Kā pa jokam, joka pēc (07.11.2025.)
2025.gadā svinam pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadi. “Vaduguns” uzsāk rakstu sēriju par grāmatu nozīmi laika griežos, kā mudināt lasīt un uzlabot lasītprasmi, lasītkāri, turklāt nodrošinot pēctecību, tādējādi stiprinot gan latviešu, gan latgaliešu garu un spītu. Sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā meklēsim atbildes, vai grāmatu un bibliotēku vēsture ir spogulis, kurā ieraugāmi nācijas intelektuālie meklējumi, sasniegumi un zaudējumi, attieksme pret savējiem un citādajiem. Tāpat uzsvērsim, ka tauta un tās valoda nevar pastāvēt bez savas grāmatniecības.
Kā sākas mīla kvēla?
Latviešu rakstnieks Andrievs Niedra raksta, ka bērnu raudāšana mācoties reizēm bija lielāka par cūku bēru troksni... Kā inovatīvas pieejas grāmatu popularizēšanai mūsdienās rod pirmsskolas mācību iestāžu pedagogi? Kādi ir izaicinājumi, kas ir sabiedrotie?
Vajadzīga pacietība, empātija un radošums
“Darbs ar bērniem sniedz iespēju nepārtraukti mācīties pašai – pilnveidot pedagoģiskās prasmes, attīstīt radošumu. Šajā profesijā strādāju jau 23 gadus. Esmu strādājusi par sākumskolas skolotāju, pirmsskolas skolotāju, pirmsskolas sporta skolotāju. Jau 12 gadus esmu pirmsskolas izglītības metodiķe,” atklāj INGA FADEJEVA, Dricānu pirmsskolas izglītības iestādes metodiķe.
Kāda vecuma un cik daudz bērnu apmeklē Dricānu pirmsskolas izglītības iestādi?
– Dricānu pirmsskolas izglītības iestāde dibināta 1982.gada 1.oktobrī. 2023.gada 1.septembrī tai pievienoja Audriņu pirmsskolas izglītības iestādi un Strūžānu pirmsskolas izglītības iestādi. Dricānos pirmsskolu apmeklē 26, Audriņos – 20, Strūžānos – 46 bērni no pusotra gada līdz sešu gadu vecumam. Bērnu skaits gadu gaitā nedaudz samazinās, jo arī kopējais iedzīvotāju skaits kļūst mazāks. Pirmsskolas izglītības iestādē valda ļoti sirsnīga, ģimeniska atmosfēra, katru bērnu pazīstam, zinām viņa intereses un raksturu.
Vai bērniem interesē grāmatas un to lasīšana? Par kādām grāmatām parasti izrāda lielāku interesi?
– Jā, bērniem ļoti patīk grāmatas! Īpaši tās, kurās ir košas, interesantas ilustrācijas un jauki tēli. Pirms vēl apgūti burti, viņi labprāt klausās stāstus un aplūko krāsainos attēlus. Bieži vien paši izdomā savu sižetu, vērojot ilustrācijas. Populāras ir grāmatas par dzīvniekiem, draudzību, kā arī multfilmu varoņiem.
Kā rodat inovatīvas pieejas grāmatu popularizēšanai? Vai grāmatas ir klātesošas pedagogu ikdienas darbā?
– Cenšamies padarīt grāmatas par dzīvu pieredzi – organizējam tematiskas nedēļas, Grāmatu dienas, kad bērni nes līdzi savas mīļākās grāmatiņas. Bieži izmantojam arī teātra spēli, vizuālo mākslu un kustību rotaļas, kas saistītas ar grāmatu saturu. Pedagogi ikdienā izmanto grāmatas gan rotaļnodarbībās, gan sarunās un atpūtas brīžos. Organizējam pasaku pēcpusdienas, kurās vecāki lasa bērniem priekšā sava bērna mīļāko grāmatu. Grupiņās veidojam grāmatas ar pašu bērnu tekstiem un ilustrācijām.
Kā bērniem veicas ar burtu apgūšanu un lasīšanu?
– Burtus apgūstam rotaļājoties – izmantojam spēles, attēlus, dzejoļus. Burtu un skaņu pasaulē bērnus ievedam pakāpeniski, bez steigas. Lielākajai daļai lasīšana sagādā prieku. Galvenais – radīt interesi, nevis pienākumu.
Jūsuprāt, skolotāja darbošanās ar bērniem bērnudārzā ir darbs vai aicinājums? Kādus jautājumus lielākoties uzdod mazie audzēkņi. Vai vienmēr spējat atbildēt?
– Tā noteikti ir sirdslieta un aicinājums. Lai strādātu bērnudārzā, ar zināšanām vien nepietiek, vajadzīga pacietība, empātija un radošums. Bērni uzdod visdažādākos jautājumus, piemēram, kāpēc debesis ir zilas, kur dzīvo pasaku varoņi, un ne vienmēr atbildes ir vienkāršas. Viņus interesē arī grāmatu tēli un autori, īpaši, ja kāds stāsts aizrauj.
Kādi ir lielākie izaicinājumi darbā ar bērniem?
– Katrs bērns ir citāds, un lielākais izaicinājums ir atrast pieeju katram. Dažkārt jāmeklē kompromisi. Piemēram, ja kādam šķiet, ka grāmata ir garlaicīga, lasām tikai fragmentu, pārrunājam, zīmējam vai iestudējam nelielu ainu, un interese atgriežas.
Vai modernās tehnoloģijas audzēkņiem interesē vairāk nekā tradicionālas rotaļas, spēles, grāmatas?
– Protams, digitālās ierīces bērniem šķiet aizraujošas, taču cenšamies līdzsvarot – izmantot tehnoloģijas mācību vajadzībām, neaizmirstot arī klasiskās vērtības. Papīra grāmata tomēr sniedz īpašu sajūtu, ko ekrāns nevar aizstāt.
Kas ir pedagogu sabiedrotie darbā ar bērniem?
– Lielākie sabiedrotie noteikti ir vecāki, viņu iesaiste ir ļoti svarīga. Daudzi vecāki lasa kopā ar bērniem, piedalās Grāmatu nedēļās un palīdz veidot mūsu pirmsskolas izglītības iestādes grupiņu lasīšanas stūrīti.
Kāda ir sadarbība ar pagasta bibliotēku?
– Sadarbība ir cieša un draudzīga. Bibliotekāre mūs bieži aicina ciemos, lasa priekšā grāmatas, organizē konkursus un izstādes. Tā bērni jau agrā vecumā saprot, ka bibliotēka ir interesanta vieta, nevis tikai “klusuma māja”. Pēc bibliotēkas apmeklējuma bērni uzrunasīšanas vēstnese Latgales reģionā. Nespēju savu dzīvi iedomāties bez grāmatas. Grāmatu mīlestību cenšos nodot saviem bērniem un bērniem, kuri nāk uz bibliotēku. Uzskatu, ka lasīšana ir vērtība, kas spēj mūs padarīt par empātiskākiem cilvēkiem, un arī mūsu steidzīgajā laikā 10–15 minūtes lasīšanai ir iespējams izbrīvēt katru dienu, ja vien ir vēlēšanās.
Strādājot bērnu bibliotēkā, pieradināt mazos pie grāmatām un bibliotēkas cenšamies, rīkojot dažādus pasākumus. Ejam uz pirmsskolas izglītības iestādēm un lasām priekšā grāmatas, pēc tam radoši darbojamies, atceroties grāmatas notikumus. Aicinām mazos lasītājus uz bibliotēku Dzejas dienu laikā un rīkojam dzejas rītus, uzaicinot kādu vietējo literātu, lasām kopā skaļi Ziemeļvalstu lasījumu dienās. Aktīvi darbojas Bērnu žūrijas eksperti, lasot un vērtējot jaunāko bērnu literatūru. Labprāt uzņemam arī ekskursijas, kuru laikā mazie bērni var iepazīties ar bibliotēku. Izmēģinājām lasīt kopā ar sunīti, kad pasākumā ciemojās špicu sunīte Fortūna kopā ar savu saimnieci Mārīti. Pirmsskolas vecuma bērni, kuri šoruden jau dodas uz skolu, ne vien lasīja sunītim priekšā, bet arī uzzināja vairākus interesantus faktus par suņiem un redzēja dažus trikus.
Kad jaunākā meita bija maza (2–5 gadus veca), sāku studēt filoloģiju. Aizrautīgākā lasāmviela vakaros mums bija Homēra “Iliāda” un “Odiseja”, kā arī brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki”. Protams, lasījām arī bērnu grāmatas. Bieži vien kādu konkrētu grāmatu vairākus vakarus pēc kārtas atkal un atkal. Bija brīdis, kad meitēns Džanni Rodari “Sīpoliņa piedzīvojumus” citēja pa nodaļām no galvas. Tad nāca laiks, kad interešu lokā parādījās burti. Tas ir būtiski – noķert to brīdi, kad bērns sāk interesēties par kādu konkrētu lietu, piedāvāt to tieši tad. Mums bija burtiņi un zilbītes, uzzīmēti uz akmentiņiem, un ielaminētas lapas ar vārdiem (un attēlu), ko salikt. Meklējām burtus grāmatās, meitēns burtoja kopā grāmatu nosaukumus un nodaļu virsrakstus, es lasīju pārējo tekstu, un tā, gluži nemanot, piecu gadu vecumā meita jau lasīja pati. Ar vecākajiem bērniem tik vienkārši nebija. Izdzīvojām gan asaras, gan grāmatu mešanu nost un atkal pie tās atgriešanos, gan sajūsmu, ka beidzot sanāk atpazīt un salasīt burtus. Un tad mūsu dzīvē ienāca mobilais telefons un internets...
Atskatoties varu teikt, – jo vēlāk iedodam mazajiem bērniem telefonu un pieeju digitālajai pasaulei, jo labāk. Tieši pirmsskolas vecums ir tas brīdis, kad bērnam pastiprināti attīstās smadzeņu saiknes, kas vēlāk noteiks gan to, kā bērns mācīsies skolā, gan to, kā viņš veidos attiecības ar līdzcilvēkiem, cik iejūtīgs būs. Atšķirībā no telefona, kur viss jau ir pateikts priekšā, atliek tikai skatīties un gribēt aizvien vairāk un vairāk tās kustīgās bildītes un apbalvojumus par kārtējo izieto spēles līmeni. Grāmata ir garlaicīgāka, un vajadzīga piepūle, lai iztēlotos grāmatas varoņus un ieraudzītu notikumus, turklāt ir jāprot visai raiti lasīt, lai burtojot nepazustu teksta jēga.
Ir vērts mazo ķiparu pieradināt iet uz bibliotēku. Parādīt, ka bibliotēka ir vieta, kur var justies droši, kur var paspēlēties, kur ir interesanti. Un bibliotēka ir vieta, kur var iepazīties ar daudz un dažādām grāmatām, izdzīvot dažādas dzīves, mācīties iejūtību un ieraudzīt dažādu situāciju atrisinājumus, tādējādi rosinot mazo lasītāju (vai klausītāju) domāt, kā es pats varu kādā dzīves situācijā rīkoties. Ja ir zināmi vairāki iespējamie varianti, tad ir plašākas iespējas. Un tieši tā attīstās mazā bērna radošums un kritiskā domāšana.
Bērnu grāmatās ļoti būtiskas ir ilustrācijas. Turklāt reizēm ir interesanti saprast, ka bērni ilustrācijas var uztvert pavisam citādāk nekā pieaugušie. Mazie lasa vairāk attēlus nekā burtus. Jo mazāks bērns, jo ilustrācijas ir būtiskākas. Latvijā vēl tikai pamazām ienāk tā sauktās klusās grāmatas, kurās ir tikai attēli un nav teksta. Klusās grāmatas ir ļoti labas vērošanai un sava stāsta izdomāšanai, tādējādi attīstot uzmanību un stāstīšanas prasmes. Mazie bērni nav jāsargā no baisām grāmatām. Ar bērniem ir jārunā par to, kas ir izlasīts, jo, tieši sarunājoties, bērni sāk saprast pasaules likumsakarības.
Esmu arī divu grāmatu bērniem autore. Grāmatu stāsts aizsākās tad, kad manai vecākajai meitai bija pieci gadi, un mēs devāmies uz Rīgu pēc kādā konkursā laimēta lācēna. Lācēnu dabūjām, ceļš bija garš, un kādā brīdī meitēns neizturēja un vilcienā sāka gauži raudāt no pārguruma. Lai bērnu nomierinātu, lācēns pēkšņi sāka stāstīt pasaku. Un tā viņš pasakas stāsta joprojām. Dažas no tām izdevās apkopot grāmatās. Ja paveiksies, varbūt būs vēl kāda grāmata, jo ieceres ir.
Grāmatā “Meikuleņš īpazeist omotus” ir stāstiņi par dažādiem amatiem un amatniekiem, tā ir abās latviešu valodas tradīcijās – gan latviešu literārajā, gan latgaliešu rakstu valodā. Šogad iznākusī emociju pasaku grāmata “Kai palikt par eistynu luoci” ir latgaliešu valodā, turklāt katras pasakas beigās ir arī kāds uzdevums, lai vecākiem būtu vieglāk darboties ar bērnu. Man par pārsteigumu, manas grāmatas izraisījušas interesi pat bibliotēkās ārpus Latgales reģiona, un vairākās jau notikuši lasījumi, kuri bijuši kupli apmeklēti. Lasīsim grāmatas, mācīsim bērniem lasīt, lasīsim kopā ar bērniem un leposimies, ka piederam pie elitāras grupas – tiem, kas lasa daiļliteratūru!
MELDRA GAILĀNE. “Pēc izglītības esmu sociālais pedagogs. Decembrī iegūšu bibliotekāres kvalifikāciju,” teic literāte, atzīstot, ka viņai patīk mācīties un apgūt jaunas zināšanas, kā arī labprāt ar tām dalīties.
Kā ieinteresējat bērnus lasīt grāmatas?
SARMĪTE BURĶĪTE, Rugāju vidusskolas pirmsskolas skolotāja: – Strādāju pirmsskolas jaunākajā vecuma grupā. Šajā vecumposmā galvenā metode ir bērniem radīt interesi par grāmatām. Manā grupiņā bērniem grāmatu plauktā ir pieejama literatūra. Lai veicinātu bērnu interesi par grāmatām un lasīšanu, kopā skatāmies grāmatas, pārrunājam, kas tajās attēlots. Nodarbībās lasām gan dzejoļus, gan pasakas. Izmantoju arī attēlus, kuros ir attēlota pasakas gaita, tas rada bērnos lielāku interesi par grāmatām un lasīšanu. Šajā vecumposmā bērni atdarina lasīšanu, tāpēc ir ļoti svarīgi lasīt pasakas. Uz bibliotēku vēl ar jaunākā vecuma bērniem neejam, to sāk praktizēt vidējās grupas bērni (3 – 4 gadi), šajā vecumā arī sāk iepazīt burtus.
INGŪNA PAULIŅA, Balvu PII “Pīlādzītis” skolotāja: – Bērnudārzs “Pīlādzītis” var lepoties ar ļoti daudzveidīgu grāmatu klāstu, kuras ikdienā piedāvājam bērniem iepazīt, iestādes bibliotēkas krājumos ir arī audiogrāmatas. Savā darbā mācos izmantot digitālās un interaktīvās grāmatas: interaktīvās e-grāmatas, kas ļauj bērniem klausīties stāstus ar animācijām un skaņām; paplašinātās realitātes grāmatas, kurās, izmantojot planšeti vai telefonu, var atdzīvināt ilustrācijas; audiogrāmatas ar attēliem. Daudz strādājam ar stāstu teātri un dramatizēšanu. Citreiz bērni atdzīvina grāmatu varoņus ar lellēm vai rotaļlietām, citreiz kopā ar skolotāju uzņem īsu video, kur izspēlē grāmatas fragmentus. Ikdienā svarīga ir sajūtu un rotaļu pieeja, kad bērni lasa un piedzīvo grāmatu ar vairākām maņām (piem., grāmata par mežu – smaržo priežu sveķus, klausās putnus, pieskaras lapām) vai meklē grāmatas/fragmentus, izmantojot pavedienus un uzdevumus. Neatņemama ikdienas daļa ir lasīšana caur radošām aktivitātēm: grāmatu ilustrēšana, stāstu veidošana kopā, grāmatu kastes, kad bērni veido nelielas kastes ar priekšmetiem, kas attēlo konkrētas grāmatas notikumus vai varoņus. Iepazīstam arī tehnoloģiju iespējas. Veiksmīgi iesaistām arī ģimenes. Piemēram, aktivitāte “Ceļojošā grāmata”, kad viena grāmata ceļo no ģimenes uz ģimeni, un katra ģimene pievieno zīmējumu vai komentāru. Izmantojam arī tematiskās nedēļas, piemēram, kad lasām pasakas, un dienas aktivitātes ir ar to saistītas (māksla, mūzika, rotaļas).
VALDA TROKŠA, Kubulu PII “Ieviņa” skolotāja: – Strādāju ar 1.posma (1,5–3-gadīgiem bērniem). Lai radītu bērnos interesi par grāmatām un to lasīšanu, svarīgi atcerēties, ka interese par lasītprasmi sāk veidoties daudz agrāk, nekā bērns iemācās lasīt. Laika posmā no dzimšanas līdz 3 gadiem mērķis nav mācīt lasīt, bet attīstīt pamatus, kas vēlāk ļaus to darīt viegli un ar prieku. Šajā posmā īpaši efektīva ir multisensorās pieejas izmantošana, kad tiek iesaistītas kustības, skaņas, tauste, redze, smarža. Piemēram, pieaugušais stāsta īsu stāstiņu un kopā ar bērniem to izspēlē: lec, ja zaķis lec; pūš, ja pūš vējš; čukst, ja ir nakts, u.tml. Vēl šajā posmā svarīgi izmantot dzejoļus un pantiņus, jo ritms un rīmes attīsta fonemātisko dzirdi, kas vēlāk ļoti palīdz apgūt lasīšanu. Svarīgi ir veidot ieradumu un parādīt bērnam, ka grāmatas ir ikdienas daļa, lai vēlāk lasīšana šķistu pašsaprotama. Vēlams lasīt vienkāršas bilžu grāmatas, rādīt attēlus un runāt par tiem, ļaut bērnam pašam izvēlēties grāmatas un pāršķirt tajās lapas. Mazie bērni mīl dzirdēt un redzēt vienu un to pašu, tāpēc vēl viena efektīva metode ir atkārtot vienu un to pašu stāstu atkal un atkal. Jebkurā vecumā visefektīvākā metode ir būt par piemēru – ja bērns redz, ka pieaugušais lasa, izrāda prieku par grāmatām, tad arī viņš gribēs darīt to pašu.
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Kā pa jokam, joka pēc” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/reel/1265518868717952
Piedzimt Latvijai (24.10.2025.)
Vieta, kur sākas dzīvība
Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?
Sirds aicinājums – palīdzēt piedzimt dzīvībai
Vismaz reizi mēnesī viņas maršruts ir nemainīgs: Kuldīga–Balvi. Ginekoloģe no Kuldīgas, kura jau deviņus gadus strādā Balvu dzemdību nodaļā, ir dzīvs pierādījums tam, ka vēlme palīdzēt dzīvībai nākt pasaulē spēj pārvarēt gan attālumu, gan citus izaicinājumus. Slimnīca austrumu pierobežā IVETAI DUMBROVSKAI kļuvusi par vietu, kur profesionālisms satiekas ar sirds siltumu un katra mazuļa piedzimšana kļūst par īpašu mirkli arī viņai pašai.
Par to, ka Balvu slimnīcas dzemdību nodaļā strādā daktere Iveta Dumbrovska, daudzi nemaz nezina. Varbūt mazliet iepazīstiniet ar sevi!
– Esmu kurzemniece – dzimusi, augusi Kuldīgā un tur joprojām arī dzīvoju. Agrāk biežāk, bet šobrīd reizi mēnesī ierodos Balvos uz dežūrām dzemdību nodaļā.
Kā kļuvāt par ginekoloģi?
– Tas ir mans sapnis jau kopš bērnības, kaut gan rados nav neviena mediķa – esmu pirmā. Jau pamatskolas ceturtajā, piektajā klasē zināju, ko gribu, un šīs domas nemainījās līdz pat brīdim, kad vajadzēja izvēlēties profesiju. Pašā sākumā bija vēlme mācīties plastisko ķirurģiju vai traumatoloģiju, jo studiju sākumā trīs gadus nostrādāju par sanitāri bērnu traumatoloģijā. Un tad kolēģi vīrieši pateica, – nedari muļķības, neej šajā virzienā. Tā es ceturtajā kursā mainīju domas par specializāciju un sapratu, ka būšu ginekoloģe. Būtībā aizgāju uz vēl trakāku novirzienu.
Kādēļ vēl trakāku?
– Jo ginekoloģijā un dzemdniecībā ir daudz lielāka atbildība. Te ir darbs ar diviem cilvēkiem, no kuriem viens vēl nav nācis šajā pasaulē.
Cik ilgi jau esat savā profesijā?
– Ieskaitot rezidentūras laiku, dežūrās strādāju jau 17 gadus, bet sertifikāts ir kopš 2013.gada, kad pieņemu pacientes arī ambulatori. Šobrīd strādāju vairākos Latvijas stacionāros.
Ja tā var jautāt, kādi vēji Jūs no Kurzemes atpūtuši uz šejieni?
– Patiesībā vēji atpūta ne no Kurzemes. Kad man piezvanīja ginekoloģe Rudīte Ikere un aicināja uz jūsu dzemdību nodaļu, biju daktere Valmieras slimnīcā. Balvos trūka ārstu, un tā es pirms deviņiem gadiem uz šejieni atnācu. Bet pamatdarbs jau vairāk nekā desmit gadus man ir Jūrmalas slimnīcā, kas ir otrs lielākais stacionārs Latvijā.
Savā ziņā Jums ir unikāls darbs – strādāt tur, kur pasaulē ienāk jauna dzīvība. Kā tas ir – būt klātesošai sievietei tik nozīmīgā dzīves brīdī?
– Šajās situācijās nekad nevar zināt, kāds būs rezultāts. Sākums var būt labs, bet beigas – sliktas. Tas nekad nav paredzams. Bet lielākoties viss, protams, beidzas pozitīvi. Katrās dzemdībās jau pašā sākumā ir neliels stress. Ja redzu, ka viss labi iet, varu strādāt mierīgi, bez tās lielās adrenalīna devas. Bet, tiklīdz jūtu, ka kaut kas mazliet ne tā, rodas satraukums. Lielāks stress, protams, ir, strādājot naktī, jo tad lielāka iespēja pielaist kļūdu. Tādēļ labāk, ja dzemdību process notiek dienā, kad ārsts izgulējies un spēj vairāk koncentrēties.
Bet vai nav tā, ka lielākoties bērniņi nāk pasaulē tieši naktī?
– Nē, tagad vairs nē. Mūsdienās ļoti daudzas dzemdības ierosinām, līdz ar to vairumā gadījumu līdz naktij mazuļi jau piedzimuši. To nosaka vadlīnijas, kas ieviestas pēdējo 2-3 gadu laikā. Līdz ar to dabīgu dzemdību, kuras sākušās pašas, palicis ļoti maz.
Kādreiz sanācis paskaitīt, cik mazuļiem esat palīdzējusi piedzimt?
– Tādas statistikas diemžēl nav, bet gadā tie noteikti ir vairāki simti bērniņu. Pagājušonedēļ dežūrā Bulduru slimnīcas dzemdību nodaļā pasaulē nāca pieci mazuļi, vēl divas māmiņas iestājās nodaļā. Šajā slimnīcā ir diezgan liels dzemdību skaits.
Atceraties savas pirmās pieņemtās dzemdības?
– Protams. Pirmās dzemdības, kurās strādāju kā daktere, pieņēmu Ogres slimnīcā. Sievietei tā bija pirmā grūtniecība, viņai piedzima meitenīte, kura tagad jau ir gandrīz pilngadīga. Šīs dzemdības neaizmirsīšu nekad – viss notika kā pēc grāmatas.
Kas, Jūsuprāt, ir svarīgākais ārsta un pacienta saskarsmē?
– Komunikācija un sapratne vienam ar otru. Lai cik tas dīvaini arī neizklausītos, runājot par dzemdniecību, mūsdienās ir ļoti daudz neizglītotu sieviešu, kas it īpaši vērojams attālos lauku reģionos. Un vēl ļoti pieaudzis nepilngadīgo grūtnieču skaits. Jūs domājat, ka mūsdienās jaunietes dzimumdzīvi sāk dzīvot, sasniegušas pilngadību? Nē. 13 gados jau nāk uz abortu. Diemžēl arī tā ir realitāte…
Bet kā tas iet kopā ar to, ka visapkārt tik daudz tiek runāts par dzimumaudzināšanu, izglītošanos?
– Diemžēl liela daļa labākā sabiedrības slāņa, kas būtu potenciālie jaunie vecāki, no šīs valsts devušies projām. Domāju, to pamanījuši visi. Līdz ar to daļa jauno māmiņu ir tādas, kuras savam bērnam nevar iedot neko. Tā ir nākamā pabalstu saņēmēju paaudze. Un vēl ir jautājums, vai šis pasaulē nākušais bērniņš tajā ģimenē izdzīvos. Bet, protams, nav tā, ka viss ir slikti. Ir mums arī pietiekami daudz labu ģimeņu, kurā katrs bērniņš ir gaidīts un lolots. Un par katru no tām man ir patiess prieks.
Mūsu saruna notiek laikā, kad atkal tiek aktualizēts jautājums par Balvu slimnīcas un arī dzemdību nodaļas likteni. Kas Jums par šo sakāms?
– Saprotu, ka tiem, kuri šeit dzīvo un strādā, tas patiešām ir ļoti svarīgi. Novada iedzīvotāji ir gatavi cīnīties par slimnīcas pastāvēšanu, un tā tam laikam jābūt. Bet, par dzemdību nodaļu runājot, tās likteni izlems Veselības ministrija kopā ar Ginekologu asociāciju. Diemžēl šo lēmumu nepieņems ne pašvaldība, ne novada iedzīvotāji. Daudzas mazās dzemdību nodaļas šobrīd dzīvo neziņā par to, kas tās sagaida ar 2026.gada 1.janvāri. Katrā ziņā mazo dzemdību nodaļu slēgšana – tas ir tas, uz ko tagad spiež Veselības ministrija un arī mūsu Ginekologu asociācija, jo mazajos stacionāros strādājošajiem ārstiem diemžēl ir augstāks kļūdas risks. Un tā ir patiesība.
Bet attālums līdz lielajiem stacionāriem arī nav mazs.
– Jādomā, kā šo situāciju risināt un sakārtot. Esmu dzirdējusi, ka jau izstrādāts plāns, kas paredz, ka sievietes brauks dzemdēt uz lielajiem centriem. Balvu gadījumā tā, iespējams, būs Valmiera. Taču, kamēr nav sakārtots viss saistībā ar transportu, brigādēm un citām svarīgām lietām, tikmēr par šo es nevaru diskutēt. Bet kopumā uzskatu, ka tas ir pareizi. Diemžēl, bet tā ir.
No Veselības ministrijas izskanējis, ka katrai dzemdētājai ar stundu ceļā vajadzētu pietikt, turklāt vēl tiek piedāvāta iespēja uz lielāko pilsētu aizbraukt laikus un dzīvot viesnīcā. Cik reāls šis plāns šķiet, redzot, kā cilvēki dzīvo reģionos?
– Šobrīd tiešām aktualizējusies ideja par viesnīcām, bet patiesībā tas nav nekas jauns, tā ir Eiropas pieredze. Doma tāda: tuvojoties dzemdībām, kad ir vairāk nekā 37 grūtniecības nedēļas, sieviete brauc uz pilsētu, kur ir dzemdību nams, un dzīvo viesnīcā līdz brīdim, kad sākas dzemdības. Arī manai kolēģei bija grūtniece, kurai patoloģiju dēļ nebija vēlams dzemdēt perifērijā. Sieviete noīrēja dzīvokli un gaidīja īsto brīdi. Kad mazulis piedzima, viņus abus no dzemdību nama pārveda uz bērnu klīnisko slimnīcu. Kas attiecas uz dzīvošanu viesnīcā, paredzams, ka šo pakalpojumu segs valsts. Aizslēdzot dzemdību nodaļas, parādīsies nauda, kuru investēs šādā veidā.
Kas ir tie iemesli, kādēļ Latvija pēdējos gados piedzīvojusi tik dramatisku dzimstības kritumu?
– Kā jau minēju, ļoti liels sabiedrības vidējais slānis izbraucis ārpus valsts, tādēļ situācija ir tāda, kāda ir. Saprotiet, jauns cilvēks nestrādās par 700 eiro, ja viņam jāpabaro divi, trīs bērni. Viņš meklēs darbu tur, kur var nopelnīt. Un vēl, protams, pabalstu jautājums, kas arī ir ļoti aktuāls.
Kādā ziņā?
– Citās valstīs pabalsti par bērniem ir lielāki nekā mums. Latvijā par vienu bērnu maksā 25 eiro, bet tajā pašā laikā Vācijā un citur Eiropā tie ir 150 eiro, un tur neskaita – pirmais, otrais vai trešais bērns.
Laikā, kad es pirmoreiz kļuvu par mammu, Latvijā sievietei bērns 40+ gados bija gandrīz vai brīnums. Šobrīd tā ir ierasta prakse.
–Tā ir norma. Arī šeit ejam līdzi Eiropai. Statistika liecina, ka valstī kopumā paliek daudz vairāk pirmdzemdētāju vecumā pēc 30 gadiem. Sievietes vispirms sagādā dzīvesvietu, apprecas, gūst stabilus ienākumus, lai būtu laba māmiņalga, un tikai tad dzemdē. Līdz ar to arī 40+ jau ir norma, it īpaši, ja tās ir otrās un trešās dzemdības. Ir arī sievietes, kuras savus pirmos bērnus dzemdē ap 40 gadiem. Zinu vienu, kura šogad laidusi pasaulē pirmo mazuli 47 gados. Te es runāju par dabīgajām dzemdībām.
Sievietei varbūt ir labi dzemdēt ap 40 gadiem, bet demogrāfisko situāciju tas diezin vai uzlabos.
– Protams, fizioloģiski grūtniecība vieglāk norit, ja sieviete ir jauna. Jo vecāka viņa paliek, jo lielāks risks, ka dzemdībās būs sarežģījumi un bērns var būt ar kādu iedzimtu patoloģiju. Esmu novērojusi, ka pieaugušām sievietēm ar labiem ienākumiem lielākoties ir divi, trīs bērni, jo bērns prasa investīcijas, viņš nav lelle. Bērns ir dzīvs cilvēks, kurš prasa ļoti daudz pacietības, psiholoģisko un finansiālo atbalstu no vecākiem. Vecāki to apzinās, un viņi plāno. Otrs jautājums ir darba tirgus. Ja sieviete strādā un aiziet dekrētā, viņas vietā pieņem citu darbinieku. Līdz ar to brīdī, kad sievietei jāatgriežas, vieta vairs nav saglabājusies. Mūsdienās ir ļoti daudz tādu gadījumu. Un tad sieviete izšķiras par labu karjerai, nevis vēl vienam bērnam, jo saprot, ka pēc tam būs atkal grūti atgriezties.
Kas Jūsu darbā ir pats skaistākais, kas sniedz lielāko gandarījumu?
– Sarežģīta situācija ar pozitīvu iznākumu. Pēdējā laikā tādu kļūst arvien vairāk, jo ļoti liela ietekme grūtniecības laikā ir sievietes uzturam un dzīvesveidam. Ja grūtniece atnāk uz dzemdībām ar lielu svara pieaugumu, mums ir grūtāk strādāt. Līdz ar to jau augstāks risks, ka būs ķeizargrieziens un citi sarežģījumi. Starp citu, arī ķeizargriezienu skaits valstī katru gadu pieaug. It kā dzīves līmenis iet uz priekšu, attīstāmies, viss notiek, bet tajā pašā laikā ļoti daudz kas mainījies arī dzemdniecības vadlīnijās. Ir noteiktas striktākas robežas, kad jādomā par grūtnieces dzemdību atrisināšanu. Kad sievietes dzemdē pašas, mēs mazāk uztraucamies, jo tur risks ir mazāks. Savukārt, tiklīdz dzemdības sākam ar ierosināšanu, gan ārstam, gan vecmātei uzreiz ir skaidrs, ka tas viss var beigties ar ķeizargriezienu vai vakuumu.
Un kas ir skumjākais?
– Slikts iznākums. Šādā brīdī ļoti svarīgi, cik liels atbalsts ir no kolēģiem, ar kuriem strādā kopā.
Dzemdības taču ir komandas darbs?
– Jā, šeit ļoti lielu lomu spēlē vecmāte un tas, cik labi dakteris ar viņu saprotas. Primārais veiksmes stāsts, lai būtu labs dzemdību rezultāts, ir veiksmīga un pieredzes bagāta komanda, kura saprot, ko dara un kāpēc tā dara.
Jums praksē daudz bijis to slikto gadījumu?
– Ik pa laikam kāds, protams, gadās. Labi, ka tādā brīdī ir, ar ko izrunāties. Katram ir sava pieeja, kā viņš risina to, kas nav izdevies. Ejot uz dežūrām dzemdību nodaļā, nekad nevar zināt un paredzēt, kā beigsies darba diena. It īpaši, ja vienā maiņā ir vairākas dzemdētājas, jo ārsts ir atbildīgs par visām. Tas ir adrenalīna pilns darbs. Un šajā brīdī svarīga ir komandas iesaiste, lai blakus ir arī labs neonatologs un anesteziologs. Ir situācijas, kad ļoti daudz var palīdzēt arī sanitāre, kaut tā nav viņas darba specifika. Tad, kad trūkst darba roku, pieslēdzas visi. Lielā stacionārā pluss ir tas, ka ir iespēja dabūt vairākus palīgus. Mazā ir tik, cik ir.
Padomju laikos jaunajiem tēviem bērnus drīkstēja parādīt tikai pa logu. Tagad vīrietis ir klātesošs ne vien grūtnieču vizītēs, bet arī dzemdību zālē.
– Tā ir. Dažreiz tas ļoti palīdz, un to patiešām var redzēt. Bet ir arī situācijas, kad vīrieša klātbūtne diemžēl vairāk traucē, jo viņam ir slikti. Bērns dzimst, bet tētim ir slikti… Mums tā ir bijis arī šeit, Balvos. Tad tētis iziet ārā, pastaigā pa pagalmu un atnāk, kad bērniņš jau piedzimis. Vīra dalība dzemdībās ir koks ar diviem galiem. Ir gadījumi, kad pāris sarunā, ka vīrietis ies, bet viņš neaiziet, un otrādi – sarunā, ka neies, un viņš nāk. Bet ir arī sievietes, kuras pašas pasaka, – es negribu, lai mans vīrs ir blakus.
Medicīna turpina strauji progresēt. Mūsdienās ir iespēja saglabāt komplicētas grūtniecības, iznēsāt bērniņu arī patoloģiju gadījumos. Ko tas nozīmē mediķiem?
– Mums tas nozīmē sarežģītākas dzemdību situācijas. Ja sarežģīti gājis grūtniecības sākumā, skaidrs, ka arī finišs būs problemātiskāks. Tagad ir tā – sieviete pieņem lēmumu, vai viņai vajadzīga šī grūtniecība. Mēs tikai varam palīdzēt. Ja sieviete ir pārliecināta, ka viņa vēlas grūtniecību, mēs to saglabājam. Mūsdienās ir ļoti attīstīta medicīna arī uz grūtniecību saglabāšanu. Kādreiz tādu medikamentu un iespēju nebija.
Runājot par novitātēm, teicāt, ka tagad tādu ir ļoti daudz. Ir kādi trendi arī dzemdību jomā?
– Tagad trends dzemdībās kā atbalsta personu ir ņemt dūlas. Mazajās reģiona slimnīcās tas gan notiek ļoti reti, bet lielākajos stacionāros šo iespēju izmanto diezgan daudzas dzemdētājas. Vienās dzemdībās, kuras pieņēmu, sievietei līdzi bija mamma, vīrs un vēl dūla. Ja sieviete tā grib, mēs nevaram teikt – nē. Vairumā gadījumu tas ļoti palīdz.
Bērniņa dzimšana ir skaists brīdis, bet diemžēl ne vienmēr. Kādreiz nācies saskarties ar gadījumu, kad mamma pasaka, – bērnu no dzemdību nodaļas uz mājām neņemšu…
– Ir bijis. Un tajā reizē mēs pat nemēģinājām viņu atrunāt, jo šai sievietei bija antisociāli dzīves apstākļi. Jau ienākot nodaļā pa durvīm, sieviete paziņoja, ka viņai neko nevajag – piedzemdēs un ies mājās. Tajā brīdī sapratām, ka labāk tam bērniņam būs tomēr kaut kur citur. Lai tādas situācijas neatkārtotos, mūsu valstī vēl ļoti daudz pie kā jāpiestrādā.
Pati esat mamma un zināt, ko nozīmē laist pasaulē mazuli. Kādas bija Jūsu dzemdības?
– Par savām dzemdībām nevaru sūdzēties. Toreiz jau biju rezidente pēdējā gadā. Psiholoģiski šim procesam biju sagatavojusies un zināju, uz ko eju. Ja sieviete 30 gados dzemdē bērnu, viņa zina, kādēļ to dara. Tas nav, kā dzemdēt 18 vai 20 gados. Viena sieviete, kura nesen laida pasaulē trešo vai ceturto bērnu, teica, – es katru reizi eju uz pasākumu, kur nezinu, kā man ies. Zinu, kas bija pirmajā un otrajā reizē, bet nezinu, kas būs tagad. Katra reize ir kaut kas jauns. Un tā patiešām ir!
Jūsu darbs ir izaicinājumu pilns. Kādā veidā restartējaties nākamajam darba cēlienam?
– Man patīk adīt, lasīt grāmatas un daudz ceļot. Un vēl man ir dārzs un puķes. Bet par restartu runājot, citreiz var nostrādāt arī vairākas diennakts dežūras un justies tik gandarītai, ka nevajag neko. Bet ir reizes, kad smagi gājis. Tad paēdu, paguļu un daru tālāk.
Ja tagad būtu iespēja vēlreiz nonākt tajā punktā, kur bijāt, kad sākāt studēt, vai izvēle tāpat kristu par labu dzemdniecībai?
– Laikam teikšu, ka nē. Labāk es būtu LORs vai oftalmologs, tad naktis varētu pavadīt mājās un būtu iespēja veltīt laiku arī ģimenes dzīvei. Ginekologa darbs diemžēl daudz ko no tā visa nogriež. Šajā darbā vienmēr ir iespēja izjust lielu adrenalīna devu, toties pēc tam, kad viss beidzies, var uzelpot un citreiz pat pasmieties par to, ka viss ir atrisinājies labi. Taču, lai vai kā, tas, ko daru šobrīd, ir mans sirdsdarbs. Ikviena mazuļa piedzimšana ir īpašs brīdis, un tas ir svētīgi, ka šajā īpašajā mirklī es varu būt klāt. Ar pirmo kliedzienu šajā pasaulē sākas jauna dzīve…
Reizi mēnesī dodas uz Balviem. Ginekoloģe Iveta Dumbrovska Balvu dzemdību nodaļu par savējo sauc jau deviņus gadus. Viņa apliecina, ka dara sirdsdarbu, jo sapnis kļūt par dakteri bija jau kopš bērnības.
Dzemdību zāle – vieta, kur pasauli ierauga dzīvība. Balvu slimnīcas dzemdību nodaļā ir mūsdienām atbilstoša dzemdību zāle ar diviem dzemdību galdiem, pieejams aprīkojums, ar kura palīdzību iespējams monitorēt mazuļa sirdstoņus mammas vēderā, arī vairāki palīglīdzekļi, no kuriem visbiežāk izmantotie ir bumba un dzemdību krēsliņš. Brīdī, kad mazulis veiksmīgi piedzimis, atviegloti var uzelpot gan laimīgie vecāki, gan arī ārsts, vecmāte un pārējais personāls. Nodaļas vecākā vecmāte Inese Dadžāne stāsta, ka pēc mazuļa nākšanas pasaulē ļoti svarīgs viņa un mammas pirmais ‘āda-āda’ kontakts, kad mazulis pirmo dzīves pusstundu pavada mammai uz krūtīm. Savukārt, ja bērniņš piedzimis ar ķeizargrieziena palīdzību, parasti šo svarīgo uzdevumu uzņemas tētis. “Runājot par dzemdībām, manā 39 gadus ilgajā darba praksē bijuši dažādi gadījumi. Piemēram, pagājušajā gadā mazulis nāca pasaulē 31.decembrī pulksten 23.50. Pieņēmām dzemdības un no dzemdību zāles pa logu visi vērojām skaisto salūtu. Prātā palikušas arī divas dzemdības, kas notika ar minūtes starplaiku. Mūsu profesijā tiešām tā ir, kad, ejot uz darbu, nekad nevar zināt, kas sagaidīs,” apliecina nodaļas vecākā vecmāte Inese Dadžāne.
Meitenēm – savs, puišiem – savs. Dzemdību nodaļā ikviens jauns gads sākas ar lielā sienas kalendāra pielikšanu visiem redzamā vietā, kas kalpo arī kā vērtīgs informācijas nesējs. Kad bērniņš nācis pasaulē, personāls vai paši vecāki kalendārā ielīmē mazuļa dzimumam atbilstošu sarkanu vai zilu rimbulīti. Mediķi novērojuši, ka visbiežāk šo atbildīgo uzdevumu uzņemas jaunie tēti, kuri katru rimbulīti uzlīmē ar lielu lepnumu un pēc tam to vēl iemūžina fotogrāfijā. Balvu dzemdību nodaļā pieņemts, ka pie katra rimbulīša pieraksta arī jaundzimušā bērniņa vārdu. Reti ir tie gadījumi, kad vārds kalendārā paliek neierakstīts – ja arī mazuļa dzimšanas brīdī tas vēl nav zināms, izrakstoties no nodaļas, vecāki tomēr jau ir izlēmuši, kā sauks viņu atvasīti.
Pašiem savs Kaspers. Ieejot dzemdību nodaļas Bērnu istabā, nevar nepamanīt kādu skaistu lelli, kas sākumā nezinātājam var pat izskatīties pēc diezgan paliela bērna. Tāpat kā citiem jaundzimušajiem un jaunajām māmiņām, arī lellei ap roku aplikta identifikācijas aproce, uz kuras lasāms, ka puika, vārdā Kaspers, nācis pasaulē 1995.gadā un svēris 7,070kg. Izrādās, šī ir īpaša lelle ar īpašu stāstu. Nodaļas mediķi skaidro, ka lelle uz Latviju atceļojusi no Zviedrijas reizē ar humānās palīdzības sūtījumu: “To ieraudzījuši, sapratām, ka mums tādu vajag. Protams, pirmais uzdevums bija izdomāt vārdu, par ko parūpējās vecmāte Anna Lizinska. Tajā laikā bija populāra multfilma par spoku Kasperu – par godu viņam arī tapa šis vārds. Tā Kasperiņš palika uz dzīvi dzemdību nodaļā un pie mums mīt joprojām. Jāteic, ka drīz vien viņam atradām piemērotu pielietojumu, jo Kaspers kalpoja un joprojām kalpo par lielisku modeli un uzskates līdzekli jauno māmiņu skolā, kurā viņas pirms dzemdībām apgūst daudz jaunu un noderīgu zināšanu.”
Visas palātas – bez maksas! Pirms trīs gadiem, 2022.gada 20.decembrī, Balvu slimnīcas dzemdību nodaļa atsāka darbu jaunās, svaigi izremontētās telpās, kuras atzinīgi paspējuši novērtēt arī jaunie vecāki. Šobrīd nodaļā pieejamas septiņas palātas, no kurām divas ir paaugstināta servisa palātas ar labierīcībām un dušu. Bet, kas pats galvenais, nevienai jaunajai māmiņai nav jāmaksā par uzturēšanos dzemdību nodaļā – visas palātas ir bez maksas.
Pēdējās pārbaudes pirms izrakstīšanās no slimnīcas. Ja salīdzinām laiku pirms 20 vai 30 gadiem un mūsdienas, jāsecina, ka būtiski mainījušās arī vadlīnijas attiecībā uz jaundzimušo veselības pārbaudēm. Kādreiz nebija aparatūras, ar kuru mazuļiem būtu iespēja pārbaudīt dzirdi, – tagad tāda ir. Tāpat obligāts nosacījums gan uzreiz pēc bērniņa nākšanas pasaulē, gan uzturēšanās laikā slimnīcā – izmērīt skābekļa saturāciju un pulsu. Bērnu māsa Nataļja Tarasova stāsta, ka jaundzimušajiem šīs pārbaudes notiek, uzliekot speciālu knaģīti uz labās kājiņas un labās rociņas. “Katru dienu piefiksētos datus ievadām datorā, lai ārsti vajadzības gadījumā var redzēt dinamiku un vērot, kā bērniņš jūtas,” viņa skaidro.
Ērts pirmais braucamrīks. Bērnu māsa stāsta, ka pie sava pirmā braucamrīka mazuļi tiek jau pirmajās stundās pēc dzimšanas. Ja kādreiz mammas bērniņus uz Bērnu istabu medmāsām nesa uz rokām, tad tagad tas notiek ērti pārvietojamās gultiņās uz ritenīšiem. Šo pirms pāris gadiem ieviesto jauninājumu paspējušas novērtēt ne vien pašas jaunās māmiņas, bet arī medicīnas māsas, kuras apliecina, ka bieži vien asinsanalīzes mazuļiem paņem, kad viņi atrodas šajā gultiņā. Kad nepatīkamā procedūra jau beigusies, māsiņa mazuli var pašūpināt, un viņš ātri vien nomierinās.
Joprojām sver un mēra. Tiklīdz mazulis ar kliedzienu devis ziņu par savu nākšanu pasaulē un piefiksēts šī svarīgā dzīves brīža precīzs laiks, bērnu māsa jaundzimušo aiznes uz bērnistabu, kur nosver, nomēra un paklausās sirdsdarbību. Bērnu elektroniskie svari ir svarīgs atribūts visu bērniņa un mammas slimnīcā uzturēšanās laiku, jo katru dienu jauno māmiņu pienākums ir ar saviem mazuļiem katru dienu pēc ēdienreizēm nākt uz kontrolsvēršanos. Tas nepieciešams, lai saprastu, cik labi jaundzimušais ēd un cik pieņemas svarā. Neatņemama Bērnu istabas sastāvdaļa ir arī ikona, kas kalpo kā sargeņģelis jaunajām dzīvībiņām, kas tikko ienākušas šajā lielajā pasaulē.
Pirmās dāvanas saņemtas! Izrakstoties no slimnīcas dzemdību nodaļas, jaunie vecāki no “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības” saņem dāvanas – komplektu jaundzimušajam, kurā ietilpst mīksts, silts plediņš, mitrās salvetes un krēms mazuļa kopšanai. Balveniete Veronika Bukāte (foto – no labās) savu otro bērniņu – puiku – pasaulē laida 20.oktobrī. Jaunā māmiņa Veronika un viņas vīrs Mārtiņš nodaļas personālam velta tikai labākos pateicības vārdus: “Palātas – skaistas, siltas, izremontētas, ar labierīcībām, personāls – atsaucīgs. Un viss par velti! Atnāc, izdari savu darbiņu un smuki aizej ar bērniņu mājās. Šobrīd novada iedzīvotāji cīnās par Balvu slimnīcas likteni. Jā, dzimstība kritusies visā Latvijā, bet atstāt dzemdību nodaļu Balvos noteikti vajadzētu. Ja ar otrajām dzemdībām vajadzētu braukt uz citu slimnīcu, mēs nepaspētu. Tādēļ esam tikai PAR slimnīcas saglabāšanu. Arī tad, ja mēnesī piedzims tikai viens bērniņš, slimnīcai Balvos jābūt.”
Galvenais – lai kājiņas siltas! Daudzu gadu garumā dzemdību nodaļai izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Balvu Teritoriālo invalīdu biedrību, no kuras slimnīca regulāri saņem dāvinājumus mazu, adītu zābaciņu un zeķīšu izskatā. Taču par jaundzimušo siltām kājiņām rūpējas ne vien invalīdu biedrības biedri, bet arī Svetlana Oļipova, kura katru gadu nodaļas mazuļiem sarūpē pašas rokām darinātus adījumus. Papildināt zeķīšu krājumus palīdz arī māsu palīdze Iveta Konivāle (foto). Viņa Balvu dzemdību nodaļā strādā jau 22 gadus un šajā laikā noadījusi tik daudz mazu zeķīšu pāru, ka ne saskaitīt. Iveta stāsta, ka pirmās zeķītes tapa pēc tā, kā mediķi saprata, ka ne visas māmiņas parūpējušās par savu mazuļu siltajām pēdiņām. “Nolēmām, – būtu labi, ja nodaļā stāvētu kāds lieks pārītis, un es sāku adīt zeķītes. Jaundzimušajam uz plikas kājiņas vilnas zeķīte ir pats labākais, kas vien var būt, jo tā stimulē un uzlabo asinsriti. Mazulītim – siltas pēdiņas, bet manu sirdi silda apziņa, ka zeķītes atradušas labu pielietojumu,” atklāj Iveta.
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/reel/1507905520354235
Vairāk rakstu...
Veiksmes prognoze
.