Ņem, bāliņi, sirmu zirgu (11.08.2026.)

Zirgs vēsturiski latvietim ir bijis spēka simbols, kolēģis un uzticams draugs. 8 publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturs nebūs stāsts tikai par zirgiem. Tā ir ilgošanās pēc zirgu miera, prasmes, eksistences, tostarp gandrīz ar reliģiskām jūtām, kas latgaliešiem ir īpaši svarīgas. Ne vienmēr vajag vienkāršo sarežģīt, lai vietējā kopienā, vēstot par sen zināmām, bet, iespējams, piemirstām tēmām, stiprinātu valstisko apziņu, latvisko un latgalisko kultūrtelpu. Lūkosim, kā vēstures līkločos esam turējuši godā savas tradīcijas, apliecinot, ka arī mūsdienās tās nav zemē metamas, apliecinot, ka zirgi, poniji, zirgspēki, pat šaha zirdziņi joprojām pārsteidz...

Pakavi ne tikai uz kājām

Pakavu joprojām uzskata par vienu no visspēcīgākajiem amuletiem, kas kalpo mājas aizsardzībai no visām likstām un problēmām. To mēdz nostiprināt virs durvīm, kas ļauj atbrīvoties no ļauniem spēkiem un liedz tiem iekļūt dzīvojamā mājā vai jebkurā citā ēkā. Arī Senajā Ēģiptē pakavu uzskatīja par talismanu ar brīnumainu spēku, – ja to atrada uz zemes, pakavu nesa mājās, kas atradējam piesaistīja panākumus un finansiālu labklājību. Kā un kur pakavs pie mājas jākarina? Kādi mūsdienās ir zirgu pakavi un vai vispār vēl ir kalēji, kuri tos izgatavo?

Laime plūst iekšā, ko dāvā arī citiem

Balvu novada Bērzpils pagastā, zirgu sētā “Jaunbērziņi”, kopā ar kuplo ģimeni (vīru, trīs dēliem un divām meitām) jau desmit gadus saimnieko AGRITA PROLE, kura ik dienu ne tikai pati dalās neizsīkstošajā mīlestībā pret šiem graciozajiem dzīvniekiem, bet zirgu pasaules burvību savā sētā piedāvā iepazīt arī citiem.

Iebraucot Jūsu sētā, skatam paveras rāma lauku idille – pretī skrien suņuks, pļavās ganās zirgi, bet visapkārt mājai nenogurstoši čalo bērni. Kāds bija Jūsu ceļš uz zirgu sētas izveidošanu?

– Tikai trīs kilometru attālumā no “Jaunbērziņiem” atrodas manu vecāku mājas un viņiem piederošā zirgu sēta “Volāni”, kur savulaik ikdienas gaitas pavadīju arī es. Mācījos nu jau bijušajā Bērzpils vidusskolā, kuru 2021.gadā reorganizēja par pamatskolu, pēc kā izglītību turpināju Rīgā, Viļānos un tad arī Jelgavā, kur absolvēju toreizējo Latvijas Lauksaimniecības universitāti (tagadējā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). Zirgus iepazinu jau bērnībā vecāku mājās, kad tēvs ar māti iegādājās piecgadīgu zirdziņu. Tas gan sākotnēji nebija diez ko draudzīgs, tādēļ, lai kā arī to vēlējos, pienākt tam klāt un to samīļot nu nekā nevarēju. Vēlāk gan šis zirgs izauga par lielisku bērīti, bet pēc kāda laika mani pirmo reizi uzsēdināja cita zirga mugurā, kad no priekiem bezmaz vai kusu! Savukārt pirmā profesionālā saskarsme ar zirgiem man bija 2002.gadā, kad Jelgavā uzsāku studēt zootehniku. Tajā gadā augstskolā sāka apmācīt arī hipologus, un es izmantoju iespēju doties uz jāšanas sekciju kopā ar zirgu audzēšanas, kopšanas un trenēšanas speciālistiem. Pēc studiju beigām turpināju saimniekot vecāku mājās, izveidoju ģimeni un pārcēlāmies uz dzīvi “Jaunbērziņos”, kur šobrīd kopumā ir trīs lielie zirgi (Amerikas rikšotājs jeb pasaulē ātrākās specializēto skrejceļu rikšotāju zirgu šķirnes pārstāvis, Latvijas sporta tipa ķēve un Latvijas braucamā tipa ķēve) un divpadsmit poniji. Jāpiebilst, ka kopš pirmā zirga iegādes aizritējuši jau 20 gadi!

Zirgi ir viena no Jūsu dzīves lielākajām mīlestībām?

– Tā ir mana ģimene un, kā smaidot mēdzu teikt, teju vai neizārstējama slimība! Kad esmu kopā ar zirgiem, tie enerģijas līmenī burtiski dalās ar savu mieru un aizgaiņā prom jebkādu satraukumu, ja cilvēkā tobrīd tāds mājo. Zirgiem pret cilvēkiem raksturīga beznosacījuma mīlestība, kuru klātbūtne dara mani laimīgu. Protams, lai zirgs dāvātu labestību, arī cilvēkam pret šo dzīvnieku jāattiecas ar cieņu un mīlestību. Vienlaikus zirgus, tāpat kā no mazām bērnu dienām cilvēkus, jāaudzina, jo nepārtraukta mīlināšanās un draudzība bez jebkādas stingrības vēlāk dos pretēju efektu.

Katram zirgam ir arī savs raksturs un temperaments?

– Tieši tā! Katram no tiem ir gan pozitīvas, gan arī negatīvas īpašības. Divu vienādu zirgu nav! Savukārt, ja sadzīvot nekā neizdodas, tad varbūt arī vērts padomāt, vai nepieciešams turpināt veidot savstarpējās attiecības. Arī mēs savā, cilvēku, pasaulē cenšamies veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, bet, ja tas neizdodas, komunikāciju pārtraucam. Jebkurā gadījumā katram zirgam, lai ar to izveidotu ciešu saikni, vajadzīga sava pieeja. Man gribas domāt, ka esmu atradusi pieeju visiem saviem zirgiem un ponijiem. Katram no tiem ir arī savs vārds, piemēram, Vollijs, Pērle Harmonija, Sidraba Kamene, Havjērs, Bingo, Galaktika, Glazūra, Balerīna, Dzelda, Bille, Argenta un Mandolīna!

Kas jādara, lai zirgs justos labi un būtu laimīgs?

– Esmu secinājusi, ka dažkārt zirgi tiek pāraprūpēti. Tas nozīmē, ka zirgi tiek nevis izlutināti, bet to saimnieki teju visu dara dzīvnieku vietā, pašiem neļaujot izdarīt savu izvēli. Rezultātā zirgs gaida no saimnieka, ko viņš liks darīt, bet nav ieinteresēts neko pats izdomāt. Tādēļ zirgu audzināšanā vispirms jāievēro samērīguma princips, jo nepārtraukta auklēšanās ap tiem pozitīvu rezultātu nesniegs. Kas attiecas uz visu pārējo, protams, svarīga kvalitatīva barība. Ar leknu zāli ganībās vien nepietiek, tādēļ zirgus jānodrošina arī ar, piemēram, sāli, kurus dzīvnieciņš var palaizīt. Savukārt galvenais ir visu darīt ar mīlestību!

Zirgu labsajūtai svarīgi arī pakavi, bet, kā zināms, tos izmanto ne tikai praktiskos nolūkos, bet pakavi ir arī laimes simbols!

– Tā patiešām ir, un arī mūsmājās pakaviem ir īpaša nozīme. Kā redzat (norāda uz masīvkoka soliem sarunas laikā – aut. pieb.), izgriezumi pakavu formās ir uz mūsu soliem. Metāla pakavus esam piestiprinājuši arī pie saimniecības ēkas durvīm. Pakava spēkam, par ko runā un raksta latviešu folklorā, noteikti ir vismaz daļa patiesības. Mūsdienu cilvēki arvien mazāk gan atceras un savā latviskajā dzīvesziņā izmanto mūsu senču senos ticējumus un novērojumus, bet uzskatu, ka tajos atrodamas likumsakarības. Kā zināms, pakavus, piemēram, pie durvīm var nostiprināt gan vērstus augšup, gan arī lejup, un katrā no šiem stāvokļiem tie simbolizē atšķirīgas lietas. Ja pakavs vērsts augšup, tas nozīmē, ka laime plūst iekšā mājā un paliek ģimenē. Šādā veidā pakavs uz koka izkārtnes redzams ceļa malā, iebraucot mūsu sētā. Vienlaikus mūsu saimniecībā ir arī metāla pakavi, kas vērsti lejup. Pakavi šādā pozīcijā simbolizē māju saimnieku viesmīlību un pozitīvo emociju atdošanu viesiem. Citi gan to traktē citādāk, sakot, ka no lejup vērsta pakava laime izlīst ārā, bet tas tā noteikti nav mūsu ģimenē. Līdz ar to katrs pakava simbolisko nozīmi un pozīciju, kādā veidā tas nostiprināts pie ēkas vai citviet, skaidro tā, kā viņam savulaik mācīts vai arī kā katrs pakava spēku jūt personīgi. Mūsu ģimenē laime ir nogruntējusies pamatīgi, kas prom neiet, un to dāvājam arī citiem!

Tas manāms un jūtams katru mirkli! Bet cik ilgi pakavs, ar kuru tikko apkalts zirgs, kalpo?

– Kalēji saka, ka maksimālais lietošanas laiks ir sešas nedēļas jeb pusotrs mēnesis. Savukārt rikšotāju šķirnes zirgiem pakavi ir vieglāki un nedaudz citādāk veidoti, tādēļ šādi pakavi jāmaina jau pēc divām nedēļām, bet maksimālais – pēc mēneša. Tas viss saistīts ar to, ka zirgiem, gluži tāpat kā cilvēkiem, ataug nagi, līdz ar to regulāra pakavu maiņa ir svarīga. Ziemā tiem zirgiem, kurus izmanto braukšanai pa ceļiem, pakaviem nepieciešamas arī radzes, bet kopumā ir dažādu veidu pakavi. Visplašāk izmantotie ir metāla, bet ir arī tērauda, alumīnija, plastmasas, gumijas un cita veida pakavi, kas iedalās pēc izmantotā materiāla, funkcijas un ortopēdiskā pielietojuma, lai nodrošinātu zirga nagu veselību un kustību efektivitāti. Mūsdienās ražo pat tā dēvētos zirgu nagu apavus no gumijas un auduma, kurus izmanto pakavu vietā. Saviem zirgiem izmantojam metāla un alumīnija pakavus. Jebkurā gadījumā zirgu kurpju klāsts ir diezgan plašs – gluži kā apavu veikalā cilvēkiem!

Un vai viegli atrast pakavu kalējus?

– Jāteic, mūsdienās tā kļūst arvien retāk sastopama profesija. Mūsu saimniecība jau trīs gadus sadarbojas ar Latvijā labi zināmo kalēju Egilu Broku, kurš ir īsts sava aroda meistars. Ņemot vērā, ka kalēju nav daudz, nereti rodas situācijas, kad zirgam jau pienācis apkalšanas laiks, bet kalējs tik ātri atbraukt nevar. Smejot mēdzu teikt, ka ar kalējiem ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt, bet bites arī jāmīl, un mēs tās mīlam!

Latviešu mitoloģijā labi zināms tēls ir arī lietuvēns, kurš naktīs mēdz mocīt zirgus, atstājot tos no rīta nosvīdušus un piekusušus. Vai zirgiem piemetas arī kāda slimība?

– Jā, zirgus nepieciešams attārpot, tiem var piemesties klepus un, piemēram, arī nagu karsonis jeb laminīts. Tas ir ļoti sāpīgs un bīstams zirga naga dzīvās daļas iekaisums, kas izraisa asinsrites traucējumus nagā. Slimības rezultātā naga iekšējie audi bojājas, bet smagos gadījumos naga kauls var atdalīties no naga sieniņas. Viens no galvenajiem slimības cēloņiem ir, piemēram, treknas un sulīgas pavasara zāles pārēšanās. Pats bēdīgākais, ka šī slimība var nopietni ietekmēt turpmāko zirga dzīves kvalitāti vai arī dzīvnieki mēdz pat aiziet bojā.

Lietuvēnu un slimības dzīsim prom…

– Dzīsim gan! Jāpiebilst, ka zirgi ir ļoti spējīgi nolasīt cilvēka enerģiju. Ja jātnieks pie dzīvnieka atnāk ļoti nedrošs, zirgs pārņem cilvēka emocijas un arī kļūst lēns un dara visu iespējamo, lai jātnieku ar savu uzvedību nenobiedētu. Savukārt, ja pie zirga pienāk jātnieks, kurš ir ļoti enerģisks un ar savām emocijām iekšēji teju vai kliedz, – es varu, es gribu, aiziet! –, zirgs to jūt un dodas jāt ar tikpat lielu pārliecību. Vēlreiz jāatgādina, ka zirgi ir dažādi – daļa no tiem ļoti jūt cilvēku emocijas, bet daļa dzīvnieciņu pret jātnieku uztraukumu un nedrošības sajūtu nav tik uzņēmīgi. Tādēļ, kā jau minēju, svarīgi ar zirgiem izveidot ciešu saikni un iepazīt tos, tad saprašanās būs jau no pirmā acu skatiena un pieskāriena!

Saka, ka cilvēka labākais un uzticamākais draugs ir suns. Varbūt tomēr zirgs?

– Man – noteikti! Tomēr vēlos aizstāvēt arī suņukus, jo tie ļoti labi prot padot ziņu gan par lūgtiem, gan arī nelūgtiem viesiem. Savukārt zirgi ir krietni mierīgāki un klusāki. Mīlu visus dzīvnieciņus, bet zirgus – jo īpaši!

Laimīgi būt kopā. Kad sarunas laikā devāmies apskatīt “Jaunbērziņu” plašo zirgu pulku, Agritas Proles acis, veltot pieskārienus saviem četrkājainajiem mīluļiem, iemirdzējās, bet laikraksta “Vaduguns” darbinieku prātā pazibēja tikai viena doma: “Saimniece ir laimīga, un zirgi atraduši savas īstās mājvietas…” Jāpiebilst, ka tuvākās zirgu sacensības Balvu novadā notiks 30.augustā Baltinavas pagastā pie Valču dzirnavām, kur starta šāviens tiks dots zirgu rikšotāju sacensībām “Kotiņu kauss 2026”, bet 29.augustā Stāmerienā notiks treniņsacensības konkūrā jeb jāšanas disciplīnā, kad ar zirgu jāpārvar dažādi laukumā izvietoti šķēršļi. Savukārt 5.septembrī, ja vien visas zvaigznes nostāsies savās īstajās vietās, sacensības notiks arī zirgu sētā “Jaunbērziņi” Bērzpils pagastā! Tāpat jāuzsver, ka ikviens interesents (bērni, pieaugušie un ģimenes) “Jaunbērziņos” laipni gaidīts arī ikdienā, lai dotos izjādēs, apgūtu jāšanas prasmes, vizinātos ar pajūgu, sarīkotu fotosesijas ar zirgiem vai ponijiem un vienkārši baudītu pikniku pie dabas. “No pirmajiem soļiem seglos līdz pārliecinošai jāšanai!” aicina zirgu sētas “Jaunbērziņi” saimniece Agrita Prole. Plašāka informācija, zvanot uz tālruņa numuru 26556076!

“Jaunbērziņu” vizītkarte. Par to, ka pakaviem ir ne tikai praktiska nozīme, bet tie nes laimi un sargā no ļaunuma, nešaubās arī zirgu sētas “Jaunbērziņi” saimniece Agrita Prole. “Svarīgākais jau nav tas, cik zinātniski pamatots ir pakavu simbolisms, bet tas, kādu nozīmi tiem piešķiram mēs paši. Ja domāsim, ka pakavs ir ne tikai skaists dekors, bet arī laimes nesējs, tad tā arī būs, jo mūsu domas materializējas,” pārliecināta A.Prole.

Attēlā redzama no koka darināta izkārtne “Jaunbērziņos”, kurā vērojams augšup vērsts pakavs un meitene, kura mīļi pieglaudusies zirga galvai. Ar šādu pašu viesmīlību un sirds siltumu tiek sagaidīts arī ikviens šīs saimniecības ciemiņš.

Kalēja profesijā "ieripo" nejauši

Lai lūkotu, kā klātienē darbojas viens no Latvijā pazīstamākajiem un nu jau arī viens no retajiem zirgu pakavu kalējiem EGILS BROKS, devāmies uz Smiltenes novada Grundzāles pagastu, kur todien viņš savus pienākumus pildīja saimniecībā “Meža Aizvēji”. Senā aroda meistara ikdiena ir saspringta, darba maršruts – visdažādākajos Latvijas nostūros, bet pieredzes bagātā kalēja aizrautīgais stāstījums vēstīja, cik lielu sirdi un dvēseli viņš atdod savam amatam.

Ar zirgu jādraudzējas

E.Broks, kurš ikdienā dzīvo Smiltenes novada Raunas pagastā, stāsta, ka zirgam pakavi nepieciešami, ja tam ir konkrēti darba uzdevumi. Tādi ir arī “Meža Aizvēju” zirgam Arfa, kurš startē konkūra sacensībās un laikā, kad saimniecībā viesojās laikraksta “Vaduguns” darbinieki, ar interesi vēroja apkārt notiekošo un nesatricināmā mierā ļāvās pieredzējušā meistara E.Broka apkalšanas darbiem. “Pakavu sagataves sūtām no ārvalstīm, kuras pēc tam tiek pielāgotas konkrētā zirga nagu formai. Kvalitatīvākie ir vācu un zviedru ražojumi, bet laikā, kad Latvijā tās vēl nebija pieejamas, izmantojām Krievijā ražotās. Tiesa, šīs pakavu sagataves bija ļoti sliktas kvalitātes, tādēļ vietējie kalēji nereti tās karsēja un pakavus locīja paši. Pašā Latvijā sagataves gan netiek ražotas, jo tas gluži vienkārši neatmaksātos – mūsu valstī ir pārāk mazs skaits sporta zirgu,” zina stāstīt pieredzējušais kalējs.

Jautāts, cik ilgs laiks nepieciešams zirga apkalšanai, E.Broks stāsta, ka pakavu nomaiņa visām četrām kājām, ja zirgs ir mierīgs, aizņem apmēram divas ar pusi stundas. Savukārt, ja tobrīd dzīvniekam prāts ir nemierīgs, šis process prasa ilgāku laiku. “Ja kalējs ir pieredzējis un saprot zirga psiholoģija, tad ar šiem dzīvniekiem visu var sarunāt! Proti, kalējam jāredz zirga acis un jājūt, vai dzīvnieka ķermenī ir spriedze. Gadījumā, ja zirgs izdarīs vienu kustību, prasmīgs kalējs zinās arī šī dzīvnieka iespējamo nākamo kustību, kā arī – ko un kurā brīdī darīt. Ar zirgu jādraudzējas, jo pie tā nevar uzreiz pienākt un ‘hops!’ – lieta darīta. Arfa mani zina jau vairākus gadus, bet bijuši arī zirgi, kuri kalēju vispār nevēlas pieņemt. Šādā gadījumā ar zirgu esmu devies uz laukumu, kopā padarbojies treniņprocesā, pa šo laiku dzīvnieks pie manis pierada, un tad devāmies atpakaļ, lai zirdziņu apkaltu,” pieredzē dalās E.Broks.

Ar kalēja zināšanām no Vācijas uz Latviju

Runājot par treniņprocesiem, jāuzsver, ka E.Broks ir ne tikai kalējs, bet kopš 1984.gada arī profesionāls jāšanas sportists (konkūrists), sacensību tiesnesis, treneris, kā arī Latvijas Jātnieku federācijas Ētikas komisijas priekšsēdētājs. Savukārt kalēja profesijā, kā viņš pats smaidot atzīst, ieripoja pavisam nejauši! “Savulaik trīs gadus dzīvoju Vācijā, kur strādāju par treneri, bet vienam no kalējiem pensijas vecumā radās veselības problēmas, un viņš vērsās pie manis. Tobrīd pārtraucu trenera darbu, devos viņam palīgā un vairāk nekā gadu cītīgi vēroju, kā viņš darbojas kalēja amatā. Pa šo laiku ar kalēju sadraudzējos, ieguvu šī aroda zināšanas un, atbraucot atpakaļ uz Latviju, sāku nodarboties ar pakavu kalšanu. Pirmo zirgu apkalu 1996.gadā,” atceras E.Broks.

Kalējs piebilst, ka diemžēl daļa mūsdienu sabiedrības aizmirsusi, ka zirgs ir enerģijas apmaiņas dzīvnieks, kuram jākalpo cilvēkam, nevis otrādi. Rezultātā nereti zirgi tiek uzskatīti par spēļu sunīti vai plīša lācīti, bet tā tam nav jābūt. “Zirgu audzinot pēc šāda principa, dzīvnieks kļūst bīstams, arī viņa veselība kļūst vājāka. Zirgs domāts darbam, kas viņam ir vitāli nepieciešams. Arī kāds vecs zirgkopējs reiz teica, – ja vēlaties veselu zirgu, tam jānosvīst vismaz katru otro dienu,” uzsver E.Broks un “Meža Aizvēju” saimniece SIGLINDA FREIMANE, kura ir Latvijā zināma zirgu sacensību sportiste un aktīva šīs nozares entuziaste. “Meža Aizvēju” saimniece arī piebilst, ka viņas ģimenes saimniecībā ir deviņi zirgi, un šie dzīvnieki S.Freimanes sirdī ir jau kopš trīs gadu vecuma.

“Uz laimes pakaviem paļauties nevajag”

Un kā ar pakavu simbolisko nozīmi? E.Broks ar smaidu sejā teic, – ņemot vērā, ka ir kristietis, šī ir viņa iecienītākā tēma! “Pakavus pie durvīm nekarinu. Vienīgais pakavs atrodas manā mašīnā, kas domāts zirgiem (smaida – aut pieb.)! Runājot nopietni, tā ir māņticība. Uz laimes pakaviem paļauties nevajag, jo tā ir nodarbošanās ar elkdievību. Studēju Bībeli, kas māca paļauties tikai uz Dievu, nevis uz priekšmetiem vai zīmēm, tādēļ aicinu cilvēkus neizmantot pakavus kā pielūgsmes objektus (piemēram, kā laimes vai aizsardzības nesējus). Vienlaikus tie var lieliski kalpot dekorācijas nolūkos, galvenais – bez jebkādas pielūgsmes, simbolisma un citas īpašas nozīmes piešķiršanas,” uzsver E.Broks.

Noslēgumā jautāts, ko darītu, ja darbs ar zirgiem vairs nebūtu pieprasīts un tas būtu pilnībā jāpārtrauc, pieredzējušais kalējs stāsta, ka viņam ārkārtīgi interesē alternatīvo enerģiju sfēra. “Pirms desmit gadiem mājas apstākļos pat izgatavoju divus litrus biodīzeļdegvielas, ko izlietoju sava vēsturiskā, 45 gadus vecā “Mercedes Benz” vajadzībām. Viss nostrādāja, un mans dzelzs rumaks tik brauca uz priekšu! Tomēr, pat ja nebūtu darba ar zirgiem, no tiem tāpat neatteiktos. Mēdzu teikt, ka zirgi ir cilvēku veselīgā narkotika, un tie noteikti allaž būtu manā redzeslokā un ganītos netālu no manis,” nešaubās E.Broks.

Darba netrūkst arī mūspusē. Egils Broks, lai apkaltu zirgus, dodas arī uz mūspusi. “Reiz Balvu novadā bija jāglābj saslimis ponijs. Kad aizbraucu un savu darbu izdarīju, pieprasījums bija tik liels, ka tagad tur savus pakalpojumus turpinu sniegt vēl sešās, septiņās saimniecībās. Tas lielā mērā saistīts ar to, ka kalēju kļūst arvien mazāk – jauno puiku nav, un diemžēl šī profesija pamazām izzūd. Atklāti runājot, bail pat iedomāties, kas ar šo arodu notiks pēc piecpadsmit, divdesmit gadiem. Kalējam vajadzīga arī laba veselība un spēcīga mugura, jo tas nudien nav viegls darbs. Turklāt uzskatu, ka kalējiem jābūt bijušajiem jāšanas sportistiem, jo viņi vislabāk pārzina zirgu psiholoģiju,” spriež E.Broks.

Attēlā redzams viens no galvenajiem zirga pakavu kalēja darbarīkiem – lakta, ar kuras palīdzību var locīt, taisnot un formēt metāla loksnes un detaļas. Laktas ir dažāda veida, bet konkrētais darbarīks ir viens no mazākajiem – tā dēvētā rokas lakta.

Profesionāls sportists ar panākumiem. Pieredzējušais kalējs Egils Broks stāsta, ka savulaik, pirmo reizi ieraugot zirgu sacensības, tās viņu burtiski ievilka savā pasaulē: “No sacensību laukuma aizgāju tikai tad, kad prom bija aizbraucis pēdējais zirgs. Senākos laikos arī nebija kā mūsdienās, kad katrs savu zirgu uz sacensībām atved ar treileri. Agrāk tos pasākuma norises vietā nogādāja speciālās, lielās mašīnās. Tas viss process, tostarp gatavošanās sacensībām, man šķita kā liels brīnums. Drīz vien pēc tam Ogrē sameklēju tuvāko vietu, kur var trenēties jāšanas sportā, un tā sākās mans ceļš zirgu sporta dzīvē. Zirgi ir mans liels dzīves aicinājums. Arī pašam ir divi zirgi – puika Rigoleto un meitene Londa.”

Jāpiebilst, ka E.Broks joprojām piedalās tautas klases turnīros Latvijā, bet savulaik (kopš 1998.gada) bija arī Latvijas izlases sastāvā un kāpa uz starptautiskās zirgu sporta arēnas pasaules kausa posmos dažādās valstīs.

Kā “Meža Aizvējos” Arfu apkala...

Attēlos redzama Smiltenes novada Grundzāles pagastā esošās saimniecības “Meža Aizvēji” zirga Arfas apkalšanas process, kad kalējs Egils Broks noņēma vecos pakavus, apkopa nagus un piestiprināja jaunos pakavus.

Vecā pakava noņemšana. Kalējs ar knaiblēm atloka un izvelk naglas, pakavu noņem no naga, notīra netīrumus un noņem lieko, ataugušo raga slāni.

Pakava pielāgošana. Pakavu pielāgo zirga kājas naga formai.

Caurumu izveidošana. Pakavā ar laktas palīdzību izurbj caurumus, caur kuriem piesist speciālas pakavu naglas.

Pakava piestiprināšana. Pakavu novieto uz zirga naga un caur caurumiem iedzen pakavu naglas. Naglu galus, kuri izlīduši caur naga augšējo daļu, nokniebj. Noslēgumā noslīpē naga virsmu pie pakava, lai pēda būtu gluda un droša. Viss gatavs!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1989070085140334

Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis (4.augusts)

Jaunā adrese – lauki (28.07.2026.)

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki”, 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Skola laukos – tā ir sirds

Skola un bērnudārzs laukos bieži ir sabiedriskās dzīves sirds – vieta, kur notiek ne tikai mācības, bet arī kultūras, sporta un kopienai nozīmīgi pasākumi. Tā ir vienādības zīme kultūrai, dzīvībai, pastāvēšanai, kā arī daļa no vietējās identitātes un vēstures. Cik pieejamas un nodrošinātas ir izglītības iestādes laukos? Cik būtiska loma ir izglītības pieejamībai brīdī, kad jauna ģimene pieņem lēmumu pārcelties uz dzīvi ārpus pilsētas?

“Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies…”

Nu jau bijušais ilggadējais Baltinavas vidusskolas direktors IMANTS SLIŠĀNS, taujāts par vētrām izglītības jomā, atzīst, ka pēdējos gados arvien vairāk un vairāk ir lietas, kas viņam izglītības sistēmā nav pieņemamas: “Galvenokārt valsts līmenī, mazākā mērā – arī pašvaldības līmenī. Plus Balvu novada domes lēmums par visu lauku vidusskolu reorganizēšanu… Tai pašā laikā gribu piebilst, ka droši vien vajadzīgas pārmaiņas gan man personīgi, gan skolai, jo, kā teicis Rainis, “pastāvēs, kas pārvērtīsies.””

Vietējā kopiena apgalvo, ka Baltinavas vārds nav iedomājams bez Jūsu vārda...

– Es teiktu otrādi. Man sevi grūti iedomāties bez Baltinavas. Te ir mana bērnības sapņu zeme. Te manas tēva dzimtas mājas Bahmatos pie Kūkovas. Te ap mājām aug mani vidusskolēna gados stādītie ozoli, kļavas, ievas, pīlādži, bērzi… Pēc studijām Rīgā, LVU ģeogrāfos, 1989.gadā atnācu strādāt uz Baltinavas vidusskolu, jo gribēju dzīvot Baltinavā. Savulaik atteicos no vairākiem karjeras piedāvājumiem, jo man bija svarīgāk palikt Baltinavā…

Liels bija pārsteigums, kad pēc 24 nostrādātiem raženiem darba gadiem nolēmāt atstāt direktora amatu. Kāpēc?

– Sākumā varbūt vajag atbildēt, kāpēc es 2002.gadā kļuvu par direktoru. Kad sāku strādāt skolā, man ne prātā nebija kļūt par direktoru. Man interesēja ģeogrāfija un viss, kas saistīts ar latgaliešu valodu, Latgales kultūrvēsturi, novadpētniecību, bet neinteresēja būt priekšniekam, direktoram, neinteresēja karjera administratīvajā darbā. Taču 2002.gadā, kad Baltinavas vidusskolā bija lielu pārmaiņu laiks, kolēģi uzrunāja mani kandidēt direktora amatam un kolektīvi atbalstīja manu kandidatūru. Es to uztvēru kā pienākumu, jo man nebija vienalga, kas notiek Baltinavā un mūsu skolā. Es centos šo pienākumu godprātīgi pildīt.

Kāpēc nolēmu atstāt amatu? 24 gadi direktora amatā ir daudz. Esot direktora amatā, ir iespēja darīt lietas, kas ir būtiskas, bet diemžēl jāvelk arī tas lielais bezjēdzīgas birokrātijas, normatīvisma, papīru atrakstīšanās “vezums”, kas gadu no gada paliek lielāks un lielāks. Ir lietas, ko vari ietekmēt, un ir lietas, kas no tevis nav atkarīgas. Ja tu darbojies kādā sistēmā (manā gadījumā – izglītības sistēmā), tad ir trīs iespējas: 1) tu pieņem šo sistēmu un darbojies pēc tās noteikumiem; 2) tu nepieņem šo sistēmu un mēģini mainīt to, kas nav pieņemams; 3) ja tu nevari pieņemt šo sistēmu un nevari mainīt, tad ir iespēja aiziet no šīs sistēmas.

Kas paliks spilgtā atmiņā?

– Gadi paskrējuši neticami ātri, bet atmiņu ir ļoti daudz. Svaigākās šobrīd ir pēdējā skolas diena šī gada 29.maijā, kad katrs bērns, katrs skolēns no pirmsskolas līdz 12.klasei man pasniedza ziedus vai paša zīmētu apsveikumu, kādu dāvaniņu, izteica vēlējumus, pateicības vai vienkārši sirsnīgu “paļdis!”. Un kopdziesma “Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies…”. Arī 26.jūnija sirsnīgais atvadu tusiņš ar kolēģiem – skolotājiem un tehniskajiem darbiniekiem. Par to esmu ļoti, ļoti pateicīgs. Atceros arī 1.septembri 2002.gadā, pirmoreiz esot direktora statusā, kad man dāvināja simbolisku skolas atslēgu ar katras klases vēlējumiem. Katra gada spilgtākais notikums laikam gan ir bijis Žetonu vakars – absolventu salidojums. Tie ir vienreizēji svētki, apliecinot piederību skolai, Baltinavai – ar spilgtiem priekšnesumiem, atmiņu stāstiem, latgaliešu valodu… Un svētku izskaņā Baltinavas himna, ko nevar nodziedāt bez saviļņojuma asarām.

Spilgtas atmiņas – izlaidumi, dažādie skolas svētku pasākumi, savulaik rudens velobraucieni, skolas darbinieku kopīgās vasaras ekskursijas utt. Šajos gados bija lemts piedzīvot skolas attīstībai būtiskus notikumus – sporta halles atklāšanu 2008.gadā, lielo ERAF dabaszinātņu kabinetu projektu 2009.-2010.gadā, Paaudžu centra projektu 2013.gadā, skolas renovāciju (fasādes siltināšanas projektu) 2014.gadā, pirmsskolas iestādes pievienošanu skolai 2016.gadā, starptautiskos skolēnu apmaiņas projektus Comenius un Erasmus+ un daudz ko citu. Par visu, kas paveikts, saku paldies katram, kas darīja, atbalstīja, iedvesmoja!

Neredzējāt jēgu cīņai ar valsts un pašvaldības politiķu vējdzirnavām?

– Uzskatu, ka vienmēr vajag paust savu viedokli un stāvēt par savām vērtībām, savām interesēm (ar to domāju skolas, sava novada, Latgales, pierobežas intereses). Redzēju jēgu cīņai, bet ir lietas, ko izdevās panākt, ir lietas, ko neizdevās panākt. Man arī šodien ir gandarījums, ka, pateicoties mūsu tā laika Baltinavas novada deputātu aktivitātēm, Latvijas izglītības plānošanas dokumentos un MK noteikumos kopš 2018.gada vispār parādījās tāda kategorija kā Eiropas Savienības pierobeža. Bet, kā jau minēju, ir lietas, ko vari ietekmēt, ir lietas, ko nevari ietekmēt vai tas neizdodas.

Vai cīņa ir galā?

– Ja runā par vidusskolas posmu Baltinavā, arī Rekavā un Rugājos, tad jāsaka, ka tas nu ir fakts, pašvaldības lēmums 2025.gada septembrī ir pieņemts, ka Balvu novadā lauku vidusskolu nebūs. Vienalga esmu pateicīgs, ka baltinavieši nebija klusētāji, ka aktīvi iestājās par savu skolu gan apspriešanas sapulcē 2025.gada sākumā, gan parakstoties par vidusskolas saglabāšanu 2025.gada rudenī. Paldies Baltinavas skolēnu vecākiem, kuri piedalījās tajā Izglītības komitejas sēdē un Balvu novada domes sēdē, kad izšķīrās lauku vidusskolu liktenis.

Vārda ‘cīņa’ vietā gribētu teikt – vajag pastāvēt par savu pārliecību! Un tas ir aktuāli joprojām.

Vairākus sasaukumus esat deputāts. Cik tīra vai netīra ir politika?

– Konkrēti cilvēki padara politiku tīru vai netīru. Es nepiederu pie tiem, kas uzskata, ka visi “tur augšā” – Saeimā vai valdībā – domā tikai par savu kabatu un iet politikā tikai aiz savtīgiem apsvērumiem. Vienkārši, ja cilvēks ir melīgs, divkosīgs, “pērkams”, jo lielākā amatā viņš ir, jo plašākai sabiedrībai tas redzams. Domāju arī, ka ir būtiska atšķirība būt politiķim valsts līmenī vai politiķim vietējā pašvaldības līmenī.

Kas Jums ir Latgale un pierobeža?

– Latgale ir mana dzimtā zeme, dzimtas saknes, latgaliešu valoda, mana bērnība un mans spēka avots. Vārdos tas varbūt skan ļoti patētiski, bet es to tā arī izjūtu. Jo vairāk zinu par Latgales vēsturi, par tautas likteni, jo vairāk sāp netaisnība, kas notikusi pagātnē un notiek šodien. Un žēl, ka vairums pašu latgaliešu tik maz zina, kādu senu un bagātu kultūru pārstāv latgaļi – latgalieši, Latgale.

Latgale priekš manis – tā ir mana bagātība un mana atbildība! Jā, esam valsts pierobežā. Baltinava ir dažus kilometrus no robežas ar Krieviju, bet katrs cilvēks pats sev rada izjūtu, vai viņš dzīvo nomalē vai nē. Cilvēks piedzimst un iepazīst pasauli no tuvākā uz tālāko. Pasaules centrs ir vieta, no kuras cilvēks nācis. Mans pasaules centrs ir te. Nevis Baltinava ir tālu no Rīgas, bet Rīga ir tālu no Baltinavas. Lai gan, globāli raugoties, Latvija ir tik maza, ka mums viss savā valstī ir tik tuvu.

Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem arī turpmāk būs jāsastopas mazajām lauku skolām pierobežā?

– Turpinās samazināties pierobežas iedzīvotāju skaits, līdz ar to arī skolēnu skaits. Centralizācijas politika, ko īsteno gan valsts līmenī, gan pašvaldības līmenī. Ārpus centra vieglāk ir kaut ko aizslēgt, likvidēt, nekā tur ieguldīt resursus un enerģiju, lai saglabātu. Diemžēl pie varas esošie iet vieglāko ceļu, tāpēc arī turpināsies skolu slēgšana vai to posmu samazināšana laukos un mazpilsētās. Tas notiek ne tikai pierobežā, bet gandrīz visā Latvijā, izņemot Pierīgu. Mazajām lauku skolām arvien lielāks izaicinājums būs arī pedagogu kadru nodrošinājums. Tur, kur vidusskolu vietā paliks pamatskolas, samazināsies pedagogu darba apjoms daudzos mācību priekšmetos. Vai jaunie pedagogi izvēlēsies strādāt mazās skolās ar neskaidru nākotnes perspektīvu? Te jābūt īpašai mazo skolu atbalsta valsts programmai.

Nereti mēdz teikt, ka, slēdzot bērnudārzu vai/un skolu, vietējā kopiena lemta pelēcībai?

– Tā tas parasti ir. Mūsu novada Upīte ir pozitīvs izņēmums, kur pēc skolas slēgšanas plaukst un dzīvo Upītes kultūrtelpa! Te izšķirošais ir cilvēka faktors. Prieks, ka dzejnieka, kultūras darbinieka, novadpētnieka, īsta savas zemes saimnieka Ontona Slišāna ideāli dzīvo, ka viņa bērni un mazbērni, vietējā kopiena Upīti attīstījuši par dzīvīgu, modernu, latgalisku kultūrvietu, ko pazīst visā Latvijā.

Cik šobrīd, Jūsuprāt, pieejamas un nodrošinātas ir izglītības iestādes laukos?

– Skolu tīkls “saraujas”, attālumi līdz skolām pieaug. Protams, ne jau visu izšķir kilometri, bet, slēdzot lauku skolas, arvien lielāka finanšu nasta no valsts maka tiek pārlikta uz lauku cilvēku – vecāku – vai pašvaldības maciņiem. Ja uz skolu jāmēro tālāks ceļš, ja skolēnam jādzīvo dienesta viesnīcā, par to maksā vecāki vai varbūt pašvaldība. Skolas slēdzot, mēģina taupīt, bet uz kā rēķina?

Droši vien bagātākās pašvaldībās ir labāks skolu materiāltehniskais nodrošinājums, tomēr izšķirošais ir cilvēka faktors, – lai būtu bērni un labi pedagogi, bet interaktīvie ekrāni un citas modernās tehnoloģijas ir otrā plānā.

Vai mēs neaizveram durvis tām ģimenēm, kuras apsver lēmumu pārcelties uz dzīvi ārpus pilsētas?

– Protams, katras iestādes (valsts vai pašvaldības) slēgšana, katra pakalpojuma samazināšana laukos atkal un atkal liek uzdot jautājumus: vai šai vietai ir nākotnes perspektīva, vai bērniem un mazbērniem te palikt uz dzīvi? Un tas ir valsts reģionālās politikas jautājums. Precīzāk sakot, šīs reģionālās politikas trūkuma sekas. Nav otras tādas valsts Eiropas Savienībā, kur ir tik liela iedzīvotāju koncentrācija galvaspilsētas reģionā. Pierīgā trūkst vietu pārpildītajās skolās un bērnudārzos, bet pārējā Latvija iztukšojas. Paldies Dievam, mūsu pusē (Baltinava-Upīte-Rekova-Šķilbani-Briežuciems) ir vēl diezgan daudz jaunu ģimeņu ar bērniem, darbīgu uzņēmēju, spēcīgu zemnieku saimniecību. Tāpēc arī, piemēram, aizvadītajā mācību gadā pirmsskolas grupiņās Baltinavā bija 50 bērni – tas ir daudz pierobežas lauku teritorijai.

Kā vērtējat nemitīgās pārmaiņas un izmaiņas izglītības jomā? Kurp mēs ejam?

– Par šo jautājumu varētu plaši stāstīt. Atceros Atmodas laiku – 80-to gadu beigas un 90-to gadu sākumu, kad sāku strādāt skolā. Tad vecā padomju birokrātija bija sabrukusi, bet jaunā birokrātija nebija izaugusi. Nemitīgās pārmaiņas un izmaiņas nogurdina, bet vēl vairāk nogurdina pieaugošais normatīvisms, birokrātija, nenormālā atrakstīšanās. Skolotājiem, arī skolas vadībai, arvien vairāk jāsaraksta, jāapraksta, arvien vairāk bezjēdzīgu papīru, dokumentu, kas apēd enerģiju un atņem laiku, ko varētu veltīt reālam darbam ar bērniem, vecākiem, sadarbībai ar kolēģiem. Pašvērtējuma ziņojumi, attīstības plāni un visādi skolas darbu reglamentējošie dokumenti kļuvuši par gariem daudzlapu palagiem, kas pilni ar gudriem vārdiem (bērncentrēts, jēgpilns, diferenciācija, individualizācija, personalizācija utt.), bet kuriem ļoti maz jēgas. Īsi sakot, man nav gaišu ilūziju par to, kurp iet izglītības sistēma. Varu tikai izteikt apbrīnu un pateicību, ka, par spīti visam tam bezjēdzības slogam, pedagogi – savas jomas entuziasti – strādā skolā un māca bērnus!

Esat iecelts par Atzinības krusta komandieri. Kādas pārdomas raisās, atminoties apbalvojumu saņemšanas mirkli?

– Tas bija 2021.gadā. Man ir liels gandarījums, ka šis valsts apbalvojums man ir tieši par latgaliešu valodas un latgaliskuma stiprināšanu. Tas ir spēcīgs stimuls turpināt darboties šajā virzienā. Paldies baltinaviešiem, kas mani izvirzīja apbalvojumam! Apbalvojuma saņemšanas pasākumā Valsts prezidenta pilī biju kopā ar meitu Ievu. Atbildes vārdus pēc apbalvojuma saņemšanas teicu latgaliešu valodā. Šis notikums palicis spilgtā atmiņā.

Latvijā Jūs pazīst kā cilvēku, kurš Nacionālajā teātrī aizvietojis teātra leģendu Uldi Dumpi. Kas ir vieglāk vai sarežģītāk – vadīt skolu vai stāties teātra mīļu priekšā?

– Gan vienā, gan otrā gadījumā tā ir liela atbildība. Vai uz teātra skatuves, vai skolas direktora amatā – galvenais darīt no sirds un ar savu pārliecību. Tiesa gan, spēlējot teātrī, katrā izrādē no publikas saņem milzīgu pozitīvas enerģijas devu. Tas ir neaprakstāmi. Esmu ļoti pateicīgs liktenim par daudzajiem gadiem, kas pavadīti “Palādu” kolektīvā, un par iespēju spēlēt uz Nacionālā teātra skatuves!

Vai joprojām uzskatāt, ka stiprākie ļaudis ir tie, kas paliek?

– Jā! Un te es domāju palikšanu ne tikai fiziski – palikt dzīvot savā zemē, dzimtajā novadā, dzimtajā vietā, bet arī palikt uzticīgam savām vērtībām, saviem ideāliem. Stipri ļaudis paliek pie savas pārliecības un vērtībām arī tad, ja ar tām ir mazākumā.

Latgaliskums Jūsos ir jaušams no matu galiņiem līdz papēžiem. Kas jādara, lai to nepazaudētu arī jaunā paaudze?

– Tas ir kopīgs pienākums, kas jāveic ģimenei, skolai, pašvaldībai, valstij. Protams, pirmkārt, latgaliskums un dzimtā valoda nāk no ģimenes, bet arī mūsu Latvijas valsts likumdošanā skaidri pausts atbalsts latgaliešu valodai. Piemēram, Valsts valodas likumā ir noteikts, ka valsts nodrošina latgaliešu valodas aizsardzību un attīstību. Latviešu vēsturisko zemju likumā skaidri pateikts, kādi ir valsts un pašvaldības (!) pienākumi attiecībā pret latgaliešu valodu: “Valsts un attiecīgās pašvaldības nodrošina latgaliskās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, tostarp veicinot latgaliešu valodas kā latviešu valodas paveida apguvi, tai skaitā izglītības iestādēs, un lietojumu publiskajos pasākumos un ikdienas darbā, kā arī atjaunojot un vidē izmantojot vietvārdus latgaliešu valodā, tai skaitā ceļa zīmēs, vietu un ielu nosaukumos.” Ja šīs likuma normas tiks ievērotas (tā tam jābūt tiesiskā valstī), tad tas arī palīdzēs jaunajai paaudzei nepazaudēt latgaliskumu.

Kā saglabāt savu identitāti?

– Ja runā par identitāti tādā nozīmē kā par savu valodu, tautību, tad mans aicinājums latgaliešiem runāt latgaliski kā ikdienā, tā svētkos, runāt latgaliski ar bērniem, mazbērniem. Mūsu valoda ir tas, ar ko mēs esam unikāli, bagāti un interesanti pārējai pasaulei. Vienmēr dzīvē to esmu izjutis kā pievienoto vērtību. Ja runā par savu identitāti visplašākajā nozīmē, tad ļoti vienkārši – esi tas, kas tu esi!

Kādas ir Jūsu nākotnes ieceres?

– Dod Dievs, ka man būs vairāk laika, ko veltīt lietām, kas man ir ļoti svarīgas un sirdij tuvas. Bet ir tāds teiciens: “Ja gribi sasmīdināt Dievu, izstāsti viņam par saviem nākotnes plāniem.”

Jums nav sveša žurnālistika, turklāt esat strādājis arī laikrakstā “Vaduguns”. Par ko medijiem jāraksta vairāk, lai stiprinātu izglītības iestādes Latgalē?

– Medijiem, protams, jāraksta, jārunā par aktuālām lietām, par skolām, izglītību. Paldies “Vadugunij” par problēmjautājumu aktualizēšanu! Laikraksts ir arī pietiekami daudz rakstījis par skolu tīkla reformu, par novada slēgto skolu likteņiem.

Kāda Baltinava būs pēc 10 gadiem?

– Desmit gadi ir īss laika posms. Viena lieta – kādu es gribētu redzēt Baltinavu pēc 10 gadiem, otra lieta – kāda tā varētu būt pēc 10 gadiem, prognozējot optimistiskāko un pesimistiskāko scenāriju. Dzīvosim, redzēsim un parunāsim 2036.gadā (lai Dievs dod!).

Patriots. Imants Slišāns nešaubās, ka Baltinava nepazudīs.

2026.gada 26.jūnijs. Baltinavas vidusskolas darbinieku kolektīva kopbilde. “Sirsnīgs PAĻDIS kolēģiem par tusiņu, noslēdzoties pēdējai darba dienai direktora amatā! Kā tajā “Čikāgas piecīšu” dziesmā, – es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies, tikai jautājums ir, kad tas būs un kur...,” smaidot teica direktors.

1989.gada 1.septembris. Pirmā skolas diena Baltinavas vidusskolā. “Mana mīļā audzināmā klase (no 4. līdz 12.klasei), kas bija Baltinavas 1998.gada absolventi,” lepojas direktors.

“Kāda ekonomija, ja zaudējam cilvēkus?”

Zemnieku saimniecības “Vītoli” saimnieks VIKTORS SOBOLS ir viens no aktīvās kopienas cilvēkiem, kurš uzskata, ka, slēdzot vai reorganizējot izglītības iestādes, iznīks arī dzīvība laukos: “Apkopoju 15 iesniegumus Balvu novada domei no bērniem un viņu vecākiem ar lūgumu pārskatīt pieņemto lēmumu par vidējās izglītības posma pakāpenisku slēgšanu Rekavas vidusskolā. Lūdzām rast iespēju piedāvāt izvēli mūsu bērniem turpināt izglītību dzimtās skolas 10.klasē.”

Viņš, vācot iesniegumus, secinājis, ka 10 jaunieši vēlējās turpināt iegūt vidējo izglītību Rekovā: “Domē mūs nobumbulēja, pavēstot, ka tikai Viļakas vidusskola ir vienīgā pieejamības skola. Pēc novada pašvaldības speciālistu teiktā izriet, ka visiem jābrauc vai nu uz Viļaku, vai uz Balviem.” 9.klases absolventa Kristera tētis neslēpj izbrīnu, ka neviens nav ne aptaujājis, ne uzklausījis piecpadsmit vecāku viedokli. Viņaprāt, aplami cerēt, ka jaunieši izvēlēsies mūsu novada skolas, jo nelabvēlīgais lēmums mudina, pat spiež doties uz kaimiņnovadu skolām. “Vai tiešām nevarēja noskaidrot, kur plāno mācīties mūsu bērni?! Pārsvarā tā ir Rēzekne, Malnava un Rīga. Mēs vienkārši zaudējam bērnus. Politiķiem vēlētos pajautāt, par ko viņi domā. Vai tas ir tālredzīgs lēmums, lemjot par novada izaugsmi un attīstību? Otrkārt, vai ir apzināts, cik skolotājus mēs zaudēsim? Viņi vienkārši ies projām no darba. Ja aizslēgs vidusskolu, pieļauju, ka nevarēs pavilkt pat deviņas klases, jo nebūs pedagogu. Aptaujājot skolotājus, sapratu, ka viņiem nav konkrēta piedāvājuma, kas un kā būs nākotnē – cik būs stundu, kāda būs alga... Visapkārt valda neziņa... Kāda nākotne? Tukši lauki.”

Viktors nešaubās, ka pirmsskolas izglītības iestāžu un skolu reorganizācija vai slēgšana atstās negatīvu iespaidu uz kopienas aktivitātēm, kā arī vēlmi cīnīties par savu pagastu. “Pilnīgi noteikti. No aptaujātajiem vecākiem 3-4 ģimenes jau tagad apsver iespēju doties projām no Latvijas. Viņus te vairs nekas netur. Turēja skola, kamēr mācījās bērni.” Zemnieks apsmaida politiķu, kas laiskojas varas augstākajos koridoros, izstrādātie smalkie plāni pierobežas stiprināšanā un ekonomiskās izaugsmes veicināšanā, tostarp par lielpilsētu iedzīvotāju tendenci atgriezties laukos. “Kādas muļķības. Lai stiprinātu laukus, pirmkārt, nepieciešama skola un bērnudārzs. Otrkārt, sakārtota infrastruktūra. Dēlam palīdzētu veidot savu saimniecību, ja būtu perspektīva. Kāda jēga kalt nākotnes plānus, ja mazbērniem nebūs ne dārziņa, ne skolas?! Ko viņiem šeit darīt?” vaicā saimnieks.

Viktora ģimenē aug trīs bērni. Jau šobrīd viens strādā ārzemēs, meita – tepat, bet jaunākais ir izšķiršanās priekšā, kurp doties. Kur nu vēl pārdomas par divu mazbērnu likteņiem, kuri šogad Rekavas vidusskolā pabeidza 4. un 6.klasi. “Tur tā lieta, ka viņiem arī pavisam drīz būs jāizvēlas, ko darīt, ja vietējā pašvaldība liedz iespēju mācīties dzimtajā skolā. Jāpiebilst, ka mācīties uz Rekovu brauca un brauc bērni arī no Viļakas puses. Kopā ar gados vecākiem skolēniem uz skolu devās arī jaunākie brāļi un māsas. Ja vecākajiem brāļiem un māsām izvēle liegta, tad, visticamāk, ģimenēm būs jādomā, kur sūtīt jaunākos. Kas no tā izriet? Bērnu dalīšana. Tas atkal nav pareizi. Politiķi sociālajos tīklos bazūnē, ka iestājas par cilvēcību, par kopienu atbalstīšanu, tostarp aicinot iedzīvotājiem būt vēl aktīvākiem. Jā, mums patiesi jābūt aktīvākiem – aizstāvot savas intereses, kā sabiedrība to dara ārzemēs – protestē, rīko mītiņus, ņem rokās pat mēslu dakšas. Mūsu novada vadītājs sociālajos tīklos rakstīja, ka ir komisija, kas spriež par izglītības jautājumiem. Rodas loģisks pretjautājums, vai šī komisija var garantēt, ka pēc 3-5 gadiem viņu lēmums būs pareizākais? Kā tas uzlabos demogrāfisko stāvokli? Tiek apgalvots, ka mums ir jāekonomē. Kāda ekonomija, ja zaudējam cilvēkus? Neviens neveidos un neattīstīs savu saimniecību, ja nav ne bērnu, ne cilvēku, kas strādā,” secina zemnieks.

Viņš spriež, ka speciālistiem jāspēj objektīvi izvērtēt apstākļu kopumu, tostarp ģeogrāfisko stāvokli: “Būsim reāli, ja Viļaka ir vienīgā pieejamības skola, tad Baltinavas bērniem izdevīgāk doties uz Malnavu, kas atrodas tuvāk. Bet tas ir cits novads, un mēs savējos grūžam ārā. Tāpat, lai pārvērtē izglītības kvalitāti Rekavas vidusskolā, kas, manuprāt, ir ļoti augsta. Tāpat jāņem vērā loģistika – maršrutu autobusu pieejamība. Līdz šim viss bija sakārtots. Kāpēc to speciālisti nav izvērtējuši? Viļaka, godīgi sakot, atrodas pašā nostūrī. Man nav saprotama politikas ačgārnība. Fakti liecina par to, ka mēs darām visu iespējamo, lai iztukšotu laukus. Tuvojas Saeimas vēlēšanas... Manuprāt, jāmaina viss – no apakšas līdz augšai. Vai tas ir izdarāms? Noteikti, ka nē.”

Taujāts, kāda Rekova būs pēc 10 gadiem, V.Sobols lakoniski atbild: “Tukšums.” Tajā pašā laikā viņš prognozē, ka paliks lielās zemnieku saimniecības. Spriežot par valsts politiku, zemnieks vērš uzmanību uz Izglītības un zinātnes ministrijas saņemto atbildi par Rekavas vidusskolas reorganizāciju: “Vēršam uzmanību, ka, ievērojot Izglītības likuma 17.panta trešās daļas 1.punktā, 23.panta otrajā daļā un Vispārējās izglītības likuma 7.panta otrajā daļā noteikto, pašvaldība dibina, reorganizē un likvidē tās padotībā esošās izglītības iestādes...” Vietējās kopienas aktīvists mudina padomāt arī par to, cik ilgs laika posms nepieciešams, lai aizvestu skolēnu no punkta A uz punktu B: “Cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai katru rītu un vakaru skolēnus aizvestu uz Balviem?”

Viktors secina, ka ir gadījumi, kad bērni, piemēram, dodas mācīties uz Rēzekni, bet viņi tur neiedzīvojas: “Kurp atgriezties? Topošais 10.klases audzēknis vēl nav tik nobriedis, lai uzsāktu pieauguša cilvēka dzīvi. Tāpat vecāki nereti saprot, ka finansiāli nevar pavilkt bērna skološanu tālu ārpus mājām. Cik bērni aizies uz Balviem divu skolu reorganizācijas un Baltinavas vidusskolas slēgšanas rezultātā? Baidos, ka ļoti maz. Nu neizdosies brīvprātīgi spiestā kārtā papildināt Balvu skolas ar jauniem izglītojamajiem. Glābjot Balvu Valsts ģimnāziju, nogremdēs gan lauku skolas, gan Balvus. Arī lielas klases nav pats labākais risinājums. Mazās klasītēs skolotājs var pieiet pie ikviena skolēna.”

Tiekoties ar jau bijušo Baltinavas vidusskolas direktoru Imantu Slišānu, vīri sprieda, ka jāsaglabā vai nu Baltinavas, vai Rekavas vidusskola. “Seši pagasti to ir pelnījuši,” viņi secināja.

Fakts, kas nav ņemts vērā. Viktors Sobols uzskata, ka izglītības jomas speciālisti nav ņēmuši vērā faktu, ka Rekavas vidusskolas pastāvēšanai pietrūkst tikai vienas klases: “Ja mainītu politiku un nešķirotu tos grozus, tad situācija būtu citādāka. Kādus grozus? Atnāk skolēns uz Rekavas vidusskolu un viņu nepieņem mistisko grozu dēļ, jo, lūk, viņš ir mācījies citus mācību priekšmetus. Visu var mācīt, visu var labot. Zinu, ka 3-4 bērni netika pieņemti. Bērnu būtu vairāk, ja šie grozi būtu sakarīgi. Bērnudārzā bērnu pietiek. Sanāk tā, ka viena vai divu gadu dēļ nolikvidējam vidusskolu.”

Patriotismu nogriež saknē. “Darbavietu nav, skolas reorganizē. Ko lielpilsētu iedzīvotājiem darīt laukos?” jautā Viktors. Zemnieku saimniecības “Vītoli” saimnieks nodarbojas ar lopkopību un tūrismu. Tūristiem saimniecībā piedāvā vizināties ar zirgiem, bet izmirstošie lauki, kā secina saimnieks, ved uz nebūtību: “Ja šogad bijuši tikai trīs apmeklējumi, tad pērn trīs apmeklējumi nedēļā. Tāpat nav darbaspēka. Kas tālāk? Jaunās ģimenes jau domā atstāt dzimteni.”

Kas cits, ja ne mēs? Viktors Sobols vērsās Izglītības un zinātnes ministrijā, lai saņemtu skaidrojumu par Rekavas vidusskolas reorganizāciju. “Tie ir mūsu bērni. Ja mēs nevaram aizstāvēt savus bērnus, tad par ko vispār runājam?” viņš jautā.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1061330606455650

Jaunā adrese – lauki (21.07.2026.)

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki” 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Mazāk cilvēku, bet lielāka sirds

Lai baudītu kultūru, kāds ieslēdz televizoru, cits dodas uz galvaspilsētas teātri, bet daļa cilvēku to savā kopienā rada paši. Lai vai kā, kultūra tieši ārpus pilsētas kļūst par nozīmīgu instrumentu sabiedrības saliedēšanai un vietējās identitātes stiprināšanai. Vai eksistē ģeogrāfiska robeža, kur sākas lauku kultūra un beidzas pilsētas? Un kā lauku kultūras kolektīvos iekļaujas jaunpienācēji, apvienojoties cilvēkiem no dažādiem Latvijas reģioniem – lauku nomalēm un lielpilsētām?

Lauku kultūra – kvalitatīva un ar sirds siltumu

Jau kopš 2014.gada oktobra Gulbenes novada Lejasciema kultūras nama vidējās paaudzes tautisko deju kolektīva “Unce” vadītāja ir pieredzes bagātā skolotāja un kultūras darbiniece DAIGA TIPĀNE, kura ar savu uzņēmību un gadu gaitā krāto profesionalitāti turpina kopt un pilnveidot tautas dejošanas tradīcijas.

Deju kolektīvs dibināts 1996.gada rudenī, kad uz pirmo mēģinājumu sanāca Lejasciema pagasta cilvēki, kuriem tautas dejas ir sirdslieta. Bet kāds bijis Jūsu ceļš uz kultūras lauciņu?

– Mana dzimtā vieta ir Alūksnes novada Zeltiņu pagasts, bet deju pasaulē nonācu, kad strādāju par skolotāju Mālupes pamatskolā (arī Alūksnes novadā), kur tolaik nebija cilvēka, kurš varētu vadīt bērnu deju kolektīvu. Mani uzrunāja pildīt šos pienākumus, kam arī piekritu. Pēc tam pienāca laiks, kad, lai mācītu dejot tautiskās dejas, mācīties vajadzēja arī pašai. Tādēļ, kad dzīves ceļi mani aizveda uz Lejasciemu un sāku tur strādāt, paralēli apmeklēju kursus Rīgā, kur pamatīgāk apguvu specifiskās deju mākslas zināšanas. Savukārt, kad Lejasciema deju kolektīvs “Unce” palika bez vadītājas, šos pienākumus uzticēja man. Tiesa, sākotnēji tam ne īpaši vēlējos piekrist, jo līdz tam biju guvusi pieredzi tikai bērnu un jauniešu mācīšanā dejot. Tas man bija zināms lauciņš, bet vadīt vidējās paaudzes deju kolektīvu nozīmēja strādāt jau ar pieaugušiem cilvēkiem, kuriem katram ir savs raksturs. Tā noteikti ir krietni lielāka atbildība un izaicinājums, bet mani iedrošināja iepriekšējā un pirmā “Unces” vadītāja Edīte Ķikuste. Savukārt pati deju kolektīvos esmu dejojusi, kā mēdz teikt, cik vien sevi atceros!

“Unce” no citiem deju kolektīviem īpaši atšķiras ar to, ka tur ir diezgan daudz jaunpienācēju, kuri atgriezušies dzīvot no pilsētas uz laukiem. Sanāk, ka arī pati esat jaunpienācēja – no Alūksnes novada uz Gulbenes pusi!

– Jā, lai arī attālums no Alūksnes uz Gulbeni nav liels, bet tā patiešām ir! Deju kolektīvā “Unce” kopumā ir divdesmit dalībnieki, no kuriem šobrīd trīs cilvēki no dejošanas paņēmuši pauzīti. Proti, divām dalībniecēm piedzimuši mazuļi, bet viens puisis pilda dienesta pienākumus Nacionālajos bruņotajos spēkos un bija devies uz misiju Āfrikā, bet nākamajā sezonā sola atkal būt ierindā. Runājot par jaunpienācējiem, nupat mūsu kolektīvam pievienojās lejasciemietis Viesturs Grapmanis, kurš iepriekš vairākus gadus dzīvoja Rīgā, bet tagad atgriezies uz savām mājām Lejasciemā un mūzikas skolā strādās par pūšaminstrumentu skolotāju. 2017.gadā no Rīgas atpakaļ uz Lejasciemu pārcēlās dzīvot un kolektīvam pievienojās arī Mārtiņš un Kristīne Medņi, Ieva un Edžus Kūriņi, Lauris un Rita Vanagi, kuri piecpadsmit gadus dzīvoja Rīgā, kā arī Vita Linuža-Biteniece – viņa arī iepriekš dzīvoja Rīgā. Līdz ar to kopš 2014.gada, kad kļuvu par “Unces” vadītāju, pieci deju kolektīva dalībnieki “Uncē” dejo joprojām, bet pārējais sastāvs ir nomainījies, tostarp pievienojušies no citām Latvijas pilsētām un uzsākuši dzīvot laukos. Jāpiebilst, ka lielākā daļa deju kolektīva dalībnieku ir arī pāri dzīvē.

“Unce” savas pastāvēšanas laikā piedalījusies visos dziesmu un deju svētkos, kā arī dažādos citos pasākumos. Kas ir šī kolektīva panākumu atslēga?

– Laikā, kad kļuvu par deju kolektīva vadītāju, tā dalībnieki uzsvēra, ka viņu galvenais mērķis ir vienkārši mīlēt tautas dejas un būt kopā, bet centieni gūt augstus profesionālos panākumus nav pats svarīgākais. Tomēr to, cik ļoti “Unces” dalībnieki mīl savu nodarbošanos, parāda arī fakts, ka iepriekšējā skatē mums, kā mēdz teikt, izdevās iedejot augstākajā pakāpē. Par to ir ļoti liels prieks un gandarījums, jo beidzot mūsu darbs vainagojies ar šādu burvīgu panākumu. Runājot par dalību pasākumos, piemēram, “Unce” katru gadu jau tradicionāli priecē lejasciemiešus Lieldienās neatkarīgi no laikapstākļiem – tie ir silti vai ne īpaši jauki. Savulaik mūsu kolektīvā bija arī divas Līgas un viens Jānis, tādēļ vasaras saulgriežos Lejasciemā piedalījāmies koncertā un dejojām gleznainā vietā pie dīķīša. Savukārt 2019.gadā kopā ar Lejasciema kultūras nama vadītāju nolēmām, ka turpmāk jārīko pasākumi burvīgajā Lejasciema estrādē, aicinot ciemiņus no citiem novadiem, piemēram, no Gulbenes, Smiltenes novada Variņiem un Virešiem. Kā nu kurā gadā, bet neizpaliek arī dejošana 18.novembra un 4.maija svētkos, Ziemassvētkos. Dodamies arī pie Gulbenes novada kultūras centra senioru deju kolektīva “Vērdiņš”, kur arī esmu vadītāja. Stabili draugi mums ir arī Tirzas kultūras nama vidējās paaudzes tautisko deju kolektīvs “Azanda”.

Ar ko, Jūsuprāt, atšķiras lauku kultūra no pilsētas? Un vai eksistē ģeogrāfiska robeža, kur sākas lauku kultūra un beidzas pilsētas kultūra?

– Manuprāt, krasas robežas nav, bet atšķirība varētu būt tajā, cik liela ir pilsēta. Kā jau minēju, esmu arī Gulbenes novada kultūras centra senioru deju kolektīva “Vērdiņš” vadītāja, un šie kolektīva dalībnieki ir ļoti draudzīgi, saprotoši un pretimnākoši. Tas tādēļ, jo mazā pilsētā vide ir tāda, ka cilvēki ir savstarpēji labāk zināmi, līdz ar to nepastāv konkurence – visi ir savējie. Arī “Unces” dalībnieki uzsver, ka viņiem ļoti patīk atmosfēra mēģinājumu laikā, kad viens otram palīdz. Viena no dalībniecēm, kad uzsāka dejot “Uncē”, bija pārsteigta, cik ļoti daudz iepriekš redzētu un zināmu cilvēku ir kolektīvā, tādēļ uzsākt tajā darboties bija krietni vienkāršāk. Darboties kādā no kolektīviem ir arī viena no lieliskām iespējām, kā iejusties jaunā vidē, pilsētā un ciemā.

Un vai ir jūtama konkurence starp kultūras pasākumiem pilsētā un laukos?

– Pēdējos divus, trīs gadus Gulbenes novadā noteikts, ka divus lielus pasākumus nedrīkst rīkot vienlaikus tajās vietās, kas ģeogrāfiski atrodas viena otrai tuvu. Tas gan īpaši neietekmē mazo amatierkolektīvu pasākumus, bet vairāk aktuāli dažādām ballītēm. Piemēram, kad koncertos uzstājas “Unce”, skatītāju zāle vienmēr ir pilna ar cilvēkiem.

Aktuāls ir arī jautājums, vai lauku kultūras kvalitāte atšķiras no pilsētā pieejamajiem pasākumiem? Rīgas kultūra ir augstvērtīgāka, vai arī tas ir tikai mīts?

– Kultūras cilvēki zina, ka, piemēram, deju kolektīvus dala grupās. Līdz ar to, manuprāt, kvalitātes un profesionalitātes ziņā nav atšķirības starp konkrētās grupas lauku vai Rīgas kolektīviem. Savukārt, ja skatāmies ārpus grupu robežām, situācija jau ir citādāka, jo galvaspilsētā ir vairāk iedzīvotāju, kur ir iespēja atlasīt vislabākos dejotājus. Vienlaikus arī lauku kolektīvu sniegums viennozīmīgi ir ļoti labā līmenī. Tādēļ publika, kura dodas uz kultūras pasākumiem lauku reģionos, var būt droša, ka pretī saņems labu produktu. Protams, daudz kas atkarīgs no kolektīva vadītāja, kuri cenšas pēc vislabākās sirdsapziņas, lai dalībnieki savu stāstu skatītājiem nogādātu pēc iespējas skaistāk.

Ko lauku kultūra dod vietējiem iedzīvotājiem? Kas ir pievienotā vērtība?

– Cilvēku ikdiena kļūst krāsaināka. Turklāt daļai cilvēku nav iespējas aizbraukt uz pasākumiem Rīgā, bet citi mērot tālo ceļu nemaz nevēlas. Tas arī nav nepieciešams, ja vietējie kultūras kolektīvi ir kvalitatīvi un savus priekšnesumus publikai pasniedz ar vislielāko sirds siltumu. Tas viss stiprina vietējo kopienu. Proti, dienas laikā šie cilvēki kopā strādā, bet vakaros plecu pie pleca darbojas amatierkolektīvos un tādējādi viens otru atbalsta. Šī arī ir vislielākā pievienotā vērtība un motivācija sākt dejot, dziedāt vai, piemēram, spēlēt orķestrī – nebūt pasīviem, bet aktīviem sabiedrības locekļiem. Kultūra pilnīgi noteikti saliedē vietējo sabiedrību un stiprina vietējo identitāti.

Vai lauku kultūra, salīdzinot ar pasākumiem Rīgā, zināmā mērā nav pabērna lomā?

– Risks, ka kultūra laukos arvien vairāk izsīks un viss lielā mērā griezīsies ap Rīgu un citām lielajām Latvijas pilsētām, patiešām pastāv. Diemžēl to veicina nelabvēlīgie demogrāfijas apstākļi, jo laukos iedzīvotāju paliek arvien mazāk, tiek slēgtas arī skolas. Līdz ar to gluži vienkārši nebūs pietiekamu cilvēkresursu, kuri varētu turpināt darboties kultūras kolektīvos. Ģimenēm ar bērniem ir jāpielāgojas esošajai situācijai, jo vecāki meklē dzīvesvietu, kurai pēc iespējas tuvāk ir skola un bērnudārzs. Pretējā gadījumā savu dzīvi un loģistiku ir krietni grūtāk menedžēt. Agrāk Gulbenes novadā bērnu deju kolektīvi bija katrā skolā, bet tagad izglītības iestāžu kļūst mazāk. Arī mazajiem lauku kultūras namiem, līdz ko tiek likvidēta vietējā skola, kļūst ļoti grūti izdomāt un organizēt pasākumus, kuri piesaistītu cilvēkus. Rezultātā kultūras nami kļūst tukšāki. Tas viss ir liels apdraudējums lauku kultūrai.

Un kā ir ar lauku kultūras kolektīvu vadītāju atalgojumu? Ir tā, ka darbošanās lielā mērā balstīta tikai uz entuziasmu?

– Runājot par sevi, ja kaut ko uzņemos un piekrītu darīt, tad naudiņu tik ļoti neskaitu, bet darbojos pēc vislabākās sirdsapziņas, lai labi būtu gan deju kolektīva dalībniekiem, gan pašai. Vienlaikus jāpiebilst, ka Gulbenes novadā kultūras kolektīvu vadītājiem atalgojums tika nedaudz palielināts. Jā, tas nav liels un ar šiem līdzekļiem grūti dzīvot, ja cilvēkam tā ir vienīgā darbavieta. Mans pamatdarbs ir skolā, kur strādāju par latviešu valodas un literatūras skolotāju, tādēļ sūdzēties nav iemesla.

Vai deju kolektīvs “Unce” gatavs turpināt uzņemt jaunpienācējus?

– Jāteic, esam nedaudz ierobežoti tautu tērpu skaitā, bet jaunpienācējus joprojām esam gatavi uzņemt. Ja cilvēki to ļoti vēlas, nāk un cenšas, darām, cik vien varam, lai ikvienam interesentam šādu iespēju nodrošinātu un gūtu dejotprieku. Jāpiebilst, ka šogad “Uncei” apritēja trīsdesmit gadi. Šo jubileju ļoti skaisti nosvinējām Lejasciema estrādē, kur bijām uzaicinājuši arī citus kolektīvus. Kopumā pasākumā bija astoņi deju kolektīvi, turklāt šoreiz pie mums ciemos atbrauca arī tie kolektīvi, kuri līdz šim pie mums nebija bijuši. Kultūras nama vadītāja mums uzdāvināja lietussargus ar uzrakstu “Unce”, lai mēs būtu drošībā un mūs pēc iespējas mazāk skartu dažādi satricinājumi! Uz tikšanos deju laukumā!

Daiga Tipāne. Deju kolektīva “Unce” vadītāja ir gandarīta par iespēju darboties kultūras jomā, kas ir viena no viņas dzīves lielākajām sirdslietām.

Deju kolektīvs “Unce”. Ar šādiem brašiem vīriem, daiļām dāmām un skaistiem tautu tērpiem “Unces” dalībnieki regulāri priecē savus skatītājus.

 No galvaspilsētas uz mazo lauku paradīzi

“Gulbenes novada Lejasciema pagasta “Līgotnēs” nonācām veiksmīgu likteņa sakritību rezultātā. Esam laimīgi, jo šeit, mūsu mazajā paradīzē, ir iespēja dzīvot lēnākā ritmā un veidot pašiem savas mājas, bet mūsu bērni jūtas brīvi un droši,” stāsta IEVA un EDŽUS KŪRIŅI, kuri pirms astoņiem gadiem teica ardievas galvaspilsētas bruģiem, lai kuplās ģimenes ikdienas gaitas turpmāk pavadītu rāmā lauku idillē.

Jauns gads jaunā mājā

Ievas dzīvesstāsts sākās Latvijas vēsturiskajā novadā Sēlijā – Aizkraukles novada Seces pagastā, kur tika pavadīti bērnības gadi, bet Edžus nāk no Cēsu novada Stalbes pagasta Rozulas ciema. Tur abi jaunieši ikdienas gaitas pavadīja līdz pusaudžu vecumam, līdz, absolvējot 9.klasi, turpmākās izglītības nolūkos pārcēlās uz dzīvi Rīgā – Edžus uzsāka mācības Rīgas Tehniskajā koledžā, bet Ieva zinības izvēlējās apgūt toreizējā Rīgas Uzņēmējdarbības koledžā (tagadējā Banku augstskolas Uzņēmējdarbības koledža). Galvaspilsētā krustojās arī Ievas un Edžus dzīves ceļi, kad iepazīšanās pārtapa ģimenē, kurā pasaulē nākušas trīs meitas – Paula, Elza un Līna. Tomēr, Rīgā nodzīvojot vairāk nekā piecpadsmit gadus, Ievas un Edžus prātā arvien vairāk nostiprinājās domas, par ko viņi sapņoja vienmēr. Proti, ar ģimeni pārcelties uz dzīvi ārpus lielpilsētas, jo jau sen skaidri zināja – bērniem jāaug, un viņiem vispiemērotākā vide ir lauki! “Dzīvei Rīgā jau nebija ne vainas. Viss bija skaisti, bet vai var salīdzināt šauro galvaspilsētas dzīvokli ar skaistajām lauku ainavām un plašumiem? Un ceļš pretī dzīvei laukos sākās ar brīnumainu mirkli 2017.gadā, kad pirmo reizi ieradāmies Gulbenē pie draugiem, lai sagaidītu Jauno gadu. Savukārt mums pazīstamai sievietei Lejasciema pagastā īpašumā bija māja. Ilgi neprātojām un jau 1.janvārī devāmies to lūkot. Aizbraucot uz turieni, uzreiz sapratām, ka liktenis atvedis uz mūsu īsto ģimenes māju, kur uz dzīvi pārcēlāmies jau tā pašā gada 24.februārī,” atminas Ieva un Edžus.

Piederības sajūta, atbalsts un sirsnība

Kūriņu ģimene uzsver, ka, pārceļoties uz laukiem, svarīgi ir saprast, vai būs darbavietas, lai uzturētu ģimeni. Šobrīd Edžus strādā par meistaru tehniskajā daļā SIA “Avoti” Lizumā, kas nodarbojas ar masīvkoka mēbeļu un granulu ražošanu, bet Ieva pilda lietvedes pienākumus Beļavas un Lejasciema pagastu apvienības pārvaldē. Savukārt tas, kādēļ Kūriņu ģimene par savām jaunajām mājvietām izvēlējās tieši īpašumu Lejasciemā, top skaidrs jau no pirmā acu uzmetiena, iebraucot sakoptās mājas pagalmā: skaisti nopļauts mauriņš, pavisam netālu – Gauja un pašu rokām uzbūvētā pirtiņa, bet pie mājas – gaumīga terase, kur malkot rīta kafiju un pāri plašajiem, sakoptajiem laukiem lūkoties uz tālumā esošo priežu mežu. Turklāt, kā uzsver Ieva un Edžus, Lejasciemā dzīvo ļoti atvērti, brīnišķīgi un sirsnīgi cilvēki, līdz ar to iejusties tobrīd vēl svešajā pagastā nesagādāja nekādas grūtības.

Ikdienas dzīve ir grūti iedomājama arī bez dažādām kultūras aktivitātēm – vēl jo vairāk tādēļ, ka Edžus jau kopš četru gadu vecuma dejo tautiskās dejas, bet Ieva deju solī aktīvi griezās skolas laikos. Tādēļ, pārceļoties uz dzīvi Lejasciemā, abi bija vienisprātis, ka jādodas meklēt domubiedri! “Mūs uzreiz kā savējos uzņēma vislieliskākais Lejasciema kultūras nama vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs “Unce”, kur sastapām tikpat atvērtus cilvēkus un deju kolektīvā ienācām ar visplašāko sirdi! Jāteic, mūsu kolektīvā valda ļoti jauka gaisotne – varbūt arī tādēļ, ka labi protam viens otru gan sirsnīgi uz zoba pavilkt, gan, kas pats svarīgākais, sniegt savstarpēju atbalstu,” uzsver Ieva un Edžus.

Jautāti, kas, viņuprāt, ir vislielākā atšķirība starp lauku un pilsētas kultūras dzīvi, Ieva un Edžus uzsver, ka tā noteikti ir piederības sajūta un savstarpējās attiecības. Proti, laukos cilvēki viens otru labāk pazīst, ar lielāku entuziasmu iesaistās kultūras pilnveidošanā un kopj senču tradīcijas, bet pāri visam ir neviltota sirsnība. Tikmēr pilsētā kultūras dzīve ir daudzveidīgāka un iespējas ir krietni plašākas, tomēr tur ikdiena aizrit diezgan steidzīgā ritmā, arī cilvēku savstarpējās attiecības ir formālākas. “Laukos arī vieglāk atrast līdzsvaru starp darbu, ģimeni, atpūtu un iegūt mieru. Savukārt viedokli, ka pilsētās kultūras dzīve ir kvalitatīvāka, noteikti var dēvēt par mītu vai pat pilsētniecisku augstprātību. Jā, varbūt laukos, piemēram, ir mazāk profesionāla nepieciešamā tehnika, bet tas, ar kādu uzcītību, uzņēmību, savstarpēju atbalstu un sirsnību lauku kultūras kolektīvu dalībnieki un to vadītāji attiecas pret saviem pienākumiem, tiek kompensēts ar uzviju. Arī kultūras pasākumu apmeklētāji laukos ir mazliet atvērtāki,” pieredzē dalās Ieva un Edžus.

Kultūras dzīvi ienes arī savās mājās

Kūriņu ģimene piebilst, ka laukos kultūra diemžēl ir nedaudz pabērna lomā, kurā vairāk vai mazāk, bet darbojas entuziasti ar ierobežotu finansējumu. Protams, daudz ko diktē arī nelabvēlīgie demogrāfiskie apstākļi, kad tiek slēgtas skolas un kopumā cilvēku laukos kļūst mazāk. “Arī mēs, dzīvojot Lejasciemā astoņus gadus, redzam, ka bērnu kļūst mazāk. Bet priecē, ka uz dzīvi šeit atgriežas arī ģimenes no Rīgas vai citām Latvijas pilsētām. Jebkurā gadījumā saglabāt kultūras dzīvi laukos ir ļoti svarīgi – ir jākopj tradīcijas un jāsaglabā latvietība. Turklāt cilvēki nevar dzīvot tikai pēc principa ‘darbs un mājas’, bet nepieciešams stiprināt arī vietējo kopienu. Tad arī ikdiena kļūst krāsaināka un ne tik vienmuļa,” pārliecināti Ieva un Edžus.

Pēc pārcelšanās no Rīgas uz Lejasciemu par epicentru lieliskai laika pavadīšanai un kopābūšanai ik pa laikam kļūst arī Kūriņu ģimenes lauku māja, kur Ieva un Edžus vismaz vienreiz gadā cenšas noorganizēt lielāku pasākumu ģimeņu lokā ar bērniem. Tur svinēti arī deju kolektīvam “Uncei” zīmīgi notikumi. Turklāt, ņemot vērā, ka māju nosaukums ir “Līgotnes”, arī Līgo vakars ar Jāņu dienas dziesmām tradicionāli tiek pavadīts Kūriņu ģimenes viesmīlībā. Līdz ar to Ieva un Edžus kultūras aktivitātes bauda ne tikai deju kolektīvā “Unce” un citos vietējos pasākumos, bet kultūras dzīvi un citas sirsnīgas un ģimeniskas aktivitātes ar plašu vērienu ienesuši arī savās brīnišķīgajās lauku mājās.

Laimīga ģimene. Edžus un Ieva ir vecāki trīs burvīgām meitām. Attēlā (no kreisās puses): Edžus ar jaunāko meitiņu Līnu, kurai drīzumā apritēs pieci gadi, blakus – vecākā meita Paula (trīspadsmit gadi) un Ieva, bet priekšplānā – deviņus gadus jaunā Elza. Jāpiebilst, ka arī Kūriņu ģimenes atvasēm kultūra nav sveša. Elza dejo tautiskajās dejās skolā, Līna deju soli apgūst bērnudārzā, savukārt Paula absolvējusi Gulbenes Mākslas skolu un ir mācījusies arī klavierspēli.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1938244753531993

Jaunā adrese – lauki (14.07.2006.)

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki”, 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Liels izaugšu es, saimnieks būšu es...

Lēmums par pārcelšanos uz dzīvi laukos ir tikai viens no nozīmīgiem soļiem uz sapņu piepildījumu. Kad tas noticis un cilvēki apjautuši, ka karjeras veidošanas posms pilsētā noslēdzies, rodas nākamais jautājums – ko tālāk? Vieni pārņem senču atstāto mantojumu un turpina darboties, citiem jāsāk viss no jauna. Vienam tas izdodas, jo hobiju pārvērš par biznesu, citam veiksmes atslēga ir rūpīga plānošana.

Uzņēmējs, kurš noticēja smiltsērkšķim

Pirms desmit gadiem rīdzinieks ANDREJS NIKA pieņēma lēmumu, kas daudziem šķita drosmīgs – atstāt lielpilsētas ritmu un sākt dzīvi laukos. Ar skaidru apņemšanos veidot kaut ko savu, uzņēmējs izvēlējās smiltsērkšķu audzēšanu, lai gan sākumā bija vien ideja, neatlaidība un vēlme mācīties. Šodien nelielā saimniecība “AmberFarm” izaugusi par uzņēmumu, kurā no Latvijas vērtīgās ogas top aptuveni 70 dažādi produkti – no sulām un sīrupiem līdz eļļām, kosmētikai un citiem veselībai un ikdienai noderīgiem izstrādājumiem. Šis ir stāsts par drosmi sākt no nulles, pacietību un pārliecību, ka arī laukos iespējams radīt veiksmīgu un ilgtspējīgu uzņēmējdarbību.

Jau desmit gadus par savām mājām saucat Smiltenes novada Variņu pagastu. Kā nonācāt līdz lēmumam, ka savā dzīvē kaut kas jāmaina?

– Pēc vidusskolas pabeigšanas ar vienu somu rokās no Valkas devos uz Rīgu, kur arī veidoju savu karjeru. Studēju reliģijas zinātnes, pēc tam otrajā kursā paralēli sāku strādāt un pakāpeniski izaugu līdz lielas kompānijas izpilddirektoram. Vēlāk man bija vairākas savas kompānijas Rīgā, kas saistītas ar druku, tirdzniecību un vairumtirdzniecību. It kā viss izveidojās diezgan veiksmīgi, bet vienā brīdī sapratu, ka kaut kas nav īsti tā. Iespējams, mainījās dzīves vērtības, jo tad, kad man bija pāri 30 gadiem, iestājās zināms briedums – pārdevu kompānijas un izlēmu, ka vajag ieguldīties laukos. Bija vēlme pēc mierīgākas dzīves, kaut gan šobrīd varu teikt, ka dzīve laukos nebūt to nenozīmē.

Tā bija spontāna ideja jeb ilgi plānots pasākums?

–Tā noteikti nebija spontāna ideja, jo sākumā no radiniekiem iegādājos dzimtas saimniecību – vectēva īpašumu. Vienu stādiņu iebakstījām vienā vietā, augļu kokus – citā. Soli pa solim, paralēli darbiem Rīgā, vairākus gadus ar ģimeni braucām uz Variņiem pastrādāt – sestdienās, svētdienās kopām pirmos divus iestādītos smiltsērkšķu hektārus. Pēc tam nāca klāt vēl astoņi hektāri, un es sapratu, ka tas vairs nav brīvdienu objekts. Darba apjoms kļuva lielāks, un bija jāsaprot, ko ar to visu darīt. Tas, ka zemē ielikts stādiņš, neko nenozīmē, kamēr nedabū ražu. Nākamais posms, uz ko mēs gājām – ne tikai nodevām ražu, bet sākām pārstrādāt produktus, kurus izaudzējam. Kaut gan jau pašā sākumā bija skaidrs, ka mēs audzēsim, pārstrādāsim un tirgosim ne tikai savā internetveikalā, bet arī citur. Šobrīd mūsu produkciju var iegādāties aptuveni 70 tirdzniecības vietās Latvijā.

Lai kaut ko tirgotu, droši vien bija arī jāizveido internetveikals?

– Sākām visu pilnīgi no nulles. Sēdēju pie datora, pēc šabloniem pats taisīju mājaslapu. Pirmā bija primitīva un informatīva. Tad pārgāju uz internetveikala formātu, maksāšanas, piegādes formātiem. Augām līdzi uzņēmumam, jo laukos radīt uzņēmumu no nulles, turklāt vēl izdzīvot un attīstīties, ir izaicinājums. Pa šiem gadiem esmu sapratis, ka nopelnīt vienu eiro laukos ir daudz grūtāk nekā vienu eiro pilsētā. Jāiegulda vairāk darba, vajadzīgas investīcijas un, pats galvenais, zināšanas. Vēl, dzīvojot Rīgā, paspēju papildus izmācīties mārketingu un tirdzniecību. Pārceļoties uz laukiem, ieguvu zināšanas agronomijā, apmeklēju vairākus kursus pārtikas tehnoloģijā un vēl daudz ko citu. Esmu izsecinājis, ka ļoti daudzi uzņēmēji un zemnieki māk izaudzēt, bet nemāk pārdot. Es pat teiktu, ka man slikti sanāk izaudzēt, bet pārdot es varu un radīt unikālus produktus arī, jo laika gaitā izveidojušās pietiekamas zināšanas.

Droši vien tobrīd, kad pieņēmāt lēmumu no lielpilsētas doties projām, apkārtējie izteica ne vienu vien piezīmi un komentāru…

– Ja jāsaka godīgi, man bija gluži vienalga. Pēc horoskopa esmu Lauva, un man neinteresē, ko domā citi. Bet es pats sev uzdevu jautājumu – tas bija drosmīgi jeb muļķīgi? Šobrīd teiktu, – diezgan drosmīgi. Protams, tas prasīja daudz upuru savā dzīvē – finansiālos, laiku bērniem, atpūtu, personīgo izaugsmi. Rīgā strādāt kādā kompānijā un saņemt lielu algu būtu daudz vienkāršāk. Šobrīd es pat teiktu, ka tas būtu garlaicīgi.

Kā radās ideja tieši par smiltsērkšķu audzēšanu?

– Mums apkārtnē ir diezgan nelīdzeni lauki, jo atrodamies Vidzemes augstienes pašā stūrītī, kas ir ļoti pauguraina vieta, līdz ar to kalnā augsnes barības vielas izskalojas uz leju. Sāku prātot, ko darīt. Tobrīd man bija 20 hektāri lauksaimniecības zemes, kas lopkopībai, graudkopībai un klasiskajām lauksaimniecības formām bija par mazu. Ienāca prātā, ka varētu nodarboties ar augļkopību. Sāku apmeklēt dažādus kursus, ievācu informāciju par ābelēm, mellenēm, zemenēm, avenēm, un tad netīšām nokļuvu seminārā par smiltsērkšķiem. Noklausījos par šo unikālo ogu un iegāju azartā. Turklāt tajā brīdī tika pasniegts, ka smiltsērkšķiem nav ne kaitēkļu, ne slimību, kas, protams, vēlāk viss bija. Taču ogas unikalitāte gan palika. Pieķēros šai domai, un pamēģināšanai iestādījām pirmos divus hektārus. Lai gan mūsdienās nedrīkst tā teikt, bet pirmie kucēni bija jāslīcina, jo gan stādīšanas, gan vākšanas un pārstrādes procesā kļūdas pieļāvām diezgan daudz. Brīnos, kā cilvēki pirka pirmos produktus. Taču, laikam ejot, pircēju interese nemazinājās, un šobrīd soli pa solim no saldētām smiltsērkšķu ogām un saldētas sulas esam izauguši līdz 70 dažādiem produktiem.

Desmit gadu laikā esat palielinājuši arī apsaimniekojamo platību, piepirkuši zemi…

– Bija laiks, kad lielais “IKEA” koncerns Latvijā nopirka ļoti daudz zemes, bet brīdī, kad viņi nolēma pāriet uz meža zemēm un lauksaimniecības zemes izpārdeva, mēs atpirkām gabaliņu no vectēva dzimtas zemes. Tagad mums ir 15 hektāri bioloģiski sertificētas, lauksaimnieciski apstrādājamas zemes.

Dinamikas un dzīves ritma maiņa, tik krasi mainot dzīvesveidu no galvaspilsētas uz laukiem, droši vien bija jūtama…

– Jā, jo, piemēram, picu un suši uz mājām vairs nevarējām pasūtīt. Taču medicīna, izglītība un kultūra ir ļoti brīvi pieejamas apkārtējās pilsētās. Bet jābūt pacietībai un izturībai, lai mainītu savu dienas grafiku. Protams, laukos darba pietiek, un tu ienāc mājās nevis pēc pulksten 17, bet ar tumsu pirms pusnakts. Mani bērni izauguši un diemžēl viņiem nav intereses par saimniekošanu, bet es to uztveru mierīgi, jo viņiem tas nav jāmanto. Varbūt izklausās egoistiski, bet šobrīd es visu daru pats sev. Ja bērniem kaut ko vajadzēs, viņi paprasīs, un mēs to risināsim. Bet mans viedoklis ir tāds, ka bērniem nav ar varu jāpiespiež dzīvot un strādāt laukos. Sieva arī iesaistās lauku darbos, iemācījās braukt ar traktoru, strādāt cehā. Protams, pieļaujam arī kļūdas, kas, sākot visu no nulles, ir absolūti normāls process. Eksperimentējam ar jauniem produktiem. Nesanāk – pašiem jāapēd. Ja kaut kur aizbraucam, smiltsērkšķu produktus vairs negaršojam, jo tā garša tik dziļi jau iesēdusies, ka netiek uzskatīta par ekskluzīvu. Tas mums ir ikdienas produkts.

Kādi bija lielākie izaicinājumi, sākot dzīvi šeit, Variņos?

– Atnākot uz laukiem, jau rēķinājos, ka ražas novākšanas laikā būs grūti ar darbiniekiem. Bet man paveicās ar kaimiņiem, kuri izpalīdzēja ar zemes darbiem un atbrauca ar savu tehniku – pieļauju, ka daudzos laukos pat par naudu kaimiņus nevar paaicināt. Bet mums tāda iespēja bija. Vēlāk mums parādījās tehnika, un tad jau visu darījām paši. Izaicinājums vienmēr bijis finansējums – arī šobrīd apstiprināti jauni projekti un jāmeklē iespējas. Vajadzību un ideju ir vairāk nekā iespēju, tāpat arī plānu, kuru realizāciju cenšamies sadalīt pa gadiem. Mums visu laiku ir idejas. Tikko nopirkām vēl vienu iekārtu un rudenī tirdzniecībā palaidīsim jaunu, inovatīvu produktu – saldētu smiltsērkšķu sulu kubiņos.

Ja runājam par priekšrocībām – kādas tās ir laukos?

– Tas, ka cilvēks ir pats sev saimnieks, tīrs gaiss, bioloģiski audzēti tīri produkti. Bet pats galvenais ir gandarījums par izdarīto darbu, kas ir sava veida dzinulis. Kādreiz jau, protams, gribas mest plinti krūmos, bet no rīta pieceļos, un atkal viss sākas no jauna – parādās jauni klienti, eksporta iespējas. Šobrīd sūtām produktus arī uz Eiropu, kas ir izaicinājums, jo tur mums nejautā, – cik paciņas produkta varat atsūtīt? Tur prasa, cik kastes un paletes varat atsūtīt? Būs jau jāsāk bremzēt, jo paletes mēs nesūtīsim, tas nav mūsu formāts. Vismaz šobrīd noteikti nē, jo nav resursu – cehs par mazu, iekārtu jauda par mazu, ogu – par maz. Jau vairākus gadus izmantojam ne tikai savas ogas, bet iepērkam arī no citiem saimniekiem. Ražošanā vērojams cikliskums – ieguldām kādā iekārtā, tad strādājam, un pienāk laiks, kad šī iekārta paliek par mazu. Tad ieguldāmies nākamajā, un arī tā pēc laika kļūst par mazu. Bet ir jābremzē. Esam nolēmuši, ka neiesim lielajos lielveikalu tīklos, kur produkts pazudīs. Meklēsim savu nišu.

Kā jums visvairāk pietrūkst no dzīves pilsētā?

– Nekā nepietrūkst. Pats vedu piegādes uz Rīgu un citām pilsētām, paelpoju Rīgas gaisu vienu pusi dienas, un man vairs nevajag. Uzskatu, ka, dzīvojot laukos, esmu priviliģētāks cilvēks nekā tie, kuri ikdienu pavada tajos betona džungļos. Zinu, ka mūs apskauž ar baltu skaudību, jo daudzi arī tā gribētu. Jautājums ir, vai viņiem ir iespējas un vēlēšanās iet līdz galam? Kaut gan esmu pārliecināts, – ja ir vēlēšanās, būs arī iespējas. Bet tomēr tā vieglākā nauda pilsētā ievelk. Es redzu būtisku atšķirību – tie cilvēki, kuri dzīvojuši laukos visu laiku, vairāk panīkst, savukārt tie, kuri dabūjuši zināšanas, enerģiju, citu skatījumu uz dzīvi, bijuši pasaulē un atgriežas, darbojas ar pavisam citu enerģiju. Daudzi savas lauku impērijas būvē no nulles.

Ar kādām problēmām ikdienā saskaras lauku iedzīvotāji un uzņēmēji?

– Pirmkārt, ar darbaspēka trūkumu – daudzi jaunie ir aizbraukuši uz pilsētām, vēl ir kategorija cilvēku, kuri vienkārši nevēlas strādāt. Ja man tagad uz sitiena uz lauka jādabū 50 vai 100 cilvēku, būs grūti. Turklāt katru gadu to izdarīt kļūst arvien grūtāk. Pēdējie trīs mums bija neražas gadi, bet šobrīd izskatās, ka būs laba raža. Pirmās ražas vācām primitīvā veidā, ko vairs nepiekopjam, – zem smiltsērkšķa apakšā nolikām lietussargu un knibinājām tajā odziņas. Kopumā aptuveni 100 lietussargus nopirkām. Taču šādi vākta oga der tikai sulas spiešanai, jo jau ir sabojāta. Šobrīd griežam zariņus kā vīnogas. Ar roku dienā var salasīt aptuveni 20 kg, ar zariņu griežot 200-300 kg.

Tagad, kad pagājis laiks pēc pārcelšanās, liekot roku uz sirds, varat teikt, ka lēmums bijis pareizs?

– Pilnīgi noteikti varu tā apgalvot. Es par to esmu domājis. Nenožēloju neko. Jā, iespējams, varētu darīt kaut kā savādāk, bet globāli – nē. Esmu ļoti apmierināts, ka tāds lēmums tika pieņemts. Paldies senčiem par to, ka te ir zeme, kur darboties, jo bez tās nekas droši vien nebūtu noticis. Bet tā pārmantojamība diemžēl nav notikusi. Zinu, ka ir daudzas saimniecības, kur senči nākamajām paaudzēm nodod zināšanas, zemes īpašumus, tehniku. Mans vecaistēvs man iemācīja darba tikumu – ļoti daudzas vasaras pagāja, te kaut ko darot. Tas ir tas vērtīgais mantojums.

Kā Jūs uzņēma vietējā kopiena?

– Sākumā ļoti uzmanīgi, ar domu, – nu ko tu te darīsi. Cilvēki manā vietā sprieda un prognozēja. Bet šobrīd jau cita situācija – esmu arī Lauku partnerības vietējais Leader pārstāvis, vietējā pagasta kopienā šad tad nosponsorējam kādus pagasta pasākumus, aizbraucam uz tirdziņiem.

Kādu padomu dotu cilvēkiem, kuri apsver domu par pārcelšanos uz laukiem?

– Tajā brīdī jābūt vēsam prātam. Zinu cilvēkus, kuriem daudz enerģijas un kuri gribējuši darīt un attīstīties. Viņi pārcēlās uz laukiem un tad atbrauca atpakaļ, jo sākumā dzīvoja ilūzijās. Bet te vajadzīgs vēss aprēķins. Cik man ir zemes, ko un kā ražošu, kā pārstrādāšu, kā tirgošu un aizvedīšu uz veikalu, kā runāšu, lai paņem manu preci. Bieži vien cilvēki to visu neaprēķina. Neteiktu, ka līdz galam pats to izdarīju, bet tāds aprēķins ir vajadzīgs, lai nesanāktu vilšanās. Jā, mūsdienās ir ļoti daudz atbalsta no Eiropas Savienības, no vietējām pašvaldībām, bet tas viss palīdz tikai sākumposmā. Cilvēks uzceļ cehu, nopērk iekārtas, bet ar to jau nekas nebeidzas. Tas ir tikai sākums. Tāpēc vajag vēsu prātu un pakonsultēties ar vecākiem vai tādiem kā es, kuri to darījuši. Vajag izpratni, ko var un nevar darīt, kā labāk. Jā, sanāk mazliet aplauzt ragus, bet labāk uzreiz, nekā tad, kad upurēta puse mūža, nauda un ģimene. Šobrīd ar pārliecību varu teikt, ka mana izvēle bija pareiza, bet to, kurp tā aizvedīs, rādīs laiks. Veiksmes atslēga ir darīt ar gandarījumu un mīlēt savu darbu. Galvenais ir uzdīkstēties.

Nodarbošanās, kas rada gandarījumu. Andrejs Nika ir uzņēmējs, kurš Smiltenes novadā vecvecāku lauku īpašumā audzē smiltsērkšķus un rada no tiem dažādus produktus ar zīmolu “AmberFarm” jeb “Dzintarferma”. Kādēļ “AmberFarm”? “Smiltsērkšķi pēc krāsas līdzīgi dzintaram. Dzintars ir Latvijas vērtīgākais dārgakmens, savukārt smiltsērkšķis ir Latvijas vērtīgākā oga,” skaidro Andrejs.

Izzina procesus uz vietas. “Amberfarm” jeb “Dzintarferma” piedāvā ne tikai veselīgus produktus, bet arī izzinošus un radošus tūrisma piedzīvojumus – ekskursijas, meistarklases un iespēju pašiem līdzdarboties unikālu smiltsērkšķu produktu radīšanā.

No Jūrmalas uz Gulbenes pusi

Pirms desmit gadiem ILZES HERMANES-ŠIPKOVAS un MĀRA ŠIPKOVA ģimene dzīvoja Jūrmalā, Majoros, īrētā mājā. Četri bērni un ierastais pilsētas ritms neliecināja, ka drīzumā dzīve apgriezīsies kājām gaisā. Tomēr kādu dienu Māris paziņoja – ir pienācis laiks pārcelties uz laukiem. “Būdami absolūti rīdzinieki un pilsētas cilvēki, lēmumu pieņēmām diezgan negaidīti – vīrs vienkārši nostādīja fakta priekšā. Viņam Gulbenes novada Stradu pagastā bija vecvecāku mājas. Tā arī sākās mūsu lauku dzīve,” teic māju “Kristāli” saimniece Ilze Hermane-Šipkova.

Ģimenē pret šo ieceri neviens neiebilda – drīzāk valdīja patīkama neziņa un sajūta, ka priekšā jauns izaicinājums un piedzīvojums. Ilze stāsta, ka tobrīd vēl nebija konkrēta plāna, ko laukos darīs. Toties bija priekšstats par to, kas ir lauki. Lauki ģimenei asociējās ar zaļumu, plašumu, svaigu gaisu, savu zemi, siltumnīcu un lopiem. No idejas līdz rīcībai pagāja pavisam īss laiks. Ģimene uzteica īres līgumu Jūrmalā, sapakoja mantas un devās uz Gulbenes pusi. Atceroties pārcelšanās laiku, Ilzei spilgtā atmiņā palikušas sajūtas, iebraucot Gulbenē: “Pārcēlāmies laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Atceros, kā pirmo reizi iebraucām Gulbenē – pilsētas centrālais skvērs bija izgaismots ar tūkstošiem lampiņu. Tas bija tik pasakaini skaists skats, ka vēl šodien, domājot par pārcelšanos, vispirms atceros tieši šo mirkli.”

Būvēja savu dzīvi no jauna

Māju, kurā ģimene apmetās, savulaik cēlis Māra vectēvs – viņa vecākiem tā pārsvarā kalpoja kā vieta, kur atpūsties vasarās, tāpēc pirms ievākšanās bija jāiegulda daudz darba. Ilze stāsta, ka darbus sāka ar maziem uzlabojumiem – palaboja to, kas jāpielabo, gāza sienas un slīpēja grīdas, radot lauku šika noskaņu. Sākās pavisam cita ikdiena. Vispirms – iekārtošanās jaunajā mājā, tad vietas atrašana katrai mantai, kas arī bija sava veida izaicinājums.

Ar laiku kļuva skaidrs, ka lauku dzīves ritms atšķiras ne tikai ar klusumu un plašumu. To raksturo arī lielāka savstarpēja uzticēšanās. “Man pašai šajā laikā gājis visādi, bet esmu pārliecināta, ka mazpilsēta vai pilsētas tuvums ir ideāla vieta un vide bērniem, kurā viņiem augt un kļūt par cilvēkiem. Te ir kaut kas citādāks, kas ir lielajās pilsētās. Piemēram, cilvēks izkāpj no mašīnas, mašīna rūc, atslēgas aizdedzē, bet viņš mierīgi iet uz veikalu. Nokāpj no velosipēda un aiziet, to nesaslēdzot, kas Rīgā vispār nav iedomājams. Protams, arī šeit mēdz visādi gadīties, tomēr varu teikt, ka te ir daudz cilvēku, kuriem varētu pateikt paldies par silto uzņemšanu. Un tas nav melots. Piemēram, meitai Norai bija klases vakars – pēdējais autobuss aizbraucis, ārā tumšs, jau vēls. Pagalmā iebrauc mašīna, klases audzinātājs atvedis bērnu uz mājām. Vai tas nav aizkustinoši? Vai arī – cilvēki kāpj busiņā, sasveicinās, aprunājas ar šoferi. Jauki! Lielajās pilsētās tā nenotiek,” ar pārliecību teic Ilze.

Izmēģināja spēkus dažādos virzienos

Pirmajos gados pēc pārcelšanās uz laukiem ģimene meklēja savu īsto ceļu. Māris saimniecībā izmēģināja ne vienu vien virzienu – audzēja gaļas liellopus, turēja aitas, apguva dažādus lauku darbus. Tagad saimniecībā ir arī neliels gaterītis savām vajadzībām, kurā top gan malka, gan dēļi. Un tas viss par pašu līdzekļiem, sākot no baltas lapas. “Pati joprojām neesmu kļuvusi par 100% lauku cilvēku, bet Māris, kuru vienmēr esmu atbalstījusi, gan tāds ir. Māra vectēvs savulaik uzcēla šo māju, un vīrs jau bērnībā vasarās te pavadīja daudz laika. No vectēva viņš iemācījās lauku darbus un zināja, kā notiek saimniekošana. Tādēļ var teikt, ka tas viņam padodas,” ir pārliecināta saimniece.

Dzīvojot laukos, ģimene iemācījusies novērtēt lietas, kurām pilsētas steigā bieži vien nepievērš uzmanību. Ilzesprāt, lielākā priekšrocība ir sajūta, ka, izejot pagalmā, priekšā plašums un apziņa – tas viss ir tavs. Visapkārt zaļums, miers un daba. Pilsētā cilvēki dzīvo katrs savā kastītē, viens pie otra cieši blakus, bet šeit viss ir atvērts. “Es dzirdu, kā griezīte griež, kā dzērves sasaucas. Tā ir sajūta, ka esi daļa no apkārtējās pasaules. Man šķiet, ka dabai piemīt dziedinošs spēks. Turklāt arī arvien vairāk zinātnieku runā par to, cik nomierinoši uz cilvēka psihi iedarbojas dabas skaņas. Mums tas viss ikdienā šobrīd pieejams, tikai jautājums – vai to patiešām novērtējam?” retoriski jautā Ilze.

Tomēr dzīvei laukos ir arī sava cena. Visvairāk ģimene izjūt mobilitātes trūkumu, jo ar sabiedrisko transportu uz sešus kilometrus attālo Gulbeni var nokļūt tikai divreiz dienā – agri no rīta un vēlā pēcpusdienā. Ja vīrs darbā, bet bērni grib apmeklēt pulciņus vai pasākumus, vieniem pašiem nokļūt tur ir sarežģīti, – atzīst Ilze. Tai pat laikā viņa ir pārliecināta, ka sabiedrībā izveidojies maldīgs priekšstats par izglītības kvalitāti un kultūras pieejamību ārpus lielpilsētām. “Esam pieraduši uzskatīt, ka tikai Rīgas skolas ir tās prestižākās, taču patiesībā programmas visur vienādas, skolotāji ieguvuši izglītību vienās un tajās pašās augstskolās. Viss atkarīgs no skolotāja personības,” atzīst bijusī jūrmalniece. Tāpat viņai šķiet pārspīlēts priekšstats par to, ka laukos trūkst kultūras dzīves. Ilze ir pārliecināta, ka tas ir mīts, jo arī pilsētā neviens neapmeklē visus koncertus un izrādes pēc kārtas. Cilvēks zina, ko vēlas redzēt, un saplāno savu laiku. “Dzīvojot Stradu pagastā, mēs uz Raimonda Paula koncertiem “GORā” un Alūksnē aizbraucām biežāk nekā tad, kad dzīvojām Jūrmalā. Sēdēt pirmajās rindās, skatīties un klausīties Maestro – par ko vēl vairāk var sapņot? Vai tad tā nav kultūra?! Protams, esam liela ģimene, un šādi izbraucieni maksā naudu, taču mēs tos neapmeklējam katru nedēļu. Tas ir gribēšanas un plānošanas jautājums, nevis dzīvesvietas problēma,” atzīst “Kristālu” saimniece.

Reizēm iespēju vairāk nekā lielpilsētā

Jautāta, kā pirms desmit gadiem ģimeni uzņēma vietējie iedzīvotāji un kopiena, Ilze ilgi nedomā: “Ļoti silti. Te nekad neesam jutušies kā svešinieki. Īpaši labi pieņēma Gulbenes Mākslas skola, kur tiek rīkotas dažādas meistarklases arī pieaugušajiem. Apmeklēju ķīniešu kaligrāfijas nodarbības, porcelāna apgleznošanu, bija iespēja mācīties arī pie mozaīku mākslinieces. Mazās grupās strādājām kopā ar īstu ķīniešu pasniedzēju! Godīgi sakot, šeit atradu pat vairāk ekskluzīvu iespēju nekā laikā, kad dzīvojām Rīgā.” Viņa ir pārliecināta, ka priekšstats par to, ka laukos nav iespēju pilnveidoties, neatbilst īstenībai: “Tiem, kuri saka, ka laukos nevar attīstīties, gribu oponēt. Viss ir iespējams, ja vien ir vēlme iesaistīties un būt atvērtam.”

Ilze ir lielisks pierādījums tam, ka dzīvošana laukos netraucē sasniegt lielus mērķus – viņa jau četrus gadus veiksmīgi apvieno lauku mieru ar psihoterapijas studijām Rīgā. Moreno institūtā apgūtā psihodrāmas metode ir viena no populārākajām pasaulē, kas ir aktīva, uz darbību vērsta un palīdz cilvēkam izreaģēt emocijas caur kustību un lomu spēlēm. Dzīvojot pašreizējā steidzīgajā pasaulē, kurā tik daudzi saskaras ar izdegšanu un depresiju, šī metode ir neaizvietojams instruments, lai atgūtu iekšējo līdzsvaru, dziedinātu dvēseli un atrastu jaunu dzīvesprieku. Turklāt institūtā iegūtās zināšanas Ilzei arī lieti noder, strādājot ikdienā – Gulbenes sociālā dienesta struktūrvienībā “Dienas aprūpes centrs personām ar garīga rakstura traucējumiem”. Tā ir vieta, kur darbs iegūst jēgu – te valda sirsnīga gaisotne, draudzīgs kolektīvs un jūtams atbalsts, kas nodrošina teicamus darba apstākļus. Ilze atzīst, ka ikdienā vislielāko gandarījumu sniedz klientu sasniegumi un tas, kā ar nelielu uzmanību cilvēki sper mazus, bet nozīmīgus soļus labākas dzīves kvalitātes virzienā.

Nekad nav bijis jautājums – kādēļ?

Lai arī lauku dzīve kļuvusi par ikdienu, dažu pilsētas sajūtu Ilzei joprojām pietrūkst. Kaut vai tramvaja skaņu rosīgajās galvaspilsētas ielās. Kad šīs skumjas uznāk, viņa aizbrauc uz Rīgu, un tad atkal viss nostājas ierastajās sliedēs. Ilze atklāj, ka lauku dzīvi nevar iedomāties bez savas siltumnīcas un tomātiem, arī bez tumšajiem, aukstajiem ziemas vakariem, kas reizēm šķiet kā vēl viens pārbaudījums: “Kurinām ar malku, tāpēc no rīta agri jāceļas un jāiekur krāsns, tas pats arī vakarā. Bet tam visam, protams, ir arī romantiskā puse. Iekurini, attaisi krāsnij durtiņas – tur smuki sprakšķ malka, kājas var atsliet pret krāsni un sildīties. Tas ir forši! Tā ir ikdiena, ar kuru jārēķinās.”

Vai pēc desmit gadiem kādreiz ienākusi prātā doma, ka pārcelšanās bija kļūda? Ilze un Māris apliecina, – nekad! Ilze dzīvi redz kā dzelzceļa vilcienu tīklu, kas vairāk līdzinās ceļojumam, nevis vienam pareizam maršrutam. “Ir maršruts, kas brauc uz punktu A, ir maršruts, kas dodas uz punktu B. Ja man vajag nokļūt maršrutā A, es braucu ar vienu vilcienu, izkāpju, iekāpju nākamajā un braucu tālāk. Vienubrīd vilcienā esmu kopā ar vieniem cilvēkiem, citu brīdi – ar citiem. Ar viņiem sadraudzējamies, pļāpājam, dalāmies ar savu dzīves pieredzi. Bet tad es saku – atvainojiet, nākamā pietura manējā, man jāizkāpj. Atvadāmies, sakot, – gan jau vēl citur satiksimies. Piekritīšu tam, kas teicis, ka dzīvē dārgākā lieta ir laiks, ko nav iespējams atgūt. Jā, ne vienmēr izdodas tā super jēgpilnā dzīve. Ne vienmēr viss ir ideāli un ne vienmēr viss notiek pēc iepriekš sastādīta plāna. Dzīvē jābūt elastīgam.”

Raugoties atpakaļ uz aizvadītajiem desmit gadiem, ģimene ir pārliecināta, ka lēmums pārcelties uz laukiem bijis viens no nozīmīgākajiem un pareizākajiem, jo lauki devuši ne vien jaunas mājas un darbu, bet arī citādu skatījumu uz dzīvi, kurā vairāk novērtē laiku, cilvēkus un dabas tuvumu.

Auroras 9.klases izlaidumā. Pirms desmit gadiem Ilze un Māris pieņēma drosmīgu lēmumu – atstāt Jūrmalu un savu turpmāko dzīvi veidot Gulbenes novadā. Toreiz tas bija solis nezināmajā, taču šodien viņi ir pārliecināti, ka tā bijusi viena no labākajām izvēlēm. To apliecina arī Ilzes un Māra četras meitas – Matilde Anna, kurai jau 25 gadi (nav foto), Nora (19), Aurora Roze (16) un Luīze Marija (12).

Lauku idille. “Nesteidzīgs dzīves ritms, dabas tuvums un vide, kur ikdiena rit saskaņā ar gadalaikiem un ģimenes vērtībām, – tādēļ vien ir vērts dzīvot laukos,” apliecina Ilze.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1646515873096133