Rakstos

„Vaduguns” iesaistās mediju nozares uzņēmumu digitālās transformācijas veicināšanas projektā

SIA “Dzirkstele” sadarbībā ar vēl deviņiem reģionālajiem medijiem, tostarp Ziemļlatgales laikrakstu „Vaduguns”, īsteno investīciju projektu “Laikraksta “Dzirkstele” un citu reģionālo laikrakstu kopīga digitālās transformācijas iniciatīva”, kura galvenais mērķis ir veicināt mediju nozares digitālo transformāciju un darbības pielāgošanu mūsdienu mediju patēriņa tendencēm digitālā vidē, vienlaikus veicinot vietējā mediju satura veidotāju ilgtspēju, saglabājot plurālistisku mediju tirgu un stiprinot noturību pret dezinformāciju.

Projekta uzdevums ir ieviest jaunus un modernus digitālos rīkus – interaktīvu e-avīzes risinājumu ar mobilo lietotni Android un iOS platformās, kā arī pārveidot vai uzlabot projektā iesaistīto partneru interneta ziņu portālus, tostarp nodrošinot e-avīzes sistēmas integrāciju un “Paywall” funkcionalitāti, kas sniegs iespēju reģionālo laikrakstu izdevējiem pārdot e-avīzes platformas digitālo saturu par maksu, izmantojot ērtus norēķinus portālā. Projekta ietvaros tāpat tiek modernizēts reģionālo mediju digitālais aprīkojums digitāla satura radīšanai, uzglabāšanai, atspoguļošanai vai pavairošanai mūsdienīgā veidā.

Projekts tiek īstenots 2.2.1.5.i investīcijas “Mediju nozares uzņēmumu digitālās transformācijas veicināšana” 1. kārtas ietvaros.

Projekta īstenošana tika uzsākta 2025. gada 06. februārī un tā īstenošana noslēgsies 2026. gada 30. jūnijā.

Projekta kopējie plānotie izdevumi ir 749’510.00 EUR, kas 100% tiek finansēti no Atveseļošanas fonda finansējuma.

Kā pa jokam, joka pēc (11.07.2025.)

Mantojums – jums un mums

2025.gadā svinam pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadi. “Vaduguns” uzsāk rakstu sēriju par grāmatu nozīmi laika griežos, kā mudināt lasīt un uzlabot lasītprasmi, lasītkāri, turklāt nodrošinot pēctecību, tādējādi stiprinot gan latviešu, gan latgaliešu garu un spītu. Sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā meklēsim atbildes, vai grāmatu un bibliotēku vēsture ir spogulis, kurā ieraugāmi nācijas intelektuālie meklējumi, sasniegumi un zaudējumi, attieksme pret savējiem un citādajiem. Tāpat uzsvērsim, ka tauta un tās valoda nevar pastāvēt bez savas grāmatniecības.

Kilograms bērnu dzejas

Īpaši svarīgi par valodu, grāmatu un lasītprasmi atgādināt laikā, kad svinam pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadi. Ne mazāk svarīgi pievērst pastiprinātu uzmanību arī otrai latviešu valodas rakstu tradīcijai – latgaliešu valodā publicētajiem darbiem un valodas attīstībai kā tādai, veicinot sabiedrības izpratni, izglītošanu un zināšanu pieejamību. Nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors, biedrības “Upītes jauniešu folkloras kopa” vadītājs, kultūras darbinieks, lokālās vēstures pētnieks Andris Slišāns un Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzeja vadītāja Ligita Spridzāne taujāti, kā izdodas saglabāt un popularizēt viena no viszināmākajiem latgaliešu bērnu dzejas un prozas autora Ontona Slišāna atstāto mantojumu, secina, ka tas ir dažādu pasākumu kopums.

Kādas pārdomas raisās, kad izskan Ontona Slišāna vārds?

Andris: – Pirmkārt, tas ir mans tētis. Otrkārt, maniem bērniem vectēvs. Īstenībā jāraugās, kādā kontekstā vārds izskan. Ja ar dzejoļiem, tad ar bērnu dzeju, kaut arī viņš rakstīja arī dzeju un prozu pieaugušajiem. Tētis savulaik teica, ka ir vienīgais dzejnieks pasaulē, kurš raksta dzejoļus bērniem latgaliski. Pirms viņa bija un tagad, par laimi, ir vairāki autori. Ja runājam par tēvu kā folkloristu un novadpētnieku, tad tā ir apkopotā un saglabātā Ziemeļlatgales folklora. Tā, ko mēs joprojām varam kopt un atdzīvināt. Jāpiebilst, ka netradicionālais mantojums nav tikai Ziemeļlatgales, bet arī Latvijas un pasaules vērtība.

Ligita: – Cilvēks, kurš darīja ļoti daudzas lietas, turklāt ar ļoti lielu atbildību.

Kā un vai tiek izmantots viņa atstātais mantojums?

Andris un Ligita: – Nereti saka, ka vienmēr varētu vairāk. Bērnu dzeju mēs esam riktīgi apzinājuši un kilogramu smagā un vērtā grāmatā apkopojuši visas bērniem veltītās dzejas grāmatiņas.

Patiesi kilograms?

Andris un Ligita: – Atkarībā no mitruma – dažreiz par dažiem gramiem ir plus-mīnus. Tāpat ļoti lielu darbu ieguldījusi meita Kate, kura, rakstot bakalaura darbu, apkopoja un digitalizēja Ontona Slišāna 70.gadu sākuma ierakstus, kā arī izveidoja katalogu. Tas ir jaunākais pētījums, par kuru Kate saņēma atzīmi ‘9’. Tāpat aktīvi strādājam, lai pirms pieciem gadiem akreditētais Ontona Slišāna Upītes kultūrvēsturiskais muzejs septembrī veiksmīgi izietu akreditāciju. Tas ir nemateriālā kultūras mantojuma muzejs, kur pieejami dažādi stāsti, atmiņas un ieraksti. Muzeja nebūtu, ja Ontons nebūtu neko darījis. Tāpat prieks, ka vairākas grupas un mūziķi Latgalē izmanto Ontona dzeju, lai radītu jaukas dziesmas. Šķiet, ja pirms kādiem 10 gadiem, aicinot mūziķus uz uobeļduorzu, lūdzām uzrakstīt kādu dziesmu, tad tagad vairākas grupas to dara nemudinātas. Piemēram, “Dabasu Durovys”, “Unknown Artist”, “Bez PVN”, Laura Bicāne, Guntra Kuzmina-Jukna ar Sovvaļnīku un citi. Arī dēls Dominiks jau uzrakstījis kādas 10 dziesmas ar Ontona vārdiem.  

Kas mudina darīt, lai nepazaudētu vērtības?

Andris un Ligita: – Mēs patiesi apzināmies, ka Ontona darbs ir vērtība. Mums neviens nespiež kaut ko darīt. Jāsecina, ka padomju varas gados par Ontonu nereti smējās, turklāt viņš darīja tādas lietas, par kurām varēja pat apcietināt. Viņš jau tad zināja, kas ir vērtības. Un tagad, esot brīvā valstī, pats par sevi saprotams, ka grēks būtu viņa darbu neturpināt.  

Pēdējos gados sabiedrība vaimanā, ka pasliktinās bērnu lasītprasme. Vai Ontons spieda lasīt?

Andris: – Nav nekad spiedis. Viņš pirms gulētiešanas lasīja kādu žurnālu vai grāmatu, kā arī rakstīja vēstules.

Ligita: – Mūsdienu bērnus ir grūti mudināt lasīt, jo papildus ir ļoti daudz dažādu mānekļu, kas aizņem bērnu laiku. Dzīvojam tādā pasaulē, kāda tā ir. Neteikšu, ka mūsu bērni ir baigie lasītāji. Gribētu, lai viņi to dara biežāk. Ir bijis, ka kādu grāmatu cenšamies iemānīt, proti, ievilināt lasītpriekā.

Andris: – Mūsdienās nav nekas traks, ja bērns par savu darbu saņem kādu naudiņu. Kāpēc to nevar saņemt par lasīšanu?

Ligita: – Ir visādi darbi: kuram dziedāt, kuram rakt zemi, kuram rakstīt un lasīt.

Vēl pavisam nesen organizējāt radošo darbu konkursus, kas bija veltīti Latgales patriotam un dzejniekam Ontonam Slišānam.

Andris un Ligita: – Jā, tam bija daļas: zīmēšana un rakstīšana, kad katru gadu izsludinājām konkrētu tēmu.

Šis darbs ir apstājies?

Andris: – Dažādu iemeslu dēļ nospriedām, ka vienu gadu izlaidīsim. Izlaidām divus. Jāsecina, ka izaugām tik lieli, ka paši nespējām tikt galā. Kā nu ne, ja iesūtīja vairāk nekā 400 darbiņus tikai ar zīmējumiem. Rakstu darbus – ap 200. Par konkursa atjaunošanu domāsim.

Ligita: – Jādomā par citādāku formātu. Saņemot darbus, jāsaprot, kā izveidot izstādi, kā tos parādīt sabiedrībai.

Andris: – Ir jāiet jaunā līmenī.

Ligita: – Bija patīkami, ka konkursā sāka piedalīties ne tikai Latgales skolas, līdz ar to apjoms ļoti, ļoti paplašinājās.

Kādas vēl ir iespējas atraut bērnus no datora?

Andris: – Upītes bibliotēkā ir ļoti labs burkāns – ir iegādātas vairāk nekā simts dzejas bilžu sērijas “Bikibuks” grāmatiņas, tostarp Ontona Slišāna, kurā izlasāms tikai viens dzejolis ar daudziem zīmējumiem. Šis dzejolis jāizlasa, lai mazie bibliotēkas apmeklētāji tiktu pie datora. Viens otrs bērns dzejoļus jau zina no galvas. Šajās mazajās grāmatiņās dzejoļi, ko daudzi vecāki un vecvecāki iemīļoja savā bērnībā, nāk pie šodienas bērniem mūsdienīgā vizuālā veidolā, ar cieņu gan pret pārbaudītām vērtībām, gan pret moderno.

Ligita: – Bērni, kā Andris teica, dzejoļus zina no galvas. Tomēr ir arī svarīgi, lai viņi zina, kas ir dzejoļu autori.

Cik liela nozīme ir starptautiskiem folkloras pasākumiem Latgalē, literāriem konkursiem, mūziķu un dzejnieku saietiem?

Andris un Ligita: – 2002.gadā Ontons Slišāns radīja dzejas dienām veltītu pasākumu “Upītes Uobeļduorzs”. Kāpēc? Viņš bija dzejnieks, kurš rakstīja latgaliski, turklāt rudenī viņu aicināja ciemoties skolās. Skola ir skola – viss beidzas, kad atskan skolas zvans. Ontons izdomāja, ka nepieciešams noorganizēt festivālu, uz kuru cilvēki paši brauc. Tolaik bija noteikums, ka vismaz viens dzejolis jānolasa vai vismaz viena dziesma jānodzied latgaliski. Tagad dzejnieki un mūziķi pārsvarā izvēlas latgaliešu valodu.

Vai pieļaujat, ka “Upītes Uobeļduorzs” varētu notikt, piemēram, novada centrā?

Andris un Ligita: – Festivāla nosaukums liecina par to, kur tam jānotiek. Nebūtu slikti, ja izveidotu uobeļduorza koncerttūri.  

Kā un vai izdodas apzināt, saglabāt un iedzīvināt latgaliešu tradīcijas, stiprināt latgaliešu valodu, meklējot jaunas, inovatīvas pieejas mūsdienās?

Andris un Ligita: – Jāpiemin Ontona un Irēnas iedibinātie Kūkovas novada bērnu un jauniešu folkloras svētki. Latvijā folkloras kustība ir sadalīta pa folkloras novadiem. Nezinu, kāpēc un kādēļ Valsts izglītības satura centrs Ziemļlatgali piestiprināja Ludzas un Rēzeknes novadiem. Lai nevajadzētu strīdēties, Ontons un Irēna izdomāja, ka būs Kūkovas novada svētki, jo blakus ir Kūkovas upe. Šogad 25.reizi tie notika Ciblas kultūras namā. Tāpat tradicionāli Upītē notiek Lieldienu svinības, kuras arī iedibināja Ontons. Kad biju mazs, gājām tās svinēt pie pašas Krievijas robežas, kur lielā liepā upes krastā bija uzkārtas šūpoles. 90.gadu beigās lielā vētrā liepu nolauza. Rītā, kad pamodos, mamma raudāja. Tagad šūpoles un vēsturiskais dēlis atrodas pie bijušās Upītes pamatskolas. Ik pa laikam tikai jaunu virvi nopērkam... Jāpiebilst, ka Ontons kolhozā “Cīņa” sāka rīkot arī līgošanu. Viss ciems gāja kopā. Tagad mēs organizējam ielīgošanas svētkus vienlaikus ar pasākumu “Pī-dzīdam,” kad uzstājas dažādas mūziķu grupas. Tagad ir dažādi pilsētu un pagastu svētki. 2007.gadā noskatījāmies, ka ir Apes svētki, un nolēmām noorganizēt Upītes svētkus. Nelabvēļi sāka runāt: “Lūk, Upītē ir svētki, kāpēc nav pagastos?” Ja problēma nosaukumā, nospriedām tos pārsaukt par svētkiem Upītē. Tolaik sākām aicināt ciemos Latvijas profesionālos teātrus. Tradicionāla ir arī Irēnas un Ontona iedibinātā čigānos iešana. To turpinām darīt – pirms Ziemassvētkiem organizējam masku gatavošanas darbnīcu.

Vai tas, Jūsuprāt, jādara arī citos pagastos?

Andris un Ligita: – Nez kāpēc Helovīns izplatās bez jebkādas stumšanas. Par ķekatās iešanu cilvēki aizmirst, kas patiesībā ir pozitīva izdarība. Tā ir arī svētības nešana, nelabo garu izdzīšana. Nesen čigānos iešana notika pie Balvu Kultūras un atpūtas nama. Tā varētu kļūt par tradīciju, kad ar bluķi var iziet cauri arī veikaliem. Kopš Upītes kluba uzcelšanas gandrīz nekad nav izpalicis Vecgada karnevāls, kad skan arī dzīvā mūzika. Cilvēkiem patīk, viņi nāk. Vienīgā izmaiņa ir cilvēku vecumā. Kad es biju mazs, man neļāva iet uz karnevālu, bet māsām Annelei ar Lieni drīkstēja.

Neizpalika dusmas?

Andris: – Jā. Tagad ir mainījies augums un vecums, jo maskās pārsvarā ierodas bērni. Tas arī ir labi, jo bērni jau kopš bērnības tiek radināti būt sabiedrībā.

Ligita: – Ja kaut ko jaunu iedibinām, kaut ko jaunu radām, cilvēki pie tā ir jāpieradina. Iespējams, daudzi kultūras darbinieki nobīstas, ka, lūk, nav aktivitātes. Jādomā – kāpēc?

Andris: – Tiesa, tagad cilvēkus ir grūtāk pieradināt, jo joprojām ir jūtamas kovida sekas. Jaunieši, kuriem tagad ir 15-16 gadi, kovids iedzina telefonos un datoros.

Nevar dabūt ārā?

Andris un Ligita: – Tas ir ļoti, ļoti grūti. Piemēram, pasākums “Pī-dzīdam” šķiet piemērotāks un atbilstošāks no 16 līdz 25 gadiem. Atnāk ģimenes, kurās bērni ir līdz 10 gadu vecumam un viņu vecāki pēc 30 un vairāk gadiem. Ir vecuma posms, uz kuru neiedarbojas nekāda reklāma. Protams, jūtams arī cilvēku skaita samazinājums.

Vēl Jūsu pūrā ir “Lipa kust”?

Andris un Ligita: – Starptautiskajā folkloras festivālā uzsvaru liekam uz to, ka kopā saiet muzikanti un dancotāji no dažādām valstīm, lai ne tikai sniegtu koncertus, bet arī viens otram meistardarbnīcās mācītu citu tautu dejas un dziesmas. Tas rada kopības sajūtu. 2017.gadā to iesākām, kad redzējām, kā festivāli notiek citviet pasaulē.

Kā notiek?

Andris un Ligita: – Nereti lielos festivālos Latvijā tev pasaka, ka tur jādzied 5, citur 10 minūtes. Ko darīt pārējā laikā? Nīkt? Folkloras kopas iegūst daudz vairāk tad, ja dara kaut ko interesantu, nevis tikai uzstājas koncertā. Drīz brauksim uz Gruziju, bet rudenī – uz Kostariku.

Kā to visu var uzspēt?

Ligita: – Andris ir visam motors. Kur degvielu ņem? Nezinu.

Andris: – Tas ir jocīgs jautājums, kuru man daudzi uzdod. Atkārtošu to, ko man tētis sacīja: “Gulta domāta gulēšanai.” Doma ir tāda, kad guļ, tad guļ; kad strādā, tad strādā.

Tāpat varat lepoties ar dzejas izlaušanās istabu Upītē “Pīci Panti”, kas ir vienīgā izlaušanās istaba pasaulē latgaliešu valodā.

Andris un Ligita: – Tā ir veltīta Ontona Slišāna darbībai. Tur atrodas visas viņa grāmatas – tās var palasīt, ja neizdodas izlauzties. Tāpat uzdevumos ir nošifrētas lietas, kas Ontonam bija svarīgas. Tur atrodas arī viņa personīgās mantas, piemēram, slēpes, kas uzdevumā ievītas. Arī uzvalks, ar kuru gāja pie prezidenta, kad saņēma Atzinības krustu.

Ko, Jūsuprāt, Ontons ieteiktu lasīt mūsdienu bērniem?

Andris un Ligita: – Viņš atturējās no uzspiešanas. Drīzāk viņš runātu ar vecākiem un skolotājiem, uzsverot, ka jārod rotaļīga un neuzspiesta pieeja bērniem. Mūsdienās tas ir vēl svarīgāk – lai bērns it kā iet izklaidēties un tajā pašā laikā iegūst jaunas zināšanas.

Par tradīciju saglabāšanu...

Andris un Ligita: – Mēs cenšamies dažādos veidos latgalisko saglabāt. Dažreiz šķiet, ka ejam pret sienu. Intervējot Upītes etnogrāfiskā ansambļa sievas, Līvija Supe noteica, ka kolhoza dziesmas nav folklora. Sapratu, ka tās nedrīkst pazaudēt, tāpēc vienu gadu katra mēneša 21.datumā prezentējām skaisti aranžētu dziesmu par kolhozu laikiem, kā arī videoklipu.    

Kā Jums izdevās izaudzināt labus bērnus, kuru vārdi izskan ne tikai Latvijā?

Ligita: – Viss nāk no ģimenes. Ontons un Irēna saviem četriem bērniem ielika pamatus, un viņi visi ir personības. Vienojošais elements – Upītes mīlestība.

Andris: – Daudz kas nāk no ģimenes, tāpat kā no skolas. Upītes pamatskolā mums ieaudzināja lokālpatriotismu, lai skolēni lepojas par vietu, kur aug un skolojas. Ja cilvēks lepojas ar savu dzīvesvietu un savu dzimtu, viņš lepojas ar visu Latviju. Tie, kas kautrējas paši no sevis, tiem viss ir švaki. Kaut ko švaku var saskatīt jebkur – gan novadā, gan lielajā politikā, bet tāpēc taču nav jākautrējas par sevi. Vecāki ir bērnu piemērs. Kad mācies augstskolā, ir A, B un C priekšmeti. A priekšmeti obligātie; B – izvēles, bet obligātie; C – brīvprātīgā izvēle. Mūsu ģimenē, kad mazs biju, kā arī tagad ir B priekšmeti jeb obligātā izvēle.

Ligita: – Uz pirmajiem festivāliem brauca tikai Kate, pēc tam Dominiks. Mazākie neslēpa: “Cik grūti, kad jūs aizbraucat.” Tas esot jocīgi, pat bailīgi. Ģimene ir un paliek ģimene. Tagad viņi labāk brauc mums līdzi.  

2009.gada jūnijs. Ontons ar sievu Irēnu.

Slišānu ģimene. Andris un Ligita ir pārliecināti, ka jebkuram pasākumam, kas popularizē netradicionālo un tradicionālo kultūru, ir liela nozīme.

Ontons Slišāns. “Vuss apliek maņ mumā volūtā skaņ”. Lielajā grāmatā aplūkojami bērnu dzejnieka 17 grāmatu vāki. Viens no mīļākajiem Andra Slišāna dzejoļiem ir “Nu nav labi pogolmā”, kurā, kā viņš spriež, ir atrodams arī dziļāks stāsts: Nu nav labi!/ Nu nav labi!/ Suns ar kači īnaidā:/ Obi pliešuos,/ Obi grīžuos,/ Obi veļuos komulā./ Ituods namīrs,/ Ituods nagūds-/ Suns ar kači īnaidā!/ Zūsu tēviņš/ Klīdz: gā,gā! -/ Gaiļs iz sātas:/ -Kā ķala kā!/ Vuorna kūkā: / -Krā, krā, krā! -/ ...nu nav labi pogolmā.

Noguruši no skaistiem meliem

Ruta Cibule, Balvu novada domes deputāte, kultūras darbiniece: – Bērnu dzeja joprojām ir izmantojama un tiek izmantota. No visas sirds domāju, ka Ontons Slišāns var mierīgi sēdēt uz mākoņa maliņas un mīļi smaidīt, jo Upītes kultūrtelpā izdarīts daudz vairāk, nekā viņš savos sapņos varētu iedomāties. Varbūt tam arī bija kaut kāda Dieva plānota dziļi simboliska nozīme, ka Ontonu tomēr tik jaunu aizsauca mūžībā. Tas, ko es vienmēr saku, tostarp par sevi, ka brīdī, kad nomira Ontons, mēs visi bijām spiesti kļūt pieauguši. Tai skaitā arī es, kurai tai brīdī bija nedaudz pāri 50. Mēs bijām pieraduši paļauties, ka viņš visu zina un visu var, un viņa padoms vienmēr ir blakus. Ontona iztrūkums mums visiem un visvairāk viņa bērniem un mazbērniem lika domāt par daudzām lietām savādāk – mēs visi kļuvām atbildīgāki. O.Slišāns ir ļoti daudz rakstījis, tostarp bērniem. Jāpiebilst, ka ļoti veiksmīgi. Par to liecina, ka bērniem veltītā dzeja joprojām labi dzīvo gan dziesmu tekstos, gan dažādos konkursos un citās aktivitātēs. Arī viņu dzejoļu apkopotā grāmata ar bērnu zīmējumiem “Vuss apliek maņ munā volūtā skaņ”, kas iznāca pēc Ontona nāves, ir panākumu pamats. Panākumi ir tiem cilvēkiem, kuri atļaujas būt patiesi, nevis kaut kādam pompozumam, nevis nomenklatūrai, nevis tāpēc, lai izskatās smuki un lai tas kādam patīk. Panākumi ir tām lietām, kurās darbojas pēc sirds, pēc būtības un neslēpj šajā gadījumā, kas mēs esam. Mēs patiesībā tiecamies uz to, lai kāds cilvēks ar mums runā patiesu un atklātu valodu. Mēs pēc tā esam izslāpuši. Mēs esam noguruši no skaistiem meliem, no lietām, kuras izdara kāds, jo tikai viņam tas šķiet smuki vai piedienīgi. Braucot pasaulē, ko mēs meklējam? To, kas raksturo kaut ko – vietu, cilvēku, kultūru jeb saknīti, kas mūs aizkustina. Panākumu atslēga ir nežēlīgs darbs, izmantojot visu, kas mums pieder – mūsu dvēseles, mūsu mantojumu, to ietērpjot mūsdienīgā formātā. Festivālos “Lipa kust”, “Upītes Uobeļduorzs” piedalās jauni dejotāji, dziedātāji, dzejnieki un mūziķi. Nav svarīgi, vai viņi kļūs par slavenībām. Galvenais ir process, kurā visi var piedalīties, turklāt tas ir interesanti.

Kopā ar draudzeni. Ruta Cibule (foto – no labās) kopā ar draudzeni Regīnu Svirskieni no Lietuvas IV Starptautiskajā folkloras festivālā Ziemeļlatgalē “Lipa kust”.

Viereigs pret bārnu

Kab raksteitu bārnim, pošam sevī juosagloboj bārns, kas napuorstuoj breinietīs, vaicuot, meklēt, nasabeist pīļaut klaid`ys, izzynuot i izaicynuot itū pasauli. Partū ka jaunais, naz`ynomais vusod byus izaicynuojums. I, ka tys izaicynojums īt rūku rūkā ar seneju volūdu i tradiceju, tod tys ir ceļš iz veirteibu apjautu sevī. Iz seve atrasšonu vydū, vysleidza kaidam dorbam, dūmai voi izjiutai. Ontons Slišāns 20 godu garumā (nu 1991.goda leidz 2011.godam, pādejais kruojums jau pēc autora aizīšonys) ir bejs viereigs pret bārnu sevī i apliek. Panti ryt vīglai, rūtaļojās ar skaņom, damierstim vuordim i nūzeimem, atguodynoj par bārnam svareigom lītom: mameņu, tātuku, sauleiti, maizeiti. I tod jau, kas nu kuram tys tyuvuokais draugs – suneits, kačeits, skuteleite vai dators, vai sābru Māris, Māreite, Andris, Annee, kate ci Iluta. Kotram atsarūn vīta i telpa. Kotrys īsavuica sauleitis i mamenis sasaukšonys vuordus, zīmys i vosorys kruos`ys, vieja i lieta skanis, klusuma i trikmīņa sūļus, dzeivis i nadzeivis vaicuojumus. Apjauš, kas meklej i vaicoj, tys aug i stīpās sauleitei, tautai i volūtai leidza. Tai jis roksta sovu i sovys zemeitis stuostu. Skaitam i dzeivojam nūst, izrokstam sovus dzeivis i tāvainis stuostus! /Ilga Šuplinska /

Fotostāsts

2024.gada augusts. Ar jauku emociju un dažādu krāsu kaleidoskopu izskanēja nedēļu ilgušais IV Starptautiskais folkloras festivāls Ziemeļlatgalē “Lipa kust”, kurā līdzās Ziemeļlatgales kopām piedalījās pašdarbnieki no Kostarikas, Čehijas un Gruzijas (foto).

2024.gada decembris. Upītē nosvinēti piektie “Gūdi”.

2024.gada septembris. Vecākais latgaliešu festivāls “Upītes Uobeļduorzs” apliecina, ka uz skatuves vienlīdz labi sadzīvo dažādi mūzikas stili, sākot ar folkloru, līdz pat smagajam rokam.

2021.gada decembris. 28.decembrī bijušajā Upītes slēgtās skolas ēkā atklāja pirmo un pagaidām vienīgo izlaušanās istabu – spēli latgaliski “Pīci panti”, kas veltīta novadpētniekam, dzejniekam un folkloristam Ontonam Slišānam (1948–2010).

2016.gada marts. 24.martā Upītē aizvadīts Kūkovas novada bērnu un jauniešu folkloras festivāls “Pulkā eimu, pulkā teku”, kas pulcēja vairāku novadu folkloras kopas, kapelas, rotaļdeju izpildītājus un dziedātājus.

2024.gads decembris. Karnevālā apbalvo labāko masku īpašniekus.

2025.gads. Tradicionālajā pasākumā “Pī-dzīdam” priecē dīdžejs Shaman.

2025.gada aprīlis. Lieldienās nekad neizpaliek šūpošanās.

2023.gada maijs. Radošo darbu konkursa apbalvošana.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Kā pa jokam, joka pēc” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/666025293134392

Piedzimt Latvijai (4.07.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Mamma uz pusslodzi

Lielākā problēma, uz ko norāda esošās un topošās māmiņas, domājot par to, vai var atļauties vairāk par vienu bērnu ģimenē, ir krasais ienākumu kritums bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Nereti atļauties bērnu nozīmē arī apturēt karjeru un piedzīvot materiālas problēmas, tādēļ daudzas māmiņas jau pirmajos mēnešos pēc mazuļa piedzimšanas gatavas atgriezties darbā. Savukārt tiesībsarga nesen veiktā pētījuma rezultāti liecina, ka salīdzinoši liela daļa darba ņēmēju Latvijā (19% sieviešu un 17% vīriešu) norāda uz bažām par darba zaudēšanu vai grūtībām atrast jaunu darbu, kas attur aptaujātos no ģimenes paplašināšanas plāniem. Tādēļ joprojām aktuāls jautājums, kā apvienot darbu un bērnu – jāizmanto bērnudārza, auklītes pakalpojumi vai jāpievēršas attālinātajam darbam? Un ar kādiem zaudējumiem un ieguvumiem jārēķinās, pieņemot konkrētus lēmumus?

Meitiņas dzimšana ievērojami maina dzīvi

Rīgas domes deputāte, novadniece MAIRITA LŪSE ir piecus gadus jaunās Gabrielas māmiņa, kuras dzīvi un karjeru bērniņa ienākšana ģimenē mainīja ļoti krasi.

No domes uz bērnudārzu, un atpakaļ

Mairita Lūse stāsta, ka laikā, kad pasaulē nāca meitiņa, viņas ienākumu kritums nebija ļoti liels. Tas arī tādēļ, ka jau pēc nepilna gada tika pieņemts lēmums atgriezties Rīgas domē un turpināt pildīt deputātes pienākumus. Kas attiecas uz to, cik ļoti bērna piedzimšana ietekmēja ikdienas darba gaitas un karjeras izaugsmi, novadniece atceras, ka tas bija laiks, kad dzīve mainījās dažādās jomās, tajā skaitā tika pilnībā nomainīts karjeras virziens. “Patiesībā tas, ka līdz ar bērniņa ienākšanu ģimenē tiek nomainīta karjera, jaunajām māmiņām ir tipisks stāsts. Nav šaubu, ka bērns ļoti ietekmē mātes darba pienākumus – it īpaši, ja svarīga darba sastāvdaļa ir neformālā kontaktēšanās ar citiem cilvēkiem, kas mēdz notikt ārpus oficiālā darba laika. Proti, ja arī pat kolēģi ļoti, ļoti atbalstīs, tāpat būs gadījumi, kad vairs nebūs iespējas noorganizēt vēl vienu darba tikšanos ārpus darba laika, jo gluži vienkārši būs jādodas mājās pie bērna. Turklāt šāda situācija man bija nupat. Proti, šobrīd vīrs atrodas komandējumā, bet Rīgas domē debašu rezultātā ievilkās vicemēru vēlēšanas. Tas nozīmēja, ka vienā no pārtraukumiem man bija jāskrien uz bērnudārzu, lai paņemtu bērnu, un pēc tam bija jāpaspēj atpakaļ uz domi, lai līdz galam noklausītos debates un nobalsotu. Arī šobrīd neesmu kopā ar kolēģiem, kuri atzīmē sēdes beigas un neformālā gaisotnē komunicē, kādi darbi Rīgā darāmi turpmākajos četros gados, bet meitiņai vāru vakariņas!” šo trešdien pastāstīja jaunā māmiņa.

Saeimā izveido bērnu kopšanas istabu

Mairita piebilst, ka, apvienojot bērnu ar darbu, tika izmantoti gan auklītes un bērnudārza pakalpojumi, gan arī iespēja strādāt attālināti. “Jāuzsver, ka arī jauno vecāku darbavietas ir tās, kas pēc bērna piedzimšanas var parūpēties par tēti, mammu un demogrāfiju šī vārda visplašākajā izpratnē. Piemēram, kad valsts runā par to, ka darba devējiem saviem darbiniekiem jānodrošina labi apstākļi, tā piemirst, ka arī pašas valsts un pašvaldību iestādes ir darba devēji. Tāpēc Saeimā pēc ilgiem juridiska ceļa meklējumiem ieviesām bērnu kopšanas istabu jeb vietu, kur vecāki savus bērnus var atstāt, ja viņu darbs ievelkas. Šī istaba domāta ne gluži zīdaiņiem, bet jau nedaudz pieaugušākiem bērniem. Jāteic, šī iniciatīva tapa ļoti ilgi, bet nupat ir realizēta. Uzskatu, ka šādai istabai jābūt arī citu profesiju darbavietās – no mediķiem līdz pārdevējiem un tiem, kuri strādā maiņu darbu. Tas ir ļoti svarīgi,” pārliecināta M.Lūse.

Ar meitiņu Anniju. Jautāta, ko nozīmē ģimene un bērni, Mairita uzsver, ka nevēlas dēvēt bērnus par dzīves jēgu, jo tas gan ignorē tos cilvēkus, kuriem izvēles vai apstākļu sakritības dēļ bērnu nav, gan arī pašam bērnam uzliek pārlieku lielu slogu, jau kopš dzimšanas būt par kāda dzīves jēgu. “Bērni ļauj uz pasauli paskatīties no jauna un citām acīm un var sniegt dziļu prieku. Vienlaikus nevajadzētu noliegt, ka audzināt bērnus ir milzīga atbildība un smags darbs. Ģimene ir augsne, kurā mēs visi kā sēklas uzaugam, un tās var izskatīties ļoti dažādas. Katrs varam rūpēties par to, lai mūsu un citiem bērniem būtu iespējams izveidoties par labiem cilvēkiem. Tādēļ atkārtošu frāzi, kas nevar izskanēt par biežu – sabiedrībā svešu bērnu nav!” uzsver M.Lūse.

Slavenais foto. 2020.gadā aktīvas diskusijas raisīja attēlā redzamais foto, kad Rīgas domes deputāte Mairita Lūse sanāksmju telpā ieradās ar bērnu ratiņiem. Kāds pauda viedokli, ka bērna klātbūtne darbavietā ir traucējoša, tikmēr citi nešaubījās, ka tas ir normāli un pat vēlami. Pati Mairita, atskatoties uz vairākus gadus seno notikumu, sarunā ar laikraksta “Vaduguns” žurnālistu atzīst, ka tā bija pirmā pieredze kļūt par spoguli, uz kuru visa sabiedrība atspoguļo savas domas un idejas. “Tā bija ne tikai smaga, bet arī interesanta pieredze. Jāpiebilst, ka arī nupat uz Rīgas domes sēdi devos ar savu meitiņu. Jāteic, ar piecgadnieci atrasties sēdē bija pat grūtāk, nekā laikā, kad Gabriela bija zīdaiņa vecumā,” ar smaidu sejā stāsta M.Lūse.

Ar katru bērnu pieredze citādāka

Trīs bērnu māmiņa KRISTĪNE PUGAČA, kura lielāko savas dzīves daļu pavadījusi Cēsīs, bet Balvos ar ģimeni dzīvo jau sešus gadus, stāsta, ka bērnu audzināšana, apvienojot ar darbu, ir izaicinājums. Vienlaikus viņa nešaubās, ka bērni ir dzīves lielākā laime, arī savu ikdienu iespējams saplānot tā, lai domas par karjeras izaugsmi un laika pavadīšana ar savām atvasēm harmoniski līdzāspastāvētu.

Zīdainis rokās, un uz mācībām Rīgā!

Pirms pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi mūspusē Kristīne ar vīru Aivi divus gadus strādāja Anglijā, kur pasaulē nāca vecākā meita Luīze. Tad tika pieņemts lēmums atgriezties dzimtenē, bet pēc gada ceļi atkal aizveda uz ārzemēm, Anglijā pavadot vēl divus gadus. Šajā laikā pieteicās arī vidējā meitiņa Elīza, kura piedzima jau Latvijā, jo Kristīne ar Aivi nolēma ārvalstīs vairs neatgriezties. “Nekad nešaubījos par to, ka vēlos ģimeni, jo kam tad dzīvot, ja ne saviem bērniem?! Pirmā meitiņa piedzima, kad biju tikai divdesmit gadus jauna. Varbūt varētu šķist, ka šādā vecumā lēmums par bērniņu ir pāragrs, tomēr, tagad atskatoties uz to laiku, ar vīru esam ļoti laimīgi,” uzsver Kristīne.

Viņa atceras, ka pēc pirmās meitas piedzimšanas sāka strādāt, kad Luīzei bija apmēram pusotrs gads. Lieli palīgi bija ne tikai vīrs Aivis, bet arī Kristīnes māsa ar vīru, ar kuriem ikdienas gaitas tika sakārtotas tā, lai kāds vienmēr varētu palikt mājās ar mazuli. Savukārt ar vidējo meitu Elīzu bija nedaudz sarežģītāk. Tolaik Kristīne ar Aivi uz laiku bija atgriezušies Latvijā un, kad Elīzai apritēja četri vai pieci mēneši, Kristīne nolēma turpināt mācīties. Proti, zīdainis bija uz rokām, un pusgadu trīsreiz nedēļā Kristīne ar autobusu devās uz mācībām Rīgā. Bērniņa pieskatīšanā ļoti palīdzēja vīra vecāki, pēc kā tika atvērts savs skaistumkopšanas kabinets Balvos un uzsāktas darba gaitas. “Vecākā meita jau apmeklēja bērnudārzu, bet vidējo meitu, kamēr atrados darbā, pieskatīja kāds no tuviniekiem. Savukārt trešā meitiņa piedzima pagājušā gada 16.februārī, un bērna kopšanas atvaļinājumā tā īsti arī neaizgāju, jo jau februāra beigās atsāku darbu,” stāsta Kristīne.

Balveniete piebilst, ka tās, protams, nebūt nebija pilnvērtīgas darba dienas. Turklāt Kristīne atzīst, ka pēc trešās meitas piedzimšanas viņai ir liela vainas sajūta, ka tik ļoti daudz laika nākas pavadīt darbā. Tomēr, domājot par nākotni un karjeras izaugsmi, skaistumkopšana ir sfēra, kur nevar atrasties ilgstošā prombūtnē – tiktu zaudēta klientūra un viss līdz šim sasniegtais būtu jāsāk būvēt no jauna. “Tādēļ, runājot par ieguvumiem un zaudējumiem, skaidrs viens, ka nekas nav un nevar būt svarīgāks par bērniem. Vienlaikus jādomā arī par savu darbu, un man sava nodarbošanās ļoti patīk. Bez tā nevarētu!” enerģijas pilna teic jaunā māmiņa.

Sūdzēties par pabalstu apjomu nevajadzētu

Balveniete teic, ka viņas gadījumā finansiālais aspekts, lemjot par ģimenes pieaugumu, nav bijis noteicošais. Savukārt, vērtējot valsts atbalstu jaunajām māmiņām, Kristīne spriež, ka cilvēkiem, kuriem ienākumi ir minimāli, dzīvot ar pabalstiem vien noteikti ir grūti. Tikmēr viņa pati uzsver, ka par pabalstu apjomu jaunajām māmiņām nevajadzētu sūdzēties, jo bērnu piedzimšana ir Dieva dāvana vecākiem, nevis tas tiek darīts valsts labā. “Līdz ar to negaidu, ka man kāds kaut ko iedos no malas, bet priecājos par to pašu, kas ir. Galu galā, kādēļ gan valstij būtu jāuztur vecāku jaundzimušie, jo tas ir pieaugušo apzināts lēmums un viņiem pašiem vispirms būtu jāapsver, vai bērnus var atļauties. Turklāt daudzie pabalsti veicina pabalstu paaudzi un nereti nerada vēlmi strādāt, bet gan dzīvot uz valsts rēķina,” nešaubās Kristīne.

Viņa piebilst, ka mūsdienās trīs bērni ģimenē, protams, ir daudz, bet teorētiski to varētu būt vēl vairāk, jo pieredze liecina, ka mazi bērni lielus ieguldījumus nemaz neprasa. Cita lieta, kad viņi kļūst pieaugušāki, kad bērniem, piemēram, jāuzsāk augstskolas gaitas. “Mūs vecāki palaida ar vienu maisiņu rokās un mēs paši daudz ko sasniedzām. Arī es varu iet paceltu galvu un teikt, ka visu, kas man ir, esmu sasniegusi pati, tomēr saviem bērniem gribas iedot roku un pacelt viņus maksimāli augstu,” nešaubās Kristīne.

Laimīga ģimene. Jautāta, cik grūti apvienot darbu ar bērnu audzināšanu, Kristīne Pugača stāsta, ka laikā, kad nebija piedzimusi trešā meita, viss bija salikts pa plauktiņiem. Proti, viena meitiņa apmeklēja bērnudārzu, bet otra – skolu. Savukārt, piesakoties jaunākajai meitai, šobrīd ikdiena kļuvusi nedaudz grūtāka, bet tik un tā visu iespējams saplānot. Turklāt, kā priecājas Kristīne, dzīve iedod pareizos cilvēkus pareizā laikā, jo Adelei ir arī ļoti jauka auklīte. Attēlā – jaunā māmiņa Kristīne Pugača ar vidējo meitu Elīzu (seši gadi) un vīru Aivi, kuram klēpī jaunākā meitiņa Adele (drīzumā gads un četri mēneši), bet blakus – vecākā meita Luīze (desmit gadi).

Speciālistu komentāri

Jo ilgāka prombūtne, jo grūtāk atgriezties darba tirgus apritē

SANDRA KINDZULE, Nodarbinātības valsts aģentūras Balvu filiāles vadītāja: – Ja jaunā māmiņa pirms bērna piedzimšanas strādāja, pēc bērna kopšanas atvaļinājuma viņa atgriežas darbā. Savukārt, ja māmiņai iepriekš nebija algota darba vai arī pēc bērna kopšanas atvaļinājuma pieņemts lēmums nestrādāt iepriekšējā darbavietā, viņa reģistrējas bezdarbnieka statusam. Šogad (uz šodienu) Nodarbinātības valsts aģentūras Balvu klientu apkalpošanas centrā bērna kopšanas atvaļinājumam reģistrējušās 33 jaunās māmiņas, bet pagājušajā gadā bija 36 šādas māmiņas. Jāteic, ka Latvijā, salīdzinot ar daudzām ārvalstīm, bērna kopšanas atvaļinājums ir salīdzinoši garš. Turklāt pēc tā noslēguma bērna vecums ir pietiekams, lai vecāki savu atvasi faktiski uzreiz var iekārtot pirmsskolas izglītības iestādē. Vienlaikus daļai jauno māmiņu ir ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā, jo, kā zināms, darba tirgus ir ļoti mainīgs. Proti, jo ilgāk cilvēks ir prombūtnē un nestrādā, jo arvien straujāk viņš izkrīt no darba tirgus aprites un prasībām. Arī pati, kad pasaulē laidu savu jaunāko meitiņu, darbā atgriezos jau pēc pusgada. Un iemesls bija tieši tāds pats, jo, strādājot valsts iestādē, darba apstākļi, pienākumi un jauninājumi ir ļoti mainīgi.

Vai atļauties bērnu nozīmē apturēt karjeru un piedzīvot materiālas grūtības? Daļēji noteikti, ka jā, jo tieši šī iemesla dēļ daļa jauno māmiņu izmanto iespēju atgriezties darbā pēc iespējas ātrāk un bērnu audzināšanu apvienot ar darbu. Nereti arī dzirdēts, ka darba devēji par darbinieku neizvēlas sievieti ar maziem bērniem, jo pastāv lielāks risks, ka šāds darbinieks sakarā ar bērnu slimošanu biežāk atradīsies prombūtnē. Tā rīkoties, neapšaubāmi, ir nepieļaujami, un arī likumiski mazu bērnu esamība nevar būt arguments, lai sievieti nepieņemtu darbā. Vienlaikus darba devējam ir tiesības izvēlēties darbiniekus. Tikmēr mana personīgā pieredze (kā darba devējam valsts iestādē) ir ļoti pozitīva, jo līdz šim Nodarbinātības valsts aģentūras Balvu filiālē strādājuši darbinieki, kuriem ir mazi bērni, bet ar lieliem izaicinājumiem nesaskārāmies. Arī paši darbinieki lielākoties cenšas rīkoties tā, lai nesagādātu problēmas darba devējiem, jo labam darbiniekam savus pienākumus svarīgi izdarīt kvalitatīvi, nevis regulāri būt prombūtnē.

Pirms vēlēšanām Balvu novadā bija daudz solījumu par bērna piedzimšanas pabalsta paaugstināšanu. Tomēr šis pabalsts, vienkārši runājot, ir vienreizēja dāvana, kas neatrisina konkrēto ģimeņu finansiālās problēmas un arī nemaina domas – radīt bērnu vai nē. Šī pabalsta paaugstināšanā pastāv arī risks, ka to varētu izmantot sociāli nelabvēlīgas ģimenes. Savukārt, lai palielinātu dzimstību, jādomā, lai cilvēki savā novadā jūtas labi, bet, kas pats galvenais, jārada stabilitāte, lai nebūtu šaubu par to, kāda būs rītdiena. Diemžēl šobrīd nenoteiktības sajūta ir ļoti liela, kas neļauj mērķtiecīgi un ar apņēmību plānot nākotni.

Kopšanas atvaļinājumam noslēdzoties, pēc pabalstiem nedodas

LĪGA ŠUSTOVA, Balvu novada Sociālās pārvaldes vadītāja: – Tāpat kā citviet Latvijā, arī Balvu novadā ir ģimenes, kuras saņem sociālos pabalstus – ne tikai atbilstoši likumam un noteiktajam statusam pēc bērna vai vairāku atvašu piedzimšanas (daudzbērnu ģimenes), bet arī laikā, kad ģimenē vēl nebija pieauguma. Savukārt tendences, kad jaunās māmiņas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma dodas uz sociālo pārvaldi, lai saņemtu materiālo palīdzību, Balvu novadā nav. Vienlaikus situācijas mēdz būt dažādas. Proti, ir māmiņas, kuras, piedzimstot bērnam, saņem valsts noteiktos pabalstus, bet pēc tam darba tirgū neatgriežas, jo arī iepriekš nekur nestrādāja. Bet ir arī jaunās māmiņas, kuras pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma uzreiz turpina strādāt vai to atsāk darīt pat ātrāk.

Vai ir ģimenes, kuras esošo pabalstu politiku izmanto ļaunprātīgi un dzemdē bērnus ar mērķi saņemt materiālo palīdzību? Nevēlos teikt, ka tas notiek ļaunprātīgos nolūkos. Vienkārši ir ģimenes ar nelabvēlīgu sociālo situāciju, kurām nav citu ienākumu, bet tikai tā dēvētā bērnu nauda. Nevar arī teikt, ka tā ir esošās sistēmas izmantošana, jo dzīves apstākļi ir tādi, kādi tie ir, un šīm ģimenēm pabalsti gluži vienkārši pienākas. Jebkurā gadījumā Balvu novadā šī nav aktuāla problēma, tomēr ģimenes, kuras savu dzīves apstākļu rezultātā saņem attiecīgos pabalstus, ir. Runājot par kopējo sociālo pabalstu politiku valstī, jebkura pabalsta paaugstināšana, ņemot vērā esošo dzīves līmeni Latvijā un to, ka viss kļūst dārgāks, ir apsveicama. Tomēr tas patiešām rada risku, ka, piemēram, sociāli nelabvēlīgās ģimenes pieejamos pabalstus varētu izmantot ļaunprātīgi, dzīvojot uz bērnu naudas rēķina. Rezultātā šī nauda ne vienmēr tiek ieguldīta bērnu vajadzībām, bet vecāki to iztērē sev. Līdz ar to pabalstu paaugstināšana ir kā koks ar diviem galiem, jo ir arī ģimenes, kuras par saņemto lielāku naudiņu teiks patiesu ‘paldies’ un to ieguldīs bērnu izglītībā un izaugsmē, nevis savu vajadzību apmierināšanā.

Kā Latvijā veicināt dzimstību? Esmu māmiņa diviem bērniem – vienam tikko apritēja pieci gadiņi, bet otrs uzsāks mācības 2.klasē. Nereti izskan viedokļi, ka katrā ģimenē vajag trīs bērnus, lai valstī būtu pozitīva demogrāfija. Katrs bērns ir Dieva dāvana un svētība, bet vai, ņemot vērā ne pārāk spīdošo sociālekonomisko stāvokli valstī, cenu sadārdzinājumu, dzīvojamā fonda un darbavietu trūkumu, arī ģeopolitiskos notikumus un kopējo nestabilitāti, par katru cenu nepieciešams arī trešais, ceturtais, piektais bērns? Uzskatu, ka nē, bet tā vietā jāizaudzina un maksimāli jāiegulda tajos bērnos, kurus Dieviņš ģimenēm jau devis. Visi šie jautājumi iet kopsolī ar finansiālo situāciju un pieaugušo atbildību, jo vecākiem jābūt atbildīgiem par saviem bērniem un viņu nākotni.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1906548010100577

Robežnieki --Latgales stipri ļaudis (1.jūlijs)

Piedzimt Latvijai (27.06.2025.)

Pasaule, es nāku!

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Laiks, kad mazuļi dzima mazā pirtiņā, jau sen aiz kalniem, dodot vietu tradicionālajai medicīnai un iespējai laist pasaulē mazuli slimnīcas dzemdību nodaļā profesionālu mediķu uzraudzībā. Taču arī tas nav viss. Mūsdienu pasaulē topošās māmiņas var baudīt sava veida ekstras – dzemdības ūdenī vai pat mājās. Vai šādas iespējas kalpo kā pamudinājums par labu ģimenes veidošanai? Jaunās māmiņas dalās atklāsmēs par dažādām dzemdību pieredzēm.

Vienmēr vēlējusies kuplu ģimeni

Balveniete, četru bērnu mamma LĪGA MOROZA-UŠACKA, laižot pasaulē savus bērnus, paļāvās uz zinošās vecmātes, gulbenietes Aijas Mikovas pieredzi un zināšanām, jo tieši viņa kopš pirmās tikšanās reizes topošajai māmiņai sniedza pārliecību un drošības sajūtu. Lai gan pirmo dēlu Līga dzemdēja slimnīcā, bērniņš nāca pasaulē ūdens dzemdībās. Savukārt pārējās Morozu-Ušacku ģimenes atvasītes dienas gaismu ieraudzīja Aijas Mikovas vadītajā radību mājā “Harmonija”.

Kāpēc izvēlējāties alternatīvu dzemdību veidu?

– Gaidot pirmo dēlu Leo, biju grūtnieču uzskaitē pie Gulbenes slimnīcas ginekoloģes Jolantas Mazūres. Taču Balvu slimnīcā Māmiņu skolas nodarbībās dzirdētais manī radīja sajūtu, ka dzemdības ir kaut kas ārkārtīgi grūts un es pati saviem spēkiem to nekad nespēšu paveikt. Pastāstot to savai ginekoloģei, viņa man ieteica apmeklēt Māmiņu skolu pie vecmātes Aijas Mikovas, kura tolaik vēl strādāja Gulbenes slimnīcā. Noklausoties Aijas lekciju, radās pavisam cits iespaids par dzemdībām, – šķita, ka tas ir tik viegli un vienkārši, īpaši dzemdējot ūdenī, tāpēc jau pēc pirmās lekcijas izlēmu, ka manam bērniņam jānāk pasaulē Aijas uzraudzībā. Viņa ir ļoti vienkārša, cilvēciska, zinoša. Pēc tam ar vecmāti Aiju Mikovu tikos vēl vairākas reizes, un mums uzreiz izveidojās ļoti labs kontakts. Leo pie viņas dzemdēju 2008.gadā Gulbenes slimnīcā. Tās bija ūdens dzemdības. Tiklīdz iekāpu ūdenī, uzreiz sākās dzemdības. Sāpes bija minimālas, dzemdības noritēja ļoti ātri un viegli – viss bija galā aptuveni stundas un divdesmit minūšu laikā. Tā bija īpaša diena – Lielā piektdiena, par kuru daudzos žurnālos rakstīja, ka tā ir vienīgā Ozola diena, kurā dzimst gudri un talantīgi bērni. Tāds Leo arī ir. Turklāt viņš nāca pasaulē ar paceltu rociņu, it kā balsojot ‘es – par’. Dzemdību laikā vecmāte pamanīja un veikli tika ar to galā, citādi rociņu varētu arī salauzt. Vēl pirmsdzemdību pārbaudēs Aija teica, ka man būs ļoti spēcīgs un veselīgs bērniņš. Kad jautāju, kā viņa to zina, Aija ļāva paklausīties, kā skan citu bērnu un kā skan mana Leo sirsniņa. Pirms dzemdībām man lūdza uzzīmēt, kā redzu sevi kā grūtnieci. Ieraugot zīmējumu, Aija teica: “Tu tik viegli taisies dzemdēt, nu redzēsim”. Tā arī bija. Izrādās, arī tas viņai palīdz noteikt, cik vieglas vai grūtas sagaidāmas dzemdības. Man par Aiju radās iespaids, ka viņa jūt vairāk nekā citi.

Laikam tādēļ, ka pirmās dzemdības bija tik vieglas, arī nākamos bērnus nolēmāt laist pasaulē pie vecmātes Aijas Mikovas?

– Patiesībā katras nākamās dzemdības manās sajūtās bija grūtākas, lai gan, pēc vecmātes teiktā, visas skaitījās īsas un vieglas. Daudzi jautāja, kādēļ braukt uz “Harmoniju”, jo tas ir diezgan dārgi un tālu, bet es uzskatu, ka tas ir tā vērts, ja bērniņš nāk pasaulē vietā, kur māmiņa jūtas droši. Dodoties dzemdēt uz “Harmoniju”, līdzi nav jāņem pilnīgi nekas – nav tādas dzemdību somas. Tur nodrošina ar visu nepieciešamo līdz pat zīdaiņa drēbītēm. Visiem saviem bērniem kā pirmās izvēlējos vienas un tās pašas drēbītes, lai bērni savā starpā dzīvotu draudzīgi. Tā arī ir. Trešo bērnu sākumā vēlējos dzemdēt mājās, bet mazliet nobijos, jo man bija jau 38 gadi, tādēļ atkal nolēmām par labu “Harmonijai”.

Visas dzemdības noritēja bez sarežģījumiem?

– Ar Hugo bija interesanti. Noliktā dzemdību diena bija 25.jūnijs. Aizbraucu pie dakteres Jolantas uz Gulbeni. Viņa paskatījās un teica, ka vēl nekā nebūs, bet apskates laikā nedaudz nogāja ūdeņi. Vispār Hugo man vēderā bija ļoti ašs, kaut gan dzīvē ir mierīgs. Pēc tam izrādījās, ka viņš ar savu kustēšanos bija pārrāvis ūdeņus kaut kur augšpusē. Taču nekas neliecināja, ka sākušās dzemdības. Nekādu sāpju un pazīmju nebija. Zvanīju vecmātei Aijai, viņa teica: “Brauciet uz “Harmoniju”, ja arī nesāksies dzemdības, padzīvosiet radību mājā.” Pa ceļam no Gulbenes vēl ceļa malā nopirkām zemenes, jo man tās dikti kārojās. Aizbraucām mājās, paņēmām nepieciešamās lietas un devāmies uz Krimuldu. Tur bijām ap pieciem vai sešiem vakarā, un vienpadsmitos Hugo jau bija klāt.

Savukārt Otto dikti steidzās nākt šajā pasaulē – piedzima mēnesi ātrāk. Lai gan tas skaitās bīstami, radību mājai “Harmonija” ir liels pluss, jo tā atrodas piecu minūšu braucienā līdz Siguldas slimnīcai. Pēc dzemdībām uzreiz atbrauc bērnu dakteris, kurš apseko bērniņu un māmiņu. Pēc tam Siguldas slimnīcas dzemdību nodaļā, kurā Aija strādā, saņēmām visas nepieciešamās potes. Tur pret mums izturējās fantastiski. Atšķirībā no negatīvās attieksmes, ko pēc Hugo piedzimšanas izjutām Balvos, jo bērns bija dzimis citādāk, nevis stacionārā. Lai gan Otto piedzima priekšlaicīgi, viņš bija vesels. Kad viņš tikko bija nācis pasaulē, mana pašsajūta bija lieliska – šķita, ka nemaz neesmu dzemdējusi. Otto ir mans vienīgais bērniņš, kurš piedzimis dienā, jo pārējie pasauli ieraudzīja vakarā. Arī pati esmu vakara cilvēks. Man ir ļoti paveicies, jo visi bērni zīdaiņa vecumā naktīs labi gulēja, viņus nemocīja kolikas. Esmu ļoti izlutināta mamma. Man bija viegli ar viņiem visiem.

Kas bija nepieciešams, lai, laižot pasaulē bērnus, justos droši un mierīgi?

– Tā ir vīra klātbūtne. Viņš bija klāt visās dzemdībās un ar lielu lepnumu grieza nabassaiti. Protams, svarīga ir vecmātes attieksme. Lai neviens nesteidzina, nepazemo. Lai apkārt valda miers. Biju dzirdējusi ļoti daudz nostāstu par dzemdībām slimnīcā, kas mani sabiedēja.  

Vai dzirdētie nostāsti ietekmēja dzemdību vietas izvēli?

– Protams. Taču galvenais, kas ietekmēja manu izvēli par ūdens dzemdībām, bija pirmā Aijas Mikovas novadītā Māmiņu skolas lekcija. Man patika viņa kā personība un tas, ko izdzirdēju. Aija radīja sajūtu, kas tas būs tik viegli. Ļoti patīk ūdens un iet vannā, tas mani nomierina un atbrīvo. Tāpēc sapratu, ka man tas būs piemēroti. Ūdenī bērniņi piedzimst vieglāk, tas viņiem ir dabiskāk. Reizēm man uzdod diezgan jocīgus jautājumus par ūdens dzemdībām. Piemēram, vai bērniņš ūdenī nevar noslīkt? Tas nevar notikt, jo piedzimstot viņu ar mammu joprojām saista nabassaite, viņš jūtas kā mammas vēderā.

Nebija nekādu baiļu, ka dzemdējot varētu rasties sarežģījumi?

– Nebija. Patiesībā nav tā, ka visām, kuras vēlējušās ūdens dzemdības, tas izdodas, jo dzemdības ir neparedzams process. Galvenais, lai tās ir drošas. Aija ļoti seko līdzi visam procesam. Nav tā, ka dzemdēt citur, nevis slimnīcā, ir bīstami. Aija pati strādā Siguldas slimnīcas dzemdību nodaļā, un līdz turienei ir piecu minūšu brauciens.

Cik ilgi jāpaliek “Harmonijā” pēc dzemdībām?

– Ja viss ir kārtībā, mājās var doties otrā dienā. Man viss bija labi. Vienīgi Otto un Hugo dzima ar sejiņu uz augšu, nevis uz leju, kā parasti notiek. Vecmāte Aija brīdināja, ka tāpēc man vēlāk varētu sāpēt mugura. Taču tā nenotika. Toties visi pārējie viņas paredzējumi piepildījās. Viņa teica, ka ar sejiņu uz augšu dzimušie skaitās zvaigžņu bērni, un apgalvoja, ka Hugo būs skatuves bērns. Kaut gan mazotnē nekas par to neliecināja (viņš bija ļoti kautrīgs), tagad Hugo ir īsts skatuves cilvēks – dejo, dzied, spēlē saksofonu. Leo ir stiprs un gudrs, tā kā viņa teica. Otto vēl veidojas. Laiks rādīs, kā būs…

Vai pozitīvā dzemdību pieredze veicināja to, ka kopā ar vīru esat izveidojuši tik kuplu ģimeni?

– Patiesībā nē, jo vienmēr esmu gribējusi kuplu ģimeni. Pēc Hugo piedzimšanas nolēmām, ka vairāk bērnus nevēlamies. Visas zīdaiņu mantas jau biju atdevusi projām. Ik pēc laika katram no mums ienāca prātā doma par vēl vienu bērniņu, bet tas nekad nenotika vienlaikus. Līdz vienā brīdī sapratām, ka gribam vēl vienu mazuli, jo vecākie bērni dzima ar sešu gadu starpību, un atkal bija pagājuši seši gadi. Artis ir ļoti labs vīrs, lielisks tētis – vienmēr ir ļoti palīdzējis un atbalstījis mani. Viņš bija klāt visās dzemdībās. Pēc bērnu piedzimšanas pienākumus nedalījām, abi darījām visu, kas vajadzīgs. Artis iesaistās it visur. Viņš palīdz izvadāt Hugo uz koncertiem. Reizēm mums mēnesī nav nevienas brīvas nedēļas nogales, jo Hugo vienmēr jāved uz kādu pasākumu. Ja nepieslēgtos visa ģimene, netiktu galā. Manuprāt, sievietes bieži vien vīriem neuzticas, neļaujot palīdzēt, kamēr bērniņš ir mazs, bet pēc tam sūdzas, ka vīrs neiesaistās. Kad viņas grib saņemt palīdzību, ir jau par vēlu, jo jau pierasts, ka sieva visu dara pati. Iepriecina, ka aizvien biežāk redzu tēvus, kuri pastaigājas ar bērnu ratiņiem, pavada bērnus uz rotaļu laukumiem, brauc ar riteņiem. Tāpat priecājos, ka tik daudzi tēti savus bērnus ved pie manis uz deju nodarbībām. Tas ir brīnišķīgi!    

Kas padodas katram no bērniem?

– Esmu gandarīta, ka bērni ļoti labi mācās. Viņi uzauguši manās deju nodarbībās, uz skatuves. Hugo ir mākslinieks. Uz skatuves viņš jūtas kā zivs ūdenī. Mazotnē Hugo bija ļoti kautrīgs. Taču kādā reizē pirms kārtējās manas deju studijas Ziemassvētku izrādes kopā ar Māri Lāpānu, uzstādot gaismas, ievērojām, ka Hugo dejo pie katras no atskaņotajām dziesmām. Izrādījās, ka viņš iemācījies visu grupu deju soļus tikai no skatīšanās vien. Tas viņam ir dabas dots talants. Visi brīnās, pa kuru laiku audzinu bērnus, bet bērni visu laiku ir kopā ar mani, visos mēģinājumos, pasākumos, jo viņi visi dejo manā studijā. Kad bija maziņš, Leo tur pat gulēja diendusu – viņam netraucēja ne nodarbību čala, ne mūzika. Leo ir mūsu lielākais atbalsts, daudz palīdz ar jaunākajiem bērniem. Viņš arī vada skolas un citus pasākumus.

Kas, Jūsuprāt, ietekmē sieviešu izvēli dzemdēt vai nedzemdēt bērnus?

– Manuprāt, daudzām sievietēm mūsdienās ir problēmas palikt stāvoklī. Par to jau cilvēki nerunā. Zinu daudzus “mēģeņu” bērniņus. Ļoti labi, ka mūsdienās ir arī tāda iespēja tikt pie mazulīša. Taču uzskatu, ka Balvos ir diezgan daudz kuplu ģimeņu. Manuprāt, ar vienu bērnu ir grūtāk nekā ar vairākiem, īpaši, ja ir neliela vecuma starpība – kā mūsu Lotei un Otto. Viņiem ir vienas intereses, kopīgas mantas, kopīgas blēņas, patīk vienas un tās pašas multfilmas. Ar viņiem viss ir viegli.

2019.gadā pie Aijas Mikovas dzimušo bērniņu salidojumā “Silenieku skolā”. Līga salidojuma laikā vēl bija jaunākā dēla Otto gaidībās. Vēlāk ģimenē ienāca arī meitiņa Lote. Lai gan lielā attāluma dēļ salidojums nebija ļoti kupli apmeklēts, tas izvērtās silts un sirsnīgs.

Gribēja maksimāli dabīgas dzemdības

Lai gan pārliecināta, ka Balvu slimnīcā ir lieliska dzemdību nodaļa, kur strādā kvalificēti speciālisti, balveniete SINTIJA savu pirmo meitiņu izvēlējās laist pasaulē radību mājā “Harmonija” Krimuldā, pieredzējušas vecmātes Aijas Mikovas uzraudzībā. Jaunā māmiņa apgalvo, ka izšķirties par šo lēmumu palīdzēja vairāku balveniešu ieteikumi un vēlme dzemdēt dabīgi, bez atsāpināšanas vai stimulācijas.

Pirms savām pirmajām dzemdībām Sintija jutās mierīga, pateicoties pārliecībai, ka sievietes ķermenis radīts, lai dzemdētu. Tuvojoties nozīmīgajai dienai, tomēr radās neliels uztraukums, un topošā māmiņa prātoja, – kā tas būs, vai tas notiks ātri, vai turpināsies ilgi? Radās dažādi jautājumi. Dzemdēt savās mājās Sintija īsti negribēja, bet nolēma to darīt alternatīvā vietā ārpus slimnīcas, pieredzējušas, profesionālas vecmātes uzraudzībā, jo vēlējās šo procesu piedzīvot atbalstošā vidē, bez medikamentu palīdzības. Par iespēju laist bērniņu pasaulē radību mājā “Harmonija” Krimuldā Sintija uzzināja no vīra paziņas, kura vecmātes Aijas Mikovas uzraudzībā to bija darījusi vairākas reizes. Vēlāk to ieteikušas arī citas balvenietes, kuras bija izmantojušas “Harmonijas” pakalpojumus. Tā kā Sintija kopā ar vīru nolēma piedzīvot pēc iespējas dabīgas dzemdības, to varēja īstenot tikai šādā vietā. Sintija nevēlējās, lai atsāpināšanai izmantotās zāles ietekmē bērniņu, kamēr viņš vēl saistīts arī māti. Viņa atklāj, ka dzemdību namā “Harmonija” ir iekārtotas vairākas dzemdību istabas, topošās māmiņas šī dabīgā procesa laikā var brīvi pārvietoties. Turpat atrodas istaba ar speciālo medicīnisko aparatūru, ko izmantot, ja dzemdībās rodas sarežģījumi. Apstākļi ir pietuvināti medicīnas iestādes iespējām. “Pat, ja pēkšņi nepieciešams ķeizargrieziens, “Harmonijai” izveidota sadarbība ar netālu esošo Siguldas slimnīcu, kurp operatīvi tiek nogādāta dzemdētāja un jaundzimušais,” stāsta balveniete.

Tuvojoties dzemdību datumam, Sintija kopā ar vīru pārcēlās uz “Harmonijas” telpām, taču vēl paguva aizbraukt arī uz Rīgu un pastaigāties pa Siguldas dabas takām. Dzemdībām sākoties, abi kādā galvaspilsētas kinoteātrī skatījās filmu. Sintija atklāj, ka dzemdību laikā viss norisinājās diezgan raiti. Aptuveni septiņu stundu laikā, klātesot divām vecmātēm, meitiņa bija jau klāt. Jaunā māmiņa jūtas ļoti pateicīga vecmātei Aijai Mikovai par mierināšanu un atbalstu dzemdību laikā. Pozitīvā pieredze liek balvenietei aizdomāties par vēl vienu bērniņu: “Lai meitiņai ir, ar ko spēlēties.” Viņa gan piebilst, ka līdz tam jāpaiet kādam laikam, jo meitenīte nāca pasaulē pirms nepilniem diviem mēnešiem.

Bailes rodas no nezināšanas

Vecmātes ASTRĪDAS MILLERES uzraudzībā, kurai ir 40 gadu darba pieredze savā profesijā un vairāk nekā 30 gadu stāžs plānoto ārpusstacionāra dzemdību pieņemšanā, pasaulē nākuši bērni visā Latvijā, tostarp arī vairākas mūsu valstī pazīstamas personības. Par to liecina ar krāsainiem punktiņiem izraibinātas Latvijas un Rīgas kartes viņas privātprakses kabinetā. Tāli pārbraucieni, negulētas naktis un nemitīga jaunu zināšanu apguve ir viņas ikdiena. Neraugoties uz grūtībām, Astrīda nekad nav nožēlojusi savas profesijas izvēli.

Agrāk sabiedrībā valdīja viedoklis, ka dzemdēt mājās ir bīstami. Vai gadu gaitā kaut kas ir mainījies?

– Šādu viedokli pauž tie, kuri par to neko nezina. Kad nezina, informāciju smeļas seriālos vai vēl kaut kur … Negatīvi cilvēki ir tendēti uz negatīvo, uz bailēm. Cilvēkiem patīk baidīties. Mani novērojumi liecina, ka viedoklis par dzemdēšanu mājās īpaši nav mainījies, jo bieži vien topošo māmiņu izvēli ietekmē draugi un radi. Manuprāt, par dzemdēšanu ārpus stacionāra ir daudz dezinformācijas, dažādu mītu un fantāziju, jo dzemdības pašas par sevi ir kaut kas noslēpumains. Internetā var atrast jebko – dažādus video, bet reālajā dzīvē viss ir citādāk. Arī daudzi mani kolēģi joprojām fantazē… Gadās, ka mēģinu pastāstīt, aicinu līdzi, lai redz, kā dzemdības norisinās, bet viņi negrib, jo nevēlas mainīt savu viedokli. Protams, tā nedomā visi, bet vairumā gadījumu tā ir.

Varbūt jaunā paaudze ir drosmīgāka un vairāk atbalsta ārpusstacionāra dzemdības?

– Nedomāju, ka ir drosmīgāki. Vienkārši to atbalsta viena noteikta sabiedrības daļa. Pārsvarā tie ir cilvēki, kuri visus bērnus dzemdē mājās vai, piemēram, radību mājā “Harmonija”, vai kādā līdzīgā vietā. Tās ir vienas un tās pašas ģimenes. Vairumā gadījumu kuplas ģimenes ar trīs, četriem, pieciem, septiņiem un pat vienpadsmit bērniem. Kopumā Latvijā ārpus stacionāra pasaulē nāk aptuveni 1% mazuļu. Ārpusstacionāra dzemdību vecmātei ir ļoti grūts darbs, jo visa ikdienas dzīve jāpakārto darbam. Parasti pie dzemdētājas jādodas naktīs. Turklāt nemitīgi tiek likti šķēršļi. Nav, kā ar dzemdībām slimnīcā, kur visi ceļi pašķiras...

Kā to varat izturēt?

– Iespējams, tādēļ, ka pēc horoskopa esmu Auns. Tas, protams, ir joks. Bet man ir stiprs raksturs, tādēļ to spēju darīt jau vairāk nekā 30 gadus. Ja slimnīcas dzemdību nodaļā nodežurē un pēc tam sākas tavs brīvais laiks, tad, pieņemot ārpusstacionāra dzemdības, tā nav. Visgrūtāk, protams, ir manām gados jaunajām kolēģēm, kurām ir ģimenes ar maziem bērniem.

Atbildība arī ir ļoti liela…

– Atbildam ar savu galvu un cepuri. Nav, kā slimnīcā, kur sistēmā visa atbildība izšķīst... Mums tā nav.

Vai Jūsu praksē bijuši gadījumi, kad dzemdībās rodas sarežģījumi un dzemdētāja steidzami jāved uz slimnīcu?

– Protams, kādreiz gadās. Tādēļ netālu ir slimnīca, uz kuru dzemdētāju pārvedam. Ir bijuši gadi, kad ir viens vai divi gadījumi no 50 mājās notikušām dzemdībām. Pie katras no dzemdētājām dodos gan pirmsdzemdību, gan pēcdzemdību vizītēs. Aprūpe ir tāda, kādai tai jābūt.

Ar ko jārēķinās grūtniecei, ja viņa izvēlas dzemdēt mājās?

– Ar izmaksām, jo valsts šādu dzemdību veidu neapmaksā.

Droši vien ne visām sievietēm ir ieteicams bērnu laist pasaulē mājas apstākļos, kaut vai veselības stāvokļa dēļ…

– Protams, slimnieces pie mums nenāk. Šādiem gadījumiem ir paredzētas slimnīcas. Bet relatīvi veselas sievietes var dzemdēt mājās. Ja sieviete to vēlas, zina, ko grib, un paļaujas uz saviem spēkiem, ar to jau ir paveikts 80% darba. Protams, nav jau tā, ka slimnīcās vienmēr dzemdēt ir slikti. Tomēr, piedzimstot mājās, bērns ienāk savā vidē, savā mikroflorā, kas mazulim ir liela dāvana visai turpmākajai dzīvei. Tas mikrobioms, ko jaundzimušais saņem divās pirmajās diennaktīs, ir dāvana viņa imunitātei uz visu mūžu. Turpretim, dzemdējot kaut kur publiskā vidē, apkārt ir dezinfekcijas līdzekļi, daudz cilvēku, pat gaiss tur ir citādāks. Arī braukšana uz dzemdību nodaļu un atpakaļ ietekmē. To, protams, var darīt. Galu galā vienam ir bail no savas mājas mikrofloras, citam – no slimnīcas. Bailes ir dominējošais faktors jebkurām mūsu izvēlēm.

Tātad var teikt, ka pie Jums nāk drosmīgas sievietes?

– Tā varētu teikt. Bet nāk dažādi cilvēki. Rīgas Stradiņa universitātes studenti, kuri piedalās dzemdībās, nereti brīnās, cik visi ir dažādi. Saku viņiem, ka tas ir labs treniņš, kā pielāgoties jebkuram cilvēkiem.

Kā jāgatavojas plānotām ārpusstacionāra dzemdībām?

– Ja agrāk par to informācijas bija maz, tagad iebraucam citā grāvī. Ir visdažādākie kursu veidi un metodes – gan ezotērika, gan retrīti utt. Tas viss ir labi, bet šobrīd pārāk daudz meklējam kaut ko ārpusē. Vai tad govs, suns, kaķis iet kursos? Aizejam prom no saviem instinktiem, intuīcijas. Gribam kaut ko pārāk pareizi vai vēl nezin kā... Būtībā ir tā, ka vienai māmiņai vajag vairāk gatavoties, bet citai nevajag. Pagājušā gadsimta sākumā izdotajā “Vecmāšu Vēstnesī” rakstīja, ka pirms dzemdībām mājās jānoņem visas gleznas, kaut kā pareizi jāiegroza gulta utt. Nesaprotu, kāpēc, bet tā tolaik rakstīja. Mūsdienās nevajag neko mākslīgi pārveidot. Arī mājas apstākļos var dzemdēt ūdenī, piemēram, vannā vai baseinā. Tas atvieglo dzemdību sāpes. Sāpju atvieglošanai var izmantot tenus, akupunktūru, akupresūru, homeopātiju un citus līdzekļus. Vecmātei ir jāmācās visu mūžu. Pirms kāda laika Šveicē apguvu akupunktūras jeb tradicionālās Ķīnas dzemdību palīdzības pamatkursu vecmātēm un ginekologiem. Sākoties kovida pandēmijai, nepaguvu iziet praksi, tādēļ vēl neesmu saņēmusi sertifikātu. Ja neesmu dzemdībās, katru vakaru kaut ko mācos, jo manā darba jomā viss pastāvīgi mainās. Tas, ko mums mācīja pagājušā gadsimta 80-tajos gados, mūsdienās vairs neder.

Kāda ir ārstu–ginekologu attieksme pret ārpusstacionāra dzemdībām?

– Ir tādi ginekologi, kuri to akceptē un pat iesaka. Arī ģimenes ārsti. Pagājušajā gadā astoņiem ģimenes ārstiem sagādāju mazbērnus. Ir arī citu specialitāšu mediķi, kuri dzemdē mājās. Protams, pastāv arī citi viedokļi. Katram ir savi uzskati, nevienam neuzspiežu savu pārliecību. Tā kā esmu strādājusi arī slimnīcas dzemdību nodaļā, varu salīdzināt abus dzemdību veidus. Apbēdina, ka viedokli pauž cilvēki, kuriem šādas pieredzes nav. Ļoti ceru uz jaunajām kolēģēm – studentēm, kuras ļoti labprāt piedalās manis vadītajās dzemdībās. Jaunā paaudze nav tik nosodoša, un tas ir patīkami.

Jūsuprāt, kādi apstākļi ietekmējuši slikto demogrāfisko situāciju Latvijā?

– Ikdienas kladzināšana, ka viss ir slikti, ka ir jābaidās, ka noteikti notiks kaut kas slikts, ietekmē cilvēkus. Nevaram norobežoties no šīs informācijas. Šī propaganda rada nedrošību – sajūtu, ka kaut kur citur ir labāk. Jaunieši aizbrauc uz ārzemēm studēt un bieži tur arī paliek, jo atrod savu otro pusīti. Tās ir sievietes reproduktīvajā vecumā. Arī ļoti daudzu manu draudzeņu bērnu ģimenes dzīvo citās valstīs – Vācijā, Skandināvijas valstīs, Nīderlandē, Šveicē.

Kāpēc negrib dzemdēt tās, kuras paliek Latvijā?

– Nebūšu objektīva, jo mana pieredze liecina, ka sievietes dzemdē daudz. Ne jau vienmēr finansiālā puse ir primārā. Piekrītu viedoklim, ka katrs bērns nāk ar savu maizīti. Lai cik neticami tas skan, tas tā ir. Protams, mūsdienās izaudzināt bērnu finansiāli ir daudz sarežģītāk, nekā tas bija pirms kāda laika. Atmodas laikā visi bija priecīgi, jo pavērās visas iespējas. Emocionālais fons uzmundrināja, un bērni pieteicās vairāk. Cilvēkam vajadzīga cerība. Turpretim šis laiks nedod mums cerības. Politiskā situācija pasaulē vispār ir prātam neaptverama.

Ko labprāt darāt savā brīvajā laikā?

– Man ir viegla dzīve, jo mani daudz kas interesē un hobiji pastāvīgi mainās. Pēdējos piecus gadus aizraujos ar aukstumpeldēm ziemā. Skicēšana, zīmēšana, filmēšanās kino – tas viss man patīk. Savulaik esmu braukusi arī ar motociklu, dejojusi visus iespējamos deju veidus: līnijdejas, afrikāņu dejas utt. Izņemot tango. Apmeklēju koncertus, dzejas lasījumus. Man ir ļoti interesanta dzīve. Bet katrs taču var dzīvot interesanti, vai ne?!

Tikpat kā ģimenes locekle. Rīdziniecei JULIĀNAI STŪRIŠKAI (no kreisās), kura šobrīd atrodas sava ceturtā bērniņa gaidībās, ar vecmāti Astrīdu Milleri (vidū) ir ļoti tuvas attiecības, jo viņa plānotajās ārpusstacionāra jeb mājdzemdībās palīdzējusi nākt pasaulē visiem trim viņas vecākajiem bērniem. Pirmais dēliņš Alfijs (foto) Astrīdas uzraudzībā piedzima pašā pandēmijas sākumā – 2020. gadā. “Kopš tā laika tā arī turpinām sadarboties,” saka Juliāna. Informāciju par Astrīdu viņa uzgāja internetā: “Tā kā jau no paša sākuma zināju, ka negribu dzemdēt slimnīcā, meklēju alternatīvos variantus, līdz māmiņu forumā “Cālis” uzgāju informāciju par Astrīdu.” Gatavojoties dzemdēt mājās, justies droši Juliānai palīdzēja Astrīdas miers, informācija, ko viņa sniedza, un vecmātes lielā pieredze: “Viņa bija kopā ar mani no paša sākuma visā grūtnieču aprūpes laikā, un tas arī mani iedrošināja.” Juliāna uzskata, ka lielākie mājdzemdību plusi ir miers, nesteidzināšana un cieņpilnā attieksme no vecmātes puses. Protams, bija arī cilvēki, kuri centās atrunāt. “Taču mana ginekoloģe bija atbalstoša. Viņa arī ieteica parunāt ar Astrīdu, tāpēc neradās šaubas par izvēli,” apgalvo trīs bērnu māmiņa. Vienu no trim mājās pasaulē nākušajiem bērniņiem Juliāna dzemdēja ūdenī: “Tas bija vieglāk, ar mazākām sāpēm, jo ūdens ir dabiskā atsāpināšana.” Lai gan ģimene dzīvo netālu no Rīgas dzemdību nama, kurp varētu doties ārkārtas situācijā, Juliāna nepieļāva tādu domu, jo centās uzticēties savam ķermenim un vecmātes zināšanām. Pateicoties pozitīvajai pieredzei, visu nākamo grūtniecību vadīšanu, dzemdības un arī pēcdzemdību aprūpi Juliāna uzticēja Astrīdai Millerei. To viņa plāno darīt, arī laižot pasaulē ceturto mazuli. Juliāna atklāj, ka veidot kuplu ģimeni abiem ar vīru bijis apzināts lēmums. “Tomēr ceturtais laikam būs pēdējais,” piebilst daudzbērnu māmiņa. Savukārt grūtniecēm, kuras vēl nav izvēlējušās dzemdību vietu, viņa iesaka vispirms atrast vecmāti, ar kuru izveidosies uzticēšanās pilnas attiecības: “Tad arī sapratīsiet, vai mājdzemdības jums ir piemērotas, jo tās nav domātas visām.”

Jādzemdē tur, kur jūtas droši

DINA CEPLE, ginekoloģe, dzemdību speciāliste, vecmāte un četru bērnu mamma: – Dzemdētāja izvēlas dzemdību veidu atkarībā no savas iekšējās drošības sajūtas. Ja māmiņa jutīsies droša un atbalstīta, viņa mierīgi ļausies dzemdību procesam. Katrai sievietei vide, kas rada drošības sajūtu, ir citādāka. Tas saistīts ar daudziem apstākļiem viņas dzīvē – ar partnerattiecību statusu, ar iepriekšējo dzīves pieredzi, ar to, kā pati nākusi pasaulē, kāda bijusi viņas ārstēšanās pieredze – vai viņai palīdzējušas zāļu tējas, vai antibiotiku lietošana. Piemēram, bērniem, kuri paši dzimuši priekšlaikus un ilgu laiku pavadījuši inkubatorā, drošības sajūtu rada vadiņi un stikla sieniņas. Pati kļūstot par mammu, šāda sieviete daudz drošāk jutīsies stacionārā, kur ir šie vadiņi, stikla sieniņas un apkārt daudz cilvēku, jo tas vienreiz viņu jau ir izglābis. Lielai daļai mūsdienu cilvēku drošību rada tehnoloģijas, tāpēc viņiem drošā vieta ir stacionārs. Taču joprojām negribam ieraudzīt, ka vienai nelielai daļai (Latvijā tas ir 1% līdz 2%, pasaulē, iespējams, līdz 15% vai atsevišķos reģionos – 30%), kuriem drošības sajūtu dod mājas vide, ģimene apkārt, klusums un miers. Visi esam atšķirīgi – gan ekstraverti, gan intraverti. Tāpat ir mājdzemdētājas un stacionāra dzemdētājas. Dzemdību speciālistu uzdevums ir izzināt sievietes vajadzības un vēlmes – kur viņa jūtas drošāka un atbalstītāka, un tajā vidē arī organizēt dzemdību procesu. Man diezgan bieži nācies arī atrunāt no mājdzemdībām. Nereti kaut ko izvēlamies, jo tas ir bijis draudzenei vai tāpēc, ka smuki izskatās “Instagramā”. Iespējams, kāda ir redzējusi filmu, kurā viss notiek divās minūtēs vannā, apkārt – vīrs un bērni. Viss izskatās skaisti. 2015.gadā un vēlāk 2018.gadā notikuši pētījumi par to, kuras sievietes izvēlas dzemdēt mājās. Izkristalizējās, ka tā ir sieviete ar augstāko vai pat vairākām augstākajām izglītībām, tā ir pieredzējusi sieviete, vecāka nekā vidēji valstī – vidējais vecums tobrīd bija 29 gadi, kaut valstī kopumā – 25 gadi. Tā ir sieviete, kura dzemdē pirmo vai otro bērnu. Vēlmi dzemdēt mājās noteica dabisks pasaules redzējums un vēlme piedzīvot dzemdības bez iejaukšanās. Savus bērnus esmu dzemdējusi gan stacionārā, gan mājās. Man svarīga ir mājas un drošības sajūta, tādēļ labāk patika dzemdēt mājās. Taču noteikti jāskatās ne tikai tas, ko grib pati mamma, bet arī tas, kādas viņai līdz šim bijušās saslimšanas, kāds ir viņas vecums utt. Izpētīts, ka visdrošāk mājdzemdības notiek, dzemdējot otro bērniņu, vienu bērnu (nevis dvīnīšus), mazuli, kas guļ ar galviņu uz leju, kuram ir pilnībā iznēsāts grūtniecības laiks (37+ nedēļas), bet kurš nav pārnēsāts (virs 42 nedēļām), kā arī, ja mātei nav smagu pavadošo sistēmisku saslimšanu. Tās medicīnā sauc par praktiski veselām mammām. Tādu šobrīd nav daudz, jo dzemdētājas kļūst vecākas, nāk klāt mākslīgās apaugļošanas grūtniecības, kas pašas par sevi nav dabiski ieņemtas. Tādām sievietēm nevajadzētu izvēlēties dzemdēt mājās. Varu saprast arī stacionāra kolēģus, kuri neatbalsta mājdzemdības, jo viņi sastopas ar vissmagākajiem mājdzemdību iznākumiem. Taču tie ir tikai 1% vai 2% no visām mājdzemdībām.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/740715445024971