Rakstos

Esmu negatīvs! (24.09.2021.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kā arī ietekmējis finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jauniem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Ko nepadarīsi šogad, izdarīsi nākamgad

Septembris ir jaunā mācību gada pirmais mēnesis. Skolās par attālinātajām mācībām vairs nediskutē tik daudz kā pirms gada, jo gan skolēni, gan skolotāji pirmos pārbaudījumus teju gada garumā jau ir izturējuši. Kāds bijis šis laiks?
“Jutos kā pirmoreiz pirmajā klasē,” pirms gada, uzsākot mācīties attālināti, teica kāda vidusskolniece. Covid-19 sašūpoja arī skolotāju ikdienu. Viņi veltīja daudz laika un darba, gatavojoties stundām dažādās interneta platformās. Lai arī mūsdienu tehnoloģijas rada daudz jaunu iespēju, jābūt zināšanām un prasmēm tās izmantot, pielietot digitālos mācību līdzekļus. Nu jau var teikt, ka šīs prasmes apguva gan skolotāji, gan skolēni. Analizēsim attālināto mācību plusus un mīnusus, jo arī šoruden izskatās, ka attālinātā mācīšanās, vismaz tuvākajā nākotnē, būs ikdiena, kurai jābūt gataviem gan skolās, gan ģimenēs. Kā liecina pētījumi, skolēniem pietrūka vispārējo prasmju organizēt ikdienas tiešo mācību darbu, jo nav patstāvīgā darba iemaņu. Ģimenēs, kur skolēnu vecāki darba dēļ nevarēja izsekot bērnu mācībām un palīdzēt viņiem, sekmju līmenis kritās. Ko esam mācījušies no šī laika? Kādi bija attālināto mācību plusi un mīnusi? Vai iegūtā pieredze noderēs arī turpmāk? Par šiem un citiem jautājumiem pārdomās ar lasītājiem dalīsies Balvu novada Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītāja Inta Kaļva, matemātikas skolotāja Rīgas 85.vidusskolā, bijusī Balvu Amatniecības vidusskolas direktore Ināra Ņikuļina, no vecāku skatpunkta - Balvu sākumskolas Domes priekšsēdētāja Eva Smirnova. Ieklausīsimies arī ekspertes, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītājas Ingas Vanagas viedoklī.

Nokļuvām nepieredzētas situācijas gūstā
Kādas bija pirmās problēmas, ar ko saskārās skolēni un skolotāji attālināto mācību sākumā?
Inta Kaļva: -Pats sākums attālinātajās mācībās bija samērā negaidīts, pat mulsinošs: nav kameru datoriem, mikrofonu, vājš internets vai reizēm tā vispār nav, datori veci un programmas nolietotas, māju datoros nav vajadzīgās programmas. Tātad tehnikas trūkums, lai veiksmīgi pieslēgtos attālinātam mācību procesam. Jāatzīst, daudzi skolotāji neprata strādāt tiešsaistes platformās, nebija pārliecināti, ka stunda izdosies, ka tehnika nepievils. Tā jutās arī daļa skolēnu un viņu vecāku. Skatoties no šī brīža pieredzes, arī mācību procesa gaitas plānošana bija problēma, jo nevarēja apgūt klātienei paredzēto mācību vielu. Tas pedagogiem prasīja laiku - pacietīgi pārplānot mācību gadu. Pagājušajā mācību gadā 1., 4., 7. un 10.klasēs tika uzsākta pilnveidotā mācību satura ieviešana, tas radīja vēl papildus izaicinājumus skolotājiem.
Ināra Ņikuļina: -Šodien par attālināto mācību procesu, tā iespējām un izaicinājumiem varam runāt, jau balstoties uz zināmu pieredzi. Taču 2020. gada pavasaris mūs visus ielika vēl nepieredzētas situācijas gūstā. Vispārējs apjukums, ziņa par attālinātu mācību procesu visus sasniedza nesagatavotus. Skola, kurā strādāju, nebija izņēmums. Versijas, viedokļi, šaubas, daudz nezināmā – tas viss skolu vadību, skolotājus, skolēnu vecākus darīja bažīgus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mācību gads tuvojās noslēgumam, bija pastiprināta gatavošanās eksāmeniem, plānu kalšanas laiks izlaiduma klašu jauniešiem. Skolēni gan par iespēju neapmeklēt skolu ilgāku laiku sākotnēji bija stāvā sajūsmā, bet tikai vēlāk apjauta attālinātā mācību procesa ieviestās korekcijas viņu dienas režīmā. Taču skolotāji pēc skolēnu pavasara brīvdienām mūsu skolā jau bija gatavi šim piespiedu lēcienam jaunajā kompetenču izglītībā. Bez ieskrējiena, protams. Bet citas alternatīvas vienkārši nebija.
Eva Smirnova: -Pirmais izaicinājums mums, vecākiem, bija tikt galā ar sevi. Mūsu ģimenē situāciju pieņēmām filozofiski: ir globāla pandēmija, mēs paši neko nevaram mainīt, tāpēc jāpielāgojas. Šobrīd to viegli pateikt, bet ne tik viegli tas nācās. Sapratu, ka nedrīkst padoties. Meitu Ketrīnu, kura šobrīd mācās 5.c klasē, modināju laikā, kad būtu bijis jādodas uz skolu. Sapinu matus, noliku priekšā grāmatas, telefonu, kura lietošana ikdienā līdz šim bija ierobežota, un devos uz darbu. Tikai pēc laiciņa sapratu, ka neviens no mums - ne bērni, ne vecāki - nav spējīgi uztvert tik daudz informācijas no dažādiem kanāliem. Uzdevumi tika uzdoti e-klasē, WhatsAppā... Bija jāzīmē, jāvingro, jāveido, jādzied, jāfilmē… Bērns viens pats mājās, visas iespējamās viedierīces neierobežoti pieejamas - tas noteikti neveicināja mācīšanos. Vēl arī mākslas skola. Laiks, kad sākās pirmās attālinātās mācības, sakrita ar brīdi, kad manā darbā bija ļoti saspringts periods. Gan mūsu ģimenē, gan daudzās citās diena beidzās pēc pusnakts. Neizpalika arī komiskas situācijas: kāda paziņa, arī divu bērnu māmiņa, teica: “Labi, ka aizgāju no darba! Tikai tad sapratu, cik daudzi mājas darbi vēl nav pamanīti un izpildīti!” Bet, ja nopietni, joprojām esmu pateicīga, ka mazos bērnus ļāva vest uz bērnudārzu.

Pandēmijā piemērījām jaunas kurpes
Visi meklēja risinājumus, jo šī bija jauna pieredze. Kādi tie bija? Vai tie bija pareizākie no šī brīža redzējuma? Varbūt vajadzēja citādi?
Inta Kaļva: -Visu skolu vadītāji meklēja risinājumus, piemēram, kā skolotājiem strādāt tiešsaistes platformās, kā lietot e-vides rīkus, un risināja citus jautājumus. Atskatoties uz aizvadīto mācību gadu, jāpiekrīt, ka attālināto mācību rezultātus noteica skolu direktoru prasme vadīt šo procesu, digitālo ierīču kvalitāte un spēja palīdzēt ar tehnoloģijām, lai tās būtu pieejamas pilnīgi visiem. Svarīgs bija vecāku atbalsts un ieinteresētība bērnu mācīšanās procesā. Skolas negaidīja gatavus risinājumus no augšas, bet domāja, darīja, laboja un komunicēja. Vienmēr var atskatīties un teikt, ka varēja citādāk. Šodien saku ‘paldies!’ pilnīgi katram izglītības iestādes vadītājam par milzīgo darbu, skolotājiem par, nebaidīšos teikt, patriotismu, sava darba fanātismu, jo darba diena bieži vien beidzās īsi pirms pusnakts. Uzteicami ir arī pirmsskolu, profesionālās ievirzes skolu kolektīvi, kuri turējās godam, iesaistījās digitalizācijas ieviešanā, organizēja “Zoom” vecāku sapulces, pedagoģiskās sēdes, metodiskās sanāksmes. Mācību procesa plānošanā ienāca jauna pieredze - vietnē “Nextcloud”, kurā skolotāji ievietoja mācību plānus nedēļai, administrācija sekoja un pārskatīja, lai novērstu pārāk lielu uzdoto darbu apjomu. Agrāk tā nestrādājām. Pandēmija lika piemērīt jaunas kurpes.
Ināra Ņikuļina: -Analizējot procesus jau ar laika nobīdi, arī manī izkristalizējušās dažas atziņas. Pirmā no tām – skolas vadības komandas un atbalsta personāla operatīvā, atbildīgā rīcība, izvērtējot esošo situāciju skolā, manuprāt, bija noteicošā, lai sekmīgi uzsāktu attālinātās mācības. Šeit gaidīt norādījumus no augšas un vilcināties nedrīkstēja nevienu dienu. Īsā laikā vajadzēja konstatēt, kāds skolā ir tehnoloģiju un digitālo mācību līdzekļu nodrošinājums visos izglītības posmos. Lai arī galvaspilsētas ģimenes salīdzinoši labāk nodrošinātas ar digitālajiem rīkiem, nekā lauku skolēni, tomēr arī manā skolā radās problēmas – gan tāpēc, ka ģimenēs uz vairākiem skolēniem ir tikai viens portatīvais dators vai pat nav neviena, gan tāpēc, ka trūka kameru, mikrofonu, tehnika nolietojusies... Sadarbībā ar Izglītības departamentu šo problēmu operatīvi atrisinājām. Arī skolotāji, kuriem tas bija nepieciešams, darbam saņēma skolas tehniku. Otrais svarīgākais aspekts – skolotāju un skolēnu digitālā kompetence. Nav noslēpums, ka šīs kompetences bija ļoti atšķirīgas arī skolotāju vidū, nerunājot par skolēniem. Organizatoriskie pasākumi, attālinātie kursi, vebināri, skolas datorspeciālistu uzraudzība, pastāvīgas konsultācijas, instrukcijas, ieteikumi darbam šinī periodā bija nepārvērtējams atbalsts.
Trešā būtiskā lieta, kas deva iespēju skolēniem vienkāršāk orientēties, piedaloties tiešsaistes stundās, bija vienotas digitālās platformas izvēle visā skolā. Priekšmetu skolotāji un skolas vadība vienojās par “Zoom” izmantošanu, bet skolotāju savstarpējai komunikācijai, sanāksmēm, pedagoģiskās padomes sēdēm – “Team”. Attālinātā mācību procesa organizācijā lielākās problēmas radās ģimenēs, kurās bērnus audzina darbā ļoti noslogoti vecāki vai tikai viens no vecākiem, arī vecāki, kuri nevarēja bērniem palīdzēt pašu zināšanu trūkuma dēļ. Šādās situācijās mūsu skolā roku uz pulsa turēja klašu audzinātāji, kuri tālāk koordinēja visu atbalsta personāla speciālistu – sociālā pedagoga, psihologa, skolotāju-asistentu, medicīnas speciālista iesaistīšanos katras konkrētas problēmas risināšanā. Zinu, ka pašvaldībās ir labās prakses piemēri, kur sociālais dienests kopā ar Izglītības pārvaldi monitorē situāciju un, izvērtējot sevišķi smagus gadījumus, piešķir pašvaldības finansētus palīgus-asistentus, kuri palīdz skolēnam attālinātajā mācību procesā uz laiku, kamēr situācija ģimenē stabilizējas.
Eva Smirnova: -Saprotot, ka pandēmija neatkāpsies, iestājās “Zoom” ēra. Ik rīts sākās ar izmisīgu skriešanu pa dzīvokli, meklējot labāko interneta signālu. Te ‘saite’ nebija atsūtījusies, te paroles pazudušas... Ātri sapratām, ka jāmaina interneta pieslēgums uz jaudīgāku, un dzīve sāka ritēt savu ikdienas gaitu. No ekrāna uz ekrānu. Tad “Zoom” bērniem, tad vecākiem. Draugi kļuva virtuāli. Dzīve apnicīga. Ikdienas obligātais rituāls pēc nodarbībām bija stundu gara pastaiga svaigā gaisā un vismaz divas reizes nedēļā - skrējiens stadionā. Iemācījāmies filmēt, sūtīt skolotājiem atskaites par padarīto. Visa ģimene mācījās mākslas skolā - kāds zīmēja, kāds mēģināja motivēt izpildīt vēl vienu darbiņu. Kādā brīdī vecāki, ar kuriem komunicēju, sajuta, ka slodze ir par lielu, uzdots par daudz. Kādam likās, ka pedagogi nepietiekami labi “Zoom” stundās paskaidro mācību vielu, un sāka birt ziņas dažādās virtuālajās vidēs, ka kaut kas jāmaina. Runājām ar skolotājiem, un tikām uzklausīti. Protams, ne visās ģimenēs viss ritēja raiti – ne visiem mājās ir viedtālruņi un interneta pieslēgums. Ja ar viedierīcēm skola centās nodrošināt, tad interneta pārklājums ir tikai tur, kur tas ir. Jo tālāk no Rīgas, jo pārklājums kļūst vājāks, jo spilgtāk izgaismojas šī problēma. Un to nu nekādi nevar atrisināt īstermiņā.

Izaicinājumi izglītībā būs vienmēr
Viss it kā iegāja 'sliedēs'. Ko šī pieredze iemācīja, kādi ir tās plusi un mīnusi?
Inta Kaļva: -Pozitīvie secinājumi: līdz attālinātajam mācību procesam skolotāji neizmantoja visas Mykoob, e-klases un citu e-vides rīku iespējas, bet attālinātās mācības pavēra jaunas iespējas. Skolotāji apguva “Zoom”, par kuru mēs vienojāmies novada visās skolās, veiksmīgi tika apgūtas platformas “MS Teams”, “Google Classroom”, soma.lv, uzdevumi.lv. Daudzi skolēni, mācoties attālināti, novērtēja saskarsmes nozīmīgumu un atzina, ka attālinātās mācības skolēnus un skolotājus atsvešināja. Skolēni labprāt pildīja darbus kādā no e-vides platformām, tas viņiem patika labāk nekā darbs ar grāmatu un darba burtnīcu. Viņi apguva pašvadītu mācīšanos, pareizāk, bija spiesti to darīt. Kādam tas izdevās ļoti labi, bet kādam - nē, līdz ar to tomēr radās robi zināšanās. Negatīvi vērtējam arī tādu faktu, ka vecāki attālināto mācību laikā mēdza pildīt mājas darbus bērnu vietā. Problēmas bija speciālo programmu izglītojamajiem, jo tajās attālināti nevar kvalitatīvi īstenot mācības. Jāmin arī negatīvā ietekme uz skolēnu emocionālo pašsajūtu, brīžiem pat trauksmi, atbalsta personāla nespēju palīdzēt, kā tas ierasts klātienē. Arī skolotāji diemžēl daudz vairāk nekā klātienes mācību procesā izjuta gan psiholoģisko, gan profesionālo spriedzi. Jāatzīst, ka šobrīd padomāts par skolotājiem, jo no valsts budžeta piešķirti līdzekļi pedagogu supervīzijām Covid-19 pandēmijas radīto seku mazināšanai. Līdz ar to skolotājiem būs iespēja saņemt konsultatīvu un izglītojošu atbalstu viņu profesionālās kompetences un profesionālās darbības kvalitātes pilnveidošanai.
Attālināto mācību vislielākais ieguvums - digitālās pratības visos līmeņos. Atliek vien tās visu laiku pilnveidot un attīstīt kopā ar pašvadītu mācību procesu un caurviju prasmēm šī procesa laikā. Svarīgi, lai attālināto mācību laikā nākotnē varētu piekļūt mācību saturam jebkurā laikā un vietā. Vēl, manuprāt, ļoti svarīgi domāt par to, kā attālināto mācību laikā motivēt talantīgos skolēnus sasniegt vairāk un kā palīdzēt tiem, kam ir grūtības uzdevumu izpildē. Izaicinājumi izglītībā ir un paliek.
Ināra Ņikuļina: -Noslēdzoties 2020.gada otrajam mācību semestrim, izanalizējām savas veiksmes un neveiksmes, dalījāmies pieredzē – vieni, kā no rīta uzmodināt skolēnu, lai uzsāktu laikā terminēto pārbaudes darbu, citi, kā panākt, lai to nepildītu vecākais brālis vai māsa, vēl citi – kā panākt, lai tiešsaistes stundās darbs būtu produktīvāks. Manuprāt, pozitīva prakse mūsu skolā bija bloku stundas, jo 40 minūšu garās tiešsaistes stundas lietderības koeficients tomēr nav augsts. Viena no mūsu pašreizējās izglītības sistēmas problēmām ir tā, ka skolēni nespēj vienā mācību priekšmetā iemācīto pielietot, mācoties citu mācību priekšmetu. Tāpēc šinī laikā, kad skolēnu interešu noturību panākt bija samērā grūti, praktizējām integrētās stundas. Skolēniem patika.
Lai arī īstas pārliecības nebija, ka pandēmijas uzliktie ierobežojumi tiks atcelti, cerība atsākt mācības klātienē pagājušā gada rudenī pastāvēja. Tomēr tā nenotika. Atkal praktiski pilnu mācību gadu esam izbaudījuši attālinātā mācību procesa izaicinājumus un trūkumus. Vērojumi liecina, ka skolēni iemācījušies darboties virtuālajā vidē, arī savstarpējā skolotāju komunikācija, semināri, sanāksmes kļuvušas par ierastu lietu. Klašu audzinātāji gandarīti, ka vecāku sapulcēs virtuālajā vidē piedalās nesalīdzināmi vairāk vecāku, nekā tas bija klātienē.
No sava kā matemātikas skolotājas viedokļa varu pateikt, ka attālinātais mācību process kopumā vērtējams kā veiksmīga alternatīva mācību procesam klātienē, taču nekad to neizkonkurēs. Par īpaši kvalitatīvu šo mācību procesu tomēr nosaukt nevar! Lai arī veiktajās aptaujās, kuras skolotāju sanāksmēs detalizēti analizējām, pozitīvo uzskaitījumu bija vairāk nekā negatīvo, tomēr kontaktu ar klasesbiedriem, skolotāju, draugiem aizstāt ar saziņu caur datora ekrānu nevar. Viens no svarīgākajiem argumentiem – veselība. Ja kādreiz mēs uzmanījām gan savus, gan skolas bērnus, lai iespējami mazāk pavadītu laiku pie datora, jo tas atsaucas uz bērna veselību, tad tagad pat jaunākā skolas vecuma bērni ir spiesti to darīt vairākas stundas katru dienu, bet vecāko klašu skolēni – pat 5 līdz 6 un dažkārt vairāk stundas dienā. Negatīvas sekas šī darba specifika atstājusi arī uz skolotājiem. Attālinātais darbs prasa daudz ilgāku laiku, lai sagatavotos tiešsaistes stundai. Arī sēdošais darbs daudzu stundu garumā nepaliek bez sekām. No kolēģu pieredzes zinu, ka sevišķas grūtības šī darba forma sagādā, ja pašas ģimenē ir mazi vai arī jaunākā skolas vecuma bērni.
Eva Smirnova: -Šis laiks provocējis milzīgu informācijas tehnoloģiju izrāvienu, kuram nav atpakaļceļa. Bērni visos laikos bijuši daudz viedāki par pieaugušajiem, viņi pieņem situāciju, pielāgojas un turpina dzīvot, savukārt nevajadzīgo vai nesaistošo informāciju laiž garām. Kad man dzima bērni, pieredzējušās māmiņas lika pie sirds, ka pacietība būs galvenā īpašība, kas jāstiprina, bērniņus auklējot. Līdz attālināto mācību sākumam par to biju piemirsusi, nu nācās bruņoties ar pacietību kā nekad agrāk. Kā mamma esmu sapratusi, ka laiks, kas pavadīts ar bērniem, ir visstabilākā investīcija nākotnē. Tomēr te būtu vietā pateikt milzīgu paldies visiem papildspēkiem, kas tika iesaistīti attālināto mācību procesā – omītēm, opīšiem, vecākajiem brāļiem un māsām, pelnīto atpūtu baudošajiem pedagogiem, jo bez jūsu gatavotajām pusdienām, padomiem, pieskatīšanas mums, vecākiem, būtu klājies vēl grūtāk. Ēnas puses šai ieilgušajai mājsēdei ir ne mazās – šķiet, vēl nedaudz, un būtu iesēdējušies nopietni. Ne velti masu medijos ārsti aktualizē tēmas, kas saistītas ar bērnu un pusaudžu garīgo veselību. Kā Balvu sākumskolas Domes priekšsēdētāja gribu teikt, ka jebkura saruna, ideja ir zelta vērta. Ja kādam no vecākiem ir grūtības un šķiet, ka ūdens smeļas mutē, vienmēr var piezvanīt vai uzrakstīt. Mans telefona numurs visu laiku brīvi pieejams sākumskolas mājaslapā. Ja mēs runāsim, nekad nebūsim vieni ar savām grūtībām.

Nevar, kā agrāk - brūna tāfele, balts krīts un slapja lupatiņa
Kā skolēnu vecāki vērtē valsts mēroga daudzās izglītības reformas?
Eva Smirnova: -Manuprāt, katra paaudze piedzīvojusi kādu izglītības reformu. Mani vecāki skolā mācījās tikai no vienas vēstures grāmatas, bez jebkādas iespējas paust savu viedokli. Savukārt es atceros vēstures stundas pavisam bez mācību grāmatām, bet katrs bijām ar savu viedokli. Visi esam izskolojušies, ieguvuši labu izglītību. Tēlaini runājot, vai tāpēc, ka manā bērnībā bija brūna tāfele, balts krīts un slapja lupatiņa, maniem bērniem jābūt tāpat? Šobrīd katrā klasē vajadzētu būt interaktīvajai tāfelei. Lai ar to darbotos, jāattīstās gan skolēniem, gan skolotājiem. Un principā neviens no viņiem nav pret pārmaiņām. Ja ir pareizi nostādīts pārmaiņu vadības process, negatīvu iespaidu ne uz skolēniem, ne skolotājiem tam nevajadzētu atstāt. Izglītības sistēma ir dzīvs organisms, un ir absolūti normāli, ka tas mainās līdzi laikam, norisēm, procesiem un sabiedrības vajadzībām. Ieviešot daudz locīto kompetencēs balstīto mācību pieeju, uzsvars likts uz domāšanu, secinājumu un pareizu izvēļu izdarīšanu. Tā aicina bērnus domāt par kultūru un sabiedrību, kurai piederam, motivē piedalīties aktivitātēs, kas nākotnē palīdzēs pilnveidoties profesionāli, būt drosmīgiem, kreatīviem. Vai tas var atstāt sliktu iespaidu uz skolēniem? Liels izaicinājums šī reforma ir pedagogiem un skolu vadībai – darbs ar daļēji gatavām vai arī pavisam bez grāmatām, ar sasniedzamajiem rezultātiem, bet bez metodikas… Ja būs pieejami finanšu resursi, nepieciešamais atbalsts politiskajā jeb idejiskajā līmenī, rezultāts neliks sevi gaidīt!

Kāda ir Jūsu nākotnes vīzija par mācīšanos klātienē un attālināti?

Inta Kaļva: -Nākotnē attālinātās mācību stundas paliks arī normālā mācību procesā, kurā izglītojamie mācās, izmantojot tehnoloģijas, neatrodoties kopā ar skolotāju fiziski vienā telpā. Nākotnē attālinātās mācības nozīmē “kombinētas mācības” - skolotājs un skolēni atrodas dažādās vietās, skolēni strādā arī patstāvīgi. Kā šādas attālinātās mācības var sekmēt izglītības kvalitāti? Ja tās izmanto pārdomāti, svarīgi, lai izglītības iestādes katra veido savu mācīšanas un mācīšanās sistēmu, izlemj, kā notiek vērtēšana, atgriezeniskās saites iegūšana. Attālinātās mācības normālajā mācību procesā būtu vēlamas un efektīvas tikai noteiktām tēmām, kurām tās ir vispiemērotākās. Gribētu visiem novēlēt stipru veselību, atbildību un veiksmīgu komunikāciju šajā grūtajā un izaicinošajā laikā. Mācīties tomēr vislabāk un efektīvāk var klātienē.

Ināra Ņikuļina: -Vai attālināta mācību darba metodei jāsaglabājas pēc mācību atsākšanas klātienē? Noteikti! To varētu jēgpilni izmantot tad, kad izglītojamais slimo, atrodas ārzemēs, kad laika apstākļi, piemēram, liels aukstums, skolēniem neatļauj apmeklēt skolu. Mūsu steidzīgajā ikdienā attālinātā komunikācija noder ne tikai skolā, bet jebkurā darba kolektīvā, kurā nepieciešama operatīva darbinieku informēšana. Vai ir nepieciešamība, piemēram, braukt uz galvaspilsētu, tērēt 7 līdz 8 stundas ceļā, lai pāris stundas noklausītos informāciju, kuru tikpat labi varētu saņemt arī attālināti? Cik daudz tiktu ieekonomēts līdzekļu, kas ļautu skolēnus nodrošināt, piemēram, ar tik ļoti nepieciešamo datoru! Tomēr mācību procesa kvalitātes latiņa, kuru katrs priekšmeta skolotājs uzceļ atbilstoši savai kompetencei, talantam, radošumam, strādājot klasē, vienmēr atradīsies augstāk par to, kura tiks pacelta, lai nomērītu digitālo prasmju un iemaņu rezultātus, mācību saturu apgūstot attālināti.

Eva Smirnova: -Ir pilnīgi skaidrs, ka skola nav tikai ēka, kur iegūt zināšanas. Tā ir vieta, kur dzimst draudzība, notiek iepazīšanās, bērni mācās veidot savstarpējās attiecības. Lai cik attīstītas būtu kļuvušas attālināto mācību metodes, tās nekad neatsvērs to, ko gūstam klātienē. Jāsaka godīgi - risinājumi bija tādi, kādi bija, un savu nospiedumu tie atstās gan uz bērniem, gan vecākiem un pedagogiem. Var saprast, ka šādai globālai pandēmijai rīcības scenāriji izstrādāti nebija, un mēs visi, tostarp daudz kritizētā valdība, ar to saskārāmies pirmo reizi. Kas zina, kā būtu risinājušies notikumi, ja valdība mainītos? Vai vajadzēja slēgt visas skolas? Droši vien bija jālūkojas uz konkrētā reģiona saslimstības līmeni, jāļauj vairāk lemt pašvaldību izglītības pārvaldēm, kā organizēt mācību procesu. Ceru, ka šajā saslimstības vilnī skolas būs pēdējās iestādes, kuru durvis tiks aizvērtas klātienes apmeklējumam.

Pienākumu un atbildības skolotājiem kļūst arvien vairāk

Aizvadītais gads arī izglītības jomā nesis gan ieguvumus, gan zaudējumus. Iepriekšējā mācību gada pieredze bija pietiekama, lai saprastu, ka šādā darba režīmā pedagogi bez īpaša atbalsta ilgstoši strādāt nevarēs.

Aizpilda robus zināšanās
Uzsākot jauno mācību gadu, skolotājiem, pirmkārt, vajadzēja risināt mācību satura robus. Izglītības kvalitātes valsts dienests norādīja, ka 30 līdz 50% no mācību satura skolēni dažādu iemeslu dēļ nevarēja pilnvērtīgi apgūt. Kādam pie vainas bija digitālās prasmes, citviet traucēja interneta ātrums vai tā neesamība, pietrūka datoru, dažās ģimenēs valdīja nelabvēlīga gaisotne, kas ietekmēja pusaudžu emocionālo veselību. Pedagogiem vajadzēja apzināt, kas jau ir apgūts un kādā līmenī, censties aizlāpīt robus, ko iecirtis pagājušais mācību gads, kā arī paspēt iemācīt jaunos, kārtējos uzdevumus. Klāt nāca rūpes par epidemioloģisko drošību skolās, testēšanas organizēšanu, vakcinēšanos... Tas radīja spriedzi, un kolektīvos veidojās nelabvēlīga psiholoģiskā vide. Ja lielu akcentu lika uz epidemioloģisko drošību, higiēnas normām, testiem, maskām, tad novārtā palika primārais - mācības. Skolās pietrūkst atbalsta personāla. Skolēni diemžēl uz skolu atnes savas ģimenes viedokli, kas ne vienmēr sakrīt ar pedagogu viedokli. Skolēnu, arī skolotāju vidū veidojas dažāda mikrovide, tas traucē kopīgam darbam un konkrētiem mērķiem.

Varēs saņemt psihoemocionālu atbalstu
Nereti viedokļi atšķiras par itin visu, un tas grupās ienes nesaskaņas. Kas skolās risina šīs problēmas? Protams, skolotāji. Jāsaka paldies, ka valsts budžetā piešķīra naudu supervīzijām skolotājiem. Līdz 2021.gada beigām katrs Latvijas pedagogs varēs saņemt psihoemocionālu atbalstu, piedaloties grupu supervīzijā. To nodrošinās Izglītības kvalitātes valsts dienesta koordinētā atbalsta programma “Supervīzijas Latvijas pedagogiem Covid-19 pandēmijas radīto seku mazināšanai”. Supervīziju programma pedagogiem sniegs īpaši pielāgotu un mērķtiecīgu atbalstu. Tomēr šis finansējums būs tikai līdz gada beigām. Mēs uzskatām, ka problēmas līdz ar gada beigām nepazudīs. Diemžēl profesionālā izdegšana pastiprinās, tā skar arvien vairāk pedagogu.

Lielākā atbildība - direktoriem un pašvaldībai
Šādā situācijā ļoti liela atbildība ir skolu direktoriem un pašvaldībai. Daudzi direktori ar savu kolektīvu dara daudz, lai maksimāli ilgi noturētu mācību procesu klātienē. Tomēr normatīvie akti reizēm mainās teju vai katru nedēļu, un tas rada papildus slogu. Visam jāseko līdzi, viss jāievēro, jāsaskaņo, jāievieš praksē... Līdz ar to pienākumu un atbildības klāsts kļūst arvien lielāks, bet skolu vadītājiem par to ir pliks ‘paldies’. Viņam nav jācīnās ar laboratorijām, kuras nevar izvērtēt savu kapacitāti. Tagad Veselības ministrija nākusi palīgā un šo jautājumu cenšas risināt - skolēniem Covid-19 testus veiks vienu reizi divās nedēļās, bet informāciju par skolām nodos centralizēti no Valsts izglītības informācijas sistēmas.

Pietrūkst atbalsta personāla
Aizvadītajā nedēļā bija tikšanās ar Izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci. Gaidījām jauno atalgojuma un slodžu modeli, bet ministrija piedāvā tikai naudas pārdales modeli. Reforma ir akceptējama un nepieciešama, bet šādā situācijā pietrūkst laika, lai to pilnvērtīgi īstenotu. Atkal pietrūkst atbalsta personāla. Trūkst sociālo pedagogu, logopēdu, psihologu. Mēs, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, ministrijai norādām uz šiem trūkumiem. Tomēr ir arī labās ziņas. Izglītības kvalitātes valsts dienestam vispārējās izglītības un profesionālās izglītības iestādes var lūgt akreditācijas termiņa un iestādes vadītāja vērtēšanas termiņa pagarinājumu līdz nākamā gada 3.maijam. Iestāde pagarina arī citus termiņus, lai atvieglotu pedagogu darba slodzi. Arī pašvaldībām vajadzētu izvērtēt un samazināt prasību līmeni, piemēram, dokumentu ziņā. Birokrātiskais slogs darbu var tikai apgrūtināt. Šis ir pateicīgs laiks, lai jaunizveidotās pašvaldības to izprastu un neradītu paši sev liekus un nevajadzīgus darbus, apgrūtinot jau tā noslogotos pedagogus un skolu vadītājus.

Politiķiem jāsaprot - esam aizas priekšā
Arodbiedrības viedoklī ieklausās, tomēr var teikt, ka tas notiek ar tādām kā piespiešanas metodēm, ne labprātīgi. Ieklausās, kad mēs liekam galdā pētījumus. Ja to nedara, seko protesta akcijas. Gribētos, lai sadzird arī par jauno pedagogu atbalsta sistēmu, jārisina nevienlīdzība pirmsskolas pedagogu slodžu un atalgojuma sistēmā. Kas notiks, ja nozarē nebūs pietiekami daudz cilvēku, kuri var realizēt kvalitatīvu izglītības procesu, ja nebūs jauno, kam nodot stafeti? Teikšu atklāti,-esam aizas priekšā. Diemžēl politiķi to neredz vai neizprot, un tas ir bēdīgi. Pat ar lielu algu vairs nevar panākt, ka cilvēks ies strādāt izglītības jomā, jo darbojas jau pavisam citi faktori. Svarīga ir arī noslodze, attieksme, profesionālais atbalsts. Visam jābūt sabalansētam, lai varam motivēt gan šodien strādājošos, gan tos, kuri izglītības jomā redz savu nākotnes profesiju. Ja politiķi pēc iespējas ātrāk to nesapratīs un nerīkosies, ieguldot cilvēkkapitālā, ģimenes ar bērniem varēs skatīties uz tālmācības skolām.

Jāmeklē labākā recepte
Tas, kas direktoriem jāiedzīvina, mainās teju katru nedēļu, bet viņiem vēl jāpaspēj komunicēt ar skolotājiem, skolēniem un viņu vecākiem. Tas nav viegli, īpaši jautājumos, par ko sabiedrībā viedokļi dalās. Tāpēc kopā meklēsim labāko recepti, kā vienam ar otru sarunāties, kā nesastrīdēties, lai neciestu ne skolēni, ne skolotāji.

Attālināto mācību plusi un mīnusi ekspertes Ingas Vanagas redzējumā

SKOLĒNIEM

Plusi:
* laika ietaupījums (ceļš);
* citu klasesbiedru neiejaukšanās/netraucēšana;
* bērni varēja strādāt savā tempā; izmantot visus pieejamos palīglīdzekļus;
* mācību priekšmetu secības patstāvīga izvēle (gadījumos, kad nav tiešsaistes);
* uzlaboja datorprasmes;
* attīstīja prasmes organizēt pašvadītu mācīšanos;
* izmantojot tehnoloģijas, skolotājs varēja individuāli ar bērniem vairāk komunicēt, nekā strādājot klātienē (bērni bija atvērtāki, atklātāki sarunai, īpaši sākumskolās).

Mīnusi:
* sadarbības iespēju trūkums vai minimālas sadarbības iespējas tiešsaistes stundās;
* komunikācijas un socializēšanās iespēju trūkums;
* kavēti darbu/uzdevumu iesniegšanas termiņi;
* noslēgšanās sevī, bailes vai nevēlēšanās jautāt par neskaidrām lietām, nespēja tikt ar visu galā, īpaši pamatskolas klasēs;
* tehnoloģiju nodrošinājums ģimenēs (bieži jādalās ar brāļiem, māsām);
* emocionālās veselības problēmas;
* neapgūta mācību viela;
* vardarbība ģimenēs.

SKOLOTĀJIEM

Plusi:
* laika ietaupīšana (ceļš) un laika plānošana darbam mājas apstākļos;
* nav disciplīnas problēmu.

Mīnusi:
* bieži nav skaidrs, kas ir patiesais skolēna darba autors;
* raizes par skolēnu noskaņojumu, sociālo kontaktu trūkums (arī ar kolēģiem);
* neskaidrība, cik ilgi tas turpināsies, kā būs ar valsts noslēguma pārbaudes darbiem/eksāmeniem;
* papildus laiks gatavot prezentācijas jaunās vielas apguvei, darbu labošanai, atgriezeniskajai saiknei;
* visu vielu izņemt nevarēja;
* jaunais mācību saturs prasīja vairāk laika, lai izvērtētu, ko un kā apvienot, sakombinēt, ko varētu atstāt neapgūtu;
* vecāku pārlieku iesaistīšanās vai pilnīga norobežošanās;
* spējīgo bērnu mācību sasniegumu līmeņa pazemināšanās un vājo bērnu mācību līmeņa uzlabošanās;
* personīgo izdevumu palielināšanās - IKT iegāde, elektrības, interneta izdevumi;
* profesionālās izdegšanas sindromi;
* nenoteiktība, ļoti biežas normatīvo aktu izmaiņas.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Par mani, draudziņ, nebēdā (03.08.2021.)

Meži, meži, tumšie meži

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 5 ielikumos īsteno projektu “Par mani, draudziņ, nebēdā”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos latgaliešu uzņēmību, saliedējot sabiedrību dažādās jomās: veicinot lokālpatriotismu un sabiedrības saliedētību, mātes valodas saglabāšanu, vides un veselības mijiedarbību, arodprasmju nodošanu nākamajām paaudzēm, ekonomiski stiprinot dzimto pusi, turklāt uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk.

Pandēmijas laiks apturēja arī sportistu aktivitātes, un orientieristi uz savu kompasu vai sporta ekipējumu varēja raudzīties vien atvilktnēs. Bija bažas, vai pēc aizliegumu atcelšanas un atļaujas atkal pulcēties sacensībām, joprojām būs interese un spēks doties mežos kontrolpunktu meklējumos? Bažas neapstiprinājās - šogad orientieristi uzsāka individuālos treniņus un rīkoja sacensības, protams, ievērojot noteikto “Kārtību epidemioloģiskās drošības pasākumu īstenošanai sacensībās”. Entuziastu doties meža takās netrūka, virmoja pozitīvas emocijas un prieks - beidzot varam skriet! Pozitīvo iniciatīvu biedrības “PRO.ini” vadītājs Aigars Andersons, kurš ir Vidzemes augstskolas lektors un orientieristu līderis klubā “Baisie eži” ir gandarīts, sakot, ka aktīvam dzīvesveidam nav nepieciešami milzīgi līdzekļi. Viņš daudz strādā pats, iesaistot ģimeni un citus atbalstītājus, nežēlojot laiku, lai Balvu novadā sacensībās orientieristi kontrolpunktu meklējumos varētu doties bez dalības maksas. Sarunā ar Aigaru skaidrojām, kādi ir orientēšanās pirmsākumi Balvu pusē, kā šī lielā saime izauga no dažiem desmitiem līdz pat simtiem skrējēju, cik piesārņoti ir mūsu meži, kā stiprināt savu veselību, nenodarot tai pāri, bet dodoties pie dabas dziednieka - meža. Lai pēc sacensībām pie ugunskura uzdziedātu seno dziesmiņu “Meži, meži, tumšie meži...”

Orientieristu saime Balvu pusē aug plašumā
Ar AIGARU ANDERSONU tiekos Balvu novada Kubulu pagastā, kur viņš savas ģimenes lauku mājās izveidojis orientēšanās trasīti, lai trīs bērni varētu izskrieties un trenēties sacensībām. Aigars izrāda orientieristu inventāru.
Pamatus ielika Arvīds Šnepers
Viņš saka, ka pamatus orientēšanās sportam Balvu pusē ielika Balvu goda pilsonis Arvīds Šnepers (1927.-2006.). “Pirmo reizi ar orientēšanos saskāros, mācoties Žīguru pamatskolā, kur mans sporta skolotājs bija Arvīda dēls Igors Šnepers. Kad Balvos, Kalnezerā 2007. gadā notika Latvijas čempionāts, orientieristi godināja Šnepera kungu, pie tagadējās Mākslas skolas uzliekot piemiņas plāksni. Jau septiņdesmitajos gados sākās orientēšanās seriāli “Balvu kompass”, kas nozīmēja, ka notiek vairākas sacensības pēc kārtas, un uzvarētājus kopvērtējumā nosaka pēc visu kārtu rezultātiem sezonas beigās,” skaidro Aigars. Viņš zina stāstīt, ka pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados orientēšanās bija obligāts sporta veids rajona skolēnu spartakiādēs, un uz tām ieradās ļoti daudz skolēnu, bet orientēšanās seriāla “Balvu kompass” kārtas bija brīvprātīgas un pulcēja aptuveni trīs desmitus meža taku skrējēju.

Izveido klubu “Kalnezers” un aizbrauc uz “O-ringen”
Pēc neliela klusuma deviņdesmito gadu sākumā, orientēšanos Balvu pusē atdzīvināja Igors Krūmiņš, kurš strādāja sporta biedrībā “Vārpa” un izveidoja klubu “Kalnezers”, ar kuru orientieristu komanda aizbrauca uz Zviedriju, lai piedalītos “O-Ringen”, kas ir pasaulē lielākās orientēšanās sacensības, un kurās startē no piecpadsmit līdz divdesmit pieciem tūkstošiem dalībnieku no daudzām pasaules valstīm. “Tobrīd vienīgās krāsainās kartes uz robežas starp Balvu un Gulbenes rajoniem bija Kaļņa ezera apkārtnē, un pārsvarā visas sacensības tur arī notika. Vecās kartes 1980.gadā Latvijas ziemas orientēšanās čempionātam zīmēja vairāki cilvēki - Jānis Ģipslis, Juris Leikarts, Juris Vaivods, Kārlis Magons, Andris Buneris, Konrāds Ločmelis, Jānis Buls, Māris Strautnieks, Jonass Makaris, Uldis Stālmeistars, arī mūspuses sportists Ojārs Millers,” atceras Aigars. Viņš pastāsta, ka gan Ojārs, gan daudzi citi startēja Latvijas čempionātos un ieguva godalgotas vietas. Vēl orientieristu saimei bija piederīgi tādi labi pazīstami cilvēki kā Guntis Arnicāns, Ainārs Kravalis, Aigars Pušpurs, arī kubuliete Sarmīte Silda (dz. Gabrāne), kura bija pat divkārtēja Padomju Savienības čempione, kas tajā laikā skaitījās augstākais orientēšanās sacensību līmenis. “Ar Igoru Krūmiņu sākām braukt uz starptautiska mēroga sacensībām, piemēram, startējām Baltkrievijas kausā Bobruiskā, starptautiskās sacensībās Krasnodaras apgabala Krimskā, kur notika daudzdienu sacensības. Interesanti, ka tas bija tieši tajā brīdī, kad Krimas pussalā arestēja Padomju Savienības līderi Mihailu Gorbačovu,” atmiņās dalās Aigars.
Prasa daudz brīvprātīgā darba
2002.gadā Aigars Andresons izveidoja orientēšanās draugu kopu “Baisie eži”, un zem šī nosaukuma varēja startēt jebkurš interesents, bet vēlāk reģistrēja Pozitīvo iniciatīvu biedrību “PRO.ini”, kura darbojas joprojām, piedaloties nelielos projektu konkursos un ieguldot daudz brīvprātīgā darba, neskatoties uz to, ka šobrīd orientēšanās sacensību norises organizācijai ļoti daudzas lietas ir datorizētas. Pašlaik mūspusē ir jau vairākas krāsainās kartes - Sitas mežā, Šķilbēnu pagasta Balkanu kalnos, Rugājos, Balvu pilsētas zaļajā zonā, pie Stacijas skolas, Balvu Vecajā parkā, Tilžā, Viļakā skolas un ezera apkārtnē, ir atjaunotas divas Kalnezera kartes. Ar Latvijas Valsts mežu atbalstu, pandēmijas laikā ir pabeigta zīmēt karte, kuru izmantojot, vēl neviens nav skrējis - visjaunākā un sarežģītākā karte pie Numernes vaļņa. Karšu dažādība ļaus sportistiem izmēģināt spēkus dažādu grūtību trasēs. Organizatoriskais un sagatavošanās darbs sākas jau nedēļu pirms sacensību dienas. “Kartes koriģēšanu var apvienot ar kontrolpunktu vietas izvēli. Datorā plānoju leģendas - kontrolpunkta apraksta vietas. Ja sportists skrien pēc kartes un kompasa un liekas - tieši te jābūt, bet kontrolpunkta nav,- paskaties leģendu. Iepriekšējā dienā pirms sacensībām ir jāsagatavo gan inventārs, gan jāveic elektronisko iekārtu pārbaude, jākoriģē datorā kartes un jāplāno distances vairākās vecuma grupās. Orientēšanās no citiem sporta veidiem atšķiras ar to, ka šeit dalībniekus sadala daudzās vecuma un meistarības grupās, lai savstarpēji sacenstos apmēram viena līmeņa skrējēji. Uz mūsu sacensībām var braukt visi, neatkarīgi no gadu skaita un meistarības pakāpes, protams, objektīvi izvērtējot savu fizisko spēju robežas. Tas ir svarīgi tiem, kuri sāk nodarboties ar šo sporta veidu, jo amatieris nebūs vienā grupā ar meistariem,” pastāsta Aigars. Viņš neslēpj, ka darba ir daudz, bet atzīst arī to, ka dara lietas, kas dod gandarījumu. Vēl viņam elektroniski vajag sinhronizēt orientēšanās atzīmēšanās sistēmas staciju laikus, lai sacensību dienā agri no rīta dotos izlikt kontrolpunktus dabā. Tas prasa daudz laika un lielu attālumu veikšanu kājām, jo ne visur var piebraukt ar mašīnu. Distanču licēji parasti tos izvēlas ielikt grūtākās un nepieejamākās vietās, nevis taku vai ceļu malās. Kad tas izdarīts, jāiekārto sacensību centrs. Reti kur ir pajumte vai nojume, parasti jāceļ lielā telts. Jāuzliek starta, finiša koridori, - arī tas viss prasa laiku un darbu. Aigars gan ar biedrības “PRO.ini” atbalstu, gan sadarbībā ar Balvu novada Sporta centru parasti parūpējas ne tikai par medaļām vai kausiem seriālu noslēgumos, bet katrās sacensībās cenšas sarūpēt skolēniem kādus bezmaksas saldumus un ūdeni. Kad sākas sacensības, viņš darbojas pie datora un fiksē sportistu rezultātus. Noslēgumā rezultātus publicē internetā, bet uzreiz pēc pēdējā finišējušā dalībnieka, reizēm līdz pat tumsai, bet dažkārt pat otrā rītā turpinās darbs pie kontrolpunktu noņemšanas un sacensību centra sakopšanas, jo īsto orientieristu sauklis vienmēr ir bijis un ir - “atstāj sacensību centru tīrāku, nekā tas bija pirms Tavas ierašanās!”

Pandēmijas laiks aktivitātes nobremzēja
Vēl joprojām sacensību rīkotāji nav droši par to, ko īsti drīkst un nedrīkst, jo dažādi Covid -19 ierobežojumi pastāv joprojām. Pēdējās sacensības, uz kurām aizbrauca Aigars ar dēlu Tomasu, bija 2019. gada Ziemassvētku un Jaungada piecdienu kauss Beļģijā “Sylvester 2019”. Tomass 11-gadīgo zēnu grupā ierindojās 4.vietā, bet Aigars 45 -gadīgo vecuma grupā - 6.vietā, kas ir labi rezultāti starptautiska līmeņa sacensībās. “Tur sacensības katru dienu rīko cits sporta klubs, bet noslēgumā visu rēķina kopā. Lūk, kāda karte-tuksnesis Beļģijā. Bija ļoti interesanti skriet, kā pa Sahāras tuksnesi,” smej Aigars. Aizvadītā gada vasarā situācija ar vīrusa izplatību uzlabojās - sacensības varēja rīkot. Rudens pusē notika trīs seriāla “Latgale Open” kārtas Kalnezerā, Rugājos un Balvos, kā arī Lāčplēša dienas kausa izcīņa Rugājos un dažas sacensības jaunsargiem.

Caur mežu - uz jaunsargu izturību un veselību
Orientēšanās ir viens no veidiem, kas jāapgūst jaunsargiem, tāpēc viņi uzsāka sadarbību ar biedrību “PRO.ini”, kam bija gan kartes, gan elektroniskās atzīmēšanās un laika uzskaites sistēmas un cits inventārs. “Uzsākām sadarboties ar Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošo Latvijas Jaunsardzes centru, ko tobrīd vadīja Druvis Kleins, un aktivitātes notika visas Latvijas mērogā. Arī mūspusē jaunsargu kustība, pateicoties to vadītājiem, ir aktīva, jo uz visām sacensībām viņi jaunsargus ved no Tilžas, Viļakas, Baltinavas, Rugājiem un Bērzpils. Jaunsargu nometnes ar orientēšanos bieži notiek Balkanu kalnos, kur ir kartes, un tur piedalās jaunsargi arī no citām Latgales vienībām. Bijām pārsteigti, cik ātri auga dalībnieku skaits sacensībās un tās kļuva arvien populārākas,” pastāsta sacensību organizators.

Rada jaunus produktus
Par dalībnieku skaita pieaugumu un sacensību norisi var pārliecināties zinātniskajās publikācijās, jo biedrība “PRO.ini” sadarbojas ar Vidzemes Augstskolas RFID (radiofrekvenču identifikācijas) sistēmas laboratoriju un Vācijas uzņēmumu “SPORTident”, kurš ražo orientēšanās sacensību laika uzskaites un atzīmju reģistrācijas iekārtas. “Šī sadarbība ir radījusi jaunus produktus, piemēram, tāda ir jaunā bezkontakta SPORT ident AIR+ sistēma, ko var izmantot ne tikai orientieristi, bet arī skrējēji, slēpotāji un velobraucēji. Vairs nav, kā agrāk jāapstājas pie kontrolpunkta, jo tagad ir iespējams atzīmēties no konkrēta attāluma.

Ar auto, velo vai pat zirgu
Pēdējos gados orientēšanās sports ir apaudzis ar daudziem paveidiem, un ikviens var atrast sev ko piemērotu. Ir orientēšanās ar auto, velo un pat zirgiem. Orientieristi domā, ka šim sporta veidam ir tikai viens mīnuss - tajā praktiski nav līdzjutēju, jo visi ir dalībnieki, bet to var vērtēt arī kā pozitīvu iezīmi. Ir bijuši gadījumi, kad pat autobusa šoferi, kuri atved skolēnus uz sacensībām, dodas mežā meklēt kontrolpunktus. Aigars gan bilst, ka modernās tehnoloģijas ļauj veikt dalībnieku izsekošanu, kur tiešsaistē redzi, kā skrien viens vai otrs dalībnieks: “Ja vēlas ko pavisam ekstrēmu, var piedalīties komandu rogainingā, kas nozīmē 24 stundu ilgu orientēšanos milzīgā teritorijā ar mērķi, kurš savāks vairāk punktu. Esmu piedalījies šādās sacensībās, tāpēc zinu, ka tas prasa lielu fizisko izturību. Ir arī tā sauktie mini jeb 2; 4; 6 stundu rogainingi, kas pieejami plašākam cilvēku lokam. Zinu, ka šādās sacensībās ir piedalījušies arī mūsu novada sportisti.”

Ļaut skriet ikvienam!
Biedrība “PRO.ini” ir uzņemta Latvijas Orientēšanās federācijā, un tas dod priekšrocību startēt Latvijas kausos un čempionātā. Federācijas mājaslapā var uzzināt informāciju par visām aktivitātēm, kas notiek Latvijā un ārpus valsts, jo parastos apstākļos nav tādas dienas, kad Latvijā nebūtu iespējams interesentiem piedalīties kādās sacensībās. Atliek tikai vēlēties un braukt! “Ja parasti daudzās sacensībās ir dalības maksas, mums tādu nav. Un nebūs, jo tas ir mūsu princips - mēs ļausim skriet jebkuram. Ja agrāk izdevumus sedzām mēs paši, sākumā no personīgajiem līdzekļiem, bet vēlāk no pozitīvo iniciatīvu biedrības “PRO.ini” piesaistītajiem resursiem, tad tagad parādās dažādi sadarbības projekti. Bija izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Balvu Sporta centru, ko vadīja Edgars Kaļva, viņi mūs vairākus gadus nodrošināja ar finansiālu atbalstu un balvām - kausiem un medaļām. Piedalāmies arī citu pašvaldību un NVO iepirkumu konkursos,” finansiālo pusi atklāj Aigars. Viņš pauž prieku, ka turpinās sadarbība ar projekta “PuMPuRS” realizētājiem Rugājos - Līgu Spriņģi, kur viena no projekta idejām ir sagatavot jauniešus, lai viņi izprastu un pārzinātu orientēšanās sporta nianses gan no dalībnieka, gan organizatora puses. Kā brīvprātīgie bieži vien palīdz arī jaunsargu instruktori, kuri atved savas komandas uz sacensībām.

Gadalaikiem nav nozīmes
Orientēšanos nevar nosaukt par vasaras sporta veidu, jo, kad Latvijā ir vasara, citur ir ziema. Parasti orientieristi brauc pa pasauli un piedalās sacensībās Brazīlijā, Austrālijā un citās pasaules valstīs. “Kā citos sporta veidos, arī šajā, jauniešiem ir svarīgas zvaigznes un paraugi pēc kā tiekties, tāpēc viņi seko līdzi līderiem ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās,” domā Aigars. Kā paraugu mūspusē viņš min 70-gadnieku Ivaru Zariņu, orientieristu no Lazdukalna pagasta, kurš startē teju visās mūspuses sacensībās un dodas arī uz Latvijas kausa izcīņas mačiem. Ivars savā vecuma grupā ir vairākkārtējs Latvijas čempions un arī Latvijas kausa ieguvējs.

Pirmo reizi - ar klasi vai ģimeni
Taču pirmā iepazīšanās ar šo sporta veidu sākas skolā vai ģimenē mazāka mēroga turnīros. Balvu Sporta skolā orientēšanās nodaļas nav, bet, piemēram, ir Siguldā, Smiltenē, Valmierā, Cēsīs, Gulbenē, Ādažos, Madonā un citviet. Taču tas nebūt nemazina šī sporta veida attīstību. “Atbrauc kāds ar klasi vai ģimeni pirmo reizi uz sacensībām, un mēs viņam piedāvājam marķēto trasi. Iesācējs nevar nomaldīties, - skrien, lasa karti un atzīmējas, un nākošreiz jau izvēlas nemarķētu distanci,” secina pieredzējušais orientierists. Vēl sacensību organizators uzskata, ka skolēnus, īpaši bērnus var ieinteresēt ar balvām un medaļām, kas ir ļoti labs stimuls skriet arī turpmāk. Paši mazākie jūtas gandarīti pat par čipa pīkstienu kontrolpunktā, nemaz nerunājot par dāvaniņām.

Vilinošais izaicinājums Rugāju jauniešiem
Rugāju novada vidusskolas skolotāja Līga Spriņģe atklāj, kā aizsākās interesantais orientēšanās ceļš. Šī sporta veida entuziaste bija vidusskolas direktores Ivetas Arelkevičas ģimene, un tieši viņi bija tie, kas ‘aizrāva’ Līgu un meitu Evu.

Pirmo reizi piedalās nakts orientēšanās sacensībās
Lielu lomu Līgas dzīvē nospēlēja jaunsargu instruktore Lita Meistere. Kopā ar jaunsargiem bija iespēja piedalīties daudzās orientēšanās sacensībās. Īpaši viņai patika Latvijas Armijas pirmā virspavēlnieka, pulkveža Oskara Kalpaka (1882-1919) Karoga svētki dzimtas mājās Ošupes pagasta Liepsalās, kur Rugāju skolēni piedalījās trīs gadus pēc kārtas, vienā izcīnot 1.vietu un iespēju ar prāmi doties uz Helsinkiem. Liepsalās pirmo reizi skolēni piedalījās nakts orientēšanās sacensībās. Visi izmēģināja spēkus arī divu dienu orientēšanās sacensībās “Mazā balva” Smiltenē.

Aizrautīgi un azartiski meklē kā apslēpto mantu
Jau no 6. jūnija biedrība “PRO.ini” īsteno jaunatnes iniciatīvas projektu “Vilinošais izaicinājums Rugāju jauniešiem!” Tas ļauj skolēniem piedalīties aizrautīgās aktivitātēs, attīstot prasmes un īpašības – spēju izvērtēt pareizo variantu dažādās situācijās, patstāvīgi pieņemt lēmumu, neapjukt nestandarta situācijās, ātri reaģēt uz apkārtējām pārmaiņām un tām pielāgoties, pārbaudīt savu izturību un veiklību, veidot harmonisku personību, attīstot gan fiziskās, gan prāta spējas, veicinot dažādu paaudžu pārstāvju sadarbību. Orientēšanās ir neformāls sporta veids, kur ar kompasa un kartes palīdzību pēc iespējas ātrāk jāapmeklē kontrolpunkti noteiktā secībā, kas attīsta arī matemātisko domāšanu. Tas nedaudz atgādina apslēptās mantas meklētāja sajūtas, jo katru reizi jaunietis atrodas nezināmā apvidū. “Katras aktivitātes plānošanai rīkojām jauniešu darba grupas sanāksmes, lai lemtu, kā veiksmīgāk un aizraujošāk organizēt katru pasākumu, sadalot pienākumus,” bilst Līga. Pagājušā gada augustā 20 jaunieši devās ekspedīcijā uz Ūdens tūrisma attīstības centru “Bāka”, kur varēja vērot putnus un dabu ar sauszemes teleskopu un binokļiem no “Bākas” jumta skatu platformas, lai pilnvērtīgi izbaudītu un izzinātu ūdensputnu ligzdošanu Kvāpānu dīķos un Lubāna ezerā. Dalībniekiem bija iespēja laivot ar divvietīgiem kajakiem un SUP dēļiem, kas nenoliedzami visos raisīja lielu interesi un aizrautību. Noslēgumā jaunieši baudīja uz ugunskura pašu vārīto zivju zupu. “Interesanta bija Aigara Andersona orientēšanās trasīte, par ko bērni nopelnīja garšīgas saldas balviņas. Šajā pasākumā piedalījās arī Rugāju novada Eglaines pamatskolas bērni ar skolotāju Aiju Plušu. Diemžēl viņiem bija izdevība būt kopā ar mums tikai Tēva dienas orientēšanās sacensībās Rugājos, jo turpmāk visu ‘diktēja’ Covid-19 pandēmija,” nopūšas orientēšanās pulciņa skolotāja.

Skolēni dodas kontrolpunktu medībās
Orientēšanās seriālus “Latgale Open” rugājieši varēja īstenot tikai šogad jūnijā. “Mēs sekojām līdzi ārkārtas situācijai valstī. Orientēšanās naktī Rugājos, kas notika par godu Lāčplēša dienai, ņemot vērā ārkārtējo situāciju valstī un epidemioloģiskos nosacījumus, drīkstēja piedalīties tikai 5. un 6.klašu skolēni. Arī aktivitātē “Drosmīgie Lāčplēši” kontrolpunktu medības uzsāka 6.klases sportisti, bet vēlāk naksnīgajā piedzīvojumā devās 5.klases skolēni,” pastāsta Līga. Viņa pauž prieku, ka Aigara vadībā skolēni varēja apgūt mobilo tehnoloģiju un lietotņu izmantošanas ārpustelpu pasākumu vadīšanai gan teorētiski, gan praktiski, pielietojot tās Rugāju novada vidusskolas un Rugāju parka teritorijā. Laika apstākļi dalībniekus nelutināja – lija lietus. Tomēr visi čakli mācījās izmantot mobilās tehnoloģijas.
Mācās izmantot GPS sporta lietotnes
No 19. februāra līdz 4. martam norisinājās Latvijas skolu “Ziemas festivāls 2021”, kurā piedalījās 108 Latvijas skolas un pārstāvēja 1650 skolēni, sadalot vairāk nekā 200 medaļu komplektus. Divu nedēļu garumā skolēni attālināti sacentās distanču un kalnu slēpošanā, snovbordā, skriešanā un iešanā, rezultātus fiksējot ar pašu mobilajiem telefoniem un izmantojot GPS sporta lietotnes. Medaļu ieguvējus noteica pēc festivāla laikā visvairāk veiktajiem kilometriem visos sporta veidos kopā katrā skolā, absolūtajā un skolu kopvērtējumā. Izturīgākie Rugāju novada vidusskolas skolēni bija: Karīna Trimalniece, kura pieveica - 191,84 km, Marta Kočāne – 127,47 km, Kārlis Rakstiņš – 113,78 km.

“xRace Rugājos” pilnveido iemaņas
7. jūnijā komandas (pa 2 dalībnieki) startēja “xRace Rugājos”. Vajadzēja pārvietoties ar laivu, kājām un visbeidzot ar velosipēdu vai skrejriteni, veicot noteiktu distanci: orientējoties visi meklēja kontrolpunktus. “Šis bija pirmais šāda veida piedzīvojums. Tā bija iespēja pilnveidot prasmi strādāt komandā, risināt problēmas, veicināt pārliecību par sevi un celt pašvērtējumu. Protams, neizpalika garšīgā, pašu vārītā zupa, kā arī balvas uzvarētājiem,” prieku neslēpj Līga Spriņģe.

Zīmē kartes un plāno distances
Jaunatnes iniciatīvas “Vilinošais izaicinājums Rugāju jauniešiem!” noslēdzās 31.jūlijā. Orientieristu pulciņa vadītāja ir gandarīta, ka skolēniem bija iespēja apgūt pieredzi orientēšanās pasākumos, baudīt kopā būšanu. Aktivitātēs jaunieši apguva fizisko sagatavotību un prasmi darboties komandā, kas viņiem dod dzīvei nepieciešamo rūdījumu, prasmes rīkoties nestandarta situācijās, saglabāt mieru, lai neapjuktu neparedzētos apstākļos. “Man pašai nācās gan zīmēt kartes, gan plānot kontrolpunktus un izvietot tos dabā. Paldies Aigaram par orientēšanās aprīkojumiem – tā mēs turpinājām apgūt prasmes pašiem plānot un pat organizēt sacensības. Skolēni izrādīja ļoti lielu interesi gan par karšu zīmēšanu, gan sportistu rezultātu nolasīšanu un citiem ar tehnoloģijām saistītiem uzdevumiem,” stāsta Līga.

Trasīti izskriet lūdz pat saimnieki
Līga ar saviem skolēniem izmēģina trasītes arī ārpus sava novada un skolas. “Tā kā Latvijā nenotika “Kāpa 2021”, sarīkojām to paši. Vienā dienā devāmies uz Zero veikparku Lielsloku ezerā, kas atrodas Alūksnes novada Ilzenes pagastā. Tā kā mūsu izvietotie kontrolpunkti nevienu netraucēja, tad vispirms skolēni pieveica orientēšanās distanci, tad ieturēja maltīti un šo pasākumu noslēdza ar ūdenspriekiem. Izmēģinājām kabeli gan bez, gan ar veikdēli. Otrā diena turpinājās Alūksnes Pilssalā. Tur kontrolpunktu meklēšana bija īpaši interesanta – ar 6-vietīgiem velosipēdiem dalībnieki devās ‘dārgumu medībās’. Pēc trakā brauciena skolēnus atvēsināja pelde Alūksnes ezerā un izbrauciens ar diviem 4-vietīgiem katamarāniem. Kā balvu par orientēšanos katrs dalībnieki saņēma 2 kg zemeņu, ko paši salasīja Igaunīšu zemeņu laukos. Savukārt trešajā dienā mēs devāmies uz Stāmerienu, uz “Lāčausi”, kur mūs gaidīja SUPi un katamarāns. Pēc aktīvās atpūtas devāmies orientēšanās distancē pa Vecstāmierienu. Arī “Lāčauss” saimnieki lūdza atļauju izskriet mūsu trasīti, kas apliecina, cik mums bija interesanti. Neizpalika arī ekskursija uz Valmieras piedzīvojumu parku ar pastaigu pa taku kokos,” emocionāli atpūtu ar sacensībām prata izplānot skolotāja.
Līga vēlas nosaukt aktīvākos orientieristus, kuri ir piedalījušies visās aktivitātēs, un tie ir Raitis Sīlis un Evelīna Briede. Tāpat atzinīgus vārdus pelnījuši Andris Anckins, Kārlis Anckins, Tomass Andersons, Dairis Stivriņš, Samanta Sproģe, Karīna Trimalniece, Margita Trepša, Dinija Čemme, Anda Cepurniece un noteikti Markuss Aleksandrovs. “Ar Dārtu Stivriņu un Samantu Kukurāni esam daudz kilometrus noskrējušas un saņēmušas gan medaļas, gan kausus. Dārta nu jau studē medicīnu, bet Samantai priekšā vēl 12.klase. Ceru, ka tikpat veiksmīgi un ilgi kopīgi mērošu daudz, daudz kilometru arī jaunajā mācību gadā ar nu jau 6.klasi,” saka Līga Spriņģe.

Cik piesārņoti ir Latvijas meži?
Līga Cepurniece, orientēties sākusi Rīgas Sporta pilī sporta tūrisma pulciņā jau 4. klasē, ar maziem pārtraukumiem joprojām turpina piedalīties sacensībās.
-Šobrīd vairāk iznāk skriet Balvu puses mežos, tāpēc domāju, ka pie mums tie vēl ir diezgan tīri - Latgales meži nav stipri piesārņoti. To gan nevar teikt par ceļa malām, kur var ieraudzīt daudz plastmasas un stikla atkritumu. Taču man nav gadījies paklupt uz mežā atstātām lietām. Vienīgi liekas, ka izcirtumu parādās vairāk nekā agrāk.

Ivars Zariņš, skrien 70-gadnieku grupā, bet ar orientēšanos nodarbojas jau kopš 1964. gada. Mācījies Rīgas 41.vidusskolā, šobrīd dzīvo Lazdukalna pagastā. Pirmos soļus tūrisma tehnikā un orientēšanās sportā iemācījusi ģeogrāfijas skolotāja Rubene. Daudz startējis Karpatos, Saratovā un citviet bijušajā Padomju Savienībā. Nopelnītas daudzas medaļas un kausi.
-Man nav gadījies uzskriet kādai izgāztuvei, bet domāju, ka daudz piesārņotāki meži ir Pierīgā nekā Latgalē. Tajos mežos, kur Latvijā man ir iznācis skriet, atkritumus gadās ieraudzīt, bet reti. Meža takās biežāk iznāk satikties ar stirnām, čūskām. Reiz nakts orientēšanās laikā skrienu, un priekšā četri spīdīgi acu pāri. Tās bija stirnas. Grūti skriet pa izcirtumiem, un tādu rodas arvien vairāk, traucē arī meža tīrīšanas un retināšanas laikā zemē atstātie krūmi un koki.

Juris Baikovs, orientierists ar vairāk nekā 40 gadu pieredzi, skrien jau kopš skolas gadiem.
-Prieks, ka Latvijas Valsts meži rūpējas par saviem īpašumiem, izliekot atkritumu konteinerus un sakopjot atpūtas vietas, gribas tikai, lai atpūtnieki paši vairāk domā par mežu tīrību. Esmu ievērojis, ka vietām ir piesārņots, bet man skrienot nav gadījies trāpīt kādā izgāztuvē, ja nu reizēm sastapt kādu mežā atstātu mantu, bet es vairāk koncentrējos uz karti un kompasu.

Par mani, draudziņ, nebēdā (16.07.2021.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 5 ielikumos īsteno projektu “Par mani, draudziņ, nebēdā”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos latgaliešu uzņēmību, sAaliedējot sabiedrību dažādās jomās: veicinot lokālpatriotismu un sabiedrības saliedētību, mātes valodas saglabāšanu, vides un veselības mijiedarbību, arodprasmju nodošanu nākamajām paaudzēm, ekonomiski stiprinot dzimto pusi, turklāt uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk.

“Pirtī, somu pirtī iesim mēs”
Balvu pusē jau ilgus gadus pazīst būvnieku Pēteri Igauni un viņa būvētās koka ēkas.Tēvs un dēls Pēteris un Jānis Igauņi abi beiguši Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Būvniecības fakultāti, tikai katrs savā laikā. Dažāda ir arī viņu kā būvnieku darba pieredze. Tēvs būvniecībā praktizējies vēl padomju gados, strādājot vietējā Balvu padomju saimniecībā, līdz soli pa solim kopā ar pārmaiņām valstī nonāca līdz sava uzņēmuma dibināšanai. Uzņēmēja statusā, gan ar kāpumiem, gan kritumiem viņš darbojās vairāk nekā divus gadu desmitus. Iesākto ne mirkli nav nožēlojis! Jānis ar uzņēmējdarbību sācis nodarboties nesen. Igauņu pieredze un uzskati par iespējām uzņēmējdarbībā un ekonomikas sildīšanu atškiras, jo dzīve iet uz priekšu, mainās likumdošana, mainās situācijas un iespējas. Arī guļbūves ēku būvniecībā, kas kādu laiku Latvijā piedzīvoja atdzimšanu un uzplaukumu.

Ar stūrgalvīgu neatlaidību
JĀNIS IGAUNIS turpina tēva iemīto taciņu koka ēku būvniecībā, taču darbojas neatkarīgi, jo pirms trim gadiem reģistrējis Balvos savu būvniecības uzņēmu-ma firmu “Timber Kit”, kas ražo un būvē koka karkasa dzīvojamās mājas, pirtis, brīvdienu mājas un citas būves, ko eksportē uz Nor-vēģiju.

Pandēmija iekavē darbus
Ar Jāni sarunājāmies jūnija beigās tepat Balvos, bet tagad viņš jau atrodas Norvēģijas vidienē, Nord Torpā, kur uzņēmuma strādnieki būvē klienta pasūtīto brīvdienu atpūtas māju, kas no Balviem kopā ar celtniekiem aizceļoja uz Norvēģiju. “Šogad mums ir septiņi līgumi par brīvdienu atpūtas māju celtniecību kalnos. Trīs no mājām ražotnē Balvos jau uzbūvētas un sagatavotas transportēšanai, tā ka droši varam doties ceļā, tikai Covid situācijas dēļ, lai šķērsotu robežu, jānokārto daudz dažādu formalitāšu. Taču ceram, ka nedēļas laikā nokļūsim tur, kur mums nepieciešams,” sprieda Jānis. Mājas plānots uzstādīt pa vienai, visas uzreiz uz Norvēģiju nevedīs, jo būvlaukumos konstrukcijas jātur zem klajas debess, tur tās var piemirkt. Jūlija sākumā uz Norvēģiju aizceļoja pirmā brīvdienu atpūtas māja, lai gan pēc plāna celtniekiem ceļā vajadzēja doties jau maija beigās. Pasūtījumu izpildes termiņš sakarā ar situāciju pasaulē, tostarp arī Norvēģijā un Latvijā, šogad iekavējies.
‘’Uz Norvēģiju var braukt cilvēki, kas tur jau kādreiz bijuši un reģistrējušies, tādēļ tagad nevar piesaistīt jaunu darbaspēku. Protams, ja cilvēki tur brauc, ir jāsēž karantīnā, bet viņi to nevēlas. Tagad ar jauno Covid pasi, karantīnā nebūs jāsēž, bet ir cilvēki, kuri nevēlas vakcinēties un kuri ar Covid nav pārslimojuši, līdz ar to kāda daļa braucēju atbirst. No maniem darbiniekiem lielākā daļa drīkst braukt strādāt objektos Norvēģijā, tad jau mēs ar darbu tiksim galā. Lielākā daļa pret Covid-19 esam vakcinējušies, tostarp arī es pats, vai arī to izslimojuši. Šogad mums tās septiņas mājas jāuzbūvē, četras no tām ar iekšējo apdari, trim jāpabeidz ārējā apdare. Uzņēmuma kodols ir pastāvīgie darbinieki un tādi, kas strādā Norvēģijā vai citur, bet kam ir brīvāks darba grafiks un viņi var “pieskriet” palīgā gan Norvēģijā, gan te uz vietas, ražotnē,” atklāj būvfirmas vadītājs. Priekš maziem un vidējiem uzņēmumiem tāds būvju skaits ir normāls. Lielos uzņēmumos objektu skaits, protams, sniedzas desmitos.

Būvē jauktā tipa mājas
Uzņēmums “Timber Kit” būvē gan koka karkasa mājas, gan guļbūves, bet galvenais produkts tomēr ir koka karkasa mājas. “Mēs taisām mājas arī apvienojot šīs abas tehnoloģijas - pirmais stāvs ir no karkasa, otrais pusstāvs - no guļbaļķiem. Norvēģijā tas ir tradicionālais mājas konstrukcijas veids – stavlaft,” saka Jānis. Kāpēc tāds kombinējums?! Mitrās telpas (pirtis, dušas, virtuves) vieglāk ierīkot koka karkasa ēkās, jo guļbūves sienās komunikācijas ir grūti paslēpt, koka karkasa mājas ir arī siltumnoturīgākas. Kombinētā tipa mājas ir kā vidusceļš tradicionālā ēku izskata saglabāšanai un lai tās atbilstu modernām siltumprasībām. Otrajā stāvā var atrasties komunikācijas, kuru vadus viegli var paslēpt, bet virtuves, vannas istabas un pirtis nav praktiski ierīkot guļbūvēs. Vietējās pašvaldības ļauj būvēt ciematus, izbūvējot ceļus, vietējos kanalizācijas un ūdensvada tīklus. Vietējā vara arī nosaka, cik mājas ciematā drīkst būvēt. Kad būvē mājas, komunikācijas lielākoties jau ir pievadītas. Brīvdienu mājās norvēģi nedrīkst dzīvot visu gadu tieši kanalizācijas un ūdensvada tīkla iespēju dēļ, kas nav paredzētas ilgstošai dzīvošanai, bet gan dzīvei tikai nedēļas nogalēs. Protams, ir vasaras fermas, kas atrodas dziļi kalnos. Taču norvēģi ir tā pieraduši pie ērtībām, ka uz vientuļu atpūtas namiņu kalna galotnē ziemā nebridīs, arī ceļu neviens uz turieni netīrīs. “Timber Kit” brīvdienu atpūtas mājas lielākoties būvē slēpošanas kalnu ciematos, kas pa vasaru ir diezgan maz apdzīvoti. “Līdz ar to mēs strādājam un dzīvojam diezgan noslēgti no visas pasaules. Vasarās šeit ir iespējams izmantot pastaigu takas, vairāk atpūsties brauc ziemās, jo šeit atrodas distanču slēpošanas trases,” uzņēmuma darba vidi raksturo Jānis.

Lielākoties darbs ar datoru
Cik ilgā laikā top viena māja? Uzņēmuma vadītājs skaidro, ka fiziskais darbs neaizņem daudz laika, ja viss būtu “pa rokai”, to varētu izdarīt mēneša vai divu mēnešu laikā, bet ir dažādi materiāli, kas jāgaida vai jāsagatavo, ir kādi projektēšanas un plānošanas darbi, līdz ar to tāds optimālais mājas izstrādes laiks,- sagatavošana un transportēšana varētu aizņemt aptuveni četrus mēnešus, - bez liekas steigas un ar iespēju visu sagatavot. Paralēli var būvēt trīs mājas, ja ir vienādi projekti. Var vienu nedēļu gatavot pārsegumus trim projektiem un nākamo nedēļu gatavot nākamo elementu daļu, un tad, kamēr notiek kādas konstrukcijas pakošana, var komplektēt un gatavot iekšējo apdari. Fiziskajiem darbiem jātiek līdzi ar plānošanu un sagatavošanu. Nav tā, ka meistariem iedod projektu un viņiem ar to jātiek galā. Viņiem tiek dots uzdevums sagatavot kādu konstrukciju vai materiālu kopumu. Šis darba uzdevums arī jāsagatavo pietiekami kvalitatīvi, lai darbinieks orientētos un sagatavotu to, kas nepieciešams. Uzņēmuma vadītāja pārziņā lielākoties ir darbs ar datoru. Viņš plāno, rēķina, dod darbiniekiem darba uzdevumus un pārbauda izpildīto, veic komunikāciju ar ārzemju klientiem, kas ir e-pastu jūra angļu valodā,- piemēram, jāsaskaņo krāsu toņi, apdares izskats utt. Runājot par būvmateriāliem, Jānis stāsta, ka pārsvarā tos iegādājas Latvijas tirgū. Protams, neviens jau nevar izsekot, vai tas zāģmateriāls nācis no Latvijas, vai Latvijā ievests no Krievijas, Baltkrievijas, Somijas, Lietuvas vai Igaunijas. Pēdējā laikā būvmateriāliem - kokmateriāliem un metāla izstrādājumiem ļoti cēlušās cenas, tādēļ grūti nosaukt cenu būvēm, kas taps nākamgad.

Mācās Biznesa inkubatorā
Uz jautājumu, ko apguvis pirmo, - reālu būvniecības darbu vai veikt biznesa darījumus, Jānis smaidot atbild: “Iemācījos mizot baļķus un kraut pakās dēlīšus tēva uzņēmumā, bet uzņēmējdarbību joprojām mācos, neteiktu, ka šajā jomā esmu ļoti spēcīgs. Savu uzņēmumu nodibināju pirms trim gadiem,- 2019.gada maijā. Darbojos un uz priekšu virzos ar stūrgalvīgu neatlaidību un vēlmi strādāt.”
Viņš atklāj, ka, lasot intervijas ar līdzīga profila uzņēmējiem, secinājis, ka viņiem ir augstākā uzņēmējdarbības, nevis vides inženiera izglītība, kā viņam. Iespējams, ka speciālistus inženiertehniskajos jautājumos šie uzņēmumu vadītāji algo. Jānis savā uzņēmumā risina inženiertehniskos jautājumu un spriež, ka uzņēmējdarbības plānošanai, iespējams, pievēršas par maz. “Biju plānojis studēt uzņēmējdarbību, bet tas ir pārāk laikietilpīgi, un vai vispār to vajag?” viņš jautā. Jau divus gadus Jānis apmeklē nodarbības Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) Rēzeknes Biznesa inkubatorā. Inkubators organizē dažādus seminārus un apmācības par reklāmu, par ražošanas efektivitāti, sociālo tīklu mārketingu utml. Taču pēdējā laikā Jānis šīm nodarbībām, kas notiek ZOOM platformā, nepiesakās, jo tas nav tas, kas apmeklēt nodarbības uz vietas. Lai uzņemtu Biznesa inkubatorā, Jānim nācās sagatavot biznesa plānu, lai pārliecinātu uzņemšanas komisiju, ka Tevī ir vērts investēt. Biznesa inkubators ir tendēts uz eksporta uzņēmumiem, un lai šie uzņēmumi nodarbinātu cilvēkus. Uzņēmums “Timber Kit” ir viens no tiem, augošs un perspektīvs. Jānis saskata un veiksmīgi izmanto Eiropas Savienības fondu atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. “Katram uzņēmumam jāizmanto tie atbalsta mehānismi, kas atbilst tā attīstības līmenim, vecumam un apgrozījumam. Iegādājoties vienu iekārtu, sāk rosīties domas, ko vēl varētu darīt labāk, ātrāk. Mums jāeksportē, ne tikai jāieved Latvijā, jo tās ir ne tikai darba algas, bet arī nodokļi valsts un pašvaldību budžetā, ’’ viņš secina.
Prieks, ka pēdējā laikā lietkoku no Latvijas izved mazāk, vairāk tā ir papīrmalka, kas aizceļo uz ostām. Pieaugot koka pārstrādei, arī Latvijā tās pārtop lietās ar augstu pievienoto vērtību.

Priekšroku dod piedzīvojumu ceļojumiem
Runājot par pirtīm, galvā sāk skanēt dziesmu melodijas, kuru vārdi nepārprotami saistīti ar pirtī iešanu. Vai pirts būvētāji paši ir aktīvi pirtī gājēji? Jānis teic, ka guļbūves pirtis vairāk ir būvējis tēvs, bet, neraugoties uz to, ka arī viņa uzņēmumā top pa kādai miesas un dvēseles veldzēšanas būvei, pats viņš nav dedzīgs pirtī gāgējs. Šādai nodarbei arī neatliek laika. Lai sakārtotu domas un atpūstos no ikdienas problēmām, būvfirmas vadītājs priekšroku dod ekstremāliem ceļojumiem gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Tie ir piedzīvojumu ceļojumi. Jānis ar dzīvebiedri Sandru apceļojuši dažādas pasaules valstis, šogad pošas doties ceļojumā uz Azoru salām, kas atrodas okeānā pie Portugāles krastiem. Tur viņi piedalīsies pārgājienos kalnos, baudīs salas eksostisko dabu un ūdeņus. Ja šis pasākums būs vairāk vai mazāk tūrisma kompānijas organizēts, tad velobrauciens apkārt Latvijai, kas notika šopavasar, vairāk bija paša ziņā. Piecās dienās pasākuma dalībnieki nobrauca apkārt Latvijai 640 kilometrus. Ceļojums sākās Rīgā un turpinājās gar Igaunijas robežu, vēlāk pa Ziemeļlatgali. Naktsmājas bija organizētas, bet cita veida palīdzību braucēji nedrīkstēja saņemt, sniga sniegs, bija auksti, tādēļ teju puse dalībnieku no brauciena izstājās. Jānis nodarbojas arī ar citiem atpūtas veidiem, piemēram, laivošanu, gan tuvējos, gan tālākos ūdeņos.

Nav iemesla ar dzīvi būt neapmierinātam
Pēteris Igaunis uzņēmējdarbībā piedzīvojis gan kāpumus, gan kritumus, bet ar būvniecības bizsnesu ir apmiernāts, jo blakus vienmēr ir kolēģi, ir darbs. Iesākto ir kam turpināt. “Man nav iemesla būt neapmierinātam ar dzīvi,” saka būvnieks ar stāžu un SIA “Kalna Nami” īpašnieks, ar smaidu piebilstot, ka ir paēdis un ar visu apmierināts.
Pēteris būvējis dažādas koka ēkas gan Latvijā, gan Skandināvijā, bet tagad viņa darba uzdevums savā ražotnē Kalna ielā, Kubulos, nodrošināt ar materiālu un specisfiskām detaļām uzņēmumu “Kimber Kit”, kas viņiem vajadzīgs. Ražotne Kubulos “pa lielam” ir kā sagatavošanas cehs uzņēmumam “Timber Kit”’, kas atrodas Bērzpils ielā Balvos. Taču ik pa laikam uzņēmējs uzbūvē arī kaut ko lielāku eksportam, jo ar kādu no Zviedrijas uzņēmējiem turpina sadarboties joprojām. Tagad nosūtīšanai uz Zviedriju tiek būvētas septiņas garāžas, bet vietējām vajadzībām top estrādīte pirmsskolas izglītības iestādei “Sienāzitis”’.
Detaļas uzņēmumā Kubulos “Timber Kit” pasūta, jo zina, ka tās izgatavos operatīvi, jo nepieciešamais materiāls ir uz vietas. “Ja es noslēdzu kādu līgumu, man nav jāskrien pa pasauli un jāmeklē materiāls. Tas stāv nokrauts un gaida savu kārtu. Man ir lieli uzkrājumi, par ko ekonomisti teiktu, ka tas nav pareizi. Neviens nav ieinteresēts turēt veikalā preci, kaut arī tā nebojājas, tomēr, ja es izpārdodu šo materiālu, tad man tas būs jāpērk krietni dārgāk, jo cenas materiāliem ir augušas divtik. Tādēļ šai lietai ir gan savi plusi, gan mīnusi,” uzņēmējs atklāj būvniecības nianses.
Runājot par guļbūvēm, Pēteris stāsta, ka kādu laiku tās būvēja intensīvi,- gadus piecus, astoņus pēc kārtas. Tas bija laiks, kad Eiropa deva naudu tikai atpūtai, nevis ražošanai, tādēļ cilvēki pasūtīja atpūtas mājas, pirtis. Un pasūtījumu bija daudz! “Guļbūvju būvniecība Latvijā aizsākās ar “Lido” kompleksa būvniecību. “Lido” ir liels nopelns guļbūvju reklāmā, bet vēlāk jau Latvijā sāka ierasties skandināvi, tā arī mēs sākām nodarboties ar guļbūvju ražošanu Skandināvijas valstīm. Visam savs laiks,” secina Pēteris.
Guļbūves kā dzīvojamās mājas ne tēvs, ne dēls vairs nebūvē, izņemot tradicionālās skandināvu mājas, kur guļbūvē tiek būvēts otrais mājas stāvs. Pēteris uzskata, ka guļbūvei kā dzīvojamajai mājai nav ekonomiskā pamatojuma. Guļbūve var nosargāt pret mīnusiem, bet ne vēju. Kādēļ būvēt dārgu māju un vēl to siltināt?! Pēteris atceras, ka vienu guļbūves māju kādam klientam gan būvējuši. Šis cilvēks bija ar veselības problēmām un ticēja, ka dzīve guļbūves mājā uzlabos veselības kvalitāti. Tāda bija viņa izvēle. Lai strādātu ar guļbūvēm, ir vajadzīgi attiecīgi speciālisti, un darbs viņiem jānodrošiba visu gadu. Ja to nevar, tad uzņēmējdarbība šajā nozarē nesanāk. Latvijā ir palikuši pāris uzņēmumi, kas nodarbojas tikai ar šo uzņēmējdarbības veidu, bet lielākā daļa guļbūves ražo Norvēģijas tirgum.
Mainījusies arī situācija ar Eiropas Savienības fondu naudām, tās iespējams saņemt arī ražošanas attīstībai, ne tikai brīvdienu māju būvniecībai. Ja uzņēmējs reāli darbojas un viņam ir ko “likt pretī”, tad būtu grēks žēloties. Ja kaut kas neizdodas, tad lielākoties ir paša vaina. Protams, ka ne jau šodien gribu, lai rīt ir. Pretī ir noteikumi, bet nauda ir!
Pēteris savā būvuzņēmēja mūžā apmācijis teju simt šī aroda pratēju, aptuveni puse darbu turpina. Uzņēmējs netur ļaunu prātu uz tiem, kas izmācās un aizbrauc strādāt uz ārzemēm. Lielākoties tie ir jauni cilvēki, kas grib redzēt pasauli. Kad izveidojas ģimene, gribas pastāvīgu dzīvesvietu, tad arī dažs atgriežas, lai kādu laiku pastrādātu vietējā uzņēmumā. “Šogad, pateicoties Covid, vairāk izdarīts arī manā uzņēmumā,” secina uzņēmējs.

Eksperta viedoklis

Ar cieņu pret guļbūvēm
Kamēr Norvēģijā būvēja pat 14 stāvu koka ēkas, Latvijā koka māju būvniecība bija problemātiska ugunsdrošības noteikumu dēļ. Varbūt arī tāpēc mūsu koka būvju amatniekus biežāk varēja sastapt Skandināvijā nekā Latvijā. Taču viss ir sakārtojies un koka ēkas atgriežas Latvijā.

Latvijas Amatniecības kameras prezidents Vilnis Kazāks uzskata, ka koka mājas ir cilvēka veselībai un garam vislabvēlīgākās mājas. Lai popularizētu guļbūvju un koka konstrukciju būvniecību, Latvijā vairākkārt tika organizētas starptautiskas zinātniski praktiskas konferences. Latvijas guļbūvju būvnieki iekļuva lielvalsts statusā Eiropā. Amatnieki no Skotijas koka māju asociācijas pat izteica vēlmi mācīties pie mūsu meistariem.

“Dziedrs” - pirmais
Sākums Latvijā guļbūvēm ir ļoti sens. Bet to atgriešanos no aizmirstības varētu datēt ar 1969. gadā Brīvdabas muzejā nodibināto restaurācijas nodaļu, kura sāka ar uz muzeju pārvesto koka ēku konservāciju. Regulāri braukājot pa Latviju un jaucot guļbūves pārvešanai uz muzeju, pamazām sāka izzināt un saprast kā ēkas būvētas. Pirmais Brīvdabas muzeja restaurācijas nodaļas četru vīru komandas bija pilnīgi patstāvīgi restaurētais hernhūtiešu koka dievnams pie Alauksta ezera. Tad tika uzceltas divas guļbūves, vēl pēc gada - trīs, tad - četras. Tā radās būvuzņēmums “Dziedrs” - viena no spēcīgākajām klasisko (ar rokām darināto) guļbūvju firmām Latvijā.
Īsta, pēc namdaru tradīcijām būvēta guļbūve, ir vērtība, un tādu var uzbūvēt tikai namdara amata meistars, kam ir zināšanas un pieredze par to, kā pareizi jābūvē guļbūve.
Savulaik tiekoties ar Latvijas Amatniecības kameras namdara amata meistaru, SIA "Dziedrs" valdes locekli Vilni Muižnieku, uzzināju, ka viņa komanda astoņdesmito gadu beigās sāka restaurēt Brīvdabas muzejā senās guļbūves. Atjaunoja un uzlaboja guļbūves tehnoloģiju.
Tika radīta mūsdienīga guļbūve, saglabājot ekoloģiskumu un seno domāšanas veidu, bet pilnībā pielāgota moderna cilvēka dzīves prasībām. Būvējot mūsdienīgu guļbūvi, namdari izmanto daudzus senos būvniecības knifus un noslēpumus. Ēkas konstrukcija tiek veidota ar īpašiem savienojumiem - tā dēvētajiem kaķējumiem un pakšu savienojumiem. Guļbaļķi savstarpēji tiek samontēti līdzīgi kā lego, ar skrūvēm tikai nofiksē savienojumu, lai nodrošinātu lielāku izturību. Taču skrūves tikpat labi varētu arī neizmantot, senči šajās savienojumu vietās izmantoja ozola vai egļu tapas. Pareizi veidota guļbūve var kalpot mūžīgi - tik ilgi, kamēr jumts būs vesels.

Mūsdienu baļķu māja vairs nav tikai četras sienas un divslīpu vai četrslīpu jumts. Cilvēki vēlas guļbūves ar erkeriem, ar jumta izbūvēm, mansardiem, terasēm, turklāt tai ir jābūt modernai individuālajai mājai ar ūdensapgādi, elektrību, apkuri utt. Taču nav par lieku atgādinājums, ka pašos pamatos senču gudrība un amata noslēpumi ir jāievēro ikvienā guļbūvē - gan pareizais koka ciršanas laiks - ziema un jauns mēnesis - , gan tas, ka baļķim jābūt ar taisnu šķiedru bez vītnes, kas žūstot vērpsies un lauzīs konstrukciju, gan, protams, guļbūves sēšanās īpatnības.

Rūpnieciski ražotas koka ēkas
Tā kā Latvijas tirgū sākās lielāks pieprasījums pēc koka ēkām, ļoti daudzi uzņēmumi piedāvā rūpnieciski ražotu guļbūvju ēku celtniecību. Guļbūvju ēku izgatavošana tiek piedāvāta gan saskaņā ar standarta projektiem, gan ar individuāli izstrādātiem projektiem.

Viena no rūpnieciski gatavoto guļbūvju priekšrocībām ir salīdzinoši īsais montāžas laiks, kas aizņem aptuveni 5-10 dienas, otra priekšrocība – cena par šādu ēku ir ievērojami zemāka nekā ar rokām būvētas guļbaļķu ēkas izmaksas.
Virpotie baļķi pēc formas atgādina dabīgos baļķus, taču virpotie baļķi ir precīzi apstrādāti, visā garumā vienādi resni un gludi, ar gatavu iefrēzētu profilu un izveidotiem pakšu savienojumiem.

Frēzētu koka baļķu mājas harmoniskāk iekļaujas pilsētas apbūvē salīdzinot ar cirstajām apaļbaļķu un virpotu baļķu mājām, kas izskatās krietni smagnējas. Frēzbaļķus izgatavo kantainus vai kantainus ar noapaļotiem sāniem mezglu savienojumu vietās. Noapaļotie sāni vizuāli atgādina ar cirvi tēstos vai apzāģētos baļķus. Šāda māja atgādina vairāk ar platiem dēļiem apšūtu būvi nekā guļbūvi. Vēl ir būtiski zināt - ja frēzbaļķus izgatavo no sausa koka, mājai sēšanās nedraud.

Netradicionālais un pārsteidzošais Amatciems
Savulaik 4. starptautiskā zinātniski-praktiskā guļbūvju un koka konstrukciju būvniecības konference notika Amatciemā. Norisinājās asas diskusijas par latviešu tradicionālo sētu, tās uzbūvi un tradīcijām kontekstā ar Amatciema idejisko risinājumu un nākotnes redzējumu.
Amatciema, ko tautā dēvē par Čira (īstajā vārdā Aivars Zvirbulis) ideju dzīvošanai saskaņā ar dabu, kopējā teritorija ir vairāk nekā 500 hektāru. Mājas bez žogiem, bet cita no citas aizslēptas aiz kokiem un pauguriem. Tā ir īpaša koncepcija, kā, nezaudējot komfortu, pie kura pierasts pilsētā, dzīvot gluži vai laukos. Amatciems ir netradicionālas domāšanas vieta. Tā būvniecība neiekļaujas standartos un rāmjos. Tā ir radošs, izaicinājumiem pilns process. Amatciems ir tikpat savdabīgs un unikāls kā pats Čiris. Cilvēks – pārsteigums, ciemats – spilgta poga pie Latvijas zaļā mētelīša.

“Dores” kvalitāte
2008.gada 1.oktobrī Cēsu rajona Ieriķos darbu uzsākusī guļbūvju fabrika “Dores” ir Austrumeiropā modernākā un jaudīgākā šāda veida ražotne. Fabrikas jauda ir 350 mājas gadā. 2009.gada 18.septembrī bija iespēja būt klāt, kad piedaloties Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, rūpnīcā atklāja jaunu līniju.
“Dores” māju tirgus ir Rietumeiropa, Skandināvija, Krievija, Ukraina, Japāna, Ķīna, ASV un Kanāda. Tomēr fabrikas dibinātāji priecājas par katru “Dores” māju Latvijā. Guļbūvju ražotnē “Hundegger”, “Forma Machinery” un “Mida” ražošanas līnijas garantē ikviena guļbūvju elementa precizitāti un kvalitāti. Fabrikā saražotās nesošās konstrukcijas tiek precīzi marķētas atbilstoši mājas projektam, nodrošinot nekļūdīgu to salikšanu mājas īpašnieka būvlaukumā.
Guļbūves elementi tiek precīzi iepakoti, pilnībā izslēdzot kļūdas iespēju transportēšanas laikā un būvlaukumā. Perfektie baļķu frēzējumi un unikālā stūra savienojuma tehnika nodrošina aizsardzību pret mitrumu un caurvējiem. Pateicoties īpašajai koka žāvēšanas tehnoloģijai, mājas sēšanās procents ir minimāls.
Uzņēmuma dibinātājs Egons Garklāvs, kuru uzņēmumā dēvē par galveno ideologu un kura sapņus un idejas uzņēmumā realizē, izdomāja stūru savienojumu risinājumu, kas “Dores” mājas padara īpaši blīvas un efektīvas.

Bērzpils Bēržu kapu kapličai otrā dzīve
SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” valdes priekšsēdētājs Artūrs Lapiņš darbojas specifiskā un ļoti komplicētā arhitektūras nozarē – vēsturisko ēku atjaunošanā un ir viens no valstī nedaudzajiem profesionāliem šī virziena arhitektiem. Viņa vārds saistīts arī ar Bērzpils kapliču. “Bērzpils kapličai ir garš stāsts. Latvijā diemžēl finansējuma visiem atjaunošanas darbiem parasti nepietiek, un arī šoreiz tas sākotnēji pietika tikai nojaukšanai. Kapliču demontēja vieni, nākamajā konkursā iespēju to salikt dabūja citi. Un tad sākās – vieni nevarēja, jo tiem nedeva informāciju, bet otri teica, ka neko nezina. Būtībā tā bija ļoti nepatīkama situācija – vieniem līgums beidzies, turklāt pirms nojaukšanas viņi nebija precīzi samērījuši pamatus, kas pēc tam izrādījās gandrīz pilnībā izjukuši. Otriem pilnībā izjaukto būvi nācās salikt kopā ar neesošiem pamatiem. Kaut kā izdevās, tomēr tā nav labākā pieredze, kā vajadzētu darboties ar kultūras un arhitektūras pieminekļiem. Kapliču pēc tam kopā lika Cēsu amatnieki. Protams, tā – atjaunot koka būvi, atrautu no vietas, – var darīt, taču, ja būtu bijusi iespēja strādāt uz vietas, bez izjaukšanas kapličai noteikti būtu augstāks autentiskums.
Bet runājot par koka ēku problēmām Artūrs Lapiņš saka, ka trupe ir lielā bēda. Guļbaļķu ēkām apakšējie un augšējie vainagi, siju un spāru gali visbiežāk ir jāmaina vai jāprotezē, bet noteikti jāpārbauda visi. Dažkārt, ja palicis trupējis elements, kādu vietu var nākties jau pēc darbu pabeigšanas lokāli pielabot.

Esmu negatīvs! (2.07.2021.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kā arī ietekmējis finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jauniem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Mammu, gribu ārā!

Covid-19 pandēmijas izraisītās pārmaiņas ir būtiski ietekmējušas ne vien izglītības ieguves, bet arī jauniešu brīvā laika pavadīšanas iespējas, mainot arvien dzīvespriecīgo un aktīvo sabiedrības locekļu dienaskārtību. Piedzīvojot liegumu kolektīvi sportot, pavadīt brīvo laiku un piedalīties dažādās radošās aktivitātēs, daudzi jaunieši kļuvuši noslēgti, apātiski un vienaldzīgi. Kādas sekas atstājis šis liegumu laiks un ko darīt, lai pielāgotu darbu ar jaunatni jaunajiem dzīves apstākļiem, pie apaļā galda diskutēja Viļakas Jauniešu iniciatīvu centra vadītāja MADARA JEROMĀNE, jaunatnes lietu organizatore Baltinavā SOLVITA LOGINA, jauniešu deju studijas “Di – dancers” vadītāja un Balvu Bērnu un jauniešu centra speciāliste DITA NIPERE, kā arī Balvu Centrālās bibliotēkas Informācijas pakalpojumu punkta vecākā bibliotekāre, Balvu Valsts ģimnāzijas vecāku padomes pārstāve EVITA ARULE.

Kurš laiks jauniešiem, viņu vecākiem un jaunatnes darbiniekiem bija visgrūtākais šī gandrīz pusotra gada laikā, kopš dzīvojam pandēmijas ēnā?
S.LOGINA: -Pats sākums bija grūts vecākiem, pedagogiem un jaunatnes darbiniekiem, bet interesants jauniešiem. Pieaugušajiem bija jāmācās plānot un organizēt savus darbus citādāk. Ģimenēm bija jāiegādājas papildus tehniskais aprīkojums, lai bērni spētu mācīties “Zoom” nodarbībās. Situāciju nepārtraukti pavadīja satraukums un neziņa par nākotni. Vairums jauniešu sākumā ar interesi un prieku uztvēra to, ka nav jāapmeklē skola, jāsatiek nevēlami cilvēki un šķietami ir vairāk brīvā laika. Taču pēc gada redzam, ka situācija ir mainījusies. Pieaugušie ar laiku pielāgojas jebkam, bet bērni un jaunieši šajā gadījumā ir cietuši visvairāk. Pusaudžu vecumā komunikācijai ar vienaudžiem ir īpaši svarīga loma identitātes veidošanā.
D.NIPERE: -Sākotnēji valdīja apjukums, jo nesapratām, kā un ko darīt. Bet personīgi man visgrūtākais laiks bija šī gada februāra beigas, marta sākums, kad mēs visi bijām noguruši no ierobežojumiem, dzīvojām cerībā, ka kaut kas tiks mainīts un darbs pamazām atjaunosies. Tad sākās haoss ar valdības nepamatotajiem lēmumiem, nesaprašanos sabiedrībā, nevienlīdzību dažādās jomās, kas atņēma spēkus un motivāciju kaut ko darīt. Tas bija lūzuma punkts. Tad pamazām sapratām, ka vienkārši jābūt pacietīgiem un jāgaida. Saņēmāmies un kaut kā izturējām.
M.JEROMĀNE: -Visgrūtākais bija aizvadītā mācību gada otrais mācību semestris, jo pirmajā semestrī skolēniem vēl bija iespēja tikties klātienē. Kad sapratām, ka otrajā semestrī klātienes mācības neatsāksies un joprojām viss notiks attālināti, bija smagi. Jauniešiem trūka iespējas izpausties un socializēties neformālajā vidē. Mācības aizņēma lielu daļu laika, un pārējām aktivitātēm vairs vienkārši nebija spēka. Izstrādājot projektu pandēmijas seku mazināšanai jauniešu vidū, veicām nelielu aptauju, kur noskaidrojās, ka viņi visvairāk noguruši no virtuālās vides, trūkst klātienes komunikācijas, kā arī pasākumu, kur atpūsties ar draugiem un ģimeni. Liela daļa jauniešu jutās emocionāli izdeguši, apātiski un zaudējuši motivāciju kaut ko darīt. Piektā daļa aptaujāto bija ieinteresēti saņemt individuālu emocionālu atbalstu. Vecākiem bija grūti apvienot savas darba gaitas ar palīdzības sniegšanu bērniem mācību procesā, jo īpaši mazākajās klasēs.
E.ARULE: -Skolēniem un pieaugušajiem, kuriem svarīga socializēšanās un tiešais kontakts, problēmas sākās pirmās pandēmijas laikā. Ir bērni, kuriem grūti uztvert mācību vielu tiešsaistes nodarbībās. Visi zinām, cik slikti ir ilgstoši atrasties pie datora ekrāna. Reti kurš skolēns starp nodarbībām piecēlās no krēsla, izstaipījās, atpūtināja acis. Man pašai bija grūti ievērot ierobežojumus pēc Jaunā gada, jo viss bija tik ļoti apnicis un ātrāk gribēju atgriezties normālajā, ierastajā ritmā. Meita pandēmijas sākumā ļoti priecājās par attālinātajām mācībām, teica, ka varētu tā mācīties visu laiku. Pandēmijas otrajā pusē vairs nebija tik pārliecināta, jo bija noilgojusies pēc reālās skolas dzīves, vēlējās satikt klasesbiedrus un skolotājus.
Kā pandēmijas radītā nomāktība un lielā darba slodze ietekmēja jauniešu vēlmi iesaistīties papildus attālinātajās aktivitātēs, ko piedāvāja jaunatnes darba speciālisti?
S.LOGINA: -Jauniešus grūti savākt kopā, jo viņi ir noguruši no attālinātajām mācībām, attālinātās komunikācijas savā starpā. Es viņus ļoti labi saprotu. Zinu tikai pāris cilvēkus, kuri šo jauno, attālināto dzīvi patiešām izbaudīja. Lielākā daļa jauniešu apgalvoja, ka negrib neko darīt, ka viņu ikdienu pavada trauksme, nemiers.
D.NIPERE: -Kā jebkurā aktivitātē, arī attālinātajā, ir jāmāk uzrunāt jaunieti, iedrošināt viņu piedalīties. Ja nav odziņas, kas jaunieti spēj uzrunāt, rodas iespaids, ka aktivitāte notikusi tikai ķeksīša pēc. Piemēram, forumā piedalījās simts jaunieši. Tas nav maz. Bet viņus visus vajadzēja uzrunāt, jo brīvprātīgi reti kurš pieteicās. Kādreiz varbūt informācijas ir par maz vai tā ievietota ne tur, kur vajag, vai arī tā jaunieti neuzrunā. Ir jāprot iesaistīt.
M.JEROMĀNE: -Jaunieši patiešām jutās noguruši no mācībām skolā, tāpēc interese par neformālās izglītības procesiem bija daudz mazāka nekā agrāk. Tomēr bija arī tādi, kuri ar prieku iesaistījās gan spēlēs, gan forumos un citās tiešsaistes aktivitātēs. Viņi novērtēja virtuālo komunikāciju, kas reizēm radīja lielāku drošības sajūtu, jo tur iespējams komunicēt un paust viedokli pietiekami anonīmi. Komunicēšana klātienē sagādā lielākas grūtības intravertiem jauniešiem. Savukārt tiem, kuri vairs nedzīvo savā novadā, uzsākuši studijas vai darba gaitas, virtuāla saziņa deva iespēju piedalīties aktivitātēs, kas citkārt būtu apgrūtināta.
E.ARULE: -Ja aktivitāti vai lekciju piedāvāja un organizēja mācību stundu laikā, jaunieši aktīvi piedalījās. Zinu, ka BVĢ saviem skolēniem piedāvāja dažādas lekcijas. Arī es tiku uzrunāta klašu kolektīviem novadīt lekciju par drošību un riskiem internetā.
Vai Izglītības un zinātnes ministrijas un jaunatnes organizāciju atbalsts šajā pandēmijas laikā ir bijis pietiekams?
S.LOGINA: -Jā. Ir notikuši dažādi semināri un apmācības, kā organizēt darbu ar jauniešiem e-vidē un tamlīdzīgi. Kādu laiku skaļi tiek runāts par projektu konkursu “Atbalsts jauniešiem Covid-19 pandēmijas radīto seku mazināšanai”, kurā, starp citu, arī mēs - topošā Balvu novada jaunatnes darbinieki - iesniedzām kopīgu projektu un guvām apstiprinājumu.
D.NIPERE: -Uzskatu, ka šīs organizācijas ir darījušas daudz. Kaut vai strādājot pie apvienotā Balvu novada jaunatnes politikas veidošanas, visu laiku jutām Jaunatnes Starptautisko programmu aģentūras atbalstu, saņēmām rekomendācijas. Mums bija mentors, kurš aktīvi iesaistījās jaunā dokumenta izstrādē, piedalījās forumos. Joprojām piedāvā speciālistu konsultācijas, informatīvos seminārus, labās prakses piemēru stāstus, tiešsaistes seminārus.
M.JEROMĀNE: -Pieejami informatīvie materiāli un konsultatīvais atbalsts. Tomēr, tāpat kā visās jomās, ne vienmēr iespējams saņemt izsmeļošas atbildes uz neskaidriem jautājumiem. Par neformālo izglītību tika domāts mazāk, jo formālā izglītība šajā laikā bija svarīgāka. Šobrīd to vien dzirdam kā “pandēmijas seku mazināšana”. Ir daudz dažādu projektu iespēju, aktivitāšu un semināru, ko esam izmantojuši arī jaunā Balvu novada jauniešiem. Izstrādāts un apstiprināts projekts, kas vērsts uz jauniešu psihoemocionālā stāvokļa uzlabošanu. Vairākas skolēnu pašpārvaldes pieteikušās 1000 eiro finansējuma saņemšanai “Labbūtības ceļakartes” ieviešanai savās skolās. Tas viss ir par un ap jauniešu vajadzībām. Priecātos, ja tiktu padomāts arī par jaunatnes darbiniekiem, kas šo visu iznes uz saviem pleciem - izstrādā projektus, monitorē jauniešu vajadzības, uzklausa viņus. Gada beigās nezinājām, kā visus plānus īstenot, jo atkal bija stājušies spēkā jauni ierobežojumi, kas ietekmēja izstrādāto ideju realizēšanu. Cīnāmies ar sekām, bet rodas arvien jaunas. Seku mazināšanai nepieciešama klātienes komunikācija, bet rodas atkal jauni ierobežojumi, viss vērsts uz attālinātiem procesiem. Protams, šobrīd ceram, ka kļūs tikai labāk, bet tajā pašā laikā tiekam aicināti būt gataviem arī “B” un “C” variantiem, kas reizēm ir pretrunā ar “A” varianta mērķiem.
Kā pandēmijas laikā realizējāt iesāktos starptautiskos jauniešu projektus?
S.LOGINA: -Mūsu pašvaldībā tādu nebija.
D.NIPERE: -Ar šo jomu saskāros mazāk. Zinu, ka Eiropas Sociālā fonda projekta “PuMPuRS” aktivitātes, kurās nepieciešams kontakts ar bērniem, pārcēla uz vēlāku laiku. Taču neviens no projektiem netika apturēts vai izbeigts, drīzāk pārcelts, meklēti citi risinājumi, kā darboties.
M.JEROMĀNE: -Projekti bija un daži joprojām ir iepauzēti, jo pandēmija skārusi visu pasauli. Šo projektu programmas to pieļauj. Viļakas jauniešu iniciatīvu centram šobrīd aktuāla četru starptautisku projektu īstenošana - divas jauniešu apmaiņas, kurās plānots doties uz Gruziju, Francijas aizjūras teritoriju Mayotti un Spāniju, kā arī divas jaunatnes darbinieku apmācības Armēnijā un Spānijā. Ceram, ka jau gada nogalē būs iespēja īstenot kādu no tiem. Iekavējušās arī četru vietējo projektu aktivitātes. Tas rada satraukumu, jo, kad ierobežojumi būs mazinājušies, visu vienlaikus īstenot būs grūti.
E.ARULE: -Uz šo jautājumu nevaru atbildēt, bet noteikti bija jānotiek dažādiem projektiem, piemēram, “Earasmus+”.
Ar kādām metodēm paši pārvarējāt pandēmijas radīto nomāktību, lai spētu turpināt iedvesmot jauniešus?
S.LOGINA: -Mani iedvesmoja tikšanās ar Balvu, Viļakas un Rugāju jaunatnes darbiniecēm. Tā kā kopš 2020.gada rudens kopīgi izstrādājām apvienotā Balvu novada jaunatnes politikas plānošanas dokumentu, bieži tikāmies klātienē un platformā “Zoom”. Tikšanās reizēs viena otru atbalstījām, uzklausījām un iedvesmojām. Priecē, ka, atkal apvienojoties Balvu novadam, varēsim turpināt savu sadarbību un smelties enerģiju viena no otras.
D.NIPERE: -Bija jāiemācās priecāties par ikdienišķām lietām. Palīdzēja pozitīvā domāšana, sevis noskaņošana uz to, ka viss būs labi, ka viss šis kādreiz beigsies. Mācījos pārvarēt izaicinājumus.
M.JEROMĀNE: -Metode pavisam vienkārša - vari mainīt tikai to, kas atkarīgs no paša. Tas bija sava veida izaicinājums. Pandēmijas sākumā piedalījos projektā, kurā notika gan grupu, gan individuālas supervīzijas. Tās iesaku izmantot ikvienam jebkurā profesijā. No malas ne reizi vien dzirdējām komentārus,- ko gan jauniešu centrs dara pandēmijas laikā? Patiesībā darbs šķita vēl smagāks, nekā pirms tam. Nevienam necentos pierādīt savu lietderību un darīt kaut ko ķekša pēc – tā ir veltīgi izšķērdēta enerģija. Paveicām dažādus tehniskus un papīru darbiņus, kas bija aizķērušies ikdienas steigā. Paralēli tiem tapa jauni projekti, pārplānojām jau esošos. Daļu laika pavadījām, analizējot esošo jaunatnes situāciju novados, izstrādājot jaunatnes politikas plānošanas dokumentu, kas būs aktuāls pēc administratīvi teritoriālās reformas, izveidojām topošā Balvu novada teritorijas jaunatnes darbinieku un jauniešu sadarbības tīklu, kā arī tapa jauns kopīgs projekts, ko īstenosim jaunajā Balvu novadā.
E.ARULE: -Lasīju grāmatas, klausījos mūziku, gāju pastaigās, izdomāju dažādas aktivitātes, lai pēc iespējas vairāk atrastos svaigā gaisā. To pašu mudināju darīt savai skolniecei, lai garās stundas, ko pavadīja pie datora, kompensētu ar svaigu gaisu un kustību, kā arī relaksāciju.
Nav noslēpums, ka radošajās aktivitātēs vieglāk iesaistīt skolu audzēkņus. Kādu atbalstu pandēmijas laikā saņēma jaunieši, kuri nemācās un nestrādā?
S.LOGINA: -Ar nožēlu jāatzīst, ka šādi jaunieši pandēmijas laikā nesaņēma atbalstu, jo pamatā mēs sadarbojamies ar skolas audzēkņiem.
D.NIPERE: -Dažus no šādiem cilvēkiem iesaistījām jaunatnes foruma norisē. Bet, godīgi sakot, šī taciņa mūsu pašvaldībā vēl nav iemīta. Viss nav gludi un skaisti. Tas ir ielu jaunatnes jautājums, un kamēr pie mums nav attīstījusies kaut kāda ielu darba prakse, tikmēr nekas labs nav gaidāms. Jāmeklē jauni ceļi, kā šos jauniešus sasniegt. Darbs ar jaunatni nekādā gadījumā nedrīkst stagnēt.
M.JEROMĀNE: -Protams, šīs riska grupas jaunieši ir visgrūtāk sasniedzami arī laikā, kad nav ierobežotas iespējas. Šī problēma izkristalizējusies visā topošā Balvu novada teritorijā. Izstrādājot jaunatnes politikas plānošanas dokumentu, esam domājuši par jaunatnes darbu ar šīs grupas jauniešiem un apzināmies, ka tas nav pa spēkam tikai jauniešu centriem vien. Nepieciešama sadarbība ar sociālo dienestu, kas nav vienkāršs process. Šeit jārunā arī par atbilstošiem speciālistiem, piemēram, psihologu, kurš spēj uzrunāt, nevis atbaidīt jauniešus. Jāatzīst, pārrunājot šo jautājumu ar jauniešiem, secinājām, ka topošā Balvu novada teritorijā tāda psihologa nav.
Cik aktīvi jaunieši atsākuši radošās aktivitātes tagad, kad ierobežojumi ir mazinājušies?
S.LOGINA: -Šobrīd tikko noslēdzies skolas pārbaudījumu, eksāmenu, izlaidumu un dažādu vasaras svētku laiks. Ceru, ka jūlijā beidzot varēsim atsākt tikties, sarīkot kādu nelielu pasākumu. Cik grūti bija pāriet uz attālināto ikdienu, tikpat grūti šobrīd ir atgriezties atpakaļ normālā dzīvē.
D.NIPERE: -Pirmajā brīdī pēc eksāmeniem, izlaidumiem jaunatne un darbinieki ir noguruši. Visiem ir jāuzelpo, jāuzņem kaut kāda enerģija, emocijas, svaigs redzējums. Tāpēc visas aktivitātes esam atlikuši līdz jūlijam.
M.JEROMĀNE: -Ievērojot epidemioloģiskās drošības pasākumus, ārā esam noorganizējuši dažus spēļu vakarus, tikušies ar skolēnu pašpārvaldi. Priecājamies, ka daļa jauniešu ierodas saviļņoti, novērtējot esošās iespējas. Nesen pie jauniešu centra viņi paši uzstādīja strītbola grozu un sāka spēlēt basketbolu. Aktuāls ir arī ielu vingrošanas laukums. Domāju, ka jauniešu paradumi un prioritātes noteikti ir mainījušās. Tā kā ikdienā bijusi liegta pilnvērtīga komunikācija ar draugiem, šobrīd tā ir svarīgāka, nekā dalība jauniešu centru pasākumos. Tas ir normāli. Paies laiks, un jauniešiem radīsies citas intereses un vēlme atsākt to, kā pietrūcis. Nespēju pieņemt, ka vakcinēšanās nemanāmi tiek uzspiesta pat bērniem un jauniešiem. Neuzskatu, ka ir korekti un profesionāli aicināt vakcinēties bērnus un jauniešus - tas ir katras ģimenes lēmums. Mana vakcinēšanās vai nevakcinēšanās nekā neietekmē citu cilvēku veselību vai drošību, jo vīrusu vienlīdzīgi varam pārnēsāt visi. Tas, cik smagi vai viegli izslimošu, ja saslimšu, lai paliek manā ziņā. Ir pagājis pārāk īss laika posms, lai zinātnei būtu pietiekoši daudz faktu par vakcīnas iedarbību vai sekām.
E.ARULE: - Uzskatu, ka viņi iesaistās ar lielāku atdevi nekā pirms pandēmijas, jo visi bija ļoti noilgojušies pēc ierastās dzīves, īpaši iemīļotām aktivitātēm.
Vai esat gatavi rudenī atsākt attālinātu darbu, ja pandēmija atkal uzņems apgriezienus?
S.LOGINA: -Ļoti gribas cerēt, ka tas nenotiks, bet, ņemot vērā vakcinācijas tempus un nemitīgi mainīgo situāciju pasaulē, ir skaidrs, ka tam jāgatavojas. Pieredze, protams, palīdzēs. Meklēsim jaunas iespējas, kā sagaidīt labākus laikus. Ļoti vēlos vairāk uzmanības pievērst jauniešu psihiskās veselības veicināšanai.
D.NIPERE: -Morāli esmu gatava. Vienmēr sagatavojos visļaunākajam scenārijam, jo tad ir vieglāk pārvarēt šķēršļus. Cenšos visam pieiet pozitīvi. Ja būs jādara, darīsim.
M.JEROMĀNE: -Ļoti ceru, ka valdības rīcības plāns, kas man pašai ne vienmēr liekas pārdomāts un balstīts uz loģiskiem spriedumiem, nesīs panākumus un mums vairs nevajadzēs atgriezties attālinātā darba režīmā. Tomēr pieredze liecina, ka vienmēr labāk būt gataviem neērtākajai situācijai. Pandēmijas laika izmisums, regulāra piemērošanās situācijām uzlabojusi mūsu spēju pielāgoties apstākļiem, ģenerēt arvien jaunas idejas. Šobrīd jau zinām tiešsaistes aktivitāšu stiprās un vājās puses, ko nepieciešams uzlabot. Notiekošā administratīvi teritoriālā reforma noteikti ieviesīs izmaiņas arī jaunatnes jomā. Būs vieglāk to paveikt, ja paralēli nebūsim ierauti jauniešu pasākumu un aktivitāšu virpulī. Tāpēc attālināts darbs mūs pagaidām nebiedē.
E.ARULE: -Ļoti ceru, ka tas neatkārtosies. Ja tomēr notiks, tad viss jau būs daudz ierastāks.

Eksperta viedoklis

Lielāka vērība jāveltī sadarbībai

Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš dzīvojam dažādos Covid-19 pandēmijas ierobežojumos. Šis laiks mūsos ir radījis jūtamu vientulību un bailes par nezināmo, bet domāju, ka bērni un jaunieši visvairāk pārdzīvo, ka klātienē nenotika komunikācija ar vienaudžiem un sabiedrību kopumā, nenotika klātienes pasākumi, bija slēgti atpūtas un izklaides centri, liegtas ārpusskolas aktivitātes un sporta nodarbības ar draugiem pat ārpus telpām. Daļai jauniešu izdevies vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni, biežāk doties dabā, kā arī pievērsties lasīšanai. Bērniem un jauniešiem no nelabvēlīgām ģimenēm ir gājis grūtāk, jo piespiedu kārtā nācies pavadīt vairāk laika mājās, bet iespēju pilnvērtīgi aizpildīt šo laiku ir bijis mazāk. Attālinātās mācības, kā arī jauniešu centru virtuālajā vidē rīkotās aktivitātes daudziem jauniešiem mazināja vēlmi iesaistīties. Pēc dienas, kas pavadīta mājās, mācoties pie datora, būtu tikai dabiski, ka pēc tam gribētos doties ārā, pavadīt laiku ar draugiem, bet šāda iespēja bija liegta. Esošie pandēmijas ierobežošanas pasākumi apgrūtina ne tikai kvalitatīvu izglītības iegūšanu, bet arī lietderīgu brīvā laika pavadīšanu, dzīves prasmju un kompetenču apguvi. Tam var būt ļoti negatīva ietekme uz jauniešiem nākotnē. Liela daļa jauniešu ir atvērti dažādām jaunām sociālām platformām un iespējām uzlabot savas digitālās prasmes, bet daļai tas rada papildus diskomfortu - viņi saskaras ar lielākām bailēm izteikt savas domas publiski virtuālajā vidē un piedalīties virtuālos pasākumos. Tāpat rodas grūtības koncentrēties, atkarība no dažādām viedierīcēm, ir pasliktinājusies miega kvalitāte, palielinājusies nomāktība, panikas lēkmes, depresīvs garastāvoklis.
Pašlaik ierobežojumi pamazām tiek mīkstināti. Pašvaldības, jaunatnes centri un nevalstiskās organizācijās var atsākt darbu (uz šo brīdi) ar bērniem un jauniešiem klātienē, un šovasar arī tiks organizētas daudzas bērnu un jauniešu nometnes. Pēc Latvijas Pašvaldību savienības veiktās pašvaldību aptaujas, šogad nometnēs varētu tikt iesaistīti aptuveni 20 000 bērnu un jauniešu. Tāpat tiks organizēta virkne citu pasākumu, kas tieši orientēti uz bērniem un jauniešiem, lai pēc iespējas ātrāk mazinātu pandēmijas izraisītās sekas uz bērnu un jauniešu psihoemocionālo veselību. Vairums jaunatnes darbinieku ir pietiekami veiksmīgi atraduši veidu, kā turpināt darbu ar saviem jauniešiem attālināti. Pašvaldībās, kurās darbs ar jaunatni notiek aktīvi un ir izstrādāti jaunatnes politikas plānošanas dokumenti, bija nedaudz vieglāk pārvarēt šo laiku, iecerētās aktivitātes īstenoja, tikai citādākā formā. Iespējams, sākumā iestājās neliela pauze, jo mēs visi cerējām, ka ierobežojumi būs īslaicīgi, bet tā nenotika. Nācās meklēt jaunus veidus un iespējas turpināt darbu. Rīkojām pasākumus arī pašiem jaunatnes darbiniekiem, kuros iegūt jaunas zināšanas un dalīties pieredzē citam ar citu.
Šis pandēmijas laiks ir iezīmējis lielāku nepieciešamību veidot spēcīgas sadarbības starp pašvaldības iestādēm, ņemot vērā, ka jaunatnes politika ir starpnozaru politika un skar gandrīz visus politikas atzarus. Tas ir īpaši svarīgi, lai nepieaugtu jauniešu skaits, kuri nestrādā, nemācās un neapgūst arodu. Tāpat tas ir svarīgi arī sociālā riska bērniem un jauniešiem (maznodrošinātie, no daudzbērnu ģimenēm, ar mācīšanās, uzvedības, psihoemocionālajiem traucējumiem, ārpusģimenes aprūpē esošie bērni u.c.), kā arī bērniem un jauniešiem ar speciālām vajadzībām. Ņemot vērā pusaudžu vecumposma īpatnības, Latvijā mēģināsim ieviest “vienaudzis vienaudzim” pieeju, veidojot vienaudžu vēstnešu tīklu, kas veicinās psihoemocionālās kompetences apguvi, vienlaikus veidojot arī vērtībās balstītu jauniešu līderu formāciju. Nākotnē noteikti lielāka uzmanība jāveltī digitālajam prasmēm, tāpat arī pašvaldību iestāžu sadarbībai dažādos jautājumos. Tomēr lielākā problēma būs Covid-19 pandēmijas atstātās sekas uz bērnu, jauniešu un ģimenes emocionālo labsajūtu un mentālo veselību kopumā. Ir veikts pētījums jauniešu vidū - 63% Latvijas jauniešu atzīst, ka viņu mentālā veselība ir pasliktinājusies. Šajā sakarā gan Veselības ministrija, gan Izglītības un zinātnes ministrija plāno veidot dažādus atbalsta pasākumus, kas adresēti bērniem un jauniešiem, pandēmijas seku mazināšanai. No šī gada pavasara ikvienam ir iespēja saņemt arī bezmaksas psiholoģisko palīdzību gan individuāli, gan ģimenei kopumā.

Par mani, draudziņ, nebēdā (22.06.2021.)

Es negāju noskumusi nevienā vietiņā!

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 5 ielikumos īsteno projektu “Par mani, draudziņ, nebēdā”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos latgaliešu uzņēmību, saliedējot sabiedrību dažādās jomās: veicinot lokālpatriotismu un sabiedrības saliedētību, mātes valodas saglabāšanu, vides un veselības mijiedarbību, arodprasmju nodošanu nākamajām paaudzēm, ekonomiski stiprinot dzimto pusi, turklāt uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk.

Vajag klauseit sovam sirdsbolsam

Īrūbežojumu laikā kulturys cylvāki nanūlaide rūkys, vaicojūt vysvysaiduoku vareibu, kai uzrunuot sabīdreibu, tū atbaļsteit. Par Sintiju Velmi nu Krišjuoņu pogosta “Vaduguns” ir vairuokkuort rakstejuse. Kai ža nā, ka jei nikod nanūlaiž rūkys, pi sasnēgtuo naapsastuoj, ari tod, ka koč kas naizadūd, kai īdūmuots. Juosoka, ka vysuos jūmuos, kuruos dorbojās Sintija, Covid-19 īrūbežojumi beja vysstyngruokī.

Kas ir Tova vizitkarte?
-Vodu sīvīšu vokalū ansambli “Elija” Krišjuoņūs, kai ari asu pošnūdorbynuota persona – struodoju kai vizažiste, meikap artiste skaistumkūpšonys salonā Kuorsovā i Rēzeknē. Taipat struodoju kai SPA specialiste, maseju. Nui, dzīžu kūpā ar bruoli Normundu, spielejam balūs, kuozuos i jubilejuos.
Kura nu nosauktuom jūmom ir sirdei vystyvuokuo?
-Muzyka.
Deļkuo?
- Pi vaines māma Ingūna Žogota, partū ka ai muzyku iz ‘tu’ asu nu bierneibys. Kūpā ar jū dorbojūs kapelā, kurā spieļoju vijūli. Vijūli, kai ari varganis spieļoju ari Tiļžys luteraņu bazneicā. Kai māma izvede mani iz skotives, tai nu tuos navaru aizīt.
Covid-19 laiks tok lyka apsastuot?
-Suokumā ruodejuos: “Yes!” Gūdeigi sokūt, napuortraukti atsarodu taidā kai ritinī, kod vysu laiku koč kur juoskrīn. Nabeja breivuo laika, nabeja Zīmyssvātku, kab tūs pavadeitu kūpā ai divejim dālim (Raivo 15.junī nūsvinieja pīktū dzimšonys dīnu, Adrianam - 6,5 godi).
Kai vysu var paspiet?
-Dūmoju, ka Covid-19 laikā variešu pabyut vairuok i ilguok sātā. I patīši kūpā sagaidejom Zīmyssvātkus, kai ari Jaunū godu. Paguoja laiks, i saprotu – nā, nabyus labi. Navarieju nūsēdiet sātā, partū gribīs byut kusteibā.
Kur lai skrīn, ja vyss beja īrūbežuots voi slāgts?
-Nui, skaistumkūpšonai vaļdeiba pasaceja ‘nā’. Kai beja ar finanšom? Koč kas beja atstuots naboltom dīnom, kai ari naizpalyka pabolsts deikstuovis laikā. Juosoka gon, ka veikalus reši apmeklieju, partū ka dzeivuom sātā. Acimredzūt nauda tik troki ari nasatierēja, kluot vēļ saimē puorslimuom kovidu.
Kai kolegys puordzeivuoja īrūbežojumu laiku?
-Eistyn gryuši. Daudzi nasliepe, ka da gola natic par Covid-19 eksistenci, pastreipojūt, ka tei ir mozu uzjāmumu iznycynuošonys plana sastuovdaļa. Saceišu atkluoti, kotram nu myusu juosaprūt, ka nūdūkli ir juomoksoj, partū ka pretejā gadiejumā koč kaidā krizis laikā var palikt bez eksisteņcei napīcīšamajīm leidzeklim. Nav nūslāpums, ka ir cylvāki, kuri samoksu par dorbu sajem aplūksnēs. Asmu gūdeiga pret vaļsti.
Covid-19 laikā socialajūs teiklūs daudzus puorsteidzi ai Māmeņu dīnai veļteitu koncertu...
-Saprotu, ka cylvākim cīši datryukst koncertu. Ivars Saide tūlaik aktivi uzrunuoja leidzcylvākus socialajūs teiklūs, i ar juo atbolstu i paleidzeibu ari topa Māmeņu dīnai veļteits tīšraidis koncerts.
Šei ir forma i veids, kai cytaiži uzrunuot cylvākus, nūpeļneit?
-Nā, tys nav peļņys veids. Tei ir labdareiba, kuru turpynoju, ruodīs, vairuok nakai desmit reizis.
Voi, attuolynuoti uzastuojūtīs, sajuti gondarejumu?
-Nui i nā. Aiz ekrana nav uztraukuma, kai dzīžūt kluotīnē. Ka koč kas nūjukst, var vīgļuok izīt nu šuos situacejis. Ka esi iz skotivis, uztraukums ir miļzeigs.
Voi īsaceitu socialūs teiklus lītuot jaunim dzīduotuojim?
-Tei ir izdeveiba, kas varbyut var paleidziet palikt atpazeistamuokam.
Koncertā kluotīnē visbīžuok ir aplausi, a internetā - nareši iņdeigys pīzeimis, saceisim, gauduoji, na dzīduoji...
-Ar negativismu ir juosazaskar, i juopaīt laikam, kab nūsaryudeitu. Dzeivoju pec principa: “Cylvāks pret tevi byus nagativs tik tod, ka jam pošam koč kas nabyus kuorteibā.” Tys nūzeimoj, ka jam ir problema, na maņ. Jys gondarejumu sajem, cytus kai ba pazamojūt.
Tod lelai daļai sabīdreibys ir problemys?
-Mož. Bysim atkluoti, ir cīši daudz skaudeigu cylvāku.
Kūpā ar bruoli Normundu drūsmeigi startieji “Latvijas Sirdsdziesmā”. Kai viertej šū pīredzi?
-Pīļaunu, ka pītryuka myusu pošu aktivitašu. Patīseibā beju pazuduse nu škārsteikla vidis, deļtam ka sevi pīteica kovids. Juopīzeist, ari itūšaļt ar pylnu jaudu vēļ nāsu atsagrīzusies. Ir juosasajem! Tī vysa Latveja myus ar Normundu redzieja, cīši prīcojūs, ka tykam pusfinalā. Tys ir lels sūļs iz prīkšu.
Kurs vairuok puordzeivuoja, ka koč kū naizadūd realiziet tai, kai planavoite?
-Normunds ir cīši pozitivs. Kas zyn, varējam vairuok agitiet, tok ar rezultatu asu taipat apmīrynuota. Šei pīredze ir cīši pozitiva, i vēļ vīnu reizi saprotu, ka vajag klauseit sovam sirdsbolsam. Lels paļdis Kasparam Makam, kurs myusus aizdrūsynuoja i kužynuoja pīsadaleit TV konkursā.
Asi dzīsmys “Mīļais” vuordu i melodejis autore. Kur smelīs īdvasmu?
-Tuos ir pozitivys, ari negativys emocejis.
Navar tok vysu laiku dzeivuot kai iz puļvera bucys?
-Kotrs cylvāks koč kur daboj moralu baudu. Sajemu enegeji, izejūt uorā, lauku sātys pogolmā, – vyss ir tik šmuks, apleik klusums. Vuordi poši nu sevi izalauž iz uoru, i nav juosoka: “Sintij, tev vajag.” Tai nikod nabyus. Muzykai nikod nāsu grybiejuse atmest ar rūku, nikod. Vairuok mani nūvuordzynoj braukšona i skrīšona. Saceisim, vīnā dīnā juotaisa meikaps pīcim cylvākim, a vokorā juokoncertei. Tod tu suoc saprast, ka vysam datryukst spāka i navar sevi atdūt it vysam iz symts procentu. Tys nūzeimoj, ka lobuok ir nu koč kuo atsasaceit. Pavierseigs dorbs nav dorbs.
Cylvāki nūvuordzynoj?
-Kai kurū reizi. Verūtīs nu molys, daudzim ruodīs, ka asu cīši komunikabla. Eistuo mīra ūsta ir sātā.
Tu dzeivoj Krišjuoņu pogostā Laimā, kas ir vystuoluokais pogosts Bolvu nūvodā. Nu kai ba laucineica...
-Pīcus godus asu struoduojuse uorzemēs i saprotu, ka lauki ir munys muojis. Maņ vajag breiveibu – kab varātu attaiseit durovys i tī nivīna nav.
A preteimā ūdu bors...
-Dzeivojūt dzeraunē, navar mīreigi sēdiet, rūkys kliepī salics. Juorevei, juopļaun zuole itt. Es navaru piļsātā dzeivuot. Apbreinoju tūs, kuri dzeivoj dzeivūklī.
Asi bejuse dzīšmu i deju svātkūs?
-Nui, kūpā ar Laimys lauku kapelu, kod spēlejam Vērmanis duorzā Reigā. Uzskotu, ka kotram cylvākam, kurs nūsadarboj ar doncuošonu, dzīduošonu voi spēliešonu, nūteikti juoizjiut dzīšmu i deju svātku garša, kas ir unikala i īdvasmojūša. Kai vierteju attuolynuotus svātkus? Dūmoju, ka šūgod juoreikoj skūlānu svātki, koč voi attuolynuotā formatā. Kotram ir koč kaids nūdūms, i tū nadreikst atjimt. Maņ pateik vērtīs, kai cylvāki doncoj. Sovukuort kūri lobuok klauseitīs kluotīnē.
Kaidi ir nuokūtnis plani?
-Tū ir daudzi. Ir cylvāki, kuri skrīn piec naudys. Ir cylvāki, kuri tveikst piec sirdsmīra.
Staigoji ar ružovom brillem?
-Iztykai nūpeļneit vajag, a navys skrīt tik deļ naudys. Nā, tai nabyus. Doru tū, kas maņ pateik.

Voi byutu gotova sevī koč kū kardinali maineit?
-Nui, tik na dzeivisvītu. Lauki lai palīk. Kod nūtiks kardinalys puormainys? Tai tod vajag sovaiduokys dzīsmis pīraksteit... Vosorā vyss kas troks var nūtikt. Myusim ir plans kūpā ar Zinti Krakopu īdzīduot dzīsmi. Maņ jo dzīsmis pateik.
Voi vaļdeiba dareja vysu īspiejamū, kab Covid-19 laikā atbaļsteitu kulturys darbinīkus?
-Ka byutu vareiba pabyut vaļdeibā, tod raudzietu panuokt, kab cylvāki sajem pabolstus vīnolga kaidā veidā, koč voi par attuolynuotuom iniciativom. Baiss pat īsadūmuot, kai guoja muzikim, kurim nabeja nivīna pasuokuma. Nasliepšu, ka nu suokuma ari beju apjukuse i nūsabeiduse, prūti: “Kū dareit?”
Varbyut audziet kanepis?
-Veidoju peoneju duorzu. Mīlesteiba iz pučom, vystycamuok, montuota nu dzeda pusis. Kai vysu paspieju? Nazynu, nu paspieju. Maņ pat ir laiks šod tod pušdīnlaiku ar bārnim paguliet.
Voi nasabeisti izdegt?
-Par tū nāsu dūmuojuse, uzskotu, ka vyss nūteik cylvāku golvuos. Ka tu dūmuosi pozitivi, tod ari vyss isadūs. Kū doru, kod sirdūs? Kod monu, ka tyvojās morals spruodzīns, tod skrīnu - paleidz sports. Taipat stimulu dūd bārni, tyvuokī cylvāki.
Kai viertej politiķu sūlejumus?
-Bejušais Krišjuoņu pogosta vadeituojs Jāzeps Ludboržs vieliešonu dīnā sūleja apiest capuri, ka nūasfalties celi Tiļža-Krišjuoni. As nūspieļuošu par breivu vysim balu. Stabili! Pīrunuošu ari māmu, bruoli i cytus.
Pyrmū reizi startieji vieliešonuos. Deļko taida izviele?
-Asu cīši pozitivuos dūmuos par politiki Tāli Korlašu. Jys ir cylvāks, kurs izdora tū, kū sūla. Dūmoju, ka ari tuoļuok dorbuošūs politikā. Maņ padūmā ir vairuokys lītys, kas byutu juomaina kulturys jūmā. Saceisim, lelim pasuokumim juonūteik na viņ Bolvūs. Biedeigi, ka myusim vairs nav “Osvalda”. Kaidu vaicuojumu es uzdūtu festivala producentam Mārim Lāpānam? Voi navar atjaunot šū jaukū kasgadejū tradiceju, koč voi ar vīnu skotivi? Tī myusim beja svātki! Natycu, ka kulturys sferā navar atrast finansejumu šaida pasuokuma atjaunuošonai.
Voi byutu gotova sēdiet n-tuos stuņdis Kulturys ministrejā, kab pīruodeitu, ka šaids pasuokums ir sabīdreibai vādzeigs i svareigs?
-Nui, ministram izstuosteitu sovu redzīni, i jis mani varbyut saprostu. Cylvāki ir izsluopušs piec koncertim. Pādejū reizi, ruodīs, uzastuoju pārņ rudinī.
Kaida ir pošvaļdeibys lūma vītejuos kulturys izaugsmē?
-Liemiejvarai ir juoatbolsta sovejī, myusu nūvodā ir tik daudzi muzykantu i muziķu. Ruodīs, ka itūšaļt atbolsts nav taidā leiminī, kaidā tys varātu byut. Pyrmkuort, vadeibai juoapzynoj i juoīpazeist myusupusis muzyki. Ūtrkuort, juosnīdz maksimals atbolsts. Tagad nūvods ir leluoks, ari konkurence byus leluoka. Voi kotrs sovu dečeiti viļks iz sovu pusi? Juostruodoj placu pi placa, koč i kotrs par sovu saimi dūmoj vairuok. Kas gon myusus, attuoluokū pogostu, pīminies?
Kai mozam bārnam izskaidruotu tautysdzīsmis vuordus “Es negāju noskumusi nevienā vietiņā”?
-Sevkurā nagativā voi švakā lītā var atrast pozitivū. Taipat juobyut cylvākim, kuri gryutā breidī uzklausa, i tei ir muna saime. Paļdis!

Dara to, ko nespiež darīt 

Māri Lāpānu mūspusē pazīst gan kā producentu, gan kā pasākumu vadītāju, gan kā kultūras darbinieku, gan kā mūziķi, gan kā literātu. Šķiet, šos ‘gan’ varētu vēl turpināt un turpināt. Taujāts, kas ir Māris, viņš atsmēja, pavēstot, ka ir piederīgs kultūras apritei. “Bet es neesmu tas cilvēks, kurš ieņem kaut kādus algotus amatus. Vados pēc savām izjūtām, pēc savas būtības - ja man ir vēlme paveikt kaut kādu darbiņu kaut kādā attiecīgajā brīdī un ja mani tas aizrauj, tad es no tā nebaidos un daru,” viņš piebilda.

Šobrīd ir šāda vēlme kaut ko darīt?
-Man vienmēr ir vēlme kaut ko darīt, bet šī vēlmes uz brīdi pazūd - varu arī neko nedarīt. Tikai šis stāvoklis parasti ātri pāriet. Ikdienā esmu ļoti vienkāršs cilvēks, kurš strādā veikalā, kur tirgo skaņu un gaismu aparatūru, kā arī mūzikas instrumentus - rakstu piedāvājumus, noformēju pavadzīmes un daru visādas šādas lietas. Tiesa, iekšējā mana būtība vairāk pieder kultūras sfērai. Kā es jūtos? Neesmu šauras jomas speciālists.
Vai tas ir labi?
-Reizēm tas nav labi. Var apskaust cilvēkus, kuri vienā jomā spēj sasniegt ārkārtīgi lielus dziļumus vai augstumus. Es noteikti to nevaru izdarīt, jo neesmu ne super augstas klases izpildītājs, ne super augstas raudzes aktieris, režisors, skaņotājs vai gaismotājs. Tomēr mūsu platuma grādos pierādās, ka reizēm jābūt universālam cilvēkam. Tāds esmu – vajadzības gadījumā varu būt gan drusciņ dzejnieks, gan drusciņ muzikants... Galvenais visu darīt ar prieku.
Turpinot šo domu, var piebilst, ka drusciņ arī grāmatas top?
-Pērn rudenī iznāca trešais dzejas krājums. Tās ir pārdomas, un tikai. Es nepretendēju uz to, ka tās ir ļoti augstvērtīgas un tāpēc kādam ļoti vajadzīgas. Tomēr priecājos, ja kādam dzeja šķiet interesanta. Tā jau ir savstarpēja komunikācija. Jebkurš jebko kādam var piedāvāt. Cik tas aizrauj citus cilvēkus, tā jau ir gaumes lieta. Daru to, ko man neviens nespiež darīt.
Kādos dzīves mirkļos top dzejas rindas?
-Tas ir spontāns process. Nav svarīgi - nakts vai diena, svarīgs ir dvēseles stāvoklis un noskaņojums. Tad gan – ja paspēj notvert, tad ir. Tas, kas nav noķerts, aizmirstas ļoti ātri. Paliek tikai sajūta, vibrācija: “Eu, tas vārdu salikums, kas varēja būt, ir pazudis. Tas nav atgriežams, bet tā laikam ir visiem sen zināma patiesība.
Kā ar mūziku?
-Grupa “OTTO” nav izjukusi, lai gan pēdējā laikā, ja vispār gadās uzspēlēšana, Juris vairāk muzicē individuāli, bet es vairāk uzstājos kopā ar dēlu Dāvi. Tas varbūt bija neapzināts pagrieziens, bet es saprotu, ka mani tas ļoti aizrauj. Mūsu ar Dāvi kopēja uzstāšanās sākās, šķiet, februārī, pateicoties Gulbenes novada Kultūras pārvaldei, kas aicināja izveidot muzikālu apsveikumu mediķiem.
Neizpalika arī oriģināldziesma?
-Jā, tas man ir daudz saistošāk. Iekārtojām nelielu, improvizētu skatuvīti, aprīkojām ar skaņas un gaismas tehniku un nospriedām, kāpēc neiespēlēt vēl kādas dziesmas. Facebook ar šo mākslu padalījos ar līdzcilvēkiem, un izrādījās, ka Covid-19 laikā tas ir aktuāli. Mums ir bijušas četras uzstāšanās iespējas, kurus es saucu par fona koncertiem. Kāpēc tā? Pasākumi tiešā kontaktā ar publiku nedrīkstēja notikt. Gulbenē 8.martā kultūras nama foajē aiz stikla sienas komunicējām ar garāmgājējiem. Bija forši! 4.maijā pabijām Lizumā, bet 9.maijā - Lejasciemā. Nē, nē, tas bija saistīts ar Mātes, nevis Uzvaras dienu. Balvos bija tas gods uzstāties 15.maijā, Muzeju naktī.

Uzstāties kopā ar dēlu...
-... ir forši. Domāju, viņam tas arī patīk. Dāvis sirdī un pēc būtības arī ir mūziķis. Šajā laikā, kad plašākas aktivitātes bija liegtas, mums tā bija laba iespēja izpausties.
Kā Covid-19 laiku vērtē mūziķi?
-Šis laiks ir savdabīgs pagrieziena punkts, kad daudzas lietas jau tagad nav tādas, kādas ir bijušas. Diemžēl, labklājības un veselības vārdā vai pat visas nācijas vārdā paralēli notiek arī nelāgas lietas. Cilvēki zaudē ierastās tradīcijas, ar kurām visu laiku dzīvojuši, kas ir svarīgas. Baidos, ka vienubrīd varam nonākt pie pagrieziena punkta, kad liksies, ka tās nav vajadzīgas.
Piemēram?
-Dziesmu un deju svētki. Attālināti svētki man nešķiet saistoši.
Neatbalsti to rīkošanu?
-Es, visticamāk, būtu nogaidījis. Kāpēc? Pazūd saikne starp izpildītāju un skatītāju. Pazūd gatavošanās process, kā arī aizbraukšanas sajūta. Nofilmēt nelielā kameriņā... Var jau teikt, ka labāk tā, nekā vispār nekā. Tai pat laikā baidos, ka līdz ar to šī lieta tiek krietni devalvēta. Tā var neradīt prieku. Tas ir kā ar zupu – nevis karsta zupa, bet remdena, knapi uzsildīta. Izpaliks liela notikuma garša.
Vai valdība un vietvaras ierobežojumu laikā darīja visu iespējamo, lai atbalstītu radošus cilvēkus?
-Negribas noliegt visas tās darbības, kas ir veiktas. Ļoti ticu, ka tās veiktas cēlu mērķu vārdā. Vienīgā problēma ir tā, ka neviens jau nezina, ko un kā izdarīt, lai visiem būtu labi. BET... neko nedarīt nedrīkst. Kaut kādā ziņā jau šķiet, ka atsevišķos virzienos kaut kas ir pārspīlēts. Reizēm ir jāsaņemas, tostarp jādara nepatīkamas lietas, lai galarezultāts būtu pozitīvs. Vēlreiz teikšu, ka problēma ir tā, ka mēs nezinām, kas īsti ir jādara. Arī par vakcīnām runājot. Bet laiks jau parādīs kas ir kas.
Vairāki cilvēki ir izteikuši pārmetumus pašvaldībām, ka Covi-19 ierobežojumu laikā vairāk vajadzējis nodarbināt mūspuses mūziķus.
-Vienalga kādā periodā, pandēmijas vai ne pandēmijas laikā, jābalansē starp vietējiem un ļoti atpazīstamiem māksliniekiem. Nav labi iebraukt vienā grāvī – tagad topā būs tikai vietējie mākslinieki, un mums nav vajadzīgs Raimonds Pauls. Tas ir muļķīgi. Vai arī – aicināsim tikai populārus māksliniekus, bet savējos ignorēsim. Nedrīkst iebraukt pašapmierinātā savā pīļu dīķī. Gribētos vērsties pie jebkura izpildītāja, vienalga - vietējais vai lielais, padomāt par to: “Cik tu vērts esi, vari un gribi būt?” Cilvēks, kurš puspantiņu iemācījies, nu laikam nevar būt augstākās raudzes zvaigzne. Ir jāpapūlas! Gan jau tas populārais mākslinieks būs ieguldījis gana daudz enerģijas un laika, lai par tādu kļūtu. To nevar nenovērtēt. Bet, protams, nedrīkst noniecināt arī vietējās iniciatīvas. Muzeju naktī Balvos nekas netika organizēts īpaši vai pompozi, bet cilvēkiem patika. Es teiktu – cienīsim sevi, bet nevajag, tīksminoties tikai par sevi, noliegt citu veikumu.
Sintija Velme, jautāta, kādu jautājumu viņa uzdotu Mārim, atzina, ka vēlas noskaidrot, vai nav iespējams atjaunot “Osvaldu”?
-Varbūt. Tas bija ļoti interesants laiks vairāk nekā divdesmit gadu garumā. Visi mēs kļūstam vecāki, laiki mainās, un, godīgi sakot, nav iekšējās enerģijas, lai pie šīs lietas pieķertos. Ar prātu ‘jā’, ļoti labprāt, bet... Pasākumi ir salīdzināmi ar cilvēkiem – viņi nāk un iet. Ir mainījusies gaume, ir mainījušās daudzas lietas un aktualitātes. Un cilvēku ir palicis mazāk... Bet pieņemsim, ka šobrīd vienkārši ir iestājusies pauze. Es negribu pateikt, ka “Osvalda” vairs nekad nebūs.
Rakstot par Muzeju nakti, atļāvos Māri un Ģirtu Ripu nosaukt par veco gvardi...
-Tieši tā! Pat metāls ar laiku nogurst. Es nevaru sev vienkārši pateikt, ka man būs tādas pašas emocijas un spars kā pirms divdesmit gadiem.
Kādas idejas mājo Mārim galvā?
-Cenšos realizēt to, par ko varu aizdegties, turklāt izdarīt no A līdz Z. Pēdējā laikā esmu pievērsies tehniskām lietām, kas saucas gaismošana un skaņošana. Patīk vecas sienas pārvērst par krāsainiem objektiem.
Kad atkal Tevi varēsim sastapt uz skatuves?
-Pašlaik esmu izveidojis Bērnības svētku programmu. Jautājums tikai: “Vai Bērnības svētki būs?” Katru gadu cenšos bērniem sagatavot Ziemassvētku un Bērnības svētku programmas.
Kā vērtē faktu, ka cilvēkus dala vakcinētajos un nevakcinētajos?
-To varētu saukt arī par diskrimināciju. Vai kāds var 100% apgalvot, ka vakcinēties ir ļoti labi?
Var, piemēram, valdība...
-Lai tā būtu. Tomēr domāju, ka pagaidām nav tik daudz pētījumu, lai tā varētu apgalvot. Pats nogulēju vienpadsmit dienas slimnīcā pēc potes saņemšanas, turklāt nevis saistībā ar Covid-19, bet ar kaiti, par kuru man nebija pat nojausmas. Nevaru izslēgt, ka slimība nebija saistīta ar vakcināciju. Katram mietam ir divi gali. Diskriminācija šajā jomā noteikti pastāv, kaut arī, iespējams, cēlu mērķu vārdā. Visbriesmīgākais, ko varam sagaidīt, ir neziņa, kā izkļūt no neviennozīmīgām situācijām.
Ko nozīmē tautasdziesmas vārdi “Es negāju noskumusi nevienā vietiņā”?
-Cik nu mēs garā stipri esam, tik viegli būs pārciest jebkuras grūtības, tostarp pandēmiju. Jūtos pietiekami par sevi pārliecināts pat tad, ja nevaru kaut kur izpausties uz āru. Es varu sēdēt uz dīvāna un domāt, turklāt šajā brīdī justies ļoti labi par tām domām, kas izdomātas. Jāmeklē garīgais spēks sevī.
Kurš variants labāks – dzīvot ar rozā brillēm vai būt pragmātiskam?
-Jaunībā jau viss šķiet daudz rožaināks. Daudzi cilvēki nav saskārušies ar dzīves realitāti.
Kā mūziķi dzīvoja un izdzīvoja liegumu laikā?
-Neapskaužu cilvēkus, kuri visu ir uzlikuši uz vienas kārts. Esmu nedaudz labākā situācijā, jo darbojos dažādās jomās. Visgrūtāk ir cilvēkiem, kuriem pamatdarbs ir koncerti, ja runā par kultūras jomu. No kaut kā taču ir jādzīvo?
Nav noslēpums, ka nereti mākslinieki saņem maksu aploksnēs, piemēram, strādājot privātos pasākumos...
-Līdz ar to dīkstāves pabalsti iet secen, bet kuņģa lielums no tā nemainās. Jau sen strādāju legāli, tāpēc īpaši sūdzēties nevaru.
Tuvojas Līgo svētki. Vai Latvijas iedzīvotāji ir vienoti jeb, kā krievu teicienā: “Maja hata skraju, ničevo ne znaju” (neko nezinu, mana māja nomalē)?
-Pirms pandēmijas, pat pirms desmit gadiem jau raucu pieri par to, ka daudzas tradīcijas ja ne devalvējas, tad krasi mainās.
Uz labo vai slikto pusi?
-Grūti pateikt. Dzīve nekad nestāv uz vietas, un tas ir labi. Runājot par Jāņiem, lielākoties kaimiņi viens ar otru vairs nesvin svētkus kopā, kā arī nedzied kopā. Daudzi svētki, arī Ziemassvētki, ir komercializējušies. Un mēs sākam pazaudēt svētku garšu. Tas atkarīgs no pašiem cilvēkiem, un sāksim ar ģimeni. Tradīcijas, svētku un prieka sajūtas, vienalga, vai tie ir Jāņi, vai citi svētki, jārada sev tuvāko lokā. Jāmācās priecāties, nevis gaidīt, kad atnāks mistiskais vecītis vai Jāņa tēvs, kas dāvās prieku.
Kā nepazaudēt vērtības?
-Laiks izdara savas korekcijas. Mūsdienu tehnoloģijas rada iespējas, kuru kādreiz nebija. Facebook ir tā pati tirgus sievu tenku vācele. Tikai tagad to var izdarīt ļoti ātri – var aprunāt, izlielīties utt. Kam ir jāmainās? Jāaizliedz jaunās tehnoloģijas, un cilvēki sāks atkal viens ar otru komunicēt (joks). Novēlu visiem būt optimistiem un neaizmirst, ka velns ne vienmēr ir tik melns, kā viņu mālē. Meklējiet un atrodiet savas sajūtas un izjūtas! Nereti gribas pasmīkņāt par dižajām dzīves problēmām. Re, blogerim apmeklētāju lūpas par mazu vai lielu. Ko domāt divgadīgam bērnam, kurš saņem ķīmijterapiju? Mēs jau varam izlikties, ka šādu problēmu nav. Jāpiebilst, ka dzīves grūtības izgājuši ļaudis uz dzīvi raugās ar pavisam citām acīm. Tāpēc arī problēmu gūzmā jāprot saskatīt kaut ko skaistu. Arī man gribas darīt kaut ko patiesu...

Eksperta viedoklis

Virsmērķis ir sniegt atbalstu

Lita Kokale, Kultūras ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja:
-Covid-19 ierobežošanai noteiktie drošības pasākumi kultūru ietekmējuši kā nevienu citu nozari Latvijā – tā bijusi pilnīgā dīkstāvē, daļēji ierobežotu darbību, bet kopš pandēmijas sākuma Latvijā (2020.gada 12.marta) un valstī noteiktās ārkārtējās situācijas laikā nevienu brīdi nav darbojusies bez kāda veida ierobežojumiem un ar pilnu jaudu kā pirms Covid-19 ienākšanas. Neskatoties uz grūtībām, kas bija jāpārvar kultūras darbiniekiem, nenoliedzami ir arī daudz veiksmes stāstu – veikumu kultūrā, kas radīts pandēmijas apstākļos, tiekoties ar skatītājiem digitālā formātā, Kultūras ministrija apkopojusi #Ēkultūra resursā – https://www.km.gov.lv/lv/ekultura-digitalie-resursi-un-e-pakalpojumi.
Tuesi.lv komanda ir izveidojusi veiksmes stāstus par 13 personībām kultūrā, kas pandēmijas laikā nav padevušies, bet atraduši kādu jaunu nodarbi. Un ikkatrs no projektiem, kas 9 nozarēs kultūras jomā tiks īstenoti Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā “KultūrElpa”, sniegs atbalstu jaunu kultūras produktu un pakalpojumu radīšanai un jau izstrādāto kultūras produktu un pakalpojumu pielāgošanai un īstenošanai pastāvošo ierobežojumu apstākļos visās kultūras nozarēs, krīzes laikā nodrošinot kultūras pieejamību plašam iedzīvotāju lokam, aptverot dažādas mērķgrupas un nodrošinot reģionālo pārklājumu.

* Par publikāciju “Par mani, draudziņ, nebēdā” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”