Rakstos
Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (17.01.2025.)
Atdzimst jaunā veidolā
Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?
Skolas Litenē caur vēstures lokiem…
• Skola Litenē dibināta ap 1750.gadu. Tā bija muižas skola, kuras mērķis bija zemnieku bērnu pamatmācība.
• Agrārreformas laikā 1920.gadā Litenes muižas kungu māju piešķīra skolai, kur no 1925.gada atradās Litenes pamatskola.
• 1944.gadā Litenes sešgadīgo pagastskolu pārveidoja par vidusskolu. Pirmajos pēckara gados tā bija vienīgā vidusskola plašā apkaimē, kurā strādāja izcili pedagogi.
• No 1961./1962.gada vidusskolu reorganizēja par astoņgadīgo skolu, no 1989./1990.mācību gada skolas nosaukums bija Litenes deviņgadīgā skola, bet no 1992.gada – atkal Litenes pamatskola.
• 2017.gadā apvienojās Litenes pamatskola un Litenes pirmsskolas izglītības iestāde, izveidojot vienotu izglītības iestādi – Litenes sākumskolu. 2018.gadā šo skolu slēdza.
• 2019.gadā Gulbenē tika atvērta Gulbenes Valdorfa pamatskola, kas pēc divkārtējas vietas maiņas 2021.gadā darbu turpināja Litenes muižā. Ar 2024.gada 1.septembri skola slēgta (par to, kādēļ tā slēgta un kas šobrīd atrodas Litenes muižā, plašāk lasiet publikācijā).
Litenes muiža. To dibinājis pirmais Alūksnes stārasts Penkoslavskis, kurš poļu laikos tur cēla noliktavas. 1820.gadā par muižas īpašnieku kļuva fon Volfu dzimta, kuras saimniekošanas laikā notika galveno muižas ēku celtniecība un parka iekārtošana.
Sapnis, kas līdz galam palicis nepiepildīts
Kā radās ideja izveidot Gulbenes Valdorfa pamatskolu un kādēļ tika pieņemts lēmums to slēgt, saruna ar nu jau bijušās izglītības iestādes līdzdibinātāju PAULU LEITI-BERĢI.
Esat viena no skolas līdzdibinātājām, lai gan līdz tam Jūsu dzīves gājums ar izglītības nozari, šķiet, bija diezgan maz saistīts.
– Tā ir. Esmu dzimusi un augusi Gulbenes novadā, bet augstāko izglītību ieguvusi specialitātēs ‘uzņēmumu - iestāžu vadītājs’ un ‘jurista palīgs’. Kādreiz nelielu laiku strādāju ārzemēs – Vācijā un Īrijā, bet nu jau 20 gadus dzīvoju tepat, Gulbenē. Teju desmit gadus esmu strādājusi arī bankā. Savukārt šobrīd ir savs uzņēmums, kurā jau vairāk nekā 15 gadus nodarbojos ar daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanu un pārvaldīšanu.
No sākuma droši vien jāsaprot, kas tad īsti ir Valdorfa pedagoģija un galvenie pīlāri, uz kuriem balstās šāda pieeja izglītībai.
– Valdorfpedagoģija ir alternatīva apmācības sistēma, kas balstās uz antropozofijas mācības pamatiem. Tās galvenā pamatdoma ir, ka cilvēkā jāattīsta visas galvenās iezīmes, kas veido personību – gribu, prasmes, jūtas un domāšanu. Valdorfpedagoģijas izglītības pamatā ir arī cieņa pret bērnu un katra bērna dabisko spēju un pašapziņas attīstīšana, galveno uzsvaru liekot uz viņu interesēm un individualitāti. Mācību ritms šādās skolās veidots tā, lai intelektuālām mācībām sekotu mākslinieciskas nodarbošanās. Proti, mācību viela un tēmas netiek sadalītas, bet, gluži pretēji, mācību priekšmeti savstarpēji caurvijas un pārklājas. Valdorfa pedagoģija ir arī robežu pedagoģija, jo tās ir stingri noteiktas – katram mācību gadam ir sava noteikta tēma un loma. Tāpat jāuzsver, ka šādās skolās, tajā skaitā bijušajā Gulbenes Valdorfa pamatskolā, kurā vienubrīd bērni mācījās no 1. līdz 5.klasei, bija mazas klases, ģimeniska vide un individuāla pieeja katram bērnam. Tas ir ļoti svarīgi.
Vai Valdorfa pedagoģijai saskatāt arī nepilnības?
– Jā, ir arī nepilnības, piemēram, grūtības mācību procesu organizēt attālināti, vecāku zināšanu trūkums par valdorfpedagoģiju, mazā izpratne par šīs izglītības specifiku lēmējvarā un neticība alternatīvās izglītības potenciālam, kā arī fakts, ka šobrīd Latvijā ir tikai piecas šādas skolas. Tas ir ļoti maz, it īpaši ņemot vērā, ka valdorfpedagoģija mūsu valstī pastāv jau vairāk nekā 30 gadus. Kāpēc tā? Atbilde ir vienkārša, – vecākiem, skolotājiem un bērnu ārstiem par mūsu atvašu emocionālajiem un fizioloģiskajiem attīstības posmiem jāizglītojas kopā un jāmāca bērni, nevis mācību priekšmeti. Valdības līmenī valdorfaskolām Latvijā sevi ir arvien jāpierāda, neskatoties uz to, ka tā ir lielākā alternatīvo/privāto skolu kustība visā pasaulē. Kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā – valdorfskolu ir krietni vairāk. Bet par ko gan mēs vispār runājam, ja Igaunijā valsts uz vienu bērnu izglītībā tērē apmēram piecus tūkstošus, bet Latvijā – vienu tūkstoti eiro. Turklāt mūsu valstī izglītības nozarē jau vairāk nekā 30 gadus diemžēl nepārtraukti notiek reformas.
Par valdības atbalstu noteikti parunāsim turpinājumā, bet kā sākās skolas stāsts un ideja par tās izveidi?
– Jau krietnu laiku atpakaļ prātoju, ka tad, kad man būs bērni, priecātos par iespēju viņiem nodrošināt izglītību pēc Valdorfa pedagoģijas. Šī doma ļoti nogūla manī, un pienāca brīdis, kad 2019. - 2020.gadā vairākas Gulbenes novada ģimenes sanāca kopā un apsprieda iespēju dibināt šādu vecāku veidotu skolu. Sākotnēji idejas izstrādē nepiedalījos – šajā procesā jau pāris gadus līdzdarbojās vairākas citas ģimenes. Tomēr, redzot, ka Valdorfa skolai ir attīstības potenciāls, mūsu ģimene izskatīja iespēju atnākt uz pirmo tikšanos un uzklausīt idejas par skolas izveidi autorus. Sarunas laikā ļoti uzrunāja gan mācību procesa principi, uz kā balstās Valdorfa pedagoģija, gan arī novērtēju 1.klases skolotājas Kristīnes Vārpiņas attieksmi un kontaktu ar bērniem. Uz pirmo tikšanos līdzi bija arī mūsu bērni. Rezultātā sapratu, ka valdorfpedagoģija ir lieliska pieeja izglītībai, un vēlējos, lai šādu izglītību saņem arī mani bērni. Arī pašā dzima sajūtas darīt un ar pārējiem vecākiem doties kopīgā skolas veidošanas izaicinājumā. Gluži vienkārši noticēju valdorfpedagoģijas idejai un skolas izveidi aktīvi atbalstīju gan kā savu divu bērnu vecāks, gan arī palīdzēju dažādos sadzīviskos jautājumos, tajā skaitā finansiāli.
Ar kādiem sarežģījumiem nācās saskarties skolas veidošanas procesā?
– Sākotnēji tā bija Pārdaugavas Valdorfskolas struktūrvienība Gulbenē – bijušajās Bērzu skolas telpās Vidus ielā. 2019.gada 1.septembrī tika atvērta 1.klase, kurā mācības uzsāka desmit pirmklasnieki. Arī es kā vecāks iestājos skolā un biju gatava apgūt valdorfpedagoģijas principus, un atbalstīt jauno izglītības iestādi. Izaicinājumi bija dažādi – finanšu trūkums, steidzami bija jāveic mācību telpas kosmētiskais remonts (tika izremontēta arī ēdināšanas telpa un garderobe), bērnu vecākiem bija pieredzes trūkums un minimālas zināšanas par valdorfpedagoģiju, jo Gulbenes novadā līdz tam nebija alternatīvo izglītības iestāžu un privātskolu. Tāpat traucēja pašvaldības saistošo noteikumu neesamība atbalstam alternatīvajām un privātajām skolām, kā arī netrūka nelabvēļu un Gulbenes novada iedzīvotājos valdīja skepse un neticība šai izglītības pieejai. 2020.gadā pārsteidza arī kovids, kas visu sarežģīja vēl vairāk, jo mācību procesu nācās organizēt attālināti, bet maksa par īres telpām tāpat bija jāturpina – tas bija resursu trūkuma laiks un brīdis, kad par nākotni valdīja neziņa.
Ar to grūtības nebeidzās…
– Tā gan. Ņemot vērā, ka bijušās Bērzu skolas ēkai bija ieplānots restaurācijas projekts un arī skolas direktore pieņēma lēmumu likvidēt skolu, tas ideju par alternatīvās skolas uzturēšanu Gulbenē sašķobīja vēl vairāk, lai gan tām ģimenēm un bērniem, kuri iepazina šo pieeju izglītībai, tā ļoti patika. Rezultātā skolā palikām divas ģimenes ar diviem bērniem un lielo jautājumu, – ko darīt tālāk?
Sākās jauns lēciens nezināmajā?
– Tieši tā, bet lēcienu nezināmajā vienlaikus pavadīja liela drosme turpināt darboties. Izraudzījām jaunu direktori un sākumskolas skolotāju – Anniju Ceriņu. Nekavējoties sasaucām kopā esošās ģimenes, uzsākām sadarbību ar Gulbenes novada Izglītības pārvaldi un noslēdzām jaunu līgumu ar pašvaldību par citu telpu nomu – Līkajā ielā, Gulbenes pilsētā. Pārceļoties uz jaunajām telpām, ieguldījām visus spēkus, lai izstrādātu metodiku finansiālam atbalstam bērniem, kuri mācās privātās skolās. Pieredzi ņēmām no citiem novadiem, kur ir šāds atbalsts. Protams, telpu maiņa jau pēc pirmā mācību gada radīja sarežģījumus, lai gan jaunajās telpās jau bijām veikuši remontdarbus un, domājot par skolas attīstību un virzīšanos uz priekšu, pat plānojām atvērt bērnudārza grupiņu. Un tad nāca vēl viens kārtējais sāpīgais sitiens. Pašvaldība mums uzteica telpu nomu arī Līkajā ielā. Pēc divkārt pārtrauktajiem telpu nomas līgumiem un finansiālā atbalsta trūkuma radās pašsaprotams jautājums, – ko darīt tālāk? Neskatoties uz to, sekoja pilnīgi visu ģimeņu un vecāku atbalsts, līdz ar to arī visas mūsu kopienas stiprināšanās. Atkal sākās jauns un pats grūtākais laiks, ko pavadīja jau līdz tam klātesošā neticība novada cilvēkos par šīs skolas potenciālu, arī ģimeņu ar bērniem izglītības iestādē bija kļuvis maz, kas ir skolas pastāvēšanas pamatu pamats. Turklāt, mazpilsētā neizdodoties nostabilizēt kādu ideju, ik pa laikam pārņēma sajūta, ka to pilnībā arī neizdosies realizēt. Tas viss norisinājās 2021.gadā, un pēc otrreizējas telpu nomas līguma laušanas pašvaldība mums tomēr nāca pretī un piedāvāja skolu izvietot ārpus Gulbenes. Mēs kopā uzņēmāmies risku un devāmies uz Litenes muižu, kas turpmākos trīs gadus zināmā mērā bija arī mūsu veiksmes stāsts. Proti, daudzus vecākus un skolotājus neapmierināja, ka Litene atrodas 18 kilometrus ārpus pilsētas, toties skaistā, sakoptā un labiekārtotā infrastruktūra bija ļoti liela pievienotā vērtība. Un tas viss deva rezultātu, jo skolai pievienojās dažas jaunas ģimenes. Vienlaikus mums pašvaldībā joprojām katru gadu vajadzēja pierādīt, kas esam un kāpēc esam. Tas gan nebija šķērslis, lai skola, par spīti dažādām kļūdām, kritieniem un arī daudzām labām lietām, saņemtu akreditāciju.
Kā tika organizēta skolas funkcionēšana?
– Lai pieteiktu bērnu uzņemšanai skolā, nebija jākārto iestājpārbaudījumi, bet jāapmeklē vai jānoklausās nodarbības vecākiem. Bija svarīgi, lai ģimene jau iepriekš iepazītos ar valdorfpedagoģijas būtību, tādējādi gūstot pārliecību, ka viņiem šāda izglītība ir pieņemama un piemērota arī bērnam. Savukārt pēc iepazīšanās ar skolu klātienē vecākiem bija vēl vairākas iespējas izzināt visas nianses par valdorfpedagoģiju. Ne mazāk svarīgi bija arī tas, lai vecāki ir gatavi piedalīties viņu pašu dibinātās skolas veidošanā un attīstīšanā. Kas attiecas uz mācību procesu bērniem, piemēram, 1.klases skolēni devās uz skolu un tur laiku pavadīja ierastajā 1.klases skolnieku režīmā – no pulksten 9 līdz 14. 1.klasei bija viena skolotāja, kura mācīja lielāko daļu mācību priekšmetu, bet papildus skolā darbojās arī mūzikas, svešvalodu un sporta skolotāji. Notika arī vecāku sapulces, un katru mēnesi vecāki maksāja mācību maksu, ar kuru tika nodrošināts skolotāju atalgojums, telpu īre un citi mācību izdevumi. Savukārt lielākajās klasēs tādas mācību stundas kā sports, mūzika, svešvalodas mazā skolēnu skaita dēļ tika apvienotas. Lai vai kā, skolā ģimeniska vide valdīja ik dienu.
Cīnījāties pašu spēkiem vai saņēmāt arī atbalstu no citiem?
– Pašvaldība vecāku veidoto skolu finansiāli atbalstīja tik, cik vien varēja to atļauties, cenšoties palīdzēt tikpat līdzvērtīgi, kā palīdz pārējiem bērniem klasiskajās skolās. Atbalstu saņēmām arī citādos veidos, piemēram, divus gadus reizi mēnesī projekta ietvaros bērni varēja doties uz peldētapmācību Balvu peldbaseinā. Zināmu laiku mūs atbalstīja arī transporta vajadzībās, un tā, saistībā ar telpu nomas līgumu laušanu, bija pašvaldības iniciatīva. Pēc viena mācību gada gan sapratām, ka transporta atbalsts ir ļoti dārgs, tādēļ, lai ietaupītu novada iedzīvotāju līdzekļus, nolēmām no tā atteikties. Pēdējā mācību gadā šo atbalsta veidu tomēr mainījām un izmantojām iespēju pieteikt bērnus braukšanas karšu iegūšanai, pārvietojoties sabiedriskajā transportā. Tas izrādījās desmit reizes lētāk. Mums gan nācās pielāgot mācību stundu laiku sabiedriskā transporta kustības grafikam, bet kopīgiem spēkiem tas izdevās. Tāpat, sadarbībā ar Litenes bērnudārzu, bērni katru dienu varēja paēst siltas pusdienas, par ko skola nesaņēma valsts finansējumu, bet tas pa tiešo tika pārskaitīts uz pašvaldības kontiem. Turklāt mūsu skolas bērni piedalījās un guva labus rezultātus dažādos ar izglītības nozari saistītos konkursos. Īpaši jāuzslavē dalība skatuves runas konkursos, kuros iegūtas arī augstākās pakāpes un izvirzīšana no novada reģionālajā līmenī. Bērni, skolotāji un vecāki bija ļoti atsaucīgi labdarībai un koncertiem visa novada aprūpes namos, vietējā kopienā Litenes pagastā un ārpus novada robežām.
Kā mācību procesā iejutās skolotāji? Valdorfpedagoģijā tomēr ir cita pieeja izglītībai nekā klasiskajās skolās…
– Lai pasniegtu mācību stundas Valdorfa skolās, pietiek ar klasisko pedagoģisko izglītību. Tomēr, lai skolotāji saprastu šī mācību procesa specifiku, viņiem papildus bija izglītojoši materiāli, grāmatas, konsultācijas un mentori. Un tad no katra potenciālā skolotāja bija atkarīgs, vai viņš vēlas strādāt šādā skolā, vai arī nē. Mums bija lieliski pedagogi, vienlaikus daļa skolotāju varbūt īsti neizprata šīs izglītības būtību un netika galā ar dziļumu, ko māca valdorfpedagoģija. Tajā daudz jāstrādā caur sirdi, ar lielu mīlestību pret bērniem un atklātību pret sevi. Proti, skolotājiem bija vēlme mācīt pēc valdorfpedagoģijas principiem, bet laika trūkums un personīgā dzīve nedeva spēcīgu iekšējo pārliecību. Atsevišķiem pedagogiem neapšaubāmi bija ļoti labas profesionālās kvalitātes, tajā pašā laikā viņu darbā parādījās arī atsevišķas nepilnības, piemēram, grūtības komunikācijā un pacietībā, bet sajūtu ziņā – nenest uz nākamo dienu to, kas bija iepriekšējā. Ne visiem pedagogiem bija arī simtprocentīga vēlme pašiem mācīties un apgūt valdorfpedagoģijas principus, kā rezultātā skolotāju vidū neizpalika kadru maiņa.
Un tad pienāca vissāpīgākais brīdis – bija jāpieņem lēmums skolu slēgt…
– Jāsecina, ka visā skolas pastāvēšanas laikā visgrūtāk atbalsts nāca tieši no Gulbenes novada pašvaldības. Jā, tā mūs oficiāli finansēja un atbalstīja, kā mācēja, bet tas bija ļoti saraustīti, dažādos veidos, īsos termiņos un lielā mērā ar neuzticēšanos. Skolai nepārtraukti bija jācīnās – īpaši kovida laikā, un mums bija svarīgs katrs skolas bērniņš. Tāpat saskārāmies ar lielām grūtībām, lai tiktu izstrādāti alternatīvām un privātām skolām atbilstoši pašvaldības saistošie noteikumi. Divus gadus saņēmām arī valsts finansējumu – nelielu, bet ar to tomēr varējām nosegt viena skolotāja atalgojumu. Ir arī ļoti patīkami, kad uz novadu atbrauc Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji un ievelk ķeksīti, ka novadā un tālā reģionā no Rīgas ir vecāku veidota alternatīva skola. Tomēr nav nekāds jaunums, ka aiz slēgtām durvīm parasti notiek pavisam cita veida sarunas. Pirmkārt, Izglītības ministrija publiski skaidri un gaiši pateica, ka mazās skolas neatbalstīs, noteiks tajā nepieciešamo bērnu skaitu un nerentablās lauku skolas slēgs. Saprotams, ka arī mūsu mazajā skolā bērnu skaits neatbilda valdības kritērijiem, kas nozīmēja, ka turpmāk, visticamāk, vairs nesaņemtu arī valsts finansējumu. Bez tā skola nespētu izdzīvot. Otrkārt, 2024.gada jūnijā saņēmām vēstuli arī no Gulbenes novada pašvaldības, kas, aprēķinot to, ka mūsu skolai varētu nebūt atbalsta no Izglītības un zinātnes ministrijas, paziņoja, ka arī viņi turpmāk atbalstu vairs nesniegs. Līdz ar to aplis bija noslēdzies, un pašvaldības attieksme pret šāda veida izglītības iestādēm bija nopietns signāls visām mūsu iecerēm, jo patiesībā turpmāk cīnīties par skolas pastāvēšanu vairs nebija iespējams. Jāsaka tā, ka valsts, un šajā gadījumā konkrēti Gulbenes novada pašvaldība, alternatīvās skolas acīmredzot uztver kā kaut ko jaunu un vēl nezināmu. Piemēram, Igaunijā attieksme ir pavisam citādāka, – ja vēlies, dari, strādā, un atbalsts būs, galvenais – izpildīt noteiktos kritērijus. Mūsu ziemeļu kaimiņvalsts skolu reformu realizēja jau 1990.gados, vienreiz šai lietai pieķērās, to sakārtoja un tagad efektīvi strādā. Arī Latvijā izdarīts daudz. Tiesa, tikai ne izglītības kursa stabilizācijā, bet gan noticis nemitīgs reformu vilnis, nemaz nerunājot par milzīgo birokrātiju, kas tik ļoti nogurdina. Par to visu ir ļoti skumji runāt.
Un kāda loma skolas liktenī bija ģimenēm ar bērniem?
– Fakts, ka divreiz nācās mainīt skolas atrašanās vietu, protams, radīja arī nenoteiktības sajūtu ģimenēs, kuras potenciāli varētu savas atvases sūtīt Valdorfa skolā. Vecāki vēlējās visu to labāko, vienlaikus daļa ģimeņu nebija gatavas sniegt savu ieguldījumu skolas attīstībā, tajā skaitā finansiālu, un kopīgi mācīties, tā vietā izvēloties vieglāko ceļu un šo izglītības iestādi pamest. Jebkurā gadījumā par Gulbenes Valdorfa pamatskolas pastāvēšanu un attīstību iestājos ar sirdi un dvēseli. Biju patiešām liela cīnītāja, bet pēc skolas slēgšanas jutu lielu rūgtumu un arī tukšuma sajūtu. Zinu, kādas ir manas spējas un prasmes, un, ja sākotnēji skrēju, darīju un aicināju, tad šobrīd uz skolas atjaunošanu nevienu vairs nemudināšu. Ja cilvēki paši izrādīs iniciatīvu un skaidri pateiks, ka ir gatavi mācīties un sniegt ieguldījumu, tad arī es pievienošos un sniegšu atbalstu. Jābūt striktiem nosacījumiem, jo skolas pastāvēšanas laikā gūtā pieredze liecina, ka vienā mācību gadā vai semestrī bērnu vecākiem ir vienas domas, bet nākamajā – jau pavisam citas. Šajā ziņā tāpat bija arī pašvaldībā un visā valstī. Tā nedrīkst peldēt. Jābūt stabilitātei, bet sapratu, ka vairākumam vecāku ilūzijas par darīšanu ir stipri lielākas, nekā reālais darbs un iesaiste. No vienas puses to var saprast, jo ar laiku griba darīt apaug ar dažādām personīgajām ikdienas problēmām. Tādēļ šāda veida kopienās jābūt krietni vairāk spēcīgām ģimenēm, kas pildītu galvenā vilcējspēka lomu un nepadotos pie pirmajām grūtībām. Nu un tas viss rezultējās ar to, ka pagājušā gada 1.septembrī skola savu darbību vairs neatsāka.
Pieļauju, ka mācības skolā nebija arī lēts prieks…
– Ne lēts, ne arī dārgs. Jautājums, ar ko salīdzina. Gulbenes Valdorfa pamatskolā bija vienreizēja iestāšanās maksa 200 eiro apmērā, bet par turpmāko mācību procesu, ja skolā mācījās divi bērni, bija jāmaksā 150 līdz 200 eiro mēnesī (otrajam bērnam – 20 % atlaide), ja bija valsts un pašvaldības finansiāls atbalsts. Tomēr, ja saskaitām visus izdevumus, kas nepieciešami bērna izglītošanai klasiskajās skolās, tajā skaitā dažādu interešu pulciņu apmaksāšanai, starpība nav ļoti ievērojama. Turklāt jāņem vērā arī tas, cik daudz pozitīvas lietas bērniem sniedz valdorfpedagoģija. Jāpiebilst, ka arī pēc skolas slēgšanas saņēmām vairākus zvanus no vecākiem, kuri vēlējās savus bērnus iekārtot Gulbenes Valdorfa pamatskolā un izklāstīja nākotnes plānus. Jautājums, kur šie vecāki bija agrāk? Lai uzsāktu mācības alternatīvās skolās, šāda iespēja jāmeklē laikus, jo tas ir dzīvesveids. Diemžēl mūsu sabiedrībā ierasts visas lietas kārtot pēdējā brīdī.
Sarunas gaitā jau ieskicējām problēmu par to, cik ļoti Latvijas politiķi sniedz ieguldījumu izglītības nozarē. Kā kopumā vērtējat izglītības sistēmu mūsu valstī?
– Tā ir haotiska, jo katru gadu notiek kaut kādas izmaiņas – kaut kas tiek ķerts, grābts, nemitīgi notiek reformas un jau ilgstoši trūkst pedagogu. Gluži vienkārši nav stabilitātes. To izjutām arī uz savas ādas, kad mūsu mazā skoliņa saskārās ar kārtējām pārmaiņām, jaunām vērtēšanas kārtībām un finansēšanas modeļiem. Tiek arī slēgtas daudzas lauku skolas, jo tajās trūkst bērnu, vienlaikus izglītības iestādes pilsētās ir pārblīvētas. Diemžēl bērns skolā nav pirmajā vietā. Viņam tajā jābūt laimīgam un jāvēlas tur atrasties, bet vairumā gadījumu tā nav. Tāpat uzskatu, ka bērniem viss mācībās nepieciešamais jāpaveic nodarbību laikā skolā, bet mājās laiks jāatlicina atpūtai. Tas tādēļ, ka bez ikdienas mācību stundām bērnu dienaskārtībā ir arī interešu izglītība un viņi apmeklē dažādus ārpusskolas pulciņus. Mājasdarbiem jābūt paredzētiem tiem bērniem, kuri ir talantīgi vai paši vēlas padziļināti apgūt kādu no mācību priekšmetiem. Tā to cenšas īstenot valdorfpedagoģijā, bet klasiskajā izglītības sistēmā mājasdarbi ir regulāri un to ir daudz.
Vai pieļaujat iespēju, ka Valdorfa skola Gulbenē varētu tikt atjaunota?
– Jā, viennozīmīgi! Atjaunot var jebko, bet nepieciešami MĪLESTĪBAS piepildīti cilvēki, viņu drosme un darbs, bet no materiālām lietām – telpas un, protams, arī nauda! Kāds Gulbenes Valdorfa pamatskolas slēgšanu var dēvēt par neizdevušos projektu un manu nespēju vadīt un saredzēt riskus. Mana atbilde ir, ka visu paveicu ar vislielāko atbildības sajūtu. Tam bija rezultāti, arī finansiāli viss bija sakārtots, jo skolu ar dažādām saistībām un problēmām pārņēmu no cita cilvēka – es šajā visā nebiju no paša sākuma. Savukārt, ja jautātu, vai arī šobrīd pārņemtu kāda cita cilvēka mērķus, ideju un iniciatīvu krīzes situācijā, atbilde būtu viennozīmīga: “Nē!” Tā vietā veidotu savu projektu, jo zinātu, kādi bijuši tā sākotnējie mērķi un uzdevumi, vienlaikus cita cilvēka iniciatīvas pārņemšana droši vien bija mana lielākā pieredze. Jebkurā gadījumā šobrīd manī valda miers un neko nenožēloju, jo cīņa par skolas pastāvēšanu bija viens no manas dzīves grūtākajiem, bet arī interesantākajiem un skaistākajiem laikiem. Iemācījos tik daudz kopā ar bērniem un piedzīvoju tik daudz skaistuma, dabas un izaugsmes! Tas man deva arī ļoti labu pieredzi, un pilnīgi skaidru sapratni, kas notiek izglītības sistēmā Latvijā.
Paula Leite-Berģe. Gulbenes Valdorfa pamatskolas līdzdibinātāja stāsta, ka arī viņas bērni ļoti pārdzīvo skolas slēgšanu, jo tas bija viņu dzīvesveids, kur guva patiešām labas prasmes un iemaņas. Skolas pastāvēšanas laikā par iesaistīšanos tās dzīvē interesi izteica arī bērnu vecāki no Balvu novada.
Mācīšanās, ko pavada sajūtas
Lai gūtu pilnīgu ainu, ar kādām mācību metodēm notiek bērnu izglītošana valdorfpedagoģijā, nepietiktu pat visu laikraksta lappušu! Par to, kā ikdiena tika pavadīta Gulbenes Valdorfa pamatskolā, neliels ieskats fotoreportāžā, bet krietni plašāk ikviens ar to var iepazīties skolas profilā, sociālajā tīklā “Facebook”, ko var raksturot četros vārdos: “Mācīšanās, ko pavada sajūtas!”
Daba – labākais skolotājs. Tajā bērns var redzēt, dzirdēt, sataustīt un saost reālas lietas, turklāt atrašanās svaigā gaisā dara laimīgus. Attēlā redzams, kā bērni Litenes muižas apkārtnē nespēja beigt saklausīt dabas skaņas, un tik rakstīja visu, ko vien dzirdēja!
Viss – caur pašu pieredzi. Taisns virziens, līkloči, zig-zag līnijas un apļi. Vispirms šāda veida virzieni un kustības tika izskrieti un sazīmēti dabā – sniega kupenās, bet pēc tam atkārtots iekštelpās ar koka klucīšu palīdzību. Viss caur pašu bērnu pieredzi!
Katram savs loks! Kādā no mācību stundām katrs bērns paša rokām radīja savu koka loku. Pacietība sagaidīt rezultātu bija visgrūtākais uzdevums, vienlaikus loka šaušana ir lielisks veids, kā uzlabot fizisko sagatavotību.
Vārds bērnu vecākiem
Kā vērtējat pieredzi, sniedzot iespēju saviem bērniem izglītoties Gulbenes Valdorfa pamatskolā?
DANA KOLIŅA, dzīvo Gulbenē: – Pozitīvi, jo, pirmkārt, bērniem bija iespēja mācīties nelielā skolā un klasēs ar mazu bērnu skaitu, kurā katram, salīdzinot ar klasiskajām izglītības iestādēm, bija krietni individuālāka pieeja – viņi allaž tika uzklausīti un saprasti. Otrkārt, skola atradās Litenes muižā, kur ir ne tikai skaista un sakārtota apkārtne, bet bērni varēja arī daudz laika pavadīt dabā un, cik vien iespējams, gūt zinības āra apstākļos. Manuprāt, tieši šis bija viens no pozitīvākajiem faktoriem. Jāpiebilst, ka iepriekš dzīvojām Anglijā, kur viena no manām meitām pabeidza mācības 1.klasē klasiskajā skolā. Savukārt iespēju abām meitām gūt izglītību alternatīvajā skolā meklēju jau sen. Protams, šāda iespēja bija arī Anglijā, bet tam bija nepieciešamas salīdzinoši lielas izmaksas. Pārceļoties uz dzīvi atpakaļ Latvijā, šāda iespēja radās, par ko ilgi neprātoju. Arī es kā bērna vecāks iespēju robežās maksimāli centos apgūt valdorfpedagoģijas principus, apmeklējot dažādas apmācības. Tikmēr iekšējā sajūta, ka nākotnē skolu varētu slēgt, bija jau zināmu laiku iepriekš. Tas bija vairāku faktoru kopums, tajā skaitā fakts, ka bērnu skaitam skolā nebija tendences palielināties. Diemžēl valsts un pašvaldības atbalsts mazajām skolām, tajā skaitā alternatīvajām izglītības iestādēm, arī ir kritiski zems. Šobrīd meitas mācās tālmācībā, bet, ja būs iespēja atkal atgriezties Valdorfa skolā un šādu vēlmi izteiks arī viņas pašas, to noteikti izmantosim!
IRITA ANTOŅEVIČA no Gulbenes: – Mani dēli jau no divu un trīs gadu vecuma sāka apmeklēt valdorpedagoģijas bērnudārzu Rīgā. Kad vecākajam dēlam tuvojās laiks doties 1.klasē un mums jau bija doma pārcelties dzīvot ārpus Rīgas, valdorfskolas esamība Gulbenē bija izšķirošā izvēlēties savu dzīvesvietu šajā pilsētā. Kopumā valdorfpedagoģiju izvēlējāmies, jo, iepazīstoties ar pieeju šai izglītībai, tās piedāvāto mācību ritmu un vidi, tas uzrunāja. Joprojām esmu ļoti priecīga par savulaik izdarīto izvēli. Tas, ka Gulbenes Valdorfa pamatskolu slēdza, protams, ir ļoti skumji. Vienlaikus to var arī saprast, jo ir redzams, cik ļoti sarežģīti cilvēki Gulbenes novadā pieņem visu jauno un nezināmo. Un tā tas ir arī gadījumos, ja, piemēram, par valdorfpedagoģiju ir interese, tomēr vienlaikus, iespējams, trūkst pārliecības spert izšķirīgus soļus. Protams, savu lomu spēlē arī fakts, ka šādās skolās vecākiem krietni aktīvāk jāiesaistās mācību procesā, nekā tas ir klasiskajās skolās. Šobrīd dēli, kuriem tagad ir astoņi un deviņi gadi, mācās klasiskajā Stāķu pamatskolā, kas ir maza skola ar nelielām klasēm. Mani bērni ar šo izvēli ir apmierināti.
Vārds pagasta pārvaldniekam
VILNIS LAPIŅŠ, Litenes, Stāmerienas un Stradu pagastu apvienības pārvaldes vadītājs: – Šobrīd Litenes muiža tiek izmantota Gulbenes novada pašvaldības vajadzībām, kur atrodas sociālais dienests, vietējā Litenes Novadpētniecības muzeja krātuve, zāle, drēbju apmaiņas punkts, iekārtoti tenisa galdi sportiskām aktivitātēm, tur darbojas arī audējas un telpas iznomātas diviem uzņēmējiem. Protams, bērnu muižā pietrūkst, bet ēkas telpas tukšas nestāv. Ir jāatzīst, ka privātajām skolām ir ļoti grūti pastāvēt. Bērnu ir maz, bet izmaksas šādās skolās – salīdzinoši lielas, līdz ar to šādām izglītības iestādēm neklājas viegli. Gulbenes Valdorfa pamatskolas slēgšana ir skumjš stāsts, jo tur bērniem bija iespēja ne tikai iegūt labu izglītību, bet tā atradās arī labās rokās un sniedza pozitīvu un vērtīgu pieredzi ikvienam skolas procesos iesaistītajam. Par to nav nekādu šaubu. Turklāt skolas darbinieki un bērni ļoti aktīvi piedalījās dažādos pasākumos un allaž bija atsaucīgi. Tobrīd muižā un kopumā Litenē bija pavisam cita dzīvība, bet realitāte ir tāda, kāda tā diemžēl ir.
Vārds skolotājam
DZINTARS ABAKOKS, bijušais Gulbenes Valdorfa pamatskolas sporta skolotājs: – Skolā sporta mācību stundas pasniedzu teju visu tās pastāvēšanas laiku. Līdz darba uzsākšanai Gulbenes Valdorfa pamatskolā biju tā dēvētais klasiskais sporta skolotājs, kad strādāju pēc standarta mācību programmām. Tas šķita ļoti garlaicīgi, bet valdorfskolā bija iespēja radoši izpausties un sporta stundas pasniegt netradicionālā veidā, kas, manuprāt, bērniem ļoti patika. Piemēram, kopīgi darbojāmies rotaļās un spēlēs, kur galvenais uzsvars bija uz koordināciju, līdzsvaru un ritma izjūtu. Mācību stundās izmantoju arī sporta veidus, kuru klasiskajās skolās nav, piemēram, loka šaušana un boccia, kas līdzinās kērlingam un māca precizitāti. Protams, papildus arī interesējos par valdorfpedagoģijas principiem, lai bērniem sporta stundas būtu pēc iespējas saistošākas, interesantākas un kvalitatīvākas. Pašizglītošanās process ir ļoti svarīgs! Ir ļoti skumji, ka skola slēgta. Acīmredzot pietrūka tādu cilvēku, kā šīs izglītības iestādes līdzdibinātāja Paula Leite-Berģe, kura skolu centās attīstīt. Iespējams, daļa cilvēku arī nesaprata šīs skolas mērķus un būtību vai arī gluži vienkārši nobijās no nezināmā.
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1269923010897847
Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (17.12.2024.)
Viens – par visiem, visi – par vienu
Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?
Katrs grib, lai viņu samīļo
Vilis Samsons: “...Liepna bija tā vēsturiskā vieta, kur tapa viena no pirmajām internātskolām republikā. Proti, tapa jauna tipa izglītības iestāde, kas palīdz grūtdieņiem apgūt zinātnes un dzīves gudrību...”
Gandrīz kā dvīņumāsas. Aplūkojot bijušo Liepnas internātpamatskolas ēku, šķiet, ka tā ir bijušās Tilžas internātpamatskolas dvīņumāsa. Jāpiebilst, ka Liepnas skola, kā atzīst direktore Ina Aizupe, bija izremontēta uz 99%.
Bija tāds laiks. Liepnas internātpamatskolas kolektīvs laikā, kad skolā virmoja dzīvība. Ina Aizupe atklāja, ka kopā ar Liepnas atbalsta biedrību 2027.gada vasarā plāno aicināt bijušos darbiniekus un absolventus uz bijušās skolas 70.dzimšanas dienas pasākumu, kas notiks estrādē.
Nav noslēpums, ka daudzu slēgto skolu ēkās bērnu čalas nav sen dzirdētas un, iespējams, vairs nekad arī neatskanēs. 2018.gada vasarā Liepnas internātpamatskolas direktore Ina Aizupe pēdējā skolas svinīgā izlaiduma uzrunā atzina, ka izjūtas ir divējādas: “Prieks par padarīto darbu un absolventiem, skumjas, jo jāatvadās no absolventiem un skolas.”
“Kas šo gaidu laikā mainījies? Kā vērtē faktu, ka bijušās skolas internātā izveidots patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs? Kā tās izveidi uztvēra vietējā kopiena?” jautājām bijušajai skolas direktorei, kura šobrīd veiksmīgi strādā Balvu pirmsskolas izglītības iestādē “Pīlādzītis” par vadītājas vietnieci izglītības jomā.
Vai sāpe par skolas slēgšanu ir rimusies?
– Nezinu, vai to var nosaukt par sāpi, tomēr, apzinoties to, ka skolā strādāja ļoti daudz skolotāju un darbinieku, kuriem tā bija vienīgā darbavieta, turklāt darba stāžs pat 40 gadi, jāsecina, ka cilvēki bija izmisuma priekšā. Tāpat daudzi bija pirmspensijas vecumā. Pārdomas raisīja arī tas, ka cilvēkiem bija ierasta zināma darba ikdiena, izveidojusies dzīves kārtība. Un pēkšņi tādas pārmaiņas, kad paliec bez darba... Internātpamatskolas skolotājiem bija ļoti laba izglītība, jo mums patiešām bija jāstrādā ar ļoti dažādiem bērniem, tostarp ar dažādiem attīstības traucējumiem. Uzskatu, ka skolotāju prakse un rūdījums ļāva viņiem atrast izeju vissarežģītākajās situācijās. Arī tehniskie darbinieki bija ļoti pieredzējuši darbarūķi.
Nereti internātpamatskolu audzēkņi skolotājas uzskatīja par savām mammām.
– Internātpamatskolās bērni dzīvoja ļoti ilgi, tā nebija tikai nedēļa, tāpēc skolotāji darīja vairāk, nekā prasīja amata pienākumi. Katrs kaķītis grib, lai viņu samīļo. Katrs sunītis, katrs zvēriņš grib, lai viņu samīļo. Ko mēs brīnāmies par cilvēkbērnu? Esot projām no mājām, bērni uzticējās kādam mīļākajam skolotājam vai darbiniekam. Tas ir pilnīgi loģiski, ka paši kāpa klēpī. Un skolotājiem mazie bija jāsamīļo.
Kā kļuvāt par skolas direktori?
– Augstskolu pabeidzu 1999.gadā un uzreiz uzsāku strādāt Liepnas internātpamatskolā. Tā bija pirmā darbavieta un līdz Balviem vienīgā. 2006.gadā kļuvu par skolas direktori.
Kā vietējā sabiedrība vērtēja skolas slēgšanas faktu?
– Bija neapmierināti. Pēdējos trīs gadus bijām samocīti, jo nedeva nepieciešamo finansējumu. Regulāri nācās kaut ko samazināt, no kaut kā atteikties. Visu laiku naudiņas kaut kam pietrūka. Atskatoties uz to laiku, atceroties vienu vai otru situāciju, es pat nesaprotu, kas mūs tolaik vadīja, kas mūs stiprināja.
Tagad skolas slēdz uz nebēdu.
– Par to vairs nebrīnāmies. Nav cilvēku, nav bērnu. Taisnība, ka skolas slēgšana ietekmē vietējās sabiedrības aktivitātes – iestājas klusums.
Kā vērtējat patversmes ienākšanu bijušajā skolas internātā?
– Ko nozīmē – ēku nekurināt? Mitrums, slapjums un daudz kas cits. No šī viedokļa raugoties, protams, labāk, lai ir aizpildītas telpas. Par bēgļiem. Protams, Liepnas ļaudis satraucās, jo tā tomēr ir cita kultūra. Viņiem ir citas tradīcijas, no kurām daudzas latviešiem nav ne zināmas, ne saprotamas. Man personīgi ir bijis viens ne pārāk pozitīvs piemērs, bet par to paklusēšu. Ieguvums, pieļauju, ir veikaliem. Aizslēdzot internātskolu, solīja, ka būs jaunas darbavietas. Nu nav to tik daudz, kā vajadzētu.
Labāk, lai ēkās kaut vai velns dzīvo, nekā tās ir tukšas?
– Velns noteikti nē. Liepnā izskatīja variantu, ka varētu būt veco ļaužu pansionāts vai skolas ēku varētu nodot mūsu armijas rīcībā. Tās, protams, ir klačas. Manuprāt, ideālākais variants, ka ēkas apdzīvo cilvēki.
Kā nokļuvāt Balvos?
– Pēc skolas slēgšanas nospriedu, ka par direktori nekad nestrādāšu, jo psiholoģiski tas ir smagi. 100 bērni nebija ne ar tiem priecīgākajiem, ne laimīgākajiem dzīvesstāstiem. Bērns vislaimīgākais ir ģimenē, kaut gan internātpamatskolas skolēniem skola nebija tikai skola. Tur aizritēja visa viņu dzīve. Pēc skolas slēgšanas gadu bija bezdarbniece, turklāt mērķtiecīgi, jo sapratu, ka nevaru ielēkt jaunā darbā un, vēl vairāk, vadošā amatā. Tomēr bērni ir mans dzīves aicinājums. Izdomāju, ka bērnudārzs ir tā vieta, kur man būtu prieks strādāt. Tā arī sanāca. Atnākot uz “Pīlādzīti”, biju ļoti laimīga. To nevar vārdos izstāstīt. Bija gadījums, kad pirmajā darba gadā vecāki atnāca pakaļ bērniem, bet grupiņa joprojām slēgta.
Kāpēc?
– Bijām tiktāl aizrāvušies ar dziedāšanu, dejošanu un spēlēšanos, ka piemirsām par vecākiem. Mūsdienu bērni ir zinoši un attīstīti, pat divgadnieks zina, kā strādāt ar telefonu un planšetdatoru. Tiesa, ir sliktā puse, – mēs ar bērniem arvien mazāk un mazāk runājam. Rezultātā pasliktinās valodas attīstība.
Ko darīt?
– No grāmatplauktiem jāvelk ārā vecās pasaku grāmatas un jālasa. Ir jārunā, jārunā. Beidzot pirmsskolu, sešgadniekiem ir jālasa.
Kas jāpatur prātā pirms Ziemassvētkiem?
– Reizēm ir sajūta, ka mēs tikai skrienam un strādājam – kā Grinčs kāsīšiem nozaga Ziemassvētkus, tā viņš mums zog minūtes un stundas. Šogad, manuprāt, pats Dievs ir sakārtojis tik daudzas brīvas dienas, lai mēs noteikti tās pavadītu kopā ar savu ģimeni. Otrkārt, domājiet un rūpējieties par savu veselību. Ticu brīnumiem! Liepnas atbalsta biedrība 7.decembrī sadarbībā ar somu draugiem 22 ģimenēm dāvāja nelielas, siltas Ziemassvētku dāvaniņas. Liepnā ciemojās arī “Arnitas labsajūtu darbnīca”. Brīnišķīgi kopā pavadījām laiku, nekur neskrienot. Arī jums un sev to novēlu.
Ar ko bērniem asociējas Ziemassvētki?
– Ne jau ar pīrāgiem. Viņi gaida dāvanas.
Liepnas patriote. Ina Aizupe uzsver, ka ir dzimusi un augusi Liepnā, piebilstot: “Tur arī plānoju palikt.” Viņas ģimenē skolotāji jau ir trīs paaudzēs. “Tas ir sirdsdarbs,” uzsver Ina.
Svarīgi atrast ilgtspējīgus risinājumus
LĀSMA ĒVELE, Alūksnes novada pašvaldības Centrālās administrācijas sabiedrisko attiecību speciāliste: – Slēgto skolu ēku nākotne ir aktuāls jautājums daudzām pašvaldībām, īpaši reģionos, kur iedzīvotāju skaita samazināšanās un izglītības sistēmas optimizācija rada neizmantotas infrastruktūras problēmu. Šīs ēkas, kas reiz kalpoja kā nozīmīgas izglītības un sabiedriskās dzīves vietas, bieži vien paliek tukšas, radot papildu izmaksas to uzturēšanā. Mums ir svarīgi atrast ilgtspējīgus risinājumus, lai šīs telpas turpinātu kalpot sabiedrībai, piemēram, pārveidojot tās par sociālās aprūpes centriem, kultūras un izglītības iestādēm vai nododot tās citu valsts institūciju vajadzībām.
Mārkalnes pamatskolas pārbūve, izveidojot sociālos dzīvokļus, krīzes istabas feldšeru punktu, bibliotēku un klientu apkalpošanas centru, ir veiksmīgs piemērs, kā skolas ēkas var pielāgot vietējām vajadzībām. Šādi risinājumi nodrošina, ka ēkas paliek aktīvas un funkcionālas, veicinot sabiedrisko dzīvi.
Liepnas piemērs, kur internāta ēkā izveidots patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs, ir modelis, kā pašvaldība var sadarboties ar valsts iestādēm, nododot telpas viņu vajadzībām. Šāda pieeja ne tikai atrisina ēku uzturēšanas jautājumu, bet arī rada darbavietas un stimulē vietējo ekonomiku. Ilzenes un Mārkalnes skolu pieredze liecina, ka skolēnu skaita mazināšanās vietās nenozīmē, ka infrastruktūra kļūst nevajadzīga. Bibliotēku un kultūras centru pārvietošana uz šādām telpām palīdz saglabāt to pieejamību vietējiem iedzīvotājiem.
Jautājums par ēku nodošanu privātām vai sabiedriskām iniciatīvām ir aktuāls. Piemēram, kādas biedrības ieinteresētība Ilzenes pamatskolas ēkas izmantošanā sociālās aprūpes centra vajadzībām parāda, ka potenciāli šādas ēkas varētu piesaistīt interesentus, tomēr bieži vien ir vairāki traucējoši faktori, kā, piemēram, nepieciešamas ievērojamas investīcijas, lai pielāgotu ēkas jauniem mērķiem, kā arī vecās skolas bieži vien prasa kapitālo remontu vai renovāciju.
Bijušais skolas internāts. Liepnā ir atvērtā tipa patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs, kurā uzturas cilvēki no dažādām valstīm. Pirmajā stāvā atrodas foajē, atpūtas telpa, klase, kur mācīties, ēdamzāles zona, lūgšanu telpa, apsardze un administrācija. Otrais un trešais stāvs atvēlēts patvēruma meklētāju istabiņām. Vienā galā – sievietes, otrā – vīrieši. Apstākļi pieticīgi: divstāvu gultas un katram pa nelielam skapītim personīgajām lietām. Lielākā daļa no viņiem Latvijas robežu šķērsojuši nelegāli un gaida lēmumu par to, vai saņems uzturēšanās atļaujas. Tomēr pieredze liecina, ka 80% no šīm personām nākas atgriezties savā mītnes zemē. Liepnas centra vadītāja Loreta Jargane, taujāta, kāds ieguvums ir Liepnas ciema ļaudīm, atzina, ka tās ir darbavietas.
Dzimstība ir tāda, kāda tā ir
Alekseja Grāvīša Liepnas pamatskolas direktore Ilona Kazimirjonoka līdz 2018.gada vasarai strādāja Liepnas internātpamatskolā un bija direktores vietniece izglītības jomā. Internātpamatskolas slēgšanu viņa vērtē kā sitienu pa vienu vietu.
Internātpamatskola bija pirmā un vienīgā darbavieta, līdz Alūksnes novada pašvaldība slēdza skolu?
– 1990.gadā uz Liepnu atnācu kā jaunā speciāliste. Internātpamatskolas direktore Elīna Knausa piezvanīja un mani uzrunāja. Tajā laikā tas bija labākais risinājums, kad augstskolas beidzējam piezvana pats skolas direktors.
Skolai veltīti gandrīz 30 gadi...
– Kādas sajūtas? Tolaik vēl nebija tā, ka šodien vairs nav tā, kas būs rīt, vai vakar nekad nebūs tā, kas bija šodien. 90-tajos gados šķita, ka savā skolā nostrādāsi bezmaz vai 200 gadus, kaut gan katru gadu pavīdēja informācija, ka internātskolām plānotas reorganizācijas. Visu laiku ar to dzīvojām, un tad, kad pienāca pēdējais gads, par to lēma arī pašvaldība.
Vai vietējā kopiena varēja ietekmēt politiķu lēmumu?
– Centāmies iesniegt savus priekšlikumus, bet, ja valsts un pašvaldības redzējums ir citāds, to nekā nevarēja ne ietekmēt, ne izmainīt. Mūsu delegācija devās uz Alūksnes Izglītības komitejas sēdi. Mūs tur uzklausīja, bet lēmumu nemainīja.
Tātad ir bezjēdzīgi iestāties par savām interesēm?
– Neteiktu, ka bezjēdzīgi. Atnākot uz Liepnas pamatskolu, kas tolaik bija vidusskola, kārtējo reizi nācās secināt, ka problēma ir skolēnu skaits. Ja nav pietiekami daudz skolēnu, tad arī klasē nav veselīgas konkurences. Jāpiekrīt, ka valstij nav lielas jēgas sponsorēt klasi, kurās mācās 2-3 bērni.
Tās ir valdības politikas sekas?
– Nemāku pateikt, ko valsts varētu darīt, lai situāciju mainītu, ja mūsu valstī dzimstība ir tāda, kāda tā ir. Neslēpšu, man ir spārnots teiciens, ka gadā Liepnā dzimst viens bērns. Nu labi, dažreiz vairāk. Bet tā jau nav tikai Latvijas problēma, jo visā Eiropā palielinās veco cilvēku īpatsvara skaits.
Vai ir neizbēgami tas, ka mazās skolas turpinās slēgt?
– Nebūs padomju laiki, kad viss bija liels un plašs. Tomēr mūsu skolā ar pirmsskolas grupu ir 100 bērni.
Tas jau ir labi?
– Visi zina par Alūksnes skolu tīkla reformām, tāpēc uz mūsu skolu mācīties brauc tuvāko pagastu bērni. Vai tas būs uz ilgu laiku? Kaut gan ir cerības. Ja valstī īstenosies jaunais finansēšanas modelis, kad nauda seko nevis skolēnam, bet izglītības programmai, turklāt esam pierobežas zonā, tad viss būs. Pirmajā klasē šogad ir tikai 3 bērni. Ja finansējuma nav, tad jāapvieno pirmā un otrā klase. Un apvienotajā klasē es, direktore būdama, zinu, ka būtu nesekmīga.
Kāpēc?
– Grūti koncentrēties, ja jāapgūst pirmās un otrās klases viela.
Atgriežoties pie internātpamatskolas slēgšanas, – kā to vērtējat, raugoties ar šīs dienas acīm?
– Esmu šeit dzimusi un augusi. Liepna ir vieta, kur ļoti daudzi skolotāji paši mācījušies. Tāpat bija arī internātpamatskolā. Bija psiholoģiski grūti, saprotot, ka reāli nebūs darba. Varbūt uz mani tas tik daudz neattiecas, jo zināju, ka varu strādāt kaut vai “Maxima” veikalā. Domāju, ka gan jau kaut kādu darbu varēšu atrast. Jā, cilvēkiem tas bija grūts posms, jo skolas slēgšanu uztvēra arī kā sava veida pazemojumu. Skolā bija izveidojies ļoti spēcīgs skolotāju kolektīvs, kuriem sākumā vajadzēja strādāt 6 dienas nedēļā.
Nebija situāciju, kad skolotājus uztvēra kā mammas?
– Bija tādi gadījumi, kad kopā ar bērniem iemigu. Priecājos, ka bērni, kuriem tolaik bija smagi dzīves apstākļi ģimenēs, izauguši par krietniem un čakliem pilsoņiem. Joprojām sociālajos tīklos aplūkoju savas klases audzēkņus. Tajos laikos pietrūka valsts uzraudzības vecāku pienākumu izpildē. Bija gadījumi, kad vecāki saņēma bērna naudu, kaut gan bērni visu laiku dzīvoja internātā.
Pirms četriem gadiem kādā intervijā teicāt: “Pārdzīvot internātskolas likvidāciju, kad pasaka, – tavu darbu nevajag. Un, kad tu mūžam neesi meklējis darbu, bet jāiet un jāpiesakās bezdarbniekos, – psiholoģiski tas nebija viegli. Visam kolektīvam bija tā.”
– Jā, to atceroties, man vēl tagad zosenīte (zosāda) nedaudz parādās. Tas nebija viegli, jo arī pašvaldība darbu nepiedāvāja. Jā, presē parādījās informācija, ka visiem nodrošinās darbu. Bezdarbniekos kādu pusgadu noturējos, līdz pašvaldība piedāvāja kļūt par Liepnas skolas direktori. Jāteic godīgi, ka nekad mūžā neesmu gribējusi būt par direktori. Ilggadējā direktore Austra Lāce nereti zvanīja, sakot: “Ilona, nāc manā vietā.” Tad, kad tā notika, apjautu, ka Austra tomēr panāca savu.
Vai pamesto skolu ēkas par katru cenu vajadzētu kaut kam atdot, nodot tās lietošanā?
– Katrā gadījumā nav atbalstāms tas, ka ēka pārvēršas graustā. Bija jocīgi uzzinot, ka internātpamatskolas internātā ierīkos patvēruma meklētāju izmitināšanas centru. Tautas namā sapulcē gāja visādi, jo presē bija izskanējuši nepatīkami stāsti par notiekošo Muceniekos. Vietējie ļaudis satraucās, ka ieradīsies citas rases cilvēki. Es to uztvēru ļoti normāli, jo man patīk ceļot, turklāt esmu redzējusi dažādu tautību cilvēkus.
Vai vietējās kopienas domas mainījušās?
– Grūti pateikt, kaut arī esmu vietējā. Uz darbu atnāku septiņos un aizeju... vakarā. Aprunājoties skolā ar kolēģiem, secinu, ka lielu problēmu nav. Viņi nāk uz mūsu sporta halli laikā, kad skolā nav bērnu. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde maksā nomu.
Liepnas pamatskolai ir nākotne?
– Jācer, ka jā. Būtībā ir tā, ka Alūksnes novadā ir tikai divas lauku skolas. Mūsu nākotne būs tik ilgi, kamēr būs bērni.
Kāda ir izdzīvošanas recepte?
– Nav tādas. Ja nav cilvēka, tad nav arī ko apmācīt.
Varējāt piepušķot, ka būs ļoti, ļoti labi.
– Katrā gadījumā ir dažādas alternatīvas. Bēgļi pie mums nāk arī mācīties.
Tuvojas Ziemassvētki. Par ko mudināt padomāt?
– Mācēt ieslēgt kritisko domāšanu un saglabāt mieru. Ja cilvēks ir mierīgs, viņš saprot, ko vispār grib panākt un sasniegt savā dzīvē. Lai visa pietiek tik, cik katram vajag. Brīnumiem ir jātic! No Ziemassvētku vecīša dāvanā gaidu, lai arī banāli skan, MIERU.
Laiks ir pagājis. Ilona Kazimirjonoka atzīst, ka pēc internātpamatskolas slēgšanas uz skolas ēku ilgi nevarējusi skatīties: “Sākumā uz to pusi negāju. Kad aizgāju paskatīties, kā un vai sakopta teritorija, tad jāatzīst, ka tik slikti neizskatījās. Laiks ir pagājis, tā nav vakardiena.”
Par vienu gaismas nesēju mazāk
Alūksnes novada Kultūras centra kultūras darba speciāliste Lienīte Trivole ir pārliecināta, ka jebkuru kardinālu izmaiņu saknes, tostarp lēmums par Liepnas internātpamatskolas slēgšanu, meklējamas augšās.
Viņa atgādina, ka tolaik visā Latvijā sprieda, ka internātskolas ir jāslēdz, jo bērniem jādzīvo mājās: “Arī šobrīd tas ir aktuāls jautājums, jo masu medijos nereti izskan informācija, ka audžuģimeņu skaits ik gadu arvien samazinās. Diemžēl visus bērnus nespējam ievietot ģimenēs, tāpēc, manuprāt, vajadzīgas arī speciālās skolas, neskatoties uz to, kā tās saucas. Arī tolaik kopā ar vietējiem ļaudīm spriedām, kādas ir iespējas mainīt nosaukumu. Gribējām skolu saglabāt, turklāt skolas esamība papildina kultūras dzīvi. Gan viens, gan otrs ir gaismas nesējs. Kultūra jau nav tikai ballītes un izklaides, jo tai ir arī izglītojošās funkcijas. Skolu slēdzot, sabiedrība sašūmējās, jautājot, kuru skolu atstās, kuru slēgs? Valdība lēma, ka internātpamastkola jāuztur pašvaldībai. Bija skaidrs, ka vienai skolai ir jāaiziet. Izbrīnu radīja tas, ka pilsētu skolas sūtīja problēmbērnus uz Liepnu, netiekot ar viņiem galā. Kā tas ir iespējams? Tātad laukos skolotāju līmenis ir ļoti augsts. Mēs izvēlamies dzīvot laukos un vēlamies foršu vidi sev apkārt. Žēl, ka skolu slēdza Latvijas simtgadē.
Dāvana simtgadē?
– Jā, tā tolaik cilvēki secināja. Cilvēki taču zaudēja darbu. Vietējā kopiena nekādi nevarēja ietekmēt lēmuma pieņemšanas gaitu.
Skolā sešus gadus svilpo vējš...
– Tā īsti nav, jo skolas internātā atrodas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs. Kā cilvēki to vērtē? Vēl esot skolai, neizpalika iedzīvotāju sūdzības: “Lūk, bērni pa apkārtnes ābeļdārziem skraida, lien dārzos.” Situācija ir līdzīga arī šodien: “Lūk, kaut kādi svešinieki staigā.” Visiem ir bailes no nezināmā. To, ko nezinām, mēs varam iztēloties kā nezin ko. Tiesa, neesmu dzirdējusi kaut kādas lielas sūdzības. Tantiņas pat izteikušās, ka labprāt pieņemtu palīdzību, piemēram, lai ienes malku.
Jaušama vienas skolas neesamība?
– Protams, jo mēs veiksmīgi sadarbojāmies gan ar pedagogiem, gan bērniem. Tas nav attiecināms tikai uz apmeklētāju skaitu. Pietrūkst dzīvo čalu. Tautas nams tolaik atradās starp divām skolām, tāpēc sadarbība bija jauka un jēgpilna. Arī iedzīvotājiem bija lielāka izvēle, uz kādu pasākumu un uz kuru skolu aiziet, turklāt kultūras nams, kā jau minēju, atradās abām skolām pa vidu. Ja negribēja iet uz vienu vai otru skolu, tad nāca uz tautas namu.
Balvu pusē slēgto skolu ēkas ir tukšas...
– Biju viena no tiem, kas teica, lai top patvērums. Labāk lai ir apdzīvota ēka, nekā tā aiziet postā. Protams, cilvēkiem bija svarīgs drošības jautājums. Neizpalika bažas, ka nāks sveši ļaudis un mēs te kā trusīši sēdēsim.
Un sēžat arī?
– Ir ieguvumi, jo mums jau sen solīja gājēju celiņu. Tagad ir, turklāt apgaismots.
Kādā intervijā, atbildot uz jautājumu, ko teiktu patvēruma meklētājiem, kas paziņotu, ka grib dziedāt, atzināt: “Jā, nav problēmu. Nāciet un dziediet.” Ir bijusi sadarbība?
– Mums ir vairāki deju kolektīvi, teātris, vokālais ansamblis, rokdarbu pulciņš, kā arī Liepnas jauniešu saime. Ir paveicies, ka vokālā ansambļa vadītāja ir angļu valodas pensionētā pedagoģe. Sadarbojoties ar patversmes sociālajiem mentoriem, pērn izmitināšanas centra iemītnieki nāca uz mēģinājumiem. Viņi iemācījās nodziedāt dziesmu latviešu valodā un oktobrī uzstājās senioru pēcpusdienā. Kādreiz nesasniedzams sapnis bija ieraudzīt cilvēku ar citu ādas krāsu, jo pasakās pavīdēja melni cilvēki. Bija jocīgi, ka viņiem, sasveicinoties un pasniedzot roku, tā bija tikpat silta kā mums visiem.
Bija jauki?
– Mūsu viens no mērķiem bija salauzt ledu, lai iedzīvotāji redz, ka bēgļi arī ir cilvēki. Tas izdevās, kaut gan pašlaik iestājusies pauze. Vienubrīd medijos sacēlās ažiotāža, ka kaut kas nav īsti labi.
Kas?
– Man nav atbildes uz šo jautājumu. Kāpēc nevar nākt uz tautas namu dziedāt un dejot? Kā pozitīvu piemēru varu minēt pērn notikušo “Popielu”, kurā uzstājās arī patvēruma centra iemītnieki. Viens puisis dejoja savas tautas deju, bet meitene dziedāja fantastiskā balsī.
Vai iespējams ieviest jaunas vēsmas slēgto skolu ēkās?
– Labs piemērs ir bijušās Mālupes pamatskolas liktenis, kur izveidots sociālās aprūpes centrs. Protams, skumji, ka jauniešu paliek arvien mazāk.
Kas mums katram būtu jāizdara līdz gadumijai?
– Izdarīt vairāk, nekā prasa likums vai ierakstīts kādā papīrā. Tas neko nemaksā, bet var sniegt ļoti lielu atdevi. Lai tevi uzskata par pamuļķi, bet cita cilvēka vai cilvēku iepriecināšana ir to vērta.
Mudina draudzēties. Lienīte Trivole kultūras darbu Liepnā organizē kopš 2011.gada. Ziemassvētkos viņa visiem vēl veselību, sirsnību un smaidu. “Arī jādraudzējas,” viņa uzsver. Lūgta atklāt, kādu dāvanu gaida no Ziemassvētku vecīša, Lienīte smaidot atklāja, ka saulīti un sniegu. Jāpiebilst, ka L.Trivole gatava stundām ilgi stāstīt par Liepnu, par tautas nama vēsturi, kur savulaik, ticiet vai nē, atradās skola.
Spirinās pretī, ja putina ārā
Liepnas pagasta ēku un apsaimniekojamās teritorijas pārzinis Eduards Voilaks, spriežot par dzīvi Liepnā un sadzīvošanu ar patvēruma meklētāju izmitināšanas centra iemītniekiem, smaidot atzina: “Ja mūs putina ārā, tad spirināmies pretī.” Nopietni runājot, viņš tēvišķi atklāja, ka uz Liepnu brauc visādi žurnālisti: “Godīgi sakot, ir pat nedaudz apnicis. Domājat, nācās viegli, ka Liepnā atklāja patvēruma meklētāju izmitināšanas centru? Cilvēki ieguvumu apzinās tikai tagad. Vai ir samierinājušies ar šo faktu? Kāpēc samierinājušies? Vietējai kopienai jānonāk pie secinājuma, ka viņu drošība nav apdraudēta. Nav skaļi jārunā, bet, visticamāk, pateicoties centra izveidei, noasfaltēja ceļu. Tāpat divi veikali turpina darbu, ir skola, ārsta prakse, kursē maršruta autobusi. Kur mēs tikai neesam bijuši! Alūksnes rajonā, Balvu rajonā, Viļakas rajonā... Liepnā dzīvojam tāpat kā visi pārējie iedzīvotāji Latvijā. Patvēruma meklētāji brīvi pārvietojas pa Liepnu un mums netraucē. Vienīgā problēma, ka nezin kāpēc nevēlas iet pa ietvi. Kāpēc? Atbildes nav. Ziemassvētkos visiem novēlu spirināties pretī visām nebūtībām.”
Pie pagastmājas. Eduards Voilaks (foto – vidū) uzskata, ka ne visu var izmērīt naudā.
Liepnas internātpamatskola – FAKTI
- Skola dibināta 1957.gadā pēc toreizējā izglītības ministra Viļa Samsona ierosinājuma (Liepna ir viņa dzimtais ciems) kā skola trūcīgo daudzbērnu ģimeņu bērniem un bāreņiem.
- Pirmajā mācību gadā atradās gan mācību telpas, gan internāts, gan skolas virtuve un ēdamzāle, tika atvērtas četras klases.
- Kā pamatskola Liepnas internātskola darbojās kopš 1961.gada. Sākumā skola tika celta kā vidusskola 600 skolēniem, tikai vēlāk tā ieguva internātskolas statusu.
- Pamatojoties uz Sabiedriskā labuma komisijas 2009.gada 13.maija atzinumu, Finanšu ministrija, saskaņā ar Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 5.panta pirmo daļu, nolēma piešķirt sabiedriskā labuma organizācijas statusu biedrībai “Liepnas internātpamatskolas un skolēnu ģimeņu atbalsta biedrība”.
- 2018.gada 22.februārī Alūksnes novada domes sēdē deputāti pieņēma lēmumu par Liepnas internātpamatskolas likvidēšanu.
- 2018.gada 13.jūnijā tika aizvadīts pēdējais izlaidums skolas pastāvēšanas vēsturē.
- 2022.gada 4.janvārī Alūksnes novada dome ārkārtas sēdē pieņēma lēmumu nodot bezatlīdzības lietošanā uz četriem gadiem Nodrošinājuma valsts aģentūrai daļu no pašvaldības īpašuma “Cielaviņas” Liepnas pagastā – bijušās internātskolas internāta ēku, palīgēku un daļu zemesgabala 0,66 ha platībā.
- 2023.gada 5.jūlijā tika atklāts patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs (PMIC).
- Patvēruma meklētāju centrs izvietots bijušajā Liepnas internātpamatskolas internātā.
- Centra vajadzībām ieguldīti 1,2 miljoni eiro. 90% no līdzekļiem piesaistīti no Eiropas Savienības fondiem.
- Centrs var uzņemt līdz 250 iemītniekiem.
- Centrs nav slēgta tipa iestāde, bet to nepārtraukti uzrauga.
- Centrs nav pielāgots ģimenēm ar bērniem vai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/595399929526485
Vairāk rakstu...
Veiksmes prognoze
.