1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
27-11-2020
Vārdadienas šodien: Lauris, Norberts

Rakstos

“Dots devējam atdodas” (27.11.2020.)

Es tevi redzu, tu mani nē

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Kamēr dzīvojam, tikmēr domājam. Bet domāt aizliegt nevar!

Paust neērtu un daudziem netīkamu viedokli, dzīvojot lokālā vidē, mūsdienās var atļauties ne katrs. Tam traucē darbs, ieņemamais amats un bailes būt nesaprastiem. Taču ir arī izņēmumi. Viens no tiem ir “Vaduguns” lasītāju iecienītais personāžs Perdinavas Izidors, kurš nevairās pateikt to, ko domā. Kā Izidoram klājas šobrīd un ko viņš domā par apkārt notiekošo, saruna ar viņu pašu.

 

Laikraksta “Vaduguns” lasītāji pazīst Perdinavas Izidoru un vienmēr gaida viņa pārdomas par kādu svarīgu jautājumu. Bet, ja kāds Jūs tomēr nezina, iepazīstiniet ar sevi...
-Perdinavas Izidora tēls “Vaduguns” redakcijā radās jau pirms divdesmit gadiem vairāku nejaušu (ja pieļauj, ka nejaušības vispār notiek) sakritību rezultātā. Pirmais uzradās Izidora portrets, kuru atnesa kāds labs paziņa. “Re, kādu interesantu ģīmi atradu internetā!” šis teica, ienākdams redakcijā, un portrets ieņēma godpilnu vietu kabinetā pie sienas. Cilvēki nāca un gāja, apskatīja bildi, dažiem tā patika, citiem ne visai, līdz kādu dienu kabinetā ienāca cits sens paziņa. “Tas taču ir Izidors no Perdinavas ciema!” uzmetis skatu portretam, ar lielu pārliecību paziņoja ienācējs un izstāstīja, ka tāds tiešām esot dzīvojis Susāju pagasta Stūrīšu ciemā, ko kādreiz sauca par Perdinavu. Tagad portretam jau bija arī vārds. Pēc kāda laika kalendārs rādīja tuvojamies 2000.gada 1.aprīli, un redakcijā tika spriests, ka vajadzētu kaut ko uzrakstīt joku dienai par godu. Radās doma, ka, sakarā ar šo svarīgo datumu, laikraksta lasītājus varētu uzrunāt Izidors no Perdinavas ciema. Tā Izidors nokāpa no sienas un pamazām sāka iedzīvoties redakcijas kolektīvā un laikraksta slejās. Iesākumā ar nelielām humoristiskām pārdomām par dažādiem dzīves notikumiem, bet vēlāk raksti par Perdinavas ļaužu dzīvi, sābru Donatu, politiku un citām sadzīves lietām palika arvien apjomīgāki. Laika gaitā ir bijuši arī kuriozi. Dažiem Perdinavas Izidors patika, bet kāda kundze reiz uzrakstīja redakcijai dusmīgu vēstuli par to, ka tik šausmīgu ģīmi nedrīkst likt avīzē un tas ir jāaizliedz ar likumu. Lai kā tur būtu vai nebūtu, ir jākonstatē fakts, ka Izidors no Perdinavas ciema “Vaduguns” redakcijā mitinās jau vairāk nekā divdesmit gadus.
Nereti tieši Izidors ir tas, kurš runā par sabiedrībā aktuālām un neērtām tēmām, par kurām daudzi izvairās paust savu viedokli. Kas mudina neklusēt?
-Tagad ir savdabīgs laiks sabiedrības attīstībā. It kā beidzot pie mums ir vārda brīvība, it kā nekādas cenzūras nav, bet tajā pašā laikā cilvēki arvien biežāk saprot, ka nevar atļauties teikt to, ko domā, jo no visām malām sajūt neredzamu spiedienu uz sevi. Tas tiek darīts ar dažādām manipulācijām. Uz indivīda apziņu iedarbojas ar tādiem saukļiem kā tolerance, sabiedriskā doma, korporatīvā atbildība un daudziem citiem. Ar visdažādākajiem likumiem, noteikumiem, regulām cilvēki sevi tā sapinuši un sasaistījuši, ka daudzi baidās pat domāt, kur nu vēl izteikties vai runāt. Katrs sajutis, cik viegli viņa brīvību var ietekmēt ar dažādiem finanšu mehānismiem. Nemaz tālu nav jāmeklē piemēri, kas liecina par to, kas notiek ar tiem, kuri nepareizi runā vai nav apmierināti ar valsts politiku. Tā tas vēsturē ir bijis un būs, bet, jo vairāk jūs klusēsiet, jo tuvāk zemei būsiet spiesti rāpot. Tāpēc jāizmanto katra iespēja runāt un paust savas domas.
Vai tā nav cīņa ar vējdzirnavām?
-Varbūt, bet te nav variantu. Katram ir jācīnās savu iespēju robežās, kamēr kolektīvā plānprātība nav ņēmusi virsroku.
Kas ir tas, kādēļ tautai tik tuvas Jūsu domas un procesu vērtējums?
-Tas ir pārāk skaļi teikts. Piekrītu, ka ir tādi, kam tuvas Perdinavas Izidora domas un procesu vērtējums, bet baidos, ka tie nav vairākumā. Acīmredzot daļa cilvēku Izidora teiktajā saskata paši savas ikdienas problēmas un skaļi neizteiktās pārdomas.
Perdinavas Izidora vārds jau aizgājis “tautās”. Esam dzirdējuši par Perdinavas bāru, Jūsu vārdu piesauc arī citviet. Kādas emocijas tas raisa?
-Pozitīvas. Kāpēc gan Perdinava nevarētu atdzimt un kļūt par atpazīstamu vietu Latgalē? Lai veicas visiem, kuri kaut ko dara lietas labā! Kā savulaik teica Edgars Liepiņš: “Vajag tik rakt!”
Pārsvarā Izidoru pazīst kā izteiktu opozicionāru. Tā ir pārliecība vai poza?
-Jebkura vara ir opozīcijā tautai. Atšķirība dažādās vietās ir tikai pārvaldes kvalitātē, metodēs un vēsturiskajā situācijā. Pie vienas valdības tautai dzīvojas labāk, pie otras - sliktāk, bet pie citas kļūst tik neciešami, ka tiek taisīta revolūcija. Mēs jau daudzreiz paši savām acīm esam redzējuši, cik vienota ir vara ar tautu un kā tiek ievērotas tautas intereses. Nevajag klausīties par to pasakas. Tā kā esmu viens no tautas, tad automātiski esmu opozīcijā, un tā nav nekāda poza. Gudra ir tā vara, kura ieklausās tautas balsī un strādā tā, lai tauta neietu mazumā un dzīvotu labāk.
Šobrīd visi piedzīvojam sarežģītu - Covid - laiku. Izmaiņas notiek gan pasaulē, gan mūsu valstī. Kā ar perdinaviešiem un Perdinavas ciemu? Viņus tas kaut kā skāris?
-Visas sērgas visvairāk skar lielās pilsētas un biezi apdzīvotas vietas. Cilvēki tajās paši salien vieglākas un ērtākas dzīves meklējumos, bet par šīm ērtībām viņiem nākas maksāt ar savu un savu bērnu veselību. Perdinavas ciemu nekāds Covid nav skāris un arī neskars, ja vien tas ļaunprātīgi un mērķtiecīgi tur netiks ievazāts. Arī ar psihisko veselību perdinaviešiem viss ir kārtībā un, atšķirībā no dažām citām vietām, masu psihoze vēl nav iestājusies. Perdinavā dzīve rit savās sliedēs.
Kas, Jūsuprāt, jādara, lai mūsu cilvēki varētu dzīvot cienīgos apstākļos un cilvēka cienīgu dzīvi?
-Katram indivīdam šie kritēriji ir atšķirīgi. Sākumā ir jādefinē sev, kas tev ir “cienīgi apstākļi” un “cilvēka cienīga dzīve”, tad jācenšas ar savām prasmēm un darbu sev to nodrošināt, jo neviens cits uz paplātes neko klāt nepienesīs. Cilvēka cienīgu dzīvi nevar garantēt ne ministra, ne deputāta postenis, ne no citiem nozagts naudas maiss. Ja kaut ko nevari realizēt viens pats, ir jāprasa palīdzība no valsts, jo valsts tiešais pienākums ir organizēt darbus, kurus nevar paveikt atsevišķi indivīdi.
Kā šajā pandēmijas laikā pavadāt ikdienu un svinat svētkus?
-Gandrīz tāpat kā ne-pandēmijas laikā. Ir daudz dažādas nodarbošanās, garlaicīgi nav. Galvenais, lai būtu vismaz minimāla fiziska un garīga kustība. Ar dažādu svētku svinēšanu nekad neesmu aizrāvies, tā nav mana prioritāte. Galvenais ir mācēt radīt sev svētku noskaņu arī ikdienā, ar to pilnīgi pietiek.
Raksturojiet savu Perdinavu. Vai, gadiem ejot, arī tā mainījusies? Perdinavieši gaida novadu reformu, un ko tā varētu atnest iedzīvotājiem?
-Perdinavu skārušas visas tās pārmaiņas, kas jau gadiem ilgi notiek Latvijas un Latgales laukos. Perdinaviešiem atliek vien noskatīties, kā tiek iznīdēta Latvijas lauku sadzīve un tās kolorīts, likvidētas viensētas un ciemi. Te kāds var iebilst, ka valdības plānos nekur nav rakstīts par lauku dzīves un cilvēku iznīdēšanu un ka šāds apgalvojums ir meli un dezinformācija. Tādi plāni nav tautai skaļi jāpaziņo, pietiek ar to, ka tos mērķtiecīgi realizē. Nav svarīgi, vai tas notiek ļaunprātīgu, mantkārīgu nodomu rezultātā, vai vienkārši aprobežotības un prāta trūkuma dēļ. Galvenais ir rezultāts. Ja pēc diviem pasaules kariem un deportācijām laukos vēl dzīvoja ļaudis, tad tagad tie ir tukši. Perdinavieši negaidīja ne pirmo novadu reformu, ne tagadējo, jo lauku cilvēkiem tādas reformas neko labu nav nesušas un nenesīs. Šīs reformas ir vajadzīgas ierēdņiem, lai pārdalītu ietekmes sfēras, norakstītu atbildību par padarīto un neizdarīto, ērtāk iekārtotos krēslos un labāk saprastu, ko vēl te var paņemt un optimizēt.
Kādas Izidoram attiecības ar vietējo varu? Citviet ir tā – ja draudzējies ar vietējo varu, piešķir zemi un amatu, bet, ja centies dzīvot pēc sirdsapziņas, iztikšana švaka...
-Jā, ir dzirdēts, kā vienā otrā pagastā ir tikuši dalīti meži un zemes. Kuri tuvāk varai stāvējuši, tiem arī vairāk esot ticis. Manu zemi vectēva tēvs cara laikā no muižkunga izpirka, līdumu nolīda un pats mājas uzbūvēja. Nāca cita vara, zemi atņēma, vēl cita atkal atdeva atpakaļ. Nav izslēgts, ka atkal atradīsies kādi, kuri gribēs ar dažādām metodēm to atņemt. Vietējā vara centīgi un regulāri iekasē nodokļus, bet tā kā es neskaitos ne nabags, ne kādas minoritātes pārstāvis, ne elitei pietuvinātais, tad vara par mani neizrāda interesi. Arī amatu nav piešķīruši, taču par iztikšanu nesūdzos, ir bijuši arī sliktāki laiki.
Kā vērtējat attālinātās mācības un darbu?
-Pieļauju, ka ir dažādi darbi, kurus gluži labi var darīt arī attālināti, un šis pandēmijas laiks tiks izmantots, lai konstatētu, kur varētu optimizēt darbinieku skaitu nākotnē. Attālināto mācību eksperiments visdrīzāk beigsies slikti gan skolēniem, gan skolotājiem. Tas ir ceļš uz izglītības degradāciju. Ja pieļauj domu, ka nākotnē sociāli aktīvas un izglītotas personības nebūs vajadzīgas, tad viss kļūst saprotams.
Vai garajos rudens vakaros sanāk palasīt arī kādu grāmatu?
-Diemžēl grāmatu lasīšana palikusi par ekskluzīvu nodarbi, ko vairs reti var atļauties. Manuprāt, pie tā ir vainojama iespēja citos veidos daudz īsākā laikā iegūt visdažādāko informāciju ļoti koncentrētā veidā. Dzīves temps ir palicis tik straujš, ka atslēgties no visa apkārtējā un pilnībā pieslēgties grāmatas autora pasaulei sāk palikt problemātiski pat tiem, kuri savā dzīvē ir daudz lasījuši un uzauguši kopā ar interesantām grāmatām. Var saprast, kāpēc daļa jaunatnes maz lasa grāmatas, neskatoties uz to, ka tādējādi daudz kas tiek zaudēts.
Par ko pēdējā laikā visgaršīgāk sanācis pasmieties?
-Grūti tā uzreiz pateikt, bet reizēm sanāk gan pasmieties no sirds. Tātad nav nemaz tik slikti. Smiekli ļoti labvēlīgi iespaido veselību visplašākajā nozīmē. Ja kādam ir humora izjūta un viņš var smieties no sirds, tad tā ir vesela bagātība, ko nevar aizvietot ne ar ko citu un ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. Protams, labi ir, ja reizēm vari pasmieties arī par sevi.
Kā Izidoram veicas ar masku nēsāšanu?
-Pēdējā laikā jūtu, ka man parādās stipra vēlēšanās nopirkt un uzlikt kaķa, zaķa vai vāveres masku. Nevaru saprast kāpēc, bet šī vēlēšanās paliek arvien stiprāka. Viendien no rīta pamodos un sapratu, ka nav ko ar kaķiem un vāverēm niekoties, bet steidzami ir jāpērk velna maska un jābrauc taisnā ceļā uz Saeimu un Veselības ministriju, jo ir skaidrs, ka bez maskām mēs no Covid vaļā netiksim. Sataisījos jau braukt, bet Perdinavas ciemā man komandējumu negrib parakstīt. Saka,- Izidor, tu esi galīgi sajucis ar tām maskām, ja tā turpināsies, mēs tevi ķersim ciet un vedīsim pie psihiatra. Paskaties apkārt, Perdinavā visapkārt svaigs gaiss, cilvēku maz un nekāds Covid nekur nav ne redzēts, ne dzirdēts. Kādas vēl maskas? Saku: “Dzirdēju, ka Balvos pa ielām visi staigā, uzlikuši maskas, arī personīgajās mašīnās brauc ar maskām uz mutes, daži pat dušā mazgājas un naktīs guļ ar masku, bet divi esot atteikušies no ēšanas, jo baidās, ka Covid ieskries mutē, tiklīdz šie noņems masku. Speciālisti brīdinājuši, ka tas esot iespējams. Trakas lietas notiek Balvos! Cilvēki ir ļoti sabiedēti. Runā pat, ka visus, kuriem nebūs maskas, ķers ciet, uzliks strāpi un iežogos speciāli izveidotās Covid nometnēs, bet, ja stāvoklis neuzlabosies, valdība pieņems likumu, ka neviens vairs nedrīkstēs no gultas celties augšā un kaut kur iet. Visiem būs jāguļ, lai tik Covid sērga tālāk neizplatītos.” Kamēr es tā runāju, pamanu, ka man apkārt sāk pulcēties perdinavieši. “Klausies, Izidor,” šie saka, “mēs parakstīsim tavu komandējumu, brauc uz Rīgu un pasaki, ka mēs nepiedalīsimies tai Covid afērā, jo pastāv arī citi viedokļi, tikai cilvēki baidās tos paust. Mums nepatīk šī spēlīte, un viss! Sākumā mērķtiecīgi tiek sagrauta medicīna un optimizētas slimnīcas. Tikko tas ir izdarīts, pēkšņi arī Covid kā uz pasūtījumu ir klāt, bet nepietiek vairs ne gultasvietu slimnīcās, ne zāļu, ne speciālistu. Pēkšņi nekā vairs nav, tikai pilns internets un TV ar dažādiem šausmu stāstiem. Kur ir mūsu izcilie zinātnieki, mediķi un pasaules gaišie prāti, kuriem būtu jāpalīdz cilvēkiem šādos brīžos? Līdz šim palīdzības vietā viņi spējīgi tikai visu ierobežot un baidīt. Un mums grib iestāstīt, ka pirms 50 gadiem cilvēks izkāpa uz Mēness! Pirms 50 gadiem varēja, bet tagad vairs nav spējīgi ne uz ko? Kas te notiek visapkārt, pasaule attīstās vai degradē? Mēs gribētu zināt! Paskaidrojiet, lūdzu, ja jau uzskatāt mūs visus par muļķiem! Un pasaki, Izidor, ka mēs, Perdinavas ciema iedzīvotāji, Āzijas patrepēs taisītās maskas neliksim sev uz sejas. Mēs neesam nekādi suņi, kuriem obligāti jāstaigā uzpurņos. Šodien tev piespiedu kārtā uzliks masku, bet nākamgad jau piesies pie ķēdes, jo tas būs vajadzīgs sakarā ar cīņu pret Covid- 21. Kā saka, viss tiek darīts cilvēku labā! Brīvība... cilvēktiesības... demokrātija... Kur tā ir? Ja neklausīsiet, atsūtīs teroristus un fašistus uz jūsu ciemu, būs tad demokrātija un brīvība! Brauc, Izidor, brauc uz Rīgu! Brauc un pasaki, ko mēs domājam. Kamēr dzīvojam, tikmēr domājam, un domāt mums neviens nevar aizliegt! Tas, kas tagad notiek mums apkārt, sāk atgādināt notikumus Grigorija Danelijas 1986.gadā uzņemtajā filmā “Kin-dza-dza”, tur arī degunā obligāti bija jāliek “caka” un jataisa “kū”. Ar Ķīnas piemēru acīmredzot grib pateikt pasaulei, ka vecie laiki ir beigušies, nebūs vairs nekādas braukāšanas pa pasauli, un visas citas izklaides arī vairs nebūs paredzētas ierindas ļaudīm. Atgriezīsies viduslaiki. Ceļos un izklaidēsies tikai karaļi vai muižnieki, bet visi pārējie, kuriem tiks piešķirts lopu statuss, atkal būs dzimtcilvēki un vergi, tiks iežogoti un izmantoti pēc muižkungu ieskatiem. Covid ir lielisks iemesls, kā to mēģināt izdarīt, un var redzēt, ka sanāk gluži labi. Bļaušanai un panikas celšanai tiek tērēti milzu līdzekļi un resursi. Ja šie līdzekļi tiktu novirzīti cilvēku ārstēšanai un drošības sajūtas radīšanai, Covid jau sen būtu nekas vairāk kā parasta gripa, ar kuru arī katru gadu daudzi slimoja un pat mira no tās izraisītajām komplikācijām, bet no tās cilvēki nejuka prātā un nemauroja kā trīs dienas neslauktas un nebarotas govis kolhoza fermā. Ķīnā jau tagad ievieš trīs krāsu QR kodus, ko katram piešķir atkarībā no Covid testiem, un pēc šiem kodiem nosaka, ko kurš drīkst darīt un kā pārvietoties. Vai kāds Latvijā grib dzīvot pēc tādiem noteikumiem? Mēs, perdinavieši, negribam! Brauc, Izidor, un pasaki, lai taču vienreiz apdomājas un nāk pie prāta, nevis pēc pirmā svilpiena no saviem saimniekiem metas izpildīt viņu komandas.”
Kas ir tās lietas, kas Izidoru šobrīd satrauc visvairāk?
-Var satraukties vai nesatraukties, bet no tā nekas nemainīsies. Nepatīk, ka ar cilvēkiem tik viegli var manipulēt. Pilns internets ar reklāmām. Uzlika kāds īpašās brilles un jau pēc divām stundām tekoši runāja angliski. Nopirka pensionārs no laukiem loterijas biļeti un nākamajā dienā jau kļuva miljonārs. Tik vien tās bēdas, ka nevarēja vien izdomāt, kur naudu likt. Sēžot mājās uz dīvāna, vajag tikai trīs reizes dienā ieklikšķināt savā datorā, iepriekš norādot savas bankas kartes numurus un paroles, un tūlīt jūsu kartē parādīsies tādas summas, ka ikvienā bankomātā izbeigsies nauda, kad gribēsiet to izņemt. Un kur nu vēl pasakas par visādiem ārstniecības brīnumlīdzekļiem! Diemžēl atrodas cilvēki, kuri tam visam akli tic un klausa padomiem. To redzot, tiešām var rasties pamats satraukumam par sabiedrību, kurā jādzīvo.
Tuvojas gadu mija, izpaliks svētki un dāvanas.. Varbūt tas nāks tikai par labu?
-Savā ziņā var nākt arī par labu. Daudziem jau metas nelabi no tā, ka pusgadu pa visiem masu informācijas līdzekļiem skanēja Jingle Bells un dāvanu reklāmas, bet otru pusgadu Leigūūūūū... un mārketinga aktivitātes Līgo svētkiem. Dzīvošana lielveikalos jau bija sasniegusi neprāta robežas. Jāsaka gan, ka Covid nav labākais šo pasākumu aizvietotājs, taču, ja nedaudz piebremzēsies šis svētku vājprāts, tas nenāks par ļaunu. Te jāpiezīmē, ka pozitīvi ir tas, ka veikalos cilvēki vairs negrūžas viens otram virsū un nekāpj cits citam uz galvas. Varbūt šī būs iespēja paskatīties uz svētkiem no cita skatupunkta.
Ja pāris teikumos gadu mijā būtu jāsaka uzruna tautai, ko Izidors gribētu pateikt?
-Gribētu teikt, lai katrs domā pats ar savu galvu un neļaujas panikai un vājprātam, kas pēdējā laikā visapkārt tiek kultivēts visiem iespējamajiem līdzekļiem. Nav nekāda nepieciešamība par katru cenu censties ielekt pārpildītajā vilcienā, kas drāžas no kalna lejā. Tur sliedes izbeidzas un priekšā ir aiza... Gribētu visiem novēlēt veselību, lai nevajadzētu to meklēt vietās, kur ir palicis tikai iestādes nosaukums virs durvīm un kur visdrīzāk var dabūt kādu papildus slimību, nevis atgūt veselību. Lai ātrāk izbeidzas šis aptumsuma laiks un ar jauno gadu sākas jauna, labāka dzīve! Tas viss ir atkarīgs arī no katra paša.

Rosina uz domu apmaiņu un diskusiju

 

Dzīvojam laikmetā, kad digitālās komunikācijas iespējas un īpaši sociālās tīklošanās platformas ikvienam cilvēkam dod iespēju publiski paust savu viedokli un komentēt dažādus notikumus. Dažkārt atklāti paust neērtu skatījumu par sociālekonomiskiem un kultūras procesiem, dzīvojot mazpilsētā, atpazīstamā vidē, ir visai sarežģīti. Vai tas vispār iespējams un kā? Par to saruna ar Rīgas Stradiņa Universitātes profesori, mediju eksperti Andu Rožukalni.

Laikrakstam “Vaduguns” izveidojusies ilggadēja pieredze ar “neredzamo” ekspertu Perdinavas Izidoru, kurš nereti komentē kādu sabiedrībā aktuālu jautājumu, par kuru visi it kā zina, bet skaļi runāt izvairās. Kā vērtējat šāda eksperta piesaisti?
-Tas noteikti jāizmanto. Iepazinos ar Izidora daiļradi un varu teikt, ka viņa darbība parāda senas mediju darba tradīcijas. Tās palīdz diskutēt par sarežģītiem jautājumiem un izteikt viedokļus, kas varbūt nav pieņemami, vai atklāt domas, kas varētu aizvainot kādu vai radīt pretestību kopienā. No žurnālistikas teorijas var teikt, ka Izidors ir paņēmiens, kas palielina viedokļu daudzveidību, un tas ir ļoti svarīgi. Otrkārt, viņš pārstāv balsis to cilvēku grupām un viedokļiem, kam, iespējams, nav tik viegli nokļūt publikas uzmanības centrā. Atsevišķi Izidora politiskie uzskati un pasniegšanas forma varētu būt atbilstoša dusmīgu, neapmierinātu, apjukušu vai kaut kādā veidā aizvainotu cilvēku noskaņojumam. Taču vienlaikus viņš ir arī salīdzinoši aktīvs, parāda pilsonisku stāju un ieinteresētību vietējos notikumos. Domāju, ka Izidors varētu rosināt lasītāju domu apmaiņu un likt apzināties savas iespējas piedalīties diskusijā, ietekmēt, atspoguļot emocijas vai pirmās reakcijas, ļoti ātri reaģēt. Izidors ir sava veida aizsargs pret to, ka ir iespēja runāt par neērtiem jautājumiem. Lasītāji var par to domāt, diskutēt, bet tai pat laikā neviens necieš no šīs atklātības.
Varbūt tas ir arī kultūras jautājums?
-Noteikti, jo komunikācijas veids ir ļoti cieši saistīts ar sabiedrības kultūru. Izidora panākumi, lasītāju atsaucība un gaidas, ka Izidors pārstāvēs viņu domas un intereses, liecina, ka, iespējams, vēl nav izveidojusies atklātas diskusijas tradīcija. Ja mēs pārstāvam kādu ideju, kas citiem liekas provokatīva, vai kritiski skatāmies, tad sākam vērtēt cilvēku kā kašķīgu, neapmierinātu, traucējošu. Neskatāmies uz viņu kā tādu, kurš vēlas pozitīvas pārmaiņas, un tajās arī investē. Būtībā tas ir sabiedrības kultūras jautājums, un es domāju, ka Izidors ar savu skaidro attieksmi var palīdzēt ietekmēt diskusiju kultūru. Viņš pārstāv viedokļu daļu žurnālistikā, savukārt atsevišķi viņa darbi rakstīti politiskā feļetona žanrā. Tas ir ļoti sens žanrs un žurnālistikas vēsturē viens no pirmajiem, kas vajadzīgs, lai cilvēki ne tikai uzzinātu faktus un viedokļus, bet arī tos izprastu. Savukārt tieši caur diskusiju rodas izpratne, kas slēpjas aiz dažādām interesēm - kas ir ieguvējs vai zaudētājs. Domāju, ka laikrakstam šāds eksperts ir ļoti laba ideja un labi izstrādāts tēls ar interesantu portretu.
Šāds “neredzamais” eksperts ne vienmēr var nākt no žurnālistu vides. Tas ir pluss vai mīnuss?
-Viņš varētu pārstāvēt vidējo lasītāju, jo žurnālisti, auditorijas izpratnē, vairāk pieder pie elitēm - ir tuvāki amatpersonām, un viņu profesionālās darbības likumi nav tādi paši, kā par notikumiem spriež lasītāji. Izidora pievilcīgums ir tajā, ka lasītāji izjūt tieši savas balss izskanēšanu medijā. Parasti viedokļus izsaka pašvaldību darbinieki, skolu direktori, speciālisti, uzņēmēji, bet aktuālie jautājumi attiecas uz visiem, un arī parastajam cilvēkam par to ir viedoklis. Izidors ir veids, ar kura palīdzību laikrakstā parādās vidējā lasītāja skatījums. Būtībā tas ir identificēšanās jautājums, ka cilvēki lasa šos pārspriedumus. Turklāt tie rakstīti tādā valodā, kas neprasa atbildēt par katru salīdzinājumu vai katru vārdu. Tādēļ domāju, ka neredzamais eksperts varētu gan būt, gan nebūt žurnālists.

 

Pirms laika interneta portālā “www.lsm.lv” izteicāt viedokli par žurnālistu pašcenzūru un norādījāt, ka tā vienmēr ir pastāvējusi un pastāvēs. Vai pašcenzūra būtu jāattiecina arī uz Izidoru?
-Pašcenzūra ir ļoti spēcīgs vārds. Tas nozīmē, ka ir kaut kādi varas faktori, kas neļauj medijā publicēt kaut ko, ko vajadzētu publicēt. Ja jautājums ir par raksta veidošanas laikā pieņemtajiem lēmumiem, kas nav pašcenzūra, pieļauju, ka Izidors varētu būt arī provokatīvāks. Viņam vienmēr nav jābūt ļoti pieklājīgam un ieturētam. Nebūt nē. Skaidrs, ka viņam nevajadzētu apmelot vai uzbrukt vardarbīgi, ar vārdiem, vai kaut ko nepamatoti apgalvot. Bet, ja viņš izsakās spilgti, kā cilvēki mēdz izteikties, to nevajadzētu ļoti ierobežot. Turklāt diskusijās starptautiskā pētnieku lokā izsecināts, ka medijiem ir tiesības būt arī provokatīviem, izplatīt viedokļus veidā, kas kādu varētu aizvainot vai izraisīt nepatiku, jo bez tā reizēm nav iespējams atspoguļot dažādās puses. Jārunā arī par neērtiem jautājumiem un jāpieņem cits skatījums, protams, nepārvēršot laikrakstu par Izidora virtuvi.
Kāda būtu Jūsu izvēle, ja par vietējai kopienai nozīmīgu jautājumu izvairīgi izteiktos vietējais politiķis un “neredzamais” eksperts, kurš savu viedokli pamatotu un argumentētu ar faktiem? Kura teikto Jūs izvēlētos publicēt?
-Laikraksts ir medijs, nevis Twitter konts vai bloga ieraksts, tāpēc žurnālistiem dažādi viedokļi jāapkopo, jāanalizē. Ja iedomājamies kādu sarežģītu jautājumu, tas pat ir ļoti labs kontrasts, kad saliekam kopā dažādus skatījumus un intereses. No vienas puses atbildīgās amatpersonas skaidrojums, kas, iespējams, var nepatikt, šķist nepietiekams, tukšs vai izvairīgs, un līdzās tam vietējo sabiedrību pārstāvošā Perdinavas Izidora komentējošs skatījums, ka par minēto jārunā drosmīgāk, atklātāk. Taču medija izvēle ir nevis publicēt vienu vai otru, bet izdomāt, kā šos viedokļus salikt kopā, lai tie būtu līdzvērtīgi atspoguļoti.
Kādu saredzat reģionālās preses nākotni? Cik drukātā prese būs dzīvotspējīga?
- Reģionālās preses stiprās puses ir vietējo notikumu pārzināšana un vērtības, kas ir svarīgas cilvēkiem konkrētā vietā. Tieši tādēļ lasītājs presi lasa. Protams, viņš grib zināt, ka bibliotēkā bija kāda tikšanās ar rakstnieku, bet skolā - kāds cits notikums vai svētki. Bet vēl svarīgāki ir dziļie procesi – iedzīvotāju drošība, izglītības kvalitāte, pakalpojumu pieejamība, iespējas realizēt savas tiesības. Cilvēki grib saprast, ko tas viss nozīmē un kas notiek šajās jomā tieši viņu dzīvesvietā. Savukārt, par reģionālās preses dzīvotspēju runājot, šis jautājums jāskata vairākos līmeņos. Par ekonomisko pastāvēšanu informācija ir diezgan pretrunīga. Redzam, ka samazinās avīžu iznākšana, apjoms, pastiprinās konkurence digitālajā vidē, lasītāji arvien mazāk vēlas maksāt par profesionālu informāciju. No otras puses, tikko pieņemtais likums, kas ievērojami ierobežo pašvaldību izdevumus, tomēr ir ļoti spēcīgs signāls, ka tagad negodīgā konkurence būs daudz mazāka. Ja cilvēks dzīvo kādā vietā, tad lokālās problēmas neviens cits (vienalga, tā ir google vai facebook), izņemot reģionālo presi, nenoskaidros un nepaziņos. Tas ir vietējo mediju lielais spēks. Vērtējot vietējo mediju struktūru, uzskatu, ka izeja jāmeklē sadarbojoties vai pat apvienojoties.
Jau kopš brīža, kad sākām publicēt Perdinavas Izidora viedokļus, lasītāji gadiem ilgi žurnālistiem un laikraksta redaktoram lūdz atklāt šī cilvēka identitāti. Vai tas būtu jādara? Un kādēļ?
-Domāju, nē. Viņš tāds ir, un tā arī ir viņa identitāte. Saistībā ar Izidoru var būt dažādi formāti – Izidora podkāsti, viņa nofilmētie joku video, seriāli, piedzīvojumi pašvaldībā utt. Skaidrs, ka kaut kāda ziņkārība viņa darbības vienmēr pavadīs, bet pateikt,- jā, tas konkrētais autors ir Izidors, laikam tomēr nevajadzētu. Ja nu vienīgi šo noslēpumu varētu atklāt laikraksta 100 gadu jubilejā.

Vai sekojat līdzi Perdinavas Izidora daiļradei?

Ruta Cibule no Balviem: -Ļoti rūpīgi izvēlos, ko lasu. Man ir savs kritērijs lasāmvielas atlasei. Gan daiļliteratūru, gan publicistiku sadalu divās daļās. Viena daļa ir, kuru izlasot, var kaut ko iegūt, otra – kuru neizlasot, nevar zaudēt neko. Tā kā Izidora paustais vairāk vai mazāk ir pārspriedums par lietām, kas notiek mums tuvākā, tālākā apkārtnē vai valstī, man ir savs viedoklis par to. Lasīt vēl kaut kādu citu viedokli citā izklāstā uzskatu par ļoti lielu greznību, kam veltīt atsevišķu laiku. Vienreiz ar Izidora publikāciju iepazinos un sapratu, ka tas nav domāts man. Nesaku, ka tā ir slikta lieta, pat ļoti laba. Atzīstu, ka šāds skatījums ir pietiekami interesants, bet tas nav tas, kas mani uzrunā. Man patīk, ka cilvēks ir sociāli aktīvs un jūtas atbildīgs par norisēm, ko redz savā tuvākā vai tālākā apkārtnē. Tādēļ to vērtēju ļoti pozitīvi, bet tā nav lasāmviela man. Arī “Vaduguns” publikācijas sadalu divās daļās. Par pasākumiem, kuros esmu piedalījusies pati (un to ir pietiekami daudz), nelasu. Savukārt par cilvēkiem, kurus nepazīstu, un nezināmām lietām caur “Vaduguni” labprāt iepazīstos. Esmu lasītāja, kura ļoti augstu vērtē savu laiku, jo īpaši šajā laikmetā, kad informācijas ir tik daudz.

Leontīne Dukaļska, bijusī balveniete: -Izidora gaitām sekoju, kaut gan pēdējā laikā viņš kļuvis neaktīvāks un daudz neraksta. Patīk, ka viņam ir savs humoriņš, sava patiesa doma, bet neteiktu, ka esmu stāvā sajūsmā, jo man ir mazliet citādāka attieksme pret dzīvi. Taču vienalga Izidora pārdomas izlasu vienmēr. Jau gadu dzīvoju Rīgā, tādēļ “Vaduguni” izlasu no pirmās lappuses līdz pēdējai. Cik bijusi iespēja palasīt internetā citas avīzes, domāju, ka mūsu “Vaduguns” ir starp labākajiem reģionālajiem laikrakstiem. Visu mūžu esmu nostrādājusi kultūras jomā, tādēļ lasu visu, kas attiecas uz kultūru un kultūrvēstures mantojumu. Interesējos arī par Balvu izaugsmi, jo 49 darba gadi aizvadīti mūsu bijušajā Balvu rajonā. Vienīgi atzīšos, ka ne vienmēr izlasu visu, ko Balvu novada dome lēmusi un darījusi. Arī par to, kas mūsu deputātu maciņos, nelasu, jo šī informācija cilvēkus tikai kaitina.

Aina Korkla no Krišjāņiem: -“Vaduguni” neabonēju, bet, kad tieku pie avīzes, izlasu visu, ko Izidors rakstījis, un papriecājos par viņa asprātību. Esam pieraduši pie ierastā informācijas pasniegšanas veida, bet Izidors to visu dara ar savu skatījumu, savu odziņu. Un tas liek aizdomāties. Turklāt viņš var atļauties pateikto to, ko citi nevar. Arī paziņu lokā vairākkārt esmu dzirdējusi,- o, Izidors uzrakstījis, būs jāizlasa, jo noteikti atkal kaut kas būs! Manuprāt, viss, kas publicēts “Vadugunī”, jāizlasa ar interesi. Tas nekas, ka tagad internets konkurē ar avīzēm, tāpat kaut ko vienmēr var izlasīt, ko neatrast sociālajos tīklos. Tāds Izidors avīzei vajadzīgs – kaut ko citādāku vajag, jo vienveidība sāk garlaikot.

 

Georgijs Logins no Viļakas: -Izidoru, protams, zinu un sekoju līdzi viņa rakstītajam. Zinu, ka vēl bija tāds Donats, arī daži citi cilvēki itin bieži raksta “Vadugunij”. Kāpēc simpatizē tieši Izidors? Viņš ir tautas balss. Es apbrīnoju, ka vismaz līdz šim brīdim Rīgas kungi diezgan miermīlīgi uzņem šo informāciju. Bet varbūt viņi nemaz neko nav lasījuši un nezina?! Taču vienkāršajam cilvēkam viņa paustais ir interesants. Žēl, ka diezgan reti Izidors raksta – vajadzētu vismaz reizi mēnesī. Varbūt pat kādu rubriku varētu izdomāt, lai lasītāji zvana un raksta Izidoram, uzdod jautājumus, tad būtu jaunākā informācija. Bet no otras puses, arī bez Izidora visa kā pietiek - ieslēdz televizoru, tur tas pats cirks. Kas darās mūsu Latvijā? Valstij nav programmas nekur – ne zinātnē, ne medicīnā, ne izglītībā. Ko mums saka, to arī darām. Kaut vai reformas, kuras pa šo laiku notikušas... Kaut viena no tām bijusi vērsta cilvēku labā? Nav. Tagad būs trešā reforma pēc kārtas. Vai cilvēki kļuvuši bagātāki un mūsu dzīve palikusi labāka? Ir, par ko padomāt.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

“Dots devējam atdodas” (20.11.2020.)

Kurā virzienā ejam?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Tieši no mazajām lauku skoliņām nākušas daudzas Latvijā un pasaulē atzītas personības, taču šī brīža valstiskā nostāja paredz nopietnas pārmaiņas izglītības sistēmā. Kādas tās būs un pie kā novedīs?

 

Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos, zinātņu doktore Ināra Dundure, taujāta, kāda, viņasprāt, ir mazo lauku skolu nākotne, atzina, ka, runājot par mazajām lauku skolām, par izglītības sistēmas attīstību, par skolu tīkla optimizāciju, kas ir savstarpēji ļoti saistīti jautājumi, būtiskākais ir tas, kādu izglītības kvalitāti mēs nodrošinām saviem bērniem.

Kur mēs ejam?
-Ļoti labi izglītības attīstība nākotnē nacionālajā līmenī ir parādīta izglītības pamatnostādnēs 2021.-2027.g., kuras šobrīd ir apspriešanas procesā. Attiecībā uz skolu tīklu un mazajām skolām politikas veidotāji, Izglītības un zinātnes ministrijas speciālisti, deputāti un pašvaldības ir akceptējuši to, ka bērnudārziem jābūt pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Tāpat arī sākumskolām, kas ir pirmās sešas klases, jāatrodas pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Sākot ar 7.klasi, paveras citas iespējas - arī prasības izglītības procesa nodrošināšanai ir augstākas, vai nu tā ir pamatskolas ietvarā, kas nodrošina kvalitatīvu izglītību, vai nu tās uzreiz ir lielākās skolas – vidusskola vai valsts ģimnāzija. Kāpēc ir šāds sadalījums? Tā iemesla dēļ, ka 1.-6.klašu mācību priekšmeti ir vieglāk apgūstami, neprasot papildus tehnoloģijas vai papildus laboratoriju iekārtojumu. Prasības, sākot ar 7.klasi, ir pakāpi augstākas: skolēniem jāspēj ikdienā strādāt, izmantojot tehnoloģijas, ir nepieciešamas laboratorijas praktiskajiem darbiem. Vēl augstākas prasības ir vidusskolām - vidējai izglītības pakāpei – skolas infrastruktūras un informācijas tehnoloģiju nodrošinājumam, spējai izglītojamajam piedāvāt mācību priekšmetu izvēļu grozus un iespējai padziļināti apgūt izvēlētos mācību priekšmetus, vienlaikus nodrošinot atbilstošas kvalifikācijas pedagogu sastāvu. Sabiedrībā tiek izplatīts viedoklis, ka mazajām skolām nav nākotnes. Man ir atšķirīgs viedoklis, jājautā,- kas ir galvenais pamats to pastāvēšanai vai nepastāvēšanai?
Kas ir pamats?
-Pamats ir vecāku izvēle! Protams, jāpiemin arī demogrāfiskā situācija, cik daudz ir mājsaimniecību un cik bērnu piedzimst laukos, kā attīstās viena vai otra novada teritorija, kāds ir skolas tehniskais nodrošinājums, vai ir visu mācību priekšmetu pedagogi un vai tie ir motivēti. Patiesībā nav definējuma ‘mazā skola’. Ir skola, kas realizē dažādas izglītības pakāpes – sākumskolas, pamatskolas vai vidējās izglītības pakāpi. Tālāk jau vecāki kopā ar bērniem izvēlas skolu, kas, viņu priekšstatā, nodrošina kvalitatīvu izglītību.
Nereti politiķi uzsver: “Jo lielāka skola, jo labāki rezultāti...”
-Kāda ir realitāte? Uz ko balstās pētnieki? Tie ir publiskotie Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībvalstu pētījuma PISA dati par piecpadsmit gadus vecu Latvijas skolēnu zināšanu līmeni dažādos mācību priekšmetos. Pētījuma rezultāti liecina, ka starp Latvijas skolām ar augstiem vidējiem sasniegumiem ir gan Rīgas, gan pārējo pilsētu, gan lauku skolas. Es negribētu teikt, ka maza vai lauku skola ir sliktāka. Nē, tas ir stāsts par to, ka pilsētās ģimenēm ir labākas darba iespējas ar augstākiem ienākumiem, tostarp bērniem nodrošinot lielākas iespējas, arī labāku informācijas tehnoloģiju pieejamību. Otra tendence – reizēm mēs vēlamies sākt salīdzināt sākumskolas posmu, kuru nevajadzētu salīdzināt.
Kāpēc?
-Ar šī mācību gada sākumu mūsu valstī vispārējās izglītības iestādēs tiek ieviests jaunais kompetencēs balstīts izglītības saturs, kas nosaka sasniedzamos rezultātus.
Ko tas nozīmē?
-Pamatizglītības standartā sasniedzamie rezultāti tiek definēti skolēnam, beidzot 3., 6. un 9.klasi. Tas nozīmē, kādus rezultātus skolēnam ir jāsasniedz, beidzot 3.klasi. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka bērnam, beidzot trīs klases, jāmāk konkrētas pamatlietas. Kāds to māk, jau atnākot uz pirmo klasi. Kāds to visu var izdarīt jau otrajā klasē, bet kāds - tikai trešajā klasē. Tāpēc jau ir noteikts trīs gadu periods, lai nebūtu sociālekonomiskās ietekmes uz bērna prasmēm un zināšanām. Pedagogu uzdevums ir atbalstīt tos bērnus, kuriem ir vajadzīga individuālā pieeja. Jebkuras skolas uzdevums ir pēc trīs gadu mācīšanas panākt rezultātu, ka visi bērni lasa brīvi, saprot, ko ir izlasījuši, un rēķina, ciktāl to prasa attiecīgais vecums. To ir iespējams panākt! Tādā gadījumā šī bāze būs ļoti laba, ne par mata tiesu sliktāka, neatkarīgi no tā - bērns mācās lielā, vidējā vai mazā skolā, laukos vai pilsētā. Izveidojot stabilu zināšanu bāzi, skolēns nākamajās klasēs nejutīsies atstumts un veiksmīgi iekļausies mācību procesā. Tas arī ir galvenais uzdevums, kas katrai skolai ir jāizdara neatkarīgi no tās lieluma.
Šķiet, ka varasvīri mērķtiecīgi it visu virza uz centralizāciju?
-Centralizācijas tendences notiek. Valdībā ir pieņemts informatīvais ziņojums attiecībā uz vidējās izglītības posmu Latvijā, kur ir noteikts, cik skolēnu ir jābūt vidusskolas 10.-12. klasēs.
Tas nozīmē, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas skolu skaits Ziemeļlatgalē saruks?

-Nebūšu pravietis. Paraksturošu situāciju jūspusē atbilstoši tam, ko plāno nacionālajā līmenī. Latvijas Pašvaldību savienība iestājās par to, ka teritorijās pie Eiropas Savienības ārējās robežas skolēnu skaitam vidusskolas posmā ir jābūt mazākam, lai motivētu bērnus palikt savā novadā. Tas ir arī valsts drošības jautājums, lai pierobežā nepaliek tukšas teritorijas. Samazinātais skolēnu skaits attiecas uz Viļakas Valsts ģimnāziju, Rekavas vidusskolu un Baltinavas vidusskolu. Kā redzams pēc tabulas, tad risks, lai pastāvētu esošās vidusskolas (ņemot vērā, ka Bērzpils un Tilžas vidusskolu posms tiks slēgts), skolēnu skaita dēļ nepastāv. Arī abas - Balvu un Viļakas Valsts ģimnāzijas nodrošina nepieciešamo skolēnu skaitu.
Vai kritēriji nemainīsies?
-Prasības minimālajam skolēnu skaitam un kvalitātes kritēriji nacionālajā līmenī ir apstiprināti. Kā redzam, minimālā skolēnu skaita prasības ir iespējams ievērot. Kā otrs svarīgs vidējās izglītības pakāpes (10.-12.klases) pastāvēšanas faktors ir izglītības kvalitātes kritēriji. Tie ir 12.klases izglītojamo kārtoto obligāto centralizēto eksāmenu rezultātu indekss (OCE) un skolas kvalitātes kritēriji: mācību saturs, mācīšanas kvalitāte, atbalsts mācību darba diferenciācijai, iekārtas un materiāltehniskie resursi, fiziskā vide. 2018.gada 11.septembrī Ministru kabinetā tika pieņemti noteikumi Nr.583 “Kritēriji un kārtība, kādā valsts piedalās vispārējās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas finansēšanā vidējās izglītības pakāpē”, kas stājās spēkā ar 2020.gada 1.augustu. Tiek noteikts trīs gadu periods. Noteikumi nosaka gan kvalitātes kritērijus, gan minimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu klašu grupā vidējās izglītības pakāpē, kā arī nosaka,- ja kvalitātes kritēriji atbilst izvirzītajām prasībām, tad izglītības iestāde saņem valsts finansējumu vispārējās vidējās izglītības programmu īstenošanā iesaistīto pedagogu darba samaksai. Gadījumā, ja izglītības iestāde neatbildīs noteiktajai minimālajai prasībai, 2020./2021.mācību gadā izglītības iestāde saņems brīdinājumu par minētā kritērija neizpildīšanu, bet turpinās saņemt valsts finansējumu vispārējās vidējās izglītības programmu īstenošanā iesaistīto pedagogu darba samaksai 100% apmērā. Sākot ar 2021./2022.mācību gadu, ja izglītības iestāde neatbildīs kvalitātes kritērijam un minimāli pieļaujamo izglītojamo skaitam 10.-12.klasē, pašvaldība saņems brīdinājumu un valsts mērķdotācija pedagogu atalgojumam konkrētajai izglītības iestādei tiks samazināta par 20%, pie neatbilstošiem kvantitatīvajiem un kvalitatīvajiem kritērijiem 2022./2023.mācību gadā valsts mērķdotācija pedagogu atalgojumam tiks samazināta par 50% un 2023./2024.mācību gadā skolas pedagogu atalgojums ir jāfinansē pašvaldībai.
OCE 40% apmērā vai lielāks tiek noteikts no 2020.gada 1.augusta līdz 2025.gada 31.jūlijam; 50% vai lielāks - no 2025.gada 1.augusta līdz 2029.gada 31.jūlijam un 60% vai lielāks - ar 2029.gada 1.augustu. Esošā statistika parāda, ka arī te šobrīd vidusskolu pastāvēšanai risku nav. Ja var izpildīt skolēnu skaita un kvalitātes prasības, tad vidusskolas pastāvēšanai risku nav.
Risks, ka kaut kas var mainīties, ir pēc administratīvi teritoriālās reformas un pašvaldību vēlēšanām. Skolu tīkla attīstības stratēģiju, arī skolu skaitu noteiks jaunievēlētais pašvaldību deputātu sastāvs. Nonākam pie secinājuma, ka vislielākā riska faktors - būt vai nebūt kādai skolai - būs deputātu lēmums. Neviens cits no malas par to nespriedīs un nelems. Nākamajās pašvaldību vēlēšanās ļoti svarīga ir pilsoniskā aktivitāte tieši tanīs novados, kurus apvienos kopā ar Balvu novadu. Lai novērstu nomales efektu viena novada ietvaros, ir jāievēl deputāti no visiem novadiem.
Pamatskolas neaiztiks?
-Pamatskolas izglītība ir obligāta, un to paredz Satversmes 112.pants. To saprata gan Saeimas deputāti, gan Izglītības un zinātnes ministrija. Skolas tīkls, arī pamatskolu pastāvēšana ir pašvaldību pārziņā. Pirms pieņemt lēmumu par pamatskolas pastāvēšanu, ir jāvērtē visi ietekmējošie faktori: vai ir un būs skolas vecuma bērni, un tā ir objektīvā situācija, kuru nevar mehāniski ietekmēt, tāpēc jāveic mājsaimniecību analīze, skolas atbilstība kvalitatīva mācību procesa nodrošināšanai, vai ir stabils interneta pieslēgums, vai pietiek datoru un kāds nodrošinājums ir ar pedagogiem. Būtisks rādītājs ir attālums līdz tuvākajai skolai, ceļu stāvoklis un cik ilgs laiks jāpavada ceļā, braucot uz skolu.
Kāda ir situācija laukos ar interneta pieslēgumu un datornodrošinājumu?
-Valstī tiek realizēts projekts “Uzlabot elektroniskās sakaru infrastruktūras pieejamību lauku teritorijās”, kura mērķis – nodrošināt optiskā tīkla pieejamību. Ir ielikti optiskā kabeļa tīkli, nodrošinot “vidējās jūdzes” pieslēgumu, arī šogad tiek atvēlēti papildus līdzekļi, lai turpinātu nosegt visu Latvijas teritoriju. Kāda jēga zemē ieraktajiem optiskajiem kabeļiem, ja nav “pēdējās jūdzes” jeb gala pieslēguma lietotājiem: lauku skolām, bibliotēkām, lauku mājsaimniecībām. Kāda ir problēma ar “pēdējo jūdzi”? Jo mazāks iedzīvotāju blīvums, jo lielāki attālumi, jo mazāka interese komersantiem nodrošināt pieslēgumu, jo komersanti tur neredz peļņas iespējas. Valstī ir aptuveni 100 skolas, kurām garām iet optiskais kabelis un skola nav pieslēgta.
Vai ir gaisma tuneļa galā?
-Satiksmes ministrijai līdz decembrim ir jāveic pētījums par esošo optiskā kabeļa pieejamību lauku teritorijās. Vairākkārt jautājumu par “pēdējās jūdzes” pieslēgumu esam aktualizējuši gan valdībā, gan Saeimā. Risinājums īstenībā ir vienkāršs,- valdībai ir nepieciešama politiskā griba veikt izmaiņas projektā “Uzlabot elektroniskās sakaru infrastruktūras pieejamību lauku teritorijās”, paredzot “pēdējās jūdzes” pieslēgumu gala lietotājiem un to aizstāvot Eiropas Komisijā. Tā kā Latvijas Pašvaldību savienība ir ar balss tiesībām Centrālās finanšu un līgumu aģentūras (CFLA) padomē, šo jautājumu vienmēr aktualizēsim, neļausim pazust birokrātijas gaiteņos.
Aplūkojot priekšlikumus izglītības reformā, izskanēja viedoklis, ka vecākiem bērnu mācību procesa nodrošināšanai obligāti būs jāiegādājas viedierīces, kā arī jānodrošina interneta pieslēgums...
-LPS tam kategoriski nepiekrīt. Ja valsts veido izglītības politiku, tad jānodrošina tās īstenošanas iespējas bez maksas. Jautājums par skolu, pedagogu un skolēnu nodrošinājumu ar datoriem ļoti aktuāls ir šobrīd, kad valstī ir izsludināta ārkārtējā situācija līdz 6.decembrim. Tās laikā klātienē turpināsies pirmsskolas izglītības programmu apguve un mācības 1. līdz 6.klašu skolēniem, bet 7. - 12.klases mācīsies attālināti. Attālināto mācību nodrošināšanai nepieciešamie mūsdienīgi mācību līdzekļu veidi, kā arī interaktīvā mācību platforma un mācību vadības platforma, kas atvieglotu pedagogu darbu, nav realizēti. No valsts tika piešķirts finansējums 3,97 milj. eiro apmērā, nodrošinot informācijas un komunikāciju tehnoloģiju risinājumu iegādi izglītības iestādēm 2020.gadā. Piegādes notiks tikai decembra mēnesī, 425 skolas saņems 6500 -7000 planšetdatorus. Protams, tas ir nepietiekoši. Sabiedrībā veidojas “Digitālā plaisa” jeb nevienlīdzība attiecībā uz piekļuvi kvalitatīvai izglītībai, kam pamatā ir ģimeņu nodrošinājums ar IKT un stabilu interneta pieslēgumu. Pirmā Covid-19 viļņa gadījumā katra skola meklēja veidu, kā palīdzēt pedagogiem un skolēniem, gan iegādājoties viedierīces, gan uz patapinājuma līguma skolēnam lietošanā nododot skolas datoru. Arī vasaras periodā pašvaldības savas rocības iespējās turpināja skolas apgādāt ar IKT. Atkal tā lielākā slodze ir skolām un pedagogam, meklējot veidus, kā palīdzēt skolēniem. Jautājumu par skolu, pedagogu un skolēnu apgādi esam aktualizējuši gan valdībā, gan Saeimā, šobrīd vācam precizētos datus no pašvaldībām par skolu, pedagogu un skolēnu vajadzībām, lai valdībā iesniegtu konkrētus priekšlikumus par nepieciešamo IKT iegādi.
Ierasts, ka pirms mācību gada sākuma skolas ziņo par skolotāju trūkumu...
-Pedagogu trūkums nav tikai mūsu valsts problēma, ar to saskaras visas Eiropas valstis. Otra valstu kopēja tendence ir pedagogu vecuma struktūra, pieredzējušie pedagogi aiziet pensijā, jaunie nenāk vietā, jo ir maz to, kuri izvēlas šo profesiju. Pedagogam ir liela psiholoģiskā slodze, valstī nepārtraukti izglītības jomā notiek reformas, pedagogi izdeg, attālinātais mācību process vēl vairāk palielina spriedzi. Attālinātās mācības parādīja, cik svarīgs ir pedagogs. Pedagogiem ir nepieciešama atbalsta sistēma, pedagogu palīgi, jaunajiem pedagogiem ir jāpalīdz iejusties kolektīvos, tas ir, jānodrošina mentori, kolēģa atbalsta plecs. Liela loma ir arī vecāku un bērnu iesaistei. Ir svarīgi, lai ģimenē ar bērniem runātu, ka viņiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Skolēnu un skolotāju saiknei jābūt vienotai, vienalga, kā mēs to uz papīra zīmētu.
Izglītībā ļoti strauji ienāk jaunās tehnoloģijas, kuras ir jāapgūst visiem pedagogiem. Pirms četriem gadiem vadīju projektu “Mācīties salīdzinot”, kurā piedalījās skolotāji no dažādiem novadiem. Neizpalika interesants atklājums, proti, ja pedagogi ir sabiedriski aktīvi pašvaldības un kopienas dzīvē, tad viņi ir aktīvi arī jaunu zināšanu apguvē. Ir jāpieņem reālā situācija, ka paaudzes mainās, arī prasības pret izglītību aug.
Džons Djūijs - filozofs, psihologs un izglītības teorētiķis jau 20.gadsimta pirmajā pusē teicis: “Ja mēs izmantojam tās pašas mācību metodes šodien, kādas izmantojām vakar, mēs laupām saviem bērniem rītdienu.”
Kas vēl būtu jāņem vērā?
-Konkurence starp skolām pastāv un pastāvēs. Tāpat konkurence ir starp pašvaldībām. Kad jautā, kas ir galvenais ietekmējošais faktors izglītības kvalitātē, es varētu nosaukt trīs.
Nosauciet!
-Tas ir līdzīgi, kā ar īpašuma vērtību: “Vieta, vieta, vieta.” Izglītībā – pedagogs, pedagogs, pedagogs. Ja skolā ir labs pedagogu sastāvs, ja direktors ir līderis, būs arī bērni, būs arī kvalitāte.
Kas ir visvājākais posms, piemēram, Ziemeļlatgalē?
-Bijušajā Balvu rajonā ir ļoti zinoši un spēcīgi pedagogi. Katrā skolā ir izcili pedagogi. Ko ar to gribu teikt? Visi pavelkas līdzi, ja ir labi un veiksmīgi piemēri. Atslēgas vārds visam ir vecāki, bērni un pedagogi.
Kur tos labā nozīmē ‘trakos’ dabūt?
-Kad akmeni iemet dīķī, viļņi veidojas uz visām pusēm. Jebkurā iestādē, uzņēmumā vai skolā ir jābūt stratēģiskiem mērķiem un uzdevumiem. Pedagogam jājūtas novērtētam. Bez trakajiem pasaulē nenotikta attīstība, viņi bija, ir un būs, arī Ziemeļlatgales pusē.
Kāda ir recepte, lai uzvarētu veselais saprāts?
-Vēlreiz atkārtošos,- pieņemt saprātīgus lēmumus. Latvijā ir ļoti daudz mazu novadu, kuri, pieļauju, par katru cenu centīsies saglabāt vidusskolas posmu. Jājautā, vai novada vadība domās par sevi, vai par bērniem? Ja domājat par bērniem, tad katrā novadā vai skolā jābūt atbildīgajam par karjeras izglītību. Ko tas nozīmē?
Piemēram?
-Tas nozīmē to, ka vienmēr ir un būs dažādi bērni, dažādas intereses un vēlmes mācīties. Lai mēs varētu palīdzēt bērnam neatkarīgi no sociālekonomiskās situācijas, karjeras speciālistam, klases audzinātājam vai jebkuram pedagogiem jāapjauš, un viņi arī zina, kuram skolēnam kas padodas. Lūk, vienam veicas darbs ar rokām, bet matemātika ne tik labi. Mums taču ir interešu izglītība, interešu pulciņi, kuriem ar skolu jādarbojas kopā kā vienam veselumam, kur arī var redzēt, kas skolēnam padodas. Kas pie mums nereti notiek? Par katru cenu cenšas noturēt skolā devītās klases beidzējus. Kas pēc tam notiek, kad skolēns pabeidz vidusskolu? Kas viņam ir? Amata nav. Kāda viņam ir nākotne, kādas iespējas darba tirgū? Nevajag baidīties no profesionālajām izglītības iestādēm.
Katrs ir savas vietas ķēniņš?
-Starp iestādēm jābūt sasaistei.
Izklausās pēc utopijas...
-Nav tā, nav. Ir atslēgas vārdi, ir atslēgas pozīcijas, turklāt atslēgas pozīcija katrā vietā ir vadītājs. Kādu tēvzemi dala divi vadītāji?

 

Vai nākamgad pēc reformas nesāksies raganu medības, kad katrs savu deķīti raus uz savu pusi?
-Nezinu, būs sliktāk vai labāk. Jau teicu, ka normatīvais regulējums nodrošina iespējas, pārējais ir jūsu pašu rokās. Liela loma mazās skolas pastāvēšanai ir kopienai. Tas nozīmē, ka lēmumu pieņemšanā iesaistās gan iedzīvotāji, gan pašvaldības politiķi.
Ko darītu, ja Jūs ievēlētu par jaunizveidotā Balvu novada prezidenti?
-Hm... (smiekli), divas reizes vienā upē iekāpt nevar. Esmu projām jau 23 gadus, turklāt par Balvu novada prezidenti nekādi nevaru būt, jo es nebalotējos vēlēšanās. Nesāktu ne ar slotu, ne ar dakšām. Aicinātu visus kopā un kopā rakstītu novada izglītības stratēģiju, ņemot vērā katras skolas stiprās un vājās puses un kopējo ieguvumu, paturot prātā bērna vajadzības.
Pieļauju, ka uz papīra tas skaisti izskatītos...
-Nē, nē, skaisti un reāli ir dažādas lietas. Ieguvējam ir jābūt tieši skolēnam. Jāatceras, ka pašlaik gatavojam skolēnus darba vietām, kas vēl nepastāv, darbam ar tehnoloģijām, kas vēl nav izgudrotas, lai atrisinātu problēmas, par kuru rašanos mums vēl nav ne jausmas. Tas ir, vēlreiz atgriežos pie skolas vides, tehnoloģiskā un pedagoģiskā nodrošinājuma. Ļoti svarīga prasme ir skolēna spēja socializēties, sadarboties ar citiem. Skolēns iemācās sociālās prasmes caur paša pieredzi, un šī pieredze veido pamatus sarežģītākām sociāli emocionālām prasmēm un rakstura īpašībām. Ir vajadzīgs ikdienā skolā būt ar vienaudžiem, kur šīs prasmes izkopt.
Upītē vide ir līmenī, bet skolu likvidēja...
-Pag, pag... Vide ir viens no nosacījumiem. Taču jāraugās arī, cik ir bērnu. Upītes ļaudis tāpat ir malači! Upītē ir izveidots Nemateriālais kultūras mantojuma centrs “Upīte”, kura sastāvā ir Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzejs, kas tikko izgāja pirmreizējo akreditācijas procesu. Tas ir piemērs, kā kopiena strādā, lai saglabātu savu identitāti un vērtības.
Kāds secinājums?
-Paskatāmies kartē, piemēram, Žīguri un Viļaka. Attālums starp skolām - 11 kilometri. Ko izvēlēsies vecāki, kuru darbavieta ir Viļaka, ja viens bērns mācās vecākajā klasē Viļakā, bet otrs, piemēram, trešajā klasē Žīguros? Kāpēc brālis ar māsu nevar mācīties vienā skolā? Te nenotiks mākslīgs, bet dabisks process. Tomēr atgādinu - LPS panāca, ka nenosaka skolēnu skaitu pamatskolas klasē. Ja piedāvā atbilstošas kvalitātes izglītību manā mazajā skolā, tad kāpēc man kaut kur ir jāskrien?
Kā vēl var risināt mazo skolu problēmas?
-Ir dažādas pieredzes. Skolu var veidot kā lielas skolas filiāli. Skolā var atvērt pirmsskolas izglītības grupas, skolas veidot kā kopienas skolu.
Kādi ir plusi?
-Svētkos bērni brauc uz lielo skolu. Veido apvienotās sporta komandas, kopēja interešu izglītība. Skolēniem pāreja uz lielo skolu notiek dabiskāk, psiholoģiski vieglāk. Lielajā skolā, mācību stundas organizējot, pēc moduļu principa skolēni atsevišķus priekšmetus apgūst lielajā skolā. Grozījumi izglītības likumā, kas ir procesā, paredz arī iespēju starp skolām slēgt savstarpēju sadarbības līgumu par mācību priekšmetu vai to daļu īstenošanu vispārējās vidējās izglītības programmas ietvaros.
Ko tas nozīmē?
-Piemēram, Balvu Valsts ģimnāzijā ir izcila matemātikas skolotāja, Viļakas Valsts ģimnāzijā - fizikas skolotājs, Rugāju vidusskolā - vēsturnieks, Rekavas vidusskolā ir profesionāla bioloģijas skolotāja, Baltinavas vidusskolā - izcila latviešu valodas skolotāja. Šie skolotāji, starp skolām noslēdzot sadarbības līgumus, attālināti varēs vadīt mācību stundas arī kaimiņu skolas bērniem. Arī situācijā, kad kādu laiku iztrūkst kāds pedagogs, šī metode lieti noderēs. Noderēs, kad vidusskolās būs jānodrošina padziļināta mācību priekšmetu apguve. Ir jānovērtē novada skolās esošos pedagogus un jāizmanto viņu izcilās zināšanas vienā vai otrā priekšmetā.
Vai skolēns, kurš šobrīd mācās 1.klasē Žīguros, var kļūt par prezidentu?
-Protams. Nosaukšu piemēru,- Nautrēnu vidusskolā mācījās 18 skolēni, tostarp no piecām lauku pamatskolām. Augstskolu pabeidza 14 klasesbiedri, tostarp arī es. Mēs gan nekļuvām par prezidentiem, taču esam kā pierādījums, ka arī lauku skolas nodrošina kvalitatīvu izglītību.
Ko novēlat Ziemeļlatgales ļaudīm?
-Jābūt sadarbībai (vecāki-bērni-pedagogi-kopiena), pozitīvai attieksmei pret dzīvi, nebaidīties kļūdīties un mācīties visa mūža garumā, lai sasniegtu savus mērķus dzīvē.
Vai mēs patiesi ejam pareizā virzienā?
-Jā. Prasības pret izglītojamajiem un arī izglītības sistēmām attīstās strauji. Agrāk izglītība bija par kaut kā mācīšanu. Tagad tā ir par uzticama kompasa izveidi un navigācijas prasmju apgūšanu, lai atrastu savu ceļu arvien nenoteiktajā, nepastāvīgajā un neskaidrajā pasaulē, un kvalitatīvai izglītībai jābūt pieejamai visiem bērniem neatkarīgi no tā, kādā ģimenē viņš piedzimst, kurā Latvijas vietā dzīvo. Visiem!

Esmu ‘PAR’ lauku skolām

 

Inta Kaļva, Balvu novada pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītāja:
-Par skolām pēc administratīvi teritoriālās reformas Ziemeļlatgalē. Ja jautā man kā IKSP vadītājai, esmu ‘PAR’ lauku skolām, to saglabāšanu, īpaši sākumskolas, pamatskolas posmā. Drīz, cik man zināms, notiks visu četru Ziemeļlatgales novadu plānošanas sanāksmes, kurās tiks veidots redzējums visās jomās, arī izglītībā. Katrai skolai ir liela nozīme vietējā lauku teritorijā, tikai vēl vairāk šajā redzējumā nepieciešams uzspodrināt katras skolas īpašo piedāvājumu. Bet to, kāda būs izglītības sistēma pēc ATR, jau lems jaunā dome un deputāti.
Ar ko jārēķinās lauku un mazpilsētu iedzīvotājiem, domājot par savu bērnu nākotni? Ja skatās uz to, kā valstī tiek kārtots skolu tīkla jautājums, tad laukos pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai jābūt PII, sākumskolai un pamatskolai, bet vidusskolām tiek ieliktas stingras prasības gan no skolēnu skaita viedokļa, gan kvalitātes ziņā, svarīga arī vidusskolu specializācija. Nākotnē katrai vidusskolai jāpaceļ STEM joma, tātad liels uzsvars ķīmijas, fizikas, matemātikas un IT mācību priekšmetiem. Vēl stingrāki noteikumi uz kvalitāti ir valsts ģimnāzijām, tāpēc vidējā izglītība būs ielikta rāmī, ko vairākas skolas vienkārši nevarēs izpildīt, tāpēc valsts politika ir vērsta uz vidusskolas līmeņa optimizāciju. Tas nozīmē, ka vidusskola būs tālāk no mājām. Pašvaldībām jādomā, kā skolēni tur nokļūs, kur dzīvos, kāds būs šo skolu materiāltehniskais nodrošinājums, pedagogu algas utt.
Par skolēnu zināšanu līmeni lauku skolās. Dati, kurus lietoja OECD eksperti attiecībā uz Latviju, mums ir zināmi jau vairākus gadus. Atšķirības pastāv visos izglītības līmeņos, sākot no sākumskolas, līdz pat vidējai izglītībai. Jā, protams, ir strukturāla nevienlīdzība starp skolām, un tas ir atkarīgs no mācību iestādes atrašanās vietas. Negribētos piekrist, ka lauku skolās ir zems izglītības zināšanu līmenis, jo rezultātus var ietekmēt arī atšķirīgā vide, tas, ka lauku skolām ir grūtāk atrast pedagogus un arī klašu lielumam ir nozīme. Ja skolēnu skaits ir mazāks, tad audzēkņiem ir grūtāk iemācīties strādāt patstāvīgi, mazāka konkurence savā starpā. Analizējot Balvu novada 12.klases eksāmenu rezultātus divu pēdējo mācību gadu griezumā, redzam, ka, piemēram, matemātikā un angļu valodā, salīdzinājumā ar valsts vidējo rādītāju, Tilžas vidusskolā ir augstāks rādītājs. Jā, protams, katru gadu lauku skolu sasniegumi mainās. Manuprāt, pareizi būtu salīdzināt lauku skolas ar lauku skolām, nevis ar lielpilsētu elitārām lielām skolām, jo nekad nevar visi mācīties pilsētās.
Izglītībā notiek lielas pārmaiņas: ienāk jauns saturs, jauns jēdziens ‘attālinātās mācības’, neatņemama dzīves sastāvdaļa jau no bērnudārza ir IT. Visam tam ir vajadzīgas vispirms jau pedagoga zināšanas, kas prasa daudz vairāk laika ieguldīt mācību stundu sagatavošanā, atgriezeniskās saites iegūšanā, vērtēšanā. Mēs ejam pretī 21.gs. izaicinājumiem izglītībā - pacietīgi, soli pa solim, rūpīgi vērtējot katru izglītības iestādi, tās vajadzības un nozīmi nākotnē, īpaši lauku teritorijās.

Jāvērtē pašvaldību iespējas

 

Pašvaldībām, izvērtējot piemērotākos risinājumus izglītības iestāžu tīkla pilnveidei, būtu jāievēro šādi principi:
* vidusskolas pamatā tiek koncentrētas novadu centros vai administratīvajās teritorijās ar pietiekamu, noteiktajiem kritērijiem atbilstošu skolēnu skaitu vidējās izglītības pakāpē, sekmējot jaunā kompetencēs balstītā mācību satura ieviešanu, daudzveidīgu un kvalitatīvu izglītības programmu piedāvājumu;
* pamatskolas ar optimālu skolēnu skaitu kvalitatīva mācību procesa īstenošanai; skolai jābūt kompetenču pieejas ieviešanai atbilstošam materiāltehniskajam nodrošinājumam;
* sākumskolas - pēc iespējas tuvāk izglītojamā dzīvesvietai, ar bērnu skaitam atbilstošu pedagoģiskā personāla skaitu. Gadījumā, ja skolēnu skaits sākumskolā ir neliels, tās tiek veidotas kā filiāles citai izglītības iestādei un darbojas bez atsevišķas administrācijas.
Tādējādi izglītības iestāžu tīkla pilnveide primāri ir skatāma, vērtējot PAŠVALDĪBU IESPĒJAS savā teritorijā esošajās izglītības iestādēs nodrošināt skolēnu interesēm atbilstošu un kvalitatīvu izglītību, ar tam nepieciešamo atbilstošo mācību vidi un materiāltehnisko nodrošinājumu, kā arī augsti kvalificētiem pedagogiem un atbalsta personālu.
Izglītības sistēmas mērķis ir nodrošināt līdzvērtīgas iespējas saņemt labu izglītību ikvienam bērnam, neatkarīgi no ģimenes materiālā stāvokļa un skolas atrašanās vietas. Lai to nodrošinātu, izglītības iestāžu tīkla sakārtošana ir viens no priekšnosacījumiem, tā rezultātā piedāvājot līdzvērtīgas iespējas izglītības programmu apguvei un efektīvu skolu infrastruktūras un cilvēkkapitāla resursu izmantošanu. Runājot par vidējo izglītību - kvalitatīvas izglītības priekšnoteikums vidējās izglītības posmā ir plašs padziļināto kursu piedāvājums, moderna un daudzveidīga mācību vide, kā arī metodiskais, finansiālais un organizatoriskais atbalsts pedagogiem.
Ministrija no 2019.gada rudens līdz 2020.gada martam tikās ar visu 119 Latvijas pašvaldību pārstāvjiem, lai meklētu labākos risinājumus vispārējās vidējās izglītības iestāžu tīkla tālākai attīstībai, kā arī analizētu finanšu līdzekļu optimālu izlietojumu izglītības procesa nodrošināšanai. Skolu tīkla sakārtošana ir viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību ikvienam skolēnam, neatkarīgi no ģimenes materiālā stāvokļa un skolas atrašanās vietas. Izglītības iestāžu tīkla sakārtošana, veidojot izglītības iestādes ar optimālu skolēnu skaitu, sniegtu iespēju paplašināt izglītības programmu piedāvājumu, efektīvi izmantojot izglītības iestāžu infrastruktūru un cilvēkkapitāla resursus, tādējādi arī lietderīgi izmantojot izglītības jomai piešķirto finansējumu.
No 2020.gada 1.septembra vidējā izglītībā uzsākta pakāpeniska jaunā mācību satura īstenošana (2020./2021.mācību gadā – 10.klasē, 2021./2022.mācību gadā – 11.klasē un 2022./2023.mācību gadā – 12.klasē), kas vienlaikus paredz vidējās izglītības iestādē izvēles iespējas starp vismaz diviem padziļināto kursu komplektiem. Lai vidusskolēniem nodrošinātu plašākas izvēles iespējas no padziļināto kursu piedāvājuma, optimālajam skolēnu skaitam vidējās izglītības pakāpē (10. – 12.klase) esošā finansējuma ietvaros jābūt 90 un vairāk skolēnu. Paredzēti arī izņēmuma gadījumi teritorijām ārpus administratīvā centra un teritorijām, kas atrodas 15 km no Eiropas Savienības ārējās robežas.
Līdz šī gada beigām arī plānots veikt grozījumus Vispārējās izglītības likumā, nosakot deleģējumu Ministru kabinetam noteikt vienotas prasības uzņemšanai vispārējās vidējās izglītības programmā valsts, pašvaldību un valsts augstskolu vispārējās izglītības iestādēs.
Plānots arī izveidot starpinstitucionālu darba grupu, kas veiks plašāku analīzi par pašvaldību finansējumu izglītībai un kopējo līdzekļu izlietojumu katrā konkrētā izglītības iestādē, kā arī strādās pie pedagogu darba samaksas finansēšanas modeļa pilnveides. Plānots, ka pilnveidotais modelis stāsies spēkā 2022./2023.mācību gadā. /Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļa/

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

“Dots devējam atdodas” (13.11.2020.)

Atver sirdi dāvinot

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

 

Pārsteidz dzimtas plašums un personību spēks

Ruta Cibule, Balvu Centrālās bibliotēkas vadītāja:
-Tēlaini izsakoties, varētu teikt, ka ar Vitu Matīsu mani kopā saveda Rainis un Aspazija. Proti, 2015.gadā Balvu Centrālā bibliotēka organizēja lektoriju Ziemeļlatgales kultūras un izglītības darbiniekiem, kur viena no galvenajām ziņotājām bija filoloģijas zinātņu doktore Gundega Grīnuma. Viens no viņas grandiozākajiem darbiem ir “Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni”, kas tapa, lielā mērā sadarbojoties arī ar Vitu Matīsu. Laikam ritot, Vita Matīsa sāka meklēt Balvu pusē cilvēku, kurš varētu palīdzēt saprast un arī piedalīties organizatoriskajā darbā, lai dzimtajā pusē nonāktu viņas tēva Rūdolfa Matīsa vitrāžas. Kad atskanēja Gundegas Grīnumas zvans ar šo jautājumu, vai es būtu ar mieru, aiz saviļņojuma sastingu. Tā taču ir bagātīga likteņa dāvana - būt kopā un sarunāties ar Vitu Matīsu! Tā Balvu Novada muzejā un Balvu luterāņu draudzes baznīcā nonāca divas brīnišķīgas Rūdolfa Matīsa darinātas stikla vitrāžas. Katru braucienu un katru sarunu ar Vitu uztveru kā milzīgu bagātināšanos. Par politiku, par kultūru, arī par ikdienišķām lietām.
Bibliotēkas veidotajā Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāzē varam atrast vairākus ierakstus par Matīsu dzimtas pārstāvjiem, tai skaitā arī par Vitas tēvu Rūdolfu. Materiālu tam palīdzēja sagatavot Vita Matīsa. Ja kāds vēlas izsekot vai pētīt Matīsu dzimtas pēdas un klātbūtni mūsu reģionā, kultūrvēstures datu bāze tam būtu labs sākums. Protams, ne vienīgais. Mani vienmēr ir pārsteidzis šīs dzimtas plašums, pamatīgums, darbības daudzveidīgums un personību spēks. Mēs esam bagāti ar iespēju tam visam pieskarties.

 

Lampa baznīcu izgaismo katru svētdienu
Mārtiņš Vaickovskis, Balvu evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests:
-Vita Matīsa pārstāv nozīmīgu dzimtu, kuras saknes nāk no mūspuses. Daudzi no viņiem atstājuši paliekošu devumu Latvijai, tās kultūrai un izglītībai. Šobrīd spilgtākā no šīs dzimtas ir arī Vita, kuras intelektuālais devums Latvijai ir ļoti nozīmīgs, jo viņa savas zināšanas nodod jaunajai paaudzei - studentiem. Gan savā, gan draudzes vārdā saku paldies Vitai Matīsai par to, ka atcerējās mūs un kā lielu dārgumu atveda no Amerikas unikālu tēva darinātu lustru, kura tagad izgaismo baznīcu katru svētdienu Dievkalpojuma laikā. Mēs pielikām arī savas rūpes, mazliet pastrādājām, lai lustru tehniski pielāgotu Eiropas standartiem. Vita Matīsa vienmēr būs gaidīta Balvos, Balvu novadā un mūsu baznīcā. Lai viņai un visiem dzimtas cilvēkiem ir Dieva svētība un laba veselība!

Tur godā Matīsu dzimtas saknes

 

Ar politoloģi un starptautisko attiecību eksperti, profesori Vitu Matīsu tiekamies Rīgā, mākslas kafejnīcā “Sienna”. Vitas stāstījums par savu dzimtu, kuras saknes nāk no Rugāju novada, par tās piemiņas godināšanu ir cieņpilns un emocionāls. Vita izstaigā atmiņu takas no bērnības, pavadītas Vašingtonas štata Sietlas apkaimē, līdz šodienai. Latvijā viņa ieradās 1992.gadā. Izveidoja un vadīja Sorosa fondu, daudz darba ieguldīja Stokholmas Ekonomiskās augstskolas Rīgā un Rīgas Juridiskās augstskolas dibināšanā, kur joprojām lasa lekcijas. Vita Matīsa 2016.gada 4.jūlijā ciemojās Balvos un Balvu Novada muzejam uzdāvināja tēva Rūdolfa Matīsa Sietlā veidotu vitrāžu. Savukārt 2018.gada 5.janvārī tēva darināto lustru viņa uzdāvināja Balvu Evaņģēliski luteriskajai baznīcai, jo tieši šeit 1938.gadā iesvētīja viņas tēvu Rūdolfu Matīsu.

Iegūst simts hektārus pie Boževas ezera
Matīsu dzimtai savulaik bija plaša saimniecība pie Boževas ezera Rugājos. Un tieši ar “Ezerkrastiem”, kā sauca šo vietu, Vita iesāk sarunu. “Agrā bērnībā slimoju ar astmu un man bija grūti aizmigt. Tētis sēdēja pie gultas un stāstīja aizraujošus stāstus. Tie bija par viņa bērnību. Laiku, kad tēva ģimene dzīvoja Boževas ezera krastā, “Ezerkrastu” mājās,” stāstījumu iesāk Vita. Viņas tētis Rūdolfs piedzima 1916. gada 19. janvārī Rugājos kā pēdējais bērns Jāņa Matīsa un Alvīnas Matīsas septiņu bērnu ģimenē. Viņas senči - vecvectēvs ar ģimeni uz Ziemeļlatgali atceļoja no Vidzemes, jo Latgalē toreiz varēja dabūt zemi. “Andrejs Matīss pie Boževas ezera iegādājās apmēram simts hektārus zemes. Sākotnēji vecvectēvs izraka lielu alu, izlika tās sienas ar akmeņiem un, kamēr cēla māju, dzīvoja tajā kopā ar zirgu, līda līdumu. Nostāsti vēsta, ka viņš pieradinājis meža zvērus, ar kuriem uzstājies tirgus laukumos, pelnot iztiku. Gada laikā uzbūvēja māju un iesāka saimniekot, veidojot stipras saknes plašajai Matīsu dzimtai. Vēl joprojām tur ir īpašums Matīsas dzimtas pēctečiem. Daudziem no kuplās Matīsu ģimenes visos laikos bijis svarīgi šo vietu un māju saglabāt, bet tas nebūt nav nācies viegli, jo ezers vienmēr bijis kā magnēts svešajiem gan kolhoza laikos, gan šajos laikos. Taču dzimtas mājas nav nonākušas svešās rokās, tajās saimnieko Ainas Matīsas meita Māra Liniņa,” pastāsta Vita Matīsa.

Lepojas ar dzimtas stipro vīru
Otrā Matīsu dzimtas māja, kādreizējā pirts māja, kas atrodas Boževas ezera krastā, tagad pieder privātpersonai, kura nav saistīta ar Matīsu dzimtu, bet pirms kara tā bija Vitas vectēva brāļa Reinholda Matīsa īpašums. Par Reinholdu Vita varētu stāstīt garu un traģisku stāstu. Viņš bija uzņēmējs, kuram 1927.gadā Kārsavas pagasta Līču mājās piederēja firma “R.Matīsa dzirnavas, koku zāģētava un vilnas apstrādāšana”. Tur mala miltus, zāģēja kokus, ēvelēja dēļus, apstrādāja un krāsoja vilnu. Attīstot uzņēmumu, Reinholds 1932.gadā iegādājās motoru, kas sāka ražot Kārsavai elektrību. Pēc Reinholda Matīsa aiziešanas mūžībā īpašums “Līču mājas” mainīja saimniekus, un no pēdējā īpašnieka pašvaldība šo ēku nopirka. Tagad kārsavieši tur veido Kārsavas kultūrvēstures centru, kuru pielāgos jaunu tūrisma pakalpojumu radīšanai. “Te tiek veidots kultūrvēstures centrs “Līču mājas”. Ir paredzētas telpas arī mājražotājiem, amatniekiem un Latgalē radītām lietām. Ēku, kas atrodas pilsētu šķērsojošās upītes Šņitkas krastā, 1916.gadā iegādājās kārsavietis Reinholds Matīss. Tad tai tika dots poētiskais nosaukums “Līču mājas”. Vēlāk tā tika pārbūvēta par nelielu vilnas pārstrādes fabriku. Tagad ir plānots ēku pārvērst par kultūrvēstures centru,” raksta “Latvijas Radio” Latgales korespondente Iveta Čigāne. Reinholds Matīss savu māju Boževas ezera krastā norakstīja dēlam Jānim. Puisi izsūtīja uz Sibīriju, un tur viņš pazuda bez vēsts. Jāņa atraitne, kura vēlāk ar meitu emigrēja uz Kanādu, šo īpašumu pieprasīja atpakaļ, vēlāk uzdāvināja Vitai. “Arī es labprāt būtu gribējusi redzēt kultūrvēstures centru Reinholda Matīsa Boževas ezera krasta īpašumā, tikai pašvaldība vietu un ēku man nezināmu iemeslu dēļ atdeva Matīsu dzimtai svešai privātpersonai,” bilst Vita Matīsa. Viss Boževas ezera krasts savulaik piederēja Matīsiem - pirmajam profesionālajam teātra režisoram, latviešu operdziedātājam Tālim Matīsam, Vitas vectēvam Jānim Matīsam un jau pieminētajam Reinholdam.

Atklāj tēva dzīves gājumu
Vita lepojas ar savu tēvu un viņa dzīves gājumu. Iesniegusi to Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāzē, kur teikts, ka Rūdolfs absolvēja Rēzeknes skolotāju institūtu, bija skolotājs Subatē, Gulbenē un Jaunpiebalgas Pēterskolā - direktors: “Vāciešiem ienākot, greizsirdīgs kolēģis denuncēja skolas direktoru, un Rūdolfs nonāca Daugavpils cietumā, kur kopā ar ebrejiem cieta nacistu varmācību. Pateicoties māsas Emmas pūlēm, Rūdolfs pēc gada tika atbrīvots. Likteņa ironija - drīz pēc tam Rūdolfs tika iesaukts Latviešu leģionā, kur karoja Kurzemes lielkaujās Laumaņa triecienbataljonā (19. divīzija). Trīs reizes ievainots, trešajā reizē evakuēts uz Vāciju. Karam beidzoties, Rūdolfs bija vienīgais no plašās ģimenes, kurš atradās rietumos. Vācijā viņš nodzīvoja līdz 1951.gadam. Libekas nometnē satika un 1947.gadā apprecējās ar savu sievu Faniju Hartmani Matīsu. Meita Maruta dzima Libekā 1949.gadā. Ģimene 1951.gadā izceļoja uz ASV, uz Portlandi Oregonas štatā, kur Rūdolfs Matīss strādāja mēbeļu fabrikā. 1955. gadā piedzima meita Vita. 1959.gadā ģimene pārvācās uz Sietlu Vašingtonas štatā, kur Rūdolfs bija atradis darbu lielajā “Boeing” aviokompānijā - veidoja lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās grafiku rasējumus.” Vita lepojas ar tēvu, stāstot, ka viņš 20.gs. 70.gados sāka nodarboties ar vitrāžas mākslu un turpināja to darīt vairāk nekā 25 gadus, iegūstot lielu meistarību un atzinību - piedalījās vairākās izstādēs, latviešu Dziesmu svētkos un citur. “Tētis man atklāja pēdējo tikšanos ar savu tēvu, kurš teicis,- kad tu atgriezīsies, šeit, pakalnā pie Boževas ezera, uzbūvēsi sev māju. Diemžēl tā bija pēdējā saruna ar tēvu Latvijā, jo dzīve viņu aizveda uz Amerikas rietumkrastu,” saka Vita. Tēvs, kurš Latvijā bija audzis un pieradis pie lielas, daudzskaitlīgas ģimenes, Vācijā un vēlāk Amerikā jutās vientuļš. “Mamma, ar kuru tētis iepazinās bēgļu nometnē, ir no Liepājas puses. Viņi abi spēlēja teātri Libekā un tur satikās. Abi bija skolotāji, abiem bija kopīgas intereses,” atklāj Vita.

Baidījās par dzimtas cilvēkiem Latvijā
Bērnības stāsti par tēva dzimteni Latvijā, par mājām, skaistajām pļavām un darbiem Boževas ezera krastos Vitai nāca līdzi visu dzīvi. “Tā bija viņa sapņu pasaule. Tajos gados nevarēja komunicēt tā, kā mēs to darām tagad, un viņš pat neuzzināja, kad un kā aizsaulē devās viņa tētis un mamma. Tēvs saraksti uzturēja tikai ar māsu Emmu, kura bija precējusies ar kādreizējo Balvu pilsētas galvu Auziņu. Kā bijušais leģionārs viņš nevēlējās uzrunāt savus radus toreizējā Padomju Savienībā, vienkārši baidījās par viņiem,” stāsta Vita. Tā viņas brālēnam Valdim Matīsam Ģenerālštāba akadēmija bija slēgta, jo tēvs bija pretpadomju elements un radi dzīvoja ārzemēs. Taču Maskavas Frunzes kara akadēmijas aspirantūrā viņu pieņēma, un tur četru gadu laikā Valdis Matīss izstrādāja disertāciju, saņēma militārā docenta grādu un strādāja par katedras vadītāju. Tā bija izcila militārā izglītība un militārā karjera Padomju Savienībā. 1991.gadā viņš atgriezās Latvijā un nodibināja Latvijas Nacionālo Aizsardzības akadēmiju, kurā no 1992. līdz 1998.gadam bija rektors. Pēc sešiem gadiem Valdim Matīsam piedāvāja militārā atašeja amatu ASV un Kanādā, viņš to pieņēma, nostrādājot tur piecus gadus. Arī slavenā režisore Aina Matīsa, kuras bērnība aizritēja Balvu rajonā un kuras tēvs bija Rūdolfa brālis Vilhelms, ir Vitas māsīca. “Mēs ar Ainu nesatiekamies bieži, it sevišķi šajos Covid laikos, bet tad, kad tiekamies, pārrunājam kultūras notikumus Latvijā un, protams, arī par “Ezerkrastiem”, kur Aina bieži uzturas kopā ar meitu un mazbērniem,” piebilst Vita.

Dāvanas atceļo uz Latviju
Vitas tēvs Rūdolfs bija izcils vitrāžu mākslinieks. Viņam bija daudz stikla mākslas darbu, kas bija redzami daudzviet pasaulē, tikai neviena - savā dzimtenē Latvijā. “Viņam bija siltas atmiņas par saviem bērnības gadiem Rugājos un Balvos. Īpaši par Balvu luterāņu baznīcu, kur viņa tēvs Jānis Matīss bija starp tiem strādniekiem, kuri palīdzēja baznīcas celtniecībā, bija arī draudzes pērminderis. Tēva māsas Emma un Marta zināja stāstīt, ka brīžos, kad ārā bijis slikts laiks un cilvēki negribēja mērot garo ceļu uz Balvu baznīcu, dievkalpojumi tikuši noturēti lielajā istabā “Ezerkrastu” mājās. Tēvs, dzīvodams ASV, bija izgatavojis lielu un greznu, varētu pat teikt, trīsstāvīgu lustru, kuru man vajadzēja atvest no ASV rietumkrasta uz Balviem. Grūtākais bija to izdarīt tīri fiziski, jo darinājums bija no stikla, trausls un plīstošs. Tāpēc bija liels prieks, ka lustra nonāca Balvos sveika un vesela, bez neviena skrāpējuma. Viena vitrāža atceļoja arī uz Balvu Novada muzeju, to transportēt bija vieglāk,” pastāsta Vita.

Vispirms ieradās kā tūriste
Uz Latviju Vita vispirms atceļoja kā tūriste ar kādu Vācijas grupu 1980.gadā. Taču jau 1989.-1990.gadā sākās sadarbība ar Latvijas Kultūras ministriju, kuru toreiz vadīja Raimonds Pauls. 1990.gadā viņa rīkoja “Forum Lugano”, uz kuru uzaicināja tobrīd Latvijā zināmus kultūras cilvēkus - Anatoliju Gorbunovu, Māru Zālīti, Džemmu Skulmi un citus. Forumu gatavoja apmēram gadu. Tas notika mēnesi līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanai – Šveicē, Lugāno Kongresu pilī par godu Aspazijas un Raiņa 125.dzimšanas dienai. “Rainis, būdams tur trimdā, jau bija vizualizējis neatkarīgo Latvijas valsti un tās kultūrtelpu ar saviem literārajiem darbiem. Viņš rūpējās par to, lai Latvija pieslēgtos Eiropas gara telpai. Tajā laikā - 1989.gadā, kad viss mainījās, mēs atklāti sākām runāt par Latvijas valstiskumu. Es ar Šveices pašvaldības cilvēkiem ilgāku laiku to pārrunāju, līdz viņi piekrita rīkot un finansiāli atbalstīt šo forumu. Dzīvoju Šveicē, gatavojot forumu, nācās biežāk braukt uz Latviju, un tā iepazinos ar vairākiem kultūras ļaudīm,” atceras Vita Matīsa. Ženēvas universitātes starptautisko zinātņu institūtā Šveicē Vita 1987.gadā ieguva doktora grādu politiskajās zinātnēs un starptautiskajās attiecībās. Disertāciju vērtēja arī bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura uz Ženēvu atlidoja no Kanādas, kur tobrīd dzīvoja.

Uztic vadīt Sorosa fondu Latvijā
“Šveicē kā profesore sāku mācīt politiskās zinātnes un politoloģiju. Braucot uz Sietlu Ziemassvētkos paciemoties pie vecākiem, dažas dienas agrāk nejauši iepazinos ar kādu Sorosa fonda Ņujorkas biroja cilvēku. Viņš man palūdza atceļā uz Šveici piestāt Ņujorkā. Šeit viņš man atklāja, ka Sorosa fonds Latvijā īsti nedarbojas. Pirmais cilvēks, kam Soross uzticēja fonda vadību Latvijā, bija Ita Kozakēviča - Augstākās padomes deputāte, poļu – latviešu biedrības vadītāja. Taču viņa nelaimes gadījumā aizgāja mūžībā 1990.gadā, un kopš tā laika Latvijas fonds īsti nefunkcionēja,” stāsta Vita. Tā 1992.gadā sekoja zvans no Ņujorkas ar piedāvājumu uzņemties fonda vadību Latvijā. Viņa ilgi domāja, ilgi veica pārrunas, līdz beigās sekoja pozitīva atbilde. “Tēva iedēstītais patriotisms un vēlme darboties Latvijas labā, ko iesāku jau ar foruma gatavošanu, bija noteicošais, lai es pateiktu ‘jā’ vārdu. Tā 1992.gada martā ierados Latvijā, un jau jūnijā fonds uzsāka darbību. Latvija bija vienīgā vieta pasaulē, kur Sorosa fondam no sākuma nebija savas vietējās valdes, sanāca tādas jocīgas konstrukcijas. Man bija jāatrod valde, un es aicināju uz sadarbību kultūras cilvēkus - Imantu Lancmani, Māru Zālīti, Andri Vilku un citus. Sākumposmā, kad fondam bija lielas naudas, salīdzinājumā ar Latvijas valsts institūcijām, manā uztverē fondu nedrīkstēja saistīt ar politiku vai ar kādu konkrētu partiju,” pārliecināti saka Vita. Viņa ar gandarījumu atceras, ka no pašas pirmās valdes cilvēkiem neviens nav gājis politikā, izņemot vienu. Jāpiebilst, ka arī Vita nekad nav bijusi saistīta ne ar vienu politisko partiju ne Latvijā, ne arī citās valstīs, lai gan viņu dēvē par vērīgu Latvijas politiskās dzīves vērotāju un vērtētāju. “Ir starpība - komentēt, vērtēt vai rakstīt. Ja cilvēkam ir savs viedoklis, tas nenozīmē, ka viņš baksta ar pirkstu un atbalsta kādu partiju. Katram var būt savs viedoklis, bet man ir robeža, kuru nepārkāpju,- es nekad neesmu aģitējusi cilvēkus ne par vienu partiju un nedarīšu to arī turpmāk. Un tas nav tas pats – izteikt viedokli kā neatkarīgs indivīds vai kā partijas biedrs. Kā partijas biedram tev ir aizmugure, kaut vai cilvēku masa, kura automātiski retvītos tavus tvītus. Bez aizmugures cilvēkam Latvijā darboties ir grūtāk, tāpēc uzskatu, ka tieši šis neatkarīgais sektors ir atbalstāms un pilnveidojams,” uzskata Vita Matīsa.

Sēž arhīvos un raksta grāmatu
Viņa neslēpj, ka šobrīd ir ne tikai pasniedzēja augstskolā, bet arī sēž arhīvos un raksta grāmatu par tiem laikiem, - viņas rīcībā ir ļoti daudz materiālu. Vita cer, ka pēc diviem gadiem tā ieraudzīs dienas gaismu un cilvēki uzzinās vairāk par dzīvi Latvijā tā sauktajos deviņdesmitajos gados. “Tur būs atbildes uz jautājumiem, kādas mācības mums vajadzētu ņemt vērā no tiem laikiem, cik tālu esam tikuši trīsdesmit gadus vēlāk. Piemēram, tajos gados Sorosa fonds piešķīra lielas summas tieslietu sistēmas uzlabošanai, tajā skaitā nodibinot tiesneša apmācības centru. Tagad atkal tiek runāts par nepieciešamību izglītot tiesnešus. Tātad - kur mēs kļūdījāmies pirms 30 gadiem? Varbūt problēma nav tiesnešu izglītības trūkumā, bet citur? Grāmatā veikšu padziļinātu analīzi par faktiem Latvijā jūtīgās nozarēs - izglītībā, veselības sistēmā un citās,” atklāj Vita.

Iedvesmo diskusijas ar studentiem
Vita Matīsa jau laikā, kad vadīja Sorosa fondu, lasīja lekcijas Latvijas Universitātes studentiem kā brīvprātīgā. Viņa atceras, ka tolaik bija grūti panākt, lai studenti darbotos aktīvi un brīvi piedalītos diskusijās. “Tagad situācija ir mainījusies - tā ir kā diena pret nakti. Diskusijas notiek, studenti iesaistās tajās ar degsmi un aizrautību. Es mācu publisko diplomātiju. Šīs zināšanas ir vajadzīgas, un man prieks, ka studentiem ir savs viedoklis par katru jautājumu,” pastāsta Vita. Viņa smej par kāda studenta kļūdu, kurš rakstījis, ka Otrais pasaules karš beidzās 1991., nevis 1945.gadā. “Pasmaidīju, ka varbūt to tā arī varētu traktēt... Daudzas lietas, kuras ir pašas par sevi saprotamas manai paaudzei, viņiem nav, tāpēc jābūt uzmanīgai un ik pa brīdim jāpārbauda, vai viņi ir lietas kursā par to, ko runāju. Vai viņi saprot, ka tajā laikā nebija ne interneta, ne mobilo telefonu, ne sociālo tīklu, lai varētu sazināties ātri un visu momentāli uzzināt,” skaidro pasniedzēja. Viņa bilst, ka nav jārunā un studentiem jāstāsta tikai veiksmes stāsti. Viņiem ir jāzina arī mūsu valsts vājais punkts - Latvija, salīdzinot ar visām pārējām Eiropas valstīm, pēdējo divdesmit gadu laikā ir pazaudējusi lielāko cilvēku skaitu. “Par šo sāpīgo tēmu neviens nevēlas runāt. Kādēļ Latvija ir pazaudējusi šos cilvēkus? Tas nav tikai atalgojums. Varbūt cilvēki aizdomājas, kādu aprūpi saņems slimības laikā vai vecumdienās. Kāda pensija viņus sagaida - varbūt tā būs tik maza, ka ar to nevarēs izdzīvot? Varbūt saprot, ka Latvijā dabūt darbu bez īstajiem galiem būs grūti? Varbūt aizbrauc tādēļ, ka augstākās izglītības līmenis ir daudz zemāks nekā citās Eiropas valstīs. Un tas viss - trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas. Tie, kas gadiem ilgi bijuši valsts elitē un pat vēl šodien ir valdības sastāvā, dzīvo tādā burbulī, ka šo viņi negrib redzēt un par to pat nerunā. Runā par demogrāfijas problēmām, pat nepieminot faktu, ka no Latvijas ir izbraukuši teju 1/3 no tās iedzīvotājiem. Kā tā var? Šo problēmu ir jāatzīst un jāatšķetina. Tā ir smaga problēma ar virkni jautājumu, uz kuriem jārod atbildes,” pārdomās dalās Vita Matīsa.

 

Muzejs ir pateicīgs par dāvinājumu


Iveta Supe, Balvu Novada muzeja direktore:
-Balvu Novada muzejā ir pieejami dažādi materiāli par plašo Matīsu dzimtu. Lūk, ko par muzejā esošās vitrāžas garo ceļu uz Latviju 2016.gada 8.jūlijā rakstīja Ziemeļlatgales laikraksts “Vaduguns”: ““Tēvs dzīvoja Amerikā, Sietlā, un1994.gadā, braucot uz Latviju, paņēmis vitrāžu līdzi. Es vēl tagad nesaprotu, kā viņš šādu mākslas darbu nogādāja Latvijā. Tēvs toreiz dzīvoja pie manas māsīcas Ainas Matīsas un šo vitrāžu vēlējās nodot kādam muzejam. Diemžēl tā nogulēja plauktā vairāk nekā divdesmit gadus, un tikai tagad es spēju piepildīt tēva lūgumu,” pastāstīja Vita Matīsa.” Šī dzimta ir unikāla, un šobrīd mēs strādājam pie Matīsu dzimtas koka izveides. Dzimtas cilvēki ir atstājuši paliekošas pēdas savā zemē, daudz strādājuši Latvijas valsts labā. Tik daudz slavenu vārdu vienā dzimtā! Sešdesmitajos gados Alīna Matīsa vadīja korus arī Bērzpilī un Rugājos, pati bija ilggadēja Balvu rajona skolotāju kora dalībniece. Viņas jaunākais dēls - Valdis Matīss - bija Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pirmais priekšnieks un rektors, militārais atašejs Krievijas Federācijā, zinātņu doktors. Operdziedātājs Tālis Matīss bija pirmais profesionālais teātra režisors Latgalē. Aina Matīsa - režisore, skatuves runas pedagoģe. Arī profesores Vitas Matīsas vārds izskanējis daudzkārt, tāpēc esam pateicīgi par viņas uzdāvināto tēva Rūdolfa veidoto stikla vitrāžu un vēlam viņai arī turpmāk strādāt pie dzimtas izpētes un darboties Latvijas labā.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

“Viens pats mājās” (06.11.2020.)

Ir aitas, būs cirpēji

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īsteno projektu “Viens pats mājās”, kur deviņās publikācijās – ielikumos veido sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu un izdomu, kā stiprināt dzimto pusi un aktivizēt sabiedrību. Tas ir fakts – jaunieši atgriežas no ārzemēm, izlolo biznesa idejas un iedzīvina tās realitātē. Kādam veiksme varbūt uzsmaida greizāk, citam atkal viss iet no rokas un darbi šķiras. Arī viens cilvēks spēj izdarīt daudz, un sabiedrība ievēro labus darbus. Stāstām par jauniešiem, kuri atgriezušies dzimtajā pusē, strādā un sniedz vērtīgus pakalpojumus. Meklējam atbildes, kur slēpjas viņu veiksmes atslēga un cik viegli to atrast?

 

Emīla izlolotā biznesa ideja
Balvu novadā atpazīstamību ieguvis Emīls Jauntēvs. Viņš bija starp jaunajiem cilvēkiem, kuri piedalījās pašvaldības pirmo reizi organizētajā konkursā “Esi uzņēmējs Balvu novadā” 2018.gadā, izpelnījās atbalstu un saņēma grantu savas izlolotās biznesa idejas īstenošanai. Emīls tagad rūpējas par savu aitu ganāmpulku, dodas arī tuvākos un tālākos izbraucienos ārpus novada, lai sniegtu aitu cirpšanas un nagu griešanas pakalpojumu citiem.

Īpašumam vajag saimnieku
Pirms kāda laika Emīls, līdzīgi daudziem citiem jauniem cilvēkiem, pabija ārzemēs ar mērķi pastrādāt un nopelnīt. Reizē tā bija arī fiziska darba pieredze, vienlaikus ļaujot pavērot dzīvi citā valstī, komunicējot ar tās sabiedrību. Emīls pabija Anglijā un Holandē, taču atgriezās dzimtajā pusē. Pats vērtē: “Tagad labi noder plašāks dzīves skatījums, zinu, kā darbojas sakārtots uzņēmums, un ceru ar laiku ko līdzīgu ieviest arī paša saimniecībā. Cerams, man tas noteikti izdosies.”
Pirms kļūt par darba devēju sev pašam un būt atbildīgam par saimnieciskās dzīves norisi, Emīls kādu laiku pastrādāja arī algotu darbu dzimtajā pusē. Būtībā tā nebija slikta vieta. Darbs sev labi pazīstamajā pagastā, ne pārāk tālu no mājām un ar salīdzinoši visai labu un regulāru darba apmaksu. “Vadīju kokzāģētavas darbu, bet nopelnīto ieguldīju savas topošās saimniecības attīstībā,” atklāj Emīls. Patiesībā viņa mērķis bija pievērsties zemes apsaimniekošanai un audzēt aitas, jo mamma bija atvēlējusi īpašumu. Bet, ja ir īpašums – zeme, tam vajag saimnieku.

Lai ietu uz priekšu
Patlaban saimniecības vajadzībām jaunais zemnieks izmanto gandrīz trīsdesmit hektārus zemes. Ganāmpulks vairojas un iet plašumā. Šogad uz ziemu plānots atstāt 70 aitu mātes. Dzīvniekus saimnieks raksturo kā ļoti pateicīgus izvēlētajai uzņēmējdarbības nozarei. “Aitas ir mierīgas, dzīvo barā, nelaužas ārā no aploka. Jāseko tikai, vai tām pietiek ēdamā,” stāsta Emīls. Aploku veido parastais drāšu pinuma žogs metra augstumā. Ja kādā dienā dzīvnieki to uzkrītoši sāk stutēt, skaidrs, ka barības kļuvis daudz par maz. Pļavas tāpēc ir sadalītas vairākos aplokos, un dzīvnieki tajos, atkarībā no ēdamā daudzuma, ik pēc laika rotē. “Mums ir daudz lauksaimniecībā neizmantojamās zemes. Mērķis ir uzlabot ganību zāles sastāvu un aitu ganāmpulku pakāpeniski palielināt. Tās varētu būt kādas 120 mātes. Svarīgi ir dabūt naudas apgrozījumu, lai iepirktu dzīvniekus un ietu uz priekšu,” atzīst Emīls. Patlaban viņa aitu ganāmpulkā ir tikai Latvijas tumšgalves šķirnes dzīvnieki. Taču nākotnē ir doma iegūt un audzēt arī krustojumus ar gaļas šķirni, lai iegūtu lielāku gaļas daudzumu. Rudens šogad joprojām silts, un dzīvnieki diennakti pavada ārā. Vēlāk aitas nonāks iežogojumā un, atkarībā no laika apstākļiem, varēs uzturēties arī zem jumta, aizsargājoties no vēja vai lietus un sniega. Pēc dzīvnieku šķirošanas pamata ganāmpulku saimnieks nolēmis arī apdrošināt.

Jēra gaļai ir pieprasījums
Kas veido galveno ienākumu plūsmu? Tā viennozīmīgi ir jēra gaļa, ko pārdod kautsvarā. Jērus audzē ar aprēķinu, lai tie dzimtu ziemas mēnešos, pakāpeniski nobarotos, līdz var izmantot realizācijai. Ja citi uzņēmēji gaužas, ka pandēmijas laika ierobežojumi samazinājuši preču apgrozību un naudas plūsmu, tad Emīls saka gluži pretējo. Viņš atklāj, ka gaļas iepirkuma cena ne tikai nav kļuvusi zemāka, bet pat palielinājusies. Pieprasījums pēc jēra gaļas vairojas, to vēlas arī eksportēt. “Cenas ir labas. Šogad tās svārstījās, bet augstākā man bija 4,60 eiro kilogramā. Daudziem pret aitas gaļu joprojām ir skepse, palikusi vēl no padomju laikiem. Jā, aitas gaļai ir sava piesmaka, bet ne jēra gaļai. Tāpēc dzīvniekus jārealizē līdz pusgadam – četru līdz sešu mēnešu vecumā. Svarīga būs arī šķirne un jēru barojums,” stāsta Emīls.
Viņš atklāj, ka pašu ģimenē jēra gaļu testējuši vairākkārt un tā pašiem ir iegaršojusies. Kā ļoti būtisku saimnieks uzsver jēru ēdināšanu, jo tas noteikti ietekmējot gaļas garšu.
Savu artavu ieņēmumos veido arī subsīdijas. Taču vilnai noieta diemžēl nav. Šogad cirpumu iemainīja pret vilnas segu, bet iepriekšējo vienkārši iznīcināja. Vilna, kā uzskata Emīls, gan nebūtu tā aitkopības produkcijas daļa, par ko vajadzētu satraukties. Viņš atbalsta viedokli, līdzīgi kā izteicies nozares kolēģis, ka aitkopim jārūpējas, kā vairāk izaudzēt gaļas kilogramus, un tas kompensēs arī vilnas zaudējumu.

Perspektīvs pakalpojums
Emīlam vēl ir cirpšanas un nagu griešanas pakalpojums. Lai to darītu, Emīls Jauntēvs ar konkursa atbalstu saņēma pašvaldības finansējumu nepilnu divu tūkstošu eiro apmērā. Viņš ir iegādājies jaudīgu un izturīgu griezējinstrumentu komplektu. Veicot tirgus analīzi, secinājis, ka aitu skaits Latvijā palielinās, aitkopība vēršas plašumā, un tāpēc ir perspektīva arī profesionālam aitu cirpšanas pakalpojumam. Ir rīti, kad Emīls ceļas ļoti agri, jo izvēlētais maršruts ir tāls, un dienā nobrauc ap 700 kilometriem. Pati tālākā vieta, kur Latvijā cirptas aitas, bijusi Ventspils. Iepazītas saimniecības, kur nācies ciemoties jau atkārtoti reizes trīs, pat četras.
Aktīvākais cirpšanas pieprasījums ir pavasara pusē, lai gan pieredze liecina, ka dzīvniekus no kažoka to īpašnieki vēlas atbrīvot arī citos gadalaikos. Oktobra vidū Emīls, piemēram, devās uz Kārsavu. Ja roka piešauta, tad process notiek ātri – pēc minūtēm piecām vai astoņām vilna aitai ir nost. Sākumā šis process gan nav padevies, jo cirpšanu ietekmē dažādi faktori, arī aitas svars, šķirne un tamlīdzīgi. Vienlaikus tas prasa arī fizisko izturību, jo šajā darbā nolīkst mugura un kājas. Kā notiek pakalpojums? Aitas iedzen nožogojumā, tad kādu cieši satver, nosēdinot sēdus pozā, apgriež kājām nagus un pēc tam cērp kažoku. Emīls atzīst, ka pēc divu dienu cirpšanas trešajā gan vairs nav vēlēšanās nekur braukt, tad gribas tikai atpūsties.

Ar skatu turpinājumā
Aitkopības nozari Emīls atzīst par pareizi izvēlētu un savu biznesa ideju gatavs vērst plašumā. Taču vienlaikus ir arī paškritisks, jo nevar zināt, kā centieni īstenosies. Pats saka: “Vēl jau nav sasniegts vēlamais dzīvnieku skaits, tāpēc ļoti svarīgs manā saimniecībā būs nākamais dzemdību periods un dzīvnieku attīstība. Tik daudz kas vēl jādara, jo patiesībā esmu tikai šī ceļa sākumā. Bet, ja viss būs labi un neizpaliks veiksme, izvēlētās jomas attīstība noteikti turpināsies.”

 

Gunta Božoka, uzņēmējdarbības atbalsta speciāliste:
-Prieks par ikvienu jaunieti, kurš atgriežas Balvu novadā, savā dzimtajā pusē, un laukos uzsāk uzņēmējdarbību, tādējādi radot pats sev darbavietu un stiprinot vietējo ekonomiku. Biznesa sākšana, protams, ne vienmēr ir viegla, tāpēc Balvu novada pašvaldība jau trešo gadu topošajiem un jaunajiem uzņēmējiem rīko grantu konkursu. Tā uzvarētāji iegūst nelielu finansiālu atbalstu savai biznesa idejai. Pašvaldības finanšu pieejamība gan negarantē uzņēmējam arī veiksmi. Granta summa palīdz nedaudz ātrāk virzīties uz priekšu, ja tikai pats uzņēmējs ir pārliecināts par savu biznesa ideju un ar degsmi un neatlaidību to realizē, spēj uzņemties ar to saistītos riskus un neapstāties pirmo grūtību priekšā. Jebkurā biznesa nozarē var gūt panākumus. To pierāda jaunie uzņēmēji Emīls Jauntēvs (aitkopība), Karīna Makarova (skaistumkopšana) un vēl citi. Galvenais veiksmes faktors ir pats uzņēmējs, kurš atradis iespēju strādāt un veidot savu dzīvi laukos!

 

Pārredzēt procesus un teikt patiesību
Jānis Bisters ir paliela ģimenes uzņēmuma vadītājs, kurš ar brāļu un tuvinieku palīdzību attīstījis vairākus uzņēmējdarbības virzienus. Arī viņi ir pabijuši ārvalstīs, strādājuši tur, vērojot darba devēju pieeju, bet atgriezušies dzimtajā pusē, lai būtu saimnieki paši sev. Saruna ar SIA “Krūmijs” vadītāju Jāni Bisteru.

Kāds ir galvenais ārzemēs nostrādātā laika ieguvums?
-Tā, pirmkārt, ir stabilu ārzemju uzņēmumu darba specifikas iepazīšana, ko raksturo, piemēram, augsta līmeņa tehniskais nodrošinājums, droša darba vide, sakārtota dokumentācija un tamlīdzīgi. Pēc tādiem principiem sāku strādāt arī atgriežoties Balvos, lai būtu drošs, ka viss manā uzņēmumā ir kārtībā un neviens man pāri plecam neskatīsies. Otrs svarīgs faktors – rūpes par darbiniekiem. Tas nozīmē stabilu atalgojumu, sociālās garantijas un tamlīdzīgi. Tad varēšu būt drošs, ka viņi strādās manā uzņēmumā. Protams, strādājot ārzemēs, varēja arī daudz vairāk nopelnīt.
Jūsu uzņēmējdarbība izvērsta visai dažādos virzienos – mežs, preču tirdzniecība, sporta trenažieru zāle… pērkat arī īpašumus.
-Visienesīgākā, protams, ir mežsaimniecības joma, kas ir mūsu ienākumu pamats. Pārējais peļņu nenes, toties savējiem ir darbavietas, un viņi strādā. Mežsaimniecība nozīmē jaunaudžu kopšanu un pamežu izzāģēšanu, strādājot visā Latvijas teritorijā. Tas ir smags darbs jebkuros laika apstākļos, taču mums ir attiecīgs ekipējums, tehniskais nodrošinājums un arī atalgojums. Braucam strādāt visur, kur aicina – uz Valmieru, Daugavpili, Jēkabpili un citur. Izpildām Latvijas Valsts mežu kvalitātes prasības, protams, arī darba aizsardzības norādes.
Savukārt darbs, kas dod pietiekamus ieņēmumus, ļauj īstenot jaunas ieceres. Jau sen bija doma par savu sporta klubu vai fitnesa zāli, un tagad man ir arī trenažieru zāle. Esmu aprīkojis labu zāli ar kvalitatīviem trenažieriem, ko iespējams izmantot arī citiem. Zviedrijā apmeklēju fitnesa klubus, treneri mācīja, ko un kā darīt. Man pašam patīk šādi treniņi un tagad redzu, ka arī citus tas aizrauj, sievietes ieskaitot.
Vai nav sarežģīti vadīt uzņēmumu, kurā strādā gan radinieki, gan cilvēki no malas?
-Manos principos ir pārredzēt procesus un teikt patiesību. Kaut vai nesenais piemērs, kad braucu uz mežu un strādāju kopā ar visiem, lai noskaidrotu, kāpēc pēdējos mēnešos darbu apjoms gājis mazumā, bet izdevumi palielinājušies. Mans mērķis bija uzzināt iemeslu, un es to atradu. Tā reizē bija ne tikai mana vārdiska motivācija, bet arī uzskatāms piemērs pārējiem, ka var panākt darba ražīgumu, kā tas bija, strādājot mums kopā.
Vai bija vērts atgriezties no ārzemēm, lai īstenotu savas biznesa idejas Latvijā?
-Ir reizes, kad aizdomājos, cik tālu būtu ticis, ja šos septiņus gadus, ko dzīvoju Balvos, būtu aizvadījis Zviedrijā. Iemācījos tur valodu, biju sācis interesēties par savas uzņēmējdarbības uzsākšanu. Tur noteikti man būtu bijis daudz vieglāk. Dzīvojot lauku reģionā, vajag daudz vairāk izdomas, enerģijas un veselības, lai uzsāktu savu biznesu un tas attīstītos. Un, protams, vajag arī līdzekļus. Mēs sākām ar mazumiņu, iesaistoties visiem trim brāļiem. Domāju, uz ārzemēm vairs nebraukšu un tur nepalikšu. Mani brāļi arī ir pabijuši ārzemēs, bet tagad visi atgriezušies un strādā mežsaimniecības jomā. Te ir mūsu ģimenes, bērni, katram savs stūrītis, tā ka jāturpina iesāktais. Man netrūkst ideju un redzu perspektīvu. Mūsu SIA tuvāko piecu gadu laikā acīmredzot nodošu brāļu vadībai, bet pats sakārtošu nekustamos īpašumus. Visu laiku būt gandrīz diennakts darba režīmā, kā tas ir tagad, nav iespējams un arī nevajag.

 

Ar jaunu dzīves garšu
Trīsdesmitgadniece Selva kopā ar mammu Ilonu ir skaistumkopšanas salona īpašnieces un darba procesu virzītājas. Darbs apkalpošanas jomā nav viegls, taču tam piemīt arī sava odziņa, ja vien šo biznesu prot ievirzīt labvēlīgā plūdumā. Uzņēmējdarbības noslēpumu pieredzē dalās frizētavas salona “Salvadora” īpašniece Selva Lielbārde Balvos.
Frizieres aroda izvēle Selvai nebija nejauša. Kopš bērnības viņa bija vērojusi mammas darbu, iepazinusi frizētavas telpu gaisotni un vēlāk pašai šķita, ka patiktu darīt ko līdzīgu. Daudz ko noskatījās no mammas, vēlāk papildināja profesionālās zināšanas un pārliecinājās, ka šis darbs iet pie sirds. “Man patīk brīvā gaisotne, jo varu plānot darbu un būt noteicēja par savu laiku. Pilnīgi neredzu sevi pienākumos ofisa darbā noteiktās darba stundās,” atzīst Selva. Būt frizierei nozīmē apkalpot otru un radīt skaistumu. Tas nav viegli, taču iepriecina darba radošā puse, bez tam arī klientiem patīk būt sakoptiem, lai kādi būtu dzīves apstākļi.
“Salvadora” ir mājīgs un acij tīkams salons. Pirms īpašnieces izvēlējās tādu iegādāties un iekārtot, bijusi nokomplektēta darbinieku komanda. Selva uzsver, ka tas ir ļoti būtisks nosacījums turpmākajam biznesam, jo realitāte pierāda, ka atrast labus darbiniekus tagad ir grūti daudzās jomās. Acīmredzot ir izkritis dzīves posms, kad jauni cilvēki vēlētos apgūt it kā parastas, bet ļoti vajadzīgas apkalpojošās jomas arodprofesijas. Bet dzīvē ne visi var būt priekšnieki, ārsti vai juristi. Savukārt friziera amatam piemīt īpašs šarms. Kā saka Selva,- lai kur dzīvotu vai aizbrauktu tālumā, vienmēr cilvēkiem vajadzēs meistaru, kurš sakops viņu galvas. Tā laikam būs mūžīgi. To labi pierāda arī pašreizējais vīrusa pandēmijas laiks, jo frizieriem darba nav kļuvis mazāk, un “Salvadoras” komanda strādā ar pilnu jaunu, nodrošinot darbu septiņām skaistumkopšanas meistarēm. Ne velti Selvas cieša pārliecība ir, kā pati saka: “Nevajag jauniešiem gausties, ka nav darba un viss ir slikti. Naudu var nopelnīt, var atrast, kur to pacelt, tikai pašiem vajag redzēt un nepalaisties slinkumā. Kurš darbu meklē, tas atradīs un vajadzīgās prasmes iemācīsies.”
Vienlaikus friziermeistares pārliecība tāda, ka jebkura uzņēmuma darba devējam saviem darbiniekiem būtu jāmaksā pieklājīgs atalgojums. Nav nosodāmi jaunieši, kuri skaidri pasaka, ka par 500 vai 600 eiro nestrādās. “Labi, ka ir tādas jauno ambīcijas, jo darbinieks ir jāciena un jānovērtē, viņš ir tas, kurš saražo vai pārdod konkrēto produktu un vairo uzņēmēja labklājību,” saka Selva.
Viņas vērojums vēl tāds, ka cilvēki tagad izteikti mīl ar acīm. Patīk skaistas vietas, lietas un arī laba apkalpošana. Tāpēc arī “Salvadoras” salona iekārtošana bijusi rūpīgi pārdomāta, un īpašniecēm prieks, ka klientiem patīk stilīgā vide, kur viņi pavada kādu laiku. Ne mazāk tai piestāv arī precīza apkalpošana, ievērojot pierakstus, un arī dzīvās rindas priekšrocības.
Nav slikti aizbraukt uz ārzemēm un iepazīt turienes dzīves un darba pieredzi. Arī Selva gadu pastrādāja Anglijā ziedu fabrikā. Atcerēdamās to laiku, viņa nožēlo tikai vienu. Proti, ka neuzdrīkstējās toreiz sevi pieteikt darbam frizētavā. Iespējams, viņas dzīve šobrīd būtu gluži citādāka, lai gan nekad nav par vēlu kaut ko mainīt. Selva atklāj: “Ja kādā brīdī sāku slikti justies, sāku ilgoties pēc pārmaiņām. Neviens nav teicis, ka esmu piesieta tagadējai dzīvesvietai Balvos, jo šī vieta frizētavā man ir un paliks. Te būs arī manas mājas, taču pasaule ir tik plaša.”
Laiks skrien, un Selvai neticas, ka kļuvusi trīsdesmitgadniece un par frizieri nostrādāti desmit gadi. Viņas raksturojumam piestāv apzīmējums – būt cilvēkam-notikumam. “Bet tagad jūtu, ka iestājies miers. Rit ikdiena, viss zināms, un man atkal prasās pēc kāda notikuma ar jaunu dzīves garšu,” nosmej Selva.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

"Viens pats mājās" (30.10.2020.)

 

Rodūšī apvuoršni

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

Kūpīnu teatris ir pasaulī populara metode (community theatre, applied theatre) i skotivis muokslys veids, kas vārsts iz kaidys kūpīnys (īdzeivuotuoju grupys kaidā konkretā teritorejā) atteisteišonu, izzynuošonu i vīnuošonu ar teatra leidzeklim. Kūpīnys teatris var apvīnuot daudzveideigus elementus nu profesionaluo teatra, amatierteatra, antropologejis, stuostnīceibys u.c. Tuo mierkis ir izzynuot kaidys kūpīnys fenomenus, stuostus, car tīm veicynuot lokalpatriotismu i pīdereibys sajiutu.

Sovu rodūšumu realizei teatrī

Teatris laukūs. Redzīs, bez tuo myusu kulturys dzeive nabyutu īdūmojama – vysmoz kotrā ziņā na Latgolā. Nu, kai tū padareit interesantuoku, rodūšuoku i saistūšuoku? Ruodīs, iz itū vaicuojumu atbiļdi atroduse teatra režisore Inese Daukste, kura spāruse sūli myusdīneigys teatra formys vierzīnī i myusupusē pyrmuo izveiduojuse kūpīnys teatra izruodi.

2019.godā Bolvu nūvodā īvīset jaunu teatra formu, kas Latvejā vēļ mozpazeistama – kūpīnu teatri. Kai roduos itei ideja?
-Dorbs suocēs 2018.goda februarī, kod britu režisoru vadeibā fonds INITIUM sadarbeibā ar Latvejis Nacionalū kulturys centru i Latvejis Kulturys ministreju ar meistarklašom uzsuoka diveju godu projektu “Latvejis stuosti. Šekspirs sateik Blaumani”. Projekta mierkis beja stuosteit Latvejis cylvāku, vītu i lītu stuostus, dažaiduot Latvejis amatierteatru izpausmis i snīgt jaunys zynuošonys kai reģionu kulturys darbinīkim, tai vītejū teatru aktierim, režisorim. Uzaicynuojums iz meistarklašom sajiemu ari sovā e-postā. Vysod asu vaicuojuse īspiejis sevi pylnveidot, partū ari itū īspieji nalaižu garum. Meistarklasis vadieja breineigi kūpīnys teatra eksperti nu dažaidom valstim. Kūpā apmeklieju sešys meistarklašu sesejis, kuru nūslāgumā beja juoizstruodoj sova ideja, kū realizēt kūpīnys teatra ītvarūs. Muna ideja uzrunuo ekspertus, i jau rudinī Tiļžā īsaroda LU Filologejis fakultatis studentis, kab intervietu cīma īdzeivuotuojus i savuoktu stuostus par Tilžu. Stuosti, nūtykumi, Tilžys paguotne, tagadne i nuokūtne puortopa vīnā stuostā, kuru realizēt paleidzē dramaturgs Edgars Niklasons, komponists Jēkabs Nīmanis, horeografe Alise Putniņa i režisors Jan Willem van den Bosch. Tai, apsavīnojūt vītejai kūpīnai (amatiermuokslys kolektivim, īdzeivuotuojim, profesionalim), roduos laikmeteigs kūpīnys teatra īstudiejums “Breinuma līpa”.
Piec izgleitībys asat pedagoge, a nu jau nazcik godus teatra kolektivu daleibnīki Jyusus sauc ari par režisori. Kai tai saguoja, ka teatris Jyusu dzeivē ījem tik nūzeimeigu vītu i palics par neatjemamu sastuovdali?
-Iz režisora profeseju nāsu guojuse apzynuoti, tok tai īsagrūziejušs apstuokli. Tū gryuši izskaidruot, a teatris puorjem tevi vysu: dūmys, kasdīnu, nakts i breivdīnys… teatris ir tevī, i vyss. Voi tu skaiti kaidu gruomotu, klausīs kaidu stuostu, atrūdi kaidu viestuli, lītu, nūbrauc iz kaidu vītu, pieški tu nūgiuni sevi pi dūmys,- tū varētu īstudēt, par tū varētu stuosteit.
Ar kū atsaškir kūpīnys teatris nu amatierteatra?
-Kūpīnys teatrī dorbojās vysa kūpīna, īdzeivuotuoji var nabyut pīdereigi kaidam amatiermuokslys kolektivam. Dramaturgejis pamatā ir vītejū īdzeivuotuoju stuosti, nūtykumi, kuri viesta par vītu, kurā dzeivojam. Teik izcalts i atkluots svareiguokais, taidā veidā kūpīnys daleibnīkim līkūt saprast, cik breineigi jī ir. Nu molys vysod lobuok īraudzeit vysu skaistū, kas kasdīnā pasleid garum. Kūpīnys teatra aizdavums ir palelynuot kūpīnys pošapziņu, patriotismu, lapnumu par vītu, kurā dzeivojam.
Par “Breinuma līpu” 2019.godā sajēmet ari Bolvu nūvoda pošvaļdeibys Goda bolvu kulturā “Mūsu lepnums 2019”. I tys nav vīneigais sasnīgums. Voi i kurūs breižūs asat lapna par padareitū?
-Nāsu jutusies lapna par sevi, a par sovim teatra cylvākim gon. Asmu pateiceiga tīm, kurī bejušs kūpā ar mani gon kod kas isadeve, gon kod naisadeve. Paļdis kotram par davīriešonu, pasaļaušonu, atbolstu i sapratni. Par naatsakuopšonu, par sevis puorvariešonu, par sevis ļaušonu puorveiduošonys i atsavieršonys procesim. Par mīlesteibu i uzticeibu teatrim.
Čiulim kūpā ar čangalim tūp breinumi,- tai par Jiusu režisietū teatra īstudiejumu “Breinuma līpa” sacieja teatra meiļuotuoji. Kai tod ir - voi čuiļi ar čangaļiem var sasatruoduot?
-Soka, ka latgalīši ir atvārti cylvāki…. A voi vysi asam atvārti jaunom idejom, formom i atkuopem nu tradicionaluo, par tū tān nāsu tik puorlīcynuota. “Breinuma līpa” auga lāni, pa drupeitei, tok, sokūt paļdis breineigai komandai, rezultats lyka cylvākim sevi nūviertēt. Voi asam gotovi maineit sovu godu godim pastuovūšu dūmuošonu i dzeivisveidu, voi asam gotovi pījimt koč kū jaunu, kab poši i vīta, kurā dzeivojam, naizneikst? Taišni nagrybiešona koč kū maineit, cytaiduo ītīpeiga napījimšona ir beigu suokums. “Pastāvēs, kas pārvērtīsies” ir vysim zynoma Raiņa patīseiba.
“Breinuma līpa” ir vierīneigs storpdisciplinars projekts, kura centrā ir Tiļža – apdzeivuota vīta Bolvu nūvodā, Latgolā. Deļkuo taišni Tiļža?
-Tiļžys cīms ir unikals ar sovu raššonuos viesturi, kulturviesturiskim objektim, multikulturalu sabīdreibu i vidi. Par tū līcynoj četru kristeigūs konfeseju – katoļu, luteraņu, pareizticeigū, baptistu - dīvnomi Tiļžys cīma teritorejā. Tiļža ir vīta, kur vysi Latvejis nūvodi sasateik ar Latgolu. Daļa Tiļžys īdzeivuotuoju jiutās kai īnuocieji, partū ka jūs saknis ir Vydzemē, Zemgalē, Kūrzemē, i skaidrā latgalīšu volūdā sauc sevi par čiulim (na-latgalīšim). Sovukuort daļai īdzeivuotuoju senču saknis īt nu Krīvzemis. Kai ir biejs izdzeivuot, sadzeivuot, atsateisteit, dorbuotīs tik multikulturalā vidē, dažaidūs viesturis leiklūčūs? Kas ar Tiļžu nūtiks nuokūtnē? Voi tei izniks, aizraunūt sev leidza kulturviesturiskuos vierteibys i montuojumu? Es dūmoju, ka nabiem pīsaviersušs itīm vaicuojumim, kai ari nabiem pīsaviersušs tik lelu viereibu i nūzeimi vītai, kurā dzeivojam. Ari maņ Tiļža ir muna sāta, i es saprūtu, ka itei vīta ir viereibys cīneiga.
Jyusupruot, latgalīši mīļoj teatri vairuok nakai vidzemnīki voi, pīmāram, kūrzemnīki?
-Latgalīši meiļoj teatri, a namuoku saceit, voi vīnaiži ar cytu nūvodu kolegom. Vīnu gon zynu,- ja latgalīts izkuops iz skotivis, jys dūs nu sevi uorā da svīdrim. Deļtuo nareši nu ekspertim asam sajiemušs kritiskys pīzeimis - par skaļu, par troku, par daudzi emoceju… A tys myusim ir īkšā i kai lai tū nūsluopej? Kod nakod nūkeru sevi pi dūmys,- nā, myusejūs tī, Reigā, naizprūt…
Ka byutu juoraksturoj latgalīši, kū par jīm saceitu?
-Maņ redzīs, latgalīts narauga izalikt cytaiduoks, jis ir taids, kaids ir. Vīnkuoršs, tīšs, sirsneigs i seiksts. Nazakaunej pazasmīt par sevi. Vēļ grybīs izceļt divejis lītys – dorbs i bazneica. Kaidā nu sarunom ar režisoru Valdi Lūriņu pīkrytu juo pīzynumam, - latgalīts pasaļaun iz Dīvu. Es dūmoju, ka tei ir vīna nu svareiguokuom eista latgalīšu patīseibom.
Asam pīrodušs, ka nereši Latgolu sauc par depresivū regionu i daudzi dūmoj, ka arī cylvāki te taidi pat…
-Tys atkareigs nu cylvāka poša, juo dobys, ari apstuoklim, kaidūs izaveidojuse juo dzeive. Navaru byut mīrā ar pīzynumu, ka Latgola ir depresivais regions. Laukūs palīkam mozuokumā, ari jaunīši aizbrauc, a mes doram, dorbojamīs, vaicojam izdeveibys. Voi nu raugi koč kū jaunu, voi atteisti tū, kas ir. Kotrā pogostā ir cylvāku kūpīna, kas uztur dzeiveibu.
Kai napalikt par sātā siedietuoju? Kas juodora, kab cylvāku īinteresietu i voi vyspuor vādzeiga taida dorbuošonuos uorpus sātys?
-Profesionalajūs teatrūs varam apsavērt dažaidys teatra formys i izteiksmis leidzekļus, a amatierteatrūs formu dažaideibys vēļ ir saleidzynūši moz. Pīredze ruoda, ka byutu napīcīšams profesionaļus pīsaisteit amatiermuokslai. Nāatsasaceit nu vareibys izmontuot dažaidūs projektūs dūtuos īspiejis, pošim vaicuot sadarbeibys veidus. Tys atdzeivynoj kolektiva darbeibu, vierza kolektivu iz izaugsmi i atteisteibu. Kolektivs bez atteisteibys nūplūk i iznykst.
Kū Jyusim pošai nūzeimoj teatris? Koč kod asat bejuse ari “ūtrpus ekrānam” – īsajutuse aktrisis lūmā?
-Nasciešu, ka teatris deļ mani ir vyss. Dreižuok tys ir veids, kai realizeju sovu rodūšū pusi. Atrūnu materialu, dramatizeju, veidoju tālus, struodoju ar aktierim, rodu vizualū, skaniskū īstudiejuma daļu i beiguos nūdūdu skateituojam,- nūsaverīs, ej iz sātu i drupeit padūmoj! Es īsuoku kai aktrise Tiļžys “Spogulī”, tok tys laiks nabie ilgs. Sovukuort školys laikūs cīši bīži kuopu iz skotivis. Režisors ir cīši radūša profeseja, tū vuicuos vysu dzeivi. Es vys vēļ vuicūs.
Pādejūs godus Latvejā ari iz skotivis bīžuok i bīžuok suok skanēt latgalīšu volūda. Kai taidu rodūšū dorbuošonūs viertejat Jyus?
-Latgalīšim vāg latgalisko, partū ka tys ir patīss, eists. I tys myusim pīstuov. Kur vēļ lobuok… Asmu gondareita, ka kopīnys teatra izruode “Breinuma līpa” ir davuse īdviesmi dramaturgam Edgaram Niklasonam. Īsadvesmojūtīs nu Tiļžys stuostim, sataisieta izruode iz profesionaluo teatra skotivis “Saturna vuordā”. Īstudiejumu var viertīs Riezeknis teatrī “Joriks”, tei uzraksteita latgalīšu, latvīšu i krīvu volūduos.
Latvejā ir gona daudzi amatierteatru, improvizacejis i cytu teatru. Cylvākim tryukst īspiejis izapaust?
-Vareibys natryukst, a tryukst vādzeibys – eipaši paaudzei, kas myusim veidojās kai sātā siedietuoji. I maņ ir taidys bažys, ka laukūs amatiermuokslys kolektivi var iznikt. Muna, drupeit vacuoka, ari drupeit jaunuoka paaudze itūšaļt ir guojieji. A tī, kam zam divdesmit i puori treisdesmit, koč kai kolektivūs nav radzāti. Dūmuotīs, ar teatra muokslys īnuokšonu školuos varātu izmaineit itū situaceju. Asmu prīceiga, ka šūgod maņ ir īspieja paraudzeit dorbuotīs kai teatra muokslys pedagogei.
Vīgli byut režisorei?
-Nav, deļuo ka amatierteatra režisors laukūs ir vyss – skaņuotuojs, gaismuotuojs, kostimu muokslinīks, scenografs. I režisora aizdavums ir sakuortuot aktieri dorbam. Sagataviet tai, lai jys var RADEIT. RADEIT – nu sevi, nu sovys pīredzis, kab teatris nav teksta ilustriešona. Loba teatra pazeime ir saprast, kas tī nūteik bez teksta… nu iz tū vēļ tuols ceļš ejams.


Reidzinīks ar symtprocenteigu latgalīša genu

Viestura Kairiša vuords komentarus naprosa. Jū zyna i pazeist kai Dailis teatra muokslinīciskū direktoru, režisoru, naatlaideigu latgalīšu volūdys, latgaliskuos kulturys i iņterešu aizstuovi, kurs vysod i vysur par sevi saciejs: “Asmu symtprocenteigs latgalīts” i nikod publiski nav kauniejīs runuot latgaliski. Kai saglabuot i napazaudēt latgaliskū sevī, kai laukūs atteisteit rodūšumu i voi vyspuor tū vāg – par tū i pulka kuo cyta sarunā ar jū pošu.

Latveja ir vīta, kur teatri mīļoj. Pi myusim bez vaļsts, pošvaļdeibu i navaļstiskīm teatrim pastuov vairuoki symti amatierteatru, školu, jaunīšu, improvizacejis teatru i.c. Ka profesionalajūs teatrūs varam viertīs dažuodys teatra formys, tod Latvejis regionūs eksperimentu ar tuom ir saleidzynūši moz, nu ir. Vīns nu taidim ir kūpīnu teatris, kas palīk drupeit populars. Kū par naaktieru dorbuošonūs sokat Jyus?
-Sevkurys vītejuos iniciativys ir juoatbolsta. Kluot vēļ, ka tymuos pīsadola cylvāki ar sovim personiskīm stuostim, tys izaklausa dyžon interesanti. Eipaši jau Latgolā, kur vysim tai pateik par sevi stuosteit i pasarunuot. Asmu pamaniejs, ka pādejūs godus amatierteatri Latgolā puorguojušs iz latgalīšu volūdu, partū ka pieški tys suoka struoduot. Maņ tys līkās tik apsveicami i labi. Ari tān, kod prīkšā nūvodu apsavīnuošona, jaunajā Bolvu nūvodā byus Baļtinova ar sovom “Palādom”, kas ir cīši talanteigi, partū taišni mozajuos kūpīnuos itī vītejī stuosti ir tik svareigi.
Voi šaidai teatra formai Latvejā var byut nuokūtne?
-Ar kū loba demokratiska sabīdreiba? Nuokūtne ir tam, kam ir nuokūtne, i tam, kas cylvākus interesej. Mes zynam, ka ir taids teatra sports i improvizacejis teatris. Voi kaids dūmuo, tam ir voi nav nuokūtne? Nuokūtne ir vysam, kas dzeivi dora breineiguoku. Kū nūzeimoj amatierkolektivi? Cylvākim dzeive nav tik ikdīnišķa, jī tūmār pulcejās i koč kū dora. Ka tuo vysa pamatā ir teatris, tys ir breineigi. Ir taidys teatra formys, kas pošys izaug. I, ka tai nūteik, tuos juoatbolsta. Ka naīt, tod naīt. Tys ir dabeigs process, i tys ir pats labuokais.
Latgalīši ir pīteikami atvārti kam taidam? Ruodīs, daļa sabīdreibys vys vēļ stereotipiski dūmoj, ka jī siež sātā i tuoļuok par sovom durovom i tuvuokū apleicīni nimoz naaizīt...
-Munā skatiejumā, latgalīši ir vīni nu atvārtuokīm Latvejis cylvākim. Naseņ bieju aizbraucs iz Upīti pi Andra Slišāna, kurs sataiseja koncertzalu nu solmu rullim. Jys stuosteja, ka ideju par solmu estrādi ar sīvu īraudziejušs škāsteiklā, forši tū pīlāguojušs i radiejušs breineigu lītu, kū vysi verās. Maņ redzīs, taišni Latgolā rakstureiga atvierteiba pret dažaidom idejom, i es tū augsti nūvierteju. Latgolā, ka cylvākam ir dorbs (kas ir golvonuo problema), jys suok dūmuot, kū vēļ varātu padareit. Te kūpīnys lītys ir svareigys. Na veļti Latgolā kuodreiz beja dzerevņas, kur cylvāki vairuok voi mozuok dzeivuoja vīnkūpus. Deļuo tān otkon ir jaunuo teņdence, kas saisteita ari ar lauku školu sliegšonu - vairuok i vairuok īdzeivuotuoju puorsaceļ iz mozuom piļsātom. Te cylvākim vairuok dažaidu aktivitašu. Deļtuo asmu puorlīcynuots, ka Latgolā tys vyss varātu struoduot. Golvonais, kab byutu dzeivis perspektiva, kab cylvāks var koč kū ari nūpeļneit, na tikai sagrabynuot sev minimumu. Parosti, kod braucu iz amatierteatru izruodem, biļde, kū radzu, ir vīna i tei pati – sīvītis ir cīši aktivys, juom pateik teatris i tāluot, a luguos parosti ir ari veirīšu lūmys. I tod juos vysaidūs veidūs rauga cīma traktoristus i sābrus pīrunuot dorbuotīs. Juos tūs večus vīnkuorši savuoc i atvalk iz teatri. I tys ir breineigi. Kas var byut lobuok! Latgola maņ cīši pateik, raugu iz tīnīti na tikai nūbraukt, a ari dzeivuot, partū ka Viļānu pusē maņ ir ari sāta. Maņ interesej vyss latgaliskais, deļtuo, cik varu, īzastuoju par tū.
Vīnā nu intervejom saciet: “Latgaliešus zinu no pirmajām rokām, jo pats esmu viens no viņiem…” Kai tys saīt, ka, byudams 100% reidzinīks, sevi tūmār saucat par latgalīti?
-Byudams 100% reidzinīks, asu ari 100% latgalīts. Patīseibu sokūt cīši moz latgalīšu ir tik symtprocenteigi kai es. Vyss ir cīši vīnkuorši. Muna māma ir dzymuse Latgolā, Vuorkovys pogostā storp Preilim i Leivuonim. I taidu latgalīšu volūdu es ari runoju. Vuorkovā pavadieju vysys vosorys, partū ka tī maņ bie dzeds ar babu. Sovukuort muna tāva muote pīdzyma Pīterburgā – saimē, kur muote Doroteja Pičukāne bie latgalīte. Tymā laikā pyrms Pyrmuo pasauļa kara daudzi latgalīši brauce peļņā iz Pīterburgu, kas bie golvonuo latgalīšu piļsāta. Tī jei īpasazyna ar puoli nu rītumbaltkrīvejis Maļinovski. Latvejis laikā jei atsagrieze Latvejā i palyka Reigā. Tei bie muna muote, a muns tāva tāvs ir Juoņs Kairišs nu Raipolis. Storp cytu, Kairišs ir latgaliska pavuorde – ir Kairišu dzerevņa, Kairišu azars, i muns dzeds vysod sacēja ,- jem ar keirū rūku. Kairišs latgaliski nūzeimoj ‘kreisais’ voi ‘kreilis’. Taidā ziņā muns dāls ir piļneigs Kairišs, deļtuo ka jys ir gon kreils, gon ari piļneigs kreisais piec uzskotim.
Ar kū Jyusim pošam asociejās Latgola?
-Tei ir muna dzeive, bez kurys navaru. Padūmu laikūs dzeivuom mozā dzeivūklī Reigā, pīcstuovu muojā ar silikata ceglim, kas maņ da šam napateik. Guoju iz školu - tānejū Āgenskolna gimnazeju. Tai kai bieju cīši breivdūmeigs cylvāks, školā nikod nāsu jutīs cīši labi, koč i školuotuoji bie breineigi i nivīns nikuo švaka nedareja. Vīnkuorši sovā ziņā asu sistemys pretinīks. Leidza ar tū vysa muna eistuo dzeive nūtyka tikai Zūsynu dzeraunē. Tī bie taidi tipaži! Vysi traktoristi, dzāruoji bie muni lobuokī draugi. I tī treis mieneši laukūs vosoruos i puorejuos breivdīnuos bie tik kruošni! Pīmiņu, kai brauču da Leivuonim ar viļcīni i tuoļuok ar autobusu. Vysapkuort skanēja latgalīšu volūda, tuos bie munys spūdruokuos atminis. I kur vēļ cyuku bieres i lauku dorbi. Tei bie ari sova veida verdzeiba, deļtuo ka dzeds naīsadūmuo, ka juo meita Reigā pīcys dīnys ari struodoj. Jys dūmuo, ka tys nabie nikaids dorbs. I tod kotrys breivdīnys jai bie juobrauc iz laukim. Myusim vysim vādzie struoduot, partū varu saceit, ka, suokūt ar gūvu ganeišonu, laukūs asu dariejs vysu.
Daudzim tī laiki īdzynušs rībumu iz vysu dzeivi...
-Tys eistyn nebie vīgli. I vēļ tei sīna vuokšona i buļbu laseišona! Myusim nebie traktora, deļtuo vēļ šudiņ pīmiņu garuos vogys, kuruom rādā buļbu spani. Kod maņ palyka 18, jau varieju pasciet,- nā. Nu tuo laika vaira nabrauču iz buļbu tolkom i tuos vaira napateik... Vysu puorejū gon darām. Cīši skaidri pīmiņu ari gonūs īšonu, kod skaitieju gruomotys breivā dobā, dīna koč kai bie juonūsyt. Skaidrys, ka nasagribie īt gonūs, nu vādzie.
Par latgalīšu volūdu runojūt. Vēļ pyrms gadim 25 leluokuo daļa studentu, braucūt iz augstškolom Reigā, raudzie narunuot par vītu, nu kuras nuokušs. Jūs nūdeve viņ akcents... Dūmuotīs, padejūs godus situaceja cīši pasamainiejuse. Vys vaira dzierdam par latgalīšu muzykys grupom, dzejnīki latgaliski sacer ailis i izdūd gruomotys. Par kū tys līcynoj?
-Pats tū napīdzeivuoju, gon Reigā, gon Latgolā vysod asu jutīs kai zivs iudinī. Nu zynu, ka taida problema bie. Tys līcynoj par tū, ka Latveja ir cīši provinciala vaļsts, partū, ka akcents ir gon Vuocejā, gon Italejā. Kotrs runoj sovā dialektā, i tei ir vierteiba. Jā, tūlaik daudzi jaunīši kauniejuos nu latgaliskuos izceļsmis, nu tei bie vaļsts politika, tendieta iz vīnaidu dūmuošonu i volūdu. Patīseibu sokūt Latgola viesturisku īmesļu dēļ bie atsateitiejuse atstatu nu puorejuos Latvejis, nu 1918.godā nūlieme apsavīnuot. Tūbreid nivīns pat navarā īsadūmuot, ka byus juorunoj baltiski. Lānom i namonami tika nūruodeits, ka tei ir napareiza volūda, kas juorauga izskaust, i daudzi latgalīši sovim bārnim nagribē tū likteni. Jī ar bārnim runuoja latviski, a sovā storpā - latgaliski. Ari tān es ar muoti runoju latgaliski. Asmu laimeigs runuot latgaliski, i, par laimi, Reigā latgalīšu ir gona daudzi - maņ tei ir īspieja uzturiet volūdu.
Nu, preteimā tam vysam, ari pošā Latgolā ir cilvēki, kuri prosa,- kam tei latgalīšu volūda vādzeiga? Deļkuo daļā Latvejis sabīdreibys ir nūraidūša attīksme pret latgalīšu volūdu i Latgolys kulturu?
-Varu saceit toļka par sevi. Es tai nauzskotu, partū ka latgalīšu kultura i latgalīšu volūda ir kultūrys golvonuo sastuovdaļa. Cylvākim vāg, kab vyss byutu vīnkuorši i skaidri, un jebkas, kas ir sarežgeits i dora dzeivi gryutuoku, jīm ir slūgs. Es napīzavīnoju itūs cylvāku redzīņam i ceineišūs. Maņ ir sapyns aizbraukt iz Latgolu, iz Bolvim, i vysūs veikalūs sazarunuot latgaliski. Maņ redzīs, tei byus toļka latvīšu volūdys styprynuošona, partū ka latgalīšu volūda ir arhaiskuoka latvīšu volūdys forma. Tei nav cyta volūda, tei viesturiski izaveiduo cytaižuok. Saceit, ka tei ir napareiza, ir klīdzūši napareizi.
Kai saredzat latgalīšu volūdys i latgaliskuos kulturys nuokūtni?
-Es nikuo nasaradzu, es vīnkuorši īzastuoju par tū. Pīmāram, tān jaunuos nūvodu reformys sakarā svareigs palics Varakļuonu vaicuojums. Gryuši ir tys, ka vaļstī lītys suoka nu napareizuo gola. Ka regionalū reformu īsuoktu nu lelīm nūvodim, kū pīduovuoja Vaļsts prezidents Levits, tod nabyutu vaicuojuma, kur ir Varakļuoni. Manis piec administrēt var vīnolga kai, a lelīm kulturviesturiskīm nūvodim juopastuov. Saradzu, ka Latgola vysod byus cīši decentralizieta. Itūšaļt Reigys politika, kas ir vaļsts ar vīnu piļsātu, ir cīši lela klaida. Svareigi, lai cylvāks, dzeivojūt Bolvūs, zynuotu, kas ir tei vierteiba, deļkuo tī ir tik forši. Ir breineigi, ka itei ir vīta, kur skaņ latgalīšu volūda, vīta, kur varam jimā sazarunuot. Maņ tys nudi byutu īmeslis aizbraukt iz Latgolu i dzeivuot. Maņ tys pateik. Navaru zynuot aiz laika, kaida kam ir nuokūtne, a tam, kab Latgolai byutu sova nuokūtne, atdūdu daļu sova laika. Taipat dūmoju gon par teatra spieļuošonu latgaliski, gon filmuos lītoju latgalīšu volūdu. I ari dzeivoju Latgolā, partū maņ tys ir cīši svareigi. Ka Latvejis vaļsts pati apjāgtu, ka tys ir tik svareigi, ka tys ir vīns nu instrumentim ari ceiņai pret Krievejis īspaidu iz Latgolu, tod, saprūtams, byutu daudzi puordūmu. Sevkurā gadīnī es turpynuošu dariet i nasažāluot. Ka tei paliks par saprūtamuoku lītu vysim, tod dariešu vēļ vaira.
Deļkuo Latgolā vyss nūteik lānuok nakai cytur? Pi vainis cylvāku kūtrums?
-Nā, myusim juosaprūt, ka Latgola pīdzeivuojuse 50 godu drukys aizlīgumu i 50 gadu dzymtbyušonu. Divejis reizis pa 50 godim nūzeimoj toļka vīnu - myusim jau viesturiski īkodieta itei atpaliceiba, i tys ir cīši svareigi. Pi tam Latgola ir vīneiguo kulturviesturiskuo zeme Latvejā, kurai nav rūbežu ar Reigys republiku, gon Kūrzemei, gan Zemgalei i Vydzemei ir.
Vādzātu leluoku atbolstu nu vaļsts?
-Atbolstu, jā, a vaicuojums,- kuruos jūmuos. Pīmāram, Aļaskā dzeivojūšīm nu vaļsts ir koč kaidi ekonomiskī instrumenti i paleidzeiba. Nazynu, voi byutu pareizi, ka Latgolā vīnkuorši par tū, ka tu tī dzeivoj i struodoj, moksuotu tyukstūti eiro. Itūšaļt juoizmantoj kovids, partū ka daudzi saprotušs, ka dzeivuot Reigā nav nimoz tik labi. Ir internets, juoatteista tys. Arī es martā ar vysu saimi puorsacieļu iz sovu sātu pi Viļānim. Super! Bieju puorlaimīgs. Vysi bāga paceli, a tān tai vaira tik daudzi tū nadora, partū ka mieginoj sadzeivuot. Saprūtams, laukūs vide ir daudz harmoniskuoka. Dzeive Reigā daudzim vīnkuorši nav pīmāruota, a veseleiba, tai skaitā gareiguo, ir cīši svareiga. Runa ir par dzeives kvalitati, kas laukūs ar vysim eko šmeko produktim ir daudzi lobuoka. Vīneigi tikšona iz tienīti varie byut lobuoka. Maņ ruodīs, itūšaļt juobyut fleksiblim i juosaprūt, ka kovids ir īspieja. Varbyut tys ir Latgolys absolūtuos atteisteibys laiks?
Atsagrīžūt pi latgalīšu volūdys – kasdīnā tei izskan arvīn bīžuok, a ir problemys ar rokstu volūdu. Kai panuokt leidzsvoru storp sarunvolūdu i rokstu volūdu?
-Panuokt var toļka vīnā veidā, taipat kai panuokt vīnu integrietu sabīdreibu. Tei ir izgleiteibys sistema. Latgolā obligati byutu juovuica latgalīšu rokstu volūda. Es rokstu latgaliski, i maņ itū īspieji paviere taišni škārsteikls. Pi tam latgalīšu inteligencis vidē baļtiski nivīns naroksta, komunikaceja nūteik tikai latgaliski. Tū dorūt, es lānai īsavuicu ari raksteibu. Latgalīšu volūda ir cīši dažaida, a latgalīšu rokstu volūda vairuok balsteita iz vyduslatgolys izlūksnem. Maņ golvenais, lai vysi latgalīši var sazaprast i raksteit. Voi bārns pīaugūt itū volūdu lītuos piec tam, tei ir juo izviele. A prasmis i pamatzynuošonys jau ir vierteiba. Latgalīšu volūda laukos pastuov, un tī jau ir tys volūdys fenomens, ka jei izdzeivoj, lai kai tū betonietu zemē. Tys ir tys viertieguokais. Svareigi ir ari vītvuordu uzroksti. Maņ personeigi daudzi lobuok patyktu ībraukt piļsātā Bolvi, nakai Balvi. Vīnkuorši juomaina priekšstoti.
Šūgod janvarī pyrmizruodi pīdzeivuoja jyusu filma “Piļsāta pi upes”, kas aiz “Boņuka” ir ūtrei filma latgalīšu volūdā. Nabieja satraukuma, ka latgalīšu volūda aizbīdēs daļu skatietuoju i nasasnīgs paredzietū auditoreju?
-Bie vysim, jū eipaši producentam, kurs bie sasatraucs par itū vaicuojumu. Kod nūnuocem da latgalīšu volūdai, saprotu, ka jei padora filmu ari muokslinīciski sovaiduoku. Maņ ruodīs, ituos bažys napīsapiļdieja. Ka filma byutu latvīšu volūdā, mož ari byutu kaids tyukstūts skateituoju vairuok, a nu tuo nūteikti napalyktu lobuoka. Kas zyn mož gryutuok saprūtama cylvākam koč kur Kūrzemē, kam ir problema ar volūdu, a, ja cylvāks ir atvārts, jis izbauda. Tod ir kaifs.
Kai myusupusis cylvāki nūkliva jyusu filmā? Tei bie apzynuota izviele voi kaidam ari veiksmis stuosts?
-Vaicuoju vysaidus aktierus i zynuoju, ka Baļtinovā ir Imants Slišāns, kurs tāluojs Ontonu. Imants ir vīns nu latgalīšu aktivistim, ar kurim dorbojūs kūpā. Tok aktierus deļtuo, ka pazeistu, es najemu. Imantam ir akteriskais talants, koč kai par reizi saprotu, ka jam vādzietu spieļuot. Gribieju ari kaidu nu naprofesionalim, i atrodu Dāvi Suharevski nu Bykovys Gaigalovā. Lai ari jis dorbuojās improvizacejis teatrī, vīnolga nav profesionals aktiers. Kaida tī veiksme, nazynu. Kū jis dzeivē dareis i kaida byus juo profeseja, tys ir cyts vaicuojums. A nūsafiļmejūt ir kū paruodeit i pastuosteit par sevi.
Kaida ir latgalīša doba?
-Latgalīša doba nav ramdana, jei ir dīzgon troka. Storp baltīšim vysod asu jutīs kai ar cytu mentalitati i ekspreseji. Ir savaiduoki tī latgalīši, i rakstureņš jīm ari ir. Tys ir taipat kai ukraini, kuri atsaškir nu krīvim. I vēļ humors, partū ka latgalīšu volūda bez tuo napastuov. Volūda ietekmej dūmuošonu. Ka latvīšu literaruo volūda ir kai Daugova – lāna, mīreiga, plyustūša, tod latgalīšu vysod ir čalojūša i strauja. Runojūt par tū, vysod stuostu kaidu pīmāru. Ka svešinīkam paprasiesi, kai nūīt da veikala, latvīts saceis – pa labi, tod pa kreisi, a latgalīts paprasies,– a deļ kam tev veikals, šņabsu pierksi? Tei ir lela atškireiba, i es tū vysod asu izjuts. Vēļ latgalīšim ir atvārta sirds, kas ir cīši svareigi. Latgalīti kai ļaunu cylvāku ar slāptim nūdūmim navaru īsadūmuot, kod i, saprūtams, cylvāki ir dažaidi – ir gon ļaundori, gon labdori. I, nasaverūt ni iz kū, jimūs ir koč kaids speits i styurgalveiba.
Jysu sīva kaidā intervejā ir sacejuse, ka Jyusim obejim īplānuota taida kai Raiņa dzeive – iz apmāram 300 godim, deļtuo ka tik daudzi kas vēļ juoizdora. Eistyn tik daudzi planu?
-Ir daudzi, nudi. Lānai dūdūs nu vīna dorba iz ūtru. Tān struodoju pi miļzeigys izruodis “Smiļģis”, tiuleņ juozaker pi filmys “Janvāris”, kas byus par barikāžom, par 1991.godu. Ir vēļ dažaidys nerealizietys vacuos īceris.
Kur idejis rūnās? Mož tī - tymā piļsātā pi upis, kur jyusim ir lauku muoja?
-Patīši, toļka tī struodoju pi idejom, a Reigā tuos realizēju. Skaidrs, ka, aizbraucūt iz Latgolu, asu tukšs. Pastaigoju vīnu dīnu, ūtru, i tod uzapyldu otkon. Man vāg tukšumu i klusumu, cylvākus apkuort nagrybu.
Pats runojat latgaliski. Kai ar puorejīm saimē - sīva i bārni ari prūt?
-Sīva Īva runoj, dāls Georgs, kuram 17 – ari, Ģertrūdi, kurai ir 12 godi, pat asu syutiejs nadaudzi vuicietīs. Vysi runojam latgaliski, a dāls maņ ir cīši lels Latgolys patriots. Viļānūs dzeivoj Maruta Latkovska, syutieju saimi pi juos pasavuiciet rokstu volūdu. Iz vuiciešonūs vysi ir slinki, tī šaubu nav, a golvonais ir koč kū dareit.
Par aktiermuokslu runojūt,- sevkurš cylvēks var byut aktiers?
-Nā, sevkurš navar, toļka latgalīši (smejās). As nazynu. Aktiers - tei ir eipaša īkšieja napīcīšameiba izapaustīs taidā veidā. Maņ personeigi nikuo taida nav. Maņ pateik struoduot ar aktierim – tys ir munys dzeivis pamatdorbs, a nikod naaizadūmojūs, deļkuo kotrs nu tīm cylvākim palics par aktieri, partū ka taipat tū izskaidruot navaru. Redzīs tys jīm ir vādzeigs, tei ir īkšieja napīcīšameiba, spiejis i talants. Cīši daudzi gryb kliut par aktierim, a na vysi par taidim kliust. Pi tam gribietuoju vysod ir vaira nakai varietuoju. Aktiers – tuos ir eipašys dūteibys, nu ari bez dabiskuom dūteibom navar kliut par aktieri.
Jyusim kai režisoram Latvejā ir īspieja realizietīs piļneibā i eistynuot idejis, kas izaver svareigys?
-Nazynu, prīkš kino maņ navāg miljonus – bojevikus nataisu. Dreizumā gyušūs pi trešuos leluos filmys - otkan ir treis valstu sadarbeiba, otkon ES fondi, i tys vyss izaver cīši reali - grāks žāluotīs. Tei byus filma par janvari, barikāžu mienesi, drupeit personisks stuosts nu jaunīša vīdūkļa par itīm viesturiskīm i Latvejai tik izškirūšīm nūtykumim, a nu cyta skotu punkta.
Kai jyus sadzeivojat ar kritiku. Tū jemat vārā?
-Jemu vārā, partū ka nav cytys īspiejis. Kuodreiz lykuos, ka mani nivīns nasaprūt, īšu paceli i dareišu kū cytu. Nu ar kritiku ir juosadzeivoj. Ka tei tevi nanūgalynoj, tod tu nu tuos pajimsi koč kū lobu. Itūšaļt vēļ ir socialī teikli, kurūs īspiejis kritizēt ir vairuok. Ka kritika nanūgalynoj, tei padora tevi tikai stypruoku. Kritikā ir juoīsaklausa, partū ka tī vysod ir ari kaids racionals grauds, nu es jau seņ asu saprats, ka na deļtuo struodoju itymā profesejā. Kritikys gadīnī ir toļka vīns leidzeklis – ir forši, ka tei ir loba, i mozuok forši, ka tei ir švaka. Nu obūs gadīņūs tam nav nūzeimis.

*“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
* Pārvedums - S.Vorza

 

vadi

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Vai pašvaldības piešķirtie līdzekļi jauno uzņēmēju atbalstam sevi vienmēr attaisno?