Esi burvis – taisi no nekā! (22.06.2022.)

Ja var citi, varam arī mēs!

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

Ražo no pašu izaudzētām izejvielām

Braucam ciemos pie nominācijas “Gada mājražotājs” laureātes uz Preiļu novada Stabulnieku pagastu. Te atrodas bioloģiskā zemnieku saimniecība “Vilkači”, kas ražo un piedāvā iegādāties dažnedažādus bio produktus, izgudrojot arvien jaunus augļu un dārzeņu pārstrādes veidus, lai būtu interesanti gan pašiem, gan pārsteigums pircējiem. Galvenais ražošanas resurss ir zeme, kam, protams, kalpo pašu saimnieku prāts, enerģija un prasme aizvadīt darbdienas tā, lai vakarā aizietu gulēt ne vien noguruši, bet ar lietderīga, labi padarīta darba apziņu. Kā ģimenei veicas šajā biznesā, kas ir tā galvenais plānotājs un komandieris,- saruna ar “Vilkaču” saimnieci Skaidrīti Grigali.

Jūsu saimniecība reģistrēta pasen – 1992.gadā, bet kā bioloģiskā sertificējusies kopš 2016.gada. Esat izvēlējušies darbietilpīgu, taču visai interesantu nodarbi – ražot bio produktus. Kas rosinājis tam pievērsties?
-Kādreiz mums bija arī lopi, ļoti daudz darba, bet saprotot, ka veselība ir jāsaudzē, pievērsāmies cita veida nodarbei, izvēloties ogu un augļu audzēšanu. Iesākām ar avenēm un upenēm, tad nāca arī cidonijas, smiltsērkšķi, līdz tagad kopā ir aptuveni 15 hektāri augļu un ogu, bet apsaimniekotā zeme pavisam ir 40 hektāri. Kaut kad kopā ar Preiļu novada domi pabijām Berlīnē un, apmeklējot tur zaļo tirdziņu, redzējām, kas notiek citur, ko dara un ražo cilvēki citās valstīs. Arī pašiem radās doma, ka varētu ko līdzīgu izmēģināt mēs te, Latvijā, dzīvojot savā lauku novadā. Un iestādījām ogulājus. Ogulāji ražo, ogas jānovāc, bet tālāk jādomā, ko ar tām darīt, jo svaigā veidā vien visu izaudzēto patērēt nav iespējams. Ātri sapratām, ka svarīga ir pārstrāde, jo tā dod arī lielāku peļņu. Praksē vērojam, ka arī sabiedrība mainās, sevišķi ģimenes ar bērniem tagad izteikti priekšroku dod bioloģiskās pārtikas izvēlei, tādēļ mums atliek tikai ražot un piedāvāt. Pārstrādi savā lauku saimniecībā gan vairāk uztveru kā hobiju, kas rosina aizvien izdomāt kaut ko jaunu un neparastāku.
Jūsu saimniecībā ir dažādi novirzieni: gan augļu un ogu audzēšana, gan dārzeņi, cidonijas, upenes, vēl arī liela siltumnīca ar tomātiem, arī tējas un pat graudi. Kas tam visam tur roku uz pulsa, visu pārredzot un kontrolējot ikdienas darbu?
-Galvenā komandiere un direktore esmu pati, uzņemoties arī pārstrādes jomu, bet jaunākais dēls un dzīvesbiedrs strādā ar tehniku, apstrādājot zemi. Viņi abi ar, pļauj, irdina rindstarpas un dara tamlīdzīgus darbus. Būtībā strādājam trijatā, bet ražas laikā, kad ir ogu lasīšana, palīgā nāk viena sieviete. Ja dari pats un strādā sev, tad ir arī kvalitāte, un viss izdodas. Uzskatu, ka šodien ļoti problemātiski laukos ir atrast darbiniekus, jo viņu praktiski nav. Turklāt tad būtu jārēķinās arī ar papildu izmaksām. Pagaidām izlīdzamies paši. Pati strādāju vēl arī skolā par projektu vadītāju, bet dzīvesbiedram cita darba nav, viņš pilnībā ir nodarbināts tikai mūsu saimniecībā. Protams, vasarā lauku sētā ir ļoti daudz dažādu darbu. Klāt vēl nāk arī būvniecība,- kaut kas jāuzceļ, jāpielabo, jāmaina jumti…
Saimniecības bio produktu piedāvājums ir ļoti plašs – ap 30 nosaukumu. Kā jums tikai nav: sīrupi, garšvielas, zāļu tējas, žāvēti un svaigi augļi un ogas, augļu konfektes, ievārījumi, dārzeņu smalkmaizītes, zefīri, ogu pulveri. Kā to visu var izdomāt un kad ir laiks pagatavot?
-Mana pārstrādes sezona sākas pavasarī ar rabarberiem un priežu čiekuriem, bet vēlāk pievienojas viss pārējais. Esmu izmēģinājusi un tagad labi sanāk arī ogu rullīši, kas pircējiem ļoti patīk. No sākuma ar tiem bija problēmas – lūza, jo tikai ar laiku pierodi pie tehnoloģiskā procesa. Tagad visas iespējamās ogas, ko audzējam, var tādā veidā pārstrādāt. Ogu rullīši ir mans top produkts, ar ko ienācu Latgales tirgū. Palika pāri daudz sasaldētu ogu, un domāju, ko ar tām iesākt? Meklēju idejas, domāju un sāku eksperimentēt. Ogas sablendēju un sāku kaltēt, pēc tam tinu un griezu rullīšos. Šogad man ir tapuši karamelizēti priežu pumpuri. No katra auga, kas izaug, mēģinām paņemt un pagatavot visu iespējamo, lai nekas daudz pāri nepaliek. Gatavoju arī spinātu, ķiploku ziedu pulveri, ķirbju miltus, dažāda veida garšvielu maisījumus. Zeme ir dāsna ražotāja, atliek vien to izmantot.
Kā veicas ar produkcijas realizāciju? Kuri jau pazīst jūsu saimniecību, laikam vairs nav jāpārliecina par sortimenta kvalitāti?
-Esmu iepraktizējusies saražot tik daudz produktu, lai varētu tos pārdot. Covid laikā bija izteikti daudz cilvēku, kuri gribēja lietot veselīgus un vitamīniem bagātus produktus un izteikti pieprasīja cidonijas, smiltsērkšķus, rabarberus, priežu pumpurus. Šīs produkcijas ir daudz, bet līdz decembrim vairums sīrupu un sulu jau ir izpārdoti. Tad nāk Ziemassvētku laiks, cilvēki meklē skaisti noformētas ēdamas dāvaniņas. Mūsu saimniecība ir aktīva izstāžu dalībniece, kur daudzi iepazīst mūsu saimniecības vārdu. Produkcija ir atrodama Rīgā, bioloģiskajos veikalos, kuru saimnieki mūs atrada tieši caur izstādēm. Uzskatu, ka nenovērtējams palīgs ir sociālie tīkli, ko mēs aktīvi izmantojam. Ja prece labi izskatās, tad ir pieprasījums, un to var saņemt caur Omnivu. Vēl jau ir arī dažādi svētki, pasākumi, tirdziņi. Ja vien ir prece, braucam un piedalāmies.

Dzīvesveids priekam un ienākumiem
“Vilkači” paslēpušies mežainā apvidū. Te var lasīt priežu pumpurus, vākt ārstniecības augus, saimniece priecājas, ka zeme ir auglīga, atliek to vēl bagātināt ar organisko mēslojumu, un stādījumi iet uz augšu. Viņi ir arī sertificēta stādu audzētava un pārdod upenes, smiltsērkšķus, cidonijas, avenes, zemenes. Līdz ar to saimniecību vairākas reizes gadā apseko un pārbauda Augu aizsardzības dienesta speciālisti. Bioloģiskajiem ražotājiem jāpiecieš, ka ļoti bieži augļkopības saimniecības neiegūst lielas ražas, jo augus bojā kaitēkļi: uzmetas laputis, tinēji. Pietiek vēl citu kaitnieku – stirnas apēd cidoniju un smiltsērkšķu galotnītes. Vakarpusē ir grūti ravēt, jo pamatīgi uzbrūk odi. Upenes iepriekš lasīja ar rokām, bet tagad saimniecība iegādājusies kombainu, kas būtiski atvieglo šīs ražas novākšanu. Skaidrīte piekrīt, ka saimniecībā viņiem vēl ir ļoti daudz roku darba, kas prasa izturību un paņem daudz laika. Piemēram, cidonijas četru hektāru platībā jāvāc tikai ar rokām, braucot pa lauku ar ratiem, uz kuriem uzliktas kastes.
Saimnieces Skaidrītes atziņa: “Darbs mums ir sava veida hobijs, taču vajag arī atpūtu. Rudens pusē bijām atpūtā Tenerifē, centāmies svētdienas veltīt regulāriem izbraucieniem ar garšīgām vakariņām. Mans gandarījums ir klienti, kuri mūs atrod, izvēlas un pērk mūsu ražojumus. Prieks, ka varam atļauties iekārtot saimniecību, uzlabot ēkas un dot ieguldījumu nākotnei.”

Jauni cilvēki ar citādu domāšanu

Mūspusē ir diezgan daudz bioloģisko saimniecību, par ko lieliski var pārliecināties Balvu novada organizētajos zaļajos tirdziņos, redzot produkciju, ko piedāvā šie tirgotāji. Man šoreiz negribētos runāt par bioloģiskajām saimniecībām, kas nodarbojas ar graudaugu audzēšanu, lai gan arī šajā gadījumā bioloģiski saimniekot nenozīmē neko nedarīt ar zemi vai darīt tikai kaut ko.
Priecē tie, kuri, saimniekojot bioloģiski, prot radīti veselīgus produktus un vienlaikus saudzē vidi. Cilvēki pievēršas specifiskām lietām, neparastiem produkcijas veidiem, kas rada lielāku pievienoto vērtību. Šajā nozarē ienāk jauni cilvēki ar citādu domāšanu.
Viedokli un informāciju varu sniegt par tiem saimniekiem, kuri ir izmantojuši iespējas saņemt finansējumu projektu ietvaros, ko administrē Lauku atbalsta dienests. Ir dažādas atbalsta programmas – ieguldījumi materiālajos aktīvos, mazo lauku saimniecību attīstība, LEADER projekti, ko var izmantot, lai attīstītu savas saimniecības un sasniegtu iecerētos mērķus.
Vairāki saimnieki pievērsušies mazo lauku saimniecību attīstībai. Tālis Korlašs iegādājās upeņu un aveņu stādus un nepieciešamo tehniku ogulāju kopšanai – stādītāju un ravētāju-irdinātāju. Upenes viņi audzē otro gadu, šogad iestādītas arī avenes – 5500 stādi. Šogad palielināta upeņu platība līdz 4,50 ha. Saimniecība plāno izveidot saldētavas telpas.
Laumai Kaļvai galvenais saimnieciskās darbības veids ir gaļas liellopu audzēšana. Apsaimnieko zemi 45 ha kopplatībā. Viņi ražošanā neizmanto augu aizsardzības līdzekļus un minerālmēslojumu, jo saimniecība kopš 2018.gada strādā ar bioloģiskām metodēm, ir reģistrējusies bioloģiskās lauksaimniecības kontroles sistēmā. Saimnieces pārliecība ir audzēt ekoloģisku produkciju un ražot gaļas konservus. Projekta ietvaros iegādāti: gaļas kuteris, autoklāvs, ražošanas galdi un plaukti, aukstuma kamera un konservu kārbu aizvākotājs. Ilgtermiņa mērķis ir kļūt par konkurētspējīgu lauku saimniecību, piedāvājot tirgum jaunu produktu un palielināt ražošanas apjomu.
Mārītei Slišānei projekta atbalsts deva iespēju uzsākt savu uzņēmējdarbību dzimtajā Viļakas pusē. Viņa kopš bērnības interesējusies par mājputniem, daudz lasījusi, pašmācības ceļā studējusi putnu turēšanas apstākļus, barošanu un dēšanas īpatnības. Par savu finansējumu iegādājusies pirmās vistas, pašvaldības projektā saņēmusi finansējumu inventāra iegādei. Iegādājusies inkubatoru, lai tirgotu gan cāļus, gan olas. Projekta ietvaros iegādājusies aprīkojumu svaigi ceptu mīklas izstrādājumu un kūku ražošanai. Prieks, ka uzsākts jauns saimnieciskās darbības virziens, attīstot uzņēmējdarbību lauku reģionā un piedāvājot klientiem pēc sentēvu receptēm ceptus mīklas izstrādājumus un kūkas.
Elizabeta Mača saņēmusi atbalstu biškopības nozares attīstībai – iegādājusies biškopības inventāru, jo saimniecības pamatnozare ir biškopība. Saimniecībā audzē balto āboliņu, bastarda āboliņu un facēliju 27 ha platībā. Bišu saimju skaitu palielina katru gadu no savām bitēm un noķertajiem spietiem. Ražo medu, ziedputekšņus, bišu maizi, kā arī sākusi ražot bišu vaska higiēnisko lūpu krāsu. Katru gadu saražotais produktu apjoms palielinās. Saimniecība daļēji ir nodrošināta ar biškopības iekārtām, bet, palielinoties bišu saimju skaitam un attīstot jaunus nozares virzienus, projektu ietvaros iegādājas jaunas un modernas iekārtas kā: kasešu sviedi, pusautomātisko lūpu krāsu uzpildes iekārtu, vaska centrifūgu ar tvaika ģeneratoru.
Sergeja Maksimova zemnieku saimniecība “Vējiņi” ar projekta finansējumu 2011.gadā ierīkojusi ogu dārzu un uzsākusi ogu komerciālo ražošanu. Projekta ietvaros iegādāta aveņu un krūmmelleņu audzēšanai nepieciešamā tehnika.
SIA “Safronovkas ogas” ar projekta atbalstu iegādājusies laistīšanas sistēmas sūkņa staciju un uzsākusi dzērveņu plantācijas paplašināšanu 2,40 ha platībā. Pamatdarbības veids ir upeņu un lielogu dzērveņu audzēšana, pirmo ražu ievāca 2017.gadā. Sabiedrība ir reģistrējusi ogu pārstrādi mājas apstākļos, ražo dzērveņu sulu.
IK “Kārlis Mieriņš” uzsāka saimniekošanu 2016. gadā, iesniedzot pirmo projektu jauno lauksaimnieku atbalstam. Saimniecība nodarbojas ar gaļas liellopu audzēšanu, ir bioloģiskā saimniecība un nelielās platībās audzē arī graudaugus. Lai nodrošinātu dzīvniekus ar lopbarību, tiek palielinātas lauksaimniecībā izmantojamās platības, kas tagad ir līdz 176,09 ha, liellopu skaits no 50 palielinājies līdz 96 . Bioloģiskos produktus patērētājiem piegādā pēc iepriekšēja pieteikuma tieši uz dzīvesvietu.
IK “Mieriņš un dēli” nodarbojas ar gaļas šķirnes trušu audzēšanu Viļakas pusē, saņemts finansējums trušu būru un vaislas materiāla iegādei. Papildus truškopībai attīstīta arī vistkopība olu iegūšanai. Viena projektu ietvaros uzbūvēta mazjaudas kautuve, izveidots artēziskais urbums, iegādāti graudu torņi. Otrā projekta ietvaros iegādāts traktors, zemes diski, zemes veltņi un maiņvērsējarkls. Saimniecība turpina attīstīties.
Zemnieku saimniecība “Alefrons” realizējusi projektu par augļu un dārzeņu pārstrādes uzņēmumu, iegādājoties hidraulisko augļu spiedi, augļu mazgātāju – smalcinātāju, elektrisko sūkni sulas pārliešanai, tērauda tvertnes, elektrisko pasterizatoru un filtrēšanas sistēmu. Saimniecība piedāvā ražu pārstrādāt pasterizētā sulā. Atbalsts saņemts arī caur otru projektu, iegādājoties dozatoru, ievārījuma katlu, augļu mazgātāju, horizontālo kapsulētāju, manuālo etiķešu līmēšanas iekārtu apaļām pudelēm, gravitācijas pudeļu pildītāju, sasmalcinātas masas uztvērējtvertni ar sūkni, manuālo vīna korķu aizkorķētāju. Balvu rajona partnerības teritorijā nav daudz bioloģisko ievārījumu – biezeņu un augļu vīnu ražotāju. Uzņēmuma vīzija ir nodrošināt ar veselīgu un dabīgu produkciju visas vecumu grupas, sākot no zīdaiņiem līdz pat sirmgalvjiem.
Irēna Bukša Viļakas pusē pievērsusies augļu un dārzeņu pārstrādei, caur projektu iegādājoties vajadzīgo aprīkojumu. Viņas piemājas saimniecība bioloģiski sertificēta jau kopš 2004.gada. Ar savu produkciju Irēna piedalās prezentācijās, tā paredzēta arī lielākos iepakojumos tirdzniecībai.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Esi burvis – taisi no nekā! (17.06.2022.)

No gārsas cep torti, no ozolzīlēm – kotletes

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

KRISTĪNE ŠIŠLOVA no Turku pagasta Līvānu novadā paņēmusi brīvu dienu, lai izravētu dārzu, jo, dzīvojot laukos, neies taču pirkt kartupeļus pilsētā. Sarunā ar “Vaduguni” sieviete ik pa laikam skanīgi iesmejas, jo stāsts par to, ko viņa dara, nudien nav vienmuļš un garlaicīgs. Nedēļas lielāko daļu Kristīne sniedz pirts pakalpojumus šī relaksācijas veida cienītājiem, paspēj arī izmēģināt jaunas kulinārās receptes no dabas veltēm. “Nu patīk man aiziet uz pirti un sadot ar pirtsslotu kādam pa dibenu! Nu patīk! Un tikai naudas dēļ es sen vairs daudz ko nedaru,” viņa teic.

Pirtnieka darbs prasa izturību – karstums, fiziskā slodze, plus vēl pienākumi pirms un pēc pakalpojuma sniegšanas. Kāpēc to izvēlējāties kā pelnīšanas veidu?
-Īsāk runājot, gribat zināt, kā es līdz tādai dzīvei nonācu (Kristīne smejas)? Esmu dzimusi un uzaugusi šeit. Šīs ir mana vectēva mājas. Pēc tam es mazliet paskrēju pa pasauli, bet sapratusi, ka tur teļi medu nedzer, atnācu atpakaļ mājās. Ja kāds pirms 20 gadiem man būtu teicis, ka es darīšu to, ko daru tagad, es to cilvēku būtu pasūtījusi krievu valodā, un labi tālu. Pamatizglītība man ir mājturības instruktors, ko apguvu Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā. Tie ir cilvēki, kuri darina tautastērpus. Paldies Dievam, ka esmu uztaisījusi tautastērpu tikai sev. 90-to gadu vidū mans tautastērpu stāsts beidzās, jo tautiskā pacēluma vilnis noplaka, un es sāku audzēt un pārdot puķes. Vienu brīdi ar to varēja ļoti labi nopelnīt.
Un tad nāca tā muļķīgā situācija, kad atbrauc ciemos draugi,- nu ko laukos darīs, ies uz pirti. Viņi aizbrauc, pastāsta citiem draugiem, un tie arī grib uz pirti. Un kādā no draugu pasākumiem viens man uzdod jautājumu: kāpēc tu neņem par to naudu, ja tu to dari tāpat?! Un tad bija brīdis, kad es nolēmu: es strādāšu pirtī! Ja jūs gribat maksāt naudu, tad es to naudu ņemšu. Jo stādi ir jāizaudzē, jābrauc kaut kur notirgot, un tad esi noskrējies visu dienu. Šeit cilvēki naudu burtiski pieved klāt. Jā, slotas jāsataisa, jānovāc pēc pirts, jāsakopj, bet tu esi mājās un tev ir normāla darba diena.
Draugi, ģimene – cita lieta. Vai var tā ņemt pirtsslotu un zvetēt klientus? No kurienes rodas zināšanas? Vai diplomu kāds neprasa?
-Kad cilvēki sāka nākt, izdomāju, ka vajag kaut ko zināt, vajag mācīties. Lielveikalā ieraudzīju žurnālu “Taka”, kur dziednieks Juris Kraucis bija ielicis rakstu, kur aicināja mācīties pirtniekus. Ziemu nobraukāju, es viņam iemācīju, ko pati protu, un viņš man iedeva to papīru. Nezinu, bet man tās zināšanas nāk pašas no sevis. Es jūtu, ka tam cilvēkam vajag paklapēt ceļgalus, jūtu, un viss. Ne viņi runā, ne es kaut ko stāstu, bet pēc kāda laika pie manis atnāk ziņas, ka esmu izdarījusi to un to un ka viņam vairāk nesāp. Bet es tikai nopēru! Es daru elementāras lietas.
Vai cilvēki uz pirti brauc no tālienes, vai nāk vietējie?
-Tepat no Liepājas braukā (Kristīne atkal smejas). Ko lai saku, ja tuvāk Liepājai nav pirts. Drīz būs visa Liepāja pār manu māju pārbraukusi. Rīdzinieki brauc. Arī Rīga ir liela, kamēr visus nomazgās, darba pietiks. Tas ir normāls latvieša sindroms, -no tā Latvijas gala nesties uz šo galu, un no šī gala – uz to. Jo tur, aiz tā horizonta, noteikti kaut kas ir citādāks, gluži kā dullajam Daukam. Reizēm smiekli nāk! Runājot no mana gala, cilvēks zina, kas notiek Liepājā, Ventspilī, bet nezina, kas notiek kaimiņu pagastā. Brauc, protams, arī vietējie uz pirti, bet vairāk jau no otras Latvijas puses.
Varbūt pašā pirts rituālā ir kas īpašs, atšķirīgs, kas vilina klientus, tādēļ viņi gatavi mērot tālu ceļu?
-Te ir absolūti garlaicīga pirtiņa – melnā, baltā, māla pirts bez visādām smalkām lietām. Ir tā, ka divas – trīs reizes izkarsējies, nopērts, uz dīķi aizstiepts, izpeldināts,- ziemā īsāku laiku, vasarā – garāku, cilvēks jau jūtas noguris. Ja gribas skrubi, tad līdz rīta gaismai. Bet no simts pirts apmeklētājiem to skrubi gribas labi, ja diviem. Man ir tāda, kā es smejos, vīriešu pirts – bez rišiņām – īsi, skaidri, kodolīgi. Tu atnāc uz šejieni, jo tev patīk tā sajūta, kas ir pēc tam. Un cilvēks iet caur šo ‘karsti’, ‘grūti’, jo tad viņš dabū šo spriedzi ārā, un viņam ir skaidrs risinājums, kā dzīvot tālāk. Ādu var sapucēt arī dušā, galvenais ir dabūt ārā to kaudzi problēmu, kas sakrājušās.
Un kā ar pirtsslotām?
-Slotas sienu no tā, kas pie rokas – ziemā strādāju ar bērzu, retu reizi – ar ozolu un liepu. Kāpēc bērzu? Tāpēc, ka bērzs visu dara. Kāpēc man vajag astoņas slotas,- mazā matemātika, ja pietiek divu. Ozols domāts tikai stipriem cilvēkiem, jo ozolam ir tāda īpašība, ka no vāja viņš ņem, bet stipram dod. Te nav runa par fizisko spēku, bet iekšējo. Liepa atkal ir visforšākā bērnu slota, jo lapas tai ir ziepjainas, un, kad tu tos bērneļus per, viņi laimīgi ķiķina.
Ko vēl izmantojat pirts procedūrās?
-Ūdeni! (Kristīne smejas.) Retu reizi sāli un sodu, ja atbrauc cilvēks, kurš, nedēļu nosēdējis uz plosta, un no viņa nāk ārā, tēvs apžēlojies, kas. Soda un sāls palīdz no ķermeņa izvilkt ārā šos krāmus, lai rīt no rīta varētu tipināt uz darbu. Soda ir kristāliska viela, ko var redzēt, kad izkurējies ugunskurs,- pelniem pa virsu ir balta kārtiņa, kas arī ir soda. Ebrejiem ir ticējums, ka soda ir eņģeļu putekļi.
Vai pirtī bieži izmantojat materiālus, kas nāk no dabas? Vai sadzīvē var iztikt bez ķīmijas?
-Pa lielam sadzīvē iztikt bez ķīmijas var. Nu var būt kaut kur ekstra gadījumā to vajag. Veļu es līdz šim mazgāju ar sodu, beru veļasmašīnā kā veļas pulveri. Visi balinātāji, mīkstinātāji ir nolikti, jo tie nav vajadzīgi. Kā pirtī izmazgāt matus, jūs jautājat, ja tie ir pieputējuši un sataukojušies? Sāksim ar to, ka sinepju pulveris izņem jebkuru tauku traipu, pat no treknas pannas. Pulverim nedaudz pieliek rudzu miltus, pielej ūdeni, lai iznāk tāds pabiezs krējums, un tūlīt to arī iezieķē galvā. Maisījums pat viegli puto. Es vēl ņemu sauju māla, tepat no sava dīķa, pielieku sauju pelnu, jo tas ir sārms, un olu, lai dabūtu to vieglo putojumu, lai nebūtu tāda sajūta, ka zieķē pa matiem dubļus. Kad šampūns uztaisīts, tanī pašā dienā tas arī jāizmanto, jo zinām, ka ola savelkas, līdz rītam tā var arī sabojāties. Sausu mālu ar pelniem var sataisīt uz ilgāku laiku kādā burkā, jo tas nebojājas. Tagad vēl parādās tās smalkās lietas ka vegāni, veģetārieši, piemēram, olu nelieto. Tādēļ viņiem ir variants ar rudzu miltiem un sinepju pulveri.
No tāda ‘’šampūna” acīs nekož. Parasti bērnības atmiņas par pirti ir vienas no spilgtākajām, kas saglabājas teju līdz mūža galam. Kā ir jums?
-Mūsu mājas bija nepareizās, jo pirtī gāja visi kopā, visi pliki vienā barā. Kad man bija kādi 12 gadi, biju noskaidrojusi, ka citur tā nenotiek. Kāpēc tā notika mūsu mājās, nezinu. Kad pašai tagad ir meita, es saprotu, ka kopā iešanai pirtī ir liela audzinoša vērtība. Bērnam piecu gadu vecumā rodas vēlme uzdot vecākiem neērtos jautājumus, no kuriem tēvs un māte sāk stostīties un sarkt. Mūsu mājās šī krīze pagāja vienā vakarā un smieklīgi. Bērnelis sēž pirtī vanniņā. Viņš, protams, pamanījis, ka pieaugušie cilvēki atšķiras. Skatās uz mani, skatās uz tēvu, kurš turpat blakus tirinās, un jautā: kas tas tāds?! Viņai vajag nosaukumu, jo cilvēkam ir deguns, ausis, rokas, kājas. Vīrs, aizslēpies aiz stūra, ķiķina, kamēr es domāju, ko atbildēt, bērns atbildi atradis pats, nosaka, – puņķis! – un spēlējas tālāk. Kad bērns apmierinājis ziņkāri, viņam vairs neinteresē seksa saiti un 13 gadu vecumā neiestājas grūtniecība. Turklāt pirtī ir vienīgā vieta, kur bērns var nopērt gan tēvu, gan māti.
Mēdz teikt, ka pirtī un baznīcā visi vienādi!
-Jā, lai ar cik biezu mašīnu vīrietis ir atbraucis, kad viņš ir izģērbies, viņš ir tāds pats kā visi citi. Nekas interesants TUR vairs nav. Ja nu būtu apzeltīts vai šķērsām, tad es pamanītu, viss pārējais ir absolūti neinteresants. Patīk man tiem vīriešiem sadot ar slotu pa dibenu, patīk. Kad tāds nāk ārā no dīķa ar to muļķīgo sejas izteiksmi, tas ir tik smuki.
Ir kāds gadījums līdzšinējā pirtnieces praksē, kas palicis atmiņā kā īpašs?
-Atbrauca jauniešu bariņš, kurā bija arī kāda meitene. Visi izpirtojušies, bet viņa vienīgā nē. Sēž maliņā. Pēc acīm redzu, ka gribas meitenei, ļoti gribas. Kas vainas, ka neiet? Atklājas, ka viņai ir iedzimta sirdskaite. Baidās. Nu riskēsim,- saku. Aizjozu uz pļavu, salasīju visas tās zālītes, no kurām pirtī vieglāk elpot, iebāzu slotā. Viņa nolika uz galda mobilo telefonu, numurus, kam zvanīt, ja kas. Pēc pirts viņa man saka: ja tāda ir nāve, tad es nebaidos mirt. Vai tas nav lielākais kompliments?
Vai eksperimentējat arī kulinārijā, ceļot galdā ēdienu no mežiem un pļavām, ko, iespējams, pārtikā lietoja mūsu senči?
-Jā, domājot par to, ko agrāk ēda mūsu senči, esmu sev jautājusi, - vai tiešām viņi agrāk ēda tikai miežu putru un kāpostu zupu? Gaļas taču nebija tik daudz, lai to ēstu katru dienu. Ja reizi gadā nokāva cūku, tad ar to vajadzēja iztikt vismaz desmit cilvēkiem, jo aptuveni tāda bija vidējā latviešu ģimene vai pat lielāka. No kurienes cilvēkiem radās spēks, lai darītu smagos darbus? Tādēļ par šo tēmu regulāri interesējos, lai uzzinātu, kurš ar ko eksperimentē, pati meklēju atbildes literatūrā. Man trāpījās izlasīt interesantu rakstu par ozolzīlēm. Pēc Otrā pasaules kara Vācijā neizauga labība un vispār bija grūtības ar pārtiku. Lai izdzīvotu un nenomirtu badā, kāda sieviete atklāja, ka no ozolzīlēm var vārīt putras.

Kāda ir šī recepte?
-Rudenī zīlēm noplēš miziņu, ko var izdarīt tā, ka izkurina krāsni un zīles saber iekšā karstumā, kur tās pārsprāgt. Kodolus mērcē traukā ar ūdeni, vairākas reizes nolejot brūno šķidrumu, līdz ūdens paliek gaišs. Tā dabū laukā miecvielas, kas dod rūgtumu. Kad rūgtums ir projām, zīles izžāvē, samaļ. Milti ne ar ko neatšķiras no labības miltiem, tos var lietot uzturā pat tie, kam ir alerģijas uz lipekli, glutēna nepanesamība. No zīlēm var vārīt kafiju, sevišķi garšīga tā ir no zīļu apvalciņiem (tos samaļ). No rupjāk samaltām zīlēm var taisīt putraimu putru. No zīlēm var cept pankūkas, kotletes, pievienojot tām gan ceptus sīpolus, gan kabačus, jo zīle ir sausa kā rieksts. Tāpat no zīlēm var uzvārīt ievārījumu, kas labi garšo gan ar speķi, gan sieru.
Šķiet, kaut kas pavisam ekskluzīvs!
-Rīgā pirms dažiem gadiem notika lielā pārtikas produktu izstāde, kur par šo zīļu ievārījumu saņēmu godalgu. Es ik pa laikam izdomāju kaut ko dīvainu! Arī šai izstādei savārīju čili želeju, kabaču un zīļu ievārījumu, samarinēju pieneņu pumpurus. Ievārījumam zīles samaļ rupjos gabaliņos, apmēram trešdaļa no tējkarotes, pievieno cukuru, ūdeni, citronskābi, uzkarsē, tad uz nakti atstāj, lai pastāv podiņā, tad vēl uzvāra, salej burkās. Šādu ievārījumu var vārīt visu gadu, ja tik zīles salasītas. Tas ir saldskābs, maliet rūgtens. Gards.
Nupat ciemojāmies zemnieku saimniecībā “Kurmīši”, kur audzē zāļu tējas augus. Saimnieks norādīja uz gārsu, kas it kā ir nezāle, bet ļoti noderīga tiem, kam problēmas ar locītavām. Vai izmantojat šo augu savās receptēs?
-Gārsu var ēst visos veidos. Gārsā ir ļoti daudz to smalko vielu, kas palīdz izvadīt no organisma uzkrājušos sāļus. Pavasarī gārsas lapiņas, kad tās vēl atgādina vārnu kājas, var lietot salātos. Kad tās paliek stiegrainākas, var sablendēt zaļajos kokteiļos. Tagad gārsām ir gari kāti, un tos var marinēt kā gurķus. Ļoti laba lieta. Sākumā veči trenkā ar pirkstu pa burku, bet pēc tam aiziet uz urrā! Rudenī var sarakt gārsas saknes, sažāvēt, samalt pulverī un lietot pēc vajadzības. No gārsas var cept torti, to sablendējot un pievienojot mīklai, vai veidot pildījumu, pievienojot krējumu, jogurtu, želatīnu.
Kā šos kulinārijas eksperimentus iedzīvināt biznesā? Vai tie noder tikai reklāmas nolūkos?
-Tālākie pirts apmeklētāji mūsmājās paliek pa nakti. Viņi ar kaut ko man jābaro. Protams, varu cept karbonādes, bet es saplūcu pienenes, paturu sālsūdenī, verdošā ūdenī applaucēju, salieku saldētavā, ziemā izņemu no saldētavas, salieku katlā, uzvāru, pielieku garšvielas, un gatavs. Pienenes garšo pēc makaroniem. Iespējams, ciemiņš trīs dienas bakstīs pienenes šķīvī, bet nedēļu pēc tam par mani runās. Viņš būs aizmirsis pēršanu pirtī, bet to, ka viņu baroja ar pienenēm – nē. Bezmaksas reklāma!
Pēc pārtikas izstādes pāris Rīgas restorāni ņēma no manis marinētos pieneņu pumpurus un zīļu ievārījumu. Bet tad atnāca kovids, un viss nomira dabīgā nāvē.
Vēl es savus kulinārijas eksperimentus pārdodu hinduistu ašamam. Tie ir citi, nevis tie, kuri staigā pa Rīgas ielām ar saucieniem: “Hare, Krišna!”
Uz kopējā fona sīkajā biznesā tā dzīvo tikai tie, kuriem ir sapņi, idejas un kuriem ir interesanti tās realizēt. Ko viņi beigās nopelnīs, nav svarīgi, bet viņi būs izdarījuši to, ko gribējuši,- kā manā gadījumā.
Par ko sapņojāt bērnībā? Vai neskaitāmie cilvēki, kas apgrozās jūsmājās, nenogurdina?
-Bērnībā ar skaudību noraudzījos uz kaimiņu māju, kur diendienā iebrauca un izbrauca n-tās automašīnas, jo pie viņiem bija vienīgā vieta, kur kolhozā deva sērkociņus. Cita izskaidrojuma tam nebija, un es teicu: “Arī es tā gribu!” Tagad manas mājas kļuvušas par tādu kā neformālo cilvēku tikšanās centru. Brauc klienti, draugi, kaimiņi. Kādam gribas vienkārši aprunāties, kādam – izsūdzēt savu bēdu. Reizēm kaitina gan vestītes darbs, gan kaimiņi, bet pie cilvēkiem pierod. Teritorija ir liela, var uzņemt 50 cilvēkus. Tāpēc esiet uzmanīgi ar tiem bērnības sapņiem – tie piepildās!

Latviskā mantojuma zīmē

Bioloģiskā saimniecība “Kurmīši” Krāslavas novadā, kur saimnieko IVARS GEIBA, ir viena no lielākajām ekoloģisko zāļu tēju ražotājām Latgalē, kam piešķirta goda zīme “Latviskais mantojums”. Saimniecība iesaistījusies Latgales kulinārā mantojuma tīklā, Latgales Tūrisma asociācijā, dažādās biedrībās. “Lai realizētu produkciju un attīstītos, jābūt aktīviem, jāiet līdzi laikam un jāmainās,” secina netradicionālā saimniekošanas veida piekritējs.

Interesanti stāsti par ārstniecības augiem
Kad “Vaduguns” ierodas zemnieku saimniecībā “Kurmīši”, Ivars tējas augu plantācijā jau vada ekskursantu grupu. Ceļotājiem pievienojamies, kad viņš stāsta par genciānu – augu, kura sēklas ievācis kādā dārzā Polijā, kur pēc tām nevienam nav bijusi vajadzība. Tādas arī vislabāk dīgst! Lai gan tā nav Eiropas genciāna, bet Amerikas, to izmanto ārstniecībā. Blakus genciānai aug ehinācijas, Amerikas prēriju populārākais ārstniecības augs, kuru lauks saimniecībā ir lielākais Latvijā. Augi atšķiras ar to, ka genciānu lieto pret drudzi, bet ehināciju – imunitātes stiprināšanai. Toties naktssvece māk koķetēt ar bitēm. Dzirdot bišu sanoņu, auga nektārā palielinās cukura daudzums. Taču naktssveci saimniecībā audzē ne tik daudz bišu dēļ, kā sēklu, no kurām spiež eļļu, kas sievietēm der hormonālā līmeņa stabilizēšanai. Vībotne it kā ārā ravējams augs, bet pirtī der pie slotiņām. Sengrieķu dieviete Artemīda ap vidukli nēsāja vībotnes jostiņu, kas palīdz dzemdībās un maģiskos rituālos. Vībotnes radiniece ir vērmele – rūgta, bet, šķiet, tik nekaitīga. “No vērmeles (tās latīniskais nosaukums ir ‘absinthium’) un vēl citām zālītēm senatnē gatavoja dzērienu, ko bija iecienījuši mākslinieki, dzerot to, līdzi nāca ne tikai reibums, bet bonusā arī halucinācijas, fejas atlidoja bariem. Beigās šo dzērienu aizliedza, jo daudzi zaudēja prātu,- Gogs nogrieza sev ausi, kad pietrūka sarkanās krāsas,” atklāj gids. Pa šo laiku, kamēr ekskursanti klausījušies saimnieka stāstījumu, laukā ieradies melns kaķis. Īsti laikā! Jo Ivars iepazīstina ar melisu jeb kaķu mētru, kas izraisa eiforiju, tostarp arī kaķiem. Cilvēkiem tas ir viens no labākajiem, dabīgākajiem antidepresantiem, kas noņem stresu. Melisu labi lietot, kad cilvēks atmetis smēķēšanu. Lai nomierinātos, labāk izdzert tasi tējas, nevis apēst bulciņu, kas vairo lieko svaru. No seniem laikiem kā ārstniecisko augu izmanto pelašķi. Tas der asins apturēšanai, ja iegriež rokā, bet, nedaudz pieliekot pie tējas, pelašķis uzlabo tās garšu. “Mēs pieturamies pie ķīniešu principa, ka tējai jābūt skaistai, aromātiskai, garšīgai, jo veselīga tā būs pati par sevi,” secina tēju meistars ar 28 gadu pieredzi šajā jomā. Bez jau minētajiem ārstniecības augiem, saimniecības tīrumos audzē arī daudzus citus – kumelītes, kliņģerītes, rudzupuķes, piparmētras, lavandas, tostarp arī savvaļā augošos ārstniecības augus raudeni, baldriānu. Saimnieks teic, ka īsto augu skaitu zina tikai tad, kad raksta atskaites iestādēm, bet aptuveni 30 ārstniecības augu veidi noteikti būs.

Salīdzina sevi ar mākoņu stūmējiem
Par ārstniecības tēju augi, dažādas ogas un sēklas pārtop saimniecības ražotnē, kur tos žāvē un fasē, izmanto citas produkcijas, piemēram, dažādu hidrolatu (dezodorantu), ziedīšu, eļļas, lūpu balzamu ražošanai. Ieejot ražotnē, smaržo dievīgi – pēc siena pļavas, puķēm, medus, vaska un vēl kaut kā netverama un gaisīga. Zemnieku saimniecības “Kurmīši” ārstniecības augu lauki atrodas ekoloģiski tīrajā dabas parka “Daugavas loki” teritorijā, kur pati daba parūpējusies, lai viņas dāvātā enerģija, saules siltums un bagātīgās smaržas sajauktos vienā neatkārtojamā un reibinošā kokteilī. Tējas žāvē 40 grādu temperatūrā paštaisītā kaltē. “Galvenais ir nodrošināt labu ventilāciju, lai to mitro gaisu aizsūc projām. Būtībā mēs neesam tēju ražotāji, bet mākoņu stūmēji, jo no simts kilogramiem svaigu augu, tos izkaltējot, paliek 20 kilogrami tējas, 80 kilogrami iztvaiko kā ūdens,” secina I.Geiba.
Ja kādreiz augus kaltēja, pakārtus nojumē, tie žuva divas – trīs nedēļas. Tad, kad tos žāvēja uz sietiem, kur silto gaisu pūta no apakšas, augi žuva divas – trīs dienas. Tagad tie izžūst pa 12 stundām. Galvenais, lai būtu laba ventilācija. Kalti kurina ar granulām, kuru cena augusi trīskārtīgi, tāpat kā elektrības, tādēļ Ivars joko, ka šovasar saražotā produkcija rudenī jau būs ar pievienoto vērtību. Bez ārstnieciskajiem augiem saimniecībā audzē arī krūmogulājus – aronijas, smiltsērkšķus, upenes, vilkābeles, sausseržus, kuru ogas lielākoties realizē gan žāvētā, gan saldētā veidā, gan gatavo dažādus ievārījumus, sulas. Saimniecībā iegādāta saldētava autofurgona veidā. Saimnieks tūristus aicināja lasīt ogas, jo tad tās iespējams iegādāties krietni lētāk.
Kur augi un ziedi, tur arī bites lidinās. Novada kartē Ivars parāda bišu dravas, kas iezīmētas kā pelēki aplīši,- tie teju vai pārklājas. Visiem tuvākajiem Ivara kaimiņiem ir bišu dravas, arī viņam pašam. Grēks būtu nenodarboties ar biškopību, ja bites var vākt nektāru gan saimniecības augu laukos, gan dabas dotā vidē. Bites negrib lidot pāri ūdeņiem, tādēļ lido uz “Kurmīšu” ārstniecības augu laukiem. Jau septiņus gadus zemnieku saimniecība “Kurmīši” nodarbojas ar vaska pārstrādi, ko bitenieki ved teju no visām vietām Latvijā. Ved vecās šūnas, vasku, un saimniecības ražotnē biškopjiem izgatavo jaunas šūnas. Tās izmanto arī savā bišu dravā, no vaska gatavo un realizē sveces.

Mērķis nav kļūt par miljonāriem
Zemnieku saimniecības “Kurmīši” īpašnieks pēc profesijas ir celtnieks, vietējais. Kad sākās pārmaiņu laiki, viņš nopirka zemi. Abi ar sievu, būdami jauni un enerģijas pilni, gribēja dzīvot un strādāt laukos. Ideju netrūka, to netrūkst arī tagad. Sākumā sēja graudaugus, bet tie nepadevās. Tad no Tukuma puses atbrauca cilvēks un palūdza organizēt ārstniecības augu iepirkšanu, jo valsts aptieku tīkls, kas kādreiz iepirka tos pārstrādei, sabruka. “Paskatījāmies, ka vieni atnes labi izžāvētus augus, bet citi – slikti, kad sajauc visu kopā, sanāk slikta produkcija. Arī Rīgas Farmaceitiskā fabrika tobrīd uzsāka kampaņu par ārstniecības augu audzēšanu, lai nodrošinātu ražošanu. Tā mēs sākām audzēt ārstniecības augus, ko darām joprojām. Ja sākumā ārstniecības augus audzējām 0,5 hektāros, tad tagad vairāk nekā 20 hektāros. Diezgan daudz ir dažādu krūmogulāju. Aizvien lielāku popularitāti iegūst Kamčatkas sausserdis, ko audzējam piecu hektāru platībā,” saka Ivars.
Saražoto produkciju tirgo gan nefasētu, gan fasētu. Izdevīgāk, protams, ir pārdot maksimāli pārstrādātu produktu. Tirgus likums nosaka, - jo vairāk pārstrādāts produkts, jo lielāka pievienotā vērtība. Taču tirgū šim produktam ir arī lielāka pretestība, jo tam ir lielāka konkurence. Pusfabrikātu, ko var tālāk pārstrādāt, ir vieglāk pārdot, nekā pārdot jau gatavu produktu. Zemnieks atzīst, ka viņa mērķis nav kļūt par miljonāru, bet gan dzīvot sabalansēti: “Ja katru mēnesi spējam cilvēkiem samaksāt algu, pievienotās vērtības un citus nodokļus, tad jau mēs strādājam ar peļņu. Tas, ka tā peļņa nepaliek makā, bet aiziet, ir cita lieta. Bet vismaz valsts no ārstniecības augu audzēšanas nopelna.”
Jautāts par konkurenci, Ivars atzīst, ka lielākais tirgus ir Rīga, jo Latgalē iedzīvotāji paši izaudzē tējas. Tas, ka saimniecība atrodas tālu no Rīgas, protams, ir liels mīnuss. It īpaši tagad, kad strauji augušas degvielas cenas, izvadāt produkciju uz galvaspilsētas veikaliņiem kļūst teju vai neiespējams. Tādēļ saimniecība attīsta interneta veikalu, kur saražoto produkciju pircēji var iegādāties plašākā sortimentā, nekā veikalu plauktos. Kurjera pakalpojumi saimniecībai sanāk lētāk, nekā pašiem braukt uz veikaliem un tirgiem un zaudēt darba dienu. Saimniecība “Kurmīši” savu produkciju tirgojuši arī zaļajā tirdziņā Balvos un tiek aicināti pie mums joprojām. Ekoloģisko saimniecības produkciju iecienījuši veselīgā dzīvesveida piekritēji – jaunās ģimenes ar bērniem, seniori, kas zina zālīšu spēku un iedarbību, ir pārbaudījuši to laika gaitā. Runājot par tējām, saimniecība pārsvarā realizē tēju maisījumus, arī mono tējas. Nedaudz ir tā, ka katru gadu Latvijā mainās pieprasījums un augu mode. Citreiz šo modi diktē paši to audzētāji, pastāstot vairāk par kādu augu, cilvēki ieinteresējas, un sākas ažiotāža. “Vai darba gaitā nerodas arī pa kādai jaunai idejai?” painteresējos, zinot, ka dzīvesbiedri nesen atgriezušies no ceļojuma ārpus Latvijas. “Protams, lūkojam, kā tas, ko darām mēs, notiek citur, rodas arī jaunas idejas. Bet mūsu princips ir neko nepirkt no malas. Mēs, kā bioloģiskā saimniecība, izmantojam tikai pašu audzēto produkciju, jo tad ir simtprocentīga garantija, ka arī galaprodukts būs kvalitatīvs,” secina saimnieks.

Eksperta redzējums un ieteikumi

Hobijs kā bizness

Andris Kucins, Latgales plānošanas reģiona Latgales uzņēmējdarbības centra vadītājs

Lauku teritoriju iedzīvotājiem veidot savu mazo biznesu ārpus klasiskās lauksaimniecības nav tik vienkārši – jāprot atrast savu tirgus unikālo nišu, prast uzrunāt pircēju. Skatot veiksmīgus piemērus mājražošanā, amatniecībā, tūrismā gan tepat – Latgalē, gan arī citos Latvijas reģionos redzu, ka veiksmes pamatā ir darītāja personība, prasme būt unikālam un pieprasītam.

Pieejams dažāda veida atbalsts
Tomēr daudzos gadījumos nodarbe ar mājražošanu, amatniecību, arī tūrismu ir papildus ienākumu avots, jo nodrošināt stabilu ienākumu apjomu visa gada garumā nav tik vienkārši. Un daudzos gadījumos tas ir liels solis konkurētspējā, piemēram, bioloģiskās aprites saimniecība attīsta mājražošanu, aicina tūristus iepazīt pašu ražošanas procesu, tādējādi abi saimniekošanas veidi viens otru papildina.
Arī amatniecībā redzam, ka ir gana daudz piemēru, kad hobijs ir pārtapis stabili pelnošā biznesā.
Visā šo mazo biznesu attīstības procesā liela nozīme ir atbalstam, ko var saņemt ne tikai no Eiropas savienības dažādām atbalsta programmām. Plašs atbalsts pieejams arī no pašvaldības puses – sākot no iespējas pretendēt uz finansējumu mazo grantu programmās ar līdzfinansējumu līdz 90% no izmaksām, gan arī izmantot iespēju piedalīties pašvaldības, arī mūsu – Latgales plānošanas reģiona īstenošanā esošajos projektos. Šāda veida atbalsts ļauj bez maksas gūt gan zināšanas dažādos apmācību semināros, gan pieredzi, apmeklējot citu Latvijas reģionu un pat citu valstu uzņēmējus projektu ietvaros organizētos pieredzes apmaiņas braucienos.
Latgales plānošanas reģions jau vairāk nekā desmit gadus sagatavo pieteikumus un īsteno pārrobežu sadarbības projektus, kas veicina lauku iedzīvotājus savus hobijus pārvērst biznesā, izkopt savas amatniecības prasmes, pilnveidot pārdošanu un mārketingu. LPR ieviestajos pārrobežu projektos amatniekiem un mājražotājiem tiek dota iespēja gūt pieredzi arī kaimiņu zemēs, piedalīties radošās meistarklasēs, apmācībās, saņemt individuālas konsultācijas. Īstenošanā ir divi Eiropas Savienības finansēti pārrobežu sadarbības projekti, 9.jūnijā Anīkšķu mākslas inkubatorā notika ideju tirgus amatniekiem, kura ietvaros bija iespēja iepazīties ar Lietuvas amatnieku un mākslinieku darbiem, apmeklēt darbnīcas, piedalīties kopīgās radošajās nodarbībās.

Spēja iet laikam līdzi
Covid-19 pandēmijas divi gadi ir atstājuši zināmu ietekmi arī uz mazo biznesu, īpaši ietekmējot tūrisma jomas pakalpojumu sniedzējus, kur ieguvēji bija tieši godprātīgie nodokļu maksātāji, kam tika dota iespēja saņemt dīkstāves paabalstus.
Šis laiks piespieda daudzus mazos ražotājus digitalizēties un apgūt attālinātās tirdzniecības mākslu – ne tikai iemācīties darboties ar pakomātu aparātiem, bet arī iemācīties veidot sociālo tīklu dialogu ar klientiem, pat prast pareizi nofotografēt piedāvāto preci. Un šeit lieti noderēja iespēja ņemt dalību attiecīga satura apmācību semināros.
Liela nozīme ir arī uzņēmēju spējai savā starpā komunicēt, lai konkurēšanu pārvērstu sadarbībā. Šeit kā labs piemērs man nāk prātā Aglona un viesu izmitināšanas pakalpojuma sniedzēju spēja savstarpēji sadarboties, lai viesu lielākas grupas neaizbrauc meklēt lielāku viesu māju, bet tiek izmitināti arī kaimiņu tūrisma namā. Pie tam viesu nami neskopojas ar informāciju par to, kur un kādu lauku labumu var iegādāties tuvumā.
Šādai savstarpējai komunikācijai vēl lielāks pienesums ir tad, ja arī pašvaldība un mēs kā Latgales uzņēmējdarbības centrs arī tiekam iesaistīti sarunās, domu apmaiņā par pasākumiem, rīcībām, kas veicinātu mazo ražotāju, amatnieku, pakalpojumu sniedzēju izaugsmi. Tieši tā mēs rodam idejas jauniem projektiem, kur gala labuma guvēji ir tieši reģiona mazie uzņēmēji.
Manā skatījumā, mazais bizness laukos, kas saistīts ar tūrisma pakalpojuma piedāvājumu, mājražošanu vai amatniecību, ir vairāk kā bizness. Pirmām kārtām, tā ir iespēja saglabāt kaut ko unikālu, Latgalei raksturīgu. Otrām kārtām, to varētu saukt par teritorijas mārketingu ar daudz plašāku ietekmi uz reģiona attīstību – cilvēki saskata šeit pievilcīgu dzīves vidi un pārceļas uz dzīvi laukos no Rīgas, atgriežas pēc ilgiem pavadītiem gadiem ārzemēs. Citu valstu uzņēmēji šeit saskata labu vietu investīcijām un attīsta eksportspējīgus uzņēmumus, radot vietējiem iedzīvotājiem darbavietas ar konkurētspējīgu atalgojumu.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* *Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Punktiņš, punktiņš, komatiņš (10.06.2022.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 13 ielikumos īsteno projektu “Punktiņš, punktiņš, komatiņš”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos šī gada centrālo notikumu politikā – Saeimas vēlēšanas, veicinot valstiskuma apziņas nostiprināšanu Satversmes simtgadē, patriotismu un sabiedrības saliedētību, medijpratību un kritisko domāšanu, veicot analīzi un uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk: ikvienam cilvēciņam Satversmes 101.pants nav zvaigznēs rakstīts.

Sākumpunkts. Patriotisms jāpierāda ne tikai ar vārdiem

Zemessardze ir lielākā un teritoriāli visplašāk pārstāvētā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) struktūra, ikvienam Latvijas pilsonim sniedzot iespēju brīvprātīgi kalpot savai valstij, rūpēties par tās drošību un aizsardzību. Lai arī pašreizējie notikumi pasaulē par dienestu Zemessardzē radījuši vēl nebijušu interesi, allaž aktuāls būs jautājums, ar kādām domām un darbiem dzīvot, lai vēl vairāk spēcinātu patriotismu un mīlestību pret to, kas svēts ikvienam no mums – mūsu tēvzemi. Par šo un daudziem citiem jautājumiem saruna ar Zemessardzes 2.Vidzemes brigādes 31.kājnieku bataljona komandieri pulkvežleitnantu JĀNI FREIMANI.

Balvu novada iedzīvotāji Zemessardzes 31.kājnieku bataljonu jau vēsturiski dēvē par savējo, kas ne tikai dibināts 1991.gada decembrī Balvos, bet tur dienesta gaitas sākuši, noslēguši un arī joprojām turpina daudzi mūspuses iedzīvotāji. Bet kāds ir Jūsu ceļš militārajā sfērā no tā pirmsākumiem līdz pat šodienai?
-Mana dzimtā vieta ir Alūksne – turpat arī esmu audzis un mācījies Ernsta Glika Alūksnes 1.vidusskolā. Pēc skolas absolvēšanas izglītību turpināju iegūt Ogres lauksaimniecības skolā. Šajā laikā centos saprast savas vēlmes un daudz domāju par profesijas izvēli. Kad man apritēja 18 gadi, sava krusttēva iedvesmots, kurš tobrīd dienēja Zemessardzes 24.kājnieku bataljonā, iestājos Zemessardzē. Tur uzreiz sapratu, ka militārā sfēra mani interesē, jo tajā ir tik daudz interesantu lietu kā: ieroči, militārās zināšanas, fiziskās aktivitātes un arī izaugsmes iespējas. Neilgi pēc tam, 1995.gadā, iestājos arī Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, lai kļūtu par virsnieku. Akadēmiju absolvēju tālajā 1999.gadā. Tā arī sākās mana militārā dzīve un karjera. Šo daudzo gadu laikā esmu dienējis dažādās NBS vienībās un daudzos amatos. Esmu piedalījies divās starptautiskajās operācijās – 2007.gadā Bosnijā un Hercegovinā un “Resolute Support” misijā Afganistānā 2019.gadā. Man ir bijusi unikāla iespēja dienēt arī NATO štābā Nīderlandē, Brunsumā. Tur ieguvu vērtīgu pieredzi un plašāku dzīves redzesloku. Pirms Zemessardzes 31.kājnieku bataljona komandiera amata pieņemšanas dienēju Aizsardzības ministrijā un NBS Apvienotajā štābā Operāciju Vadības pārvaldē. Visi šie amati man snieguši dažādu un ļoti vērtīgu pieredzi, kas noder, esot bataljona komandiera amatā.

Kādas ir vērtības, kuras Jūs kā bataljona komandieris un zemessargi kopumā ikdienā aizstāvat un turat godā?
-Dienests Zemessardzē man ir svarīgs, un tā ir arī goda lieta. Ir liels prieks atkal tajā atgriezties, jo, kā jau minēju iepriekš, mana militārā karjera sākās tieši te. Savukārt galvenās vērtības ir karavīru un zemessargu tēvzemes mīlestība un ciešā griba aizstāvēt savu ģimeni, tautu un valsti. Augstā zemessargu motivācija nodrošināt Latvijas valsti brīvu un neatkarīgu arī ir tā galvenā pamatvērtība.

31.kājnieku bataljona devīze ir “Savai tautai, tēvzemei un brīvībai”. Kas sabiedrībai jādara, lai par šajā devīzē iekļautajiem vārdiem, kā arī tādiem jēdzieniem kā ‘patriotisms’, ‘pienākums’ un ‘tēvzemes aizsardzība’ neatceramies tikai svētku reizēs?
-Kā jau esmu minējis iepriekšējās intervijās, Latvijas drošība, kā to paredz visaptverošās valsts aizsardzības koncepcija, ir visas sabiedrības atbildība. Tādēļ katram indivīdam, katrai organizācijai būtu jāizlemj ieguldīt valsts aizsardzībā tādā veidā, kādā katrs to var paveikt. Bet, protams, vislabāk to var izdarīt, stājoties Zemessardzē, kur katrs tiks attiecīgi apmācīts. Līdz ar to gan Zemessradze, gan NBS un Latvijas valsts kopumā kļūs spēcīgāka un drošāka. Manuprāt, patriotisms tomēr jāpierāda arī ar praktisku rīcību, nevis tikai ar vārdiem.

Vai sekojat līdzi Latvijas un visas pasaules politikai?
-Jā, lai labāk izprastu esošo ģeopolitisko situāciju. Sakarā ar Krievijas uzsākto karu pret Ukrainu nosodu Krievijas īstenoto genocīdu pret Ukrainas valsti un tautu. Uzskatu, ka tas ir uzbrukums demokrātiskajām vērtībām visā pasaulē. Šobrīd mums ir ļoti svarīgi atbalstīt Ukrainu gan politiski, gan praktiski, lai tā būtu spējīga uzvarēt šajā karā. Latvija līdz šim jau ir daudz palīdzējusi Ukrainai – gan atbalstot politiski, gan nosūtot uz Ukrainu vairākas palīdzības kravas, ieskaitot militāro ekipējumu, munīciju, degvielu un, protams, arī Latvijas iedzīvotāju saziedotos materiāli tehniskos līdzekļus, piemēram, autotransportu, maskēšanās tīklus, drēbes un citas svarīgas lietas. Šis plašais Latvijas iedzīvotāju atbalsts Ukrainai liek man domāt, – ja līdzīga situācija būtu Latvijā, tad iedzīvotāju atbalsts NBS un Zemessardzei arī būtu ievērojams.

Šogad 1.oktobrī notiks 14.Saeimas vēlēšanas. Vai Jūs dodaties uz vēlēšanām, lai atdotu savu balsi, un kādu nozīmi saskatāt visam šim procesam kopumā?
-Jā, piedalos vēlēšanās un vienmēr dodos balsot. Uzskatu, ka katram pilsonim demokrātiskā valstī ir iespēja izvēlēties un ievēlēt tos deputātus, kuriem viņi visvairāk uzticas un kuri būtu gatavi godīgi strādāt un aizstāvēt tautas intereses. Man nešķiet loģiska to cilvēku attieksme, kuri ignorē vēlēšanas un pēc tam klaji kritizē Saeimu.

Kādi ir argumenti, kādēļ iedzīvotājiem būtu jāpiedalās vēlēšanās?
-Doties vēlēt un paust savu viedokli ir katra Latvijas valsts pilsoņa pienākums. Tā ir arī cieņa pret savu valsti, tās iedzīvotājiem un, protams, rūpes par labāku nākotni.

Jūsu skatījumā, kādi kopumā ir katra Latvijas iedzīvotāja pienākumi pret valsti?
-Ir vairāki normatīvie akti, kas Latvijas Republikā nosaka gan iedzīvotāju pienākumus pret valsti, gan valsts pienākumus pret pilsoni. Taču, ņemot vērā, ka esmu militārpersona, varu minēt piemēru, ka katra Latvijas pilsoņa pienākums ir aizstāvēt valsts neatkarību, brīvību un demokrātisko valsts iekārtu. Savukārt Pilsonības likums nosaka Latvijas pilsoņu aizsardzību ārvalstīs, kas ir valsts pienākums pret Latvijas pilsoni.

Ko Jums nozīmē un ko Jūs saprotat ar vārdu ‘patriotisms’?
-Man tas nozīmē mīlestību pret mūsu Latviju, - lai tā allaž tiktu godāta gan vārdos, gan aizsargāta praktiski, ja tas būtu nepieciešams. Šajā sakarā kā piemēru vēlos minēt mūsu Latvijas zemessargus, kuri, iestājoties Zemessardzē un dodot zvērestu, jau ar savu rīcību ir parādījuši, ka viņi gatavi darīt visu, lai mūsu Latviju aizstāvētu.

Patriotisms ir jēdziens, kura nozīme un svarīgums dažādos laikos atšķiras, vai arī tas ir vērtību kopums, kas, neatkarīgi no jebkādiem ārējiem apstākļiem, ir nemainīgs?
-Kā jau minēju iepriekš, tā ir tēvzemes mīlestība un gatavība to aizstavēt, ja tas ir nepieciešams. Un arī citos laikos, piemēram, okupētajai Latvijai esot PSRS sastāvā, bija Latvijas patrioti, kuri savu valsti mīlēja, godāja un arī cīnījās par to. Tie bija mūsu mežabrāļi, kuri neatzina PSRS varu. Brīvas Latvijas sapnis un cerība bija katrā no viņiem. Diemžēl Latvija atguva savu neatkarību tikai 1990.gadā. Uzskatu, ka Latvijas mežabrāļi ir labākais patriotisma piemērs mūsdienās.

Vai viegli sevī saglabāt patriotismu, redzot, ka valstī atsevišķas lietas varbūt nenotiek tā, kā to vēlētos?
-Šajā jomā esmu optimists un domāju, ka mums krietnu, drosmīgu un pašaizliedzīgu cilvēku netrūkst, kuri rūpējas, lai patriotiskas jūtas nepazustu. Kā piemēru gribu minēt mūsu Zemessardzes 31.kājnieku bataljona veterānus, kuri aktīvi piedalās dažādos atceres pasākumos, stāsta un māca mūsu zemessargiem, jaunsargiem un skolēniem par tām vēstures liecībām, kur spilgti redzams dažādu cilvēku patriotisms. Tās ir liecības par Latvijas Brīvības cīņām un mežabrāļiem. Lepojos ar mūsu bataljona personālu, zemessargiem un veterāniem.

Kā cieņu pret Latviju un tādām vērtībām kā miers un valstu neatkarība stiprināt tajā sabiedrības daļā, kas lielākā vai mazākā mērā ir noskaņoti pretēji un domā citādāk?
-Mūsdienās ir ļoti svarīgi sekot līdzi uzticamiem medijiem, lai neiekristu dezinformācijas slazdā. Tādēļ vairāk būtu jāskaidro situācija pasaulē un notiekošais karš Ukrainā, lai samazinātu to sabiedrības daļu, kas atbalsta Krievijas agresiju Ukrainā. Ja šie cilvēki domātu kritiski un izprastu tās brutālās zvērības, kas vērstas pret ukraiņu tautu, domāju, ka Krievijas agresijas atbalstītāju loks krietni saruktu.

Kādas saredzat savas turpmākās gaitas Zemessardzē?
-Kopš pagājušā gada 2.jūlijā esmu stājies Zemessardzes 31.kājnieku bataljona komandiera amatā, galvenais virsmērķis nav mainījies. Tas ir bataljona kaujas gatavības celšana, lai vienība būtu gatava dažādu scenāriju un krīžu uzdevumu izpildei.

Pagājušā gada 21.maijā Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā svinīgā ceremonijā iesvētīja Zemessardzes 31.kājnieku bataljona karogu. Tie bija vēsturiski mirkļi, karogam kļūstot par šīs Zemessardzes vienības galveno simbolu, vērtību un svētas misijas vēstnesi. “31.kājnieku bataljona karogs ir unikāls ar to, ka vieno divus Latvijas novadus – Alūksnes un Balvu. Šis karogs ir mūsu ģenētiskais kods, kas savstarpēji stiprina abus novadus. Savukārt, runājot salīdzinājumos, karogi ir tie, kas, balstoties uz savu gadu gaitā krāto pieredzi, no paaudzes paaudzē tiek simboliski nodoti ar asinīm uz audekla,” sarunā ar laikrakstu “Vaduguns” teica toreizējais 31.kājnieku bataljona komandieris Jānis Ritenis.

“Lai arī kur būtu, atceries, no kurienes nāc…”

“Mana mamma ir feldšere, līdz ar to visu dzīvi ar vienu ausi esmu klausījusies par medicīnu un arī pati vēlējos izmēģināt, kā tas ir. Man ne tikai patīk palīdzēt cilvēkiem, bet vēl jo vairāk zināt, kā rīkoties nestandarta situācijās, kas ir ļoti būtiski,” gandarīta par iestāšanos Zemessardzes rindās un apgūto karavīra-glābēja amatu ir Zemessardzes 2.Vidzemes brigādes 31.kājnieku bataljona zemessardze briežciemiete KATRĪNA PUNDURE.

Stāšanās Zemessardzē ir nopietns un atbildīgs lēmums. Kā līdz tam nonāci?
-Mana dzimtā vieta ir Briežuciems, kur esmu uzaugusi un dzīvoju arī šobrīd. Pamatskolu pabeidzu Briežuciemā, mācības turpināju Rīgas Stila un modes tehnikumā, apgūstot vizuālā tēla stilista profesiju, bet šobrīd Daugavpils Universitātes 4.kursā studēju grafikas dizainu. Savukārt doma par iestāšanos Zemessardzē radās universitātes laikā. Man patīk izaicinājumi, fiziskas aktivitātes un kvalitatīvi pavadīts laiks. Studējot grafikas dizainu, sapratu, ka šī profesija ir diezgan neaktīva un laiks galvenokārt tiek pavadīts pie datora. Tikmēr Zemessardze ir vieta, kur atslēgties no ikdienas dzīves un izaicināt sevi. Jāuzsver, ka liels pluss Zemessardzē ir elastīgs grafiks, ko var savienot ar studijām un citām lietām. Tas bija arī viens no iemesliem, kas mudināja saistīt dzīvi ar šo bruņoto spēku vienību. Sākotnēji tas bija mans klusais lēmums, kuru iepriekš rūpīgi apdomāju. Un, kad biju patiešām pārliecināta par stāšanos Zemessardzē, tikai tad par to paziņoju saviem tuviniekiem, kuri, protams, mani atbalstīja.

Esi apguvusi karavīra-glābēja amatu. Medicīna ir viena no lietām, kas ietilpst Tavā interešu lokā?
-Zemessardzi apmeklēju brīvajā laikā, gan piedaloties mācībās, gan pildot dažādus atbalsta pienākumus. Tā nav mana ikdiena, bet papildus lieta studijām. Dienestā esmu kopš 2020.gada, kas ir salīdzinoši nesen, bet šajā laikā esmu apguvusi teorētiskās un praktiskās iemaņas, kas tiek papildinātas katrās mācībās. Vienmēr ir kas jauns un nekad nav identisku situāciju. Iegūti arī daudzi jauni draugi un paziņas. Kas attiecas uz karavīra-glābēja amatu, to izvēlējos, jo kurss saistīts ar medicīnu, kas mani interesē. Jāpiebilst, ka mana mamma ir feldšere, līdz ar to visu dzīvi esmu ar vienu ausi klausījusies par medicīnu un arī pati vēlējos izmēģināt, kā tas ir. Man ne tikai patīk palīdzēt cilvēkiem, bet vēl jo vairāk zināt, kā rīkoties nestandarta situācijās, kas ir ļoti būtiski. Nedrīkst krist panikā, jāsaglabā miers un jāzina, kā rīkoties, jo dažkārt nemaz nevajag zināšanas augstākajā medicīnā, lai spētu palīdzēt cietušajam. Dienesta laikā ir iegūta liela pieredze un rūdījums, kas liek uz ikdienas lietām skatīties citādāk.

Aprīlī militārajā bāzē “Pipariņi” Cēsīs notika Zemessardzes 2.Vidzemes brigādes Medicīnas rotas rīkotais karavīra paplašinātās pirmās palīdzības karavīra-glābēja kurss, kurā piedalījies arī Tu. Kāds bija Tavs galvenais uzdevums šajās mācībās?
-Mums visiem šajā kursā galvenais uzdevums bija gūt iemaņas, kā aprūpēt, stabilizēt un nogādāt cietušo uz drošu vietu, kur tālāk tiek sniegta padziļināta medicīniskā palīdzība. Tā ir nebijusi un ļoti vērtīga pieredze. Mācības maksimāli tika pietuvinātas realitātei, kā rezultātā apguvu prasmes, kā neapjukt, saglabāt mieru un rīkoties paaugstināta stresa apstākļos. Šis ir ļoti būtisks moments. Cilvēks var būt ļoti zinošs, bet, ja viņam nebūs spējas savākties un rīkoties, iestājas haoss, un tad jau var būt par vēlu kādu glābt, jo reizēm dzīvības jautājums ir tikai 3 līdz 5 minūtes īss. Protams, tikpat svarīgi saprast, kā un ļoti ātri rīkoties, aprūpējot kādu ievainojumu, domāt pāris soļus uz priekšu jau par medikamentiem, transportēšanu un būt gatavam stāvokļa pasliktināšanās iespējām. Šis bija mans pirmais šāda veida un tik apjomīgs kurss – gan laika, gan apgūto iemaņu un informācijas daudzuma ziņā.

Ņemot vērā gūto līdzšinējo pieredzi, ko Tev nozīmē dienests Zemessardzē?
-Manuprāt, patriotisms par savu zemi, mīlestība pret savām ģimenēm, tuviniekiem un līdzcilvēkiem ir galvenās vērtības, kas tiek godātas, ikdienā darbojoties Zemessardzē. Tā ir motivācija iet un darīt, zinot, ka tā var pasargāt sev tuvas un ļoti dārgas vērtības.

Un kādu Tu saredzi karavīra-glābēja galveno misiju?
-Karavīra-glābēja loma ir ļoti svarīga. Lai mediķi varētu sniegt palīdzību cietušajam, viņš vispirms pēc negadījuma uzreiz jānostabilizē, pretējā gadījumā arī mediķi vairs nespēs līdzēt. Sekojot līdzi šobrīd aktuālajiem notikumiem, pierādās tas, cik šī pirmā palīdzība un stabilizācija ir būtiska, pretējā gadījumā tiek zaudētas dzīvības.

Mēs ikdienā bieži runājam par dažādiem sabiedriski nozīmīgiem procesiem, kas veido mūsu nākotni, kopējās vērtības un apziņu, kādā valstī dzīvojam un kādu vēlamies to būvēt. Kādu Tu tam visam piešķir nozīmi? Piemēram, vai dodies balsot vēlēšanās un uzskati, ka tas ir katra Latvijas valsts pilsoņa pienākums – tāds pats, kā, piemēram, aizstāvēt savu valsti, pildot pienākumus bruņoto spēku struktūrās vai jebkādā citādā veidā?
-Līdz šim esmu piedalījusies gan pašvaldību, gan arī Saeimas vēlēšanās. Uzskatu, ka katram pilsonim jādodas vēlēt, jo katra balss ir no svara. Tā ir iespēja veikt savu atbildīgu izvēli. Vēlēšanas ir visu pilsoņu pienākums, bet diemžēl ne visi to uzskata par vajadzīgu pildīt. Turpretī militārā dzīve ir katra paša izvēle, vadoties pēc individuālām fiziskajām un morālajām spējām. Līdz ar to šādā ziņā tās ir divas dažādas lietas. Kas attiecas uz Latvijas iedzīvotāju pienākumiem pret savu valsti, teiktu, ka katra mazā rīcība ir kā pienākums. Kaut vai pienākums apdomāt savas darbības, nepiemēslojot apkārtējo vidi, ejot balsot uz vēlēšanām un vēl daudz kas cits, jo tikai kopā mēs veidojam savu Latviju.

Vai interesējies par notiekošo politikā?
-Jā, lai būtu informēta, kas notiek Latvijā un pasaulē. Līdz šim biju domājusi, ka tāda veida karš, kāds šobrīd notiek Ukrainā, ir pagātne. Diemžēl pierādās pretējais. Ir skumji, ka 21.gadsimtā cilvēkiem nākas to piedzīvot.

Kā jebkurā citā valstī, arī mūsu Latvijā ikdienas dzīvē neiztikt bez dažādām nejēdzībām. Vai mūsdienās viegli būt patriotam, to visu redzot?
-Esmu savas valsts patriote – pat tad, ja kādreiz augstākstāvošie lemj ne tā, kā gribētos. Turklāt jāatceras, ka tā ir tikai daļa no mūsu Latvijas. Ir tik daudz labu lietu un līdzcilvēku, kas līdzsvaro negācijas. Savukārt patriotisms ir viss, ko mēs darām ikdienā – paceļot zemē nomestus atkritumus, aplejot dārzā ziedus, kas zaļos mūsu Latvijā, un izpalīdzot otram, jo tikai viss kopā veido mūsu valsti, ne tikai vieta uz pasaules kartes. Tajā pašā laikā domāju, ka mūsdienās ir diezgan grūti saglabāt patriotismu, bet ne neiespējami. Viss atkarīgs no katra cilvēka uzskatiem. Lai arī kur būtu, atcerieties par vietu, no kurienes nākat…

Kas mūsdienās ir patriotisms un kādu nozīmi saskatāt dalībai sabiedriski nozīmīgos procesos? (Vārds Balvu novada jaunsargiem)

Valsts nākotne ir jaunatne
AGNESE LOGINA: -Patriotisms ir savas dzimtenes, tautas mīlestība un uzticībai tai, gatavība pašaizliedzīgi darboties savas valsts labā. Noteikti esmu Latvijas patriote un man patīk sava valsts. Lai gan tai ir nepilnības, tomēr citur to ir vairāk! Man arī patīk runāt savā valodā, un Latvijā ir tik daudz lietu, ar kurām lepoties un ko aizstāvēt. Katrs valsts iedzīvotājs ir valsts seja gan tūristu, gan citu iebraucēju acīs. Katram cilvēkam – gan mūsu valsts ciemiņiem, gan arī Latvijas iedzīvotājiem – par valsts drošības un kārtības apdraudējumiem un pārkāpumiem tajā jāziņo policijai. Jaunsardzē mēs iemācījāmies patriotisma pamatus un to, kā aizsargāt savu dzimto zemi un tās iedzīvotājus. Arī uz vēlēšanām noteikti došos, jo tas ir katra pilsoņa pienākums. Ir ļoti svarīgi iesaistīties politiskajos notikumos un veicināt valsts attīstību. Valsts nākotne ir jaunatne, līdz ar to ir svarīgi nodrošināt izglītību, attīstību un iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs.

Aizstāvēt brīvību un neatkarību
ARVILS KOKOREVIČS: -Manuprāt, patriotisms ir mīlestība pret savu dzimto vietu, valsti, darbošanās tās labā un savas valsts aizstāvēšana gan darbos, gan arī vārdos. Katra Latvijas pilsoņa pienākums ir arī aizstāvēt valsts neatkarību, brīvību un demokrātisko valsts iekārtu, apzinīgi strādāt, maksāt nodokļus, celt valsts labklājības līmeni. Savukārt katra jaunsarga pienākums ir sekmīgi mācīties, nodarboties ar sportu, piedalīties jaunatnes aktivitātēs, būt izpalīdzīgam, godīgam, draudzīgam. Pasākumi un darbošanās kopā saliedē jaunsargus, veicina piederību valstij un nostiprina patriotismu, kas izpaužas arī konkrētā rīcībā, piemēram, piedaloties vēlēšanās. Katram Latvijas Republikas pilsonim, tiklīdz to ļauj likums, obligāti jāpiedalās Saeimas vēlēšanās.

Galvenais – rūpes par sevi un līdzcilvēkiem
GUNITA ŠAKINA: -Patriotisms ir mīlēt savu dzimto vietu, kopt savu māju un tās apkārtni, kā arī, iegūstot izglītību ārzemēs, atgriezties atpakaļ savā dzimtenē un tur strādāt. Runājot par to, kādi ir ikviena Latvijas iedzīvotāja pilsoņa pienākumi pret valsti, galvenais ir rūpēties un aizstāvēt vienam otru. Darbojoties Jaunsardzē, mēs iegūtās prasmes un iemaņas nostiprinām. Ņemot vērā, ka šogad ir Saeimas vēlēšanas, kas noteikti ir viens no sabiedriski nozīmīgākajiem procesiem, arī es došos vēlēt. Ļoti ceru, ka ievēlētie deputāti rūpēsies par mūsu visu kopējām vērtībām. Ja viņi savus pirmsvēlēšanu solījumus pildīs tikpat dedzīgi, kad būs ievēlēti, mums klāsies labi. Vairāk jādomā par parastajiem cilvēkiem, jo viņi ir tie, kuri balsta mūsu valsti.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* *Par publikāciju “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

Projekta "Esmu negatīvs!" brošūra

https://drive.google.com/file/d/1qxnooAFZIIwtKGIoSUYzVCuUpEByGd16/view?usp=sharing

Esmu negatīvs! (04.02.2022.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļo sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kas ietekmējis arī finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Vai asā spalva joprojām asa?

Būdams laikraksta redaktors un projekta līdzautors, esmu lepns, ka “Vaduguns” komanda desmit radošajās publikācijās apliecināja, ka esam komanda, kura spēj īstenot pat sākotnēji šķietami neizdarāmus un neizpildāmus darbus. Turklāt, kad tapa projekta skelets, epidemioloģiskā situācija pasaulē un Latvijā nešķita tik drūma, ka būs liegta iespēja organizēt “apaļos galdus” klātienē. Viennozīmīgi tas apgrūtināja darbu, bet neatturēja no izvirzītā uzdevuma izpildes. Tāpat lepojos, ka projekta noslēgumā paši žurnālisti nokļūst intervējamo statusā, atbildot uz septiņiem jautājumiem. Lai dotos uz nākamo ostu, izzinot plašos medijpratības līkločus, ir jāapzinās gan savas kļūdas, gan veiksmes, gan arī, protams, sapņi...

Kādas bija grūtības, gatavojot materiālu?
A.Ločmelis: - Ikdienas darbā grūtākais nav uzrakstīt, bet pirms rakstīšanas galvā visu salikt pa plauktiņiem un izdomāt – ko, kā un par ko rakstīt? Lielākās galvassāpes sagādā, lai uzrunātie intervējamie pēkšņi nepazustu un viss notiktu noliktajos termiņos, jo, kā zināms, avīzei gaidīt nepatīk, tā iznāk konkrētā laikā – ne agrāk, ne vēlāk. Tādēļ no rakstu galvenajiem varoņiem vienmēr sagaidu augstu atbildības sajūtu un ar smaidu sejā varu teikt, ka šoreiz neviens man vilties nelika!
S.Karavoičika: - Vislielākās grūtības, manuprāt, sagādāja attālinātā strādāšana. Ja tā patiešām būtu diskusija pie “apaļā galda” klātienē, iespējams, saruna izvērstos savādāka – spraigāka, interesantāka. Cik zināms, žurnālistikā klātbūtnes efekts ir ļoti svarīgs un noteicošs, jo sarunas laikā, vadoties pēc situācijas, ir iespēja uzdot papildjautājumus, kaut ko konkretizēt, vadīt diskusiju. Diemžēl intervējot katru cilvēku atsevišķi, klātesamības efekts pazūd, līdz ar to publikācija kaut kādā mērā kaut ko zaudē.
I.Tušinska: - Nekādu. Vajadzēja laiku, lai varētu uzrunāt visus rakstu varoņus un sagaidītu viņu atbildes, jo daži vēlējās tās sniegt rakstiski.
Z.Logina: - Visgrūtāk laiku sarunai bija atrast Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītājai Ingai Vanagai, kuru pirms tam iepazinu internetā un redzēju televīzijā. Viņai zvanīju, rakstīju vairākkārt, līdz I.Vanaga atzvanīja laikā, kad es aptuveni septiņos vakarā ar mašīnu stāvēju ceļu krustojumā. Ātri nobraucu malā, noparkojos, un saruna varēja sākties. Tikai ķeza, - visi sagatavotie jautājumi bija palikuši darbā. Nācās atsaukt atmiņā televīzijā dzirdēto, jo, izglītības tēmai gatavojoties, lasīju un klausījos visu, kas ar to saistīts. Mācījos izglītību, ja tā var teikt.
M.Sprudzāne: - Man šis ir ļoti nepateicīgs darba laiks, jo uzskatu, ka labākās intervijas izdodas klātienes sarunās, redzot cilvēka acis, sejas izteiksmi, kas ļauj spriest arī par viņa noskaņojumu. Klātienē “apaļā galda” sarunas tad sanāk pārliecinošākas un patiesākas. Taču uzdevums bija jāizpilda jebkurā gadījumā.

Cik atsaucīgi vai neatsaucīgi bija intervējamie?
A.Ločmelis: - Žurnālistam, sadarbojoties ar Iekšlietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas un tamlīdzīgu struktūru darbiniekiem, vairumā gadījumu neizdosies iegūt tik sulīgas atbildes, kādas var sniegt vienkāršs iedzīvotājs. Tas arī saprotams, jo minēto struktūru darbiniekiem vairāk vai mazāk jāpieturas pie konkrēto iestāžu oficiālās pozīcijas, nedrīkstot ļaut pārāk brīvu vaļu personīgajām pārdomām. Līdz ar to ir reizes, kad atbildes ir diezgan sausas. Tomēr vēlos uzsvērt, ka tā nav vienmēr. Personīgi pats savu sadarbību ar Balvu novada pašvaldības policiju, Zemessardzi, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Valsts robežsardzi un arī Valsts policiju vērtēju ar lielu plus zīmi. Arī projekta publikācijā intervējamie bija atsaucīgi.
S.Karavoičika: - Iespējams, tas ir mūsu, reģionālo mediju, pluss, ka diezgan labi zinām un pazīstam mūspuses cilvēkus, tostarp amatpersonas un dažādu jomu speciālistus. Neviens no uzrunātajiem cilvēkiem aicinājumu uz sarunu neatteica – atsaucība bija par visiem 100%.
I.Tušinska: - Visi intervējamie bija atsaucīgi, labprāt atbildēja uz jautājumiem, vienīgi eksperta lomai izvēlētais Zbigņevs Stankevičs aizņemtības dēļ nevarēja atbildēt, tādēļ deleģēja to citam mācītājam.
Z.Logina: - Vispirms jau augusta otrajā pusē no Norvēģijas zvanīju un uzrunāju skolu direktorus, bet ātri vien sapratu, ka viņi gandrīz visi ir tik aizņemti, ka, gatavojoties mācību gada sākumam, neatrod laiku nedz sarunai, nedz izrāda vēlmi diskutēt par jautājumiem, kas aizvadītajā mācību gadā ar daudziem lēmumiem, izmaiņām jau runāti un izrunāti savā vidē. Atradu citus pedagogus un vadītājus, un viņu atsaucība mani iepriecināja, jo sapratu, ka darbs, ko katrs no viņiem dara, ir sirdslieta, neskatoties uz problēmām.
M.Sprudzāne: - Projektam uzrunāju gan iepriekš pazīstamus, gan arī gluži svešus cilvēkus, iepazīstoties ar viņu portretiem digitāli. Pārsteidza viena lauksaimnieka nekonkrētība, kurš intervijai sākotnēji piekrita, taču pēc tam neatbildēja ne uz e-vēstulēm, ne arī telefona zvaniem. Vienmēr cienu otra viedokli un arī atteikumu, lai kāds tam nebūtu iemesls, bet tāda laipošana atgādina divkosīgu spēli, nerēķinoties ar otra laiku. Taču kopumā lauku uzņēmēji ir ļoti pateicīgi žurnālistam, vismaz manā darba praksē, jo sarunas ar viņiem izdodas interesantas un atklātas, var jautāt visu ko un tad izdodas uzzināt daudz jauna.

Kas, gatavojot publikāciju, pārsteidza?
A.Ločmelis: - Pārsteigumu nebija, bet tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka publikācijas sagatavošanas process bija vienmuļš un neinteresants. Dažkārt mēdzu teikt, ka sagatavotais materiāls ir žurnālista un raksta galvenā varoņa/-u kopdarbs. Mans kā žurnālista uzdevums ir uzdot jautājumus, ar to palīdzību spert soli tuvāk patiesībai un atklāt intervējamā personības šķautnes, bet raksta galvenais varonis uz uzdotajiem jautājumiem atbild. Tā visa rezultātā top publikācija – neatkarīgi no tā, vai tā ir intervija, kas savas tematikas dēļ vairāk vērsta pozitīvā gultnē, vai arī kādam nepatīkams problēmraksts. Ar cilvēkiem allaž ir interesanti komunicēt. Tā arī bija, gatavojot šo publikāciju.
S.Karavoičika: - Viens no projekta nosacījumiem ir bez publikācijas sagatavot arī videosižetu, kurā kāds no diskusijas dalībniekiem īsumā ieskicē konkrēto nozari, kuru pārstāv, problēmas un risinājumus. Jāteic, tas bija viens no lielākajiem izaicinājumiem, jo, kā izrādās, ne visi gatavi stāties kameras priekšā un runāt. Šim piedāvājumam pārsvarā piekrita cilvēki, kuri ir publiskas personas un ko tādu savā dzīvē jau ne reizi vien ir darījuši.
I.Tušinska: - Nekas īpaši nepārsteidza.
Z.Logina: - Pārsteidza māmiņas Evas Smirnovas, kuras meitiņa mācās pamatskolā, atklāsmes, kādas attālināto mācību laiks ienesis ģimenē: “Ik rīts sākās ar izmisīgu skriešanu pa dzīvokli, meklējot labāko interneta signālu. Te ‘saite’ nebija atsūtījusies, te paroles pazudušas... Ātri sapratām, ka jāmaina interneta pieslēgums uz jaudīgāku... No ekrāna uz ekrānu. Tad “Zoom” bērniem, tad vecākiem. Draugi kļuva virtuāli. Dzīve apnicīga. Ikdienas obligātais rituāls pēc nodarbībām bija stundu gara pastaiga svaigā gaisā un vismaz divas reizes nedēļā – skrējiens stadionā. Iemācījāmies filmēt, sūtīt skolotājiem atskaites par padarīto. Visa ģimene mācījās mākslas skolā – kāds zīmēja, kāds mēģināja motivēt izpildīt vēl vienu darbiņu...”
M.Sprudzāne: - Būtībā reti kas vairs pārsteidz. Taču man patīk precizitāte – kas sarunāts, tam jābūt, tādēļ nepatīk svārstīgi cilvēki un situācijas, kad intervējamie maina viedokli uz krasi pretējo. Dažreiz pārsteidz amatpersonu prasme neatbildēt uz konkrēto jautājumu vai, kas vēl sliktāk, sameloties. Bet, gatavojot konkrētās projekta publikācijas, neko tamlīdzīgu gan nepiedzīvoju.

Kā vērtējat sadarbību ar valsts un pašvaldību iestādēm, tostarp ekspertiem?
A.Ločmelis: - Līdz šim neesmu saskāries ar situācijām, kad valsts vai pašvaldību iestādes uz maniem uzdotajiem jautājumiem vai citiem mēģinājumiem iegūt informāciju absolūti nereaģētu. Varbūt dažkārt tas darīts kūtri, negribīgi, atbildes sniegtas ne gluži pēc būtības. Konkrēti savā sagatavotajā publikācijā ar tamlīdzīgām problēmām nesaskāros un sadarbību ar intervējamajiem vērtēju kā labu.
S.Karavoičika: - Šajā projektā gatavoju divas publikācijas, līdz ar to arī ekspertu viedokļi bija divi: viens – no skaistumkopšanas asociācijas vadītājas, otrs – no Labklājības ministrijas. Jāteic, saziņa bija veiksmīga un konstruktīva, abos gadījumos eksperti bija atsaucīgi un pretimnākoši. Vienīgi Labklājības ministrijas speciālists savu redzējumu par tēmu, ko es kā žurnāliste lūdzu apskatīt, solītajā laikā tā arī nesagatavoja. Iespējams, tas tādēļ, ka arī ministrijās šobrīd liela noslodze un daudz darāmā. Taču kopumā varu teikt tikai labus vārdus.
I.Tušinska: - Kā jau minēju, Zbigņevs Stankevičs aizņemtības dēļ uz uzdotajiem jautājumiem lūdza atbildēt garīdznieku Ilmāru Tolstovu, kurš labprāt arī atbildēja.
Z.Logina: - Pozitīvi. Tas nekas, ka skolu direktori nevarēja vai nevēlējās runāt par problēmām, kādas šis laiks sagādāja. Viņus var saprast, jo darba slodze pirms jaunā mācību gada sākuma neiekļāvās 8 stundās, un darba diena izvērtās krietni garāka. Un saprotams bija arī jautājums: ko mainīs tas, ka es pateikšu, ka šis laiks ļoti iespaidoja skolēnus, turklāt ne uz to labāko pusi? Vai publikācija avīzē mudinās viņus mācīties labāk, strādāt čaklāk?
M.Sprudzāne: - Eksperta izvēle acīmredzot bija ļoti veiksmīga, jo Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāja mēdz ciemoties mūspusē, labi pazīst lauku uzņēmējus un labprāt sadarbojas arī ar preses cilvēkiem. Viņas atsaucība, sniedzot informāciju, bija operatīva un izsmeļoša.

Kas izdevās veiksmīgi un kas – ne tik ļoti?
A.Ločmelis: - Allaž gribas parakties dziļāk un noskaidrot vēl vairāk, bet tad vienai konkrētai tēmai būtu jāvelta vairāku publikāciju sērija. Tas nebija šī projekta mērķis, līdz ar to iespēju robežās tika izdarīts maksimums. Domāju, to novērtēja arī lasītāji.
S.Karavoičika: - Diskusijās pie “apaļā galda” ļoti svarīga ir cilvēku/speciālistu izvēle. Lielā mērā tieši no tā, kā viņi runās un ko teiks, cik atklāti būs pret sabiedrību un lasītājiem, vai pratīs atbildēt arī uz neērtiem jautājumiem, atkarīgs publikācijas rezultāts. Savās publikācijās, manuprāt, kā žurnāliste izdarīju pareizo izvēli, jo darba rezultāts ir labs. Kas ne tik ļoti izdevās? Kā jau iepriekš minēju, šīs sarunas varētu izvērsties vēl interesantākas un spraigākas, ja notiktu klātienē. Diemžēl šoreiz tā nenotika.
I.Tušinska: - Tā kā projektā bija paredzēta saruna ar pieciem “apaļā galda” dalībniekiem, diezgan maz vietas avīzes lapā atlika viņu atbildēm. Tās bija krietni jāsaīsina.
Z.Logina: - Veiksme bija tā, ka sarunai piekrita tobrīd Balvu novada Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītāja Inta Kaļva un matemātikas skolotāja Rīgas 85.vidusskolā, bijusī Balvu Amatniecības vidusskolas direktore Ināra Ņikuļina. Viņu viedoklī bija vērts ieklausīties, jo, lai arī galvaspilsētas ģimenes bija salīdzinoši labāk nodrošinātas ar digitālajiem rīkiem nekā lauku skolēni, tomēr “arī manā skolā radās problēmas – gan tāpēc, ka ģimenēs uz vairākiem skolēniem ir tikai viens portatīvais dators vai pat nav neviena, gan tāpēc, ka trūka kameru, mikrofonu, tehnika nolietojusies...”. Nācās secināt, ka visā valstī skolotāji pandēmijā piemērīja jaunas kurpes, kā teica Inta Kaļva.
M.Sprudzāne: - Covid pandēmijas laiks ir nomācošs, mainās cilvēku savstarpējās attiecības, uzvedība, protams, arī uzskati un pārliecība. Baida neziņa, kāda īsti būs nākotne, vai kas mainīsies uz labu, tādēļ sarunas ar cilvēkiem, manuprāt, neizdodas līdz galam atvērtas un sirsnīgas”.

Vai, jūsuprāt, raksts sasniedza mērķauditoriju – laikraksta lasītājus?
A.Ločmelis: - Viennozīmīgi! Rakstā bija akcentēts ne tikai iedzīvotāju un tiesībsargājošo iestāžu vērtējums un skatījums uz Covid-19 ierobežojumiem, bet arī likts uzsvars uz sabiedrības un likumsargu savstarpējo mijiedarbību un, ja tā var teikt, abu pušu attiecībām šajā sarežģītajā un izaicinājumiem pilnajā laikā Latvijā. Tas ir stāsts par koku ar diviem galiem. Proti, viens (likumsargi) dara savu darbu, un vairums to dara ar stingru iekšēju pārliecību, bet otrs (daļa sabiedrības) šai pārliecībai pretojas. Rezultātā iedzīvotājiem, tajā skaitā laikraksta lasītājiem, šādi mūsu sabiedrībā notiekošie procesi vienmēr raisīs interesi un uzmanību. Tas ir gluži tāpat, kā šobrīd aktuālais jautājums par obligāto vakcināciju…
S.Karavoičika: - Jā, noteikti sasniedza, jo pēc publikācijas saņēmu vairākus telefonzvanus – cilvēki atzinīgi novērtēja izlasīto, teica paldies. Ja ir atgriezeniskā saite ar lasītāju, tas nozīmē, ka žurnālists savu darbu izdarījis. Turklāt arī pēc portālā “Facebook” nospiesto like daudzuma varēja secināt, ka cilvēkiem tas interesē.
I.Tušinska: - Ceru, ka jā.
Z.Logina: - Domāju, ka atbilde ir pozitīva, jo personīgi es gan telefonsarunās, gan e-pastā, gan WhatsApp saņēmu labas atsauksmes. Rakstīja bērnu vecāki, kuri mudināja par šīm tēmām runāt “Vadugunī” atkārtoti, jo tās aizskāra arī sāpīgas stīgas, piemēram, par tehnoloģijām ne tik turīgās un daudzbērnu ģimenēs.
M.Sprudzāne: - Domāju, ka vietējais neatkarīgais laikraksts, kāda ir mūsu “Vaduguns”, šobrīd ir ļoti vajadzīga gan pašu novada, gan arī lasītājiem ārpus tā, kuri mūsu laikrakstu abonē un lasa. Projekta materiāli sniedz iespēju uzzināt dažādu profesiju, pieredzes, arī uzskatu un pārliecības cilvēkus. Var piekrist vai nē viņu teiktajam, taču ir interesanti izlasīt, ko citi spriež par notiekošo, visiem kopā izdzīvojot Covid ēras laiku.

Kas būtu jāņem vērā, gatavojot tamlīdzīgas publikāciju sērijas?
A.Ločmelis: - Svarīgi, lai publikācijas kalpotu ne tikai kā interesanta lasāmviela, bet tās būtu sabiedriski nozīmīgas. Savukārt, ja no publikāciju sērijas var paņemt arī reālu sauso atlikumu, piemēram, ar to palīdzību tiek atrisināta kāda problēma vai tiek uzsākta virzība uz to, šādi raksti ir nenovērtējami.
S.Karavoičika: - Galvenais ir izdomāt aktuālu tēmu un atrast labus runātājus, tad viss izdosies. Kā nereti mēdz teikt mani kolēģi – žurnālisti, – tā jau ir puse no veiksmes!
I.Tušinska: - Grūti pateikt. Atkarīgs no katras publikāciju sērijas tēmas.
Z.Logina: - Pirms ķerties klāt šādām publikācijām vai citas tēmas materiālam, žurnālistam jāatrod laiks uzzināt un iepazīt ne tikai tajā esošās problēmas, bet nozari kopumā. Ko jautāt skolotājam, ja es nepārzinu viņa darbu, ko jautāt ekspertam? Jāmācās, turklāt krietnu laiku pirms raksta tapšanas. Jāseko līdzi aktuālajam nozarē, jājautā draugiem, kuri šajā sfērā strādā. Jāiedziļinās būtībā, un tikai tad var ķerties klāt materiāla gatavošanai. Tāpēc paldies visiem, kuri man palīdzēja, lai pie lasītājiem nonāktu plašs un analītisks materiāls uz trīs lappusēm projektā “Ko nepadarīsi šogad, izdarīsi nākamgad”.
M.Sprudzāne: - Vienmēr gribētos trāpīt desmitniekā – pieteikt sabiedriski aktuālu un lasītājiem interesantu tēmu. Bet šādu projektu tematika jāizvēlas vismaz pusgadu iepriekš, un tas sagādā radošas mokas. Publikāciju tapšanai vajadzētu arī vairāk laika.

“Vaduguns” iet pareizā virzienā

Rīgas Stradiņa universitātes profesore un Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne taujāta, kā vērtē vaduguniešu lēmumu projektu “Esmu negatīvs!” noslēgt ar žurnālistu atskatu uz padarīto darbu, apkopojot rezultātus, vērtējot un izdarot secinājumus, kas izdevies un kas ne tik ļoti, viennozīmīgi atzina, ka “Vaduguns” iet pareizā virzienā: “Jūs jau jauki esat visu izdomājuši. Problēma ir tā, ka jums būtu vēl vairāk jāstāsta, kā cilvēki vispār var atšķirt kvalitatīvu žurnālistiku. Daudzi to diemžēl neatpazīst. Vairāk ir jāstāsta, kāds ir jūsu mērķis, kā jūs strādājat. Tas ir daudz svarīgāk, nekā aprakstīt piedzīvojumus vai arī to, ka kāds jums ir uz kādiem jautājumiem atbildējis vai neatbildējis. Jāizskaidro – kāpēc? Neviens cits to neizskaidros, tāpēc žurnālistiem ir privilēģijas, tiesības un pienākums uzdot sabiedrībai nozīmīgus jautājumus, arī tiem, kas negrib vai nemāk stāstīt. Domāju, pamatlietās daudziem medijiem ir problēmas izstāstīt par svarīgo, jo ir tāda ilūzija, ka lasītāji visu izprot un saprot. Diemžēl nereti nesaprot. Otrkārt, sabiedrība neatpazīst žurnālistiku no visa kā cita. Tā ir ļoti laba ideja, ka savas avīzes formātā izmantojat iespēju izteikties arī žurnālistiem. Nav jau nekādu regulāru formātu, kā par to runāt. Tad mēs brīnāmies, ka tur neuzticas un nesaprot, ka cilvēki priecīgi un sirsnīgi maldina paši sevi. Tas ir ļoti labi, ka meklējat jaunas darba formas. Saņēmu jūsu vairākas vēstules. Neatbildēju divu iemeslu dēļ: pirmkārt, neredzu to savu pienesumu, ka man vajadzētu kaut kādā veidā ietekmēt, kā jūs redakcijā darbojaties. Otrkārt, man ir drausmīgi daudz tiešo darba pienākumu. Mēģiniet par aktualitātēm stāstīt pamatīgāk.”
Pērnā gada nogalē A.Rožukalni Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome vienbalsīgi ievēlēja sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuda amatā. Paredzams, ka viņa darbu jaunajā amatā, apvienojot akadēmiskās profesores un pētnieces amatu, sāks 2022.gada 1.martā. Lūgta atklāt, vai atliks laiks pievērsties arī reģionālajiem medijiem, ne tikai elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, profesore neslēpa, ka patiesi reģionālie mediji uz viņu tiešā veidā neattieksies: “Tomēr savos pētījumos un projektos palikšu akadēmiskā amatā. Sekošu līdzi. Tiesa, visticamāk, atturēšos no publiska skatījuma un iesaistīšanās diskusijās. Ir jau citi, kas to var izdarīt.”

Novēl turpināt cīņu
“Kovida pandēmijas laikā Baltijas valstu iedzīvotāji atzinuši sabiedriskos medijus par uzticamāko informācijas avotu kovida krīzes informācijas atspoguļošanā,” secināts Baltijas Mediju izcilības centra starptautiskajā pētījumā, kurā skaidrota iedzīvotāju uzticēšanās masu medijiem visās trijās Baltijas valstīs. Arī A.Rožukalne medijos atzinusi, ka krīzes laikā tiešām uzticas visvairāk sabiedriskajiem medijiem: “Visvairāk uzticas televīzijai, portāliem, un interesanti, ka krievvalodīgajai auditorijai pilnīgā topā ir sabiedriskais radio. Un tas, man šķiet, ir ļoti svarīgi. Nebūt ne krievu televīzijas kanāli ir paši svarīgākie.”
Un kur paliek reģionālie mediji? Atbildot uz šo jautājumu, profesore “Vadugunij” paskaidroja, ka cilvēks, kurš atspoguļojis teikto, nav saklausījis vai neuzrakstījis otro rindiņu: “Otrā vietā ir reģionālie mediji, turklāt daudz augstāk nekā citās Baltijas valstīs. Jums jāturpina cīņa, lai mediju atbalsta fonda visa nauda neaiziet “Helio” un LMT, bet patiesi medijiem, nevis tiem, kas ir kaut kas cits.”

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.