Piedzimt Latvijai (4.07.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Mamma uz pusslodzi

Lielākā problēma, uz ko norāda esošās un topošās māmiņas, domājot par to, vai var atļauties vairāk par vienu bērnu ģimenē, ir krasais ienākumu kritums bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Nereti atļauties bērnu nozīmē arī apturēt karjeru un piedzīvot materiālas problēmas, tādēļ daudzas māmiņas jau pirmajos mēnešos pēc mazuļa piedzimšanas gatavas atgriezties darbā. Savukārt tiesībsarga nesen veiktā pētījuma rezultāti liecina, ka salīdzinoši liela daļa darba ņēmēju Latvijā (19% sieviešu un 17% vīriešu) norāda uz bažām par darba zaudēšanu vai grūtībām atrast jaunu darbu, kas attur aptaujātos no ģimenes paplašināšanas plāniem. Tādēļ joprojām aktuāls jautājums, kā apvienot darbu un bērnu – jāizmanto bērnudārza, auklītes pakalpojumi vai jāpievēršas attālinātajam darbam? Un ar kādiem zaudējumiem un ieguvumiem jārēķinās, pieņemot konkrētus lēmumus?

Meitiņas dzimšana ievērojami maina dzīvi

Rīgas domes deputāte, novadniece MAIRITA LŪSE ir piecus gadus jaunās Gabrielas māmiņa, kuras dzīvi un karjeru bērniņa ienākšana ģimenē mainīja ļoti krasi.

No domes uz bērnudārzu, un atpakaļ

Mairita Lūse stāsta, ka laikā, kad pasaulē nāca meitiņa, viņas ienākumu kritums nebija ļoti liels. Tas arī tādēļ, ka jau pēc nepilna gada tika pieņemts lēmums atgriezties Rīgas domē un turpināt pildīt deputātes pienākumus. Kas attiecas uz to, cik ļoti bērna piedzimšana ietekmēja ikdienas darba gaitas un karjeras izaugsmi, novadniece atceras, ka tas bija laiks, kad dzīve mainījās dažādās jomās, tajā skaitā tika pilnībā nomainīts karjeras virziens. “Patiesībā tas, ka līdz ar bērniņa ienākšanu ģimenē tiek nomainīta karjera, jaunajām māmiņām ir tipisks stāsts. Nav šaubu, ka bērns ļoti ietekmē mātes darba pienākumus – it īpaši, ja svarīga darba sastāvdaļa ir neformālā kontaktēšanās ar citiem cilvēkiem, kas mēdz notikt ārpus oficiālā darba laika. Proti, ja arī pat kolēģi ļoti, ļoti atbalstīs, tāpat būs gadījumi, kad vairs nebūs iespējas noorganizēt vēl vienu darba tikšanos ārpus darba laika, jo gluži vienkārši būs jādodas mājās pie bērna. Turklāt šāda situācija man bija nupat. Proti, šobrīd vīrs atrodas komandējumā, bet Rīgas domē debašu rezultātā ievilkās vicemēru vēlēšanas. Tas nozīmēja, ka vienā no pārtraukumiem man bija jāskrien uz bērnudārzu, lai paņemtu bērnu, un pēc tam bija jāpaspēj atpakaļ uz domi, lai līdz galam noklausītos debates un nobalsotu. Arī šobrīd neesmu kopā ar kolēģiem, kuri atzīmē sēdes beigas un neformālā gaisotnē komunicē, kādi darbi Rīgā darāmi turpmākajos četros gados, bet meitiņai vāru vakariņas!” šo trešdien pastāstīja jaunā māmiņa.

Saeimā izveido bērnu kopšanas istabu

Mairita piebilst, ka, apvienojot bērnu ar darbu, tika izmantoti gan auklītes un bērnudārza pakalpojumi, gan arī iespēja strādāt attālināti. “Jāuzsver, ka arī jauno vecāku darbavietas ir tās, kas pēc bērna piedzimšanas var parūpēties par tēti, mammu un demogrāfiju šī vārda visplašākajā izpratnē. Piemēram, kad valsts runā par to, ka darba devējiem saviem darbiniekiem jānodrošina labi apstākļi, tā piemirst, ka arī pašas valsts un pašvaldību iestādes ir darba devēji. Tāpēc Saeimā pēc ilgiem juridiska ceļa meklējumiem ieviesām bērnu kopšanas istabu jeb vietu, kur vecāki savus bērnus var atstāt, ja viņu darbs ievelkas. Šī istaba domāta ne gluži zīdaiņiem, bet jau nedaudz pieaugušākiem bērniem. Jāteic, šī iniciatīva tapa ļoti ilgi, bet nupat ir realizēta. Uzskatu, ka šādai istabai jābūt arī citu profesiju darbavietās – no mediķiem līdz pārdevējiem un tiem, kuri strādā maiņu darbu. Tas ir ļoti svarīgi,” pārliecināta M.Lūse.

Ar meitiņu Anniju. Jautāta, ko nozīmē ģimene un bērni, Mairita uzsver, ka nevēlas dēvēt bērnus par dzīves jēgu, jo tas gan ignorē tos cilvēkus, kuriem izvēles vai apstākļu sakritības dēļ bērnu nav, gan arī pašam bērnam uzliek pārlieku lielu slogu, jau kopš dzimšanas būt par kāda dzīves jēgu. “Bērni ļauj uz pasauli paskatīties no jauna un citām acīm un var sniegt dziļu prieku. Vienlaikus nevajadzētu noliegt, ka audzināt bērnus ir milzīga atbildība un smags darbs. Ģimene ir augsne, kurā mēs visi kā sēklas uzaugam, un tās var izskatīties ļoti dažādas. Katrs varam rūpēties par to, lai mūsu un citiem bērniem būtu iespējams izveidoties par labiem cilvēkiem. Tādēļ atkārtošu frāzi, kas nevar izskanēt par biežu – sabiedrībā svešu bērnu nav!” uzsver M.Lūse.

Slavenais foto. 2020.gadā aktīvas diskusijas raisīja attēlā redzamais foto, kad Rīgas domes deputāte Mairita Lūse sanāksmju telpā ieradās ar bērnu ratiņiem. Kāds pauda viedokli, ka bērna klātbūtne darbavietā ir traucējoša, tikmēr citi nešaubījās, ka tas ir normāli un pat vēlami. Pati Mairita, atskatoties uz vairākus gadus seno notikumu, sarunā ar laikraksta “Vaduguns” žurnālistu atzīst, ka tā bija pirmā pieredze kļūt par spoguli, uz kuru visa sabiedrība atspoguļo savas domas un idejas. “Tā bija ne tikai smaga, bet arī interesanta pieredze. Jāpiebilst, ka arī nupat uz Rīgas domes sēdi devos ar savu meitiņu. Jāteic, ar piecgadnieci atrasties sēdē bija pat grūtāk, nekā laikā, kad Gabriela bija zīdaiņa vecumā,” ar smaidu sejā stāsta M.Lūse.

Ar katru bērnu pieredze citādāka

Trīs bērnu māmiņa KRISTĪNE PUGAČA, kura lielāko savas dzīves daļu pavadījusi Cēsīs, bet Balvos ar ģimeni dzīvo jau sešus gadus, stāsta, ka bērnu audzināšana, apvienojot ar darbu, ir izaicinājums. Vienlaikus viņa nešaubās, ka bērni ir dzīves lielākā laime, arī savu ikdienu iespējams saplānot tā, lai domas par karjeras izaugsmi un laika pavadīšana ar savām atvasēm harmoniski līdzāspastāvētu.

Zīdainis rokās, un uz mācībām Rīgā!

Pirms pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi mūspusē Kristīne ar vīru Aivi divus gadus strādāja Anglijā, kur pasaulē nāca vecākā meita Luīze. Tad tika pieņemts lēmums atgriezties dzimtenē, bet pēc gada ceļi atkal aizveda uz ārzemēm, Anglijā pavadot vēl divus gadus. Šajā laikā pieteicās arī vidējā meitiņa Elīza, kura piedzima jau Latvijā, jo Kristīne ar Aivi nolēma ārvalstīs vairs neatgriezties. “Nekad nešaubījos par to, ka vēlos ģimeni, jo kam tad dzīvot, ja ne saviem bērniem?! Pirmā meitiņa piedzima, kad biju tikai divdesmit gadus jauna. Varbūt varētu šķist, ka šādā vecumā lēmums par bērniņu ir pāragrs, tomēr, tagad atskatoties uz to laiku, ar vīru esam ļoti laimīgi,” uzsver Kristīne.

Viņa atceras, ka pēc pirmās meitas piedzimšanas sāka strādāt, kad Luīzei bija apmēram pusotrs gads. Lieli palīgi bija ne tikai vīrs Aivis, bet arī Kristīnes māsa ar vīru, ar kuriem ikdienas gaitas tika sakārtotas tā, lai kāds vienmēr varētu palikt mājās ar mazuli. Savukārt ar vidējo meitu Elīzu bija nedaudz sarežģītāk. Tolaik Kristīne ar Aivi uz laiku bija atgriezušies Latvijā un, kad Elīzai apritēja četri vai pieci mēneši, Kristīne nolēma turpināt mācīties. Proti, zīdainis bija uz rokām, un pusgadu trīsreiz nedēļā Kristīne ar autobusu devās uz mācībām Rīgā. Bērniņa pieskatīšanā ļoti palīdzēja vīra vecāki, pēc kā tika atvērts savs skaistumkopšanas kabinets Balvos un uzsāktas darba gaitas. “Vecākā meita jau apmeklēja bērnudārzu, bet vidējo meitu, kamēr atrados darbā, pieskatīja kāds no tuviniekiem. Savukārt trešā meitiņa piedzima pagājušā gada 16.februārī, un bērna kopšanas atvaļinājumā tā īsti arī neaizgāju, jo jau februāra beigās atsāku darbu,” stāsta Kristīne.

Balveniete piebilst, ka tās, protams, nebūt nebija pilnvērtīgas darba dienas. Turklāt Kristīne atzīst, ka pēc trešās meitas piedzimšanas viņai ir liela vainas sajūta, ka tik ļoti daudz laika nākas pavadīt darbā. Tomēr, domājot par nākotni un karjeras izaugsmi, skaistumkopšana ir sfēra, kur nevar atrasties ilgstošā prombūtnē – tiktu zaudēta klientūra un viss līdz šim sasniegtais būtu jāsāk būvēt no jauna. “Tādēļ, runājot par ieguvumiem un zaudējumiem, skaidrs viens, ka nekas nav un nevar būt svarīgāks par bērniem. Vienlaikus jādomā arī par savu darbu, un man sava nodarbošanās ļoti patīk. Bez tā nevarētu!” enerģijas pilna teic jaunā māmiņa.

Sūdzēties par pabalstu apjomu nevajadzētu

Balveniete teic, ka viņas gadījumā finansiālais aspekts, lemjot par ģimenes pieaugumu, nav bijis noteicošais. Savukārt, vērtējot valsts atbalstu jaunajām māmiņām, Kristīne spriež, ka cilvēkiem, kuriem ienākumi ir minimāli, dzīvot ar pabalstiem vien noteikti ir grūti. Tikmēr viņa pati uzsver, ka par pabalstu apjomu jaunajām māmiņām nevajadzētu sūdzēties, jo bērnu piedzimšana ir Dieva dāvana vecākiem, nevis tas tiek darīts valsts labā. “Līdz ar to negaidu, ka man kāds kaut ko iedos no malas, bet priecājos par to pašu, kas ir. Galu galā, kādēļ gan valstij būtu jāuztur vecāku jaundzimušie, jo tas ir pieaugušo apzināts lēmums un viņiem pašiem vispirms būtu jāapsver, vai bērnus var atļauties. Turklāt daudzie pabalsti veicina pabalstu paaudzi un nereti nerada vēlmi strādāt, bet gan dzīvot uz valsts rēķina,” nešaubās Kristīne.

Viņa piebilst, ka mūsdienās trīs bērni ģimenē, protams, ir daudz, bet teorētiski to varētu būt vēl vairāk, jo pieredze liecina, ka mazi bērni lielus ieguldījumus nemaz neprasa. Cita lieta, kad viņi kļūst pieaugušāki, kad bērniem, piemēram, jāuzsāk augstskolas gaitas. “Mūs vecāki palaida ar vienu maisiņu rokās un mēs paši daudz ko sasniedzām. Arī es varu iet paceltu galvu un teikt, ka visu, kas man ir, esmu sasniegusi pati, tomēr saviem bērniem gribas iedot roku un pacelt viņus maksimāli augstu,” nešaubās Kristīne.

Laimīga ģimene. Jautāta, cik grūti apvienot darbu ar bērnu audzināšanu, Kristīne Pugača stāsta, ka laikā, kad nebija piedzimusi trešā meita, viss bija salikts pa plauktiņiem. Proti, viena meitiņa apmeklēja bērnudārzu, bet otra – skolu. Savukārt, piesakoties jaunākajai meitai, šobrīd ikdiena kļuvusi nedaudz grūtāka, bet tik un tā visu iespējams saplānot. Turklāt, kā priecājas Kristīne, dzīve iedod pareizos cilvēkus pareizā laikā, jo Adelei ir arī ļoti jauka auklīte. Attēlā – jaunā māmiņa Kristīne Pugača ar vidējo meitu Elīzu (seši gadi) un vīru Aivi, kuram klēpī jaunākā meitiņa Adele (drīzumā gads un četri mēneši), bet blakus – vecākā meita Luīze (desmit gadi).

Speciālistu komentāri

Jo ilgāka prombūtne, jo grūtāk atgriezties darba tirgus apritē

SANDRA KINDZULE, Nodarbinātības valsts aģentūras Balvu filiāles vadītāja: – Ja jaunā māmiņa pirms bērna piedzimšanas strādāja, pēc bērna kopšanas atvaļinājuma viņa atgriežas darbā. Savukārt, ja māmiņai iepriekš nebija algota darba vai arī pēc bērna kopšanas atvaļinājuma pieņemts lēmums nestrādāt iepriekšējā darbavietā, viņa reģistrējas bezdarbnieka statusam. Šogad (uz šodienu) Nodarbinātības valsts aģentūras Balvu klientu apkalpošanas centrā bērna kopšanas atvaļinājumam reģistrējušās 33 jaunās māmiņas, bet pagājušajā gadā bija 36 šādas māmiņas. Jāteic, ka Latvijā, salīdzinot ar daudzām ārvalstīm, bērna kopšanas atvaļinājums ir salīdzinoši garš. Turklāt pēc tā noslēguma bērna vecums ir pietiekams, lai vecāki savu atvasi faktiski uzreiz var iekārtot pirmsskolas izglītības iestādē. Vienlaikus daļai jauno māmiņu ir ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā, jo, kā zināms, darba tirgus ir ļoti mainīgs. Proti, jo ilgāk cilvēks ir prombūtnē un nestrādā, jo arvien straujāk viņš izkrīt no darba tirgus aprites un prasībām. Arī pati, kad pasaulē laidu savu jaunāko meitiņu, darbā atgriezos jau pēc pusgada. Un iemesls bija tieši tāds pats, jo, strādājot valsts iestādē, darba apstākļi, pienākumi un jauninājumi ir ļoti mainīgi.

Vai atļauties bērnu nozīmē apturēt karjeru un piedzīvot materiālas grūtības? Daļēji noteikti, ka jā, jo tieši šī iemesla dēļ daļa jauno māmiņu izmanto iespēju atgriezties darbā pēc iespējas ātrāk un bērnu audzināšanu apvienot ar darbu. Nereti arī dzirdēts, ka darba devēji par darbinieku neizvēlas sievieti ar maziem bērniem, jo pastāv lielāks risks, ka šāds darbinieks sakarā ar bērnu slimošanu biežāk atradīsies prombūtnē. Tā rīkoties, neapšaubāmi, ir nepieļaujami, un arī likumiski mazu bērnu esamība nevar būt arguments, lai sievieti nepieņemtu darbā. Vienlaikus darba devējam ir tiesības izvēlēties darbiniekus. Tikmēr mana personīgā pieredze (kā darba devējam valsts iestādē) ir ļoti pozitīva, jo līdz šim Nodarbinātības valsts aģentūras Balvu filiālē strādājuši darbinieki, kuriem ir mazi bērni, bet ar lieliem izaicinājumiem nesaskārāmies. Arī paši darbinieki lielākoties cenšas rīkoties tā, lai nesagādātu problēmas darba devējiem, jo labam darbiniekam savus pienākumus svarīgi izdarīt kvalitatīvi, nevis regulāri būt prombūtnē.

Pirms vēlēšanām Balvu novadā bija daudz solījumu par bērna piedzimšanas pabalsta paaugstināšanu. Tomēr šis pabalsts, vienkārši runājot, ir vienreizēja dāvana, kas neatrisina konkrēto ģimeņu finansiālās problēmas un arī nemaina domas – radīt bērnu vai nē. Šī pabalsta paaugstināšanā pastāv arī risks, ka to varētu izmantot sociāli nelabvēlīgas ģimenes. Savukārt, lai palielinātu dzimstību, jādomā, lai cilvēki savā novadā jūtas labi, bet, kas pats galvenais, jārada stabilitāte, lai nebūtu šaubu par to, kāda būs rītdiena. Diemžēl šobrīd nenoteiktības sajūta ir ļoti liela, kas neļauj mērķtiecīgi un ar apņēmību plānot nākotni.

Kopšanas atvaļinājumam noslēdzoties, pēc pabalstiem nedodas

LĪGA ŠUSTOVA, Balvu novada Sociālās pārvaldes vadītāja: – Tāpat kā citviet Latvijā, arī Balvu novadā ir ģimenes, kuras saņem sociālos pabalstus – ne tikai atbilstoši likumam un noteiktajam statusam pēc bērna vai vairāku atvašu piedzimšanas (daudzbērnu ģimenes), bet arī laikā, kad ģimenē vēl nebija pieauguma. Savukārt tendences, kad jaunās māmiņas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma dodas uz sociālo pārvaldi, lai saņemtu materiālo palīdzību, Balvu novadā nav. Vienlaikus situācijas mēdz būt dažādas. Proti, ir māmiņas, kuras, piedzimstot bērnam, saņem valsts noteiktos pabalstus, bet pēc tam darba tirgū neatgriežas, jo arī iepriekš nekur nestrādāja. Bet ir arī jaunās māmiņas, kuras pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma uzreiz turpina strādāt vai to atsāk darīt pat ātrāk.

Vai ir ģimenes, kuras esošo pabalstu politiku izmanto ļaunprātīgi un dzemdē bērnus ar mērķi saņemt materiālo palīdzību? Nevēlos teikt, ka tas notiek ļaunprātīgos nolūkos. Vienkārši ir ģimenes ar nelabvēlīgu sociālo situāciju, kurām nav citu ienākumu, bet tikai tā dēvētā bērnu nauda. Nevar arī teikt, ka tā ir esošās sistēmas izmantošana, jo dzīves apstākļi ir tādi, kādi tie ir, un šīm ģimenēm pabalsti gluži vienkārši pienākas. Jebkurā gadījumā Balvu novadā šī nav aktuāla problēma, tomēr ģimenes, kuras savu dzīves apstākļu rezultātā saņem attiecīgos pabalstus, ir. Runājot par kopējo sociālo pabalstu politiku valstī, jebkura pabalsta paaugstināšana, ņemot vērā esošo dzīves līmeni Latvijā un to, ka viss kļūst dārgāks, ir apsveicama. Tomēr tas patiešām rada risku, ka, piemēram, sociāli nelabvēlīgās ģimenes pieejamos pabalstus varētu izmantot ļaunprātīgi, dzīvojot uz bērnu naudas rēķina. Rezultātā šī nauda ne vienmēr tiek ieguldīta bērnu vajadzībām, bet vecāki to iztērē sev. Līdz ar to pabalstu paaugstināšana ir kā koks ar diviem galiem, jo ir arī ģimenes, kuras par saņemto lielāku naudiņu teiks patiesu ‘paldies’ un to ieguldīs bērnu izglītībā un izaugsmē, nevis savu vajadzību apmierināšanā.

Kā Latvijā veicināt dzimstību? Esmu māmiņa diviem bērniem – vienam tikko apritēja pieci gadiņi, bet otrs uzsāks mācības 2.klasē. Nereti izskan viedokļi, ka katrā ģimenē vajag trīs bērnus, lai valstī būtu pozitīva demogrāfija. Katrs bērns ir Dieva dāvana un svētība, bet vai, ņemot vērā ne pārāk spīdošo sociālekonomisko stāvokli valstī, cenu sadārdzinājumu, dzīvojamā fonda un darbavietu trūkumu, arī ģeopolitiskos notikumus un kopējo nestabilitāti, par katru cenu nepieciešams arī trešais, ceturtais, piektais bērns? Uzskatu, ka nē, bet tā vietā jāizaudzina un maksimāli jāiegulda tajos bērnos, kurus Dieviņš ģimenēm jau devis. Visi šie jautājumi iet kopsolī ar finansiālo situāciju un pieaugušo atbildību, jo vecākiem jābūt atbildīgiem par saviem bērniem un viņu nākotni.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1906548010100577

Robežnieki --Latgales stipri ļaudis (1.jūlijs)

Piedzimt Latvijai (27.06.2025.)

Pasaule, es nāku!

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Laiks, kad mazuļi dzima mazā pirtiņā, jau sen aiz kalniem, dodot vietu tradicionālajai medicīnai un iespējai laist pasaulē mazuli slimnīcas dzemdību nodaļā profesionālu mediķu uzraudzībā. Taču arī tas nav viss. Mūsdienu pasaulē topošās māmiņas var baudīt sava veida ekstras – dzemdības ūdenī vai pat mājās. Vai šādas iespējas kalpo kā pamudinājums par labu ģimenes veidošanai? Jaunās māmiņas dalās atklāsmēs par dažādām dzemdību pieredzēm.

Vienmēr vēlējusies kuplu ģimeni

Balveniete, četru bērnu mamma LĪGA MOROZA-UŠACKA, laižot pasaulē savus bērnus, paļāvās uz zinošās vecmātes, gulbenietes Aijas Mikovas pieredzi un zināšanām, jo tieši viņa kopš pirmās tikšanās reizes topošajai māmiņai sniedza pārliecību un drošības sajūtu. Lai gan pirmo dēlu Līga dzemdēja slimnīcā, bērniņš nāca pasaulē ūdens dzemdībās. Savukārt pārējās Morozu-Ušacku ģimenes atvasītes dienas gaismu ieraudzīja Aijas Mikovas vadītajā radību mājā “Harmonija”.

Kāpēc izvēlējāties alternatīvu dzemdību veidu?

– Gaidot pirmo dēlu Leo, biju grūtnieču uzskaitē pie Gulbenes slimnīcas ginekoloģes Jolantas Mazūres. Taču Balvu slimnīcā Māmiņu skolas nodarbībās dzirdētais manī radīja sajūtu, ka dzemdības ir kaut kas ārkārtīgi grūts un es pati saviem spēkiem to nekad nespēšu paveikt. Pastāstot to savai ginekoloģei, viņa man ieteica apmeklēt Māmiņu skolu pie vecmātes Aijas Mikovas, kura tolaik vēl strādāja Gulbenes slimnīcā. Noklausoties Aijas lekciju, radās pavisam cits iespaids par dzemdībām, – šķita, ka tas ir tik viegli un vienkārši, īpaši dzemdējot ūdenī, tāpēc jau pēc pirmās lekcijas izlēmu, ka manam bērniņam jānāk pasaulē Aijas uzraudzībā. Viņa ir ļoti vienkārša, cilvēciska, zinoša. Pēc tam ar vecmāti Aiju Mikovu tikos vēl vairākas reizes, un mums uzreiz izveidojās ļoti labs kontakts. Leo pie viņas dzemdēju 2008.gadā Gulbenes slimnīcā. Tās bija ūdens dzemdības. Tiklīdz iekāpu ūdenī, uzreiz sākās dzemdības. Sāpes bija minimālas, dzemdības noritēja ļoti ātri un viegli – viss bija galā aptuveni stundas un divdesmit minūšu laikā. Tā bija īpaša diena – Lielā piektdiena, par kuru daudzos žurnālos rakstīja, ka tā ir vienīgā Ozola diena, kurā dzimst gudri un talantīgi bērni. Tāds Leo arī ir. Turklāt viņš nāca pasaulē ar paceltu rociņu, it kā balsojot ‘es – par’. Dzemdību laikā vecmāte pamanīja un veikli tika ar to galā, citādi rociņu varētu arī salauzt. Vēl pirmsdzemdību pārbaudēs Aija teica, ka man būs ļoti spēcīgs un veselīgs bērniņš. Kad jautāju, kā viņa to zina, Aija ļāva paklausīties, kā skan citu bērnu un kā skan mana Leo sirsniņa. Pirms dzemdībām man lūdza uzzīmēt, kā redzu sevi kā grūtnieci. Ieraugot zīmējumu, Aija teica: “Tu tik viegli taisies dzemdēt, nu redzēsim”. Tā arī bija. Izrādās, arī tas viņai palīdz noteikt, cik vieglas vai grūtas sagaidāmas dzemdības. Man par Aiju radās iespaids, ka viņa jūt vairāk nekā citi.

Laikam tādēļ, ka pirmās dzemdības bija tik vieglas, arī nākamos bērnus nolēmāt laist pasaulē pie vecmātes Aijas Mikovas?

– Patiesībā katras nākamās dzemdības manās sajūtās bija grūtākas, lai gan, pēc vecmātes teiktā, visas skaitījās īsas un vieglas. Daudzi jautāja, kādēļ braukt uz “Harmoniju”, jo tas ir diezgan dārgi un tālu, bet es uzskatu, ka tas ir tā vērts, ja bērniņš nāk pasaulē vietā, kur māmiņa jūtas droši. Dodoties dzemdēt uz “Harmoniju”, līdzi nav jāņem pilnīgi nekas – nav tādas dzemdību somas. Tur nodrošina ar visu nepieciešamo līdz pat zīdaiņa drēbītēm. Visiem saviem bērniem kā pirmās izvēlējos vienas un tās pašas drēbītes, lai bērni savā starpā dzīvotu draudzīgi. Tā arī ir. Trešo bērnu sākumā vēlējos dzemdēt mājās, bet mazliet nobijos, jo man bija jau 38 gadi, tādēļ atkal nolēmām par labu “Harmonijai”.

Visas dzemdības noritēja bez sarežģījumiem?

– Ar Hugo bija interesanti. Noliktā dzemdību diena bija 25.jūnijs. Aizbraucu pie dakteres Jolantas uz Gulbeni. Viņa paskatījās un teica, ka vēl nekā nebūs, bet apskates laikā nedaudz nogāja ūdeņi. Vispār Hugo man vēderā bija ļoti ašs, kaut gan dzīvē ir mierīgs. Pēc tam izrādījās, ka viņš ar savu kustēšanos bija pārrāvis ūdeņus kaut kur augšpusē. Taču nekas neliecināja, ka sākušās dzemdības. Nekādu sāpju un pazīmju nebija. Zvanīju vecmātei Aijai, viņa teica: “Brauciet uz “Harmoniju”, ja arī nesāksies dzemdības, padzīvosiet radību mājā.” Pa ceļam no Gulbenes vēl ceļa malā nopirkām zemenes, jo man tās dikti kārojās. Aizbraucām mājās, paņēmām nepieciešamās lietas un devāmies uz Krimuldu. Tur bijām ap pieciem vai sešiem vakarā, un vienpadsmitos Hugo jau bija klāt.

Savukārt Otto dikti steidzās nākt šajā pasaulē – piedzima mēnesi ātrāk. Lai gan tas skaitās bīstami, radību mājai “Harmonija” ir liels pluss, jo tā atrodas piecu minūšu braucienā līdz Siguldas slimnīcai. Pēc dzemdībām uzreiz atbrauc bērnu dakteris, kurš apseko bērniņu un māmiņu. Pēc tam Siguldas slimnīcas dzemdību nodaļā, kurā Aija strādā, saņēmām visas nepieciešamās potes. Tur pret mums izturējās fantastiski. Atšķirībā no negatīvās attieksmes, ko pēc Hugo piedzimšanas izjutām Balvos, jo bērns bija dzimis citādāk, nevis stacionārā. Lai gan Otto piedzima priekšlaicīgi, viņš bija vesels. Kad viņš tikko bija nācis pasaulē, mana pašsajūta bija lieliska – šķita, ka nemaz neesmu dzemdējusi. Otto ir mans vienīgais bērniņš, kurš piedzimis dienā, jo pārējie pasauli ieraudzīja vakarā. Arī pati esmu vakara cilvēks. Man ir ļoti paveicies, jo visi bērni zīdaiņa vecumā naktīs labi gulēja, viņus nemocīja kolikas. Esmu ļoti izlutināta mamma. Man bija viegli ar viņiem visiem.

Kas bija nepieciešams, lai, laižot pasaulē bērnus, justos droši un mierīgi?

– Tā ir vīra klātbūtne. Viņš bija klāt visās dzemdībās un ar lielu lepnumu grieza nabassaiti. Protams, svarīga ir vecmātes attieksme. Lai neviens nesteidzina, nepazemo. Lai apkārt valda miers. Biju dzirdējusi ļoti daudz nostāstu par dzemdībām slimnīcā, kas mani sabiedēja.  

Vai dzirdētie nostāsti ietekmēja dzemdību vietas izvēli?

– Protams. Taču galvenais, kas ietekmēja manu izvēli par ūdens dzemdībām, bija pirmā Aijas Mikovas novadītā Māmiņu skolas lekcija. Man patika viņa kā personība un tas, ko izdzirdēju. Aija radīja sajūtu, kas tas būs tik viegli. Ļoti patīk ūdens un iet vannā, tas mani nomierina un atbrīvo. Tāpēc sapratu, ka man tas būs piemēroti. Ūdenī bērniņi piedzimst vieglāk, tas viņiem ir dabiskāk. Reizēm man uzdod diezgan jocīgus jautājumus par ūdens dzemdībām. Piemēram, vai bērniņš ūdenī nevar noslīkt? Tas nevar notikt, jo piedzimstot viņu ar mammu joprojām saista nabassaite, viņš jūtas kā mammas vēderā.

Nebija nekādu baiļu, ka dzemdējot varētu rasties sarežģījumi?

– Nebija. Patiesībā nav tā, ka visām, kuras vēlējušās ūdens dzemdības, tas izdodas, jo dzemdības ir neparedzams process. Galvenais, lai tās ir drošas. Aija ļoti seko līdzi visam procesam. Nav tā, ka dzemdēt citur, nevis slimnīcā, ir bīstami. Aija pati strādā Siguldas slimnīcas dzemdību nodaļā, un līdz turienei ir piecu minūšu brauciens.

Cik ilgi jāpaliek “Harmonijā” pēc dzemdībām?

– Ja viss ir kārtībā, mājās var doties otrā dienā. Man viss bija labi. Vienīgi Otto un Hugo dzima ar sejiņu uz augšu, nevis uz leju, kā parasti notiek. Vecmāte Aija brīdināja, ka tāpēc man vēlāk varētu sāpēt mugura. Taču tā nenotika. Toties visi pārējie viņas paredzējumi piepildījās. Viņa teica, ka ar sejiņu uz augšu dzimušie skaitās zvaigžņu bērni, un apgalvoja, ka Hugo būs skatuves bērns. Kaut gan mazotnē nekas par to neliecināja (viņš bija ļoti kautrīgs), tagad Hugo ir īsts skatuves cilvēks – dejo, dzied, spēlē saksofonu. Leo ir stiprs un gudrs, tā kā viņa teica. Otto vēl veidojas. Laiks rādīs, kā būs…

Vai pozitīvā dzemdību pieredze veicināja to, ka kopā ar vīru esat izveidojuši tik kuplu ģimeni?

– Patiesībā nē, jo vienmēr esmu gribējusi kuplu ģimeni. Pēc Hugo piedzimšanas nolēmām, ka vairāk bērnus nevēlamies. Visas zīdaiņu mantas jau biju atdevusi projām. Ik pēc laika katram no mums ienāca prātā doma par vēl vienu bērniņu, bet tas nekad nenotika vienlaikus. Līdz vienā brīdī sapratām, ka gribam vēl vienu mazuli, jo vecākie bērni dzima ar sešu gadu starpību, un atkal bija pagājuši seši gadi. Artis ir ļoti labs vīrs, lielisks tētis – vienmēr ir ļoti palīdzējis un atbalstījis mani. Viņš bija klāt visās dzemdībās. Pēc bērnu piedzimšanas pienākumus nedalījām, abi darījām visu, kas vajadzīgs. Artis iesaistās it visur. Viņš palīdz izvadāt Hugo uz koncertiem. Reizēm mums mēnesī nav nevienas brīvas nedēļas nogales, jo Hugo vienmēr jāved uz kādu pasākumu. Ja nepieslēgtos visa ģimene, netiktu galā. Manuprāt, sievietes bieži vien vīriem neuzticas, neļaujot palīdzēt, kamēr bērniņš ir mazs, bet pēc tam sūdzas, ka vīrs neiesaistās. Kad viņas grib saņemt palīdzību, ir jau par vēlu, jo jau pierasts, ka sieva visu dara pati. Iepriecina, ka aizvien biežāk redzu tēvus, kuri pastaigājas ar bērnu ratiņiem, pavada bērnus uz rotaļu laukumiem, brauc ar riteņiem. Tāpat priecājos, ka tik daudzi tēti savus bērnus ved pie manis uz deju nodarbībām. Tas ir brīnišķīgi!    

Kas padodas katram no bērniem?

– Esmu gandarīta, ka bērni ļoti labi mācās. Viņi uzauguši manās deju nodarbībās, uz skatuves. Hugo ir mākslinieks. Uz skatuves viņš jūtas kā zivs ūdenī. Mazotnē Hugo bija ļoti kautrīgs. Taču kādā reizē pirms kārtējās manas deju studijas Ziemassvētku izrādes kopā ar Māri Lāpānu, uzstādot gaismas, ievērojām, ka Hugo dejo pie katras no atskaņotajām dziesmām. Izrādījās, ka viņš iemācījies visu grupu deju soļus tikai no skatīšanās vien. Tas viņam ir dabas dots talants. Visi brīnās, pa kuru laiku audzinu bērnus, bet bērni visu laiku ir kopā ar mani, visos mēģinājumos, pasākumos, jo viņi visi dejo manā studijā. Kad bija maziņš, Leo tur pat gulēja diendusu – viņam netraucēja ne nodarbību čala, ne mūzika. Leo ir mūsu lielākais atbalsts, daudz palīdz ar jaunākajiem bērniem. Viņš arī vada skolas un citus pasākumus.

Kas, Jūsuprāt, ietekmē sieviešu izvēli dzemdēt vai nedzemdēt bērnus?

– Manuprāt, daudzām sievietēm mūsdienās ir problēmas palikt stāvoklī. Par to jau cilvēki nerunā. Zinu daudzus “mēģeņu” bērniņus. Ļoti labi, ka mūsdienās ir arī tāda iespēja tikt pie mazulīša. Taču uzskatu, ka Balvos ir diezgan daudz kuplu ģimeņu. Manuprāt, ar vienu bērnu ir grūtāk nekā ar vairākiem, īpaši, ja ir neliela vecuma starpība – kā mūsu Lotei un Otto. Viņiem ir vienas intereses, kopīgas mantas, kopīgas blēņas, patīk vienas un tās pašas multfilmas. Ar viņiem viss ir viegli.

2019.gadā pie Aijas Mikovas dzimušo bērniņu salidojumā “Silenieku skolā”. Līga salidojuma laikā vēl bija jaunākā dēla Otto gaidībās. Vēlāk ģimenē ienāca arī meitiņa Lote. Lai gan lielā attāluma dēļ salidojums nebija ļoti kupli apmeklēts, tas izvērtās silts un sirsnīgs.

Gribēja maksimāli dabīgas dzemdības

Lai gan pārliecināta, ka Balvu slimnīcā ir lieliska dzemdību nodaļa, kur strādā kvalificēti speciālisti, balveniete SINTIJA savu pirmo meitiņu izvēlējās laist pasaulē radību mājā “Harmonija” Krimuldā, pieredzējušas vecmātes Aijas Mikovas uzraudzībā. Jaunā māmiņa apgalvo, ka izšķirties par šo lēmumu palīdzēja vairāku balveniešu ieteikumi un vēlme dzemdēt dabīgi, bez atsāpināšanas vai stimulācijas.

Pirms savām pirmajām dzemdībām Sintija jutās mierīga, pateicoties pārliecībai, ka sievietes ķermenis radīts, lai dzemdētu. Tuvojoties nozīmīgajai dienai, tomēr radās neliels uztraukums, un topošā māmiņa prātoja, – kā tas būs, vai tas notiks ātri, vai turpināsies ilgi? Radās dažādi jautājumi. Dzemdēt savās mājās Sintija īsti negribēja, bet nolēma to darīt alternatīvā vietā ārpus slimnīcas, pieredzējušas, profesionālas vecmātes uzraudzībā, jo vēlējās šo procesu piedzīvot atbalstošā vidē, bez medikamentu palīdzības. Par iespēju laist bērniņu pasaulē radību mājā “Harmonija” Krimuldā Sintija uzzināja no vīra paziņas, kura vecmātes Aijas Mikovas uzraudzībā to bija darījusi vairākas reizes. Vēlāk to ieteikušas arī citas balvenietes, kuras bija izmantojušas “Harmonijas” pakalpojumus. Tā kā Sintija kopā ar vīru nolēma piedzīvot pēc iespējas dabīgas dzemdības, to varēja īstenot tikai šādā vietā. Sintija nevēlējās, lai atsāpināšanai izmantotās zāles ietekmē bērniņu, kamēr viņš vēl saistīts arī māti. Viņa atklāj, ka dzemdību namā “Harmonija” ir iekārtotas vairākas dzemdību istabas, topošās māmiņas šī dabīgā procesa laikā var brīvi pārvietoties. Turpat atrodas istaba ar speciālo medicīnisko aparatūru, ko izmantot, ja dzemdībās rodas sarežģījumi. Apstākļi ir pietuvināti medicīnas iestādes iespējām. “Pat, ja pēkšņi nepieciešams ķeizargrieziens, “Harmonijai” izveidota sadarbība ar netālu esošo Siguldas slimnīcu, kurp operatīvi tiek nogādāta dzemdētāja un jaundzimušais,” stāsta balveniete.

Tuvojoties dzemdību datumam, Sintija kopā ar vīru pārcēlās uz “Harmonijas” telpām, taču vēl paguva aizbraukt arī uz Rīgu un pastaigāties pa Siguldas dabas takām. Dzemdībām sākoties, abi kādā galvaspilsētas kinoteātrī skatījās filmu. Sintija atklāj, ka dzemdību laikā viss norisinājās diezgan raiti. Aptuveni septiņu stundu laikā, klātesot divām vecmātēm, meitiņa bija jau klāt. Jaunā māmiņa jūtas ļoti pateicīga vecmātei Aijai Mikovai par mierināšanu un atbalstu dzemdību laikā. Pozitīvā pieredze liek balvenietei aizdomāties par vēl vienu bērniņu: “Lai meitiņai ir, ar ko spēlēties.” Viņa gan piebilst, ka līdz tam jāpaiet kādam laikam, jo meitenīte nāca pasaulē pirms nepilniem diviem mēnešiem.

Bailes rodas no nezināšanas

Vecmātes ASTRĪDAS MILLERES uzraudzībā, kurai ir 40 gadu darba pieredze savā profesijā un vairāk nekā 30 gadu stāžs plānoto ārpusstacionāra dzemdību pieņemšanā, pasaulē nākuši bērni visā Latvijā, tostarp arī vairākas mūsu valstī pazīstamas personības. Par to liecina ar krāsainiem punktiņiem izraibinātas Latvijas un Rīgas kartes viņas privātprakses kabinetā. Tāli pārbraucieni, negulētas naktis un nemitīga jaunu zināšanu apguve ir viņas ikdiena. Neraugoties uz grūtībām, Astrīda nekad nav nožēlojusi savas profesijas izvēli.

Agrāk sabiedrībā valdīja viedoklis, ka dzemdēt mājās ir bīstami. Vai gadu gaitā kaut kas ir mainījies?

– Šādu viedokli pauž tie, kuri par to neko nezina. Kad nezina, informāciju smeļas seriālos vai vēl kaut kur … Negatīvi cilvēki ir tendēti uz negatīvo, uz bailēm. Cilvēkiem patīk baidīties. Mani novērojumi liecina, ka viedoklis par dzemdēšanu mājās īpaši nav mainījies, jo bieži vien topošo māmiņu izvēli ietekmē draugi un radi. Manuprāt, par dzemdēšanu ārpus stacionāra ir daudz dezinformācijas, dažādu mītu un fantāziju, jo dzemdības pašas par sevi ir kaut kas noslēpumains. Internetā var atrast jebko – dažādus video, bet reālajā dzīvē viss ir citādāk. Arī daudzi mani kolēģi joprojām fantazē… Gadās, ka mēģinu pastāstīt, aicinu līdzi, lai redz, kā dzemdības norisinās, bet viņi negrib, jo nevēlas mainīt savu viedokli. Protams, tā nedomā visi, bet vairumā gadījumu tā ir.

Varbūt jaunā paaudze ir drosmīgāka un vairāk atbalsta ārpusstacionāra dzemdības?

– Nedomāju, ka ir drosmīgāki. Vienkārši to atbalsta viena noteikta sabiedrības daļa. Pārsvarā tie ir cilvēki, kuri visus bērnus dzemdē mājās vai, piemēram, radību mājā “Harmonija”, vai kādā līdzīgā vietā. Tās ir vienas un tās pašas ģimenes. Vairumā gadījumu kuplas ģimenes ar trīs, četriem, pieciem, septiņiem un pat vienpadsmit bērniem. Kopumā Latvijā ārpus stacionāra pasaulē nāk aptuveni 1% mazuļu. Ārpusstacionāra dzemdību vecmātei ir ļoti grūts darbs, jo visa ikdienas dzīve jāpakārto darbam. Parasti pie dzemdētājas jādodas naktīs. Turklāt nemitīgi tiek likti šķēršļi. Nav, kā ar dzemdībām slimnīcā, kur visi ceļi pašķiras...

Kā to varat izturēt?

– Iespējams, tādēļ, ka pēc horoskopa esmu Auns. Tas, protams, ir joks. Bet man ir stiprs raksturs, tādēļ to spēju darīt jau vairāk nekā 30 gadus. Ja slimnīcas dzemdību nodaļā nodežurē un pēc tam sākas tavs brīvais laiks, tad, pieņemot ārpusstacionāra dzemdības, tā nav. Visgrūtāk, protams, ir manām gados jaunajām kolēģēm, kurām ir ģimenes ar maziem bērniem.

Atbildība arī ir ļoti liela…

– Atbildam ar savu galvu un cepuri. Nav, kā slimnīcā, kur sistēmā visa atbildība izšķīst... Mums tā nav.

Vai Jūsu praksē bijuši gadījumi, kad dzemdībās rodas sarežģījumi un dzemdētāja steidzami jāved uz slimnīcu?

– Protams, kādreiz gadās. Tādēļ netālu ir slimnīca, uz kuru dzemdētāju pārvedam. Ir bijuši gadi, kad ir viens vai divi gadījumi no 50 mājās notikušām dzemdībām. Pie katras no dzemdētājām dodos gan pirmsdzemdību, gan pēcdzemdību vizītēs. Aprūpe ir tāda, kādai tai jābūt.

Ar ko jārēķinās grūtniecei, ja viņa izvēlas dzemdēt mājās?

– Ar izmaksām, jo valsts šādu dzemdību veidu neapmaksā.

Droši vien ne visām sievietēm ir ieteicams bērnu laist pasaulē mājas apstākļos, kaut vai veselības stāvokļa dēļ…

– Protams, slimnieces pie mums nenāk. Šādiem gadījumiem ir paredzētas slimnīcas. Bet relatīvi veselas sievietes var dzemdēt mājās. Ja sieviete to vēlas, zina, ko grib, un paļaujas uz saviem spēkiem, ar to jau ir paveikts 80% darba. Protams, nav jau tā, ka slimnīcās vienmēr dzemdēt ir slikti. Tomēr, piedzimstot mājās, bērns ienāk savā vidē, savā mikroflorā, kas mazulim ir liela dāvana visai turpmākajai dzīvei. Tas mikrobioms, ko jaundzimušais saņem divās pirmajās diennaktīs, ir dāvana viņa imunitātei uz visu mūžu. Turpretim, dzemdējot kaut kur publiskā vidē, apkārt ir dezinfekcijas līdzekļi, daudz cilvēku, pat gaiss tur ir citādāks. Arī braukšana uz dzemdību nodaļu un atpakaļ ietekmē. To, protams, var darīt. Galu galā vienam ir bail no savas mājas mikrofloras, citam – no slimnīcas. Bailes ir dominējošais faktors jebkurām mūsu izvēlēm.

Tātad var teikt, ka pie Jums nāk drosmīgas sievietes?

– Tā varētu teikt. Bet nāk dažādi cilvēki. Rīgas Stradiņa universitātes studenti, kuri piedalās dzemdībās, nereti brīnās, cik visi ir dažādi. Saku viņiem, ka tas ir labs treniņš, kā pielāgoties jebkuram cilvēkiem.

Kā jāgatavojas plānotām ārpusstacionāra dzemdībām?

– Ja agrāk par to informācijas bija maz, tagad iebraucam citā grāvī. Ir visdažādākie kursu veidi un metodes – gan ezotērika, gan retrīti utt. Tas viss ir labi, bet šobrīd pārāk daudz meklējam kaut ko ārpusē. Vai tad govs, suns, kaķis iet kursos? Aizejam prom no saviem instinktiem, intuīcijas. Gribam kaut ko pārāk pareizi vai vēl nezin kā... Būtībā ir tā, ka vienai māmiņai vajag vairāk gatavoties, bet citai nevajag. Pagājušā gadsimta sākumā izdotajā “Vecmāšu Vēstnesī” rakstīja, ka pirms dzemdībām mājās jānoņem visas gleznas, kaut kā pareizi jāiegroza gulta utt. Nesaprotu, kāpēc, bet tā tolaik rakstīja. Mūsdienās nevajag neko mākslīgi pārveidot. Arī mājas apstākļos var dzemdēt ūdenī, piemēram, vannā vai baseinā. Tas atvieglo dzemdību sāpes. Sāpju atvieglošanai var izmantot tenus, akupunktūru, akupresūru, homeopātiju un citus līdzekļus. Vecmātei ir jāmācās visu mūžu. Pirms kāda laika Šveicē apguvu akupunktūras jeb tradicionālās Ķīnas dzemdību palīdzības pamatkursu vecmātēm un ginekologiem. Sākoties kovida pandēmijai, nepaguvu iziet praksi, tādēļ vēl neesmu saņēmusi sertifikātu. Ja neesmu dzemdībās, katru vakaru kaut ko mācos, jo manā darba jomā viss pastāvīgi mainās. Tas, ko mums mācīja pagājušā gadsimta 80-tajos gados, mūsdienās vairs neder.

Kāda ir ārstu–ginekologu attieksme pret ārpusstacionāra dzemdībām?

– Ir tādi ginekologi, kuri to akceptē un pat iesaka. Arī ģimenes ārsti. Pagājušajā gadā astoņiem ģimenes ārstiem sagādāju mazbērnus. Ir arī citu specialitāšu mediķi, kuri dzemdē mājās. Protams, pastāv arī citi viedokļi. Katram ir savi uzskati, nevienam neuzspiežu savu pārliecību. Tā kā esmu strādājusi arī slimnīcas dzemdību nodaļā, varu salīdzināt abus dzemdību veidus. Apbēdina, ka viedokli pauž cilvēki, kuriem šādas pieredzes nav. Ļoti ceru uz jaunajām kolēģēm – studentēm, kuras ļoti labprāt piedalās manis vadītajās dzemdībās. Jaunā paaudze nav tik nosodoša, un tas ir patīkami.

Jūsuprāt, kādi apstākļi ietekmējuši slikto demogrāfisko situāciju Latvijā?

– Ikdienas kladzināšana, ka viss ir slikti, ka ir jābaidās, ka noteikti notiks kaut kas slikts, ietekmē cilvēkus. Nevaram norobežoties no šīs informācijas. Šī propaganda rada nedrošību – sajūtu, ka kaut kur citur ir labāk. Jaunieši aizbrauc uz ārzemēm studēt un bieži tur arī paliek, jo atrod savu otro pusīti. Tās ir sievietes reproduktīvajā vecumā. Arī ļoti daudzu manu draudzeņu bērnu ģimenes dzīvo citās valstīs – Vācijā, Skandināvijas valstīs, Nīderlandē, Šveicē.

Kāpēc negrib dzemdēt tās, kuras paliek Latvijā?

– Nebūšu objektīva, jo mana pieredze liecina, ka sievietes dzemdē daudz. Ne jau vienmēr finansiālā puse ir primārā. Piekrītu viedoklim, ka katrs bērns nāk ar savu maizīti. Lai cik neticami tas skan, tas tā ir. Protams, mūsdienās izaudzināt bērnu finansiāli ir daudz sarežģītāk, nekā tas bija pirms kāda laika. Atmodas laikā visi bija priecīgi, jo pavērās visas iespējas. Emocionālais fons uzmundrināja, un bērni pieteicās vairāk. Cilvēkam vajadzīga cerība. Turpretim šis laiks nedod mums cerības. Politiskā situācija pasaulē vispār ir prātam neaptverama.

Ko labprāt darāt savā brīvajā laikā?

– Man ir viegla dzīve, jo mani daudz kas interesē un hobiji pastāvīgi mainās. Pēdējos piecus gadus aizraujos ar aukstumpeldēm ziemā. Skicēšana, zīmēšana, filmēšanās kino – tas viss man patīk. Savulaik esmu braukusi arī ar motociklu, dejojusi visus iespējamos deju veidus: līnijdejas, afrikāņu dejas utt. Izņemot tango. Apmeklēju koncertus, dzejas lasījumus. Man ir ļoti interesanta dzīve. Bet katrs taču var dzīvot interesanti, vai ne?!

Tikpat kā ģimenes locekle. Rīdziniecei JULIĀNAI STŪRIŠKAI (no kreisās), kura šobrīd atrodas sava ceturtā bērniņa gaidībās, ar vecmāti Astrīdu Milleri (vidū) ir ļoti tuvas attiecības, jo viņa plānotajās ārpusstacionāra jeb mājdzemdībās palīdzējusi nākt pasaulē visiem trim viņas vecākajiem bērniem. Pirmais dēliņš Alfijs (foto) Astrīdas uzraudzībā piedzima pašā pandēmijas sākumā – 2020. gadā. “Kopš tā laika tā arī turpinām sadarboties,” saka Juliāna. Informāciju par Astrīdu viņa uzgāja internetā: “Tā kā jau no paša sākuma zināju, ka negribu dzemdēt slimnīcā, meklēju alternatīvos variantus, līdz māmiņu forumā “Cālis” uzgāju informāciju par Astrīdu.” Gatavojoties dzemdēt mājās, justies droši Juliānai palīdzēja Astrīdas miers, informācija, ko viņa sniedza, un vecmātes lielā pieredze: “Viņa bija kopā ar mani no paša sākuma visā grūtnieču aprūpes laikā, un tas arī mani iedrošināja.” Juliāna uzskata, ka lielākie mājdzemdību plusi ir miers, nesteidzināšana un cieņpilnā attieksme no vecmātes puses. Protams, bija arī cilvēki, kuri centās atrunāt. “Taču mana ginekoloģe bija atbalstoša. Viņa arī ieteica parunāt ar Astrīdu, tāpēc neradās šaubas par izvēli,” apgalvo trīs bērnu māmiņa. Vienu no trim mājās pasaulē nākušajiem bērniņiem Juliāna dzemdēja ūdenī: “Tas bija vieglāk, ar mazākām sāpēm, jo ūdens ir dabiskā atsāpināšana.” Lai gan ģimene dzīvo netālu no Rīgas dzemdību nama, kurp varētu doties ārkārtas situācijā, Juliāna nepieļāva tādu domu, jo centās uzticēties savam ķermenim un vecmātes zināšanām. Pateicoties pozitīvajai pieredzei, visu nākamo grūtniecību vadīšanu, dzemdības un arī pēcdzemdību aprūpi Juliāna uzticēja Astrīdai Millerei. To viņa plāno darīt, arī laižot pasaulē ceturto mazuli. Juliāna atklāj, ka veidot kuplu ģimeni abiem ar vīru bijis apzināts lēmums. “Tomēr ceturtais laikam būs pēdējais,” piebilst daudzbērnu māmiņa. Savukārt grūtniecēm, kuras vēl nav izvēlējušās dzemdību vietu, viņa iesaka vispirms atrast vecmāti, ar kuru izveidosies uzticēšanās pilnas attiecības: “Tad arī sapratīsiet, vai mājdzemdības jums ir piemērotas, jo tās nav domātas visām.”

Jādzemdē tur, kur jūtas droši

DINA CEPLE, ginekoloģe, dzemdību speciāliste, vecmāte un četru bērnu mamma: – Dzemdētāja izvēlas dzemdību veidu atkarībā no savas iekšējās drošības sajūtas. Ja māmiņa jutīsies droša un atbalstīta, viņa mierīgi ļausies dzemdību procesam. Katrai sievietei vide, kas rada drošības sajūtu, ir citādāka. Tas saistīts ar daudziem apstākļiem viņas dzīvē – ar partnerattiecību statusu, ar iepriekšējo dzīves pieredzi, ar to, kā pati nākusi pasaulē, kāda bijusi viņas ārstēšanās pieredze – vai viņai palīdzējušas zāļu tējas, vai antibiotiku lietošana. Piemēram, bērniem, kuri paši dzimuši priekšlaikus un ilgu laiku pavadījuši inkubatorā, drošības sajūtu rada vadiņi un stikla sieniņas. Pati kļūstot par mammu, šāda sieviete daudz drošāk jutīsies stacionārā, kur ir šie vadiņi, stikla sieniņas un apkārt daudz cilvēku, jo tas vienreiz viņu jau ir izglābis. Lielai daļai mūsdienu cilvēku drošību rada tehnoloģijas, tāpēc viņiem drošā vieta ir stacionārs. Taču joprojām negribam ieraudzīt, ka vienai nelielai daļai (Latvijā tas ir 1% līdz 2%, pasaulē, iespējams, līdz 15% vai atsevišķos reģionos – 30%), kuriem drošības sajūtu dod mājas vide, ģimene apkārt, klusums un miers. Visi esam atšķirīgi – gan ekstraverti, gan intraverti. Tāpat ir mājdzemdētājas un stacionāra dzemdētājas. Dzemdību speciālistu uzdevums ir izzināt sievietes vajadzības un vēlmes – kur viņa jūtas drošāka un atbalstītāka, un tajā vidē arī organizēt dzemdību procesu. Man diezgan bieži nācies arī atrunāt no mājdzemdībām. Nereti kaut ko izvēlamies, jo tas ir bijis draudzenei vai tāpēc, ka smuki izskatās “Instagramā”. Iespējams, kāda ir redzējusi filmu, kurā viss notiek divās minūtēs vannā, apkārt – vīrs un bērni. Viss izskatās skaisti. 2015.gadā un vēlāk 2018.gadā notikuši pētījumi par to, kuras sievietes izvēlas dzemdēt mājās. Izkristalizējās, ka tā ir sieviete ar augstāko vai pat vairākām augstākajām izglītībām, tā ir pieredzējusi sieviete, vecāka nekā vidēji valstī – vidējais vecums tobrīd bija 29 gadi, kaut valstī kopumā – 25 gadi. Tā ir sieviete, kura dzemdē pirmo vai otro bērnu. Vēlmi dzemdēt mājās noteica dabisks pasaules redzējums un vēlme piedzīvot dzemdības bez iejaukšanās. Savus bērnus esmu dzemdējusi gan stacionārā, gan mājās. Man svarīga ir mājas un drošības sajūta, tādēļ labāk patika dzemdēt mājās. Taču noteikti jāskatās ne tikai tas, ko grib pati mamma, bet arī tas, kādas viņai līdz šim bijušās saslimšanas, kāds ir viņas vecums utt. Izpētīts, ka visdrošāk mājdzemdības notiek, dzemdējot otro bērniņu, vienu bērnu (nevis dvīnīšus), mazuli, kas guļ ar galviņu uz leju, kuram ir pilnībā iznēsāts grūtniecības laiks (37+ nedēļas), bet kurš nav pārnēsāts (virs 42 nedēļām), kā arī, ja mātei nav smagu pavadošo sistēmisku saslimšanu. Tās medicīnā sauc par praktiski veselām mammām. Tādu šobrīd nav daudz, jo dzemdētājas kļūst vecākas, nāk klāt mākslīgās apaugļošanas grūtniecības, kas pašas par sevi nav dabiski ieņemtas. Tādām sievietēm nevajadzētu izvēlēties dzemdēt mājās. Varu saprast arī stacionāra kolēģus, kuri neatbalsta mājdzemdības, jo viņi sastopas ar vissmagākajiem mājdzemdību iznākumiem. Taču tie ir tikai 1% vai 2% no visām mājdzemdībām.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/740715445024971

Kā pa jokam, joka pēc (20.06.2025.)

Bībeles sauktā plauktā

2025.gadā svinam pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadi. “Vaduguns” uzsāk rakstu sēriju par grāmatu nozīmi laika griežos, kā mudināt lasīt un uzlabot lasītprasmi, lasītkāri, turklāt nodrošinot pēctecību, tādējādi stiprinot gan latviešu, gan latgaliešu garu un spītu. Sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā meklēsim atbildes, vai grāmatu un bibliotēku vēsture ir spogulis, kurā ieraugāmi nācijas intelektuālie meklējumi, sasniegumi un zaudējumi, attieksme pret savējiem un citādajiem. Tāpat uzsvērsim, ka tauta un tās valoda nevar pastāvēt bez savas grāmatniecības.

 Katram mājās ir Bībele

Pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadē, ko svinam šogad, ir iespēja izcelt grāmatu, muzeju un bibliotēku dažādos likteņus gan pilsētās, gan laukos. Nav jādodas aiz trejdeviņu zemēm, lai nokļūtu vienīgajā Bībeles muzejā Baltijā, kas savā krājumā glabā 1694.gadā latviešu valodā tulkotās Bībeles pirmizdevumu.

Ernsta Glika Bībeles muzejs, kas ierīkots 1990.gadā blakus Alūksnes luterāņu baznīcai, atrodas Alūksnes pilsētā. Muzeja ekspozīcija veltīta pirmajam Bībeles tulkojumam latviešu valodā un tās tulkotājam, mācītājam Ernstam Glikam. Muzeja vadītāja Solveiga Selga par vēsturi, šķiet, varētu runāt ne tikai stundām, bet arī dienām ilgi, atklājot dažnedažādus faktus, tostarp to, ka Bībeles muzejs atrodas 1903.gadā būvētā mājiņā, kas savulaik bijusi gan tirgus būdiņa, gan benzīntanks.

Intervijās esat uzsvērusi, ka Bībele ir pirmā bērnu ābece, jo nākamā, īstā Stendera ābece, iznāca tikai pēc 100 gadiem.

– Jā, tā ir, jo, kad Rīgā nodrukāja 1500 eksemplārus, 250 dāvināja skolām un baznīcām. Mācītāji braukāja pa mājām un pārklaušināja bērnus, vai jau prot lasīt.

Vai bērniem ir jālasa Bībele?

– Tas paplašina redzesloku jebkuram cilvēkam. Parasti bērniem prasu, vai mājās ir Bībele.

Ko viņi atbild?

– “Nē, nav, nav,” bērni atbild. Es viņus aicinu saderēt kaut uz miljonu eiro, ka visiem mājās ir Bībeles. Grieķu valodā vārds ‘Bībele’ nozīmē ‘grāmata’. Parādiet kaut vienu māju, kur nav nevienas grāmatas.

Kā bērni reaģē, aplūkojot Bībeles?

– Viņiem ir liels gandarījums, ka ir iespēja ne tikai klausīties, bet arī līdzdarboties. Bērniem vienmēr uzdodu dažādus jautājumus, un viņi patiesi ir gandarīti, kad izdodas sniegt pareizu atbildi. Piemēram, jautājums par ceļu – kā Gliks atbrauca no Rīgas līdz Alūksnei? Tolaik tāda kā mūsdienu ceļa Pleskava–Rīga nebija. Bija ceļi caur Piebalgu, caur Ērgļiem un viens lejā uz Koknesi. Pie Sinoles visi ceļi satikās un turpinājās uz Igauniju un tālāk. Cik ilgi tad Gliks brauca? Vairākas dienas, jo kādas doktores disertācijā par pasta nodaļām secināts, ka pasta zirgi 150 km maršrutu Rīga–Valka paveica četrās dienās. Lūk, kādi tolaik bija ātrumi... Šodien no Rīgas atskrienam 2-3 stundās.

Muzeja apmeklētājiem stāstāt, ka par Bībeli Alūksnē tapušas vismaz trīs disertācijas.

– Iespējams, to ir daudz vairāk. Kundze no Liepājas atklāja, ka pagājušā gada 70-tajos gados pie Ainas Blinkenas rakstīju doktora disertāciju par lietvārdiem pirmajā Bībelē. Nebija runa par reliģiju vai ticību, bet gan par valodniecību. Poļu meitenes, kura rakstīja disertāciju Latvijas Universitātē, uzdevums bija izrakstīt no Bībeles darbības vārdus un blakus, kā mēs tos šodien izrunājam. Ko nozīmē vārdi ‘kārināt’, ‘vuicīt’ utt. Trešā meitene, lietuviete, arī universitātes uzdevumā veica analīzi, ko Gliks paņēmis no Jāņa Rietera, kurš pirms Glika centās tulkot Bībeli, no Fīrekera, Manceļa un Kurzemes mācītājiem, kas bija strādājuši ar Bībeles tekstiem un, ko pats no sevis ielicis vai pielicis. Tas bija milzīgs darbs.

Šis darbs, šķiet, var turpināties mūžīgi?

– Protams.      

Savulaik teicāt, ka vēlaties apzināt draudzes, kurās Gliks strādājis, kā arī izveidot bukletu, lai izstāstītu par mācītāja paveikto. Kā veicas?  

– Visas 22 draudzes ir apzinātas, kaut gan buklets pagaidām vēl nav izdots. Jāsecina, – ja mēs nepaspējam izdarīt kaut ko īstajā mirklī, tad vilciens ir aizgājis. Nereti savus senčus sākam apzināt un meklēt tikai tad, kad pienāk mūža otrā puse. Jāpaspēj noķert mirkļi.

Par katru muzejam dāvāto grāmatu Jums ir aizkustinošs stāsts.

– Tā ir taisnība. Piemēram, kāds japānis Susumū kā brīvprātīgais mācīja japāņu valodu Daugavpilī. Uz Alūksni viņš atveda Bībeli un sprieda, ka postošā zemestrīce 2005.gadā bijusi maksa par grēkiem jeb Dieva sods.

Kādi vēsturiski fakti mums katram, tostarp bērniem, būtu jāzina?

– Jāzina vismaz laikmets, kad Bībele tulkota. Bērniem vienmēr pastāstu, ka Zviedrijas karalis nāca ar savu ideju, ka tautai, kur viņš ir karalis, Bībele katram ir jālasa savā valodā. Tāpat jautāju, – kas šodien pie mums valda?

Ko bērni atbild?

– Ir diezgan liels klusums. Skolēni cenšas nosaukt prezidentus. Kas vēl būtu jāzina? Būtu jāapjauš, cik maksāja pirmā Bībele. Ir aprakstīts, ka par pirmo Bībeli maksāja tik, cik toreiz par 500 kg rudzu. Šodien varam padomāt, kādi bija darbarīki, lai dabūtu to pustonnu. Bērnus aicinu arī padomāt, cik lielus maisus cēla mūsu senči. Otrs rēķins – 140 kilogramu gaļas. Gliks, pabeidzot Bībeles tulkošanu, uzrakstīja uzsaukumu: “Mīļais latvieti, celies, topi gaišs.” Kā tad mēs gaiši tiekam? Vai tiešām tikai pulveri uzkaisām, vai miltiem apkaisāmies? Vai arī galviņā gaisma nāk...

Gaisma nāk vai nenāk?

– Ir fantastiski cilvēki, kuri izlasījuši un izurbuši vēstures līkločus. Ir arī diemžēl tādi, kuriem nekas neinteresē, tomēr nevar teikt, ka tā būs vienmēr.

Ar ko interesantāk strādāt – bērniem vai pieaugušajiem?

– Katrai grupai ir sava odziņa. Rīdziniekiem iesaku aiziet apskatīt pirmo tipogrāfiju, kas joprojām ir reāla vieta. Ar jauniem cilvēkiem iepazīstam grāmatu, kurā viens teikums izdots 630 valodās un dialektos. Tā izdota 1930.gadā Londonā. Varam iedomāties, kāda bija cilvēku apņēmība meklēt šos tekstus visā pasaulē, tos apkopot un izdot grāmatu.

Muzejā atrodas ekskursantu vēlmju vai pateicības zvans...

– Kāds vīrietis no Nigērijas piegāja pie zvana, to iezvanīja un teica paldies vārdus, jo viņam, lūk, ir sieva no Siguldas.

Kāpēc būtu jāapmeklē Bībeles muzejs?

– Bērni mūsdienās vairāk tendēti uz izklaidi. Es viņus mudinu ne tikai lasīt, bet arī rēķināt. Piemēram, cik Bībelei ir gadu, ja tā iznākusi 1694.gadā? Tagad mēdz mācību priekšmetus vienu otrā integrēt. Muzejā viss ir, piemēram, mākslas darbi, gleznas, rokdarbi, izzinoši materiāli, kas ir Braila raksts, kā raksta japāņi, un vēl, un vēl, un vēl. Mēs nereti braucam uz Turciju, Grieķiju un nezin kur vēl... Atbrauciet uz Alūksni, palasīsim latgaliski!

Vai Latvijai ir nākotne?

– Tagad bērns var mierīgi pateikt, kas es to un to nedarīšu. Smadzeņu mehānismu jeb prātu vajag cilāt, kā teicis Stenders, nevis kustināt.

Kā mudināt bērnus lasīt? Bībeles muzejā sastaptā rīdziniece Marianna Blūma (foto) atklāja, ka pirmo reizi mūžā ciemojas Alūksnē: “Šurp mani atvilināja draudzene Aurika Jaunzeme, kura visu bērnību pavadījusi pie vecmammas Malienas pagastā, arī Alūksnē. Man ļoti patika, ka muzejā visu stāsta un parāda. Kā mudināt bērnus lasīt? Man ir recepte, tikai nezinu, vai uz visiem tā strādā – bērniem kopš mazotnes lasīt priekšā grāmatas. Arī, ja nepieciešams, vienu un to pašu pasaku simto reizi lasīt, ja bērnam patīk. Tā darīja mani vecāki, un es arī savam dēlam daudz lasīju. Viņš, jau pieaudzis, joprojām daudz lasa. Tas ir vecāku un vecvecāku darbs.”

“Lai tev labi lūbās!” Ernsta Glika Bībeles muzeja vadītāja Solveiga Selga apmeklētājiem nereti novēl: “Lai tev labi lūbās! ‘Lūbās’ ir tik riktīgs latgaliešu vārds. Zirnīti lobot, arī ir jāstrādā. Tātad – lai labi veicas!”

Vērts apmeklēt. Muzejā Bībele lasāma 40 valodās. Un ir vismaz viena lieta, kurā igauņiem izgriežam pogas. Viņu pirmā Bībele iespiesta 45 gadus pēc mūsējās.

Vēstures liecinieces. Vācu mācītāja Ernsta Glika tulkotā Bībele latviešu valodā ir unikāls veikums, tai Alūksnes Bībeles muzejā ierādīta goda vieta.

Jāzina gan Tēvreize, gan reizrēķins

Katehēte, Rekavas vidusskolas direktore Žanna Maksimova atzīst, ka viņai ļoti paticis laiks, kad pagājušā gadsimta 90.gados atguvām brīvību: “Tolaik iznāca animācijas filma “Grāmatu Grāmata” jeb “Super BOOK”, kas ideāli piemērota bērnu uztverei. Vislasītākā grāmata visos laikos ir bijusi Bībele.

Tāpat Ž.Maksimova atgādina, ka Ernsta Glika Bībele latviešu valodā patiesi ir unikāls veikums: “Kā Bībeli var padarīt tuvāku cilvēkiem, tostarp bērniem? Tad, kad to iztulko viņu valodā. Mans, kā katolietes, kā katehētes, kā Svētdienas skolas skolotājas pienesums ir tas, ka to daru par brīvu, veltot savu brīvo laiku. Zinu, ka tas ir ļoti svarīgi, kā arī uzskatu, ka tas ir mans pozitīvs pienesums pasaulei. Kopš 2001.gada skolā esmu mācījusi ticības mācību, vēlāk kristīgo mācību kā obligāto mācību priekšmetu, ko vecāki varēja izvēlēties. Iedomājieties, skolēniem katrā vecuma posmā ir konkrēts stundu skaits, ko nedrīkst pārsniegt. Vecākiem bija iespēja izvēlēties kristīgās mācības vai ētikas stundu. Vienmēr skaidroju, ka ir desmit baušļi un nav nekā vairāk – dekalogs. Ja mēs atmetam pirmos trīs, tad paliek ētika, kas ir attiecības starp cilvēkiem: līdzcietība, žēlsirdība, tikumi un morāle. Bet pirmie trīs runā par attiecībām ar Dievu, vērsti uz augšu, nevis horizontāli, bet vertikāli. Un tā ir mūsu brīvā griba, vai es saku ‘nē’, vai ‘jā’. Priecājos, ka tolaik Rēzeknes Augstskolā esmu ieguvusi kristīgās mācības un ētikas skolotāja kvalifikāciju. Kristīgās mācības apguvē skolā netika mācīta katras konfesijas specifika. Tur bija gan katoļi, gan pareizticīgie, gan luterāņi. Mēs mācījāmies Bībeles stāstus. Nereti biju pārsteigta, ka vecāki izvēlējās kristīgo mācību, nevis ētiku. Kāda mamma rakstīja, ka neko nezinot par Dievu un reliģiju, tomēr savam bērnam izvēlējās kristīgo mācību. Vēlāk viņa neslēpa prieku, ka muzejā Londonā mākslas darbos bērns atpazina Bībeles stāstus un to varoņus. Ko mēs redzam pasaulslavenos muzejos? Kaut vai Luvrā! Kas visvairāk iedvesmojis māksliniekus? Kādi ir stāsti? Tie ir Bībeles stāsti! Ja bērns nezina elementāras lietas par Mozu, Ābramu, Jēzu... “Mans bērns zināja pateikt, kas tie ir,” lepojās māmiņa. Man šķiet, tas liecina par inteliģences līmeni.

Kāda situācija ir šobrīd?

– Diemžēl šīs lietas ir izšķīdinātas. Neiedziļinoties katra skolotāja mācību stundu saturā, kas vadītājam arī nav vajadzīgs, jāsecina, ka kaut kas pavīd latviešu valodā, vēsturē, sociālajās zinībās un citos mācību priekšmetos. Arī Rainis, Aspazija, Zenta Mauriņa ir ietekmējušies no Bībeles elementiem. Šķiet, ka, šobrīd bērniem pajautājot, kas ir Mozus un Ābrams, Jāzeps un viņa brāļi, atbildi nesaņemsim.

Tātad ejam nepareizā virzienā?  

– Arī man nav viennozīmīga viedokļa par projektu “Skola 2030”. Ir pozitīvās puses..., nu nekad nav melns vai balts – patiesība ir pa vidu. Sākot strādāt, šķita, ka vismaz interešu izglītībā viss aizies, jo Eiropas Savienība dibināta uz kristīgām vērtībām. Svētdienas skolā līdztekus Bībeles stāstiem tiek apgūta arī konfesijas specifika, piemēram, kas ir Krustaceļš, Rožukronis, kā sagatavoties grēksūdzei Svētās Komūnijas pieņemšanai. Atkārtošos, manuprāt, par inteliģences līmeni liecina tas, ja cilvēks pārzina Bībeles stāstus.

Kas mudina doties uz Svētdienas skolu, nevis, piemēram, dārzā gozēties?

– Kāpēc esmu Svētdienas skolas skolotāja? Kā jau minēju, desmito tiesu Dievam varam dot ar naudu, kā arī veltot savu laiku, kas arī kaut ko maksā. Tas ir mans apzināts lēmums. Kādam var rasties jautājums, kā tas var būt, ka skolas direktore ir arī Svētdienas skolas skolotāja? Uzskatu to par pagodinājumu, jo tas darbs, ko veltu bērniem, ir apliecinājums, ka pasaulei daru kaut ko labu.

Kāda ir recepte, lai bērni apmeklētu Svētdienas skolu un lasītu Bībeli?

– Tā ir mūsu kultūrvide. Ja arī vecāki neiet uz baznīcu, viņi vēlas savus bērnus vismaz nokristīt. Luterāņiem tās ir iesvētības, katoļiem – gatavošanās pirmajai grēksūdzei, Pirmajai Komūnijai. Visu cieņu vecākiem, jo bez viņiem nekas nenotiek un nenotiks. Ja nav aizmugures, nav ne sadarbības, ne sinerģijas. Kā mudināt? Vecāki lielākoties to vēlas. Varbūt viņi uz baznīcu neiet bieži, tomēr savu darbu ir izdarījuši, proti, bērns pie Dievgalda ir bijis.

Un par Bībeles lasīšanu...

– Lasīšana arī skolā nav viena gada prioritāte. Tas bijis, ir un būs. Nākas lavierēt, zinot, ka nereti bērni pieraduši skatīties tikai ekrānos. Ja attēls četrās sekundēs neieinteresē, tad bērni rullē tālāk. No kurienes ienāk vērtības? Temperaments ir iedzimts, bet raksturs veidojas vidē. Tas, kādi mēs esam, kā veidojas mūsu pārliecības, uzskati, vērtības, nāk no ģimenes. Bērnam jāredz vecāku piemērs, tostarp, ka vecāki lasa grāmatas.

Ja neredz?

– Diemžēl tad ir bēdīgāk, kaut gan vienmēr ir fenomeni. Vienmēr ir izņēmumi, tomēr vislielākā atbildība gulst uz vecāku pleciem, viņu prātiem.

Kāds ir Jūsu ieteikums?

– Vakaros lasiet bērniem pasaciņas! Atceros, ka pirmajai meitai lasīju Bībeli ar attēliem. “Kas tā ir?” viņa taujāja. Tā ir Marija, Jēzus mamma. Meita arī tagad lasa Bībeli. Arī dēls nesen atzina, ka pirmo grāmatu, kuru izlasījis, bijusi liela ilustrēta grāmata ar Bībeles stāstiem. Tur bija interesantas bildītes un lieli burti, kas bērnam patika. Tāpat priekšzīme jārāda it visā. Priecājos, ka mūsu skolā ir arī latgaļu valodas apguve. Personiskais piemērs ir pamatu pamats gan lasīšanas veicināšanai, gan interesei par Bībeli.

No modernām pasakām ir jāatsakās?

– Jāiet laikam līdzi. Nekas nav peļams, tomēr Bībele ir un paliek nemainīga, kas mudina domāt par dzīves jēgu, par attiecībām, par līdzcietību un žēlsirdību. Nekas jau nav mainījies ar pēc tūkstoš un vairāk gadiem. Mēs visi saprotam baušļus ‘tev nebūs zagt’, ‘tev nebūs nokaut’. Pamatvērtības nemainās. Bīskaps Sloskāns savulaik teicis: “Ja morāle pagrimst, tad tauta pagrimst.” Tā arī ir, jo Bībele uztur tikumu un morāli. Bībelē sniedz principus, pēc kuriem varam vadīties, pieņemot lēmumus dzīvē.

Mēs ķepurojamies vai grimstam?

– Piekritīšu, ka sekulārisms pastāv, tomēr es dzīvoju latgaliskā vidē. Tas ir normāli, ka visi nebūs ticīgi. Katrā vietā jābūt līderiem. Mēs iededzam svecīti Adventes vainagā. Tas veicina kristīgās vērtības, jo gribot negribot runājam nevis par zaķīšiem un kaķīšiem, bet par Kristus Dzimšanas svētkiem. Mūsu vidē sekularizācija nav tik spēcīga. Mēs dzīvojam Latgalē, kur ticība joprojām ir spēcīga.

Kad bērniem jālasa priekšā pasakas?

– Neesmu pētniece, tomēr domāju – jo ātrāk, jo labāk.

Vai ir pieļaujami par konkrētas grāmatas izlasīšanu bērnam kaut ko samaksāt?

– Mēs taču zinām, kas ir motivācija! Ir vai nu rīkste, vai burkāns. Tas atkarīgs no personības, jo mēs nereti skrienam ‘no’ vai ‘uz’. Ne viens, ne otrs nav ne sliktāks, ne labāks. Atklāšu, ka esmu saviem bērniem maksājusi, kad vēlējos, lai viņi izlasa konkrētu grāmatu. Tas nav nekas slikts, tomēr to nevajadzētu pārvērst par kaut kādu regularitāti vai ieradumu.

Kāds secinājums?

– Katrs bērns uz skolu atnāk ar savu vērtību un tikumu bagāžu. Viņš piesūcas ar to, kas notiek ģimenē, kā tur notiek lietas, tomēr arī skolai ir sava ietekme uz bērna dvēseli. Būs labāk, ja maigi un mierīgi izlasīsim bērnam kādu stāstu no Bībeles. Tam ir arī pārdabisks spēks.

Nav negatīvas pieredzes?

– Nav un nevajag arī... Manuprāt, ikvienam jāzina gan Tēvreize, gan reizrēķins.

Žanna Maksimova. Viņa atklāj, ka ir izlasījusi visu Bībeli, piebilstot par sajūtām, lasot tieši “Veco Derību”: “Tas bija grūti, jo tur neizpaliek slaktiņi. Lasot reizēm šķita, ka sižets atgādina šausmu filmu. Arī garie rituālu apraksti gadījās garlaicīgi. Tāpat ebreju ciltsrakstu uzskatījums, – tas dzima no tā, tas dzima no tā, tas dzima no tā, bet tas vēl no šitā, tomēr tam visam ir sava ļoti konkrēta jēga. Ekseģēze (no grieķu valodas: izskaidrojums, tulkojums) ļauj izprast Bībeles vēsturisko un kultūras kontekstu. Ieteiktu tomēr sākt ar “Jauno Derību”, kas mūsdienu cilvēkiem ir saprotamāka. Jēzus atnāca piepildīt “Veco Derību”, nevis to noliegt. Mēs taču dzīvē arī nobriestam kaut kam. Piemēram, konkrētam amatam.”

Ne tikai jālasa, bet arī jāprot izskaidrot

Daugavpils Svētā Pētera draudzes prāvests, Daugavpils dekanāta dekāns Mārtiņš Klušs:

– Manuprāt, lasot Bībeli jeb Svētos Rakstus, mums vajadzētu tos iepazīt un pareizi interpretēt. Interpretējot Svētos Rakstus, vispirms jāmeklē tiešā nozīme. Lai to pētītu, pastāv dažādas zinātniskās metodes. Taču nav jāaizmirst, ka ekseģēts ir sasniedzis savu mērķi tikai tad, kad ir pievērsis uzmanību arī garīgajai nozīmei. Dievs vispilnīgāk atklājas cilvēkiem un uzrunā viņus caur savu Vārdu – Jēzu, kas glabājas Svētajos Rakstos. Dieva mērķis ir aicināt cilvēkus komunicēt ar Sevi, t.i., ievest Savas Mīlestības sfērā. Būtisks ir fakts, ka Savā žēlsirdībā Dieva Vārds, kas ir arī konkrēts teksts, uzrunā mūs cilvēku valodā, lai būtu mums pieejams. Tādēļ aktuāls kļūst uzdevums izprast, ko Dievs vēlas mums pateikt. Taču daudz kas Bībelē paliek neskaidrs un pat pretrunā ar cilvēka pozitīvo pieredzi. Tātad var secināt, ka ne vienmēr Bībeles tekstu nozīme ir acīmredzama. Tāpēc, sākot ar apustuļu laikiem, Svēto Rakstu izskaidrošana ir viena no galvenajām problēmām Baznīcā (sal. Apd 8).

Mūsdienīgiem Bībeles zinātniskiem pētījumiem un skaidrojumiem pamatu lika Pija XII enciklika Divino afflante spiritu (30.09.1943). Bibliskā hermeneitika (Bībeles interpretācijas principi) un ekseģēze (Svēto Rakstu praktiskā skaidrošana) ieguva prestižu; tām sāka īpaši uzticēties vēl vairāk pēc Vatikāna II Koncila dogmatiskās konstitūcijas Dei Verbum, kurā izteikti pamatprincipi, pēc kuriem jāvadās katoliskai ekseģēzei.

Svarīgs ir DV 12. artikulā teiktais, ka interpretētājam uzmanīgi jāizpētī, ko svētie autori īstenībā saprata un ko Dievs mums vēlējās caur viņu vārdiem atklāt. Saiklis ‘un’ norāda, ka jāsaprot ne tikai tas, ko Dievs vēlējās atklāt, bet arī kāds bija iedvesmoto autoru kā cilvēku nolūks.

Lai izvairītos no subjektīvisma un naivi intuitīvas Bībeles lasīšanas, pirmām kārtām jāpievēršas teksta burtiskai (tiešajai) nozīmei. Steidzīga griešanās pie Gara būtu cilvēciskās runas un uztveres īpatnību ignorēšana un līdz ar to Dieva Vārda nenopietna uztveršana. Tāpēc arī DV, runājot par ekseģēzes metodoloģiju, norāda uz divām ekseģēzes pakāpēm, kuras tomēr nedrīkst pretstatīt. Pirmā ir racionālā ekseģēze, kad Bībeles tekstu skatām kā jebkuru citu senu tekstu. Otrā pakāpe – teoloģiskā ekseģēze, kad ņemam vērā teksta iedvesmotību.

1. Lai atpazītu to, ko svētie autori vēlējās pateikt, interpretētājam jāprot atvērties uz attiecīgā laika kultūru no XXI gs. perspektīvas. Jāiepazīstas ar vēsturiskiem un sociāliem apstākļiem un reālijām, kādās dzīvoja svētais rakstnieks, sastādot konkrēto iedvesmoto rakstu. Jānoskaidro un jārēķinās ar autora psiholoģiju, raksturu un temperamentu. Tā, piemēram, atšķiras Isaja un Jeremija psiholoģija. Dažādi reaģē uz pasauli zemnieks Amoss, priestera dēls Ezehiēls un augstmanis Isajs; atšķiras arī viņu valoda. Ņemot to visu vērā, mēs varam iegūt daudz precīzāku informāciju par autoriem un viņu darbiem.

Jāņem vērā arī tas, ka, blakus tiešajai nozīmei, vārdi bieži vien tiek lietoti pārnestā nozīmē (metafora: ‘pasaules gaisma’ – Mt 5,14; hiperbola: ‘vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci’ – Mt 19,24; simbols: ‘sarausim viņu važas’ – Ps 2,3) vai konvencionālā nozīmē (Sk 15,38; cilvēku vārdi, kuriem sava nozīme un tulkojums – Rad 17,5; skaitļi Atklāsmes grāmatā).

2. Ekseģētisks pētījums cieši saistīts ar teksta vēsturisko un literāro kritiku.

• Teksta kritikas mērķis ir rekonstruēt oriģinālo tekstu, balstoties uz drošākā manuskripta izvēli un novēršot kļūdas un labojumus, kuri ieviesās pārkopēšanu rezultātā. Jāveic arī teksta iekšējā kritika, skatoties attiecīgo vārdu vai fragmentu tā kontekstā, vai tas saskan ar visu tekstu un tā ideju. Jāpiezīmē, ka teksta pētīšana nebūs pilnīga, ja nepievēršas Svēto Rakstu oriģinālvalodu filoloģiskajām īpatnībām un gramatikas likumiem. Tāpat jāsaprot, ka katrs Svēto Rakstu tulkojums zināmā mērā būs nepilnīgs.
• Bibliskie autori, kuri caur saviem darbiem izteicās par pārdabisko, darīja to ar kāda konkrētā literārā izteikšanās veida palīdzību. Turklāt jāapzinās, ka katrs literārais žanrs Bībelē ir līdzvērtīgs patiesības liecināšanā. DV 12 piedāvā klasisko Septuagintas klasifikāciju: ‘vēsturiskie, pravietiskie, poētiskie teksti’, bet ar būtisku piebildi – ‘vai arī citos tekstu veidos’, kas atstāj interpretētājam iespēju pašam precīzāk noteikt, kādā žanrā rakstīja iedvesmotais autors. DV 12 vēl norāda, kā pareizi izprast to, ko autors gribēja teikt, palīdz uzmanības pievēršana konkrētā laika sastopamajiem un pieņemtajiem atstāstījuma veidiem. Starp tiem būtu jāmin – folklora: pasaka Ties 9, mīkla Ties 14,14, dziesma Sk 21,11-18; oficiālā proza: līgumi Izc 19, likumi, pilsētu un ierēdņu saraksti; naratīvā proza: heroiskās leģendas, anāles, hronikas, autobiogrāfiskie materiāli; kristīgā vēstījuma hellēnizācija vai judaizācija Apustuļu darbos.
• Vēsturiskā kritika ļauj sistemātiski pētīt Bībeles grāmatas. Tā ietver autora problēmu, sarakstīšanas laiku, kompozīciju, atklāj vēsturiski ticamus un vērtīgus faktus. Šeit jāpiebilst, ka ekseģēts nedrīkst būt vienkārši par vēsturnieku, kas pētī tekstu, lai rekonstruētu pagātni. Vēsturiskās kritikas metodes jāuzskata par līdzekli vēstures kā pestīšanas vēstures atklāšanai. DV 19 runā par Evaņģēliju vēsturiskumu. Līdz ar to nozīmīgs uzdevums ir risināt jautājumu par Jēzus Kristus vārdu un darbu vēsturisko vērtību. Tikko kā pieminētā pieeja (kritiski vēsturiskā metode) tiek saukta par diahronisko. Taču jāpielieto vēl arī sinhronisko pieeju, kas skata tekstu, kāds tas ir, izmantojot naratoloģijas, semiotikas, retorikas u.c. palīdzību. Abas pieejas pēc iespējas jāapvieno.
• Saskaņā ar sv. Akvīnas Tomu, katra Svēto Rakstu nozīme balstās vispirms tiešajā nozīmē. Taču arī tiešajā nozīmē jau ir zināmā mērā ietverta teoloģiskā un garīgā nozīme, jo caur tiešo nozīmi mēs nonākam pie tā, ko vēlējās teikt Dievs. Interpretētāja uzdevums ir atklāt garīgo nozīmi, bet tikai tik skaidri, lai reāli būtu redzams, ka tā ir tik tiešām Dieva iedvesmota, nevis izejot no teksta literārās, morālās vai kāda cita veida vērtības. Dievišķais nodoms ir apslēpts cilvēku vārdos un cilvēcisko autoru nodomā; tāpēc teksta garīga nozīme nevar tikt uzskatīta par sekundāru un izrietošu no zinātniski kritiski racionālās ekseģēzes. DV 12 pēdējā daļa norāda uz kritērijiem, kā interpretēt Svētos Rakstus atbilstoši Garam, kurš tos iedvesmoja. Jau apustulis Pāvils norādīja, ka pazīt Dieva noslēpumaino gudrību var tikai Svētā Gara spēkā, jo Svētais Gars darbojas Svētajos Rakstos, veido to garīgo nozīmi, un tikai garīgais cilvēks, ieejot Gara sfērā, var uztvert dievišķo Atklāsmi Bībelē (sal. 1Kor 2).
• Atsevišķo biblisko tekstu interpretācijas hermeneitiskais kritērijs pieprasa ņemt vērā Bībeles vienotību un integritāti. Vienotību tai piešķir Svētais Gars, kura vadībā Bībeles grāmatas tika uzrakstītas. Vienojošs faktors ir Jēzus Kristus kā Dieva pestīšanas plāna centrs. Kļūdās herētiķi, kuri lasa Bībeli ar šķērēm rokās.
• Svētie Raksti jālasa Baznīcas dzīvās tradīcijas ietvaros, t.i., Bībele jāinterpretē Baznīcā, kurā darbojas tas pats Gars. Koncepts par ‘Baznīcas dzīvo tradīciju’ ietver sevī Svēto Rakstu nepārtrauktu sargāšanu no maldiem un nodošanu tālāk. Tradīcijai ir hermeneitiskā funkcija, jo tā autoritatīvi nosaka normatīvus un virzienus Svēto Rakstu pilnīgākai izpratnei. Nepareizi rīkojas tie, kuri mēģina lasīt Bībeli no jauna, ‘no nulles’, neņemot vērā teoloģiskās ekseģēzes tradīcijas. Šajā kontekstā ir labāk saprotamas DV 12 pēdējās frāzes par ekseģētu lomu Baznīcā. DV akcentē ekseģētu pozitīvās sadarbības nepieciešamību ar Baznīcas Maģistēriju. Ekseģētiem norādīts specifisks uzdevums autonomi (no zinātniskā viedokļa) pēc iespējas pilnīgāk pētīt Svētos Rakstus. Balstoties uz šiem pētījumiem, Baznīcas Maģistērijs ar savu kompetenci un autoritāti var izteikt spriedumus ticības un morāles jautājumos un atmest nepareizus skaidrojumus.

3. DV 12 runā arī par Atklāsmes un Baznīcas ticības saskaņu (t.s. ticības analoģiju) kā hermeneitikas pēdējo kritēriju. Tādēļ katram apgalvojumam un traktējumam, kas skar ticības jautājumus, jābūt skatītiem citu ticības patiesību gaismā un Atklāsmes kontekstā.

Ņemot vērā Bībeles garīgās interpretācijas kritērijus un dziļi izprotot teksta tiešo nozīmi, ir iespējams pilnīgāk saprast nozīmi, kādu Svētais Gars ir ielicis tekstā, kā arī tajā aprakstītajos notikumos. Sv. Akvīnas Toms un citi senie autori izdalīja vairākus garīgās nozīmes līmeņus:

a) alegoriskā nozīme – kad Vecās Derības reālijas iegūst savu pilnīgāku nozīmi Kristū (piemēram, Lieldienu jēra asinis kļuva par zīmi Kristus pestījošām asinīm Jņ 1,36; 1Kor 5,7).

b) tropoloģiskā nozīme – saistās ar kristieša morālo dzīvi (notikumi pēc atbrīvošanās no Ēģiptes verdzības saistīti ar kristieša dzīvi – 1Kor 10).

c) anagoģiskā nozīme – saistās ar pestījošo reāliju piepildīšanos mūžībā (Baznīca virs zemes ir debesu Jeruzalemes zīme).

Noslēgumā jāsecina, ka Svētie Raksti ne tikai jālasa, bet arī jāprot izskaidrot. Bībeles interpretācijas pareizās atslēgas atrodas Baznīcas rokās. Baznīca sargā Svētos Rakstus no maldīgiem skaidrojumiem un attīsta paņēmienus, lai būtu izprasta visa Svētajos Rakstos ietverta garīgā bagātība.

Prāvests Balvos. Mārtiņš Klušs pavisam nesen vadīja pūtēju orķestra “Balvi” 70.dzimšanas dienas svinību koncerta otro daļu.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Kā pa jokam, joka pēc” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1096391555690362

Piedzimt Latvijai (06.06.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Draugi, nav labi!

Latvijā turpinās dzimstības lejupslīde, samazinās arī iedzīvotāju skaits valstī kopumā, jo mirušo skaits ir divkārt lielāks par piedzimušo skaitu. Ja pirms dažiem gadiem vairāk runāja par to, kā iedrošināt radīt trešo bērnu, pašlaik diskusijās sāk dominēt jautājums – kā iedrošināt dzemdēt pirmo.

Pērn Latvijā piedzima 12 571 bērns, kas ir par gandrīz 2000 bērniem mazāk nekā 2023. gadā. Turklāt dabiskais pieaugums ir negatīvs jau pēdējos 35 gadus. Pēdējo 12 gadu laikā sieviešu skaits vecumā, kurā visbiežāk dzimst bērni (no 18 līdz 45 gadiem), Latvijā samazinājies par 88 000. Šīs tendences atspoguļosies vēl pēc 20 līdz 25 gadiem, kad savas ģimenes sāks veidot pērn piedzimušie bērni, kuru bijis rekordmaz.

Dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs kopš 1990.gada. 2023.gadā Latvijā bijis straujākais iedzīvotāju skaita kritums visā Eiropas Savienībā, taču, pieņemot šī gada budžetu, naudas dzimstības veicināšanai tāpat nepietika. Salīdzinoši zemā dzimstība deviņdesmito gadu beigās, kad vairākus gadus pēc kārtas piedzima mazāk par 20 tūkstošiem bērnu, atspēlējas tagad. Ir mazāk potenciālo vecāku, turklāt būtiski audzis vidējais vecums, kad sievietei piedzimst pirmais bērns. Pašlaik – vidēji 28 gadu vecumā. Tāpēc, diskutējot par dzimstību, kas pērn bijusi zemākajā līmenī kopš neatkarības atjaunošanas, speciālisti atzīst – risinājumi jāmeklē nevis vienas, bet vairāku ministriju laukā.

Trauksmes zvans joprojām zvana – latvieši izmirst

“Kā Latvija izskatīsies pēc 100 gadiem? Es domāju, ka vērts pabraukāt pa Balvu novada nomalēm, kur agrāk bija ciems ar 100 cilvēkiem. Ja tur tagad sastapsiet vēl pāris vecīšus, tad labi. Bet jau šobrīd Latvijā ir ciemi, kurus dabā vairs pat nevar atpazīt. Pirms kara tajos bija 10 mājas ar 100 iedzīvotājiem, bet tagad sen vairs nav neviena... Šobrīd jāpriecājas par katru apdzīvotu vietu, kurā kāds ir,” teic viens no Latvijas vadošajiem demogrāfiem, vēsturnieks un pētnieks Ilmārs Mežs.

Politiķu publiskajā retorikā demogrāfija šobrīd kļuvusi par vienu no svarīgākajiem dienaskārtības jautājumiem, kaut gan esošās tendences bija paredzamas jau sen. Ja runājam par demogrāfijas situāciju, kāda tā ir šobrīd?

– Visā Eiropā un gandrīz visā attīstītajā pasaulē, pat tādās valstīs kā Ķīna, kas mums nemaz nesaistās ar iedzīvotāju trūkumu, ir demogrāfijas problēmas. Latvijā dzimstības samazināšanās sākās jau pirmās Latvijas laikā – 20.-30.gados. Daudzi no mums ikdienā redz, ka ir divreiz mazāks bērnu skaits, nekā varētu būt, un trīsreiz mazāks, nekā tas bija pirms kādiem 40 gadiem. Līdz ar to sākas problēmas – darba tirgū skaita ziņā gatavi ienākt krietni mazāk jauniešu nekā ir iedzīvotāju, kuri iet pensijā. Un priekšdienās būs vēl grūtāk. Negatīvais dabīgais pieaugums ar maziem atslābuma brīžiem, kad Latvijā tika ieviesti būtiski ģimeņu politikas uzlabojumi, mums jau ir kopš 1990.gada.

Šķiet, situācijas nopietnību beidzot apjautuši visi, Valsts prezidentu ieskaitot. Labklājības ministram līdz jūnijam jāatnes uz valdību Demogrāfijas stratēģija. Jums ir nojausma, kas šajā stratēģijā varētu būt?

– Diemžēl pēdējos gados abas iepriekšējās valdības šajā jautājumā neko būtisku nav darījušas, tāpēc man ir pieredzē balstīta skepse. Ja nedarīja tad, kad bija iespējas darīt, kādēļ lai mēs kaut ko nopietnu sagaidītu tagad, kad iespējas ir daudzkārt mazākas? Vienīgi varbūt priekšvēlēšanu gaisotnē, kā jau tas mēdz notikt. Bet par stratēģijām. Mums ir brīnišķīgas stratēģijas, mēs varam izvilkt no putekļainām atvilktnēm iepriekšējās stratēģijas un tās, kas bija vairākas reizes vēl pirms tam. Es varētu saskaitīt vismaz desmit politiskos dokumentus, kurus protam ļoti labi sastādīt, tad ielikt atvilktnē, aizmirst un ignorēt. Domāju, ka šobrīd politiķi, sākot no prezidenta un beidzot ar Ministru prezidenti un Labklājības ministriju, veic vingrojumus, lai vēlētājiem radītu iespaidu, ka kaut ko tomēr darīs. Atkal atļaušos būt ļoti, ļoti skeptisks. Tikai tad, kad kaut kas reāli tiks iestrādāts budžetā – kārtīgs, apjomīgs ģimeņu politikas uzlabojums būs uz galda, – es teikšu, ka ņemu savus vārdus atpakaļ, kļūdījos, jo, atšķirībā no iepriekšējām piecām vai desmit reizēm, kad tika blefots, šoreiz kaut kas notika.

Jo tas jau ir piedzīvots?

– Tas ir piedzīvots ne tikai vienu, bet neskaitāmus gadus. Pie tam pat situācijās, kur jānovērš Latvijas valsts diskriminējoša attieksme pret sievietēm, kuras iet bērna kopšanas atvaļinājumā. Arī tad vairākus gadus pēc kārtas pašreizējās valdības pēcteči priekšlikumu noraidīja, jo viņiem nepatika šīs idejas iesniedzēji un pieņēmums, ka tas varētu nest politiskos labumus vai atzinību kādai citai partijai, nevis viņiem. Šeit jāpiemin arī valdošā politiskā greizsirdība starp partijām. Taču negribu būt pavisam skeptisks, – mums tomēr jāatzīst, ka, pateicoties sabiedrības iesaistei un arī varbūt labvēlīgākai politiskajai situācijai, pirms 10-12 gadiem tā sauktie demogrāfijas ultimāti tomēr nesa augļus. Tieši sabiedrības atbalsts bija tas, kas piespieda līdz tam negribīgos politiķus piešķirt papildus līdzekļus. Un tad mums radās gan pieklājīgas māmiņalgas, gan ilgāks termiņš bērna kopšanai – līdz 1,5 gadiem, gan arī atalgojums strādājošai māmiņai, kas proporcionāli Latvijā ir stingri virs Eiropā vidējās māmiņalgas. To varbūt nevar teikt par māmiņām, kurām nav bijusi iespēja uzkrāt darba stāžu – viņām jāiztiek ar 170 eiro mēnesī. Atsevišķās sadaļās mums ir labi uzlabojumi. Trešā bērna politika arī ir atzīmējama, un to pamana arī ārvalstu eksperti un analītiķi. Maija beigās Latvijas Banka nāca klajā ar analīzi par šo tēmu, un tur tika uzsvērts secinājums, ka šajā nozarē nevar kampaņveidīgi kaut ko vienu gadu uzlabot un tad desmit gadus aizmirst. Nepieciešams teju katru gadu indeksēt un pārskatīt gan pabalstus, gan jebkāda cita veida atbalstu, ko valsts vai pašvaldības savām jaunajām ģimenēm varētu sniegt.

Teicāt, ka dzimstības lejupslīde konsekventi vērojama vismaz pēdējos 20-30 gadus. Ja pieļaujam, ka šobrīd budžetā atrodas tie lielie līdzekļi un kaut kas sāk notikt, tāpat droši vien ne vienā un ne divos gados nevaram panākt šo lielo uzrāvienu? Tas vispār iespējams?

– Protams, nekāds uzrāviens nav iespējams. Ir iespējams piebremzēt lejupslīdi, lai tā nebūtu tik reibinoši strauja kā šobrīd, kad katru gadu dzirdam, ka dzimstība atkal kļuvusi par 10% mazāka. Mūsu valdība un politiķi tikpat kā palaiduši garām iespēju, ko savulaik izmantoja Igaunija – jau pirms 10-15 gadiem sāka strādāt ar apjomīgiem dažāda veida atbalstiem, tādējādi palīdzot lielam skaitam jauno māmiņu, kuras dzimušas 80-tajos gados, jo tagad iespējamo māmiņu skaits ir daudz mazāks. Un ne jau pabalsti vien, bet jebkurš atbalsta veids prasa budžeta naudu. Bieži novēroju, ka politiķi sola palīdzēt ģimenēm, bet, kad jālemj par budžetu, seko atrunas, ka ar pabalstiem jau neko nevar mainīt. Būtu nepareizi mēģināt cildināt un godināt īpašās daudzbērnu ģimenes, ignorējot faktu, ka daudzas no viņām ikdienā kaujas ar nabadzību un trūkumu, ko viņiem rada valsts tāpēc, ka tās vēlējās vairākus bērnus. Varētu teikt, ka neapzināti tiek sodītas jaunās ģimenes, kas izvēlas vairākus bērnus. Līdz ar to šīs ģimenes vai nu pavisam iespiež nabadzības zonā, vai ļoti tuvu tam. Un gribu uzsvērt, ka tieši bērnu dēļ viņi tiek nospiesti nabadzībā, un tā ir valsts politikas nepieļaujamā kļūda, ko Latvija dara.

Latvija tāda ir vienīgā?

– Nebūt nē. Eiropas valstis var sadalīt divās daļās. Viena, kas rīkojas pēc principa: tavi bērni, tavas problēmas, nevajadzēja sadzemdēt tik daudz. Un es esmu spiests te ieskaitīt arī Latviju. Savukārt otra daļa valstu uzskata tā, – tavi bērni ir arī mūsu problēmas, un mums visiem vajag, lai tev būtu bērni, kurus tu vēlies. Tāpēc maksimāli tiek strādāts, lai ģimenēm, kas izjūt milzīgu ienākumu kritumu, kaut daļēji tiktu pietiekami kompensēts ienākumu zudums, kas saistīts ar to, ka sievietes izvēlas laist pasaulē bērnus. Un šo sarakstu es sāktu ar Igauniju, iekļaujot visu Skandināviju, Beļģiju, Nīderlandi, Angliju, Lielbritāniju, Islandi, Franciju, Īriju, iespējams, arī Poliju un Ungāriju. Bet Dienvidjūras reģions un liela daļa arī citu Austrumeiropas valstu nav īpaši piestrādājušas pie savas valsts ģimeņu politikas.

Kā daudzās citās jomās, arī demogrāfijā kaimiņi igauņi mums ir priekšā. Kur tā nelaime?

– 90.gadu sākumā mums ar igauņiem starta pozīcija bija analoga. Es pat teiktu, ka pirmos 10-15 neatkarības gadus demogrāfijā bijām līdzīgi. Kāpēc iesāku par šo tēmu interesēties? Jo Latvija un Igaunija uzvedās kā dvīņu māsas vai brāļi –iepriekšējā vēsture mums ir ārkārtīgi līdzīga. Tāpat arī dzimstība un demogrāfija gan 20.gadsmitā, gan iepriekš. Un tad 2000.gadu vidū pēkšņi pamanīju, ka notiek kaut kas neraksturīgs – Igaunijā vairs nav tik slikti, kā turpinās pie mums Latvijā. Sāku interesēties. Jā, izrādījās, ka viņiem jau ap 2005.gadu sākās apjomīgi ģimeņu politikas uzlabojumi pabalstu veidā, netika pieļautas rindas bērnudārzos, valdība ieviesa nodokļu atvieglojumus, izstrādāja mājokļu politiku, subsidēja ārpusskolas aktivitātes un arī nodrošināja veselības pieejamību bērniem.

Tad kādēļ Latvija tā nevar?

– Protams, varam bezgalīgi kritizēt valdību, bet lielā mērā tā ir lēmējpersonu neieinteresētība un varbūt neinformētība – viņi fokusējas uz citām lietām, turklāt nāk iekšā politiskā greizsirdība. Latvijā vienkārši ir politiskās gribas trūkums un šo procesu neizpratne. Un īpaši gribu piebilst, ka kaut kādu iemeslu dēļ igauņu politiķi spēj un ir spējuši visus šos gadus pieņemt sāpīgākus, bet ilgtermiņā vērstus lēmumus. Jā, sākumā viņus par to bargi kritizēja, bet pēc tam saprata, ka tas bija vajadzīgs un nepieciešams. Un te piemērs ir arī mūsu mazās skoliņas. Emocionāli jūtu līdzi un atbalstu (piekrītu, ka varbūt jābūt īpašam risinājumam pierobežas joslā), bet kopumā, ja runājam par 7., 8., 9. klasi un vidusskolas posmu, nevis par pamatskolu, Latvija šķērdē budžeta līdzekļus uz daudzām mazām vidusskoliņām. Šīs skoliņas 70-80% gadījumu nesniedz labāko iespējamo izglītības rezultātu. Ja aplūkojam vidējo mazo vidusskoliņu rezultātus centralizētajos eksāmenos, viņi ir par galvas tiesu zemāki nekā varēja būt un ir lielākās skolās. Mums jāapzinās, ka igauņi šo sāpīgo mazo skoliņu slēgšanu izdarīja daudz agrāk un neļāva izšķērdēt Eiropas fondus uz mazo skoliņu renovāciju, par kurām jau bija zināms, ka tās pastāvēs varbūt 5, 7 vai 10 gadus. Mums, tāpat kā igauņiem, reizēm jācenšas pieņemt šos sāpīgos lēmumus, raugoties ne no pagasta vai novada interesēm, bet paskatoties uz Latviju kopumā.

Atgriežoties pie demogrāfijas tēmas – nav jau tā, ka nekas nav darīts. Savulaik mums pat bija Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija, kuru 2009.gadā reformēja. Tas bija pareizs solis?

– Pareizs solis bija, kad to izveidoja, bet nepareizs brīdī, kad slēdza. Tā mazliet ir kā koķetēšana ar neizglītotu vēlētāju, jo parasts vēlētājs īsti neiedziļinās, kādā veidā politiskie procesi valstī vispār var notikt. Viņš visus politiķus un birokrātus uzskata par nevajadzīgiem liekēžiem, kuru – jo mazāk, jo labāk. Taču šis valsts birokrātiskais aparāts ietver arī visus policistus, ugunsdzēsējus, pedagogus, lielu daļu mediķu. Tur salīdzinoši maz būs standarta birokrātu, kuri dara kaut ko lieku. Toreiz, kad pieņēma lēmumu par ministrijas reformēšanu, šis jautājums nebija tādā prioritātē, jo līdzekļus vajadzēja konsolidēt. Manuprāt, šāda ministrija varētu pastāvēt bez nevienas papildus darbavietas, iesaistot jau esošos ierēdņus no citām ministrijām. Svarīga ir nevis jauna ministrija, bet balsstiesīgs politiķis Ministru kabinetā, jo, runājot ar labklājības ministru vai Labklājības ministrijas ierēdņiem, redzam, ka viņiem pirmā prioritāte ir pensijas un pensionāri, invaliditāte, dzimumu līdztiesība un daudz kas cits. Dzimstība ir viens no jautājumiem, kas nekad nebūs pirmais, tāpēc nepieciešamas balsstiesības Ministru kabinetā.

Esošā ministrijas struktūra nevarētu to visu darīt?

– Teorētiski – jā, bet praksē izrādās – tomēr nē. Kad tiek pieņemti jauni likumi, katra ministrija ierosina priekšlikumus, ko jāvērtē visām pārējām ministrijām. Katru gadu mēs varam vērot teorijā labi gribētus uzlabojumus, kas praksē tomēr ģimenēm nepalīdz. Piemēram, neapliekamā minimuma celšana strādājošajiem, ko piemēro mazāku algu saņēmējiem. Tikai neviens nepamodelē, kā tas strādās (un vismazāk to dara Finanšu ministrija, kurai tas būtu tiešais pienākums). Pēc tam izrādās, – ak vai, šis priekšlikums palīdzējis (es tagad mazliet sabiezinu krāsas) vecpuišiem vēl vienu kasti alus nopirkt. Bet ne ģimenēm un bērniem. Tieši šādu iemeslu dēļ nepieciešama atsevišķa balss Ministru kabinetā, kas teiktu, ka šis ir slikts priekšlikums – mēs negribam atbalstīt vientuļus vecpuišus, viņiem nevajag šo lieko alus kasti. Vajadzīga palīdzība ģimenēm ar vairākiem bērniem, tātad jādomā par neapliekamā minimuma par apgādībā esošo bērnu celšanu. Ja paskatās pēdējo gadu griezumā, tas politiķiem vienmēr kaut kā aizmirstas.

Varbūt par apgādībā esošo bērnu neapliekamā minimuma celšanai vajag vairāk līdzekļu?

– Ar to pašu naudu varētu palīdzēt tieši tiem, kam vairāk vajag. Valdība katru gadu vismaz 10 un vairāk miljonus eiro iegulda šīs alus kastes nodrošināšanā vecpuišiem (es atkal pārspīlēju). Tiek runāts par vienkārši strādājošā (bez bērniem) neapliekamā minimuma celšanu. Bet tas nesasniedz galveno adresātu, kam šie nodokļu atlaižu uzlabojumi patiešām būtu vajadzīgi, jo tas nav populāri. Risinājums būtu diezgan radikāls, un atkal Latvija droši vien nekad negribēs būt pasaulē pirmā – balsstiesību deleģēšana. Vecāki taču vienmēr pārstāv savas bērnu intereses, izņemot politiskās balsstiesības – tās nedrīkst pārstāvēt. Un, ja šo barjeru noņemtu, tas politiķus uzreiz uzmundrinātu būt dzirdīgākiem pret ģimeņu interesēm, jo tad pēkšņi vēlētāju skaitā parādītos daudz vairāk ģimeņu politikas aizstāvju. Šobrīd, atklāti sakot, ģimenes politiķu acīs ir pabērnu lomā, kaut gan, protams, tieši neviens to neteiks, neatzīsies.

Vēl jau ir arī tāds termins kā mehāniskā migrācija – ļoti daudz Latvijas iedzīvotāju aizbraukuši prom no šīs valsts un liela daļa atpakaļ nemaz netaisās. Ārvalstīs joprojām piedzimst daudz bērnu, kuriem būtu bijis jādzimst Latvijā. Arī šeit pietrūkst politiskās gribas, lai viņus atgrieztu?

– Ir ļoti grūti runāt par atgriešanos pēc ilgākas prombūtnes. Kad cilvēks vai ģimene aizbrauc uz ārvalstīm, vairumā gadījumu 3-5 gadu periodā notiek nemanāmais klikšķis, kad viņi saprot, ka paliks tur. Kaut gan vienmēr, protams, būs izņēmumi. Bet jādomā par ko citu. 2009.-2010.gadā notika lielā krīze, kad Latvija dažos gados zaudēja vairāk nekā 100000 iedzīvotāju. Un toreiz tā bija apzināta valdības izvēle – lai brauc prom, lai nopelna vismaz Anglijā, Īrijā vai Vācijā. Lai neprasa, ka Latvijas nelielais un sarūkošais budžets viņus uztur. Savukārt Igaunija toreiz bija uzkrājusi finanšu spilvenu, tādēļ viņiem krīze nesita tika smagi, jo Igaunijas valsts atbalsts deva iespēju daudziem nemaz nebraukt prom.

Aizskaršu vēl vienu manu mīļo tēmu – alkoholu. Latvijas valsts slepus piedalās cilvēku nodzirdīšanā. Kādreiz varēja pārmest muižniekiem, kuriem piederēja krogi, un visu, ko zemnieciņš nepelnīja, tur atstāja. Tas pats diezgan izteikti bija PSRS okupācijas laikā, 50.gados, kad strauji pieauga gan patēriņš, gan arī alkohola ražošana. Bet valsts to labprāt caur puķēm kaut kā sekmēja. Tāpēc man visvairāk žēl, ka īpaši Finanšu ministrija un valdība kopumā atzīst, ka joprojām mums ir svarīgāki miljoni eiro, kurus Latvijas valsts budžets nopelna ar lētāku alkoholu, nekā tie daudzkārt lielāki izdevumi, kurus mēs zaudējam, jo šie cilvēki nodzeras. Un tas ir tas, ko nevaru piedot valdībai. Mēs pat negribam paskatīties taisnībai acīs, ka katrs piektais latviešu vīrietis ir tiktāl alkohola atkarīgs, ka tā jau ir daļa no viņa diagnozes, un tas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā. Mums ir pārāk daudz teikšanas alkohola lobijam, jo, redz, ražojam, tirgojam, samaksājam nodoklī, bet tos daudzkārt lielākos izdevumus, kas saistīti ar vīriešu alkoholiķu nespēju strādāt, uzturēt ģimenes, nemaksāt alimentus un beigās vispār nomirt, nezin kādēļ negribam saistīt.

Esat viens no retajiem jomas speciālistiem, kurš regulāri cēlis trauksmi par demogrāfijas jautājumiem. Nav sajūtas, ka brīžiem tā ir kā saucēja balss tuksnesī?

– Protams, dažkārt apnīk par to runāt. Es arī negribu pa tukšo runāt, ja nemanu, ka, tā teikt, dzelzs ir karsta. Tas ir līdzīgi kā kalējam – viņam ir jēga dzelzs gabalu kalt tikai tad, kad tas ēzē sakarsēts sarkans. Tad var veseri cilāt un cerēt, ka kaut kas izveidosies. Kad mūsu politiskajā situācijā kaut kas veidosies un būs noderīga balss, kura skaidros un mobilizēs kādu sabiedrības daļu, es labprāt iesaistīšos. Bet pa tukšo gvelzt reizēm patiešām apnīk, ir citas lietas, ko darīt.

Varat pateikt, cik cilvēku mēs katru dienu zaudējam?

– Pagājušogad Latvijā piedzima nepilni 13 tūkstoši bērnu, šogad izskatās, ka virzāmies uz 12 tūkstošiem vai pat mazāk. Mums noteikti varētu dzimt ap 20 tūkstošiem bērnu, ne vairs tie 40 tūkstoši, kas dzima kādreiz 80.gadu beigās. Dažreiz cilvēki saka, – jā, 80.gadu beigās bija augstāka dzimstība, tas bija atmodas pacēlums. Bet nē, tas sākās jau 1984.-1987.gadā, kad atmodas un neatkarības jausmas vēl nebija izplatījušās plašās tautas masās. Lai cik man nepatiktu slavināt PSRS, tā bija PSRS trešā bērna politika, kas toreiz latviešus pietiekami uzrunāja, lai katrā no šiem gadiem piedzimtu vairāki “lieki tūkstoši bērnu”. Rēķināju, ka Latvijas republikas pēdējo 15 gadu trešā bērna politika kopumā ļāvusi piedzimt no 5 līdz 10 tūkstošiem papildus latviešu. Bet par zaudētiem cilvēkiem – ja katru gadu nomirst par 14 līdz 17 tūkstošiem vairāk nekā piedzimst, tad katru dienu mēs zaudējam kādus 40 cilvēkus. It kā nedaudz, bet gada laikā jau tas ir daudz.

Vai nav tā, ka dažreiz cilvēki oponē – kādēļ tad trešais bērns, ne pirmais? Katrs bērns taču ir vērtība.

– Protams, ir. Nerunāju par emocionālo vai morālo vērtību, es runāju par apsvērumiem, ka parasti jau ar trešo bērnu ģimene pagriežas savā labklājībā uz nabadzības risku. Nepiedodami daudzas ģimenes tiek nostumtas nabadzībā tādēļ, ka viņiem rodas bērns, jo “viņi bija muļķi” un tomēr izvēlējās bērniņu. Tāpēc bija īpaši svarīgi sākt šī trešā bērna politiku. Jā, ir mums ģimenes, kuras audzina arī deviņus bērnus, bet deviņu bērnu ģimenes jeb politika nerisinās Latvijas problēmu, pat ja mēs dubultosim to skaitu. Bet, protams, jāstrādā arī ar viņām. Arī deviņu bērnu ģimenes ir pelnījušas, lai ar katru bērnu nekrītas labklājības līmenis. Tas būtu jāsekmē valstij. Man ir mans mīļais Zviedrijas piemērs, kas skar ģimeņu politiku. Tur valdības darba mērķis ir, lai jebkurā Zviedrijas ģimenē dzimtu tik daudz bērnu, cik viņi vēlas, un tad, kad viņi vēlas. Lai nebūtu neviena zviedra, kurš plāno bērnu, bet viņam jāatliek šis lēmums, jo baidās nonākt nabadzībā – nevarēs paņemt hipotekāro kredītu, būs problēmas darbā utt.

Runājot par straujo demogrāfijas lejupslīdi, droši vien ir arī kādas objektīvas problēmas, kas šo procesu veicina?

– Jā, mums ir divkārt mazāks sieviešu skaits, jo, sākot jau ar 90.gadiem, sievietes vienkārši nepiedzima. Tāpēc šo jauno māmiņu ir uz pusi mazāk, bet, pieskaitot emigrāciju, palicis vēl mazāk par pusi. Ne mazāk svarīgs objektīvs faktors, pie kā mūsu politiķi nav vainīgi, ir Krievijas agresija un kara draudi, kas nesekmē un neveicina dzimstības pieaugumu. Taču, neskatoties uz to, valdībai jādara tās lietas, ko var darīt – jāprot pārdalīt līdzekļus tik taisnīgi, lai neviena ģimene labklājības ziņā neciestu no tā, ka vēlējās vēl vienu bērniņu. Mātei vai tēvam, kas audzina bērnus (it īpaši, ja ģimenē ir vairāki mazi bērni), tas ir pilna laika darbs, un sabiedrībai tas jāsaprot. Ja Igaunija sapratusi, kāpēc Latvija nevar? Vienīgais iemesls, ko es redzu, ir politiskās gribas trūkums, jo nav iemesla, kāpēc mēs to nevaram. Mēs negribam. Piemēram, Igaunijā sešu un vairāk bērnu māmiņām papildus visiem pabalstiem, kas pienākas, valsts maksā vēl vienu kompensāciju, jo viņa objektīvu iemeslu dēļ nevar iesaistīties darba tirgū. Sieviete izvēlējās darbu būt māmiņai, un valstij šis periods ir jāskaita darba stāžā.

Cik tad bērnu Latvijas ģimenē jābūt, lai mēs būtu pārliecināti, ka pastāvēsim?

– Ja katra ģimene varētu atļauties divus, tad gandrīz vai pietiktu. Bet pēc statistikas datiem zinām, ka ir 10-15% cilvēku, kuriem nevar būt bērni medicīnisku iemeslu dēļ, turklāt tagad vērojama diezgan populāra tendence, ka ir pāri, kuri nemaz nevēlas bērnus. Tātad sabiedrībai vajag pacensties arī par viņiem. Tādēļ ir šis cipars 2,3, par ko reizēm cilvēki smejas, jo bērnus jocīgi skaitīt ar komatiem. Pietiktu ar šo bērnu skaitu – starp 2 un 3 ģimenē. Ja ģimenes sagādājušas divus bērnus – tas ir apsveicami, bet no bedres mūs ārā velk tie, kuriem ir tas trešais bērns.

Jūsu ģimene arī pieskaitāma pie tiem, kas mūs velk no tās bedres ārā, jo jums ir seši bērni...

– Jā, tā ir. Bet man ir pieteikušies vairāki desmiti bezbērnu cilvēku, sakot, ka mani četri bērni, kas it kā ir pa virsu tiem ģimenē obligāti vajadzīgajiem diviem, kompensē viņu bērnu neesamību. Tādēļ tas vienalga ir ar mīnusa zīmi. Būt daudzbērnu ģimenei, protams, nav viegli, bet es mudinu visus, kuriem veselība, attiecības un viss cits atļauj, tomēr to trešo bērnu atļauties. Dažreiz cilvēki iekrīt viena bērna slazdā, jo visgrūtāk klājas, ja ir tikai viens. Jo tam nabaga bērniņam visus daudzos gadus, kamēr viņš vēl pats nespēj veidot savu personīgo dzīvi, mājās nepieciešams vēl kāds. Parasti tie ir brāļi vai māsas, bet, ja vecāki apzināti izvēlas tikai vienu bērnu, tad viņiem nākamos 20 gadus jābūt arī vēl par šī vienīgā bērna brāli un/vai māsu. Tāpēc sanāk, ka ar to vienu bērniņu dažreiz ir grūtāk nekā ar diviem un trīs.

Vai esat domājis, kā te, Latvijā, būs pēc 100 gadiem? Vai latvieši vēl pastāvēs?

– Par šo jautājumu daudz nav jāprāto, jo jau pieejamas “EUROSTAT” oficiālās prognozes, kas paredz, ka pēc 100 gadiem Latvijā būs aptuveni uz pusi mazāk iedzīvotāju nekā šobrīd. Un tad vēl jāskatās, cik no viņiem būs mūsu pēcteču. Ļoti vienkāršojot var teikt, ka no pašreizējiem 1,8 miljoniem iedzīvotāju katrā nākamajā paaudzē būs tikai puse no viņu vecāku paaudzes. Pēc 100 gadiem arī par to pusi būs jāpacīnās. Šajās prognozēs pārdomu vērts ir tas, ka jau pēc gadiem 30 vai 40 Igaunija mūs apsteigs. Jā, arī viņiem iedzīvotāju skaits samazinās, un ar visu pieklājīgo un dāsno atbalstu ir demogrāfijas problēmas, taču kopējais samazinājums paaudzes garumā ir tikai par aptuveni 5%, kas ir sīkums uz mūsu 30 vai 50%. Tā ka temps mums noteikti ir jāmaina.

Tendences nav iepriecinošas. Demogrāfs Ilmārs Mežs ir pārliecināts, – ja turpināsies tikpat strauja dzimstības lejupslīde un valdība nepieņems radikālas izmaiņas, prognozes liecina, ka pēc 100 gadiem Latvijā būs aptuveni uz pusi mazāk iedzīvotāju nekā šobrīd.

Fakti

Latvijā dzimušo bērnu skaits

Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas Balvu novadā

Iedzīvotāju kļūst arvien mazāk. Balvu novadā no 2012. līdz 2025.gadam kritums ir no 23454 līdz 17532 cilvēkiem (75%), tātad ik gadu iedzīvotāju skaits samazinās vismaz par 2%.

Latvijā dzimušo bērnu skaits 2024.gadā

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”