1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
18-04-2024
Vārdadienas šodien: Fanija, Vēsma

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (05.04.2024.)

“Šausmīgi daudz patiesību. Nojukt var, ja nav savējās”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

 

Vadugunieši var gandarīti pavēstīt, ka bērns ir piedzimis – šodien ar 17. aktivitāti noslēdzam projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”, kurā meklējam atbildes, kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat par to, ar ko lepojas pilsētmāsas.

Visu aktivitāšu nosaukumi atgādināja un simbolizēja vienu no visu laiku izcilākajiem latviešu dzejniekiem Imantu Ziedoni, kurš atstājis mūsu nākotnei pamatīgu mantojumu, ko nevar izmērīt ar nekādām bagātībām. Par to pārliecinājāmies, ciemojoties arī Ķemeros, kur izvietota informācija par dzejnieku, kurš, kā izrādās, strādājis vietējā Ķemeru skolā un vietējā bibliotēkā. Viņa citāti stiprina nacionālo kultūrtelpu latviešu valodā, tāpat arī to, ka mēs, tāpat kā vide, kurā dzīvojam, esam raibi: “..Visi mēs esam pudeles un kārbiņas, burkas un afišu stabi. Visus mūs aplīmēja, aplīmē un aplīmēs – sabiedriska paradumība...” Stiprinot valstisko apziņu, projektā atgādinājām, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Uzskatām, ka stiprinājām pārliecību, ka mēs esam kopīgs spēks, kas veido un nosaka mūsu valsts attīstību, turklāt sabiedrības saliedētība atkarīga no mums katra, neskatoties uz to, kādā sfērā strādājam, kādus darbus veicam. Lūk, mūsu darba apskats.

 

“Ir tikai mirkļi – ellišķi sāpīgi un Dievišķi skaisti”
Starptautiskā plostnieku pilsēta. 2023.gada 9.jūnija publikācijā stāstījām par pilsētmāsu Strenčiem, meklējot atbildes, kā, spodrinot apdzīvotas vietas tēlu, veicināt sabiedrību iekļaujošu līdzdalību. Strenču kultūras centra vadītāja Sarmīte Caune uzsvēra, ka ikvienam neatlaidīgi jārūpējas par vietējo kultūras dzīvi: “Vispirms jau noteikti jāuzsver Strenču iedzīvotāji, bez kuriem tas, ko mēs ikdienā varam redzēt šajā pilsētā, nemaz nebūtu iedomājams. Mūsu cilvēkiem ne tikai ļoti patīk svētki un dažādi kultūras pasākumi, viņiem svarīga arī to dažādība.” Kā lai viņai nepiekrīt? Arī balvenieši un citu pilsētmāsu iedzīvotāji “Vaduguns” žurnālistiem atzina, ka svarīga ir dažādība. Jāpiebilst, ka žurnālists Artūrs Ločmelis, meklējot atbildi, kā pasākumos iesaistīt pēc iespējas vairāk iedzīvotāju, secināja, ka Strenči šajā, tāpat kā arī daudzās citās sfērās, noteikti ir lielisks piemērs: “Proti, Strenčos dažādu izrāžu režisors ir pazīstamais Dailes teātra aktieris Imants Strads, kurš savu komandu veidojis no ikviena, kurš gribējis izmēģināt vai pilnveidot savus spēkus aktiermākslā – amatierus un brīvprātīgos no Strenčiem un tuvējās apkārtnes. Šādi, iesaistot vietējos iedzīvotājus, panākts dubults efekts.”
Savukārt Valmieras novada Strenču apvienības pārvaldes vadītājs Jānis Pētersons lepojās, ka Gaujas plostnieku prasmes iekļautas gan Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, gan arī novērtētas pasaules līmenī – iekļautas UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Spriežot, kuras ir tās lietas, kas Strenčus vieno ar pārējiem Latvijas novadiem un pilsētām, J.Pētersons “Vadugunij” atzina, ka, pirmkārt, tie ir centieni atrast savu vietu jaunizveidotajos novados, tajā skaitā saglabājot savu identitāti gan vietējā un novada, gan arī valsts līmenī, piebilstot: “Otrkārt, tas noteikti ir lokālpatriotisms. Tas vieno absolūti visus.”

“Ilgāk par mirkli? Nekas nespēj būt”
Kārsavas tirgus. 2023.gada 16.jūnija publikācijā Balvu pilsētmāsas Kārsavas saimniece Marita Stepanova lepojās, ka Kārsava ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā, kur cilvēki gūst priekšstatu par Eiropu. Komentējot iebildi, ka uz šo godu pretendē arī Balvu novada ļaudis, īpaši Viļakas iedzīvotāji, pilsētas vadītāja paskaidroja, ka ar to lepojas kārsavieši. Taujāta, ar ko slavena Kārsava, viņa viennozīmīgi atzina, ka ar Kārsavas Lielo tirgu, kura tradīcija ir gandrīz 200 gadus veca, precīzāk, kopš 1825.gada, kad grāfs Šadurskis Kārsavas miestam piešķīra tiesības rīkot tirgu: “Joprojām katra mēneša trešajā svētdienā ļaudis no visas Latvijas sabrauc uz Kārsavas Lielo tirgu iepirkt un pārdot pašu darinātus, citur neredzētus labumus, tirgotāji izvietojušies vairāk nekā kilometra garumā.”
Jāsecina, ka tirgi un tirdziņi neizpaliek nevienā Latvijas pilsētā, tostarp Balvos, tomēr patiesi var apskaust kārsaviešu uzņēmību un prasmi saglabāt tradīciju divu gadsimtu garumā. Tāpat var atzīt, ka arī šāda aktivitāte sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. M.Stepanova atgādināja, ka kārsavieši pārsvarā runā latgaliski, piebilstot, ka nav problēmu runāt ar krievu valodā: “Mūspusē krievu tautības cilvēki ir veiksmīgi iekļāvušies vietējā kopienā.” Velkot paralēles ar Balviem, acīmredzams, ka Kārsavā ir izpalikušas asas diskusijas, arī iebildumi par informējošo zīmju uzstādīšanu, kā, piemēram, mūspusē “Bolvu nūvods”. Kārsavā pilsētas ielu nosaukumi gan latviešu valodā, gan latgaliski ir jau kopš 2015.gada. Kas vēl ir vairāk vai mazāk kopējs pilsētmāsām? Diemžēl neveicas ar daudzdzīvokļu namu siltināšanu. Aplūkojot arī pilsētu centrālo ielu sakārtotību, jāsecina, ka daudzviet laika zobs paņem savu un pietrūkst finanšu to renovēšanai. Ko tur piebilst? Arī balveniešiem šis ir ļoti aktuāls jautājums. Ar Kārsavu mūs vieno pierobežas jautājums, bet atšķirība ir tā, ka Ziemeļlatgalē vairs nevaram lepoties ar dzelzceļa esamību. Interesanti, ka dzelzceļa jautājums sirdij tuvs vairākām pilsētmāsām, piemēram, Gulbenei, Balviem, Viesītei. Tomēr jāpiekrīt M.Stepanovai, ka jātur cieņā pamatvērtības. “Ja cilvēks ir līdzsvarā ar sevi, ja ģimenē ir viss kārtībā, tad stabilitāte ir pamatu pamats, lai vietējā kopienā valdītu optimistisks noskaņojums,” viņa atgādina. Varam lepoties, ka Kārsavas kultūras nama direktore Ināra Rasima, uzņemot ciemiņus, nereti citē mūsu dzejnieka Antona Slišāna dzejoli, kuru 2003.gadā, kad Kārsava svinēja 75 gadu jubileju, viņš veltīja šai pilsētai.

“Pasaule ir siltuma izslāpusi”
Lauku dienas Viļānos. 2023.gada 28.jūlija publikācijā pētniece, Latgales zinātnes galvenā virzītāja Veneranda Stramkale stāstīja par mūsu zemes bagātību saglabāšanas, izmantošanas un vairošanas iespējām un paņēmieniem, kā arī par cilvēkiem, kuriem ir mugurkauls, uzsverot, ka Viļānos jau divdesmit gadus notiek plaši lauku pasākumi – tradicionālās Lauku dienas. Viņa žurnālistei Marutai Sprudzānei atzina, ka Lauku dienu atziņas krīt ražīgā augsnē: “Citādāk arī nedrīkst būt, jo lauksaimniekiem jāmācās visu laiku, jāzina, kādas laukaugu šķirnes ir piemērotas tieši mūsu reģionam, cik ražīgas un izturīgas tās ir.” Priecēja zinātnieces teiktais par nākotni laukos: “Mēs strādājam un strādāsim kopējai lauku nākotnei. Arī jaunie ienāk un paliek laukos, un viņiem ir daudz jautājumu par kultūraugu šķirnēm, par augu aizsardzības līdzekļu izvēli un tamlīdzīgi. Latgalē joprojām netrūkst entuziastu, kuriem rūp lauku nākotne un to attīstība. Mūsu lauksaimnieki ir ar stipru mugurkaulu. Pazīstu un priecājos par Latgales lielajiem uzņēmējiem Balvu novadā kā “Kotiņiem”, “Riekstiņiem” un “Amatniekiem”. Viņu darbs un panākumi ir apbrīnas un cieņas vērti.”
Viļānos, tāpat kā citās pilsētmāsās, cilvēku skaits iet mazumā. Tagad pilsētā palicis vairs tikai ap trim tūkstošiem iedzīvotāju. “Ar katru gadu Viļāni paliek arvien klusāka pilsēta. Dzirdēts, ka arī par Balviem saka, ka tā ir pensionāru pilsēta,” “Vaduguns” žurnālistei pavēstīja Novadpētniecības muzeja vadītāja Margarita Skangale.

“Zieds ir tikpat liels kā jūra”
Jūras svētki. 2023.gada 11.augusta publikācijā prātojām, vai Latvijas ļaudīm izdodas apmeklēt jūru kaut vienu reizi gadā, tostarp – jūra šķeļ vai vieno, kā arī – cik ilgi Salacgrīvā spēs turēt godā Jūras svētkus? Salacgrīviete Līga Siliņa nešaubījās, ka tas, ka attālums šķir, ir mīts: “Patiesībā viss atkarīgs no paša cilvēka – cik viņš ir iekšēji bagāts, spējīgs otru pieņemt, dzīvot viņam līdz un atbalstīt. Jūra nešķeļ. Jūra vieno.” Arī “Vaduguns” aptaujātā Evija Keisele no Salacgrīvas pagasta bija pārliecināta, ka Jūras svētki Salacgrīvā tiks turēti godā mūžīgi: “Lai cik ambiciozi tas varbūt arī izklausās! Gluži vienkārši mēs mērojam ceļu pa dzīves līkni, kurā ir augšas un lejas, bet galvenais, lai šie svētki neizsīkst.
Turklāt, kā mēdz teikt, līdz zemākajam punktam ir jānokļūst, lai no tā ar lielu devīto vilni atkal varētu celties augšup! Bet vai pašai bieži sanāk doties atpūtā pie jūras? Ļoti labs jautājums, un jūs jau droši vien uztaustījāt atbildi uz to! Patiešām katru vakaru, lai sagaidītu saulrietu, pie jūras nedodos, bet vienlaikus man ir ļoti svarīgi apzināties, ka jūra ir tepat blakus. Turklāt jūra ļoti palīdz.”
Jāpiebilst, ka, kā jau citviet Latvijā, arī Salacgrīvā domā par labu pārvaldību. Sarunā ar Limbažu novada Salacgrīvas apvienības pārvaldes vadītāju Andri Zundi žurnālists Artūrs Ločmelis atgādināja, ka viņš pirms pašvaldību vēlēšanām 2021.gadā teica, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem ir pašvaldības līdzekļu neizšķērdēšana. A.Zunde, atbildot uz jautājumu, kā veicas naudas lietās gan vietējā, gan nacionālā mērogā, atzina, ka arī šobrīd Latvijā šis jautājums ir ļoti aktuāls, pie kā nepārtraukti jāstrādā: “Turklāt, runājot par līdzekļu izšķērdēšanu, ar to domāju arī krietni smagākas lietas, piemēram, karteļu veidošanu, lai iegūtu pašvaldības pasūtījumus, un dažādus citus korupcijas riskus. Atnāk uzņēmējs ar biezu zelta ķēdi kaklā un sāk klāstīt, ka mēs visi esam pieauguši cilvēki un liksim nu tos papīrus malā, jo visu var sarunāt bez tiem, un ikviens taču zina, kā pašvaldībās tiek lietas kārtotas… Tas ir tas, kas mani visvairāk tracina! Tā ir visgrandiozākā problēma, kas būtu jārisina gan vietējā, gan valsts līmenī. Es gan tikai nesaprotu, kāpēc daudzviet pie šīs lietas nevēlas ķerties klāt?! Lūdzu, nezodz, neizsaimnieko un negūsti personīgu labumu no pašvaldības un valsts budžeta! Tam jābūt principam ‘numur viens’ jebkurā dzīves situācijā! Katru dienu no augstām amatpersonām dzirdam visdažādākās prioritātes, bet vai pēdējos gados kāds publiski par galveno prioritāti nosaucis korupcijas mazināšanu?” Lai vai kā, naudas lietas ir aktualitāte ‘numur viens’ arī Balvu novadā. Jāsecina, ka Salacgrīva ir labs piemērs dzīvojamā fonda sakārtošanā, jo pilsētā lielākā daļa daudzdzīvokļu māju ir renovētas un nosiltinātas.

“Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt”
Ķemeru nacionālais parks. 2023.gada 18.augusta publikācijā žurnāliste Maruta Sprudzāne devās turp, kur slimība cilvēku nešķiro, kur jau tālajā 1936.gadā Kārlis Ulmanis atklāja vienu no tā laika prestižākajām celtnēm Latvijā – viesnīcu “Ķemeri”. Kādā valodā šobrīd runā Ķemeros, kad uz dabas takas sastopas jauni un veci, veseli un slimi? Ķemeru Nacionālā parka sastāvdaļa iegūst jaunu elpu, atdzīvojas un vieš cerību, ka kādreizējo spožumu varbūt atgūs arī Baltā pils – viena no kādreiz Latvijas prestižākajām celtnēm ar 100 komfortablām istabām kūrorta viesiem. Jūrmalas tūrisma informācijas centra vadītāja Aleksandra Stramkale pārliecinoši pastāstīja, ka Ķemeri joprojām ir vieta, kur doties, lai labi pavadītu laiku, iegūtu jaunas emocijas, vienlaikus rodot enerģiju savai veselībai. “Sezonas laikā ūdenstorni vien apmeklē aptuveni 40 tūkstoši cilvēku, bet kopā ar parku, spriežu, būs visi 100 tūkstoši,” viņa zināja teikt. Atbildot uz jautājumu, kādā valodā runā Ķemeros, A.Stramkale informēja, ka statistika liecina, ka visai daudz ceļotāju ierodas no Igaunijas un Lietuvas, arī tūristi no Skandināvijas valstīm, Vācijas, Nīderlandes, Čehijas. “Cilvēki te runā daudz un dažādās valodās,” viņa secināja un piebilda: “Cilvēki šodien jūtas emocionāli noguruši, jo dzīvē ir daudz problēmu, bet, atbraucot uz Ķemeriem, viņi ievelk elpu un jūtas citādāk. Kad pastaigājas, atpūšas un ierauga kaut ko patīkamu, cilvēks pārmainās iekšēji, un tas atspoguļojas viņā arī ārēji. Ķemeri ir sava veida oāze, kas uzlādē un dod spēku.”

“Motors caur dzīvi rauj”
“Vaidavas kauss”. 2023.gada 25.augusta publikācijā vēstījām par to, ka Ape var lepoties ar pasākumu, kas pērn svinēja pusgadsimta jubileju, meklējot atbildi uz jautājumu, vai pasaules uztveres viedokļi vieno arī tad, kad motori rūc? Savulaik motokrosā bija trīs lielie vaļi – “Vaidavas kauss” Apē, “Baltais Briedis” Viļakā un “Gaujas kauss” Valmierā. Tagad palicis tikai “Vaidavas kauss”. Motokrosa sacensību “Vaidavas kauss” organizators Mairis Levans pieļāva, ka Apē nav mājas, kurā dzīvojošie nenodarbojas vai kādreiz nebūtu nodarbojušies ar motokrosu. “Vaidavas kauss” ir starptautiskas sacensības, kurās piedalās latvieši, igauņi, lietuvieši, somi. M.Levans piekrita, ka motosportisti ir viena liela, vienota ģimene, atzīstot: “Bet tam, ka mūsu mazajā Latvijā motokrosa tradīcijas ir tik ārkārtīgi spēcīgas, bet panākumi – tik ļoti galvu reibinoši, domāju, ir arī sava ēnas puse. Proti, mēs – motokrosa sabiedrība – esam ļoti ambiciozi un brīžiem varbūt pat pārāk egoistiski. No vienas puses tas ir pašsaprotami, jo pasaules čempiona titulu, domājot tikai un vienīgi par citiem, izcīnīt nevar. Tajā pašā laikā mūsu stiprajai motokrosa saimei novēlētu kļūt mazāk ambiciozai un vairāk atvērtākai.”
Motokross savulaik bija populārs arī mūspusē, par ko jāpateicas laikraksta “Vaduguns” žurnālistam Antonam Bozovičam. Viņa vadībā tapa “Vaduguns kausa” izcīņa motokrosā, starta šāvienu pirmajām sacensībām “Baltā Brieža” trasē Susāju pagastā dodot 1969.gada 28.septembrī. Sabrūkot sociālismam, nebūtībā aizgāja arī “Vaduguns kausa” izcīņa, pēdējām sacensībām notiekot 1989.gadā. Pēc 17 gadiem – 2006.gada 16.septembrī – motoru rūkoņa “Baltā Brieža” trasē atsākās ar jaunu jaudu, trīs sezonas sacensības rīkojot vietējam motokrosa patriotam Dmitrijam Samitinam. Tad atkal bija pārtraukums, līdz sacensību organizēšanu savā paspārnē pārņēma balvenietis Ēriks Eizāns un viņam piederošais motosporta klubs “Motokruīzs”. “Baltā Brieža” trase tika uzlabota līdz nepazīšanai un atbilda visiem pasaules līmeņa parametriem, līdz 2019.gadā – pēc desmit gadus ilgas sacensību organizēšanas – tika aizvadītas līdz šim pēdējās sacensības, un trasē atkal iestājās klusums. Spriežot, vai motors atkal caur dzīvi raus, Ē.Eizāns uzsvēra: “Domāju, nevienam nav un nevar būt šaubu, ka personīgi es sacensību rīkošanā esmu gatavs ieguldīt visas savas zināšanas, pieredzi, prasmes un kontaktus, konkrēti par savu darbu neprasot nevienu centu. Vienkārši ejam un darām, bet tādā gadījumā jābūt atdevei no otras puses...”

“Gribas baltu gulbju”
Bānītis. 2023.gada 8.septembra publikācijā rakstījām par ciemošanos Gulbenē. Novada domes priekšsēdētājs Andis Caunītis, taujāts, vai dzelzceļš (bānītis) mudina atplaukt sirdīm dažādās valodās runājošiem, kā arī, kurā virzienā brauc latvieši, turklāt kopā ar mazākumtautību pārstāvjiem un ukraiņu bēgļiem, atgādināja, ka vienmēr ir teicis, – ar kaimiņiem vajadzētu uzturēt normālas attiecības, paskaidrojot: “Droši vien tas notiks, kad Krievijā sāks pastāvēt demokrātija un cilvēkiem būs lemšanas tiesības. Nedrīkstam teikt, ka visi krievu vai, piemēram, romu tautības cilvēki, vai arī visi ierēdņi ir vienādi. Ir ļoti daudz labu cilvēku, zinātnieku, literātu arī Krievijā. Nezinu, vai mēs kaut ko iegūtu, ja šobrīd kursētu vilcieni uz Krieviju, bet ļoti ceru, ka ar laiku Krievija mainīsies un tur radīsies iespēja pie vadības nākt labiem cilvēkiem, mainot šīs lielvalsts attīstības scenāriju. Šobrīd šis ceļš ved uz nekurieni.”
Tāpat A.Caunītis atzina, ka nevar teikt, ka Gulbene ir ļoti latviska: “Agrāk 1.vidusskolā mācījās latviešu, 2.vidusskolā – krievu plūsmas bērni. Taču integrācija ir notikusi. Ja nu vienīgi paaudze, kas šeit ieceļoja pēc kara, negrib mācīties latviešu valodu, bet tur neko nevar darīt. Paaudzēm mainoties, jaunieši ir integrējušies, sapratuši, ka, dzīvojot šeit, valoda ir nepieciešama un tās pārzināšana sniedz priekšrocības. Diemžēl angļu valodu latvieši zina labāk nekā dzimto – latviešu. Savukārt krievu valodu prot tikai krievu tautības jaunieši. Svešvalodas nezināšana mūs padara tikai nabadzīgākus, jo valoda jau nav vainīga. Jo vairāk valodu cilvēks pārzina, jo viņš ir garīgi bagātāks. Pie mums dzīvo arī citu tautību cilvēki, bet tāda īpaša sadalījuma nav, neizdalām viņus kaut kā īpaši. Arī nekādus nacionālos konfliktus neesam novērojuši. Nesen pie mums notika basketbola nometne, kurā mūsu un ukraiņu bērni trenējās kopā. Domāju, ka mūsu bērni izturas pret ukraiņiem ar sapratni.”
Novada vadītājs piebilda, ka nereti Gulbeni pieskaita Latgalei. Viņaprāt, pastāv sadarbības varianti ar kaimiņpilsētām un pilsētmāsām. Galvenais trūkums Balvos, salīdzinot ar kaimiņpilsētu, viņaprāt, ir lielu ražojošu uzņēmumu nepietiekamība.

“Es meklēju lielās norises mazajās”
Leļļu valstībā. 2023.gada 15.septembra publikācijā secinājām, ka Preiļos dzīvo idejām traki un bagāti cilvēki. Leļļu galerijas vadītāja Jeļena Mihailova jeb Vladlena apliecināja, ka pieaugušie ir kā bērni, un otrādi. Viņas privātkolekcijā ir ap 550 dažādu izmēru kostīmi, kas domāti apmeklētāju pārģērbšanai. Vladlena novērojusi, ka lelles daudz uzmanīgāk un ilgāk vēro tieši pieaugušie, kuriem tās nereti patīk daudz labāk nekā bērniem. Ne mazāk interesantu darbu veic pirmās privātskolas Latgalē dibinātājas Ingūna Zīmele un Daiga Koļesņičenko, kuras uzskata, ka totālā tūtē Latvijā ir ar zēnu izglītošanu. Kāpēc? “Jo puikas izglīto skolotājas–sievietes, un viņas to dara veidā, kādā to nepieņem un nesaprot puikas. Zēniem ir cita fizioloģija, cita emociju gamma, dinamika un enerģētika. Viņi ir čaļi–viesuļi! Tāpēc viņiem skolā blakus vajag vīrieti–skolotāju! Vajag tos garos starpbrīžus ar iziešanu ārā, lai izkustētos un izlādētos. Šī ir problēma, par kuru diemžēl nerunā! Mūsu skolā no sešiem skolotājiem puse ir vīrieši,” viņas lepojās. “Preiļu Brīvo skolu” apmeklē 50 audzēkņi, ieskaitot pirmsskolas vecuma bērnus un audzēkņus līdz 6.klasei, strādā 15 darbinieki.

“Man nevajag daudz – man vajag mazliet”
Ērenpreisa pilsēta. 2023.gada 22.septembra publikācijā pārliecinājāmies, ka Mazsalaca izslavēta ne vien ar skaisto Skaņākalna dabas parku, klintīm un Salacu, bet arī ar Ērenpreisa velobraucienu, kas ir neiztrūkstoša pilsētas svētku sastāvdaļa jau trīspadsmito gadu pēc kārtas. Balvu pilsētmāsas – Mazsalacas – saimnieks Valdis Kampuss pārliecinoši pavēstīja, ka saimnieko vietā, kur dzīvo zinoši, darbīgi un uzņēmīgi ļaudis.” Tāpat viņš uzsvēra, ka ir vēl viena svarīga lieta: “Uzskatu, ka jābūt apvienību pārvaldēm – katram pagastam vajag saglabāt savu indentitāti. Tas ir ļoti nepieciešams.”
Jāsecina, ka arī Mazsalacā, tāpat kā Balvos un citviet Latvijā, lielā sāpe ir vidusskolas posmu likvidēšana. Toties kopīgs ir tas, ka pilsētmāsa pēdējos gados ieguldījusi lielas pūles un līdzekļus zaļo veloceļu izveidei, kas ved pa bijušajām dzelzceļa līnijām. Un patiesi velosipēds ir vienkāršs transportlīdzeklis, kas gada laikā noderīgs vismaz 7–8 mēnešus. Mazsalacas Kultūras centra vadītāja Dace Jurka atklāja, ka Mazsalacas pilsētas svētki un Ērenpreisa velobrauciens ir vasaras lielākais notikums ne vien pašiem mazsalaciešiem, bet arī pilsētas ciemiņiem. Atgādinām, ka pirmais Ērenpreisa velosipēds dienas gaismu ieraudzīja jau tālajā 1922.gadā – to radīja talantīgs latviešu amatnieks Gustavs Ērenpreiss. Gustava brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss, kurš šobrīd turpina ražot velosipēdus, ir pārliecināts, ka velosipēds ir unikāls izgudrojums, kas paceļ cilvēka kustības efektivitāti geparda līmenī: “Tikai Latvijas sabiedrība to uz brīdi bija piemirsusi un tagad ar lielu lepnumu sāk atcerēties, kāda liela velosipēdu būvēšanas tradīcija bija un būs Latvijā. Šobrīd ir tā, ka lielākā daļa vietējo Mazsalacas iedzīvotāju pārvietojas ar vietējiem velosipēdiem. Paši skrūvē, paši atjauno. Tas izveidojies kā Mazsalacas fenomens.”

 

“Tikai pats, Tu pats. Un tikai pats”
Lielākie Brāļu kapi Baltijā. 2023.gada 29.septembra publikācijā noskaidrojām, ka Priekule izceļas ar spēju izdzīvot visos laikos un visās varās, jo atrasties septiņu lielceļu krustojumā nozīmē tikpat kā dzīvot uz krustojuma. Priekules pilsētas apvienības pārvaldes vadītājs Andris Razma apstiprināja, ka prioritātes topā numur viens ir pilsētas grants ielu sakārtošana, piebilstot: “Priekules pilsētā vēl jāsakārto 19 km grantēto ielu, kas ir pietiekami daudz.” Spriežot par lielākajiem Otrā pasaules kara brāļu kapiem Latvijā, viņš atzina, ka patriotisms mazumā noteikti nav gājis, bet tas ir mainījis formu. Pārvaldes vadītājam piekrita novadpētniece Inga Raškova. Viņa atklāja, ka Brāļu kapu apskate uz vietas rada īpaši spēcīgu iespaidu. Tāpat, esot Priekulē, nevar nepieminēt pilsētas simbolu “Priekules Ikaru”. Arī A.Razma ir pārliecināts, ka ar Ikaru var atšķirties ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā: “Jo tādu nav nemaz tik daudz. Un tā ir arī uzdrošināšanās un tiekšanās uz kaut ko. Mūsu laikos Ikara tēls ieguvis citu skanējumu, citu saturu. Priekules devīze ir “Prieks mājo Priekulē”. Tas ir prieks lidot mazliet citā aspektā, savienojot to kopā ar Priekules nosaukumu. Ikars ir ļoti ietilpīgs simbols, kurā katrs var redzēt sev kaut ko tuvu. Un, ja Ikars no augšas redz visu mūsu novadu, apvieno un savieno, kāpēc nē?”

“Katrai dienai ir uzplaiksnījums”
Āžu miests pārtapis par Viesīti. 2023.gada 6.oktobra publikācijā secinājām, ka Viesītes ļaudis ir ne tikai savas pilsētas patrioti, bet arī kritiski domājoši cilvēki, kuri spēj izvērtēt pasaulē, Latvijā un novadā notiekošo, kā arī aktīvi iesaistās sabiedriskās norisēs. Viesītes pilsētas, kā arī Viesītes, Saukas, Rites un Elkšņu pagastu pārvaldniece Sanita Lūse zināja teikt, ka viesītiešiem piemīt āžu spīts: “Jā. Zināmā mērā to var nosaukt par spītu turēties pie savas dzimtās vietas, pie savas pilsētas, pie mājas un dārza, pie īpašuma. Šobrīd tas pat kļuvis aktuālāk nekā iepriekš. Agrāk viesītieši vēlējās ātrāk pabeigt skolu un doties projām uz lielāku pilsētu. Šobrīd tie, kuri savulaik dzīvojuši Viesītē, izvēlas atgriezties un turpināt vai nu vecāku iesākto, vai uzsākt kaut ko savu.” Atgādinām, ka leģenda vēsta, ka Viesītes bānīša mašīnists īsi pirms Āžu miesta reiz pasažieriem uzsaucis: “Kungi, Āži, izkāpiet!” Taujāta, cik kritiski, cik divējādi, trejādi vai vēl kaut kā citādi iedzīvotāji raugās viens uz otru, S.Lūse norādīja, ka noteikti nav vienaldzīgi: “Tas parādās, gan izvērtējot notikumus pasaulē, gan Eiropas Parlamenta, Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Arī klausoties, ko cilvēki runā ikdienā, jūtams, ka viņiem nav vienalga. Jā, kādu daļu cilvēku, tāpat kā visur pasaulē, nekas neinteresē. Ir tādi, kuri saka: “Te nekas nebūs, te tāpat visu izzags” utt. Ir arī cilvēki, kuri vai nu tumsonības, vai naida, vai tīri cilvēcīgas nezināšanas dēļ saka: “Tā tiem ukraiņiem arī vajag!” Taču tādu mūspusē ir ļoti maz. Pārsvarā tie ir krievvalodīgi cilvēki jau gados. Jaunā paaudze domā plašāk, var teikt, gaišāk. Vienaldzīgo nav. Tāpat kā citur, viesītieši vāc ziedojumus Ukrainai, nodarbojas ar labdarību. Gribu teikt, ka mūsu iedzīvotāji ir kritiski domājoši. Protams, arī pašvaldība saņem iedzīvotāju kritiku. Tas ir pilnīgi normāli – pateikt, ka nedrīkst strādāt tā vai citādi. Reizēm cilvēks atnāk it kā ar dusmām un naidu, bet parunājot, izrādās, ka viņš vienkārši gribēja paust savu viedokli, izrunāties, pateikt savu sāpi. Nereti gadās, ka ziemā šauro, līkumoto ielu dēļ rodas problēmas ar sniega tīrīšanu. Kopā mēģinām risināt. Iedzīvotāji nāk arī ar labām idejām. Piemēram, jaunajām ģimenēm, kuras Viesīti izvēlas par dzīvesvietu, ir savs redzējums, kādiem jābūt bērnu rotaļu laukiem, kādiem vajadzētu būt piebraucamajiem ceļiem, stāvlaukumiem utt. Manā skatījumā, tas ir labi, jo, iesniedzot priekšlikumus, šie cilvēki domā ne tikai par sevi, bet arī par pārējiem. Vienaldzīgo nav.”

“Klausies, kā pasaulē klusi cilvēks pēc saules sauc”
Holokausta lieciniece. 2023.gada 3.novembra publikācijā meklējām atbildi, kā Varakļānos sabiedrībai izdodas būs saliedētai gan svētkos, gan skumju brīžos, kā arī, vai par valstisko apziņu liecina divi pieminekļi Holokaustā nogalinātajiem? Varakļānu muzeja direktore Terese Korsaka apliecināja, ka Varakļānos holokausts bijis tik smags, ka šeit to atceras visu laiku: “Mēs vairs negribētu piedzīvot tādus briesmu darbus. 1941.gadā vācu karspēks, ienākot pilsētā, iznīcinājis vairāk nekā 140 ebreju ģimenes. Tie bija sirmgalvji, mātes ar bērniem, vecmāmuļas, jo spēcīgākie vīrieši karoja. Daži bija izbraukuši. Cieta tie, kuri šeit palika. 1944.gadā atkāpjoties vācieši nodedzināja vairāk nekā 70% pilsētas, kas sastāvēja no ebreju mājām. Vēstures avotos lasām, ka Varakļānos bija 114 veikali un visi pārsvarā piederēja ebrejiem.”
Savukārt Latvijas Kara muzeja vēsturnieks, grāmatas “Pagātnes nospiedumi. Varakļānu ebreju kopiena” autors Kaspars Strods pirms pāris mēnešiem “Vadugunij” teica, ka esam dzīvojuši ilūzijās par mieru: “Domāju, ka karš Ukrainā pārsteidza daudzus, pat lielākos skeptiķus un tos, kuri cerēja uz šī brīža Krievijas režīma iespējamo “eiropeizāciju”. Tomēr notiekošais šokēja ar savu nežēlību un jebkādas cilvēcības zudumu. Izraēlas gadījums bija šoks. Acīmredzot arī pašai Izraēlai. Diemžēl šobrīd notiekošais daudzās pasaules valstīs apliecina, ka antisemītisms nav zudis. Tas zināmā mērā saistāms ar Otro pasaules karu. Tomēr holokausts pēc sava mēroga un nežēlības bija kaut kas neaptverams. Lai gan šobrīd notiekošais rada bažas, nedomāju, ka kaut kas līdzīgs ir iespējams. Katrā gadījumā mums kā sabiedrībai jābūt modriem, jo ebreji ir neatņemama mūsu sabiedrības daļa, kas pelnījusi tādu pašu cieņu kā ikviena cita. To nedrīkst aizmirst.”

“Ir zemu jākāpj, lai var augstu redzēt”
“Forbes” reitingā ieņem 13.vietu. 2024.gada 12.janvāra publikācijā lūkojām oriģināli izrotāto Ogri, kā arī iepazinām objektus, ar kuriem lepojas ogrēnieši. Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis tolaik uzsvēra, ka vieni runā, citi dara: “Mēs darām. Mums ir milzīgs ogrēniešu atbalsts, kuri redz un novērtē ieguldīto darbu. Es esmu savas dzimtās vietas patriots, un mans patriotisms vērsts uz to, ka es neesmu ‘pret’. Neesmu pret krieviem, neesmu pret kaut ko. Es esmu ‘par’ kaut ko. Es esmu par Ukrainu, kurai cenšamies palīdzēt maksimāli daudz, esmu par saviem novada iedzīvotājiem, kuriem mēģinām radīt pievilcīgus apstākļus, lai viņi paliktu un dzīvotu šeit. Lai arī reizēm nākas iet pret straumi, mēs vienalga darām.”
Jāsecina, ka Ogres pilsēta ir paraugs tam, ka ilgus gadus ir pozitīvs iedzīvotāju mehāniskais pieaugums jeb migrācija. To novada vadītājs skaidroja arī ar iedzīvotāju mehānisku pieaugumu Ukrainas notikumu kontekstā. Šobrīd Balvu novadā turpinās vietvaras jautājumu risināšana. Varbūt vērts ieklausīties E.Helmaņa viedoklī: “Mums lauku cilvēkiem jānodrošina vajadzīgais pakalpojumu klāsts. Visos pagastos esam atstājuši pagastu pārvaldes, savukārt tajos, kuros tās bija likvidētas, atjaunojuši. Pagastu pārvaldēm jābūt, jo cilvēkam vajadzīgs kontakts ar varu. Apvienojot pārvaldes, attālinās vara no iedzīvotāja, un tas nav pareizi. VARAM ministrija uzskata, ka katrā pagastā nav vajadzīgas pārvaldes, taču mēs domājam savādāk, un arī šajā gadījumā mazliet peldam pret straumi. Jā, apvienojot pagastus, nedaudz ieekonomēsim, bet, pats galvenais, mēs pazaudēsim kontaktu ar cilvēku. Reformas mērķis bija, lai kļūtu tuvāki iedzīvotājam, bet rezultātā sanāk otrādi. Un, ja tu to redzi, tad tas nav pareizais ceļš.”

“Lai puķi dabūtu, ir jānoliecas”
Siguldas trase. 2024.gada 23.februāra publikācijā pārliecinājāmies, ka arī mazs cinītis var gāzt lielu vecumu. Siguldas vārds nav iedomājams bez mākslīgi izveidotās ledus trases, kas bija pirmā kamaniņu trase visā Baltijā un šobrīd ir viena no 18 šāda veida būvēm pasaulē. Salīdzinot ar pārējām, šī unikāla ar to, ka pieejama apskatei un braucieniem ar tūristu atrakcijām un ne tikai. Siguldas bobsleja un kamaniņu trases izpilddirektore Inga Reiniņa apliecināja, ka teicienu “Mazs cinītis gāž lielu vezumu” pilnā mērā var attiecināt arī uz mūsu olimpiešiem, čempioniem: “Ar finansējumu, kāds ir mūsu sportistiem, šķiet, viņi darījuši visu iespējamo un neiespējamo. Piemēram, Vācijas izlase vienmēr bijusi galvastiesu pārāka. Viņi uz sacensībām ierodas ar vairākiem autobusiem un mehāniķu brigādi tuvu pie 20 cilvēkiem, kamēr mums mehāniķis un treneris nereti ir vienā personā. Taču sports ir sports, un tā savā ziņā ir arī laimes spēle. Ja vienam braucienā nepaveicas, līdz ar to kāds cits var pacelties augstāk. Te visu izšķir sekundes simtdaļas. Jā, Latvija ir maza nācija, bet mēs tik augstu kotējamies pasaules mērogā un savā ziņā nevienlīdzīgā konkurencē esam parādījuši, ka spējam būt labākie.”
Siguldas novada pašvaldības priekšsēdētāja vietnieki Kristaps Zaļais un Linards Kumskis uzsvēra, ka Sigulda ir viena no retajām pilsētām pasaules kartē, kurā, ikdienā staigājot pa ielu, var satikt olimpiskos čempionus vai vicečempionus: “Mums atkal aug daudzsološa jaunā paaudze. Divas reizes gadā Siguldā notiek par sirsnīgu tradīciju kļuvušais pasākums “Esmu dzimis Siguldas novadā”, kurā pašiem jaunākajiem novadniekiem dāvinām viņa pirmo medaļu. Jauno paaudzi mēģinām radināt pie lasītprasmes un izglītošanās, jo mums tas šķiet svarīgi. Jaundzimušajam, ja viņš ar ģimeni atnāk uz bibliotēku, dāvinām grāmatu.” Vai nav labs paraugs arī Balviem?

“Kāda auksta atmiņa: es vairs siltumu neatceros”
Brīvības cīņu lieciniece. 2024.gada 2.martā publikācijā vēlreiz atgriezāmies pie Ziemeļlatgales lepnumiem – tautā sauktajam Staņislava piemineklim Balvos un lielākajai partizānu kaujai Baltijā. Jāpiekrīt Viļakas muzeja vadītāja Ritai Gruševai, ka Stompaki ir ļoti interesanta vieta, kur nonākot padomā, pirmkārt, par valsts vēsturi: “Otrkārt, atceramies, ka ne vienmēr dzīvojam miermīlīgā pasaulē, turklāt jebkurā momentā kaut kas var notikt. Stompaki ir stāsts par to, kā cilvēki dzīvoja, ka bija gatavi cīnīties par neatkarību pret padomju varu. Otrais pasaules karš gāja uz beigām, un cilvēkiem nācās pieņemt svarīgus lēmumus dzīvē, īpaši pēckara posmā. Nacionālie partizāni vēsturē tiek vērtēti divējādi, jo pieredze ir bijusi dažāda.” Jāsecina, ka Annas Āzes sagatavotais un mērķtiecīgi izpētītais materiāls par tautā saukto Staņislava pieminekli Balvos patiesībā bija plašs ieskats Latgales partizānu pulka vēsturē, turklāt mītu un patiesību vētīšanā. Viennozīmīgi varam apgalvot, ka pieminekļa ceļš līdz mūsdienām vērtējams kā ceļamaize ikvienam, īpaši jaunajai paaudzei.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

NeSalauztā sirdslīnija (22.03.2024.)

Kā būtu, ja nebūtu?

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Ja palīdzību meklē, to noteikti var atrast

 

Katra cilvēka dzīvē ir simtiem dažādu kārdinājumu, kas nepareizas izvēles gadījumā var novest pie neprognozējamām sekām. Diskusijā pie redakcijas “apaļā galda” kopā ar dažādu jomu speciālistiem meklēsim atbildes uz vitāli svarīgiem jautājumiem. Iedzimtība vai cilvēka izvēle? Vai ikviens ir spējīgs stāties pretī saviem dēmoniem un bailēm? Cik liela nozīme ir sabiedrības atbalstam un ieinteresētībai?

Diskusijā piedalās:
Marija Duļbinska – Balvu Teritoriālās invalīdu biedrības vadītāja;
Rita Kravale – Balvu novada pašvaldības policijas priekšniece
Rudīte Ziemele – balveniete, kādu laiku praktizēja kā brīvprātīgais starpnieks izlīgumos;
Iveta Gargurne – psihoterapeite Gulbenē, Latvijas Sistēmisko un ģimenes psihoterapeitu biedrības speciāliste.

 

Cik daudz cilvēka dzīvē atkarīgs no dabas dotā un likteņa un cik – no paša izvēlēm?
M.Duļbinska: – Bieži par to domāju. Kad bijām maziņi, mums bija ģimene, vecāki, kas atbalsta. Likās, visi esam vienādā situācijā. Kad augām lielāki, jau paši izdarījām savas izvēles. Visa dzīve veidojas no mūsu mazajām izvēlēm un tā, kam ticam. Kamēr esam jauni, liekas, ka visu varam, bet pēc tam pēkšņi nāk pārbaudījumi, veselības problēmas, sarežģītas dzīves situācijas pašam vai tuvam cilvēkam. Un katrai izvēlei vienmēr ir sekas. Mana dzīves filozofija ir saglabāt ticību Dievam, jo Dieva likumi šajā pasaulē bijuši, pirms mēs šeit atnācām, un paliks pēc mums. Mums ir izvēle – sekot tiem vai nē. Cilvēkam jāsaprot, ka viņš var brīvi rīkoties, bet tam vienmēr būs sekas. Tāpēc nedrīkst nevienu cilvēku nosodīt, jo mēs visi šajā pasaulē mācāmies. Arī man ir pārbaudījums – smagi slims bērniņš, arī tam ir kaut kāda sava jēga, augstākais nodoms, kuru pagaidām nesaprotu. Bet tāds noteikti ir. Citādi grūti saprast, kāpēc ir sāpes un ciešanas, kāpēc zaudējam vistuvākos un dārgākos cilvēkus. Mums jāmācās nevis darboties, bet sadarboties un sniegt atbalstu, jo pāri visam pasaulē ir nevis manta, bet mīlestība.
R.Kravale: – Man patika mana kaimiņa teiciens: “Mums visiem bija vienādas starta pozīcijas, mēs visi piedzimām pliki.” Šis apgalvojums varētu būt attiecināms uz katru. Protams, pie noteikuma, ja esam piedzimuši veseli.
R.Ziemele: – Tā jau saka, ka katrs šajā pasaulē nākam ar kādu uzdevumu. Talants ir laba lieta, bet vēl ir nepieciešams liels darbs, centība, motivācija, lai gūtu panākumus. Katra cilvēka dzīvi ietekmē kāds noteikts posms, apstākļi, stāvoklis, kādā nonākam, un izvēles, kādas izdarām.
I.Gargurne: – Cilvēkiem vienmēr bijis aktuāls šis jautājums. Domāju, tam pastāv arī vairāki skaidrojumi. Var pieņemt to, kas vairāk atbilst katra vērtībām un pieņēmumiem par lietu kārtību dzīvē. Sistēmiskās teorijas (pārstāvu sistēmisko ģimenes psihoterapijas virzienu) saka, ka sistēma vairākās paaudzēs veido katra šī brīža dzīves situāciju, citiem vārdiem – musturi atkārtojas. Der ievērot, ka atkārtojas ne tikai “grūtie” musturi, bet arī “patīkamie”. Arī pētījumi neiroloģijā pēdējā desmitgadē norāda uz šo pašu tendenci.
Kā cilvēkam, kurš nonācis grūtībās, rast spēkus kardināli mainīt dzīves ceļu?
M.Duļbinska: – Pati sev esmu sapratusi, ka, skaitot Tēvreizi, lūdzamies dot mums dienišķo maizi. Mēs prasām spēku tai vienai dienai. Un, ja tu nodzīvo šo dienu, tā jau ir tava mazā uzvara. Svarīgi nesapņot tālu uz priekšu, nedomāt par to, kas bija pagātnē, un nemēģināt domāt par to, kā būtu, ja būtu. Jādzīvo šodienai. Nodzīvoju un vakarā pateicos par šo dienu, un lūdzos, lai būtu mierīga nakts. Un no rīta celšos, man atkal būs spēks, un atkal nāks situācijas, kas būs jārisina. Jāsper mazi solīši, jāiet uz priekšu. Nevajag vainot citus un žēlot sevi, bet domāt, ka šajā situācijā katrs pats atbildīgs par to, kas ar viņu notiek.
R.Kravale: – Vispirms jau atrast iekšējo spēku, vēlēšanos un apņemšanos ko mainīt, tāpat meklēt tuvāko cilvēku – līdzgaitnieku atbalstu.
R.Ziemele: – Katra mazā uzvara ir jau tad, ja sev atzīstam, ka esam strupceļā vai grūtībās. Kādam būs pietiekami ar ģimenes, draugu vai domubiedru atbalstu, kāds meklēs jomas profesionāli. Bet visiem kopīgais būs vēlme kaut ko mainīt, lai uzlabotu savu dzīves kvalitāti. Vispirms tas ir darbs ar sevi – zināšanu apgūšana un pielietošana praksē, attieksmes un uzvedības maiņa.
I.Gargurne: – Turpinot iepriekšminēto, dzimta ir spēks. Dzimtā vienmēr atrodamas īpaši spēcīgas personības, iespējams, vairākas paaudzes atpakaļ. Tas ir ne tikai ģimenes resurss (piemērs, iedvesmas avots), bet arī katra viena indivīda resurss. Racionāla sava resursu apzināšanās ir viens no soļiem, kas ved uz izmaiņām. Tāda revīzija ir pa spēkam jebkuram cilvēkam.
Nereti tie, kas nonākuši sarežģītās situācijās, notikušo slēpj no tuvajiem, ģimenes, kolēģiem, baidoties tikt nesaprasti un atstumti… Kāpēc sabiedrība ir tik nosodoša?
M.Duļbinska: – Jau 14 gadus esmu mamma īpašam bērniņam, tāpēc varu teikt, ka šajā laikā ļoti mainījusies sabiedrības un pašu īpašo bērnu vecāku attieksme. Mainījusies uz labo pusi. Kādreiz bērniņi mēnešiem ilgi dzīvoja speciālajās skolās, ikdienā uz ielas viņus neredzēja, vecāki arī dzīvoja savā pasaulē. Mūsdienās problēmas vairs tā neslēpj. Cilvēki gatavi atklāti runāt par tām, sagaida un arī saņem sabiedrības atbalstu. Latvijā iedzīvotāji gatavi atbalstīt viens otru, palīdzēt, ir ļoti atsaucīgi. Mēs parasti saņemam atbalstu, ja vajadzīgas dārgas zāles, nauda operācijai vai jāvāc ziedojumi rehabilitācijai bērniņam, kas ir tūkstoši eiro. Vecāki nāk pie mums, runā, meklē iespējas, un sabiedrība ļoti atbalsta. Kāds var atļauties ziedot vairāk, cits kaut vai tos pašus 1,50 eiro, cik maksā zvans labdarības pasākumā. Visvairāk ziedo ne jau tie, kuriem ir tūkstoši, bet tie, kuri var atļauties kaut nedaudz iedot no sevis. Bet vienalga rezultāts tiek sasniegts un vajadzīgā summa vienmēr savākta. Pagājušogad un šogad īpašā akcijā uzrunājām sabiedrību, kas nāca uz “Rimi” veikalu Balvos, ziedot pārtiku nevis naudiņu. Ziniet, ko es novēroju? Pat, ja cilvēks izteica dusmas, sakot, – tikai ne dzērājiem, viņš tāpat nopirka un nolika to paciņu. Tomēr nepagāja garām.
R.Kravale: –Teikšu īsi un konkrēti – neviens negrib būt neveiksminieks.
R.Ziemele: – Par to, ka sabiedrība ir nosodoša, var piekrist. Taču te būtu jārunā arī par sabiedrības izglītību. Par to, vai spējam būt empātiski, pieņemt un saprast atšķirīgo, sniegt atbalstu, ja lūdz. Vai spējam paši lūgt palīdzību un atbalstu? Jārunā arī par pieredzi, ar kādu esam saskārušies līdzīgās situācijās.
I.Gargurne: – Sabiedrība piedzīvo bailes un neziņu. Savukārt bailes un neziņa izaudzē dusmas un rada pretestību, kam seko nosodīšana.
Vai mūsu valstī ir pietiekami daudz dienestu, kas var palīdzēt dažādos dzīves gadījumos?
M.Duļbinska: – Dienestu daudz, visvisādi. Pārsvarā viņi kontrolē, pakļaujas MK noteikumiem, kurus atkal kontrolē citi. Bet tad, kad reāli vajag saņemt atbalstu un palīdzību, ne vienmēr cilvēks to var saņemt. Mēs savā invalīdu biedrībā to sniedzam brīvprātīgi un darbojamies no sirds, nevis ņemot vērā darba laiku un noteikumus. Turklāt mūsu darbošanos regulē cilvēcība. Redzam, ka kādai daudzbērnu ģimenei grūti klājas, nolemjam un sniedzam palīdzību. Bieži vien gadās, ka šī ģimene nevar saņemt atbalstu no dienestiem, jo līdz galam neatbilst kaut kādiem noteikumiem, jo viņiem vēl nav tik slikti. Piemēram, ugunsgrēks, tā ir liela nelaime. Mēs saziedojam traukus, segas un visu pārējo, ko vajag. Ja palīdzību vajag vairāk, tādus pašus brīvprātīgos latviešu draugus varam atrast Ālandu salās, Somijā, Luksemburgā. Un viņi palīdzēs no sirds. Svarīgi nepalikt vienam, jo ne visi tādā brīdī ir stipri un var izturēt.
R.Kravale: – Domāju, ka dienestu ir pietiekami, tikai jāsaprot, kurā gadījumā kas var palīdzēt. Cilvēkam, kurš nonācis dzīves grūtībās, varētu palīdzēt individuāla pieeja – līdzgaitnieks vai atbalsta persona, kas varētu uzklausīt, dot padomu, kur vērsties pēc palīdzības tālāk. Pašam par sevi kaut ko lūgt ir grūtāk nekā par otru.
R.Ziemele: – Manuprāt, valstī ir pietiekami dažādu dienestu, kam deleģētas atbalsta funkcijas cilvēkiem, kuri nonākuši dažādās dzīves grūtībās. Praksē ir pierādījies, ka atsevišķās situācijās palīdzības sniegšana ir bijusi novēlota vai nav pietiekami izvērtēta situācijas nopietnība. Šādiem gadījumiem attaisnojuma nav un nedrīkst būt.
I.Gargurne: – Domāju, dienestu mums noteikti pietiek. Jāsaprot, ka grūtībās palīdzība jāmeklē un to noteikti var atrast. Pat vislabāk sagatavotais speciālists nemēģinās uzminēt, kam vajadzīga palīdzība, bet darbosies tikai tad, kad kāds to lūgs.
Vai var palīdzēt arī tam, kurš negrib, ka viņam palīdz?
M.Duļbinska: – Ja cilvēks negrib, tad jāļauj viņam iet savu ceļu, izdarīt savas brīvās izvēles, kamēr viņš, kā tas pazudušais dēls, sapratīs, ka tomēr jāatgriežas, jāpalūdz piedošana. Ir invaliditātes, kas radušās alkohola lietošanas dēļ. Nav noslēpums, ka ir cilvēki, kuri nosoda invalīdus tikai tāpēc, ka daudziem ir alkohola lietošanas problēmas. Tas ir ļoti smagi, ja ģimenē ir kāds ar tādu problēmu. Bet cilvēks iet savu dzīves ceļu. Es nekādā gadījumā negribu nosodīt, bet vismaz pabarot mēs viņu taču varam. Cilvēks var nosalt, ja ziemā kaut kur nokritis. Viņš jāpieceļ un jāaizved mājās, lai cik viņš ir netīrs, piedzēries un, sauksim lietas īstajos vārdos, smirdīgs nebūtu. Bet atstāt viņu nedrīkst, jo cilvēka dzīvība ir svēta. Jā, viņš ies savu ceļu, kamēr varbūt nonāks līdz brīdim, kad sapratīs, ka dzīve var būt savādāka.
R.Kravale: – Vai var palīdzēt? Mēģināt jau var, bet diezin vai kas izdosies.
R.Ziemele: – Atbildot ātri un bez iedziļināšanās, gribu teikt, ka nevar. Bet tas skan kategoriski. Ir ļoti atšķirīgas situācijas un tikpat dažādas pieejas katrai no tām. Jautājums, kādas izvēles izdarām?
I.Gargurne: – Psihoterapijā nevar palīdzēt tam, kurš to nevēlas. Tas ir fakts.
Kāda, jūsuprāt, ir sabiedrības attieksme pret cilvēkiem, kas “paklupuši”?
M.Duļbinska: – Katrs ir brīvs domāt, ko viņš grib. Var nosodīt, dusmoties, norobežoties, bet lielākā daļa tomēr nespēj būt vienaldzīgi. Viņi ir atvērti un gatavi palīdzēt.
R.Kravale: – Nogaidoša, bet kopumā ne tā pozitīvākā…
R.Ziemele: – Dažāda. Attieksme – tā ir katra cilvēka izvēle, pa kādu ceļu iet. Jāapzinās sekas un jāprot palūgt palīdzība. Un jārēķinās arī ar atteikumiem...
I.Gargurne: – Piekritīšu, ka dažāda. Cilvēka dzīve ir plūdums. Nav labā un ļaunā. Citu dzīves analīze nedod mums labumu, jo patieso situāciju zina tikai tajā iesaistītais. Līdz ar to vērtēt kāda otra cilvēka dzīvi vai rīcību nav racionāli.
Mūsdienās ļoti liels izaicinājums ir sociālie tīkli, kas nereti veicina atkarību rašanos. Tik daudz kārdinājumu un iespēju… Kā tiem stāvēt pretī?
M.Duļbinska: – Mūs visus sociālie tīkli ir aizrāvuši – tas tiesa. Taču, manuprāt, bērniem tas ļoti traucē mācībās. Biju maza, gājām uz bibliotēku, lasījām grāmatas, rakstījām vēstules. Tagad neredzu, ka bērni to dara. Rainis teica, – pastāvēs, kas pārmainīsies. Varbūt mums arī jāpieņem, ka tā tagad ir dzīves realitāte. Jāmainās līdzi mūsu bērniem, bet tai pašā laikā jāspēj stāvēt pretī kārdinājumiem.
R.Kravale: – Sociālie tīkli mūsu ikdienā ir ienākuši ļoti dziļi un kļuvuši par ikdienas sastāvdaļu. Tajos ir arī labais – ziņas, aktuāla informācija, grāmatas un pamācības, saziņa ar tuviniekiem, draugiem un citas lietas. Internets ir lielākais “laika zaglis” ar savu vilinošo piedāvājumu, it sevišķi jauniešiem, kuriem ir apgrūtinoši komunicēt savā starpā bez telefoniem. Kā turēties pretī kārdinājumiem? Censties sevi disciplinēt, strādāt ar sevi, nosakot, cik no dienas laika vari atļauties pavadīt internetā. Iet dabā – pastaigās, pārgājienos, sportot. Iespēju ir daudz.
R.Ziemele: – Kā stāvēt pretī? Kļūt izglītotiem un nekautrēties meklēt atbalstu, ja tāds nepieciešams. Neaprobežoties ar pieņemtajiem stereotipiem. Neapstāties, ja esam saņēmuši atteikumu. Rīkoties!
I.Gargurne: – Dzīvojot reālu, patiesu dzīvi. Tas nav tikai šodienas jautājums. Cilvēkam visos laikos ir bijis jābūt ar savu skatījumu uz dzīvi. Pārliecība nav atcelta. To veido katrs indivīds pats, viņa sistēma/ģimene.
Tautā zināms teiciens – paēdis neēdušu nesapratīs. Piekrītat apgalvojumam, ka vislabāk otram spēs palīdzēt tas, kurš pats “tās pašas kurpes uzvilcis un ar tām ceļa gabalu nostaigājis”?
M.Duļbinska: – Protams. Ģimenes, kurās bijuši radinieki, cilvēki ar invaliditāti, vai pašiem bijušas situācijas, kad ir atkarība, citus sapratīs vislabāk. Tas ir fakts. Zinu daudzus, kuriem ģimenē invalīdu vairs nav, bet tāpat viņi turpina dalīties ar citiem dzīves pieredzē, turpina palīdzēt. Tai pat laikā ir cilvēki, kuriem grūti runāt par to – visu nepatīkamo un smago, kas piedzīvots, gribas aizmirst un vairāk neatgriezties pie šīs tēmas, izsvītrot no dzīves.
R.Kravale: – Tā īsti nav, ka paēdis neēdušu nesapratīs, bet cilvēkam pašam jābūt vēlmei cīnīties un pieņemt palīdzību.
R.Ziemele: – Vai paēdis neēdušu nesapratīs? Gan jā, gan nē. Kādu laiku atpakaļ izlasīju vērtīgu atziņu, – ja tu nevari palīdzēt otram, nepadari viņa dzīvi sarežģītāku. Un tajā ir pateikts ļoti daudz.
I.Gargurne: – Jā, piekrītu. Lai gan mums katram ir dota spēja sajust. Sajūtas ir pirms domas. Ja sajūtam, ko jūt otrs, spēsim viņu arī saprast.
Ik pa laikam dzirdam – bijušais cietumnieks, narkomāns, alkoholiķis… Jūsuprāt, cilvēkiem ir iespējams tikt vaļā no šī vārda ‘bijušais’ jeb tas kā zīmogs paliek uz visiem laikiem?
M.Duļbinska: – No cilvēka paša atkarīgs, kā viņš iekšēji jūtas, ko nes pasaulei. Tā arī apkārtējie viņu uztver. Jau padsmit gadus skolā nestrādāju algotu darbu kā skolotāja, bet, kad skolnieki mani satiek un atceras no tiem laikiem, saka, – tā vecā angļu valodas skolotāja. Pat mazie kaimiņu bērni un bērni invalīdu biedrībā mani uzrunā, – skolotāj! Laikam tāds zīmogs pierē joprojām. Tur neko nevar izdarīt. Bet, ja cilvēks ar atkarībām mainījis savu dzīvesveidu un pievērsies citām lietām, ja viņš par savu pagātni nevienam nestāsta, tad pilnīgi ticu, ka iespējams tikt vaļā no vārda ‘bijušais’. Ir iespējams mainīties un izmainīt savu dzīvi, es tam ticu.
R.Kravale: – Domāju, tas ir diezgan grūti. Šim cilvēkam noteikti būs dzīves situācijas, kad kāds par to ‘bijušais’ atgādinās.
R.Ziemele: – Laikam jau nē, nav iespējams no tā pavisam tikt vaļā. Taču svarīgi, kādā kontekstā mēs to vārdu ‘bijušais’ lietojam. Vienā variantā mēs to nesam kā piemēru, un tas ir paša cilvēka nopelns – vēlme mainīties. Otrs ir stereotipi. Nereti dzirdam sakām, – ko tad viņš vai viņa, tas taču tāds un tāds. Cilvēkam esam uzkāruši klišeju un viņu gremdējuši, nevis cēluši.
I.Gargurne: – Tas ir jautājums par uzticēšanos un jautājums par stereotipiem. Uzticība ir apziņas stāvoklis, ko visgrūtāk atjaunot, ja tā zaudēta. Tam vajadzīgs laiks. Stereotipi ir spēcīgi, taču tie ir vispārināti apgalvojumi, kas neveicina sekmīgu attiecību veidošanos. Cilvēkam jādzīvo bez vainas par iepriekšējo laiku un jātur mierīga atbildība par nākotni.
Pēdējos gados īpaši daudz dzirdam par vienaldzību. Nepaskatoties, kas noticis, varam paiet garām uz ielas gulošam cilvēkam, jo tas taču noteikti dzērājs, nepievērst uzmanību jauniešu baram, kas skaidro attiecības, jo dabūs ar kulaku vēl pats… Ikdienā izjūtat, ka sabiedrība kļuvusi vienaldzīgāka, jeb tie tomēr atsevišķi gadījumi?
M.Duļbinska: – Es domāju, ka tie tomēr ir atsevišķi gadījumi. Šobrīd Balvu Teritoriālajā invalīdu biedrībā ir 300 cilvēki, un es skaidri zinu, ka mēs nesam vienaldzīgi. Cilvēki ar invaliditāti dzīvo savā burbulī, bet viņi savā starpā var izteikt savu viedokli, pajautāt. Manuprāt, sabiedrība nav kļuvusi vienaldzīga, bet bailīgāka gan. Cilvēki satraucas, kas būs, ja es kādam kaut ko pateikšu vai aizrādīšu. Vienaldzība tā noteikti nav. Mēs dzīvojam laukos, zinām, ka kaimiņi tāpat redz, – aha, deg gaisma, tātad atbraukuši. Mēs it kā neuzbāžamies, katrs esam savā mājā, bet tāpat viens par otru nomodā, – kā tur kuram klājas. Esam gatavi kā sargeņģeļi viens otram palīdzēt. Ja dzīvē notiek svarīgi pārbaudījumi, cilvēki ļoti atbalsta, par to esmu pārliecināta. Saviem biedrības biedriem vienmēr saku, – nu nesēdiet kā nelaimes čupiņas un neklusējiet. Vajag pateikt, kas nepieciešams, kādu palīdzību vajag. Un tā palīdzība būs. Kubulu pagastā vienai ģimenītei bija sabrukusi un dūmoja krāsns, bet Ziemassvētku laikā atradās uzņēmējs, kurš veltīja laiku, darbiniekus un par savu naudu visu sakārtoja tā, lai bērni ar ģimeni būtu siltumā. Cilvēki gatavi palīdzēt, bet, lai šo palīdzību saņemtu, jāatceras viens svarīgs noteikums – jābūt patiesiem un atvērtiem.
R.Kravale: – Tieši tā, cilvēki kļuvuši vienaldzīgāki, paši reti kad iesaistās, labi vēl, ka piezvana dienestiem un painformē. Nereti mani izbrīna fakts, cik dedzīgi daži metas aizsargāt dzīvniekus (pieklīdušus suņus un kaķus, it kā salstošus gulbjus u.c.), bet tajā pašā laikā vienaldzīgi paiet garām uz ielas vai ceļa malā gulošam cilvēkam.
R.Ziemele: – Manuprāt, vispirms ir jāvērtē, kā es pats jūtos katrā konkrētā situācijā. Ja spēju aizrādīt – es to daru, ja nespēju palīdzēt, tad vismaz izdaru maksimāli, ko spēju.
I.Gargurne: – Dzīvē ir dažādi mirkļi, bet es aicinātu skatīties uz tiem piemēriem, kur piedzīvojam pozitīvas rezonanses. Gan jau izjutīsim vienaldzību, bet, ja rūpīgi atcerēsimies tās situācijas, kurās esam ievēroti, pažēloti, apkalpoti, pasargāti, tad aina būs cita. Ko izcelsim, ar to arī dzīvosim.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (01.03.2024.)

“Kāda auksta atmiņa: es vairs siltumu neatceros”

 Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fona, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Pērn vairāk nekā trīs tūkstoši minuši taku

 

Pirms trīs gadiem pirmo reizi Latvijā atzīmējām Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu. Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa, taujāta, kas jauniešiem jāzina par lielāko kauju Baltijā, atzina, ka interese ir liela: “Stompakos organizējam arī ekskursijas, kuru pērn, salīdzinot ar 2022.gadu, bijis divkārt vairāk.”

Kāda vecuma ļaudis apmeklē Stompaku nometni?
– Priecājamies, ka nacionālo partizānu nometni apmeklē dažādas vecuma grupas. Mūsu mērķis – turp aizvest pēc iespējas vairāk skolēnu, lai parādītu un pastāstītu, kāpēc šī vieta ir ļoti nozīmīga, kāpēc 2.marts ir Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena.
Kāpēc?
– Stompaki ir ļoti interesanta vieta, kur nonākot padomā, pirmkārt, par valsts vēsturi. Otrkārt, atceramies, ka ne vienmēr dzīvojam miermīlīgā pasaulē, turklāt jebkurā momentā kaut kas var notikt. Stompaki ir stāsts par to, kā cilvēki dzīvoja, ka bija gatavi cīnīties par neatkarību pret padomju varu. Otrais pasaules karš gāja uz beigām, un cilvēkiem nācās pieņemt svarīgus lēmumus dzīvē, īpaši pēckara posmā. Nacionālie partizāni vēsturē tiek vērtēti divējādi, jo pieredze ir bijusi dažāda.
Netālu no nacionālo partizānu nometnes atrodas sarkano partizānu nometne...
– Jā, no 1941. līdz 1944.gadam. Tiesa, dažādos periodos. Pēc 1945.gada 2.marta kaujas nacionālie partizāni izsijājās pa visu bijušā Balvu rajona teritoriju. Svarīgi jauniešiem uzsvērt, ka nacionālie partizāni, kas mita Stompakos, bija jauni puiši. Protams, bija arī sievietes, kas pamatā pildīja saimnieciskās, bet kaujas laikā – arī medmāsu funkcijas. Vīrieši bija jauni, karstasinīgi, kuri zināja, ko nozīmē sava valsts, valoda, kultūra un tradīcijas. Viņi pārsvarā bija dzimuši aptuveni pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Ienākot padomju varai, bija jāpieņem lēmums – to pieņemt vai nē. Tobrīd mežos veidojās grupiņas, kuras bija gatavas par savu valsti cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam. Pēterim Supem jeb Cinītim izdevās apvienot šīs mazās grupiņas, veidojot lielākus spēkus.
Uz purva saliņas bija uzbūvēta pat baznīca...
– Tas patiesi ir unikāli, ka Stompakos kalpoja priesteris Ludvigs Štagars. Domāju, tas arī ir viens no iemesliem, ka cilvēku skaits tik krasi palielinājās.
Tā ir viela pārdomām?
– Cilvēki tolaik bija ticīgi. Tagad? Tas ir labs jautājums. Grūti spriest. Parasti skolēniem saku, ka mēs nezinām, kā rīkoties konkrētā X stundā. Mēs varam tikai domāt, ka darītu to vai ko citu. Nacionālajiem partizāniem bija svarīgi sargāt Latvijas neatkarību, turklāt Stompaki bija viena no tām retajām vietām, kur pēckara periodā saglabājās sarkanbaltsarkanais karogs. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, būdams ekskursijā, uzsvēra, ka Stompaki izceļas uz citu fona ar to, ka tur atradās vienkāršie cilvēki, kuri, atšķirībā no Kurzemes, pārsvarā nebija militāri apmācīti. Apmācīta bija Cinīša grupa, kura tika iekļauta diversantu grupā “Lapland”, un vēl daži vīri. Jāpiemin nacionālo partizānu apvienības štāba priekšnieks Broņislavs Sluckis, kurš nometnē mācīja Latvijas armijas reglamentu. Iespējams, viņā vairāk ieklausījās nekā citos. Nostāsti ir dažādi. Piemēram, Pēteris Supe kaut ko centās komandēt, bet vīri norādīja, ka viņš nav bijis armijā. Izolētā vidē, kurā sastopas tik dažādi cilvēki, ļoti svarīgi rast sapratni, kaut gan neizpalika arī konfliktsituācijas.
Piemēram?
– Atmiņās lasāmas ziņas, ka Pēteris Supe iestājās par totālu padomju aktīvistu iznīcināšanu. Savukārt Broņislavs Sluckis aicināja izvērtēt. Jauniešiem muzejpedagoģiskajā programmā atgādinām, cik svarīga ir uzticība, jo pat kaimiņš un draugs kara laikā var izrādīties nodevējs. Šādu atmiņu stāstu ir pietiekami daudz. Piemēram, arestē māsas, brāļus un pēc tam ar to šantažē. Stompakos, kā mēs zinām, bija 24 bunkuri, tostarp maizes ceptuve. To var salīdzināt ar nelielu pilsētiņu, kurā bija arī tiesa. Interesanti, ka pamatā tie, kurus tiesāja, bija mežsargi.
Kāpēc?
– Viņi, strādājot mežā, varēja pabūt vietā un nevietā. Satikās ar daudziem cilvēkiem, bet tolaik uzticība bija trausla lieta. Pamatā viņiem pārmeta nacionālo partizānu izsekošanu un nodošanu. Stompaku iemītnieces Domicellas Pundures atmiņas liecina, ka partizāni nestaigāja no bunkura uz bunkuru. Tas bija bīstami, it īpaši ziemā, kad paliek pēdas. Tolaik informācijas avots bija baznīca, kur cilvēki smēlās cerību nākotnei. 2.martā, kad sākās kauja, baznīcā notika dievkalpojums. Pēc tam turp sāk nest ievainotos. Sākoties karadarbībai, neapmācītu cilvēku vidū sākās panika. Palaimējās, ka nometnē atradās bijušais leģionārs Rolands Ozols no Tilžas, kurš spēja cilvēkus nomierināt, lai saorganizētos kaujai.
Latvijā, atgūstot neatkarību, informācija par nacionālo partizānu kustību bija, mēreni sakot, skopa. Kā ir šobrīd?
– Par nacionālajiem partizāniem, godīgi sakot, uzzināju, kad sāku strādāt muzejā. Jā, padomju laikos šis periods bija mērķtiecīgi aizmirsts, turklāt partizāniem piedēvēja arī dažādas zvērības. Ja paskatāmies laikrakstu “Latgales Zemnieks”, kuru izdeva Viļakā, acīmredzams, ka partizānus pozicionēja kā bandītus. Pirmās norādes Stompaku purvā parādījās, šķiet, tikai pirms aptuveni 20 gadiem, pateicoties Zigfrīdam Berķim. Tolaik pieejamība bija nekāda, arī vietējie iedzīvotāji par to maz ko zināja. Jauniešiem cenšamies pastāstīt, ka kara laikā ir ļoti grūti izšķirt un saprast, kas ir labie, kas – sliktie. Nacionālie partizāni, cīnoties par brīvību, izmantoja dažādus līdzekļus, piemēram, uzbrūkot vēlāk ciema padomēm, kolhoziem, veikaliem. Tāpat bija arī tādi, kas izlikās par nacionālajiem partizāniem. Cilvēkiem nereti bija neizpratne, kas ir kas? Stompaku kaujas apstākļus ir pētījuši vēsturnieki Zigmārs Turčinskis un Inese Dreimane. Ļoti pietrūkst dzīvesstāstu. Ļoti ceram, ka Z.Turčinskis uzrakstīs atsevišķu grāmatu par Stompakiem. Šonedēļ, 1.martā, bērniem Stompakos būs jāmeklē paslēpti nacionālo partizānu atmiņu fragmenti. Piemēram, bija kāds kluss partizāns, kurš stresainā situācijā spēja visiem visu izskaidrot. Tāds cilvēks vienmēr ir bijis zelta vērtē.
Kāds varētu būt Jūsu segvārds?
– Interesants, savdabīgs jautājums. Varbūt “Latvija”, kaut kā tā.
Balvu novada deputāts Aldis Bukšs intervijā “Vadugunij”, spriežot par Stompaku nozīmīgumu, atzina, ka, viņaprāt, mēs izpurgājam mūsu potenciālu... Tas nav pārmetums muzejam, bet novada vadībai.
– Mums reāli nav cilvēkresursu.
Kāds ceļš ejams?
– Jābūt cilvēkam vai cilvēku komandai, kas ar to mērķtiecīgi strādā. Mēs, muzejs, plānojam kādreiz iesniegt “Latvijas skolas somai” Stompaku stāstu-saturu. Vienlaikus saprotam, ka mēs fiziski to nespēsim izdarīt, jo muzeja pamatdarbā esam divi cilvēki.
Kā vērtējat nometnes iekārtojumu?
– Manuprāt, ar trīs bunkuriem pietiek.
Un tik un tā izskan pārmetums, ka tur nav satura...
– Tas prasa laiku, turklāt Stompaku nometnē bunkuru iekārtojums bija askētisks. Protams, būtu lietderīgi ievietot kādus priekšmetus vai apģērbus. Paldies Dzintaram Dvinskim un viņa “Abrenes istabām”, ka viņš saglabā šo vēstures daļu, kur savulaik čekas vīri spīdzināja cilvēkus. Jāpiebilst, ka Dz.Dvinskim ir plaša Otrā pasaules kara ekspozīcija. Tā ir unikāla iespēja, ka mēs strādājam komandā, kad kopā rodas vēl spilgtāki stāsti, tostarp izmantojot karavīru formas tērpus. Uzskatu, ka Stompaki jāuzsver ne tikai vēsturiskajā aspektā, bet arī kā dabas daudzveidības objekts. Tātad jābūt cilvēkam, kurš ar to strādātu.
Kādus secinājumus jaunieši, Jūsuprāt, izdara pēc Stompaku nometnes apmeklēšanas?
– Pasaule ir mainīga. Vēsture ir bijusi dažāda, tāpēc jāspēj būt uzmanīgiem un uzticīgiem savai valstij. Parasti cilvēki, kas atnāk uz Stompakiem, ir zinoši. Viņiem interesē mūsu – Ziemeļlatgales – konteksts. Jāsecina, ka, izejot no purva, daudzi izdara secinājumus, ka slēpšanās mežā nav tikai jautājums par savas dzīvības glābšanu.
Kurš fakts Jūs ir visvairāk uzrunājis?
– Mani vienmēr ir fascinējušas Domicellas Pundures atmiņas, arī par bunkuru iekārtojumu, sadzīves apstākļiem. Ļoti interesantas atmiņas ir par 2.marta kauju, jo tobrīd nacionālie partizāni bija patiesi pārsteigti, ka viņus naidnieks ir atradis. Sākotnēji bija apjukums, kamēr atkāpās līdz maizes ceptuvei. Pēc tam viņi pārvarēja izbīli, saņēmās, un tam vajadzēja noteikti arī spēku, tostarp gara spēku. Viņi nepadevās čekas karaspēkam. Varam tikai apbrīnot nacionālo partizānu drosmi.
Vai mēs mūsdienās spētu pārvarēt bailes?
– Tas, kā jau iepriekš minēju, ir grūts un individuāls jautājums. Uzskatu, ka jauniešiem karadienests ir vajadzīgs, lai nesalūztu stresa situācijās.

 

FAKTI
* 1945.gada 2.martā Stompaku purvā nometnei uzbruka gandrīz pustūkstoti liela NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāta) vienība. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 nacionālie partizāni, bet pretinieks zaudēja 46 kaujiniekus. Taču lielākajai daļai purva vidū ielenkto nacionālo partizānu puteņainā marta naktī izdevās izlauzties un nelielās grupiņās izklīst Liepnas un Grīvas mežos.

* Purvainā un akačainā apvidus dēļ apmetne bija grūti sasniedzama, tāpēc te tika sapulcēts lielākais partizānu skaits vienā vietā – apmēram 350 cilvēki. Tajā bija 24 bunkuri un vairākas virszemes būves – divi staļļi 30 zirgiem, pārtikas noliktava, maizes ceptuve un baznīca.

Kā tas sākās?

Par tautā saukto Staņislava pieminekli Balvos, kas vairākkārt gāzts un augšāmcēlies, stundām stāstīt, šķiet, varētu Anna Āze. Viņa, pētot Latgales partizānu pulka vēsturi, arī pieminekļa vēstures līkločus, ir skaitījusi pat akmeņu rindas, kā arī skrupulozi pārbaudījusi dažādus faktus. Patiesībā ieskats Latgales partizānu pulka vēsturē, mītu un patiesību vētīšana, pieminekļa ceļš līdz mūsdienām vērtējama kā ceļamaize ikvienam, īpaši jaunajai paaudzei...

Neatkarības kara laikā, kad Latgale vēl nav atbrīvota, pēc mobilizācijas izsludināšanas sarkanarmijā, lai aizsargātu sevi un ģimenes, mājas, dzimto novadu no padomju varas terora, Balvu apkaimē sākās zaļo partizānu pulciņu veidošanās.
Partizāni meklēja ieročus, kas paslēpti šķūņos, ierakti zemē, atbruņoja lielinieku atbalstītājus un karavīrus, kā arī pirka tos. 3.jūnijā, apvienojoties Balvu, Silakroga, Rugāju, Orlovas, Kupravas un Sudarbes partizānu pulciņiem, tiek nodibināta Balvu partizānu nodaļu. No šī brīža komandiera virsleitnanta Jāņa Vīndedža vadībā tiek veiktas koordinētas kaujas darbības pret Padomju Krievijas sarkanarmijas daļām. Pēc mēneša tiek nodibināts Latgales partizānu pulks. Pulka pirmsākumā ir 813 brīvprātīgie karavīri. Jūlijā vidū Latgales partizānu pulks notur pozīcijas Augustova–Sudrabe–Orlava–Borovka–Lielais purvs–Silakrogs–Kuprava (apdzīvotu vietu nosaukumi 1919.gadā).
Tā kā vīru skaits pulkā strauji aug, septembra beigās jau ir ap 2000 karavīru, notiek pulka pārorganizācija un izveido trīs bataljonus. Komandieris pulkvežleitnants Jānis Skujiņš LPP raksturo kā pašas tautas radītu un uzturētu pulku.
No 1919.gada 31.oktobra līdz 7.novembrim pulks bija atbrīvojis pat Viļaku, bet pārāk lielā sarkanarmijas pārspēka dēļ bija spiesti atkāpties līdz Stompakiem. Pulka veikums novembrī ir ļoti nozīmīgs Latvijas armijai. Karavīri nosargā Austrumu frontes Ziemeļu sektoru laikā, kad Latvijā tiek izcīnītas izšķirošās kaujas pret Bermonta karaspēku, lai vēlāk sekmīgi tiktu atbrīvota visa Latvijas teritorija. 1920.gada janvārī pulks piedalījās Pokševas, Šķilbēnu augstienes, Baltinavas, Kārsavas, Skangaļu, Purmalas, Abrenes, Augšpils atbrīvošanā.

Izpētes ceļam gala nav

 

Laikā, kad rakstīju atmiņu burtnīcu “Jānis Pilmanis. Brīvības cīņu dalībnieks, stiprinieks”, es neiedomājos, ka vēl ir cilvēki, kuri atceras Balvu spēkavīru ne tikai no citu atmiņu stāstiem, bet dzīvē ir arī satikušies un komunicējuši. Atmiņu burtnīcā par pieminekļa tapšanas gaitu aprakstīju informāciju saistībā ar J.Pilmaņa darbu pieminekļa pamatnes veidošanas procesā, ar kuru vēlos padalīties.

Muzeju nakts sirsnīgā gaisotnē Balvos ir pagājusi, saņēmu daudz pateicības no lasītājiem. Pamanu, ka 1938. gada augustā žurnālā “Atpūta” publicētā foto “Balvos atklāts piemineklis Latgales partizāniem” pieminekļa pamatnē ir vairāk akmeņu rindu nekā “Atmiņu burtnīcā” 19.lpp (foto – no Balvu muzeja krājuma). Divas fotogrāfijas, abās Balvu Staņislavs, bet pamatnes atšķiras. Daudzi uzskatīja, ka 1943.gada 20.jūnijā atjaunotajam piemineklim pamatnes nebija, kaut arī J.Teibe rakstīja: “...gan uz zemāka postamenta.” “Tēvija” (23.06.1943.) raksta: “Latgales novada komisārs H.Riecken’s saka: “Mūsu priekšā uz jaunas pamatnes stāv tas pats vecais partizāns, it kā teikdams, ka šinī tautā vecais cīņas gars pret austrumiem palicis līdz pat šai dienai.” Arvīds Šnepers grāmatā “Latgales partizānu pulkam – 80” 30.lappusē raksta: “1941.gadā, kad sarkanarmija atkāpjas un Latviju okupē vācu karaspēks, pieminekļa skulptūra, ko vietējie iedzīvotāji bieži vien dēvē Staņislava vārdā, atkal atgriežas savā vietā. Sākumā tas tiek nostādīts uz zema pamata, bet vēlāk tiek atjaunots arī postaments, kā tas arī ir paredzēts.” Fotogrāfijās ir labi saskatāmas atšķirības starp 1933.gadā J.Pilmaņa celto pieminekļa pamatni un 1943.gadā K.Jansona vadībā celto pamatni. J.Pilmaņa celtajā pamatnē ir vairāk akmeņu rindu, tas bija par aptuveni vienu metru augstāks nekā K.Jansona vadībā celtais. Laukakmeņu krāsa citādāka, arī meistara rokraksts atšķirīgs. Šis atklājums pierāda, ka arī 1943.gada 20.jūnijā atklātajam piemineklim bija uzmūrēta pamatne. Žurnāls “Laikmets” (12.11.1943.) publicē foto “Sargātājs partizāns” Balvos, bet publikācijā ir izmantota 1938.gada 14.augustā atklātā pieminekļa fotogrāfija. Es ne vienā publikācijā neatradu K.Jansona vadībā celtā pieminekļa foto, bet tās ir saglabājušās pie cilvēkiem, Balvu Novada muzejā un Balvu Valsts ģimnāzijas muzejā.
“Brīvajā Zemē” (16.08.1938.) ir ne tikai izsmeļošs raksts par Brīvības cīņām Balvu un Viļakas apkaimē, bet arī apraksts par partizānu J.Pilmani. Zem fotogrāfijas ir rakstīts: “Kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis Balvu svinībās apmeklēja partizānu varoni Pilmani, kas, kaut slims, bija arī ieradies pie atklātā pieminekļa. Blakus stāv Balvu pilsēta “galva” Kārlis Lācis, policijas priekšnieks Lūsis, partizāns, atvaļinātais virsleitnants Burmeistars, bijušais Latgales partizānu pulka komandieris pulkvežleitnants Jānis Skujiņš sasveicinās ar sēdošo partizānu J.Pilmani.” Pašam J.Pilmanim arī bija šāda fotogrāfija, diemžēl tas, kurš palūdza meitai Grietai fotogrāfiju, tā arī neatdeva. Bet “Latvijas Militārajā Hronikā” 2013.gada jūnijā rakstīts: “Daudzi no viņiem bija izgājuši cauri Krievijas pilsoņkara un Latvijas brīvības cīņu ugunīm. Šajā sakarā nevar neminēt interesantu faktu: 1938.gada 14.augustā, atklājot Balvos pieminekli Latgales partizānu pulka karavīriem (tautā saukto “Balvu Staņislavu”), ģenerālis Jānis Balodis īpaši uzrunāja Balvu apkārtnes spēkavīru, Latvijā un Rietumeiropā pazīstamo bokseri Vili Klesbergu, kuru tēlnieks izraudzījis par pieminekļa prototipu.” Šajā rakstā patiesībai atbilst izceltā teikuma daļa. V.Klesbergs piedzima 1904.gadā Sanktpēterburgā, Latvijā kopā ar ģimeni atgriezās tikai 1921.gadā. Viņš dzīvoja Cēsīs, bija ne tikai tēlnieka kaimiņš, bet arī draugs. Nevienā publikācijā nav minēts, ka viņš būtu ieradies atklāšanas svinībās. Ģenerālis J.Balodis uzrunāja Balvu apkārtnes spēkavīru, partizānu J.Pilmani. Šis fakts pieminēts gandrīz katrā avīzē. J.Pilmanis nodarbojās ar laušanos (grieķu-romiešu cīņām). Cik zināms, lauzās arī ar igauņiem. Neatkarības kara laikā bija sadraudzējies ar igauņu karavīriem, viņi daudz palīdzēja gan Balvu puses zaļajiem pulciņiem, gan Latgales partizānu pulka karavīriem cīņā pret sarkanarmiju.
Mīti par spēkavīru, akmeņkali un partizānu J.Pilmani turpinās jau 100 gadu garumā, un domāju, – šim nerimtīgajam izpētes ceļam gala nav.

 

FAKTI

Latgales partizānu pulks un piemineklis laika griežos
1918.gada decembrī Balvu apkaimē sākās zaļo pulciņu veidošanās. (“Balvu Ziņas” Nr. 13, 03.07.2009.)
1919.gada 3.jūnijā partizānu pulciņi apvienojās Balvu partizānu nodaļā, komandieris virsleitnants Jānis Vīndedzis (1892 – 1926). (“Latgales Vēstnesis” Nr. 98, 17.08.1938.)
1919.gada 5.jūlijā uz Balvu partizānu nodaļas pamata tiek nodibināts Latgales partizānu pulks, komandieris virsleitnants Jānis Vīndedzis. (LVVA – 3599 f., 1.apr., 2.l., l.lpp.)
1919.gada 25.septembrī par Latgales partizānu pulka komandieri tiek iecelts pulkvežleitnants Jānis Skujiņš (1897 – 1942). (https://lkok.com)
1922.gada 1.aprīlī Latgales partizānu pulku izformēja un iekļāva 3. Latgales kājnieku divīzijas 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā. (https://lv.m.wikipedia.org)
1924.gada 28.decembrī bijušie Latgales partizānu pulka karavīri sapulcē nolemj Balvos celt pieminekli kritušajiem cīņu biedriem. (“Daugavas Vēstnesis” Nr.3, 16.01.1925.)
1927.gada 5.jūnijā svinīgos apstākļos tiek iesvētīts Pieminekļa laukums. (“Latvijas Kareivis” Nr. 126, 09.06.1927.)
1928.gada 3.jūnijā svinīgos apstākļos tiek ielikts pamatakmens Latgales partizānu pulka kritušo karavīru piemineklim Balvos. (“Latvijas Kareivis” Nr.124, 06.06.1928.)
1933.gada rudenī Jānis Pilmanis (1883 – 1942), Neatkarības kara dalībnieks, pats apņemas un uzmūrē pieminekļa pamatnes lielāko daļu. Tās augstums – 5 metri, pamatnes priekšpusē, gaišā krustā uzraksts: “Latgales partizānu pulka kritušiem karavīriem 1919 - 1920.” (“Lāčplēsis” Nr. 6, 1938.)
1938.gada 14.augustā svinīgos apstākļos tiek atklāts piemineklis Latgales partizānu pulka kritušiem karavīriem. Pieminekli atklāj kara ministrs, ģenerālis Jānis Balodis (1881 – 1965) un to iesvēta Latviešu strēlnieku brigādes pulku mācītājs Pēteris Apkalns (1882 – 1942). Tēlnieks Kārlis Jansons (1896 –1986) veidoja pieminekļa galveno daļu – skulptūru “Sargājošais partizāns”. (“Latgales Vēstnesis” Nr. 89, 17.08.1938.)
1941.gada 5.aprīlī notiek Abrenes apriņķa izpildu komitejas sēde, protokols Nr.26, paragrāfs 10. Apriņķa izpildu komiteja vienbalsīgi nolēma uzdot Balvu pilsētas izpildu komitejai līdz š.g. 15.aprīlim nojaukt Balvos partizānu pieminekli kā neatbilstošu laikmetam. Pavēle tiek izpildīta. (“Rēzeknes Ziņas” Nr. 31, 25.04.1942.)
1941.gada 3.jūlijā bijušie Latgales partizānu pulka karavīri tēlnieka K.Jansona “Sargājošā partizāna” skulptūru novieto Pieminekļa laukumā. (“Rēzeknes Ziņas” Nr. 31, 25.04.1942.)
1943.gada 20.jūnijā svinīgos apstākļos tiek atklāts tēlnieka K.Jansona vadībā atjaunotais piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem. Pamatnes augstums – aptuveni 4 metri. (“Tēvija” Nr. 145, 23. 06.1943.)
1945.gada rudenī piemineklis tiek nojaukts. Oficiāli apstiprinājuma tam nav, bet ir G.Cakares, J.Teibes un citu laikabiedru atmiņas. Arī Irēna Šaicāne grāmatā “Balvi – pilsēta ezeru krastos” 232. lappusē šo faktu apstiprina.
1993.gada 11.novembrī tiek atklāts atjaunotais piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem. (“Vaduguns” Nr. 90, 17.11.1993.)
Pamatnes priekšpusē, gaišā krustā uzraksts: “Latgales partizānu pulka kritušiem karavīriem 1919 – 1920.” Pieminekļa pamatnes aizmugurē uzraksti: “Atjaunots, godinot arī 1940.g. – 1954. g. Latgales nacionālās brīvības cīnītājus. Veidoja K.Jansons 1938.gadā, atjaunoja A.Jansons un I.Folkmanis 1993.gadā.”
2020.gada 15.decembrī tiek sākti pieminekļa renovācijas darbi. Lai atjaunotu pamatni, tiek noņemta skulptūra, vēlāk nojaukta arī pamatne. (“Vaduguns” Nr.76, 05.10.2021.)
2021.gada 28.septembrī skulptūra tiek novietota atpakaļ uz atjaunotās pamatnes. (“Vaduguns” Nr.76, 05.10.2021.)
2020.gada 26.septembrī piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem iekļauts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta. Pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 9285. Iekļaušanas dokumenta Nr. 2.5-1-152. Piemineklis Latgales partizānu pulka karavīriem Balvos, Partizānu ielā – 4. (https://mantojums.lv/cultural-objects/9269)

Pieminekļa celšanas ideja sākās pirms 100 gadiem

 

“Daugavas Vēstnesis” (06.03.1925.) publicē: “Brāļu kapu komitejas Balvu nodaļa pagājušā gada 21. septembrī noturēja savu pirmo sēdi un nolēma... godāt Balvu apkārtnē kritušos partizānus, stādot kritušo varoņu birzi vai arī ceļot pieminekli.”
1924.gada 28.decembrī notikušajā bijušo Latgales partizānu pulka karavīru sapulcē tiek nolemts celt pieminekli. Līdzekļu vākšanai tiek ievēlēta komisija deviņu cilvēku sastāvā. Pieminekļa celšanu atbalstīja Abrenes apriņķa iedzīvotāji, ziedojot lielāko daļu naudas līdzekļu. Pieminekļa izveide ilga četrpadsmit gadus.
Pēc pieminekļa laukuma iesvētīšanas 1927.gada 5.jūnijā tiek organizēts gājiens ar ziediem un vainagiem uz Steķentavu, 3 km gājienā no Balvu centra, kur bija guldīti Atbrīvošanas karā kritušie partizāni.
“Latvijas Kareivis” (06.06.1928.) publicē: “Pēc tam Latgales partizānu pulka karavīru biedrības priekšnieks Greble nolasa aktu par pamatakmens likšanu, kuru paraksta atv. leitn. Greble, ģen. Berķis, pulkv. leitn. Skujiņš, L. p. p. biedrības Bolvu nodaļas priekšnieks rez. leitn. K.Lācis, Bolvu pilsētas galva Smurģis un Bolvu pagasta valdes priekšsēdētājs Boževnieks. Ģen. Berķis aktu iemūrē pamatakmenī, atzīmējot partizānu pulka nopelnus Latvijas atbrīvošanā un uzaicinot latgaliešus būt arvien nomodā par savu tēviju.”
Abrenes apriņķa iedzīvotāji, kuri ar zirgu dodas darīšanās uz Balviem, tiek aicināti atvest laukakmeņus no laukiem, kuros cīnījās Latgales partizānu pulka karavīri. Pamazām Balvos pieminekļa laukumā tiek savesti laukakmeņi. Akmeņkalis un spēkavīrs J.Pilmanis, dzirdot Balvu pilsētas vadības nemitīgo gaušanos par līdzekļu trūkumu, pats apsola un apņemas uzcelt pieminekļa pamatni. Viņš visu dara rūpīgi. Pirms mūrēšanas darbu uzsākšanas akmeņus vajadzīgajā lielumā sašķeļ un sakrauj kaudzēs.
Pieminekļa pamatni viņš uzcēla tajā vietā, kur 1919.gada 31.maijā bija uzstādījis ložmetēju un apšaudījis bēgošos sarkanarmijas karavīrus. Pamatnes celšanas beigu posmā viņam bija arī palīgi, diemžēl precīzāku ziņu nav. 1933.gada rudenī no skaldītajiem laukakmeņiem uzceltā piecus metrus augstā pieminekļa pamatne bija viņa veltījums tiem 200 kritušajiem zaļajiem partizāniem un Latgales partizānu pulka karavīriem, ar kuriem viņš kopā cīnījās pret iebrucējiem pašos Latvijas valsts pirmsākumos.
Publikācijas preses izdevumos vai ziņas arhīva materiālos par pieminekļa pamatnes uzcelšanu ne es, ne vēstures maģistre, daudzu vēsturisku grāmatu autore Irēna Šaicāne, neatradām.
“Brīvā Zeme” (14.01.1938.) publicē: “Izbūves projektu bija gatavojis pazīstamais tēlnieks Kārlis Jansons no Cēsīm. ...un tagad jau galvenā daļa “Sargājošais partizāns” – ap četrus metrus garais, ģipsī atlietais tēla modelis nosūtīts Somijas Valsts vara lietuvei tēla atliešanai bronzā.”
Tēlnieks K.Jansons pieminekļa Latgales partizānu pulka karavīriem skulptūrā atveidojis vispārinātu Latgales partizāna tēlu. Tas ir tērpts šinelī, bet kājās apautas pastalas, ar patronjostu ap vidu, bet kailu galvu. Turot šauteni labajā rokā, tas modri vēro Latvijas valsts austrumu robežu. “Sargājošais partizāns” ir kā simbols dzīvajiem cilvēkiem, kuri šobrīd aizsargā Latvijas valsts brīvību.
Bijušais Sitas mežniecības mežzinis Jānis Teibe man rakstīja: “Laukuma apstādījumus projektēju es, bet būves – būvtehniķis Koļesņikovs.”
Pirms “Sargājošā partizāna” skulptūras uzstādīšanas uz pieminekļa pamatnes pirmā pamatnes akmeņu rinda un apmalīte tika apbērtas ar zemi. Tādējādi tika izveidots paaugstinājums. 1938. gada 10. augustā Balvos tiek atvesta trīs tonnas smagā un 4m augstā “Sargājošā partizāna” skulptūra.
No J.Teibes vēstules: “Pieminekli atklāja 1938.gada 14.augustā – svētdienā. Pēc manas iniciatīvas šajā dienā atveda arī kādreizējo partizānu Jāni Pilmani, kurš Balvu apkārtnē bija visai populārs cilvēks, par kura spēku stāstīja, rakstīja avīzēs un kurš bija pelnījis, lai piedalītos šajās svinībās... Atklāšanas dienā Balvu pilsētas parkā notika brīvdabas teātra izrāde – Voldemāra Zonberga “Degošās sirdis”. Mani nosēdināja pie vienas ieejas pārdot biļetes. Pārdevu 208 biļetes par vienu latu gabalā. Ieejas bija vairākas. Atceros ģenerāļa J.Baloža teikto pieminekļa atklāšanas laikā: “Karavīri, partizāni un tauta bija viens. Visi vienu domu domāja, vienu darbu darīja.”
Tolaik rakstīja, ka tas ir viens no skaistākajiem pieminekļiem Latvijā, kas celts kā pateicība Atbrīvošanas karā kritušajiem. “Ekonomists” (01.08.1939.) raksta, ka Celtniecības izstādē, idejisko celtņu pieminekļu nodalījumā, izstādīts piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem Balvos.
1940.gada 17.jūnijā Padomju Savienība – Sarkanā armija – okupēja Latviju. Sākās apcietināšanas, represijas, īpašumu atsavināšana. 1941.gada aprīlī Padomju varas pārstāvji pieminekļa pamatni saspridzināja, bet partizāna skulptūru aizvilka uz milicijas nodaļas pagalmu. Daudzi laukakmeņi tika saspridzināti, sarkanajiem meklējot paslēptos dokumentus. Liela daļa akmeņu tomēr vēl tika saglābti. Tas redzams arī fotogrāfijā. G.Cakares atmiņas: “Pirms pieminekļa pamatnes celtniecības tēvs dokumentus par pulka karavīriem sabāzis pudelē un ieracis zemē zem pamatnes.” Šo gadījumu atcerējās vēl citi cilvēki. Kārlis Akmentiņš teica: “Ja tos sarakstus atradīs, tad būs beigas!” Bet neatrada, jo ieraka pats Pilmanis!
Vācu okupācijas laikā “Rēzeknes Ziņās” ( 09.06.1943.) tiek lūgti ziedojumi, lai varētu atjaunot pieminekli Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem Balvos. 1943.gada 20.jūnijā Balvos divkārši svētki. “Daugavas Vēstnesis” (16.06.1943.) publicē: “Abrenes apriņķa otrie Dziesmu svētki apvienoti ar Latgales partizānu pulka kritušo karavīru pieminekļa atklāšanas svinībām un notiks 20.jūnijā Balvos. Svinību programma sekojoša: plkst. 16.00 atjaunotā pieminekļa atklāšana, kurā piedalīsies arī Daugavpils novada komisārs H.Riecken’s un latviešu pašpārvaldes pārstāvji. Pieminekļa iesvētīšanu izdarīs latviešu karavīru mācītājs A.Liepiņš; plkst. 17.30 – dziedātāju parādes gājiens; plkst. 18.30 – Dziesmu svētku koncerta sākums. Virsdiriģents Teodors Reiters.” Dziesmu svētkos piedalās pāri par 750 dziedātāju. Skanēja Lielvācijas himna un latviešu Tautas lūgšana, un kori dzied un dzied gandrīz divas stundas.
J.Teibe raksta: “Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Balvos 1944.gada 30.jūlijā atkal radās jauni partizāni, kas negribēja iet karot pret saviem tautas brāļiem Kurzemē. 1945.gada jūlijā manā Sitas mežniecībā mežsarga Kravaļa apgaitā nodevības dēļ daudzi jaunekļi krita kaujā pret sarkanajiem. Vēlāk tos salika zaļā “Stasa” pakājē apskatei ar nodomu, lai iedzīvotāji ziņotu, kas tie par puišiem. Tur bija arī mani mežstrādnieki: no Silaciema – Spičku dēls un Krima dēls, no Lāčugabaliem – Leišavnieka dēls.”
Gan J.Teibe, gan G.Cakare atcerējās, ka pieminekli otrreiz nogāza padomju varas pārstāvji 1945.gada rudenī, arī Irēna Šaicāne 2009.gadā izdotajā grāmatā “Balvi – pilsēta ezeru krastos” 232.lappusē raksta: “Kāds atmiņu stāstījums liecina, ka partizāna skulptūra nogāzta 1945.gada rudens pusē (tad jau izpildkomitejas priekšsēdētājs A.Kampernauss – I. Š.), laikam bija domāts to noslīcināt ezerā, jo skulptūra bijusi aizgādāta parkā, kur uzkalniņā nostāvējusi apmēram divus gadus, tad martā vai aprīlī, jo vietām bijis vēl sniegs, tika aizvilkta uz dzelzceļa staciju. Dobji skanējusi tuvākā apkārtne, partizāna skulptūra pat ieķērusies tilta margās. Balvu stacijā tā ar lielām pūlēm novietota uz mazas platformas, kāds strādnieks cieta negadījumā, nācās to vest uz slimnīcu. Gulbenes depo “Staņislavam” esot nogrieztas rokas, lai varētu virpot bronzas detaļas.”
“Vaduguns” (06.08.1988.) publicē Latvijas kultūras fonda un Vides aizsardzības kluba aktīvistu Pētera Korsaka un Jura Dobeļa rakstu, kurā tiek atgādināts par pieminekļiem Balvos un Viļakā. Ir lūgums mutiski vai rakstiski sniegt ziņas par pieminekļiem, kas celti 1919. – 1920. gadā kritušajiem Latvijas valsts aizstāvjiem. Atsaucība bija liela, pat no ārzemēm rakstīja. Nostāsti par skulptūras “Sargājošais partizāns” tālāko likteni: noslīcināts Balvu ezerā, aprakts Celmenē, aizvests uz Abreni un tur nogremdēts purvā, aizvests un pārkausēts, aizvests uz Baltkrieviju un tur uzstādīts kā sarkanarmijas partizānu piemineklis, aizvests uz Bulgāriju un tur uzstādīts. Visi meklējumi pagājušā gadsimta 90.gados bija nesekmīgi.
“Balvu Lapā” (10.11.1993.) rakstīts, ka “skulptūra “Sargājošais partizāns” tika atlieta bronzā Ars Monumental darbnīcā Tallinā pēc tēlnieku Andreja Jansona (1937– 2006) un Ivo Folkmaņa veidotā ģipša modeļa. Pamatni cēla Pēteris Kravalis (1954 – 2016), akmens apstrādes akmeņkalis no Naudaskalna. Pamatnes priekšpusē, krusta daļā, izmantots no Karēlijas vests akmens, bet laukakmeņi pamatnei sameklēti Balvu apkārtnes laukos”. P.Kravalim palīdzēja Jānis Klucis un Ainārs Ivanovs. J.Kravalis 1993.gadā pieminekļa pamatni atjaunoja pēc 1938.gada fotogrāfijām, kurās divas akmeņu rindas nav saskatāmas fotogrāfijās, tāpēc atjaunotās pamatnes augstums ir 4,73 metri. Latvijas valsts ir nesen kā atjaunota. Izejmateriāli pamatnes celtniecībai grūti nopērkami. P.Kravalis atceras: “Tagad, pēdējās dienās, pie pamatnes strādā vairāki bijušie KUKa strādnieki. Javu maisām ar lāpstām un augšā stiepjam ar spainīšiem.” Gandrīz 30 gadu laikā pieminekļa pamatni bija bojājis laika zobs, tāpēc bija nepieciešama tās pārbūve. Pieminekļa renovācijas darbus 2021.gadā veica būvniecības uzņēmums SIA “5V”.
Lai mums ir vēlme pēc 100 gadiem iestādīt bērzu birzis Atbrīvošanas karā kritušo varoņu piemiņai!

Patriotisma gars netika salauzts

 

2021.gada 22.aprīlī Saeima nodeva izskatīšanai Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai piecu deputātu iesniegtos grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, kas noteiktu 2.martu par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu. Viens no idejas autoriem Andris Kazinovskis atgādina, ka, pieminot latviešu tautas pretošanos padomju okupācijas varai 50 gadu garumā, ir vienlīdz svarīgi atbilstoši novērtēt kā nevardarbīgo, tā arī bruņoto pretošanos.

Andris Kazinovskis: “Gan padomju varas gados, kad to objektīvi pētīt vispār nebija iespējams, gan arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas tieši bruņotā nacionālā pretošanās joprojām netiek pienācīgi novērtēta un pētīta. Latvijas nacionālo partizānu karā (1944.-1956.), kurā piedalījās ap 14 000 cīnītāju, ļoti nozīmīga loma bija Latgalei, kur, kā pirmajā padomju varas okupētajā Latvijas teritorijā, jau 1944. gada vasaras nogalē sākās bruņotā pretošanās. Atzinība mūsu nacionālo partizānu varonīgajai cīņai nāca tik nepiedodami lēni un vēlu, ka tikai 2017. gada 3. maijā ar Viestura ordeni tika apbalvoti pirmie divi bruņotās nacionālās pretošanās dalībnieki no pāris desmitiem tad vēl dzīvajiem nacionālajiem partizāniem.
Latviešu tautas vēsturiskajā atmiņā tieši mūsu nacionālo partizānu (mežabrāļu) cīņas ir saglabājušās kā pretošanās simbols – nozīmīgākā nacionālās pretošanās forma, kas ilga 12 gadus. Jāatzīmē, ka nacionālie partizāni nepārstāvēja ne vācu, ne padomju okupantu režīmus. Viņu mērķis bija atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti.
Īpaši asa bruņota pretošanās notika bijušajā Abrenes apriņķa, vēlāk Viļakas apriņķa teritorijā Ziemeļlatgalē. Iespējams, tas saistīts ar Abrenes apriņķa daļas pievienošanu padomju Krievijai. Nepārprotami nozīmīgāka nacionālo partizānu kauja 1945.gada 2.-3.martā notika Viļakas apriņķa Stompaku purva salās, kas ir lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē. Ap 350 Latgales mežabrāļi komandiera Pētera Supes vadībā izcīnīja smagu kauju ar uzbrūkošā čekas karaspēka skaitlisko pārspēku, paliekot nesakauti, un, organizēti atkāpjoties, izvairījās no draudošā aplenkuma un papildus zaudējumiem.
Neatkarīgi no reliģiskās vai tautības piederības daudzi bijušās Latvijas brīvvalsts pilsoņi pēc padomju karaspēka Latvijas okupācijas izvērsa sīvu bruņotu pretošanos. Piemēram, Stompaku kaujā piedalījās krievu tautības puiši no Bubnu ciema Linavas pagastā. Šis pagasts, kā arī vēl pieci pagasti un Abrenes pilsēta tobrīd jau atradās padomju Krievijā. Ar laiku čekas pārspēks darīja savu. Tomēr patriotisma gars, ilgas pēc Latvijas valsts neatkarības mūsu tautai netika salauzts. Lai arī 1991.gadā Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, bet tikai pēc 30 gadiem, 2021.gada 16.jūnijā, LR Saeima pieņēma likuma grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, nosakot 2.martu par Nacionālo partizānu bruņotas pretošanās atceres dienu.
Īpaši svarīgi ir pieminēt nacionālo partizānu pretošanās cīņas okupantu režīmam tieši šobrīd, kad notiek ukraiņu tautas cīņa par savas valsts neatkarību.”

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (23.02.2024.)

Lai puķi dabūtu, ir jānoliecas

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fona, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Lielākais izaicinājums – vienmērīga novada attīstība

 

Kur atrodas Sigulda, šķiet, Latvijā zina visi, jo Sigulda novērtēta kā viena no desmit noslēpumainākajām pilsētām Eiropā ar vilinošākajiem tūrisma ceļa mērķiem. Te ir kalni, alas, pilis, visiem zināmā bobsleja un kamaniņu trase, dzelzceļš un starptautiska automaģistrāle. Ne velti novada sauklis ir “Sigulda aizrauj!”. Kā cilvēki dzīvo Siguldas novadā, ar kādiem izaicinājumiem ikdienas darbā jāsastopas, par to saruna ar Siguldas novada pašvaldības priekšsēdētāja vietniekiem Kristapu Zaļo un Linardu Kumski.

Kopš 2009. gada jau esam piedzīvojuši divas administratīvi teritoriālās reformas. Runājot par tām, Siguldas novadu var minēt kā veiksmīgu piemēru?
K.Zaļais: – Cenšamies darīt maksimumu, lai mēs būtu veiksmīgs novads. Protams, var būt ir kādi apvienotie novadi, kuri izjūt, ka kaut kā kādreiz bija vairāk. Nesen tikāmies ar Siguldas novada iedzīvotāju padomēm, kur izskanēja viedoklis par to, ka vienā vietā kultūras pasākumu ir vairāk, citā – mazāk. Siguldas novada Kultūras centra vadītāja ar skaitļiem pierādīja un pamatoja, ka šī iedzīvotāju sajūta līdz galam nav patiesa. Daļai, protams, ir uzskats, ka pirms administratīvi teritoriālās reformas zāle bija zaļāka, bet kopumā, domāju, ejam uz pareizo pusi un joprojām runājam par to, ka siguldietis ir visa Siguldas novada iedzīvotājs, ne tikai pilsētas. Viena pozitīva lieta novadu apvienošanā vērojama izglītības jomā. Skolēniem notiek sacensības, olimpiādes, pasākumi, – ja kādreiz novada līmenī piedalījās piecas skolas, tad tagad jau desmit. Tās ir jaunas draudzības, lielāka konkurence. Izglītības sfērā tas veicina pozitīvu attīstību. Administratīvi teritoriālās reformas kontekstā mums bijis arī interesantais Inčukalna un Vangažu stāsts. Tas ir unikālākais, ar ko atšķiramies no citiem.
Kas šis ir par stāstu?
K.Zaļais: – Kādreiz Inčukalns un Vangaži bija kopā. Tagad Vangaži ir Ropažu novadā, Inčukalns – Siguldas. Pašā sākumā mūzikas un mākslas skola bija viena – kopīga. Tā palika Vangažiem, bet mums nācās veidot jaunu. Šajā apvienošanās kontekstā vienmēr aktuāls bijis arī kapsētu un skolu jautājums.
L.Kumskis: – Salīdzinot ar 2009. gada reformu, pie otrās reformas ažiotāža un neapmierinātība jau bija mazāka. Protams, apvienojoties un izjaucot esošās struktūras vecajos novados, bija zināmas izmaiņas darba kvalitātē, piemēram, kapsētu uzturēšanā un apkārtnes sakopšanā. Pirmajā gadā saņēmām sūdzības no iedzīvotājiem par to, ka pasliktinājusies darba kvalitāte un apsaimniekošana, bet kopumā uz reformu skatāmies ar gaišu skatu. Iespējams, ne līdz galam kādu apmierina centralizācija, bet tāpēc iedzīvotājiem stāstām un darām visu iespējamo, lai visā novadā būtu vienmērīga attīstība. Mazliet neveiksmīgi sakrita tas, ka pie apvienošanās tika solīts, ka būs vairāk naudas, tai skaitā ceļu sakārtošanai. Diemžēl solīto nesaņēmām, tāpēc arī varbūt apmierinātība iedzīvotājiem nav tik liela, kā cerēts.
Pagājušajā gadā ieguvāt ģimenei draudzīgās pašvaldības statusu. Ar ko izpelnījāties tādu godu?
K.Zaļais: – Pie šīs balvas aizvedis ilgtermiņa rezultāts. Mums ir daudz atbalsta mehānismu ģimenēm – bezmaksas pusdienas jau no bērnudārza līdz 12. klasei, ko ģimenes ļoti izjūt un novērtē. Atbalsts daudzbērnu ģimenēm un dažādi pabalsti, kas saistīti ar nelabvēlīgām situācijām. Gribētu teikt, ka arī izglītības kvalitāte mūsu novadā ir tā, ar ko varam lepoties. Ja skatāmies pēc digitalizācijas jeb IT STEM rādītājiem, par ko tagad bieži diskutē, tad mūs novads ir top trijniekā un dažos rādītājos pat pirmajā vietā valstī. Par to pārņem liels lepnums. Protams, daba mums dāvinājusi ainaviski skaistu vietu, kur ģimenēm ir iespēja iziet ārā mežā, pastaigāt un paelpot svaigu gaisu, ko visi novērtē. Konkursa žūrija uz Siguldas novadu dodas jau vairākus gadus, un viņi pamanījuši mūsu mēģinājumus vienmērīgāk attīstīt novadu. Bet tur mums vēl ir mājasdarbi. Svarīgi ir tas, kā tu parādi sevi. Mums ļoti veiksmīgi izdevās prezentācijas sadaļa, kurā piedalījās visi kolēģi. Savu nozari prezentēja nevis priekšsēdētāja vai vietnieks, kā tas bieži notiek, bet speciālisti. Žūrija to novērtēja, un nobeigumā mēs viņiem ar virtuālajām brillēm parādījām arī nākotnes Siguldu. Ļāvām to pieredzēt, jo Sigulda ir pilsēta un novads ar lielu pagātni, ko novērtējam, un tagadni. Bet šī ir arī nākotnes pilsēta. Ģimenei draudzīgās pašvaldības statuss ir vairāku lietu kopums, kas veiksmīgi rezultējies. Patlaban strādājam pie tā, kur potenciāli varētu izmantot šo balvā iegūto finansējumu (30 tūkstošus eiro). Iedzīvotāju padomēm iedevām uzdevumu no savām kopienām uzzināt, kādas ieceres tās gribētu īstenot. Kopumā saņēmām 46 idejas, no kurām šobrīd izkristalizējušas 13 un tiks nodotas balsojumam. Līdz gada beigām noteikti ideju realizēsim.
Statistika liecina, ka Sigulda ir viena no retajām Latvijas pilsētām, kur ir dzimstības un iedzīvotāju skaita pieaugums.
K.Zaļais: – Jā, dažreiz sakām, ka pie mums ir ražīga vide, laba augsne. Protams, tas ir iepriekšminēto elementu kopums, par ko stāstīju. Mēs redzam, ka cilvēki, kuri domā par ģimenēm vai kuriem nesen piedzimis mazulis, par savām mājām izvēlas Siguldu un Siguldas novadu. Tā ir labākā dzīvesvieta Latvijā. Liela daļa mūsu iedzīvotāju strādā Rīgā, un mums ir pietiekami laba infrastruktūra, lai tur nokļūtu – vilciens, autobusi, šoseja. Atzīšos, pats esmu liels vilcienu fans, jo mans tēvs bija saistīts ar “Latvijas dzelzceļu”. Siguldā ir labs izglītības, kultūras, aktīvās atpūtas un brīvā laika pavadīšanas piedāvājums. Siguldas bobsleja un kamaniņu trasē regulāri notiek Eiropas un pasaules līmeņa sacensības. Sigulda ir viena no retajām pilsētām pasaules kartē, kurā, ikdienā staigājot pa ielu, var satikt olimpiskos čempionus vai vicečempionus. Nesen aizvadītas Pasaules Jaunatnes ziemas olimpiskās spēles, kurās no Siguldas piedalījās astoņi sportisti, vairāki no tiem izcīnīja medaļas. Mums atkal aug daudzsološa jaunā paaudze. Divas reizes gadā Siguldā notiek par sirsnīgu tradīciju kļuvušais pasākums “Esmu dzimis Siguldas novadā”, kurā pašiem jaunākajiem novadniekiem dāvinām viņa pirmo medaļu. Jauno paaudzi mēģinām radināt pie lasītprasmes un izglītošanās, jo mums tas šķiet svarīgi. Jaundzimušajam, ja viņš ar ģimeni atnāk uz bibliotēku, dāvinām grāmatu. Runājot par prasmēm, nevar aizmirst arī peldētprasmi, jo mūsu novads var lepoties ar četriem peldbaseiniem. Pievēršoties jaunajām ģimenēm, pie mums Siguldas slimnīcā ir laba dzemdību nodaļa, kuru izvēlas topošie vecāki no visas Latvijas. Tam esam radījuši labvēlīgus apstākļus, raugoties no dažādiem aspektiem. Piemēram, Siguldas slimnīcā pieejams labs pakalpojums – pediatrs sestdienās, kas bez maksas pieejams novadā deklarētajām ģimenēm. Ja brīvdienās ar bērniem kaut kas atgadās, nav jādodas uz Rīgu, speciālists ir tepat uz vietas. To vietējie iedzīvotāji ļoti novērtē. Starp citu, vai zinājāt, ka Sigulda ieņem pirmo vietu pasaulē kā pilsēta ar visvairāk iegūtām medaļām ziemas olimpiskajās spēlēs uz iedzīvotāju skaitu? Kā es teicu, esam labākā dzīvesvieta Latvijā.
Iepriekšējā novada vadītāja uzsvērusi, ka mērķis ir izveidot pilsētu par Laimes zemi saviem iedzīvotājiem. Tas izdodas?
K.Zaļais: – Laime ir ļoti relatīvs jēdziens. Līdz ar to grūti pateikt, vai visiem tas sasniegts. Tas ir līdzīgi kā izglītības jomā, kur mēs sakām, ka izglītības standarts paredz laimīgu skolēnu. Varam ilgi diskutēt, izglītība to sasniedz vai nē. Es teiktu, ka esam ceļā uz to. Sigulda, līdzīgi kā Rīga, nekad nebūs pabeigta. Ir lietas, pie kurām jāstrādā, kuras jāattīsta, jo redzam, ka varam un gribam vēl labāk.
Kas ir tas, ar ko lepojaties savā novadā?
K.Zaļais: – Tie noteikti ir cilvēki. Olimpieši, jaunie olimpieši, mūziķi un vienkārši labi cilvēki. Nesen televīzijas raidījumā “Province” rādīja ļoti labu sižetu par Mālpils iedzīvotāju. Viņš nav ne mūziķis, ne olimpietis, bet ko tikai nedara, lai attīstītos un augtu. Lēdurgā mums tik aktīva kopiena! Šogad viņi īstenos divus LEADER projektus. Cilvēki aktīvi iesaistās iedzīvotāju padomēs, izsaka idejas, līdzdarbojas. Tas ir tas stāsts, kad no sevis tikai atliek pateikt, un viss – viņi ir iekšā, gatavi realizēt un darīt. Un, ja ir šādi iedzīvotāji, tur jau arī tā laime kopumā veidojas. Vēl viena no labajām lietām saistīta ar šī brīža populāro seriālu “Pansija pilī”, kas tapis pēc Anšlava Eglīša romāna motīviem. Lepojamies ar fantastisko Anšlava Eglīša ekspozīciju, kas ir atkal stāsts par mūsu cilvēkiem, kas šeit ir bijuši, kā mēs turpinām cienīt, attīstīt un veidot viņu piemiņu. Prieks, ka Latvijas kultūras telpā caur seriālu tas tiek izcelts. Tas mūsu iedzīvotājam ir liels lepnums. Ja runājam par to, ar ko vēl lepojamies, tad jāizceļ arī dabas skaistums. Cenšamies kopt un saudzēt lietas, ko vide mums dāvājusi.
Atgriežoties pie Rīgas tematikas, galvaspilsētas tuvumu vairāk vērtējat ar plus vai mīnus zīmi?
L.Kumskis: – Viennozīmīgi ar plus zīmi, jo tas ir viens no ekonomiskās izaugsmes pamatiem un reizē arī izaicinājums. Mums jābūt konkurētspējīgam kultūras piedāvājumam, lai iedzīvotāji var gan braukt priecāties uz Rīgu, gan skatīties filmas un izrādes pie mums. Arī skolām jābūt konkurētspējīgām. Darbavietas ir tā joma, kas nākotnē būtu jāattīsta vairāk, aicinot iedzīvotājus ne tik daudz doties uz Rīgu, bet palikt un strādāt šeit – uz vietas. Vēl viens liels pluss ir tas, ka lidosta ir Rīgā, un tūristi bieži vien kā vienu no tūrisma galamērķiem izvēlas Siguldu, jo tas ir tuvu Rīgai un te ir pietiekami laba vilcienu un autobusu satiksme.
K.Zaļais: – Rīga mums neļauj gulēt un atslābt, kaut gan no galvaspilsētas esam pietiekami labā attālumā – ne par tuvu un ne par tālu. Izaicinājums, lai cilvēki tomēr paliktu strādāt pie mums. Redzam, ka daudzi, kas pārceļas uz dzīvi Siguldas novadā, var strādāt no mājām. Attiecīgi, ja cilvēks Siguldā dzīvo, strādā, var aiziet no mājas pasēdēt kādā kafejnīcā, tas ir viens liels potenciāls attīstībai. Viennozīmīgi, uzņēmējdarbības nozarē mums ir, kur augt un attīstīties.
Esat viena no pirmajām pašvaldībām Latvijā, kurai izdevies izveidot novadā deklarētā iedzīvotāja identifikācijas karti. Tā sevi attaisnojusi?
K.Zaļais: – Zinu, ka kolēģi citos novados arī mēģinājuši tādu izveidot – Cēsu novadam ir, Rīgai arī ir sava karte. Mums tā ir vispilnvērtīgākā un dzīvotspējīgākā – tiešām praktiski tiek arī izmantota.
Ko ar šo karti cilvēks iegūst?
K.Zaļais: – Liela šīs kartes sadaļa ir dažādi atbalsta mehānismi, piemēram, bezmaksas sabiedriskais transports skolēnam. Esam aptaujājuši iedzīvotājus ar mērķi noskaidrot, kas viņiem visvairāk patīk šajā Siguldas novada ID kartē. Protams, tā ir atlaižu sistēma, kas pielāgota piedāvājumam visā novadā. Mēs varam iedot savam iedzīvotājam atlaidi kādā kultūras pasākumā, arī, piemēram, veikalā “Elvi”, benzīntankā vai briļļu veikalā. Nesen Siguldā ienāca jauns optikas veikals, uzņēmējs mūs uzmeklēja un izteica vēlmi sadarboties, lai viņu veikalu iekļaujam savā iedzīvotāju ID kartē. Un šajā gadījumā uzvarētājas ir abas puses. Mēs paši sakām, ka digitalizācija ir mūsu prioritāte, tādēļ strādājam pie virtuālās ID kartes izveides. Domāju, ka šajā gadā to realizēsim, un te gan mēs varētu būt pirmie Latvijā, kuriem tāda būs. Mēs esam šeit, lai kalpotu iedzīvotājiem. Ja viņi saka, ka virtuālā karte vajadzīga, mēs to nodrošināsim. Uzskatu, ka nevar gulēt uz vecajiem lauriem, jāiet uz priekšu un jāattīstās.
Kā Jums ir ar nodarbinātību un sociālā pabalsta saņēmēju slāni?
K.Zaļais: – Protams, šādas iedzīvotāju grupas ir arī Siguldas novadā. Kovida laikā ļoti daudzi vērsās pašvaldībā pēc atbalsta mehānismiem, arī tagad ekonomiskais stāvoklis ir tāds, ka cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība. Situācijas ir dažādas, vienmēr mēģinām palīdzēt.
L.Kumskis: – Sociālā palīdzība aizņem prominentu un ievērojamu daļu no mūsu budžeta – tie ir 14 %. Jāteic, ka papildus obligātajiem pabalstiem un palīdzībai iedzīvotājiem mums ir arī dažādi citi pabalstu veidi. Nesen pieņēmām lēmumu par atbalstu ģimenēm, kuras savus seniorus vēlas ievietot pansionātā. Pašvaldība finansē 200 eiro, lai šo senioru bērni varētu strādāt un būt ekonomiski aktīvi. Ir vairāki brīvās iniciatīvas pabalsti, kas nav noteikti kā obligāti valstī, bet mēs to darām. Senioriem apaļajās dzīves jubilejās izmaksājam pabalstu, simtgadniekiem tie ir 200 eiro, bērna piedzimšanas pabalsts – 350 eiro, par dvīņiem maksājam 480 par katru, savukārt trīnīšu gadījumā par katru bērnu pabalsts ir 640 eiro.
Droši vien, kā jau daudzām pašvaldībām, arī jums ir problēmas, kas rada galvassāpes. Kas tās ir?
K.Zaļais: – Manā izpratnē ir viena lieta, ko mums iedzīvotāji vienmēr prasa, un tie ir ceļi – ne tikai asfaltētie, bet arī grants ceļi. Katrā tikšanās reizē ar iedzīvotājiem puse no jautājumiem ir par tiem. Vēl pie rūpju bērniem pieminētu visu atbalsta mehānismu noturēšanu, jo šobrīd arī valstiskā līmenī redzam – ja no kaut kā jāatsakās, tad atsakās no šiem atbalsta mehānismiem. Mēs no tiem nevēlamies atteikties. Un, kā jau iepriekš minēju, izaicinājums ir arī vienmērīgā novada attīstība. Būtu labi atrast zelta vidusceļu, lai vienmērīgi attīstās un labi jūtas viss novads.
L.Kumskis: – Novada pārziņā ir 700 km ceļu, un šī mobilitāte uz novada centru un pagastu centriem ir arvien jāpalielina. Šobrīd visa Latvija protestē pret skolu tīkla reformu. Mums salīdzinoši ir pietiekami efektīvs skolu tīkls, taču izaicinājums cits. Ja daudzi protestē pret mazo skolu slēgšanu, tad mums šis izaicinājums ir vēl lielāks – kur likt pilsētas skolēnus, jo pilsētas skolas ir pārpildītas. Ilgtermiņā skatoties, problēmas varētu sagādāt obligātā pašvaldības policijas uzturēšana. Ir “Pašvaldību likums”, kas pašvaldībām nosaka daudzas jaunas funkcijas, piemēram, obligātu pašvaldības policijas ieviešanu, bet finansējums tam diemžēl ne vienmēr seko. 2024. gadā Saeima pateikusi, ka tiks pārskatīts gan pašvaldību izlīdzināšanas fonda modelis, gan arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa proporcijas pārdale. Ja tas notiks, pieņemu, būs milzīgs izaicinājums sabalansēt visu intereses. Jau tagad ir skaidrs, ka esošais pašvaldību finansējums nav ilgtspējīgs.
K.Zaļais: – Lai nodrošinātu pirmsskolas pedagogu atalgojumu, viņu algām nepieciešami gandrīz 1,3 miljoni eiro. Bet kā to izdarīt? Pirms kāda laika dzirdējām par Rēzekni, kurai bija 8 miljonu iztrūkums, un ap šo faktu tika sacelta milzīga ažiotāža. Būsim godīgi, tagad, pēc diviem mēnešiem, cik mums ir tādu novadu, kur ir budžeta iztrūkumi? Katru nedēļu dzirdam par vismaz vienu, ja ne vairākiem. Tas parāda ilgtspēju. Un tā nav pašvaldības neizdarība vai nemācēšana plānot.
Sigulda un Balvi ir pilsētmāsas. Vai Jums kādreiz sanācis pabūt Balvos?
K.Zaļais: – Tas bija krietnu laiku atpakaļ. Kādreiz ļoti aktīvi spēlēju futbolu, un Balvos bija futbola klubs, pie kura braucām aizvadīt spēles. Tāpēc jūsu pilsētā esmu bijis pat vairākas reizes. Zinu, ka Balvos bija fantastiski labs stadions (manuprāt, viens no labākajiem dabīgā seguma stadioniem visā Latvijā), vismaz manā to laiku izpratnē.
L.Kumskis: – Savukārt es no savas būšanas jūsu pusē atceros Balvu tirgu un Vēršukalna muzeju, kurā ar universitātes kolēģiem ciemojāmies pat vairākas reizes.

Trase, kurā izauguši olimpieši un čempioni

 

Siguldas vārds nav iedomājams bez mākslīgi izveidotās ledus trases, kas bija pirmā kamaniņu trase visā Baltijā un šobrīd ir viena no 18 šāda veida būvēm pasaulē. Salīdzinot ar pārējām, šī unikāla ar to, ka pieejama apskatei un braucieniem ar tūristu atrakcijām, un ne tikai. Katru gadu trasē norisinās starptautiska mēroga sacensības kamaniņu sportā, bobslejā un skeletonā. 16 virāžas (1200 metri) un 200 m garš bremzēšanas ceļš – šos parametrus bobsleja un kamaniņu trasē var izbaudīt gan profesionāli sportisti, gan Siguldas viesi.

Siguldas bobsleja un kamaniņu trase teorētiski darbojas visu gadu, taču darbs dalās sezonās – ziemas un vasaras. Parasti ziemas sezona sākas oktobra sākumā un ilgst līdz marta vidum, savukārt vasaras sezona sākas maijā, kad notiek komercbraucieni. Vasaras mēnešos nedēļas nogalēs tiek organizēti nobraucieni ar vasaras bobsleja kamanām un ziemā – ar ziemas bobsleja kamanām, vučko un tā saukto tūristu atrakciju “varde”. Siguldas bobsleja un kamaniņu trases izpilddirektore Inga Reiniņa stāsta, ka gada griezumā noslogotākais ir oktobris, kad daudzās trasēs vēl nav ledus, tādēļ skeletona, bobsleja un kamanu komandas no Eiropas valstīm, kā arī Kanādas, ASV, Ķīnas un Japānas brauc trenēties uz Siguldu: “Lilihammere parasti ir pirmie, mēs tad cenšamies paņemt visus pārējos. Parasti katras nacionālās izlases treniņdarbs notiek aptuveni nedēļu, jo komandas pēc Siguldas dodas vēl uz kādu no citām trasēm. Taču ikdienā pie mums trenējas arī Murjāņu sporta ģimnāzijas audzēkņi un sportisti no Siguldas sporta skolas.”

 

Trenējas no agra rīta līdz vēlam vakaram
Agrāk Siguldā regulāri trenējās Krievijas sportisti, taču šobrīd viņu trūkumu īpaši neizjūt, jo treniņnometnēm piesakās ārzemnieki. “Par trases noslogojumu liecina tas, ka oktobrī pirmie treniņi pārsvarā sākas jau pulksten 7.20 un ilgst līdz pat pulksten 22.40. Visu dienu bez pārtraukuma. Ja ārā ir silts laiks, mums jānotur trases temperatūra. Tad cīnāmies, kā varam. Īpaši saspringts laiks, kad jārūpējas par ledus kvalitāti, ir oktobrī, kad laikapstākļu dēļ aug sarma. Pa sarmu braukt neviens negrib, tā jānotīra. Tas nozīmē, ka ik pēc grupas (15 – 20 sportistu grupa, kur treniņā katrs sportists veic trīs nobraucienus), ir 20 minūšu pauze, kuras laikā trase atkal tiek savesta kārtībā. Tas viss ir ļoti sarežģīti, jo darbs trasē ir tikai un vienīgi roku darbs. Pavisam mums ir 14 tā sauktie ledus cilvēki – 9 ledus meistari un pārējie strādnieki. Daļa – sezonas strādnieki, daļa – pastāvīgie. Mums ir ļoti laba komanda, tādēļ svarīgi viņus noturēt,” skaidro izpilddirektore. Ikdienā trases ledu sagatavo divas reizes dienā – no rīta un pēcpusdienā, bet ir dienas, kad tas notiek pat piecas reizes dienā – viss atkarīgs no laikapstākļiem. I.Reiniņa stāsta, ka visas trases garumā virāžās iebūvētas trubiņas, pa kurām cirkulē 40 tonnas amonjaka, jo saldēšanas iekārtas darbojas uz amonjaka bāzes.

Labākā – dzīves skola
Siguldas trasē ir vislabākais ledus, – to apliecinājuši starptautiskas klases eksperti, un par šo trasi rūpējas trases komanda. Taču, lai šādu ledus kvalitāti panāktu, jābūt specifiskām zināšanām un jāiegulda liels darbs. Galvenais ledus speciālists, siguldietis Jānis Skrastiņš stāsta, ka darba stundas ledus lējējiem nav normētas. Oktobrī, kad ir visintensīvākā trases noslodze, ledus lējēji trasē dodas jau piecos no rīta, jo astoņos ir pirmais treniņš. “Mums jābūt uz vietas trīs stundas pirms treniņa, lai pagūtu sagatavot trasi. Tā arī visu dienu tur dzīvojam. Piemēram, pēc bobslejistiem vēl ir jālīmē bremzēšanas ceļš. Parasti darbdiena beidzas piecos pēcpusdienā, bet ir reizes, kad mājās tiekam ap vienpadsmitiem vakarā. Viens ir skaidrs, – ja ledu neēvelētu katru dienu, trase aizaugtu. Tas ir aptuveni tas pats, kas ledusskapim atvērt saldētavu un turēt visu laiku vaļā,” skaidro Jānis.
Kādam no malas varbūt šķiet, – kas tad tur tāds liels – uzliet ledu? Taču patiesībā tas ir filigrāns darbs, kur svarīgs katrs milimetrs. Kur un cik daudz ledu nokasīt vai pieaudzēt, zina tikai speciālisti, kuri ne pirmo un ne otro gadu strādā trasē. Kur to var iemācīties? Jānis teic, – tā ir gadu gaitā iemantota pieredze, kuru nekur nemāca. Ja atnāk kāds strādnieks, uzreiz var redzēt, ir viņam ķēriens vai nav. “Tā ir profesija, kas domāta ļoti šauram cilvēku lokam, un iemaņas var apgūt un nodot otram tikai darba gaitā. Nevar atnākt un virāžā noņemt piecus centimetrus biezu ledus kārtu. Te viss notiek pa milimetriem,” skaidro Jānis Skrastiņš. Sportisti tik tiešām jūtot, ja trasē ar ēveli ir pāršauts pār strīpu, turklāt visus profilus nedrīkst taisīt vienādi. Piemēram, kamanām ir savādāka specifika nekā bobslejam un skeletonam. “Viens centimetrs jau ir ļoti daudz. Mēs ēvelējam divus, trīs milimetrus. Vienā dienā mēdz būt pat piecas profilakses. Tas nozīmē, ka trase ir nolieta piecas reizes un klāt ir pieaudzēta divus milimetrus bieza ledus kārta,” skaidro Jānis.
Jānis Skrastiņš ledus sagatavošanā strādājis arī Sočos un Korejas olimpisko spēļu trasē Phjončhanā un atzīst, ka darba organizācija citās trasēs ir daudzmaz tāda pati, bet Latvijā disciplīna tomēr stingrāka: “Eiropā trases sagatavošanā nodarbināti daudz strādnieku, bet mēs 14 varam izdarīt to pašu, ko viņi 30. Puiši stāv un dežurē katrs savā virāžā. Pie katra kritiena tiek pabojāts ledus, kas uzreiz ir jāsalabo – uztaisa sniega putru un līmē ciet. Šajā darbā esmu jau 15 gadus, un patiesībā te jau tikai patrioti vien arī strādā.”

 


Sasniegumi

Kopš 2010. gada Sigulda var dēvēt sevi par olimpisko pilsētu. Tieši siguldieši – kamaniņbraucēji brāļi Šici un skeletonists Martins Dukurs, Vankūveras Olimpiskajās spēlēs ieguva sudraba medaļas.

2014.gada Ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos Latvija izcīnīja četras godalgas:
• Skeletonists Martins Dukurs ieguva sudraba medaļu, brālis Tomass Dukurs ieguva ceturto vietu;

• Latvijas labākā bobsleja pilota Oskara Melbārža vadītais četrinieks ar stūmējiem Daumantu Dreiškenu, Arvi Vilkasti un Jāni Strengu izcīnīja sudrabu;

• Kamaniņu stafetē Latvijas četrinieks – brāļi Šici, Elīza Tīruma un Mārtiņš Rubenis – izcīnīja bronzas medaļu;

• Kamaniņu divnieks – brāļi Šici – ieguva bronzas medaļu.

2018.gada Ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā Oskars Melbārdis un Jānis Strenga bobslejā Latvijai izcīnīja bronzas medaļu vīriešu divniekos.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

 

NeSalauztā sirdslīnija (09.02.2024.)

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

“Vēža spīlēs”

Par vienu no biedējošākajām slimībām joprojām uzskatāms vēzis – ļauna slimība, kas ik gadu skar tūkstošiem cilvēku. Tiem, kuri iet cauri grūtajam vēža ārstēšanas procesam, ir svarīgi saglabāt savu darbu, attiecības un cilvēciskās vērtības, un darba devējam ir jāatbalsta savi darbinieki. Diemžēl pacienti atzīstas, ka dažkārt viņi slimību slēpj pat no tuviniekiem, kur nu vēl no darbabiedriem un kolēģiem. Vēzis ir viltīgs. Taču medicīna attīstās, kļūst arvien vairāk iespēju slimību ārstēt un uzvarēt. Lai arī ne visiem stāstiem ir laimīgas beigas, sabiedrībā mazinās bailes, tiek sniegts atbalsts un izpratne. Vēzis diemžēl eksistē, nedrīkstam izlikties, ka šīs slimības nav, tāpēc par to ir jārunā un jādomā.

Jāsaņem sevi rokās un jācīnās

 

Pieredzes stāsti mēdz būt dažādi. Lai arī vairāki laikraksta uzrunātie pacienti atteicās pastāstīt ko vairāk par savu slimības gaitu, bija arī atsaucība. Savu pieredzi cīņā ar onkoloģiju atklāja Medņevas pagasta Aizpurvē dzīvojošais pensionārs Jānis Zelčs. Par to zina arī viņa darbabiedri un paziņas. Jānim līdz šim ir veiksmīga pieredze.

Uz Rīgu viņš brauc ik pēc trim mēnešiem, lai pārbaudītu veselību. Un parasti atviegloti uzelpo, jo “tas tur” mierīgi guļ un klusē. Tas ir labi, var mierīgi dzīvot un iet ikdienas gaitās. Tā ir liela laime.
Jānis saka, ka viņa dzīvei pieticis pamatīga raibuma un tas attiecas arī uz veselību. Viņš neslēpj, ka savulaik dikti mīlējis alkoholu, taču pirms gadiem divpadsmit nolēmis tam pilnīgi atmest ar roku. Pēc kāda laika atklājies, ka nav lāgā ar sirds asinsvadiem. Laikam jau pie vainas bijis arī agrāko gadu ilgstošais dzeršanas plosts. Braucis ārstēties, dakteri darījuši, ko varējuši, ielikti divi stenti. Bet vēl pēc laika atklātībā nākusi cita nopietna kaite, – Jānim konstatēja vēzi. Sakreņķējies un pārdzīvojis bez gala, taču spējis saņemties un darījis, ko likuši ārsti. Regulāri braucis uz Rīgu, lai audzēju apstarotu. Tas viņam bijis tikpat kā doties uz darbu, mērojot 36 reizes garo ceļu no mājām līdz Latvijas galvaspilsētai. Viņš joprojām labi atceras šo laiku – tas bijis slimības gadā no 2.janvāra līdz 20.martam. Priecājies gan, ka visai ērta satiksme, jo autobuss kursē agri rītā, var izkāpt Juglā, un turpat netālu – sabiedriskais transports, ar kuru nokļūt Gaiļezerā. Dakteris viņu parasti pieņēmis pirmo, zinot, ka Jānis braucis no tālienes. Pēc pusdienām jau atkal atpakaļ uz mājām. Starošanu nevar salīdzināt ar ķīmijterapiju, to pacienti panes daudz labāk. “Taču novērošana man vajadzīga joprojām, jo skaitos onkoloģijas slimnieks, tabletes dzeru ik rītu. Citādi jau nebūtu ne vainas, bet tomēr kāda daļa dzīves jēgas man ir zudusi. Nav vairs, kā bija pirms tam,” nosaka Jānis.
Viņš priecājas, ka onkoloģiskā saslimšana viņam atklāta agrīni, paldies par vērību ģimenes ārstei Viļakā, paldies Rīgas dakterim, jo tas viss kopā, viņš tic, palīdzējis tik veiksmīgi ļauno slimību apklusināt. Jānis negrib atcerēties sākotnējo pārdzīvojumu un laiku, kad viņš braukājis uz Rīgu un staigājis pa ārstniecības kabinetiem. “Ja gribi dzīvot, sevi jāsaņem rokās un jācīnās, jo neviens cits tavā vietā to nedarīs. Nevajag rīkoties, kā mans draugs. Viņš, uzzinājis par audzēju, nebrauca nekur un neārstējās, un nomira,” atklāja Jānis.

Smalka lieta, bet jokot taču drīkst

 

Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība “Dzīvības koks” nenogurstoši atkārto, ka dzīve turpinās arī PĒC vēža! Protams, tā ir kļuvusi savādāka, bieži vien radikāli atšķirīgāka, jo mainās vērtības, dzīves uztvere, mērķi un prioritātes. “Dzīvības koks” ir brīvprātīgie mentori, cilvēki, kuri lielākoties paši izgājuši cauri onkoloģijas labirintam un veltī savu laiku, lai sniegtu atbalstu tiem, kuriem tas dotajā brīdī ir ļoti vajadzīgs.
Liepājā ir izveidota un darbojas “Dzīvības koka” Liepājas nodaļa. Notiek sanāksmes, organizē atbalsta grupas nodarbības, īsteno projektus. Kā tieši izpaužas atbalsts un palīdzība onkoloģijas pacientiem, laikraksts “Vaduguns” jautāja nodaļas vadītājai Ilzei Vainovskai, kuras rokās vadība ir kopš 2015.gada.

Vai Jums pašai arī ir onkoloģijas pieredze?
– Esmu bijušais onko pacients un esmu tas veiksmīgais gadījums, kad tapu izārstēta. Tāpēc, lai apgāztu bieži piesaukto stereotipu, ka šādi slimnieki jau rīt nomirs, jābūt publicitātei un sarunām ar tiem, kuri ir izārstēti. Man tas bija pirms gadiem divdesmit. Pagājis ilgs laiks, protams, es to vairs neturu prātā. Taču zinu, ka cilvēki ir dažādi un atšķirīgi uzņem šo procesu. Vieni visu laiku mēdz kreņķēties un regulāri dodas sevi pārbaudīt, jautājot, vai tiešām viss ir kārtībā? Es pati nekreņķējos un īpaši nedomāju.
Pastāstiet, kāda ir Liepājas nodaļas būtība?
– Covid laiks pierādīja, ka daudz ko var darīt attālināti, un tad mums aktīvi darbojās mentoru kustība, izmantojot tālruni. Mentors ir cilvēks, kuram parasti arī pašam ir personīgā pieredze saskarsmē ar onkoloģiju. Tas nozīmē, ka viņš zina šo diagnozi un ārstēšanas procesu un turklāt prot vadīt sarunu ar citu līdzīgu pacientu, kurš varbūt ir tikai ārstniecības ceļa sākumā. Sarunā ir jāspēj sniegt otram atbalstu, pašam “nenogrimstot smaguma izjūtās”. Sarunai tāpēc jābūt mērķtiecīgai un iedarbīgai. Darbojoties reģionālajai nodaļai uz vietas, mums Liepājā galvenā priekšrocība tā, ka te uz vietas ir cilvēki, kuriem ir pietiekami resursu un gribas, lai veiktu šo atbalsta darbu. Teikšu, ka mums tas notiek viļņveidīgi. Ir brīži, kad patiešām sanāk vai vesela komanda, kuri grib iet un darīt. Tad atkal kaut kas atgadās un aktivitāšu kļūst daudz mazāk. Es pati uzrados vienā tādā brīdī un palēnām pārņēmu vadību. Reģionālās nodaļas darbība atvieglo dzīvi onko pacientiem. Mēs izdarām darbu, lai bez gaidīšanas un dokumentu kārtošanas cilvēks var ātrāk saņemt krūts protēzi, piegādājam arī parūkas. Pacienti, protams, ir dažādi un visiem nekad nevar būt vienāda pieeja. Kādam patīk un labāk palīdz izrunāšanās pa telefonu, citam vajag tikai klātienes tikšanos un sarunu aci pret aci, lai kārtīgi izkratītu sirdi. Mūsu nodaļā ir ne vairāk par divdesmit cilvēkiem, kuri gatavi darboties un sniegt savu palīdzību, savukārt tos, kuriem vajag šo palīdzību, mēs strikti neuzskaitām, jo viņi visu laiku mainās. Kāds atnāk reizi, cits nāk atkārtoti.
Kādi ir Jūsu vērojumi – pacienti vēlas atklāties un runāt par savu slimību?
– Ne visi tam ir noskaņojušies. Bet jau tas vien, ka viņi atnāk uz nodaļu, ir solis savā labā. Taču atbalsts un sarunas ir vajadzīgas ne tikai onkoloģijas pacientiem, svarīgas tās ir arī viņu tuviniekiem. Onkoloģija taču skar ģimeni, radiniekus, attiecas arī uz darba kolēģiem. Bieži ir tā, ka apkārtējie zina, kas noticis ar kolēģi vai savu tuvinieku, un saprot, ka vajadzētu ar slimnieku kaut kā īpašāk runāt, bet viņi to nemāk darīt un beigās par šo tēmu nerunā vispār. Un pacients sajūtas vientuļš un atstumts. Dažreiz kādam ir arī bailes no slimības kā tādas. Bet vēzis taču nav lipīgs, ar to no otra nevar inficēties. Atzīstos, ka veidot saskarsmi ar onko pacientiem nav viegli. Bet vislabāk šo atbalstu var sniegt līdzīgas diagnozes cilvēki, jo viņi izprot, kas notiek otra galvā, kādas izjūtas skar.
Agrāk ārsti šo diagnozi slimnieka klātbūtnē skaļi neteica. Tagad ir citāda nostādne. Tas ir pareizi?
– Pati iestājos par to, lai ir atklātība un patiesa informācija. Jo vairāk būs patiesības un godīguma, jo, manuprāt, tikai labāk. Ja kaut ko nepasaka līdz galam, paliek neskaidrība un aizdomas, rodas arī nesaprašanās. Ir taču teiciens: ka tik būtu purvs, velni paši radīsies! Ja salīdzina laiku, tad, iespējams, agrāk arī ārsti nebija tik izglītoti psiholoģiskās niansēs, un viņiem bija vieglāk neko neteikt, lai nebūtu pacientam kaut kas vairāk jāpaskaidro. Tagad attieksme pret pacientu ir mainījusies, un arī likuma normatīvi uzliek pienākumu izstāstīt diagnozi un saprotami paskaidrot ārstēšanu.
Vai par savu diagnozi onko pacientam būtu jāatklāj arī darbā kolēģiem? Kāda pētījuma rezultāti Latvijā rāda, ka katrs trešais smagi slimais darbinieks baidās par nopietnu saslimšanu teikt darba devējam un 35% par savu nopietno saslimšanu neinformē. Ko Jūs teiktu?
– Tas laikam būtu jāsaprot katram pašam. Veselība ir katra personīga lieta. Teikt vai nē, – paša ziņā. Taču informācija var izplatīties tik un tā. Man pašai, piemēram, uz darbavietu atnāca vēstule ar onkoloģijas slimnīcas zīmogu. Kolēģiem uzreiz skaidrs, kur esmu bijusi un ko ārstējusi. Tagad laikam tas notiek elektroniski un informācija neskrien visur pa priekšu. Var jau būt, ka kāds kolēģis, uzzinot par saslimšanu, sāk skatīsies kā uz mirēju.
Kādas Jums pašai bija pirmās izjūtas, uzzinot diagnozi?
– Pēc dabas esmu racionāls cilvēks. Mana attieksme bija daudz konkrētāka un lietišķāka, nekā pats dakteris centās ar mani runāt. Pati iestājos par radikālu operāciju, jo vēzi atklāja visā konkrētajā sievišķīgajā orgānā. Dakteris centās vēl plānot, kā un ko ņems laukā, varbūt ne visu orgānu. Man tad bija 32 gadi. Es teicu, ka man divi dēli ir un lai operācija ir radikāla. Uzskatīju, – kāda nākotne būs, tā arī dzīvošu! Man ķirurģija patīk.
Vai Jums pašai tagad ir jel kāda atbilde, kāpēc onkoloģija iet plašumā un šīs saslimšanas skar tik daudzus?
– Es tikai varētu teikt un atgādināt, ka cilvēkiem nevajadzētu palaisties, skrienot savos darbos, vai sievietēm, dzīvojot pa māju un audzinot mazus bērnus, bet pievērst uzmanību sev pašiem, savai veselībai. Vajag iet un pārbaudīties, kaut vai izmantojot aicinājuma vēstules, un ierasties uz skrīningiem. Kāpēc rodas onkoloģija? Nez vai kādam būs pilnīgi īstena atbilde uz šo jautājumu. Šodienas modernajam cilvēkam ir jāsaprot, ka ne visu ir iespējams kontrolēt. Jo vairāk gadās dažādu kreņķu, jo vairāk jāatrod arī līdzsvars tiem. Atceros kāda ārsta teiktos vārdus, ka faktiski mēs katrs aizdzīvosimies līdz savam vēzim, ja tikai pietiekami ilgi dzīvosim. Vēzis sākas ar nepareizu šūnu dalīšanos. Vajag vairāk kustēties, padomāt, ko ēdam. Un nevajag dzīvot ar apsēstību un nemitīgi par kaut ko kreņķēties. Ja kādam šķiet, ka lielākā nelaime ir saslimt ar vēzi, tad acīmredzot viņš par to bija domājis jau iepriekš un dzīvojis ar šādu stereotipu. Bet dzīve taču nebeidzas!

Labā ziņa – ievērības cienīgi uzlabojumi

 

Viņa ir mentore un “Dzīvības koka” biedre, bez tam arī topošā geštaltterapeite. Aktīviste, kura aicina onko pacientus uz klātienes sarunām par emocionāliem problēmjautājumiem. Santas Latkovskas pieredze.

Kā Jūs iepazināties ar “Dzīvības koku”?
– Mana pirmā tikšanās notika laikā, kad pašai diagnosticēja onkoloģisku saslimšanu. Tad arī uzzināju par konkrēto nevalstisko organizāciju un dažāda veida atbalstu šādiem pacientiem. Mana ārstēšanās terapija sakrita ar Covid pandēmiju, nācās ievērot ierobežojumus, un tajā laikā saņemt atbalstu īsti nevarēja. Vēlāk uzzināju par valsts programmu, ko pēc fiziski terapeitiskās programmas var izmantot jebkurš vēža slimnieks. Arī pati to izmantoju. Šī terapija raksturojas ar daudzveidīgu pieeju, atkarībā no konkrētā vēža pacienta ārstnieciskās gaitas. Līdz ar to šī ārstēšanās ir gara un darbietilpīga.
Kā uzņēmāt ziņu par diagnozi?
– Terapija man bija veiksmīga, taču slimības diagnoze, protams, šokēja. Tās laikā meklēju un lasīju ļoti daudzveidīgu informāciju par vēzi un tā ārstēšanu. Labā ziņa, ko vēlos tagad uzsvērt, ka onko slimniekiem nevajadzētu vairs dzīvot ar apziņu, ka slimība noteikti nogalinās un mirsi. Tas ir novecojis priekšstats, radies pirms gadiem 30 vai 40, kad vēža ārstēšanai bija maz un visai sarežģīti terapiju veidi. Atcerēsimies kaut vai antibiotiku laikmetu, kad pazina un izmantoja galvenokārt tikai penicilīnu, bet tagad farmakoloģija ir gājusi plašumā un antibiotiku klāsts vairojies atbilstoši slimībām. Onkoloģijas terapija, protams, nav sasniegusi savu labāko pilotāžu, taču ir ievērības cienīgi uzlabojumi. Galvenais mērķis, protams, ir atrast un padarīt ārstniecības laikā iespējami mazāku kaitējumu cilvēka organismam. Pati esmu sapratusi un uzskatu, ka tā drīzāk ir hroniska saslimšana un no tās nevajag baidīties. Jā, ļoti smaga saslimšana, bet līdzīgi ir arī ar hepatītiem vai arī sirds kaitēm.
Kāpēc iesaistījāties mentoru kustībā?
– Jau pirms saslimšanas biju iesākusi geštaltterapijas studijas, ko turpinu. Bet mentori ir vajadzīgi, lai sniegtu savstarpēju atbalstu viens otram. Ne visiem mentoriem pašiem ir diagnosticēta kāda onko saslimšana, taču vairāk vai mazāk viņi ar to ir saskārušies caur saviem radiniekiem vai kādu tuvu cilvēku ģimenes lokā. Mentoru palīdzību var raksturo kā sociāli emocionālu atbalstu, pie viena skaidrojot un sniedzot svarīgu informāciju. Informācija ir ļoti noderīga laikā, kad pacienti pirmo reizi uzzina diagnozi. Tas ir smags brīdis, cilvēkam iestājas stress, pārņem bailes vai pilnīgs apjukums, un tad vajag līdzās kādu, kurš atbalsta un saprot tālākās rīcības gaitu. Pacienti ir dažādi, un atšķirīgas arī viņu emocijas. Kādam ir vajadzīgas sarunas, lai savu slimību it kā norunātu nost, cits grib zināt, kā līdzīgā situācijā ir rīkojies mentors, ja viņam bijusi saslimšana. Zinot onkoloģisko saslimšanu statisku Latvijā, secinu gan, ka tikai neliela daļa šādu slimnieku meklē mentoru palīdzību. Man pašai tagad nav grūti runāt par šo tēmu, taču, kad uzzināju diagnozi, manī arī iestājās trauksme un bailes. Domāju, vai dzīvošu, kāda izskatīšos bez matiem.
Onkoloģija izmaina arī pacientu dzīves uztveri un to, kas notiek sabiedrībā?
– Jā, ļoti izmaina cilvēka dzīves uztveri un attieksmi pret sevi, citiem un sabiedrībā vispār notiekošajiem procesiem. Tās ir ļoti lielas izmaiņas. Arī pati pieļauju domu, ka slimība var atgriezties. Vēzis pilnībā taču nav izpētīts, nav smalki definēti tā cēloņi. Skaidrs, ka tas ir cēloņu komplekss ar daudziem faktoriem. Bailes nekur īsti jau nepazūd. Tāpēc visiem, kurus ir skārusi onko saslimšana, ieteiktu sameklēt un izmantot jebkāda veida psihoemocionālo atbalstu. Tas varētu būt mentors, psihologs vai kas cits. Svarīgi, lai cilvēks nepaliek viens. Ģimenes locekļu tuvums un palīdzība, protams, ir ļoti svarīgi, bet viņi nespēs būt profesionāļi, nespēs sniegt redzējumu no malas, jo cilvēka iekšēji emocionālā pasaule un jutīgums ir ļoti sarežģīta lieta.
Vai ārsti onkoloģijas jomā, Jūsuprāt, dara iespējamo un ir pietiekami atsaucīgi šiem pacientiem? Ir taču dzirdēti arī sliktas pieredzes stāsti.
– Jā, es arī esmu dzirdējusi šādus stāstus ar nepatīkamām epizodēm. Laikam jāsaka, – cik cilvēku, tik arī dažādas pieredzes. Man pašai bija ļoti laba pieredze. Protams, ārstējošais ārsts onkologs vai radiologs nav psihologi. Ir daudz dažādu faktoru, kas ietekmē attieksmi, ieskaitot kaut vai neseno Covid pandēmijas laiku. Ja ārsts pats ir noslogots, kuram ir daudz pacientu, viņš būs noguris un iztukšots un nevarēs visiem pacientiem veltīt pietiekami daudz laika. Pasaulē tagad piedāvā praksi ar komplekso ārstēšanu, kur katrs speciālists dara savu profesionālā darba daļu. Latvijā ir raksturīga tendence, ka mēs paši ārstu noliekam it kā uz “augsta pjedestāla” un baidāmies viņam jautāt vai kaut ko pārprasīt. Var gribēt īpašu uzmanību, un tas ir pareizi, jo onko slimnieki ir īpašā situācijā. Tāpēc ir labi, ka Gaiļezerā ir “Dzīvības koka” kabinets un ārsti sadarbojas ar to. Tikai viss varētu notikt vēl aktīvāk.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.