Rakstos

Jaunā adrese – lauki (14.07.2006.)

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki”, 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Liels izaugšu es, saimnieks būšu es...

Lēmums par pārcelšanos uz dzīvi laukos ir tikai viens no nozīmīgiem soļiem uz sapņu piepildījumu. Kad tas noticis un cilvēki apjautuši, ka karjeras veidošanas posms pilsētā noslēdzies, rodas nākamais jautājums – ko tālāk? Vieni pārņem senču atstāto mantojumu un turpina darboties, citiem jāsāk viss no jauna. Vienam tas izdodas, jo hobiju pārvērš par biznesu, citam veiksmes atslēga ir rūpīga plānošana.

Uzņēmējs, kurš noticēja smiltsērkšķim

Pirms desmit gadiem rīdzinieks ANDREJS NIKA pieņēma lēmumu, kas daudziem šķita drosmīgs – atstāt lielpilsētas ritmu un sākt dzīvi laukos. Ar skaidru apņemšanos veidot kaut ko savu, uzņēmējs izvēlējās smiltsērkšķu audzēšanu, lai gan sākumā bija vien ideja, neatlaidība un vēlme mācīties. Šodien nelielā saimniecība “AmberFarm” izaugusi par uzņēmumu, kurā no Latvijas vērtīgās ogas top aptuveni 70 dažādi produkti – no sulām un sīrupiem līdz eļļām, kosmētikai un citiem veselībai un ikdienai noderīgiem izstrādājumiem. Šis ir stāsts par drosmi sākt no nulles, pacietību un pārliecību, ka arī laukos iespējams radīt veiksmīgu un ilgtspējīgu uzņēmējdarbību.

Jau desmit gadus par savām mājām saucat Smiltenes novada Variņu pagastu. Kā nonācāt līdz lēmumam, ka savā dzīvē kaut kas jāmaina?

– Pēc vidusskolas pabeigšanas ar vienu somu rokās no Valkas devos uz Rīgu, kur arī veidoju savu karjeru. Studēju reliģijas zinātnes, pēc tam otrajā kursā paralēli sāku strādāt un pakāpeniski izaugu līdz lielas kompānijas izpilddirektoram. Vēlāk man bija vairākas savas kompānijas Rīgā, kas saistītas ar druku, tirdzniecību un vairumtirdzniecību. It kā viss izveidojās diezgan veiksmīgi, bet vienā brīdī sapratu, ka kaut kas nav īsti tā. Iespējams, mainījās dzīves vērtības, jo tad, kad man bija pāri 30 gadiem, iestājās zināms briedums – pārdevu kompānijas un izlēmu, ka vajag ieguldīties laukos. Bija vēlme pēc mierīgākas dzīves, kaut gan šobrīd varu teikt, ka dzīve laukos nebūt to nenozīmē.

Tā bija spontāna ideja jeb ilgi plānots pasākums?

–Tā noteikti nebija spontāna ideja, jo sākumā no radiniekiem iegādājos dzimtas saimniecību – vectēva īpašumu. Vienu stādiņu iebakstījām vienā vietā, augļu kokus – citā. Soli pa solim, paralēli darbiem Rīgā, vairākus gadus ar ģimeni braucām uz Variņiem pastrādāt – sestdienās, svētdienās kopām pirmos divus iestādītos smiltsērkšķu hektārus. Pēc tam nāca klāt vēl astoņi hektāri, un es sapratu, ka tas vairs nav brīvdienu objekts. Darba apjoms kļuva lielāks, un bija jāsaprot, ko ar to visu darīt. Tas, ka zemē ielikts stādiņš, neko nenozīmē, kamēr nedabū ražu. Nākamais posms, uz ko mēs gājām – ne tikai nodevām ražu, bet sākām pārstrādāt produktus, kurus izaudzējam. Kaut gan jau pašā sākumā bija skaidrs, ka mēs audzēsim, pārstrādāsim un tirgosim ne tikai savā internetveikalā, bet arī citur. Šobrīd mūsu produkciju var iegādāties aptuveni 70 tirdzniecības vietās Latvijā.

Lai kaut ko tirgotu, droši vien bija arī jāizveido internetveikals?

– Sākām visu pilnīgi no nulles. Sēdēju pie datora, pēc šabloniem pats taisīju mājaslapu. Pirmā bija primitīva un informatīva. Tad pārgāju uz internetveikala formātu, maksāšanas, piegādes formātiem. Augām līdzi uzņēmumam, jo laukos radīt uzņēmumu no nulles, turklāt vēl izdzīvot un attīstīties, ir izaicinājums. Pa šiem gadiem esmu sapratis, ka nopelnīt vienu eiro laukos ir daudz grūtāk nekā vienu eiro pilsētā. Jāiegulda vairāk darba, vajadzīgas investīcijas un, pats galvenais, zināšanas. Vēl, dzīvojot Rīgā, paspēju papildus izmācīties mārketingu un tirdzniecību. Pārceļoties uz laukiem, ieguvu zināšanas agronomijā, apmeklēju vairākus kursus pārtikas tehnoloģijā un vēl daudz ko citu. Esmu izsecinājis, ka ļoti daudzi uzņēmēji un zemnieki māk izaudzēt, bet nemāk pārdot. Es pat teiktu, ka man slikti sanāk izaudzēt, bet pārdot es varu un radīt unikālus produktus arī, jo laika gaitā izveidojušās pietiekamas zināšanas.

Droši vien tobrīd, kad pieņēmāt lēmumu no lielpilsētas doties projām, apkārtējie izteica ne vienu vien piezīmi un komentāru…

– Ja jāsaka godīgi, man bija gluži vienalga. Pēc horoskopa esmu Lauva, un man neinteresē, ko domā citi. Bet es pats sev uzdevu jautājumu – tas bija drosmīgi jeb muļķīgi? Šobrīd teiktu, – diezgan drosmīgi. Protams, tas prasīja daudz upuru savā dzīvē – finansiālos, laiku bērniem, atpūtu, personīgo izaugsmi. Rīgā strādāt kādā kompānijā un saņemt lielu algu būtu daudz vienkāršāk. Šobrīd es pat teiktu, ka tas būtu garlaicīgi.

Kā radās ideja tieši par smiltsērkšķu audzēšanu?

– Mums apkārtnē ir diezgan nelīdzeni lauki, jo atrodamies Vidzemes augstienes pašā stūrītī, kas ir ļoti pauguraina vieta, līdz ar to kalnā augsnes barības vielas izskalojas uz leju. Sāku prātot, ko darīt. Tobrīd man bija 20 hektāri lauksaimniecības zemes, kas lopkopībai, graudkopībai un klasiskajām lauksaimniecības formām bija par mazu. Ienāca prātā, ka varētu nodarboties ar augļkopību. Sāku apmeklēt dažādus kursus, ievācu informāciju par ābelēm, mellenēm, zemenēm, avenēm, un tad netīšām nokļuvu seminārā par smiltsērkšķiem. Noklausījos par šo unikālo ogu un iegāju azartā. Turklāt tajā brīdī tika pasniegts, ka smiltsērkšķiem nav ne kaitēkļu, ne slimību, kas, protams, vēlāk viss bija. Taču ogas unikalitāte gan palika. Pieķēros šai domai, un pamēģināšanai iestādījām pirmos divus hektārus. Lai gan mūsdienās nedrīkst tā teikt, bet pirmie kucēni bija jāslīcina, jo gan stādīšanas, gan vākšanas un pārstrādes procesā kļūdas pieļāvām diezgan daudz. Brīnos, kā cilvēki pirka pirmos produktus. Taču, laikam ejot, pircēju interese nemazinājās, un šobrīd soli pa solim no saldētām smiltsērkšķu ogām un saldētas sulas esam izauguši līdz 70 dažādiem produktiem.

Desmit gadu laikā esat palielinājuši arī apsaimniekojamo platību, piepirkuši zemi…

– Bija laiks, kad lielais “IKEA” koncerns Latvijā nopirka ļoti daudz zemes, bet brīdī, kad viņi nolēma pāriet uz meža zemēm un lauksaimniecības zemes izpārdeva, mēs atpirkām gabaliņu no vectēva dzimtas zemes. Tagad mums ir 15 hektāri bioloģiski sertificētas, lauksaimnieciski apstrādājamas zemes.

Dinamikas un dzīves ritma maiņa, tik krasi mainot dzīvesveidu no galvaspilsētas uz laukiem, droši vien bija jūtama…

– Jā, jo, piemēram, picu un suši uz mājām vairs nevarējām pasūtīt. Taču medicīna, izglītība un kultūra ir ļoti brīvi pieejamas apkārtējās pilsētās. Bet jābūt pacietībai un izturībai, lai mainītu savu dienas grafiku. Protams, laukos darba pietiek, un tu ienāc mājās nevis pēc pulksten 17, bet ar tumsu pirms pusnakts. Mani bērni izauguši un diemžēl viņiem nav intereses par saimniekošanu, bet es to uztveru mierīgi, jo viņiem tas nav jāmanto. Varbūt izklausās egoistiski, bet šobrīd es visu daru pats sev. Ja bērniem kaut ko vajadzēs, viņi paprasīs, un mēs to risināsim. Bet mans viedoklis ir tāds, ka bērniem nav ar varu jāpiespiež dzīvot un strādāt laukos. Sieva arī iesaistās lauku darbos, iemācījās braukt ar traktoru, strādāt cehā. Protams, pieļaujam arī kļūdas, kas, sākot visu no nulles, ir absolūti normāls process. Eksperimentējam ar jauniem produktiem. Nesanāk – pašiem jāapēd. Ja kaut kur aizbraucam, smiltsērkšķu produktus vairs negaršojam, jo tā garša tik dziļi jau iesēdusies, ka netiek uzskatīta par ekskluzīvu. Tas mums ir ikdienas produkts.

Kādi bija lielākie izaicinājumi, sākot dzīvi šeit, Variņos?

– Atnākot uz laukiem, jau rēķinājos, ka ražas novākšanas laikā būs grūti ar darbiniekiem. Bet man paveicās ar kaimiņiem, kuri izpalīdzēja ar zemes darbiem un atbrauca ar savu tehniku – pieļauju, ka daudzos laukos pat par naudu kaimiņus nevar paaicināt. Bet mums tāda iespēja bija. Vēlāk mums parādījās tehnika, un tad jau visu darījām paši. Izaicinājums vienmēr bijis finansējums – arī šobrīd apstiprināti jauni projekti un jāmeklē iespējas. Vajadzību un ideju ir vairāk nekā iespēju, tāpat arī plānu, kuru realizāciju cenšamies sadalīt pa gadiem. Mums visu laiku ir idejas. Tikko nopirkām vēl vienu iekārtu un rudenī tirdzniecībā palaidīsim jaunu, inovatīvu produktu – saldētu smiltsērkšķu sulu kubiņos.

Ja runājam par priekšrocībām – kādas tās ir laukos?

– Tas, ka cilvēks ir pats sev saimnieks, tīrs gaiss, bioloģiski audzēti tīri produkti. Bet pats galvenais ir gandarījums par izdarīto darbu, kas ir sava veida dzinulis. Kādreiz jau, protams, gribas mest plinti krūmos, bet no rīta pieceļos, un atkal viss sākas no jauna – parādās jauni klienti, eksporta iespējas. Šobrīd sūtām produktus arī uz Eiropu, kas ir izaicinājums, jo tur mums nejautā, – cik paciņas produkta varat atsūtīt? Tur prasa, cik kastes un paletes varat atsūtīt? Būs jau jāsāk bremzēt, jo paletes mēs nesūtīsim, tas nav mūsu formāts. Vismaz šobrīd noteikti nē, jo nav resursu – cehs par mazu, iekārtu jauda par mazu, ogu – par maz. Jau vairākus gadus izmantojam ne tikai savas ogas, bet iepērkam arī no citiem saimniekiem. Ražošanā vērojams cikliskums – ieguldām kādā iekārtā, tad strādājam, un pienāk laiks, kad šī iekārta paliek par mazu. Tad ieguldāmies nākamajā, un arī tā pēc laika kļūst par mazu. Bet ir jābremzē. Esam nolēmuši, ka neiesim lielajos lielveikalu tīklos, kur produkts pazudīs. Meklēsim savu nišu.

Kā jums visvairāk pietrūkst no dzīves pilsētā?

– Nekā nepietrūkst. Pats vedu piegādes uz Rīgu un citām pilsētām, paelpoju Rīgas gaisu vienu pusi dienas, un man vairs nevajag. Uzskatu, ka, dzīvojot laukos, esmu priviliģētāks cilvēks nekā tie, kuri ikdienu pavada tajos betona džungļos. Zinu, ka mūs apskauž ar baltu skaudību, jo daudzi arī tā gribētu. Jautājums ir, vai viņiem ir iespējas un vēlēšanās iet līdz galam? Kaut gan esmu pārliecināts, – ja ir vēlēšanās, būs arī iespējas. Bet tomēr tā vieglākā nauda pilsētā ievelk. Es redzu būtisku atšķirību – tie cilvēki, kuri dzīvojuši laukos visu laiku, vairāk panīkst, savukārt tie, kuri dabūjuši zināšanas, enerģiju, citu skatījumu uz dzīvi, bijuši pasaulē un atgriežas, darbojas ar pavisam citu enerģiju. Daudzi savas lauku impērijas būvē no nulles.

Ar kādām problēmām ikdienā saskaras lauku iedzīvotāji un uzņēmēji?

– Pirmkārt, ar darbaspēka trūkumu – daudzi jaunie ir aizbraukuši uz pilsētām, vēl ir kategorija cilvēku, kuri vienkārši nevēlas strādāt. Ja man tagad uz sitiena uz lauka jādabū 50 vai 100 cilvēku, būs grūti. Turklāt katru gadu to izdarīt kļūst arvien grūtāk. Pēdējie trīs mums bija neražas gadi, bet šobrīd izskatās, ka būs laba raža. Pirmās ražas vācām primitīvā veidā, ko vairs nepiekopjam, – zem smiltsērkšķa apakšā nolikām lietussargu un knibinājām tajā odziņas. Kopumā aptuveni 100 lietussargus nopirkām. Taču šādi vākta oga der tikai sulas spiešanai, jo jau ir sabojāta. Šobrīd griežam zariņus kā vīnogas. Ar roku dienā var salasīt aptuveni 20 kg, ar zariņu griežot 200-300 kg.

Tagad, kad pagājis laiks pēc pārcelšanās, liekot roku uz sirds, varat teikt, ka lēmums bijis pareizs?

– Pilnīgi noteikti varu tā apgalvot. Es par to esmu domājis. Nenožēloju neko. Jā, iespējams, varētu darīt kaut kā savādāk, bet globāli – nē. Esmu ļoti apmierināts, ka tāds lēmums tika pieņemts. Paldies senčiem par to, ka te ir zeme, kur darboties, jo bez tās nekas droši vien nebūtu noticis. Bet tā pārmantojamība diemžēl nav notikusi. Zinu, ka ir daudzas saimniecības, kur senči nākamajām paaudzēm nodod zināšanas, zemes īpašumus, tehniku. Mans vecaistēvs man iemācīja darba tikumu – ļoti daudzas vasaras pagāja, te kaut ko darot. Tas ir tas vērtīgais mantojums.

Kā Jūs uzņēma vietējā kopiena?

– Sākumā ļoti uzmanīgi, ar domu, – nu ko tu te darīsi. Cilvēki manā vietā sprieda un prognozēja. Bet šobrīd jau cita situācija – esmu arī Lauku partnerības vietējais Leader pārstāvis, vietējā pagasta kopienā šad tad nosponsorējam kādus pagasta pasākumus, aizbraucam uz tirdziņiem.

Kādu padomu dotu cilvēkiem, kuri apsver domu par pārcelšanos uz laukiem?

– Tajā brīdī jābūt vēsam prātam. Zinu cilvēkus, kuriem daudz enerģijas un kuri gribējuši darīt un attīstīties. Viņi pārcēlās uz laukiem un tad atbrauca atpakaļ, jo sākumā dzīvoja ilūzijās. Bet te vajadzīgs vēss aprēķins. Cik man ir zemes, ko un kā ražošu, kā pārstrādāšu, kā tirgošu un aizvedīšu uz veikalu, kā runāšu, lai paņem manu preci. Bieži vien cilvēki to visu neaprēķina. Neteiktu, ka līdz galam pats to izdarīju, bet tāds aprēķins ir vajadzīgs, lai nesanāktu vilšanās. Jā, mūsdienās ir ļoti daudz atbalsta no Eiropas Savienības, no vietējām pašvaldībām, bet tas viss palīdz tikai sākumposmā. Cilvēks uzceļ cehu, nopērk iekārtas, bet ar to jau nekas nebeidzas. Tas ir tikai sākums. Tāpēc vajag vēsu prātu un pakonsultēties ar vecākiem vai tādiem kā es, kuri to darījuši. Vajag izpratni, ko var un nevar darīt, kā labāk. Jā, sanāk mazliet aplauzt ragus, bet labāk uzreiz, nekā tad, kad upurēta puse mūža, nauda un ģimene. Šobrīd ar pārliecību varu teikt, ka mana izvēle bija pareiza, bet to, kurp tā aizvedīs, rādīs laiks. Veiksmes atslēga ir darīt ar gandarījumu un mīlēt savu darbu. Galvenais ir uzdīkstēties.

Nodarbošanās, kas rada gandarījumu. Andrejs Nika ir uzņēmējs, kurš Smiltenes novadā vecvecāku lauku īpašumā audzē smiltsērkšķus un rada no tiem dažādus produktus ar zīmolu “AmberFarm” jeb “Dzintarferma”. Kādēļ “AmberFarm”? “Smiltsērkšķi pēc krāsas līdzīgi dzintaram. Dzintars ir Latvijas vērtīgākais dārgakmens, savukārt smiltsērkšķis ir Latvijas vērtīgākā oga,” skaidro Andrejs.

Izzina procesus uz vietas. “Amberfarm” jeb “Dzintarferma” piedāvā ne tikai veselīgus produktus, bet arī izzinošus un radošus tūrisma piedzīvojumus – ekskursijas, meistarklases un iespēju pašiem līdzdarboties unikālu smiltsērkšķu produktu radīšanā.

No Jūrmalas uz Gulbenes pusi

Pirms desmit gadiem ILZES HERMANES-ŠIPKOVAS un MĀRA ŠIPKOVA ģimene dzīvoja Jūrmalā, Majoros, īrētā mājā. Četri bērni un ierastais pilsētas ritms neliecināja, ka drīzumā dzīve apgriezīsies kājām gaisā. Tomēr kādu dienu Māris paziņoja – ir pienācis laiks pārcelties uz laukiem. “Būdami absolūti rīdzinieki un pilsētas cilvēki, lēmumu pieņēmām diezgan negaidīti – vīrs vienkārši nostādīja fakta priekšā. Viņam Gulbenes novada Stradu pagastā bija vecvecāku mājas. Tā arī sākās mūsu lauku dzīve,” teic māju “Kristāli” saimniece Ilze Hermane-Šipkova.

Ģimenē pret šo ieceri neviens neiebilda – drīzāk valdīja patīkama neziņa un sajūta, ka priekšā jauns izaicinājums un piedzīvojums. Ilze stāsta, ka tobrīd vēl nebija konkrēta plāna, ko laukos darīs. Toties bija priekšstats par to, kas ir lauki. Lauki ģimenei asociējās ar zaļumu, plašumu, svaigu gaisu, savu zemi, siltumnīcu un lopiem. No idejas līdz rīcībai pagāja pavisam īss laiks. Ģimene uzteica īres līgumu Jūrmalā, sapakoja mantas un devās uz Gulbenes pusi. Atceroties pārcelšanās laiku, Ilzei spilgtā atmiņā palikušas sajūtas, iebraucot Gulbenē: “Pārcēlāmies laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Atceros, kā pirmo reizi iebraucām Gulbenē – pilsētas centrālais skvērs bija izgaismots ar tūkstošiem lampiņu. Tas bija tik pasakaini skaists skats, ka vēl šodien, domājot par pārcelšanos, vispirms atceros tieši šo mirkli.”

Būvēja savu dzīvi no jauna

Māju, kurā ģimene apmetās, savulaik cēlis Māra vectēvs – viņa vecākiem tā pārsvarā kalpoja kā vieta, kur atpūsties vasarās, tāpēc pirms ievākšanās bija jāiegulda daudz darba. Ilze stāsta, ka darbus sāka ar maziem uzlabojumiem – palaboja to, kas jāpielabo, gāza sienas un slīpēja grīdas, radot lauku šika noskaņu. Sākās pavisam cita ikdiena. Vispirms – iekārtošanās jaunajā mājā, tad vietas atrašana katrai mantai, kas arī bija sava veida izaicinājums.

Ar laiku kļuva skaidrs, ka lauku dzīves ritms atšķiras ne tikai ar klusumu un plašumu. To raksturo arī lielāka savstarpēja uzticēšanās. “Man pašai šajā laikā gājis visādi, bet esmu pārliecināta, ka mazpilsēta vai pilsētas tuvums ir ideāla vieta un vide bērniem, kurā viņiem augt un kļūt par cilvēkiem. Te ir kaut kas citādāks, kas ir lielajās pilsētās. Piemēram, cilvēks izkāpj no mašīnas, mašīna rūc, atslēgas aizdedzē, bet viņš mierīgi iet uz veikalu. Nokāpj no velosipēda un aiziet, to nesaslēdzot, kas Rīgā vispār nav iedomājams. Protams, arī šeit mēdz visādi gadīties, tomēr varu teikt, ka te ir daudz cilvēku, kuriem varētu pateikt paldies par silto uzņemšanu. Un tas nav melots. Piemēram, meitai Norai bija klases vakars – pēdējais autobuss aizbraucis, ārā tumšs, jau vēls. Pagalmā iebrauc mašīna, klases audzinātājs atvedis bērnu uz mājām. Vai tas nav aizkustinoši? Vai arī – cilvēki kāpj busiņā, sasveicinās, aprunājas ar šoferi. Jauki! Lielajās pilsētās tā nenotiek,” ar pārliecību teic Ilze.

Izmēģināja spēkus dažādos virzienos

Pirmajos gados pēc pārcelšanās uz laukiem ģimene meklēja savu īsto ceļu. Māris saimniecībā izmēģināja ne vienu vien virzienu – audzēja gaļas liellopus, turēja aitas, apguva dažādus lauku darbus. Tagad saimniecībā ir arī neliels gaterītis savām vajadzībām, kurā top gan malka, gan dēļi. Un tas viss par pašu līdzekļiem, sākot no baltas lapas. “Pati joprojām neesmu kļuvusi par 100% lauku cilvēku, bet Māris, kuru vienmēr esmu atbalstījusi, gan tāds ir. Māra vectēvs savulaik uzcēla šo māju, un vīrs jau bērnībā vasarās te pavadīja daudz laika. No vectēva viņš iemācījās lauku darbus un zināja, kā notiek saimniekošana. Tādēļ var teikt, ka tas viņam padodas,” ir pārliecināta saimniece.

Dzīvojot laukos, ģimene iemācījusies novērtēt lietas, kurām pilsētas steigā bieži vien nepievērš uzmanību. Ilzesprāt, lielākā priekšrocība ir sajūta, ka, izejot pagalmā, priekšā plašums un apziņa – tas viss ir tavs. Visapkārt zaļums, miers un daba. Pilsētā cilvēki dzīvo katrs savā kastītē, viens pie otra cieši blakus, bet šeit viss ir atvērts. “Es dzirdu, kā griezīte griež, kā dzērves sasaucas. Tā ir sajūta, ka esi daļa no apkārtējās pasaules. Man šķiet, ka dabai piemīt dziedinošs spēks. Turklāt arī arvien vairāk zinātnieku runā par to, cik nomierinoši uz cilvēka psihi iedarbojas dabas skaņas. Mums tas viss ikdienā šobrīd pieejams, tikai jautājums – vai to patiešām novērtējam?” retoriski jautā Ilze.

Tomēr dzīvei laukos ir arī sava cena. Visvairāk ģimene izjūt mobilitātes trūkumu, jo ar sabiedrisko transportu uz sešus kilometrus attālo Gulbeni var nokļūt tikai divreiz dienā – agri no rīta un vēlā pēcpusdienā. Ja vīrs darbā, bet bērni grib apmeklēt pulciņus vai pasākumus, vieniem pašiem nokļūt tur ir sarežģīti, – atzīst Ilze. Tai pat laikā viņa ir pārliecināta, ka sabiedrībā izveidojies maldīgs priekšstats par izglītības kvalitāti un kultūras pieejamību ārpus lielpilsētām. “Esam pieraduši uzskatīt, ka tikai Rīgas skolas ir tās prestižākās, taču patiesībā programmas visur vienādas, skolotāji ieguvuši izglītību vienās un tajās pašās augstskolās. Viss atkarīgs no skolotāja personības,” atzīst bijusī jūrmalniece. Tāpat viņai šķiet pārspīlēts priekšstats par to, ka laukos trūkst kultūras dzīves. Ilze ir pārliecināta, ka tas ir mīts, jo arī pilsētā neviens neapmeklē visus koncertus un izrādes pēc kārtas. Cilvēks zina, ko vēlas redzēt, un saplāno savu laiku. “Dzīvojot Stradu pagastā, mēs uz Raimonda Paula koncertiem “GORā” un Alūksnē aizbraucām biežāk nekā tad, kad dzīvojām Jūrmalā. Sēdēt pirmajās rindās, skatīties un klausīties Maestro – par ko vēl vairāk var sapņot? Vai tad tā nav kultūra?! Protams, esam liela ģimene, un šādi izbraucieni maksā naudu, taču mēs tos neapmeklējam katru nedēļu. Tas ir gribēšanas un plānošanas jautājums, nevis dzīvesvietas problēma,” atzīst “Kristālu” saimniece.

Reizēm iespēju vairāk nekā lielpilsētā

Jautāta, kā pirms desmit gadiem ģimeni uzņēma vietējie iedzīvotāji un kopiena, Ilze ilgi nedomā: “Ļoti silti. Te nekad neesam jutušies kā svešinieki. Īpaši labi pieņēma Gulbenes Mākslas skola, kur tiek rīkotas dažādas meistarklases arī pieaugušajiem. Apmeklēju ķīniešu kaligrāfijas nodarbības, porcelāna apgleznošanu, bija iespēja mācīties arī pie mozaīku mākslinieces. Mazās grupās strādājām kopā ar īstu ķīniešu pasniedzēju! Godīgi sakot, šeit atradu pat vairāk ekskluzīvu iespēju nekā laikā, kad dzīvojām Rīgā.” Viņa ir pārliecināta, ka priekšstats par to, ka laukos nav iespēju pilnveidoties, neatbilst īstenībai: “Tiem, kuri saka, ka laukos nevar attīstīties, gribu oponēt. Viss ir iespējams, ja vien ir vēlme iesaistīties un būt atvērtam.”

Ilze ir lielisks pierādījums tam, ka dzīvošana laukos netraucē sasniegt lielus mērķus – viņa jau četrus gadus veiksmīgi apvieno lauku mieru ar psihoterapijas studijām Rīgā. Moreno institūtā apgūtā psihodrāmas metode ir viena no populārākajām pasaulē, kas ir aktīva, uz darbību vērsta un palīdz cilvēkam izreaģēt emocijas caur kustību un lomu spēlēm. Dzīvojot pašreizējā steidzīgajā pasaulē, kurā tik daudzi saskaras ar izdegšanu un depresiju, šī metode ir neaizvietojams instruments, lai atgūtu iekšējo līdzsvaru, dziedinātu dvēseli un atrastu jaunu dzīvesprieku. Turklāt institūtā iegūtās zināšanas Ilzei arī lieti noder, strādājot ikdienā – Gulbenes sociālā dienesta struktūrvienībā “Dienas aprūpes centrs personām ar garīga rakstura traucējumiem”. Tā ir vieta, kur darbs iegūst jēgu – te valda sirsnīga gaisotne, draudzīgs kolektīvs un jūtams atbalsts, kas nodrošina teicamus darba apstākļus. Ilze atzīst, ka ikdienā vislielāko gandarījumu sniedz klientu sasniegumi un tas, kā ar nelielu uzmanību cilvēki sper mazus, bet nozīmīgus soļus labākas dzīves kvalitātes virzienā.

Nekad nav bijis jautājums – kādēļ?

Lai arī lauku dzīve kļuvusi par ikdienu, dažu pilsētas sajūtu Ilzei joprojām pietrūkst. Kaut vai tramvaja skaņu rosīgajās galvaspilsētas ielās. Kad šīs skumjas uznāk, viņa aizbrauc uz Rīgu, un tad atkal viss nostājas ierastajās sliedēs. Ilze atklāj, ka lauku dzīvi nevar iedomāties bez savas siltumnīcas un tomātiem, arī bez tumšajiem, aukstajiem ziemas vakariem, kas reizēm šķiet kā vēl viens pārbaudījums: “Kurinām ar malku, tāpēc no rīta agri jāceļas un jāiekur krāsns, tas pats arī vakarā. Bet tam visam, protams, ir arī romantiskā puse. Iekurini, attaisi krāsnij durtiņas – tur smuki sprakšķ malka, kājas var atsliet pret krāsni un sildīties. Tas ir forši! Tā ir ikdiena, ar kuru jārēķinās.”

Vai pēc desmit gadiem kādreiz ienākusi prātā doma, ka pārcelšanās bija kļūda? Ilze un Māris apliecina, – nekad! Ilze dzīvi redz kā dzelzceļa vilcienu tīklu, kas vairāk līdzinās ceļojumam, nevis vienam pareizam maršrutam. “Ir maršruts, kas brauc uz punktu A, ir maršruts, kas dodas uz punktu B. Ja man vajag nokļūt maršrutā A, es braucu ar vienu vilcienu, izkāpju, iekāpju nākamajā un braucu tālāk. Vienubrīd vilcienā esmu kopā ar vieniem cilvēkiem, citu brīdi – ar citiem. Ar viņiem sadraudzējamies, pļāpājam, dalāmies ar savu dzīves pieredzi. Bet tad es saku – atvainojiet, nākamā pietura manējā, man jāizkāpj. Atvadāmies, sakot, – gan jau vēl citur satiksimies. Piekritīšu tam, kas teicis, ka dzīvē dārgākā lieta ir laiks, ko nav iespējams atgūt. Jā, ne vienmēr izdodas tā super jēgpilnā dzīve. Ne vienmēr viss ir ideāli un ne vienmēr viss notiek pēc iepriekš sastādīta plāna. Dzīvē jābūt elastīgam.”

Raugoties atpakaļ uz aizvadītajiem desmit gadiem, ģimene ir pārliecināta, ka lēmums pārcelties uz laukiem bijis viens no nozīmīgākajiem un pareizākajiem, jo lauki devuši ne vien jaunas mājas un darbu, bet arī citādu skatījumu uz dzīvi, kurā vairāk novērtē laiku, cilvēkus un dabas tuvumu.

Auroras 9.klases izlaidumā. Pirms desmit gadiem Ilze un Māris pieņēma drosmīgu lēmumu – atstāt Jūrmalu un savu turpmāko dzīvi veidot Gulbenes novadā. Toreiz tas bija solis nezināmajā, taču šodien viņi ir pārliecināti, ka tā bijusi viena no labākajām izvēlēm. To apliecina arī Ilzes un Māra četras meitas – Matilde Anna, kurai jau 25 gadi (nav foto), Nora (19), Aurora Roze (16) un Luīze Marija (12).

Lauku idille. “Nesteidzīgs dzīves ritms, dabas tuvums un vide, kur ikdiena rit saskaņā ar gadalaikiem un ģimenes vērtībām, – tādēļ vien ir vērts dzīvot laukos,” apliecina Ilze.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1646515873096133

Ņem, bāliņi, sirmu zirgu (07.07.2026.)

Vai lielāks ir varenāks?

Zirgs vēsturiski latvietim ir bijis spēka simbols, kolēģis un uzticams draugs. 8 publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturs nebūs stāsts tikai par zirgiem. Tā ir ilgošanās pēc zirgu miera, prasmes, eksistences, tostarp gandrīz ar reliģiskām jūtām, kas latgaliešiem ir īpaši svarīgas. Ne vienmēr vajag vienkāršo sarežģīt, lai vietējā kopienā, vēstot par sen zināmām, bet, iespējams, piemirstām tēmām, stiprinātu valstisko apziņu, latvisko un latgalisko kultūrtelpu. Lūkosim, kā vēstures līkločos esam turējuši godā savas tradīcijas, apliecinot, ka arī mūsdienās tās nav zemē metamas, apliecinot, ka zirgi, poniji, zirgspēki, pat šaha zirdziņi joprojām pārsteidz...

Poniju saņēma kā dāvanu jubilejā

Nereti neaizdomājamies, ka atšķirība starp ponijiem un zirgiem nav tikai augumā. Kā un vai atšķiras to raksturi, ar ko rēķinās zirgaudzētājiem un kas jāņem vērā ikvienam, vēloties sēsties zirgam vai ponijam mugurā, jautājām IEVAI KOŠKINAI no saimniecības “Mežaines” Rugāju pagastā.

Cik Jūsu saimniecībā ir zirgu un cik – poniju?

– Visu laiku turējām genofonda ērzeli, bet viņš jau devies mūžībā. Tagad mums ir viņa bērni: Latvijas siltasiņu zirgs Sezāns, viņa meita – lielā, skaistā Saiga – un viņa dēls Pūpols. Ir arī iepirktais konkūra zirgs Kalvadoss, kā arī Sagapo pusbrāļa Sidraba dēls Saipo. Nesen iegādājāmies rikšotāju, kuram šobrīd stallī tiek veikta nagu apkope. Mums ir arī četri poniji – Naira un viņas bērni Ramona, mana mazdēla ponijs Naiso, kā arī vēl viens ponijs, kas piederēja draudzenei, bet viņa netika galā tā trakulīgā rakstura dēļ.

Kad Jums radās interese par zirgiem un ponijiem?

– Zirgi man patikuši kopš bērnības. Mammai, kura nestrādāja kolhozā, mājās nebija zirgu. Bet tiem, kuri strādāja, tie bija piešķirti. Bērnībā, pa gabalu ieraugot zirgu, nevarēju ne acu atraut. Vienmēr gribēju paglaudīt. Kad mamma aizņēmās zirgu zemes apstrādāšanai, piemēram, vagošanai, jau septiņu gadu vecumā pati gāju aiz zirga un rāpos tam mugurā. Kritu un kāpu atpakaļ. Tā man ir tāda neārstējama diagnoze, kā mēs, zirdzinieki, sakām. Zirgs mums vajadzīgs dvēselei. Visu dzīvi daru darbu, kas man patīk. Protams, ir grūti, jo zirgi jāmāca, jāiebrauc, jāsocializē utt.

Kad iegādājāties savu pirmo zirgu?

– Tiklīdz beidzās kolhozu laiki, par pajām no kolhoza iegādājos vienu ķēvi. Viņai piedzima kumeliņš, un tad pamazām saradās arī pārējie.

Kad zirgiem pievienojās pirmais ponijs?

– To meitas man uzdāvināja 50 gadu jubilejā. Rīkojām svinības viesu namā “Rūķīši”. Pusnaktī meitas aicināja iziet ārā, paskatīties raķešu šaušanu. Kad iznācu, iedegās gaisma un ieraudzīju visas trīs meitas, kas turēja ar lielu, sarkanu pušķi apsietu mazo poniju Nairu. Ar šo 50 gadu jubilejas dāvanu viss arī sākās.

Ar ko ir vieglāk saprasties – ar poniju vai zirgu?

– Poniji raksturā ir negantāki un spītīgāki. Tiem bērniem, kuri tiek galā ar ponijiem – cepuri nost. Tad viņi vienā mierā tiks galā arī ar lielo zirgu. Ar mazajiem ponijiem nav viegli. Viņi ir niķīgi. Lai gan manējie ir salīdzinoši mierīgi, tāpat dažreiz uznāk dullums.

Kādas īpašības ir svarīgas labam ponijam, lai viņu varētu laist pie bērniem?

– Vajag, lai ponijs ir mīlīgs, lai nekož, lai ir viegli vadāms. Vispirms tas jāiejāj kādam pieredzējušam cilvēkam. Arī bērnam zem sevis ir jāizjūt ponijs. Nevar tā vienkārši uzsēsties un – uz priekšu!

Kā notiek ponija apmācība?

– Jāsāk jau no dzimšanas. Tikko piedzimušu mazu kumeliņu uzreiz glaudām, pieskaramies, apčamdām, cilājam viņam kājiņas. To darām katru dienu, lai nebaidās no pieskārieniem. Tīrām viņam nadziņus, pieskaramies arī vēderam, kājām, visam ķermenim, lai pierod. Kad ponijs sasniedzis divu, trīs gadu vecumu, jau uzliekam virsū inventāru – sakas vai iemauktiņus. Vispirms viņš ir jāievadā, lai klausa, nāk līdzi, lai iemācās apstāties. Vadām viņu ar balsi, ar kustībām, ar visu ķermeni. Vedot poniju, ar savu svaru nedaudz atspiežos pret viņa muguru, lai sajūt cilvēka smagumu. Tā ir liela ņemšanās. Vēlāk jau lieku seglus, lai sajūt, kā savelkas siksna. Kad uzsēdinu virsū bērnu, viņš jau ir pieradis.

Vai ir gadījies, ka bērns nokrīt no ponija?

– Jā, protams. Arī mazdēlam Denisam gadījās. Kādā ziemā jūdzām poniju kamanās. Palūdzu Denisam, lai viņu pietur, kamēr ieskriešu uzvilkt siltāku jaku. Bet viņš nenoturēja. Ar purnu pagrūdis durvis vaļā, ponijs sāka skriet. Deniss, pakļuvis zem viņa kājām, sabijās, sāka raudāt. Visādi mums ir gadījies. Pēc tam viņš kādu laiku baidījās. Taču, man par pārsteigumu, vienā brīdī it kā aizmirsa slikto pieredzi un atkal sāka darboties ar ponijiem. Laikam tomēr viņam iekšā ir tas zirgkopja gēns. Dažreiz pat jāapsauc, lai uzmanās, lai neiet pie dzīvnieka no aizmugures. Nākot pie zirga, tas vienmēr jāuzrunā, lai viņš tevi redz, lai jūt. Ja pēkšņi sabīsies, var iespert. Jārēķinās arī ar katra zirga vai ponija raksturu.

Kādi pēc rakstura ir Jūsu poniji?

– Četrgadīgā Rasa ir ļoti ātra, jau iejūdzam un pabraucam. Sešus gadus vecais Naiso ir bezkaunīgāks, niķīgāks. Var pēkšņi izdomāt, ka neklausīs, vai pagrūsties atpakaļ. Naiso ir diezgan kašķīgs – var arī lielos zirgus padzenāt. Tas ir Denisa maču ponijs, ar kuru viņš brauc ‘draivingos’. Sacīkstēs “Kotiņu kauss” mazdēls ar Naiso divus gadus pēc kārtas ieguva 1. vietu, kaut citi zirgi bija lielāki. Poniju mamma, augumā mazā Naira, ir ļoti mierīga, bet, ja viņu vadā bērns, var izdomāt, ka ies uz citu pusi.

Kā poniji satiek ar lielajiem zirgiem?

– Kad pierod viens pie otra, viss ir kārtībā. Ja svešu zirgu pēkšņi ievedīs aplokā, visi klups viņam virsū. Jāpieradina pamazām. Interesanti, ka lielais, melnais zirgs Kalvadoss bija uzņēmies auklītes pienākumus ponijam Ramonai. Dzina nost visus, kas viņai tuvojās. Viņiem visiem izveidojas kaut kādas savstarpējās attiecības. Piemēram, Ramonu nedrīkst likt vienā boksā ar Rasu, jo Ramona viņu spārda, nelaiž pie siles. Kopumā poniji draudzējas ar lielajiem zirgiem. Piemēram, Ramona ar Kalvadosu staigā kopā kā tāds “saldais pārītis”.

Kādi ir poniju darba pienākumi?

– Braucam uz dažādiem svētkiem vizināt bērnus. Drīzumā to darīsim arī Balvu novada svētkos. Pie mums nereti ierodas tūristi. Reizēm šeit svin bērnu dzimšanas dienas. Pie mums ciemojās arī Mārtiņš Vaickovskis ar visu savu ģimeni – vizinājās ar ponijiem, cepa desiņas. Bija jauka ballīte. Regulāri brauc bērni no “Rasas pērlēm”. Vizinām viņus ratos vai sēdinām seglos ponija mugurā. Ciemojoties Rugāju pusē pie radiem, nereti iebrauc arī rīdzinieki vai viesi no citām Latvijas vietām.

Ko poniji dara brīvajā laikā?

– Dzīvojas pa pļavu un ēd. Ir ārkārtīgi svarīgi viņus nodarbināt, citādi poniji kļūst resni un jāietur diēta. Taču bieži viņi paši savā starpā auļo tā, ka zeme dimd. Arī ziemā poniji visu dienu pavadā laukā. Tad viņiem obligāti jābūt pieejamam sienam un ūdenim. Tikai naktī viņus vedu iekšā. Katru siena klēpi, ko lieku stallī, kārtīgi izpurinu, jo putekļi ponijiem ir ļoti kaitīgi. Sevišķi ziedputekšņu laikā viņi var sākt klepot, jo rodas alerģija. Turpretim sals ponijiem nekaitē – viņi var uzturēties laukā pat -30 grādu temperatūrā. Traucē tikai slapjums un vējš. Daži zirgkopji zirgus ziemā visu laiku tur ārā. Es to neatbalstu, īpaši snigšanas un puteņu laikā. Arī pēc smaga darba viņi jāsasedz. Zirgs it kā ir liels un stiprs dzīvnieks, bet, ja viņu appūš vējš, ļoti ātri var saslimt.  

Poniji mēdz saaukstēties?

– Jā. Tad tek puņķi, ir iesnas, klepus. Sakarsušu zirgu jāatdzesē lēnām. Nedod Dievs iedot viņam padzerties ledainu ūdeni. Tāpat pēc sacīkstēm vai darba nedrīkst viņu uzreiz nolikt, lai stāv. Vajag lēnām pavadāt, lai atdziest.

Ar kuriem veterinārārstiem sadarbojaties?

– Diemžēl mums tuvumā nav veterinārārsta, kurš strādā ar zirgiem. Ja gadās kāda trauma, tā ir liela problēma. Kad kumeliņš boksā savainoja kāju, nācās saukt veterinārārstu no Alūksnes. Samaksāju 230 eiro. Vēl zirgi ir jāpotē, īpaši tie, kuri piedalās mačos. Viņi jāattārpo. To dara veterinārārste no Rīgas.

Kuri biežāk slimo – poniji vai lielie zirgi?

– Lielie zirgi. Savukārt poniji ir uzņēmīgi pret slimībām, ko var iegūt no pārmērīgas ēšanas. Viņi var saslimt ar laminītu. Tā ir vispārēja organisma saslimšana, ko var dabūt pārēdoties.

Kas ponijiem īpaši garšo?

– Āboli, burkāni… Tagad veikalos nopērkami arī speciāli zirgu našķi. Par labu uzvedību vai darbu visbiežāk viņus atalgoju ar burkāniem. Mūsdienu maizi gan vairs nedodam, jo nav zināms, kas izmantots tās cepšanai. Poniji var dabūt kolikas. Vienreiz tā gadījās. Vizinot cilvēkus, viņi, labu gribēdami, bija atnesuši maisus ar āboliem, ko izbaroja zirgiem. Vakarā redzu, ka zirgs mokās ar vēdergraizēm, svīst. Saucām veterinārārstu. Toreiz viss beidzās labi, bet kolikas var beigties arī letāli. Tāpēc īpašnieki vienmēr lūdz nebarot viņu zirgus. Kāds var iedot sapelējušu maizi vai kartupeļu mizas. To darīt nedrīkst.

Kur iegādājaties zirglietas saviem ponijiem?

– Tagad internetā pieejams plašs piedāvājums, tikai cenas ir neprātīgas. Var iegādāties visu, sākot no pakaviņiem un kāju aizsargiem, iemauktiem, pavadām un segliem. Arī loka aizjūgus, sakas, grožus un daudz ko citu. Mūsdienās piedāvājumā ir pat mušu maskas, tādas kā uz ausīm liekamas cepurītes, ir arī zirgu segas. Kādā seminārā mums skaidroja, kas ir zirgu labturība un kas ir labbūtība. Labbūtība nozīmē, ka zirgs – kaut vai netīrs, novārtījies dubļos, bet jūtas laimīgs. Tajā pašā laikā, ja sacensībās zirgam cieši sapītas krēpes, salikti iemaukti un visādi skaisti atribūti, tā ir labturība, taču pats zirgs īpaši komfortabli nejūtas.

Lasīju, ka zirgi vienatnē bieži slimo ar depresiju…

– Tieši tā. Zirgs nedrīkst dzīvot viens. Tas tagad pat likumā noteikts. Par to var sodīt. Zirgs ir bara dzīvnieks. Atstāts viens, viņš skumst, bēdājas. Viņam vajag blakus nevis kazu vai aitu, bet tieši zirgu – viņa cilts pārstāvi.

Vai ponijiem patīk vizināt bērnus pilsētā?

– Nedomāju, kas tas viņiem ļoti patīk, bet tā mēs pelnām maizīti.

Zirgu un poniju turēšana ir bizness vai dārgs hobijs?

– Tas ir dārgs hobijs. Zirgus tur tādi slimie kā es. Mēs neko nenopelnām. Viena zirga apkalšana vien maksā 80 eiro. Kalējs brauc no Rīgas. Ik pēc trim mēnešiem zirgam vēlams apgriezt nagus. Katra zirga nagu apgriešana izmaksā 15 eiro, ponijiem – 10 eiro, plus vēl kalēja ceļa izdevumi. Šodien kalējs apkaļ manu jauno rikšotāju, kas drīz piedalīsies mačos. Tas izmaksās aptuveni 500 eiro.

Bieži piedalāties sacensībās?

– Agrāk piedalījos konkūra sacensībās. Tagad tam esmu par vecu, vairs nevaru. Toties mazdēls ar poniju Naiso piedalās draivinga sacensībās.

Sacensībās ir interesanti, taču ponija kopšana ikdienā prasa daudz darba…

– Jā. Daudz darba. Viņi jāsukā ar dažādām birstēm – speciālām krēpju birstēm, mīkstajām birstēm… Ar ķeksīti jātīra nadziņi. Vēlams to darīt katru dienu. Ponijiem patīk sukāšana. Dažiem tikai nepatīk, ja to dara apakšā pie vēdera. Kad ponijus sukā, viņiem pat lūpiņa sāk trīcēt no labpatikas.

Kur iesācējs zirgkopis var apgūt visas šīs zināšanas?

– Vispirms jābrauc pastrādāt pie kāda zirgkopja. Var arī pie manis. Sāksim darīt, tad redzēsiet, kā tas viss notiek. Taču zirga vai ponija uzturēšana ir ļoti dārgs prieks. Jo tas vecāks, jo biežāk piemetas visādas kaites. Būs milzīgi veterinārārsta rēķini. Gandrīz katrs otrais sporta zirgs slimo ar kuņģa čūlu. Tas nav atkarīgs tikai no barošanas, bet rodas no stresa, ko viņi izjūt, braucot uz sacensībām, kad viņus lādē treileros. Tas zirgam ir liels stress.

Kādu padomu Jūs dotu tiem, kuri vēl tikai sapņo iegādāties poniju?

– Būs vajadzīga liela pacietība un jārēķinās ar lieliem izdevumiem. Tas ir fiziski smags darbs. Sākumā jāiepazīst zirgs kā tāds. Viņš ir jāmīl. Sākumā jāiemācās viņu kopt. Gadās, ka, nopircis zirgu vai poniju, cilvēks saprot, ka tas viss ir par grūtu, un atdod kādam citam. Reizēm tas nonāk sliktās rokās. Turklāt tagad uzreiz jāpērk divi zirgi, jo to nosaka likums. Zirgs nedrīkst dzīvot viens.

Kas Jums palīdz ikdienas darbā ar ponijiem?

– Pārsvarā visu daru pati. Sienu gādā mani jaunieši, bet barošana ir mans pienākums. Patīrīt mēslu boksus uzaicinu palīgu, par to maksājot 15 eiro stundā. Meitām ir darbs, bērni. Man ir trīs meitas un 10 mazbērni. Viena meita dzīvo Norvēģijā, otra strādā Nacionālajos bruņotajos spēkos un dzīvo Balvos. Trešā meitiņa ar ģimeni dzīvo tepat, abi ar vīru strādā maiņās ātrajā palīdzībā. Meita vēl ir arī skolas medmāsiņa. Brīvajā laikā viņiem ir daudz citu darīšanu – jāvadā bērni uz skolu, uz pulciņiem, arī paši dzied un dejo. Mazdēls Deniss mēģina palīdzēt, bet viņš vēl ir maziņš – tikai 11 gadi. Ar zirgiem joki mazi. Zirgs jūt, ka viņu ved vai mugurā uzkāpis nemākulis, un izmanto to savā labā. Tāpat kā cilvēkam – kāpēc jāstrādā, ja var paslinkot?! Neklausa. Tad man jāskrien palīgā.

Diagnoze, ko nevar izārstēt. Savu pirmo poniju Ieva saņēma dāvanā, svinot 50 gadu jubileju. Tagad augumā mazajai dzimtas aizsācējai Nairai pievienojušies vēl trīs poniji. Savukārt Naiso (foto) ir viens no Nairas dēliem, ar kuru Ievas mazdēls Deniss piedalās sacīkstēs. Naiso pierādījis, ka auguma izmēram nav nozīmes, jo, startējot kopā ar lielākiem sugas brāļiem, līdz šim vienmēr izcīnījis uzvaras.

Apkaļ no Igaunijas atvesto rikšotāju. Aprīlī Ieva no Tallinas hipodroma atpirkusi Zviedrijā dzimušo 13-gadīgo rikšotāju, ko iesaukusi par Kiparu. “Viņa īstais vārds ir sarežģīts, bet tulkojumā tas nozīmē “Miera vēstnesis”. Viņu mums piedāvāja, un, tā kā ģimenei rikšotāji patīk, nolēmām to iegādāties. Turklāt zirgs vairs nav jauns, tāpēc nebija dārgs. Jau 12.jūlijā plānojam ar viņu piedalīties sacensībās Krāslavā,” apgalvo Ieva.

Poniji ir vezumnieki – stipri un niķīgi

Ievas mazdēls, Rugāju vidusskolas 5.klases audzēknis DENISS ZUŠS ir pārliecināts, ka, izaudzis liels un pārņēmis vecmāmiņas saimniecību, turpinās rūpēties par viņas zirgiem un ponijiem. Viņš nolēmis kļūt par veterinārārstu vai apgūt citu zirgkopim noderīgu profesiju. Pagaidām Deniss ar savu poniju Naiso piedalās sacensībās, gūstot izcilus panākumus, un cenšas palīdzēt vecmāmiņai savu mīluļu apkošanā.  

Vai atceries, kā pirmo reizi uzkāpi ponijam mugurā?

– Trīs vai četru gadu vecumā mani vizināja ponija Naiso mugurā. Īsti to vairs neatceros, bet bail nebija.

Kāpēc no visiem ponijiem esi izvēlējies tieši Naiso?

– Viņš ir vislielākais un visstiprākais. Esmu ar viņu piedalījies sacensībās ar labiem rezultātiem. Rikšotāju zirgu sacensībās “Kotiņu kauss” divus gadus pēc kārtas izcīnīju 1. vietu. Šogad piedalīšos jau trešo reizi.

Tev patīk arī pārējie poniji?

– Draudzējos ar visiem. Septiņu gadu vecumā, jājot ar Naiso, nokritu. Sabijos un kādu laiku viņam mugurā nekāpu, bet jāju ar mazo Nairu. Vēlāk saņēmos un atkal kāpu Naiso mugurā. Tagad esmu kļuvis viņam par smagu. Poniji vairāk domāti maziem bērniem. Esmu mēģinājis braukāt arī ar Rasu, vienreiz uzkāpu viņai mugurā.

Kāds Naiso ir pēc rakstura?

– Naiso ļoti patīk cilvēki, viņš parasti nekož un nesper. Naiso nekad uz mani neglauž ausis. Ausu glaušana nozīmē, ka ponijs dusmojas. Taču attiecībās ar citiem ponijiem un zirgiem viņš ir diezgan valdonīgs, dzenā viņus, īpaši vienu lielo zirgu. Viņus nevar laist kopā, jo vienmēr sanāk nepatikšanas. Ja Naiso gribēs kādu zirgu padzīt, tad to arī izdarīs. Bet ar cilvēkiem viņš ir mierīgs un draudzīgs.

Vai palīdzi vecmammai arī poniju apkopšanā?

– Kad mācos, tam īsti neatliek laika, bet tagad – vasaras brīvlaikā – cenšos palīdzēt.

Viņi Tevi klausa?

– Naiso ir ļoti stiprs. Ar apaušiem vedot, īsti nevaru viņu noturēt. Naiso ieiet zālē un neklausa, kad gribu viņu aizvest no turienes. Pat vecmammai to izdarīt ir grūti. Viņš ir mazās Nairas dēls, kuru arī nav viegli noturēt. Tas tādēļ, ka poniji ir vezumnieki – stipri un niķīgi.

Kas ponijiem garšo tikpat ļoti kā bērniem – konfektes?

– Burkāni, āboli, bietes, īpaši viņiem garšo auzas. Labāk dot tikai burkānus, jo pārējos produktos ir pārāk daudz cukura. Viņi jāattur arī no pārmērīgas zāles ēšanas, jo var saslimt. Kā viņi tiek pie zāles, tā visu laiku ēd.

Esi jau mēģinājis kāpt arī liela zirga mugurā?

– Esmu jājis ar Saipo, jo viņš ir ļoti mierīgs. Vienu zirgu mēģināju iejāt – sākumā gājām soļos, tad parikšojām, tad atkal soļojām, bet vienā brīdī viņam kaut kas nepatika un viņš sāka lēkt. Taču es nenokritu, kaut kā noturējos. Esmu jājis arī ar melno Sezānu, kas ir vecmammas draudzenes zirgs.

Ko vēl gribētu iemācīties?

– Protu gandrīz visu, bet gribētu iemācīties ar zirgu lekt pāri šķēršļiem.

Kad izaugsi liels, turpināsi vecmammas iesākto?

– Jā. Tikai šinī stallī zirgus turēt vairs nevarēs. Man ir plāns uzbūvēt stalli tālāk pļavā. Plānoju apgūt kādu profesiju, kas saistīta ar zirgiem. Būšu veterinārārsts vai nagu griezējs, vai kaut kas tamlīdzīgs. Piemēram, mūsu pusē nav labu kalēju. Arī labu veterinārārstu pietrūkst.

Vai Taviem vecākiem arī patīk zirgi?

– Tētim bail no zirgiem, bet mammai patīk. Viņas mīļākais zirgs ir Pūpols, kuru parasti jūdz kamanās.

Poniju dzimtas aizsācēja. Deniss apgalvo, ka pārējo poniju māmiņa Naira (foto) raksturā ir vismierīgākā, tādēļ viņas mugurā bērns var justies droši.

FAKTI

* Ponijs nav atsevišķa suga – tas ir mazāka auguma zirgs.

* Parasti ponija skausta augstums nepārsniedz 147cm.

* Ponijiem ir biezākas krēpes un aste nekā daudziem lielajiem zirgiem.

* Viņiem ir spēcīgs, kompakts ķermenis un izturīgas kājas.

* Daudzas poniju šķirnes ir radušās skarbos klimatiskajos apstākļos, tāpēc tām ir biezs ziemas apmatojums.

* Poniji dzīvo vidēji 25 – 30 gadus, bet daži nodzīvo pat ilgāk.

* Poniji savā starpā sazinās ar skaņām, ķermeņa valodu un sejas izteiksmēm.

* Ponijiem ir ļoti laba dzirde, oža un plašs redzes lauks.

* Pasaulē ir desmitiem dažādu poniju šķirņu, piemēram, Šetlendas ponijs, Velsas ponijs.

* Poniji attīstījās tūkstošiem gadu dabiskās evolūcijas ceļā dažādos Eiropas un Āzijas reģionos. Mazāks augums izveidojās kā pielāgošanās skarbam klimatam, nabadzīgām ganībām un kalnainam reljefam. Daudzas senās poniju šķirnes cēlušās no teritorijām, kas mūsdienās atrodas Apvienotajā Karalistē.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/27437075879285137

Ņem, bāliņi, sirmu zirgu (30.06.2026.)

Zirgs – veselībai, skaistai stājai, spēcīgam mugurkaulam un dvēseles harmonijai. Nav noslēpums, ka dzīvnieka ritmiskās kustības un siltums palīdz pacientam uzlabot muskuļu tonusu, koordināciju un līdzsvaru. Skaidrosim, kā un vai palīdz zirgu reitterapija, kas ir ārstēšanas metode.

Galvenais dziednieks ir zirgs

Zirgs vēsturiski latvietim ir bijis spēka simbols, kolēģis un uzticams draugs. 8 publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturs nebūs stāsts tikai par zirgiem. Tā ir ilgošanās pēc zirgu miera, prasmes, eksistences, tostarp gandrīz ar reliģiskām jūtām, kas latgaliešiem ir īpaši svarīgas. Ne vienmēr vajag vienkāršo sarežģīt, lai vietējā kopienā, vēstot par sen zināmām, bet, iespējams, piemirstām tēmām, stiprinātu valstisko apziņu, latvisko un latgalisko kultūrtelpu. Lūkosim, kā vēstures līkločos esam turējuši godā savas tradīcijas, apliecinot, ka arī mūsdienās tās nav zemē metamas, apliecinot, ka zirgi, poniji, zirgspēki, pat šaha zirdziņi joprojām pārsteidz...

Zirgi – dzīvesveids un mīlestība, kas nepāriet

Balvu novada Tilžas pagasta “Kapulejās” ir saimniecība – zirgu sēta “Sidraba pakavi”, kuras ikdienas ritmu jau daudzus gadus nosaka zirgu pakavu dipoņa, rūpes un cieša saikne starp cilvēku un dzīvnieku. LARISAS un ANDREJA KLITONČIKU kopīgi veidotajā zirgaudzētavā zirgi nav tikai saimniecības daļa – tie ir ģimenes dzīvesveids, aizraušanās un sirdslieta, kas vieno vairāk nekā jebkurš cits darbs. Astoņus gadus šeit skanēja bērnu smiekli, norisinājās reitterapijas nodarbības un tika piedzīvoti daudzi mazi, bet nozīmīgi veiksmes stāsti. Lai arī šī darbības lappuse ir aizvērta, zirgi no saimnieku dzīves nav pazuduši. Gluži pretēji – tie joprojām ir ikdienas centrā, pieprasot darbu, pacietību un beznosacījuma atdevi. “Mīlestība pret zirgiem nav izmērāma ne nostrādātajās stundās, ne ieguldītajos līdzekļos. Tā ir sajūta, kas gadu gaitā kļuvusi par neatņemamu ģimenes identitātes daļu,” atzīst Larisa Klitončika.

Kā nonācāt līdz zirgkopībai? Jums tā ir profesija, vaļasprieks vai dzīvesveids?

– Gribētu teikt, ka tas ir dzīvesveids un neārstējama slimība, ar kuru saslimu jau bērnībā. Toreiz bieži braucu pie vecmammas ar vectēvu uz Goliševu Latvijas–Krievijas pierobežā, kur bija ferma un sirms ganu zirdziņš Čaika – daudz laika pavadīju viņas tuvumā, man ļoti patika. Kad viņa nomira, piedzīvoju histēriju. Vēl šodien atceros, kā braucām autobusā, un mamma izstāstīja, ka manas Čaikas vairs nav, viņa nomira... Tas bija ļoti liels trieciens. Vēlāk, kad jau kļuvu vecāka, lai būtu tuvāk zirgiem, vasaras brīvlaikos uz zirga grābekļa piestrādāju Balvu gaļas kombinātā – tur bija savs stallis, zirgi, kuriem gatavoja sienu. Toreiz dzīvojām Balvos, turējām gotiņu un, būdami gaļas kombināta strādnieki, bieži ņēmām zirdziņu, lai nopļautu sienu. Tāpēc var teikt, ka zirgi manā dzīvē bijuši, kopš sevi atceros.

Un kad pirmais zirgs parādījās Jūsu saimniecībā?                           

– Kad aizgāju strādāt uz Rugājiem. Uzzināju, ka tur ir zirgi, un viss sagriezās kājām gaisā – pametu universitāti, kur studēju grāmatvedību, un atgriezos dzimtajā pusē. Kādas finanses un tirdzniecība, ja ieraudzīju zirgus! Toreiz Rugājos bija izveidota zirgu ferma, kurā veiksmīgi darbojās sporta sekcija, un Vitālijs Kuļšs bija sovhoza “Rugāji” direktors. Tajā laikā strādāju gaļas kombināta kadru daļā un katru vakaru pēc darba braucu uz Rugājiem. Sovhoza direktors pamanīja manu uzcītību un mīlestību pret zirgiem, un drīz vien paaicināja par fermas vadītāju Rugājos. Toreiz lielākas laimes nebija, un drīz vien no gaļas kombināta kadru daļas nonācu Rugājos. Bet pie pirmajiem zirgiem tikām pārmaiņu laikā, kad par pajām nopirkām visu fermu ar šķirnes zirgiem – negribējās, ka viņus sadala. No Rugājiem pie mums uz mājām Tilžā atnācām ar slaveno ērzeli Samtu un vēl vienu ērzeli. Tas bija 2002.gads. Kopš tā laika mums vienmēr bijuši zirgi.

Cik zirgiem esat saimnieki šobrīd?

– Tagad ir seši savi zirgi un viena ķēve, kas no Lielvārdes atvesta ciemos pie Sidraba. Divi no šiem zirgiem astoņus gadus gājuši reitterapijā. Bet viss sākās ar ērzeli Samtu, kuru Rugājos zināja katrs, jo viņš bija braucamā tipa ērzelis, kuru cilvēki bieži ņēma strādāt. Otrais bija Traķeņu šķirnes ērzelis – mēs viņu Burtniekos samainījām pret ķēvi, mūsu Sidraba māti. Tad ganāmpulkam pievienojās ķēve Karmelita, pēc tam arī Genoveva.

Bieži dzirdēts, ka katram zirgam ir savs raksturs. Var piekrist šim apgalvojumam?

– Pilnīgi noteikti tā ir – katram tiešām ir savs raksturs, bet ikvienu no viņiem mēs uztveram kā savu ģimenes locekli. Turklāt skatāmies, kāds katrs ir, un nemēģinām pārvērst par tādu, kādu gribam redzēt. Vienkārši jāmāk sadarboties, piemēroties otram. Protams, tajā pašā laikā neļaujam taisīt arī pigorus, jo robežas ir jānosprauž. Bijām kādā seminārā, kur viens no pasaules vadošajiem treneriem teica, – zirgam vajag parādīt, ka viņš nav boss. Saimnieks ir boss! Bet bez visa tā ļoti svarīga ir arī savstarpējā enerģētika, jo, piemēram, pajūgu braukšanā zirgs vadāms ar grožiem, balss intonāciju un pātagu.

Teicāt, ka divi no jūsu zirgiem astoņus gadus gāja reitterapijā. Kā sākās sadarbība ar reitterapeiti?

– Andreja meita Anna strādāja pie dakteres Baranovskas, un reiz kādā jubilejā satikāmies un sākām runāt par reitterapiju. Daktere bija ļoti ieinteresēta, sapratām, ka varam strādāt šajā virzienā. Uzrunājām pazīstamo reitterapeiti Rēzeknē, jo bez speciālista šis pakalpojums nav iespējams, un viss notika. Astoņus gadus ar diviem sertificētiem zirgiem veiksmīgi sniedzām pakalpojumu, bet nu jau ceturtā vasara, kopš reitterapiju nepiedāvājam.

Kura bija tā cilvēku kategorija, kas izmantoja šo pakalpojumu?

– Lielākoties reitterapijas nodarbības izmantoja bērni – viss notika, pateicoties portālam “ziedot.lv”, deinstitucionalizācijas un pašvaldības projektiem. Cilvēki bērnus veda arī privāti – brauca no Madonas, Gulbenes un Lubānas novadiem. Sapratām, ka reitterapija ļoti nepieciešama, turklāt bija apbrīnojami, kādus rezultātus un uzlabojumus redzējām. No malas varbūt šķiet, ka tas viss notiek ļoti viegli – zirgs iet pastaigu režīmā, bet patiesībā mums ar Andreju bija lielākais slogs. Visu laiku vajadzēja kontrolēt zirgu, lai viņam pareiza gaita, skatīties, vai viņš ir mierīgs. Sākumā bija neliels satraukums arī par to, kā zirgi uzvedīsies, jo viņiem tā bija jauna pieredze. Bija arī bērni, kuri paši nevarēja sēdēt uz zirga, tādēļ viņus bija jāpieskata un jākontrolē. Paldies Dievam, mūsu reitterapeite Aļona bija tieviņa, smalka un viegla, bet citreiz viņai priekšā sēdēja divreiz smagāks bērns, kurš ik pa laikam izpauda visas savas emocijas un šad tad no sajūsmas mēdza arī iesist ar rokām – bija jākontrolē process.

Šķiet, kas tad reitterapijā sarežģīts – zirgs iet uz priekšu, un viss...

– Patiesībā tā iedarbība ir daudz dziļāka un nopietnāka. Zirgam ir trīs dimensiju kustība, un, sēžot uz zirga, darbojas muskuļi, kas atbildīgi par staigāšanu. Ieslēdzas reflektorika, impulsi iet no iegurņa uz smadzenēm.

Kādām saslimšanām reitterapija vispiemērotākā?

– Dauna sindromam, cerebrālajai triekai, jo labi noņem muskuļu spazmas, autismam, vestibulārā aparāta saslimšanām, arī atpalicībai attīstībā. Patiesībā daudzām kaitēm reitterapija nāk par labu, ko apliecina arī ļoti labie rezultāti. Bija gadījums, kad viena mamma atveda savu trīsgadīgo bērniņu, kurš tobrīd bija gulošs. Puikam bija cerebrālā trieka un vēl klāt buķete citu slimību. Pēc pirmajām nodarbībām šķita, ka uzreiz rezultāta nav, bet pēc ceturtās reizes mamma atbrauca, izkāpa no mašīnas, smaids līdz ausīm. Sev priekšā aiz rokām viņa turēja dēlu! Puika, protams, nevarēja paiet un likt soļus, bet stāvēja kājās, kaut gan līdz tam gulēja un pat nesēdēja. Pēc tam viņi līdz pat pēdējai reizei uz nodarbībām brauca regulāri. Mums prātā palicis mammas teiktais, – nekad nebiju iedomājusies, ka zirgs manu bērnu pacels uz kājām. Vēl atmiņā palicis viens puisītis – dzirdes invalīds, kuram bija problēmas ar vestibulāro aparātu. Vecāki žēlojās, ka nevar viņu iemācīt braukt ar velosipēdu. Pēc divām vai trīs nodarbībām puika, atkal ieraugot mūs, jau pa gabalu sauca, – urrā, mēs jau braucam! Bet pats galvenais, ka uzlabojumi bija acīmredzami. Viena bērnudārza vecuma meitenīte ilgi nerunāja, sāka braukāt uz reitterapiju, un jau pēc laiciņa spruka vaļā tādi runas plūdi! Efekts apbrīnojams. Šie uzlabojumi un gandarījums, ko redzējām, ir lielākā un labākā balva. Asaras bija acīs ne vien vecākiem, bet arī mums.

Astoņu gadu laikā droši vien paspējāt gan ar bērniem sadraudzēties, gan viņu vārdus iegaumēt…

– Protams. Mums visi brauca pēc grafika – katram bija paredzēts seanss 20 minūšu garumā. Balvu Teritoriālā invalīdu biedrība finansēja un sadabūja materiālu rampai, kuru paši saviem spēkiem sataisījām un uzstādījām, lai pa to var uzbraukt arī ar ratiņkrēslu. Līdz ar to bija iespēja palīdzēt uzsēdināt cilvēku zirga mugurā no divām pusēm. Ar pacientiem, kuri nevarēja paši sēdēt un sevi kontrolēt, zirga mugurā sēdēja reitterapeite. Bija gadījumi, kad bērni no prieka un emocijām, ieraugot zirgu, sita ar rokām pa gaisu, piedzīvojām arī brīžus, kad terapijas laikā bērns zirga mugurā aizmiga. Pēc astoņu gadu pieredzes varam apliecināt, ka reitterapija tiešām strādā. Ne velti pastāv uzskats, ka rehabilitācijā visefektīvākie ir zirgi un delfīni, jo viņi ietekmē cilvēku gan fiziski, gan emocionāli.

Jebkurš zirgs var strādāt reitterapijā?

– Noteikti jāsaka, ka nē. Zirgam jābūt sertificētam, turklāt viņam jābūt pareizai, atbilstošai gaitai un stiprai nervu sistēmai. Piemēram, šāda pakalpojuma sniegšanai neder poniji, jo viņiem īss solis. Reitterapijā zirgs var piedalīties no noteikta vecuma, tādēļ mums šīm prasībām atbilda trīs zirgi – Karmelita, Genoveva un Sidrabs. Tiesa gan, parasti reitterapijā ērzeļi neiet (pie tam vēl vaislas), bet Sidrabs tik mierīgs un stabils, ka reitterapeite viņu atzina par labu esam, un tieši problemātiskākos bērnus un pieaugušos vizināja ar viņu. Zirgu meitenes, kā jau meitenes, ir cimperlīgākas.

Spriežot pēc tā, cik ļoti reitterapijas nodarbības bija pieprasītas, laikam jāsecina, ar katru gadu īpašo bērniņu kļūst arvien vairāk…

– Diemžēl tas ir fakts. Es ļoti gribēju, lai reitterapiju pārņem Vita Zuša no zemnieku saimniecības “Mežaines” Rugājos, jo viņiem ir liels šķūnis, kur varētu sataisīt manēžu un sniegt pakalpojumu visu gadu. Mums diemžēl tas bija sezonāls pakalpojums. Bet, lai šādu pakalpojumu sniegtu, reitterapeitam obligāti jābūt ar medicīnisko izglītību. Šobrīd Latvijā tādu speciālistu mums ir ļoti maz. Vitai ir medicīniskā izglītība – izejot kursus, viņa varētu sniegt pakalpojumu. Bet reitterapeitam nepietiek tikai ar atbilstošu izglītību vien – vajag mācēt jāt, un visas trīs gaitas, beigās vēl jākārto eksāmens. Kursi maksā lielu naudu, turklāt nav pārliecības, ka šādi kursi vispār būs. Manēžai arī nepieciešami diezgan lieli ieguldījumi – lai ko tādu uzņemtos, cilvēkam vajadzīgs pašvaldības vai privātpersonu atbalsts. Tajā pat laikā esmu pārliecināta, ka reitterapijai Balvu novadā būtu ļoti liela piekrišana, jo pēc tam, kad beidzām sniegt pakalpojumu, daudzi cilvēki zvanīja un jautāja, vai tiešām vairs nav tādas iespējas.

Kā notiek tipiska reitterapijas nodarbība?

– Reitterapija sākas ar to, ka pacients atbrauc ar savu medicīnisko dokumentāciju un diagnozēm, reitterapeite izvērtē, vai viņam šāds pakalpojums atļauts, lai nenodarītu vairāk ļaunuma nekā labuma. Tas svarīgi, jo ne ar visām saslimšanām drīkst sēsties zirga mugurā – ir kaites, ar kurām kategoriski to nedrīkst darīt. Piemēram, onkoloģija, jo zirga mugurā uzlabojas asinsrite, un tas var nākt par sliktu, noteiktas pakāpes skolioze, sirds slimības un citas. Mūsu pieredzē bija divi gadījumi, kad slimības dēļ reitterapeite cilvēkiem atteica. Taču tiem, kam tas atļauts un pat vajadzīgs, nodarbība sākās ar to, ka pacients uzsēdās uz zirga, un mēs sākām soļot pa apli – piecas minūtes uz vienu pusi, tad mainījām virzienu uz otru pusi. Tad atkal mainījām virzienu. Svarīgi skatīties, lai zirgs soļo mierīgi, līdzenā gaitā, un tā visu nodarbību – 20 minūtes. Reitterapeits to visu skatās, pasaka kādas piezīmes, palabo. Pārsvarā vēro no malas, bet, ja pacients pats nevar nosēdēt, arī kāpj zirga mugurā. Kopumā vadīt reitterapiju ir ļoti grūts darbs – primārais ir kontrolēt zirgu, bet tai pat laikā jāskatās, kā bērns sēž zirga mugurā. Vienu gadu bija tā, ka katrs savā laikā brauca aptuveni 15 klienti dienā. Un, kad pa apli nosoļojām tos 15 kilometrus 2,5 stundu garumā, teikšu godīgi, – bija ko just. Turklāt arī zirgiem vajag atpūtu, jo šo darbu nevar darīt vairāk kā divas stundas pēc kārtas. Viņiem ātri apnīk, sāk palikt nemierīgāki. Jātaisa pārtraukums, jāatpūtina un tikai tad var atsākt terapiju. Parasti centāmies nodarbības plānot pavasarī un rudenī, kad nebija dunduru, jo arī tie būtiski traucēja zirgiem strādāt.

Kas jāzina, pirmo reizi nākot uz reitterapiju?

– Jāsaprot, ka tas nav process, kas nesīs rezultātu jau pēc vienas nodarbības. Reitterapijai, tāpat kā, piemēram, masāžām, vajadzīgs noteikts nodarbību skaits – minimums desmit. Bija mums arī cilvēki, kuri brauca pat pa 20 reizēm un vairāk.

Kāda ir Jūsu ikdiena rutīna? Cik daudz laika prasa zirgu apkopšana?

– Šobrīd pakalpojumus sniedzam mazāk, daudzus gribētājus izbraukt ar zirdziņu sūtām pie konkurentiem (red. – smejas), bet, neskatoties uz to, darba, protams, pietiek. Vasarā trīs zirgi 24 stundas diennaktī pavada ārā, bet trīs zirgi naktīs stāv stallī. No šiem trijiem viens ir rikšotājs, kas piedalās sacensībās. Tādēļ, ja viņu trenējam, jādod iespēja arī atpūsties. Visiem zālēdājiem nakts ir uztraukuma periods, tādēļ, lai dzīvnieki atpūstos, laižam viņus stallī. Ceļamies pēc pulksten 6 no rīta, tad Andrejs zirgus izlaiž ārā ganībās, kur viņi paēd, bet vakarā trīs zirgus vedam atpakaļ uz stalli. Vasarā mums pašiem zirgus sanāk pabarot tikai reizi – dodam auzas, spēkbarību, rikšotājiem – speciālo barību, arī mikroelementus un sienu. Vienmēr, protams, jābūt pieejamam arī ūdenim. Savukārt ziemā viss tāpat kā cilvēkiem – brokastis, pusdienas un vakariņas. Aukstajā laikā, pirms doties pastaigā, piemēram, mūsu senioru Sidrabu, kuram jau 21 gads, apģērbjam. Viņam nopirkta kvalitatīva, silta, vēja un ūdens necaurlaidīga sega.

Labs saimnieks pēc labi padarīta darba mīluli vienmēr apbalvo. Kas zirgam ir lielākais gardums?

– Burkāni un āboli, kas jo īpaši liels gardums zirgiem ir ziemā. Parasti, kad kāds pie mums brauc pavizināties, sakām, ka var paņemt līdzi burkānu vai sabriedušu maizīti. Un, kad atved 10kg burkānu maisu, tad ir svētki. To vien dzirdam, kā hrum, hrum, hrum – zirgi ēd gardu muti. Vēl var pacienāt arī ar kādu cukurgraudiņu, bet ar to aizrauties nevar.

Lai saimniekam ar dzīvnieku būtu laba sadarbība, vajadzīga uzticība. Kā to panākat?

– Kad strādāju Rugājos, daži zirgi bija problemātiski – bailīgi, ar niķiem. Mums ir Latvijas šķirnes braucamā tipa zirgi, kas veidoti kā līdzsvaroti, cilvēkam uzticīgi un universāli zirgi. Mums visi, izņemot vienu, ir ģenētiski. Sidrabs ir viens no populārākajiem braucamajiem ērzeļiem Latvijā pēc pēcnācēju skaita. Savukārt Latvijā kopumā ir vairāk nekā 20 ģenētiskie ērzeļi. Sidrabs ir to skaitā, kuram ir daudz bērnu, no kuriem vairums dzīvo Skandināvijā, Igaunijā, Lietuvā un arī Krievijā. Viņam ir aptuveni 60 pēcnācēji, un braucamā tipa ērzelim tas ir ļoti daudz. Bet viņš joprojām vēl cenšas (red. – smejas). Šogad pie Sidraba pieteicās piecas dāmas, un sestā ir savējā. Lai notiktu paaudžu maiņa, tuvākajā laikā ceram sertificēt Sidraba dēlu Sargu.

Jūsu zirgiem skaisti, latviski vārdi…

– Jā, visiem cenšamies dot latviskus, bet jau sāk aptrūkties, jo pirmajam burtam vārdā jābūt tēva vārdam, bet pa vidu – mātes vārda pirmajam burtam. Mums ir Sidrabs un Genoveva, tad nu jāizdomā kombinācijas ar burtiem ‘S’ un ‘G’. Mums ir Sidraba Sakta, Sidraba Kamene, Singa Sigma, Sidraba Grants un vēl daudz dažādu vārdu. Pagājušonedēļ piedzima kārtējais kumeliņš – ķēvīte. Tagad jādomā vārds, ko parasti abi ar Andreju darām kopā, koleģiāli. Visticamāk, viņa būs Sangrija. Vienu vārdu ķēvītei, kura jau dzīvo Ventspilī, iedeva bērnudārza grupiņa no Balviem. Nosauca par Singu Sigmu. Ir, protams, pieejams arī zirgu vārdu kalendārs, bet tur ļoti daudz ārzemniecisku vārdu, kādus mēs ne īpaši gribam likt.

Zirgs jūt cilvēka garastāvokli?

– Ļoti labi jūt. Ja cilvēks dusmojas, arī zirgs paliek nemierīgs. Kad man smagums uz sirds un gribas paraudāt, vienmēr aizeju pie zirdziņa, un viņš man piespiežas. Var izkratīt sirdi un zināt, ka nevienam neizstāstīs. Zirgi arī ļoti labi jūt, ka no viņiem baidās, un bieži vien to izmanto. Kad saimnieks iegādājas jaunu zirgu, zirgs uzreiz mēģina iztaustīt robežas un saprast, ko var atļauties un ko – nē. Viņš testē – mēģina izrauties, aizskriet vai iekost, bet tas ir tas brīdis, kad saimniekam uzreiz jāparāda, – es te esmu boss un noteicējs. Zirgam jāsaprot, ka barības ķēdē viņš ir aiz cilvēka.

2023. un 2025.gadā Balvos noorganizējāt skaistu un plaši apmeklētu zirgu parādi. Kādi šobrīd Latvijā notiek procesi saistībā ar zirgkopību?

– Jā, zirgu parāde 2023. un 2025.gadā tiešām bija liels un skaists notikums. Pirmajā gadā piedalījās vienjūgi, divjūgi un jātnieki, nākamajā gadā bez tiem bija arī četrjūgs un daudz jātnieku skaistos tērpos. Kādas ir šī brīža tendences? Tie, kuri ar zirgiem nodarbojas, to darīs tik ilgi, kamēr viņi būs. Tiem, kuri dzīvo pie Rīgas, varbūt tas ir nedaudz vieglāk, jo tajā pusē naudu pelna, turot svešus zirgus savos staļļos, un piedāvā arī savus zirgus treniņiem. Pie mums viss balstās uz entuziasmu, tiesa gan, ir pieejamas arī valsts un Eiropas subsīdijas. Šogad pirmo gadu pielika mazliet lielāku atbalsta summu no Eiropas. Mēs savā saimniecībā zirdziņus turēsim, kamēr vien viņi būs un pietiks spēka. Tagad pārdošanā ir trīs no sešiem mūsu zirgiem. Tiesa gan, pirms pārdot, skatāmies, lai zirgi nonāk labās rokās. Jo īpaši svarīgi mums tas pēc viena ļoti sāpīga gadījuma un sliktas pieredzes. Pārdevām zirdziņu, un tad uzzinājām, ka tas nonācis sliktās rokās. Darījām visu, lai situāciju labotu, un tas izdevās. Zirgi mums ir kā savi ģimenes locekļi, tādēļ nav mazsvarīgi, kādās rokās viņi nonāk.

Mūža mīlestība. Larisa un Andrejs Klitončiki neslēpj, ka zirgi ir viņu mūža mīlestība – viņi dod pozitīvas emocijas, prieku, mieru, uzticēšanos un arī brīvības sajūtu, lēkšojot pa ziedošu pļavu.

Saimnieku lepnums. Larisa un Andrejs Klitončiki pamatoti lepojas ar faktu, ka viņu saimniecībā audzēts zirgs Indeks, kurš savulaik pārdots uz Igauniju un kopā ar Igaunijas braucēju Urmasu Saksu savulaik piedalījies Pasaules čempionātā pajūgu braukšanā Gēteborgā.

Pat nelieli soļi var kļūt par lieliem sasniegumiem

MARIJA DUĻBINSKA, Balvu Teritoriālās invalīdu biedrības priekšsēdētāja: – Balvu novada invalīdu biedrības bērni ar reitterapiju aktīvi sāka nodarboties laikā, kad mūspusē realizēja lielo deinstitucionalizācijas projektu. Tā ietvaros reitterapiju kā rehabilitācijas pasākumu tuvāk mājām nozīmēja ļoti daudziem bērniņiem, un tas bija laiks, kad iepazināmies ar zirgaudzētāju Larisu Klitončiku no Tilžas. Sākumā pie viņas braucām privāti, bet, sākoties projektam, īpašajiem bērniem šo pakalpojumu apmaksāja no Eiropas fondu līdzekļiem. Protams, iespēju apmeklēt reitterapiju ar prieku izmantoja visi. Raimonds uz zirga vienmēr brauca kaut ko dungodams, savukārt Laumiņa, pateicoties nodarbībām, sāka staigāt. Tieši tādēļ šķita ļoti svētīgi, ka bija iespēja iziet šo terapiju.

Daudzi īpašie bērni nerunā, taču jūt dzīvnieka siltumu un pasauli uztver savādāk – tā tikai šķiet, ka viņi neredz, nedzird un nesaprot. Katra tikšanās reize ar zirdziņu viņiem bija svētki un piepildīta diena, pēc kuras bērni bija gatavi gaidīt vēl nedēļu, lai izbaudītu to atkal. Savukārt Larisa ir drosmīga un varonīga sieviete, kura izgāja cauri milzīgajam birokrātijas slogam, lai šo iespēju mums nodrošinātu. Bieži vien pie zirdziņiem atbraucām vairākas ģimenes reizē un, lai būtu lietderīgi pavadīts laiks, sākām mācīties – nodarbojāmies ar floristiku. Mūsu pirmās invalīdu biedrības darinātās siena zirgu skulptūras tapa tieši tur – Larisas un Andreja Klitončiku mājas pagalmā.

Cilvēkiem, kuri vēl tikai domā par to, vai vērts apmeklēt reitterapiju, iesaku izmantot šo iespēju nedomājot. It īpaši svētīgi tas ir bērniem un cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Arī Balvu Teritoriālās invalīdu biedrības pieaugušie izmantoja katru iespēju doties līdzi bērniem un pabūt zirgu tuvumā, jo arī tā ir sava veida terapija. Kamēr vieniem – reitterapija, pārējiem – cita veida terapija. Daudziem ciemošanās Klitončiku ģimenes mājās uzvēdīja daudz atmiņu par laukiem, siena vākšanas laiku, vecāku vai vecvecāku saimniecībām, kurās kādreiz bija zirgi, govis, aitas un vistas. Būšana pie dabas cilvēku harmonizē un palīdz atgūt iekšējo mieru. Bet, ja mums ir iekšējais miers, tad arī kaites atkāpjas. Reitterapijas nodarbībās daudziem bērniem bija vajadzīga speciālista palīdzība un atbalsts, bet bija arī tādi, kuri ar laiku iemācījās jāt paši. Vajadzēja redzēt viņu sajūsmu un emocijas! Tas tik ļoti iedvesmoja un deva pozitīvas emocijas gan bērniem, gan mums, vecākiem. Ja man jautātu, kādēļ vērts izmēģināt reitterapiju, es teiktu, ka tā var sniegt būtisku atbalstu bērniem un pieaugušajiem ar funkcionāliem traucējumiem, uzlabojot gan fizisko, gan emocionālo pašsajūtu. Jā, rezultāts nebūs tūlītējs, taču regulāras nodarbības var dot ievērojamu progresu kustību attīstībā un pašsajūtā. Turklāt lauku vide, svaigs gaiss un dzīvnieku klātbūtne palīdz mazināt ikdienas spriedzi, atgūt iekšējo mieru un uz brīdi aizmirst par grūtībām. Reitterapijas nodarbības bieži vien kļūst arī par satikšanās vietu ģimenēm, kurās iespējams dalīties pieredzē, gūt atbalstu un veidot jaunas draudzības. Reitterapija nav tikai rehabilitācijas metode – tā ir iespēja bērniem un viņu ģimenēm piedzīvot prieku, gūt jaunas emocijas un noticēt tam, ka pat nelieli soļi var kļūt par lieliem sasniegumiem.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1521353796433569

Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis (26.jūnijs)

Jaunā adrese – lauki (09.06.2026.)

Gan Latvijā, gan citur Eiropā lielākais izaicinājums laukiem ir depopulācija. Cilvēki aizbrauc, un rodas jautājums, kā salāgot faktu, ka iedzīvotāju skaits sarūk, bet vienlaikus jāsaglabā pakalpojumi tādā kvalitātē, lai cilvēkiem laukos būtu labi dzīvot. Kā un vai tas izdodas, kādas ir migrācijas tendences un šī brīža situācija?

Dzīves maiņa = jaunā norma?

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki” 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Latvijā veidojas divu līmeņu, divu ātrumu dzīve

Vēl nesen pārcelšanās no laukiem uz pilsētu šķita pašsaprotama dzīves attīstības daļa, taču pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti arī par pretēju izvēli. Lauki vairs nav tikai vieta, no kuras aizbrauc, jo miers, plašums, daba un iespēja dzīvot lēnāk ir vērtības, kuras arvien vairāk cilvēku meklē ārpus pilsētas. Mainās darba paradumi, priekšstati par labklājību un arī izpratne par to, kur un kā vēlamies dzīvot. Vai šī ir jauna migrācijas tendence, kas var mainīt Latvijas reģionu nākotni? Vai lauki kļūst par pievilcīgu alternatīvu pilsētai? Par šo un citiem aktuāliem jautājumiem saruna ar LU Ekonomikas un sociālo zinātņu Sociālo un politisko pētījumu institūta direktori, profesori, socioloģi Aiju Zobenu.

Šobrīd iedzīvotāju migrāciju uz laukiem tiešām var saukt par jauno normu, vai tas vairāk ir atsevišķu stāstu radīts iespaids?

– Pieņemu, ka tas tomēr nav tikai atsevišķu stāstu radīts iespaids, jo, pirmkārt, arī laukos ir pietiekami modernas un labas darbavietas. Otrkārt, lai gan kovida krīze mums visiem bija negatīva pieredze, tomēr tā atnesusi arī tādas pozitīvas lietas kā attālinātais darbs, kas ir viena no iespējām cilvēkiem atgriezties laukos. Būtībā dzīve laukos piedāvā arī daudzas priekšrocības. Dzīves kvalitāte, ko var iegūt, tur dzīvojot, ja ir pietiekami daudz līdzekļu, ir pietiekami augsta. Bet, protams, pastāv arī izaicinājumi.

Kādus izaicinājumus Jūs domājat?

– Pirms padsmit gadiem mums bija projekts par pakalpojumu pieejamību laukos, kurā secinājām, ka liela daļa iedzīvotāju spiesti iztikt ar tiem pakalpojumiem, kas pieejami uz vietas. Kas nosaka iespēju izmantot pakalpojumus kaut kur citur – tur, kur to piedāvājuma klāsts ir plašāks un kvalitāte augstāka? Pirmkārt un galvenokārt, tās ir mobilitātes iespējas. Gados vecāks cilvēks ar zemiem ienākumiem bez autovadītāja apliecības dažādu mobilitātes jautājumu risināšanā ir atkarīgs no kaimiņiem, radiniekiem un citiem cilvēkiem. Viņš spiests iepirkties vietējā veikalā, kur precēm zemāks sortiments un augstāka cena, rūpīgi izplānot un saskaņot ar radiem un kaimiņiem, kam ir savs auto, piemēram, vizīti pie ārsta. Runājot par veselības aprūpes pakalpojumiem, lauku iztukšošanās, protams, padara daudz sarežģītāku kaut vai ārsta prakšu uzturēšanu.

Te, protams, arī ir divas puses. Infrastruktūra, ko atceras vecākās paaudzes cilvēki, savulaik laukos kalpoja daudz lielākam cilvēku skaitam. Mūsdienās kvalifikācijas uzturēšanai ārstam speciālistam nepieciešamo gadā pieņemto dzemdību vai veikto operāciju skaitu sarūkošā iedzīvotāju skaita dēļ sasniegt vairs nav iespējams, tādēļ slimnīcu nākas slēgt. Es ļoti labi saprotu iedzīvotājus, kuri pamatoti protestē pret vietējās slimnīcas vai skolas slēgšanu, bet diemžēl tas ir neizbēgami. Arī zemākas kvalitātes izglītība, par ko liecina visumā zemāki centralizēto eksāmenu rezultāti lauku skolās, nolemj jaunos cilvēkus laukos arī daudz mazākām izvēles iespējām turpmākā izglītības ceļā un zemāk atalgotam darbam nākotnē. Jaunās iespējas, ko paver attālinātais darbs (tagad tehnoloģijas strauji attīstījušās un ir iespējas to darīt), domātas cilvēkiem ar labu izglītību.

Mūsdienās lauku dzīvi arvien vairāk raksturo cilvēku vēlme dzīvot tuvāk pie pilsētām, kur ir pietiekami labi attīstīta infrastruktūra, tātad – pakalpojumus saņemt pilsētās. Bet tas atkal prasa mobilitāti. Ja šo mobilitātes iespēju nav (ar sabiedrisko transportu šajā kontekstā mēs gandrīz vairs nerēķināmies), tad arī dzīvošana piepilsētā ir apgrūtināta. Ir virkne sociālās ģeogrāfijas speciālistu pētījumu par iedzīvotāju ikdienas mobilitātes paradumiem, kas liecina, ka Latvijā cilvēki gatavi uz darbu braukt apmēram stundu. Arī Rīgā ļoti daudzi cilvēki ikdienā to dara, tas nav nekas īpašs. Protams, laukos pa stundu var aizbraukt tālāk, ja ir attīstīta ceļu infrastruktūra un kvalitāte.

Kas ir galvenie iemesli, kādēļ cilvēki izvēlas dzīvi laukos? Tas vairāk saistīts ar praktiskiem apsvērumiem vai emocionāliem motīviem?

– Es teiktu, ka tas notiek gan praktisku apsvērumu, gan emocionālu motīvu dēļ. Pilsētā cilvēks iespiests savā dzīvoklītī un atkarīgs no komunālo pakalpojumu sniedzējiem (kas var būt gan pluss, gan mīnuss), savukārt laukos lielākā priekšrocība ir dabas tuvums. Lai cik ļoti pēdējā laikā Latvijā samazinājusies bioloģiskā daudzveidība, tā tomēr ir viena no lauku dzīves vērtībām. Un tas cilvēkiem patīk, piesaista emocionāli, nemaz nerunājot par atgūtiem īpašumiem, dzimtas un pašu uzceltām mājām. Šo lauku dzīves priekšrocību vislabāk var izbaudīt piepilsētās, tādēļ mūsdienās jaunajai paaudzei raksturīga tendence dzīvot lielpilsētu tuvumā. Protams, arī lielajās pilsētās cilvēku skaits krietni samazinājies. Bet, ja iedzīvotāju blīvuma kartē paskatāmies apdzīvotību ap Liepāju, Daugavpili un Rēzekni, redzam, ka tā ir pietiekama, un tur vērojamas lielākas ekonomiskās aktivitātes. Vēl viens stāsts ir par jauniešiem, kuri atgriežas no ārzemēm. Ja cilvēki nodibina ģimeni un bērni sasniedz skolas vecumu, tad tas ir viens no punktiem, kad rodas pārdomas par atgriešanos Latvijā ar pietiekamiem līdzekļiem, lai iekārtotu savu sapņu mājokli un izveidotu savu uzņēmumu, liekot lietā pasaulē iegūto pieredzi.

Nereti dzirdēts uzskats, ka iespēja pārcelties uz laukiem kļūst par noteiktas sabiedrības daļas privilēģiju.

– Savā ziņā tam noteikti var piekrist. Un kur tad ir problēma, ko mēs kā sociologi redzam? Iedzīvotāju sastāvs laukos paliek ļoti neviendabīgs. No vienas puses, ir turīgi cilvēki, kuri pelna pilsētā vai pat ārzemēs, strādājot attālināti. Viņi izmanto lauku vides priekšrocības un infrastruktūru, iespēju baudīt ekskluzivitāti, jo laukos, neapšaubāmi, ir dabas tuvums, gadalaiku maiņa, miers un klusums. Tajā pašā laikā viņi spēj sev nodrošināt tādu pašu sadzīves komfortu, kāds ir pilsētā, jo mūsdienās, protams, izglītības pieejamība, sakari, internets, elektrība ir būtiski svarīgi. Bet, no otras puses, ir cilvēki bez izglītības, ar zemām sociālām prasmēm, dažādiem funkcionāliem traucējumiem un tamlīdzīgi, kuri no laukiem vienkārši nevar aiziet. Faktiski viņi spiesti dzīvot laukos, un tā nav pašu izvēle. Tā ir viņu karma – liktenis palikt laukos.

Kas ir tās sabiedrības grupas, kas visbiežāk izvēlas šo dzīvesveidu – jaunās ģimenes, attālinātā darba veicēji, seniori vai uzņēmēji?

– Ļoti dažādas, bet ir arī situācijas, kad cilvēki, kuri visu mūžu strādājuši pilsētā, nopelnījuši labu pensiju, beidzot var atļauties dzīvot laukos. Viņi to dara ar prieku, jo darba dzīves laikā nebija iespējas sevi realizēt ārpus pilsētas, atgriezties dzimtajās vietās. Bet diemžēl jāsaka, ka Latvijā, īpaši laukos, veidojas divu līmeņu, divu ātrumu dzīve, jo laukos tomēr ir mazākas dažādu pakalpojumu, tai skaitā arī izglītības pieejamības, iespējas.

Kā panākt, lai šī divu līmeņu un ātrumu dzīve līdzsvarotos?

– Lai cilvēki nāktu dzīvot uz laukiem, lai viņiem padarītu pieejamākus pakalpojumus, jāmeklē iespējas kaut ko darīt arī ārpus lauksaimnieciskās ražošanas. Cilvēkiem vajadzīgas darba un ienākumu gūšanas iespējas. Ne visiem atradīsies darbs lielajās lauku saimniecībās, kurās mehanizācijas rezultātā darbavietu skaits sarūk. Un te var atsaukties uz citu valstu praksi, kas atbalsta nodarbinātības un uzņēmējdarbības iespējas laukos – saistītas ne tikai ar lauksaimniecisko ražošanu un produktu pārstrādi vai mežizstrādi, varbūt vēl arī tūrismu. Lauku saimniecības, īpaši mazās, var piedāvāt ne tikai ekskluzīvus lauksaimniecības produktus un amatniecības izstrādājumus, bet arī sabiedrībā ļoti pieprasītus pakalpojumus.

Kas būtu šie pieprasītie pakalpojumi?

– Latvijā, īpaši laukos, pietrūkst sociālo pakalpojumu, kuru piedāvājumu, kā liecina daudzu Eiropas valstu pieredze, var ievērojami papildināt mazās lauku saimniecības. Piemēram, viena no ļoti nopietnām un komplicētām problēmām saistībā ar iedzīvotāju novecošanos ir pieaugošais pieprasījums pēc veco cilvēku aprūpes. Nav nekāds jaunums, ka mums veco un vientuļo cilvēku laukos ir ļoti daudz. Tie nav tikai guloši, intensīvi aprūpējami potenciālie pansionātu klienti. Piemēram, Norvēģijā un Somijā ļoti daudzus cilvēkus ar agrīno demenci aprūpē nelielās lauku saimniecībās. Bieži vien šiem cilvēkiem, lai saglabātu pietiekami labu dzīves kvalitāti, nevajag specifisku ārstēšanu, bet pietiek ar veselīgu uzturu un aktīvu, fiziskajam stāvoklim atbilstošu dzīvesveidu, ko var nodrošināt ar pastaigām dabā un iesaisti vienkāršās sadzīves norisēs. Tie varētu būt pakalpojumi senioriem, kuru izveidošana neprasītu lielus ieguldījumus, kurus samērā vienkārši varētu piedāvāt mazajās lauku saimniecībās. Te nedomāju sarežģītus demences gadījumus, kad cilvēks nevar un nedrīkst dzīvot patstāvīgi. Kas vecam cilvēkam vajadzīgs, ja viņš nevar dzīvot viens? Labu pansionātu mums, kā zināms, trūkst, bet varbūt kādā kaimiņu pagastā atrastos viena, divas vai trīs ģimenes, kuras būtu ar mieru savā mājsaimniecībā pieņemt aprūpējamu, vairāk gan pieskatāmu cilvēku? Lai tas ir valsts vai pašvaldības apmaksāts pakalpojums. Protams, šīs idejas realizācija prasa arī infrastruktūras attīstību, bet kopumā par konsultatīvo atbalstu sociālās aprūpes saimniecībām (tā varētu nosaukt šo pakalpojumu) varētu būt atbildīgs lauksaimniecības konsultāciju dienests sadarbībā ar pašvaldības sociālo dienestu. Lauksaimniecības konsultāciju centrā jau, piemēram, ir augkopības, lopkopības, grāmatvedības speciālists, bet sociālās aprūpes speciālists savukārt varētu sniegt konsultācijas zemnieku saimniecībām, sniedz aprūpes pakalpojumus, un brīdī, kad seniora veselības situācija mainās uz slikto pusi, palīdzētu novērtēt stāvokli un piedāvāt atbilstošu risinājumu.

Runājot par senioriem, ne visi vecie ļaudis ir ar mieru doties uz pansionātiem…

– Tieši tā. Viņiem svarīgi būt savā kopienā, pie sev pazīstamiem cilvēkiem, iespēju robežās saglabāt ierasto dzīves ritmu. Protams, tas nenozīmē, ka visi kaimiņi būs ar mieru ar to nodarboties, bet noteikti kāds atrastos, ja šādam pakalpojumam būtu atbilstošs atbalsts. Arī pašlaik Latvijā ir ļoti daudz gadījumu, kad kāds ģimenes loceklis aiziet no darba un kopj savu nespējīgo radinieku, kas, protams, prasa zināmas psiholoģiskas barjeras pārvarēšanu un jaunu iemaņu apgūšanu. Ļoti bieži tie ir cilvēki, kuri paši strādājuši sociālajā dienestā vai kuriem bijusi personiska saskare ar veciem ļaudīm dzīves izskaņā. Ja būtu iespēja šo jautājumu sakārtot kā legālu sociālo uzņēmējdarbību (savā zemnieku saimniecībā par sabiedrībai ļoti vajadzīgu sociālo pakalpojumu sniegšanu saņemot līdzvērtīgu atbalstu, kā tajās saimniecībās, kurās ražo pienu, graudus vai kartupeļus), gan jau atrastos uzņēmīgi un atsaucīgi zemnieki. Šis jautājums, protams, prasa valstiska mēroga risinājumus, spēju paskatīties uz laukiem ne tikai kā ražošanas resursu kopumu, bet arī kā pilnvērtīgu dzīvesvietu. Piemēram, Polijā veco cilvēku aprūpe zemnieku saimniecībā un kopienās tika uzsākta kā Eiropas sociālā fonda projekts, kas tika realizēts valsts mērogā. Latvija arī noveco – mēs tikai vaimanājam, cik mums daudz vecu, slimu cilvēku, un nezinām, ko ar viņiem darīt. Reālu soļu nav, bet varbūt arī Latvijā vajadzētu sākt domāt par lauku attīstības, ne tikai lauksaimniecības politiku?

Atgriežoties pie laukiem, nav tā, ka romantizētais priekšstats par dzīvi ārpus pilsētas bieži saduras ar skarbo realitāti?

– Romantika (pavasaris, lakstīgalu dziesmas) ir labi, bet ir arī otra puse – neizbraucami ceļi, ierobežots sabiedriskais transports, slēgtas skolas un dažādu pakalpojumu trūkums, sākot ar veselības aprūpi. Te saduras dažādu grupu intereses. Piemēram, kādā TV raidījumā pirms kāda laika tika salīdzināta situācija pilsētas skolā, kur vienā klašu grupā ir padsmit klases, skolotājs komfortabli sēž kabinetā un strādā klasē, bet lauku skolā, lai skolotājam nodrošinātu līdzvērtīgu pilnu slodzi, jāsēstas automašīnā un jāapbraukā ne vien sava novada, bet arī kāda blakus novada skolas. Šādā kontekstā runājot, svarīgākais izaicinājums tomēr varētu būt darbs – gan attālināts, gan darbs tuvējā pilsētā ar uzsvaru uz vārdu ‘tuvējā’.

Kas būtu nepieciešams, lai cilvēki laukos vēlētos palikt ilgtermiņā?

– Tas, ko jau minēju – darbs, infrastruktūra un viss pārējais, kas vajadzīgs ērtai dzīvei. Diemžēl tas ir fakts, – jo tālāk no Rīgas, jo mazāk iespēju. Dažādu apsvērumu dēļ izveidojusies situācija, ka valsts atbalsts nav reģionāli diferencēts. Un šobrīd jo īpaši nevar apskaust cilvēkus, kuri dzīvo pierobežā.

Savos pētījumu ziņojumu secinājumos mēs rakstījām, – jo tālāk no Rīgas, jo atšķirības lielākas. Un tā ir visās jomās, vienalga, par piemēru ņemam vidējos ienākumus, bezdarba līmeni vai skolas centralizēto eksāmenu rezultātus. Protams, ir arī laukos cilvēki, kuri var atļauties savus bērnus sūtīt uz skolu Rīgā, kur ir lielākas izglītības programmu izvēles iespējas. Bet cik daudz tādu ir? Ja kāds pilsētnieks iegādājas vasaras māju laukos, arī tas ir zināms pienesums darba iespējām – tiek algoti amatnieki, kas palīdz tās atjaunot, ir vajadzīgs kāds, kas tās uztur kārtībā un pieskata ziemā. Lai cilvēki dzīvotu laukos, katra darba iespēja ir svarīga – ne visiem pietiek darba lauksaimniecībā.

Ko par šiem procesiem saka socioloģiskās aptaujas – gadu laikā iedzīvotājiem mēdz mainīties priekšstati par vērtībām laukos?

– Kurš tad pasūta tādus pētījumus? Lai arī pārsvarā socioloģisko pētījumu kompānijām pasūta pētījumus par politisko partiju reitingiem, reizēm arī mēs, akadēmiskie pētnieki, paši mēdzam kaut ko papētīt pēc savas iniciatīvas. Kādā savā neliela mēroga pētnieciskā projektā par mazo zemnieku saimniecību izdzīvošanas stratēģijām dažādos Latvijas reģionos iekļāvu nelielu aptauju par paaudžu pēctecību, lai noskaidrotu, vai zemnieki ne tikai atstāj mantojumā zemi un mājas, bet arī sagaida, ka bērni turpinās darbu lauku saimniecībā? Jautājām, vai saimnieki novēl saviem bērniem šādu likteni, un jāsecina, ka šajā ziņā spiediena no vecākiem nav. Protams, ir bērni, kuri gatavi pārņemt šo rūpalu, un ir tādi, kuriem dzīve laukos ir trauma. Aptaujājām arī jauniešus, kuri studē lauksaimniecības specialitātēs, secinot, ka daudzi būtu gatavi un gribētu pārņemt vecāku saimniecības nākotnē.

Arī zemnieku saimniecību pēctecības jomā varam atsaukties uz citu valstu pieredzi. Piemēram, Īrijā valsts atbalsta jauniešus tieši pārejas procesā – brīdī, kad vecais saimnieks saimniecībā vēl ir, un jaunais gatavojas to pārņemt. Tad veidojas sava veida mentorings, jo svarīgs ir pats process, kad jaunietis nav līdz galam pieņēmis lēmumu, bet viņam ir iespēja pārbaudīt, kā notiek darbs saimniecībā.

Latvijā reģionu attīstībā diemžēl nav diferencētas pieejas – tas ir valsts politikas jautājums, kas būtu jārisina. Jo īpaši šajā laikā redzam, cik svarīgi ir saglabāt pierobežas teritorijas apdzīvotas. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, Latvijā ir izteikta iedzīvotāju koncentrācija Rīgā un Pierīgā. Savā laikā bankas veica analīzi, kuri iedzīvotāji visvairāk ņem kredītus, piemēram, mājokļa iegādei vai būvei. Un izrādījās, ka tie ir laucinieki. Bet jautājums, kuri tieši laucinieki? Tie, kas dzīvo Mārupē, Ādažos un citur Pierīgā! Savukārt, ja paanalizē atbalstu, kas bija paredzēts lauku attīstības programmas ietvaros jaunajiem zemniekiem, tad tas drīzāk bija viltus atbalsts. Jaunais zemnieks spiests ņemt kredītu, un ar to arī viss beidzas, jo ar to vienu atbalstīto traktoru viņš neko nevar iesākt, saimniekošanas uzsākšanai no pašiem pamatiem vajadzētu iegādāties pilnu tehnikas parku un vēl daudz ko citu.

Ja runājam par pilsētām, vai lauki var pastāvēt bez pilsētām un pilsētas – bez laukiem?

– Pilsētas ir salīdzinoši jauns veidojums – tikai aptuveni 5 tūkstoši gadu pirms mūsu ēras, un tur jau ir atbilde uz šo jautājumu. Lauki var pastāvēt, tikai jautājums, kādi lauki un ko mēs ar šo jēdzienu saprotam. Ja pabraucam, piemēram, pa Nīderlandi, tad, skatoties pa transportlīdzekļa logu, vienlaidus redzam vienu lielu pilsētu. Bet patiesībā tie ir lauki, tikai blīvi apdzīvoti. Savukārt Šveicē vai Norvēģijā laukos ir kalni, fjordi un dabiskās pļavas, jo tur tik vienkārši ar traktoriem pa kalniem nepabraukt. Turklāt šajās valstīs valsts ar dažādām atbalsta programmām nopietni aizsargā vietējos ražotājus, veicina bioloģiskās pārtikas ražošanu.

Kādu vienu būtisku atziņu par dzīvi laukos sabiedrībai vajadzētu saprast vēl labāk?

– Lauki arī ir Latvija, jo, cik tad mūsu Latvijā vispār vairs palicis? Plašākā mērogā var teikt, ka visi esam radi, draugi, paziņas, tādēļ mums vajadzētu turēties kopā un saprast, ka nevaram būt tikai pilsētnieki vai tikai laucinieki. Atpūsties un izklaidēties pilsētnieks grib aizbraukt uz laukiem, bet laucinieks – uz pilsētu. Un nevienlīdzība pilsētā nav tik liela kā laukos, jo, atkārtošos, laukos ir vai nu tie, kas var atļauties tur dzīvot, vai arī tie, kas nevar atļauties no laukiem tikt projām. Un tas nav labi, jo vidusslānītis ir ļoti plāns. Ir ļoti forši, ka jaunie cilvēki atgriežas, ir forši, ka pilsētnieki nāk uz laukiem dzīvot. Un nav nemaz tik slikti, ka daudziem pilsētniekiem ir vasaras mājas laukos. Mūsu ir tik maz, un tā ir mūsu kopīgā lieta, kā varam dzīvi organizēt – ar pašpalīdzību, ar sociālo ekonomiku, kas pie mums ir relatīvi jauns pasākums. Likumu par sociālo uzņēmējdarbību Latvijā pieņēma tikai 2017.gadā – tas ir salīdzinoši jauns likums, kas arī neaptver visas jomas. Ja zemnieku saimniecības varētu iegūt ienākumus arī no pakalpojumiem, ko tās sniedz sabiedrībai (ne vien no ražošanas un pārstrādes), tādā veidā varētu atrast daudz iespēju, gan kā cilvēkiem nodrošināt darbu, gan padarīt dzīvi laukos ērtāku. Šajā kontekstā valsts līmenī ir diezgan daudz, par ko domāt.

Runājot par valsts atbalstu, lauku cilvēki ir sadzirdēti?

– Ne visu lauku iedzīvotāju balsis vienlīdz labi sadzirdamas lēmumu pieņemšanas gaitā. Un tas nav nemaz tik vienkārši, jo lielajām, bagātajām saimniecībām ir savas lobiju organizācijas. Zemnieku Saeima (kas apvieno lielās zemnieku saimniecības) ir viens stāsts, bet LOSP (Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome) viedoklis jau ir daudz mazāk sadzirdams. Šī jumta organizācija pārstāv plašu dažādu ar laukiem saistītu organizāciju klāstu, kurām bez kopīgajām interesēm un vajadzībām ir arī atšķirīgās. Savukārt bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju pārstāvjus bieži pie kopējā apspriežu galda aicina kā tādus jaunākos brāļus. Šīm organizācijām ir ļoti atšķirīgas intereses, tās pārstāv dažādas lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģijas, pat vērtību sistēmas. Tās piedāvā dažādus produktus un pakalpojumus, pēc kuriem ir pietiekams pieprasījums. Tā darbojas tirgus ekonomika. Lielās saimniecības visbiežāk orientējas uz eksportu, bet maksātspējīgie pilsētnieki arī Latvijā grib ēst arvien kvalitatīvāku, zināmas izcelsmes un bioloģiski ražotu pārtiku. Kā izdzīvot tām vidēja lieluma un mazajām zemnieku saimniecībām, kas ir “pa vidu”, kā nodrošināt vidusmēra ienākumu Latvijas iedzīvotājus ar vietēji audzētiem, kvalitatīviem produktiem par pieejamu cenu? Vai ir vērts šos ražotājus atbalstīt ne tikai ar saukļiem “Ēd vietējo!” un līdzīgiem? Mana pētījuma fokuss bija uz to, kā laukos izdzīvot mazajām zemnieku saimniecībām, izvērtēt, vai inovatīvu produktu un pakalpojumu piedāvājums var palīdzēt laukus saglabāt apdzīvotus, nodrošināt lauku iedzīvotāju labklājību.

Nesen sadarbībā ar Agroresursu un ekonomikas institūtu piedalījāties projektā, kas bija veltīts lauksaimnieciskās ražošanas ietekmei uz lauku telpu. Kādas atziņas no tā guvāt?

– Vērojot attīstības tendences laukos, var secināt, ka notiek divu veidu procesi. Pašlaik aptuveni 7% lauku iedzīvotāju apsaimnieko 70% lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Principā notiek ražošanas resursu koncentrācija, kur zeme, protams, ir galvenais resurss, un tā nonākusi diezgan šauru aprindu rīcībā. Zemnieku saimniecību skaits sarūk, liela apjoma ražošana notiek apmēram 8 tūkstošos lielsaimniecību. Tomēr laukos ir daudz vairāk – vēl aptuveni 50 tūkstoši mazo saimniecību, kuru saražotais produkcijas apjoms nav tik iespaidīgs, bet bieži vien ir ekskluzīvas, arvien vairāk pieprasītas kvalitātes. Mazās un vidējās lauku saimniecības, kuras vienlaikus ir gan dzīvesvieta ģimenei, gan lauksaimnieciskās ražošanas uzņēmumi, uztur lauku ainavu un bioloģisko daudzveidību, saglabā laukus apdzīvotus, spēj piedāvāt gan tradicionālus amatnieku produktus, gan inovatīvus sociālos pakalpojumus, gan arī uzturēt dzīves vidi pievilcīgu tiem pilsētniekiem, kuri vēlas un var atļauties pārcelties uz dzīvi laukos vai vienkārši doties uz laukiem atpūsties brīvdienās.

Lauksaimniecības un mežsaimniecības produkcija ir liela eksporta daļa. Bet ko Latvija eksportē? Vai dizaina mēbeles? Nē. Pārsvarā šķeldu un kokmateriālus, graudus – produktus ar zemu pievienoto vērtību. Izaudzētā pārstrāde augstas kvalitātes produktos atpaliek. Un kur problēma? Lielās saimniecības ar lieliem apgrozījumiem rūpīgi kalkulē izdevumus, jo tām ir jārēķinās ar lieliem riskiem – nelabvēlīgiem dabas apstākļiem, cenu svārstībām pasaules tirgos un daudziem citiem potenciālajiem draudiem. Savukārt lielākās un vienkāršāk samazināmās izmaksas šajās saimniecībās veido darbaspēks, tādēļ lielās saimniecības objektīvi ir ieinteresētas iegādāties jaudīgu tehniku un samazināt darbinieku skaitu – likvidēt darbavietas, ieekonomēt uz cilvēkkapitāla rēķina. Un sekas tam mēs ļoti labi redzam – samazinoties iedzīvotāju skaitam, sociālā infrastruktūra laukos sabrūk, jo tā veidojusies lielākam iedzīvotāju blīvumam un tās uzturēšanas izmaksas ir augstas. Vai tie ir divi alternatīvi lauku attīstības scenāriji, no kuriem drīkst izvēlēties tikai vienu? Vai arī starp šiem saimniekošanas un lauku dzīvesveida modeļiem ir iespējama vismaz mierīga līdzāspastāvēšana vai pat harmoniska savstarpēji papildinoša simbioze? Laiks rādīs!

Arvien vairāk novērtē lauku pievilcību. “Ja agrāk daudzi devās uz pilsētām darba, izglītības un plašāku iespēju dēļ, tad tagad daļa sabiedrības meklē mierīgāku dzīvesveidu, tīrāku vidi un ciešāku saikni ar dabu. Turklāt šo procesu veicina arī attālinātā darba iespējas, kas ļauj strādāt, neatkarīgi no dzīvesvietas. Taču kopumā var teikt, ka laukos ir vai nu tie, kas var atļauties tur dzīvot, vai arī tie, kas nevar atļauties no laukiem tikt projām,” secina Aija Zobena.

FAKTI

• 2024. gadā valstī dzīvoja 69,7% pilsētu iedzīvotāju (1 miljons 294 tūkstoši) un 30,3 % (563 tūkstoši) lauku iedzīvotāju. Rīgas reģionā dzīvoja gandrīz puse (45,6%), savukārt pašā galvaspilsētā – 592 tūkstoši iedzīvotāju jeb 31,9% no visiem valsts iedzīvotājiem un 45,7% no pilsētu iedzīvotājiem.
• 2025. gadā valstī 69,8% bija pilsētu iedzīvotāji (1 miljons 288 tūkstoši) un 30,2 % (557 tūkstoši) lauku iedzīvotāji. Rīgas reģionā dzīvo gandrīz puse (46,0%) valsts iedzīvotāju. Savukārt pašā galvaspilsētā – 589 tūkstoši iedzīvotāju jeb 31,9% no visiem valsts iedzīvotājiem un 45,7% no pilsētu iedzīvotājiem.

*(Centrālās Statistikas pārvaldes dati)

APTAUJA

Vai jūs apsvērtu domu par pārcelšanos uz laukiem?

Jānis Supe: – Pārcelšanās uz laukiem pēdējos gados kļuvusi diezgan populāra – īpaši pēc pandēmijas, kad daudz pieejamāks kļuva attālinātais darbs. Arī manu draugu un paziņu vidū ir vairākas ģimenes, kas pēdējos gados spērušas šādu soli, tiesa gan, izvēloties lauku mājas salīdzinoši tuvu Rīgai. Attālums līdz galvaspilsētai Latvijā, manuprāt, ir ļoti nozīmīgs faktors šāda lēmuma pieņemšanā, jo daudzas iespējas pieejamas tikai Rīgā vai lielajās pilsētās. Es apsvērtu domu par pārcelšanos uz tālākiem laukiem, taču droši vien vēlākā dzīves posmā – plānoju savu pensijas dzīvi pavadīt dzimtajā vietā Balvu novadā. Šobrīd, aktīvajā darbaspēka vecumā, man ir svarīgas iespējas, ko piedāvā galvaspilsēta. Lai pārceltos uz laukiem, ļoti svarīgs ir arī jautājums par tuvējo infrastruktūru – lai būtu labi ceļi, ātrs interneta savienojums, pieejami veikali, dažādas iestādes, veselības aprūpe. Kopumā tendenci pārcelties uz laukiem vērtēju ļoti pozitīvi, jo, manuprāt, iespēja būt tuvāk dabai, elpot tīru gaisu, būt mierīgā vidē nāk par labu jebkuram cilvēkam.

Jeļena Šaicāne: – Ja godīgi – nē. Latvijas kontekstā. Un stāsts nav par to, ka laukos ir sliktāk. Nē! Vienkārši es jūtos sava te, Rīgā. Pēc vairāk nekā 20 gadiem droši varu apgalvot, ka šī dinamika, cilvēki, notikumi ir daļa no manas būtības. Lauki ir manā sirdī kā siltākās bērnības atmiņas – meža zemenes, garas smilgas ar aukstu rīta rasu un osis mājas pagalmā blakus akai… Jā, lauki ir veidojuši mani kā personību un būs daļa no manis vienmēr. Vienkārši dzīves gaitas mani aizvedušas tur, kur jūtos iederīgāka – pilsētā. Ja mazliet ar humoru un intrigu – pārceļoties uz laukiem, domātu par vietu, kur aug labas vīnogas “Pino Grigio” vīnam.

Aldis Bukšs: – Kopš pametu dzimto pusi, ik pa laikam domāju par atgriešanos laukos. Droši vien daļēji tie ir naivi romantiķa sapņi. Jo ilgāk esi projām, jo grūtāk atgriezties, jo tev jau ir iedzītas saknes arī tajā vietā, kurā esi dzīvojis līdz šim. 2021.gadā kopā ar sievu pavisam nopietni apsvērām atgriešanos dzimtajā pusē, precīzāk, Balvos. Atradām pat zemes gabalu, kuru gribējām pirkt, lai uzbūvētu nelielu māju. Taču pārdevējs gribēja šmaukties ar nodokļu apmaksu, tam es nepiekritu, tāpēc darījumu nenoslēdzām. Kopš meitas sākušas mācīties skolā Rīgā, iespēja, ka pavisam nopietni atgriezīsimies, būtiski samazinājusies. Viņām jau ir savi draugi, vide, no kuras negribētos izraut laukā. Tas gan daļēji saistīts ar paša pieredzi. Kad man bija deviņi gadi, mana ģimene pārcēlās no Balviem uz Baltinavu. Lai arī tagad priecājos par šo izvēli un iespēju augt zemnieku saimniecībā, tolaik bija grūti to pieņemt. Pēc dabas esmu introverts, tāpēc sākumā bija ļoti grūti iejusties jaunajā vidē. Neskatoties uz to, joprojām cenšamies būt Balvos un Baltinavā pēc iespējas vairāk. Neesmu atmetis arī domu par kādu māju vai mājiņu uz sev piederošās zemes Baltinavas pusē. Vai un kad tas būs, rādīs laiks. Pazīstu daudzus manus vienaudžus, kuri pārcēlušies atpakaļ uz laukiem, un absolūti lielākā daļa ar šo lēmumu ir apmierināti un laimīgi. Pirms pāris gadiem kopā ar Baltinavas vidusskolas direktoru rēķinājām, cik bērniem, kas tobrīd mācījās Baltinavas pirmsskolas iestādē, vecāki atgriezušies dzimtajā pusē. Un mums sanāca vairāk nekā puse.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/973767785431852