Rakstos

Ņem, bāliņi, sirmu zirgu (06.10.2026.)

Ej ar zirdziņu, nekļūdīsies!

Zirgs vēsturiski latvietim ir bijis spēka simbols, kolēģis un uzticams draugs. 8 publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturs nebūs stāsts tikai par zirgiem. Tā ir ilgošanās pēc zirgu miera, prasmes, eksistences, tostarp gandrīz ar reliģiskām jūtām, kas latgaliešiem ir īpaši svarīgas. Ne vienmēr vajag vienkāršo sarežģīt, lai vietējā kopienā, vēstot par sen zināmām, bet, iespējams, piemirstām tēmām, stiprinātu valstisko apziņu, latvisko un latgalisko kultūrtelpu. Lūkosim, kā vēstures līkločos esam turējuši godā savas tradīcijas, apliecinot, ka arī mūsdienās tās nav zemē metamas, apliecinot, ka zirgi, poniji, zirgspēki, pat šaha zirdziņi joprojām pārsteidz...

Saglabājiet latgaliešu gaišās sirdis!

Šaha spēles cienītāji noteikti sapratīs, kādus gājienus spēj veikt zirdziņš šahā. Jālepojas, ka arī Latgalē domāt raisošā spēle nav atstāta novārtā. Pēdējos gados šaha turnīri notiek ne tikai Latgales pilsētās, bet pat baznīcā. Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā šaha meistars MĀRIS KRAKOPS, lūgts paskaidrot, kāpēc prāta spēles jāapgūst jau mazotnē, lakoniski atzina, ka jāsāk tad, kad bērnam parādās interese.

Lūdzu, pastāstiet par sevi.

– Māris Krakops, šaha lielmeistars, jurists un reizēm uzņēmējs; arī matemātiķis, fiziķis-teorētiķis.

Kad pirmo reizi apsēdāties pie šaha dēļa?

– Piecu gadu vecumā. Gājienus iemācīja tēvs Jānis Krakops, Broņislava dēls. Redzēju, ka tēvs māca šahu vecākai māsai, radās interese. Sākumā tēvs teica: “Nu, tu vēl par mazu tik sarežģītai spēlei, paaudzies, tad...” Bet es uzstāju, un tēvs ļāvās pierunāties. Spēle ļoti patika, īpaši M.Tāla un P.Morfija partijas. Drīz noskaidrojās, ka man ir zināmas dotības.

Kāpēc prāta spēles jāapgūst jau kopš mazotnes?

– Jāsāk tad, kad bērnam parādās interese! Parasti šaha dotības ir saistītas ar dotībām ģeometrijā, tāpēc ģeometrijas skolotājiem šis ir papildu uzdevums. Ja ir kāds sparīgs ģeometrs klasē – ieteikt bērniem apmeklēt šaha pulciņu.

Uzvārds Krakops vēsturiski ir raksturīgs Ziemeļlatgales pusei. Kāda Jums ir vai nav saikne ar Latgali?

– Jā, tieši tā. Mana dzimta ir no Latgales. Tēvs (Jānis Krakops) ir dzimis un audzis Viļakā. Vectēvs – Broņislavs Krakops. Viņi, ja nemaldos, bija pieci brāļi. Starp citu, Martijs Krakops (no Balvu novada Tilžas) – jauns, talantīgs šahists – ir mans radinieks.

20 gadu vecumā kļuvāt par starptautisko lielmeistaru. Kādas tolaik bija pārdomas un sajūtas?

– Tas bija mans mērķis. Bija patīkami to sasniegt (trešo LM normu) tieši olimpiādes laikā.

Vairāk nekā gadu vadījāt Latvijas Šaha federāciju. Kādas tolaik bija un tagad ir pārdomas?

– Ceram uz jaunu talantu parādīšanos! Ir bērni, jaunieši/jaunietes ar talantu un nākotni, piemēram, Marija Kuzņecova, Agnesa Ter-Avetisjana un Naomi Maklakova; puiši: Sergejs Fiļipovs, Miķelis Vingris, Akims Jefimovs. Esmu priecīgs, ka piesaistīju šaha dzīves organizēšanai Tomu Kalniņu, ļoti talantīgu un veiksmīgu jaunu cilvēku (šī brīža LŠF prezidents).

Simultānspēles seanss ar lielmeistaru... Kas vairāk uztraucas – Jūs vai nepieredzējušie šahisti.

– Domāju, neviens. Tā ir amizanta izklaide visiem.

Kā psiholoģiski pārdzīvot smagu zaudējumu šahā?

– Tāpat kā neveiksmi dzīvē – iziet pastaigā, noskurināties un, aiziet, darīt vēlreiz.

Vai šahistiem patīk zirgi?

– Jā, zirdziņš ir teicama, viltīga figūra; ne tikai iet negaidīti, bet arī lec pāri citām figūrām. Var bieži to upurēt uz f7!  

Vai piekrītat apgalvojumam, ka spēlētājam ar baltajām figūrām ir lielākas iespējas uzvarēt?

– Jā. Ja spēlē e2-e4 un tad Evansa gambītu! Vai Kohrena / A.Vītoliņa gambītu!

Daudzi šahisti neslēpj, ka spēle nogurdina vairāk nekā fizisks darbs...

– Mēdz būt garas, smagas partijas ar klasisko laika kontroli, kad tiešām galotnē (pēc ~5 stundu cīņas) jau galva knapi strādā... Bet mūsdienās populārākas ir ātras laika kontroles, tad nav tik traki.

Kā un vai digitālais laikmets ietekmē šaha spēles attīstību un popularizēšanu?

– Šahs joprojām ir ļoti populārs, arī datoru un datorspēļu laikmetā. Tas mani patīkami pārsteidz. Domāju, tāpēc arī internets ir nācis par labu.

Kādi ir Jūsu vaļasprieki?

– Hokejs, grāmatas, motocikli.

Kādas ir sajūtas spēlēt šahu tik majestātiskā un svētā vietā kā baznīca?

– Brīnišķīgas! Īpaši tāpēc, ka mana tēva tēvs Broņislavs Krakops gadiem ilgi kalpoja Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā par kalkantu. Kad bija paredzēta garāka mise, garāka ērģeļspēle, arī mans tēvs Jānis Krakops bieži gāja palīgā savam tēvam mīt ērģeļu minamās plēšas. Tēva ģimene dzīvoja pārsimts metru attālumā no baznīcas. Tāpēc tā man ir svēta vieta un vienmēr esmu priecīgs būt Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā. Arī pats esmu katolis.

Tehniska piezīme. Ērģeļu minamās plēšas (arī paminas vai kalkantu mehānisms) ir vēsturiska gaisa piegādes sistēma, kurā cilvēks ar savu kāju svaru mehāniski pumpē gaisu, lai nodrošinātu nepieciešamo spiedienu ērģeļu stabuļu skanēšanai. Cilvēku, kurš veic šo darbu, vēsturiski sauc par kalkantu. (No latīņu valodas ‘calcare’ – mīt, bīdīt ar kāju.) Kā darbojas minamās plēšas – cilvēka līdzdalība: atkarībā no instrumenta lieluma, bija nepieciešams viens vai vairāki kalkanti. Viņi kāpa uz īpašām koka svirām jeb pedāļiem (paminām), ar savu svaru spiežot tos uz leju un tādējādi piepildot plēšas. 20. gadsimtā lielākajā daļā baznīcu minamās plēšas aizstāja ar elektriskajiem ventilatoriem (gaitas turbīnām). Tomēr daudzās Latvijas vēsturiskajās baznīcās šīs paminas ir saglabātas kā alternatīva sistēma gadījumiem, ja pazūd elektrība.)

Nereti šķiet, ka lielais šahs ir tikai lielpilsētās. Kā panākt, lai bērniem Latgalē būtu tieši tādas pašas iespējas tikt pie laba trenera un izaugt līdz lielmeistaram kā galvaspilsētā?

– Diemžēl cilvēku paliek mazāk, bet ir iespēja trenēties tiešsaistē, izmantojot datortehniku. Tas ir interneta pluss.

Ko novēlat latgaliešiem?

– Saglabāt latgaliešu gaišās sirdis! Viesmīlību, optimismu, kas latgaliešiem raksturīgs, un ari saglobuot myusu dīnu latgalīšu volūdu! Veiksmi mums vysim, tautīšim!

Viļakas baznīcā. Lielmeistars Māris Krakops (foto – ceturtais no labās) kopā ar dēlu Robertu (foto – piektais no labās) un tēti Jāni (foto – sestais no labās).

Izcīna pirmo vietu. 30.augustā Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā norisinājās 4. šaha turnīrs, pulcējot nu jau 39 šahistus no dažādām Latvijas vietām. Šaha spēle vēsturiskajā ēkā arī šogad radīja īpašu atmosfēru, apvienojot sportisko azartu ar skaisto vidi. M.Krakops (foto – no labās) apliecināja lielmeistara titulu, izcīnot pirmo vietu.

Vai šahistiem patīk zirgi un ko viņi par tiem zina?

Būs auzas, ja nepadomāsi par zirdziņu

Dekāns Guntars Skutels, taujāts, cik un vai svarīgs ir zirgspēks, kuru šahā sauc par zirdziņu, smaidot atzina, ka šī šaha figūra, viņaprāt, ir ļoti viltīga: “Ik pa brīdim atceros situācijas no dažiem dueļiem – ja tu nepadomā tālāk, arī par zirdziņu nepadomā, tad var iegrābties lielās auzās, jo figūra lec pāri pārējām. Turklāt vēl jau jādomā par dakšiņu, kas prasa īpašu piepūli. Godīgi sakot, arī sabiedrībā pietrūkst plānošanas un skatīšanās uz priekšu. To es redzu gan baznīcās, gan valsts iestādēs, kur vajadzētu būt stratēģijai, nevis, kā būs nākamgad, bet pēc 5, 10 un vairāk gadiem, protams, neparedzot n-tos notikumus. Tomēr jāparedz gājieni uz priekšu un jāpadomā par varbūtībām. Piemēram, kāpēc virzīt kādu grandiozu būvēšanas projektu, ja tur esošā teritorija applūst? Arī, piedodiet, ja tur nākotnē nebūs cilvēku.”

Interesanti, ka šī gada augusta nogalē šaha turnīrs Viļakas katoļu baznīcā notika jau ceturto reizi. Lūgts atklāt, vai pirms četriem gadiem bija cerība, kas tas turpināsies, turklāt būs arī tik liela šahistu atsaucība, priesteris neslēpa, ka jau pirmajā reizē ticēja, ka turpinājums nekur neizpaliks: “Tomēr par trešo un ceturto turnīra organizēšanas reizi nopietni padomāju, un viss izdevās. Tas ir liels priestera Andra un Ineses nopelns, jo nozīmīga ir spēlētāju personiskā uzrunāšana. Domāju, kamēr būšu Viļakā, šaha turnīri turpināsies. Turnīra dienā mēs nespēlējam tikai šahu, ir arī dievkalpojums un citas aktivitātes, piemēram, šogad bija koncerts. Kur nu vēl labāk, ja ir kopā būšana, arī ekskursijas. Kur vēl var satikties ļaudis no Valmieras, Rīgas, Liepājas, ja ne Viļakā? Tas ir fantastiski! Kamēr būs šie cilvēki, tikmēr būs šaha turnīrs.”

Aktīvs it visā. Dekāns Guntars Skutels atklāja, ka bērnībā bija tas gods uzvarēt spēcīgus šahistus: “Mūsu prātiem jābūt trenētiem, īpaši mūsdienās, kad ir tik daudz dažādas viltus informācijas, un cilvēki uzķeras uz elementārām lietām, kad pietrūkst kritiskās domāšanas.” Prāvests spriež, ka dzīve ir kā šaha spēle: “Nepietiek zināt, kā kustas figūras – ir jāiemācās pacietība, gudrība un pazemība.”

Šahisti spēj nodalīt graudus no pelavām

Augusta nogalē, kamēr kolēģi intensīvi gatavojās 3.oktobra Saeimas vēlēšanām, latviešu ķīmiķis, augstskolas pasniedzējs un politiķis Edmunds Teirumnieks, kurš Latgales apgabalā startēja kā līderis, spēlēja baznīcā šahu. “Kāpēc? Ar priesteri esam diezgan labi pazīstami, un jāsecina, ka tas, ko viņš dara tautas ieinteresēšanā gan caur sakrālo mantojumu, gan citās aktivitātēs, spēj pulcēt cilvēkus no malu malām. Jāsecina, ka uz pierobežu brauc arī kurzemnieki. Kā var neatbraukt no Rēzeknes? Bērnībā dambreti un šahu iemācīja spēlēt tētis. Prātu asināt un loģisko domāšanu sekmēt mūsdienās ir ļoti nepieciešams, lai, piemēram, neiekristus sociālo tīklu nepatiesās informācijas valgos. Šahisti spēj nodalīt graudus no pelavām. Kopumā Latvijā šaha skola ir labi attīstīta, bet ir brīži, kad iestājas pagrimums. Ja skolā nemāca šahu, tad nāk palīgā entuziasti. Uzbekistānā, ja nemaldos, šahs ir obligāts mācību priekšmets. Arī Latvijai vajadzētu ņemt piemēru, ieviešot vismaz fakultatīvus.”

Spriežot par zirdziņu nozīmīgumu šahā, politiķis atzina, ka šī figūra ar savu gājienu neordinaritāti spēj izsist no līdzsvara daudzas figūras – krīt torņi, arī dāmas: “Zirgs Balvu novadā ir populārs. Laikā, kad spēlējam šahu, notiek zirgu sacensības. Patīkami, ka Balvu novadā akcentē šādas vērtības. Prieks, ka jūsu novads pārvēršas par latvisko, latgalisko, tā teikt, pie zemes turošo centru. Pēc būtības vairāk vai mazāk mēs skatāmies uz pilsētās notiekošajām norisēm, kas notiek uz betona...”

Edmunds Teirumnieks. Viņš uzskata, ka šahs nav tikai intelektuāla cīņa: “Viens pret vienu. 64 lauciņi un 32 figūras, bet cik izspēles variāciju! Tā ir stratēģijas un taktikas cīņa. Uzvar labākais. Šahu sāku spēlēt pamatskolas trešajā vai ceturtajā klasē. Toreiz pietika fizisko sporta veidu, bet šahs tomēr ienāca jauniešu ikdienā. Šobrīd digitālā pasaule ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Tomēr ir milzīgs prieks par katru jauno censoni, kas ar milzīgu degsmi un entuziasmu cenšas gūt uzvaru. Popularizēsim prāta spēles! Latvijai nepieciešama intelektuāli spēcīga sabiedrība!”

Trešās vietas ieguvējs. Kaspars Circenis (foto no kreisās – divcīņā ar lielmeistaru) no Balviem uzskata, ka jebkuras prāta spēles apmācības ir atbalstāmas: “Turklāt – jo agrāk, jo labā. Zirdziņš ir ļoti interesanta figūra. Manuprāt, bez šādas figūras spēle nebūtu tik interesanta un dinamiska. Prāta spēļu cienītājiem novēlu pacietību, neatlaidību un drosmi!”

Atklāj turnīra tapšanas vēsturi. Vēstures profesors un priesteris Andris Priede (foto – vidū), kuram ir vēsturiska loma Viļakas baznīcas šaha turnīra tapšanā, atgādināja, ka sarunā ar viņu pēc kristībām turnīra idejas autorei un šahistei Marijai Kuzņecovai radās doma, ka Viļakas dievnams varētu būt izcila vieta šādam sporta un kultūras pasākumam. Tāpat viņš pastāstīja, ka šī gada jūnijā vēsturiskajā Rīgas Doma 13. gadsimta Kapitula zālē aizvadīts pirmais vasaras šaha turnīrs “Tornis”, kurā spēlēja pat bīskaps. Jāpiebilst, ka priesterim zirdziņi nav sveši, jo pats aktīvi spēlē šahu. “Kungs, svētī mūsu spēles, mūsu domas, kas vainagojas ar patīkamiem augļiem ne tikai šahistiem, bet arī visai sabiedrībai,” viņš vēlēja.

Pirmo reizi Viļakā. Dāvids Pikšis no Liepājas uzskata, ka šaha turnīri jauniešiem noteikti ir vajadzīgi: “Var socializēties, uzlabot savas prasmes pašā spēlē. Arī šaha zirdziņi ir ļoti svarīgi – tie ir neparedzami, tie jāj uz visām pusēm. Kāpēc jāmācās spēlēt prāta spēles? Ļoti būtiski ir attīstīt stratēģisko domāšanu, kas noder arī dzīvē, lai izdarītu pareizās izvēles. Pirmo reizi spēlēju šahu baznīcā. Sajūtas patiesi ir īpašas, jo dažādās gaismas no vitrāžām uzbur pasakainas domas.”

Pie visa vainīga viņa. Atklājot turnīru, priesteri neslēpa, ka Viļakas baznīcas šaha turnīra idejas autore ir Marija Kuzņecova. Pati jauniete ir pārliecināta, ka šahs attīsta dažādas prasmes, tostarp kreativitāti, spējot atrast negaidītus, nestandarta un skaistus gājienus: “Šīs prasmes noderēs arī profesionālajā karjerā. Zirdziņš ir viena no manām mīļākajām figūrām. Īpaši blicā, kad ātri jāpieņem lēmumi. Esošajiem un topošajiem šahistiem novēlu trenēties un izbaudīt spēles šarmu.” Interesanti, ka priesteri Guntars Skutels un Andris Priede Mariju pirms turnīra atklāšanas cēla gaisā šo vārdu burtiskā nozīmē. “Bija patīkami, bet dīvaini,” viņa atzina. Izrādās, ka M.Kuzņecova pirmo spēli baznīcā aizvadījusi Vācijā, kur turnīrs noritēja vairākas dienas. Viļakā viņa palika nepārspēta dāmu konkurencē.  

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1538501778295442

Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis (22. septembris)

Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis #SIF_MAF2026 Balvu novads https://www.facebook.com/reel/1078858044860549

Jaunā adrese – lauki (15.09.2026.)

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki” 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai. Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Misija – glābt

Mūsdienu modernajā pasaulē jaunās tehnoloģijas arvien straujāk ienāk arī veselības aprūpē. Kamēr lielās un modernās slimnīcas apgūst inovatīvas ārstēšanas metodes, ģimenes ārstu prakses un feldšerpunkti lauku teritorijās pilda glābēju funkcijas, jo tā ir pirmā institūcija, kur cilvēkiem vērsties pēc palīdzības. Turklāt ārsti laukos ir arī būtisks faktors nacionālajai drošībai. Kā sokas mediķiem, kuri savu sirdsdarbu diezgan pieticīgos apstākļos dara ar ne mazāku entuziasmu kā lielpilsētu speciālisti moderni aprīkotos kabinetos? Un kā šos pakalpojumus vērtē cilvēki, kuri no pilsētas pārcēlušies uz dzīvi laukos? To devāmies noskaidrot uz Rēzeknes novadu, kā arī ciemojāmies tepat, mūspusē, Balvu novada Briežuciema pagastā.

Sirdsdarbs četrdesmit gadu garumā

Nākamgad apritēs apaļi četrdesmit gadi, kopš Briežuciema feldšeru-vecmāšu punktā savus pienākumus pilda ārsta palīdze (feldšere) BIRUTA PUNDURE. Šajā laikā pieredzes bagātā mediķe guvusi ne tikai vērtīgu praksi savā profesionālajā dzīvē, bet gadu gaitā kļuvusi arī par nenovērtējamu sava aroda speciālisti vietējiem lauku iedzīvotājiem.

Vispirms droši vien jāuzsver, ka šobrīd notiek Briežuciema feldšerpunkta pārcelšana uz jaunām mājvietām.

– Jā, tā patiešām ir! Tas atradīsies Briežuciema pagasta pakalpojumu centra ēkā. Savukārt līdz tam (ja nemaldos, kopš 1985.gada) feldšerpunkts bija izvietots blakus pagasta ēkai esošajā trīsstāvu daudzdzīvokļu mājā, kur nostrādāju no tālā 1987.gada līdz pat šīs vasaras beigām. Vai grūti pamest darba telpas, kurās pavadīju tik ilgus gadus? Neslēpšu, ka sākotnēji šī ziņa raisīja emocijas, arī vietējie iedzīvotāji ar plānotajām pārmaiņām bija nemierā – par šo jautājumu notika sapulce, uz Briežuciemu bija atbraukuši arī pašvaldības pārstāvji. Lēmumu feldšeru-vecmāšu punktu pārcelt uz pagasta ēku pieņēma tādēļ, lai iedzīvotāji Briežuciemā dažādus pakalpojumus varētu saņemt vienuviet. Gadi rit uz priekšu, un droši vien ir tikai pašsaprotami, ka jāpielāgojas esošajai situācijai. Vēlos uzsvērt, ka feldšerpunkts savu mājvietu mainīs fiziski, bet nekādu citu globālu pārmaiņu nebūs. Turklāt iestādes jaunajā atrašanās vietā būs nodrošināta nepieciešamā vides pieejamība, tostarp cilvēkiem ar ierobežotām kustībām.

Šis ir svarīgs jaunums vietējiem iedzīvotājiem. Bet kāds bija Jūsu ceļš uz medicīnu?

– Esmu dzimusi un augusi Bērzpils pagastā – pie Ičas upes. Mēdzu teikt, ka tā ir mana mīļākā upe pasaulē, ar kuru saistās tik daudz patīkamu bērnības un jaunības atmiņu… Savukārt absolvēju nu jau kādreizējo Bērzpils vidusskolu, kas kopš 2021.gada reorganizēta par pamatskolu. Pēc tam devos apgūt zinības Rīgas 1.medicīnas skolā (tagadējā Latvijas Universitātes Rīgas 1.medicīnas koledža), kur studēju divus gadus un sešus mēnešus. Pēc skolas pabeigšanas ar iegūto feldšeres kvalifikāciju mani nosūtīja strādāt uz Balvu rajona Briežuciemu, kur savus darba pienākumus pildu joprojām. Jāpiebilst, ka savulaik apsvēru iespēju kļūt par skolotāju, tomēr man mediķa profesija acīmredzot bija ierakstīta zvaigznēs, jo arī vairāki mani radinieki ir medicīnas speciālisti. Savu izvēli nenožēloju. Esmu laimīga.

Kā jau iepriekš uzsvērts, nākamgad apritēs 40 gadi, kopš strādājat par feldšeri Briežuciemā. Tas nav vienkārši skaitlis, bet kaut kas vairāk…

– Atklāti runājot, iekšēji pat nejūtu, ka aizritējuši jau tik daudzi gadi… Šķiet, viss noticis pavisam nesen! Tomēr patiesībā jau izaugusi tā vietējo iedzīvotāju paaudze, kura manu acu priekšā piedzīvoja savu bērnību, bet tagad par pieaugušiem cilvēkiem kļuvuši viņu pašu bērni. Jāpiebilst, ka jau trīs gadus darba pienākumus pildu arī Upītes feldšeru-vecmāšu punktā. Kā zināms, feldšerpunktiem finansējumu piešķir Nacionālais veselības dienests, kas ir valsts pakļautībā esoša iestāde, bet atalgojumu izmaksā un prakses vieta (telpas) tiek nodrošināta un uzturēta ar Balvu novada Sociālās pārvaldes starpniecību.

Vai atceraties savu pirmo darba dienu?

– Jā, tas bija 1987.gada 30.marts. Atceros arī savu pirmo pacientu – vīrieti, kuram dikti sāpēja ausis. Šim kungam uzrakstīju uz spirta bāzes izgatavotus medikamentus. Vai viņš šīs zāles tiešām izlietoja tam paredzētajiem mērķiem, par to vēsture klusē, bet zinu, ka sāpes ausīs patiešām pārgāja (smejas – aut. pieb.)! Jāteic, jau kopš pirmās darba dienas blakus nebija neviena kolēģa, kurš varētu man nodot savas reālās prakses zināšanas, pieredzi un pastāstīt, ko un kā labāk darīt, – šim procesam izgāju cauri pašas spēkiem. Turklāt, uzsākot strādāt Briežuciemā, manā pārraudzībā bija 900 cilvēki, kas bija diezgan liels skaits. Jāpiebilst, ka savulaik Balvu rajona lauku teritorijā bija krietni vairāk medicīnas punktu – gan ambulances biezāk apdzīvotās vietās, gan arī feldšerpunkti mazākos pagastos un ciemos. Atceros arī laikus, kad Rekavā bija slimnīca, kuru slēdza 1992.gadā. Tagad tur atrodas Šķilbēnu sociālās aprūpes māja. Ambulances no feldšerpunktiem atšķīrās ar to, ka tur iedzīvotājiem bija pieejams plašāks medicīnas speciālistu personāls. Savulaik feldšeri devās arī uz skolām, lai veiktu profilaktisku medicīnisku darbu ar bērniem. Piemēram, pati agrāk braucu uz nu jau slēgto pamatskolu Briežuciema pagasta Pūšļevas ciemā. Tāpat kādreiz feldšeri devās uz dzemdību nodaļām, lai oficiāli nokārtotu dokumentus, ka konkrētais feldšeris turpmāk nodrošinās dzimušā bērniņa aprūpi.

Kas šo gadu laikā mainījies?

– Vispirms jāsaka, ka krietni mazāk palicis cilvēku. Vienlaikus darba trūkums nav jūtams un liela daļa vietējo iedzīvotāju ar dažādām saslimšanām vai citām medicīniska rakstura problēmām sākotnēji vēršas pēc palīdzības pie manis – gan ar saaukstēšanos, gan muguras sāpēm, galvas reiboņiem, brūcēm un daudz ko citu. Feldšerpunktā notiek arī šuvju noņemšana, atsevišķu analīžu nodošana. Kopumā tās ir medicīniskas pamatlietas, pēc kā cilvēks, ja nepieciešams, tālāk vēršas pie sava ģimenes ārsta vai konkrēta speciālista. Esmu arī tiesīga nozīmēt ārstēšanu un izrakstīt medikamentus, tostarp antibiotikas, bet nedrīkstu izrakstīt psihotropās vielas un nosūtījumus pie speciālistiem. Līdz ar to, vispirms vēršoties pie feldšera, pacienta virzība uz atveseļošanos notiek ātrāk. Var teikt, feldšeri lauku teritorijās pilda glābēju funkciju, un šādu iestāžu esamība iedzīvotājiem ir ļoti liels pluss.

Ja mazdēls nolems apciemot savu vecmāmiņu laukos un iedzīvosies kādā sasitumā, feldšeris būs gatavs palīdzēt?

– Tieši tā, un praksē šādi gadījumi notiek diezgan bieži! Šos, kā mēdzu teikt, Rīgas bērnus jau ļoti labi pazīstu. Arī paši vietējie iedzīvotāji mēdz teikt, ka ir laimīgi par feldšerpunktu pastāvēšanu laukos, kas nereti pilnībā palīdz atrisināt dažādas problēmas. Savukārt, ja nepieciešams, tālāk pacienti pēc palīdzības vēršas pie citiem speciālistiem. Cilvēki medicīniskos punktus laukos novērtē. Man izveidojusies arī laba sadarbība ar ģimenes ārstiem.

Vai cilvēkiem četrdesmit gadu laikā, kopš strādājat par feldšeri, mainījušās veselības problēmas?

– Kopumā nē, ja nu vienīgi vairāk tiek konstatētas onkoloģiskas saslimšanas. Liels pārbaudījums bija Covid-19 uzplaiksnījums. Vienlaikus krietni uzlabojušās ārstēšanas iespējas un pieejamo medikamentu klāsts. Piemēram, agrāk bija grūtāk cīnīties ar paaugstinātu asinsspiedienu un kuņģa saslimšanām, jo gluži vienkārši nebija zāļu, kas šīs problēmas palīdzētu efektīvi risināt. Savukārt tagad pieejami mūsdienīgi medikamenti, ar kuru palīdzību šīs problēmas var novērst vai kontrolēt.

Kā aizrit Jūsu vidējā darba diena?

– Konkrēti Briežuciemā strādāju uz pusslodzi – pirmdien, otrdien, ceturtdien un piektdien. Ir saplānotās dienas, kad, ierodoties darbā, jau iepriekš zinu konkrētus laikus, kuros pierakstīti pacienti. Protams, ir arī reizes, kad pieņemu cilvēkus, kuriem jāsniedz palīdzība bez iepriekšēja pieraksta. Jebkurā gadījumā četrdesmit gadu laikā nav bijis darba dienas, kad feldšerpunktā neierastos neviens cilvēks. Darba pietiek.

Savas profesionālās darba dzīves laikā esat piedzīvojusi arī ārkārtējas situācijas?

– Piedzīvots daudz. Savulaik bija pacients, kurš bija sadurts ar nazi plaušās, gan pacients, kuram bija naža dūrieni gurnā. Tāpat reiz palīdzēju pacientam ar smagu alerģiju, kuram, savlaikus veicot nepieciešamo injekciju, faktiski tika izglābta dzīvība. Gadu gaitā dažādu notikumu nav trūcis.

Šo gadu laikā esat ļoti labi iepazinusi vietējos iedzīvotājus, kuri vizītes laikā noteikti padalās arī ar citām savām sāpēm...

– Dzīvesstāstus, protams, esmu iepazinusi daudzus, jo pazīstu vietējās ģimenes, cilvēkus. Jā, dzīve ne vienmēr ir rožaina, bet neviens nekrīt izmisumā un nesūdzas, cik ļoti slikti klājas laukos. Pesimisma nav – katrs dara savu darbu, un dzīve rit uz priekšu. Vēl vairāk – cilvēki nav zaudējuši smaidu, dzīvesprieku un, esot vizītēs pie manis, nereti viens otru uzmundrina, neskatoties uz pastāvošajām problēmām.

Droši vien teju katrs no mums kaut vienreiz bijis lielpilsētu moderni aprīkotajos mediķu kabinetos. Kā vērtējat savus darba apstākļus laukos?

– Ja runā tieši par medicīniskajām iekārtām un infrastruktūru, vismaz manā feldšerpunktā kopumā ir viss nepieciešamais aprīkojums. Protams, vienmēr jau var vēlēties vairāk, piemēram, dažkārt noderētu modernāka un mīkstāka kušete, bet pamatā materiāltehniskajā ziņā situācija vērtējama kā laba. Esmu sava darba entuziaste. Nekad nevarētu atteikt cilvēkam, kurš pie manis pēc palīdzības vērstos pat vēlā nakts stundā – vienmēr meklētu risinājumu. Kas attiecas uz citiem jautājumiem, valstī joprojām neatrisināta problēma ir garās rindas uz izmeklējumiem un nokļūšanas pie speciālistiem – it īpaši, ja ir nopietnākas saslimšanas. Turklāt vecāka gadagājuma cilvēkiem ir grūtības orientēties kopējā medicīnas nozarē un saprast, pie kā vērsties un kam zvanīt. Lai fiziski nokļūtu pie speciālista, nepieciešams arī transports, bet ne visiem ir personīgā automašīna.

Kā saredzat feldšerpunktu un ģimenes ārstu nākotni laukos?

– Daudzi speciālisti, kuri šobrīd strādā feldšerpunktos un ģimenes ārstu praksēs Balvu novada laukos, jau tuvojas pensijas gadiem. Ir bēdīgi secināt, bet aizvietotāju šiem profesionāļiem, visticamāk, nebūs… Tā ir skarbā patiesība. Protams, šis scenārijs nepiepildīsies jau rītdien, un katrā pagastā situācija ir nedaudz atšķirīga. Piemēram, Briežuciema, Baltinavas un Šķilbēnu apkārtnē primārā medicīniskā aprūpe joprojām pieejama labā līmenī, bet pēc vairākiem gadiem situācija droši vien var mainīties. Jau šobrīd Balvu novadā medicīnas punkti pakāpeniski pa kādam izzūd. Tajā pašā laikā svarīgi uzsvērt, ka valsts neiestājas par feldšerpunktu likvidēšanu. Gluži pretēji, tā uzskata, ka laukos jābūt pieejamiem ambulatorajiem pakalpojumiem. Problēma tajā, ka feldšeriem, tāpat kā ikvienam citam cilvēkam, pienāk laiks, kad tiek noslēgta profesionālā darba dzīve, bet viņu vietā jauno speciālistu laukos nav. Kā būs nākotnē, rādīs laiks, bet arī es pati pēc četriem gadiem sasniegšu pensijas vecumu.

Kā, Jūsuprāt, risināt ārstu trūkumu laukos?

– Manuprāt, valstiskā līmenī šīs problēmas risināšanā jau sen daudz kas nokavēts. Ilgus gadus tiek skaisti runāts par pierobežas stiprināšanu un to, ka šeit dzīvojošie svarīgi tikpat, cik lielpilsētu iedzīvotāji, bet kas reāli izdarīts, lai lauku iedzīvotājiem dzīve kļūtu patiešām labāka? Ir pašsaprotami, ka cilvēks dodas dzīvot tur, kur ir labāk, bet mūsdienās laukos sevi realizēt ir ļoti grūti vai pat neiespējami.

Medicīniskais personāls laukos ir arī būtisks faktors nacionālajai drošībai.

– Viennozīmīgi! Feldšeri ir tie speciālisti, kuri vislabāk pazīst vietējos iedzīvotājus un X stundā spētu sniegt nenovērtējamu atbalstu. Tāpat uzskatu, ka ļoti jāpievērš uzmanība, lai tiktu saglabātas un iespēju robežās attīstītas vietējās slimnīcas. Tādējādi iedzīvotājos tiek saglabāta drošības sajūta, ka nepieciešamības gadījumā medicīniskie pakalpojumi pieejami tepat, uz vietas. Nepatīkams ir fakts, ka nupat slēgta dzemdību nodaļa Balvu slimnīcā. Atceros, ka savulaik feldšeriem bija militāras ievirzes apmācības par to, kā rīkoties krīzes situācijās. Piemēram, darbojāmies ar gāzmaskām, mācījāmies, kā rīkoties, ja cilvēki saindējušies un guvuši apdegumus, kā arī praktiski apguvām jautājumus, kas saistīti ar cilvēku evakuāciju. Tās bija lielas civilās aizsardzības apmācības, kurās bija iesaistīti dažādu nozaru speciālisti. Mūs apmācībās arī vērtēja. Tagad mums patstāvīgi jāapmeklē kursi un ik pēc pieciem gadiem jāatjauno sertifikāts, bet ar instruktāžām, kā rīkoties tieši militārās krīzes situācijās, lauku feldšeri nav iepazīstināti. Neesam arī aicināti ne uz kādām tamlīdzīgām apmācībām. Iespējams, valsts un arī pašvaldību līmenī lielāks uzsvars civilajā aizsardzībā tiek likts uz ģimenes ārstu lomu. Atbildot uz jautājumu, kā, dzīvojot pierobežā, drošības ziņā jūtos pati, jāteic, ka cilvēkam dzīvē ir labāki un ne tik labi dzīves gadi. Galvenais, lai būtu miers un lai mēs labi zinātu teoriju, bet uz savas ādas neizjustu to, kas var notikt praksē.

Jums ir meita Katrīna, kura arī ieguvusi ārsta palīdzes specialitāti. Varbūt medicīnas nākotne laukos nav tik ļoti drūmos toņos krāsota?

– Katrīna ikdienā strādā ģimenes ārsta praksē Rēzeknē un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Ir grūti atrast vārdus, lai jaunos speciālistus pārliecinātu pārcelties no pilsētas un viņi savu profesionālo darba dzīvi turpinātu laukos. Vairumam jauno mediķu ir ļoti daudz spēcīgu argumentu, kādēļ to nedarīt. Un es viņus saprotu. Diemžēl tāda ir šī brīža realitāte.

No Rīgas uz simtgadīgu viensētu Latgalē

Dodoties ceļā pa Latvijas laukiem, šķiet, ka pār tiem arvien smagnējāk gulst klusums un tukšums. Nepamet arī nospiedošā sajūta, ka laika rats sev līdzi neatgriezeniski aizrāvis to, kas reiz bija piepildīts ar neizsīkstošu dzīvības dzirksti. Tomēr ir cilvēki, kuri izdara apzinātu lēmumu doties pretī šodien valdošajai straumei un dzīvē laukos joprojām saskata to, ko tai nekad neatņemt – harmonisku mieru un iekšēju brīvības sajūtu. Viena no šiem cilvēkiem ir arī MONTA VECOZOLA, kura pēc septiņpadsmit gadu dzīves galvaspilsētā pārcēlās uz nelielu ciematiņu Rēzeknes novada Maltas pagastā un jau pēc pāris mēnešiem sagaidīs savu trešo ziemu simtgadīgā lauku viensētā.

Tas nebija protests pret Rīgu

Jau līdz ar sarunas pirmajiem vārdiem no 37 gadus jaunās Montas jūtama plūstoša pozitīva enerģija un nenogurstošs dzīvesspars, kas, šķiet, bijis viņas uzticamākais sabiedrotais līdzšinējās dzīves gaitās. Tikmēr dienasgaismu Monta pirmo reizi vēroja Rīgā, bet bērnības un agrās jaunības gadus pavadīja Madonas novada Praulienas pagastā. Tur uzņēmīgā jauniete arī devās skolas gaitās, pēc kā septiņpadsmit gadu vecumā nolēma turpināt apgūt zinības Francijā, līdz atgriezās Latvijā un, kā mēdz teikt, uzsāka lielo Rīgas dzīvi. Šajā laikā Monta guva arī dzīves pieredzi Gruzijā, kā arī absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju. Savukārt lēmums pārcelties uz dzīvi ārpus galvaspilsētas vairāk bija dziļi iekšēja pārliecība par vēlmi būt laukos, nevis protests pret Rīgu, jo šī lielpilsēta patika un patīk joprojām. “Vienmēr domāju, ka savu dzīvi noteikti pavadīšu Rīgā, bet radikālu pārcelšanos uz laukiem nekad neapsvēru, – ja nu vienīgi kādreiz iegādāties nelielu lauku mājiņu, lai ik pa laikam izrautos no galvaspilsētas ritma un pēc tam atkal atgrieztos ikdienas dzīvē Rīgā,” stāsta Monta.

Pasakaina zeme, kur maz cilvēku, bet daudz mežu

Tomēr vilinājums dzīvot laukos, kas nu jau pārtapis īpašā mīlestībā, bija spēcīgāks par jebko. Un pirmie vēl neapzinātie soļi pretī ikdienas dzīvei laukos tika sperti laikā, kad Monta, sākoties karam Ukrainā, kā projektu vadītāja uzsāka darbu labdarības biedrībā “Tavi draugi” un pusotru gadu regulāri darba jautājumos devās uz Latgales austrumu pierobežu, kur pēc pašas iniciatīvas tika izveidoti bēgļu atbalsta punkti. “Lai arī tas bija ļoti sarežģīts darba un arī dzīves posms, katru reizi, iebraucot Latgalē, mani vienmēr pārņēma dvēseli sildoša sajūta – tā, it kā esmu gluži vai atgriezusies savās mājās un vidē, kas ir saprotama un savējā. Un tas viss, neskatoties uz to, ka līdz tam mani ar Latgali nesaistīja absolūti nekas. Tie bija pirmie spēcīgie iekšējie impulsi, kurus papildināja vēlme atrasties tuvāk zaļajai Latgales dabai un sapratne par lielo sāpi, ka lauki izmirst. Tad arī radās pirmās domas, ka savu dzīvi varētu iegrozīt tā, lai varētu vairāk laika pavadīt laukos, bet mazāk – pilsētā. Sākotnēji no šīs domas gan mazliet nobijos,” ar smaidu atceras Monta.

No domām pārcelties uz dzīvi Latgales laukos Monta nobijās arī tad, kad ar savu darba kolēģi pirmo reizi devās apskatīt vienu no pārdošanā izliktajiem lauku īpašumiem. Tobrīd prātā neviļus iezagās doma, ka tā ir viena no kārtējām trakajām idejām, ko realizēt jau īsti nemaz nav iespējams. Tomēr pēc aptuveni diviem gadiem Monta nonāca pie atziņas, ka dzīvi Rīgā vairs neizbauda, līdz, kā stāsta pati, viegla koķetēšana ar sludinājumu skatīšanos ļoti strauji pārtapa par skaidru mērķi, ka vēlas iegādāties īpašumu un dzīvot Latgales laukos. “Droši vien tas skan amizanti, bet Latgale man vienmēr asociējusies ar nedaudz mītisku, pasakainu zemi, kur ir maz cilvēku, bet daudz mežu un dzīvnieku. Tas šķita ļoti vilinoši, un kādēļ gan savas sajūtas nepiepildīt ar visu to burvību, ko Latgales lauki sniedz realitātē? Protams, vēl joprojām bija daudz pārdomu – gan izmaksu, gan arī attāluma no galvaspilsētas un darbavietas ziņā. Tomēr, kad lēmums pārcelties uz dzīvi laukos tika stingri pieņemts, šķita, ka daudzi jautājumi sāka nokārtoties paši no sevis, viss notika ļoti strauji. Proti, ja par reālu pārcelšanos uz laukiem sāku domāt 2024.gada pavasarī, tad jau šī paša gada jūnijā pirmo reizi apskatīju māju, kuru rezultātā arī iegādājos, bet septembra beigās aizslēdzu savu Rīgas dzīvokli un jaunajā dzīvesvietā ierados ar pēdējo mantu kravu,” atceras Monta.

Ekspedīcija pāri pļavām un nedēļas dzīve teltī

Interesanti, ka Montas iegādātais lauku īpašums Maltas pagastā nebija izlikts pārdošanā un viņa to nedevās apzināti meklēt kā potenciālu dzīvesvietu. Gluži pretēji, – tā bija visa šī stāsta vēl viena liela un laimīga sakritība, jo, lūkojot pavisam citu īpašumu, Montas draudzene atcerējās, ka viņas brālim pieder māja, kurā neviens nedzīvo jau desmit gadus. “Tā nu devāmies ekspedīcijā pāri pļavām, lai, kā saka, pa jokam atrastu šo māju, jo neviens ceļš uz to neveda. Rezultātā tas izvērtās par interesantu piedzīvojumu, jo dubļos ieslīga mūsu mašīna, un devāmies lūkot pie kaimiņiem pēc traktora… Kad māju atradām un to pirmo reizi ieraudzīju, tā bija pilnībā ieaugusi lapu kokos – tā, ka krūmi sniedzās pāri logiem! Tomēr māja jau pašā sākumā izrādījās ļoti viesmīlīga, jo durvis bija vaļā! Jebkurā gadījumā tā bija pilnīgi sausa un bez jebkāda pelējuma, turklāt māja manī iekšēji radīja ļoti siltu sajūtu. Drīz pēc tam darbā paņēmu atvaļinājumu, lai blakus mājai nedēļu dzīvotu teltī un saprastu, vai šī patiešām ir īstā vieta, kur vēlos pavadīt daudzus gadus. Un nedēļas laikā to arī sapratu, jo pamazām sāku māju uzkopt,” stāsta Monta.

Turpinājumā Montas izvēlētajai koka guļbūvei, kurai šogad vasarā apritēja apaļi simts gadi, sekoja vērienīgāka apsekošana, sākot ar pamatiem, beidzot ar jumtu. Maltā tika atrasts arī meistars, kurš joprojām ir nenovērtējams palīgs mājas labiekārtošanā. “Pirmais dzīves gads šajā mājā bija milzīgu izaicinājumu pilns, jo sākotnēji tajā nebija pat vannasistabas. Tomēr visām grūtībām izgāju cauri uz liela adrenalīna rēķina un ar domu, ka viss būs labi. Un tagad viss arī ir labi, lai gan priekšā, protams, vēl dikti daudz darāmā,” apmierināta ar savu izvēli ir Monta.

Tagad pašai sava siltumnīca un dārzs

Līdz ar krasajām pārmaiņām dzīvē Monta pārgājusi uz attālinātā darba modeli. Kā izrādās, tam ir īpaši pozitīvi ieguvumi, jo dienas tiek pavadītas ne tikai produktīvās darba stundās pie zilā datora ekrāna, bet tagad Montai ir arī darbiņš savā siltumnīcā un dārzā, bet palīgā steidz divas murrājošas lauku draudzenes – kaķenītes Puša un Tuša. “Protams, ikdienas dzīve laukos liek arī no kaut kā atteikties. Piemēram, pietrūkst spontānās iespējas satikt draugus, lai jebkurā brīdī aizietu iedzert kafiju vai pastaigātos parkā. Arī ekonomisko izvēļu iespējas, ja runājam par tirdzniecības vietu klāstu, ir ierobežotākas. Vienlaikus tam visam pretī ir neizmērojami daudz ieguvumu. Tradicionāls ir arī jautājums, – vai nav bail dzīvot lauku viensētā meža ielokā? Nē, man patiešām nav bail! Ja no kāda arī jābaidās, tad tas ir cilvēks. Tomēr man ļoti paveicies ne tikai ar kaimiņiem, bet arī ar ikvienu citu, kuram ir jebkāda loma manā stāstā,” priecājas Monta.

Svarīgs jautājums ir arī par medicīnas pakalpojumu pieejamību laukos, kam ir tendence samazināties. Monta stāsta, ka, pārceļoties uz dzīvi laukos, vispirms bija nepieciešams veikt pāriešanas procesu no līdzšinējās ģimenes ārsta prakses Rīgā un atrast ģimenes ārstu jaunās dzīvesvietas apkārtnē. Pārejas process bija diezgan laikietilpīgs, bet atrast ģimenes ārstu tuvējā Maltā gan nebija problemātiski, jo tur šādi medicīnas speciālisti ir vairāki. Apzināts arī zobārsts, pie kura nepieciešamības gadījumā doties.

“Vienlaikus aktuāls nacionāla mēroga jautājums ir par ārstu nākotni laukos. Protams, laukos vēlamies gudrus, moderni domājošus un izglītotus ārstus, bet jāsaprot, ko vēlas pats medicīnas speciālists, kad viņš pēc darba pārnāk mājās – kādu vidi, atalgojumu, apkārtējo sabiedrību un pieejamās iespējas kopumā. Noteikti ir atbalsta mehānismi, lai jaunos ārstus motivētu, tostarp strādāt laukos, bet tas ir ļoti komplekss jautājums. Ļoti svarīgi ir nodrošināt profesionālu vidi un iespējas augt un attīstīties,” uzsver Monta.

Viņa piebilst, ka medicīniskais personāls laukos ir arī būtisks faktors nacionālajai drošībai, it īpaši pierobežā. “Ja ārstu trūkums laukos kļūst arvien akūtāks, ir lielas bažas, ka X stundā ierobežotā laikā laukos rast pietiekami lielus medicīniskos resursus vai tos uzbūvēt teju no nulles pozīcijas, visai kopējai sistēmai prasīs ļoti lielu papildus slogu. Līdz ar to lielais jautājums ir par preventīvo gatavošanos un savstarpējo sadarbību. Tomēr, ja iztrūkstošs personāls, neatbilstoša infrastruktūra vai nepietiekams aprīkojums ir jau miera apstākļos, tad krīzes situācijās neko labu nevar gaidīt. Tādēļ šis jautājums, tostarp ārstu kontekstā, noteikti ir ļoti satraucošs,” nešaubās Monta.

Pārvērtē fundamentālas lietas dzīvē

Noslēgumā jautāta, kā lēmumu pārcelties uz laukiem uztvēra ģimene un draugi, Monta stāsta, ka sākotnēji tas visiem bija liels pārsteigums, savā ziņā – pat šoks: “Vecāki atbalstīja ideju, bet sākotnēji nevarēja saprast, kādēļ izvēlējos tieši Latgali. Tiesa, rezultātā viņi vienmēr ir pieņēmuši manus lēmumus un tagad manu dzīvesvietu dēvē par otrajiem laukiem. Savukārt daļa draugu manu lēmumu, šķiet, neizprot vēl joprojām (smejas – aut. pieb.) un, iespējams, domā, ka tas ir tikai viens no maniem īslaicīgiem dzīves posmiem. Vienlaikus ļoti priecājos, ka draugi regulāri brauc ciemos. Turklāt viņi piekopj aktīvu dzīvesveidu (dodas izbraucienos ar velosipēdiem, laivām), tādēļ, līdz ar manu pārcelšanos uz Latgali, arī mani draugi tagad arvien vairāk sāk apgūt šo reģionu. Par to liels gandarījums.”

Monta arī piekrīt vārdiem, ka droši vien patiešām jābūt drosmīgam, lai pieņemtu lēmumu pārcelties no galvaspilsētas uz Latgales laukiem: “Protams, man ir grūti pašai sevi raksturot kā drosmīgu, bet laikam jau šāda īpašība piemīt jebkuram, kurš spēj sekot līdzi savam sapnim un tik radikāli mainīt dzīvi. Turklāt šķita, – ja to neizdarīšu tagad, tad neizdarīšu nekad. Kā iedrošinājumu citiem varu teikt, – lai mainītu savu dzīvi, nevajag gaidīt lielu naudu vai pareizos apstākļus. Negaidiet arī, ka visa pasaule jūsu dēļ sadosies rokās. Vienkārši pieņemiet lēmumu, un lietas dzīvē sāks ritēt tā, kā to vēlaties. Viss, kas pēdējos gados noticis manā dzīvē, licis pārvērtēt arī daudzas fundamentālas lietas – vispirms jau laika vērtību, kas laukos rit pavisam citādāk un ļauj cilvēkam krietni vairāk saplūst ar dabā notiekošajiem procesiem un saprast to, līdz kam cilvēkiem pilsētas steigā grūti aizdomāties. Tagad mana dzīvesvieta ir Latgales lauki, un par to esmu laimīga!”

Ar mīlestību pret dzimteni. Līdz ar kara sākumu Ukrainā Monta Vecozola ne tikai uzsāka darbu labdarības biedrībā “Tavi draugi”, bet arī iestājās Zemessardzē. “Jau no paša kara sākuma diezgan regulāri dodos uz Ukrainu, kas vēl vairāk manī nostiprināja realitātes sajūtu par esošo situāciju un to, cik ļoti mīlu Latviju. Savā dzīvē neredzu nekādu citu scenāriju, kā vien jebkādos apstākļos palikt savā valstī un censties izdarīt un palīdzēt citiem tik, cik vien to spēju. Arī manā ģimenē šajos jautājumos valda absolūta vienprātība un patriotisms: tētis ir atvaļināts policists, mamma – medmāsa, bet brālis – ugunsdzēsējs glābējs. Arī latgaliešu valodu jau saprotu diezgan labi. Šajā ziņā daudz palīdzējis gan dienests Zemessardzē, kur šo valodu var dzirdēt bieži, gan arī sarunas ar tuvējiem kaimiņiem,” gandarīta par dzīvi Latgalē ir Monta. Attēlā Monta redzama ar pašizaudzētajiem kartupeļiem savā lauku mājas dārzā.

Speciālista komentārs

Reālā situācija nav iepriecinoša

SARMĪTE TABORE, Baltinavas apvienības pārvaldes vadītāja: – Dzīvei laukos ir vairāki pozitīvi aspekti, jo tur var aizbēgt no pilsētas steigas, dzīvot mierīgāk, zaļāk un ekoloģiskāk. Vienlaikus pilsētniekiem, pārceļoties uz laukiem, jārēķinās ar potenciālām neērtībām, jo dzīve laukos viennozīmīgi paredz pavisam citādāku dzīvesveidu. Proti, ja pilsētā faktiski viss pieejams un sasniedzams uz vietas, tad laukos līdz veikalam, aptiekai un citām pakalpojumu saņemšanas vietām nereti jāmēro tālāks ceļš – pat divdesmit vai trīsdesmit kilometri. Turklāt ne katrā lauku nostūrī ir aptieka, bet veikalos preču klāsts ir ierobežots, un tā var būt arī vienīgā tirdzniecības vieta visā ciematā. Liela problēma ir arī sabiedriskā transporta pieejamība, jo tas mēdz kursēt vienreiz dienā, bet atsevišķās apdzīvotās vietās – tikai pāris reizes nedēļā. Tāpat laukos samazinās skolu tīkls un izglītības iestādes bieži vien neatrodas blakus dzīvesvietai. Arī nu jau bijusī Baltinavas vidusskola ar šī gada 1.septembri reorganizēta par pamatskolu. Ņemot to visu vērā, diemžēl jāsecina, ka lauku bērni ir apdalīti, jo pilsētā iespēju ir krietni vairāk – dažādi sporta pulciņi, nodarbības mūzikā, mākslā un daudzās citās interešu izglītības sfērā. Pilsētā piedāvātās iespējas nereti ir arī kvalitatīvākas. Līdz ar to jauniem cilvēkiem, kuru ģimenēs ir skolas vecuma bērni un kuri vēlas pārcelties no pilsētas uz laukiem, jārēķinās, ka daudzi pakalpojumi laukos var nebūt pieejami vai arī tie nebūs sasniedzami tuvākajā apkārtnē. Visbeidzot sāpīgs jautājums ir darbavietas. Esmu diezgan daudz runājusi ar jauniešiem no Baltinavas, kuri šobrīd dzīvo ārzemēs. Viņi uzsver, ka atgrieztos Baltinavā, ja tuvākajā apkārtnē (kaut vai Rēzeknē) būtu pieejams labi atalgots darbs ar sociālajām garantijām, kā arī būtu jauniešiem labvēlīgas kreditēšanas iespējas. Tas ir pats galvenais. Ja būs labi apmaksāta darbavieta un citi finansiāli apstākļi, būs arī viss pārējais. Diemžēl realitāte ir citādāka, tādēļ arī jauniešu, kuri pēc dzīves citviet atgriezušies Baltinavā, ir ļoti maz.

Kas attiecas uz medicīnas pakalpojumu pieejamību laukos, nākotnē ir lieli riski, ka to kļūs vēl mazāk, jo pašreizējiem speciālistiem nebūs aizvietotāju. Kā zināms, daudzi lauku ģimenes ārsti, feldšeri un ārstu palīgi ir jau cienījamā vecumā, bet daži no viņiem darbu turpina arī pensijā. Savukārt jaunie mediķi nav motivēti strādāt laukos. Viņi laukos nesaredz perspektīvas un ir gatavi kādu laiku pat nestrādāt līdz brīdim, kad sagaidīs darba piedāvājumu pilsētā. Lai cik vēlētos būt optimistiskiem, reālā situācija ir bēdīga. Diemžēl no 1.septembra Balvu slimnīcā slēgta arī dzemdību nodaļa, kur tika sniegti augstas kvalitātes pakalpojumi. Manuprāt, šīs nodaļas likvidēšana ir milzīga kļūda.

Kādēļ dzīvei laukos ir tik daudz problēmu? Šobrīd mēģinām cīnīties ar sekām, bet cēloņi radās jau 1990.gados. Atgūstot neatkarību, vai nu nemācējām, vai arī nevēlējāmies sakārtot savu tautsaimniecību. Jebkurā gadījumā pieļauts daudz kļūdu, un daudzu lietu sakārtošanai, manuprāt, vilciens jau aizgājis. Rezultātā ir tukši lauki un milzum daudz citu problēmu. Jāņem arī vērā, ka Latgale jau vēsturiski bijusi ekonomiski cieši saistīta ar Krieviju, bet pašreizējā ģeopolitiskā situācija ļoti ietekmējusi pierobežas iedzīvotāju maciņus. Tikmēr apdzīvotās vietās, kas atrodas pie Lietuvas un Igaunijas, cilvēkiem ir iespēja turpināt pilnveidot ekonomiskās saites ar šīm kaimiņvalstīm. Līdz ar to Latgale atrodas salīdzinoši sliktākās pozīcijās. Tādēļ priecājamies un turpmāk priecāsimies par ikvienu, kurš nolems dzīvot Latgales laukos, tostarp mūspusē. To darīt nudien nav viegli, bet cilvēki, kuri pieņem šādu lēmumu, ir ļoti drosmīgi ļaudis.

Ģimenes ārstu prakses un feldšerpunkti Balvu novadā

Balvu pilsētā ir deviņas ģimenes ārstu prakses. Vēl divas prakses vietas ir Viļakas pilsētā, kā arī pa vienai Rugājos, Baltinavā, Bērzpilī, Tilžā, Rekavā un Žīguros.

Feldšerpunkti:

* Briežuciema feldšeru-vecmāšu punkts: ārsta palīgs (feldšeris) BIRUTA PUNDURE; adrese: “Gaismas”, Grūšļeva; tālr. nr.: 26179342; e-pasta adrese: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. .

* Krišjāņu feldšeru-vecmāšu punkts: ārsta palīgs (feldšeris) ILGA VOIŅIKOVA; adrese: Jaunatnes iela 3-2; tālr. nr.: 26532404; e-pasta adrese: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. .

* Kubulu feldšeru punkts: ārsta palīgs (feldšeris) ALEDIJA LĀCE; adrese: Balvu iela 15; tālr. nr.: 26354661; e-pasta adrese: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. .

* Kupravas feldšeru punkts: ārsta palīgs (feldšeris) IVETA OZOLIŅA; adrese: Rūpnīcas iela 1-78; tālr. nr.: 26223314; e-pasta adrese: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. .

* Skujetnieku feldšeru-veselības punkts: ārsta palīgs (feldšeris) GINTA PRIEDĪTE; adrese: Liepu iela 4-3; tālr. nr.: 22114042; e-pasta adrese: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. .

* Upītes feldšeru-vecmāšu punkts: ārsta palīgs (feldšeris) BIRUTA PUNDURE; adrese: Stabļovas iela 4-10; tālr. nr.: 26179342; e-pasta adrese: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. .

* Vectilžas feldšeru-veselības punkts: ārsta palīgs (feldšeris) ILUTA TUČĀNE; adrese: Sporta iela 1; tālr. nr.: 26422361; e-pasta adrese: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. .

* Vīksnas feldšeru-veselības punkts: ārsta palīgs (feldšeris) RITA BROKĀNE; adrese: “Bērnudārzs”; tālr. nr.: 25659328; e-pasta adrese: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. .

*“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/4472791719647161

Jaunā adrese – lauki (08.09.2026.)

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki”, 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Misija – glābt

Mūsdienu modernajā pasaulē jaunās tehnoloģijas aizvien straujāk ienāk arī veselības aprūpē. Kamēr lielās, modernās slimnīcas sacenšas par aizvien jaunām un inovatīvām ārstēšanas metodēm, ģimenes ārstu prakses un feldšerpunkti lauku teritorijās pilda glābēju funkcijas, jo tā ir pirmā institūcija, kur cilvēkam griezties pēc palīdzības. Turklāt ārsti laukos ir arī būtisks faktors nacionālajai drošībai. Kā sokas mediķiem laukos, kuri savu sirdsdarbu visai pieticīgos apstākļos dara ar ne mazāku entuziasmu kā lielpilsētu speciālisti moderni aprīkotos kabinetos? Un kā šos pakalpojumus vērtē tie, kas ienākuši laukos, mēģinājām noskaidrot, ciemojoties Alūksnes un Cēsu novados.

Jaunībā nolēma dzīvot un strādāt laukos

Alūksnes novada Liepnas pagastā strādājošais lauku ģimenes ārsts JĀNIS STABINGIS dzimis Ogrē, bet viņa sieva ir rīdziniece. Jau studiju laikā abi nolēma pamēģināt dzīvot ārpus lielpilsētas. Latvijas Medicīnas Akadēmijas (tagadējā Rīgas Stradiņa Universitāte) rezidentūras laikā sācis strādāt praksē pie Balvu ģimenes ārstes Līgas Kozlovskas, topošais mediķis saprata, ka laukos viņam patīk, bet Rīga nevilina, tāpēc nolēma meklēt darbu kādā no Vidzemes pagastiem. Tā pirms divdesmit gadiem Stabingu ģimene laida saknes Alūksnes novada Liepnas pagastā, kur dzīvo arī šobaltdien.

Lauku ģimenes ārsta gaitas uzsācis Liepnā, vēlāk kādu laiku strādājis arī Alūksnē un Pededzē, tagad Jānis praktizē tikai savā dzīvesvietā – Liepnā, kur pavadījis lielāko daļu sava līdzšinējā darba mūža.  

Kā atšķiras ģimenes ārsta darbs laukos no pilsētas ārsta ikdienas?

– Nekad neesmu strādājis lielajās pilsētās, gūti teikt, kā atšķiras ģimenes ārsta darbs Rīgā, Valmierā vai Daugavpilī, kur līdzās atrodas kāda lielā reģionālā slimnīca. Tā kā ne Alūksnē, ne Balvos nav reģionālās slimnīcas, ārstēšanas iespējas te ir mazākas.

Ja ārstam – speciālistam labi jāpārzina galvenokārt slimības, kurās viņš ir specializējies, tad lauku ģimenes ārstam ir jāorientējas visās iespējamajās cilvēku kaitēs…

– Tā ir ģimenes ārsta darba specifika, jo jāaptver jebkura medicīnas joma, ikviena nozare. Visi pārējie ārsti savos izrakstos raksta, ka ārstēšana jāturpina ģimenes ārsta uzraudzībā. Tāpēc pie manis cilvēks nāk ar jebkuru slimību un var paprasīt jebko. Protams, katram ģimenes ārstam ir jomas, kas sirdij tuvākas, ko viņš labāk izprot, kurās kaut kādu apstākļu dēļ ir sanācis vairāk iedziļināties. Savukārt ir slimības, ar kurām sastopas retāk. Bet kopumā lauku ģimenes ārstam ir jābūt vispusīgam.

Vai pēdējo gadu laikā Alūksnes novada lauku pagastos Jums ir pievienojies kāds jauns kolēģis?

– Laukos joprojām viss balstās uz ārstiem, kuri jau šobrīd varētu doties pensijā. Tas liek bažīties, kas notiks, kad viņi patiešām aizies pelnītā atpūtā? Tas attiecas ne tikai uz ārstiem, bet arī uz medmāsām, feldšerēm, vecmātēm. Tā ir liela problēma. No otras puses – laukos samazinās iedzīvotāju skaits, līdz ar to arī vajadzība pēc mediķiem. Ja salīdzina ģimenes ārstu un iedzīvotāju skaitu Alūksnes novadā, tas zināmā mērā korelē. Kamēr visi ārsti strādā, viss ir labi. Tiklīdz kāds izdomās aiziet pensijā vai nomainīt reģionu, būs diezgan bēdīgi. Tāda pati situācija ir arī Alūksnes slimnīcā. Visu cieņu tiem, kuri tur strādā ilgstoši, bet liela daļa no mediķiem ir pensionāri, un nav tā, ka stāvētu jauno speciālistu rinda, kuri gribētu nākt viņu vietā. Tas pats attiecas uz medicīnas māsām. Kad mans ārsta palīgs pagājušajā gadā devās pensijā, paveicās, ka atradu citu. Bet mums, lauku ārstiem, nav iespēju izvēlēties, jo man, piemēram, nav zināmas trīs vai piecas medicīnas māsas, kuras būtu bez darba un meklētu vietu. Tā tas ir visur. Māsu – ārstu attiecība Latvijā vispār ir ļoti slikta. Mums ārkārtīgi trūkst vidējā medicīnas personāla.  

Lauku iedzīvotāji nereti ir mazāk turīgi nekā pilsētnieki. Kādam varbūt nav pieejams transports vai pietrūkst naudas, lai apmeklētu ārstu – speciālistu pilsētā. Kādas manipulācijas vai izmeklējumus varat veikt pats savā praksē?

– Kaut kādas maznozīmīgākas manipulācijas varu veikt, piemēram, izņemt diegus pēc operācijas vai veikt injekcijas, izskalot ausis vai uztaisīt kardiogrammu. Varu paņemt asins analīzes, lai nav jādodas uz pilsētu, jo laboratorija brauc pie manis pēc analīžu paraugiem. Taču, manuprāt, lielākā problēma šobrīd ir aptieku tīkls laukos. Piemēram, Liepnā nav aptiekas. Cilvēki pēc zālēm brauc uz Alūksni, Balviem vai kaut kur citur, kur tās var iegādāties.

Cik pieejams Liepnas iedzīvotājiem ir sabiedriskais transports, lai nokļūtu aptiekā vai pie ārsta – speciālista?

– Autobusi ir. Nokļūt līdz Alūksnei vai Balviem var. Lai gan līdz Balviem aizbraukt būs nedaudz sarežģītāk. Ja no turienes jātiek atpakaļ, atliek tikai 40 minūtes laika, ko pavadīt pilsētā. Tik īsā laika sprīdī neko daudz nevar ieplānot. Uz Rīgu ar autobusu var nokļūt, tikai braucot uz Alūksni vai Balviem. Vienā dienā Rīgu izbraukāt nav iespējams. Uz Valmieru ar autobusu vispār nav iespējams nokļūt, ja nu vienīgi vairākkārt pārsēžoties.

Uz kuru reģionālo slimnīcu Liepnas iedzīvotāji parasti brauc, ja rodas tāda nepieciešamība?

– Tā ir vai nu Rēzeknes, vai Valmieras slimnīca. Cauri Liepnai kursē autobuss uz Rēzekni. Uz Madonu cilvēki parasti brauc pie traumatologiem, bet tā neskaitās reģionālā slimnīca.

Iedzīvotāju skaits laukos aizvien samazinās. Vai mazinājies arī Jūsu prakses pacientu skaits?

– Jā. Kopš sāku strādāt, skaits samazinājies aptuveni par trešdaļu.

Ar kādām sūdzībām laucinieki visbiežāk nāk pie ģimenes daktera?

– Ar sāpošām mugurām. Taču nedomāju, ka ir liela atšķirība no pilsētniekiem. Ja agrāk ar iesnām un tamlīdzīgām salīdzinoši vieglām kaitēm lauku iedzīvotāji labāk paši tika galā, kopš kovida situācija kļuvusi sliktāka. No dažādiem simptomiem, pat viegliem, visi sākuši baidīties vairāk nekā agrāk. Iepriekš laukos cilvēki bija daudz saprātīgāki. Strādājot Alūksnē, ģimenes ārsta praksē, pārliecinājos, ka tagad jaunie vecāki pie katra sīkuma satraucas un sauc ārstu uz mājām. Arī lauku iedzīvotāji ar tādām lietām agrāk tika galā labāk. Mainās cilvēku spēja pašiem parūpēties par nenozīmīgu simptomu ārstēšanu. Taču tas notiek visur, ne tikai mūsu novadā.  

Braucot mājas vizītēs, pie visām viensētām ziemā ir iespējams piebraukt? Vai ceļus novadā tīra labi?

– Piebraukt var. Visi cenšas rūpēties par piebraucamajiem ceļiem – gan pašvaldība, gan paši iedzīvotāji. Sevišķi, ja tur dzīvo kāds hroniski slims cilvēks. Lai var piebraukt neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīna.

Uz mājām ģimenes ārstu laikam biežāk sauc ziemā, sākoties vīrusu sezonai?

– Nevar teikt, ka tam piemīt kāda izteikta sezonalitāte. Vismaz es neesmu novērojis. Pārsvarā mājas vizītēs sauc hroniski slimojošie pacienti, kuri paši nevar atbraukt. Pārsvarā tie ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem ir pārvietošanās problēmas.

Medicīnā nemitīgi kaut kas mainās, tagad vairāk jāstrādā ar datoru. Kā vērtējat valsts elektronisko veselības aprūpes informācijas sistēmu “E-veselība”?

– “E-veselību” nav radījuši mediķi. Tā nav domāta mediķiem, bet gan ierēdņiem, lai veiktu dažādas uzskaites, lai būtu darbs programmētājiem. Līdz ar to liela nauda, ko varētu izmantot ārstēšanai, tiek novirzīta programmētājiem. Viņi no “E- veselības” ir lielākie ieguvēji. Sistēma uztaisīta tā, ka ārstam tiek atņemta jebkāda brīvība. Nevaru izrakstīt adekvātu recepti, kā mūs to mācīja darīt, jo tagad programmētāji ir pievienojuši kaut kādus obligātos nosacījumus. Nevaru uzrakstīt diagnozes, jo man obligāti jāizvēlas no kaut kādiem logiem ar diagnozēm. Ārsta brīvība ir ļoti stipri ierobežota. Tādu ceļu mūsu valsts ir izvēlējusies. Ir lietas, kas pacientiem kļuvušas ērtākas, arī man. Hroniski slimojošiem atkārtoti izrakstīt receptes, nenoliedzami, ir kļuvis ērtāk. Protams, ja sistēma tobrīd darbojas. Līdz ar to viena daļa pacientu, kuriem regulāri jāizraksta kaut kādas zāles, vairs nenāk uz praksi, bet vienkārši piezvana. Tas, protams, atvieglo dzīvi. Taču šīs sistēmas uzturēšana jau tagad atņem un nākotnē aizvien vairāk atņems naudu veselības aprūpes budžetam. Sistēmas apkalpošana un uzturēšana nav par velti. Turklāt nekad nevar zināt, kurā brīdī tā nojuks.

Vai paralēli “E-veselībai” aizpildāt arī pacientu kartes papīra formātā?

– Mēs joprojām tās aizpildām gadījumam, ja “E-veselība” nojūk.

Dokumentācijas kļuvis vairāk? Cik laika atliek pacienta uzklausīšanai?

– Dokumentācija paņem laiku, bet tas vienmēr tā ir bijis. Nedomāju, ka tagad dokumentēšana aizņem vairāk laika nekā iepriekš. Nevaru teikt, ka tas kaut kādā veidā ir mainījies arī pēc “E-veselības” ieviešanas. Laiks, kas tiek veltīts sarunai ar pacientu, atkarīgs no tā, kas konkrētajam cilvēkam kaiš. Cik daudz man viņam jāpastāsta, situācija ir sarežģīta vai vienkārša, utt.

Vai nekad neesat vēlējies mukt projām no laukiem uz pilsētu?

– Brīžiem ir bijusi tāda vēlme. Tagad šajā ziņā kļuvis labāk, jo vismaz ir uzlikts melnais segums ceļam līdz Alūksnei. Sliktie ceļi bija viens no iemesliem, kādēļ vairs nebraukāju strādāt uz Alūksni. Ja ceļš uz turieni jāmēro vairākas reizes nedēļā, tas ir grūti. Ja ziemā un vasarā vēl var iztikt, tad rudenī un pavasarī situācija ir diezgan bēdīga – ceļš ir salijis un dubļains. Taču, uz vairākām dienām aizbraucot ciemos uz Rīgu, atkal saprotu, ka dzīve tur nav tas, ko man gribētos. Jo gan ikdienas sadzīves līmenī, gan pārvietošanās un saskarsmes līmenī Rīgā pastāv daudz vairāk dažādu negāciju nekā laukos. Liepnā mums ar sievu pieder sava māja, ir dārziņš, turam vistas, ir kaķi. Joprojām bieži braucam uz Rīgu pie vecākiem, pie draugiem, bet dzīvot tur negribam.

Kādi ir Jūsu vaļasprieki?

– Mana mūža lielākā aizraušanās bija gaisa baloni. Desmit gadus šeit organizējām gaisa balonu festivālu. Tagad, sakarā ar robežas tuvumu un gaisa telpas ierobežojumiem, tas vairs nevar notikt. Šobrīd par savu hobiju vairāk vai mazāk varu saukt dārzkopību. Patīk skatīties teātra izrādes. To man pietrūkst no dzīves Rīgā. Latvija nav tik liela, lai nevarētu aizbraukt, tomēr ar trīs stundām ceļā turp un tikpat daudz atpakaļ, ir jārēķinās. Patīk arī lasīt. Īpaši grāmatas par vēsturi, par cilvēku evolūciju dažādos laika posmos un dažādos līmeņos. Dakteriem jālasa arī medicīnas literatūra, jo medicīna visu laiku attīstās, tajā nemitīgi ienāk kaut kādi jauninājumi.

Savā ārsta praksē Liepnā. Dzimis un audzis pilsētnieks, ģimenes ārsts Jānis Stabingis visu mūžu dzīvo laukos. Mediķis apgalvo, ka tas viņiem ar sievu, kura dzimusi Rīgā, bijis apzināts lēmums. Lai gan ir piedzīvojis brīžus, kad gribējies atgriezties pilsētā, katru reizi pēc vairākām galvaspilsētā pavadītām dienām Jānis Stabingis ar prieku brauc mājās, kur valda lauku klusums un miers.

Tagad debesīs varam redzēt zvaigznes

Rīdziniece BARBARA un valmierietis JĀNIS EIHES, meklējot lauku mieru un plašumu, pēc pirmā bērna piedzimšanas no galvaspilsētas pārcēlās uz Pierīgu, bet, kad arī tur pietuvojās pilsētas burzma, nopirka viensētu dziļos laukos Cēsu novadā. Jau piekto gadu ģimene atjauno milzīgo māju un iekopj īpašumu, kur nākotnē vēlas izveidot paši savu biznesu.

Pirms 20 gadiem Barbara ar Jāni iepazinās “Draugiem.lv”, kad viņa vēl mācījās skolā. Tad nāca studiju gadi, un pēc sešus gadus ilgas draudzības, nodibinājuši ģimeni, abi apmetās uz dzīvi Rīgā. Viss bija labi – strādāja, dejoja tautisko deju kolektīvā “Bramaņi”, dzīvoja kopā ar Jāņa omīti viņas dzīvoklī “Teikā”. Piedzimstot meitai Alisei, pāris saprata, ka ar mazuli pilsētā būs grūti. “Ja gribēju izvest bērnu ārā, bija jānes lejā rati, jāiet uz bērnu laukumiņu, lai viņa var paspēlēties,” atceras bijusī rīdziniece. Jānim un Barbarai gribējās plašumu, sajust dabu sev līdzās. Kaut arī rocība nebija liela, viņi nolēma būvēt māju Pierīgā, Siguldas novadā, netālu no savulaik slavenā restorāna “Sēnīte”. Nopirkuši tukšu pļavu un uzcēluši pavisam nelielu mājiņu, ģimene laimīgi pārcēlās uz jauno dzīvesvietu. “Tur bija ļoti skaisti – pļava, strautiņš, mežs, pašiem savi 2 200 kvadrāmetri zemes,” atceras Barbara. Aizritēja četri laimīgi gadi. Taču izrādījās, viņi nebija vienīgie, kas nolūkojuši šo skaisto dabas stūrīti pašā Rīgas pievārtē. Pamazām apkārt sāka slieties jaunas privātmājas, pārvēršot viņu lauku idilli par dzīvi parastā ciematā. Attapušies, ka nu dzīvo pavisam citādākā vidē, nekā iecerējuši, pāris sāka lūkoties pēc citas mājas – šoreiz kaut kur dziļāk laukos. Kaut arī dzimusi Rīgā, lauku dzīvesveids Barbarai nav svešs, jo bērnībā viņa daudz laika pavadīja vecvecāku lauku viensētā Aizkraukles pusē: “Tie bija īsti lauki – kādi 20 hektāri zemes, kur apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles. Man ļoti patika tā sajūta. Tāpēc, kad mums apkārt sabūvēja mājas, jutāmies kā iesprostoti, iespiesti.” Savukārt Jānim ļoti patīk kaut ko meistarot ar savām rokām, un arī tam vajadzēja lielāku plašumu. Turklāt jaunā ģimene vēlējās piepildīt vēl vienu sapni – izveidot paši savu privāto biznesu.

Sākuši aplūkot lauku īpašumus, īpaši vecas muižas, kas Jānim ļoti patīk, pirms četriem gadiem, braucot no Raunas, viņi nejauši uzgāja skaistu, tukšu divstāvu būvi ar zīmi “Pārdod”. “To izstaigājuši, sapratām, ka mums te ļoti patīk. Sazinājušies ar īpašniekiem un sākuši sarunas par pirkšanu, sapratām, ka varam to atļauties, un jau pēc pāris mēnešiem parakstījām pirkšanas līgumu,” stāsta Barbara.

Vairāk nekā 400 kvadrātmetru lielās, vairāk nekā simts gadus senās mājas, kas agrāk bija sadalīta dzīvokļos, renovācija joprojām turpinās. Ģimene nevēlējās uzņemties kredītsaistības, tādēļ remontu veic pakāpeniski. Arī 13 hektārus plašās teritorijas sakārtošana prasa laiku. Taču daudz kas jau izdarīts. “Visu veco esam izvākuši ārā, sienas notīrījuši līdz pat stāvkokiem. Sākumā izremontējām vienu istabu un ielikām centrālo krāsni, lai varam tur dzīvot. Tad pamazām ievilkām arī ūdensvadu, kanalizāciju, otrajā mājas pusē ierīkojām siltās grīdas. Pamazām apgūstam īpašumu,” par paveiktajiem darbiem stāsta Barbara.

Pēc pārcelšanās uz jauno māju pasaulē nāca pāra otrais bērns – dēls Valts. Savukārt vecākā meita Alise, kurai, pārvācoties uz Cēsu pusi, bija četri gadi, jaunajā mājvietā iejutās ātri. “Sākumā nevienu te nepazinām, bet pēc kāda laika uzzinājām, ka blakus mājā dzīvo viņas vecuma puika, ar ko draudzēties. Piecu kilometru attālajā Liepā ir bērnudārzs, ko viņa apmeklēja. Tagad meita mācās skolā Priekuļos. Tā kā dzīvojam Cēsu–Smiltenes un Valmieras–Raunas ceļu krustojumā, mums garām kursē Cēsu autobusi. Liepā piestāj arī vilciens. Tādēļ transporta jautājums ir sakārtots. Taču biežāk braucam ar automašīnu. Skolā ir diezgan plaša interešu pulciņu izvēle – futbols, badmintons, koris. Vienu brīdi meita gāja arī baleta pulciņā Cēsīs. Tagad pēc skolas viņa mācās mākslas skolā, bet mūsu 3-gadīgais dēliņš Valts apmeklē Mūrmuižas bērnudārzu,” par to, ka jaunajai paaudzei šeit nav mazāk izglītības iespēju, kā galvaspilsētā, stāsta divu bērnu māmiņa. Viņa apgalvo, ka arī tuvējā ciemata iedzīvotāji un kaimiņi ģimeni uzņēma labi: “Kad mūsu vienīgos kaimiņus apciemo mazdēls, abi ar meitu Alisi kursē no vienas mājas uz otru. Šeit jūtamies droši, ka viņiem nekas slikts nevar notikt, jo apkārt nav svešu cilvēku. Sajūta ir daudz drošāka nekā bija Rīgā. Piemēram, ar autobusu uz skolu meita viena pati sāka braukt jau otrajā mācību nedēļā.”

Jānis un Barbara pagaidām strādā algotu darbu, taču uzsākuši arī nelielu uzņēmējdarbību. Šobrīd tā ir treilera izīrēšana, tomēr pāris cer ar laiku izveidot kaut ko ienesīgāku, piemēram, naktsmītnes ceļotājiem. Kamēr tas nav noticis, iztikas līdzekļus Barbara pelna, strādājot no mājām kādā uzņēmumā, klientu apkalpošanas jomā, bet Jānis Blomē būvē guļbaļķu mājas eksportam.

Barbarai patīk lauku svaigais gaiss un nesteidzīgais dzīvesveids: “Aizbraucot uz Rīgu, saprotu, ka nepietrūkst ne sastrēgumu, ne cilvēku pūļu. Te varam iziet pagalmā, nesatiekot nevienu dzīvu dvēseli.” Taujāta, vai nepietrūkst sabiedrības, bijusī rīdziniece apgalvo, ka regulāri tiekas ar vienaudžiem, dejojot vietējā deju kolektīvā: “Divas reizes nedēļā satiekamies mēģinājumos, daudz koncertējam, notiek balles. Socializācijas mums pilnīgi pietiek.”

Par mediķu pieejamību laukos Barbara nesūdzas: “Liepas ciemā mums ir ģimenes daktere, kura brauc mājas vizītēs, kad bērni slimi. Rīgā mums neviena ģimenes daktere ne reizi neatbrauca vizītē. Tuvākā aptieka atrodas piecus kilometrus attālajā Liepā. Tur ir arī bibliotēka, divi veikali, skola, bērnudārzs. Viss, ko vajag. Arī Valmiera un Cēsis atrodas tikai 15 kilometru attālumā.”

Bijusī rīdziniece atklāj, ka pagaidām mediķi biežāk bijuši nepieciešami tikai bērniem. Cēsīs un Valmierā ar to nav problēmu. “Cēsīs ir vairākas modernas zobārstniecības klīnikas, kur bērniem zobus var salabot bez maksas,” piemēru min divu bērnu māmiņa. Uz Rīgu esot bijis jādodas tikai veikt magnētisko rezonansi un datortomogrāfiju. “Ja vīrs darbā kaut ko satraumē, tepat pieejams traumu punkts un rentgens. Valmierā ir ļoti laba dzemdību nodaļa. Tur piedzima mans dēliņš Valts,” gandarīta bijusī rīdziniece.

Vajadzības gadījumā arī ziemā mediķu transportam piebraukt pie Eihu ģimenes mājas nav problēmu, jo viņi iegādājušies nelielu traktoriņu, ar ko tīrīt sniegu un pļaut zāli. “Mums patīk, ka māja atrodas blakus ceļam un nav nezin cik ilgi jābrauc caur mežu pa zemes ceļiem. Turpat līdzās ir autobusa pietura. Tas ir ērti,” skaidro Cēsu novada iedzīvotāja. Barbara tik ļoti pieradusi elpot svaigo lauku gaisu un dzert tīro avota ūdeni, ka, aizbraucot uz Rīgu, tūlīt jūt atšķirību. “Šeit mēs debesīs redzam zvaigznes, kas nebija iespējams Rīgā,” priecājas bijusī pilsētniece.

Jau 20 gadus kopā. Šobrīd Jānis un Barbara Eihes dzīvo Cēsu pusē un savu lēmumu pārcelties uz laukiem nav nožēlojuši. Vienīgais, kā viņiem pietrūkst no dzīves Rīgā, ir Jaunā Rīgas teātra izrāžu, kā arī jauniešu atpūtas vietu un vērienīgu koncertu apmeklēšana. “No otras puses – nav tā, ka ļoti pietrūkst, jo mums te pašiem notiek dažādi pasākumi. Tā kā ar deju kolektīvu daudz uzstājamies, reizēm jau jūtamies sociāli piekusuši,” piebilst Barbara.

Speciālista komentārs

Vairums lauku mediķu ir pirmspensijas vecumā

Alūksnes novada pašvaldības izpilddirektors INGUS BERKULIS: – Alūksnes novadā darbojas seši feldšeru – vecmāšu punkti un viena lauku ambulance, kurās strādā pieci feldšeri. Divus feldšeru vecmāšu punktus (Kalncempjos un Ilzenē) pilnībā finansē pašvaldība, bet Pededzē, Mārkalnē, Bejā, Alsviķos un Strautiņos tie ir valsts finansēti. Viens feldšeris nodrošina arī aprūpi mājās. Speciālistu trūkuma dēļ pirms kāda laika Annas un Jaunannas feldšeru – vecmāšu punktus nācās slēgt.

Divos pagastos atrodas ģimenes ārstu prakses – Liepnā pacientus pieņem ģimenes ārsts Jānis Stabingis, bet Jaunlaicenē – Arita Prindule. Salīdzinoši nesen viena ģimenes ārste pieņēma pacientus arī Zeltiņos, bet šobrīd tikai novada centrā – Alūksnē.

Vairums feldšeru ir pirmspensijas vecumā un strādā jau ilgstoši. Vienīgi feldšere Ginta Priedīte salīdzinoši nesen sāka strādāt vienā no valsts finansētajiem punktiem Pededzē, kas atrodas pie pašas robežas. Kad iepriekšējā mediķe pārtrauca darba attiecības, ļoti bažījāmies, ka neizdosies atrast jaunu. Lielā attāluma dēļ līdz Alūksnei ir ļoti svarīgi, lai šinī pagastā uz vietas būtu mediķis. Pededzē vairāk nekā puse iedzīvotāju ir pārsnieguši 60 gadu vecumu, tādēļ viņiem medicīniskā palīdzība ir vajadzīga, un tā jāsaņem ātri. Ginta ir mācējusi tur iejusties un palīdzēt šiem cilvēkiem. Iedzīvotāji viņu ir pieņēmuši.

Nav noslēpums, ka Alūksnē, tāpat kā citos pierobežas novados, mediķu trūkums ir liela problēma. Alūksnes pilsētā to diezgan veiksmīgi risinām. Atbalstot ar dzīvojamo platību un piešķirot stipendijas, esam piesaistījuši zobārstu un divus ģimenes ārstus, kā arī vairākus ārstus – speciālistus Alūksnes slimnīcā.

Runājot par lauku iedzīvotāju iespējām nokļūt pie ārstiem, jāteic, – mūsu novads ģeogrāfiski ir labi izkārtots, jo Alūksnes pilsēta atrodas tieši centrā. Līdz ar to vieglāk organizēt skolēnu pārvadājumus, kā arī sniegt iespēju lauku iedzīvotājiem nokļūt Alūksnē. Skolēnu pārvadājumus savulaik sakārtojām tā, ka aptuveni 80% gadījumu tos nodrošina sabiedriskais transports. Tas pašvaldībai ir daudz izdevīgāk, jo nav jāalgo šoferi, nav amortizācijas izmaksu utt. Tikai 20% skolēnu pārvadājumu nodrošinām mēs paši. Esam visu sakārtojuši tā, lai no katra pagasta rīta pusē ar autobusu var nokļūt Alūksnē, bet atpakaļ atbraukt pēcpusdienā. Līdz ar to mums izdevies saglabāt arī daudzus sabiedriskā transporta reisus. Ja skolēni nebrauktu ar šiem autobusiem, bet mēs tos dublētu ar savu transportu, daudzi reisi kļūtu nerentabli. Arī tad, ja kāda tantiņa no viensētas piezvana uz vietējo feldšeru punktu, pagasta saimniekam vai uz klientu apkalpošanas centru, lūdzot aizvest pie viņas feldšeri vai nopirkt zāles, savu iespēju robežās cenšamies palīdzēt. Feldšeri dodas pie pacientiem uz mājām, ja zina, ka šiem cilvēkiem nav citu iespēju. Pats esmu cēlies no maza pagasta, tādēļ zinu – ja laukos nebūtu feldšeru, daudzu cilvēku šodien vairs nebūtu šajā pasaulē. Feldšeri pie pacientiem brauc pat brīvdienās un naktīs. Viņu nozīme ir milzīga, jo dažkārt feldšeris pie pacienta var nokļūt ātrāk nekā neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Pašvaldības atbalsts speciālistu piesaistei Alūksnes novadā:

* vienreizējais atbalsts ārstniecības personai 10 000 EUR;

* ikmēneša stipendija ārstam – rezidentam;

* kompensācija īres maksas segšanai 50% (līdz 100 EUR);

* vienreizējā stipendija 2000 EUR.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1075643198549845

Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis (1. septembris)