Rakstos

“Dots devējam atdodas” (08.01.2021.)

Kurš ātrāks - zirgs vai mašine?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īsteno projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizē, kā cilvēkos veidojas piederības izjūta, kādā veidā iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Intervijas ar publikāciju varoņiem palīdz popularizēt kultūras dzīves kolorītu, rast atbildes uz jautājumiem, kā iespējams saglabāt latviskās tradīcijas, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās. Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmei, vai ir skaidrs virziens, uz kuru ejam? Publikāciju sērija tuvojas noslēgumam, šis ir pēdējais sagatavotais projekta darbs, kas nonāk pie mūsu lasītājiem.

Pagodināts, ka sauc par latgalieti

Vizītkarte
* Jānis Streičs dzimis 1936.gada 26.septembrī, ir kinorežisors, scenārists, rakstnieks, gleznotājs, aktieris, sabiedrisks darbinieks, LZA Goda loceklis, bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs.
* 1998.gadā Jānis Streičs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
* Jāņa Streiča filmas “Teātris” (1978), “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), “Cilvēka bērns” (1991) saņēmušas Lielā Kristapa balvu kā gada labākās filmas.
* Par filmu “Rūdolfa mantojums” (2010) Streičs ticis nominēts kategorijā “Labākais spēlfilmas režisors”. 2016.gadā Streičs saņēma Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.
* Daudzu starptautisko filmu festivālu laureāts - saņēmis balvas kinofestivālos Maskavā, Bostonā, Čikāgā. Streiča režisētā filma “Cilvēka bērns” saņēmusi galveno balvu Sanremo autorfilmu festivālā (1992), otro godalgu Starptautiskajā bērnu filmu festivālā Čikāgā, galveno balvu Maskavas kinofestivālā “Otrā pirmizrāde” (1993).

Jāņa Streiča vārds komentārus neprasa - pazīstams latviešu kinorežisors, scenārists, rakstnieks, gleznotājs, aktieris un sabiedrisks darbinieks, kurš ar savu darbu devis milzīgu pienesumu kultūras dzīvē un ne tikai. Lai arī Latgalē no sava mūža 84 gadiem pavadījis vien 14, viņš atzīst, ka bērnības dienu zeme viņa sirdij īpaša un tuva. “Runāt latgaliski ir tik dabiski, kā iedzert svaigu ūdeni. Man nav problēmu mirklī pārslēgties un jaukt šīs izrunas kopā, tā ka beigās latgalieši aiziet ar pateicību, ka runāju latgaliski, bet tie citi - ar prieku, ka visu sapratuši,” sarunā ar “Vaduguni” atzīst kinorežisors.

Varbūt iesākumā laikraksta lasītājiem, kuri nezina, kur šobrīd dzīvojat, varat pastāstīt par savām mājām un tagadējo apmešanās vietu?
-Mans stāsts sākās tā,- es atvedu uz Rīgu sievu lietuvieti Vidu, viņa ātri apguva latviešu valodu un iedzīvojās Latvijā kā īsta latviete. Bet pēc daudziem gadiem viens jauns lietuvietis atriebās un aizveda mūsu meitu uz savu dzimteni. Un tagad mūsu Viktorija strādā Kauņas muzikālajā teātrī. Tādā veidā jau vairāk nekā 40 gadus esmu saistīts ar Lietuvu.
Mūsu mājas atrodas Dzūkijas novadā, blakus Polijai. Varu tur iebraukt pa meža ceļiem. Skaists novads. Te piedzima un auga Konstantīns Čurļionis. Dzukiem, tāpat kā latgaliešiem, ir sava valoda. Tikai atšķirība tā, ka tas nevienam nerada problēmas. Te sāku rakstīt, un te vispirms tapa scenārijs “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”, tad nākamajām filmām, kā arī teksti grāmatām.
Kas ir tas, pie kā pēdējā laikā strādājat? Kas ikdienā nodarbina Jūsu prātu?
-Esmu cieši saistīts ar šejienes mākslas dzīvi. Mazajā, ezeriem ieskautajā pilsētiņā Veisiejā, mūsu vietvaldības centrā, katru pavasari notiek starptautiskie plenēri. Es iesaistu tajos Latvijas gleznotājus, it īpaši no Latgales. Jāzeps Pīgoznis te kļuvis īsta leģenda, Latgales gleznotājas Vēsma Ušpele, Ilze Griezāne, Vija Stupāne un Agra Rītiņa te jūtas kā savējās, Jānis Pliude, Jānis Anmanis, Juris Ģērmanis un daudzi citi. Interesanti tas, ka mūsu plenēri cieši saistīti ar Veisiejas Svētā Jurģa baznīcu. Dzukija ir slavena arī ar saviem kokgriezējiem, kuri piedalās plenēros. Mums ir izcila Svētā Jura kokā darināto skulptūru kolekcija, kuru man kopā ar Lietuvas vēstniecību izdevās parādīt rīdziniekiem Svētā Pētera baznīcā. Es teicu,- mums izdevās. Tāpēc, ka tiku iesvētīts Veisiejas Goda pilsoņa kārtā.
Daudzi izcili mākslas darbi tapuši brīžos, kad cilvēks jūtas iedvesmots. Bet, cik zināms, iedvesma ir diezgan reta viešņa, īpaši tik haotiskā darbā, kāds ir kino. Kā Jums šobrīd ar iedvesmu?
-Diezin vai par iedvesmu tā ir, kā sakāt. Zinu, ka viss, ko atstājuši Renesanses ģēniji, tapis pēc pasūtījuma. Arī vēlāk. Visspilgtākais piemērs ir Verdi opera “Aīda”. Komponists sen jau bija atmetis mūziku, dzīvoja tālu no kultūras burzmas, un piepeši Ēģiptes pārvaldnieks hedivs Ismails Pašā piedāvāja viņam komponēt operu “Aīda”. Turklāt piedāvāja tik lielu samaksu, ka Verdi gribot negribot atgriezās pie mūzikas. Un tapa izcils darbs. Iedvesma diemžēl gadās īsu brīdi, un bieži vien tai seko vilšanās, jo darbs ir sākts un tas jānoved līdz galam. Darbs un meistarība ir panākumu garants.
Runājot par kino, zināms, ka režisoriem daži aktieri ir tādi, kurus var saukt par saviem. Pēc kā Jūs, būdams režisors, vērtējat aktierus (aktiermeistarības, cilvēciskajām īpašībām, savstarpējas pazīšanās, veiksmīgas iepriekšējas sadarbības...)?
-Protams, ir savējie. Darba gaitā rodas personīgā izlase - līdzīga savam teātrim. Visiem iemesliem, ko minējāt jautājumā, ir bijusi sava loma. Diemžēl daudzi izcili aktieri tā arī palika ārpus kadra. Nebija iespēju izmantot, piemēram, Hariju Spanovski, ar viņu tikāmies tikai epizodēs. Tāpat Juri Lisneru, kurš ir radīts ekrānam. Un vēl, un vēl. Tas ir tāpat kā ar meičām jaunībā - neizdancināsi visas.
Vai ir kāds aktieris, par kuru varētu teikt,- bija gods sadarboties? Par kuriem aktieriem prieks, kā attīstījusies viņu karjera pēc sadarbības kādā no filmām?
-Aktierus filmām izvēlos es, tāpēc bijis gods strādāt ar katru no viņiem. Dažiem tik tiešām esmu bijis karjeras sākums. Bet atbrīvojiet mani no lielības. Iespējams, viņi ir aizmirsuši, kam pateicoties, sāka savu ceļu mākslā. Paldies Jānim Paukštello, kurš visur cildina mani un Raimondu Paulu kā savus radītājus. Viņa panākumu sākums bija filma “Mans draugs nenopietns cilvēks” un Raimonda dziesma “Cielaviņa”. Likteņa laimests bija strādāt ar leģendām Lilitu Bērziņu un Viju Artmani, gūstot viņu pateicību par izcilajām lomām.
No režisora viedokļa raugoties, kā vērtējat teātru repertuāru pēdējos gados – kas ir atzinības vērts, kas palicis nesaprasts vai nepieņemams?
-Atvainojiet. Es principā nekad nenodarbojos ar citu režisoru vērtēšanu. “Netiesā, un tu netiksi tiesāts,” ir teikts Svētajos Rakstos. Lai to darītu, man jāmet malā radošais darbs un jāuzņemas vērtētāja misija. Es to varētu darīt gods godam, bet jādara kaut kas svarīgāks.
Piekrītat, ka skatītājs vēlas redzēt vieglu izrādi vai filmu, kas liek atpūsties un smieties, nevis nopietnu darbu, kas liek domāt?
-Tas ir pseido intelektuāļu izdomājums, ka mākslas darbam jāliek domāt. Vai komersantu uzskats, ka māksla ir atpūta. Manā saprašanā māksla ir stimuls idejai dzīvot šinī pasaulē. Garlaicība un samākslotība nav gudrība, kā to deklarē gudro filmu autori. Tas ir profesionālisma trūkums.
Daudzas Jūsu filmas un citāti no tām iegājuši latviešu kultūrā un kļuvuši par tautas folkloru. Vai, strādājot pie tām, varējāt iedomāties, ka tā notiks?
-Ja kāds par to domā filmas tapšanas gaitā, tad tā ir garantēta izgāšanās. Pat vairāk – ja, filmējot kādu epizodi, tie, kas kamerai blakus, par notiekošo smejas, tad, rādot to no ekrāna, zālē valdīs klusums un neveiklība. Tas ir kino zelta likums.
Kā vērtējat spēlfilmas, kas pēdējos gados iznākušas Latvijā – “Dvēseļu putenis”, “Piļsāta pi upis” un citas?
-Abas filmas tauta skatās, tās sacenšas savā starpā, karojot par skatītāju simpātijām. Man prieks, ka šīs kinolentes apstiprina manu iepriekšējo atbildi. Izrādās, ka piekrišana ir arī nopietnām filmām par valstiski svarīgām tēmām.
“Piļsāta pi upis” pēdējo 30 gadu laikā ir otrā dienas gaismu ieraudzījusī filma latgaliešu valodā uzreiz aiz “Cilvēka bērna”, iznācis pirmais kriminālromāns latgaliski, mūziķi sacer dziesmas un dzejnieki raksta dzeju… Tas nozīmē, ka latgaliešu valoda pamazām sāk atdzimt?
-Kāpēc jāatdzimst? Nav jau mirusi. Dzīva tā bija, ir un būs. Tās godā celšana notika līdz ar neatkarības atgūšanu. Ar Broņislava Spridzāna radio raidījumiem “Latgola”. Ar Antas Rugātes TV raidījumiem “Latgola”, kuru sākumā arī es ņēmu dalību, līdz pārslēdzos uz filmu “Cilvēka bērns”. Filmēju latgaliski, kaut romāns ir uzrakstīts valsts valodā. Jūs domājat,- gāja tik gludi? Tas bija apvērsums! “Cilvēka bērnu” filmēju pirms 30 gadiem. Latgalieši rakstīja Klīdzējam uz Kaliforniju, lai nepieļauj Streičam to neprātu, sakot,- par mūsu valodu jau tā smejas, ar Streiča filmu sāksies tāda ņirgāšanās, ka būs kauns iziet uz ielas. Paldies Klīdzējam. Viņš man ticēja. Tad, ziniet vēl,- pirmā latgaliešu iziešana uz ekrāna notika Limuzīnā. Tas tāpat bija notikums. Pēc tam kāds latgalietis no Tukuma puses rakstīja uz Maskavu Brežņevam, sūdzoties, ka kinorežisors Streičs viešot naidu starp latviešiem, dalot tos čiuļos un čangaļos. Sūdzību atsūtīja atpakaļ uz mūsu Centrālo Komiteju. Mani izsauca, pasmējās un lūdza turpmāk nacionālajos jautājumos būt piesardzīgākam. Laikam arī tur bija tādi, kam patika šī hohma par čangaļu spiedienu uz Latviju.
Jūs pats esat nācis pasaulē Preiļu pusē – starp Jasmuižu un Preiļiem...
-Neesmu no tiem, kuri, pārgriezuši acis, sit sev ar dūri krūtīs un kliedz,- es esmu letiņš vai,- esmu latgalietis! Man pirmo reizi mūžā nacionālo pašapziņu cēla krievu armijas komandieri tanī pulkā, kur dienēju. Bijām simts no Latvijas. Jau nākamajā dienā mūs visus bez izņēmuma paaugstināja par nodaļu komandieriem: latviešus, krievus, poļus, ukraiņus, baltkrievus, ebrejus. Visus, kuri bijām no Latvijas. Kā tas cēla mūsu pašapziņu un kā Latvijas krievi visiem spēkiem centās runāt latviski! Skaisti! Mēs nedižojāmies. Bijām klusi lepni savās sirdīs. Tā ir arī ar to latgalisko jušanu. Piedzimu zemnieka ratos pirms Preiļiem, bet vecāki tūdaļ devās jau uz Kurzemi, kur es sāku staigāt, runāt un atšķirt labo no ļaunā. Tie bija mani Saules gadi. Karš izpostīja dzīvi. Mēs atgriezāmies atpakaļ, un te, Latgalē, es iemācījos runāt latgaliski tik pamatīgi, ka pēc septiņpadsmit gadiem vajadzēja pielikt lielas pūles, lai iemācītos runāt valsts valodā. Pirms Rīgas trīs gadus man atņēma dienests armijā tālu no Latvijas. Tā ka no saviem 84 dzīves gadiem Latgalē esmu pavadījis tikai 14 gadus.
Ko Jums nozīmē latgaliešu valoda un cik bieži sanāk runāt latgaliski?
-Tas ir tik dabiski, kā iedzert svaigu ūdeni. Man nav problēmu mirklī pārslēgties un jaukt šīs izrunas kopā, tā ka beigās latgalieši aiziet ar pateicību, ka runāju latgaliski, bet tie citi - ar prieku, ka visu sapratuši. Es dzīvoju Rīgā jau vairāk nekā sešdesmit gadus. Man prieks runāt “latvīšu volūdā”.
Pēdējos gados Latvija, īpaši Latgale, kļūst aizvien tukšāka – aiziet cilvēki, veselas dzimtas, izmirst mājas. Tas ir apturams process?
-Ne tikai Latgalē, bet visā Latvijā. Ir apturams! Ja tauta sapratīs, kas ir mūsu posta cēlonis, ja sāks protestēt pret partejiskās nomenklatūras diktatūru un sāks pieprasīt tautas pārstāvniecību valdībā, kā paredzēts Satversmē, kur nav ne pušplēsta vārda par partijām, koalīcijām un to finansēšanu, tas ir iespējams. Trīsdesmit gadus mēs nīkuļojam zem ekonomisko interešu grupējumu bezatbildības par tautas labklājību. Zatlers, kļūdams par prezidentu, bez gala atkārtoja: “Lasiet Satversmi!” Deva mums mājienu. Vai sapratāt? Lai dzīvotu savā valstī, jāsaprot tās konstrukcija, kurā esam tās pamats un balstu sienas. Kad jūs galu galā to sapratīsiet? Kad pūļa bļāvienus: “Atlaist Saeimu!” nomainīs tautas vienota prasība: “Tautas pārstāvniecību Saeimā! Nost ar partiju diktatūru! Nost ar partijām un to koalīcijām! Atjaunot Satversmi! Jaunu Saeimu! Latvijai jākļūst par pārticības valsti!”
Kāds tad ir tas īstais un patiesais latgalietis Jūsu acīm?
-Tāds, kuram ir pārliecība, ka viņš nāk no cilts, kas devusi Latvijai Vārdu, Valodu un Karogu. To sarkanbaltsarkano karogu, kuru letgaļu jaunava uz zirga ienesa Latvijas vēsturē. Kā to apliecina Indriķa hronika. Starp citu, latgalietis bīskaps Jāzeps Rancāns trimdā saglabāja arī Latvijas Saeimas zīmogu, un tas pēc neatkarības atgūšanas tika atgriezts Latvijā. Interesanti, ka šodien šo svēto relikviju šad tad paņem rokās Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmara de Galla Beere, kuras dzimtas saknes rodamas Silajāņu mālainajā zemē.
Neatzīstu tos, kuriem Latgale ir rezervāts, jo, dzīvojot Rīgā jau vairāk nekā 60 gadus, labi zinu, ka daudziem, kas darīšanās bijuši Latgalē, tā atklājās kā spēka un enerģijas avots. Arī paši latgalieši. Kad iegāju Rīgā, te mākslas dzīvē mūsējos varēja saskaitīt uz pirkstiem. Bet tagad tik tiešām ir tā, kā Limuzīnā to pravietoja vēsturniece Dagnija. Un es redzu to labu esam. Kad aizpagājušajā gadsimtā pie Rīgas Latviešu biedrības kungiem ieradās Barons Gustavs Manteifels no Dricāniem, lai vienotos par Rīgas latviešu atbalstu nacionālajai atmodai Latgalē, tad runasvīrs Sproģis atbildēja tā: “Mums Rīgā savu rūpju gana. Jūs tur, Vitebskas latvieši, tieciet galā paši ar savām klapatām.” Tas mani aizvainoja pāri gadsimtam un kļuva par vienu no iemesliem, lai uzņemtos Rīgas Latviešu biedrības vadību. “Re, ka Tas notiek, Sproģa kungs,- es klusībā teicu-, Rīgas Latviešu biedrība sagaida divdesmit pirmo gadsimtu latgalieša vadībā!” Es sarīkoju dricāniešu ciemošanos biedrībā ar viņu kora koncertu Matvejāna vadībā. Godinot Gustava Manteifeļa centienus un liecinot par viņa uzvaru. Tuvojās Ausekļa 150 gadu jubileja. Kopā ar Antonu Kūkoju, Bērtuli Piziču, Andri Vējānu, Pēteri Jurciņu nolēmām savest kopā Ausekli un Pēteri Miglīnīku, jo abi bija dzimuši vienā gadā. Šim pasākumam devu vārdu “Gaismu saucu”. Tas bija neaizmirstams sarīkojums. Redziet, kā tas dzīvē notiek.
Bet vai pats tomēr jūtaties kā latgalietis?
-Nezinu, ko tas nozīmē, jo vairāk nekā 60 gadus esmu rīdzinieks. Man mīļi visi Latvijas novadi. Katram no tiem esmu veltījis pa filmai. Vidzemei - “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” ar latgalisku pildījumu, jo būtībā arī viņi ir cēlušies no mūsu cilts. Kurzemei – “Likteņdzirnas”, Latgalei – “Cilvēka bērnu”, Zemgalei – “Svešās kaislības”. Mani aizskar, kad presē raksta: Latgalē uz lielceļa nogalina ārzemnieku; Latgalē arestēts policists kukuļņēmējs; Latgalē sadeg piedzēries bezpajumtnieks utt. Aizskar, kad par atpalicību, neizdarībām vispirms tiek piesaukta Latgale, kaut tas pats notiek visā valstī. Pirms kara Latvijā tikpat sāpīgi to pašu pārdzīvoja Jānis Klīdzējs un rakstīja presē. Toties jūtos atzīts un pagodināts, kad Rīgā mani publiski piesaka ar piebildi ‘latgalietis’. Tas man ir tikpat liels pagodinājums kā Latvijas Zinātņu akadēmijā Goda locekļa tituls vai citi valsts un starptautiskie apbalvojumi. Dzīvojot projām no Latgales, tas jānopelna.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

“Viens pats mājās” (23.12.2020.)

Pēdējie mohikāņi

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

“Gandrīz trešdaļā Latvijas ciemu iedzīvotāju skaits nepārsniedz piecdesmit cilvēku,” 2019.gada nogalē paziņoja Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Tāpat statistika liecina, ka Latvijas ciemu saraksts ar katru gadu sarūk. 2006.gadā Latvijā bija 7842 apdzīvoti ciemi, 2011.gadā – 7267, 2019.gadā - 6314. Kas ir mūsu pēdējie mohikāņi?

“Mēs nevienu neaiztiekam”

Vecumu pagasta pārvaldes sekretāre Biruta Pavlova zina stāstīt, ka pagastā atrodas 31 ciems. Tiesa, daudzos no tiem neviens faktiski nedzīvo, piemēram, Vientuļos, Vanaga perēklī, Lugos, Spuskos, Lauzos, Solā, Niedrupē. Meklējot pēdējo ģimeni ciemā, devāmies uz pierobežas Žogovu, kur saimnieko sirsnīgs pensionāru pāris Tatjana un Nikolajs Kokoreviči. Taujāti, kā jūtas vienīgā ģimene ciemā, Taņa un Koļa atjokoja, ka ir pieraduši: “Labi jūtamies, nekur neejam.”

Cik ilgi dzīvojat Žogovas ciemā?
Tatjana: -24.novembrī nosvinēju 80.dzimšanas dienu, tātad Žogovā dzīvoju 77 gadus. Piedzimu tepat netālu - Bliņicas ciemā, kur joprojām ir apdzīvotas mājas. Ar mammu pirmos trīs manas dzīves gadus dzīvojām Bliņicā, kamēr tētis mūs nepaņēma uz Žogovu. Cik tolaik bija māju Žogovā? Šķiet, seši vai septiņi saimnieki ar savām saimniecībām.
Kā iepazināties ar Nikolaju?
-Viņš dzīvoja netālajā Šļopkines ciemā. Visu dzīvi esam strādājuši smagu fizisku darbu. Kā mums vecumdienās pietrūkst? Paldies Dieviņam, visa pietiek. Saņemam pensiju, ir meita Aija. Dēliņš aizgāja bojā – 28 gadus nodzīvoja, 28 gadus jau zem zemes...
Kur meitiņa?
-Valkas pusē. Viņai ir divi dēli - Artis un Toms. Tāpat mums ir trīs mazmazbērni.
Ko mazbērni saka, redzot, ka esat vienīgie Žogovas ciemā?
-Mūs mudina iet dzīvot pie viņiem. “Neiesim nekur, kamēr esam divatā,” sakām bērniem. Mēs šeit esam saimnieki, kā arī mūsu kompāniju papildina suns un kaķis. Agrāk turējām gan govis, gan cūkas, bija arī zirdziņš.
Nikolajs dzimšanas dienu nosvinēja 4.martā. Tātad esat vienaudži?
Nikolajs: -Tādu sieviņu sev arī meklēju, lai mēs būtu vienaudži.
Šķiet, bija vēl viens viltīgs plāns, jo precoties Taņai nebija jāmaina uzvārds?
-Jā, abi bijām Kokoreviči.
Nereti joko, ka Vecumu pusē katrs otrais nes uzvārdu Kokorevičs.
-Nē, nekādas radu būšanas nav. Skatoties televizoru, klausoties radio, bieži dzirdam, ka runātājs ir Kokorevičs no Rīgas, Ogres utt. Visi ir mūsējie. Meitai uzvārds ir Lamba.
Tatjana: -Savulaik strādāju saimniecībā, kur bija ķēve Lamba. Nereti meitu apsmaidu. Nopietni runājot, Nikolaja ģimenē bija pieci bērni, bet es - viena pati. 1963.gada 2.februārī sarakstījāmies Vecumu pagastā. Tolaik jau ziemas nebija tādas, kādas ir šobrīd. Iepriekšējā dienā bija šausmīgs putenis,un spriedām, ka līdz Vecumiem netiksim. Dīvaini, bet otrā dienā iestājās atkusnis. Sēdāmies zirga kamanās un, aidā, sarakstīties. Salaulājāmies 5.maijā pareizticīgo baznīcā.
Tolaik to varēja izdarīt?
-Jā, ja nebiji liels priekšnieks. Mēs partijā nebijām. Kāzas, kurās bija aptuveni 60 - 70 viesu, svinējām vairākas dienas. Alus bija savs, cūciņa nokauta.
Kāds bija kāzu limuzīns?
-Zirdziņš.
Kāds ir noslēpums, lai ģimenē valdītu uzticība un saticība?
-Bez ķildām neiztikām. Jāprot piedot. Jūsu avīzītē lasīju, ka kāds pāris septiņus gadus draudzējās, bet, kā sagāja kopā, pēc nedēļas izšķīrās.
Kāpēc, Jūsuprāt, tā notiek?
-Tomēr precēties vajag, kaut gan mūsdienās cilvēki nereti dzīvo kopā bez kaut kādiem papīriem. Vai tas ir labi? Tas ir sarežģīts jautājums... Tā ir katra personīga izvēle.
Kā paiet ikdiena?
Tatjana: -Palasu avīzīti, grāmatu.
Nikolajs: -Skatos televizoru.
Tatjana: -Zemīti pārdevām, jo kāda jēga to turēt, ja vairs lopiņu nav. Meitai pirms tam jautāju, ko viņa par to domā. Nāks šurp vai nē? “Nē, nē, jūs nāciet pie mums,” meita atbildēja.
Vai pierobežā droši dzīvot?
-Jā, mūs sargā. Mēs nevienu neaiztiekam, un mūs neviens neaiztiek. Skatāmies gan Krievijas, gan Latvijas TV kanālus.
Kā Jūs raksturotu viens otru?
Tatjana: -Greizsirdīgs, it īpaši jaunībā. Tagad daudz mierīgāks. Vai uz jaunām meitenēm neskatās? Apkārtnē taču viņu nav. Ja būtu, varbūt arī skatītos.
Nikolajs: -Dažreiz spītīga. Tiesa, kad strīdamies, tad viņa ātrāk atmaigst.
Tatjana: -Es bez runāšanas nevaru. Ja nav ar ko, varu patērzēt arī ar sunīti un kaķīti. Par ko strīdamies? Ne par ko. Ir gadījumi, kad pēc strīda pat nevaram atcerēties, kā tas aizsākās. Dzīvojiet saticīgi!
Nikolajs: -Lai jaunie vīri uz jaunām meitenēm neskatās.
Jūs taču skatījāties?
-Skatījos gan...
Kā sevi nodrošinat ar pārtikas produktiem?
-Ceturtdienās atbrauc autoveikals. Nesen vienā nedēļā bija atbraukuši divi tirgotāji. Kādi šeit pircēji, ja mēs esam vienīgie.
Kā svinēsiet Ziemassvētkus?
-Sagaidīsim mājās. Pirms diviem gadiem zvanīju meitai un teicu, lai brauc ciemos, lai pabūtu svētkos kopā. Viņa atbildēja: “Labāk atbrauciet jūs!” Pēc kāda laika atbrauca mazdēls Artis un mūs aizveda pie Aijas. Atpakaļ atveda ceturtdien, kaut gan lūdza palikt līdz sestdienai. Paskaidrojām, ka palikt nevaram, jo mājās gaida sunītis un kaķītis. Nu, nevarējām palikt, nevarējām...
Nikolajs: -Es labprāt ietu palīgā apdarīt lauku darbus, bet spēka nav, kājas sāp. Es nevaru sēdēt un skatīties, kā citi strādā. Uz to dūša nenes..
Vai pirtiņa ir saglabājusies?
Nikolajs: -Diemžēl nē. Sasildām ūdeni, cits citam muguru pakasām.
Vai Ziemassvētkos mājās būs eglīte?
-Protams, atnes labi cilvēki. Tāpat mums rezervē ir veikalā pirkta skaistule. Svinam gan katoļu, gan pareizticīgo Ziemassvētkus. Tāpat gadu mijas naktī noklausāmies abu prezidentu uzrunas.
Tatjana: -Es sēžu līdz trijiem rītā, bet Koļa aiziet gulēt uzreiz pēc pusnakts. Viena pati skatos koncertus.
Vai gribētos dzīvot pilsētā?
Nikolajs: -Jau jauns būdams, aizbraucot uz pilsētu, nevarēju gulēt. Tramvaji, cilvēku kņada..., nē, tie trokšņi nav domāti mums.
Tuvojas administratīvi teritoriālā reforma...
-Par politiku neinteresējamies. Mums vienalga, vai Ziemeļlatgalē būs viens, trīs vai četri novadi. Iztiekam paši – pagrabā ir viss, ko vien vēlies – bietes, kartupeļi, burkāni, kā arī dažādi ievārījumi. Palīdz radinieki un paziņas, ja nepieciešams aizbraukt pie dakteriem. Cilvēki ir atsaucīgi, kaut gan mēs cenšamies iztikt ar pašu spēkiem. Pašvaldībā palīdzību neesam prasījuši.
Lepni?
Tatjana: -Ko tur prasīt! Malka ir, ūdens ir, paēduši arī esam. Pensiju arī paaugstināja,- man - par deviņiem eiro, viņam - par vienpadsmit. Paldies par to pašu!
Nikolajs: -Kad pienāk vēlēšanas, sola zelta kalnus.
Ticat vai nē?
Nikolajs: -I miršu zemē, i neticēšu. Tikai atdod balsi viņiem... Vai balsojam? Balsojam gan, cenšoties sarakstā atrast pazīstamus cilvēkus. Viens deputāts pacienā ar zemenēm.
Vai jūtaties kā sava ciema pēdējie mohikāņi?
Nikolajs: - Pārdzīvošu visus.
Tatjana: -Nu, nu... Savulaik mūsu un tēva brāļa māju pagalmos dzīvoja 21 cilvēks kopā ar maziem bērniem. Bijām kā neliels gorodoks (no aut. - pilsētiņa). Gāja jautri!
Mājas nosaukums ir “Zelmeņi”. Kā tas radies?
-Aiz upes dzīvoja krusttēvs, kura mājas saucās “Zelmeņi”. Viņš nomira, un, kad nācās dot nosaukumu mūsu mājām, palikām pie “Zelmeņiem”.
Ko novēlat tiem, kuri, līdzīgi kā Jūs, ir vienīgie ciema iedzīvotāji?
-Dzīvojiet kā mēs. Ja varat, tad strādājiet! Vai Latvijai ir nākotne? Pēc piecdesmit gadiem mūsu ciemā cilvēku, iespējams, nebūs, bet latvieši neiznīks...

Mēs visi esam PASAŽIERI

Babānu ģimene ir vienīgā ģimene Ilziņu ciemā. Namamāte Līga Babāne piedzima Medņevas pagasta Viduču ciemā, tomēr sevi pamatoti uzskata par Ilziņu ciema vērtību mantinieci. Kā nu ne, ja Ilziņos pavadīta bērnība, ciemojoties pie vecmammas un vectēva: “Tāpat arī mamma un viņas brālis te dzīvoja, tāpēc varu teikt, ka tās ir mūsu dzimtas mājas.”

Cik bieži Ilziņos ciemojāties bērnībā?
-Katru nedēļu. Arī jaunībā, kad mācījos Viļakas Valsts ģimnāzijā, bieži vien iegriezos pie vecmammas.
Pabeidzāt valsts ģimnāziju?
-Sākotnēji tā bija vidusskola, bet skolu pabeidzu jau kā ģimnāziste. 1998.gadā apprecējos ar Jāni Babānu, kurš tolaik dzīvoja blakus ciemā – Račos. Līdz ‘jā’ vārda teikšanai man bija divi uzvārdi – Duļbinska-Logina. Pēc precībām pārcēlāmies uz dzīvi Ilziņos.
Vai nebija žēl mainīt divus uzvārdus pret vienu?
-Neteikšu, ka bija žēl, tomēr man patiesi patika, ka ir divi uzvārdi. Ne visiem tā ir!
Ilziņu ciemā sākotnēji bija tikai viena saimniecība?
-Nē, tur atradās vairākas mājas. Atceros, ka mūspusē dzīvoja divas Malvīnas. Ar to, kura tuvāk dzīvoja, maz kontaktējāmies, bet ar tālāk dzīvojošo Malvīnu izveidojās sirsnīgas attiecības. Bija čakla grāmatu lasītāja, turklāt viņai mājās atradās milzīgs grāmatu skapis. Man tā bija kā medusmaize. Vecaistēvs Tadeušs bija kaislīgs makšķernieks, turklāt piecu soļu attālumā atrodas Ilziņu ezers. Pie vectēva nāca ciemos citi makšķernieki, un Ilziņos pirmo reizi dzīvē ieraudzīju, kā izskatās gumijas laiva. No tās pumpēšanas nāca dīvaina skaņa. Tāpat Ilziņi ir tā vieta, kur uzzināju, kas ir banāni. Atzīšos godīgi, tie nešķita garšīgi. Tik un tā tās ir patīkamas bērnības atmiņas.
Kāpēc vecāki izvēlējās Jūs nosaukt par Līgu?
-Doma pieder vectēvam. Tētim vārds bija Jānis, un tēta tētis Jāzeps sprieda, ka mājās līdzās Jānim jābūt arī Līgai.
Savādi, bet vīrs arī ir Jānis...
-Tas nebija mērķtiecīgs lēmums, kaut gan vīru pazinu kopš skolas laika. Vecākais dēls Artis mācās pēdējā kursā Rēzeknes tehnikumā par elektriķi, bet jaunākais dēls Harijs mācās Viduču pamatskolā, kur strādāju par latviešu valodas skolotāju. Savukārt vīrs nodrošina skolā siltumu.
Vai Harijam, kurš ir jaunākais mohikānis ciemā, nav skumji būt vienīgajam?
-Iespējams, viņam kā pusaudzim ir vientuļi. Tiesa, skolas laikā vientulībai neatliek laika. Vasarās draiskojas kopā ar kaimiņu mazbērniem. Viņam patīk vieglatlētika un futbols, bet sirdslieta ir motocikli.
Mācoties sestajā klasē?
-Labi, šobrīd mopēdiņš. Talkā nāk vecākais brālis, kurš izvēlējies elektriķa profesiju. Jāpiebilst, ka mans tēvs arī bija elektriķis, bet mamma – fizikas skolotāja.
Ir dzirdēts, ka nereti skolotāji slikti raksta...
-Varbūt. Iespējams, to ietekmē vide, kurā cilvēks dzīvo. Pirmkārt, ne katrs cilvēks ir radošs. Otrkārt, ir cilvēki, kurus tautas valodā mēdz saukt par sausiņiem.
Un kā sevi vērtējat Jūs?
-Ceru, ka esmu radoša. Tas acīmredzot jājautā kolēģiem un draugiem, kuri mani pazīst.
Jānis ir kurinātājs skolā, jūs – skolotāja. Aukstos ziemas vakaros ejat pasildīties?
-Mēs nosacīti strādājam vienā darbavietā. Vai mūsu ģimeni var saukt par pēdējiem mohikāņiem ciemā? Manuprāt, nē, jo mēs to pat neizjūtam. Kāpēc? Neviens jau nav nospraudis ciemu robežas, jo netālu dzīvo kaimiņi uz vienu un otru pusi. Viņi ir brīnišķīgi, izpalīdzīgi un jautri cilvēki. Ja mēs neesam mājās, tad zinām, ka Ilziņos tik un tā viss būs kārtībā. Kaimiņi visu redz.
Vai Latvija attīstās pareizā virzienā, ja ciemu skaits ar katru gadu paliek mazāks?
-Pārmaiņām ir jānotiek. Tiesa, noteikti nevajadzētu atstāt tukšu pierobežu. Kādas ir manas pārdomas? Jauniešiem, kuri ir dzīvojuši laukos, ir citādāka, praktiskāka domāšana nekā pilsētniekiem. Zinot savus bērnus, viņu domas un intereses,- mūsu mājas noteikti nepaliks tukšas. Cilvēkam, izvēloties dzīvesvietu, naudai ne vienmēr ir noteicošais faktors. Svarīgi dzīvesvietā justies labi un omulīgi, iederēties.
Kāda būs mammas reakcija, ja Harijs pēc desmit gadiem pavēstīs, ka vēlas dzīvot, piemēram, Itālijā?
-Noteikti nebūšu tā, kas noliegs viņa vēlēšanos. Tā ir viņa dzīve, tā ir viņa izvēle. Katram ir tiesības iet savu ceļu, tostarp arī kļūdīties. Arī tā ir dzīves skola. Protams, mums bija iekšējs nemiers, kad vecākais dēls pēc devītās klases pabeigšanas nolēma mācīties Rēzeknē. Bet mēs neiebildām.
Cik ilgi strādājat Viduču pamatskolā?
-Strādāju 21 gadu. Pirmos divus darba gadus pavadīju Viļakas vidusskolā.
Vai skolai ir nākotne?
-Katrai vadībai, katrai valdībai ir savs skatījums nākotnē. Domāju, es nebūšu tā, kas izmainīs viņu plānus. Uzskatu, ka skolai jābūt.
Un būs?
-Ņemot vērā skolēnu skaitu, mēs neesam pati mazākā pamatskola. Viduču pamatskolā mācās 68 skolēni. Ceru, ka politiķi labi apzinās, ka skolas neesamība pagasta centrā ir iznīcības vēstnesis.
Labi apzinās... daudzas skolas jau ir slēgtas!
-Ne jau tur muļķa prāti sēž. Ja nav skolas vai kultūras centra, tad dzīve apsīkst. Mežvidu piemērs liecina, ka tur nekas cits neiedzīvojās. Tā bija vieta ar auru un mērķi – būt skolai.
Kādi pēc desmit gadiem būs Ilziņi?
-Viss mainīsies uz labo pusi. Mēs būsim kuplāka ģimene. Cilvēks ir tāds, kā viņš domā. Dzīves pieredze dažbrīd bijusi diezgan rūgta, tāpēc tagad varu teikt: “Jo tu pozitīvāk domā, jo labāk viss notiek.” Arī tagad mēs neesam maziņi, jo mums taču ir karalisks runcis Leo. Īpašumā ir gandrīz četri hektāri zemes, bet lopus neturam.
Slinki?
-Varbūt jā, varbūt nē. Piektais gads, kopš lopus neturam. Vasaras brīvlaikā ravēju dārzu, braucam uz jūru peldēties. Šogad gan nesanāca, kaut gan radi dzīvo Saulkrastos. Acīmredzot vainīgs kovids. Tiesa, runājot par krājumiem pagrabā, varu droši apgalvot,- tur krīzes nav! Ar ko esam bagāti? Ar dažādos veidos marinētiem gurķīšiem, ar ābolu un tomātu sulām, burkāniem, kas mūsu mājās ir top dārzenis.
Vai Ziemassvētkos mājās atradīsies vieta eglītei?
-Kamēr bērni bija mazāki, eglīte bija liela. Viņiem augot, tā proporcionāli samazinās. Māja telpiskā ziņā nav liela. Tai noteikti ir vairāk nekā simts gadi.
Vai radi bieži ciemojas Ilziņos?
-Man ir divas māsas: Inga dzīvo Rīgā, bet Sandra - Kadagā. Viņa ir armijas cilvēks. Vecāku diemžēl vairs nav, tāpēc turamies kopā. Vīram arī ir brālis un māsa, tāpēc bieži esam kopā.
Ar ko aizraujaties?
-Daudz lasu, turklāt papīra formātā. Man patīk turēt rokā to, ko es lasu, un sajust grāmatas smaržu. Patīk latviešu oriģinālliteratūra, tostarp Ziedoņa dzeja. Kas aizrauj? Rakstniece Dace Judina, jo viņas darbi ir reālistiski. Rakstniece ar saviem tēliem atklāj to, kas pie mums, Latvijā, notiek. Lasot neviļus jādomā līdzi, ka ne viss ir tā, kā mums no malas izskatās.
Kā mudinat jaunatni lasīt?
-Piespiest nevajadzētu. Bērnus jārosina lasīt, turklāt būtiskākā receptes sastāvdaļa ir vecāku un vecvecāku piemērs. Bērniem kopš mazām dienām jālasa priekšā. Esmu no tiem vecākiem, kuru var saukt par principiālu.
Esat barga?
-Neesmu barga, bet prasīga. Cenšos būt taisnīga.
Sanāk?
-Kas kaķim asti cels, ja ne pats. Jā. Tiesa, bieži vien taisnīgumam ir rūgtuma piegarša, jo ne visi to pieņem. Bērnībā sapņoju kļūt par balerīnu. Bibliotēkā biju ļoti biežs viesis, jo tur strādāja jauka un mīļa bibliotekāre Ženija Barkāne. Viņa jau aizsaules dārzos... Bibliotēkas priekšā atradās lielas fotogrāfiju grāmatas, tostarp par balerīnām. Cik reizes gāju, tik reizes arī šo grāmatu skatījos.
Tagad ikdiena paiet klasē, nevis uz skatuves?
-Iespējams, savās domās mēdzu būt gaisīga. Jaunībā mani ļoti interesēja medicīna, un tā mani aizrauj joprojām. Bieži lasu medicīnas žurnālus vai rakstus par medicīnas vai veselības tēmām.
Kā balerīna un mediķis nonāca līdz skolas solam?
-Latviešu valodu, godīgi sakot, ne visi skolēni mīl. Mēdz teikt, ka matemātika ir pedantu priekšmets, kur visam ir sava kārtība. Uzskatu, ka arī latviešu valoda ir mācību priekšmets, kas cilvēku mudina kritiski un loģiski domāt, pirms kaut ko teikt un kā teikt. Lūk, klasē lasāms: “Ja komatu ieliksi nepareizā vietā, var iznākt pārpratums.” Man bija, mācoties ģimnāzijā, brīnišķīga latviešu valodas skolotāja Marija Šakina, kura nu jau arī ir debesu valstībā. Viņai varu pateikties par kritisku pieeju savas valodas lietošanā un tai pat laikā - par humora dzirkstīm. Profesiju, iespējams, izvēlējos arī vadoties pēc manu vecāku finansiālajām iespējām tajā laikā, kad stājos Latvijas Universitātē.
Ievērojat kļūdas, lasot avīzes, žurnālus, grāmatas?
-Jā, laikam tas ir profesionālais acīgums. Dažreiz tas traucē.
“Vadugunī” daudz kļūdu?
-Kādreiz pa kādai gadās. Tas ir normāli, jo mēs visi esam cilvēki, kuriem kļūdas neizpaliek. Tracina nevis pieturzīmju vai vārdu kļūdas, bet domas jeb stila kļūdas. Arī daiļliteratūras grāmatās ir kļūdas.
Vai interesējaties par politiku?
-Nē, es droši vien nevarētu būt vadītāja. Lēmums atkal apvienot novadus, manuprāt, nav pareizs. Esmu dzīvojusi Balvu rajonā un Viļakas novadā. No parasta iedzīvotāja skatupunkta šķiet, ka Viļakas novada attīstība jaušama ne tikai vārdos, bet skatāma arī ar aci.
Pieņemtu piedāvājumu strādāt Rēzeknē vai Rīgā?
-Skola nav vienīgā vieta, kur var strādāt. Esmu vienu vasaru strādājusi par pārdevēju.
Nožēlojat?
-Ne mirkli. Vai es varētu aiziet projām no Ilziņiem? Jā, ja dzīve spiestu. Ceru, ka kaut kādi drūmi apstākļi neliegs man iespēju nopelnīt iztiku vietā, kur dzīvoju. Cilvēks ir būtne, kas iekrāj ļoti daudz lietu. Svarīgi, lai es varu nopelnīt – lai būtu maize, lai varu palaist skolā savus bērnus.
Semenovai ir nākotne?
-Kādus desmit gadus vēl varbūt, ja politikas virzība būs pozitīva un nebūs graujoša. Patiesībā ‘jā’, jo neticu, ka visiem atradīsies vieta Rēzeknē, Daugavpilī vai Rīgā. Tāpat jāņem vērā, ka mūsdienās ir lieliska iespēja strādāt attālināti. Ne velti daudzas ģimenes jau tagad izvēlas Viļakas novadu par savām mājām.
Daudzu skolēnu māmiņas iebilst pret attālinātu mācīšanos?
-Arī es esmu pret. Tā nav labākā lieta, kā bērnam iegūt izglītību. Izpaliek socializācijas process, tātad liegta iespēja komunicēt vārdiski, skaņas veidā, fiziskā kontaktā ar saviem vienaudžiem. Tāpat bērniem izpaliek iespēja kontaktēties ar cilvēkiem, kuri viņiem ir autoritāte. Arī ar cilvēkiem, kuri viņiem nepatīk. Bērniem it kā tiek liegta paradumu un pieredzes uzkrāšana, veidošana.

Vai Ilziņos baidās no kovida?
-Nē. Ģimenē par to runājam, uz to dusmojamies, kā jau visi. Nesen lasīju interviju ar ārstu, kurš teica, ka ar vīrusu būs visiem jāizslimo.
Vai mēs dzīvojam labā valstī?
-Mēs dzīvojam labā Latvijā, es pat teiktu, ka dzīvoju savā Tēvzemē. Ja runā par valsti kā struktūrvienību, tad nav jābūt zinātniekam vai politiķim, lai redzētu, ka daudz kas šeit notiek ne tā, kā vajadzētu būt. Visi grib dzīvot labāk, visi grib nopelnīt vairāk. Arī manā dzīvē bija posms, kad materiālajām vērtībām bija noteicošais faktors. Tomēr sapratu, ka mantai nav tādas vērtības, kādu mēs nereti iedomājamies.
Kāda būtu Jūsu reakcija, ja vecākais dēls Artis kādudien paziņotu, ka precas un cels māju Ilziņos?
-Laipni lūdzam! Mūsu ģimene ir pieradusi dzīvot lielā ģimenē jeb radu kopienā. Svētkus svinam visi kopā,- šobrīd 18 cilvēki. Ja vēl atbrauc ciemos manas māsas ar ģimenēm, tad tie ir vairāk nekā 20. Uzskatu, ka tā ir brīnumaina Dieva dāvana, ka mums ir iespēja pulcēties kopā, priecāties visiem kopā. Asinsbalss tomēr ir kā magnēts, turklāt vērtīgs magnēts. Sevi uzskatu par latgalieti.
Nereti cilvēki “Vadugunij” pārmet, ja kāda publikācija ir latgaliešu valodā...
-Es būtu ļoti priecīga, ja kādreiz Izglītības ministrija ieviestu skolās latgaliešu valodu vismaz kā izvēles mācību priekšmetu, pašlaik to var apgūt tikai kādos interešu izglītības pulciņos. Esmu gatavojusi daudzus apsveikumus, ierakstot tekstus latgaliešu valodā. Mans vīrs runā latgaliski. Latgaliešu valoda ir sulīga, man tā patīk un aizrauj.
Ko novēlat visiem Ziemassvētkos?
-Pozitīvu domāšanu. Lai miers sirdī, lai miers prātā, lai Dieva svētība katrai ģimenei! Bērnībā mūsu ģimenē baznīca bija ‘tabu’ tēma, un vēl jo vairāk tāpēc, ka mamma bija skolotāja. Vecvecāki bija ticīgi, un acīmredzot tas mani ietekmēja. Atceros gadījumu, kad Ziemassvētkos ļoti gribējās doties uz baznīcu. Es taču zināju, ka tur būs ļoti skaisti, tur būs Bētleme, tur būs Jēzus bērniņš. Mājās izcēlās pat mini skandāls. Vai nokļuvu baznīcā? Jā! Tonakt redzēju visu, ko kāroju ieraudzīt. Priecājos, ka Harijs ir ministrants, piekalpo priesterim Guntaram Skutelam Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā. Bet, kā jau bērnam, ir reizes, kad uzglūn slinkums. Bet pūcīgums pāriet, un viss ir kārtībā.
Kādu dāvanu vēlētos saņemt Ziemassvētkos?
-Lai Ziemassvētki ir tādi paši, kā citos gados. Lai mēs visi esam kopā un tikpat jautri un sirsnīgi svētkus nosvinam. Tas skanēs banāli, bet man gribas, lai mēs visi esam veseli. Jā, noderētu arī kāda laba grāmata.
Kādu pirmo pasaku vai dzejolīti nolasītu mazam bērnam?
-Tas varētu būt stāsts no manas bērnības mazo klašu lasāmās grāmatas “Valodiņa”: “Mazs puisītis iekāpj autobusā un nopērk biļeti. Šoferis viņam saka: “Cienījamais PASAŽIERI, varat sēsties savā vietā!”” Un tam bērnam pašapziņa vairākkārt aug, jo, lūk, viņš nav nekāds maziņais, bet PASAŽIERIS, tāpat kā visi pārējie.
Vai mūsdienās pietrūkst šādas cieņpilnas attieksmes?
-Domāju, jā. Jāprot pateikt mammai ‘paldies’ arī par sagatavotajām brokastīm... Ir bērni, kuri par to brīnās, jo, viņuprāt, tas taču ir mammas pienākums. Lai arī kāda būtu mūsdienu pasaule, domāju, ka pieklājību un cieņu vienam pret otru neviens vēl nav atcēlis. Tās ir cilvēciskās vērtības, kas katram mums jau no mazotnes tiek ieaudzinātas ģimenē.

Dzejolis par Ilziņu ciemu
Ilziņu ezerā zvejoju es,
Vējiņš laiviņu vieglītēm nes.
Gulbju papus uz saliņas brauc,
Līņi un līdakas ūdeni jauc.
Dienvidu galā ir namiņš no koka -
To cēluši bebri ar čaklajām rokām.
Vasarā krastos te vīgriezes zied,
Pīlādži sārtojas, putniņi dzied;
Zemā es varu slidot šeit iet.
Ilziņu ezera krastā man mājas -
Ziniet, mums visiem te laimīgi klājas!
Artis Babāns, 2013.gads

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

“Dots devējam atdodas” (18.12.2020.)

Teātris un politika. Vai tas vieno?

 Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īsteno projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizē, kā cilvēkos veidojas piederības izjūta, kādā veidā iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Intervijas ar publikāciju varoņiem palīdz popularizēt kultūras dzīves kolorītu, rast atbildes uz jautājumiem, kā iespējams saglabāt latviskās tradīcijas, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās. Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmei, vai ir skaidrs virziens, uz kuru ejam? Publikāciju sērija tuvojas noslēgumam, šis ir priekšpēdējais sagatavotais projekta darbs, bet beidzamais pie lasītājiem nonāks nākamā gada janvārī.

Viņas abas ir rīdzinieces, taču laiku pa laikam mēro ceļu uz Balvu pusi, lai satiktu sev tuvus vai kādreiz pazītus cilvēkus. Abas ir politiķes, sēdējušas Saeimas krēslos un ieņēmušas amatus. Saka, ka politika pieprasa arī aktiermeistarību, un ne velti viena no viņām bijusi teātra un kino aktrise. Abas simpātiskas un iznesīgas sievietes, kuru dzimtas saknes ir un paliks Ziemeļlatgalē. Laikraksts “Vaduguns” tikās ar bijušo zemkopības ministri, bijušo Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu un aktrisi, kādreizējo Daugavpils teātra direktori, vēlāk politiķi Inesi Laizāni.

Nav Latgale bārenīte, nu nav!

Esat dzimusi skolotāju ģimenē. Atskatoties pagātnē, ko teiktu - kādu pamatu dzīvei Jums devusi ģimene?
-Manā agrā bērnībā dzīvojām Puncuļevā, bijušajā Balvu rajonā (toreiz tas bija Kārsavas), piecu kilometru attālumā no Baltinavas. Mācījos Pilskalna skoliņā līdz 6.klasītei, mani vecāki tur strādāja par skolotājiem. Mamma mācīja vācu valodu un vēsturi, bet tētis bija direktors un arī matemātikas un fizikas skolotājs. Manas bērnības atmiņas saistās ar dziļiem laukiem, sadzīvi bez elektrības, visu, ko iemācīja vecāki, un arī zēnu sabiedrību. Apkaimē nebija mana vecuma meiteņu, bija tikai puikas, un ģimenē auga mans pāris gadus jaunākais brālis. Jau tad zināju, ka mana turpmākā izglītošanās noteikti saistīsies ar matemātiku, jo man tā ļoti patika, labi padevās, turklāt tētis to mācīja skolēniem. Uz skolu aizgāju sešos gados. Atminos, kā vecāki runāja par mani: ja meitenei skolā nepadosies, ņemsim viņu ārā un tad skolā ies pēc gada. Taču man viss padevās, biju teicamniece līdz pat 9.klasei. Izauga un izskolojās visi trīs mūsu ģimenes bērni. Brālis tagad ir aizsaulē, bet māsa dzīvo Rīgā un ir ārste.
Jūsu vārds saistās arī ar citu mūspuses skolu, jo esat Tilžas vidusskolas absolvente.
-60.gados vecākiem mājās bija nopietna saruna. Tētis bija atbraucis no kādas sanāksmes un stāstīja mammai, ka viņam liek stāties partijā, jo citādi biogrāfija nav tik laba, lai varētu strādāt par direktoru. Taču viņš partijā nestājās. Skolai nomainījās vadība, un vecāki nolēma, ka jāmaina dzīvesvieta. Tilžā bija atvērta jauna internātskola, un mēs pārcēlāmies uz turieni, kur es nodzīvoju sešus gadus, līdz pabeidzu vidusskolu. Vecāki turpināja strādāt Tilžas internātskolā līdz savai aiziešanai mūžībā. Šis dzīves periods bija gluži citādāks. Mājās parādījās elektrība, televizors, apkārt bija daudz bērnu, jau pusaudžu. Bet bija arī pārdzīvojumi tēva dēļ, kurš, būdams skolotājs un mācīdams matemātiku, pret mani bija daudz prasīgāks, salīdzinot ar klasesbiedriem. Par katru nieku man samazināja atzīmi, bet citiem lika pieciniekus par sliktāk izpildītiem mājas darbiem. Biju ļoti apvainota, bet tagad to atceros ar cieņu un mīlestību pret tēti. Vidusskolā mana mīļākā skolotāja bija stingrā matemātikas pasniedzēja Valērija Ločmele, kuru vēl pirms pāris gadiem satiku. Vidusskolu pabeidzām sešpadsmit absolventi, un atceros visus. Reizumis sazinos ar Jāni Krakopu, Tilžā joprojām dzīvo Ansis Sīviņš un Zigfrīds Zelčs, kurus arī pa retam satieku.
Vai Tilžas takās kaut kur nav jaušams arī Jūsu pirmās mīlestības stāsts?
-Mana pirmā mīlestība joprojām dzīvo bijušajā Balvu rajonā. Tās bija skaistas jūtas, kas radās 9.klasē. Bet mums nesanāca būt kopā, un es zinu atbildi, kāpēc. Protams, laiks ir darījis savu, bet šo cilvēku joprojām atceros, cienu, mēs arī sazināmies, aprunājamies.
Vai atceraties savu ierašanos ar helikopteru Tilžā, lai sveiktu 12.klases absolventus? Toreizējais skolas direktors nešaubījās, ka tas ir pasaules mēroga notikums, jo ieradusies premjerministre Jūsu personā.
-No manas puses sen bija solīts, ka ieradīšos šajā izlaidumā Tilžā. Bet tieši tajā dienā visiem trim Baltijas valstu premjeriem bija nolikta svarīga Eiropas līmeņa tikšanās. No rīta izlidoju uz Tallinu un, lai pēcpusdienā paspētu nokļūt arī Tilžā, nācās lidojumu turpināt. Skolas gados rakstīju dienasgrāmatu, ko tagad atradu un pārlasīju. Rakstītais ir par mīlestību, draudzenēm, ko jau tādā vecumā parasti raksta. Bet ir viena doma, kas dienasgrāmatā atkārtojas vairākkārt. Esmu rakstījusi: “Es gribu būt laba…” Šo vārdu būtība raksturo manu turpmākās dzīves redzējumu, ko esmu ieguvusi no vecākiem. Pēc vidusskolas man bija skaidrs mērķis studēt Latvijas Universitātē matemātiku. Tieši tur un nekur citur, par spīti pieaugušo runām, ko nu bērns no Latgales brauks uz Rīgu, varētu kaut kur tuvāk. Tāpēc arī Tilžas absolventiem toreiz izlaidumā teicu tos vārdus,- pasakiet sev paši, ko gribat sasniegt, un jūs noteikti to dzīvē izdarīsiet.
Vai virzība pa karjeras kāpnēm Jums bijusi mērķtiecīga izvēle?
-Tā gan nav bijis. Pēc dabas esmu pragmatiķe un man patīk konkrēti uzdevumi, kas jāizdara. Bet amati uzliek daudz ko tādu, kas arī ļoti nepatīk, kas vairāk atgādina izrādīšanos, piemēram, masu mediju uzmanība, intervijas un tamlīdzīgi. Biju pārsteigta, kad Valdis Dombrovskis mani uzaicināja kļūt par zemkopības ministri. Tolaik lielajā politikā nepiedalījos, un šis piedāvājums pārsteidza. Vēlāk uzzināju, ka zemnieku organizācijām piedāvāti četri uzvārdi zemkopības ministra postenim, un mana kandidatūra izvirzīta kā pirmā. Kļuvu par “Vienotības” virzītu un atbalstītu ministri.
Būt ministram nav viegli, tā ir liela atbildība. Vienā dienā apstiprina, bet otrā sabiedrība jau prasa: kāda ir tava darba stratēģija, mērķi un uzdevumi? Taču ir lietas, kas arī priecē. Izveidojām zemes fondu ar mērķi apsaimniekot katru lauksaimniecisko hektāru. Izstrādājām zemes kreditēšanas programmu, un tā joprojām darbojas. Nopietna bija cīņa par lauksaimniecības tiešajiem maksājumiem. Naudu vienmēr gribas vairāk, bet jāsaprot, ka Eiropā ir izveidota vēsturiskā maksājumu formula katrai dalībvalstij, kas Baltijas valstīm nav izdevīga. Lai iegūtu lielākus maksājumus mūsu lauksaimniekiem, tajā laikā (2011.- 2013.gados) tikos ar katras Eiropas Savienības valsts lauksaimniecības ministru. Tās sarunas bija ļoti sarežģītas. Lai no kopējā ES budžeta varētu iedot vairāk vienai valstij, bija jāatņem kādai citai. Un kuras valsts ministrs tad grib atdot citam? Atceros, kad par šo tēmu runāju, Spānijas ministrs man visu informāciju ar grafikiem no galda noslaucīja uz grīdas.
Esat visai bieži ciemojusies Balvu puses novados, tikusies ar lauku uzņēmējiem. Savukārt viņi braukuši uz Rīgu, saņēmuši godinājumu un pateicību par savu veikumu.
-Jūsu lielie lauksaimnieki patīkami pārsteidz. Prieks satikt un uzzināt jaunumus no Alda Ločmeļa par “Kotiņu” saimniecību. Atceros, viņš kādreiz stāstīja, ka sākuši saimniekot ar kādiem 16 hektāriem zemes, kā ar tēvu domājuši, ko darīt, kā saimniekot, lai dzīvē ietu uz priekšu. Tādos meklējumos un neatlaidībā arī slēpjas zemnieku saimniecības attīstības iespējas. Šodien Guntara Bartkeviča vadītā zemnieku saimniecība pierobežā Baltinavā ir Latgales un visas Latvijas lepnums. Prieks redzēt, kā Latgale ar gadiem ir attīstījusies un gājusi uz priekšu. Tur ir labāki lauki, nekā Lietuvas pusē. Man ir skaista fotogrāfija, kur Rēzeknes puses meitene uzdāvina ķiploku vainadziņu. Kaut kad mums tur bija notikusi saruna, kurā spriedām, ko varētu darīt, pie kā pieķerties cilvēki, dzīvojot laukos. Pēc pāris gadiem satiekoties, viņa atkal priecīga stāsta, ka izdomājusi audzēt ķiplokus un šī lieta ir aizgājusi. Protams, ne gluži visiem un ne visur laukos veicas. Iespējams, 90.gados, kad cilvēki atguva zemi, vajadzēja uzlikt arī hektāru skaita ierobežojumu. Tad varbūt lauku attīstība reģionos būtu notikusi daudz vienmērīgāk. Vēlāk to vairs nevarēja izdarīt. Bet ar simts hektāriem graudu audzētājs nevar izdzīvot, tad vajag vēl blakus nodarbošanos. Savukārt mazajiem zemniekiem tagad nekas cits neatliek, kā atrast savas nodarbošanās nišu.
Parunāsim vēl par latgalisko tēmu. Arī Jūsu laikā Saeimas komisija apsprieda Latgales attīstības programmu un runāja par ļoti konkrētiem jautājumiem. Par latgaliešu rakstu valodu un tās mācīšanu skolās, par norādēm latgaliski un tamlīdzīgi. Tur bija pamatīgas debates.
-Jā, Saeimas komisijā notika vairākas šai tēmai veltītas sēdes. Bet kāpēc šāda veida jautājumi būtu jāpaceļ līdz Saeimai, ja daudz ko varētu izlemt un izdarīt vietējās pašvaldības? Kādēļ tad neuzliek tās latgaliskās norādes? Un tad atklājās, ka uz vietas pagastos cilvēki paši nezina, kā tie vārdi norādēs latgaliski būtu rakstāmi. Ne jau viss jāpasaka no Rīgas. Baltinavas novadā šajā ziņā aktīvi darbojas Imants Slišāns. Man grūti spriest, cik daudz cilvēku Latgalē ikdienā runā latgaliski. Protams, valoda ir kultūrmantojuma svarīga sastāvdaļa, un tā ir bagātība tiem, kuri to prot un lieto. Taču negribētu visu uzspiest arī likuma vārdā. Man vispār nepatīk kontrolējoša rakstura iestādes un nodarbes. Cilvēkam ir jāsaprot un jādara pašam, nevis jāuzspiež ar varu. Varas uzspiešana asociējas ar padomju laikiem. Arī skolās vajag brīvu gribu. Ja vecāki vēlas, lai izsaka priekšlikumu, un skola palīdzēs organizēt latgaliešu valodas pulciņus.
Ar ko Jums personīgi asociējas latgaliskums?
-Balvu pusē man vairs nav radinieku, sen esmu prom no tās puses, taču tik un tā sevi izjūtu kā latgalieti. Nodreb sirds, kad braucu uz to pusi. Latgalē ir manas dzimtas saknes. Latgalē ir manu vecāku, vecvecāku atdusas vietas. Parasti braucam uz pāris dienām. Diezgan bieži braucam uz koncertiem Rēzeknes GORā, kur koncertē ērģelniece Iveta Apkalna. Starp citu, viņa ir mana radiniece, Ivetas vecvecāki ilgus gadus ir dzīvojuši Balvos. Nikolajs Volkovs ilgus gadus bija Balvu maizes kombināta direktors, bet mana tēva māsa Anna Lustika Balvu vidusskolā mācīja latviešu valodu un literatūru.
Lielie amati paliek Jūsu pagātnei. Uz 13. Saeimu vairs nekandidējāt...
-Atkārtošu politiķa, bijušā Ministru prezidenta Māra Kučinska vārdus, ka cilvēki, kuri ir bijuši premjeri, lielās slodzes dēļ pēc tam kādu laiku jūtas slimi. Ja kādam vairs nedeg acis, ja nav iedvesmas tam, ko viņš dara, nevajag iet un piedalīties politikā. Lielos amatos cilvēki izdeg, jo visapkārt dzird negācijas, ir problēmas, un dzīvot tādā atmosfērā no rīta līdz vakaram ir grūti. Nav tā, ka Saeimā ievēl tos sliktākos, bet arī tā ir sabiedrības spogulis. Svarīgi ir katram uzveikt naudaskāri, slavaskāri un citas kāres. Cilvēkam jābūt godīgam, bet ne visi var izturēt šos pārbaudījumus. Taču vairākums, manuprāt, cenšas to darīt. Politikā neizbēgami saskaras dažādu grupu intereses, kam līdzi nāk negācijas, un tā ir - visi apmierināti nekad nebūs. Turklāt ne visu var arī izskaidrot. Joprojām esmu pārliecināta, ka Citadeles bankas pārdošana 2014.gadā, zinot lietas apstākļus, bija labākais variants, bet sabiedrība to nepieņēma, daudzi domāja pavisam citādāk. Man personīgi ir svarīgi dzīvot ar pārliecību, ka biju godīga un izdarīju pareizi, lai arī tevi lamā.
Ko tagad darāt ikdienā?
-Dzīvoju sev un savai ģimenei. Rītos paguļu, vakaros reizēm, reti gan, noskatos televīzijas ziņas vai kādu filmu. Mans spēka avots ir tuvie cilvēki. Man ir divi dēli un seši mazbērni. Ir prieks, ka mēs ģimenē, arī ar māsas un brāļa ģimenēm, turamies kopā, mums ir ģimenes tradīcijas, kas atkārtojas gadu no gada. Kopā ar māsas Dainas un brāļa ģimenēm katru sestdienu braucam uz baseinu.
Darbojos biedrības “Latvijas formula 2050” valdē, arī Latvijas Universitātes Produktivitātes zinātniskā institūta konsultatīvajā ekspertu padomē. Tiekos ar cilvēkiem, kuri mani aicina uz sarunām. Dzīvoju Rīgas dzīvoklī, bet vecākajam dēlam ir māja, un man pie viņa Doles salā ir savs ārstniecības augu dārziņš, ko stādu un kopju. Mēģinu uzrakstīt arī atmiņas, ko atstāt savējiem. Ļoti žēl, ka neizrunājos ar vecvecākiem par daudzām dzimtas lietām, kas paliks tā arī nezināmas. Mana vedekla un māsas dēls tagad vāc un krāj dažādas mūsu dzimtas liecības, un viņus, arī mani, tas interesē.

Aktrises talants politiķes krēslā

Balviem Jūsu dzīvē ir īpaša vieta, lai arī vairs nav vecāku un bērnības mājas. Kas neizdzēšami no turienes nāk līdzi visam mūžam?
-Viss labais manī ir no vecākiem. Abi viņi bija ienācēji Balvos. Tētis tur uzcēla māju, apprecējās un sāka kopdzīvi ar manu mammu. Vecāku sen vairs nav, pagājis laiks, bet joprojām es jūtos kā bārene. Ticu saiknei ar saviem mīļajiem arī aizsaulē. Man ir prieks teikt, ka nāku no ļoti labas ģimenes. To es arī iedomājos, klausoties raidījumus par vardarbības tēmu ar psihologu padomiem, kā saprasties ar bērniem, kā rīkoties kādā konkrētā situācijā. Mani vecāki intuitīvi prata darīt, kā vajag, tāpēc manai bērnībai nav nevienas apmākušās dienas. Būdama jaunākā trīs bērnu ģimenē, vienmēr esmu lolota un lutināta. Līdz ar to arī Balvi manā atmiņā ir gaišā nokrāsā un bez bēdīgiem notikumiem. Balvos pabiju pirms aptuveni diviem gadiem, un parasti šie braucieni turp notiek kapusvētku laikā. Bijušajā mājā Balvos dzīvo citi. Mums svarīgākais bija, lai tur ienāktu un saimniekotu labi cilvēki. Pārdošanas sludinājumā ar prieku rakstīju, ka mūsu mājā draudzīgi dzīvojušas un saimniekojušas četras paaudzes. Ik reizi, esot Balvos, mēs nobraucam garām arī mūsu bijušajai dzīvesvietai. Manī valda sirdsmiers, jo, atvadoties no bērnības nama, atmiņā palika mīļš skats ar apdzīvotu lielo istabu, nevis tukšām sienām. Jā, Balvos nekā man vairs nav, ciešākā saikne joprojām ir ar Elitu, draudzeni kopš pirmās klases.
Vai kļūt par aktrisi bija mērķtiecīga izvēle?
-Dzīvē ļoti svarīgi ir skolotāji, kādus satiekam. Tas, ko darīja režisore Vaira Resne, ir būtiskākais manā izvēlē. Savu vēlmi kļūt par aktrisi pirmajai pateicu tieši viņai, kad mācījos 10.klasē. Tolaik aktieros neuzņēma katru gadu, un svarīgs bija arī vecums. Vaira man pateica vienu ļoti interesantu lietu, proti,- tad tev šogad jāpabeidz vidusskola! Un es pieņēmu lēmumu pabeigt divas klases vienā gadā. Protams, vecāki teica, ka tas nav iespējams. Tikos arī ar brāļiem, un visi kopā izdomājām manas tālākās rīcības plānu,- kam un kādus iesniegumus rakstīt, pie kā griezties. Tas bija 1987.gads, valstī sākās jau elastīgu pārmaiņu laiks. Laikam skola ar direktoru Silovu vadībā jutās nedaudz apmulsusi, nezināja, kā rīkoties, vai drīkst iebilst, un viņi piekrita man atļaut pamēģināt, lai redzētu, kas no tā iznāks. Jā, man nebija viegli, mācījos caurām naktīm, bet ar janvāri iesoļoju jau 11.klasē un vidusskolu pabeidzu 16 gados.
Man ir ļoti gaišas atmiņas par šo laiku. Kaut vai tikšanās uz ielas ar Aini Šaicānu vēl pirms iestājeksāmeniem, kurš ar tādu prieku jautāja: “Nu, vai tiki uzņemta?” Es taču nedrīkstēju pievilt līdzcilvēkus.
Esat strādājusi Daugavpils teātrī, bijušas lomas gan teātrī, gan arī filmās. Pēc tam atkal nāca pārmaiņu laiks...
-Mana Elīza piedzima 1996.gadā. Tas bija gads, kad latviešu trupa no Daugavpils teātra aizgāja. Bērna ienākšana palīdzēja uztvert to samērā viegli, jo man bija radušās jaunas rūpes. Pēc trim gadiem atgriezos atkal Daugavpilī, jo mans vērtību kritērijs bija strādāt ar jaunības neprātu un pašatdevi, neskatoties pulkstenī, kā tas notika tieši šajā teātrī. Lai gan drīz vien sapratu, ka otrreiz to izdarīt nav iespējams. Un tad 2001.gadā kļuvu par Daugavpils teātra direktori. Drīz vien sapratu, ka spēlēt uz skatuves un vienlaikus būt direktorei tomēr nav savienojamas lietas, un mana teātra aktrises karjera beidzās. Nākamie desmit gadi pagāja direktores amatā. Pēc tam kļuvu bezdarbniece un kopā ar ģimeni kādu laiku atpūtos, izbaudot ceļojumus pa Eiropu. Bet vasarā atkal strādāju. Un tad saņēmu aicinājumu startēt 10. Saeimas vēlēšanās.
Interesants pavērsiens – no aktieriem uz politiku. Vai bijāt kādā partijā?
-Nebiju nevienā partijā, taču mūsu ģimene kopā ar tēti vienmēr bijuši politiski aktīvi cilvēki un atbalstīja nacionālos spēkus. Akcentēt latvisko bija pašsaprotama lieta, īpaši jau dzīvojot Daugavpilī. Vēsturei paliks fakts, ka 10. Saeima bija īsā, jo prezidents Valdis Zatlers ierosināja to atlaist. Atceros, tajā dienā laukos stādījām kociņus. Prezidenta runu noklausījos vakarā un nejutos pat šokēta. Bet pēc tam darbojos vēl divās Saeimās.
Vai politikas lauciņā ir kas labs izdarīts?
-Esmu jau teikusi, ka tādu gandarījuma izjūtu, ko var rast teātrī pēc iestudēta darba, kad nāk skatītāji, sēž zālē, aiztur elpu un seko līdzi, politika noteikti nesniedz. Tieši šādas sajūtas man ļoti pietrūka Saeimas laikā. Varbūt kas līdzīgs bija pa mazam gabaliņam, pa mazam kriksītim. Taču politikā man bija interesanti. Saeimas darbs, ja to dara godprātīgi, ļoti mobilizē cilvēka prātu, jo tas ir nemitīgs treniņš smadzenēm. Minūšu laikā nākas pārslēgties no vienas tēmas uz citu, jāprot iemācīties tvert lietas plašumā. Tur katrs nāk un lobē kaut ko savu, bet deputātam tas audekls jāsaskata kopumā. Tas nav viegli un ne visiem pa spēkam. Man šis darbs lika ļoti daudz strādāt, iedziļināties un meklēt avotus, jo pašai nekad nav gribējies būt muļķei. Tas atkal nāk līdzi no ģimenes, kad bērnībā tētim palīdzēju remontēt automašīnu un man vajadzēja zināt, kādus pedāļus spiest, kādu instrumentu padot, ko viņš sauca, guļot zem mašīnas. Arī fizika bija starp mīļākajiem priekšmetiem, jo vienmēr gribējās saprast, kāpēc tas notiek tieši tā.
Vai Saeimas politiķi var būt draugi un savstarpēji atklāti cilvēki?
-Protams, tur var iegūt draugus. Man tāda ir Ināra Mūrniece, kura bija mana palīdze un ilgus gadus strādājām vienā komisijā. Ar viņu sazināmies joprojām. Protams, arī draugi ir atšķirīgi, ne visus pielīdzināsim tādiem, kuri ir īpaši, teiksim, bērnības draugiem. Reizēm sabiedrība brīnās, ka no tribīnes deputāti viens otru traki kritizē, bet pēc tam draudzīgi iet un iedzer kafiju. Tas ir normāli, jo deputāts izsaka savu viedokli, bet tas nav jāuztver personīgi.
Vai aktrises talants Jums ir noderējis kā politiķei?
-Un kā vēl noderējis! Pirmkārt, uzstājoties deputātu priekšā un runājot no Saeimas tribīnes. Kolēģi, īpaši tie, kuri nepiekrīt tavam viedoklim, neklausās un neslēpti to arī izrāda. Ja studentiem savulaik mācīju, ka visus cilvēkus var uzrunāt un vārdam ir spēks, tagad atzīstu, ka nē, tāda teorija ir aplama. Saeima pieklājīgi izturas, kad runā prezidents vai kāds ārzemju viesis, bet ne pret kolēģiem. Tāds ir tas kultūras līmenis! Citās valstīs, kur iedzīvotāji ir daudz emocionālāki nekā Latvijā, deputātu uzvedība izpaužas vēl trakāk. Otrkārt, lai neizrādītu briesmīgu izbrīnu, es kā aktrise protu sataisīt inteliģentu seju un būt pieklājīga. Noderēja arī mana uztrenētā atmiņa, ko biju ieguvusi teātrī.

Kas notiek ar normāliem cilvēkiem, kuri, nonākot politikā vai iekļūstot Saeimā, tik ļoti pārvēršas uzvedībā, attieksmē, manierēs un tamlīdzīgi?
-Ja man šo jautājumu uzdotu pirms pāris gadiem, es teiktu, ka tā tikai izskatās, nekas viņos nemainās, sabiedrībai tā šķiet. Vārdu sakot, atbildētu ļoti diplomātiski, ar noapaļotiem teikumiem. Bet pēdējos gados man pašai ir radies šis jautājums. Mana atbilde tāda, ka politiķu skatiens un darbība, nonākot Saeimā, klaji sašaurinās. Viņi nonāk savas konkrētās partijas ierobežojumā ar tās ideoloģiju, zem kuras paši ir parakstījušies. Nonāk arī koalīcijas ietvarā, kur arī jāievēro spēles noteikumi. Tā, dzīvojot dienu dienā un cīnoties par saviem jautājumiem, ir jāpiekāpjas arī citam politiskajam spēkam. Tās ir smalkas nianses, kas valda. No otras puses, politiķi apzinās, ka viņu teiktais var vērsties pret pašiem, izraujot no konteksta kādus vārdus vai teikumus un tiražējot tos masu medijos. Tādēļ politiķos nostrādā aizsargmehānisms un viņi izvēlas runāt pareizi - smuki apaļos teikumos, nepasakot neko, bet lai nevar piesieties.
Bet raksturīgas jau ir arī dažādās ‘kāres’. Ar negodīgumu naudas lietās taču nedrīkstētu samierināties.
-Protams, nedrīkst. Bet tāda ir cilvēka daba. Zinat, kas mums teātrī visbiežāk zuda? Ziepes no labierīcībām! Manuprāt, vaina slēpjas cilvēku domāšanā,- ja var, kāpēc nepaņemt? Un ar deputātiem ir līdzīgi. Vajadzētu būt sakārtotai un nepārprotamai likumdošanai, un tad nebūs vietas pārpratumiem, vēlmei negodīgi iedzīvoties un arī diskusijām par kompensācijām vai algas pielikumu.
Cilvēki mēdz teikt, ka arī dzīvē notiekošais starp cilvēkiem ir viens liels teātris. Piekrītat tādai atziņai?
-Nepiekrītu! Ja tā būtu, rastos daudz nepatiesību. Vismaz es dzīvē gribu būt īsta, tāda, kāda esmu. Raudu tad, kad uznāk raudiens, un smejos tad, kad to pati vēlos. Uz skatuves aktieris smejas vai raud tad, kad viņam tas jādara. Man žēl to manierīgo cilvēku, kuri arī dzīvē spēlē teātri. Bet ar aktieriem arī ir interesanti. Laikā, kad pati strādāju ar Marijas Stjuartes tēlu, braucām trolejbusā, es pagriezu galvu uz vīra pusi, un viņš man saka: “Tu neskaties uz mani kā valdniece Marija Stjuarte !” Tā jau ir, ka tēli, ko aktieris sevī iemieso, nekur nepazūd, kā rēgi tuvumā dzīvo.
Ar ko īpašāki, Jūsuprāt, ir Latgales puses cilvēki?
-Izceļamies ar viesmīlību, jo paraduši otru cienāt un dalīties, kas pašiem ir, varbūt tādēļ latgalieši ir daudz nabadzīgāki. Bet galvenais ir piederība. Arī pati jūtos bagāta ar šo piederību, jo mans tētis bija latgalietis, bet mamma nāca no Vidzemes. Manuprāt, Latgalei klupšanas akmens bija valoda, kas ilgus gadus bija mīcīta dubļos un nievāta. Nesaku, ka visiem vajadzētu runāt latgaliski, taču nevajag arī apsmiet šo lauzto izrunu. Mēs ģimenē runājām tikai latviski, bet latgaliskā piederība spilgti izpaudās, kad braucām pie krusttēva uz Īdeņu, no kurienes nāk arī mana vecmamma. Sabiedrībā latgaliešu valodu ļoti spēcināja un gaismā cēla mūziķi “Borowa MC” ar latgaļu tautasdziesmu par visskaistāko meitiņu, kas visiem ļoti iepatikās, un vēl arī tas populārais seriāls “Sirdsmīļā Monika”, kur no aktiera mutes bieži skanēja jaukais teiciens “Sauleite muna”. Tas nozīmē, ka ar vienkāršām, pozitīvām lietām vēlamo var panākt daudz ātrāk un iedarbīgāk, nekā tas, ko gadiem ilgi runā un spriež politiķi.
Ar ko nodarbojas Jūsu tuvākie cilvēki – vīrs un meita?
-Vīrs Harijs Petrockis ir režisors. Lasa arī lekcijas studentiem, raksta recenzijas par radio un televīzijas raidījumiem. Meita Elīza ir diplomēta juriste, strādā par advokāta palīdzi, un jurists ir arī viņas topošais vīrs. Meita ir izaugusi teātrī, viņai ļoti patīk skatīties izrādes.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

“Dots devējam atdodas” (11.12.2020.)

Viens likums, viena taisnība visiem

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Latvijas jurisprudences virsotnēs

EDGARS PASTARS
DZIMIS: 1981.gada 2.jūlijā Gulbenē, turpmākos gadus (līdz 1999.gadam) pavadījis Balvos.
IZGLĪTĪBA: Balvu 1.vidusskola (tagadējā Balvu Valsts ģimnāzija – absolvēta 1999.gadā), Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte (tiesību zinātņu maģistra grāds – iegūts 2006.gadā).
STRĀDĀ: juridiskais padomnieks Latvijas Finanšu nozares asociācijā (sabiedriska organizācija, kas pārstāv Latvijas finanšu nozari nacionālajā un starptautiskajā līmenī), zvērināts advokāts.
DZĪVES MOTO: “Neseko pūlim, bet lai pūlis seko Tev, un, ja tādēļ ej cauri ellei, turpini!”

Edgars Pastars ir viens no atzītākajiem valsts tiesību ekspertiem Latvijā. Specializācijas jomas ir dažādas un dažkārt arī pavisam nejuridiskas disciplīnas, bet galvenā no tām ir konstitucionālās tiesības. Papildus tai labi pārzina gan vides un darba tiesības, gan arī banku darbības jomu. Zināmā mērā hobijs ir valsts simbolu tiesiskā aizsardzība. Piedalījies arī virknē tiesvedību, tajā skaitā pārstāvot valdību Rail Baltica projektā. Savā profesionālajā darbībā pildījis juridiskā padomnieka pienākumus Latvijas Republikas Saeimas Juridiskajā birojā, bijis arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa un valsts kontrolieres Elitas Krūmiņas juridiskais padomnieks. 2015.gada septembrī apstiprināts par Valsts Heraldikas komisijas locekli. Tāpat praktizē vienā no lielākajiem Baltijas reģiona zvērinātu advokātu birojiem “COBALT”, kas vairākos pētījumos un apskatos saņēmis augstākos novērtējumus dažādās prakses jomās. No nākamā gada pievērst uzmanību savai advokāta praksei plāno vairāk, kas, saistībā ar darbu finanšu nozarē, nedaudz atstāta novārtā. Turklāt E.Pastars piedalījies ne tikai vairāku būtisku likumu vai to grozījumu izstrādē un pieņemšanā, bet ir arī vairāku nozīmīgu grāmatu un pētījumu autors un līdzautors.

Augstu vērtē Balvos saņemto izglītību
Ņemot vērā, ka ikdienas darba gaitas prasa savu, E.Pastaram ļoti bieži ciemoties Balvu pilsētā nesanāk. Tomēr trīs līdz četras reizes gadā vai dažkārt pat vairāk pieredzējušais jurists izbrīvē, lai mērotu ceļu uz dzimto pusi un apciemotu vecākus. Tikmēr pavadītie bērnības un skolas gadi Balvos E.Pastaram prātā allaž paliks ar pozitīvām atmiņām – gan ar pilsētvidi kopumā, gan arī ar izglītības sistēmu. Bijušais balvenietis uzsver, ka visaugstāk novērtē vidusskolas gados iegūtās zināšanas programmēšanā un visā pārējā, kas saistīts ar datorzinībām, kā arī cieņu un mīlestību pret vēsturi un politiku. Tas E.Pastaram ļoti lieti noder arī pašreizējā profesionālajā darbībā, palīdzot loģiskā likumu tekstu veidošanā un plašāka konteksta saprašanā. Turklāt topošais jurists aktīvi un ar panākumiem darbojās arī skolēnu pašpārvaldē (bija arī tās prezidents), tajā skaitā iesaistoties vairāku skolu pašpārvalžu darbības koordinēšanā.
E.Pastara favorītu pulciņā allaž bijusi arī vēstures zinātne. Izlasītas daudzas vēstures grāmatas un, kā viņš pats ar smaidu sejā un sev raksturīgo humoru atzīst, nosaukt Polijas - Lietuvas kopvalsts trīs dalīšanas gadskaitļus grūtības nesagādā. Savukārt pastiprinātā interese par informācijas tehnoloģijām, kā arī sakarā ar pieejamo valsts budžeta finansējumu studijām, bija iemesli, kādēļ E.Pastars sākotnēji izvēlējās studēt Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Datorvadības, elektronikas un enerģētikas studiju departamentā. Tomēr interese par jurisprudenci guva virsroku. Tāpat, ņemot vērā, ka, lai turpinātu studēt RTU un nākotnē šajā sfērā gūtu visaugstākos profesionālos sasniegumus, nepieciešamas ļoti labas matemātikas zināšanas, E.Pastars nolēma atkārtoti iestāties Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, līdz 2006.gadā ieguva maģistra grādu tiesību zinātnēs. Ar ko rezultējies šāds atzītā jurista lēmums, šobrīd var novērtēt ikviens Latvijas iedzīvotājs un ne tikai. Savukārt pats E.Pastars spriež, ka cilvēki, kuri dzīvo ārpus Rīgas, nereti sevi mēdz nolikt zemākā plauktiņā, apšaubot savas iespējas gūt panākumus lielākā mērogā. Jurists uzskata, ka šāda domāšana ir nevietā. Neveidojot sevī mākslīgu nepilnvērtības kompleksu, bet, ieguldot laiku un cītīgu darbu, vienkārši ejot uz priekšu, sevi labi pierādīt var arī ikviens jebkurā reģionā dzīvojošais. Lielisks piemērs ir pats E.Pastars, kurš, vienkāršiem vārdiem runājot, no mazpilsētas zēna kļuvis par augsti kvalificētu tiesību ekspertu un jau šobrīd sasniedzis augstākās virsotnes Latvijas jurisprudences lauciņā, turpinot pilnveidot zināšanu un pieredzes bagāžu.

Svarīga lieta Eiropas Savienības tiesā
Kāpēc tieši konstitucionālās tiesības, nevis, piemēram, kļūšana par notāru vai tiesnesi? E.Pastars stāsta, ka kāds burvību jurista darbā rod, rakstot dokumentus, tikmēr cits kā zivs ūdenī jūtas tiesu runās. Personīgi E.Pastaram interesē vairākas tiesību nozares, ne tikai konstitucionālās tiesības. Tajā skaitā bijusi arī veiksmīga profesionālā darbība krimināllietās, lai gan tā nav sfēra, ko pieredzes bagātais jurists vēlētos darīt. 2004.gadā E.Pastars aktīvi iesaistījās arī sabiedriskajā darbā vides jomā, konsultējot un atbalstot nevalstiskās organizācijas, kas aizstāvēja iedzīvotāju intereses būvniecības procesā. Tā 2004.gadā E.Pastars vairākos tiesu procesos aizstāvēja kādu cilvēku, tiesvedībai tiekot atspoguļotai arī medijos, tajā skaitā skandalozā nokrāsā. Rezultātā šis process noslēdzās ar iedzīvotāju uzvaru pār būvfirmu un iezīmēja pagriezienu šo divu pušu attiecībās. Savukārt ņemot vērā, ka šobrīd E.Pastars strādā Finanšu nozares asociācijā, uz laiku ir apturēta viņa kā zvērināta advokāta darbība. Līdz ar to E.Pastara darba kārtībā nedrīkst būt aktīvu tiesvedību, izņemot piedalīšanās tiesvedībās kā ekspertam. Tikmēr kāda no lietām, kuru jurists uzsāka vēl pirms advokāta darbības pārtraukšanas, bet tai seko līdzi joprojām, atrodas Eiropas Savienības (ES) tiesā. Par tās nozīmīgumu liecina fakts, ka tā var rezultēties ar izmaiņām visā ES. “Runa ir par ārstniecības pakalpojumu pieejamību un tiesības uz šiem pakalpojumiem tiem ES pilsoņiem, kuri pārceļas dzīvot uz citu ES dalībvalsti, bet, piemēram, viņiem nav darba, bet konkrētajā ES dalībvalstī ir ģimene. Nākamajā gadā gaidām tiesas spriedumu ES līmenī, kas pozitīva rezultāta gadījumā sev līdzi nesīs izmaiņas ne tikai Latvijā,” stāsta E.Pastars.
Jāpiebilst, ka laikā, kad bijušais balvenietis pildīja juridiskā padomnieka pienākumus Saeimas Juridiskajā birojā, viņš nodrošināja Saeimas pārstāvību Satversmes tiesā. Kad E.Pastars darbu valsts pārvaldē pameta, pieredzes bagātais jurists kādā no intervijām atzina, ka nu viņa sirdsapziņa ir mierīgāka, jo pārstāvēt biznesu pret valsti ir morāli vieglāk, nekā valsts vārdā cīnīties pret pensionāriem. Jautāts, vai, strādājot valsts maizē, bieži nācās saskarties ar tamlīdzīgām pretrunīgām sajūtām, E.Pastars atzīst, ka nē. Tomēr viņš neslēpj, ka bija lietas, kad nācās saprast – mums (valstij) absolūti nav taisnība, bet, aizstāvot savu viedokli, ir jāizdomā vismaz kaut kāda versija. “Vairāk par pretrunīgām sajūtām varēja runāt gadījumos, kad bija jāaizstāv valsts pret sabiedrības mazaizsargātajām grupām. Tomēr tas ir jurista darbs, un atsevišķās reizēs ar to jārēķinās,” uzsver E.Pastars.

Nekļūt par dārzeni, kuru apēd vai izmet
Lai arī E.Pastars ir viens no atzītākajiem konstitucionālo tiesību ekspertiem Latvijā, viņš neslēpj, - šīs zināšanas noder vienmēr, bet pēdējo gadu laikā ar to iztiku dzīvei nepelna. Šobrīd E.Pastars ir juridiskais padomnieks Latvijas Finanšu nozares asociācijā, kur konstitucionālo tiesību zināšanas nav prioritāte. Savukārt līdz tam pieredzējušais jurists, kā minēts, strādāja Saeimas Juridiskajā birojā un pildīja arī vairāku augstu valsts amatpersonu juridiskā padomnieka pienākumus. Piemēram, no 2015.gada sākuma E.Pastars strādāja par valsts kontrolieres Elita Krūmiņas juridisko padomnieku, lai ieviestu projektu par Valsts kontroles pilnvaru paplašināšanu – piedzīt zaudējumus no amatpersonām, kas izšķērdējušas finanšu līdzekļus. Projekts tika pabeigts un nodots Saeimai, kā rezultātā sadarbība ar Valsts kontroli tika pabeigta. Savukārt jautāts, kādēļ pameta Valsts prezidenta komandu vēl pirms viņa pilnvaru termiņa beigām, E.Pastars atzīst, ka tas bija tīri egoistisks lēmums. “Darbs Valsts prezidenta kancelejā bija lielisks un ar ļoti labiem apstākļiem. Tomēr gluži vienkārši neredzēju iespēju, ka šajā amatā varu turpināt pilnveidoties. Iespējams, kādam tas šķiet jurista top darbs, bet ar jurisprudenci tam ir mazs sakars. Allaž esmu centies sevi iemest jaunā izaicinājumā ar domu, vai man tas būs pa spēkam? Nevēlos sēdēt vienā vietā un tur justies ļoti ērti. Teiksim tā – par juridisko dārzeni var kļūt ļoti ātri, kad tevi vai nu apēd, vai arī izmet ārā. Tāds bija arī stāsts par darbu Valsts prezidenta komandā – labi kolēģi un darbs, bet maza iespēja profesionāli augt. Jebkurā gadījumā esmu gandarīts, ka izpildīju savus galvenos mērķus. Visvairāk priecīgs un joprojām lepns esmu par to, ka izdevās panākt katoļu baznīcas tiesiskā statusa sakārtošanu Latvijā, kur valdīja haoss vairāk nekā desmit gadus. Secinot varu teikt, ka ambīciju ziņā profesionāli interesantāks darbs bija Valsts prezidenta kancelejā, bet juridiskā ziņā lielāks pienesums, protams, ir darbs Valsts kontrolē,” stāsta E.Pastars.
Jautāts, vai, strādājot valsts sektorā, kādreiz uz savas ādas ir izjutis politiķu spiedienu, E.Pastars ar smaidu sejā atzīst, ka tā bija normāla ikdienas sastāvdaļa. Tādēļ allaž bija svarīgi novilkt stingru un precīzu robežu, norādot, ka to pārkāpt nevajag. “Bijuši dažādi notikumi. Nācies pateikt arī šādi: “Paldies, es dodos prom no tikšanās, citādi mūsu sarunas būs jāturpina citur!” Protams, strādājot valsts pārvaldē, juristam var būt savas politiskās simpātijas, bet jāievēro politiskā neitralitāte un nedrīkst būt saistītam ne ar vienu politisko partiju. Tas ir pilnīgi skaidrs. Iespējams, kādam juristam šķiet, ka, esot pietuvinātam politiskajai partijai, viņš ātrāk uzskries pa karjeras kāpnēm, tomēr tas ir īstermiņa pasākums bez ilglaicīgām perspektīvām,” pārliecināts E.Pastars.

Līdzautors visaptverošām mācību grāmatām
Viens no nozīmīgākajiem E.Pastara darbiem, kas tapis sadarbībā ar Jāni Plepu un Ilzi Plakani, ir profesora Aivara Endziņa vadībā 2004.gadā izdotā visaptverošā mācību grāmata “Konstitucionālās tiesības” (732 lappuses), kas ir pirmā šāda grāmata kopš tālā 1933.gada, un tapa vēl brīdī, kad E.Pastars studēja Juridiskās fakultātes 3.kursā. Savukārt 2014.gadā izdots otrs papildināts un pārstrādāts izdevums ar tādu pašu nosaukumu (448 lappuses), lielākoties uzmanību veltot Latvijas konstitucionālo tiesību praksei un vispārējās valsts zinātnes atziņu pienācīgai piemērošanai mūsu konstitucionālajā iekārtā. Paši autori uz otro grāmatu raugās vairāk kā uz “Konstitucionālo tiesību” otro daļu, nevis kā uz darbu, kas pilnībā aizvieto pirmo izdevumu. Savukārt nākamajā gadā plānots izdot jau “Konstitucionālo tiesību” trešo daļu, jo, kā atzīst E.Pastars, laiks rit uz priekšu, ir jāatsvaidzina aktualitāte, arī kvalitātes latiņa jāceļ augšup. Svarīgi arī uzsvērt, ka visas šīs grāmatas nepieciešamas katram praktiķim, kurš darbojas konstitucionālo tiesību jomā, un ikvienam studentam, kurš apgūst Latvijas tiesības. Tās arī tiek plaši izmantotas - ne tikai izstrādājot bakalaura, maģistra un citus studiju darbus, bet arī tiesu nolēmumu atsaucēs. Turklāt jāpiebilst, ka pirmās grāmatas rakstīšanas laikā E.Pastars bija tikai 23 gadus jauns. “Jāatzīst, sākot darbu pie pirmās grāmatas, bija jābūt lielai drosmei. Divu gadu laikā četras dienas nedēļā viss bija pakārtots tikai un vienīgi grāmatas veidošanai. Turklāt tolaik jau nebija tik ļoti pieejami portatīvie datori. Labi, ja kādam mājās bija stacionārais dators… Vienkārši runājot – tas bija diezgan nežēlīgs darbs un milzīgas pūles. Ne vienmēr svarīgs ir talants, bet gan tas, cik liels darbs tiek ieguldīts,” atskatoties uz pirmās grāmatas tapšanas laiku, atceras E.Pastars.
Viņš piebilst, ka visā, kas attiecas uz likumdošanu, allaž būs pie kā piestrādāt un ko sakārtot. “Tas ir darbs, kas nekad nebeidzas. To var salīdzināt ar izmētātu lapu kaudzi, kuru vajadzētu sagrābt vienkopus kaudzītē, bet, ļoti iespējams, nav resursu vai vēlmes to darīt. Tomēr galvenā problēma nav tajā, cik labi likums uzrakstīts, bet gan tajā, ar cik lielu nihilismu mēs pieejam to neievērošanā,” uzsver E.Pastars. Savukārt jautāts, vai šobrīd saredz, ka ar savām jurista zināšanām var vēl sniegt pienesumu valstij, E.Pastars atzīst, ka ik pa laikam bijuši piedāvājumi un idejas gan no viņa, gan arī no valsts puses. “Atsevišķos gadījumos piedāvājumus noraidīju pats, citos – valsts nespēja būt pietiekami organizēta, lai izteiktu sakarīgu piedāvājumu. Tomēr nekad nevēlos teikt ‘nekad’. Ļoti iespējams, kādudien mūsu sadarbība atkal var būt abpusēji lietderīga. Kas attiecas uz savas atpazīstamības pārvēršanu politiskajā kapitālā un startēšanu vēlēšanās, allaž esmu teicis: “Nē!” Šobrīd neredzu, ka, esot politikā, varu dot vairāk, nekā ārpus tās. Vēl nejūtos piederīgs politiskajai videi. Vienreiz mani arī uzrunāja ar vārdiem: “Nāc politikā! Alga nav liela, bet mēs Tev kaut kā piemaksāsim!” Nodomāju, kas tad tā par jauno politiku? Turklāt uzskatu, ka politika ir vienvirziena biļete, un vēl nejūtos tik vecs, lai šādu biļeti iegādātos!” atklāj E.Pastars.

Klases audzinātājas atmiņas

Mūsu sētas zēni. Ar šādiem vārdiem varētu sākt manas atmiņas. 1991.gada 1.septembrī saņēmu jauno 5.c klasi un ieraudzīju četras pazīstamas sejas – Edgaru, Valdi un Māri, ar kuriem, kā mēdzu teikt, dzīvojām vienās daudzdzīvokļu mājas trepēs, un arī Sandi, kura dzīvoklis atradās blakus ieejā. Nē, pedagoģiskās sēdes kāpņu telpā nenotika, bet parunāties jau sanāca. Pat Edgara vecmāmiņa vēlējās uzzināt, kā sokas mazdēlam. Savukārt zēni dažkārt uzticēja savus noslēpumus, piemēram, par kaķēniem, kurus viņi slepus baroja pagalmā, un kurš dzīvnieks patīk vislabāk no ceļojošā zoodārza, kas tobrīd atradās mūsu mājas priekšā, kur, to apmeklējot, satiku vai visus audzēkņus. Arī visa klase bija īpaša – astoņas mierīgas, atsaucīgas meitenes un 14 zēni – lielākā daļa skaļi, kustīgi un atraktīvi, bet arī izdarīgi un labestīgi, atbalstot manus ierosinājumus un ieteikumus. To pašu varu teikt par viņu vecākiem, kuri rūpējās par saviem bērniem un atbalstīja skolas prasības – bērni bija mīlēti un talantīgi. Savukārt Edgars bija centīgs un nopietns, mācījās uz ‘labi’ un ‘teicami’. Un tāds viņš bija ne tikai savā kolektīvā, kurā visi bija ar ambīcijām būt labākajiem sportā, mūzikā un, ko tur slēpt, arī palaidnībās! Edgars labprāt devās pārgājienos un ekskursijās, kuras parasti rīkojām rudeņos un pavasaros. Ikvienam patika arī brauciens uz Latvijas Televīziju, kur visi vēlējās nofotografēties diktora krēslā. Savukārt tagad priecājos par katru reizi, kad redzu Edgaru uzstājamies televīzijā, tad visiem saku: “Viņš ir mūsējais!” Arī Edgars savu skolu nav aizmirsis – ir viens no tās sponsoriem, skolas izcilniekiem - stipendiātiem. Tiesa, pa šiem gadiem skola ir mainījusies, no Balvu 1.vidusskolas pārtopot par Balvu Valsts ģimnāziju. Bet arī laikā, kad visi šajā rakstā minētie cilvēki piedzīvoja skolas gadus, bija daudz pārmaiņu. Piemēram, 9.klasē mūs apvienoja ar sadalīto ‘a’ klasi un kļuvām par 9.a klasi, kurā bija pat 34 skolēni. Tas bija smags laiks gan man, gan, domāju, arī skolēniem, bet arī šis laiks noslēdzās,  turklāt veiksmīgi – ar apliecību par pamatizglītības iegūšanu un izvēli, kur turpmāk mācīties. Vidusskolā bija divas izvēles – humanitārais vai eksaktais novirziens. Edgars izvēlējās matemātikas novirzienu, padziļināti mācoties fiziku. Ņemot vērā, ka biju eksakto mācību priekšmetu skolotāja, mana sadarbība ar Edgaru turpinājās – tobrīd jau 10.b klasē. Priecājos par katru savu skolēnu, kurš turpināja mācības skolā un izvēlējās matemātikas novirzienu, lai gan tolaik topā bija angļu valoda, un manai kolēģei – angļu valodas skolotājai - piekrišana bija lielāka. Toreiz populārs bija arī basketbols (NBA Ziemeļamerikā), ASV televīzijas seriāls “Glābējzvans” un viss cits angliskais, bet man gribējās, lai bērni neskrien pāri latviskajam. Lai vai kā, 10.b klase bija jau cita - ar daudziem jaunpienācējiem. Tikmēr par Edgaru var teikt, ka viņš prata veidot pats sevi. Viņš arī labi saprata un privāti mācījās datorzinības – šajā mācību priekšmetā viņš bija priekšā visiem! Edgaram izcilas sekmes bija arī vēsturē, ģeogrāfijā un biznesa ekonomiskajos pamatos. Savukārt vislabāk Edgars jutās, kad tika ievēlēts skolas domē un kļuva par skolēnu pašpārvaldes prezidentu. Un tad Edgars no skolēna, ar kuru starpbrīžos risinājām uzdevumus pie tāfeles, ja bija kas neskaidrs, starpbrīžos steidza kārtot lietas skolēnu pašpārvaldē. Edgars arī ļoti daudz izdarīja – palīdzēja izveidot un uzrakstīt pašpārvaldes reglamentu, kopā ar datorspeciālistiem panāca jauna informātikas kabineta izveidošanu un arī uzņēma ārzemju delegācijas, lieliski runājot un tulkojot no angļu valodas, tādējādi visus pārsteidzot. Tolaik sadarbojāmies ar Lieksas skolu Somijā, kur Edgars ciemojās arī kā delegācijas vadītājs. Laiks gan skrēja vēja spārniem, un kopīgi aizvadījām arī Žetonu vakaru un izlaidumu. Tas viss bija skaisti un vienlaikus arī skumji, kā jau  tādās reizēs mēdz būt. Tad Edgars devās studēt un pārcēlās uz dzīvi Rīgā, un tagad es viņu televīzijā redzu krietni biežāk, nekā savas daudzdzīvokļu mājas trepēs... (Lucija Boldāne, Edgara Pastara klases audzinātāja no 5. līdz 12.klasei)

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

“Viens pats mājās” (04.12.2020.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

Katrā vietā vajag savu trako

Nav noslēpums, ka gandrīz katrā ciemā ir savs trakais šī vārda labā nozīmē, kurš aktivizē sabiedrību. Tādi ir arī mūspusē. Piemēram, Ēvalds Vancāns, kurš, nelielajā pierobežas pilsētā Viļakā izveidojis šautuvi un ar lieliskiem panākumiem trenē jaunos sportistus. Vai, piemēram, Pēteris Vancāns, kurš Šķilbēnu pagasta dabas parkā “Balkanu kalni” ierīkojis un uztur apgaismotu slēpošanas trasi. Savukārt Kubulu pagastā - Maija dziedājumu mekā -  sievas ābeļziedu mēnesī ar dziesmām slavina Dievu ne tikai reizi pa reizei, bet katru dienu. Kas liek šiem cilvēkiem, nežēlojot laiku un spēkus, pārvarot šķietami nepārvaramus šķēršļus, darboties sabiedrības labā? Vai iesākto turpinās arī nākamās paaudzes jeb viņu veikums pamazām ieslīgs aizmirstībā?

Neprot neko darīt pa pusei

Šķilbēnietis Pēteris Vancāns smej, ka viņu patiešām reizēm sauc par ‘trako’. Ja kāds viņu nepazīst, tad jautā: “Ā, tas ir tas trakais slēpotājs?!”
Dzimis un audzis Šķilbēnu pagastā, izmācījies Balkanu sākumskolā, vēlāk Viduču pamatskolā un Rekavas vidusskolā, Pēteris nolēma iestāties toreizējā Latvijas valsts Fiziskās kultūras institūtā. Lai īstenotu šo sapni, konkursā pietrūka puspunkta, un pēc neilga laika Pēteri iesauca dienestā uz diviem gadiem. Atgriezies dzimtajā pagastā, 1975.gada decembrī viņš sāka strādāt par sporta metodiķi padomju saimniecībā “Šķilbēni”, bet 1976.gadā nolēma, ka izglītību iespējams iegūt arī neklātienē. Jau 1978.gadā topošais sporta pedagogs sāka mācīt bērniem fizkultūru Viduču pamatskolā, vienlaikus turpinot studēt. Taču liktenis pagriezās tā, ka 1981.gadā viņu otrreiz iesauca armijā, šoreiz virsnieku apmācībās. Izdarīgo latvieti mēģināja pierunāt palikt dienestā, piešķirot pat dzīvokli, jo viņš tolaik jau bija divu bērnu tēvs. Tomēr Pēteris nepiekrita, jo ļoti gribēja atgriezties mājās. Būdams Šķilbēnu patriots, savulaik viņš atteicies arī no amata rajona komjaunatnes komitejā un pat tagad, ciemojoties pie dēla Pierīgā, sapņo par to, kā drīzāk atgriezties mājās.
Pēc armijas un pusotra gada skolotāja darbā Pēteri iecēla Šķilbēnu vidusskolas direktora amatā, kur viņš sabija 31 gadu, kopā ar audzēkņiem nosvinot 30 izlaidumus. Pēteris stāsta, ka sākumā nav piekritis šim paaugstinājumam, bet, aprunājies ar tuviniekiem un kolēģiem, nolēmis riskēt. Vadot mācību iestādi, viņš centās būt taisnīgs - konflikta gadījumā uzklausīt gan skolotāju, gan bērnu. Ja juta, ka skolēnam taisnība, nostājās viņa, nevis pedagoga pusē. Bijušie audzēkņi joprojām ar labu vārdu atceras savu direktoru. Būdams stiprā dzimuma pārstāvis, Pēteris sevišķi veiksmīgi tika galā ar nepaklausīgiem puikām, turklāt izmantojot tikai pārliecināšanas spēku.
Šo gadu laikā nereti bijuši brīži, kad viņš vēlējās aiziet no amata, tomēr vienmēr atturēja nepabeigtās ieceres. Sevišķi viena – uzbūvēt Rekovā sporta zāli. “15 gadus skolā nebija sporta zāles. Vingrojām gan skolas koridoros, gan laukā,” atceras bijušais direktors. 1996.gadā pēc dažādām peripetijām viņam beidzot izdevās piepildīt sapni.
Par to, kā tapa Rekovas sporta halle, Pēterim ir īpašs stāsts. Kad viss jau bijis gatavs, lai uzsāktu sporta zāles būvniecību – gāzbetona bloki savesti un pēc nedēļas ieplānota pamatu rakšana, negaidot tai paredzētos līdzekļus un materiālus novirzīja tagadējās Valsts Ieņēmumu dienesta ēkas celtniecībai Balvos. Viss sagriezās ar kājām gaisā uz vairākiem gadiem. “Tikai sākot īstenot Latgales programmu, ko vadīja deputāte Antra Rugāte, skolai piešķīra naudu elementārās militārās apmācības laukuma izveidei. Kad nākamajā kārtā, deviņdesmito gadu sākumā, mums piešķīra 10 tūkstošus, lai Rekavas vidusskolā sadalītu latviešu un krievu plūsmas, braucu pie Balvu rajona izglītības pārvaldes vadītāja Augusta Voikas un teicu, ka pēc pieciem gadiem to visu nevajadzēs, jo krievu tautības klašu vairs nebūs. Augusta Voikas lēmums bija ļoti nozīmīgs un reizē atbildīgs, jo arī viņš riskēja, lai par šo naudu sāktu sporta zāles būvniecību,” to, kā ar pārliecināšanas spēku izdevās novirzīt līdzekļus iecerētajam mērķim, atceras bijušais skolas direktors.
Bija jārīkojas ātri. Pēteris stāsta: “Uzzināju, kur metina angārus, aizbraucu uz Smilteni. Tur uzreiz piedāvāja gatavu karkasu. Tolaik pie Balvu peldbaseina, kas vēl nebija uzbūvēts, stāvēja jumta skārds. Ar Augusta atļauju izmantojām to mūsu zāles sienām. Ko varējām par 10 tūkstošiem, to izdarījām. Kad atbrauca Antra Rugāte un jautāja, kā sokas ar krievu un latviešu plūsmu dalīšanu, atzināmies, ko esam izdarījuši. Viņa bija šausmās. Domāju: “Nu ko, atlaidīs no darba. Nav liela problēma.” Visu gadu mūs nelaida tuvumā ne pie kā. Bet vajadzēja vēl 10 tūkstošus, lai halli pabeigtu. Kad Antra Rugāte atkal atbrauca, norādījām, ka atstāt nepabeigtu objektu arī nav labi, un mums piešķīra vēl 10 tūkstošus. Balvu rajona Ceļu daļas toreizējā priekšniece Līga Vancāne piemeta atlikušos 850 toreizējo naudas vienību, lai noasfaltētu laukumu. Kopumā mums šī sporta zāle izmaksāja 22 tūkstošus. Cēlām bez projekta, ar bezdarbnieku palīdzību, jo nekāda celtnieku firma tur nestrādāja, kā tas notiek tagad. Liels paldies būvuzņēmējam Vilim Pužulim, kurš konsultēja un koordinēja celtniecības darbu gaitu. Vēlāk, kad uztaisīja projektu, izrādījās, ka zālei būtu bijis jāizmaksā 45 tūkstošus. Bet tajos juku laikos bija tā – jums ir ķieģeļi, mums ir nauda. Pamatojoties uz darījumu apliecinošu aktu, varējām lētāk iegādāties būvmateriālus. Sporta halli nodeva vien 2012.gadā, kad jau sen bija izveidojies Viļakas novads. Ja to sporta zāli vajadzētu celt tagad, nekas no tā nesanāktu.”
No visiem sporta veidiem Pēterim vistuvākā ir slēpošana. Ar to viņš aizrāvās bērnībā, vajadzības spiests, jo līdz skolai bija jāmēro četri kilometri. Sācis ar radinieka izgatavotajām koka slēpēm, kas pārsietas ar striķīti, kur iemaukt zābaku, pēc pāris gadiem Pēteris jau blieza no Balkanu kalnu tramplīniem tā, ka vējš svilpoja gar ausīm.
Rekavas vidusskolā šis sporta veids vienmēr bijis labā līmenī, apgalvo slēpošanas entuziasts: “Kaut arī mani sporta skolotāji Elmārs Plešs un Zigis Kokorevičs paši nebija slēpotāji, viņi bija tādi cilvēki, kurus negribēju pievilt. Ja skolotāji man teica,- bliez, tad arī bliezu.” Jaunībā Pēterim bijis pat gadījums, kad sacensībās, paņēmis pārāk lielu tempu, pēc 15 kilometru slēpojuma knapi ticis līdz finišam un saļimis. “Nepratu neko darīt pa pusei. Arī tagad – ja daru, tad daru, bet, ja guļu, tad guļu,” apgalvo sportists.
Pēteris arī pats ir lielisks slēpošanas treneris – viņa audzēkņi bija pirmie bijušajā Balvu rajonā, kas nopelnīja zelta godalgas, pēc tam nāca vēl divi sudrabi un bronza. Taču tagad jauniešu attieksme pret sportu ir mainījusies, un daudzi sāk padoties pie pirmajām grūtībām, uzskata pieredzējušais pedagogs. Kamēr veselība turas, Pēteris turpina trenēt, bet kā būs tālāk, viņš neņemas teikt.
Pēteris stāsta, ka padomju gados slēpošanas treniņi notikuši pie Rekavas vidusskolas, bet pēc neatkarības atgūšanas, kad šīs zemes kļuva par privātajām, nācās meklēt jaunus risinājumus: “Slēpošanas trasei vislabākā vieta ir mežs. Klajumi - tas ir putenis, sniegs, un sniega lielākais kausētājs - vējš.” Pēteris pat vairs īsti neatceras kuram – pašam vai toreizējam pagasta pārvaldes priekšsēdētājam Pēterim Supem - radās ideja ierīkot slēpošanas trasi dabas parkā “Balkanu kalni”. 1993.gadā sākās trases ierīkošana, taču pirms tam nācās atrisināt dažas problēmas, jo daļa zemes piederēja Aleksandrovu ģimenei. Kad viņu atļauja bija saņemta, sākās koku zāģēšana un celmu vilkšana. “Toreiz jau vēl nebija Alda Ločmeļa z/s “Kotiņi” smagās tehnikas, kas mums tagad palīdz. Talkā nāca Alda tētis un Andrejs Karjavins. Ar lāpstām, cik iespējams, atrakām koka saknes, ar motorzāģi “Husqvarna” tās pārgriezām un ar traktoru vilkām ārā celmus,” atceras Pēteris, piebilstot, ka tikai vēlāk iegādājās arī sniega motociklu “Burans” sniega blietēšanai un citu tehniku.
Cilpās izvietotās trases garākais aplis ir 4 kilometrus un 200 metrus garš. Pirms aptuveni astoņiem gadiem trasē ierīkots arī apgaismojums, un kopš tā laika vairākas reizes nedēļā apkārtnes iedzīvotāji var izbaudīt ziemas priekus līdz vēlam vakaram. Te pieejama slēpju noma un pēc fiziskām aktivitātēm iespējams sasildīties ar karstu tēju. Savukārt tie, kuriem slēpošana nepatīk, var izbaudīt adrenalīna pieplūdumu, laižoties no kalna uz piepūstas riepas. Pēteris atceras, ka aizpagājušā gada sniegotajā ziemā pat nācies nedaudz pagaidīt rindā, lai tiktu pie slēpēm. Ļoti daudz aktīvas atpūtas mīļotāju brauc no Balviem.
Lai cik liels entuziasts būtu, ar trases sagatavošanu slēpošanas, skriešanas vai riteņbraukšanas sacensībām viens pats Pēteris netiktu galā. Talkā nāk apkārtnes iedzīvotāji un uzņēmēji. Sevišķi grūti ir ziemas pastāvīgi mainīgajos laika apstākļos - kad puteņus nomaina atkušņi un sniegs pārvēršas ledū. Tad ar savu tehniku talkā steidz Aldis Ločmelis.
Diemžēl Pēterim pašam veselības stāvokļa dēļ slēpes bija jānoliek malā. Toties atliek laiks otrai iecienītākajai nodarbei – makšķerēšanai. “Ziemā varētu nosēdēt uz ezera vai visu dienu,” apgalvo šķilbēnietis. Vienu laiku Pēteris bija aizrāvies arī ar medībām, bet pēc redzētā negadījuma, kurā nošāva cilvēku, viņa ierocis ir nolikts malā.
Lieli palīgi Pēterim ir viņa sportiskā ģimene – sieva, kā arī dēls un meita. Arī mazmeita un mazdēls ar fiziskām aktivitātēm ir uz ‘tu’. Pētera sieva pati ir laba peldētāja, slēpotāja un savulaik bijusi pat alpīniste. Viņas un meitas atbalsts Pēterim ir ļoti svarīgs, īpaši ar datoru saistītās lietās. Tikai pēdējā laikā sieva reizēm mēdzot pateikt: “Liecies taču mierā un kaut drusciņa atpūties!”
Atstājis skolas direktora amatu, šobrīd Pēteris turpina strādāt par pagasta sporta dzīves organizatoru, joprojām turot roku uz novada sporta dzīves pulsa. Arī visus savus sapņus viņš vēl nav piepildījis: “Gribu apgaismoto trases daļu noasfaltēt, lai vasarās te varētu skriet ar rollerslēpēm, ierīkot kārtīgu rotaļu laukumu bērniem, kā arī smilšainu peldētavu ar volejbola laukumu. Jo pieaugušajiem te ir, ko darīt, bet ko lai dara bērni, ja te ir tikai vienas šūpoles?”

Ievērojamākie masu sporta pasākumi Šķilbēnu pagastā
* Masu skrējiens “Balkanu apļi”
* Tautas skrējiens “Rekova – Balkani – Rekova”
* Šķilbēnu velobrauciens
* Atklātie čempionāti distanču slēpošanā Balkanu kalnos (pagasta, novada un valsts mēroga)
* Balkanu kalnos notiek slēpošanas un skriešanas sacensības

Viļakas novada domes priekšsēdētājs SERGEJA MAKSIMOVA komentārs

Sapņotāji izdara vairāk nekā citi
Katrai vietai vajag cilvēku, kurš pozitīvā nozīmē domā un uzvedas ārpus sabiedrībā pieņemtajām normām. Gribu izstāstīt gadījumu. Divi jaunieši slido, un viens no viņiem iekrīt ūdenī, un straume viņu pavelk zem ledus. Otrs jaunietis ar mazu akmeni izdauza visu ledu un izglābj savu draugu. Glābēji atbraukuši brīnās, kā tik mazs zēns ar tik mazu akmeni varējis izdauzīt ledu. Pienāk kāds sirms kungs, sakot, ka zina atbildi. Viņš saka: “Jo zēnam blakus nebija neviena, kurš pateiktu, kas tas nav iespējams.”
Tā arī ir atbilde, kas attiecas uz tādiem cilvēkiem kā Pēteris Vancāns un Ēvalds Vancāns. Iespējams, kad viņi kaut ko dara, nav blakus cilvēku, kuri pasaka: “Ēvald vai Pēteri! Tas nav iespējams!” Vai arī gluži otrādi, viņiem līdzās ir cilvēki, kuri pasaka: “Dari, ko darīdams, mēs vienmēr būsim tev blakus, pat tad, ja ne viss izdosies, kā esi iecerējis!”
Rezultāts būs tad, kad cilvēks pāriet no stāvokļa “tā kā visi” uz stāvokli “tā, kā mēs esam sapņojuši”. Jo, būdami mazi, mēs visi esam sapņojuši kļūt par kosmonautiem vai jūrniekiem un paveikt lielas lietas. Tad pienāk brīdis, kad cilvēks salūst un zaudē savu sapni. Šādi cilvēki kā Ēvalds un Pēteris joprojām palikuši sapņotāji, tāpēc piepilda vairāk nekā citi. Par to mēs viņiem esam ļoti pateicīgi. Tādu cilvēku mums ir daudz. Tā ir Anna Āze, Aldis Ločmelis, jebkurš uzņēmējs, kurš uzņemas risku, rada jaunas darbavietas un katru dienu paplašina savas komforta zonas robežas.
Būdami sporta skolas treneri, Ēvalds un Pēteris ir savas jomas speciālisti. Protams, ne katrs no viņu audzēkņiem kļūs par sporta meistaru, par Eiropas vai pasaules čempionu. Bet svarīgi, ka mums ir savi varoņi – puiši un meitenes, kuri uzrāda ļoti labus rezultātus, jo pie tā ir smagi strādājuši.

Maija dziedājumi Kubulos

Tradīcija, kas nepazudīs
Liels garīgs spēks un neatlaidība nepieciešami, lai atjaunotu un uzturētu pie dzīvības senas tradīcijas. Pateicoties Teklas Kozlovskas, Marijas Bukšas, Nellijas Lielbārdes, Marutas Ozolas, Adelaides Pipcānes, Maijas Osmanes, Marijas Gorščales, Ināras Pugejas, Anitas Romkas, Dainas un Lidijas Kravaļu, Līgas Začas, Māras un Artūra Mačānu, un daudzu citu pagasta iedzīvotāju entuziasmam, Kubulos Maija dziedājumu tradīcija iesakņojusies tik dziļi, ka jau divus gadus pēdējā pavasara mēnesī dziedājumi pie vietējā krucifiksa notiek katru dienu. Dažreiz Dievmāti ar dziesmām godina tikai divas, citreiz trīs, bet dažreiz pat sešas un vairāk dziedātājas. Turklāt gadu no gada šīs tradīcijas kopēju skaits neiet mazumā, bet pieaug. Visvecākā Adelaide Pipcāne jau pārkāpusi 93 gadu slieksni, bet ar vēlmi turpināt vecāko sievu iesākto Dievmātes slavinātājām pievienojušās arī gados jaunākas dziedātājas Ieva Leišavniece, Vineta Zeltkalne, Ināra Kaičenko, Anita Gaile un citas.

Kāpēc Jums ir svarīgi piedalīties Maija dziedājumos?
TEKLA KOZLOVSKA: -Esmu dziedājusi kopš bērnības, tādēļ 2006.gadā, kad Kubulu centrā uzstādīja krucifiksu, kopā ar citām sievām sāku dziedāt pie tā. Toreiz mēs bijām 19 dziedātājas. Domāju, katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad viņam rodas šāda vēlme – iet un dziedāt.
MARIJA BUKŠA: -Tas man ieaudzināts kopš bērnības, jo mamma bija ļoti ticīga. Arī es ticu Dievam, tādēļ dziedu, godinot Dievmāti. Lūdzos par savu ģimeni, par Latviju, lai cilvēkiem dod mieru un veselību.
INĀRA PUGEJA: -Dziedu aptuveni desmit gadus. Agrāk to darīju neregulāri, bet, gadiem ejot, izjūtu aizvien lielāku nepieciešamību lūgties, īpaši šajā trakajā laikā. Pēc dziedāšanas jūtos labi, kā uzņēmusi sevī jaunus spēkus. Šis krucifikss arī citiem cilvēkiem dod iespēju, garām ejot, apstāties, pārkrustīties un pārdomāt dzīvi.
ANITA ROMKA: -Pie krucifiksa dziedu aptuveni divus gadus. Cenšos to darīt regulāri, ja veselība atļauj. Dziedu tāpēc, ka ticu Dievam, bet maijā godinām Dievmāti Mariju. Tikt uz baznīcu varu tikai retu reizi, ja kāds aizved, bet krusts atrodas tuvāk. Turp varu palēnām aiziet pati.
INĀRA KAIČENKO: -Pie Kubulu krucifiksa dziedu aptuveni septiņus vai astoņus gadus. Agrāk dejoju deju kopā, tad kādu laiku strādāju un neatlika daudz brīva laika. Uzzinājusi, ka sievas dzied pie krucifiksa, nolēmu viņām pievienoties, jo dziedāšana man ļoti, ļoti patīk. Esmu sev atklājusi reliģiskās dziesmas, bet mēs dziedam ne tikai tās. Šajā nodarbē gūstu sirds iedvesmu. Tas ir arī lielisks brīvā laika pavadīšanas veids.
IEVA LEIŠAVNEICE: -To daru samērā nesen, tā regulāri tikai pēdējo sezonu. Man patīk izzināt visu jauno. Pirms tam nepratu dziedāt, nezināju baznīcas dziesmas, nepratu vilkt meldiņu. Tā ir kultūra, tā ir vēsture un arī izaicinājums sev. Tas ir baudījums miesai un garam. Dziedot pie krucifiksa, atrodies it kā citā, mierpilnā pasaulē. Tas palīdz atslēgties no ikdienas rūpēm, no domām, kas joņo pa galvu. Dziedot uzlabojas garastāvoklis. Dziedāšana pie krucifiksa lieliski noņem stresu, tā ir kā meditācija. Bet galvenokārt tā man sniedz mieru.

Visas ieceres piepildījis tepat, Viļakā

Nelielajā Latgales pierobežas pilsētiņā Viļakā vairāk nekā pusgadsimtu darbojas ložu šaušanas pulciņš, ko aizsāka toreizējais fizkultūras skolotājs Broņislavs Bondars. Pēc viņa aiziešanas mūžībā stafeti pārņēma viņa audzēknis, pašreizējais sporta šaušanas treneris Ēvalds Vancāns, kurš vairāk nekā pirms ceturtdaļgadsimta iedibināja jaunu tradīciju – rīkot Bondara piemiņas balvas izcīņas sacensības ložu šaušanā. Šobrīd Viļakas šautuve ir vienīgā tuvākajā apkārtnē esošā sertificētā šautuve, kas atbilst visām likumā noteiktajām drošības prasībām. Savukārt Ēvalda audzēkņi gandrīz nekad no valsts mēroga sacensībām neatgriežas bez medaļām.

Ne visi zina, ka Ēvalds Vancāns bija tas, kurš pārmaiņu laikos nosargāja skolas šautuvi no likvidēšanas. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad skolām lika maksāt par ieroču glabāšanu, tikai pateicoties personīgajiem sakariem un nelielai viltībai, Ēvaldam izdevās panākt, ka ieroči paliek Viļakas skolas šautuvē, kamēr citām mācību iestādēm tas neizdevās.
Tagad šautuvē trenējas ne vien vietējās sporta skolas šaušanas nodaļas audzēkņi, bet savas iemaņas pilnveido arī Valsts robežsardzes un Valsts policijas darbinieki. Šeit notiek lielāka un mazāka mēroga sacensības ložu šaušanā, bet vērienīgākās no tām ir Broņislava Bondara kausa izcīņa.
Pirmo reizi trāpīt mērķī ar pneimatiskās šautenes palīdzību Ēvalds izmēģināja tālajā 1965.gadā, trenējoties toreizējā āra šautuvē pie Viļakas ezera. Tikai 1979.gadā, būvējot Viļakas vidusskolas piebūvi, pagrabā ierīkoja slēgtā tipa šautuvi, jo padomju laikā skolēni apguva arī militāro mācību.
Pabeidzis Latvijas valsts Fiziskās kultūras institūta, ko tagad sauc par Sporta Akadēmiju, distanču slēpošanas nodaļu, 1983.gadā, skolas direktores Laganovskas aicināts, Ēvalds uzņēmās sporta un militārās apmācības skolotāja pienākumus Viļakas vidusskolā. Kādu laiku viņš nostrādāja Valsts robežsardzē, bet 2010.gadā pēc Viļakas Bērnu un jaunatnes sporta skolas nodibināšanas kļuva par tās direktoru un ložu šaušanas nodaļas treneri. Tagad Ēvalds atkal ir atgriezies skolā, kur joprojām turpina trenēt jauno sporta šāvēju maiņu.
Pieredzējušais treneris stāsta, ka, mācoties skolā, bijis diezgan sportisks jaunietis, bet ložu šaušanai pievērsās tādēļ, ka tā labi padevās. Ieguvis 1.sporta klasi, augstākus rezultātus Ēvalds vairs nesasniedza, un pēc 1972.gada Lauku sporta spēlēm Gulbenē, kur startēja pēdējo reizi, nolēma nodarboties tikai ar jaunās šāvēju maiņas audzināšanu.
Ēvalds ir pārliecināts, ka labu šāvēju var noteikt jau pirmajā treniņā. Uzreiz var redzēt, kam piemīt dotumi, kam - nē. Pēc tam seko intensīvi treniņi, kuru rezultātā iespējams pilnveidot dabas doto talantu.
Šaušanas treneris stāsta, ka pirms kāda laika lielākā problēma bija kvalitatīvu ieroču neesamība. Tagad, pateicoties novada domes un sponsoru atbalstam, īpaši Broņislava Bondara dēla Edgara, meitas Ineses Smirnovas un mazdēla Jāņa Smirnova palīdzībai, iegādāti vairāki labas kvalitātes ieroči. Bet 2017.gadā šautuve, kas iepriekš regulāri applūda, piedzīvoja remontu, un tagad treniņi notiek daudz piemērotākos apstākļos.
Ēvalds atgādina, ka šis nav lēts sporta veids, jo pneimatiskā pistole maksā, sākot no 1400 eiro, mazkalibra šautene – 4000 līdz 5000 eiro, bet pneimatiskā šautene - aptuveni 3000 eiro. Treneris lepojas, ka šautuves īpašumā šobrīd ir desmit pneimatiskās un trīs modernas mazkalibra šautenes: “Prieks, ka viens no ieročiem, ar kuru es pats savulaik trenējos, joprojām ir ierindā, un jaunieši ar to uzrāda diezgan labus rezultātus.”
Tomēr šautuves vajadzības nekad nebeidzas. Jo augstākas klases sportists, jo labāks ierocis ir vajadzīgs, lai noturētu līmeni. Un skolotājs izaudzinājis ne vienu vien augstākās raudzes sportistu. Viņš lepojas ar četrkārtējā Latvijas čempiona pieaugušo klasē Didža Aleksāna sasniegumiem, kurš iepriekšējā mācību gadā izpildīja sporta meistara normatīvus, kā arī piedalījās Eiropas čempionātā Polijā. Lieliskus rezultātus uzrāda arī meitenes. Vairākas no viņām jau pabeigušas skolu, bet treneris slavē arī tagadējās audzēknes Samantu Jugani, Katrīnu Ostrovsku, Gunitu Šakinu, Diānu Dupuži un citiem. Ēvalds gandarīts par audzēkņu gūto medaļu klāstu 2019.gada Latvijas Jaunatnes olimpiādē, kā arī daudziem citiem Viļakas jauno šāvēju panākumiem.
Par vecāka gadagājuma cilvēku sūrošanos, ka mūsdienu jaunatne vairs nav tāda kā agrāk, pieredzējušajam pedagogam ir savs sakāmais: “Jau Senajā Grieķijā un Romā vecāki teica: “Kur gan mēs nonāksim ar tādu jaunatni?! Valsts aizies postā...” utt. Bet joprojām valstis pastāv, un nekas nav noticis.” Savukārt taujāts, vai būs, kas turpina viņa iesākto, pieredzējušais sporta pedagogs lielas cerības liek uz savu kolēģi, gados jauno šaušanas treneri Līgu Langovsku, kura šobrīd trenē visjaunākos Viļakas sporta šāvējus.
Ēvalds apgalvo, ka nekad nav vēlējies pārcelties uz dzīvi citur, jo līdz šim visas viņa ieceres piepildījušās tepat, Viļakā: “Sengaidīto sporta zāli sagaidīju, šautuves remontu sagaidīju, slēpes un ieročus trakajā laikā izdevās saglabāt.” Viņam tikai mazliet žēl, ka savulaik likvidēja daudzas šautuves, tādēļ, turpinot izglītību citur, viņa audzēkņi pamet šo sporta veidu. Bet jo lielāks lepnums par to, ka šautuvi izdevies saglabāt tik mazā pierobežas pilsētiņā kā Viļaka.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”