Rakstos

“Dots devējam atdodas” (18.09.2020.)

Kad darbs ir prieks un misija

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

LOLITA LŪSE
Pēc izglītības - žurnāliste
DZIMUSI: 1976.gadā Balvu rajona Lazdukalna pagasta Mastarīgā.
IZGLĪTOJUSIES: Eglaines pamatskolā, Rugāju vidusskolā, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē (Komunikācijas zinību bakalaurs).
STRĀDĀ: Kopš 2013.gada strādā izdevniecībā “Žurnāls Santa” – žurnāla “Ieva” žurnāliste un izdevuma “Ievas Padomu Avīze” redaktores vietniece. Pirms tam– žurnāliste “Latvijas Vēstneša” portālā un žurnāliste Balvu rajona laikrakstā “Vaduguns”.
ĢIMENE: vīrs Askolds Valbahs, dēli Edijs (24), Ernests (12), Emīls (8). Mamma Līvija, māsas Iveta un Mairita.
DZĪVES MOTO: Dzīve ir skaista!

Latvijas populārākā žurnāla “Ieva” žurnāliste LOLITA LŪSE, arī strādājot galvaspilsētā, gatava stāstīt par savas puses sirsnīgajiem cilvēkiem, viņu dzīvi, devumu sabiedrībai un piederību dzimtajai vietai.
Biju lasījusi Lolitas rakstu apkopojumu grāmatā “Par to, kas nekad nepāriet”, bet personīgi pazīstamas nebijām. Zināju, ka viņa apveltīta ar dabas dotu talantu, tādēļ pirms tikšanās mazliet nervozēju. Prātoju – varbūt populārā žurnāla darbiniece būs atturīga vai iedomīga?! Taču Lolita izrādījās vienkārša, atvērta un pretimnākoša. Ne velti rakstu varoņi viņai uztic visdziļāk dvēselē glabātos noslēpumus.
Lolitas klātbūtnē uzreiz sajutos ērti un viegli. Viņa neko neslēpa. Varbūt ne viss ir publicējams avīzē, taču kopumā viņa atklāti izstāstīja gan to, kā kļuvusi par “Ievas” darbinieci, gan to, kā veidojušās attiecības ar vīru un sokas trīs brašu dēlu audzināšanā. Taču galvenā mūsu sarunas tēma šoreiz bija,- kādēļ ir svarīgi neaizmirst vietu, no kurienes cilvēks nācis? Kādu iemeslu vadīta, par savu rakstu varoņiem viņa joprojām izvēlas tieši mūspuses cilvēkus?

Trakā latgaliete iekaro Rīgu
“Nekad neesmu slēpusi, ka esmu latgaliete. To vienmēr esmu rādījusi kā plusu, nevis mīnusu. Kaut gan zinu, ka ir cilvēki, kuri no tā kautrējas un slēpj. Ieraugot cilvēku ar latgalisku uzvārdu, noteikti pateikšu: “Klau, tev tāds latgalisks uzvārds!”,” saka Lolita. Izrādās, viņa bieži sastop cilvēkus ar mūspuses izcelsmi, uzreiz atrodot ar viņiem kopīgu valodu. Tomēr reizēm novadnieku reakcija esot mazliet negaidīta. Piemēram, kāda galvaspilsētas veikala pārdevēja, kuras valodā Lolita saklausījusi latgalisko piesitienu, jutusies diezgan sarūgtināta, jo ļoti centusies atbrīvoties no šī akcenta.
Daudzi mūspuses lasītāji Lolitu pazīst kā bijušo “Vaduguns” žurnālisti. Galvenais iemesls, kādēļ pēc deviņu gadu darba “Vadugunī” viņa kādā vakarā, kā ierasts, aizgājusi gulēt Balvos, nākamajā rītā devās uz darbu Rīgā, bija mīlestība. Otrs iemesls bija vēlme kaut ko mainīt savā dzīvē. Kādu laiku pirms pārcelšanās sākusi izsūtīt CV uz visdažādākajām darbavietām, Lolita brīnījās, cik daudz kur viņu gatavi ņemt pretī. Sapratusi, ka nākamās nodarbošanās izvēlei tomēr jāpievēršas nopietnāk, viņa sāka sūtīt pieteikumus tikai darbiem, ko patiešām vēlētos darīt. Drīz vien radošo balvenieti aicināja pievienoties toreizējā izdevuma “Latvijas Vēstnesis Plus” komandai.
Lolita stāsta, ka sākums Rīgā nebija viegls. Pametusi labiekārtotu trīsistabu dzīvokli un savu automašīnu Balvos, viņa sāka dzīvot īrētā dzīvoklī, sākumā guļot uz piepūšamā matrača. Viss notika tik strauji, ka pirmajā vakarā, nākot no darba, viņa nav pat varējusi atrast savu īrēto mājokli. Lolita uzskata, ka arī šī straujā pārcelšanās liecina par viņas latgalisko dabu: “Saka taču, ka latgalieši ir traki! Jo kurš nopietns un apdomīgs cilvēks tā dara!?”

Ir jānāk kopā un jāsvin dzīve
Lolita dzimusi vietā ar ļoti skaistu nosaukumu Mastarīga, Lazdukalna pagastā. Bijusī lazdukalniete lepojas ar savu draudzīgo latgaliešu ģimeni. Viņas mamma Līvija, kura visu mūžu strādājusi par medmāsu, kopā ar vīru Jāni, kurš diezgan agri aizgāja mūžībā, izaudzināja trīs skaistas, gudras meitas. Lolitas vecākā māsa Iveta strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju Siguldas Valsts ģimnāzijā, bet jaunākā - Mairita - pēc iespaidīga loka izmešanas pa pasauli šobrīd dzīvo Rīgā un nupat tika ievēlēta Rīgas domē. Lolita lepojas ne tikai ar savām māsām, bet ar visiem Mastarīgas māju pēctečiem, daudzi no kuriem pārcēlušies uz Rīgas pusi. Šogad jau divpadsmito reizi septembra pirmajā sestdienā brālēnu un māsīcu ģimenes tikās Lolitas mājās Ķekavā. Klāt nākot bērniem, mazbērniem un nu jau arī vienam mazmazbērnam, ar katru gadu radu pulks kļūst aizvien kuplāks – šogad saietā tikās jau 27 četru paaudžu cilvēki. Tā ir tradīcija, ko Lolita iesaka pamēģināt visiem.
Bet, lai satiktos Lolitas un Askolda mājās, iemeslam nebūt nav jābūt apaļai jubilejai vai citam svarīgam notikumam. “Mēs esam mūžīgie svinētāji,” saka Lolita. Šovasar viņas mājās notika gan ķiršu galotnes griešanas ballīte ar saksofona koncertu, gan badmintona turnīrs nesen pagalmā ierīkotajā šai spēlei paredzētajā laukumā. Lolita ir pārliecināta: radiem ir jānāk kopā, jāpriecājas un vispār – ir jāsvin dzīve.

Uzreiz saprata, ka būs īstais
Lolita stāsta, ka abi ar vīru Askoldu jau pirmajā tikšanās reizē sapratuši, ka viens otram ir īstie. Viss esot noticis ļoti ātri. Decembrī iepazinās, bet jūnijā Lolita jau pārcēlās uz Rīgu. “Mums ir tāds foršs stāsts. Redz, Askolds meklēja sievu. Riņķoja ap Rīgu – nav. Riņķoja tālāk – atkal nav. Tad aizriņķoja līdz Balviem, bet tālāk – Krievija, tāpēc bija jāņem, kas ir, un tā biju es,” smej bijusī balveniete. Gredzenus viņi mija zīmīgā datumā - 12.12.2012. Lolita joko, ka arī šoreiz vīrs nogaidījis līdz pēdējam brīdim: “07.07.07. neprecēja. 08.08.08. neprecēja un, kad bija jau pēdējā iespēja - 12.12.12., tad apprecēja.”
Lolita un Askolds dzīvo privātmājā Ķekavā, kur viņa kā dulla audzē plūmes, ķiršus, ērkšķogas, jāņogas, upenes, ķirbjus, gurķus, avenes, puķes…, un tas viņai patīk: “Vienmēr ir paticis. Turklāt man nav svarīgs rezultāts, galvenais ir process.”
Lolita lepojas ar saviem trim dēliem. Vecākais Edijs jau izlidojis no ģimenes ligzdas un meklē savu ceļu dzīvē. Vidējais Ernests kopš trīs gadu vecuma spēlē hokeju. Šogad viņš saņēma piedāvājumu spēlēt hokeju un mācīties Šveicē, bet Lolita uzskata, ka dēls tam vēl ir par mazu. Ernests ir ļoti sabiedrisks, viņam izdodas atrast kopīgu valodu ar pilnīgi visiem. Savukārt jaunākais Emīls esot mūsdienās populāru projektu autors, un viņa intereses visu laiku mainās. “Puikas ir ļoti patstāvīgi. Arī Covid laikā ar visu tika galā paši. Nekad neesmu bijusi saviem bērniem apteksne,” uzsver Lolita. Nesen ģimenē ienāca vēl viens bērns – bīglu šķirnes kucīte Berta. “Bet vispār dzīvoju parastu dzīvi: tādu, kādu dzīvo ļoti daudzi – burkānus rīvēju ar parasto rīvi, rītos negribu celties un ŠAD TAD ar vīru strīdos tik skaļi, ka pat kakls sāk sāpēt,” apgalvo Lolita.

Tikusi pie jauniem radiem
Lolitas vīra Askolda, dzimuša rīdzinieka, saknes arī meklējamas Rugāju pusē. “Mana vīra vectēvs bija ļoti turīgs Rugāju saimnieks Alberts Ķirsons – mala graudus savās dzirnavās, audzēja zirgus, viņam piederēja veikali. Interesanti, ka zemes gabals, kas Rugājos joprojām pieder vīra ģimenei, saucas “Lūšu birzis” – kā radītas manam uzvārdam,” par interesanto sakritību stāsta novadniece. “Esot kopā ar Askoldu, vairāki balvenieši, kas agrāk bija mani bērnības draugi, kaimiņi vai paziņas, tagad ir kļuvuši par maniem jaunajiem radiem: Judītes Pasikovas saime Skujetniekos, arī Anitas Laicānes un Ērika Ķirsona ģimenes.”
Lazdukalna pusē Lolitas ģimene ciemojas samērā reti, jo Lolitas mamma esot pašpietiekama – viņai nevajag nemitīgu uzpasēšanu. Viņa joprojām dzīvo savās dzimtajās mājās un pārcelties citur nevēlas. “Ir labi, ka mums ir īsti lauki, kur aizbraukt. Ir vecais ceļš, kura malās bērnībā lasījām zemenītes, ir Mastarīgas kapi, kur guļ mans tētis. Kapusvētkos un Svecīšu vakaros uz kapiem vienmēr aizejam vēl otrreiz - vēlā vakarā, kad jau satumsis. Tik skaisti! Ja kāds redz, ka vakarā pēc svētkiem kapos kāds staigā, tad ziniet – tās esam mēs,” saka novadniece.
Ciemojoties dzimtajā pusē, Lolita ar vislielāko prieku iegriežas pie savas mammas māsas Antoņinas Kaļvānes, jo uzskata tās par savām otrajām bērnības mājām. Kad vien iespējams, paciemojas arī pie savas krustmātes Valdas Vancānes.
Lolitas mamma nekad nav centusies noturēt meitas laukos un ļoti lepojas ar viņām. “Izlasot manus rakstus, viņa vienmēr izsaka savu viedokli – patika vai nepatika. Ja ir, par ko, tad paslavē. Mēs ar māsām arī pašas ar sevi lepojamies, ja esam kaut ko paveikušas. Tas, man šķiet, ir forši. Ja esmu kaut ko labu uzrakstījusi, to neslēpju,” apgalvo žurnāliste.
Latgaliski Lolita runāt prot, bet nerunā. Ģimenē tā nebija pieņemts, jo mamma esot uzskatījusi, ka viss latgaliskais saistīts ar nabadzību. Sastopot citu latgalieti, Lolita sasveicināsies, varbūt pateiks kādu teikumu latgaliski, bet turpinās sarunu latviešu literārajā valodā: “Negribu mocīt valodu. Ja es tajā nerunāju, man nav jāiztaisās, ka runāju. Ir kaitinoši redzēt, kad, piemēram, televīzijā kāds mēģina kaut ko izmocīt latgaliski un pasaka pavisam aplam. Ja nezini, tad nevajag.”

Gribēja redzēt nodrukātu savu vārdu
Jau kopš 7.klases Lolita zināja, ka būs žurnāliste. “Kas tur ko slēpt - man gribējās redzēt savu uzvārdu nodrukātu,” savus tā laika godkārīgos sapņus atklāj “Ievas” žurnāliste. Pirmo reizi savu vārdu nodrukātu viņa ieraudzīja izdevumā “Rīgas Viļņi” starp citiem kādam raidījumam jautājumus iesūtījušo lasītāju vārdiem. Savukārt pirmais “Vadugunī” publicētais stāstiņš bijis par to, kā viņai, mazai meitenei, klājies vasaras brīvlaikā. Raksts saucās “Viena diena” un bija nopublicēts laikraksta pirmajā lappusē. Vēlāk sekoja arī citas publikācijas. Lielā mērā pateicoties Lolitas “Vaduguns” krustmātei Ingrīdai Zinkovskai, kura ievadīja viņu žurnālistikas pasaulē. “Kaut kur mājās vēl glabājas Ingrīdas ar roku rakstītās vēstules, ko saņēmu pēc katra sava rakstiņa,” apgalvo žurnāliste. Lolita uzskata, ka viņai paveicies arī ar latviešu valodas skolotājiem – Rasmu Zušu un Arvīdu Šneperu, kuri savai skolniecei ielikuši labus latviešu valodas pamatus.
Piedāvājumu strādāt “Vadugunī” no toreizējās avīzes redaktores Rasmas Zvejnieces Lolita saņēma, kad vecākajam dēlam vēl pat nebija pusotra gadiņa. Pirmajā mēnesī Lolita katru dienu uz Balviem braukāja no Mastarīgas, vēlāk īrēja dzīvokļus un pastāvīgi dzīvoja uz kastēm. “Dēls Edijs man pat vienreiz prasīja,- mammu, kur mēs šovakar dzīvosim?” sarežģīto laiku atceras novadniece. Taču pamazām viss nostabilizējās – Lolita nopirka dzīvokli, iegādājās automašīnu un turpināja darīt iemīļoto darbu. “Vadugunī” nostrādātos deviņus gadus viņa atceras ar siltumu, jo tie bija milzīga azarta un entuziasma pilni: “Tas bija ļoti skaists laiks. Man ļoti patika tur strādāt, jo uzreiz redzi darba rezultātu – esi visam ļoti tuvu klāt. Tas uzliek lielu atbildību. Nedrīksti kļūdīties. Jāspēj saglabāt neitralitāte, jo nevari zināt, vai tev par savu labāko draugu rīt nebūs jāraksta kaut kas kritisks,” aizvadīto gadu pieredzē dalās žurnāliste. Viņa neslēpj gandarījumu, ka arī pēc kritiskiem rakstiem ar rakstu varoņiem izdevies saglabāt labas attiecības: “Nav tādu cilvēku, kurus man būtu neērti satikt. Nu, labi, varbūt bija kāda glupība nevis darbā, bet jaunībā sastrādāta – ai, ko tur: dzīve ir dzīve!”

Īso distanču skrējēja
Deviņus gadus nostrādājusi laikraksta redakcijā, Lolita bija uzrakstījusi tik daudz likteņstāstu, ka radās doma tos apkopot grāmatā. Izmantojot Kultūrkapitāla fonda projekta piedāvātās iespējas, kā arī pateicoties pozitīvajām Annas Rancānes un Laimas Muktupāvelas recenzijām, tapa grāmata “Par to, kas nekad nepāriet”.
Lolita uzskata, ka viņas valoda kopš tiem laikiem kļuvusi daudz bagātāka. Taujāta, vai to var iemācīties, žurnāliste atbild, ka spēja rakstīt laikam tomēr ir dabas dāvana. Iespējams, tas ir ierakstīts gēnos, jo vijīgos teikumos salikt rakstītos vārdus lieliski prot arī māsas un mamma. “Uz rakstīšanu skatos ar vieglumu – vienkārši ļauju valodai plūst. Es nemokos. Agrāk kolēģi brīnījās, kā tā var: no rīta atnāku uz darbu, ieslēdzu datoru un uzreiz kaut ko rakstu. Bet es esmu jau izdomājusi… Virsraksti izdomājas naktī, kad pēkšņi saprotu, ka vajag tieši tā. Jāļauj lietām notikt, jāskatās uz visu vieglāk. Tāda esmu arī dzīvē. Es vispār uzskatu, ka nevajag cīnīties – vajag dzīvot.”
Uz jautājumu - vai neplāno uzrakstīt kādu grāmatu, Lolita atteic, ka ir īso distanču skrējēja: “Varu uzrakstīt rakstu, bet nezinu, kā raksta grāmatu. Iespējams, ka to varētu, bet tādas domas man nav. Pilnībā izpaužos, rakstot to, ko rakstu. Dzīvoju no pirmdienas līdz piektdienai – pabeidzu iesākto, izbaudu padarīta darba sajūtu un tikai tad sāku nākamo.”
Lolita uzskata, ka viņas īstā vieta ir būt par redaktores vietnieci. Savulaik viņa bija “Vaduguns”, tagad – “Ievas Padomu Avīzes” redaktores vietniece. “Varbūt tas ir labi, varbūt nē, bet es joprojām ārkārtīgi smagi pārdzīvoju katru kļūdu. Pat līdz fobijai. Nevaru būt vadītāja, jo baidos kļūdīties. Bet vietnieka darbs man patīk, un es domāju, ka esmu laba vietniece,” pārliecināta novadniece.

Divreiz atteicās, trešo reizi meklēja pati
Lolita atceras, ka savulaik ļoti gribēja strādāt “Ievā”. Būdama dekrēta atvaļinājumā ar vidējo puiku, viņa aizrakstīja žurnālam un saņēma atbildi: “Lūdzu – dod tēmas un raksti!” Pirmais bijušās balvenietes raksts, ko publicēja populārais izdevums, bija joku gabals, kā viņa mācījās braukt ar automašīnu. Pēc tam sekoja citi. Drīzumā viņa saņēma uzaicinājumu strādāt kā štata žurnāliste, pēc kāda laika - vēl vienu šādu piedāvājumu, bet abas reizes atteicās, turpinot piedāvāt rakstus kā ārštata autore. Tikai, atgriezusies no dekrēta pēc jaunākā dēliņa piedzimšanas, Lolita saprata, ka tomēr vēlas šo darbu, un bez liekām grūtībām to arī dabūja. Žurnāliste neslēpj, ka tas bija ļoti emocionāli grūts lēmums – mainīt darbu, jo portāla “Latvijas Vēstnesis” redaktore viņu tolaik ļoti gaidīja atnākam no dekrēta.
Sākot strādāt jaunajā darbavietā, Lolita jutās ļoti nobijusies: “Tas tomēr bija Latvijas lielākais žurnāls. Nekad nebiju bijusi “Ievas” redakcijā. Nezināju, kā te ģērbjas, ko te ēd, ko dzer? Biju ļoti, ļoti nobijusies, jo neesmu nekāda sliežu kodēja. Pirmos mēnešus sēdēju pie sava galda ar seju pret sienu pie ļoti neērti nolikta datora, ko neuzdrošinājos izkustināt. Pirmajā mēnesī uzrakstīju rekordlielu rakstu daudzumu - kādus divdesmit trīs, un zaudēju pāris kilogramus svara. Man šķita, ka ir taču šausmīgi jāstrādā, citādi mani te neturēs. Visu laiku baidījos, ka pēc trim mēnešiem man pateiks, ka es tomēr nederu. Bet tā šie trīs mēneši ievilkušies līdz pat šim laikam, un jūtos šeit ļoti labi.” Visu “Ievā” nostrādāto gadu laikā bijusi tikai viena situācija, kad viņa vēlējās aiziet, bet tā atrisinājās, un šobrīd Lolita jūtas laimīga un novērtēta.

Tajos Balvos taču ir viss!
Lolita vienmēr uzskatījusi par savu trumpi to, ka pazīst ļoti daudz cilvēku. Paziņu loks ir tik plašs, arī pateicoties dalībai Vispasaules latviešu ģimeņu nometnēs “3x3”. Īpaši labi viņa zina Balvu cilvēkus, bet viņi - Lolitu: “Man vienmēr ir ļoti gribējies un paticis rakstīt par savas puses cilvēkiem. Kad jau atkal un atkal redakcijas sapulcēs iesaku kādu no Balvu puses, kolēģes saka: “Nē, tajos Balvos taču ir viss!” Man tik ļoti patīk, ka manas kolēģes tā apbrīno Balvus! Jā, tur tiešām ir viss: čakli zemnieki, spēcīgas sievietes un savas puses patrioti. Esmu patiešām no sirds pateicīga katram un ikvienam, kas ir atsaucies un piekritis sarunai ar mani. Noteikti nenosaukšu visus, par ko esmu rakstījusi lielākajos Latvijas žurnālos – pieminēšu vien tos, kas pirmie nāk prātā. Žurnālam “Klubs” savulaik rakstīju par motociklistu Daini Putniņu, un redaktors Aivars Pastalnieks pēc tam man ik pa laikam teica: uzraksti vēl kaut ko tikpat labu. Neparasta, bet atklāta saruna “Ievai” savulaik izdevās ar ārstu Andri Tjunīti, lieliska vasaras saulgriežu intervija – ar ģimenes ārsti Līgu Kozlovsku. Savā ziņā cilvēks no mūsu puses ir arī Liepnas ģimenes ārsts Jānis Stabingis – arī par viņu esmu rakstījusi. Esmu uzbūrusi vairākus košus dzīvesstāstus par Skaidrīti Zizlāni, Rudīti Krūmiņu, Ivetu Kaminsku, Velgu Krastiņu. Ļoti ilgi sarunai centos pierunāt savu bijušo kolēģi Imantu Slišānu – izcilu Latgales patriotu. Rakstot reizes divdesmit noklausījos Anša Ataola Bērziņa dziedāto dziesmu “Cārmyuikša”. Tas ir stāsts par puisi, kurš ilgi ir prom no mājām Latgalē, bet tur viņu gaida pīlādzis sarkanām ogām. Par vienu no veiksmīgākajām sarunām uzskatu arī interviju ar zemnieku Guntaru Bartkeviču gadā, kad pamatīgi applūda Baltinavas lauki, un upe pie Guntara mājām pat pagriezās uz otru pusi. Todien atkal mežonīgi lija, mēs braucām Guntara mašīnā, un es viņam teicu – nu, tu taču saproti, ka saruna nebūs tikai par zemnieka darbu... Augstu vērtēju uzticību, runājot arī par attiecībām – tas taču cilvēkiem vienmēr interesē! Guntars ļāvās, atbildēja uz visiem maniem jautājumiem un – vīrs un vārds – paša teiktajā neko nelaboja. 
Rakstīt par Balvu cilvēkiem – tas vienlaikus ir gan gandarījums par uzticēšanos, gan atbildība. Lai cik ir bijis prieka par labu rezultātu, diemžēl gadās arī tā, ka pat pēc runātāja atklātības izsijāšanas manā profesionālās pieredzes sietā vēlāk izrādās: cilvēks tomēr ir pateicis kaut ko par daudz, un viņam tuvinieki sāk pārmest – sak’, kāpēc tev to vajadzēja stāstīt! Šādās reizēs manī rūgtums mijas ar nesapratni: kāpēc dzimtu likteņu samezglošanās tiek uztverta kā kaut kas, par ko jākaunas un kas jāslēpj? Dzīve ir dzīve.”

Brīnišķīga Latgales vēstnese
ANNA PEIPIŅA, žurnāla “Ieva” galvenā redaktore:
“Lolitai ir divas labam žurnālistam ļoti svarīgas īpašības – viņai patiesi interesē un patīk cilvēki, un viņai piemīt kritiski analītiskā domāšana. Pirmā ļauj viņai veidot sirsnīgas un dziļas intervijas un dzīvesstāstus, otrā – urbties sarežgītās, pat piņķerīgās tēmās un izstāstīt tās vienkāršā, katram lasītājam saprotamā veidā. Ar Lolitu izjūtu zināmu solidaritāti, jo abas esam no Latgales, un visi zina, ka mūsu klātbūtnē par šo pusi neviens sliktu vārdu nedrīkst bilst! Un patiesībā jau viņa ir lieliska Latgales vēstnese, jo tieši ar viņas palīdzību visas valsts iedzīvotāji iepazīst daudz brīnišķīgu, gaišu Latgales cilvēku.”

Apbrīno nerimstošo radošumu
RASMA ZVEJNIECE, bijusī laikraksta “Vaduguns” redaktore:
“Lolita bija un ir talantīga žurnāliste. Prot saskatīt problēmu, atrast tēmu, izpētīt visu līdz saknei, uzrakstīt tieši, skaidri, pārliecinoši, arī emocionāli un skaistā, bagātīgā valodā. Visvairāk apbrīnoju viņas spēju panākt rakstu varoņu uzticēšanos un atvēršanos. Atceros viņas pirmo lielprojektu “Vadugunī” – “Likteņstāstus”, ko pēc tam izdevām arī grāmatā. Tie bija stāsti par cilvēkiem, kuri piedzīvojuši traģēdijas, nelaimes vai kuriem liktenis nav bijis labvēlīgs. Tagad šādi stāsti jau ir ierastāki, bet toreiz – tas bija neparasti un drosmīgi, jo īpaši vietējā avīzē, ko lasa visi kaimiņi. Tiešām apbrīnoju, cik ļoti cilvēki uzticējās Lolitai, cik emocionāli un toleranti viņa par viņiem rakstīja!
Otra lieta, ko apbrīnoju Lolitā, - viņas nerimstošo radošumu. Viņai vienmēr bija (un ir) idejas – rakstiem, projektiem, pasākumiem utt. Ir lietas un notikumi, par ko jāraksta katru gadu (vai pat katrā numurā), bet Lolita katru nākamo reizi spēj izdomāt citādu pieeju, atrast citu odziņu.
Trešā lieta, ko minēšu – vieglums, ar kādu Lolita strādā. Viņa darīja un izdarīja ļoti daudz, strādāja rūpīgi, dziļi un kvalitatīvi, bet nemocījās radošās mokās un pārgurumā, par ko visiem jādzird vai jāredz. Var jau sacīt – tāds dabas dots talants, bet, domāju, tas tāpēc, ka Lolitai vienmēr ir interesanti tas, ko viņa dara, viņa strādā ar prieku.
Lolita “Vadugunī” bija ne tikai žurnāliste, bet arī mana vietniece – tāda, par kuru varētu sapņot katrs redaktors. Mēs daudz esam arī kopā veidojušas 3x3 nometņu avīzes, un tur reizēm viņa bija redaktore, es – žurnāliste, reizēm otrādi, bet vienmēr tas bijis ļoti radoši un forši.
Ar interesi sekoju Lolitas radošajām gaitām pēc “Vaduguns” – “Latvijas Vēstnesī” un izdevniecībā “Santa”, un man ir prieks un arī zināms lepnums par viņu.”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

“Dots devējam atdodas” (28.08.2020.)

Olimpiskais zelts savējo rokās

Arvis Vilkaste, bobsleja stūmējs
Dzimis: 1989. gada 8. aprīlī Balvos
Augums, svars: 193 centimetri, 97 kilogrami
Ģimene: sieva Ieva, meita Madara (4 gadi) un dēls Helmuts (2 mēneši)
Bobslejā: kopš 2010.gada
Lielākie sasniegumi: zelta medaļa četriniekos Soču olimpiskajās spēlēs 2014.gadā
Vaļasprieki: medības un makšķerēšana

“Mans darbs ir stumt bobu,” pirms astoņiem gadiem intervijā laikrakstam “Vaduguns” teica baltinavietis, bobslejists Arvis Vilkaste. Toreiz Arvja un viņa komandas augstākais sasniegums bija Soču trasē Pasaules kausa pēdējā posmā izcīnītās zelta medaļas, kopvērtējumā iegūstot godalgoto bronzu. Šobrīd ir 2020.gads, un Arvja sportiskajā karjerā nācis klāt vēl viens ļoti nozīmīgs notikums – 2014.gada Soču olimpiskajās spēlēs, kurās spraigā cīņā bobsleja četriniekos Arvis ar komandas biedriem ieguva pirmo olimpisko sudraba medaļu. Pēc pāris gadiem tā pārtapa par zeltu. Tas nu ir fakts – vienkāršs puisis no Baltinavas kļuvis par mūspusē vienīgo olimpieti. Ar smagu darbu un gribasspēku viņš ir pierādījis – ja grib, tad var!

Arvis ar sportu uz ‘tu’ bijis jau kopš bērnības. Skolas laikā iesaistījās visās iespējamajās sportiskajās aktivitātēs, spēlēja futbolu, volejbolu un Balvu Sporta skolā trenējās vieglatlētikā, uzrādot atzīstamus rezultātus Latvijas mērogā. Pēc Rekavas vidusskolas absolvēšanas uzsāka mācības Sporta akadēmijā. “Domāju, iestāšos augstskolā, izmācīšos un strādāšu par sporta skolotāju - treneri, jo nevaru sevi iedomāties darbavietā, kur neskaitāmas stundas jāsēž ofisā pie galda,” stāsta Arvis. Taču dzīve plānos ieviesa savas korekcijas, kas toreizējo lietu kārtību apgrieza par 180 grādiem. Kādā dienā viņš internetā pamanīja aicinājumu piedalīties bobsleja stūmēju atlases testos un nolēma izmēģināt veiksmi.
Uz atlases testiem viņš aizgāja ar vēl vienu Balvu Sporta skolas audzēkni, daudzcīņnieku Kristapu Loču, un abi sekmīgi tika galā gan ar 30 metru skrējienu, trenažiera jeb tautā sauktās tačkas stumšanu un tāllēkšanu no vietas. “Ar mani uz atlasēm bija arī Oskars Ķibermanis. Viņu uzreiz noskatīju kā nopietnu konkurentu. Cik labi vai slikti bija mūsu rezultāti, toreiz nebija nojausmas. Vienkārši darījām, ko varējām. Pēc atlases braucām uz pirmo nometni kopā ar pirmo komandu. Tobrīd aiza starp mums un vadošajiem sportistiem rezultātu ziņā bija samērā liela. Tomēr bijām vēl jauni, un spēciņa nebija,” atminas Arvis. Tā sākās ceļš uz viņa sportiskajiem panākumiem bobslejā.

Pirmā doma bija,- jākāpj ārā!
Ikviens sportists zina,- lai sasniegtu rezultātus, ir ļoti smagi jāstrādā. Izņēmums nav arī bobslejisti, kuri jaunajai sezonai sāk gatavoties jau jūnijā, vispirms aizvadot treniņnometni pie Usmas ezera, pēc tam uzlabojot fizisko formu savā pastāvīgajā apmešanās vietā Ventspilī un Siguldā. Bobslejistiem sezona sākas oktobrī un turpinās četrus mēnešus, startējot Pasaules kausa posmos. Arvis vēl tagad atceras vienu no posmiem savā pirmajā sezonā, kad treniņu laikā ekipāža četros braucienos piedzīvoja trīs kritienus un sacensībām nekvalificējās. Viņš atzīst, ka pirms katra brauciena psiholoģiskā spriedze pieaug ne tikai līdzjutējiem pie televizora ekrāniem, bet arī pašiem sportistiem. Katrs koncentrējas, kā prot - kurš klusē, kurš bļaustās un dauzās. Taču koncentrēties ir jāmāk, jo tas nav individuālais sporta veids, šeit jāpadomā arī par pārējiem komandas biedriem. “Bobs jāiestumj un tajā jāsalec visiem – un tas nebūt nav tik vienkārši, kā izskatās no malas,” skaidro Arvis. Viņam joprojām spilgtā atmiņā pirmie nobraucieni ar bobu: “Godīgi sakot, man gribējās izkāpt, bet vienkārši nebija tādas iespējas. Braucu ar Uģi Žaļimu. Pirms brauciena biju mierīgs. Spriedu, ka tur jau nevar būt nekas traks. Un tad pēkšņi – milzīgs spiediens, mugura sāp, nesaproti, kas vispār notiek. Tobrīd likās – lai viņš apstājas, un es kāpšu ārā. Ticis finišā, nospriedu, ka nemaz nebija tik traki.”

Īstu vīru sports
Bobslejā puse no veiksmes ir saskaņa un laba sadarbība komandā. To zina visi. “Mums komandā ir ļoti labas attiecības. Iespējams, tas tādēļ, ka gandrīz visi esam nākuši no laukiem. Daumanta dzimtā pilsēta ir Gulbene, Oskars cēlies no Valmieras, bet Jānis ir siguldietis. Arī komandas biedrs Intars Dambis nācis no mazpilsētas - Alūksnes,” stāsta Arvis. Viņš apliecina, ka iegūt zelta medaļu un kāpt uz augstākā goda pjedestāla ir ļoti patīkami, taču tas ir viens no komandas mazajiem mērķiem. Melbārža četrinieku ekipāžai galvenais virziens un mērķis bija skaidrs - olimpiskās spēles Sočos 2014.gadā! Taču, lai līdz šim karjeras augstākajam punktam nonāktu, bija jāiegulda milzīgs darbs.

Tas bija ļoti kluss sapnis
Vieni mači pēc otriem, un pienāca arī tā diena, kad Latvijas izlases bobslejisti kārtoja ceļasomas, lai dotos uz olimpiskajām spēlēm Sočos. Arvis atklāj, ka uz turieni brauca ar domu,- četriniekos iekļūt labāko sešiniekā būtu vairāk nekā labi, bet pjedestāls bija ļoti kluss sapnis un šķita kaut kas diezgan nereāls. “Cerība bija ne gluži par medaļām, bet gan par augstu vietu - iekļūt sešiniekā. Sezonā pirms olimpiādes tieši Sočos Pasaules kausa posmā bija uzvara. Tāpat treniņnedēļā pirms olimpiādes startiem bija labi rezultāti. Tāpēc bija pamats domāt, ka olimpiādē būs labi sasniegumi. Aizbraucu uz savām pirmajām olimpiskajām spēlēm - bijām kalnos, prom no epicentra. Īpaši spilgtas sajūtas neizjutu. Apkārt tās pašas sejas, kas Pasaules kausa posmos. Režīms tas pats: viesnīca, trase, pusdienas, trase, viesnīca. Tikai, kad nobraucām vienu dienu lejā uz hokeja maču Latvija – Zviedrija, tā pa īstam izbaudījām olimpisko garu. Tur bija nenormāli daudz cilvēku, dega olimpiskā uguns, milzīgi stadioni – bija svētku noskaņa. Pie mums, kalnos, viss šķita daudz mierīgāk,” atminas Arvis.

Pārrakstīja vēstures lappuses
Par mūsu bobsleja četrinieka startiem Sočos žurnālisti droši vien rakstīs vēl ilgi, jo pirmo reizi olimpiskajās spēlēs izdzīvota tik plaša emociju gamma. Četri braucieni… pārdzīvojumi, emocijas, prieka asaras pār puišu vaigiem, izcīnītais olimpiskais sudrabs, kas pēc pāris gadiem un ieilgušas skaidrošanās beidzās ar krievu ekipāžas diskvalifikāciju un beigu beigās pārtapa par zeltu. “Tagad saprotu, cik tas viss bija svarīgi, bet tobrīd neiedziļinājos, cik medaļa vai olimpiskais čempionu tituls Latvijai būs nozīmīgs. Kad esi nobraucis desmit sezonas, tad apzinies, kāds darbs ieguldīts,” norāda Arvis.

Vērtīgākā godalga - ģimene
“Trase - treniņš, trase – treniņš – viesnīca… un tad arī mājas. Tas ir viss, ko mēs redzam,” Arvis īsi un lakoniski komentē savu sportista ikdienas dzīvi. Lai arī komandā saskaņa ir laba un ar puišiem draudzīgas attiecības, diendienā būt kopā vairākus mēnešus pēc kārtas ir grūti. Arvis neslēpj, ka reizēm vienmuļais ikdienas ritms un treniņi ļoti nogurdina, taču tādi ir šī sporta veida trūkumi. Brīžos, kad pārņem ikdienas rutīna, sportisti spēku rod domās par mājām, kur viņus vienmēr gaida. Arvis pēc dabas ir lauku cilvēks, tādēļ viņam nepatīk lielpilsētu burzma – vienmēr gribas pie savējiem, gribas izbaudīt klusumu un mieru. “Ģimene man vienmēr bijusi vērtīgākā godalga, kuru neatsvērs neviena medaļa. Esmu pateicīgs savējiem par atbalstu, sapratni un pacietību. Brīvajos brīžos vislabprātāk esam mājās visi kopā vai arī dodamies izbraukumos, lai izklaidētu bērnus (smejas). Tāpat mums patīk uzņemt ciemiņus un ciemoties,” atzīst olimpietis, piebilstot, ka pēc nogurdinošas sezonas viņš labprāt relaksējas, veltot laiku medībām un makšķerēšanai.

Lepns, ka no Latgales
Ikvienā profesijā, sporta veidā, darbavietā viens no svarīgākajiem faktoriem ir cilvēks, jo tieši no viņa lielā mērā atkarīgs, kāds būs darba rezultāts. Arvja olimpiskajā četriniekā neviens komandas biedrs nav no Rīgas, un, viņaprāt, bobslejā tam nemaz nav tik svarīgas nozīmes, no kurienes sportists nāk. “Citos sporta veidos vietai gan ir nozīme. Atsevišķās pilsētās ir labāka infrastruktūra, trenēšanās apstākļi, lielāka konkurence, plašākas izaugsmes iespējas, kas nepieciešamas konkrētam sporta veidam. Nekad neesmu ne slēpis, ne kautrējies, ka nāku no Latgales. Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc tas būtu jādara. Sarunājos gan latgaliešu valodā, gan latviski ar Latgalei raksturīgo izloksni. Nometnēs pa telefonu ar mājiniekiem un draugiem sarunājos latgaliski un no komandas biedriem tobrīd neslēpjos (smejas). Esmu lepns, ka nāku no Latvijas, no Latgales. Komentārus par vietu, no kurienes nāku, no kolēģiem neesmu dzirdējis, jo mūsu kolektīvā pārsvarā visi nāk no mazpilsētām, ciemiem…,” skaidro olimpietis.
Arvis atzīst,- ikvienam dzīvē, tāpat kā sportā, ir daudz iespēju, tikai jāmāk tās izmantot. Viņa dzimtajā pusē ar fondu atbalstu un pašvaldību iniciatīvu ir salīdzinoši daudz sporta namu, laukumu, trenažieru, pasākumu un aktivitāšu visa vecuma iedzīvotājiem... Vajag tikai gribēšanu darboties! Un, ja ir kāds sporta veids vai kāda cita joma, kas interesē un padodas, tad tas ir jāattīsta. “Te mēs atgriežamies pie jautājuma, ka nav nozīmes, no kurienes nāc. Galvenais darīt un gribēt darīt. Kad pirms sešiem gadiem devāmies uz Sočiem, klusībā sapņoju par pirmo sešinieku, bet mājās pārbraucu ar olimpisko medaļu. Ikviena sportista karjerā tas ir augstākais sasniegums, kāds vien var būt. Kādi sportiskie mērķi nosprausti tagad? Jādzīvo un jātrenējas tālāk Galvenais, veselība,” teic Arvis.

Tas ir stipru čaļu sporta veids
Sandis Prūsis, Latvijas bobsleja izlases treneris
Lūgts raksturot savu trenēto olimpisko četrinieku, Sandis Prūsis ir lakonisks: “Ja jau tie tituli ir, tad jau no sportiskās puses viss ir kārtībā. Bija prieks ar šiem puišiem strādāt, un lielā mērā mums sanāca visas tās lietas, kas iecerētas. Tāds bija rezultāts tajā brīdī, un ne tikai Sočos, ja runājam par medaļu. Jau kādus 4-5 gadus mums bija patiešām laba komanda. Taču konkrēti par jūsu novadnieku Arvi Vilkasti runājot, varu teikt,- viņš savu latgalieša raksturu noteikti ir parādījis gan no labās puses, citreiz arī no otras puses, bet tas noteikti ir noderējis. Arvis ir viens no tiem cilvēkiem ne tikai četriniekā, bet komandā, kurš tiešām ļoti profesionāli attiecas pret savu darbu. No viņa daudzas lietas var pamācīties un viņš var būt kā piemērs arī citiem.”
Atrast un salikt kopā pareizos, īstos puišus ir māksla vai “cūcene”? Treneris teic,- kā kuram. Tie, kas šo procesu redz vairāk un zina no iekšienes, droši vien saprot, ka tas ir process, uz kuru iets ilgi. Savukārt kāds no malas vien nodomā,- ai, kas tad tur liels - salika, paveicās, un viss aizgāja. Olimpiskajā četriniekā visi puiši nākuši ne no Rīgas. Sandis Prūsis apliecina,- sportā ir svarīgi, no kurienes esi nācis: “Jau vēsturiski izveidojies tā, ka bobslejā Rīgas džeku nav. Ir lauku džeki, tie, kuri laukos strādājuši, bērnībā radināti pie darba, pie kārtības un disciplīnas – tiem arī tādā sporta veidā kā bobslejs (protams, arī citos) noteikti ir ko darīt. Tas ir stipru čaļu, stipru raksturu sporta veids.”
2014.gada Soču olimpiskās spēles bobslejistiem atmiņā paliks ar faktu, ka izcīnītais olimpiskais sudrabs četriniekos pēc pāris gadiem pārvērtās par zeltu. Sandis Prūsis piekrīt, ka to brīdi Sočos, protams, vairs nevar atkārtot, taču arī toreiz visi bija ļoti priecīgi. “Ja tas uzreiz būtu zelts, nevis sudrabs, protams, emocijas būtu bijušas lielākas, bet reāli medaļu pārdale mums procesu pastiepa mazliet ilgāk un apbalvošana Siguldā to visu atsvēra. Brīdī, kad esi nostartējis, noguris, nosvīdis, iztukšots un tevi apbalvo, tas ir kā saldais ēdiens. Bet arī Siguldā bija forši – tiešām milzīgs prieks par mūsu līdzjutējiem, kuri gribēja un tajā brīdī bija klāt,” teic treneris.
Olimpiskā medaļa ir augstākais sportiskais sasniegums. Kas notiek pēc tam, kad tā jau izcīnīta? Sandis Prūsis atzīst, ka tas ir ļoti individuāli, ja runājam par mūsu olimpiešiem: “Teikšu godīgi, man izskatās, ka tas četrinieks vairs tāds nebūs. Cik no viņiem tur būs un kāds šis četrinieks būs, atkarīgs no pašiem čaļiem. Ne tikai no viņu fiziskajām spējām, bet arī morālajām īpašībām – ko viņi katrs grib un uz ko viņi ir gatavi. Neviens nepaliek jaunāks un veselāks – tas viss ir saistīts. Dzīve rādīs, kā būs.”

Ar olimpisko medaļu dzīve nebeidzas
Oskars Melbārdis, pilots:
-Runājot par olimpisko medaļu, es personīgi necentos iejaukties tajā jezgā, kas notika pēc Soču olimpiskajām spēlēm. Turpināju savu darbu un gatavojos nākamajām olimpiskajām spēlēm. Tiklīdz oficiāli kļuva zināms, ka medaļas tiek pārdalītas, protams, piezagās dīvaina sajūta par to, kā būtu, ja tas viss notiktu tur, Sočos, apbalvošanas ceremonijā. Taču tagad, atskatoties atpakaļ un atceroties to brīdi, kad Sočos saņēmām savu olimpisko sudrabu, mēs bijām pārlaimīgi! Savukārt apbalvošanas ceremonijā Siguldā visu atsvēra mūsu lieliskie līdzjutēji no visām Latvijas malām - viņi to bija pelnījuši, jo ir vislabākie!
Domāju, ka vietai, no kuras cilvēks nāk, ir ļoti liela nozīme, jo tieši tur ar vecāku un draugu kopābūšanu viņš no mazotnes kļūst par personību. Man kā sportistam ļoti paveicās ar manu dzimto vietu Valmieru, vienmēr cenšos atcerēties to, kas tur piedzīvots, un lepojos par to. Protams, ja ir izdevība, cenšos to uzsvērt un uzslavēt. Savukārt, ja man būtu iespēja mainīt kaut ko savas dzimtās vietas labā, tad tas būtu kaut kas tāds, kas ļautu atgriezt vairāk jauniešu uz sporta laukumiem. Diemžēl šobrīd viņiem ir citas vajadzības un vērtības, bet būtu vajadzīgs aktīvs dzīvesveids.
Nenoliegšu, olimpiskā medaļa ir katra sportista sapnis un mērķis – uz to katrs iet caur smagiem treniņiem. Jā, mums tas ir izdevies, bet ar to jau dzīve nebeidzas. Esmu pārliecināts, ka olimpiskās medaļas var izcīnīt arī citur - savas personīgās dzīves lietās un izvirzītajos mērķos.

Sasniegta augstākā virsotne
Daumants Dreiškens, stūmējs
Uz Sočiem – savām trešajām olimpiskajām spēlēm - jau braucu ar domu par medaļu, jo sezona bija veiksmīga, arī iepriekšējās sezonas pēdējie mači notika Soču trasē, un tur mums labi veicās – trase patika, starts bija labs, arī pati olimpiskā sezona bija veiksmīga. Bija pamats cerēt, ka varētu par medaļām pacīnīties. Ikvienam sportistam olimpiskās spēles ir augstākā karjeras virsotne. Vēl trenējoties basketbolā, atceros, ar kādu aizrautību skatījos olimpiādes, atklāšanas ceremonijas un apbalvošanas – likās tik nereāli kādreiz kaut ko tādu piedzīvot un tur nokļūt. Un tad es sāku trenēties bobslejā, kas ir olimpiskais sporta veids. Visādi laiki bijuši, jo, sportisko karjeru uzsākot, nemaz tik spīdoši negāja – esam cīnījušies gan pa leju, gan pa vidusdaļu, un, kad jau bija nokomplektēta laba komanda, atradāmies elitē un cīnījāmies par virsotnēm. Olimpiskā zelta medaļa patiešām ir sportista karjeras augstākā virsotne, augstāk sportā vairs nav kur tiekties. Protams, ir indivīdi, kuriem šādas medaļas ir padsmit, bet tai pat laikā – cik daudzi ir piedalījušies olimpiskajās spēlēs un nav dabūjuši neko. Personīgi man tas ir ļoti nozīmīgs sasniegums.
Savas zelta olimpiskās medaļas saņēmām tikai 6 gadus pēc Sočiem. Jā, tā īpašā sportiskās uzvaras garša mums tika “nozagta”, taču to visu atsvēra Sigulda ar fanu tūkstošiem un svinīgā apbalvošanas ceremonija. Tas tiešām bija iespaidīgi.
Vienmēr esmu lepojies, ka nāku no Gulbenes novada Stāķiem – arī šobrīd ar ģimeni dzīvoju Gulbenē. Savā olimpiskajā četriniekā visi esam lauku puikas - katrs no savas puses, visi ar rūdījumu, bez kā šajā skarbajā sporta veidā neiztikt. Iespējams, tieši tas, ka neesam dzimuši pilsētnieki un pie pirmajām grūtībām nepadodamies, ir arī iemesls, kādēļ mums tik labi veicies. Tagad Gulbenē ir divi diezgan kvalitatīvi stadioni, bet laikā, kad sāku trenēties, nebija neviena. Atceros, kā toreiz ar kolēģi no Alūksnes trenējāmies, kur varējām - gan pa asfaltu esam skrējuši, gan vienkārši pa pļavu. Nezinu, kā būtu, ja manā laikā būtu tas stadions. Iespējams, tas tādu motivāciju nemaz nedotu, jo vienmēr esam akcentējuši to, ka pie jebkuriem apstākļiem var izdarīt to, ko vēlas. Vienīgais, kam jābūt, tā ir gribēšana!

Olimpisko zeltu saņēma dzimtajā pilsētā
Jānis Strenga, stūmējs:
-Braucot uz olimpiskajām spēlēm, valdīja satraukums un liela neziņa, jo tā bija pirmā olimpiāde. Par rezultātu tobrīd tik ļoti nedomāju, jo galvenais, uz ko gājām, bija izdarīt visu to labāko, ko varējām. Un tad jau notiks tas, kam jānotiek. Bija, protams, cerība un ticība, ka varam cīnīties, jo trase Oskaram padevās, arī iepriekšējā gadā labi gāja. Mums visiem sanāca ļoti labi saprasties, bijām sastrādājušies. Pēc pirmās dienas sapratām, ka varam kāpt uz pjedestāla, ja izdarīsim visu, kam esam gatavojušies. Un darbs atmaksājās. Jāsaka paldies komandas biedriem par medaļu un piedzīvotajām emocijām. Sākumā faktam par zelta medaļām īsti neticēju, tad parādījās raksti par krievu bobslejistu diskvalifikāciju. Laikam ejot, tas aizvien biežāk sāka izskanēt publiski, un es mazliet sāku tam noticēt. Bet līdz apbalvošanai Siguldā, kur mums pasniedza šīs medaļas, vēl tomēr īsti neticēju.
Ceremonija man patika. Nekad nebiju iedomājies, ka tas notiks manā dzimtajā pilsētā. Sajūtas patīkamas - daudz emociju, ģimene, draugi un atbalstītāji. Bet, protams, līdz galam tās nebūt nebija tādas emocijas, kādas būtu, ja zeltu izcīnītu Sočos.
Kā esam tikuši līdz medaļai? Domāju, nav nozīmes, no kurienes tu nāc. Visa pamatā ir gribasspēks un iekšējs spīts, kas liek cīnīties un doties pretī mērķiem. Bet dzīve pierādījusi, ka tie, kuri nāk no laukiem, ir neatlaidīgāki un dullāki. Sakritība vai nejaušība, bet fakts. Mums Siguldā nesen uzcelts ļoti labs sporta komplekss, kurā var trenēties gan ziemā, gan vasarā. Bet es gribētu, lai nākotnē būtu standarta stadions, kurā paši siguldieši varētu uzņemt citus un rīkot sacensības. Vēl varētu uzcelt vai pārbūvēt Siguldas trasi, lai tajā notiktu arī bobsleja sacensības četriniekos. Un tad jau arī olimpiskās spēles...

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

"Viens pats mājās" (04.08.2020.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

Māju nav, krucifiksi sakopti

Nozīmīga Ziemeļlatgales kultūras sastāvdaļa
Balvu Centrālās bibliotēkas direktore, nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Ruta Cibule krucifiksus Ziemeļlatgalē pēta un dokumentē jau ilgāku laiku. 2008. un 2009. gadā viņa apsekoja katru Balvu, Viļakas, Rugāju un Baltinavas novados esošo krucifiksu, dokumentējot 108 krucifikus. Otro reizi viņa to izdarīja 2019.gada pavasarī, dokumentējot jau120 krucifiksus. Katrs no tiem ir ar īpašu un ļoti atšķirīgu stāstu gan tā fiziskā veidola, gan Maija dziedājumu norises kontekstā, kas ir Ziemeļlatgales neatņemama sastāvdaļa. Ruta Cibule apzinājusi arī 209 šīs tradīcijas zinātājus, specifisko prasmju un iemaņu pratējus. Tie ir cilvēki, kuri rūpējas, lai šī tradīcija dzīvotu un to pārmantotu nākamās paaudzes. Vairāk par to lūdzām pastāstīt Rutu Cibuli un etnomuzikoloģi Andu Beitāni.

Kāpēc savulaik ieinteresēja Ziemeļlatgales krucifiksi un Maija dziedājumi pie tiem?
Ruta: -Tā taču ir tik būtiska un Ziemeļlatgalei raksturīga kultūrvērstures sastāvdaļa! Tāpēc es, kā kultūras darbiniece, vēlējos dziļāk izzināt un saglabāt krucifiksus kā Latgales identitātes apliecinājumu. Tradīcijām ir liela nozīme mūsu identitātes, piederības stiprināšanā, un ir jāpieliek spēks to saglabāšanā. Jau kopš 18.gadsimta beigām maija mēnesis tiek pavadīts kopīgās lūgšanās un dziedājumos ceļu malās, mājvietās pie krucifiksiem. Ja mēs, kultūras darbinieki, nestrādāsim pie tradīciju saglabāšanas šodien, rītdien tās var vienkārši izzust.

Šopavasar kopā ar etnomuzikoloģi, profesori Andu Beitāni strādājāt pie nozīmīga projekta šīs tradīcijas saglabāšanā.
Ruta: -Jā, Maija dziedājumi pie krucifiksiem Ziemeļlatgalē iesniegti izvērtēšanai Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstam. Akcentējām tradīcijas izplatību un funkcionēšanu Ziemeļlatgalē - Balvu, Baltinavas, Rugāju un Viļakas novados. Gandrīz katrā šo novadu pagastā, kā arī Balvu un Viļakas pilsētās ir vismaz viena dziedātāju grupa, kas 21.gadsimtā praktizē Maija dziedājumus.

Pie krucifiksiem nāk vietējo māju un ciemu iedzīvotāji, tā veidojot savdabīgas kopienas. Kā tas izpaužas?
Anda: -Maija dziedājumi pie krucifiksiem iekļaujas arī plašākā katoliskās tradicionālās mūzikas areālā, aptverot arī Lietuvas un Polijas teritoriju. Ziemeļlatgalei, tāpat kā ikvienai citai Maija dziedājumu lokalizācijas vietai, raksturīgi savi īpaši vaibsti, kas to atšķir no pārējiem. Tas, protams, saistīts ar cilvēkiem, ar viņu individuālo un tradīciju pieredzi. Katrā ciemā ir krucifikss, pie kura notur dziedājumus par godu Jaunavai Marijai. Pie katra krucifiksa Maija dziedājumu tradīcijas kontekstā ir izveidojusies un turpina veidoties sava kopiena. Tādējādi līdztekus kopējām tradīcijas pazīmēm katrai krucifiksa kopienai raksturīgas savas lokālas iezīmes, kas izpaužas repertuāra izvēlē un izpildījumā, kā arī ar to saistītās ieražās.

Vai padomju laiks tradīcijai postu nenodarīja?
Anda: -Par šīs tradīcijas nozīmīgumu liecina tas, ka padomju okupācijas laikā, kad dziedāšana pie krucifiksiem bija stingri aizliegta, un par to varēja draudēt smagas soda sankcijas, to tomēr slepus praktizēja. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad krucifiksus slēpa dziedātāju mājās. Dziedāšana pie krucifiksiem Ziemeļlatgalē notika katru maija vakaru līdz aptuveni 20.gadsimta vidum. Neraugoties uz padomju okupācijas varas centieniem šo tradīciju izskaust, iznīcinot krucifiksus un aizliedzot pie tiem dziedāšanu, Maija dziedājumi turpinājās slepeni, tomēr ne vairs ar tādu intensitāti. Tie notika vai nu mājās, kur krucifiksi bija paslēpti, vai arī kapsētās. Daudzi krucifiksi tika atjaunoti 20.gs. 90.gadu sākumā pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Atdzima arī dziedāšana, taču nu jau ne vairs katru vakaru, bet vienu vai vairākas dienas nedēļā vai pat vēl retāk.

Vai uz Maija dziedājumiem uzaicina arī priesterus?
Ruta: -Atsevišķos gadījumos priesteri piedalās, tomēr katoļu baznīca šeit tradicionāli neiesaistās. Dziedāšana pie krucifiksiem ir pašu kopienu rokās, taču tajās var piedalīties arī priesteri. Nereti šis process ir vairāk nekā tikai dziedāšana. Tās ir lūgšanas un kalpošana, kas katoļticīgajiem latgaliešiem ir ļoti būtiska dzīves daļa.

Kādas aktivitātes vai darbības raksturīgas šai tradīcijai?
Anda: -Dziedājumi parasti sākas ar Rožukroņa skaitīšanu vai Vissvētākās Jaunavas Marijas litāniju, kam seko citas Dīva dzīsmes, kā pašas dziedātājas sauc katoļu dziesmas, kuru teksti atrodami katoļu lūgšanu grāmatās. Tā kā viss maija mēnesis un līdz ar to arī dziedājumi pie krucifiksiem veltīti Jaunavas Marijas godam, pārsvarā tiek izpildītas Marijas dzīsmes, taču dzied arī citas Dīva dzīsmes. Dzied no lūgšanu grāmatām, taču tur atrodami tikai dziesmu teksti. Jaunākos izdevumos dažkārt ir publicētas arī melodijas, bet, tā kā dziedātājas, ar dažiem izņēmumiem, notis nelasa, tam faktiski nav nekādas nozīmes. Dziesmu melodijas joprojām tiek mutiski pārmantotas no paaudzes paaudzē. Katrai krucifiksa kopienai ir viena, dažkārt pat vairākas vadošās dziedātājas, kuras izvēlas, kādas dziesmas dziedāt. Viņas arī parasti iesāk dziesmas un lūgšanas. Lūgšanas var tikt skaitītas vairākkārt pa vidu dziedāšanai.

Braucot, bieži ceļmalās var redzēt krucifiksus, kuri ir skaisti rotāti ne tikai maija mēnesī?
Ruta: -Visbiežāk dziedāšana notiek brīvā dabā pie krucifiksiem, kuri bieži atrodas iežogojumā, ar soliņiem, kur apsēsties, jo dziedāšana ilgst aptuveni stundu. Krucifiksi var būt novietoti ciema centrā vai kādā citā publiskā vietā vai ceļa malā, kā arī pie dziedātāju mājām. Krucifiksi ir skaisti izgreznoti, par ko parasti rūpējas kāda no kopienas loceklēm. Ir arī gadījumi, kad Maija dziedājumi tiek praktizēti pie krucifiksa kapsētā, baznīcas dārzā vai arī baznīcā.

Vai ir arī kādi īpaši rituāli, ticējumi Maija dziedājumos pie krustiem?
Anda: -Dažkārt pa vidu dziedāšanai tiek praktizēta tā sauktā značku - zīmju jeb zīmīšu vilkšana. Značkas ir uz nelielām taisnstūrveida lapiņām rakstīti uzdevumi nākamajai dienai, nedēļai vai mēnesim. Katrs dziedājuma dalībnieks velk značku un nolasa pārējiem, kāds uzdevums jāveic - vai jāskaita puotari (lūgšanas), vai jāveic kāds noteikts darbs. Tajās minēts arī veids, kā katrs uzdevums veicams, piemēram, “krystā gulādams nūskeiti pīcus puotarus” un citi. Cilvēki šos uzdevumus pilda. Parasti vadošā dziedātāja ir tā, kura glabā značkas savā lūgšanu grāmatā un organizē to vilkšanu.

Vai ir iezīmes, ka šī tradīcija tiks saglabāta nākamajām paaudzēm?
Ruta: -Tie cilvēki, kuri šajā procesā neiesaistās, uz notiekošo procesu raugās ar cieņu un bijību. Piemēram, Baltinavas novadā ir aktīva vecākās paaudzes prasmju nesēju un jauniešu komunikācija tieši Maija dziedājumu laikā. Atsevišķos pagastos - Medņevas, Vectilžas, Tilžas, Baltinavas konkrēta dziedātāju grupa pēc kultūras darbinieka vai etnogrāfiskā ansambļa vadītāja sagatavota grafika maija mēnesī aizbrauc un nodzied arī pie tiem pagasta krucifiksiem, kur vairs nav vietējo tradīcijas nesēju. To savlaikus izziņo, un katram ir iespējams pievienoties. Dziedāt pie krucifiksiem vecākās sievas ņem līdzi mazbērnus, un tas liecina, ka tradīciju būs kas pārmanto.

Pie cik krucifiksiem dzied regulāri, un vai ir arī tāds, kurš ir palicis ‘viens pats mājās’?
Ruta: -Pie apmēram 60 no 120 krucifiksiem maijā dzied vismaz reizi mēnesī. Dziedāšanas intensitāte ir dažāda. Katru dienu dzied tikai pie Balvu novada Kubulu pagasta centra krucifiksa. Dziedātāju kopa ir pastāvīga un neatlaidīga. Cilvēku skaitam laukos ejot mazumā, arī dziedātāju pulciņi pie krustiem sarūk. Interesants piemērs ir Balvu novada Bērzpils pagasts, kur pie 8 no pagastā esošajiem 16 krucifiksiem dzied vairākas reizes nedēļā. Pie katra no tiem ir neliela, bet pastāvīga dziedātāju grupiņa. Šeit organizatoriskajā procesā klāt nav kultūras darbinieki vai pašvaldības. Šis ir vismazāk institucionalizācijas skartais pagasts Ziemeļlatgalē Maija dziedājumu tradīcijas kontekstā. Vairākos pagastos, piemēram, Baltinavas, Medņevas, Tilžas un Vectilžas Maija dziedājumu organizēšanā iesaistās folkloras kopu un tautas namu vadītāji. Viņi nodzied arī pie
tiem krucifiksiem, kur pastāvīgo iedzīvotāju vairs nav. Ir arī krusti, kur viens cilvēks nodzied reizi mēnesī, un krusti, kur nenotiek nekas.

Vai ir kādas iezīmes, kas liecina par izmaiņām dziedātāju repertuārā?
Anda: -Jā, laikmets ienes arī zināmas korekcijas dziedājumu repertuārā. Aizvien retāk dziedātāji izmanto tā sauktās ‘vecās grāmatas’, kam raksturīgas senākas valodas izteiksmes formas, kā arī savulaik bieži izpilda dziesmas, kas tā sauktajās ‘jaunajās grāmatās’ vairs nav sastopamas. Var teikt, ka Maija dziedājumu repertuārs paliek jaunāks, ienākot arī mūsdienu kompozīcijām, kas nereti kļūst ļoti populāras, un izkonkurē vecās dziesmas. Diemžēl ir tendence izzust arī Ziemeļlatgales daudzbalsībai, kas tradicionāli bija saistīta arī ar Maija dziedājumu repertuāru. Arvien biežāk dzied vienbalsīgi.

Vai šīs tradīcijas kopējus atbalsta arī pašvaldības?
Ruta: -Pašvaldības vienmēr ir sniegušas un sniedz savu atbalstu dažādu organizatorisko jautājumu risināšanā. Visbiežāk tas ir transporta nodrošinājums gados vecāku sievu atvešanai un aizvešanai uz krusta dziedājumiem, uz pasākumiem Brīvdabas muzejā vai citām aktivitātēm, kur tiek prezentēta Maija dziedājumu tradīcija. Pašvaldības labprāt iesaistās atbalsta sniegšanā dokumentācijas sagatavošanai vai pētniecībai. Tas izpaužas transporta nodrošinājumā lokālajiem pārbraucieniem, naktsmītņu un ēdināšanas nodrošinājumā, pētījumu sagatavošanas nepieciešamās informatīvās bāzes nodrošināšanai. Atsevišķos gadījumos pašvaldības iesaistās krustu infrastruktūras sakārtošanā, tomēr tā pamatā ir kopienas atbildība. Krucifiksu atjaunošanai un sakārtošanai projektu finansējumu ir piesaistījuši Briežuciema un Vīksnas pagasti. Savukārt Baltinavas novadā ir vairāki piemēri, kad zemnieks, kurš nomā un apstrādā zemes gabalu, uz kura atrodas krucifikss, uzņemas atbildību par tā atjaunošanu. Susāju pagastā ir piemērs, kad privātpersonas gandrīz katru gadu atjauno kādu krucifiksu, piemēram, Sviļpovas, Egļovas krucifiksi. Susāju un Vecumu pagastos atsevišķas personas ir ieguldījušas līdzekļus, lai uzceltu krucifiksus to ciemu vietā, kur vairs praktiski nedzīvo cilvēki, kā arī vismaz vienu reizi maija mēnesī organizē dziedātājus un transportu uz šīm vietām. Atsevišķi entuziasti regulāri atjauno un pat papildina jau tā bagātīgo Balvu novada Bērzpils pagasta krucifiksu saimi. Beļausku krucifikss, pie kura notiek regulāri dziedājumi, ir sagaidījis arī Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolas restauratoru piedalīšanos tā sakārtošanā.
Ziemeļlatgale nav viendabīga, tomēr kopumā tai raksturīga pārsteidzoša cilvēku vēlme rūpēties par neracionālām lietām. Pagaidām šim procesam nav nepieciešama māksloti organizēta plānveidīga darbība. No pašvaldību puses nodrošināta pozitīva komunikācija un atbalsts, tad, kad tas ir nepieciešams.
Pierasts, ka pie ciemu krucifiksiem lūgties nāk gados vecāki cilvēki. Uzrunājām divas gados jaunas dziedātājas un ieklausījāmies viņu viedokļos par Maija dziedājumu tradīciju

Lai Dievs žēlsirdīgi atalgo ikvienu
Vineta Zeltkalne, dzied pie Kubulu pagasta krucifiksa: -Maija dziedājumi ir viena no skaistākajām katoliskajām tradīcijām. Maija dziedājumos piedalos kopš 2010.gada, jo vienkārši tā vadīja Svētais Gars. Strādājot Balvu rajona padomē, man kaimiņos jeb blakus kabinetā atradās rajona kultūras nodaļa, kuru vadīja nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Ruta Cibule. Pateicoties viņai biju dzirdējusi par Maija dziedājumu tradīciju un tā likās interesanta, bet kaut kā līdz 2010.gadam neatradu laiku un nebija mērķtiecīgas plānošanas dalībai dziedājumos. 2010.gadā sāku strādāt jaunizveidotajā Viļakas novada domē, un, uzsākot darbu jaunā darba vietā, vēlējos darīt arī jaunas lietas. Biju redzējusi, ka Ziemeļlatgales laikrakstā “Vaduguns” tiek publicēts, kad Maija dziedājumi notiek Medņevas, Tilžas, Vectilžas pagastos. Liels paldies Medņevas tautas nama vadītājai Skaidrītei Šaicānei, kura jau daudzus gadus organizē dziedāšanu pie Medņevas pagasta ciema krucifiksiem. 2010.gadā piezvanīju viņai un pajautāju, vai es varu atbraukt un piedalīties Maija dziedājumos. Skaidrīte man atbildēja, -brauc, mēs tevi ļoti gaidīsim. Kā jaunam cilvēkam, kuram rodas vēlēšanās būt klāt Maija dziedājumos, piedalīties, ja nezina, kur tie notiek? Ja publicēts avīzē, tad saproti, - aicina, laikam varu doties arī es. Kā iemācīties, kas notiek Maija dziedājumos, ja tajos nepiedalās? Jauniem cilvēkiem ir bail, jo liekas, ka vecākie viņus nepieņems, aizdzīs projām, jo neesi jau no mūsu ciema. Domā, kāpēc tu nāc, ja neko nemāki, tu dziedi ne tā, kāpēc gribi dziedāt jaunas dziesmas? Šie un tamlīdzīgi jautājumi nodarbina jaunos. Ieteikums būtu jaunus cilvēkus aicināt un neaizrādīt, ka nemāk dziedāt, neaizrādīt, ka uzvilkti pārāk īsi svārciņi, bet vienkārši atvērti un ar prieku pieņemt ikvienu jaunu cilvēku, kurš uzdod kaut vienu mazu, kautrīgu jautājumu, kas tad ir Maija dziedājumi. Paldies Dievam, es nu jau desmit gadus visur tieku uzņemta ar prieku un mīlestību, un pa šiem gadiem jau diezgan labi spēju atrast dziesmu, ko uzsāk teicēja, un to nodziedāt. Un ceru, ka pēc 50 gadu dalības zināšu no galvas 70% dziesmu, jo 100% visas dziesmas neizzināt. Rodas jaunas vai kāda sena dziesma tiek atrasta, un mācamies atkal to dziedāt. Liels paldies Kubulu dziedātājām Teklai Kozlovskai, Marijai Bukšai, Marijai Gorščalei, Inārai Pugejai, Marutai Ozolai, Nellijai Lielbārdei, Maijai Osmanei, Inārai Kaičenko, Šķilbēnu pagasta dziedātājām Valentīnai Keišai, Janīnai Lapsai, Celinai Kauperai, Viļakas dziedātājai Annai Annuškānei, Medņevas pagasta dziedātājai Silvijai Babānei, Medņevas etnogrāfiskajam ansamblim un daudzām citām sievām par iespēju piedalīties Maija dziedājumos un iemācīties dziedāt dziesmas Dieva un Dievmātes godam. Vienmēr maija mēnesis liekas par īsu, jo gribētos aizbraukt un piedalīties Maija dziedājumos ciemos, kur es vēl neesmu piedalījusies. Tikai pāris reizes esmu Maija dziedājumos piedalījusies Dienvidlatgalē. Vēlētos tur aizbraukt vēl, jo ir interesanti izpētīt, kā vienu dziesmu nedaudz savādāk dzied dažādās vietās Latgalē.

Dod gara spēku un sakārto domas
Evita Zaremba no Susāju pagasta: -Dziedāt pie Egļavas ciema krusta manu mammu Anitu un mani līdzi ņēma mana vecmamma Genovefa Zaremba. Tas bija 90-to gadu otrajā pusē, šķiet, es vēl negāju skolā. Padomju gados aizliegto tradīciju vecmamma atcerējās no savas bērnības, viņa bija no ļoti ticīgas ģimenes. Kad sabruka PSRS, vecāki cilvēki atsāka dziedāt pie ciemu krustiem un ņēma līdzi bērnus un mazbērnus. Vecmamma nomira, kad man bija 13 gadi. Līdz tam es diezgan regulāri gāju līdzi dziedāt, īpaši man patika seno laiku dziesma “O, Marija, tu – lilija”. Sākumā, kad vilku līdzi tāpat, bez grāmatas, nevarēju saprast, kas tā tāda “tulilija” īsti ir. Pēc tam daudzus gadus dziedāt negāju. Gan tāpēc, ka pusaudža vecumā mani tas neinteresēja, gan vēlāk tāpēc, ka septiņus gadus dzīvoju un studēju Rīgā. Pēc atgriešanās no Rīgas 2017.gadā esmu atsākusi piedalīties Maija dziedājumos pie Egļavas ciema krusta. Dažas reizes esmu dziedājusi arī pie Skandīnes krusta un pie krusta Viļakas Romas katoļu baznīcas dārzā. Pie krusta maijā Egļavā dziedam vienu reizi. Parasti dziedātāji ir tie paši – Anna un Indra Mačānes, Jānis Prancāns, Antoņina Kaļiņina, Anna Strupka, Aldis Pušpurs, parasti pievienojas vēl citi, un kopā esam vismaz 10 cilvēki. Arī šogad, par spīti visam un ievērojot ierobežojumus, tikāmies pie skaistā, Alda Pušpura prasmīgajām rokām atjaunotā ciema krusta, lai godinātu Dievmāti, pateiktos par visu, lūgtu žēlastību dzīvajiem un mūžīgu mieru ciema mirušajiem. Maija dziedājumi pie Egļavas krusta vienmēr skan skaisti, jo starp sievu balsīm ir spēcīga vīra balss. Vai tradīciju vajag ‘modernizēt’? Man gribētos teikt, ka tas nav iespējams. Tradīcija tieši tāpēc ir tradīcija, ka tā laika gaitā ir veidojusies pati un neviens ar varu nav centies kaut ko mainīt. Ja tradīcija dzīvo, tad tikai tāpēc, ka tai ir ļauts dzīvot. Ja tradīcija mainās, tad tikai pati, bez ārējas iejaukšanās. Piespiedu kārtā neviens jaunietis nenāks dziedāt pie krusta. Ja šodienas cilvēks vairāk uzticētos savai sirdij, nevis prātam, daudzas tradīcijas dzīvotu. Arī Maija dziedājumus nevajadzētu uztvert kā dogmatisku, vecu dziesmu dziedāšanu. Jaunieši vairs nesaprot pat Blaumaņa valodu, kur nu vēl veco dziesmu grāmatu tekstus. Ja dziesmu ‘laiž’ caur dvēseli, vārdi vairs nav tik būtiski. Dziesma vispirms stiprina pašu dziedātāju, dod gara spēku, sakārto domas. Tādas ir manas izjūtas.

Tradīcija Latgales katoļus padarīja garīgi bagātākus
Valda Čakša ir pedagoģe. Viņa jau ceturto gadu desmitu ir skolotāja Jāņa Ivanova mūzikas vidusskolā, kur audzēkņiem māca Latvijas un pasaules vēsturi, kulturoloģiju, kā arī politiku un tiesības. Savukārt Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā strādā ar topošajiem kultūrvēsturniekiem - ir docente, pētniece, veic arī citus darba pienākumus. Veikusi pētījumus, kuru rezultātā tapa monogrāfija “Tautas konservatorijas Latgales kultūrvidē (1923 –1941)” un Kultūras akadēmijā ieguva mākslas zinātņu doktora grādu kultūras teorijas apakšnozarē. Lūdzām Valdu Čakšu uz sarunu par Latgales kultūrvidi.

Vai, pētot Latgales kultūrvides iezīmes, nonācāt arī pie dziedājumiem Dievmātes godam?
-Minēto pētījumu gaitā nonācu pie atziņas, ka vajadzība pēc profesionālas muzicēšanas nav radusies tukšā vietā vai kā apliecinājums Latvijas valsts izglītības politikai. Muzicēšana jau kopš senseniem laikiem ir bijusi Latgales reģiona tradicionālās kultūras savdabīgs komponents, iedzīvotāju dzīves gājuma un sadzīves neatņemama sastāvdaļa. Pārsvarā tā bijusi funkcionāla mūzika jeb mūzika ar noteiktu uzdevumu (darba, deju, rituāla vai apceres). Tautas muzicēšanas tradīcijas attīstījās galvenokārt laukos, to attīstību lielā mērā sekmēja latgaliešiem jeb Latgales latviešiem raksturīgajās sadzīves kultūras tradīcijās radītās kopdarba formas un katoļu baznīcas iedibinātās tradīcijas. Tādējādi latgaliešu estētiskā kultūra, tostarp tradicionālā mūzika, ir veidojusies divu galveno faktoru ietekmē: pirmkārt, tas ir bijis tautas dzīvesveids un audzināšanas prakse, kopjot darba tikumu, amata prasmi un skaistuma izjūtu; otrkārt, tā ir bijusi Romas katoļu Baznīcas autoritāte, kas uzturēja tikumiskos orientierus draudzēs, noteica vērtību sistēmu, izvirzīja prasības, pēc kurām Latgales latvieši vadījās sadzīvē, darbā un svētkos. Pētot Latgales kultūrvides iezīmes, etnoreliģiskais aspekts, kurā viens no vissavdabīgākajiem komponentiem ir tieši dziedāšana Dievmātes godam pie krucifiksiem, lika tam pievērst lielāku uzmanību.

Kad sāka interesēt šī tēma?
-Tas bija viens no mūzikas vidusskolas izlaidumiem, kura laikā kordiriģente Emīlija Slišāne no Šķilbēnu pagasta Lotušu ciema, jau krietni gados, tādā vecišķā gaitā gāja sveikt savu audzēkni. Tā sagadījās, ka viņa starp klātesošo rindām gāja viena pati un izskatījās ļoti vientuļa. Tā aina ir dziļi iespiedusies atmiņā. Varu teikt, ka redzētais stimulēja pievērsties mūziķu ieguldījumam Latgales kultūrā. Un pētījumi tiešām apliecina, ka daudzām ievērojamām Latgales mūzikas kultūras personībām, sevi pilnībā atdodot profesijai, privātā dzīve palikusi novārtā, un mūža nogalē daudzi no viņiem paliek vientuļi. Protams, bija draugi, kolēģi, audzēkņi un klausītāji koncertos, bet nebija ģimenes, savu bērnu arī nebija, jo viņu dzīvē prioritāte bija tieši radošā darbība, mūzika. Pārceļoties uz dzīvi Latgalē, sādžu krustus vēl padomju laikā vietām ievēroju. Protams, jautāju par to lomu, bet nevaru teikt, ka tas mani dziļi ieinteresēja. Īpašāka interese radās tikai, studējot doktorantūrā un pētot muzicēšanu Latgales kultūrvidē.

Vai pašai kādā dzīves posmā arī bijusi iespēja dziedāt pie krustiem?
-Diemžēl nē, jo augu citā kultūrvidē, turklāt pilnīgi ateistiskā ģimenē. Mani vecāki bija padomju kalpotāji un aktīvi tā laika ‘jauno’ tradīciju ieviesēji. Ticīga bija vienīgi mana vecmāmiņa, ar kuru kopā četru gadu vecumā es pirmo reizi biju baznīcā. Dievkalpojumi tad vēl notika latīņu valodā un es, mājās pārbraukusi, lepni stāstīju par pieredzēto un centos pat atdarināt priestera dziedāto ‘Dominus Vobiscum’, kas manā izpildījumā gan skanēja kā ‘Dominu svabisku’. Ģimenē bija krietns skandāls un vecmāmiņa pie mums kādu laiku ciemos vairs nedrīkstēja braukt.

Ko liecina pētījumi - vai šai tradīcijai nav tendence izzust?
- Tas ir atkarīgs no jaunās paaudzes vērtību orientieriem. Nav noslēpums, ka vairākums no mūsdienu jaunās paaudzes vērtību skalas pašā augša liek materiālās, bet ne garīgās vērtības. Tomēr, strādājot mūzikas skolā, esmu novērojusi, ka aizvien vairāk pieaug audzēkņu skaits, kuri aktīvi iesaistās kolektīvos, kuros pievēršas seno, tostarp arī Maija dziedājumu tradīciju uzturēšanai.

Latgales katoļu kultūras fenomens-vai šādi var raksturot maija dziedājumus?
-Noteikti! Ne jau velti šī tradīcija ir iekļauta mūsdienu Latvijas kultūras kanonā, kurš ir izcilāko arī tautā radīto kultūras vērtību kopums. Šī tradīcija kanonā raksturota kā viena no “spilgtākajām tautas dievbijības izpausmēm Latgalē, reizē dziedāšanas prieka atklāsme, Latgales pavasara skaņu ainavas komponents un viens no latgaliskās piederības muzikālajiem simboliem.” Uzskatu, ka tikai respektējot Latgales kultūras īpatnības un apzinoties muzicēšanas vēsturiskās saknes, var izprast šī reģiona mūzikas kultūras transformāciju, t.i. ceļu līdz nepieciešamībai muzicēt profesionālā līmenī.

Jums ir dziļāki pētījumi par šo tēmu?
-Tas ir viens no monogrāfijas pirmajā nodaļā ietvertajiem tematiem. Informāciju par šīs tradīcijas izcelsmi savulaik meklēju lietuviešu, poļu un latviešu baznīcas zinātnieku darbos, un noskaidroju, ka tradīciju Romā 1750. gadā ieviesa jezuīti, bet, sākot ar 19. gadsimtu, maija dievkalpojumi kļuva pazīstami visā Eiropā. Tradīcijas vispārinājumu ir veicis itāļu jezuīts A. Donīsijs, kurš 1725. gadā Veronā izdeva grāmatu “Mese di Maria, ossia Mese di Maggio, consacrato a Maria“. Grāmatā pirmo reizi tika noteikta maija dievkalpojumu kārtība, paredzot, ka Jaunavas Marijas tēls un altāris jārotā ar ziediem un vakaros to priekšā jālasa Rozārijs, litānija u.c. lūgšanas, kā arī lasījumi par Jaunavas Marijas labdarību. Savukārt katoļu baznīcas vēstures pētnieks J. Broks tradīcijas nostiprināšanos Latgales teritorijā saista ar dominikāņu darbību, kuri pēc jezuītu izraidīšanas pārņēmuši Aglonas klosteri (1820) un sestdienās dziedājuši Vissvētākās Jaunavas Marijas litāniju. Dominikāņu laikā Aglonas baznīcā katru dienu dziedāts rožukronis, pie baznīcas dzīvojušas speciālas dziedātājas, kurām klosteris lielākās svētku dienās izmaksājis zināmas naudas summas. Jau no 1863. gada Aglonas baznīcā pie Dievmātes brīnumdarītājas svētgleznas altāra katru rītu upurēta dziedamā Sv. Mise un pēc tam Vissvētākās Jaunavas Marijas litānija. Mūsdienās katoļu Baznīca liturģiskajā gadā atzīmē dažādus Marijas svētkus, tomēr ticīgo lūgšanas arī Marijas svētku dienās ir veltītas vienīgi Dievam Tēvam, caur Jēzu, Viņa Dēlu, Svētā Gara vienībā. Katrs cilvēks, kas pazīst katoļu lūgšanas, Vissvētāko Jaunavu Mariju vai svētos savā lūgšanā gan dievnamā, gan pie sādžas krusta uzrunā ar vārdiem: “Lūdz par mums!” Tas nozīmē, ka lūdzējs pie Dievmātes vēršas ne kā pie augstākas garīgas būtnes, bet gan kā pie starpnieka.

Latgalieši Maija dziedājumu laikā velk zīmītes - značkas?
Ja runājam par Maija dziedājumiem raksturīgo značku vilkšanu, tad Latgalē tā bijusi īpaši populāra 19.gadsimta sākumā – latgaliešu drukas aizlieguma laikā. Značkas ir mazās zīmītes, kurās ierakstīti uzdevumi, kas mēneša laikā ticīgajam jāpilda katru dienu. Lai izprastu šo iezīmi, pētīju arī senāk izdotās lūgšanu grāmatas, piemēram, 1829.gadā Polockā izdotajā “Gromota brolistes Wysusvatokas Sirdis Jezu un Maryas”, savukārt 1883.gadā Viļņā – “Gromota lyugšonu uz gudu Diva Kunga”. 19.gadsimta beigās maija dziedājumu vajadzībām tika izdota atsevišķa grāmatiņa, kas saucās “Kolpōšona par maja mēnesi”. Lūgšanu grāmatās ietvertas norādes gan par lūgšanu saturu, gan arī par procedūru, kā arī izpildāmo dziesmu teksti. Ir arī ieteikumi, ko rakstīt maija mēneša uzdevumos, piemēram, visu mēnesi nedzert brandavīnu, sestdienās atteikties no brokastīm, katru dienu skaitīt īpašas lūgšanas, piedot saviem ienaidniekiem, iet pie grēksūdzes u.tml. Šie uzdevumi varēja būt dažādi – lūgšanas, kas jāskaita katru dienu, labi darbi un palīdzība savam tuvākajam un citi.

Vai padomju laiks tradīcijai 'izgrieza robu'?
-Nenoliedzami, jā. Kad pārcēlos uz Latgali, es par šo tradīciju neko nezināju. Reizēm dzirdēju, ka vīramāte, kura dzīvoja Ludzas rajona Mežvidu ciema Kaķu sādžā, rītos dzied bezgalīgi garus dziedājumus, bet, vaicāta par dziedāšanu, viņa atbildēja, ka tā esot Reita dzīsme, savulaik tā dziedājuši mājās. Citkārt viņa savā nodabā klusi skandēja maija vakaros, un tajās dziesmās bieži minēja Marijas vārdu. Uz maniem jautājumiem viņa atrunājās, ka Latgalē tā darījuši pie sādžas krusta, bet, kad tas ticis nojaukts, viņa dziedot viena pati mājās. Pēc vairākiem gadiem, kad jau zināju par maija dievkalpojumiem pie sādžu krustiem, kopā ar mūzikas vidusskolas audzēkņiem veicu nelielu pētījumu par šīs tradīcijas pastāvēšanu viņu dzimtajās vietās,- rezultāti tiešām bija bēdīgi. Gandrīz visur padomju laikā krusti pie nozīmīgākajiem ceļiem jau bija nojaukti, tie saglabājās tikai nomaļākās sādžas. Daļēji bija aizgājusi arī paaudze, kura aktīvi piedalījās tradīcionālajos maija dievkalpojumos. Dažviet vēl bija palikuši trīs līdz pieci rituāla zinātāji. To apliecināja arī aptauja, ko veicu ne vien starp mūzikas vidusskolas audzēkņiem, bet arī savu studentu vidū Tie bija topošie vēstures un kultūras vēstures, kā arī sākumskolas, sociālo zinību un reliģijas pedagoģijas skolotāji. Diemžēl vairākums no viņiem neko nezināja par šo tradīciju un tikai kādi 8% aptaujāto rakstīja, ka ir par to dzirdējuši no saviem vecākās paaudzes radiniekiem, 0,3% bērnībā ar vecmāmiņām bija piedalījušies dziedāšanā pie krusta, bet tradīcijas būtībā nebija iedziļinājušies. Tikai 3 jaunās paaudzes pārstāvji varēja apliecināt šīs tradīcijas pārzināšanu, sakot, ka kopā ar vecvecākiem piedalās pasākumos savās dzīvesvietās, - galvenokārt vietās, kur pēc krucifiksu atjaunošanas, aktīvi sāka darboties tautas tradīciju uzturētāji.

Kā šī tradīcija atšķiras dažādos novados,vietās?
-Diemžēl to īpaši pētījusi neesmu. Zinu, ka arī Kurzemes katoļi šo tradīciju cenšas uzturēt, bet īpaši godā to tur un pēta lietuvieši. Kad piedalījos vienā no zinātniskajām konferencēm Kauņas universitātē, šīs tradīcijas pētniekiem bija atsevišķa sekcija, kur risinājās spraigas diskusijas. Dievs, paredzot katram savu dzīvē ejamo ceļu, tikai atsevišķiem cilvēkiem piešķir arī spējas un vēlmi izkopt tās talantā, lai rezultātā viņš, nedomājot par sevi kā par vīrieti vai sievieti, dotu savai profesijai atbilstošo pozitīvo pienesumu iespējami lielākam līdzcilvēku pulkam. Tādu personību piemiņa ir jāpēta, lai saglabātu kā orientieri paaudžu paaudzēs.To pašu var attiecināt arī uz latgaliešu tautas kultūras tradīciju glabātājiem. Ja profesionāļus dzīvē galvenokārt vada mūza jeb savas misijas apziņa, tad tautas kultūras tradīciju glabātājos, manuprāt, vairāk dominē ticība. Tā ir ticība augstākās apziņas iedibinātajai kārtībai, cilvēcīgas dzīves noteikumiem, kas izpaužas arī rituālo darbību respektēšanā, centienos tajās ietvertās vērtības no jauna iedzīvināt mūsdienu sabiedrībā.

*Par publikāciju "Viens pats mājās" saturu atbild SIA "Balvu Vaduguns"

"Viens pats mājās" (31.07.2020)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?
Pagājušajā gadā Krāslavas novada Skaistā un Viļakas novada Aizpurvē apraides mastu pamatos iemūrēja laika kapsulas ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Abu vēstījumu saturs bija identisks. Tikmēr acīgākie pamanīja, ka bez VAS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centra” pārstāvja un pašvaldību vadītājiem Skaistas vēstījumu parakstīja satiksmes ministrs Tālis Linkaits, bet Viļakas vēstījumā savu parakstu atstāja valsts augstākā amatpersona - Valsts prezidents Egils Levits. Tomēr kāda ir šādu vēstījumu vērtība un cik svarīgi tos nodot turpmākajām paaudzēm?

Būtībā, senatnīgumā un mērķī
Vēstījumu kapsulu iemūrēšana pamatos, ceļot kādu jaunu objektu, ir ļoti populāra parādība ne tikai Latvijā. Senos laikos jūras braucējiem vēstījums pudelē kalpoja par iespēju noteikt straumes virzienu, reizēm bija vienīgā, kaut vājā cerība uz glābiņu, vai - jau pēc ilgāka laika - vienīgā liecība par kuģa likteni. Atradējam, protams, tā ir liela intriga un prieks, - jo senāks vēstījums, jo interesantāk. Vērtība rodas no tā, ko kāds ir gribējis pateikt, cik sens ir vēstījums, vai kapsula bijusi atbilstoša mērķim un vispār kaut kas ir saglabājies.
Cik svarīgi vēstījumus nodot turpmākajām paaudzēm? Mūsdienās ir daudz citu iespēju atstāt vēstījumu. Tomēr ne vienmēr var paredzēt vēstures gaitu. Jebkurā gadījumā šāda pēkšņi zemē atrasta liecība būs interesanta vienmēr. Diemžēl šāda veida senus atradumus mūspusē nezinu. Savukārt savā bērnībā ar draugiem, stādot koku, esam paši rakstījuši vēstījumu, ko ierakt pie saknēm. Tas gan bija ļoti bērnišķīgi - vecā zāļu pudelītē ielikta zīmīte, kas noteikti neizturēs laika pārbaudi. Tomēr arī šo zīmīti atrast pēc laika būtu interesanti. Ja pašai būtu jānodod vēstījums nākamajām paaudzēm par laiku, kurā šobrīd dzīvojam, ja rakstītu, piemēram, mazbērniem veltītu vēstījumu, tajā īsumā pastāstītu par dzimtu, ģimeni, mājām, par to, kā piedzīvots laiks, kad mums atkal ir sava Latvija.

Tehnoloģiska un ideoloģiska vērtība
1968.gada 29.oktobrī, komjaunatnes 50 gadu dibināšanas dienā, kādreizējā partijas komitejas ēkā iemūrēja kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Es biju viens no šī vēsturiskā brīža aculieciniekiem, un kapsulu vajadzēja atvērt pēc 50 gadiem – 2018.gadā. Pa šo laiku gan ir mainījusies valsts politiskā iekārta, arī Padomju Savienības vairs nav, un tā iemūrētā kapsula joprojām atrodas savā vietā neskarta. Mūsu rīcībā gan nonāca vēstījuma kopija, kura aptuvenā būtība bija, ka padomju jaunieši piemin cīnītājus par revolūcijas ideāliem, ka viņi strādās un cels komunismu... Savulaik biju arī aculiecinieks vēstījuma kapsulas iemūrēšanai, kad būvēja mākslas skolu. Priecājos, ka izvēlējās tieši manas meitas Ilonas zīmējumu, kuru ievietoja vēstījuma kapsulā. Jāpiebilst, ka vēstures zinātne ir mana sirdslieta jau kopš bērnības, par kuru interesi radīja mana māte – kādreizējā skolotāja un skolas novadpētniecības muzeja izveidotāja.
Kopumā uz vēstījumu nodošanu nākamajām paaudzēm raugos pozitīvi, jo tas mūsu pēctečiem sniedz informāciju par kādu konkrētu notikumu un fonu ap to. To vēstījumu vērtība, kas iemūrēti Skaistas un Aizpurves apraides mastu pamatos, ir tehnoloģiska. Proti, pēc daudziem gadiem, kad, iespējams, šie vēstījumi tiks atvērti, pasaulē būs izveidotas jau citas, krietni modernākas tehnoloģijas. Līdz ar to mūsu pēctečiem būs papildus ieskats ne tikai par šodien valdošajām tehnoloģijām, bet, šajā gadījumā, varbūt arī par valstu ideoloģijām, starpvalstu attiecībām. Arī mēs, muzeja darbinieki, pirms septiņiem gadiem iemūrējām sava veida vēstījumu. Proti, tolaik vēstures un mākslas muzeja teritorijā notika centrālapkures pieslēgšanas darbi. Lai arī tie, vismaz mūsdienās, nešķiet ievērojami darbi, tomēr par godu šim notikumam nolēmām iemūrēt vēstījumu. Ja kāds šo vēstījumu atradīs pēc daudziem gadu desmitiem, iespējams, viņiem būs ļoti interesanti iepazīties ar to, kādas savulaik bija apkures tehnoloģijas.
Vai Skaistas iedzīvotājiem nav zobs uz Aizpurves ciema ļaudīm, ka viņu vēstījumu parakstīja Valsts prezidents, bet Skaistas vēstījumu – augsta, bet tomēr zemāka ranga valsts amatpersona – satiksmes ministrs? Nezinu, kā šo faktu uztver Skaistas iedzīvotāji un krāslavieši kopumā. Visticamāk, daudzi par to nemaz arī nezina. Tomēr varu teikt, ka tā droši vien ir laba zīme. Varbūt līdz ar satiksmes ministra parakstu mūspusē uzlabosies ceļu stāvoklis? Tas, protams, ir humors. Runājot nopietni, nedomāju, ka tam vajadzētu piešķirt īpašu nozīmi. Vēstījumā arī rakstīts: “Jūs, kas šobrīd lasāt šo vēstījumu, jau zināt, kāds mūžs bijis Skaistas un Viļakas mastiem, un vai mastiem izdevās sekmēt izvirzītos mērķus”. Vai mastiem ilgtermiņā izdosies realizēt savus mērķus? Konceptuāli tā tam vajadzētu būt. Tomēr uzskatu, ka laiks jau aizritējis, masti uzstādīti par vēlu un tie neko vairs neglābs, jo laukos ar katru gadu cilvēku paliek arvien mazāk. Lai Dievs dod, ka es maldos!

Torņu un mastu karte Latgalē
Bezmaksas zemes TV apraidē iedzīvotājiem pieejamas piecas TV programmas: LTV1, LTV7, Sportacentrs.com, Re:TV un Rīga TV 24. “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (LVRTC) atgādina, ka, lai varētu uztvert šo TV programmu signālu, Aizpurves un Skaistas iedzīvotājiem jānoregulē uztverošās antenas jauno mastu virzienā un jāveic televīzijas programmu uzstādīšana. Pamatdarbība visiem ir vienāda – jāveic programmu meklēšana, lai TV iebūvētais uztvērējs vai dekoders uztver jauno programmu bloku. Pretējā gadījumā uztvērējs turpinās uztvert TV programmas no citiem raidošajiem torņiem. Tāpat, veicot antenas regulēšanu, nepieciešams pārliecināties, vai antena ir izvietota pēc iespējas augstāk virs zemes, kā arī, vai antena, kabeļi un to savienojumi ir tehniski atbilstošā stāvoklī un nav bojāti vai novecojuši. Tas tādēļ, jo tieši šāda veida bojājumi ir viens no biežākajiem šķēršļiem programmu kvalitatīvai uztveršanai.

Ziņas svešā mēlē
Laikraksts “Vaduguns” devās aprunāties ar Krāslavas novada Skaistas pagastā dzīvojošajiem, lai lūkotu, kas mainījies pēc apraides masta uzstādīšanas. Vairums aptaujāto, kuri savas ikdienas gaitas vada netālu no Latvijas – Baltkrievijas robežas, par Latvijas informatīvās telpas stiprināšanas mērķiem teic: “Tas nav slikti, bet kopumā tam ir maza jēga. Cilvēki turpinās skatīties un iegūt informāciju no tiem kanāliem, kas viņus interesē!”

Skaistas pagasta iedzīvotājs PĒTERIS ORUPS stāsta, ka pēc apraides masta uzstādīšanas – līdz ar šī gada sākumu - sākās problēmas ar maksas kanālu skatīšanos, jo tie no viņa televizora gluži vienkārši pazuda. Līdz šim kopumā maksas apraidē bija vairāki kanāli, tajā skaitā iedzīvotāju vidū populārie LNT un TV3. Visvairāk Pēterim kremt, ka vairs nerāda šlāģermūzikas kanālu, pa kuru pārraidītās dziesmas viņš klausījās katru mīļu brīdi. “Kad šāda ķibele notika, sākām interesēties, zvanīt, kāpēc tā? Atbrauca meistars no Madonas, kurš šajos jautājumos apkalpo Latgales reģionu. Viņš darbojās ap antenu, ap televizoru, bet jēgas no tā nekādas. Meistars teica, ka, iespējams, Skaistā uzstādītā apraides masta signāls ir spēcīgāks par citu torņu signālu, tādēļ maksas kanāli tiek slāpēti. Rezultātā nācās speciāli braukt uz Daugavpili, lai no maksas kanāliem atteiktos, jo par velti jau nemaksāšu. Varbūt vajag nopirkt jaunu antenu? Iespējams, pie vainas ir arī apkārtnes reljefs un koki, jo dzīvojam ieplakā. Lai vai kā, esmu jau pieradis dzīvot bez maksas kanāliem. Ja nav, tad arī nevajag!” optimismu nezaudē Pēteris.
Jāpiebilst, ka pagājušā gada nogalē “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” Aizpurves un Skaistas iedzīvotājus aicināja noregulēt uztverošās antenas jauno mastu virzienā un veikt televīzijas programmu uzstādīšanu, lai varētu uztvert bezmaksas zemes apraidē esošo TV programmu signālu (vairāk informācijas interneta mājaslapā www.lvrtc.lv). Pēteris gan stāsta, ka viņa mājā antena joprojām pagriezta pretējā virzienā. Kungs spriež, - ja antenu pagriezīs masta virzienā, visticamāk, vairs nevarēs skatīties Baltkrievijas kanālus. Tos Pēteris iecienījis dažādu iemeslu dēļ – gan kaimiņvalsts prezidentu Aleksandru Lukašenko var paklausīties, gan arī baltkrievu koncertus paskatīties. “Ja mums būtu tāds prezidents, cita kārtībā būtu! Kas attiecas uz masta uzstādīšanu un vēlmi mazināt kaimiņvalstu propagandu, jāteic tā: priekš manis tas masts bijis vai nebijis! Līdz šim skatījos, piemēram, Baltkrievijas kanālus, to turpinu darīt arī tagad. Pierobežas iedzīvotājiem dzīve turpinās tādā pašā ritmā, kā līdz masta uzstādīšanai,” nešaubās Pēteris.
Arī Pēterim Orupam kaimiņos dzīvojošajai FELICIJAI MARKEVIČAI pēc apraides masta uzstādīšanas pārstāja rādīt maksas kanālus. Tiesa, šī problēma jau novērsta, uzstādot jaunu antenu. “Kopumā pēc masta uzstādīšanas nekas nav mainījies. Bijām domājuši, ka līdz ar jauno mastu tiks pastiprināts signāls Krievijas un Baltkrievijas kanāliem. Masts domāts Latvijas bezmaksas apraidē esošajiem kanāliem? Bet man taču bezmaksas un maksas kanāli labi rādīja gan pirms masta uzstādīšanas, gan arī tagad! Nesaprotu, kāpēc to mastu vispār vajadzēja būvēt? Jebkurā gadījumā jaunais apraides masts kaimiņvalstu propagandu nemazinās. Tā domāt ir muļķīgi. Cilvēki, kuri gribēs, skatīsies satelīttelevīziju vai vēl vairāk izmantos internetu. Varbūt, piemēram, Zilupes pusē kaimiņvalstu propaganda ir efektīva, bet ne Skaistas pagastā. Mēs Krievijas kanālos skatāmies dažādus šovus, koncertus, bet ne ziņas. Paskatāmies arī, ko saka Krievijas prezidents, bet mēs paši protam atšķirt pelavas no graudiem,” uzsver Felicija.

Informācijai: Skaistas pagastā sevi par latviešiem uzskata ap 77%, krieviem - ap 10%, baltkrieviem - ap 8%, poļiem - ap 3% cilvēku. Tas gan ir uz papīra un pasēs, bet ikdienā krievu valoda tiek lietota biežāk (pēc Skaistas pagasta pārvaldes vadītājas teiktā).

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

"Dots devējam atdodas" (17.07.2020.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Ar latgalītes sporu īkarojuse “GORu”

Pēc izglītības: ģeogrāfe.
Izglītojusies: Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē ( 2007.), Rīgas Komercskolā (2003.), Rekavas vidusskolā (2000.).
Strādā: Latgales vēstniecībā “GORS” par mārketinga nodaļas vadītāju.
Ģimene: vecāki Irina Husare, Pēteris Husars, māsas Sanita, Līga, Estere, brālis Mārtiņš.
Dzīves moto: es gribu, es varu, es daru!

Viņa jau nāk!
Ar Edīti mums norunāta satikšanās Rekovas autopieturā. Braucot turp, domāju, cik jauki: sēdēsim abas pieturā uz soliņa un runāsimies. Garāmbraucēji droši vien nodomās, ka gaidām autobusu.
Rekova vasaras pēcpusdienā ir nedaudz miegaina, neredz gandrīz nevienas dzīvas dvēseles un arī pietura tukša. Taču, kad pagriežos, acu priekšā jau stāv smaidīga tumšmate plandošā vasaras kleitiņā. Tā noteikti ir mana sarunu biedrene Edīte!

Te tomēr ir citādāk
Šķilbēni ir Edītes dzimtā puse. Savu dzīvesvietu viņa nav pārdeklarējusi joprojām un dara to pat apzināti,- lai mazajam pagastam tiek arī viņas nodokļu artava. Nesen, izbraukusi loku Latgales pierobežā, viņa it kā citādām acīm paskatījusies arī uz savu mazo dzimteni. Te tomēr ir citādāk, - sakoptāk, skaistāk un dzīvāk.Te ir tā daudzinātā Upīte, kur dzīvo un strādā lielā zemnieku saimniecība “Kotiņi” un rosās vēl citi lauksaimnieki, grēks būtu teikt, ka pierobeža ‘iesūnojusi’. Pašos Šķilbēnos viņai mīļa muiža. Lai arī patlaban tā piedzīvo aizmirstības laiku, tur joprojām Edītei ir jaukas atmiņas, kaut vai vārda došanas svētki, etnogrāfiskā ansambļa mēģinājumi, kuros viņa vadīja laiku, atnākusi līdzi mammai.

Tik braša komanda
Edīte no visiem pieciem bērniem ir visvecākā, ar jaunāko māsu viņām divdesmit gadu starpība. Par ģimenes lielo bagātību viņa runā ar neviltotu mīļumu. “Kad augām, visu darījām kopā – gan darbus, gan nedarbus. Mamma pat teica, lai labāk i nestāstām, kas viss tikai kopīgi nav pastrādāts. Man vienmēr bijusi laba sajūta, ka mūsu ir tik daudz, tik braša komanda varējām būt. Protams, ne vienmēr mums ģimenē visa bija gana. Deviņdesmitie gadi vispār bija grūti, tad jau naudas nebija. Mamma mūs audzināja pārsvarā viena. Vasarā parasti ilgi brokastojām, sēdējām pie lielā galda, runājāmies un plānojām kārtējos ikdienas darbus. Tā bija laba sajūta, kas deva apziņu, ka kopā esam stipri,” atceras Edīte.
Tāpēc viņai nesimpatizē tie čīkstētāji, cilvēki, kuriem viss ir tikai slikti, kuri saka, ka Latgalē nekā nav. Edīte tad iedomā savu mammu Irinu, kura audzināja piecus bērnus un visu dzīvi spējusi būt enerģiska un radoša. Mammai vienmēr svarīgas bijušas kultūras dzīves aktivitātes, viņa atradusi laiku pat tortēm, ko cepusi un pārdevusi. Bet tagad mamma ir aizgājusi no pastāvīga darba, viņa sniedz pakalpojumus lauku sētu govju īpašniekiem, lai pasaulē nāktu mazie teliņi. Ne velti Edīte saka: “Mamma arī man ir devusi apziņu, ka vajag pašam tikai darīt un viss izdosies. Tāpēc saku, ka galvenā un par visu pārākā ir – darba metode. Mums visiem ģimenē piemīt šāda iekšēja enerģija, ka varētu vai kalnus apgāzt. Bet tas nāk ārā arī tad, kad strīdamies un pierādām savu taisnību.” Klusībā viņa plānojusi, ka arī pašai varētu būt vismaz trīs bērni ar ne pārāk lielu vecuma starpību. Dzīve rādīs, kā tas īstenosies.

Rakstītā vārda spēks
Edīti sabiedrībā pazīst kā mūsdienīgu latgalieti, kura patiesi mīl savu novadu, tā cilvēkus un vērtības, viņa runā, raksta latgaliski un māca to arī citiem. Ko pašai tas dod? Edīte atzīst, ka šis ceļš nav bijis viegls. Jau pēc 9.klases no sava novada viņa devās mācīties uz Rīgas Komercskolu, un ar to arī sākās patstāvīgā dzīve. Tā bija iespēja veidot savu stipro raksturu un gribu, kam līdzi nāca arī latgaliešu valodas svarīgums. Par spīti tam, ka Edītes vecāki nav ļāvuši bērniem runāt latgaliski. “Muni vacuoki ir tei paaudze, kas ar sovim bārnim vaira narunoj latgaliski, koč sovā storpā tū dora, deļtuo, ka jim pošim ir puormasts, vylka pases sūleitas. Jī, loba grybādami, apsajieme, ka jūs bārnim tuo nabyus, bārnim byus lobuoka dzeive.” Daudziem vecākiem bija un ir joprojām priekšstats, ja bērni runās pareizi latviski, tas garantēs viņiem labāku dzīvi,” stāsta Edīte. Viņa atceras, ka pirmajās klasēs kādā pasākumā nopirkusi Ontona Slišāna grāmatu “Lyugums sapneišam”. Pārnākusi no skolas, mēģinājusi to lasīt, bet nav sapratusi, kā lasīt burtu ‘y’, un jautājusi mammai. Mamma tikai noteikusi : “Ka najiedz, nav kū tuodas gruomotys pierkt.»
Nopietns pavērsiens notika, studējot augstskolā, kur Edīte apmeklēja valodnieces Lidijas Leikumas lekciju kursu “Mūsdienu latgaliešu rakstu valoda”, mācoties šo valodu gan lasīt, gan rakstīt. Interesanti, ka Edītes pirmais rakstu darbs saistās ar laikrakstu “Vaduguns”, piedaloties konkursā “Lepns, ka no Balviem, lepns, ka no Latgales.” Nesen viņa atradusi šo rakstu un nopriecājusies: “Ai, cik skaisti tur man sanācis! Taču apzinos, ka, nedzīvojot šajā vidē, mana latgaliešu valoda nav tā īstenā Ziemeļlatgales puses valoda. Mans latgaliešu valodas ceļš bijis deviņi gadi, tieši pamatskolas gadu skaits pa vienai stundai nedēļā valodas pamatu apgūšanai,” stāsta Edīte. Jau cik paaudzes nomainījušās, un skolā latgaliešu valodu tā arī nemāca. Edīte baiļojas, ka ar laiku tā varētu zust, ja nav rakstītā vārda, kas ir valodas pamats un turpinājums. Viņa savas līdzšinējās darbošanās izvērsusi, pateicoties tieši latgaliešu rakstu valodas prasmei.
Šķilbēniem, viņas skatījumā, ir visai interesanta saistība ar latgalisko. Upīti viņa raksturo kā īpašu salu, kur dominē latgaliskais, taču tālāk Šķilbēnos un Rekovā tā tomēr vairs nav. Upītes latgaliskais gars, protams, ir Ontona Slišāna un tagad jau arī viņa pēcteču darbības rezultāts, nesot tautiņās latgaliskās kultūrvērtības.

Labākā darba vieta
Edīte 14 gadus nodzīvoja Rīgā, bet tad saņēma uzaicinājumu nākt uz Rēzekni un strādāt GORĀ. Savu lēmumu pieņēma pāris dienās, un jau sešus gadus ir šajā Latgales pilsētā, strādājot GORĀ par mārketinga nodaļas vadītāju. “Priecājos, ka Rēzeknē ir arī latgaliska vide, te var tā runāt, lai gan gadās, ka mani arī kāds nesaprot, sevišķi pasakot kādu īpatnējāku latgalisko vārdu. Taču GORS ir vieta, kuras dēļ no Rīgas esmu atpakaļ Latgalē, un noteikti arī labākā darba vieta Latgalē. Vismaz man,” pārliecināta Edīte. Viņas galvenais uzdevums, vienkārši skaidrojot, ir rūpēties, lai koncertzāles pasākumos būtu skatītāju piepildītas. Tas nozīmē rakstīt preses relīzes, gatavot reklāmas materiālus, rūpēties par afišu klāstu, biļešu tirdzniecību elektroniskajās sistēmās, koncertzāles sociālajiem tīkliem un tamlīdzīgi. Mārketinga sfēra šobrīd ir ļoti plaša. Kopā ar kolēģiem viņa sagaida arī skatītājus pasākumos un pieskata viņu labsajūtu, interesējas par pasākumu atsauksmēm un to, kas rakstīts medijos. Pandēmija gan diktējusi zināmas izmaiņas, šobrīd darba komanda gājusi mazumā un sarucis arī pasākumu un finanšu apgrozījums. Edītes nopelns, ka arī GORĀ jūtama latgaliskā klātbūtne un ar viņas ienākšanu tas kļuvis latgaliskāks. Vēlas un uzraksta kādu relīzi latgaliski, atļaujas tāda būt arī sociālajos tīklos, uzrunā cilvēkus ar priecīgu “Vasals!” Viens no zīmīgākajiem pasākumiem vēstniecībā ir Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” pasniegšanas ceremonija, kuras rīkošanu ar idejām aktīvi atbalsta arī Edīte. Viņas skatījumā tas ir liels un nozīmīgs gada darbs, kas godam jāpaveic. Atbraukusi uz Rēzekni, Edīte bija tā, kura pēc Rīgas dzīves centās izcelt latgalisko un rosināja to darīt arī citus, jo: “Ir tei sajiuta, ka es tū nadareišu, tod kurs?”
Vai Edītei ir savs tautastērps? Tie viņai esot pat divi – abi Ziemeļlatgales. Pirmais bijis Šķilbēnu, gribējusi vēl vienu kādas citas vietas, taču sirdij tomēr vistuvākā ir sava puse, tādēļ otrs ir Viļakas tautastērps. To darināšana gan bijusi uzticēta profesionāļiem, taču viņa pati savulaik ir izšuvusi vainadziņu.

Lielā grāmata beidzot gatava
Pirms kāda laika Edīte izdeva grāmatiņu par godu Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa dziedātājām “Škilbanu sīvas”. Viņai radās vēl cits projekts - sagatavot latgaliešu dziesmu grāmatu. Grāmata beidzot ir gatava, un tas ir desmit gadu ilgs darbs. Tā ir grāmata ar latgaliešu vecām un jaunām dziesmām. Lielākais izaicinājums grāmatas tapšanā bijis tas, ka latgaliešu dziesmām nav uzrakstītu gatavu nošu. “Mūsdienu mūziķi arī nemāk tās uzrakstīt, bet agrāk acīmredzot nav bijusi vajadzība pēc notīm. Paldies Solvitai Ivanovai no J.Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas, kura piekrita iesaistīties un palīdzēt šajā ‘avantūrā’,” stāsta Edīte. Viņa atlasīja dažādiem laikiem raksturīgās latgaliskās dziesmas, arī tautasdziesmas, bet Solvita tām izveidoja un sakārtoja nošu materiālu. Šī gada sākumā grāmata nedaudz vairāk kā tūkstoš eksemplāros beidzot iznāca. Tās pirmais eksemplārs Balvos nonāca caur interneta veikalu, bet to var nopirkt arī grāmatnīcās. “Man ir prieks, ka ienākumi dos pamatu atkal jaunu grāmatu izdošanai, jo mūsu biedrība “Latgolys Studentu centrs”, kurā pati darbojos, ik pa laikam izdod grāmatas latgaliski. Tas ir mūsu vaļasprieks un misija,” atklāj Edīte.

Skatās kartē un meklē dabā
Kas Edītei sagādā baudu un ko viņa dara brīvā laikā? Dzīvo daudzpusīgu un interesantu ikdienu. Patīk dziedāšana un dejošana, patīk izbraucieni ar velosipēdu, atrod laiku Latvijas apceļošanai. Pēdējos gados par aizrautību kļuvusi orientēšanās. “Es noteikti neesmu skrējēja, bet man vajag mērķi, kas jāsasniedz. Un skrējiens pa mežu, lai atrastu un sasniegtu kontrolpunktu, noteikti ir man atbilstošākais sporta veids. Tas nekas, ka dažkārt skrienot ielienu pamatīgā krūmājā vai pat purvājā un arī kontrolpunktu nevaru atrast. Tad rūpīgāk paskatos kartē un saprotu, ka esmu sajaukusi pļavu ar mežu vai arī otrādi. Bet galvenais ir azarts!” smejas Edīte.
Velotūrēs viņa parasti dodas kopā ar pāris draudzenēm, atbraukušām no Rīgas, un tad kopīgais mērķis ir izzināt Latgali. Rēzekne jau iepazīta, tādēļ parasti dodas uz citu pusi, pirms brauciena rūpīgi izplānojot maršrutu. Plānošana, atzīst Edīte, ir laba lieta, taču vēl labāk, ja velotūrē atgadās arī kas negaidīts, kaut vai kāda neplānota muzeja apmeklējums vai Latgalē pazīstamas personības pēkšņa satikšana. Parasti tie ir vienas dienas velobraucieni, kuros nobraukto kilometru skaits, atklāj Edīte, ar katru gadu sarūk. Pirms pāris gadiem viņas nobrauca 80, pat 100 kilometrus dienā, tagad jau pietiktu arī ar 50. Latgales iepazīšanas braucieniem labi noder arī automašīna. Viens no pēdējiem ceļa maršrutiem Edīti nesen aizvedis uz Krāslavas pusi, uz Laimes muzeju Indrā. Šādos nelielos ceļojumos Edīte jūtas piepildām savu ģeogrāfes misiju, jo var lasīt karti un meklēt konkrēto vietu dabā. Viņa iesaka ko tādu darīt arī citiem, tas būšot aizrautīgi.

Lai latgaliskais skan un dzīvo
Edītes pārliecība, ka latgaliskajam nevajag būt ar īpašu pieteikšanu, tam jābūt pašsaprotamam un jānāk dabīgi. “Man ir svarīgi, lai iznāk grāmatas, lai paši darām un rosāmies, lai latgaliskais skan un dzīvo sabiedrībā. Ja mēs to nedarīsim, tad laiks arvien vairāk attālinās un beigās nodzēsīs…” ir Edītes doma.
Ar savu mazo māsu Edīte arī reizēm cenšas runāt latgaliski, un viņai sāp, ka Estere neprot noskaitīt Tēvreizi latgaliski. “Kad es gāju skolā, mums bija ticības mācība, un jau kopš bērnības Dievu esmu lūgusi latgaliski. Man gribētos, lai vismaz baznīcā vēl ir latgaliskais, bet mazā māsa Tēvreizi mācījās un skaita latviski, kas jau šķiet tik neierasti. Laiki mainās,” pārdomās dalās Edīte.
Studējot augstskolā, Edīte rakstījusi darbu par tēmu “Vai Balvi ir Latgale?” Viņas atziņa, ka šaipusē pastāv zināma robeža. “Tur ir arī latgaliskais, bet daudzi vietējie latgaliski tomēr nerunā un kopumā latgaliska vide tur nevalda. Katrā ziņā ar Rēzekni Balvi nav salīdzināmi. Savā ziņā priecājos, ka tagad būs teritoriālā reforma un atkal būs vienots Balvu novads. Manuprāt, mazajiem novadiem ir grūtības pastāvēt un piesaistīt finansējumu. Iedzīvotāju taču paliek arvien mazāk, un jācer, ka reforma dos iespēju attīstīties. Mūsu mazā Latvija ir pārāk sadrumstalota, es gribu sagaidīt labas pārmaiņas,” ir Edītes Husares uzskats.

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.