats. Ka es struodoju taidā omotā, tod tū doru nu vysys sirds, na tikai kab nūpeļneitu olgu.
Identitatis saglobuošona, latgaliskūs tradiceju kūpšona i nūdūšona – Slišānu saimei tys laikam genūs, partū ka vysa saime turpynoj tāva Ontona īsuoktū.
-Varbyut tys jau vacs stuosts, a, kod piec 12 godus ilgys dzeivuošonys Reigā braucem atpakaļ iz Upīti, pyrmais uzstuodejums bie,- kab bārni nu atsagrīšonys nabyutu zaudietuoji. Izgleiteibys ziņā jī nikuo nazaudieja, kaut gon ari Reigā reši kurei škola ir pi sātys. Tī iz školu Mežcīmā nu sātys braucem 7-8km. Leluokūtīs, nu kuo bārni, dzeivojūt Upītē, varēja cīst, bie kulturys tryukums. Deļtuo vādzieja dariet tai, kab jī Upītē justūs lobuok nakai Reigā. Ka juosoka gūdīgi, dzeivojūt Reigā, iz ļāļu teātri aizguom tikai vīnreiz, a tādiņ myusu bārnim itaida vareiba Upītē ir kotru godu. I dūmoju, ka ari reidzinīki iz Nacionaluo voi kaida cyta teātra izruodem aizīt rašuok nakai mysupusis cylvāki, kurim taida vareiba ir Upītē.
Cik Tev pošam svareigi popularizēt latgalīšu volūdu i kai tū izdareit vysveiksmeiguok?
-Ar mani mozu vacuoki runuo latgaliski, deļtuo, ka es iz prīkšu narunuošu volūdā, kurā mani uzrunuoja māma ar papu i vacvacuoki, maņ ruodīs, ka es jūs nūdūtu. Tymā pat laikā es nepuormatu nivīnam, kurš tū nadora. Byutu jūceigi, ka es, kurš kasdīnā runoj i dūmoj latgaliski, pieški pasuocīņūs i sabīdreibā palyktu cytaiduoks. Tei ir cīna izruodeišona i dzymtys sakņu saglobuošona. Ari Vaļsts prezidents, sasateikūt ar mani Rekovys patmaļuos, pīsaceja, ka ar jū drūši varu runuot latgaliski. Taipat myusu nūvodnīkam, tīslītu ministram, asūt myusupusē, pat pruotā naīt runuot latviski. Cylvāki vīnkuorši sajiut sovys saknis.
Uzturiet latgaliskū var muoksleigi voi tūmēr juobyut kuodam ‘trokajam’, kurš īt i dora, 'paraunūt' sev leidza cytus?
-Muoksleigi nikas nav varams, tys bys leidzeigi kai indiāņu rezervatā, iz kurīni vysi brauc viertīs, kai jī dzeivoj. Vysam juonūteik dabeigi, nu sirds. I, nui, varbyut ari vāg vīnu trokū, kas pavalk sev leidza.
Līkās, dreiži Latvejā nabyus nivīna, kurš nazynuos, kas ir Upīte i “Upītes Uobeļduorzs”. Pīmini pyrmū festivalu – sajiutys, emocejis?
-Pyrmais “Uobeļduorzs” nūtyka 2002.godā, tymā laikā es jau vuiciejūs Reigā. Ontons Slišāns jau kaidu laiku runuo, ka gryb sareikuot natradicionalu dzejis dīnu pasuokumu. Maņ pošam eisti naguo pi sirds dzejis pasuokumi, deļtuo naīzasaisteju i pat nasaprotu, ka dūma ir par festivalu, kur gon muziki dzīd, gon ari ailinīki skaita ailis latgaliski. Tāta maņ pīzvaneja i saceja,- 21.septembrī atbrauc, nūtiks festivals! Pyrmajā festivalā bie divejis dalis – dīnā nūtyka dīnys pasuocīņs ar folkloru i dzeju, a vokorā bie deju muzyka i dzeja. Jau nu tuos pyrmuos reizis bie nūsacejums: kab varietu pīsadaleit festivalā, jāizpylda vysmoz vīns dorbs latgaliski. Vēļ puors turpmuokūs godus festivals tyka daleits divejuos daļuos, a, kod es puorjiemu tuo organiziešonu, nūsprīžu, ka tys nav sadolams i tam juonūteik vīnā daļā ar vysu stylu muzyku i dzejnīkim. Taipoš pa drupeitei nūsacejums par latgaliskumu nu jau ir izaudzs gondreiž da 100%.
Daudzi kulturys darbinīki žālojās,– reikoj, kū grybi, cylvāki vysleidza naīt. A Upītē tok īt…
-Vīns ir atpazeistameiba, nu ari pi tuo juostruodoj. Kod tik kai suocem koč kū dareit, ari iz myusu pasuocīnim parreizi cylvāku pyuli naguo. Daudzi vēļ da šam nav saprotušs, ka juostruodoj deļ bārnim. Sevkurš pasuocīņs juoreikoj, dūmojūt par bārnim, kab jīm patyktu i mozī justūs breivi,- ka bārns labi jiutās, arī vacuoki labi jiutās, i pasuocīņs ir izdevs. Asmu itū formulu atrads, nazynu gon, voi da gola maņ tys izdūd, tok, ka cylvāki nuok, taitod vyss nūteik. Kaut gon, redzi, 19. “Upītes Uobeļduorzā” kaidam napatyka estrādis solmu rulli, nevarieja redziet nu molys i izdūmuo caurumu izdadzynuot... (smejās). Nazynu, ceru, ka tai vīnkuorši bie nejaušeiba, navys cylvāku glupeiba. Labi, ka vysi dzeivi i vasali.
Solmu ruļļu estrāde myusupusē bie kas naradzāts… Nu kurīnis itaida ideja?
-Ideja par ruļļu estrādi pajimta nu portala “Facebook”, kur tū kaidā fotografejā ieraudzeja muna sīva Ligita. Lītuvā teiruma vydā bie izbyuvieta šaida estrāde, jei maņ paruodie biļdi, i es saprotu, ka tei byutu breineiga ideja vosorys pasuokumu reikuošonai. Pīzvanieju “Kotiņu” Aldim, pavaicuoju, voi varēs nūsponsoriet solmu ruļļus, i piec puoris dīnom jis pīzvanieja sokūt,- byus! Lītuvīši sovu estrādi izbyuvieja nu 145 rullim, a mes nu 198. Tai šūgod “Upītes Uobeļduorzs” nūtyka solmu ruļļu estrādē, leidz guņs līsmys izjauca vysu pasuocīni…
Nu, nasaverūt iz itū guņsnalaimi, portalā “Facebook” īrakstieji,- tiksimies nuokamgod. Taitod nikas nasabeidz?
-Festivals byus, tok vēļ gryuši prognozēt, kaidā formātā, par tū nav skaidreibys, kas nūtiks ar Covid-19 virusa izplateibu. Īkštelpuos pasuocīni reikuot navaru. Cik tod to cylvāku var satilpt myusu mozajā tautys nomā?! Vīneigi tod jāreikoj taidi pasuokumi, iz kurīm cylvāki naīt (smejās). Jau ar sūlim pamierieju, ka, īvārojūt nuilinejūs distanciešonuos nūteikumus, tautys nomā varu īlaist viņ 42 apmeklātuojus.
Vysi Tovi bārni spielej instrumentus, dzīd, doncoj, ar prīku pīsadola pasuokumūs. Kai Tu tū panuoc?
-Asmu puorlīcynuots, ka jaunīšus īinteresēt ir vysvīgluok, daudzi gryušuok ir ar vacuokim cylvākim. Kotrs bārns juouzrunoj personeigi – vysleidza, jis piļsātnīks voi laucinīks. Kod paguojušajā godā aizbraucem iz pasuokumu Bolvu Vaļsts gimnazejā, školuotuoji breinuojās, kai maņ izadeve aizraut jaunīšus, partū ka pīsadalie vysi. Vyss ir vīnkuorši. Bārni juokontrolej, i tai pat laikā jāļaun jīm sasajust svareigim, nūteiciejim. Upītes kulturtelpā vairuok pīsavieršam taišni jaunīšim, partū ka piec desmit divdesmit godim dīvamžāļ vacū teicieju vaira nabyus myusu vydā. Lepojamīs, ka Latvejā jaunuokuo “pusbolsu” zynuotuoja ir nu Upītes i jai ir tikai 19 godi. Kulturys montuojumu raugam īdzeivynuot tai jaunekleiguok – koč voi ar T-krekleņa uzrokstu “#UpītieDzeiveJauka”. Atvad māma treis jaunus bārnus pi myusim, i pyrmais vaicuojums nu mozuo pusis,- voi myusim ari byus taidi krakli?
Kuri ir tī breiži, kod puorjem gondarejums i saprūti, ka dorbs nav dareits veļteigi?
-Suokumā bie gondarejums, kod redzieju, ka cylvāki apmeklej pasuokumus i prīcojās. Vēļ leluoks prīks puorjieme, kod piec tam kaids pasaceja ‘paļdis!'. Tādiņ, kod vysi aizvīn vaira suokuši lītuot socialūs teiklus, maņ pateik piec pasuokumim paskaiteit komentarus. Itūnedeļ paskaiteju ari par degšonu Upītē – cylvāki gon uzmundrinuo, gon veļteja kritiskus vuordus. I taisneiba ir jīm vysim. Nasakliudej tys, kurš nikū nadora. Es varu byut laimeigs, partū ka asmu vīns nu ratajīm, kurš dora sirds dorbu.

Cik svareigi popularizēt latgalīšu volūdu i kai tū veiksmeiguok dareit?

Ineta Atpile-Jugane, ailineica, scenariste, dzīšmu tekstu autore: -Ar latgalīšu volūdu asu saisteita kotru dīnu. Struodojūt muzejā, kotru dīnu runoju latgaliski, taipat ari muzeja gostus, ekskursantus uzrunoju latgaliski. Cyta vydā, cīši daudzi meilu pruotu izalosa munu stuostejumu itymā volūdā, partū ka kur gon cytur jī dzierdēs myusu volūdu, ka na vītā, kur tū runoj? Ka mes poši, latgalīši, tū nedareisim, tod kurš gon cyts? Volūda - tei ir boguoteiba, kas paruoda myusu gudreibu, senču montojumu i koč kū eipašu, tikai myusu vītai, kūpīnai, cylvākim rakstureigu. Dūmoju, ka latgalīšu volūda juosagloboj, juopopularizej i juonūdūd nuokamuom paaudzem ar lelu atbiļdeibys sajiutu. Taišni deļtuo ailis gon bārnim, gon pīaugušīm, ari dzīšmu tekstus (daļu) rokstu taišni latgaliski. Maņ svareigi, ka volūda skaņ, teik skaiteita, runuota, izdzīduota, ka tū dzierd i lītoj na viņ vacuoka godaguojuma ļauds, a taišni bārni i jaunīši. Maņ ir prīks, ka muni Indejis studenti i draugi prūt puorsteigt mani, sateikūt veikalā i sokūt: “Vasala, ka namaloj!” I es pat nūticēt navaru, ka dzierdu tū, kū dzierdu... Tū sauc par cīnu pret vītu i cylvākim, kur tu itūšaļt dzeivoj. Nui, asu ar mīru, ka raksteit latgaliski i pi tam dzeju myusdīnuos ir cīši ekskluzivi, partū ka zynu, ka tū skaita mozs skaiteituoju skaits. Tok tys jau ari ir tys lobuokais, ka saprūtu,- maņ ir vareiba dareit koč kū cīši eipašu, koč kū uorkuorteigi skaistu i vierteigu. I atsazeit mīlesteibā latgaliski ir tik skaisti, suokūt nu vysparostuokuo 'es tevi mīļoju' leidz 'mūstās vysi dabasi'. Es tū doru, kai es prūtu vyslobuok - rokstūt, skaitūt, popularizejūt, vodūt raduošuos nūdarbeibys, kuru laikā vysi kūpā rokstam latgaliski, i, ticit, vysim izadūd. Ka grybam! Ka raugam! Školā tys ir cīši atkareigs nu školuotuoja, voi jys ir īinteresiets struoduot ar latgalīšu volūdu, voi nav. Maņ prīks par jaunīšim, kuri lepojās i dora lītys latgaliski nu sirds i tai, ka tuoli skaņ. Vīns nu skaistuokajim pīmārim ir Upīte, Slišānu dzymtys tik daudzpuseiguo darbeiba, kas vārsta iz latgaliskuo izpieti i nūdūšonu nuokamajuom paaudzem. Pi tam vēļ tys teik dareits dabiski i organiski, teik dzeivuots, navys tāluots i dareits, ka juodora i vāg. I taišni partū rezultati ir tik pamonami, ilglaiceigi i tycami. Festivals “Upītes Uobeļduorzs” ar uzstuodejumu, ka tī skaņ tikai latgalīšu volūda 19 godu garumā, ir vysspylgtuokais pīmārs, ka ir, nūteik i vāg!

Arnis Slobožaņins, muzikis grupā “Dabasu Durovys”: -Ka pasaveram iz laiku pyrms 100 godim, tod latgalīšu volūda bie pošsaprūtama, dzeiva, vitala, i nivīns navarēja pat īsadūmuot, ka latvīši vyspuor koč kod cytaižuok Latgolā varietu runuot. Šudiņ situaceja puorsamejuse. Gon deļ pošu latgalīšu vainis, gon koč kaidu uorieju faktoru īspaidā mes latgalīšu volūdu vaira tik daudzi nalītojam – eipaši publiski i tod, kod runojam par nopītnim vaicuojumim. Dīvamžāļ uzskotam, ka taidūs gadejumūs latgalīšu volūdai juopalīk sātā. Kab tai nanūtyktu, vyss juodora cytaiduok, juorauga runuot pošim. Tei ir ceiņa ar sevi, īšona pret straumi, nu deļtuo cylvāks radeits, kab ītu pretim straumei. Ir taids teicīņs,- lobuok maut pretim straumei i byut dzeivam, nakai plyust pa straumei i byut beigtam. Kotram cylvākam sirdsapziņā voi apziņā juovaicoj atbiļde iz vaicuojumu,- cik tod jam kai latgalīšam ir svareigi lītuot latgalīšu volūdu? Sirdsapziņā ir vysys atbiļdis...
Kai popularizēt latgalīšu volūdu? Ir juoroda precedenti ar volūdys lītuošonu. Pyrms 10 godim latgalīšu volūda bie cīši moz sastūpama masu medijūs, televizejā, radio, tei bie vairuok folklorys, tautysdzīšmu volūda. Uzskotu, ka latgalīšu volūdai vys vēļ vairuok juopasaruoda tī, kur tei īprīkš nav pasaruodejuse voi ari kaidu laiku nav lītuota. Radio i televizejā tei šūbreid jau skaņ, a, ja īsim vēļ tuoļuok, tai byutu juoteik, saceisim, tīsu sistemā. Juoroda precedents, kod tīsys siede teik nūvadeita latgaliski. Skaists precedents ir tys, ka izgleiteibys i zynuotnis ministre runoj latgaliski, i myusim vāg tū dareit vēļ i vēļ. Viestura Kairiša filma ir latgaliski, i, ka mes dareisim tuoļuok taidā gorā, volūda pa drupeitei atdabuos prestižu, jaunīši tū suoks lītuot vēļ bīžuok. Breineigs pīmārs tam ir Upītes Andris. Jys ir cylvāks, kurš nikod nav reikuojīs apriekina piec, vysod biejs idejis cylvāks. Andris izveiduojs ap sevi Upītes kulturtelpu. Kai jau sacieju, ir breineigi maut pretim straumei i byut dzeivam, taitod Andris ir dzeivs. I es dūmoju, ka juo organizātais “Upītes Uobeļduorzs”, kurš šūgod pīdzeivuoja guņs šovu, nuokamgod varātu atdzimt kai Fenikss jaunā kvalitatē i tei Upītes solmu sadegšona pat varātu tikt pagrīzta pozitivā gaisūtnē kai loba PR akceja. Kab Andrim izdūd! I, zynit, aiz juo ir cylvāki, tymā skaitā ari es.

Annele Slišāne, muoksli-neica: -Svarei-guokais ir tys, ka myusim, Latgolā dzeivojūšīm, juoapsazynoj, ka tei ir myusu dzymtuo volūda. Dzymtajai volūdai ir lela vierteiba, tei ir kotra cylvāka, vysa nūvoda identitate. Nūlīdzūt sovu volūdu, ļauds nūlīdz sovu viesturi i kulturu. Dzymtuo volūda ir daļa nu kotra, tei ir munys saimis, munys viesturis i kulturys daļa manī. Dzymtajā volūdā ļauds runoj, dzīd, roksta i losa. Populariziešona ir gruomotu izdūšona, izstuožu, pasuocīņu nūsaukumu i aprokstu, plakatu taiseišona latgalīšu volūdā. Pasuocīņu nūtikšonys gaita latgalīšu volūdā, izstuožu atkluošona – tī vysi ir nūtykumi, kas paruoda, ka latgalīšu volūda ir dzeiva, ka tei dzeivoj gon saimēs, gon školuos, gon dorbavītuos i vysaidūs pasuocīņūs. Byutu labi, ka tū varētu vuiceit ari školuos, koč tik vīnu stuņdi nedeļā, runuot starpbreižūs latgaliski. Ari munā dzymtajā pusē Upītē vyss nūteik latgaliski - pa eistam, sovā dzymtajā volūdā, nikū nanūlīdzūt i naaizmierstūt, a jiutūt lapnumu par sovu volūdu i vītu, kurā dzeivojam.

* Pārvedums - S.Vorza

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

“Dots devējam atdodas” (18.09.2020.)

Kad darbs ir prieks un misija

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

LOLITA LŪSE
Pēc izglītības - žurnāliste
DZIMUSI: 1976.gadā Balvu rajona Lazdukalna pagasta Mastarīgā.
IZGLĪTOJUSIES: Eglaines pamatskolā, Rugāju vidusskolā, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē (Komunikācijas zinību bakalaurs).
STRĀDĀ: Kopš 2013.gada strādā izdevniecībā “Žurnāls Santa” – žurnāla “Ieva” žurnāliste un izdevuma “Ievas Padomu Avīze” redaktores vietniece. Pirms tam– žurnāliste “Latvijas Vēstneša” portālā un žurnāliste Balvu rajona laikrakstā “Vaduguns”.
ĢIMENE: vīrs Askolds Valbahs, dēli Edijs (24), Ernests (12), Emīls (8). Mamma Līvija, māsas Iveta un Mairita.
DZĪVES MOTO: Dzīve ir skaista!

Latvijas populārākā žurnāla “Ieva” žurnāliste LOLITA LŪSE, arī strādājot galvaspilsētā, gatava stāstīt par savas puses sirsnīgajiem cilvēkiem, viņu dzīvi, devumu sabiedrībai un piederību dzimtajai vietai.
Biju lasījusi Lolitas rakstu apkopojumu grāmatā “Par to, kas nekad nepāriet”, bet personīgi pazīstamas nebijām. Zināju, ka viņa apveltīta ar dabas dotu talantu, tādēļ pirms tikšanās mazliet nervozēju. Prātoju – varbūt populārā žurnāla darbiniece būs atturīga vai iedomīga?! Taču Lolita izrādījās vienkārša, atvērta un pretimnākoša. Ne velti rakstu varoņi viņai uztic visdziļāk dvēselē glabātos noslēpumus.
Lolitas klātbūtnē uzreiz sajutos ērti un viegli. Viņa neko neslēpa. Varbūt ne viss ir publicējams avīzē, taču kopumā viņa atklāti izstāstīja gan to, kā kļuvusi par “Ievas” darbinieci, gan to, kā veidojušās attiecības ar vīru un sokas trīs brašu dēlu audzināšanā. Taču galvenā mūsu sarunas tēma šoreiz bija,- kādēļ ir svarīgi neaizmirst vietu, no kurienes cilvēks nācis? Kādu iemeslu vadīta, par savu rakstu varoņiem viņa joprojām izvēlas tieši mūspuses cilvēkus?

Trakā latgaliete iekaro Rīgu
“Nekad neesmu slēpusi, ka esmu latgaliete. To vienmēr esmu rādījusi kā plusu, nevis mīnusu. Kaut gan zinu, ka ir cilvēki, kuri no tā kautrējas un slēpj. Ieraugot cilvēku ar latgalisku uzvārdu, noteikti pateikšu: “Klau, tev tāds latgalisks uzvārds!”,” saka Lolita. Izrādās, viņa bieži sastop cilvēkus ar mūspuses izcelsmi, uzreiz atrodot ar viņiem kopīgu valodu. Tomēr reizēm novadnieku reakcija esot mazliet negaidīta. Piemēram, kāda galvaspilsētas veikala pārdevēja, kuras valodā Lolita saklausījusi latgalisko piesitienu, jutusies diezgan sarūgtināta, jo ļoti centusies atbrīvoties no šī akcenta.
Daudzi mūspuses lasītāji Lolitu pazīst kā bijušo “Vaduguns” žurnālisti. Galvenais iemesls, kādēļ pēc deviņu gadu darba “Vadugunī” viņa kādā vakarā, kā ierasts, aizgājusi gulēt Balvos, nākamajā rītā devās uz darbu Rīgā, bija mīlestība. Otrs iemesls bija vēlme kaut ko mainīt savā dzīvē. Kādu laiku pirms pārcelšanās sākusi izsūtīt CV uz visdažādākajām darbavietām, Lolita brīnījās, cik daudz kur viņu gatavi ņemt pretī. Sapratusi, ka nākamās nodarbošanās izvēlei tomēr jāpievēršas nopietnāk, viņa sāka sūtīt pieteikumus tikai darbiem, ko patiešām vēlētos darīt. Drīz vien radošo balvenieti aicināja pievienoties toreizējā izdevuma “Latvijas Vēstnesis Plus” komandai.
Lolita stāsta, ka sākums Rīgā nebija viegls. Pametusi labiekārtotu trīsistabu dzīvokli un savu automašīnu Balvos, viņa sāka dzīvot īrētā dzīvoklī, sākumā guļot uz piepūšamā matrača. Viss notika tik strauji, ka pirmajā vakarā, nākot no darba, viņa nav pat varējusi atrast savu īrēto mājokli. Lolita uzskata, ka arī šī straujā pārcelšanās liecina par viņas latgalisko dabu: “Saka taču, ka latgalieši ir traki! Jo kurš nopietns un apdomīgs cilvēks tā dara!?”

Ir jānāk kopā un jāsvin dzīve
Lolita dzimusi vietā ar ļoti skaistu nosaukumu Mastarīga, Lazdukalna pagastā. Bijusī lazdukalniete lepojas ar savu draudzīgo latgaliešu ģimeni. Viņas mamma Līvija, kura visu mūžu strādājusi par medmāsu, kopā ar vīru Jāni, kurš diezgan agri aizgāja mūžībā, izaudzināja trīs skaistas, gudras meitas. Lolitas vecākā māsa Iveta strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju Siguldas Valsts ģimnāzijā, bet jaunākā - Mairita - pēc iespaidīga loka izmešanas pa pasauli šobrīd dzīvo Rīgā un nupat tika ievēlēta Rīgas domē. Lolita lepojas ne tikai ar savām māsām, bet ar visiem Mastarīgas māju pēctečiem, daudzi no kuriem pārcēlušies uz Rīgas pusi. Šogad jau divpadsmito reizi septembra pirmajā sestdienā brālēnu un māsīcu ģimenes tikās Lolitas mājās Ķekavā. Klāt nākot bērniem, mazbērniem un nu jau arī vienam mazmazbērnam, ar katru gadu radu pulks kļūst aizvien kuplāks – šogad saietā tikās jau 27 četru paaudžu cilvēki. Tā ir tradīcija, ko Lolita iesaka pamēģināt visiem.
Bet, lai satiktos Lolitas un Askolda mājās, iemeslam nebūt nav jābūt apaļai jubilejai vai citam svarīgam notikumam. “Mēs esam mūžīgie svinētāji,” saka Lolita. Šovasar viņas mājās notika gan ķiršu galotnes griešanas ballīte ar saksofona koncertu, gan badmintona turnīrs nesen pagalmā ierīkotajā šai spēlei paredzētajā laukumā. Lolita ir pārliecināta: radiem ir jānāk kopā, jāpriecājas un vispār – ir jāsvin dzīve.

Uzreiz saprata, ka būs īstais
Lolita stāsta, ka abi ar vīru Askoldu jau pirmajā tikšanās reizē sapratuši, ka viens otram ir īstie. Viss esot noticis ļoti ātri. Decembrī iepazinās, bet jūnijā Lolita jau pārcēlās uz Rīgu. “Mums ir tāds foršs stāsts. Redz, Askolds meklēja sievu. Riņķoja ap Rīgu – nav. Riņķoja tālāk – atkal nav. Tad aizriņķoja līdz Balviem, bet tālāk – Krievija, tāpēc bija jāņem, kas ir, un tā biju es,” smej bijusī balveniete. Gredzenus viņi mija zīmīgā datumā - 12.12.2012. Lolita joko, ka arī šoreiz vīrs nogaidījis līdz pēdējam brīdim: “07.07.07. neprecēja. 08.08.08. neprecēja un, kad bija jau pēdējā iespēja - 12.12.12., tad apprecēja.”
Lolita un Askolds dzīvo privātmājā Ķekavā, kur viņa kā dulla audzē plūmes, ķiršus, ērkšķogas, jāņogas, upenes, ķirbjus, gurķus, avenes, puķes…, un tas viņai patīk: “Vienmēr ir paticis. Turklāt man nav svarīgs rezultāts, galvenais ir process.”
Lolita lepojas ar saviem trim dēliem. Vecākais Edijs jau izlidojis no ģimenes ligzdas un meklē savu ceļu dzīvē. Vidējais Ernests kopš trīs gadu vecuma spēlē hokeju. Šogad viņš saņēma piedāvājumu spēlēt hokeju un mācīties Šveicē, bet Lolita uzskata, ka dēls tam vēl ir par mazu. Ernests ir ļoti sabiedrisks, viņam izdodas atrast kopīgu valodu ar pilnīgi visiem. Savukārt jaunākais Emīls esot mūsdienās populāru projektu autors, un viņa intereses visu laiku mainās. “Puikas ir ļoti patstāvīgi. Arī Covid laikā ar visu tika galā paši. Nekad neesmu bijusi saviem bērniem apteksne,” uzsver Lolita. Nesen ģimenē ienāca vēl viens bērns – bīglu šķirnes kucīte Berta. “Bet vispār dzīvoju parastu dzīvi: tādu, kādu dzīvo ļoti daudzi – burkānus rīvēju ar parasto rīvi, rītos negribu celties un ŠAD TAD ar vīru strīdos tik skaļi, ka pat kakls sāk sāpēt,” apgalvo Lolita.

Tikusi pie jauniem radiem
Lolitas vīra Askolda, dzimuša rīdzinieka, saknes arī meklējamas Rugāju pusē. “Mana vīra vectēvs bija ļoti turīgs Rugāju saimnieks Alberts Ķirsons – mala graudus savās dzirnavās, audzēja zirgus, viņam piederēja veikali. Interesanti, ka zemes gabals, kas Rugājos joprojām pieder vīra ģimenei, saucas “Lūšu birzis” – kā radītas manam uzvārdam,” par interesanto sakritību stāsta novadniece. “Esot kopā ar Askoldu, vairāki balvenieši, kas agrāk bija mani bērnības draugi, kaimiņi vai paziņas, tagad ir kļuvuši par maniem jaunajiem radiem: Judītes Pasikovas saime Skujetniekos, arī Anitas Laicānes un Ērika Ķirsona ģimenes.”
Lazdukalna pusē Lolitas ģimene ciemojas samērā reti, jo Lolitas mamma esot pašpietiekama – viņai nevajag nemitīgu uzpasēšanu. Viņa joprojām dzīvo savās dzimtajās mājās un pārcelties citur nevēlas. “Ir labi, ka mums ir īsti lauki, kur aizbraukt. Ir vecais ceļš, kura malās bērnībā lasījām zemenītes, ir Mastarīgas kapi, kur guļ mans tētis. Kapusvētkos un Svecīšu vakaros uz kapiem vienmēr aizejam vēl otrreiz - vēlā vakarā, kad jau satumsis. Tik skaisti! Ja kāds redz, ka vakarā pēc svētkiem kapos kāds staigā, tad ziniet – tās esam mēs,” saka novadniece.
Ciemojoties dzimtajā pusē, Lolita ar vislielāko prieku iegriežas pie savas mammas māsas Antoņinas Kaļvānes, jo uzskata tās par savām otrajām bērnības mājām. Kad vien iespējams, paciemojas arī pie savas krustmātes Valdas Vancānes.
Lolitas mamma nekad nav centusies noturēt meitas laukos un ļoti lepojas ar viņām. “Izlasot manus rakstus, viņa vienmēr izsaka savu viedokli – patika vai nepatika. Ja ir, par ko, tad paslavē. Mēs ar māsām arī pašas ar sevi lepojamies, ja esam kaut ko paveikušas. Tas, man šķiet, ir forši. Ja esmu kaut ko labu uzrakstījusi, to neslēpju,” apgalvo žurnāliste.
Latgaliski Lolita runāt prot, bet nerunā. Ģimenē tā nebija pieņemts, jo mamma esot uzskatījusi, ka viss latgaliskais saistīts ar nabadzību. Sastopot citu latgalieti, Lolita sasveicināsies, varbūt pateiks kādu teikumu latgaliski, bet turpinās sarunu latviešu literārajā valodā: “Negribu mocīt valodu. Ja es tajā nerunāju, man nav jāiztaisās, ka runāju. Ir kaitinoši redzēt, kad, piemēram, televīzijā kāds mēģina kaut ko izmocīt latgaliski un pasaka pavisam aplam. Ja nezini, tad nevajag.”

Gribēja redzēt nodrukātu savu vārdu
Jau kopš 7.klases Lolita zināja, ka būs žurnāliste. “Kas tur ko slēpt - man gribējās redzēt savu uzvārdu nodrukātu,” savus tā laika godkārīgos sapņus atklāj “Ievas” žurnāliste. Pirmo reizi savu vārdu nodrukātu viņa ieraudzīja izdevumā “Rīgas Viļņi” starp citiem kādam raidījumam jautājumus iesūtījušo lasītāju vārdiem. Savukārt pirmais “Vadugunī” publicētais stāstiņš bijis par to, kā viņai, mazai meitenei, klājies vasaras brīvlaikā. Raksts saucās “Viena diena” un bija nopublicēts laikraksta pirmajā lappusē. Vēlāk sekoja arī citas publikācijas. Lielā mērā pateicoties Lolitas “Vaduguns” krustmātei Ingrīdai Zinkovskai, kura ievadīja viņu žurnālistikas pasaulē. “Kaut kur mājās vēl glabājas Ingrīdas ar roku rakstītās vēstules, ko saņēmu pēc katra sava rakstiņa,” apgalvo žurnāliste. Lolita uzskata, ka viņai paveicies arī ar latviešu valodas skolotājiem – Rasmu Zušu un Arvīdu Šneperu, kuri savai skolniecei ielikuši labus latviešu valodas pamatus.
Piedāvājumu strādāt “Vadugunī” no toreizējās avīzes redaktores Rasmas Zvejnieces Lolita saņēma, kad vecākajam dēlam vēl pat nebija pusotra gadiņa. Pirmajā mēnesī Lolita katru dienu uz Balviem braukāja no Mastarīgas, vēlāk īrēja dzīvokļus un pastāvīgi dzīvoja uz kastēm. “Dēls Edijs man pat vienreiz prasīja,- mammu, kur mēs šovakar dzīvosim?” sarežģīto laiku atceras novadniece. Taču pamazām viss nostabilizējās – Lolita nopirka dzīvokli, iegādājās automašīnu un turpināja darīt iemīļoto darbu. “Vadugunī” nostrādātos deviņus gadus viņa atceras ar siltumu, jo tie bija milzīga azarta un entuziasma pilni: “Tas bija ļoti skaists laiks. Man ļoti patika tur strādāt, jo uzreiz redzi darba rezultātu – esi visam ļoti tuvu klāt. Tas uzliek lielu atbildību. Nedrīksti kļūdīties. Jāspēj saglabāt neitralitāte, jo nevari zināt, vai tev par savu labāko draugu rīt nebūs jāraksta kaut kas kritisks,” aizvadīto gadu pieredzē dalās žurnāliste. Viņa neslēpj gandarījumu, ka arī pēc kritiskiem rakstiem ar rakstu varoņiem izdevies saglabāt labas attiecības: “Nav tādu cilvēku, kurus man būtu neērti satikt. Nu, labi, varbūt bija kāda glupība nevis darbā, bet jaunībā sastrādāta – ai, ko tur: dzīve ir dzīve!”

Īso distanču skrējēja
Deviņus gadus nostrādājusi laikraksta redakcijā, Lolita bija uzrakstījusi tik daudz likteņstāstu, ka radās doma tos apkopot grāmatā. Izmantojot Kultūrkapitāla fonda projekta piedāvātās iespējas, kā arī pateicoties pozitīvajām Annas Rancānes un Laimas Muktupāvelas recenzijām, tapa grāmata “Par to, kas nekad nepāriet”.
Lolita uzskata, ka viņas valoda kopš tiem laikiem kļuvusi daudz bagātāka. Taujāta, vai to var iemācīties, žurnāliste atbild, ka spēja rakstīt laikam tomēr ir dabas dāvana. Iespējams, tas ir ierakstīts gēnos, jo vijīgos teikumos salikt rakstītos vārdus lieliski prot arī māsas un mamma. “Uz rakstīšanu skatos ar vieglumu – vienkārši ļauju valodai plūst. Es nemokos. Agrāk kolēģi brīnījās, kā tā var: no rīta atnāku uz darbu, ieslēdzu datoru un uzreiz kaut ko rakstu. Bet es esmu jau izdomājusi… Virsraksti izdomājas naktī, kad pēkšņi saprotu, ka vajag tieši tā. Jāļauj lietām notikt, jāskatās uz visu vieglāk. Tāda esmu arī dzīvē. Es vispār uzskatu, ka nevajag cīnīties – vajag dzīvot.”
Uz jautājumu - vai neplāno uzrakstīt kādu grāmatu, Lolita atteic, ka ir īso distanču skrējēja: “Varu uzrakstīt rakstu, bet nezinu, kā raksta grāmatu. Iespējams, ka to varētu, bet tādas domas man nav. Pilnībā izpaužos, rakstot to, ko rakstu. Dzīvoju no pirmdienas līdz piektdienai – pabeidzu iesākto, izbaudu padarīta darba sajūtu un tikai tad sāku nākamo.”
Lolita uzskata, ka viņas īstā vieta ir būt par redaktores vietnieci. Savulaik viņa bija “Vaduguns”, tagad – “Ievas Padomu Avīzes” redaktores vietniece. “Varbūt tas ir labi, varbūt nē, bet es joprojām ārkārtīgi smagi pārdzīvoju katru kļūdu. Pat līdz fobijai. Nevaru būt vadītāja, jo baidos kļūdīties. Bet vietnieka darbs man patīk, un es domāju, ka esmu laba vietniece,” pārliecināta novadniece.

Divreiz atteicās, trešo reizi meklēja pati
Lolita atceras, ka savulaik ļoti gribēja strādāt “Ievā”. Būdama dekrēta atvaļinājumā ar vidējo puiku, viņa aizrakstīja žurnālam un saņēma atbildi: “Lūdzu – dod tēmas un raksti!” Pirmais bijušās balvenietes raksts, ko publicēja populārais izdevums, bija joku gabals, kā viņa mācījās braukt ar automašīnu. Pēc tam sekoja citi. Drīzumā viņa saņēma uzaicinājumu strādāt kā štata žurnāliste, pēc kāda laika - vēl vienu šādu piedāvājumu, bet abas reizes atteicās, turpinot piedāvāt rakstus kā ārštata autore. Tikai, atgriezusies no dekrēta pēc jaunākā dēliņa piedzimšanas, Lolita saprata, ka tomēr vēlas šo darbu, un bez liekām grūtībām to arī dabūja. Žurnāliste neslēpj, ka tas bija ļoti emocionāli grūts lēmums – mainīt darbu, jo portāla “Latvijas Vēstnesis” redaktore viņu tolaik ļoti gaidīja atnākam no dekrēta.
Sākot strādāt jaunajā darbavietā, Lolita jutās ļoti nobijusies: “Tas tomēr bija Latvijas lielākais žurnāls. Nekad nebiju bijusi “Ievas” redakcijā. Nezināju, kā te ģērbjas, ko te ēd, ko dzer? Biju ļoti, ļoti nobijusies, jo neesmu nekāda sliežu kodēja. Pirmos mēnešus sēdēju pie sava galda ar seju pret sienu pie ļoti neērti nolikta datora, ko neuzdrošinājos izkustināt. Pirmajā mēnesī uzrakstīju rekordlielu rakstu daudzumu - kādus divdesmit trīs, un zaudēju pāris kilogramus svara. Man šķita, ka ir taču šausmīgi jāstrādā, citādi mani te neturēs. Visu laiku baidījos, ka pēc trim mēnešiem man pateiks, ka es tomēr nederu. Bet tā šie trīs mēneši ievilkušies līdz pat šim laikam, un jūtos šeit ļoti labi.” Visu “Ievā” nostrādāto gadu laikā bijusi tikai viena situācija, kad viņa vēlējās aiziet, bet tā atrisinājās, un šobrīd Lolita jūtas laimīga un novērtēta.

Tajos Balvos taču ir viss!
Lolita vienmēr uzskatījusi par savu trumpi to, ka pazīst ļoti daudz cilvēku. Paziņu loks ir tik plašs, arī pateicoties dalībai Vispasaules latviešu ģimeņu nometnēs “3x3”. Īpaši labi viņa zina Balvu cilvēkus, bet viņi - Lolitu: “Man vienmēr ir ļoti gribējies un paticis rakstīt par savas puses cilvēkiem. Kad jau atkal un atkal redakcijas sapulcēs iesaku kādu no Balvu puses, kolēģes saka: “Nē, tajos Balvos taču ir viss!” Man tik ļoti patīk, ka manas kolēģes tā apbrīno Balvus! Jā, tur tiešām ir viss: čakli zemnieki, spēcīgas sievietes un savas puses patrioti. Esmu patiešām no sirds pateicīga katram un ikvienam, kas ir atsaucies un piekritis sarunai ar mani. Noteikti nenosaukšu visus, par ko esmu rakstījusi lielākajos Latvijas žurnālos – pieminēšu vien tos, kas pirmie nāk prātā. Žurnālam “Klubs” savulaik rakstīju par motociklistu Daini Putniņu, un redaktors Aivars Pastalnieks pēc tam man ik pa laikam teica: uzraksti vēl kaut ko tikpat labu. Neparasta, bet atklāta saruna “Ievai” savulaik izdevās ar ārstu Andri Tjunīti, lieliska vasaras saulgriežu intervija – ar ģimenes ārsti Līgu Kozlovsku. Savā ziņā cilvēks no mūsu puses ir arī Liepnas ģimenes ārsts Jānis Stabingis – arī par viņu esmu rakstījusi. Esmu uzbūrusi vairākus košus dzīvesstāstus par Skaidrīti Zizlāni, Rudīti Krūmiņu, Ivetu Kaminsku, Velgu Krastiņu. Ļoti ilgi sarunai centos pierunāt savu bijušo kolēģi Imantu Slišānu – izcilu Latgales patriotu. Rakstot reizes divdesmit noklausījos Anša Ataola Bērziņa dziedāto dziesmu “Cārmyuikša”. Tas ir stāsts par puisi, kurš ilgi ir prom no mājām Latgalē, bet tur viņu gaida pīlādzis sarkanām ogām. Par vienu no veiksmīgākajām sarunām uzskatu arī interviju ar zemnieku Guntaru Bartkeviču gadā, kad pamatīgi applūda Baltinavas lauki, un upe pie Guntara mājām pat pagriezās uz otru pusi. Todien atkal mežonīgi lija, mēs braucām Guntara mašīnā, un es viņam teicu – nu, tu taču saproti, ka saruna nebūs tikai par zemnieka darbu... Augstu vērtēju uzticību, runājot arī par attiecībām – tas taču cilvēkiem vienmēr interesē! Guntars ļāvās, atbildēja uz visiem maniem jautājumiem un – vīrs un vārds – paša teiktajā neko nelaboja. 
Rakstīt par Balvu cilvēkiem – tas vienlaikus ir gan gandarījums par uzticēšanos, gan atbildība. Lai cik ir bijis prieka par labu rezultātu, diemžēl gadās arī tā, ka pat pēc runātāja atklātības izsijāšanas manā profesionālās pieredzes sietā vēlāk izrādās: cilvēks tomēr ir pateicis kaut ko par daudz, un viņam tuvinieki sāk pārmest – sak’, kāpēc tev to vajadzēja stāstīt! Šādās reizēs manī rūgtums mijas ar nesapratni: kāpēc dzimtu likteņu samezglošanās tiek uztverta kā kaut kas, par ko jākaunas un kas jāslēpj? Dzīve ir dzīve.”

Brīnišķīga Latgales vēstnese
ANNA PEIPIŅA, žurnāla “Ieva” galvenā redaktore:
“Lolitai ir divas labam žurnālistam ļoti svarīgas īpašības – viņai patiesi interesē un patīk cilvēki, un viņai piemīt kritiski analītiskā domāšana. Pirmā ļauj viņai veidot sirsnīgas un dziļas intervijas un dzīvesstāstus, otrā – urbties sarežgītās, pat piņķerīgās tēmās un izstāstīt tās vienkāršā, katram lasītājam saprotamā veidā. Ar Lolitu izjūtu zināmu solidaritāti, jo abas esam no Latgales, un visi zina, ka mūsu klātbūtnē par šo pusi neviens sliktu vārdu nedrīkst bilst! Un patiesībā jau viņa ir lieliska Latgales vēstnese, jo tieši ar viņas palīdzību visas valsts iedzīvotāji iepazīst daudz brīnišķīgu, gaišu Latgales cilvēku.”

Apbrīno nerimstošo radošumu
RASMA ZVEJNIECE, bijusī laikraksta “Vaduguns” redaktore:
“Lolita bija un ir talantīga žurnāliste. Prot saskatīt problēmu, atrast tēmu, izpētīt visu līdz saknei, uzrakstīt tieši, skaidri, pārliecinoši, arī emocionāli un skaistā, bagātīgā valodā. Visvairāk apbrīnoju viņas spēju panākt rakstu varoņu uzticēšanos un atvēršanos. Atceros viņas pirmo lielprojektu “Vadugunī” – “Likteņstāstus”, ko pēc tam izdevām arī grāmatā. Tie bija stāsti par cilvēkiem, kuri piedzīvojuši traģēdijas, nelaimes vai kuriem liktenis nav bijis labvēlīgs. Tagad šādi stāsti jau ir ierastāki, bet toreiz – tas bija neparasti un drosmīgi, jo īpaši vietējā avīzē, ko lasa visi kaimiņi. Tiešām apbrīnoju, cik ļoti cilvēki uzticējās Lolitai, cik emocionāli un toleranti viņa par viņiem rakstīja!
Otra lieta, ko apbrīnoju Lolitā, - viņas nerimstošo radošumu. Viņai vienmēr bija (un ir) idejas – rakstiem, projektiem, pasākumiem utt. Ir lietas un notikumi, par ko jāraksta katru gadu (vai pat katrā numurā), bet Lolita katru nākamo reizi spēj izdomāt citādu pieeju, atrast citu odziņu.
Trešā lieta, ko minēšu – vieglums, ar kādu Lolita strādā. Viņa darīja un izdarīja ļoti daudz, strādāja rūpīgi, dziļi un kvalitatīvi, bet nemocījās radošās mokās un pārgurumā, par ko visiem jādzird vai jāredz. Var jau sacīt – tāds dabas dots talants, bet, domāju, tas tāpēc, ka Lolitai vienmēr ir interesanti tas, ko viņa dara, viņa strādā ar prieku.
Lolita “Vadugunī” bija ne tikai žurnāliste, bet arī mana vietniece – tāda, par kuru varētu sapņot katrs redaktors. Mēs daudz esam arī kopā veidojušas 3x3 nometņu avīzes, un tur reizēm viņa bija redaktore, es – žurnāliste, reizēm otrādi, bet vienmēr tas bijis ļoti radoši un forši.
Ar interesi sekoju Lolitas radošajām gaitām pēc “Vaduguns” – “Latvijas Vēstnesī” un izdevniecībā “Santa”, un man ir prieks un arī zināms lepnums par viņu.”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

“Dots devējam atdodas” (28.08.2020.)

Olimpiskais zelts savējo rokās

Arvis Vilkaste, bobsleja stūmējs
Dzimis: 1989. gada 8. aprīlī Balvos
Augums, svars: 193 centimetri, 97 kilogrami
Ģimene: sieva Ieva, meita Madara (4 gadi) un dēls Helmuts (2 mēneši)
Bobslejā: kopš 2010.gada
Lielākie sasniegumi: zelta medaļa četriniekos Soču olimpiskajās spēlēs 2014.gadā
Vaļasprieki: medības un makšķerēšana

“Mans darbs ir stumt bobu,” pirms astoņiem gadiem intervijā laikrakstam “Vaduguns” teica baltinavietis, bobslejists Arvis Vilkaste. Toreiz Arvja un viņa komandas augstākais sasniegums bija Soču trasē Pasaules kausa pēdējā posmā izcīnītās zelta medaļas, kopvērtējumā iegūstot godalgoto bronzu. Šobrīd ir 2020.gads, un Arvja sportiskajā karjerā nācis klāt vēl viens ļoti nozīmīgs notikums – 2014.gada Soču olimpiskajās spēlēs, kurās spraigā cīņā bobsleja četriniekos Arvis ar komandas biedriem ieguva pirmo olimpisko sudraba medaļu. Pēc pāris gadiem tā pārtapa par zeltu. Tas nu ir fakts – vienkāršs puisis no Baltinavas kļuvis par mūspusē vienīgo olimpieti. Ar smagu darbu un gribasspēku viņš ir pierādījis – ja grib, tad var!

Arvis ar sportu uz ‘tu’ bijis jau kopš bērnības. Skolas laikā iesaistījās visās iespējamajās sportiskajās aktivitātēs, spēlēja futbolu, volejbolu un Balvu Sporta skolā trenējās vieglatlētikā, uzrādot atzīstamus rezultātus Latvijas mērogā. Pēc Rekavas vidusskolas absolvēšanas uzsāka mācības Sporta akadēmijā. “Domāju, iestāšos augstskolā, izmācīšos un strādāšu par sporta skolotāju - treneri, jo nevaru sevi iedomāties darbavietā, kur neskaitāmas stundas jāsēž ofisā pie galda,” stāsta Arvis. Taču dzīve plānos ieviesa savas korekcijas, kas toreizējo lietu kārtību apgrieza par 180 grādiem. Kādā dienā viņš internetā pamanīja aicinājumu piedalīties bobsleja stūmēju atlases testos un nolēma izmēģināt veiksmi.
Uz atlases testiem viņš aizgāja ar vēl vienu Balvu Sporta skolas audzēkni, daudzcīņnieku Kristapu Loču, un abi sekmīgi tika galā gan ar 30 metru skrējienu, trenažiera jeb tautā sauktās tačkas stumšanu un tāllēkšanu no vietas. “Ar mani uz atlasēm bija arī Oskars Ķibermanis. Viņu uzreiz noskatīju kā nopietnu konkurentu. Cik labi vai slikti bija mūsu rezultāti, toreiz nebija nojausmas. Vienkārši darījām, ko varējām. Pēc atlases braucām uz pirmo nometni kopā ar pirmo komandu. Tobrīd aiza starp mums un vadošajiem sportistiem rezultātu ziņā bija samērā liela. Tomēr bijām vēl jauni, un spēciņa nebija,” atminas Arvis. Tā sākās ceļš uz viņa sportiskajiem panākumiem bobslejā.

Pirmā doma bija,- jākāpj ārā!
Ikviens sportists zina,- lai sasniegtu rezultātus, ir ļoti smagi jāstrādā. Izņēmums nav arī bobslejisti, kuri jaunajai sezonai sāk gatavoties jau jūnijā, vispirms aizvadot treniņnometni pie Usmas ezera, pēc tam uzlabojot fizisko formu savā pastāvīgajā apmešanās vietā Ventspilī un Siguldā. Bobslejistiem sezona sākas oktobrī un turpinās četrus mēnešus, startējot Pasaules kausa posmos. Arvis vēl tagad atceras vienu no posmiem savā pirmajā sezonā, kad treniņu laikā ekipāža četros braucienos piedzīvoja trīs kritienus un sacensībām nekvalificējās. Viņš atzīst, ka pirms katra brauciena psiholoģiskā spriedze pieaug ne tikai līdzjutējiem pie televizora ekrāniem, bet arī pašiem sportistiem. Katrs koncentrējas, kā prot - kurš klusē, kurš bļaustās un dauzās. Taču koncentrēties ir jāmāk, jo tas nav individuālais sporta veids, šeit jāpadomā arī par pārējiem komandas biedriem. “Bobs jāiestumj un tajā jāsalec visiem – un tas nebūt nav tik vienkārši, kā izskatās no malas,” skaidro Arvis. Viņam joprojām spilgtā atmiņā pirmie nobraucieni ar bobu: “Godīgi sakot, man gribējās izkāpt, bet vienkārši nebija tādas iespējas. Braucu ar Uģi Žaļimu. Pirms brauciena biju mierīgs. Spriedu, ka tur jau nevar būt nekas traks. Un tad pēkšņi – milzīgs spiediens, mugura sāp, nesaproti, kas vispār notiek. Tobrīd likās – lai viņš apstājas, un es kāpšu ārā. Ticis finišā, nospriedu, ka nemaz nebija tik traki.”

Īstu vīru sports
Bobslejā puse no veiksmes ir saskaņa un laba sadarbība komandā. To zina visi. “Mums komandā ir ļoti labas attiecības. Iespējams, tas tādēļ, ka gandrīz visi esam nākuši no laukiem. Daumanta dzimtā pilsēta ir Gulbene, Oskars cēlies no Valmieras, bet Jānis ir siguldietis. Arī komandas biedrs Intars Dambis nācis no mazpilsētas - Alūksnes,” stāsta Arvis. Viņš apliecina, ka iegūt zelta medaļu un kāpt uz augstākā goda pjedestāla ir ļoti patīkami, taču tas ir viens no komandas mazajiem mērķiem. Melbārža četrinieku ekipāžai galvenais virziens un mērķis bija skaidrs - olimpiskās spēles Sočos 2014.gadā! Taču, lai līdz šim karjeras augstākajam punktam nonāktu, bija jāiegulda milzīgs darbs.

Tas bija ļoti kluss sapnis
Vieni mači pēc otriem, un pienāca arī tā diena, kad Latvijas izlases bobslejisti kārtoja ceļasomas, lai dotos uz olimpiskajām spēlēm Sočos. Arvis atklāj, ka uz turieni brauca ar domu,- četriniekos iekļūt labāko sešiniekā būtu vairāk nekā labi, bet pjedestāls bija ļoti kluss sapnis un šķita kaut kas diezgan nereāls. “Cerība bija ne gluži par medaļām, bet gan par augstu vietu - iekļūt sešiniekā. Sezonā pirms olimpiādes tieši Sočos Pasaules kausa posmā bija uzvara. Tāpat treniņnedēļā pirms olimpiādes startiem bija labi rezultāti. Tāpēc bija pamats domāt, ka olimpiādē būs labi sasniegumi. Aizbraucu uz savām pirmajām olimpiskajām spēlēm - bijām kalnos, prom no epicentra. Īpaši spilgtas sajūtas neizjutu. Apkārt tās pašas sejas, kas Pasaules kausa posmos. Režīms tas pats: viesnīca, trase, pusdienas, trase, viesnīca. Tikai, kad nobraucām vienu dienu lejā uz hokeja maču Latvija – Zviedrija, tā pa īstam izbaudījām olimpisko garu. Tur bija nenormāli daudz cilvēku, dega olimpiskā uguns, milzīgi stadioni – bija svētku noskaņa. Pie mums, kalnos, viss šķita daudz mierīgāk,” atminas Arvis.

Pārrakstīja vēstures lappuses
Par mūsu bobsleja četrinieka startiem Sočos žurnālisti droši vien rakstīs vēl ilgi, jo pirmo reizi olimpiskajās spēlēs izdzīvota tik plaša emociju gamma. Četri braucieni… pārdzīvojumi, emocijas, prieka asaras pār puišu vaigiem, izcīnītais olimpiskais sudrabs, kas pēc pāris gadiem un ieilgušas skaidrošanās beidzās ar krievu ekipāžas diskvalifikāciju un beigu beigās pārtapa par zeltu. “Tagad saprotu, cik tas viss bija svarīgi, bet tobrīd neiedziļinājos, cik medaļa vai olimpiskais čempionu tituls Latvijai būs nozīmīgs. Kad esi nobraucis desmit sezonas, tad apzinies, kāds darbs ieguldīts,” norāda Arvis.

Vērtīgākā godalga - ģimene
“Trase - treniņš, trase – treniņš – viesnīca… un tad arī mājas. Tas ir viss, ko mēs redzam,” Arvis īsi un lakoniski komentē savu sportista ikdienas dzīvi. Lai arī komandā saskaņa ir laba un ar puišiem draudzīgas attiecības, diendienā būt kopā vairākus mēnešus pēc kārtas ir grūti. Arvis neslēpj, ka reizēm vienmuļais ikdienas ritms un treniņi ļoti nogurdina, taču tādi ir šī sporta veida trūkumi. Brīžos, kad pārņem ikdienas rutīna, sportisti spēku rod domās par mājām, kur viņus vienmēr gaida. Arvis pēc dabas ir lauku cilvēks, tādēļ viņam nepatīk lielpilsētu burzma – vienmēr gribas pie savējiem, gribas izbaudīt klusumu un mieru. “Ģimene man vienmēr bijusi vērtīgākā godalga, kuru neatsvērs neviena medaļa. Esmu pateicīgs savējiem par atbalstu, sapratni un pacietību. Brīvajos brīžos vislabprātāk esam mājās visi kopā vai arī dodamies izbraukumos, lai izklaidētu bērnus (smejas). Tāpat mums patīk uzņemt ciemiņus un ciemoties,” atzīst olimpietis, piebilstot, ka pēc nogurdinošas sezonas viņš labprāt relaksējas, veltot laiku medībām un makšķerēšanai.

Lepns, ka no Latgales
Ikvienā profesijā, sporta veidā, darbavietā viens no svarīgākajiem faktoriem ir cilvēks, jo tieši no viņa lielā mērā atkarīgs, kāds būs darba rezultāts. Arvja olimpiskajā četriniekā neviens komandas biedrs nav no Rīgas, un, viņaprāt, bobslejā tam nemaz nav tik svarīgas nozīmes, no kurienes sportists nāk. “Citos sporta veidos vietai gan ir nozīme. Atsevišķās pilsētās ir labāka infrastruktūra, trenēšanās apstākļi, lielāka konkurence, plašākas izaugsmes iespējas, kas nepieciešamas konkrētam sporta veidam. Nekad neesmu ne slēpis, ne kautrējies, ka nāku no Latgales. Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc tas būtu jādara. Sarunājos gan latgaliešu valodā, gan latviski ar Latgalei raksturīgo izloksni. Nometnēs pa telefonu ar mājiniekiem un draugiem sarunājos latgaliski un no komandas biedriem tobrīd neslēpjos (smejas). Esmu lepns, ka nāku no Latvijas, no Latgales. Komentārus par vietu, no kurienes nāku, no kolēģiem neesmu dzirdējis, jo mūsu kolektīvā pārsvarā visi nāk no mazpilsētām, ciemiem…,” skaidro olimpietis.
Arvis atzīst,- ikvienam dzīvē, tāpat kā sportā, ir daudz iespēju, tikai jāmāk tās izmantot. Viņa dzimtajā pusē ar fondu atbalstu un pašvaldību iniciatīvu ir salīdzinoši daudz sporta namu, laukumu, trenažieru, pasākumu un aktivitāšu visa vecuma iedzīvotājiem... Vajag tikai gribēšanu darboties! Un, ja ir kāds sporta veids vai kāda cita joma, kas interesē un padodas, tad tas ir jāattīsta. “Te mēs atgriežamies pie jautājuma, ka nav nozīmes, no kurienes nāc. Galvenais darīt un gribēt darīt. Kad pirms sešiem gadiem devāmies uz Sočiem, klusībā sapņoju par pirmo sešinieku, bet mājās pārbraucu ar olimpisko medaļu. Ikviena sportista karjerā tas ir augstākais sasniegums, kāds vien var būt. Kādi sportiskie mērķi nosprausti tagad? Jādzīvo un jātrenējas tālāk Galvenais, veselība,” teic Arvis.

Tas ir stipru čaļu sporta veids
Sandis Prūsis, Latvijas bobsleja izlases treneris
Lūgts raksturot savu trenēto olimpisko četrinieku, Sandis Prūsis ir lakonisks: “Ja jau tie tituli ir, tad jau no sportiskās puses viss ir kārtībā. Bija prieks ar šiem puišiem strādāt, un lielā mērā mums sanāca visas tās lietas, kas iecerētas. Tāds bija rezultāts tajā brīdī, un ne tikai Sočos, ja runājam par medaļu. Jau kādus 4-5 gadus mums bija patiešām laba komanda. Taču konkrēti par jūsu novadnieku Arvi Vilkasti runājot, varu teikt,- viņš savu latgalieša raksturu noteikti ir parādījis gan no labās puses, citreiz arī no otras puses, bet tas noteikti ir noderējis. Arvis ir viens no tiem cilvēkiem ne tikai četriniekā, bet komandā, kurš tiešām ļoti profesionāli attiecas pret savu darbu. No viņa daudzas lietas var pamācīties un viņš var būt kā piemērs arī citiem.”
Atrast un salikt kopā pareizos, īstos puišus ir māksla vai “cūcene”? Treneris teic,- kā kuram. Tie, kas šo procesu redz vairāk un zina no iekšienes, droši vien saprot, ka tas ir process, uz kuru iets ilgi. Savukārt kāds no malas vien nodomā,- ai, kas tad tur liels - salika, paveicās, un viss aizgāja. Olimpiskajā četriniekā visi puiši nākuši ne no Rīgas. Sandis Prūsis apliecina,- sportā ir svarīgi, no kurienes esi nācis: “Jau vēsturiski izveidojies tā, ka bobslejā Rīgas džeku nav. Ir lauku džeki, tie, kuri laukos strādājuši, bērnībā radināti pie darba, pie kārtības un disciplīnas – tiem arī tādā sporta veidā kā bobslejs (protams, arī citos) noteikti ir ko darīt. Tas ir stipru čaļu, stipru raksturu sporta veids.”
2014.gada Soču olimpiskās spēles bobslejistiem atmiņā paliks ar faktu, ka izcīnītais olimpiskais sudrabs četriniekos pēc pāris gadiem pārvērtās par zeltu. Sandis Prūsis piekrīt, ka to brīdi Sočos, protams, vairs nevar atkārtot, taču arī toreiz visi bija ļoti priecīgi. “Ja tas uzreiz būtu zelts, nevis sudrabs, protams, emocijas būtu bijušas lielākas, bet reāli medaļu pārdale mums procesu pastiepa mazliet ilgāk un apbalvošana Siguldā to visu atsvēra. Brīdī, kad esi nostartējis, noguris, nosvīdis, iztukšots un tevi apbalvo, tas ir kā saldais ēdiens. Bet arī Siguldā bija forši – tiešām milzīgs prieks par mūsu līdzjutējiem, kuri gribēja un tajā brīdī bija klāt,” teic treneris.
Olimpiskā medaļa ir augstākais sportiskais sasniegums. Kas notiek pēc tam, kad tā jau izcīnīta? Sandis Prūsis atzīst, ka tas ir ļoti individuāli, ja runājam par mūsu olimpiešiem: “Teikšu godīgi, man izskatās, ka tas četrinieks vairs tāds nebūs. Cik no viņiem tur būs un kāds šis četrinieks būs, atkarīgs no pašiem čaļiem. Ne tikai no viņu fiziskajām spējām, bet arī morālajām īpašībām – ko viņi katrs grib un uz ko viņi ir gatavi. Neviens nepaliek jaunāks un veselāks – tas viss ir saistīts. Dzīve rādīs, kā būs.”

Ar olimpisko medaļu dzīve nebeidzas
Oskars Melbārdis, pilots:
-Runājot par olimpisko medaļu, es personīgi necentos iejaukties tajā jezgā, kas notika pēc Soču olimpiskajām spēlēm. Turpināju savu darbu un gatavojos nākamajām olimpiskajām spēlēm. Tiklīdz oficiāli kļuva zināms, ka medaļas tiek pārdalītas, protams, piezagās dīvaina sajūta par to, kā būtu, ja tas viss notiktu tur, Sočos, apbalvošanas ceremonijā. Taču tagad, atskatoties atpakaļ un atceroties to brīdi, kad Sočos saņēmām savu olimpisko sudrabu, mēs bijām pārlaimīgi! Savukārt apbalvošanas ceremonijā Siguldā visu atsvēra mūsu lieliskie līdzjutēji no visām Latvijas malām - viņi to bija pelnījuši, jo ir vislabākie!
Domāju, ka vietai, no kuras cilvēks nāk, ir ļoti liela nozīme, jo tieši tur ar vecāku un draugu kopābūšanu viņš no mazotnes kļūst par personību. Man kā sportistam ļoti paveicās ar manu dzimto vietu Valmieru, vienmēr cenšos atcerēties to, kas tur piedzīvots, un lepojos par to. Protams, ja ir izdevība, cenšos to uzsvērt un uzslavēt. Savukārt, ja man būtu iespēja mainīt kaut ko savas dzimtās vietas labā, tad tas būtu kaut kas tāds, kas ļautu atgriezt vairāk jauniešu uz sporta laukumiem. Diemžēl šobrīd viņiem ir citas vajadzības un vērtības, bet būtu vajadzīgs aktīvs dzīvesveids.
Nenoliegšu, olimpiskā medaļa ir katra sportista sapnis un mērķis – uz to katrs iet caur smagiem treniņiem. Jā, mums tas ir izdevies, bet ar to jau dzīve nebeidzas. Esmu pārliecināts, ka olimpiskās medaļas var izcīnīt arī citur - savas personīgās dzīves lietās un izvirzītajos mērķos.

Sasniegta augstākā virsotne
Daumants Dreiškens, stūmējs
Uz Sočiem – savām trešajām olimpiskajām spēlēm - jau braucu ar domu par medaļu, jo sezona bija veiksmīga, arī iepriekšējās sezonas pēdējie mači notika Soču trasē, un tur mums labi veicās – trase patika, starts bija labs, arī pati olimpiskā sezona bija veiksmīga. Bija pamats cerēt, ka varētu par medaļām pacīnīties. Ikvienam sportistam olimpiskās spēles ir augstākā karjeras virsotne. Vēl trenējoties basketbolā, atceros, ar kādu aizrautību skatījos olimpiādes, atklāšanas ceremonijas un apbalvošanas – likās tik nereāli kādreiz kaut ko tādu piedzīvot un tur nokļūt. Un tad es sāku trenēties bobslejā, kas ir olimpiskais sporta veids. Visādi laiki bijuši, jo, sportisko karjeru uzsākot, nemaz tik spīdoši negāja – esam cīnījušies gan pa leju, gan pa vidusdaļu, un, kad jau bija nokomplektēta laba komanda, atradāmies elitē un cīnījāmies par virsotnēm. Olimpiskā zelta medaļa patiešām ir sportista karjeras augstākā virsotne, augstāk sportā vairs nav kur tiekties. Protams, ir indivīdi, kuriem šādas medaļas ir padsmit, bet tai pat laikā – cik daudzi ir piedalījušies olimpiskajās spēlēs un nav dabūjuši neko. Personīgi man tas ir ļoti nozīmīgs sasniegums.
Savas zelta olimpiskās medaļas saņēmām tikai 6 gadus pēc Sočiem. Jā, tā īpašā sportiskās uzvaras garša mums tika “nozagta”, taču to visu atsvēra Sigulda ar fanu tūkstošiem un svinīgā apbalvošanas ceremonija. Tas tiešām bija iespaidīgi.
Vienmēr esmu lepojies, ka nāku no Gulbenes novada Stāķiem – arī šobrīd ar ģimeni dzīvoju Gulbenē. Savā olimpiskajā četriniekā visi esam lauku puikas - katrs no savas puses, visi ar rūdījumu, bez kā šajā skarbajā sporta veidā neiztikt. Iespējams, tieši tas, ka neesam dzimuši pilsētnieki un pie pirmajām grūtībām nepadodamies, ir arī iemesls, kādēļ mums tik labi veicies. Tagad Gulbenē ir divi diezgan kvalitatīvi stadioni, bet laikā, kad sāku trenēties, nebija neviena. Atceros, kā toreiz ar kolēģi no Alūksnes trenējāmies, kur varējām - gan pa asfaltu esam skrējuši, gan vienkārši pa pļavu. Nezinu, kā būtu, ja manā laikā būtu tas stadions. Iespējams, tas tādu motivāciju nemaz nedotu, jo vienmēr esam akcentējuši to, ka pie jebkuriem apstākļiem var izdarīt to, ko vēlas. Vienīgais, kam jābūt, tā ir gribēšana!

Olimpisko zeltu saņēma dzimtajā pilsētā
Jānis Strenga, stūmējs:
-Braucot uz olimpiskajām spēlēm, valdīja satraukums un liela neziņa, jo tā bija pirmā olimpiāde. Par rezultātu tobrīd tik ļoti nedomāju, jo galvenais, uz ko gājām, bija izdarīt visu to labāko, ko varējām. Un tad jau notiks tas, kam jānotiek. Bija, protams, cerība un ticība, ka varam cīnīties, jo trase Oskaram padevās, arī iepriekšējā gadā labi gāja. Mums visiem sanāca ļoti labi saprasties, bijām sastrādājušies. Pēc pirmās dienas sapratām, ka varam kāpt uz pjedestāla, ja izdarīsim visu, kam esam gatavojušies. Un darbs atmaksājās. Jāsaka paldies komandas biedriem par medaļu un piedzīvotajām emocijām. Sākumā faktam par zelta medaļām īsti neticēju, tad parādījās raksti par krievu bobslejistu diskvalifikāciju. Laikam ejot, tas aizvien biežāk sāka izskanēt publiski, un es mazliet sāku tam noticēt. Bet līdz apbalvošanai Siguldā, kur mums pasniedza šīs medaļas, vēl tomēr īsti neticēju.
Ceremonija man patika. Nekad nebiju iedomājies, ka tas notiks manā dzimtajā pilsētā. Sajūtas patīkamas - daudz emociju, ģimene, draugi un atbalstītāji. Bet, protams, līdz galam tās nebūt nebija tādas emocijas, kādas būtu, ja zeltu izcīnītu Sočos.
Kā esam tikuši līdz medaļai? Domāju, nav nozīmes, no kurienes tu nāc. Visa pamatā ir gribasspēks un iekšējs spīts, kas liek cīnīties un doties pretī mērķiem. Bet dzīve pierādījusi, ka tie, kuri nāk no laukiem, ir neatlaidīgāki un dullāki. Sakritība vai nejaušība, bet fakts. Mums Siguldā nesen uzcelts ļoti labs sporta komplekss, kurā var trenēties gan ziemā, gan vasarā. Bet es gribētu, lai nākotnē būtu standarta stadions, kurā paši siguldieši varētu uzņemt citus un rīkot sacensības. Vēl varētu uzcelt vai pārbūvēt Siguldas trasi, lai tajā notiktu arī bobsleja sacensības četriniekos. Un tad jau arī olimpiskās spēles...

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

"Viens pats mājās" (04.08.2020.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

Māju nav, krucifiksi sakopti

Nozīmīga Ziemeļlatgales kultūras sastāvdaļa
Balvu Centrālās bibliotēkas direktore, nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Ruta Cibule krucifiksus Ziemeļlatgalē pēta un dokumentē jau ilgāku laiku. 2008. un 2009. gadā viņa apsekoja katru Balvu, Viļakas, Rugāju un Baltinavas novados esošo krucifiksu, dokumentējot 108 krucifikus. Otro reizi viņa to izdarīja 2019.gada pavasarī, dokumentējot jau120 krucifiksus. Katrs no tiem ir ar īpašu un ļoti atšķirīgu stāstu gan tā fiziskā veidola, gan Maija dziedājumu norises kontekstā, kas ir Ziemeļlatgales neatņemama sastāvdaļa. Ruta Cibule apzinājusi arī 209 šīs tradīcijas zinātājus, specifisko prasmju un iemaņu pratējus. Tie ir cilvēki, kuri rūpējas, lai šī tradīcija dzīvotu un to pārmantotu nākamās paaudzes. Vairāk par to lūdzām pastāstīt Rutu Cibuli un etnomuzikoloģi Andu Beitāni.

Kāpēc savulaik ieinteresēja Ziemeļlatgales krucifiksi un Maija dziedājumi pie tiem?
Ruta: -Tā taču ir tik būtiska un Ziemeļlatgalei raksturīga kultūrvērstures sastāvdaļa! Tāpēc es, kā kultūras darbiniece, vēlējos dziļāk izzināt un saglabāt krucifiksus kā Latgales identitātes apliecinājumu. Tradīcijām ir liela nozīme mūsu identitātes, piederības stiprināšanā, un ir jāpieliek spēks to saglabāšanā. Jau kopš 18.gadsimta beigām maija mēnesis tiek pavadīts kopīgās lūgšanās un dziedājumos ceļu malās, mājvietās pie krucifiksiem. Ja mēs, kultūras darbinieki, nestrādāsim pie tradīciju saglabāšanas šodien, rītdien tās var vienkārši izzust.

Šopavasar kopā ar etnomuzikoloģi, profesori Andu Beitāni strādājāt pie nozīmīga projekta šīs tradīcijas saglabāšanā.
Ruta: -Jā, Maija dziedājumi pie krucifiksiem Ziemeļlatgalē iesniegti izvērtēšanai Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstam. Akcentējām tradīcijas izplatību un funkcionēšanu Ziemeļlatgalē - Balvu, Baltinavas, Rugāju un Viļakas novados. Gandrīz katrā šo novadu pagastā, kā arī Balvu un Viļakas pilsētās ir vismaz viena dziedātāju grupa, kas 21.gadsimtā praktizē Maija dziedājumus.

Pie krucifiksiem nāk vietējo māju un ciemu iedzīvotāji, tā veidojot savdabīgas kopienas. Kā tas izpaužas?
Anda: -Maija dziedājumi pie krucifiksiem iekļaujas arī plašākā katoliskās tradicionālās mūzikas areālā, aptverot arī Lietuvas un Polijas teritoriju. Ziemeļlatgalei, tāpat kā ikvienai citai Maija dziedājumu lokalizācijas vietai, raksturīgi savi īpaši vaibsti, kas to atšķir no pārējiem. Tas, protams, saistīts ar cilvēkiem, ar viņu individuālo un tradīciju pieredzi. Katrā ciemā ir krucifikss, pie kura notur dziedājumus par godu Jaunavai Marijai. Pie katra krucifiksa Maija dziedājumu tradīcijas kontekstā ir izveidojusies un turpina veidoties sava kopiena. Tādējādi līdztekus kopējām tradīcijas pazīmēm katrai krucifiksa kopienai raksturīgas savas lokālas iezīmes, kas izpaužas repertuāra izvēlē un izpildījumā, kā arī ar to saistītās ieražās.

Vai padomju laiks tradīcijai postu nenodarīja?
Anda: -Par šīs tradīcijas nozīmīgumu liecina tas, ka padomju okupācijas laikā, kad dziedāšana pie krucifiksiem bija stingri aizliegta, un par to varēja draudēt smagas soda sankcijas, to tomēr slepus praktizēja. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad krucifiksus slēpa dziedātāju mājās. Dziedāšana pie krucifiksiem Ziemeļlatgalē notika katru maija vakaru līdz aptuveni 20.gadsimta vidum. Neraugoties uz padomju okupācijas varas centieniem šo tradīciju izskaust, iznīcinot krucifiksus un aizliedzot pie tiem dziedāšanu, Maija dziedājumi turpinājās slepeni, tomēr ne vairs ar tādu intensitāti. Tie notika vai nu mājās, kur krucifiksi bija paslēpti, vai arī kapsētās. Daudzi krucifiksi tika atjaunoti 20.gs. 90.gadu sākumā pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Atdzima arī dziedāšana, taču nu jau ne vairs katru vakaru, bet vienu vai vairākas dienas nedēļā vai pat vēl retāk.

Vai uz Maija dziedājumiem uzaicina arī priesterus?
Ruta: -Atsevišķos gadījumos priesteri piedalās, tomēr katoļu baznīca šeit tradicionāli neiesaistās. Dziedāšana pie krucifiksiem ir pašu kopienu rokās, taču tajās var piedalīties arī priesteri. Nereti šis process ir vairāk nekā tikai dziedāšana. Tās ir lūgšanas un kalpošana, kas katoļticīgajiem latgaliešiem ir ļoti būtiska dzīves daļa.

Kādas aktivitātes vai darbības raksturīgas šai tradīcijai?
Anda: -Dziedājumi parasti sākas ar Rožukroņa skaitīšanu vai Vissvētākās Jaunavas Marijas litāniju, kam seko citas Dīva dzīsmes, kā pašas dziedātājas sauc katoļu dziesmas, kuru teksti atrodami katoļu lūgšanu grāmatās. Tā kā viss maija mēnesis un līdz ar to arī dziedājumi pie krucifiksiem veltīti Jaunavas Marijas godam, pārsvarā tiek izpildītas Marijas dzīsmes, taču dzied arī citas Dīva dzīsmes. Dzied no lūgšanu grāmatām, taču tur atrodami tikai dziesmu teksti. Jaunākos izdevumos dažkārt ir publicētas arī melodijas, bet, tā kā dziedātājas, ar dažiem izņēmumiem, notis nelasa, tam faktiski nav nekādas nozīmes. Dziesmu melodijas joprojām tiek mutiski pārmantotas no paaudzes paaudzē. Katrai krucifiksa kopienai ir viena, dažkārt pat vairākas vadošās dziedātājas, kuras izvēlas, kādas dziesmas dziedāt. Viņas arī parasti iesāk dziesmas un lūgšanas. Lūgšanas var tikt skaitītas vairākkārt pa vidu dziedāšanai.

Braucot, bieži ceļmalās var redzēt krucifiksus, kuri ir skaisti rotāti ne tikai maija mēnesī?
Ruta: -Visbiežāk dziedāšana notiek brīvā dabā pie krucifiksiem, kuri bieži atrodas iežogojumā, ar soliņiem, kur apsēsties, jo dziedāšana ilgst aptuveni stundu. Krucifiksi var būt novietoti ciema centrā vai kādā citā publiskā vietā vai ceļa malā, kā arī pie dziedātāju mājām. Krucifiksi ir skaisti izgreznoti, par ko parasti rūpējas kāda no kopienas loceklēm. Ir arī gadījumi, kad Maija dziedājumi tiek praktizēti pie krucifiksa kapsētā, baznīcas dārzā vai arī baznīcā.

Vai ir arī kādi īpaši rituāli, ticējumi Maija dziedājumos pie krustiem?
Anda: -Dažkārt pa vidu dziedāšanai tiek praktizēta tā sauktā značku - zīmju jeb zīmīšu vilkšana. Značkas ir uz nelielām taisnstūrveida lapiņām rakstīti uzdevumi nākamajai dienai, nedēļai vai mēnesim. Katrs dziedājuma dalībnieks velk značku un nolasa pārējiem, kāds uzdevums jāveic - vai jāskaita puotari (lūgšanas), vai jāveic kāds noteikts darbs. Tajās minēts arī veids, kā katrs uzdevums veicams, piemēram, “krystā gulādams nūskeiti pīcus puotarus” un citi. Cilvēki šos uzdevumus pilda. Parasti vadošā dziedātāja ir tā, kura glabā značkas savā lūgšanu grāmatā un organizē to vilkšanu.

Vai ir iezīmes, ka šī tradīcija tiks saglabāta nākamajām paaudzēm?
Ruta: -Tie cilvēki, kuri šajā procesā neiesaistās, uz notiekošo procesu raugās ar cieņu un bijību. Piemēram, Baltinavas novadā ir aktīva vecākās paaudzes prasmju nesēju un jauniešu komunikācija tieši Maija dziedājumu laikā. Atsevišķos pagastos - Medņevas, Vectilžas, Tilžas, Baltinavas konkrēta dziedātāju grupa pēc kultūras darbinieka vai etnogrāfiskā ansambļa vadītāja sagatavota grafika maija mēnesī aizbrauc un nodzied arī pie tiem pagasta krucifiksiem, kur vairs nav vietējo tradīcijas nesēju. To savlaikus izziņo, un katram ir iespējams pievienoties. Dziedāt pie krucifiksiem vecākās sievas ņem līdzi mazbērnus, un tas liecina, ka tradīciju būs kas pārmanto.

Pie cik krucifiksiem dzied regulāri, un vai ir arī tāds, kurš ir palicis ‘viens pats mājās’?
Ruta: -Pie apmēram 60 no 120 krucifiksiem maijā dzied vismaz reizi mēnesī. Dziedāšanas intensitāte ir dažāda. Katru dienu dzied tikai pie Balvu novada Kubulu pagasta centra krucifiksa. Dziedātāju kopa ir pastāvīga un neatlaidīga. Cilvēku skaitam laukos ejot mazumā, arī dziedātāju pulciņi pie krustiem sarūk. Interesants piemērs ir Balvu novada Bērzpils pagasts, kur pie 8 no pagastā esošajiem 16 krucifiksiem dzied vairākas reizes nedēļā. Pie katra no tiem ir neliela, bet pastāvīga dziedātāju grupiņa. Šeit organizatoriskajā procesā klāt nav kultūras darbinieki vai pašvaldības. Šis ir vismazāk institucionalizācijas skartais pagasts Ziemeļlatgalē Maija dziedājumu tradīcijas kontekstā. Vairākos pagastos, piemēram, Baltinavas, Medņevas, Tilžas un Vectilžas Maija dziedājumu organizēšanā iesaistās folkloras kopu un tautas namu vadītāji. Viņi nodzied arī pie
tiem krucifiksiem, kur pastāvīgo iedzīvotāju vairs nav. Ir arī krusti, kur viens cilvēks nodzied reizi mēnesī, un krusti, kur nenotiek nekas.

Vai ir kādas iezīmes, kas liecina par izmaiņām dziedātāju repertuārā?
Anda: -Jā, laikmets ienes arī zināmas korekcijas dziedājumu repertuārā. Aizvien retāk dziedātāji izmanto tā sauktās ‘vecās grāmatas’, kam raksturīgas senākas valodas izteiksmes formas, kā arī savulaik bieži izpilda dziesmas, kas tā sauktajās ‘jaunajās grāmatās’ vairs nav sastopamas. Var teikt, ka Maija dziedājumu repertuārs paliek jaunāks, ienākot arī mūsdienu kompozīcijām, kas nereti kļūst ļoti populāras, un izkonkurē vecās dziesmas. Diemžēl ir tendence izzust arī Ziemeļlatgales daudzbalsībai, kas tradicionāli bija saistīta arī ar Maija dziedājumu repertuāru. Arvien biežāk dzied vienbalsīgi.

Vai šīs tradīcijas kopējus atbalsta arī pašvaldības?
Ruta: -Pašvaldības vienmēr ir sniegušas un sniedz savu atbalstu dažādu organizatorisko jautājumu risināšanā. Visbiežāk tas ir transporta nodrošinājums gados vecāku sievu atvešanai un aizvešanai uz krusta dziedājumiem, uz pasākumiem Brīvdabas muzejā vai citām aktivitātēm, kur tiek prezentēta Maija dziedājumu tradīcija. Pašvaldības labprāt iesaistās atbalsta sniegšanā dokumentācijas sagatavošanai vai pētniecībai. Tas izpaužas transporta nodrošinājumā lokālajiem pārbraucieniem, naktsmītņu un ēdināšanas nodrošinājumā, pētījumu sagatavošanas nepieciešamās informatīvās bāzes nodrošināšanai. Atsevišķos gadījumos pašvaldības iesaistās krustu infrastruktūras sakārtošanā, tomēr tā pamatā ir kopienas atbildība. Krucifiksu atjaunošanai un sakārtošanai projektu finansējumu ir piesaistījuši Briežuciema un Vīksnas pagasti. Savukārt Baltinavas novadā ir vairāki piemēri, kad zemnieks, kurš nomā un apstrādā zemes gabalu, uz kura atrodas krucifikss, uzņemas atbildību par tā atjaunošanu. Susāju pagastā ir piemērs, kad privātpersonas gandrīz katru gadu atjauno kādu krucifiksu, piemēram, Sviļpovas, Egļovas krucifiksi. Susāju un Vecumu pagastos atsevišķas personas ir ieguldījušas līdzekļus, lai uzceltu krucifiksus to ciemu vietā, kur vairs praktiski nedzīvo cilvēki, kā arī vismaz vienu reizi maija mēnesī organizē dziedātājus un transportu uz šīm vietām. Atsevišķi entuziasti regulāri atjauno un pat papildina jau tā bagātīgo Balvu novada Bērzpils pagasta krucifiksu saimi. Beļausku krucifikss, pie kura notiek regulāri dziedājumi, ir sagaidījis arī Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolas restauratoru piedalīšanos tā sakārtošanā.
Ziemeļlatgale nav viendabīga, tomēr kopumā tai raksturīga pārsteidzoša cilvēku vēlme rūpēties par neracionālām lietām. Pagaidām šim procesam nav nepieciešama māksloti organizēta plānveidīga darbība. No pašvaldību puses nodrošināta pozitīva komunikācija un atbalsts, tad, kad tas ir nepieciešams.
Pierasts, ka pie ciemu krucifiksiem lūgties nāk gados vecāki cilvēki. Uzrunājām divas gados jaunas dziedātājas un ieklausījāmies viņu viedokļos par Maija dziedājumu tradīciju

Lai Dievs žēlsirdīgi atalgo ikvienu
Vineta Zeltkalne, dzied pie Kubulu pagasta krucifiksa: -Maija dziedājumi ir viena no skaistākajām katoliskajām tradīcijām. Maija dziedājumos piedalos kopš 2010.gada, jo vienkārši tā vadīja Svētais Gars. Strādājot Balvu rajona padomē, man kaimiņos jeb blakus kabinetā atradās rajona kultūras nodaļa, kuru vadīja nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Ruta Cibule. Pateicoties viņai biju dzirdējusi par Maija dziedājumu tradīciju un tā likās interesanta, bet kaut kā līdz 2010.gadam neatradu laiku un nebija mērķtiecīgas plānošanas dalībai dziedājumos. 2010.gadā sāku strādāt jaunizveidotajā Viļakas novada domē, un, uzsākot darbu jaunā darba vietā, vēlējos darīt arī jaunas lietas. Biju redzējusi, ka Ziemeļlatgales laikrakstā “Vaduguns” tiek publicēts, kad Maija dziedājumi notiek Medņevas, Tilžas, Vectilžas pagastos. Liels paldies Medņevas tautas nama vadītājai Skaidrītei Šaicānei, kura jau daudzus gadus organizē dziedāšanu pie Medņevas pagasta ciema krucifiksiem. 2010.gadā piezvanīju viņai un pajautāju, vai es varu atbraukt un piedalīties Maija dziedājumos. Skaidrīte man atbildēja, -brauc, mēs tevi ļoti gaidīsim. Kā jaunam cilvēkam, kuram rodas vēlēšanās būt klāt Maija dziedājumos, piedalīties, ja nezina, kur tie notiek? Ja publicēts avīzē, tad saproti, - aicina, laikam varu doties arī es. Kā iemācīties, kas notiek Maija dziedājumos, ja tajos nepiedalās? Jauniem cilvēkiem ir bail, jo liekas, ka vecākie viņus nepieņems, aizdzīs projām, jo neesi jau no mūsu ciema. Domā, kāpēc tu nāc, ja neko nemāki, tu dziedi ne tā, kāpēc gribi dziedāt jaunas dziesmas? Šie un tamlīdzīgi jautājumi nodarbina jaunos. Ieteikums būtu jaunus cilvēkus aicināt un neaizrādīt, ka nemāk dziedāt, neaizrādīt, ka uzvilkti pārāk īsi svārciņi, bet vienkārši atvērti un ar prieku pieņemt ikvienu jaunu cilvēku, kurš uzdod kaut vienu mazu, kautrīgu jautājumu, kas tad ir Maija dziedājumi. Paldies Dievam, es nu jau desmit gadus visur tieku uzņemta ar prieku un mīlestību, un pa šiem gadiem jau diezgan labi spēju atrast dziesmu, ko uzsāk teicēja, un to nodziedāt. Un ceru, ka pēc 50 gadu dalības zināšu no galvas 70% dziesmu, jo 100% visas dziesmas neizzināt. Rodas jaunas vai kāda sena dziesma tiek atrasta, un mācamies atkal to dziedāt. Liels paldies Kubulu dziedātājām Teklai Kozlovskai, Marijai Bukšai, Marijai Gorščalei, Inārai Pugejai, Marutai Ozolai, Nellijai Lielbārdei, Maijai Osmanei, Inārai Kaičenko, Šķilbēnu pagasta dziedātājām Valentīnai Keišai, Janīnai Lapsai, Celinai Kauperai, Viļakas dziedātājai Annai Annuškānei, Medņevas pagasta dziedātājai Silvijai Babānei, Medņevas etnogrāfiskajam ansamblim un daudzām citām sievām par iespēju piedalīties Maija dziedājumos un iemācīties dziedāt dziesmas Dieva un Dievmātes godam. Vienmēr maija mēnesis liekas par īsu, jo gribētos aizbraukt un piedalīties Maija dziedājumos ciemos, kur es vēl neesmu piedalījusies. Tikai pāris reizes esmu Maija dziedājumos piedalījusies Dienvidlatgalē. Vēlētos tur aizbraukt vēl, jo ir interesanti izpētīt, kā vienu dziesmu nedaudz savādāk dzied dažādās vietās Latgalē.

Dod gara spēku un sakārto domas
Evita Zaremba no Susāju pagasta: -Dziedāt pie Egļavas ciema krusta manu mammu Anitu un mani līdzi ņēma mana vecmamma Genovefa Zaremba. Tas bija 90-to gadu otrajā pusē, šķiet, es vēl negāju skolā. Padomju gados aizliegto tradīciju vecmamma atcerējās no savas bērnības, viņa bija no ļoti ticīgas ģimenes. Kad sabruka PSRS, vecāki cilvēki atsāka dziedāt pie ciemu krustiem un ņēma līdzi bērnus un mazbērnus. Vecmamma nomira, kad man bija 13 gadi. Līdz tam es diezgan regulāri gāju līdzi dziedāt, īpaši man patika seno laiku dziesma “O, Marija, tu – lilija”. Sākumā, kad vilku līdzi tāpat, bez grāmatas, nevarēju saprast, kas tā tāda “tulilija” īsti ir. Pēc tam daudzus gadus dziedāt negāju. Gan tāpēc, ka pusaudža vecumā mani tas neinteresēja, gan vēlāk tāpēc, ka septiņus gadus dzīvoju un studēju Rīgā. Pēc atgriešanās no Rīgas 2017.gadā esmu atsākusi piedalīties Maija dziedājumos pie Egļavas ciema krusta. Dažas reizes esmu dziedājusi arī pie Skandīnes krusta un pie krusta Viļakas Romas katoļu baznīcas dārzā. Pie krusta maijā Egļavā dziedam vienu reizi. Parasti dziedātāji ir tie paši – Anna un Indra Mačānes, Jānis Prancāns, Antoņina Kaļiņina, Anna Strupka, Aldis Pušpurs, parasti pievienojas vēl citi, un kopā esam vismaz 10 cilvēki. Arī šogad, par spīti visam un ievērojot ierobežojumus, tikāmies pie skaistā, Alda Pušpura prasmīgajām rokām atjaunotā ciema krusta, lai godinātu Dievmāti, pateiktos par visu, lūgtu žēlastību dzīvajiem un mūžīgu mieru ciema mirušajiem. Maija dziedājumi pie Egļavas krusta vienmēr skan skaisti, jo starp sievu balsīm ir spēcīga vīra balss. Vai tradīciju vajag ‘modernizēt’? Man gribētos teikt, ka tas nav iespējams. Tradīcija tieši tāpēc ir tradīcija, ka tā laika gaitā ir veidojusies pati un neviens ar varu nav centies kaut ko mainīt. Ja tradīcija dzīvo, tad tikai tāpēc, ka tai ir ļauts dzīvot. Ja tradīcija mainās, tad tikai pati, bez ārējas iejaukšanās. Piespiedu kārtā neviens jaunietis nenāks dziedāt pie krusta. Ja šodienas cilvēks vairāk uzticētos savai sirdij, nevis prātam, daudzas tradīcijas dzīvotu. Arī Maija dziedājumus nevajadzētu uztvert kā dogmatisku, vecu dziesmu dziedāšanu. Jaunieši vairs nesaprot pat Blaumaņa valodu, kur nu vēl veco dziesmu grāmatu tekstus. Ja dziesmu ‘laiž’ caur dvēseli, vārdi vairs nav tik būtiski. Dziesma vispirms stiprina pašu dziedātāju, dod gara spēku, sakārto domas. Tādas ir manas izjūtas.

Tradīcija Latgales katoļus padarīja garīgi bagātākus
Valda Čakša ir pedagoģe. Viņa jau ceturto gadu desmitu ir skolotāja Jāņa Ivanova mūzikas vidusskolā, kur audzēkņiem māca Latvijas un pasaules vēsturi, kulturoloģiju, kā arī politiku un tiesības. Savukārt Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā strādā ar topošajiem kultūrvēsturniekiem - ir docente, pētniece, veic arī citus darba pienākumus. Veikusi pētījumus, kuru rezultātā tapa monogrāfija “Tautas konservatorijas Latgales kultūrvidē (1923 –1941)” un Kultūras akadēmijā ieguva mākslas zinātņu doktora grādu kultūras teorijas apakšnozarē. Lūdzām Valdu Čakšu uz sarunu par Latgales kultūrvidi.

Vai, pētot Latgales kultūrvides iezīmes, nonācāt arī pie dziedājumiem Dievmātes godam?
-Minēto pētījumu gaitā nonācu pie atziņas, ka vajadzība pēc profesionālas muzicēšanas nav radusies tukšā vietā vai kā apliecinājums Latvijas valsts izglītības politikai. Muzicēšana jau kopš senseniem laikiem ir bijusi Latgales reģiona tradicionālās kultūras savdabīgs komponents, iedzīvotāju dzīves gājuma un sadzīves neatņemama sastāvdaļa. Pārsvarā tā bijusi funkcionāla mūzika jeb mūzika ar noteiktu uzdevumu (darba, deju, rituāla vai apceres). Tautas muzicēšanas tradīcijas attīstījās galvenokārt laukos, to attīstību lielā mērā sekmēja latgaliešiem jeb Latgales latviešiem raksturīgajās sadzīves kultūras tradīcijās radītās kopdarba formas un katoļu baznīcas iedibinātās tradīcijas. Tādējādi latgaliešu estētiskā kultūra, tostarp tradicionālā mūzika, ir veidojusies divu galveno faktoru ietekmē: pirmkārt, tas ir bijis tautas dzīvesveids un audzināšanas prakse, kopjot darba tikumu, amata prasmi un skaistuma izjūtu; otrkārt, tā ir bijusi Romas katoļu Baznīcas autoritāte, kas uzturēja tikumiskos orientierus draudzēs, noteica vērtību sistēmu, izvirzīja prasības, pēc kurām Latgales latvieši vadījās sadzīvē, darbā un svētkos. Pētot Latgales kultūrvides iezīmes, etnoreliģiskais aspekts, kurā viens no vissavdabīgākajiem komponentiem ir tieši dziedāšana Dievmātes godam pie krucifiksiem, lika tam pievērst lielāku uzmanību.

Kad sāka interesēt šī tēma?
-Tas bija viens no mūzikas vidusskolas izlaidumiem, kura laikā kordiriģente Emīlija Slišāne no Šķilbēnu pagasta Lotušu ciema, jau krietni gados, tādā vecišķā gaitā gāja sveikt savu audzēkni. Tā sagadījās, ka viņa starp klātesošo rindām gāja viena pati un izskatījās ļoti vientuļa. Tā aina ir dziļi iespiedusies atmiņā. Varu teikt, ka redzētais stimulēja pievērsties mūziķu ieguldījumam Latgales kultūrā. Un pētījumi tiešām apliecina, ka daudzām ievērojamām Latgales mūzikas kultūras personībām, sevi pilnībā atdodot profesijai, privātā dzīve palikusi novārtā, un mūža nogalē daudzi no viņiem paliek vientuļi. Protams, bija draugi, kolēģi, audzēkņi un klausītāji koncertos, bet nebija ģimenes, savu bērnu arī nebija, jo viņu dzīvē prioritāte bija tieši radošā darbība, mūzika. Pārceļoties uz dzīvi Latgalē, sādžu krustus vēl padomju laikā vietām ievēroju. Protams, jautāju par to lomu, bet nevaru teikt, ka tas mani dziļi ieinteresēja. Īpašāka interese radās tikai, studējot doktorantūrā un pētot muzicēšanu Latgales kultūrvidē.

Vai pašai kādā dzīves posmā arī bijusi iespēja dziedāt pie krustiem?
-Diemžēl nē, jo augu citā kultūrvidē, turklāt pilnīgi ateistiskā ģimenē. Mani vecāki bija padomju kalpotāji un aktīvi tā laika ‘jauno’ tradīciju ieviesēji. Ticīga bija vienīgi mana vecmāmiņa, ar kuru kopā četru gadu vecumā es pirmo reizi biju baznīcā. Dievkalpojumi tad vēl notika latīņu valodā un es, mājās pārbraukusi, lepni stāstīju par pieredzēto un centos pat atdarināt priestera dziedāto ‘Dominus Vobiscum’, kas manā izpildījumā gan skanēja kā ‘Dominu svabisku’. Ģimenē bija krietns skandāls un vecmāmiņa pie mums kādu laiku ciemos vairs nedrīkstēja braukt.

Ko liecina pētījumi - vai šai tradīcijai nav tendence izzust?
- Tas ir atkarīgs no jaunās paaudzes vērtību orientieriem. Nav noslēpums, ka vairākums no mūsdienu jaunās paaudzes vērtību skalas pašā augša liek materiālās, bet ne garīgās vērtības. Tomēr, strādājot mūzikas skolā, esmu novērojusi, ka aizvien vairāk pieaug audzēkņu skaits, kuri aktīvi iesaistās kolektīvos, kuros pievēršas seno, tostarp arī Maija dziedājumu tradīciju uzturēšanai.

Latgales katoļu kultūras fenomens-vai šādi var raksturot maija dziedājumus?
-Noteikti! Ne jau velti šī tradīcija ir iekļauta mūsdienu Latvijas kultūras kanonā, kurš ir izcilāko arī tautā radīto kultūras vērtību kopums. Šī tradīcija kanonā raksturota kā viena no “spilgtākajām tautas dievbijības izpausmēm Latgalē, reizē dziedāšanas prieka atklāsme, Latgales pavasara skaņu ainavas komponents un viens no latgaliskās piederības muzikālajiem simboliem.” Uzskatu, ka tikai respektējot Latgales kultūras īpatnības un apzinoties muzicēšanas vēsturiskās saknes, var izprast šī reģiona mūzikas kultūras transformāciju, t.i. ceļu līdz nepieciešamībai muzicēt profesionālā līmenī.

Jums ir dziļāki pētījumi par šo tēmu?
-Tas ir viens no monogrāfijas pirmajā nodaļā ietvertajiem tematiem. Informāciju par šīs tradīcijas izcelsmi savulaik meklēju lietuviešu, poļu un latviešu baznīcas zinātnieku darbos, un noskaidroju, ka tradīciju Romā 1750. gadā ieviesa jezuīti, bet, sākot ar 19. gadsimtu, maija dievkalpojumi kļuva pazīstami visā Eiropā. Tradīcijas vispārinājumu ir veicis itāļu jezuīts A. Donīsijs, kurš 1725. gadā Veronā izdeva grāmatu “Mese di Maria, ossia Mese di Maggio, consacrato a Maria“. Grāmatā pirmo reizi tika noteikta maija dievkalpojumu kārtība, paredzot, ka Jaunavas Marijas tēls un altāris jārotā ar ziediem un vakaros to priekšā jālasa Rozārijs, litānija u.c. lūgšanas, kā arī lasījumi par Jaunavas Marijas labdarību. Savukārt katoļu baznīcas vēstures pētnieks J. Broks tradīcijas nostiprināšanos Latgales teritorijā saista ar dominikāņu darbību, kuri pēc jezuītu izraidīšanas pārņēmuši Aglonas klosteri (1820) un sestdienās dziedājuši Vissvētākās Jaunavas Marijas litāniju. Dominikāņu laikā Aglonas baznīcā katru dienu dziedāts rožukronis, pie baznīcas dzīvojušas speciālas dziedātājas, kurām klosteris lielākās svētku dienās izmaksājis zināmas naudas summas. Jau no 1863. gada Aglonas baznīcā pie Dievmātes brīnumdarītājas svētgleznas altāra katru rītu upurēta dziedamā Sv. Mise un pēc tam Vissvētākās Jaunavas Marijas litānija. Mūsdienās katoļu Baznīca liturģiskajā gadā atzīmē dažādus Marijas svētkus, tomēr ticīgo lūgšanas arī Marijas svētku dienās ir veltītas vienīgi Dievam Tēvam, caur Jēzu, Viņa Dēlu, Svētā Gara vienībā. Katrs cilvēks, kas pazīst katoļu lūgšanas, Vissvētāko Jaunavu Mariju vai svētos savā lūgšanā gan dievnamā, gan pie sādžas krusta uzrunā ar vārdiem: “Lūdz par mums!” Tas nozīmē, ka lūdzējs pie Dievmātes vēršas ne kā pie augstākas garīgas būtnes, bet gan kā pie starpnieka.

Latgalieši Maija dziedājumu laikā velk zīmītes - značkas?
Ja runājam par Maija dziedājumiem raksturīgo značku vilkšanu, tad Latgalē tā bijusi īpaši populāra 19.gadsimta sākumā – latgaliešu drukas aizlieguma laikā. Značkas ir mazās zīmītes, kurās ierakstīti uzdevumi, kas mēneša laikā ticīgajam jāpilda katru dienu. Lai izprastu šo iezīmi, pētīju arī senāk izdotās lūgšanu grāmatas, piemēram, 1829.gadā Polockā izdotajā “Gromota brolistes Wysusvatokas Sirdis Jezu un Maryas”, savukārt 1883.gadā Viļņā – “Gromota lyugšonu uz gudu Diva Kunga”. 19.gadsimta beigās maija dziedājumu vajadzībām tika izdota atsevišķa grāmatiņa, kas saucās “Kolpōšona par maja mēnesi”. Lūgšanu grāmatās ietvertas norādes gan par lūgšanu saturu, gan arī par procedūru, kā arī izpildāmo dziesmu teksti. Ir arī ieteikumi, ko rakstīt maija mēneša uzdevumos, piemēram, visu mēnesi nedzert brandavīnu, sestdienās atteikties no brokastīm, katru dienu skaitīt īpašas lūgšanas, piedot saviem ienaidniekiem, iet pie grēksūdzes u.tml. Šie uzdevumi varēja būt dažādi – lūgšanas, kas jāskaita katru dienu, labi darbi un palīdzība savam tuvākajam un citi.

Vai padomju laiks tradīcijai 'izgrieza robu'?
-Nenoliedzami, jā. Kad pārcēlos uz Latgali, es par šo tradīciju neko nezināju. Reizēm dzirdēju, ka vīramāte, kura dzīvoja Ludzas rajona Mežvidu ciema Kaķu sādžā, rītos dzied bezgalīgi garus dziedājumus, bet, vaicāta par dziedāšanu, viņa atbildēja, ka tā esot Reita dzīsme, savulaik tā dziedājuši mājās. Citkārt viņa savā nodabā klusi skandēja maija vakaros, un tajās dziesmās bieži minēja Marijas vārdu. Uz maniem jautājumiem viņa atrunājās, ka Latgalē tā darījuši pie sādžas krusta, bet, kad tas ticis nojaukts, viņa dziedot viena pati mājās. Pēc vairākiem gadiem, kad jau zināju par maija dievkalpojumiem pie sādžu krustiem, kopā ar mūzikas vidusskolas audzēkņiem veicu nelielu pētījumu par šīs tradīcijas pastāvēšanu viņu dzimtajās vietās,- rezultāti tiešām bija bēdīgi. Gandrīz visur padomju laikā krusti pie nozīmīgākajiem ceļiem jau bija nojaukti, tie saglabājās tikai nomaļākās sādžas. Daļēji bija aizgājusi arī paaudze, kura aktīvi piedalījās tradīcionālajos maija dievkalpojumos. Dažviet vēl bija palikuši trīs līdz pieci rituāla zinātāji. To apliecināja arī aptauja, ko veicu ne vien starp mūzikas vidusskolas audzēkņiem, bet arī savu studentu vidū Tie bija topošie vēstures un kultūras vēstures, kā arī sākumskolas, sociālo zinību un reliģijas pedagoģijas skolotāji. Diemžēl vairākums no viņiem neko nezināja par šo tradīciju un tikai kādi 8% aptaujāto rakstīja, ka ir par to dzirdējuši no saviem vecākās paaudzes radiniekiem, 0,3% bērnībā ar vecmāmiņām bija piedalījušies dziedāšanā pie krusta, bet tradīcijas būtībā nebija iedziļinājušies. Tikai 3 jaunās paaudzes pārstāvji varēja apliecināt šīs tradīcijas pārzināšanu, sakot, ka kopā ar vecvecākiem piedalās pasākumos savās dzīvesvietās, - galvenokārt vietās, kur pēc krucifiksu atjaunošanas, aktīvi sāka darboties tautas tradīciju uzturētāji.

Kā šī tradīcija atšķiras dažādos novados,vietās?
-Diemžēl to īpaši pētījusi neesmu. Zinu, ka arī Kurzemes katoļi šo tradīciju cenšas uzturēt, bet īpaši godā to tur un pēta lietuvieši. Kad piedalījos vienā no zinātniskajām konferencēm Kauņas universitātē, šīs tradīcijas pētniekiem bija atsevišķa sekcija, kur risinājās spraigas diskusijas. Dievs, paredzot katram savu dzīvē ejamo ceļu, tikai atsevišķiem cilvēkiem piešķir arī spējas un vēlmi izkopt tās talantā, lai rezultātā viņš, nedomājot par sevi kā par vīrieti vai sievieti, dotu savai profesijai atbilstošo pozitīvo pienesumu iespējami lielākam līdzcilvēku pulkam. Tādu personību piemiņa ir jāpēta, lai saglabātu kā orientieri paaudžu paaudzēs.To pašu var attiecināt arī uz latgaliešu tautas kultūras tradīciju glabātājiem. Ja profesionāļus dzīvē galvenokārt vada mūza jeb savas misijas apziņa, tad tautas kultūras tradīciju glabātājos, manuprāt, vairāk dominē ticība. Tā ir ticība augstākās apziņas iedibinātajai kārtībai, cilvēcīgas dzīves noteikumiem, kas izpaužas arī rituālo darbību respektēšanā, centienos tajās ietvertās vērtības no jauna iedzīvināt mūsdienu sabiedrībā.

*Par publikāciju "Viens pats mājās" saturu atbild SIA "Balvu Vaduguns"

"Viens pats mājās" (31.07.2020)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?
Pagājušajā gadā Krāslavas novada Skaistā un Viļakas novada Aizpurvē apraides mastu pamatos iemūrēja laika kapsulas ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Abu vēstījumu saturs bija identisks. Tikmēr acīgākie pamanīja, ka bez VAS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centra” pārstāvja un pašvaldību vadītājiem Skaistas vēstījumu parakstīja satiksmes ministrs Tālis Linkaits, bet Viļakas vēstījumā savu parakstu atstāja valsts augstākā amatpersona - Valsts prezidents Egils Levits. Tomēr kāda ir šādu vēstījumu vērtība un cik svarīgi tos nodot turpmākajām paaudzēm?

Būtībā, senatnīgumā un mērķī
Vēstījumu kapsulu iemūrēšana pamatos, ceļot kādu jaunu objektu, ir ļoti populāra parādība ne tikai Latvijā. Senos laikos jūras braucējiem vēstījums pudelē kalpoja par iespēju noteikt straumes virzienu, reizēm bija vienīgā, kaut vājā cerība uz glābiņu, vai - jau pēc ilgāka laika - vienīgā liecība par kuģa likteni. Atradējam, protams, tā ir liela intriga un prieks, - jo senāks vēstījums, jo interesantāk. Vērtība rodas no tā, ko kāds ir gribējis pateikt, cik sens ir vēstījums, vai kapsula bijusi atbilstoša mērķim un vispār kaut kas ir saglabājies.
Cik svarīgi vēstījumus nodot turpmākajām paaudzēm? Mūsdienās ir daudz citu iespēju atstāt vēstījumu. Tomēr ne vienmēr var paredzēt vēstures gaitu. Jebkurā gadījumā šāda pēkšņi zemē atrasta liecība būs interesanta vienmēr. Diemžēl šāda veida senus atradumus mūspusē nezinu. Savukārt savā bērnībā ar draugiem, stādot koku, esam paši rakstījuši vēstījumu, ko ierakt pie saknēm. Tas gan bija ļoti bērnišķīgi - vecā zāļu pudelītē ielikta zīmīte, kas noteikti neizturēs laika pārbaudi. Tomēr arī šo zīmīti atrast pēc laika būtu interesanti. Ja pašai būtu jānodod vēstījums nākamajām paaudzēm par laiku, kurā šobrīd dzīvojam, ja rakstītu, piemēram, mazbērniem veltītu vēstījumu, tajā īsumā pastāstītu par dzimtu, ģimeni, mājām, par to, kā piedzīvots laiks, kad mums atkal ir sava Latvija.

Tehnoloģiska un ideoloģiska vērtība
1968.gada 29.oktobrī, komjaunatnes 50 gadu dibināšanas dienā, kādreizējā partijas komitejas ēkā iemūrēja kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Es biju viens no šī vēsturiskā brīža aculieciniekiem, un kapsulu vajadzēja atvērt pēc 50 gadiem – 2018.gadā. Pa šo laiku gan ir mainījusies valsts politiskā iekārta, arī Padomju Savienības vairs nav, un tā iemūrētā kapsula joprojām atrodas savā vietā neskarta. Mūsu rīcībā gan nonāca vēstījuma kopija, kura aptuvenā būtība bija, ka padomju jaunieši piemin cīnītājus par revolūcijas ideāliem, ka viņi strādās un cels komunismu... Savulaik biju arī aculiecinieks vēstījuma kapsulas iemūrēšanai, kad būvēja mākslas skolu. Priecājos, ka izvēlējās tieši manas meitas Ilonas zīmējumu, kuru ievietoja vēstījuma kapsulā. Jāpiebilst, ka vēstures zinātne ir mana sirdslieta jau kopš bērnības, par kuru interesi radīja mana māte – kādreizējā skolotāja un skolas novadpētniecības muzeja izveidotāja.
Kopumā uz vēstījumu nodošanu nākamajām paaudzēm raugos pozitīvi, jo tas mūsu pēctečiem sniedz informāciju par kādu konkrētu notikumu un fonu ap to. To vēstījumu vērtība, kas iemūrēti Skaistas un Aizpurves apraides mastu pamatos, ir tehnoloģiska. Proti, pēc daudziem gadiem, kad, iespējams, šie vēstījumi tiks atvērti, pasaulē būs izveidotas jau citas, krietni modernākas tehnoloģijas. Līdz ar to mūsu pēctečiem būs papildus ieskats ne tikai par šodien valdošajām tehnoloģijām, bet, šajā gadījumā, varbūt arī par valstu ideoloģijām, starpvalstu attiecībām. Arī mēs, muzeja darbinieki, pirms septiņiem gadiem iemūrējām sava veida vēstījumu. Proti, tolaik vēstures un mākslas muzeja teritorijā notika centrālapkures pieslēgšanas darbi. Lai arī tie, vismaz mūsdienās, nešķiet ievērojami darbi, tomēr par godu šim notikumam nolēmām iemūrēt vēstījumu. Ja kāds šo vēstījumu atradīs pēc daudziem gadu desmitiem, iespējams, viņiem būs ļoti interesanti iepazīties ar to, kādas savulaik bija apkures tehnoloģijas.
Vai Skaistas iedzīvotājiem nav zobs uz Aizpurves ciema ļaudīm, ka viņu vēstījumu parakstīja Valsts prezidents, bet Skaistas vēstījumu – augsta, bet tomēr zemāka ranga valsts amatpersona – satiksmes ministrs? Nezinu, kā šo faktu uztver Skaistas iedzīvotāji un krāslavieši kopumā. Visticamāk, daudzi par to nemaz arī nezina. Tomēr varu teikt, ka tā droši vien ir laba zīme. Varbūt līdz ar satiksmes ministra parakstu mūspusē uzlabosies ceļu stāvoklis? Tas, protams, ir humors. Runājot nopietni, nedomāju, ka tam vajadzētu piešķirt īpašu nozīmi. Vēstījumā arī rakstīts: “Jūs, kas šobrīd lasāt šo vēstījumu, jau zināt, kāds mūžs bijis Skaistas un Viļakas mastiem, un vai mastiem izdevās sekmēt izvirzītos mērķus”. Vai mastiem ilgtermiņā izdosies realizēt savus mērķus? Konceptuāli tā tam vajadzētu būt. Tomēr uzskatu, ka laiks jau aizritējis, masti uzstādīti par vēlu un tie neko vairs neglābs, jo laukos ar katru gadu cilvēku paliek arvien mazāk. Lai Dievs dod, ka es maldos!

Torņu un mastu karte Latgalē
Bezmaksas zemes TV apraidē iedzīvotājiem pieejamas piecas TV programmas: LTV1, LTV7, Sportacentrs.com, Re:TV un Rīga TV 24. “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (LVRTC) atgādina, ka, lai varētu uztvert šo TV programmu signālu, Aizpurves un Skaistas iedzīvotājiem jānoregulē uztverošās antenas jauno mastu virzienā un jāveic televīzijas programmu uzstādīšana. Pamatdarbība visiem ir vienāda – jāveic programmu meklēšana, lai TV iebūvētais uztvērējs vai dekoders uztver jauno programmu bloku. Pretējā gadījumā uztvērējs turpinās uztvert TV programmas no citiem raidošajiem torņiem. Tāpat, veicot antenas regulēšanu, nepieciešams pārliecināties, vai antena ir izvietota pēc iespējas augstāk virs zemes, kā arī, vai antena, kabeļi un to savienojumi ir tehniski atbilstošā stāvoklī un nav bojāti vai novecojuši. Tas tādēļ, jo tieši šāda veida bojājumi ir viens no biežākajiem šķēršļiem programmu kvalitatīvai uztveršanai.

Ziņas svešā mēlē
Laikraksts “Vaduguns” devās aprunāties ar Krāslavas novada Skaistas pagastā dzīvojošajiem, lai lūkotu, kas mainījies pēc apraides masta uzstādīšanas. Vairums aptaujāto, kuri savas ikdienas gaitas vada netālu no Latvijas – Baltkrievijas robežas, par Latvijas informatīvās telpas stiprināšanas mērķiem teic: “Tas nav slikti, bet kopumā tam ir maza jēga. Cilvēki turpinās skatīties un iegūt informāciju no tiem kanāliem, kas viņus interesē!”

Skaistas pagasta iedzīvotājs PĒTERIS ORUPS stāsta, ka pēc apraides masta uzstādīšanas – līdz ar šī gada sākumu - sākās problēmas ar maksas kanālu skatīšanos, jo tie no viņa televizora gluži vienkārši pazuda. Līdz šim kopumā maksas apraidē bija vairāki kanāli, tajā skaitā iedzīvotāju vidū populārie LNT un TV3. Visvairāk Pēterim kremt, ka vairs nerāda šlāģermūzikas kanālu, pa kuru pārraidītās dziesmas viņš klausījās katru mīļu brīdi. “Kad šāda ķibele notika, sākām interesēties, zvanīt, kāpēc tā? Atbrauca meistars no Madonas, kurš šajos jautājumos apkalpo Latgales reģionu. Viņš darbojās ap antenu, ap televizoru, bet jēgas no tā nekādas. Meistars teica, ka, iespējams, Skaistā uzstādītā apraides masta signāls ir spēcīgāks par citu torņu signālu, tādēļ maksas kanāli tiek slāpēti. Rezultātā nācās speciāli braukt uz Daugavpili, lai no maksas kanāliem atteiktos, jo par velti jau nemaksāšu. Varbūt vajag nopirkt jaunu antenu? Iespējams, pie vainas ir arī apkārtnes reljefs un koki, jo dzīvojam ieplakā. Lai vai kā, esmu jau pieradis dzīvot bez maksas kanāliem. Ja nav, tad arī nevajag!” optimismu nezaudē Pēteris.
Jāpiebilst, ka pagājušā gada nogalē “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” Aizpurves un Skaistas iedzīvotājus aicināja noregulēt uztverošās antenas jauno mastu virzienā un veikt televīzijas programmu uzstādīšanu, lai varētu uztvert bezmaksas zemes apraidē esošo TV programmu signālu (vairāk informācijas interneta mājaslapā www.lvrtc.lv). Pēteris gan stāsta, ka viņa mājā antena joprojām pagriezta pretējā virzienā. Kungs spriež, - ja antenu pagriezīs masta virzienā, visticamāk, vairs nevarēs skatīties Baltkrievijas kanālus. Tos Pēteris iecienījis dažādu iemeslu dēļ – gan kaimiņvalsts prezidentu Aleksandru Lukašenko var paklausīties, gan arī baltkrievu koncertus paskatīties. “Ja mums būtu tāds prezidents, cita kārtībā būtu! Kas attiecas uz masta uzstādīšanu un vēlmi mazināt kaimiņvalstu propagandu, jāteic tā: priekš manis tas masts bijis vai nebijis! Līdz šim skatījos, piemēram, Baltkrievijas kanālus, to turpinu darīt arī tagad. Pierobežas iedzīvotājiem dzīve turpinās tādā pašā ritmā, kā līdz masta uzstādīšanai,” nešaubās Pēteris.
Arī Pēterim Orupam kaimiņos dzīvojošajai FELICIJAI MARKEVIČAI pēc apraides masta uzstādīšanas pārstāja rādīt maksas kanālus. Tiesa, šī problēma jau novērsta, uzstādot jaunu antenu. “Kopumā pēc masta uzstādīšanas nekas nav mainījies. Bijām domājuši, ka līdz ar jauno mastu tiks pastiprināts signāls Krievijas un Baltkrievijas kanāliem. Masts domāts Latvijas bezmaksas apraidē esošajiem kanāliem? Bet man taču bezmaksas un maksas kanāli labi rādīja gan pirms masta uzstādīšanas, gan arī tagad! Nesaprotu, kāpēc to mastu vispār vajadzēja būvēt? Jebkurā gadījumā jaunais apraides masts kaimiņvalstu propagandu nemazinās. Tā domāt ir muļķīgi. Cilvēki, kuri gribēs, skatīsies satelīttelevīziju vai vēl vairāk izmantos internetu. Varbūt, piemēram, Zilupes pusē kaimiņvalstu propaganda ir efektīva, bet ne Skaistas pagastā. Mēs Krievijas kanālos skatāmies dažādus šovus, koncertus, bet ne ziņas. Paskatāmies arī, ko saka Krievijas prezidents, bet mēs paši protam atšķirt pelavas no graudiem,” uzsver Felicija.

Informācijai: Skaistas pagastā sevi par latviešiem uzskata ap 77%, krieviem - ap 10%, baltkrieviem - ap 8%, poļiem - ap 3% cilvēku. Tas gan ir uz papīra un pasēs, bet ikdienā krievu valoda tiek lietota biežāk (pēc Skaistas pagasta pārvaldes vadītājas teiktā).

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.