Rakstos

Kā pa jokam, joka pēc (03.03.2026.)

Lasīt, nevis ekrānu kasīt

2025.gadā svinam pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadi. “Vaduguns” publicē rakstu sēriju par grāmatu nozīmi laika griežos, kā mudināt lasīt un uzlabot lasītprasmi, lasītkāri, turklāt nodrošinot pēctecību, tādējādi stiprinot gan latviešu, gan latgaliešu garu un spītu. Sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā meklēsim atbildes, vai grāmatu un bibliotēku vēsture ir spogulis, kurā ieraugāmi nācijas intelektuālie meklējumi, sasniegumi un zaudējumi, attieksme pret savējiem un citādajiem. Tāpat uzsvērsim, ka tauta un tās valoda nevar pastāvēt bez savas grāmatniecības.

Tehnoloģiju uzdevums ir palīdzēt, nevis traucēt

Kopš 2012.gada skolēnu lasītprasme Latvijā ir pasliktinājusies, un 2022. gadā sasniegts tās zemākais punkts pēdējo 20 gadu laikā, – liecina 2024.gadā publiskotie Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas rezultāti. “Kādas ir lasītprasmes veicināšanas iespējas un metodes?” jautājām izglītības un kultūras jomā zinošām speciālistēm.

Diskusijā piedalās:

Lolita Kokoreviča, Bērzpils pamatskolas skolotāja, valodu (latviešu) un kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslas metodiskās jomas koordinatore, 2025.gadā saņēma Balvu novada domes Atzinības rakstu par pilsonisko un sabiedrisko aktivitāti, ieguldījumu izglītības jomas un novada attīstībā, pozitīvu izglītības iestādes tēla veidošanu un novada vārda popularizēšanu, amatierteātra “Jandāls” vadītāja un pasākumu scenāriju līdzautore;

Sanita Anckina, Rugāju vidusskolas skolotāja, izglītības metodiķe, titula Balvu novadā “Gada skolotājs 2025” īpašniece, Rugāju tautas nama dāmu vokālā ansambļa vadītāja;

Evija Krakope, Eglaines pamatskolas skolotāja;

Ruta Suseja, Balvu Centrālās bibliotēkas direktore.

Vai situācija ir mainījusies?

L.Kokoreviča: – Būtu naivi cerēt, ka pēc tik ilgas lejupslīdes situācija strauji mainīsies. Tā tas nestrādā. Ja kaut ko vajadzīgajā laikā palaižam garām, jāiegulda daudz lielākas pūles, lai sasniegtu labu rezultātu. Lasītprasme ir nepieciešama, lai izprastu ne vien literatūru, bet arī, piemēram, matemātiku, fiziku. Tā ir izglītības ieguves pamatprasme, tāpēc satraukumam patiešām ir iemesls. Pašreiz skolēnu lasītprasmes attīstīšanai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība ne tikai Latvijā. Iespējams, lasījāt par situāciju ar lasītprasmi Zviedrijā un plānotajiem pasākumiem tās uzlabošanā. Latvija nav izņēmums. Jau pāris gadus norisinās sabiedrības iesaistes kustība “Restarts lasīšanai”, kas turpina LNB lasīšanas veicināšanas iniciatīvas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”, “Grāmatu starts ” un “Skaļās lasīšanas sacensības”. Priecājos, ka mūsu novada skolās, skolu un publiskajās bibliotēkās notiek daudzveidīgi pasākumi, kuru mērķis ir motivēt skolēnus lasīt. Tāds pasākums, piemēram, ir lasīšanas konkurss “Lasi, ieklausies, domā”, kuru katru gadu organizē skolu bibliotekāru metodiskā apvienība. Ceru, ka, sadarbojoties visām ieinteresētajām pusēm – vecākiem, skolotājiem, bibliotekāriem un arī pašiem skolēniem –, situācija mainīsies. Kad pēc stundas pienāk 7.klases meitene un padalās iespaidos par grāmatu, kuru sākusi lasīt, saproti, kas viss patiesībā jau notiek.

S.Anckina: – Bērni lasa nepietiekami daudz. Tā diemžēl ir.

E.Krakope: – Lai gan šobrīd ļoti daudz tiek pievērsta uzmanība lasītprasmes uzlabošanai un tās nostiprināšanai – tiek pilnveidots mācību saturs, akcentēta lasītprasme visos mācību priekšmetos, vairāk uzmanības pievērsts agrīnajai lasītprasmei –, tomēr jāatzīst, ka būtisku uzlabojumu nav. Daļa bērnu lasa, bet angļu valodā, kas no vienas puses ir ļoti apsveicami, tomēr tas ietekmē jauniešu spēju izteikties un rada grūtības, piemēram, rakstot domrakstus, jo teikumu veidošanas uzbūve būtiski atšķiras. Lai varētu spriest par pārmaiņām, tam vajadzīgs ilgāks laika periods.

R.Suseja: – Kopš 2022.gada nav publiskoti jauni OECD starptautiskie rezultāti, tāpēc objektīvi nav iespējams apgalvot – situācija Latvijā ir būtiski uzlabojusies vai pasliktinājusies. 2025.gada datu apkopojums vēl nav pieejams. Tomēr mēs varam runāt par Balvu reģiona bērnu un jauniešu (lietotāju līdz 18 gadu vecumam) lasīšanas tendencēm. Šobrīd gan vēl notiek datu par 2025.gadu apkopošana un analīze. Vērojama aktīvo lietotāju skaita līdz 18 gadu vecumam stabilitāte (pat pieaugums) – Balvu Centrālajā bibliotēkā pieaugums par 8,5%, novadā – 1,5%. Pilsētā būtiski pieaudzis izsniegumu skaits vecuma posmā līdz 18 gadiem – par 24%, savukārt novadā – nedaudz sarucis – par 2%. Balvu reģiona bibliotēkas iegulda lielu darbu lasīšanas vecināšanā daudzveidīgās aktivitātēs – organizējot pasākumus, grāmatu izstādes, konkursus, piedaloties nacionāla līmeņa lasītveicināšanas programmās (Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija, Nacionālās skaļās lasīšanas sacensības). Esam novērojuši, ka pamatrādītāju pieaugumu ietekmējusi arī aktīva bibliotēkas darbības popularizēšana gan mājaslapā, gan sociālajos kontos, gan pilsētvidē afišu veidā u.c. Neskatoties uz kopējo bibliotēkas pamatrādītāju dinamikas stabilitāti, nopietns izaicinājums ir bērnu un jauniešu zemā lasītprasme, spēja izprast, analizēt tekstu un diskutēt par izlasīto.

Kā bērnus ieinteresēt lasīt?

L.Kokoreviča: – Ar savu piemēru. Lasītprasmes attīstīšana sākas jau ar bērna piedzimšanas brīdi, vēl bērna pirmslasīšanas periodā, kad vecāks lasa priekšā. Vēlāk, bērnam augot, abi kopā aplūko ilustrācijas. Pārrunā. Svarīgi, lai raisās iztēle. Vārdam jāiet roku rokā ar iztēli, tad arī bērnam būs interesanti lasīt. Otrs aspekts – ja vecāks tikai lasa priekšā un vēlāk grāmatu noliek plauktā, tas nedarbosies. Bērnam jāredz, ka vecāks brīvajos brīžos arī lasa. Ja gribam, lai interesi par grāmatu lasīšanu rosina tikai skola, bet paši bērnu radinām pie animācijas filmām (kaut arī labām un attīstošām), jo tā ir ērtāk, būs daudz grūtāk motivēt bērnu lasīt. Jā, protams, skola darīs visu iespējamo un arī dara. Kā labu piemēru varu minēt mūsu skolas 5./7.klases audzinātāju. Viņa kopā ar saviem audzēkņiem lasa “Bērnu žūrijas” grāmatas, lai pēc tam ar klasi varētu pārrunāt lasīto. Patiesībā par jautājumu, kā ieinteresēt bērnu lasīt, būtu vērtīgi aprunāties ar vecākiem, kuru bērni daudz lasa. Lasītprasmes attīstīšana kopš mazotnes ir investīcija bērnā, kas vēlāk atmaksāsies gan bērnam, gan vecākiem.

S.Anckina: – Bērnam ir jāredz, ka lasa ne tikai skolā, bet arī vecāki, māsas, brāļi. Kopā ar bērnu jāapmeklē bibliotēka. Mums ir tik jauka bibliotēka, tik interesantas nodarbības un aktivitātes. Tas noteikti piesaistītu bērnus lasīt un iepazīt grāmatas.

E.Krakope: – Interesi par lasīšanu nevar radīt tikai skola, to lielā mērā ietekmē situācija ģimenē. Manuprāt, ja bērns redzēs pieaugušo lasām, tad varbūt to uztvers kā normu. Svarīgi ir radīt mājās vidi, kur grāmatas atrodamas redzamā vietā un brīvi pieejamas. Tomēr, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju Latvijā, nākas sastapties ar realitāti, kad mājās nav pat grāmatplaukta vai labi, ja ir viena grāmata. Bibliotēkas piedāvā daudz pasākumu, tāpēc tās apmeklēšana bērniem kopā ar vecākiem varētu veicināt lasītprasmi un pozitīvu attieksmi pret grāmatām. Noteikti būtu jāļauj bērnam izvēles brīvība, kad viņš izvēlas lasīt savām interesēm atbilstošu literatūru. Iespējams, varētu palīdzēt arī kopīgas sarunas par izlasīto gan ar vecākiem, gan ar kādu no skolotājiem. Vienos no pēdējā laikā apmeklētajiem kursiem lektore dalījās pieredzē, ka skolā, kurā mācās viņas bērns, literatūras skolotāja uzdod lasīt grāmatu ne tikai saviem skolēniem, bet arī vecākiem. Tad izlasītā grāmata mājās tiek pārrunāta un skolēns var skolā dalīties ne tikai ar savām pārdomām par izlasīto, bet arī ar savu vecāku viedokli. Viens no pozitīvajiem piemēriem ir arī šī gada olimpiāde latviešu valodā un literatūrā, kur, tai gatavojoties, elektroniskā formātā bija jāizlasa A.Kļavja grāmatas “Melnais akmens” triloģijas pirmā grāmata “Ceļš uz nezināmo”. Pēc olimpiādes mūsu skolas meitenei radās interese izlasīt arī pārējās daļas, un viņa izteica vecākiem vēlēšanos tās iegādāties. Un tā visas trīs grāmatas meitene saņēma kā dāvanu savā dzimšanas dienā. Nu, re, grāmata atrada ceļu vismaz uz viena lasītāja sirdi.

R.Suseja: – Esmu vienisprātis ar pētnieci, doktora grāda pretendenti agrīnās bērnības studijās Portsmutas Universitātē (Lielbritānija) Zandu Fabriks, kura saka: “Mīlestība pret grāmatu lasīšanu, kas ir pamatakmens lasītprasmes attīstībai, sākas jau agrā bērnībā. Daudzi zinātniskie pētījumi liecina, ka lasītprasmes veidošanās ir cieši saistīta ar to, vai bērniem ikdienā lasa vecāki un citi pieaugušie. Ir svarīgi, lai bērni redzētu, ka pieaugušie uztver lasīšanu kā dabisku un patīkamu ikdienas dzīves sastāvdaļu. Bērniem augot, šie agrīnie piemēri kļūst par viņu ikdienas pieredzes pamatu, un pakāpeniski arī viņi paši attīsta mīlestību pret lasīšanu.” Tā kā esmu ne tikai bibliotēku jomas speciāliste, bet arī divu nu jau pieaugušu bērnu mamma, praksē iegūta zināma pieredze. Agrā bērnībā dēlam ļoti patika priekšā lasīšana. Mums bija grāmatiņa ar stāstiņu par pelēnu Peksi, kurš negribēja gulēt. Katru vakaru pirms gulētiešanas tā tika lasīta un pārlasīta. Noguruma brīžos lasot mēģināju izlaist lapas. Tiklīdz kāda epizode izlaista, dēls teica: “Mammu, lasi pēc kārtas – tu izlaidi Pekša zobu tīrīšanu!” Tas bija zināms rituāls un sava veida kārtība pirms gulētiešanas, kas lielā mērā asociējas ar drošību un tuvību, nevis pienākumu. Bērnus var ieinteresēt lasīt, ja lasīšana kļūst par brīvprātīgu, aizraujošu un emocionāli patīkamu pieredzi. Svarīga ir izvēles brīvība, pieaugušo piemērs un vide, kur grāmata nav pienākums, bet piedzīvojums. Svarīgākais ir padarīt lasīšanu par patīkamu pieredzi, nevis pienākumu.

Pirmo priekšstatu par literatūras lasīšanu sniedz mīklas, pasakas, stāsti un dzejoļi. Ar ko sākt?

L.Kokoreviča: – Tas nav tik būtiski, galvenais, kā minēju iepriekš, lai lasīšanas procesā raisās bērna iztēle. Vārds iet kopā ar attēlu. Tad viss būs kārtībā. Nesen lasīju savam divgadīgajam mazdēlam latviešu tautas pasaku “Zvēri un abru taisītājs”. Grāmatā bija uzlīmes, bērns uzmanīgi klausījās un sekoja līdzi, ar pirkstiņu pieskaroties attiecīgajai bildītei grāmatā. Grāmatu lasījām trīs reizes. Tātad aizgāja.

S.Anckina: – Pirkstiņrotaļas, tautasdziesmas, spēles ar mīklu minēšanu, dzejoļi, audio pasakas, stāsti.

E.Krakope: – Jau mazuļa pirmajā dzīves gadā ļoti nozīmīga loma ir dažādām pirkstiņspēlēm, jo tās veicina runas attīstību, ritma izjūtu un valodas prasmes. Noteikti ieteiktu sākt ar pasakām. Sākumā vecāki tās var lasīt bērnam katru vakaru pirms gulētiešanas – tas rada drošības sajūtu un veido patīkamu ikvakara rituālu. Ja nav iespējas lasīt pašiem, var atskaņot arī audio pasakas. Ļoti nozīmīga ir arī kopīga grāmatu attēlu skatīšanās. Pat, ja bērns vēl nemāk lasīt, bilžu aplūkošana, to pārrunāšana un jautājumu uzdošana pamazām rada interesi par grāmatām un vēlmi iepazīt tās patstāvīgi. Svarīgākais ir sākt to darīt jau agrā vecumā, darīt to regulāri un padarīt lasīšanu par patīkamu kopīgu piedzīvojumu.

R.Suseja: – Pirmo priekšstatu par literatūru bērns iegūst caur klausīšanos un valodas skaistuma izjūtu. Tāpēc sākt vajadzētu ar vienkāršākajām un ritmiskākajām formām – mīklām, skaitāmpantiem, tautasdziesmām un īsiem dzejoļiem. Tie attīsta valodas izjūtu, atmiņu un interesi par vārdu spēli. Nākamais solis ir pasakas un īsi stāsti, kuros bērns var iejusties varoņu lomās un piedzīvot stāsta notikumus. Svarīgi ir, lai pirmā pieredze būtu emocionāli pozitīva – lai grāmata saistās ar siltumu, kopā būšanu un atklāšanas prieku. No klausīšanās pakāpeniski pārejam uz patstāvīgu lasīšanu, ļaujot bērnam izvēlēties sev interesējošu saturu. Galvenais nav teksta sarežģītība, bet interese un prieks par lasīšanu.

Cik bērnu grāmatās ir svarīgas ilustrācijas?

L.Kokoreviča: – Sākumā, kad bērnam vēl tikai veidojas iztēle, ir svarīgas, jo bērns klausās, viņam vēl nav zināšanu, kādas izskatās daudzas lietas. Ilustrācijas palīdz tās iepazīt, tā veidojas arī viņa vārdu krājums – priekšmetu, krāsu, emociju, dzīvu būtņu nosaukumi. Vēlāk jau viņš pats lasot iztēlē uzburs varoņu izskatu, notikumus.

S.Anckina: – Manuprāt, ļoti svarīgas. Mūsdienās bērna uzmanību grāmatai piesaista tieši ilustrācijas – krāsainas, košas, smieklīgas. Tas bērnam rada interesi par konkrēto grāmatu. Atceros savas bērnības grāmatas – dažās ilustrācijas bija reti sastopamas vai to vispār nebija, bet tas rosināja fantāziju, iztēloties gan stāsta varoņus, gan vietu.

E.Krakope: – Ļoti svarīgas, īpaši pirmsskolas un sākumskolas vecumā. Ilustrācijas palīdz labāk saprast tekstu, rosina iztēli, rada emocionālu saikni ar izlasīto stāstu vai pasaku, kā arī motivē turpināt lasīt. Dažkārt ilustrācija var pastāstīt vairāk nekā pats teksts. Bieži vien grāmatas vizuālais noformējums var būt noteicošais, lai bērns vispār paņemtu grāmatu rokās.

R.Suseja: – Ilustrācijas nav tikai rotājums, bet būtiska lasīšanas procesa daļa, īpaši agrīnā vecumā. Tās palīdz bērnam saprast tekstu, attīstīt iztēli un uzturēt interesi par grāmatu. Bieži vien attēls ir pirmais, kas piesaista uzmanību un iedrošina bērnu sākt lasīt. Labi ilustrēta grāmata var kļūt par bērna pirmo soli ceļā uz patstāvīgu un ieinteresētu lasīšanu. Manā bērnībā mīļākās bija Margaritas Stārastes ilustrētās grāmatas.

Ir daļa vecāku, kuri savas atvases jau kopš mazotnes radina runāt, arī lasīt dažādās valodās. Kā jūs vērtējat iespējamo modeli vienlaikus mācīt lasīt, piemēram, latviešu literārajā valodā un latgaliski?

L.Kokoreviča: – Uzskatu, ka jebkura valoda tikai bagātina cilvēku. Jo agrāk tās sāk apgūt, jo vieglāk to izdarīt. Ja vecāks māca bērnu lasīt latgaliski, lai notiek! Latgaliešu valoda ir ļoti sulīga, tajā ir arī vārdi, kuri kādu norisi izsaka precīzāk nekā tas ir literārajā valodā, piemēram: ej apleik (ej apkārt). Šobrīd arvien vairāk bērnu izvēlas lasīt grāmatas angļu valodā. Arī pret to neesmu. Galvenais, ka lasa. Protams, kā latviešu valodas skolotāja jūtu šādas tendences sekas – skolēnu rezultāti angļu valodas eksāmenā ir augstāki nekā latviešu valodā.

S.Anckina: – Nekad neesmu sapratusi, kāpēc nerunāt latgaliski, ja mēs dzīvojam Latgalē? Zināt un prast runāt vēl vienā valodā ir liela vērtība. Par zināšanām angļu, franču vai jebkurā citā valodā mēs taču priecājamies, vai ne? Kāpēc ne latgaliski?

E.Krakope: – Divvalodība pati par sevi nav šķērslis, tā attīsta valodas izjūtu un elastīgāku domāšanu. Ja ģimenē tiek lietota latgaliešu valoda, paralēla lasītprasmes attīstīšana latviešu literārajā valodā un latgaliski var bagātināt bērna identitāti un valodas prasmes. Svarīgi, lai lasītmācīšanas process noritētu dabiski, pozitīvā gaisotnē bez pārmērīgas uzspiešanas, kā arī, lai sākumposmā katra valoda tiktu apgūta atsevišķos tekstos, neveidojot abu valodu sajaukumu.

R.Suseja: – Uz šo jautājumu varu atbildēt gan profesionāli, gan personīgi. Daudzvalodība bērnam nav šķērslis – tieši pretēji, tā ir bagātība. Pētījumi liecina, ka bērni spēj apgūt vairākas valodas paralēli, ja katrai no tām ir dabiska vide un regulārs lietojums. Arī latviešu literārās valodas un latgaliešu rakstu valodas apguve līdztekus ir iespējama un vērtējama pozitīvi. Svarīgākais ir konsekvence un pozitīva attieksme – lai valoda netiktu uztverta kā pienākums, bet kā daļa no identitātes un ģimenes kultūras. No savas pieredzes varu teikt – bērni valodas nejauc, ja pieaugušie tās lieto skaidri un dabiski. Viņi ļoti labi uztver, kurā situācijā un ar ko runā vienā vai otrā valodā. Grāmatas šajā procesā ir lielisks atbalsts. Esmu priecīga, ka manā ģimenē gan šaurākā, gan plašākā lokā skan četras valodas – latviešu, latgaliešu, angļu, krievu. “Daudzvalodība ir kognitīva priekšrocība: runājot un lasot dažādās valodās, mēs atveram durvis uz daudzām neapjaustām un neatklātām pasaulēm,” saka slovēņu pētnieks Miha Kovāčs.

Kā radīt saspēli starp vārdu, krāsu un iespēju darboties?

L.Kokoreviča: – Te jārunā par starpdisciplinaritāti. Pirmsskolā un skolā tā notiek, sadarbojoties vairākām jomām. Piemēram, literatūrai un vizuālajai mākslai. Skolēni lasa dzejoļus, izvēlas vienu, iztēlojas un zīmē ilustrācijas. Otrs piemērs – literatūra, vizuālā māksla, datorika un mūzika. Skolēni lasa dzejoli, veido kadrus, zīmē fonu, tēlus, veido Stop Motion (Stpokadra) animāciju, pievieno mūziku. Mūsu novada skolās strādā daudz radošu skolotāju, kuru izdomai nav gala. Zinu vēl vairākus labus piemērus, kā skolotāji rada saspēli starp vārdu, krāsu un iespēju darboties. Arī vecāks mājās to var. Šobrīd ir tik daudz iespēju – grāmatas ar uzlīmēm, krāsojamās grāmatas, klausāmgrāmatas, dažādi ieteikumi un uzdevumi, kurus var izmantot.

S.Anckina: – Mūsdienās tik daudz dažādu interesantu, izglītojošu materiālu, spēļu, pat aplikāciju. Galvenais – atrast tam laiku ikdienas skrējienā.

E.Krakope: – Var veidot izlasītajam ilustrāciju kolāžas, var iestudēt nelielas ainiņas, izveidot savu grāmatu, izmantot mūziku, dažādas kustības. Tāpat var arī praktiski padarboties, piemēram, pēc teksta izlasīšanas izmēģināt kādu recepti.

R.Suseja: – Šajā saspēlē grāmatai jākļūst par radošu pieredzi. Teksts rosina domāt, ilustrācija – just, bet praktiska iesaiste ļauj bērnam pašam piedzīvot un turpināt stāstu. Bibliotēka ir ideāla vieta, kur pēc lasījuma bērni zīmē varoņus, veido kolāžas, izspēlē pasakas vai pat sacer turpinājumu. Tad literatūra kļūst dzīva un interesanta.

Cik un vai svarīgi iet kopsolī ar laiku, darbā ieviešot jaunas metodes un tehnoloģijas?

L.Kokoreviča: – 21. gadsimts diktē savus noteikumus. Digitalizācija skolās notiek ļoti strauji. Taču tehnoloģiju uzdevums ir palīdzēt, nevis traucēt. Daudzas skolas pašreiz sāk atteikties no mājasdarbu uzdošanas. Kāpēc? Nav jēgas labot ChatGPT darbus. Skolēni pārāk paļaujas uz tiem, aizmirstot vienu patiesību – MI var izmantot vien tas, kuram pašam ir pietiekami daudz zināšanu, lai izsvērtu, vai piedāvātā informācija ir ticama. Nepārprotiet, neesmu pret MI, taču arī MI var kļūdīties, tāpēc jāprot to izmantot. Skolēnus jāmāca, kā to darīt. Esmu pieteikusies “Stars” kursiem par mākslīgā intelekta izmantošanu humanitārajās zinātnēs, lai labāk skolēniem varētu palīdzēt. Un tomēr uzskatu, ka nekas tik labi neattīsta cilvēka smadzenes, kā rakstīšana ar roku, tāpēc stundās savs laiks ir pierakstu burtnīcai, pildspalvai, drukātajai mācību grāmatai un savs laiks – tehnoloģijām. Visam jābūt samērīgi. Zviedrijā speciālisti ir atzinuši – “digitālie mācību rīki jāievieš tikai tādā vecumā un veidā, kad tie veicina, nevis bremzē mācīšanos”. Piekrītu.

S.Anckina: – Protams, jāiet līdzi laikam, tehnoloģijas ir jāpārvalda un jāpielieto, bet nevar aizmirst par pamatlietām. Jaunajām metodēm ir jābūt balstītām ne tikai uz teoriju, bet gan uz praksē pārbaudītu un veiksmīgu rezultātu.

E.Krakope: – Ļoti svarīgi, bet ar mēru. Digitālās tehnoloģijas var būt lielisks palīgs lasītprasmes apguve – gan audio grāmatu, gan e-grāmatu un dažādu lasīšanas lietotņu izmantošana. Tās var arī izmantot bērniem ar disleksiju un padarīt uzdevumus interaktīvus. Tehnoloģijas var palīdzēt mācīties. Taču tās nespēj aizstāt sajūtu, kad stāsts kļūst par personīgu piedzīvojumu, kas dzīvo nevis ekrānā, bet sirdī. Tās nevar aizstāt tuvības sajūtu ar grāmatu: ne grāmatas smaržu, vieglo papīra čaukstu, ne lappušu pāršķiršanas kluso ritmu.

Kā avīzēm, žurnāliem un grāmatām nepazust laika griežos, kad jaunatnei pievilcīgāki ir datori un ar pirkstu bakstāmie ekrāni?

L.Kokoreviča: – Protams, informāciju vieglāk un ātrāk sameklēt datorā vai telefonā, arī avīzes un grāmatas var lasīt digitāli, tomēr nedomāju, ka avīzes, žurnāli un grāmatas drukātā formā varētu pazust. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri joprojām abonē žurnālus, laikrakstus. Pērk un lasa grāmatas, iesaka cits citam. Arī daudzi skolēni labāk izvēlas lasīt daiļdarbu drukātā grāmatā, nevis digitāli.

S.Anckina: – Ļoti ceru, ka arī pēc 50 gadiem tiks lasītas avīzes un žurnāli. Vai lasīs visi bērni un jaunieši, nezinu.

E.Krakope: – Manuprāt, tas ir neizbēgami. Reti vairs kāds mūsdienās iegādājas avīzes un žurnālus, jo bieži vien noteicošais faktors ir finansiālās iespējas, kā arī lielākā daļa informācijas ir pieejama interneta lietotnēs. Lai uzrunātu jaunatni, vajadzētu veidot tematiskus izdevumus par viņiem aktuālām tēmām, jāveido vizuāli pievilcīgs saturs, varētu apvienot drukāto ar digitālo (QR kodi), jārada kopīga lasīšanas pieredze ģimenē un skolā. Grāmatām būtu jāsniedz tas, ko ekrāns nespēj – mieru un koncentrēšanos.

R.Suseja: – Avīzes, žurnāli un grāmatas nepazudīs, ja tās spēs būt tur, kur ir lasītājs – gan drukātā, gan digitālā formā. Mēs nevaram konkurēt ar ekrānu ātrumu, bet varam piedāvāt to, ko ekrāns nespēj – klātbūtnes sajūtu. Jauniešus nepiesaista pats papīrs vai formāts – viņus piesaista saturs, aktualitāte un iespēja iesaistīties. Tāpēc svarīgi ir runāt ar jauniešiem viņu valodā, piedāvāt aktuālas tēmas, veidot diskusijas un radošas aktivitātes par lasīto. Bibliotēka nav tikai vieta, kur glabā grāmatas, tā ir vieta, kur satiekas idejas, cilvēki un pieredzes. Ja radām vidi, kur jaunietis jūtas gaidīts un iesaistīts, arī drukātais vārds saglabā savu vērtību.

Kā un vai pedagogi var sekmēt bērnu mācīšanās procesu, piedāvājot reālās dzīves situācijas?

L.Kokoreviča: – Ja skolēns redz, kur un kā konkrētās zināšanas var noderēt, viņam ir lielāka motivācija mācīties. Esmu redzējusi, kā mūsu matemātikas skolotāja ar bērniem veica dažādus mērījumus skolas gaitenī vai bioloģijas un dabaszinību skolotājas dodas ārā, lai veiktu pētījumus tur. Tie ir tikai daži piemēri. Neviens mācību priekšmets nav atrauts no reālās dzīves. Arī literatūra nē. Caur to skolēni attīsta savas emocijas, raksturu, arī prasmes. Saprot, kā var un vajag darīt, kā nav ieteicams.

S.Anckina: – Mācāmies ik uz soļa – lasām, rēķinam, novērojam, salīdzinām, secinām, ejot uz ēdamzāli, braucot autobusā, ejot pastaigā, spēlējoties ārā u. tml.

E.Krakope: – Jā, pedagogi var būtiski sekmēt bērnu mācīšanās procesu, piedāvājot reālas dzīves situācijas, un to jau mūsdienās skolas īsteno praksē. Reālās dzīves situācijas palīdz skolēniem saprast, kā iegūtās zināšanas tiek izmantotas ikdienā. Tas padara mācīšanos jēgpilnu un saistošu. Ja bērns redz, ka uzdevumam ir praktiska nozīme, viņš mācās ar lielāku interesi un motivāciju. Šāda pieeja attīsta arī augstākā līmeņa domāšanas prasmes – analizēšanu, problēmu risināšanu, lēmumu pieņemšanu. Dzīvē bieži vien nav tikai viena pareizā risinājuma, tāpēc skolēni mācās izvērtēt dažādas iespējas un pamatot savu viedokli. Turklāt, strādājot ar reālām situācijām, tiek attīstītas arī sociālās prasmes – sadarbība, komunikācija, atbildība. Projektu darbi, diskusijas, lomu spēles un praktiski uzdevumi palīdz skolēniem sagatavoties patstāvīgai dzīvei. Mācīšanās procesā var lasīt dažādu ziņu rakstus, rakstīt iesniegumus, vēstules, analizēt līgumus, sludinājumus. Var izlasīt kāda ēdiena recepti un kopā pagatavot ēdienu, mācīties nolasīt karti un izplānot kādu ceļojuma maršrutu.

R.Suseja: – Protams, pedagogs var sekmēt bērnu mācīšanās procesu caur reālās dzīves situāciju izspēli. Piemēram, dot ar ikdienu saistītu uzdevumu – budžeta plānošanu, informācijas meklēšanu vai vietējās kopienas izpēti. Savukārt bibliotēka šajā procesā var būt dabisks sadarbības partneris. Šeit bērni var apgūt, kā meklēt un izvērtēt informāciju, strādāt ar dažādiem avotiem, analizēt presi, pētīt utt. Tā mācīšanās kļūst praktiska un jēgpilna.

Vai skolotājiem un bibliotekāriem, veicinot lasītprasmi un lasītprieku, vienlaikus jāveicina arī skolēnu pozitīva uzvedība? Tas iet vai neiet kopā?

L.Kokoreviča: – Tas iet roku rokā. Jebkurš daiļdarbs kaut ko māca, ļauj lasītājam sevi un citus labāk saprast. Cits māca empātiju, cits – ka būt pieklājīgam ir labi, cits – paņēmienus, kā pārvarēt bailes. Tā varētu turpināt. Tā jau ir tā tekstpratība, ko skolēns saprot lasot, pat, ja kaut kas tieši nav nosaukts. Skolotājs māca to saskatīt. Jebkurā mācību stundā, ne tikai literatūras, ir audzinošais brīdis.

S.Anckina: – Mācību process un uzvedība iet kopsolī. Kā gan to var atdalīt?

E.Krakope: – Tas noteikti iet kopā, jo lasītprasmes veicināšana un pozitīvas uzvedības attīstīšana viena otru papildina. Lasīšana attīsta skolēnu spēju saprast citus, māca empātiju, palīdz iepazīt dažādas situācijas un rīcības modeļus, kā arī analizēt rīcības sekas. Literatūra palīdz arī labāk atpazīt un regulēt emocijas. Mūsu skola jau otro gadu iesaistās KiVa antibulinga programmā, kurā, manuprāt, viens no vērtīgākajiem ieguvumiem ir iespēja klases stundās kopā ar dažādu grāmatu varoņiem veicināt izpratni par bulingu. Stundās tiek lasīti grāmatu fragmenti un analizēti literārie tēli, iedziļinoties viņu pārdzīvojumos un rīcībā.

R.Suseja: – Bibliotēkas primārais uzdevums ir radīt vidi, kurā lasīšana ir prieks un brīvprātīga izvēle. Uzskatu, ka pozitīva uzvedība var tikt stiprināta caur literatūru, sarunām un cieņpilnu vidi, nepadarot to par kontroles vai disciplinēšanas instrumentu.

Vai jāspiež lasīt “ar varu”, maksājot vai citādi mantiski motivējot?

L.Kokoreviča: – Nē, nav jāspiež un nav jāmaksā. Tas mazinās lasīšanas vērtību. Lasīt jau varbūt lasīs, bet vai ko iegūs? Ir tāds teiciens: “Apetīte rodas ēdot.” Tas lieliski atainots Anšlava Eglīša novelē “Izsalkuša zēna pavārgrāmata”, tikai citādā kontekstā. Tur vecāki maksāja Arno (galvenajam varonim), lai viņš ēstu. Tie, kuri šo noveli ir lasījuši, zina, kā auga Arno apetīte un kā viss beidzās. Radās tādi apstākļi, kad Arno ēda visu, ko vien deva arī bez maksāšanas. Tāpat ar lasīšanu – jārada tādi apstākļi vai situācija, kad bērns saprot, ka ir jālasa, citādi nevar.

Jebkura spiešana lasīt “ar varu” rada pretreakciju. Atceros no saviem skolas gadiem. Kaut arī biju no tiem, kuri lasa obligāto literatūru, brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus” izlasīju vēlāk, studējot augstskolā.

S.Anckina: – Jālasa pašiem, jālasa kopā, jāmudina lasīt jebkur, jebkurus uzrakstus, kaut vai jāmudina rakstīt un lasīt īsziņas, nevis ierunāt balss ziņu.

E.Krakope: – Piespiešana rada pretestību. Materiāla motivācija (nauda, balvas) var dot īslaicīgu efektu, bet neveido patiesu lasītprieku. Lasīšanai jākļūst par ieradumu un vērtību, nevis sodu vai mantisku darījumu.

R.Suseja: – Šis ir ļoti jūtīgs jautājums. Īsā atbilde – lasīšana “ar varu” vai ar materiālu atlīdzību var dot īstermiņa efektu, bet bieži kaitē ilgtermiņa motivācijai. Par lasīšanu var samaksāt, bet par lasītprieku – ne. Ilgtspējīgāk ir veidot interesi un piederības sajūtu, nevis atkarību no balvām. Viens gan jāsaprot – lasīšana ir piepūle un darbs katram ar sevi.

Kā vecākiem izvēlēties savam bērnam atbilstošāko lasāmvielu?

Lolita Kokoreviča: – Pēc interesēm. Piemēram, sportistam var ieteikt grāmatas par sportu vai sportistiem, tādas kā Kristapa Porziņģa “Brālis” vai Kobe Braianta “Mambas mentalitāte: Kā es spēlēju”, pēdējā gan angļu valodā.

Sanita Anckina: – Vienmēr var sākt ar bērnu žūrijas piedāvātajām grāmatām un ar ekskursiju uz tuvāko ciema vai skolas bibliotēku.

Evija Krakope: – Svarīgi vērā ņemt bērna intereses, pievērst uzmanību burtu lielumam un teksta apjomam, uzticēties bibliotekāru un pedagogu ieteikumiem un izvēlēties bērna vecumam atbilstošu lasāmvielu, lai tā būtu saprotama un nebūtu pārāk sarežģīta. Lai arī kā gribētos, bet neuzspiest bērnam lasīt savus bērnības favorītus vai arī, piemēram, tikai “klasiku”. Manuprāt, daudz svarīgāk ir, lai bērns vispār lasa. Un galvenais – arī pašiem vecākiem lasīt grāmatas, lai bērns to redz un ņem no vecākiem piemēru.

Ruta Suseja: – Izvēloties bērnam piemērotāko lasāmvielu, vecākiem jāņem vērā šādi aspekti: vecums un lasītprasmes līmenis, bērna intereses un personība. Bibliotēkai šajā procesā ir būtiska loma, jo mēs varam konsultēt vecākus, ieteikt vecumposmam atbilstošas grāmatas, veidot tematiskus grāmatu plauktus, organizēt lasīšanas veicināšanas pasākumus. Svarīgākais ir radīt bērnam pozitīvu lasīšanas pieredzi, jo interese par grāmatām visbiežāk veidojas tieši no patīkama pirmā iespaida.

Noslēgumā iesaku izlasīt Mihas Kovāča grāmatu “Lasu, tātad esmu: 10 iemesli, lai lasītu grāmatas digitālajā laikmetā”. Uz satikšanos Balvu Centrālajā bibliotēkā!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Kā pa jokam, joka pēc” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1279417057435157

Kā pa jokam, joka pēc (24.02.2026.)

2025.gadā svinam pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadi. “Vaduguns” uzsāk rakstu sēriju par grāmatu nozīmi laika griežos, kā mudināt lasīt un uzlabot lasītprasmi, lasītkāri, turklāt nodrošinot pēctecību, tādējādi stiprinot gan latviešu, gan latgaliešu garu un spītu. Sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā meklēsim atbildes, vai grāmatu un bibliotēku vēsture ir spogulis, kurā ieraugāmi nācijas intelektuālie meklējumi, sasniegumi un zaudējumi, attieksme pret savējiem un citādajiem. Tāpat uzsvērsim, ka tauta un tās valoda nevar pastāvēt bez savas grāmatniecības.

Video un drukātā vārda mijiedarbība

Lai arī digitālās vides ēra arvien vairāk pārņem līdz šim ierastās tradicionālās vērtības, ir lietas, kuras palikušas nemainīgas. Viena no tām ir grāmatas, no kurām dzīves gudrību joprojām smeļas jebkuras paaudzes cilvēki. Lai tam kā apliecinājums kalpo arī šī publikācija, kurā par lasīšanas svarīgo nozīmi uzrunājām gan cilvēkus, kuriem ir gadu desmitiem bagāta pieredze grāmatu lasīšanā, gan arī mūsu jaunākās paaudzes pārstāvjus, kuri aizrautīgi dalījās par saviem pirmajiem soļiem grāmatu pasaulē un nolasīja savu iecienītāko grāmatu fragmentus, kas aplūkojams videoklipā – laikraksta “Vaduguns” profila sociālajā tīklā “Facebook”!

Ar cilvēku jārunā valodā, kādu viņš saprot

Saruna ar bijušo ilggadējo Balvu Centrālās bibliotēkas direktori un Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāti RUTU CIBULI – cilvēku, kuras dzīvē grāmatām allaž bijusi īpaša vērtība.

Mēdz teikt, ka lasītājs nodzīvo tūkstoš dzīves pirms nomirst, bet cilvēks, kurš nelasa, izdzīvo tikai vienu dzīvi. Kā domājat Jūs?

– Nevar nepiekrist šiem amerikāņu rakstnieka Džordža Reimonda Ričarda Mārtina vārdiem. Atšķirība tikai tā, ka dažas no šīm dzīvēm izdzīvojam virspusēji, bet citas izlasītās grāmatas mūs ietekmē ļoti pamatīgi. Runājot par personīgo lasīšanas pieredzi un metodiku, izdalu divus lasīšanas veidus. Proti, ir grāmatas, kuras lasu ļoti rūpīgi un tās neņemu bibliotēkā, bet nopērku, jo pārdomāju katru izlasīto vārdu un pasvītroju konkrētas domas un atziņas, pie kurām varu ilgāk pakavēties vai vēlāk savā dzīvē atgriezties. Arī šobrīd lasu grāmatu, par kuru uzreiz sapratu, ka to lasīšu ilgi, rūpīgi un ka tā ir jāpērk – Ingas Ābeles romānu “Mīlamā” par ievērojamo latviešu dzejnieci un dramaturģi Aspaziju. Savukārt otrs mans lasīšanas veids saistās ar konkrētu grāmatu iepazīšanu, kuras mani tik ļoti neietekmē, bet vienlaikus to saturs ir būtisks, jo ir svarīgi būt aktuālajā informācijas laukā. Proti, tie ir dažādi izdevumi (piemēram, populārzinātniskas grāmatas, rakstu apkopojumi), kurus, paņemot rokās, iepazīstos ar informācijas izklāsta veidu un saprotu, kas un kad man varētu noderēt. Un tieši šis lasīšanas veids ir tas, kad netiek pilnvērtīgi izdzīvota vēl viena dzīve, bet saņemtā informācija tāpat paliek ne tikai manā informatīvajā, bet arī emocionālajā bagāžā. Tas tādēļ, jo tā nav ātri sameklēta informācija interneta pārlūkprogrammā, bet ar konkrēto tēmu esmu iepazinusies krietni personīgāk.

Minējāt Ingas Ābeles romānu “Mīlamā”. Vai priekšroku dodat latviešu literatūras autoriem?

– Nevaru teikt, ka man ir izteikti literatūras favorīti, jo cilvēka intereses dzīves laikā attīstās un pilnveidojas. Ingas Ābeles romāns “Mīlamā” šobrīd ir viens no lielākajiem latviešu literatūras notikumiem, kuru vēl jo vairāk vēlos iepazīt tādēļ, ka grāmatas autori pazīstu personīgi, turklāt viņai ir radniecības saknes mūspusē. Arī Ingas Ābeles domu gājiens ir ļoti saistošs. Jāuzsver, ka priekšroku dodu grāmatām ar pievienoto vērtību, bet vieglus kriminālromānus un citus šāda veida izdevumus nolieku grāmatu plaukta tālākajā stūrī. Piemēram, ļoti patīk grāmatas par ievērojamiem cilvēkiem. Joprojām labā atmiņā palikušas emocijas, kad lasīju par bijušo ASV prezidentu Džozefu Baidenu. Jā, gadi nestāv uz vietas, un šobrīd viņš sasniedzis ļoti cienījamu vecumu, bet patiesībā šī valstsvīra dzīves ceļš ir apbrīnojams. Lasot grāmatu par Džozefu Baidenu, var gūt sapratni, cik grūtā cīņā nākušas tādas vērtības kā brīvība un vienlīdzība. Turklāt šī cīņa notikusi pavisam nesen, pirms dažiem gadu desmitiem. Tādēļ vēlētos, lai ikviens, kurš šīs vērtības uzskata par pašsaprotamām un pret tām izturas vieglprātīgi, zina, ka tās izcīnītas smagā darbā. Grāmatas par cilvēkiem, kuri sasnieguši lielus augstumus, uz dzīvē notiekošo liek paskatīties no cita skatpunkta.

Vai, atverot Jums interesi raisījušas grāmatas vākus, jūtat tās sniegto spēku un iedvesmu?

– Pilnīgi noteikti! Patīk lasīt no rītiem, kad prāts ir brīvs no citām domām un darbiem, tad varu pilnībā saplūst ar izvēlēto grāmatu. Jebkuru grāmatu, kas man nešķiet pieņemama vai interesanta, varu aizvērt, bet ikdienas gaitām ir tendence cilvēku sadrupināt. Tomēr no savas dzīves ikdienas gaitas nevaru izslēgt, jo man jāpieņem viss, kas notiek manā pasaulē – gan labais un sliktais, gan arī tas, kas varbūt pamazām drupina.

Ieminējāties par nepieņemamām grāmatām. Vai esat lasījusi grāmatas, kuras saturs Jums nav tuvs, bet vienlaikus to svarīgi zināt?

– Cilvēki, kuri mani pietiekami labi pazīst, zina, ka grāmatas dalu divās daļās. Proti, ir grāmatas, pēc kuru izlasīšanas kaut ko iegūstu, bet ir arī grāmatas, kuru neizlasīšanā neko nevaru zaudēt! Tomēr jāiepazīst arī daļa grāmatu, kuras nav manā interešu lokā, bet tās nepieciešamas, lai komunicētu ar citiem cilvēkiem.

Bet vai atceraties pirmo izlasīto grāmatu?

– Atceros gan, jo manā bērnībā grāmatu bija ļoti maz – dzīvoju laukos, arī bērnudārzā negāju. Tas bija latviešu rakstnieces Annas Sakses dzejoļu krājums pirmsskolas vecuma bērniem “Gunas darba diena”. Bērnībā man bija tikai viena lelle, kuru tad arī nosaucu par Gunu! Tāpat lasīju Vilhelma Buša grāmatu “Makss un Morics”, kas joprojām ir diezgan populāra. Abu galveno varoņu – zēnu Maksa un Morica – grāmatā aprakstītās delverības zināju no galvas. Un, kad no rīta pamodos, viņu palaidnības nodeklamēju no grāmatas pirmās līdz pēdējai lappusei! Jāiebilst, ka liels lasītājs bija mans tēvs. Viņš mēdza teikt, ka līdz brīdim, kamēr nebūšu izlasījusi padomju rakstnieka Nikolaja Ostrovska sociālistiski reālistisko romānu “Kā rūdījās tērauds”, visas pārējās izlasītās grāmatas nemaz neskaitīsies!

Tēvs arī ierādīja pirmos soļus ceļā uz grāmatu pasauli…

– Jā, droši vien tēva paraugs nospēlēja lielu lomu, lai gan mani lasīt neviens stingri nemudināja, jo to allaž patika darīt pašai pēc savas iniciatīvas. Laikā, kad lasīt vēl nemācēju, talkā nāca vecmamma, kura man lasīja “Brīnumu pasakas” no latviešu tautas pasaku krājuma. Vēlāk parādījās arī Hansa Kristiāna Andersena pasaka “Princese uz zirņa”, kuru naktī bezmaz vai lasīju ar lukturi zem segas, jo vecāki nemitīgi piekodināja, ka laiks doties gulēt. Savukārt skolas laikos vienmēr biju izlasījusi obligāto literatūru – pat Andreja Upīša kultūrvēsturisko romānu “Plaisa mākoņos”. Lasīšana mani aizkustinājusi jau no agriem bērnības gadiem…

Ilgus gadus strādājāt vietā, kur plaukti teju vai lūst no grāmatām – Balvu Centrālajā bibliotēkā. Vai šī darbavieta Jūsu interesi par grāmatām darīja vēl lielāku?

– Darbs bibliotēkā manu attieksmi pret grāmatām nekādā veidā nemainīja, bet, jāatzīst, mazināja iespēju paņemt grāmatu rokās ikdienā. Tas tādēļ, jo jebkuram vadītājam darbs ikdienā ienes ļoti lielu administratīvo rutīnu, kas cilvēka radošumu un dvēseli nokauj. Skan skarbi, bet tā ir. Lai no tā atkoptos un atsāktu kvalitatīvi nodarboties ar lasīšanu, nepieciešams laiks. Arī lasīšana ir darbs, kas, atšķirībā no laiskas atpūtas dīvānā ar televizora pulti rokās, prasa koncentrēšanās spējas. Grāmatas lasīšana nav produkta saņemšana vienkāršotā veidā, bet darbs ar sevi.

Dažādi pētījumi liecina, ka iedzīvotāju vidū lasīšana samazinās. Vai šāda tendence gadu no gada bija jūtama arī bibliotēkā?

– Lasīšana patiešām samazinās – vispirms jau tādēļ, ka mazāks kļūst iedzīvotāju skaits, kā rezultātā ne dramatiski, bet tomēr samazinās arī bibliotēku lietotāju skaits. Vienlaikus Latvijā situācija nav tik slikta kā citās Eiropas valstīs. Piemēram, kad savulaik komunicēju ar poļu kolēģiem, viņi vienmēr apbrīnoja mūsu valstī esošo bibliotekāro aptvērumu jeb bibliotēku lietotāju skaitu procentu izteiksmē attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. Salīdzinoši nesen Latvijā, tostarp Balvu novadā, šis skaitlis svārstījās no 30 līdz 33%. Domāju, arī šobrīd būtisku izmaiņu nav. Savukārt Polijā bibliotekārais aptvērums ir 12 līdz 15%, kas ir krietni mazāk. Šobrīd ir uzstādījumi, ka bibliotēkām ar topošajiem lasītājiem jāsāk darboties jau no trīs gadu vecuma, veicinot dažādas lasītveicināšanas programmas un aktivitātes.

Cik Balvu Centrālajā bibliotēkā esošās grāmatas atradās regulārā apritē, kad bijāt direktore?

– Kad cilvēks bibliotēkā uz mājām paņem grāmatu, mēs varam domāt, ka viņš to patiešām arī izlasa, lai gan pilnīgi droši to zināt nevar. Jebkurā gadījumā laikā, kad biju bibliotēkas direktore, katru dienu pie bibliotēkas lietotājiem vidēji atradās ap 3000 grāmatu. Kad iedomājos, ka šīs grāmatas strādā un tās cilvēki patiešām izlasa, tas nav mazs skaitlis. Un vēl jau ir arī digitālo materiālu izsniegums, kas bibliotēkas lietotājiem pēc viņu pieprasījuma tiek nosūtīts uz e-pasta adresi. Pieprasījums pēc šī pakalpojuma ir ļoti pieaugošs. Turklāt, ja grāmata izņemta bibliotēkā vai digitālais materiāls saņemts e-pasta adresē, arī interese par šiem izdevumiem ir rādītājs.

Pētījumi atklāj arī interesantu faktu, ka no visiem kultūrvēsturiskajiem reģioniem aktīvākie lasītāji ir tieši Latgalē!

– Pirmkārt, mana svēta pārliecība ir, ka latgalieši, salīdzinot ar citu reģionu iedzīvotājiem, ir lielāki censoņi, tostarp lasīšanā. Tas droši vien saistīts ar to, ka latgalietim, lai sevi pierādītu, jābūt stiprākam un spožākam – tajā skaitā intelektuāli bagātākam. Tādēļ mani neizbrīna, ka daudzi mūsu novadnieki, izveidojot savu karjeru ārpus Latgales, kļūst par vadošiem profesionāļiem savās nozarēs. Skan paradoksāli, bet tā ir Latgales iedzīvotāju īpatnība, kad mums, lai sasniegtu mērķus, vajag sevī vairāk ieguldīt, bet rezultātā tas pārvēršas par efektu. Otrkārt, Latgalē ir liela kultūras pieejamība. Arī līdzšinējie novērojumi liecina, ka pirms svētku brīvdienām cilvēki no bibliotēkām grāmatas izņem krietni vairāk nekā darba dienās. Tādēļ Balvu Centrālajā bibliotēkā joprojām palicis uzstādījums, ka pirmssvētku saīsinātajās darbdienās, kad citu pašvaldības iestāžu darbinieki darbu beidz ātrāk, bibliotēka strādā ilgāk. Jāpiebilst, ka veikalos grāmatu cenas kļuvušas diezgan augstas, bet caur publisko piedāvājumu grāmata ir pieejamākais un demokrātiskākais kultūras notikums cilvēka dzīvē!

Lasīšana nav stāsts tikai par grāmatām, bet arī preses izdevumiem, kuru lietošana arī samazinās. Kā veicināt laikrakstu lasīšanu?

– Mūsdienās daudzi preses izdevumi patiešām neizdzīvo. To redzēju arī laikā, kad biju bibliotēkas direktore un veicām ikgadējo laikrakstu abonēšanu. Tam iemesli ir dažādi, tostarp tas, ka Latvijas tirgus ir ļoti mazs, kā rezultātā uz žurnālu vākiem un laikrakstu titullapām ir vieni un tie paši cilvēki, arī intervijās ar zināmu regularitāti parādās ierastais cilvēku loks. Personīgi man tas nav saistoši, tādēļ no periodiskajiem izdevumiem esmu iecienījusi žurnālu “A12”, kur netiek rakstīts par spožiem un glamūra pilniem, bet vienkāršiem cilvēkiem, kuri vienlaikus ikdienā veic brīnumainas lietas. Tas ļoti iedvesmo, jo lasītājs zina, ka šis cilvēks nav no prestižas teātra skatuves vai augstām biznesa aprindām, bet atrodas tepat līdzās – mums blakus.

Ielūkosimies simts gadu tālā nākotnē! Vai tad, Jūsuprāt, grāmatas un laikraksti vēl pastāvēs?

– Kā zināms, rietumu pasaulē pirmā drukātā grāmata bija Johana Gūtenberga ap 1455.gadu izdotā “Gūtenberga Bībele”. Interesanti, ka, grāmatām sākot paradīties masveidā, tolaik to uzskatīja par draudu sabiedrībai. Proti, kas notiks, ja visi sāks lasīt un cilvēki kļūs izglītoti? Tomēr ritēja gadu desmiti un simti, grāmatas nepazuda, bet, gluži pretēji, to kļuva arvien vairāk, līdz parādījās internets. Par to ļoti satraucās grāmatu izdevēji un bibliotēkas, jo šķita, ka digitālā vide drukātos izdevumus apēdīs. Tomēr tas nenotika, jo bibliotēkas un citi drukāto izdevumu nozares dalībnieki tam pielāgojās. Turklāt aizvadīto piecsimt gadu laikā grāmatām un lasīšanai kopumā, tostarp Latvijā, bijuši arī daudzi citi apdraudējumi, kad drukātie izdevumi tika mērķtiecīgi iznīcināti un ierobežoti. Līdz ar to uzskatu, ka grāmatas (gan drukātā, gan arī digitālā formātā) pastāvēs jebkurā gadījumā – arī pēc simts gadiem. Pastāvēs arī laikraksti, bet ne tik plašā apjomā, jo pašreizējā dinamika liecina, ka periodisko izdevumu skaits samazinās.

Vai ir nišas, kur jūtat literatūras trūkumu par kādu no tēmām, lietām, cilvēkiem Balvu novadā?

– 1985.gadā absolvēju toreizējo Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti un diplomdarbā izstrādāju bibliogrāfisko rādītāju par Balviem. Proti, vairākus mēnešus pavadīju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, lai iespēju robežās apkopotu visus materiālus, kuros bija rakstīts par bijušo Balvu rajonu jebkurā nozarē. Bija liels sarūgtinājums, kad konstatēju, ka par mūsu rajonu bija ļoti maz publikāciju. Rezultātā apkopoju vairāk nekā vienu tūkstoti vienību, kuros aprakstīta Balvu rajona dzīve, kas galvenokārt sastāvēja no laikraksta “Vaduguns” publikācijām. Tikmēr republikas mēroga periodikā vai citos krājumos materiālu par mūsu rajonu bija ārkārtīgi maz. Sākot strādāt bibliotēkā, mans uzstādījums bija saprast, kādēļ ir šādi informatīvie robi, un šajā jautājumā panākt citu virzību. Izveidojot entuziastisku cilvēku grupu, paši sākām apkopot informāciju par Balvu rajonu un to mērķtiecīgi piedāvāt tur, kur to var nopublicēt. Bibliotēkas mājaslapā tika izveidota arī Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāze, kā arī savulaik koordinēju Balvu reģiona enciklopēdijas izveidi, kas arī joprojām pieejama digitālā formātā.

Tas ir milzīgs darbs!

– Tas viss ir ļoti apjomīgs un, jāsaka, nepateicīgs darbs, kuru, atklāti runājot, daudzi nemaz neredz un par to neko arī nezina. Piemēram, Latvijā ir lielisks portāls par industriālo mantojumu “industria.lndb.lv”, kuram savulaik sagatavojām divas publikācijas – par drenu cauruļu rūpnīcu “Kuprava” un Balvu gaļas kombinātu. Vai ziniet, cik tam bija nepieciešams laika? Tas prasīja gandrīz gadu rūpīga darba, lai materiālus apkopotu un tos kopā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku sagatavotu publicēšanai. Savukārt kopumā mūspusē lokālo pētnieku paveiktais ir apsveicams, un pamazām minētie informatīvie robi ir aizpildīti gan digitālajā vidē, gan arī drukātā formātā. Tomēr joprojām ir nepietiekama informācija par mūspuses industriālo mantojumu, kas ir fantastiski liels. Piemēram, mēs katrs dzīvojam kādas iestādes uzceltajā mājā, konkrēti es – “Balvu PMK-6” būvētajā daudzdzīvokļu namā, kuru tolaik vadīja Georgijs Urtāns. Cilvēki, kuri ieguldīja savas pūles, lai to paveiktu, pelnījuši, lai par viņiem zinātu. Jāuzteic Viļakas muzejs, kas dara ļoti lielu darbu, lai apkopotu vēsturisko informāciju par industriālo mantojumu, bet šajā ziņā ļoti apbēdina Balvu Novada muzejs, kas to nav darījis un joprojām nedara.

Kā veicināt lasīšanas paradumus?

– Mēs varam runāt par metodēm, kā veicināt lasīšanu, bet jāsaprot, ka tikai neliela daļiņa cilvēku sasniedz rezultātu, proti, sāk regulāri lasīt un to dara visu atlikušo mūžu. Tas ir tāpat kā sportistiem, no kuriem tikai atsevišķi atlēti kļūst par izcilniekiem. Jebkurš cilvēks, īpaši mūsdienās, tiek plosīts ar pieejamo lielo interešu un izklaižu klāstu, bet agrāk bērnībā bija divas iespējas – dzenāt bumbu vai lasīt grāmatas, arī ārpusskolas interešu pulciņu tikpat kā nebija. Svarīgi, lai lasīšanas veicināšanas metodes sekotu laikmetam, jo mūsdienās cilvēks konkrētas lietas vēlas tagad un uzreiz, nevis, ja viņam prasīto iedos pēc divām dienām. Cilvēks vairs nav gatavs gaidīt, un tieši šādi mehānismi strādā arī attiecībā uz lasīšanu un informācijas saņemšanu kopumā. Šobrīd svarīgi attīstīt digitālo saturu, jo tā ir valoda, kādā cilvēks šodien gatavs runāt.

Attālinoties no grāmatām, cilvēki kļūst seklāki?

– Diemžēl jā. Tas ir ļoti raksturīgi mūsdienām, un tas ir ļoti satraucoši.

Kādu grāmatu iesakāt izlasīt citiem?

– Amerikāņu publicista Džoana Hari “Nozagtā uzmanība. Kā atgūt koncentrēšanās spēju?”. Grāmatā izklāstīts autora personīgi veikts unikāls pētījums par to, kāpēc mūsdienās liela daļa cilvēku vairs nespēj ilgstoši iedziļināties un fokusēt uzmanību pat uz to, kas ir aizraujošs un nozīmīgs. Tāpat tajā sīki izanalizēts, kur atrodas grāmatu lasīšana starp visām šodien pieejamajām milzu iespējām un izklaidēm. Visbeidzot, ceļojot teju pa visu pasauli un intervējot vadošos jomas ekspertus, Džoans Hari grāmatā atklāj cilvēces uzmanības spēju straujo sabrukumu iemeslus. Šo grāmatu noteikti iesaku izlasīt ikvienam, lai aizdomātos par to, kā mainās viņa ikdienas paradumi un kā iespējams uzlabot gan paša, gan arī savu bērnu dzīvi.

“Katra diena ar grāmatu ir nedaudz labāka nekā bez tās…”

Esot bērniem, mēs lasīšanu uztveram kā lielisku iespēju doties aizraujošā piedzīvojumā kopā ar mūsu iemīļoto grāmatu varoņiem.

Tomēr aiz spilgtas grāmatas sižeta līnijas un šķietami viegla, bērniem domāta satura patiesībā slēpjas krietni dziļāka doma. Tādēļ, kļūstot vecākiem, saprotam, ka pie bērnības pasakām ir vērts atgriezties. “Kādudien jūs kļūsiet pietiekami pieauguši, lai atkal izlasītu sen iepazītās pasakas,” rakstījis arī britu rakstnieks Klaivs Steiplss Lūiss.

Lasīšanas kāre nav zudusi arī šodien. Un grāmatu pasaules noslēpumus joprojām iepazīst arī mūsu jaunākā paaudze, kuri pretī tiem tiecas ne tikai paši, bet vispirms jau šīs vērtības bērniem nodod paši tuvākie – viņu vecāki.

Lasa, jo var uzzināt daudz jauna

SOFIJA INDRIKA, 11 gadi, Balvu sākumskolas 5.klases audzēkne: – Grāmatas lasu gan vasarā, gan arī skolas laikā, pēc kā tās prezentēju mācību stundās. Šo gadu laikā esmu cītīgi piedalījusies arī bibliotēkas konkursos un izlasījusi daudzas grāmatas. Pagājušajā gadā biju arī starp čaklākajiem lasītājiem! Visvairāk patīk grāmatas, kas paredzētas pusaudža vecuma bērniem, kuras ir ļoti aizraujošas! Piemēram, ļoti patika igauņu rakstnieces Mari Tēdes grāmata “Ingmars un jūra” un Sanitas Reinsones “Draugi un kaimiņi”. Savukārt pirmās izlasītās grāmatas bija Ilzes Skrastiņas četru grāmatu sērija “Ko dari? Neko”, kas ir stāsts par sākumskolnieka Mikiņa gaitām – piedzīvojumiem pilno dzīvi skolas brīvlaikā. Ar I.Skrastiņu arī tikāmies, kura bija atbraukusi ciemos pie bērniem bibliotēkā Balvos.

Grāmatas iesaku lasīt visiem, jo tās attīsta gan domāšanu, gan arī var uzzināt daudz ko jaunu. Turklāt manā ģimenē lasa visi: tētis – “Vaduguni”, mamma – žurnālus, bet vecmamma un es esam vislielākās grāmatu lasītājas! Kad izaugšu liela, vēlos būt šefpavāre un nodarboties ar uzņēmējdarbību!

Aizrauj grāmatas ar brīnumainiem notikumiem

ELĪZA KAĻVA, 9 gadi, Balvu sākumskolas 3.klases audzēkne: – Lasīt iemācījos ar mazas grāmatiņas palīdzību, kurā bija alfabēts un nelieli stāstiņi. Man ir arī brālis Jēkabs, kurš mācās 5.klasē. Un katru vakaru, kad laiks saldam miedziņam, aizmiegam kopā ar audiopasaku. Tas mums ļoti patīk, jo arī šīs pasakas ir ļoti interesantas un ļauj mums aizceļot uz brīnumainām valstībām. Savukārt lasīt patīk grāmatas, kurās aprakstīti dažādi piedzīvojumi dabā, mežā un kurās ir arī dažādas burvestības, kas notikumus padara vēl noslēpumainākus un aizraujošākus. Piemēram, esmu izlasījusi trīs latviešu rakstnieces Sabīnes Bolmanes grāmatas “Meitene, vārdā Vilo”. Arī šajās grāmatās notikumi norisinās mežā, kur aprakstītas dažādas burvju un maģiskās spējas. Cītīgi lasu arī skolas obligāto literatūru. Vasarā izvēlos grāmatu, kas man visvairāk patīk, to izlasu un tad skolā prezentēju. Uzskatu, ka lasīt grāmatas ir ļoti svarīgi, jo var uzzināt kaut ko jaunu un ar tās starpniecību pabūt dažādās situācijās, ceļojumos un vietās, kur neesmu bijusi. Tas ir ļoti aizraujoši, tādēļ lasīt apņemos arī turpmāk! Kas vēlos būt, kad izaugšu liela? Dziedātāja vai deju skolotāja!

Patīk grāmatas, kas uzlabo garastāvokli

SANDIS TRUHANOVS, 10 gadi, Balvu sākumskolas 4.klases audzēknis: – Lasīt iemācījos ļoti ātri un raiti – burtus sāku pazīt jau trīs gados, bet lasīt sāku, kad bija pieci gadi. Man ir arī sešus gadus jauns brālis Olivers, kurš drīz ies 1.klasē, tāpēc tagad mācās lasīt, kā arī divus gadus jaunā māsiņa Luīze Liāna. Man visvairāk patīk grāmatas ar zīmējumiem, kuras uzlabo garastāvokli un kurās redzami dažādi smieklīgi notikumi, bet, protams, svarīgi, lai grāmatā būtu arī teksts, ko lasīt. Apmeklēju ne tikai Balvu Centrālo bibliotēku, tās ņemu arī skolas bibliotēkā. Grāmatas lasu arī vasarā, un tad par vienu no tām mācību stundā skolā jāstāsta – ko esmu izlasījis un sapratis. Tagad lasu Lindas Nemieras grāmatu “Apaļā bebe”. Tas ir stāsts par mazu meitenīti, kurai viss ir apaļš – ausis, acis, vaigi un pat deguns! Bet, kad viņai no mutes izkrīt ārā knupītis, tad no apaļās mutes veļas ārā apaļš: “Bā!” Savukārt viena no iepriekšējām grāmatām, kuru lasīju, bija par meiteni, kura ļoti negribēja iet pie zobārsta! Tomēr, mammas mudināta, meitene pie ārsta aizgāja, zobiņus salaboja, un izrādījās, ka baidīties nemaz tik ļoti nevajag! Grāmatas noteikti jālasa, jo tas ir ne tikai interesanti, bet tā ir arī vērtīga nodarbe brīvajā laikā un var uzzināt kaut ko jaunu! Kad izaugušu liels, vēlos būt par ugunsdzēsēju glābēju!

Lasīt – kāpēc tas ir tik nozīmīgi?

Par grāmatu lasīšanu ir neskaitāmi teicieni, aforismi, izsmalcināti domugraudi un pieredzē balstīti dzīves gudri vārdi, kas atklāj šīs nodarbes svarīgo nozīmi. Kādas pārdomas par grāmatu pasaules noslēpumiem un ievērojamu rakstnieku citātiem ir laikraksta “Vaduguns” lasītājiem?

Saglabāt vecās, labās vērtības

“Lai iznīcinātu kultūru, nav jādedzina grāmatas. Pietiek, ka cilvēki pārstāj tās lasīt.” / REJS BREDBERIJS, amerikāņu zinātniskās fantastikas literatūras autors/

VELGA VĪCUPA, muzeju jomas speciāliste, dzīvo Lazdukalna pagasta Pieupēs: – Kad cilvēki pārstāj lasīt grāmatas, tā patiešām ir kultūras bojāeja. Ar to saskaramies jau tagad, redzot, ka grāmatas lasa arvien mazāk, it īpaši jaunā paaudze, kā rezultātā krītas arī sabiedrības kultūras līmenis. Pati lasīt iemācījos agri. Tā ir mana stihija – vienmēr kaut ko lasīt. Ja ne grāmatu, tad rakstu žurnālā, avīzē vai digitālajā vidē. Šobrīd lasu Reiņa Apara grāmatu “Neredzamais aiz atvērtām durvīm”, bet vieni no pirmajiem izlasītajiem izdevumiem bija Alberta Kronenberga “Pieci zaķi” un Jāņa Dreslera “Burbuļmātes dēls Jefiņš” – viegli uztverami, ar sirsnīgu humoru un atskaņām rakstīti un zīmēti komiksi. Tos atceros vēl tagad, un uzskatu, ka šie autori tā arī nav pārspēti. Labs humors paticis visu dzīvi, bet esmu iecienījusi arī detektīvus, jo arī mans darbs novadpētniecībā bieži ir kā izmeklētājam. Šis literatūras žanrs man sniedz vislabāko atslodzi. Savukārt skolas gados ļoti daudz lasīju pieejamo literatūru – Viļa Lāča, Andreja Upīša, Rūdolfa Blaumaņa, Džeka Londona darbus, pasaules tautu pasakas un citas grāmatas. Reiz bēniņos atradu arī tēva grāmatas, kuras padomju laikā būtu nevajadzīgi glabāt redzamā vietā. Nekā pretvalstiska tur gan nebija, bet toreiz bija tādi laiki… Un tolaik tēvs ar lielu pietāti arī teica, ka tā ir Latvijas laika literatūra – dažādi piedzīvojumu romāni, arī mazvērtīga lubu literatūra, lūgšanu un mācību grāmatas. Turklāt teju visas šī grāmatas bija ar gotu burtiem, kurus nācās apgūt. Un vispār – lasīju tik daudz, ka jau vidusskolas beigās sabojāju redzi!

Turpinot savas pārdomas par augstāk izceltajiem Reja Bredberija vārdiem un to, kāpēc lasīt ir tik nozīmīgi, nav šaubu, ka tādējādi mēs paplašinām savu vārdu krājumu, iemācāmies uztvert dažādus tēlainās izteiksmes līdzekļus un rakstības stilus, kā arī grāmatas attīsta mūsu iztēli, sniedz zināšanas un vēl, un vēl, un vēl. Vienlaikus šobrīd laikmets spiež pārcelties uz digitālo vidi. Tam nav jāpretojas, bet jāmēģina pielāgoties, jo viss jaunais sev līdzi nes arī lielas iespējas. Tomēr jābūt arī pietiekoši gudriem, lai atsijātu negācijas, kas līdz ar jaunajām tehnoloģijām ienāk mūsu sadzīvē, kā arī jāsaglabā vecās, labās vērtības – parastu grāmatu, kura stāv mūsu grāmatplauktā.

Emocionālā pēcgarša, kas dvēselē paliek ilgi

“Laba grāmata kā cirvis spēj salauzt ledu cilvēka sirdī.” /FRANCS KAFKA, kādreizējās Austroungārijas rakstnieks/

ANNA KRIVIŠA, Bērzpils bibliotēkas vadītāja, bērzpiliete vairākās paaudzēs: – Franča Kafkas vārdi ir trāpīgi, jo laba grāmata izsauc spēcīgas emocijas. Pēc šādas grāmatas izlasīšanas emocionālā pēcgarša dvēselē paliek vēl ilgi, jo domas ir pie grāmatas varoņiem, viņu dzīves gaitām un pārdzīvojumiem.

Lasīt grāmatas noteikti ir svarīgi, jo tās papildina vārdu krājumu, bagātina iztēli un arī trenē atmiņu. Jā, šobrīd ir moderno tehnoloģiju laikmets, kad grāmatām spēcīgi konkurenti ir viedierīces. Turklāt tas, ka grāmatas netiek lasītas, jūtams darbā ar bērniem, kuri neprot izteikt savas domas un pastāstīt par grāmatā izlasīto. Tas ir skumji, un, ja vien es zinātu recepti, kā bērnos veicināt lasītprieku… Tomēr esmu meklēšanas procesā, bet diez vai palīdzēs teiciens: “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini (jeb grāmatas)!” Uzskatu, ka interese par lasīšanu jārada ģimenē. Proti, mammai un tētim jārāda piemērs, grāmatas lasot visiem kopā, nevis to jāuzdod darīt bērnam, bet pašiem jādarbojas ar mobilo telefonu. Tas ir ļoti svarīgi, jo bērns kopē savu vecāku uzvedības modeli. Jā, arī man piemīt grēks pārlieku daudz izmantot mobilo telefonu, bet šādās reizēs aizdomājos, ka tas nozog manu laiku, bet pretī nedod nekādas emocijas un pievienoto vērtību. Gluži pretēji – stundas aizritējušas nebūtībā… Tādēļ tagad telefonu cenšos izmantot ideju meklēšanai darbam bibliotēkā un vairāk lasu grāmatas.

Runājot par pirmajām izlasītajām grāmatām, bērnībā paliekošu iespaidu atstāja “Džūkstes pasakas”. Kopumā bērnībā un jaunībā lasīju daudz – gan latviešu, gan arī krievu un ārzemju autoru tulkoto literatūru. Patīk vēsture, biogrāfijas, detektīvi, daudz esmu lasījusi arī par cilvēku izsūtīšanām uz Sibīriju. Piemēram, ļoti spēcīgu iespaidu atstāja nesen izlasītā Slavomira Raviča grāmata “Ilgais gājiens”, kur aprakstītas paša autora atmiņas. Viņš bija jauns poļu kavalērijas virsnieks, kuru 1939.gada 19.novembrī arestēja padomju varas iestādes, bet pēc nežēlīgas pratināšanas un farsa tiesas zālē piesprieda divdesmit piecus gadus izsūtījumā Gulaga labošanas darbu nometnē. Kopā ar citiem izsūtītajiem S.Ravičs izcieta trīs mēnešus ilgu un mokošu ceļu uz Sibīriju, bet stāsts ir arī par to, kā viņš kopā ar sešiem biedriem bēga no nometnes. Sibīrija, Gobi tuksnesis, Āzija. Ļoti interesanta grāmata!

Viss sākas ģimenē

“Grāmata dod cilvēkam iespēju pacelties pāri pašam sev!” /ANDRĒ MORUĀ, franču rakstnieks/

ANTOŅINA LOČMELE (pseidonīms – Santa Mežābele), rakstniece, novadniece, dzīvo Gulbenē: – Grāmata patiešām sniedz iespēju pacelties pāri pašam, – jo cilvēks vairāk lasa, jo viņš vairāk zina, izkopj savu pasauli un arī savstarpējās cilvēciskās attiecības. Jā, mūsdienās grāmatas tiek lasītas arvien mazāk, bet viss atkarīgs no tā, kādas vērtības bērnam tiek iedotas ģimenē – neatkarīgi no tā, cik liels uzvaras gājiens šodien ir modernajām tehnoloģijām un digitālajai videi. Ja vecākiem un vecvecākiem grāmatu lasīšana ir tuva nodarbe, arī bērni to darīs. Savukārt, ja tam visam nav pamata, uz kā tad būvēt mīlestību pret grāmatām? Viss sākas ģimenē. Vienlaikus nenoniecinu modernās tehnoloģijas, jo, tās izmantojot saprātīgi, nevis bezjēdzīgi, arī ar viedierīču palīdzību var gūt daudz noderīgu zināšanu. Piemēram, bērniem patīk skatīties multfilmas, bet tās ir dažādas. Proti, tādas, kuras bērniem kaut ko māca, bet ir arī animācijas filmiņas, kurās atainota vardarbība vai, piemēram, tās rada pārlieku pastiprinātu tieksmi pēc materiālām vērtībām. Ja cilvēka dzīves galvenais mērķis jau no agriem gadiem būs par katru cenu atrast lielāko zelta kalnu, tas dzīvei lielu jēgu nepiešķirs.

Viena no pirmajām atmiņā esošajām grāmatām, kuru lasīju bērnībā, ir Žila Verna populārais romāns “Kapteiņa Granta bērni”. Reiz šim rakstniekam jautāja: “Kā jums ir tik daudz zināšanu par pasauli? Vai esat daudz ceļojis?” Viņš atbildēja: “Jā, es patiešām esmu daudz ceļojis – ar savu atzveltnes krēslu…” Tas nozīmē, ka, atrodoties mājās un daudz lasot grāmatas, arī iespējams ļoti daudz uzzināt par pasauli. Pati visvairāk esmu iecienījusi vēsturisku lasāmvielu un grāmatas par tālām, mazāk zināmām zemēm. Lasot par citām valstīm, pie rokas allaž ir atlants, lai uzreiz kartē aplūkotu konkrēto aprakstīto vietu un tādējādi varētu izzināt tās ģeogrāfiju, dabas un arī sociālos apstākļus. Grāmatas, kurās vienkārši pārstāstīti notikumi, nav manā interešu lokā.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Kā pa jokam, joka pēc” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/925521303285198

Piedzimt Latvijai (17.02.2026.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Kāpēc esam tur, kur esam?

Mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Kādu iemeslu dēļ katru gadu Latvijā dzimstība arvien samazinās? Ko darīt, lai situācija uzlabotos un vai tas vispār ir iespējams? Kas sagaida Latviju tuvākajā nākotnē?

Jo tālāk no Rīgas, jo krīze dziļāka

Demogrāfija nav tikai statistikas tabula ar dzimstības, mirstības un migrācijas rādītājiem. Tā ir saruna par mūsu nākotni – par to, kāda būs Latvija pēc desmit, divdesmit un piecdesmit gadiem. Aiz katra skaitļa stāv cilvēka dzīve, ģimenes izvēles, drošības sajūta un ticība rītdienai. Latvija jau vairākas desmitgades saskaras ar iedzīvotāju skaita samazināšanos un sabiedrības novecošanos. Dzimstības līmenis saglabājas zems, daļa darbspējīgo iedzīvotāju devušies darba meklējumos uz ārvalstīm, bet reģioni izjūt īpaši asu iedzīvotāju aizplūšanu. Tas ietekmē visu – no darba tirgus un sociālā budžeta, līdz skolu tīklam, veselības aprūpei un nacionālajai drošībai ieskaitot. Kā stiprināt reģionus, lai jaunās ģimenes izvēlētos tur palikt? Kā veidot sabiedrību, kurā bērns nav risks, bet vērtība, – par to diskusija ar politiķiem un kopienu līderiem.

Diskusijā piedalās:

Līga Kozlovska, 14.Saeimas deputāte, Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja, ģimenes ārste;

Inta Kaļva, Balvu novada pašvaldības priekšsēdētāja vietniece tautsaimniecības, uzņēmējdarbības un teritorijas attīstības jautājumos;

Guntars Skutels, dekāns, Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas prāvests;

Līga Pundure, Briežuciema iedzīvotāju padomes priekšsēdētāja, 3 bērnu mamma.

Kā jūs raksturotu demogrāfisko situāciju Latvijā un mūsu reģionā – tā jau ir krīze vai vēl tikai brīdinājuma signāls “tālajai nākotnei”?

L.Kozlovska: – Latvijas reģionos mēs jau esam dziļā krīzes situācijā, un, jo tālāk no Rīgas, jo šī krīze ir izteiktāka. Pie mums, Balvu novadā, tāpat kā citos pierobežas novados, sieviešu vidējais vecums ir aptuveni 48 gadi. Vidējais dzemdētājas vecums Latvijā ir aptuveni 31 gads, savukārt pirmās dzemdības sieviete piedzīvo vidēji 28 gados. Jo vēlāk sievietes laiž pasaulē pirmo bērnu, jo mazāk bērnu viņas kopumā var paspēt dzemdēt. Tas ir viens no galvenajiem dzimstības krituma iemesliem valstī.

I.Kaļva: – Demogrāfiskā situācija kopumā ir nopietna ne vien reģionā, bet arī visā valstī. Negatīvā demogrāfiskā situācija ietekmē mūsu ikdienas dzīvi, ekonomiku un reģionālo attīstību. Jau 2024.gadā esam sasnieguši zemāko dzimstības rādītāju Latvijas vēsturē. Iedzīvotāju vidējais vecums pieaug, bet darbspējīga vecuma cilvēku īpatsvars sarūk. Tāpēc uzskatu, ka demogrāfijas un bezdarba jautājums ir ne tikai problēma, bet arī signāls nākotnei, īpaši austrumu pierobežā. Jārada spēcīgi instrumenti, lai cilvēkus noturētu, radot pārdomātu un drošu valsts atbalstu jaunajām ģimenēm.

G.Skutels: – Es teiktu, pat optimistiski raugoties, ka ir pamatīga krīze. Skaitļi runā paši par sevi – Balvu novadā 2025.gadā dzimuši 84 un miruši 293 cilvēki! Un diemžēl tas ir tikai sākums...

L.Pundure: – Ņemot vērā tagadējo ekonomisko situāciju, dzīves apstākļus, atalgojumu un daudzus citus faktorus, domāju, ka mums jau ir smaga krīze. Un uzlabojumi, vismaz tuvākajā laikā, neizskatās, ka būtu gaidāmi.

Zemā dzimstība, emigrācija, sabiedrības novecošana… Kurš no šiem rādītājiem šobrīd ir visbīstamākais?

L.Kozlovska: – Visbīstamākais rādītājs, ne tikai šobrīd, bet vispār, ir ar katru gadu sarūkošā dzimstība. Sarūkot dzimstībai, tiek zaudēta mūsu tautas daļa, kas varētu veidot valsts nākotni. Un tā mēs (nu jau diezgan strauji) kļūstam par novecojošu un, iespējams, jau izmirstošu nāciju. Ja 2015.gadā valstī piedzima 22000 bērnu, tad 2024.gadā tie bija vairs tikai aptuveni 12500 jaundzimušo. Desmit gadu laikā tas ir samazinājums par 43%. Salīdzinot 2023. ar 2024.gadu, samazinājums ir 13,2% gada laikā. Paskatoties uz šiem skaitļiem, ilūziju paliek visai maz. Zemā dzimstība, kas nāk kombinācijā ar emigrācijas atstāto efektu, rāda ceļu, pa kuru esam uzsākuši iet straujiem soļiem.

I.Kaļva: – Nevar izcelt vienu konkrētu iemeslu. Domāju, ka viss kopā radījis šī brīža situāciju – ilgā reģionu “nedzirdēšana” valsts mērogā, nevienlīdzīgā finansēšana un vēl citi faktori. Ja vēl varam cerēt uz remigrantu atgriešanos, tad nedzimušos bērnus atgriezt nevaram. Tāpēc uzskatu, ka tieši zemā dzimstība ir visbīstamākā turpmākajā valsts pastāvēšanā.

G.Skutels: – Es teiktu vēl skarbāk – visbīstamākā nav ne dzimstība, ne emigrācija, ne novecošana. Visbīstamākā ir tautas klusēšana. Tauta, kas runā, var vēl mainīt kursu, bet tā, kas klusē – paliek akla, ar to manipulē, līdz beidzot tā izzūd...

L.Pundure: – Bīstamākais rādītājs, manuprāt, šobrīd ir sabiedrības novecošanās. Populācija samazinās – valstij no iedzīvotājiem katru gadu samazinās ienākumi, līdz ar to mums valsts mazāk atdod. Slogs uz darbspējīgajiem iedzīvotājiem ir ļoti liels, jo jāuztur pensionāri, un ne tikai. Teikšu godīgi, jau gadus desmit es pat neceru, ka saņemšu pensiju. Ņemot vērā to, ka pensionēšanās vecumu pakāpeniski palielina, neesmu pārliecināta, ka pie manas darba specifikas un slodzes tik ilgi nodzīvošu.

Runājot par demogrāfiju un tās lejupslīdi, speciālisti min vairākus iemeslus. Jūsuprāt, kuri ir tie svarīgākie, kādēļ ģimenes atliek bērnus?

L.Kozlovska: – Jebkurai dzīvnieku sugai, lai tā radītu pēcnācējus, nepieciešama barības bāze, kā arī droša un neapdraudēta dzīves vide. Ja samazinās barības bāze, mazuļu skaits samazinās. Ja ir apdraudēta vai nedroša dzīves vide, tā tiek pamesta, lai mazuļi dzimtu tur, kur ir, ko ēst, un kur viņiem būs drošāk. Bailes par izdzīvošanu dzīvniekiem liek meklēt, kur būs labāk. Arī mums, cilvēkiem, tās ir bailes un nedrošība par nākotni. Galvenokārt finansiālā nedrošība, ko rada mazās algas, nedrošība par to, vai darbavieta saglabāsies arī pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, augstās dzīvokļu izmaksas un diemžēl arī simboliskais ģimenes pabalsts par bērniem. To visu papildina nemiers un turbulences pasaules mērogā, kaimiņos esošais karš. Tomēr mēs šajā ziņā neesam unikāli. Lielākā daļa Eiropas valstu, ASV, Kanāda, Japāna un Ķīna arī piedzīvo dzimstības samazināšanos.

I.Kaļva: – Manuprāt, pasaulē notiek vērtību maiņa. Bērni vairs nav norma vai pienākums. Cilvēki vispirms izvēlas karjeru, ceļošanu, personīgo attīstību, kas pēc būtības nav slikti, taču kopā ar citiem faktoriem tas būtiski ietekmē demogrāfiju ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā. Ja runā par austrumu pierobežu, tad otra problēma noteikti ir darba iespējas. Var jau būt patriots, bet bez finansiāla nodrošinājuma dzīvi nevar nodrošināt. Savukārt par trešo problēmu izvirzās mājokļa jautājums. Mūsu valstī gadiem nav risināts jaunu mājokļu jautājums, tas nav bijis kā prioritāte finansiālajā atbalstā tieši jaunajām ģimenēm, nedodot valsts atbalstu kreditēšanā. Daudzās sarunās ar jaunajām ģimenēm vērojama pozitīva noskaņa – pie mums ir veselīga un droša vide, nav problēmu ar bērnudārzu, nokļūšanu skolā, plašs un labs profesionālās ievirzes izglītības piedāvājums, kas jānotur arī turpmāk. Bet problēma joprojām ir darbs un mājoklis.

G.Skutels: – Iemeslu ir daudz, un tie ir sarežģīti. Tomēr, neatkarīgi no tā, vai runājam par valsti, baznīcu, skolu vai ģimeni, bērnos un jauniešos vienmēr ir jāinvestē. Ne tikai ekonomiski, bet arī garīgi un sabiedrībai kopumā! Mīlestību, no visas sirds! 

L.Pundure: – Mūsdienu vispārējā tendence ir tāda, ka jaunieši vispirms grib kaut ko sasniegt, jo ģimene vairs nav pirmā un svarīgākā vērtība. Sākumā ir savas jomas atrašana, sasniegumu veidošana. Man pašai pirmais bērniņš arī nepiedzima ļoti agri, jo vispirms bija jāatrod darbs, jāiekārtojas, jābūt stabiliem ienākumiem. Mūsu ekonomiskajā situācijā tas nav nemaz tik vienkārši. Cilvēkiem ar lielākām ambīcijām tas viss notiek vēl vēlāk, līdz ar to ģimene tiek pastumta otrajā plānā.

Pirms gadiem 20 Latviju skāra liels emigrācijas vilnis. Cik lielā mērā demogrāfiju ietekmē emigrācija – problēma ir tajā, ka jaunie aizbrauc, vai tajā, ka neatgriežas?

L.Kozlovska: – Statistika liecina, ka, Latvijas iedzīvotāju skaits kopš 1990.gada samazinājies par 28%. Emigrācijas un demogrāfiskās krīzes dēļ esam zaudējuši aptuveni 740 000 cilvēku. Aizbrauc darbspējīgi, jauni cilvēki, kuriem varētu būt bērni Latvijā. Savukārt aizbraucējiem bērni diemžēl dzimst citās zemēs, integrējas citā sabiedrībā, un Latvijā viņi absolūtajā vairākumā gadījumu vairs neatgriežas. Pat, ja Latvijas pilsoņiem bērni piedzimst, viņi uzaug citur. Latvijai šie cilvēki un viņu bērni ir zaudēti neatgriezeniski. Maza daļiņa, protams, repatriējas, bet viņu ir pārāk maz. Ir jādomā par to, kā šo skaitu palielināt.

I.Kaļva: – Jā, emigrācija ir sāpīgs trieciens, jo pamatā aizbrauca jaunie 20–35 gadu vecumā – tieši tie, kuri demogrāfiski atradās “zelta vecumā”, kuri varēja studēt mūsu augstskolās un tehnikumos. Mēs zaudējām ne vien cilvēkus, bet arī potenciālos vecākus, nodokļu maksātājus, speciālistus, kuru mums šobrīd atsevišķās nozarēs sāk trūkt katastrofāli. Emigrējušie izveidoja ģimenes ārzemēs un šobrīd diezin vai vēlas atgriezties, jo sākuši iesakņoties svešās zemēs. Bet, manuprāt, Latvijai ir iespēja daudz efektīvāk strādāt uz emigrantiem, kas arī jau pierādās, kāpinot algas, piedāvājot grantu programmas remigrantiem, uzrunājot tautiešus sociālajos medijos, sniedzot valsts garantētus kredītus jaunajām ģimenēm utt. Te ir vēl daudz iespēju, arī mūsu novadā. Aktuāla atgriešanās emigrantiem kļūst tad, kad viņu bērni gatavojas uzsākt skolas gaitas, jo daudzi vēlas saglabāt latviešu valodu, tradīcijas, kā arī būt kopā ar saviem radiniekiem.

G.Skutels: – Aizbraukt uz laiku pēc pieredzes, izglītības vai darba prasmēm ir ļoti vajadzīgs. Emigrācija varētu kļūt par ieguvumu, ja būtu apstākļi, kas iedrošina atgriezties. Tāpēc galvenais uzdevums ir radīt vidi, kur cilvēki grib atgriezties.

L.Pundure: – Domāju, problēma ir tajā, ka jaunie neatgriežas. Es arī gadu pastrādāju ārzemēs. Tā ir ļoti pozitīva pieredze, iespēja paskatīties uz savu valsti no malas, salīdzināt, paplašināt redzesloku. Problēma sākas tad, kad cilvēks saprot, ka īsti nav jēgas atgriezties – citur tomēr labāk. Tā ir ļoti bēdīga tendence. Un nav taisnība, ka lielajā emigrācijas vilnī aizbrauca tie, kuri šeit nevar un negrib strādāt. Aizbrauca ļoti daudz labu speciālistu uz krietni labāk apmaksātiem darbiem – tur, kur viņi tika novērtēti. Mums maz ir tādu darbavietu, uz kurām cilvēks iet ar prieku. Ja nu vienīgi, iespējams, mājražotāji, kuri to dara ne naudas, bet vairāk prieka dēļ, jo nopelnīt ar mājražošanu jau īsti nevar. Vismaz ne tik, lai samaksa par padarīto būtu atbilstoša. Savukārt ārzemēs cilvēki par darbu saņem adekvātu atalgojumu. Un tad ir arī stabilitātes sajūta, lai veidotu ģimeni un gribētu bērnus. Ja cilvēks īsti nezina, vai pēc pāris mēnešiem būs, par ko maizi nopirkt, par bērniem domāt būtu diezgan absurdi.

Pastāv viedoklis, ka vieglāk veidot ģimeni lielpilsētā nekā laukos… Cik lielā mērā pakalpojumu pieejamība nosaka ģimeņu izvēles?

L.Kozlovska: – Bērnudārzu, skolu un veselības aprūpes pieejamība ir būtiski faktori, kas atstāj iespaidu uz šo izvēli. Protams, ir vieglāk, ja tas viss atrodas blakus. Tas ir drošības faktors, kas palīdz izdarīt izvēli par labu bērnam. Tāpēc it sevišķi pie mums, pierobežā, tajās vietās, kur vēl nav par vēlu, svarīgi saglabāt visus šos pakalpojumus.

I.Kaļva: –Te ir vērojams zināms paradokss – daudzi bērnus plāno pilsētā, bet audzināt gribētu laukos. Lauki zaudē tieši jauno ģimeņu veidošanās posmu. Drošības sajūtu ģimenei ar bērniem nosaka piedāvāto pakalpojumu pieejamība, nevis vēlme pēc bērniem, drošības sajūta, ka ar bērnu varēs tikt galā bez pastāvīga stresa. Vecākiem laukos nevajag just risku, ka bērns paliks bez skolas vai mediķa palīdzības, kad jaunai ģimenei akūtos gadījumos ir iespēja nekavējoties nokļūt ar bērnu medicīnas iestādē, vai domāt, cik droša ir satiksme uz skolu utt. Piemēram, šobrīd aktuāla ir Balvu slimnīcas dzemdību un bērnu nodaļu pastāvēšana, par ko aktīvi iestājas Balvu novada pašvaldība un iedzīvotāji. Lielpilsētas šo drošību nodrošina automātiski, lauki – tikai tad, ja infrastruktūra ir stabila un prognozējama.

G.Skutels: – Mūsdienās bieži tieši ērtības nosaka ģimeņu izvēles, un pilsētas piedāvājums daudzus uzrunā vairāk. Tomēr ik pa laikam sastopami cilvēki, kuri apzināti izvēlas nevis ērtības, bet vērtības. Laukos dzīve rit tuvāk dabai un pēc būtības ir kvalitatīvāka!

L.Pundure: – Varbūt tādēļ, ka pati esmu augusi laukos, man šķiet, ka patīkamāk tomēr ir laukos. Kad ar vīru plānojām ģimeni, dzīvojām Rīgā, un tad bija brīdis, kad sēdāmies pie galda un domājām – paliksim Rīgā vai brauksim atpakaļ. Teikšu godīgi, – diskusiju nebija. Bijām vienisprāt, ka jānāk uz laukiem. Jā, pakalpojumu pieejamība ir svarīga, bet 80% ģimeņu ir vismaz viena automašīna – nav tā, ka pilnīgi nekur nevar tikt. Viss atkarīgs no vecākiem, cik ļoti viņi gatavi sekot līdzi, piespiesties un darīt. Protams, arī no darbavietas, kur vecāki strādā. Te daudz dažādu aspektu. Mūsu gadījumā noteicošā izvēle bija lauki. Mani neapmierināja doma, ka pilsētas skolās, kur klasē ir 30 skolēni, ar stundas ievadu un nobeigumu skolotājs bērnam var veltīt vienu minūti. Šajā ziņā lauku skolas ar 12 – 13 bērniem klasē ir labākais variants. Vispār laukiem ir daudz priekšrocību – bērns jebkurā laikā var iziet ārā pastaigāt, svaigs gaiss, nav jābaidās, ka izskries uz ceļa vai pazudīs lielveikalā.

Demogrāfs Ilmārs Mežs vienā no intervijām minēja, ka augstākajos varas gaiteņos prezentēti vairāki demogrāfijas plāni, kas iegūluši atvilktnēs un krāj putekļus, – lai tos realizētu, pietrūkst politiskās gribas. Jūsuprāt, valsts domā par reālu atbalstu ģimenēm, vai drīzāk tas ir politisks “ķeksītis”?

L.Kozlovska: – Diemžēl jāatzīst, ka daudzus gadus mums pietrūcis politiskās gribas ļoti daudzos jautājumos un daudz kas tiešām iegūlies atvilktnēs. Taču ne vienmēr vaina ir tikai politiskajā gribā. Milzīga nozīme ir sociālekonomiskajiem apstākļiem valstī, kas vai nu dod, vai nedod iespējas realizēt kādus, iespējams, ļoti labus plānus vai idejas. Pēc neatkarības atgūšanas un PSRS sabrukuma valsts ekonomika arī bija sabrukuma stāvoklī. Piedzīvojām haosa laiku ar noziedzību un visiem blakusefektiem, kas saistās ar dažādām citām negācijām. Tas viss turpināja šūpot ekonomiku un tikai palielināja naudas trūkumu valsts makā. Kombinācijā ar valdības neprasmi vai arī dažkārt nevēlēšanos, tas nedeva iespējas daudzus no šiem plāniem realizēt. Veselības aprūpe, kas ir ļoti būtisks dzimstību ietekmējošs faktors, arī ir viena no šādiem atvilktnēs aizmirstajiem plāniem. Tikai politiskās gribas trūkums un nevēlēšanās aiztikt pārāk sarežģītu problēmu, kopš pirmās Godmaņa valdības laikiem, ir novedusi pie tā, ka Latvijā veselības aprūpei tiek atvēlēts vismazākais procents no IKP Eiropas Savienībā un visur trūkst ārstu un medmāsu.

I.Kaļva: – Manā skatījumā, galvenā problēma nav ideju trūkums, jo katrā Saeimas sasaukumā izpildīti kaut kādi uzdevumi, ir atsevišķi atbalsta pasākumi jaunajām ģimenēm. Taču jāveido pārdomātas sistēmas pabalstiem un mērķprogrammām, kas darbojas ilgtermiņā. Ar prieku visi vērojam labklājības ministra Reiņa Uzulnieka aktivitātes šajā jomā, kas, cerams, vainagosies jau ar ilgtermiņa programmu. Politiķiem jābūt drosmei pateikt, ka demogrāfija maksās dārgi, tas nebūs populāri uzreiz, bet tas ir mūsu tautas izdzīvošanas un valsts pastāvēšanas jautājums. Tikai vēl jāsaprot, ka ilgām spriedelēšanām laika vairs nav, bija jārīkojas jau vakar. Mums ir pārāk daudz runāšanas, tāpēc rodas sajūta, ka dzīvojam no vienas Saeimas līdz otrai…

G.Skutels: – Manuprāt, no valsts puses bieži tas izskatās pēc ļoti slikta teātra, nevis pēc patiesa ilgtermiņa atbalsta ģimenēm. Vai tiešām ir normāli, ka bērniem joprojām nav nodrošinātas brīvpusdienas valsts līmenī? Kāpēc mēs visi klusējam? Tā ir pamatnepieciešamība!

L.Pundure: – Laikam tomēr ķeksītis. Jā, valdība nedaudz paaugstinājusi bērna piedzimšanas pabalstu, bet tas nav ilgtermiņa risinājums. Ne vienmēr viss atduras tikai pret naudu. Ir vajadzīgi arī apstākļi, lai bērns varētu augt normāli – kaut vai bērnudārza un skolas pieejamība.

Jauno ģimeņu ieskatā, skolu un bērnudārzu slēgšana ir bīstams pirmais signāls. Vai nav tā, ka politiskie lēmumi palīdz “iztukšot” laukus?

L.Kozlovska: – Skolu un bērnudārzu slēgšana nav pirmais signāls. Tas jau liecina par beigu tuvumu. Politiskais lēmums par slēgšanu ir tikai punkts kāda “gara teikuma” beigās. Pirmais signāls bija uzņēmumu un iestāžu slēgšana, kam sekoja prombraucēju rindas lidostā. Tie ir citi, daudz senāk pieņemti politiskie lēmumi.

I.Kaļva: – Piekrītu viedoklim, ka valstī demogrāfija netiek aizsargāta kā stratēģiska vērtība, tāpēc šobrīd ne tikai laukos, visapkārt lauku pašvaldībās, bet arī Rīgā notiek izglītības iestāžu reorganizācijas. Skolu un bērnudārzu slēgšana, protams, nav labs signāls jaunajām ģimenēm. Arī pašvaldībās ir iespringums, kad jālemj par izglītības iestāžu slēgšanu vai reorganizāciju. Slēdz jau tikai tāpēc, ka trūkst bērnu. Pašvaldība cenšas to kompensēt ar sakārtotu skolēnu autobusu maršrutu nodrošināšanu, bērnudārzu darba laiku sakārtošanu, sociālajiem pabalstiem utt. Mēs priecājamies par jaunajām ģimenēm.

G.Skutels: – Protams, ka politiskie lēmumi palīdz iztukšot laukus, jo bez izglītības iestādēm ģimene tur vienkārši nevar palikt vai arī ir ļoti grūti. Te rodas jautājums, kāpēc valsts atbildīgie nerunā par kādas ministrijas slēgšanu? Jo mūs taču paliek mazāk! Bet diemžēl sistēma tiek sargāta, bet cilvēki reģionos – atstāti bez izvēles.

L.Pundure: – Viennozīmīgi, jā. Saprotu optimizācijas politiku, ko tagad tik ļoti piekopjam, bet optimizācija nenozīmē visu atstāt tikai pilsētā. Tie, kuri pieņēma šos lēmumus, īsti līdz galam neizprot, kādas sekas piedzīvosim. Visiem pilsētā nebūs vietas, turklāt tur jau tagad trūkst darbavietu. Visos laikos bijis tā, ka lauki baro pilsētas. Kas mūsu pilsētas baros, ja lauki būs tukši?

Kam būtu jāuzņemas atbildība par šī brīža demogrāfisko situāciju?

L.Kozlovska: – Diezin vai pašlaik būs iespējams noskaidrot konkrētu vainīgo. Šī brīža situācija veidojusies lēni, vairāk nekā 30 gadu laikā, dažādu komplicētu norišu rezultātā. Tā ir summa, kas veidojusies no visu iepriekšējo valdību nepaveiktajiem darbiem, ekonomiskās situācijas valstī, kas radās dažādu apstākļu dēļ un ko pastiprināja globālās ekonomiskās krīzes. Savukārt tās aktivizēja emigrācijas procesus. Tā visa rezultātā mums pietrūkst jaunu cilvēku, kuriem varētu būt bērni.

I.Kaļva: – Atbildība ir nosacīti dalīta, bet galvenā atbildība, protams, jāuzņemas politiskajai varai. Ne par to, ka dzimst maz bērnu, bet par to, ka demogrāfija nav bijusi prioritāte vairākas desmitgades. Atbildība ir arī pašvaldībām, jo tās ir vistuvāk ģimenēm. Tieši viņu lēmumiem jāsekmē cilvēku palikšana novadā, uzturot nepieciešamos pakalpojumus, ceļus, infrastruktūru, kā arī veicinot uzņēmējdarbību. Visbeidzot svarīgs ir sabiedrības atbalsts un ieinteresētība šajos procesos – savstarpējā attieksmē vienam ar otru, aktīvāk iesaistoties dažādu jautājumu kārtošanā, piemēram, iedzīvotāju padomēs. Šobrīd, ņemot vērā sarežģīto situāciju pasaulē, svarīga katra iedzīvotāja sapratne, ka vairs nevaram arī dzīvot kā pirms 15 gadiem. Pasaule mainās pa dienām.

G.Skutels: – Vispirms atbildība mums jāuzņemas katram pašam. Valsts rada apstākļus, un dzīvība piedzimst tur, kur ir spēja mīlēt, uzņemties atbildību un negaidīt ideālu brīdi.

L.Pundure: – Ļoti plašs jautājums. Neteikšu, ka pēdējo 20 gadu laikā apstākļi pasliktinājušies, bet tai pat laikā tie nav tendēti uz izaugsmi. Mums ir nenormāla inflācija, līdz ar to jāsecina, ka bērns mūsdienās ir ļoti dārgs prieks, ja vien ir vēlme viņu kvalitatīvi izaudzināt. Vecākiem bieži nav laika bērnam, tādēļ viņi papildus meklē pulciņus un nodarbības savām atvasēm – bieži vien savos 5, 6 un 10 gados bērni jau ir ļoti pārslogoti, kas īpaši vērojams pilsētās. Te vecākiem jāuzņemas liela daļa atbildības, jo nereti viņi caur atvasēm cenšas sasniegt savas bērnības nepiepildītās vēlēšanās. Bet es uzskatu, ka katram bērnam tomēr jābūt bērnībai.

Esošais valsts un pašvaldību atbalsts ģimenēm sniedz pārliecību, ka bērni ir droša izvēle?

L.Kozlovska: – Diemžēl esošais atbalsts lielai daļai ģimeņu nesniedz šādu pārliecību, jo būtībā šis atbalsts ir fragmentārs un neliels. Tas nevar radīt drošības sajūtu. Lai gan no šī gada 1.janvāra palielināts vienreizējais bērna piedzimšanas pabalsts, kas ir 600 eiro; bērna kopšanas pabalsts līdz pusotra gada vecumam ir 298 eiro mēnesī; ģimenes valsts pabalsta apmērs par vienu bērnu – 25 eiro, par diviem bērniem – 100 eiro (50 eiro par katru bērnu), par trīs bērniem – 225 eiro (75 eiro par katru bērnu), par četriem un vairāk bērniem –100 eiro par katru bērnu. No šī gada pabalstu piešķir uz laiku, kamēr bērns apmeklē izglītības iestādi, bet ne ilgāk kā līdz dienai, kad viņš sasniedz 20 gadu vecumu vai stājas laulībā.

I.Kaļva: – Atbalsts jaunajām ģimenēm ir sadrumstalots, nevis garantēts, tas būtiski atšķiras reģionos. Skaidrs, ka Balvu novadā nav tādu iespēju atbalstam finansiāli kā Pierīgai vai Jūrmalai. Diemžēl. Bet mēs varam raidīt signālu, ka ģimene jūtas gaidīta – pieejami bērnudārzi, skolas, kultūra, pulciņi, tas nemaksā dārgi, atrodas tuvu mājām. Ja valsts sniegs atbalstu mājokļa iegādei jaunajām ģimenēm, viss būs daudz labāk un cerīgāk.

G.Skutels: – Šķiet, ka dažas pašvaldības jau sper svarīgus soļus – piedāvā labumus trūkstošo profesiju pārstāvjiem. Kā, piemēram, mājokļa palīdzību, bērnudārzu pieejamību, nodokļu atlaides, stipendijas vai stabilākas darba garantijas. Tas var arī veicināt dzimstību. Bet arī visi šie pasākumi joprojām ir nepietiekami...

L.Pundure: – Uz valsti vai pašvaldību šobrīd paļauties nedrīkst vispār. Visa atbildība jāuzņemas tikai vecākiem – ja viņi pieņēmuši lēmumu, ka grib bērniņu, tad tā ir viņu atbildība. Turklāt jārēķinās ar sekām, ka var pazust skola vai bērnudārzs, jāsaprot, vai tādā gadījumā viņi būs spējīgi bērnu vadāt uz skolu vai dzīvot mājās ar bērnudārznieku līdz vecumam, kad viņam jāiet obligātajā pirmsskolas izglītībā. Bērnam būs jāvelta ļoti daudz laika. Mūsdienās svarīgāks par finanšu jautājumiem un iespējām ir laiks. Pašvaldība un valsts neuzņemas nekādu atbildību. Šobrīd šajā ekonomiskajā situācijā viņiem ir tikai viens attaisnojums – naudas nav, un grozies tu, kā gribi.

Ja jānosauc viens konkrēts lēmums, kas varētu uzlabot dzimstību, kāds tas būtu?

L.Kozlovska: – Pētījumi liecina, ka nav viena noteicošā faktora, kas varētu būtiski mainīt demogrāfisko situāciju, jo tā ir kompleksa problēma. Taču, ja jāizvēlas viens, tad tas būtu valsts garantēts finansiālais atbalsts. Lai jaunajai ģimenei nebūtu jārēķina – var atļauties bērnu vai tomēr nē. Līdzīgi kā Zviedrijā, tam būtu jābūt 70-80% no algas līdz 3 gadu vecumam, bet arī saglabājot iespēju piestrādāt uz pusslodzi.

I.Kaļva: – Manuprāt, drošības sajūta par nākotni, kad vecāki zina, ka būs mājas, darbs un miers.

G.Skutels: – Ilgtermiņā tā varētu būt garantēta mājokļa drošība daudzbērnu ģimenēm, jo visbūtiskākā ir drošības sajūta.

L.Pundure: – Tie varētu būt lielāki nodokļu atvieglojumi ģimenēm ar bērniem. Bet šim samazinājumam jābūt jūtamam – ne 10 vai 15 eiro mēnesī. Tie situāciju neglābs. Vecākiem tas radītu lielāku drošības sajūtu, ka savu nopelnīto naudu viņi tomēr atstāj sev un savai ģimenei, nevis samaksā valstij.

Kas notiks ar Latviju pēc 20 gadiem, ja demogrāfijas tendences nemainīsies?

Līga Kozlovska: – Izvērtējot pašreizējās tendences, augsto mirstību, dzimstības samazināšanos gadu no gada, emigrāciju, populācijas novecošanos un reproduktīvā vecuma sieviešu skaita sarukumu, pieaugošās veselības aprūpes pieejamības problēmas, aina veidojas diezgan bēdīga. Pašlaik mēs valstī zaudējam aptuveni 2% iedzīvotāju gadā. Ja tā turpināsies, pēc 20 gadiem Latvijā labākajā gadījumā būs palikuši tikai aptuveni 1,4 miljoni iedzīvotāju. Mūsu sabiedrība būs kļuvusi izteikti veca. Vairs tikai puse no iedzīvotājiem būs darba spējīgā vecumā. Pagasti būs tukši, bet mazpilsētās lielākoties varēs sastapt padzīvojušus un vecus cilvēkus. Valstī kopumā katram strādājošajam būs jāuztur aizvien lielāks nestrādājošo skaits, tāpēc valdībai nebūs citas izejas, kā vien atvērt vārtus viesstrādniekiem no citām zemēm. Latviešu valodas un kultūras dominante pamazām sāks samazināties, jo jaunieši jau dzīvos globālās pasaules kultūrtelpas iespaidos, bet imigranti ienesīs savas mentalitātes kultūru. Ja Latvijas valsts tuvākajos gados nepratīs rast risinājumu šīm problēmām, tās pastāvēšana nākotnē ir nopietni apdraudēta. Šie negatīvie procesi ir kā lavīna, ko nevar apturēt. Pat tad, ja izdotos dubultot iedzīvotāju ienākumus, apturēt emigrāciju un dzimstība sāktu pieaugt, paietu vēl kādi 20 gadi, līdz demogrāfiskais kritums apstātos. Iemesls tam ir vienkāršs: reproduktīvā vecuma sieviešu skaits ir ievērojami samazinājies, it sevišķi Latgalē un Vidzemē, bet vidējā dzemdētāja ir vecāka par 30 gadiem.

Inta Kaļva: – Esmu pārliecināta, ka pēc 20 gadiem Latvija nepazudīs, būs mazāk iedzīvotāju, bet lauki nebūs izmiruši. 20 gadi vēl ir logs iespējām, nevis spriedums, ka nav nākotnes. Ir noteikti jāinvestē nākotnes projektos, uzņēmējdarbībā, izglītībā. Negaidām jau paradīzi, bet stabilitāti, nevis nezināmas pārmaiņas katrus četrus gadus, bet prognozējamus un likumā nostiprinātus lēmumus attiecībā uz demogrāfiju. Ceru, ka lēmējvara saprot, cik svarīgs šobrīd ir austrumu pierobežas likums, kurā ar likuma spēku būtu noteikti atbalstoši, nemainīgi, garantēti kritēriji pierobežā dzīvojošajiem. Es ļoti ceru, ka tā būs. Esmu optimiste, jo man patīk mūsu cilvēki. Patīk vieta, kurā ir manas mājas. Man gribas un patīk dzīvot Latvijā.

Guntars Skutels: – Ja Latvijā demogrāfijas tendences nemainīsies, protams, nedod Dievs, bet būs jāveic vēl lielāka novadu reforma, un Pierīga kļūs pārapdzīvota. Un redzēsim, kā Latvijā parādās iebraucēju masas. Diemžēl. Bet es ticu, ka vēl daudz ko var glābt, ja mēs visi pārtraucam klusēšanu...

Līga Pundure: – Ļoti iespējams, ka Latvijas kā valsts vairs nebūs. Katra valsts sākas ar ģimeni, kopienu un tās vērtībām. Ar tagadējo politiku šīs vērtības tiek iznīcinātas. Nav jau vairs īsti uzticēšanās valstij, līdz ar to vecāki nemāca bērniem pastāvēt par to. Cik mūsdienu jaunieši ir gatavi mesties ar dakšām aizstāvēt savu valsti, kā tas bija krietni senos laikos? Cik cilvēku tagad būtu, kuri reāli to izdarītu? Visi aizbrauks uz lidostu, un pēdējais lidostā izslēgs gaismu. Tas būs viss.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1930553175004843

Piedzimt Latvijai (03.02.2026.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Kad parādās gaisma tuneļa galā

Neauglība ir tēma, kas skar izmisušus pieaugušos. Pāriem, kuri saviem spēkiem netiek pie mazuļa, viens no cerību stariņiem ir medicīniskā apaugļošana. Vēl pirms gadiem 15 neauglība bija ļoti sensitīva tēma un neviens par to skaļi nerunāja, taču tagad informācijas un iespēju ir pietiekami daudz. Cilvēki izprot, ka neauglība ir tāda pati veselības problēma kā lauzta kāja vai necaurlaidīgi asinsvadi – problēma, ar kuru jāvēršas pie ārsta. Kā iedrošināt tos, kuri atmetuši ar roku? Kā un vai iespējams saņemt valsts atbalstu mākslīgajai apaugļošanai? Kā likt saskatīt iespējas un apjaust, ka viss vēl nav zaudēts?

Daktere, kura palīdz piepildīt sapni par ģimeni

Neauglība joprojām skar pietiekami daudz pāru arī Latvijā, un tā vairs nav tikai privāta vai noklusēta problēma – tas ir medicīnisks, emocionāls un arī sabiedrībai nozīmīgs jautājums. Tā ir pieredze, par kuru bieži runā čukstus vai nerunā nemaz. Ceļš līdz bērniņa piedzimšanai daudziem ir sarežģīts, pilns cerību, vilšanos un jautājumu, uz kuriem ne vienmēr ir viegli rast atbildes. Taču neauglība – tas nav spriedums, tā ir slimība, kas padodas ārstēšanai tāpat kā jebkura cita kaite. Kādi ir biežākie neauglības iemesli, kā pāriem likt saskatīt iespējas un apjaust, ka viss vēl nav zaudēts, – par to un daudz ko citu saruna ar medicīnas centra “MyClincRiga” reproduktoloģi, ginekoloģi, dzemdību speciālisti NATĀLIJU BĒRZU.

Cik sen jau strādājat šajā jomā un kādēļ izvēlējāties tieši neauglības ārstēšanas virzienu?

– Neauglības jomā strādāju gandrīz 10 gadus un nokļuvu te pavisam nejauši. Vienmēr biju vēlējusies būt operējoša ginekoloģe, taču, pateicoties mana kolēģa daktera Māra Arāja iniciatīvai, sapratu, ka neauglības ārstēšana ir saistoša. Šī joma ir ar saviem zemūdens akmeņiem, jo tajā ir arī ļoti liela emocionālā sadaļa, kas prasa daudz empātijas.

Jau vairākus gadus demogrāfi ceļ trauksmi par dzimstību Latvijā. Kā Jūs, būdama ārste, vērtējat pašreizējo situāciju – tā ir kritiska?

– Tas ir ļoti grūts jautājums. Ja skatāmies statistikas datus, kopumā dzimstība mazinās jau ilgāku laika posmu – tas nav viena gada jautājums. Tā pakāpeniski krītas, krītas un krītas.

Kādi, Jūsuprāt, ir galvenie iemesli tik graujošai statistikai?

– Tādi noteikti ir vairāki. Pirmkārt, medicīna un veselības aprūpe visā pasaulē un arī Latvijā kļuvusi daudz labāka, un mēs ilgāk dzīvojam. Pastāv uzskats, ka jaunie arī kļuvuši zinošāki par kontracepciju, bet es gribētu teikt, – pētījumu dati liecina, ka tai ir mazāka loma. Vienkārši mainījušies paradumi. Senos laikos daudz bērniņus laida pasaulē ar domu, ka daļa no viņiem var neizdzīvot sliktas medicīnas aprūpes dēļ. Otra lieta – mājās bija vajadzīgi palīgi, jo lielākā daļa iedzīvotāju mitinājās lauku teritorijās un viņiem bija saimniecības, tādēļ bija vajadzīgas papildus darba rokas, kas palīdzēs. Un tajā brīdī bērnu daudzums arī noteica to, kā šīs visas lietas darbojās. Vēl viena ne mazāk būtiska lieta bija saime. Ģimenes dzīvoja lielā saimē kopā ar mammu, tēti, iespējams, arī ar vecvecākiem. Tātad bija, kas mazuļus pieskata. Šobrīd situācija diezgan kardināli mainījusies. Pirmkārt, mēs esam pārliecināti par to, ka bērni sasniegs pieaugušo vecumu, jo mums ir laba veselības aprūpe. Otrkārt, pārsvarā cilvēki ir pilsētas iedzīvotāji, kuriem jādomā, kur viņi bērnus izmitinās. Un treškārt, viņu mammas un vīramātes, visticamāk, noteikti strādā. Visi šie punkti rada vairākus jautājumus, ko tad ar to darīt? Un loģiski, ka ģimenes izvēlas vienu bērniņu vai, iespējams, divus. Nākamā lieta – ja paskatāmies uz mazliet agrāku laika periodu – augstākās izglītības esamība vai neesamība. Agrāk augstākā izglītība bija sava veida luksusa lieta. Tagad jaunajam cilvēkam ir bieži diezgan ilgi jāmācās. Tādēļ ir pilnīgi loģiski – kamēr viņš izmācās un satiek to savu sirds cilvēku, viņam varbūt jau vairs nav tie 18, bet ap 30 gadiem. Un, ja tie ir 30, cik tad bērnus līdz 40 gadiem var paspēt radīt? Beigās tā arī sanāk, kā liecina statistikas dati par dzimstības rādītājiem, ka vidēji tie ir 1,36 bērni ģimenē!

Vai dzimstību ietekmē arī sociālie apstākļi?

– Manuprāt, reģionos tie ļoti atšķiras. Vienā reģionā tie būs vieni, otrā – kādi citi. Neapšaubāmi, arī dzīves dārdzība ietekmē dzimstības rādītājus, bet nedomāju, ka tik ļoti. Lielākoties ir tā – ja ģimene tomēr vēlas bērniņu, tā laiž viņu pasaulē, un finansiālais stāvoklis šajā brīdī varbūt nav tas izšķirošais.

Ar kādām problēmām pie Jums kā pie reproduktoloģes visbiežāk vēršas pacienti?

– Būdama ārste reproduktoloģe, es risinu neauglības jautājumus, un cilvēki, kas nāk pie manis, ir ļoti, ļoti dažādi. Šeit gribu piebilst, – tas ir mīts, ka neauglība ir tikai sievietes problēma. Ja raugāmies uz neauglības sadalījumu, tad 25% gadījumu problēma ir tikai sievietei un vīrietis ir vesels, 25% vīrietim ir problēma un sieviete ir vesela, un 35% problēmas ir abiem. Tāpēc tā nav tikai dāmas problēma – patiesībā tā ir kopīga problēma. Un vēl aptuveni 15-20% gadījumu mēs nevaram atrast vainu ne vienā, ne otrā partnerī, un to mēs saucam par neizskaidrojamo neauglību.

Kā pārim, kas vēlas veidot ģimeni, saprast, ka pienācis laiks meklēt ārsta reproduktologa palīdzību?

– Tur viss ir ļoti vienkārši. Mēs iedalām cilvēkus vecuma grupās atkarībā no sievietes vecuma. Bet, lai lasītāji mani nesaprot nepareizi – tas nenozīmē, ka problēmas ir tikai sievietes pusē. Parasti par pamatu tiek ņemts sievietes vecums, kaut gan diezgan bieži izrādās, ka problēmas ir vīriešiem. Kā saprast, kad pienācis laiks apmeklēt reproduktologu? Ja sieviete ir vecumā līdz 35 gadiem un pārim, nelietojot kontracepciju, gadu neiestājas grūtniecība, viņiem jābrauc un jāizmeklējas. Ja sieviete ir vecuma kategorijā no 35 līdz 39 gadiem, viņiem šis laiks ir pusgads, savukārt, ja sievietei ir 40 gadi un vairāk – jau ir mazāk nekā pusgads. Respektīvi – jo jaunāka sieviete, jo šis laiks ir ilgāks.

Cik izplatīta mūsdienās ir neauglība un kam tā tiek konstatēta biežāk – sievietei vai vīrietim?

– Kā jau iepriekš minēju, gadījumi ir dažādi, bet kopumā neauglību konstatē aptuveni 12% pāru. Šis cipars gadu gadiem arī īpaši nav mainījies, kaut gan kādam, iespējams, šķiet, ka tagad neauglīgu pāru ir vairāk. Mūsdienās informētība ir savādāka – mēs par visām lietām dzirdam vairāk, un, kad mēs dzirdam par to vairāk, automātiski šķiet, ka tā visa ir vairāk. Vienkārši kādreiz tik daudz par to nerunāja. Turklāt agrāk šis cipars bija mazliet mazāks, jo tajos laikos lielākoties sievietes bērnus radīja ļoti agri – 18 - 22 gados. Savukārt tagad mēs auglības jautājumu mazliet atliekam, līdz ar to pienāk brīdis, kad palīdzību vajag nedaudz vairāk.

Ar ko sākas ceļš pie bērniņa sievietei un vīrietim, kuri saskārušies ar neauglību?

– Šis ceļš sākas ar pāra izmeklēšanu – mums obligāti jāizmeklē abi partneri, jo bez tā neko nevar iesākt. Vīrietim veicam spermas izmeklējumu, sievietei pārbaudām olvadu caurlaidību un hormonu analīzes. Un, balstoties uz izmeklējumu rezultātiem, nonākam pie secinājuma – tā ir sievietes, vīrieša, vai sievietes un vīrieša, vai neizskaidrojamā neauglība. Tālāk jau sākas ārstēšanās ceļš, kurā risinājumi ir ļoti dažādi. Ir gadījumi, kad pietiek tikai ar dzīvesveida maiņu, savukārt citreiz nepieciešams nedaudz palīdzēt ar intrauterīno insemināciju, kad spermu ievada sievietei dzemdes dobumā tuvāk olšūnai, un tas palīdz apaugļoties – spermai jāpārvar mazāks attālums. Dažkārt mums jāpalīdz sievietei ierosināt ovulācijas, jo dabīgi tas pašai nenotiek. Bet vēl ir gadījumi, kad nepieciešama medicīniskā apaugļošana, kurai arī ir dažādas modifikācijas. Piemēram, modifikācija, kas domāta tad, ja spermas kvalitāte ir ļoti slikta, un vēl daudzas citas.

Lai nonāktu līdz diagnozei, jārēķinās ar krietnu laika sprīdi?

– Kopumā – nē, bet jāsaprot, ka ir cilvēki, kuri vēl joprojām bieži neauglības ārstēšanu uzskata par tabu, par kauna lietu. Taču ne vienmēr viss notiek gludi un raiti. Gadās, ka pārim iedodu izmeklējumus un viņi uz kādu brīdi pazūd. Citreiz redzu, ka viens un tas pats cilvēks atrakstās un pārrakstās. Viņš grib nākt uz pirmreizējo konsultāciju, bet nevar saņemties. Šobrīd tas ir retāk, bet, kad sāku strādāt, diezgan bieži sastapos ar to, ka vīrieti piespiest nodot spermas analīzi reizēm bija kaut kas fenomenāls. Un pamatojums tāds, ka viņam bail no rezultāta. Bet, ja padomā, – ko viņa bailes mainīs? Tās tikai kavēs laiku. Parasti ir tā – ja sieviete paņem partneri uz konsultāciju, lielākoties viņam vairs nav, kur sprukt, un tālākā saruna ar viņu ir diezgan vienkārša.

Šobrīd jaunajiem vispirms svarīgāk sasniegt karjeras virsotnes vai iekārtot dzīvesvietu un tikai tad domāt par pēcnācējiem. Līdz ar to arī droši vien pastāv iespēja nokavēt kļūšanu par māmiņu vai tēti…

– Jā, mēs varam nokavēt, bet mūsdienās ir pieejamas labas metodes, kuras var palīdzēt kļūt par vecākiem arī tad, ja viņi kaut ko nokavējuši. Piemēram, ja sievietei ir izsīkstošas olnīcas, tad mums ir pieejama olšūnu donēšanas programma. Bet tur atkal ir jautājums, cik tas ir vai nav pieņemami visiem. Taču iespējas ir. Nākamais jautājums ir izmaksas.

Cik patiess ir ārstu reproduktologu apgalvojums, – jo vecāka māmiņa, jo dārgāka ārstēšana?

– Tā tas patiešām ir. Jā, mums ir valsts finansējums, bet jāņem vērā, ka tas ir ierobežots. Nav tā, ka valsts apmaksā n-tās apaugļošanas reizes – apmaksātas tiek tikai dažas procedūras. No šī gada tās ir trīs. Taču šajā visā procesā ir arī savi zemūdens akmeņi. Ja, piemēram, sieviete nāk uz medicīniskās apaugļošanas procedūru 40 gadu vecumā, pēc starptautiskām rekomendācijām, lai uzlabotu iespējamību kļūt par mammu, viņai jātaisa ģenētiskā testēšana. Jāņem vērā, ka tikai katrs sestais viņas embrijs būs tāds, kas iedos grūtniecību. Tajā brīdī valsts šos pakalpojumus neapmaksā, tas jādara pašiem. Un visas šīs tehnoloģijas ir dārgas. Ja sievietei ir mazāk olšūnu, tad tikšana līdz embrijam viņai aizņems diezgan ilgu laiku, līdz ar to viņai būs vajadzīgi vairāki cikli. Un tas viss šo procesu sadārdzina. Piekrītu, ka nevienā valstī nav ideāla sistēma, bet mūs šobrīd ierobežo daudzas lietas. Piemēram, par donora materiāliem jāmaksā pašiem topošajiem vecākiem, jo citreiz gadās, ka arī vīrietim materiāls ir tāds, ka to nevar izmantot. Citreiz sievietei iestājas priekšlaicīgs olnīcu izsīkums. Patiesībā tas nav nekāds retums – to konstatē vienai no 100 sievietēm. Un atkal tās ir lielas naudas summas, kas pārim jāsedz no savas kabatas. Citreiz viņi vienkārši to nevar atļauties un tajā brīdī tālāk ārstēšanu neturpina.

No Jūsu teiktā var secināt, ka kopumā tikšana pie bērniņa šādā ceļā ir diezgan dārgs prieks un ne kurš katrs to var atļauties?

– Jā, tas ir tad, ja ir tādi zemūdens akmeņi. Ja, piemēram, pāris laikus sapratis, ka viņiem ir tāda problēma, un vērsies pēc palīdzības, negaidot pēdējo brīdi, tad patiesībā tā ir ļoti reāla lieta, kas daudziem izdosies. Un tur nemaz nevajadzēs lielas izmaksas. Savukārt, ja pārim bijusi neauglība astoņus gadus, sieviete pie mums atnākusi 39 gadu vecumā, viņi nemaz nevar paspēt iztērēt valsts iespējas, jo kaut kādā mirklī valsts finansējums beidzas tieši sievietes vecuma dēļ. Piemēram, ja viņai ir maza olnīcu rezerve, nepieciešami vairāki papildus izmeklējumi, kas ārstēšanu var padarīt dārgu, jo viņa vairs neatbilst vecuma kritērijiem.

Kur šobrīd virzās medicīniskā apaugļošana? Kā tā attīstās kā process?

– Kopumā tā virzās uz to, lai mēs būtu efektīvāki, lai mums būtu labāki rezultāti. Šobrīd tiek ļoti daudz runāts par ģenētiku, bet mums vēl joprojām ir punkti, kuriem nevaram tikt pāri. Kaut vai olšūnu novecošanās, bet es ceru, ka kaut kādā brīdī mēs tomēr to atrisināsim. Ir ļoti interesanti jaunākie pētījumi, kur tiek mēģināts radīt olšūnas un spermatozoīdus cilvēkiem, piemēram, no ādas šūnām. Tas varētu mums aiztaupīt problēmas gadījumos, kad vairs nav rezervju – tāds šobrīd ir tas domu gājiens zinātnē, kas spērusi platu soli attīstībā.

Cik pieejama Latvijā ir neauglības ārstēšana?

– Es teiktu, ka šobrīd diezgan pieejama. Valsts medicīniskās apaugļošanas rinda ir ļoti īsa. Ja kādreiz tajā bija jāgaida pāris gadi, tad tagad tas ir knapi mēnesis, un pāris jau saņem savu vēstuli. Ar ko tajā brīdī jārēķinās? Ar to, ka mums šis pāris sākumā jāizmeklē, kas var aizņemt mēnesi vai divus. Tad mēs saprotam, ka viņus jāliek valsts apmaksātā medicīniskās apaugļošanas rindā, un pāris mēneša laikā sagaida savu kārtu. Bet arī te var būt aizķeršanās. Var gadīties, ka abi partneri smēķē, kas mūsdienās nav nekāds retums. Tajā brīdī viņiem no cigaretēm jāietur pauze, kas savukārt var paildzināt ārstēšanu. Vai arī, piemēram, pie mums atnāk pāris, kur dāmai ir ļoti liels virssvars, ar ko medicīniskās apaugļošanas rezultāti būs ļoti slikti. Līdz ar to paies kāds brīdis, līdz sieviete tiks līdz tam svaram, ar kuru varam sākt veiksmīgo ceļu līdz bērniņam. Lai izdarītu vienu vai otru procedūru, ir jābūt noteiktam ķermeņa masas indeksam, tādēļ parasti sakām, – būs vien jāpacenšas!

Kādi ir populārākie mīti, kas saistīti ar neauglību un tās ārstēšanu?

– Lielākoties tas, ka ārstēšana izjauc hormonālo balansu, kā arī apgalvojums, ka ārstēšana izsauc vēzi. Tas tā nav! Un vēl viena bieža lieta, ko man pieņemšanā pajautā, vai bērni pēc tam ir veseli? Tas arī ir mīts. Viņi ir tieši tādi paši kā visi foršie un superīgie mazuļi. Bet, kas ir pats interesantākais, – pierādīts, ka šiem bērniem statistiski mazāk ir psiholoģisku problēmu. Tas savukārt izskaidrojams ar to, ka viņi ir ļoti, ļoti gaidīti.

Kā Jūs vērtējat valsts atbalstu neauglības ārstēšanā – tas atbilst reālajām vajadzībām?

– Viennozīmīgi nevaru atbildēt. Ir labi, ka šis valsts atbalsts pieejams, taču ir vairākas lietas, ko vajadzētu uzlabot. Piemēram, jānolemj, kādā virzienā iesim. Ja tieši vecuma ziņā esam paplašinājuši sieviešu grupu, kurai veicam medicīnisko apaugļošanu līdz pilnam 41 gadam, tad mums ir divi varianti. Mēs iedodam krietni vairāk valsts apmaksātus stimulāciju ciklus. Turklāt vienam ciklam jābeidzas ar visu embriju pārnesi, kuri tajā ciklā iegūti. Tas skaitās viens pilnvērtīgs cikls, un tā viņu pētījumos arī sauc. Savukārt Latvijā mums ir viena stimulācija, viena embrija pārnese, un tas skaitās viens medicīniskās apaugļošanas mēģinājums. Tā nevienā pasaules valstī, kurā pieejams finansējums medicīniskajai apaugļošanai, nenotiek. Kā piemēru minēšu Beļģiju, kur ir seši valsts apmaksāti cikli. Viens valsts apmaksāts cikls ietver stimulāciju un visu embriju pārnesi, kas tajā ciklā iegūti. Beļģija gan neapmaksā embriju ģenētisko testēšanu, bet viņi ir pierādījuši – ja dara tā, testēšana zaudē savu nozīmi, jo pāris ar tām daudzajām reizēm tāpat tiks pie rezultāta. Savukārt Spānijā to reižu nav tik daudz, bet viņiem savukārt ir konkrēta vecuma grupa – 37+, kuriem ģenētiskā testēšana embrijiem tiek apmaksāta. Un tas uzlabo pozitīvo rezultātu. Pie mums, Latvijā, tas netiek apmaksāts, un tas ir diezgan dārgs pakalpojums. Šis ir tas brīdis, kad mums jāizdomā, kuru ceļu iet – vai Spānijas ar trīs apmaksātām medicīniskās apaugļošanas reizēm, vai tomēr izvēlamies Beļģijas variantu. Abi šie ceļi nav slikti, vienkārši jāizdomā, kurā būt. Mēs šobrīd esam pa vidu – ne šis, ne tas. Līdz ar to rodas jautājums, kā pacientam vislabāk palīdzēt. Otra lieta – olšūnu donora materiāla apmaksa. Tā ir liela nauda, kas pacientiem jāsedz no savas kabatas. Mums jāizstrādā konkrēti kritēriji, pēc kuriem būtu skaidra sapratne, kam kādu palīdzību varam sniegt. Tas viss ir svarīgi. Valdībai jāiegulda darbs, lai to sakārtotu, bet pieļauju, ka ne visiem cilvēkiem tas, ko tagad saku, ir saprotams. Varbūt kādam liksies, ka tas ir pilnīgi nevajadzīgs un lieks. Lai tā nebūtu, sabiedrībai jāmaina domāšana uz modernāku. Pats trakākais ir tas, ka lielākoties to saprot tikai tie pāri, kuri ar to saskaras. Viņiem ir kauns par šo problēmu pastāstīt draugiem un kolēģiem, jo baidās no nosodījuma.

Pirms gadiem 15-20 pāri sabiedrībā izvairījās runāt par neauglību un medicīnisko apaugļošanu. Mūsdienās joprojām pastāv tādi aizspriedumi?

– Šobrīd pāri ir atvērtāki, viņi ļoti bieži izstāsta, ka izmantojuši šādas metodes, bet publiskajā vidē joprojām sokas diezgan traki. Es ik pa brīdim sniedzu intervijas, kurās stāstu, ka ir arī vīriešu neauglība un citas problēmas, un pēc tam sociālajos medijos redzu komentārus. Un tad kāds kārtējo reizi nokomentē, – lai iet pie kaimiņa. Par ko mēs tajā brīdī runājam? Par kādu kaimiņu? Ja man ir apendicīts, kas man jādara, pie kā jāiet? Vai, ja salauzta kāja, ceļmallapa pie kājas jāpieliek? Tas jau būtībā ir tas pats. Daļai sabiedrības joprojām ir aizvēsturiska domāšana. Lai tā nenotiktu, cilvēki jāizglīto, skolā jābūt labai veselības mācībai. Tad, kad cilvēki atbrauc pie mums no reģiona, es ik pa brīdim dzirdu, ka viņiem grūti saņemties atbraukt. Emocionāli grūti, un es to saprotu. Savulaik strādāju vienā Kurzemes mazpilsētā par ginekoloģi. Uz turieni braucu reizi mēnesī, un man bija māsiņa, kura nestrādāja vietējā slimnīcā un brauca no citas pilsētas. Un šis fakts, ka mēs abas nebijām vietējās, izrādījās tik ļoti nozīmīgs. Pieraksti vienmēr bija stāvgrūdām pilni, jo pie manis nāca sievietes, kuras vēlējās saglabāt privātumu. Ja godīgi, tas bija reizē skumji un diezgan traģikomiski.

No jūsu pieredzes, cik gadījumos no 10, kad pāri vēršas ar neauglības problēmām, rezultāts ir veiksmīgs?

– Tur nav jāizgudro divritenis, cipari ir skaidri. Ja sieviete ir zem 35 gadu vecuma, tad viņai izdodas katra trešā embrija pārnese. Ja sieviete ir vecumā no 35 līdz 39 gadiem, tad, pēc Eiropas pētījumu datiem, izdodas katra ceturtā embriju pārnese, savukārt, ja sieviete ir vecuma kategorijā 40+, rezultāti ir krietni zemāki.

Statistikas dati liecina, ka arvien pieaug pāru skaits, kuri ārstēt neauglību uz Latviju dodas no ārvalstīm. Ar ko tas skaidrojams?

– Tā tiešām ir. Pirmkārt, tas skaidrojams ar cenu politiku, kas pie mums ir draudzīgāka nekā citās valstīs. Otrkārt, daudzās valstīs pastāv likumiskie ierobežojumi. Piemēram, Polijā un Lietuvā šo pakalpojumu drīkst saņemt tikai tad, ja pāris ir precējies. Ja sieviete, piemēram, grib būt par solo mammu un sapņo par bērniņu, donora materiālu viņa nevar dabūt ne Lietuvā, ne Polijā. Tad viņai jādodas uz Latviju vai Igauniju, jo pie mums likumdošanā šādas normas nav iestrādātas. Visbiežāk uz Latviju pacienti dodas no kaimiņvalstīm, no Skandināvu valstīm vairāk brauc sievietes ar priekšlaicīgiem olnīcu izsīkumiem, jo viņiem ir ārkārtīgi sarežģīts olšūnu donēšanas process, liels pieprasījums, tādēļ grūti tikt pie šī pakalpojuma. Ir pieejamas Eiropas dzimumšūnu bankas, no kurām arī šos materiālus izmanto daudzas sievietes, citās valstīs ir ierobežojums šo Eiropas banku izmantot vietējo un bieži vien novecojušo likumu dēļ.

Arvien biežāk dzirdam stāstus arī par vientuļajām solo mammām, kuras apzināti izvēlas mātes lomu bez partnera...

– Jā, viņu skaits paaug, un, manā izpratnē, kopumā tas ir arī pozitīvs vilnis, jo liecina par to, ka sieviešu sabiedrība ir emancipēta, ka mēs daudz ko varam pašas. Mēs varam nolemt kļūt par mammām, un mums ir arī iespējas.

Jūsu praksē bijis kāds īpašs gadījums, par kuru atceraties joprojām?

– Man ir ļoti daudz tādu gadījumu, bet diemžēl ārsta ētika neļauj par to runāt, lai kāds neatpazīst sevi. Bet kopumā gribētu teikt, – nav jābaidās ne no ārstēšanās, ne arī no ceļa, kas ejams. Galvenais, lai ceļabiedrs – ārsts, kas pārim ir, viņiem patīk un ar viņu ir laba komunikācija. Tā ir absolūtā veiksmes atslēga. Jā, šis ceļš var būt ne tik vienkāršs, dažreiz līkumains, tas var nebeigties ar rezultātu – arī tā mēdz notikt, bet svarīgi, lai ceļabiedrs, kas pāri pavada šajā ceļā, ar viņu ir uz viena viļņa. Dažreiz pāri uz pieņemšanu atnāk izmisuši – tā gadās, taču lielākoties tas tomēr ir pārdomāts lēmums. Viņi atnāk, kad ir gatavi.

Kas valstij un sabiedrībai būtu jādara, lai uzlabotu dzimstības rādītājus nākotnē?

– Noteikti būtu jāuzlabo un jāsakārto sociālā joma – dzīvesvietas jautājums, atbalsts ģimenei, medicīniskajai apaugļošanai. Otra lieta – lai cilvēks pieņemtu lēmumu šādu soli spert un laist pasaulē bērniņu, viņam savā valstī jājūtas droši un jābūt pārliecībai, ka būs laba veselības aprūpe. Man vienmēr šķitis, ka tikai tādā valstī, kurā sakārtota likumdošana, kurā cilvēks jūtas droši, viņš var nosvērties par labu tādam lēmumam. No otras puses, ja paskatāmies to pašu Skandināviju, kur ekonomiskie rādītāji ir ļoti labi, viņiem ar dzimstību nebūt neklājas labāk. Vēl situāciju pozitīvi ietekmē un ļoti uzlabo bērna tēva iesaiste vecāku būšanā. Ja sieviete atstāta viena pati ar bērnu, jo viņai taču ir bērna kopšanas atvaļinājums un viņa dzīvo mājās, tad pēc tam viņa krietni mazāk vēlas otru grūtniecību. Būtisks faktors ir arī darba vides zaudēšana sievietei. Igaunijā pie šī jautājuma piegājuši ļoti prātīgi – pēc bērniņa piedzimšanas sieviete var atsākt strādāt, kad vien vēlas. Un, neskatoties uz to, viņai būs 100% bērna pabalsts, ko valsts maksā līdz pusotram gadam. Arī Lietuvā salīdzinoši ir diezgan labi, savukārt mums šie lēmumi ir visnepārdomātākie. Manuprāt, te pie vainas ir politiskās gribas trūkums.

Mēs it kā saprotam, ka izmirstam, bet reāli jau neko nedarām…

– Jā, tā tiešām ir. Arī tad, kad pati biju bērna kopšanas atvaļinājumā, viens no svarīgajiem jautājumiem bija, kā atgriezīšos darba vidē. Īsti ne šis, ne tas. Vai nu atgriezies darba vidē un zaudē savu māmiņu pabalstu, saņemot vien niecīgu summu, vai arī sēdi mājās un zaudē profesionalitāti. Šie ir ļoti svarīgi jautājumi. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Latvijā ir sievietes, kuras būtu gatavas atgriezties uz trešdaļu slodzes vai 25%. Ja viņas saņemtu pilnu māmiņalgu, būtu iespēja normāli integrēties, pakāpeniski pierast pie slodzes un atgriezties darbā. Otra lieta ir paradigmas maiņa, ka bērns nav tikai sievietes lieta, tā ir abu – pāra – lieta. Ja mēs kopīgi nolemjam tikt pie bērniņa, tad mums kopīgi jāuzņemas atbildība par to.

Kādu padomu Jūs dotu jauniem cilvēkiem, kuri vēl tikai domā par ģimenes veidošanu?

– Tas ir sarežģīts jautājums, bet vienu gan zinu – katram bērniņam jānāk īstajā laikā un īstajā vietā.

Neauglība nav spriedums. Reproduktoloģe Natālija Bērza uzsver, – neauglības ārstēšanā cerība ir arī tad, ja ceļš līdz bērniņa gaidīšanai nav viegls, jo mūsdienu medicīna piedāvā daudzas iespējas. Bet pirmais solis vienmēr ir saruna. Daktere atgādina, – jo agrāk tiek meklēta palīdzība, jo lielākas iespējas rast piemērotāko risinājumu katrai ģimenei.

FAKTI

* 2023. gadā aizdomas par neauglību atzinuši 8,4% sieviešu un 4,1% vīriešu reproduktīvā vecumā, secināts pētījumā “Par Latvijas iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības ietekmējošiem faktoriem un paradumiem”.

* Vecuma grupā no 15 līdz 35 gadiem aizdomas par neauglību atzīmējuši 5,5% sieviešu un 3,7% vīriešu.

* Pētījuma dati liecina, ka vismazākais iedzīvotāju īpatsvars ar aizdomām par neauglību ir vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem, bet vislielākais – vecumā no 25 līdz 49 gadiem. Tāpat par aizdomām par neauglību ziņojuši vairums iedzīvotāju, kuri dzīvo kopā ar partneri un kuri ir strādājoši.

* Kopumā lielākā daļa jeb 73,8% sieviešu par šīm aizdomām ir konsultējušās ar ārstu, izmeklējušās, savukārt vīriešu vidū šis īpatsvars ir būtiski mazāks. Konsultējušies ar ārstu un izmeklējušies ir mazāk nekā puse vīriešu ar aizdomām par neauglību – 48,1%.

* Kā iemeslu neauglībai vīrieši visbiežāk min spermas patoloģiju, nezināmu iemeslu un problēmas partnerei. Savukārt sieviešu vidū visbiežāk iemesls nav zināms vai kā iemesls tiek norādīts hormonāli traucējumi un problēma partnerim.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1615347793117585

Piedzimt Latvijai (06.06.2025.)