Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (11.04.2025.)

Kurā pusē taisnība?

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Virziens, kurā ejam, ir aplams

Kopš masveida mazo lauku skolu slēgšanas pagājuši vairāki gadi. Daudzi atzīst, – pagastos kļūst klusāks un sarūk iedzīvotāju skaits, jo ģimenes meklē dzīvesvietu tuvāk bērnu skolai. Viņi gan nesaskata īpašas grūtības bērnu vadāšanā uz skolām tālākos pagastos, taču daudzi izsaka nožēlu par ēkām, kas pēc skolu aiziešanas netiek apsaimniekotas vai ir slēgtas. Grozies, kā gribi, bet skolas slēgšana vai reorganizācija sabiedrībā ir nepopulārs lēmums, kas saistās ar darbavietu likvidēšanu pedagogiem un citiem skolas darbiniekiem, ar pārmaiņām bērnu dzīvē. Vai reforma sevi attaisnojusi un kādus secinājumus nākas izdarīt pāris gadus pēc pirmo skolu slēgšanas, par to sarunā ar nozares speciālistēm, vietējo kopienu un pašvaldības pārstāvēm.

Diskusijā piedalās:

Inese Circene, Balvu novada Izglītības un kultūras pārvaldes vadītāja

Ligita Spridzāne, Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzeja vadītāja, Upītes kopienas pārstāve

Arnita Gaiduka, Balvu Profesionālās un vispārizglītojošās vidusskolas skolotāja

Ināra Ņikuļina, bijusī Balvu pilsētas vadītāja, Balvu Amatniecības vidusskolas (tagad Balvu Profesionālā un vispārizglītojošā vidusskola) dibinātāja un direktore

Svaru kausos liktas divas nesalīdzināmas mērvienības – ekonomiskais aprēķins, kas izteikts ciparos, un skolēna liktenis, kura dzīve mainās līdz ar skolas slēgšanu. Vai ejam pareizajā virzienā?

I.Circene: – Balvu novada Izglītības attīstības stratēģijā teikts, ka skolu tīkla sakārtošanas mērķis ir nodrošināt augstu izglītības kvalitāti Balvu novadā, kā rezultātā paredzēts koncentrēt resursus, uzlabot izglītības iestāžu mācību vidi, sakārtot infrastruktūru, veidojot pieejamas, pilnībā modernizētas un mūsdienīgas izglītības iestādes. Izvērtējot skolas likteni un pamatojoties uz šo stratēģiju, tiek ņemti vērā kritēriji, no kuriem viens ir demogrāfiskā situācija novadā. Pašvaldība analizē datus par dzimstību, iedzīvotāju vecuma struktūras izmaiņām, skolēnu skaita izmaiņām un mobilitātes iespaidu uz skolēnu skaitu. Vērtē vietas, kur skola atrodas, sociāli ekonomisko attīstību, kā arī rūpīgi analizē skolas darbu – skolēnu rezultātus, sasniegumus, labbūtību, darbu ar talantīgajiem, interešu izglītību, pedagogu sastāvu utt. Jāteic, ka mūsu pašvaldība nekad nav steigusies ar skolu aizvēršanu, bet gan līdz pēdējam atbalstījusi. Par to liecina fakts, ka Latgales reģionā Balvu novadam vidējais skolēnu skaits klasē ir vismazākais. Ja uz šī gada februāri visās pašvaldībās vidējais skolēnu skaits ir 19,4, tad Balvu novadā – 8,5. Turklāt bērni bieži vien skolas maiņu atbalsta vairāk nekā viņu vecāki.

L.Spridzāne: – Ļoti sarežģīts jautājums. Skolu slēgšana rāda virzienu prom no valsts robežām, prom no lauku teritorijām – tuvāk pilsētām. Ekonomiskais aprēķins bieži vien dominē pār cilvēcisko faktoru, taču skolēna liktenis nav izmērāms skaitļos.

A.Gaiduka: – Noteikti neejam pareizajā virzienā. Manuprāt, šāda svēršana svaru kausos ir rezultāts ne tikai nepārtrauktām izmaiņām izglītības sistēmā, bet arī valstij būtiskās citās jomās. Mums sajukušas prioritātes. Acīmredzams, ka valstī nav prioritāte meklēt un atrast naudu, lai novirzītu papildus finansējumu pašvaldībām skolu uzturēšanai, kurās kādā periodā ir mazāk skolēnu. Nevienam vecākam savs pamatskolēns un pat vidusskolēns nav jāmodina pirms sešiem no rīta, lai ar autobusu pusē septiņos dotos uz skolu un atgrieztos vēlu vakarā. Kā šis bērns var būt produktīvs skolā, ja ir tik gara un nogurdinoša diena? Vai pirms šādiem lēmumiem ir notikušas pārrunas, piemēram, ar psihologiem? Var jau teikt, ka mūsu laikā nekādu psihologu nebija, bet izaugām. Tādi, kādi esam, arī izaugām, kuri vienlaikus ievieš iekļaujošo izglītību, nedomājot par to, kāda iekļaujošā izglītība var tikt realizēta klasē ar 24 skolēniem.

I.Ņikuļina: – Mēdz teikt, ka izglītība ir visspēcīgākais ierocis, kas maina pasauli. Taču, vērojot procesus, kas pārņēmuši pasauli, šķiet, ka aizvien biežāk prioritāte tiek ierādīta citiem ieročiem. Tas pilnā mērā attiecas uz mūsu valsti un zināmā mērā – arī uz mūsu novadu. Ja nepietiekama finansējuma dēļ valstī jāshēmo dīvainas reformas, pastāvīgi eksperimentējot ar skolēniem, ja jāslēdz izglītības iestādes, jāatstāj kvalitatīvu izglītību ieguvuši skolotāji bez darba, tad tas virziens, kurp ejam, ir aplams.

Tas ir kā apburtais loks: skolas tiek slēgtas, samazinoties bērnu skaitam, bet mācību iestādes likvidēšana vēl vairāk veicina iedzīvotāju aizplūšanu uz pilsētām. Kā skolu reforma ietekmē ekonomisko situāciju un vietējo kopienu likteni?

I.Circene: – Protams, skola laukos – tā ir sirds. Līdz ar skolas aizvēršanu vietējā kopienā pazūd dzīvīgums, ko ienes bērni. Pazūd sadarbība ar vietējo kultūras centru, mazinās bibliotēku apmeklējums, sadarbība ar pagastu pārvaldi. Iespējams, ka arī kādas ģimenes izvēlas citu dzīvesvietu. Bet, ja mēs paraugāmies no otras puses, skolas nekad netiktu slēgtas, ja vien būtu bērni. Un tagad mēs tikai cīnāmies ar sekām, jo laukos iedzīvotāju skaits samazinājās ne jau vakar un aizvakar…

L.Spridzāne: – Lauku skolai bieži vien ir daudz plašāka nozīme nekā tikai izglītības funkcija – tā kalpo kā vietējais kultūras un sabiedriskais centrs. Tādēļ, aizslēdzot skolu, notiek virkne pārvērtību vietās, kuras viena ar otru saistītas. Katrā vietā tās ir pavisam savādākas, bet tai pašā brīdī – līdzīgas. Skolēni darbdienās no agra rīta līdz vēlam vakaram ir projām, samazinās aktivitāte. Tas ietekmē vietējo kultūras centru, bibliotēku, veikalu. Bieži vien līdz ar skolas slēgšanu izbrauc arī jaunās ģimenes ar bērniem. Rezultātā cieš gan ekonomiskā aktivitāte, gan kopienas dzīvotspēja. Upītes pamatskolu slēdza 2018. gadā. Pēc slēgšanas kopienā valdīja bažas, kā tas ietekmēs vietējo dzīvi un identitāti. Daudzus no uzdevumiem, kurus iepriekš pildīja skola, īpaši saistībā ar lokālpatriotisma veicināšanu un tradicionālās kultūras saglabāšanu, pārņēma Nemateriālā kultūras mantojuma centrs “Upīte”. Tas turpina arī bērnu folkloras kopas darbību. Pēc skolas slēgšanas īslaicīgi aizvērās arī vietējais veikals, taču to atjaunoja pašas pārdevējas. Vēlāk veikalu pārņēma vietējā daudzbērnu ģimenes mamma. Upīte ir īpaša vieta – neskatoties uz skolas slēgšanu, uz šejieni pārcēlusies jauna ģimene. Tiesa gan, viena daudzbērnu ģimene devās uz Vāciju, taču tas nebija tieši saistīts ar skolas slēgšanu, jo viņu bērni iepriekš mācījās Rekavas vidusskolā.

A.Gaiduka: – Tieši tā – notiek iedzīvotāju aizplūšana. Ja prioritāte ir vēl tukšāki lauki, tad ejam pareizajā virzienā. Skola, kultūras nams, arī pasta nodaļa, bibliotēka – tā ir vide, kurā cilvēks redz kaut kādu attīstīšanās iespēju. Ja šādas iestādes likvidē vienu pēc otras, tad tai vietai pazūd kodols. Cilvēki sāk apsvērt domu doties uz turieni, kur šo infrastruktūru un saturu piedāvā.

I.Ņikuļina: – Tā ir valsts politika, valsts vīru un sievu tuvredzība, kas novedusi pie šīs smagās situācijas. Reizēm liekas, ka kādi īpaši ieinteresēti spēki tīšuprāt strādā uz to, lai valsti iztukšotu no iedzīvotājiem, speciālistiem, jauniem cilvēkiem, jaunām ģimenēm. Iztukšojas lauku teritorijas, jo jaunie aizbrauc uz ārzemēm, Rīgu vai citiem reģioniem. Iztukšojas lauku skolas. Vai tad, kad pirms vairāk nekā 30 gadiem bijām atguvuši neatkarību, varējām iedomāties, ka 2025.gadā Balvu novadā stāvēs tukšas 9 renovētas, labi aprīkotas izglītības iestādes? Vai var ko darīt vietējā vara? Protams, var. Sākot ar uzņēmēju reālu atbalstu un beidzot ar atbalstu ikvienam novada iedzīvotājam, tostarp rūpējoties par bērniem, skolēniem, studentiem. Skolu slēgšana jau ir sekas, cēloņi meklējami patālā pagātnē. Šodien ar to jārēķinās. Manuprāt, situāciju var uzlabot tikai intensīva uzņēmējdarbības attīstība novadā. Būs uzņēmēji, būs ģimenes, bērni, un, iespējams, kādu skolu varēs atvērt no jauna.

No Izglītības un zinātnes ministrijas dzirdami divi argumenti – uzturēt izglītības iestādi ar mazu bērnu skaitu ir dārgi, un skolēniem mazā skolā esot sliktākas zināšanas, līdz ar to nav iespējas iegūt konkurētspējīgu izglītību. Tam var piekrist?

I.Circene: – Mazās lauku skolas uzturēt ir dārgi, tā ir taisnība. Bet vai mazajās lauku skolās ir sliktas zināšanas? Tam piekrist negribētu. Mazajās lauku skolās skolotājs ir cilvēks-orķestris, kurš reizē pilda gan skolotāja, gan atbalsta personāla, reizēm – pat vecāku funkcijas. Nav svarīgi, kur skolēns mācās – lielā vai mazā skolā, galvenais, lai viņam būtu motivācija mācīties, iegūt jaunas zināšanas. Arī mūsu novadā katra maza skola lepojas ar saviem skolēniem, kas guvuši panākumus. Viss atkarīgs no skolas vadības, kvalificētu pedagogu piesaistes, pašvaldības, kā tā atbalsta izglītību savā teritorijā, no vecāku izpratnes un ļoti daudziem faktoriem, kur galvenais nebūt nav tas, cik liela vai maza ir skola.

L.Spridzāne: – Nepiekrītu. Svarīgi, lai mazās skolās ir labi pedagogi, jo skolēnu zināšanas nav atkarīgas no skolēnu skaita klasē, bet no paša skolēna spējām un pedagoga profesionalitātes. Bieži vien mazajās skolās ir pavisam cita vērtību prizma, savādākas tradīcijas, sava vēsture, attieksmes, ko nevar mehāniski pārcelt uz kādu citu vietu un turpināt. Tur veidojas pavisam cits stāsts, jo to veido pati vieta. Mazākās skolās tiešām ir grūtāk nokomplektēt, piemēram, deju kolektīvus vai sporta komandas, taču tas nenozīmē, ka tur nav iespēju. Baltinavā darbojas koris, kas skatēs saņem augstas pakāpes, un folkloras kopa, kas šogad dosies uz Dziesmu un deju svētkiem. Skolēniem ir iespēja sportot arī Balvu Sporta skolas volejbola komandā, kur Baltinavas un Rekavas meitenes kopā ir vienas no labākajām Latvijā. Mans personīgais piemērs to apliecina, – mani bērni mācās Baltinavas skolā un regulāri gūst panākumus konkursos un olimpiādēs. Tas liecina, ka arī mazā skolā iespējams iegūt konkurētspējīgu izglītību – viss atkarīgs no cilvēkiem, kuri tur strādā.

A.Gaiduka: – Absolūti nepiekrītu. Jā, lielajās skolās ir lielāks bērnu skaits, līdz ar to vairāk spējīgu, varošu un darošu skolēnu. Laukos to ir proporcionāli mazāk. Kā skolas lielums var ietekmēt zināšanu līmeni? Arī mazajās skolās strādā ne mazāk talantīgi un gudri skolotāji kā lielajās. Turklāt mazajās skolās ir iespējama individuālāka pieeja katram skolēnam. Olimpiāžu un konkursu rezultāti liecina, ka nav jābūt lielo skolu skolēnam, lai uzvarētu. Par dārdzību es jau atbildēju. Valdībai vienkārši jāpārskata prioritātes. Taču attaisnojumu, ka kādam vajag vairāk, vienmēr var atrast.

I.Ņikuļina: – Pirmais IZM arguments ir pašsaprotams, – jo vairāk skolēnu skolā, jo izmaksas uz vienu bērnu ir zemākas. Skolu tīkla sakārtošana novadā ir vietvaras jautājums. Nav runa par tām situācijām, kad skolā ir nesamērīgi mazs skolēnu skaits. Taču gadījumos, kad uz svaru kausiem, kā bija teikts sākumā, tiek likta nauda un bērna liktenis, izglītības iestādes dibinātājiem viennozīmīgi jānostājas bērna interešu pusē. Nekādu kritiku neiztur IZM otrais arguments. Izglītības kvalitāti nosaka vesels apstākļu kopums, un skolas dislokācijai ar to ir maznozīmīgs sakars. Pati pēdējā laikā esmu strādājusi lielā Rīgas skolā un nelielā lauku skoliņā mūsu novadā – Stacijas pamatskolā. Viss ir atkarīgs no mikroklimata skolā, vadības komandas darba, skolotāju kompetences, skolēnu sastāva un skaita klasē, iekšējās disciplīnas un daudziem citiem aspektiem. Ja tāda maza skoliņa, kāda ir Stacijas pamatskola, matemātikas un citu eksakto priekšmetu olimpiādēs spēj iegūt pirmās vietas un pārstāvēt novadu valstī, tad tas runā pretī IZM priekšstatiem par kvalitatīvas izglītības priekšnosacījumiem.

Skolu slēgšana juridiski ir pašvaldības lēmums, kaut gan pēc būtības valsts, izvēloties nepiefinansēt mazās lauku skolas, uzliek to uz pašvaldības pleciem. Vai beigās nesanāk tā – labprātīgi, piespiedu kārtā?

I.Circene: – Visi saprotam, ka demogrāfiskā situācija tiešām ir diezgan katastrofāla, neviens nepretojas arī tam, ka finanšu līdzekļi jāizmanto racionāli un skolotāju algas ir jāceļ. Bet kā to izdarīt, kādā veidā? Vai tas būtu tas pozitīvais rezultāts, ka uz mazo skolu slēgšanas rēķina tiek celts atalgojums skolotājiem? Vai par to šobrīd ir priecīgi skolotāji? Protams, nē. IZM norāda, ka tā nevienu skolu nelikvidē, beigās visu izšķir pašvaldības. Tikai kur lai pašvaldība ņem to iztrūkstošo summu? No valsts puses tiek piešķirta mērķdotācija pedagogu darba samaksai, taču šīs mērķdotācijas nepietiek, jo ir mazs skolēnu skaits. Otra naudas daļa, kas ir ēku uzturēšana un būvniecība, ir no pašvaldības. Tādēļ arī pašvaldība ir īpašnieks un pati pieņem lēmumus attiecībā par to, vai skolu slēdz, vai atver.

L.Spridzāne: – Izskatās, ka visu nosaka finanses.

A.Gaiduka: – Valsts izdarījusi “lāča pakalpojumu” gan skolām, gan pašvaldībām. Protams, pašvaldībai no jau tā ierobežotā budžeta ir sarežģīti atrast finansējumu skolu uzturēšanai. Taču priecē, ka mums ir tādas kopienas, direktori, kuri cīnās par to, lai lauku skolas tomēr pastāv arī vidusskolas līmenī, ja perspektīvā ir prognozējams pietiekams skolēnu skaits klasēs.

I.Ņikuļina: – Mūsu novads var lepoties ar to, ka daudzu gadu garumā izglītības nozari vadījuši talantīgi vadītāji. Uzskatu, ka, pateicoties viņu ieinteresētībai un profesionālai pieejai, skolu tīkls uz to laiku bija optimāls un atbilstošs iedzīvotāju pieprasījumam – tika realizēta pamata, vidējā, profesionālā vidējā un pat augstākā izglītība. Tas bija pirms vairāk nekā 25 gadiem (vai tiešām tik sen?). Šodien situācija ir kardināli mainījusies. Viss tiek optimizēts, samazināts, ekonomēts, integrēts, un “sausais atlikums” ir pārsteidzošie centralizēto eksāmenu rezultāti. Pie vainas lielā mērā reformu aizsegā ir IZM eksperimenti ar skolēniem, kam skolas nav spējīgas pretoties. Iespējams, kādā izsaukšu neapmierinātību ar savu viedokli, bet likvidēt internātskolas, speciālās skolas, palīgskolas un to kontingentu integrēt vispārizglītojošajā skolā bija vairāk nekā neprāts. Arī mūsu novadā divas šādas mācību iestādes – Baltinavas kristīgā pamatskola un Tilžas internātpamatskola – godprātīgi pildīja sabiedrības pasūtījumu, bet IZM politikas rezultātā beidza eksistēt. Arī šobrīd situācija ir līdzīga – ministrija kā karstu kartupeli vārta minimālo skolēnu skaitu klasēs, un ar šī rādītāja palīdzību tā regulēs valsts mērķdotācijas. Jā, pašvaldībai tas patiešām nozīmē – labprātīgi, piespiedu kārtā.

Nemitīgi tiek skandināts, ka izglītību jāļauj iegūt iespējami tuvāk dzīvesvietai, taču realitātē pēc skolu slēgšanas daudzi vecāki bērnus nesūta uz tuvāko skolu, bet gan to, kuru izvēlējušies. Un to jau finansē viņi paši. Tad kur paliek iespēja iegūt bezmaksas izglītību?

I.Circene: – Jā, arī pašvaldības nostāja ir – pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai saglabāt sākumskolas un pamatskolas, kas īsteno arī speciālās izglītības programmas. Ja skola tiek reorganizēta vai slēgta, to, kur bērnam turpināt mācīties, izvēlas vecāki. Ja vecāki skolu izvēlas cita novada robežās, tad, protams, ceļu finansē paši, bet sava novada robežās pašvaldība nodrošina transportu.

L.Spridzāne: – Es kā vecāks esmu tiesīga lemt, kurā skolā mācīsies mans bērns. Ja bērns iesācis mācības kādā izglītības iestādē, tad man svarīgi, lai, turpinot mācīties pamatskolā vai vidusskolā, viņš varētu apgūt arī mācības iesāktajā mūzikas un mākslas skolā. No tā, ka vecāks izvēlējies bērnu vest uz kādu noteiktu skolu, nemainās fakts, ka Latvijā bērni iegūst bezmaksas pamatizglītību. Tā ir pašu vecāku izvēle finansēt ceļa izdevumus, ja bērns dodas uz kādu tālāku skolu, kur pašvaldība nenodrošina skolas autobusu. Kad slēdza Upītes skolu, mūsu tuvākā skola vairs neeksistēja. Mēs, vairāki vecāki, sākām skatīties tālāk – uz Baltinavu un Rekavu. Salīdzinājām skolu reitingus, tikāmies ar abu skolu vadību un potenciālajiem klases audzinātājiem. Beigās izvēlējāmies Baltinavas skolu – lielā mērā tādēļ, ka pēc Upītes pamatskolas tā ir vislatgaliskākā skola visā Balvu novadā. Vēl izvēle par labu Baltinavai krita tāpēc, ka bērni bija uzsākuši mācīties Baltinavas Mūzikas un mākslas skolā. Lielā māsa un brālis jau tur mācījās, tādēļ arī mazākos gribējām laist Baltinavā. Apgrūtinājums tas noteikti nav, jo viss sakārtots tā, ka uz skolu un no skolas Upītē dzīvojošajiem skolēniem nodrošināts skolas autobuss. Mākslas un mūzikas skolā bērni mācās Baltinavā, kad mācības beigušās, vecākiem vakarā viņi jānogādā mājās. Tā tas bija arī agrāk, kad bērni mācījās Upītē. Tagad pat ir vēl labāk, jo pēc mācībām Baltinavas vidusskolā bērni uz mūzikas un mākslas skolu aiziet kājām. Mums tikai atliek parūpēties, kā viņus vakarā atgādāt mājās.

A.Gaiduka: – Jā, tā ir kārtējā vēl viena pretruna. Es pat nezinu, ko te vēl komentēt.

I.Ņikuļina: – Kas ir svarīgi jaunai ģimenei – dzīvesvieta, darbavieta, bērnudārzs, skola, izbraucami ceļi. Pašvaldības politikai iedzīvotāju dzīvesvides uzlabošanā ir izšķiroša nozīme. Pamatskolas slēgšanas jautājumi vispār nedrīkstētu būt pašvaldības dienaskārtībā. Visiem iespējamajiem līdzekļiem pamatskolas jāsaglabā. Vidusskolas posma saglabāšana vai slēgšana ir pašvaldības un iedzīvotāju izšķiršanās jautājums. Protams, nav racionāli uzturēt vidusskolas vien 20 km attālumā vienu no otras, taču katrs konkrēts gadījums prasa atšķirīgu risinājumu. Jā, skolas esamība konkrētā teritorijā vēl negarantē skolēnu un viņu vecāku vēlmi tajā mācīties. Skolēnu uzticība skolai ir jānopelna. Un par to jau nu gan ir atbildīgs pats skolas kolektīvs.

Vairākās vietās Latvijā vietējām kopienām ar protesta akcijām vismaz uz laiku izdevies pasargāt skolas no slēgšanas. Skolu direktori ir pārliecināti, – pierobežā jāpiemēro mazāki skolēnu skaita kvantitatīvie rādītāji, lai būtu iespēja mācīties tuvāk mājām. Taču varas augstākajos gaiteņos, šķiet, to nesadzird. Vai negrib sadzirdēt?

I.Circene: – Skolu tīkla reformas vienmēr bijušas neērtas un emocionāli smagas. Jaunā pedagogu atalgojuma modeļa izstrāde ilgusi gandrīz divus gadus, arī Izglītības pārvaldes speciālisti aktīvi strādājuši pie šī modeļa aprobācijas, priekšlikumu sagatavošanas un iesniegšanas par izglītojamo skaita kritērijiem gan vidusskolas, gan pamatskolas posmā, pedagogu slodzēm. Regulāri informējam deputātus par aktuālo izglītībā, turklāt diskusijas un sadarbība ar Izglītības un zinātnes ministriju turpinās un turpināsies. Pēc jaunā modeļa mūsu novadā pamatskolas posmā kvantitatīvais kritērijs ir par labu mums, tas nosaka piecus bērnus klasē. Savukārt kritērijs vidusskolas posmā nav tik izdevīgs.

L.Spridzāne: – Sakarā ar skolu slēgšanu nevienā protesta akcijā neesmu piedalījusies, bet esmu bijusi uz sarunām ar pašvaldības deputātiem pirms skolas slēgšanas. Tas ir labi, ka rīko sarunas un atļauj vecākiem un pedagogiem uzdot jautājumus, izteikt savu viedokli, bet vai cilvēki tiek sadzirdēti, tas ir cits jautājums. Kad uzzinājām par plānoto Upītes pamatskolas slēgšanu, tas mūs visus satricināja. Tā nebija tikai skola, tas bija mūsu dzīvesveids. Vecāki skolotāji Andra Slišāna vadībā apvienojās un sāka aktīvi cīnīties par skolas saglabāšanu. Tika rīkotas sapulces, braucām piedalīties Viļakas novada domes sēdēs. Mēs neklusējām. Piespiedām deputātus atbraukt uz Upīti un paskatīties cilvēkiem acīs – vecākiem, skolotājiem, bērniem. Tas bija emocionāli smags laiks, bet arī ļoti vienojošs. Atceros, kā Andris noorganizēja “Latvijas Radio 1” raidījuma “Krustpunktā” tiešraidi no Upītes. Mēs runājām ne tikai par mūsu skolu, bet arī par valsts attieksmi pret pierobežu, par to, ka izglītība laukos nozīmē daudz vairāk, nekā tikai mācību stundu norisi. Mūsu stāsts izskanēja gan Latvijas lielākajos interneta medijos, gan televīzijā un radio. Panācām, ka mūs sadzird. Un, lai arī skolu beigās aizvēra, šī cīņa nebija veltīga – iemācījām pašvaldībai, ka lēmumi nav jāpieņem aiz slēgtām durvīm, bez sarunas ar vietējiem cilvēkiem. Iedvesmojām līdzcilvēkus būt aktīviem, nepalikt vienaldzīgiem. Tā bija mana – mūsu ģimenes – ļoti personīga pieredze. Caur šo procesu piedzīvojām gan vilšanos, gan spēka pieaugumu. Un šodien, raugoties atpakaļ, varu teikt, ka šī cīņa mūs tikai saliedēja un padarīja stiprākus.

A.Gaiduka: – Mūsu novadam tas ir īpaši aktuāli. Dzīvs piemērs ir jautājums par Baltinavas un Rekavas vidusskolu 10.klašu neatvēršanu jaunajā mācību gadā, kas šobrīd ir apturēts. Zemāki kvantitatīvie rādītāji noteikti ir jāpiemēro. Kāda jēga ir izstrādātajam rīcības plānam Latvijas Austrumu pierobežas ekonomiskajai izaugsmei un drošības stiprināšanai 2025.–2027. gadam, ja nebūs priekš kā šo plānu realizēt? Proti, ja skola pierobežā neiztur plānotos kritērijus attiecībā uz skolēnu skaitu, nav teikts, ka pēc devītās klases bērns paliks novadā. Līdz ar to ir lielāks risks, ka visa ģimene dosies projām uz kādu lielāku pilsētu kopā ar bērnu.

I.Ņikuļina: – Var tikai priecāties par to cilvēku kategoriju, kuri prot korekti, argumentēti aizstāvēt savu viedokli, savas tiesības. Mūspuse ar protesta akcijām neizceļas. Nezinu, tas ir kūtrums vai neticība šādu aktivitāšu lietderībai. Skumji, ka pierobežas skolām, īpaši austrumu pierobežas skolām, ne no valdības, ne no nozares ministrijas netiek pievērsta ne mazākā vērība. Tas liecina, ka skolu pastāvēšanas jautājumi interesē tikai mūs pašus.

Ir pareizi uz skolu skatīties vien caur ekseļa tabulu? Ir taču bērni ar mācīšanās traucējumiem un tādi, kuri lielajās skolās nespēs iejusties vai netiks pieņemti. Ko darīt viņiem?

I.Circene: – Protams, bērnu labbūtību nevar mērīt tikai ar ekonomiskā izdevīguma mērauklu. Mums skolu tīkls sakārtots tā, lai iespēja mācīties būtu arī bērniem ar īpašām vajadzībām. Uz skolu raudzīties tikai caur Excel tabulu nav pareizi, bet ir jāņem vērā, ka tā ir datos balstīta informācija, kas tiek analizēta. Arī mums ģimenēs ir savs budžets, un, ja nav līdzekļu, sākam izvērtēt, ko darīt un kā rīkoties, lai taupītu.

L.Spridzāne: – Visur stāsta, ka ir vajadzīga iekļaujošā izglītība, bet šādus bērnus lielās un prestižās skolas nemaz tā negrib uzņemt. Klasē arvien vairāk ir bērnu ar mācību traucējumiem. Te ir vairāki jautājumi – vai mazajās skolās pietiekami tiek finansēta šī iekļaujošā izglītība? Vai ir apmaksāti palīgi un asistenti?

A.Gaiduka: – Tieši šo es uzsvēru, atbildot uz pirmo jautājumu. Man vispār reizēm šķiet, ka mūsu izglītības nozari tiešām vada cilvēki, kuri neredz reālo situāciju skolās. Izvirza prasības, kritērijus, ievieš jaunas lietas, bet nonāk pretrunā ar pašu pieņemtajiem lēmumiem. Likvidēja lielāko daļu speciālās izglītības iestāžu, ieviesa iekļaujošo izglītību, bet skolēnu skaits klasē – 25. Neredzu loģiku. Redz situāciju, ka skolēniem ir zems matemātikas apguves/izpratnes līmenis, bet ceļ procentus, kas jāiegūst, lai būtu nokārtots eksāmens. Es kā vienkāršs skolotājs saprotu, ka problēma ir saturā, apjomā – kaut kas ir jāmaina tur, nevis jādzīvo ilūzijās, ka prasību celšana nodrošinās augstākus rezultātus.

I.Ņikuļina: –Vecākiem ir tiesības izvēlēties saviem bērniem mācību iestādi, kura spēj apmierināt viņu prasības. Jau vairāk nekā pirms 30 gadiem, veidojot Balvu Amatniecības vidusskolu, biju pārliecināta, un šodien šī pārliecība nav zudusi, – jaunietim vai jaunietei nav jāsēž skolas solā līdz 19 gadu vecumam, lai, vidusskolu beidzot, bez profesijas papildinātu bezdarbnieku armiju. Cita lieta, ja turpina iet akadēmiskās izglītības ieguves ceļu augstskolā. Bet tad lietderīgāk būtu mācīties ģimnāzijā, un tādas iespējas mūsu novada jauniešiem ir. Ja vidusskola nevar nodrošināt tādas izglītības programmas, kas ļauj jaunajam cilvēkam pēc vidusskolas iekļauties darba tirgū, tad jādomā, vai nedzīvojam pārāk izšķērdīgi. Savukārt par tā saucamajiem kodu bērniem man ir savs viedoklis. Nesaskatu nekādu racionālu izskaidrojumu, ka vienā klasē mācas bērniņi ar īpašām vajadzībām un vispārējās izglītības programmas skolēni. Tātad skolotājam vienlaikus klasē ir jāstrādā ar divu dažāda līmeņa programmu bērniem. Tas nenāk par labu ne vieniem, ne otriem. Īpaši tiek apdalīti talantīgākie bērni, jo laiks, ko skolotājs var atlicināt viņiem, samazinās. Tā veidojas viduvējības. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc vecāki dažkārt vēlas savus bērnus pārcelt uz citu skolu, lai tikai nevajadzētu mācīties kopā ar citas – atšķirīgas – programmas izglītojamajiem. Diemžēl šādu kodu bērnu ar katru gadu kļūst aizvien vairāk.

Jūsuprāt, ar skolu slēgšanu laukos tiks sasniegts cerētais mērķis?

Inese Circene: – Balvu novada pašvaldības mērķis nav slēgt skolas, drīzāk mēs priecātos par jaunu skolu atvēršanu. Izglītībā nepārtraukti notiek reformas, ministri mainās, un mēs nespējam līdz galam īstenot vēl iepriekšējo, kad jau nāk jauna reforma. Iespējams, ja no valsts finansējums tiks dots nevis uz skolēnu, bet gan uz programmu, tas varbūt ieviesīs kaut kādā mērā taisnīgāku pieeju visām skolām.

Ligita Spridzāne: – Ja mērķis ir lauku ciemu izzušana no Latvijas kartes, tad – jā. Šāda rīcība, piemēram, skolu slēgšana laukos, varētu novest pie šī rezultāta. Tomēr, ja mēs vēlamies saglabāt dzīvotspējīgas lauku kopienas, tad šāda pieeja ir jāvērtē daudz uzmanīgāk. Skolas slēgšana ir tikai viens no daudzajiem faktoriem, kas ietekmē lauku cilvēku vēlmi palikt un dzīvot savās mājās.

Arnita Gaiduka: – Ar skolu slēgšanu laukos tiks veicināta iedzīvotāju aizplūšana uz pilsētām vai citiem reģioniem. Bērniem un jauniešiem izglītība noteikti nekļūs pieejaamāka. Vietējās kopienas zaudē savu centru, jo izglītības iestāde bieži vien pilda arī kultūras funkcijas. Globālāk skatoties, skolu slēgšana var vājināt lauku, šajā gadījumā – austrumu pierobežas reģiona, jebkādu attīstību.

Ināra Ņikuļina: – Esmu bijusi tuvu klāt izglītības procesiem novadā kopš 1976.gada. Divas no manām vadītajām skolām – Mežvidu pamatskola un Kupravas vidusskola – ir slēgtas. Izglītības ministri nākuši un gājuši, bet ir sajūta, ka izglītības satura pilnveidošanas aizsegā nereti notiek darbības imitācija. Ja izglītība ir ierocis, ar kuru var mainīt pasauli, tad skolu slēgšana laukos ir ierocis, ar kuru paši sev šaujam kājā.

Reiz bija... Kupravas pamatskola savu slēgšanu piedzīvoja 2014.gadā. Kopš tā laika skolas ēka jaunus saimniekus nav atradusi.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/557752496853433

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (04.04.2025.)

Kara ēnā

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Laikrakstu nākotne ir miglā tīta

Daudzi cilvēki tagad patērē ziņas no sociālajiem medijiem un citiem tiešsaistes avotiem, taču ne vienmēr ir viegli noteikt, kuri stāsti ir ticami un kuri – nepatiesi. Medijprasmes apmācība skolās kļuvusi par ierastu mācību stundu sastāvdaļu, turklāt iztirzājot tās dažādos aspektus. Tiesa, šoreiz nav stāsts par teoriju un jēdzieniem, bet kā vienas klases audzēkņi vērtē drukātās preses un pasta nākotni, tostarp, vai vēstuļu rakstīšana ar roku aiziet vai neaiziet nebūtībā.

Balvu Valsts ģimnāzijas direktores vietniece izglītības jomā Ināra Konivale pirms “Vaduguns” žurnālista tikšanās ar divpadsmit atraktīviem 10.a klases audzēkņiem atzina, ka ar skolēniem par medijpratību ir ļoti daudz runāts, piebilstot, ka jaunieši pārsvarā izmanto lietotni “TikTok”: “Gribas domāt, ka laikrakstiem un grāmatām ir nākotne, jo paši skolēni atzīst, ka mājās tas viss ir un ik pa laikam ieskatās gan laikrakstos, gan grāmatās. Mūsu skolēni atpazīst viltus ziņas, turklāt kritisko domāšanu kā caurviju prasmes attīstām visās mācību stundās.” Skolotājas teikto apstiprināja arī paši jaunieši, tostarp godīgi atzīstot, ka, piemēram, karš Ukrainā nav viņu pastiprinātā uzmanības centrā. Arī laikrakstu nākotne, viņuprāt, mēreni sakot, ir miglā tīta. “Par ko medijiem jāraksta? Vairāk jāpublicē informējošas fotogrāfijas,” izskanēja viena no versijām. Jāsecina, ka ģimnāzisti veikli atbildēja uz dažādiem žurnālista jautājumiem, ieskicējot jauniešu ikdienu, kā arī nākotnes plānus:

ü  Ģimnāzijā ir vislabākie skolotāji. Jā, dažreiz nākas nobastot arī stundas...

ü  Ko vecākiem atbildu, kā klājās skolā? Gāja slikti. Kāpēc? Lai pajokotu...

ü  Vislabākā skolotāja ir Eva Zučika. Ko novēlu skolotājiem Balvu Valsts ģimnāzijas 95 gadu jubilejā, kuru svinēsim 2.maijā? Lai viņiem ir līksmas un laimīgas ne tikai skolas, bet arī savas dzimšanas dienas. Pedagogiem iesaku riktīgi atpūsties SPA.

ü  Vai vecākiem jānāk uz skolas sapulcēm? Nē, es stundās labi uzvedos.

ü  Kurš no video apsveikumiem skolai visvairāk palicis prātā? Evas Zučikas teiktais.

ü  Nākotnē, visticamāk, dzīvošu kādā lielā pilsētā, kur labākas darba iespējas.

Ne mazāk interesantas un savdabīgas bija desmitklasnieku domas par žurnālistiku, par iespēju pašiem iejusties korespondentu statusā:

ü  Būtu interesanti dzirdēt citu cilvēku viedokļus, uzklausīt viņu dzīves pieredzi.

ü  Negribu būt žurnālists, jo dzīvē ir interesantāki darbi, kurus vēlētos pamēģināt. Kādi? Piemēram, kļūt par sportistu. Vai vēlētos, lai manus panākumus atspoguļo presē? Būtu labi, ja nofilmētu.

ü  Citiem par mani nebūs interesanti lasīt.

ü  Man patīk dzīvnieki. Ja dzīvnieks pazudis, vai par to jāraksta? Varētu! Es to uzrakstītu sociālajos tīklos. Iespējams, “Facebook”, kaut gan to neskatos.

ü  Vai gribētu būt žurnālists? Pamēģināt jau varētu, bet galvenais – nedabūt pa degunu.

ü  Ko darītu, ja man pateiktu, ka pēc pāris sekundēm jāuzdod jautājums Valsts prezidentam? Visticamāk, būtu pilnas bikses un neuzdotu nevienu jautājumu.

ü  Par žurnālistu nevēlos kļūt, bet tā ir interesanta profesija. Kāpēc? Tāpēc, ka uzzini daudz ko jaunu un vari izpausties. Tāpat var izmantot savu iztēli. Ja tu mīli savu darbu, tad tas arī paliks tavā sirdī. Jā, ir dienas, kad viss apnīk.

ü  Žurnālista profesija mani nesaista. Arī prezidents nevēlētos būt.

ü  Žurnālistiem ir pārāk liela konkurence. Mazpilsētā Balvos grūti kļūt par populāru žurnālistu.

ü  Par ko vēlētos rakstīt? Par kultūru..., kā arī patiktu intervijas ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Kāds būtu mans jautājums? Kāda ir galvenā atziņa, lai cilvēks kļūtu sekmīgs? Personīgi man būtu divi atbilžu varianti. Mīli to, ko dari. Otrkārt, nepadoties.

ü  Negribu būt žurnālists. Tas ir grūts darbs, turklāt nevar daudz nopelnīt.

ü  1.aprīlis ir fantastisks datums, kad visus var izjokot. Manu joku grāmata ir bieza.

Patiesa ziņa vai viltus vēsts?

Balvu Valsts ģimnāzijas 10.b klases audzēkņi no neoficiāliem avotiem noskaidrojuši, ka skolas jubilejā ieradīsies Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Tāpat zināms, ka viņš, beidzoties prezidentūras termiņam, nolēmis uzsākt darbu ģimnāzijā kā vēstures skolotājs. 2023.gada 12.septembrī Balvu Valsts ģimnāzijā Valsts prezidents atzina, ka, viņaprāt, vēstures apguvei skolu izglītības programmā ir jābūt kā atsevišķam mācību priekšmetam, piebilstot: “Mēs esam vienā nometnē.”

10.a klases audzēkņi, lūgti izvērtēt, vai, viņuprāt, šī ziņa atbilst patiesībai, smaidot atzina, ka, visticamāk, nē. Pārzinot medijpratības pamatus, viņi zināja teikt, ka, pirmkārt, jāizmanto kritiskā domāšana. Otrkārt, jāpārbauda informācijas avots. Jāpiebilst, ka šo ziņu joku dienas priekšvakarā, lūdzot komentāru, “Vaduguns” nosūtīja prezidenta preses dienestam. Jāatzīst, atbildi nesaņēmām. Jāpiebilst, ka ziņā ir arī patiesības grauds, proti, Valsts prezidents 2023.gada 12.septembrī patiesi ciemojās ģimnāzijā.

Balvu Valsts ģimnāzijas 22. direktore Kristīne Lele uzsver, ka skolas 95 gadu jubilejā būs nebijusi akcija, proti, izlozē vienam skolēnam būs iespēja vinnēt 95 tortes.

Ģimnāzisti noraidīja iespēja, ka varēs vinnēt 95 tortes. “Varbūt sveces,” viņi jokoja. Savukārt direktores vietniece izglītības jomā Ināra Konivale lietišķi precizēja, ka Kristīne Lele ir 18.skolas direktore, par ko saņēma “Vaduguns” pārsteiguma balviņu.

Medijprasme Latgalē

Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošā pētniece, pēcdoktorante SANDRA SPRUDZĀNE: – Ar studentiem runājām par mediju iedalījumu – komerciālajiem vai sabiedriskajiem. Un jāsecina, ka daļai studentu nav izpratnes vai zināšanu par to, kas ir sabiedriskais un kas – komerciālais medijs. Ja tas ir komerciālais medijs, skaidrs, ka viņam ir pavisam citi mērķi. Protams, ja tas ievēros ētikas kodeksu, saturs būs atbilstošs, bet ir arī mediji, kas darbojas kaut kā interesēs un ietekmē. Ja skatītājs vai lasītājs zina, ka tas ir sabiedriskais medijs, kur nav kaut kādas reklāmdevēju vai citas ietekmes, ja cilvēks saprot to atšķirību, tad viņam arī vieglāk orientēties. Kur mēs šobrīd visbiežāk saņemam informāciju? Sociālajos medijos. Un dažkārt patērētājam nav svarīgs konkrēts medija zīmols, bet pietiek ar to, ka tas izlasīts portālā “Facebook”. It kā tik daudz par to runājam, tik daudz medijpratības aktivitāšu, izglītojošu semināru bijuši, bet vienalga pie šī jautājuma jāatgriežas. Pirms informācijas patērēšanas mēs varbūt pat atceramies, ka, iespējams, tur varētu būt kaut kāda dezinformācija, bet emocionālais fons un psiholoģija ietekmē cilvēku pavisam citādāk. Šobrīd tik bieži pieminam vārdu savienojumu ‘kritiskā domāšana’, tas joprojām ir būtiski. Medijpratībā iesaka uzdot papildu jautājumus, bet, protams, ikdienas skrējienā ne vienmēr tam ir vēlēšanās un laiks. Un vēl jau dominē emocijas. (21.03.2025.)

ALDIS PUŠPURS, Susāju pagasta iedzīvotājs: – Toreiz meloja vienīgā partija, tagad melo daudz politisko spēku. Toreiz liela daļa valsts ideoloģijai neticēja līdz galam, tagad daudzpartiju solījumu kakafonijā, īpaši tagadējās izglītības seklumā, orientierus atrast ir īpaši sarežģīti. Dažreiz uzdodu sev jautājumu, – kur (visās dzīves jomās) beidzas teātris un kur sākas īstā dzīve. (28.06.2024.)

Skolotāja, ilggadējā “Vaduguns” lasītāja MARIJA BLEIVE: – Tikai pēdējā laikā avīžu rakstos mēs pārāk daudz priecājamies. Tas ir labi, bet pazūd informācija par cilvēku darbu, ko viņi dara. Gribētos vairāk zināt, kā mūsu iedzīvotāji ikdienā strādā, biežāk lasīt par vienkāršiem darba rūķiem, piemēram, mazajām zemnieku saimniecībām. Gribas zināt arī par jauniešiem, ko viņi dara. (30.07.2024.)

Bijusī Balvu rajona Patērētāju biedrības valdes priekšsēdētāja MARIJA BITE: – Tā, kā tagad, cilvēki nav dzīvojuši. Esam nodrošināti, mums ir privātie ražotāji, kuri dara visu, lai bizness attīstās. Tas ir viņu dzinulis. Padomju laikos viss piederēja valstij. Piemēram, izstrādāja un Maskavā apstiprināja torti, un neviens nedrīkstēja tai tortei ne ko pielikt, ne atņemt, lai tā būtu garšīgāka. (30.08.2024.)

Balvu Novada muzeja vecākā speciāliste, vēsturniece RUTA AKMENTIŅA: – Muzejā glabājas arī visi 90.gadu “Vaduguns” numuri. Interesanti, ka pirmais eksponāts, kas pieņemts Balvu Novada muzeja krājumā un kā pirmais ierakstīts muzeja inventarizācijas grāmatā, ir tieši laikraksts “Vaduguns”. Šo avīzi ļoti bieži izmantoju arī savā darbā, jo tajā atspoguļotie notikumi šodien kļuvuši par vēsturi. (20.09.2024.)

Bijusī Balvu rajona padomes priekšsēdētāja REGĪNA KUĻŠA: – Tāpat atgādināšu, ka pirms neatkarības atjaunošanas ļaudīm bija iespēja apmeklēt tikai Padomju Savienības valstis. Kļūstot brīviem, man bija iespēja pabūt Somijā. Tur iebraucot, raudāju. Kāpēc? Uzdevu sev jautājumu, – kāpēc mēs nedzīvojam kā Somijā? Vitālijs, kurš pabija arī citās Eiropas valstīs, ģimenes lokā secināja, ka šitā mēs ilgāk pastāvēt nevaram. Tā bija ievirze, ka varam dzīvot labāk. (25.10.2024.)

RUTA CIBULE, Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāte: –Savukārt tās emocijas, kas šobrīd Balvos virmo ap latgaliešu valodu, manuprāt, devušas ļoti labu efektu. Piemēram, daudzi cilvēki, kuri līdz šim ikdienā latgaliski nerunāja, tagad to dara – kaut vai pārdevēja veikalā pie kases, zinot, ka es ikdienā sazinos latgaliski, ar mani sarunājas tieši tāpat. Pretrunas vienmēr pastāvēs, bet latgaliski jāraksta un šī valoda jākopj vairāk. Turklāt šobrīd Balvos ir tik daudz ienācēju no novada pagastiem, bet pareizie latvieši ir tik daudz izbraukuši labākas dzīves meklējumos, ka mūsu pilsēta ir krietni latgaliskāka, nekā pirms gadiem desmit. Var jau karot par vienu burtu pie pilsētas robežām (runa ir par nosaukumu ‘Bolvu nūvods’), bet mēs kļūstam latgaliskāki. (22.11.2024.)

Ekspresanketa – skolēnu viedokļi

1. Mana skola pēc 10 gadiem...

2. Laikraksti pēc 10 gadiem...

3. Pasta pakalpojumi un vēstuļu rakstīšana pēc 10 gadiem...

Arvis Voicišs. 1. Uzskatu, ka mana skola pēc 10 gadiem joprojām būs Balvu Valsts ģimnāzija, lai gan, iespējams, skolotāji būs nomainījušies. Skolā varēs iegūt labu izglītību, kā tagad. 2. Iespējams, laikraksti pēc 10 gadiem joprojām būs, jo vecāka gadagājuma cilvēki labāk izvēlas lasīt laikrakstus, nekā informāciju meklēt internetā. 3. Pasta pakalpojumi pēc 10 gadiem būs, jo bieži caur pastu tiek nosūtītas paciņas, kuras cilvēki vēlas saņemt. Iespējams, vēstuļu rakstīšana samazināsies, jo arvien retāk kāds raksta vēstules, jo bieži izmanto SMS saziņu.

Daniels Gergenreders. 1. Skola attīstīsies, paliks modernāka un vēl labāka. 2. Laikrakstu skaits samazināsies, jo cilvēku skaits paliks mazāks, kas to lasa. Visu varēs atrast internetā vai arī laikrakstus publicēs tikai internetā. 3. Pasta pakalpojumi paliks, bet vēstuļu rakstīšana gan jau izzudīs, jo nākotnē visu sūtīs caur dažādām lietotnēm. Daudz vieglāk un ātrāk ziņu ir aizsūtīt no telefona nekā vēstulē.

Alīna Šaicāne. 1. Būs aktīva, mācīsies daudz skolēnu. 2. Nebūs aktuāli, jo viss būs pieejam e-vidē. Ieteikums: laikrakstu varētu publicēt e-vidē, tad, iespējams, būs vairāk aktuāls un pirktspēja būs. 3. Manuprāt, jau tagad ir samazinājies vēstuļu (sūtītāju) apjoms. Nekad neesmu sūtījusi vēstules, bet pēc 10 gadiem vēstules un pasta pakalpojumi būs vēsture, jo ziņas var sūtīt īsziņās. Jācer, ka atjaunosies vēlme rakstīt vēstules.

Armands Noviks. 1. Būs tikpat kupla un ar tikpat zinošiem skolēniem. 2. Paliks mazāk populāri, jo informāciju vieglāk iegūt internetā. 3. Arī tiks izmantoti mazāk, jo vēstuļu vietā tiek izmantoti sociālie tīkli.

Roberts Jēkabs Ambarovs. 1. Būs daudz bērnu, kuri jāmāca, jo zināšanas ir visdārgākās un vissvarīgākās dzīvē. 2. Laikraksti pēc 10 gadiem vēl pastāvēs, jo tie ir izcili informācijas avoti veciem cilvēkiem, kuriem nepatīk lietot tehnoloģijas. 3. Manuprāt, pasta pakalpojumi vēl pastāvēs, bet piegādes veidi, pateicoties droniem, mainīsies. Vēstuļu rakstīšana izzudīs, pateicoties mobilo telefonu e-pastam un īsziņām, kuras ir daudz ātrākas un ērtākas par vēstuļu rakstīšanu.

Toms Silinieks. 1. Daudz kas nemainīsies, ja nu vienīgi būs vēl “jaunākas kompetences” un standarti vai eksāmenu latiņas. Nedomāju, ka kaut kas cits, kā skolas vide un mācīšanās veids, būs savādāks. 2. Iespējams, ka to vairs nebūs un ziņas tiks publicētas internetā, jo būs pavisam neliels lasītāju skaits, tāpēc arī nebūs jēgas izdot laikrakstus. 3. Varbūt, ka tā nebūs izzudusi pilnībā, jo tai jau sen ir daudzas alternatīvas, tomēr vēstules joprojām sūtīs. Pusaudži un jaunieši, protams, jaunumus lasīs internetā.

Nauris Stāmers. 1. Skola būs tāda pati, kā tagad. Domāju, nekas nemainīsies. 2. Laikrakstu vairs nebūs, jo mūsdienās strauji attīstās tehnoloģijas, visas ziņas būs viedtālruņos, datoros. 3. Pasta pakalpojumi būs pieejami, bet vēstuļu rakstīšana nebūs aktuāla. Pakalpojumi nepieciešami, lai varētu aizsūtīt vai saņemt kādu paciņu. Domāju, ka vēstules uz papīra nerakstīs tik daudz, kā tagad. Mūsdienās tās ļoti viegli un ātri var aizsūtīt viedtālrunī.

Austris Pauliņš. 1. Būs ar mazāk skolēniem nekā tagad, vai arī tieši pretēji. Vairāk mācīs ar modernām ierīcēm. 2. Nebūs vairs tik populāri. To, kas rakstīts laikrakstos, varēs izlasīt mobilajās ierīcēs. Būs izveidotas aplikācijas, kurās viegli var ieiet un izlasīt jaunākās ziņas. 3. Pasta pakalpojumi varbūt nedaudz samazināsies, jo, iespējams, vajadzēs aizsūtīt kaut ko, kas nav uzrakstāms e-pastā. Reti kurš rakstīs kādam vēstules. Pat bērni Ziemassvētku vecītim ziņu sūtīs īsziņā, nevis vēstulē.

Gvido Supe. 1. Būs lielāka un ar vairāk skolēniem. Būs 105 gadus veca. 2. Vairs nepastāvēs, jo viss būs internetā. Ja arī pastāvēs, tos būs sarežģītāk iegūt. 3. Vairs nebūs aktuāli, jo visu varēs izdarīt internetā. Iespējams, vēstuļu rakstīšana liksies kā laika izšķērdēšana. Pasta pakalpojumi joprojām pastāvēs, bet pārsvarā cilvēki izmantos pakomātus. Vēstuļu rakstīšana būs domāta ārzemēm.  

Mārcis Keišs. 1. Manuprāt, 10 gadu laikā Balvu Valsts ģimnāzijā nebūs nekādu lielu izmaiņu, jo tās nemaz nav nepieciešamas. Vienīgi ēdinātājs un skolotājas pamainīsies. 2. Mūsdienu pasaule attīstās uz priekšu, un visa informācija tiek publicēta internetā. Un, manuprāt, arī laikraksti būs pieejami internetā (elektroniski). Iespējams, vēl būs iespēja iegādāties avīzi, taču internetā būs krāsainas un interesantākas bildes. 3. Pasta pakalpojumi, manuprāt, neizzudīs, jo manās mājās tētis bieži saņem dažnedažādas vēstules ar rēķiniem u.c. Liekas, ka tas tā arī turpināsies nākamos 10 gadus. Pēc tam viss pāries elektroniskajā formātā. Daudzi sūta vēstules un pastkartītes saviem tuvajiem no dažnedažādām valstīm, daloties ar saviem piedzīvojumiem, tādā veidā dāvājot radiniekiem mazu suvenīru no ārzemēm.

Arsēnijs Semjonovs. 1. Mana skola ir un būs. Iespējams, citā statusā. 2. Laikraksti joprojām būs aktuāli, tikai ne manai paaudzei. 3. Pasts ir svarīgs, lai sūtītu lietas, bet vēstulēm nav nākotnes, jo ir e-pasts.

Eduards Mērnieks. 1. Vēl attīstītāka, modernāka un jautrāka. 2. Bagātīgāki un modernāki. Vairāk publicēs rakstus internetā. 3. Tie vairs nebūs izplatīti, tos izmantos tiešai lietu saņemšanai.

Skolotāju viedokļi

Ināra Konivale, direktores vietniece izglītības jomā. 1. Moderna, aprīkota ar jaunākajām tehnoloģijām; mācās radoši, inteliģenti, motivēti jaunieši; strādā izcili skolotāji; ir piebūve, kurā var darboties STEM jomā, veikt eksperimentus un laboratorijas darbus; ir novada metodiskais centrs. 2. Skaits samazinājies, bet kvalitāte paaugstinājusies; krāsaini numuri; katrai no mērķgrupām sava lapa atvēlēta – bērniem, jauniešiem, vidējai paaudzei, senioriem; daudz motivējošu interviju ar novada, pilsētas personībām, jauniešu elkiem. 3. Atgriezusies ar roku rakstītu vēstuļu ēra; nopērkami īpaši vēstuļu papīri (tikai pastā); ir darbs pasta darbiniekiem un pastniekiem.

Eva Zučika, 10.a klases audzinātāja. 1. Būs moderna iestāde, kurā skolēni mācīsies, izmantojot IT. Glītrakstīšana būs ieviesta kā mācību stunda. Ģimnāzijas skolēni būs motivēti jaunieši, kuri būs konkurētspējīgi darba tirgū, ar labām sirdīm, atvērtiem prātiem un cieņpilnu attieksmi pret līdzcilvēkiem. 2. Pastāvēs, bet laikraksti būs krāsaini. Varbūt rakstos būs norādīts QR kods, kas atvērs linku uz video vai detalizētāku informāciju, kas ir atspoguļota rakstos. Daļu laikrakstu veidos paši jaunieši, jo skolās žurnālistika tiks piedāvāta kā specializētais kurss. 3. Pasta pakalpojumi būs tikai pensiju iznēsāšanai. Diemžēl ar roku rakstītas vēstules jau ir vēsture.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/4103950793218326

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (28.03.2025.)

Skumstu es un skumsti tu...

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?”, 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Lai arī skolu reforma sākusies salīdzinoši nesen, jau tagad manāmas zināmas tendences. Daļa Latvijas slēgto skolu paspējušas pārdzimt jaunā veidolā un turpina eksistenci, savukārt Latgalē aina nav tik iepriecinoša. Daudzas ēkas stāv bez pielietojuma un joprojām atrodas izsolēs. Kādēļ ir tā? Kur pašvaldību klupšanas akmens? Jautāsim novadu vadītājiem.

Dzīvojam laikā, kad uzņēmēji ir piesardzīgi

Edgars Mekšs, Ludzas novada domes priekšsēdētājs: – Skolu tīkla reformas process valstī vēl turpinās, tādēļ šobrīd grūti vērtēt, cik tā pareiza. Katra pašvaldība situāciju vērtē uz vietas un, protams, ir ieinteresēta, lai izglītības iestādes iespējami saglabātos, bet redzam, ka finansējuma trūkst gan valstī, gan pašvaldībās, un tad ir izšķiršanās. Turklāt arī valsts no pašvaldībām prasa optimizēt skolu tīklu, lai skolas var sasniegt zināmu izglītības kvalitāti. Neteikšu, tas ir pareizi vai nē, bet skolēnu skaits samazinās, tādēļ īpaši grūti saglabāt lauku skolas. Protams, arī tās esam slēguši gan pēc administratīvi teritoriālās reformas, gan laikā, kad pastāvēja atsevišķi novadi. Notika sapulces ar vecākiem, pedagogiem – process bija neizbēgams, un pienāca brīdis, kad sāpīgie lēmumi bija jāpieņem. Bet katra pašvaldība saprot, – ja kādā ciemā vai apdzīvotā vietā nav skolas, dzīvība tajā vietā apsīkst.

Kopš 2021.gada pēc administratīvi teritoriālās reformas tika pieņemti lēmumi par trīs skolu slēgšanu. Tā bija Pušmucovas pamatskola bijušajā Ciblas novadā, Salnavas un Mežvidu pamatskolas bijušajā Kārsavas novada teritorijā, un vēl tika pieņemts lēmums par Ciblas vidusskolas reorganizāciju, kur vidusskolas posmā vienā klasē bija pieci bērni. Arī šobrīd pietrūkst dotācijas, un mēs no pašvaldības budžeta piefinansējam gan Ciblas, gan Pildas pamatskolu. Taču tas nenozīmē, ka šīs skolas sarakstā ir nākamās, jo pašvaldība apstiprinājusi izglītības stratēģiju, kas tuvākajā laikā neparedz slēgt nevienu izglītības iestādi. Ir iecere reorganizēt divas pilsētas skolas – sākot ar 2026.gadu, notiks Ludzas pilsētas vidusskolas un Ludzas 2.vidusskolas apvienošana.

Pieredze ar slēgto skolu ēkām Latgales reģionā un arī mūsu novadā ir dažāda. Ir skolas, kas pagaidām ir pašvaldības bilancē, bet ir arī ēkas, kas atsavinātas. Kā piemēru varu saukt Nirzas pamatskolu, kas slēgta līdz 2021.gada administratīvi teritoriālajai reformai, un Istras vidusskolu. Pieļauju, ka tās tika iegādātas ar noteiktu mērķi attīstīt uzņēmējdarbību, bet situācija mainījās – piedzīvojām kovida laiku, karu Ukrainā, kas droši vien ietekmēja arī uzņēmējdarbības vidi. Pagaidām nekāda uzņēmējdarbība tur nenotiek. Tāpat tika atsavināta arī Ezersalas internātskola – līdz 2021.gada novadu reformai jau bija uzsākts atsavināšanas process, un ar visu zemes gabalu to iegādājās privātie uzņēmēji. Diemžēl arī tur šobrīd valda klusums.

Daudzi jautā, kas ir klupšanas akmens, kāpēc ēkas nevaram pārdot? Viens no būtiskiem faktoriem ir tas, ka slēgtās skolas lielākoties atrodas lauku teritorijā, tādēļ tur jābūt kādai specifiskai uzņēmējdarbībai, jo ēkas ir pietiekami lielas un nav kompaktas. Bet diemžēl lauku teritorijās arī ar ražošanas attīstību ir problemātiski. Vairāk par telpām uzņēmēji interesējas pilsētvidē, kur pieejams arī darbaspēks. Citos novados skolas pārveidotas par sociālās aprūpes centriem, bet mums pagaidām tādas vajadzības nav. Esam izveidojuši aprūpes centra filiāli Isnaudas pagasta Istalsnas ciemā, kur kādreiz bija bērnu nams un sakārtota ēka. Tagad arī Kārsavas pusē ir aprūpes centrs, un vēl mums ir SIA, kas sniedz šādus pakalpojumus. Šobrīd varbūt arī ir vajadzība vēl paplašināties, bet mēs apveram iespēju nevis izmantot slēgto skolu ēkas, kurās vajadzīgi pietiekami lieli ieguldījumi, bet slimnīcas infrastruktūru – veco korpusu.

Nenoliedzami slēgto skolu likteni ietekmē arī ģeopolitiskā situācija – esam pierobežas novads, turklāt pasaulē pilnīgi mainījusies situācija un dienaskārtība. Protams, uzņēmēji ir piesardzīgi. Ludzā veiksmīgi esam attīstījuši industriālo teritoriju, kur sabūvējām ražošanas ēkas, un tajās iegājis uzņēmējs. Šobrīd jau radītas 40 darbavietas, bet pēc plāna būs vairāk par 50. Bet šis process jau bija iesākts iepriekš – pirms kara. Šobrīd ar investoru piesaisti ir sarežģītāk, un arī esošajiem uzņēmējiem nav tik viegli laiki. Lai piepildītu bijušo skolu ēkas, tās esam piedāvājuši arī valsts sektoram cerībā, ka varētu atrast pielietojumu aizsardzības vajadzībām, taču pagaidām intereses par šiem objektiem nav.

Slēgtās skolas

• Briģu pamatskola – 2010.g.
• Ņukšu pamatskola – 2011.g.
• Nirzas pamatskola – 2018.g.
• Istras vidusskola – 2018.g.
• Ludzas novada vakara vidusskola – 2019.g.
• Salnavas pamatskola – 2022.g.
• Pušmucovas pamatskola – 2022.g.
• Mežvidu pamatskola – 2022.g.
• Ciblas vidusskola reorganizēta par pamatskolu – 2024.g.

 Gandrīz visās slēgtajās skolās notiek darbība

Ārijs Vucāns, Preiļu novada domes priekšsēdētājs: – Skolu tīkla reforma tika pieteikta pirms nepilniem diviem gadiem, un tās ietvaros notikušas desmitiem, ja ne simtiem dažāda formāta darba sanāksmes. Vienīgais taustāmais visa šī darbietilpīgā un dārgā procesa rezultāts ir atbildīgās ministres atlaišana ar pieteikumu, ka jaunajai ministrei jāpabeidz iesāktā reforma. Ir sens teiciens, ka valstij, kurai nav naudas reformu veikšanai, nav naudas arī strādāt pa vecam. Tā kā reformu nav izdevies realizēt, tad katrs novads lēmumus par skolām pieņem, vadoties no vietējiem apstākļiem. Ir loģiski, ka, krītoties bērnu skaitam, tiek optimizēts arī skolu skaits. Reformas ietvaros pieteiktās administratīvā regulējuma izmaiņas padarītu šo procesu plānveidīgāku, iedzīvotājiem saprotamāku, tāpēc ceru uz sekmīgu reformas pabeigšanu.

Preiļu novadā šobrīd ir septiņas vispārizglītojošās mācību iestādes, kurās uz mācību gada sākumu kopā mācījās 1406 skolēni. Plānojam, ka vidusskolas posma programmas ar jauno mācību gadu būs pieejamas Jāņa Eglīša Preiļu Valsts ģimnāzijā un Aglonas vidusskolā, pārējās skolās būs pieejamas pamatskolas posma programmas.

Lielākā daļa slēgto skolu tiek izmantotas citiem mērķiem. 2024.gadā slēdzām Salas sākumskolu, tagad tajā ir izvietota bibliotēka, kopienu centrs un skolas ēka pielāgota citām aktivitātēm. 2022.gadā nodevām atsavināšanai Silajāņu pamatskolas ēku kompleksu, kurā tagad būs augsta līmeņa atpūtas komplekss. Savukārt bijušās Dravnieku pamatskolas telpas daļēji tiek izmantotas dažādām vietējo iedzīvotāju sportiskām aktivitātēm. Vanagu pamatskolas ēkā turpina darboties bibliotēka, šobrīd sācies darbs pie idejas pārveidot to par mākslinieku rezidenci, bet Vārkavas pamatskola pārbūvēta par pansionātu. Līdz ar to var teikt, ka Preiļu novadā gandrīz visās slēgtajās skolās turpinās dažāda veida darbība.

Nereti sabiedrībā tiek diskutēts par to, kādēļ slēgto skolu ēkas netiek plaši apsaimniekotas. Iedzīvotāju skaita samazināšanās, pakalpojumu centralizācija, digitalizācija ir ilgtermiņa tendences, kuru rezultātā pašvaldības funkciju pildīšanai nepieciešamo ēku skaits reģionālajās pašvaldībās samazinās. Ēku, tajā skaitā skolu, pārbūve vai pielāgošana citām funkcijām prasa dzīvotspējīgas, ekonomiski pamatotas idejas, un parasti arī lielus finanšu ieguldījumus. Līdz ar to jārēķinās, ka pārredzamā nākotnē šī situācija saglabāsies. Viens no risinājumiem ir atsavināt īpašumus par cenu, kas ir zemāka par tirgus cenu, lai ēkas nepaliek neapsaimniekotas.

Slēgtās skolas

• Vārkavas pamatskola – 2016.g. (reorganizēta par PII, administratīvi pievienojot Vārkavas vidusskolai)

• Preiļu novada Vakara (maiņu) un neklātienes vidusskola – 2018.g.
• Priekuļu pamatskola – 2018.g.
• Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) Grāveru pamatskola – 2019.g.
• Škeltovas pamatskola – 2019.g.
• Sīļukalna pamatskola – 2020.g.
• Dravnieku pamatskola – 2021.g.
• Rušonas pamatskola – 2022.g. (slēgta, pievienojot citai izglītības iestādei)
• Rimicānu PII – 2023.g. (pirmsskolas izglītības iestāde slēgta, pievienojot citai izglītības iestādei)
• Salas sākumskola – 2024.g. (reorganizēta, pievienojot Riebiņu vidusskolai)

• Pelēču pamatskola – 2024.g. (reorganizēta, pievienojot Preiļu 1.pamatskolai)

 Situācijas – dažādas, katrai – savs risinājums

Sergejs Maksimovs, Balvu novada pašvaldības vadītājs: – Skolu tīkla reforma notiek pilnā sparā, taču jāsaprot, ka izglītības iestādes Latvijā netiek slēgtas reformas, bet gan zemā demogrāfijas līmeņa dēļ. Un, ja kāds cīnās pret skolu slēgšanu, tad tā ir cīņa ar sekām, nevis cēloņiem. Mēs zinām, ka Latvijas brīvvalsts laikā būvēja jaunas skolas, jo skolēniem nebija vietas. Šobrīd iemesli skolu slēgšanai ir zems demogrāfijas līmenis, cilvēku izbraukšana un uzņēmējdarbības attīstība, kas ir ļoti būtisks faktors. Ja pierobežas pagastos neattīstītos ražošanas saimniecības “Kotiņi”, “Amatnieki”, “Rozītes”, “Ūdri” un citas, daudzas izglītības iestādes vairs nepastāvētu – vismaz tādā veidā, kā tagad. Skolas vairs nav arī Kupravā, kur, tiklīdz aizvērās drenu cauruļu rūpnīca un lielākā daļa cilvēku aizbrauca, to slēdzām. Senioriem bērni nedzimst, viņi neiet skolās, tādēļ man kā pašvaldības vadītājam galvenais ir noturēt infrastruktūru. Tajā pašā laikā Pierīgā ļoti akūta problēma – skolēniem pietrūkst vietu un skan aicinājums būvēt jaunas izglītības iestādes. Manuprāt, tā ir nepārdomāta reģionālā politika. Mēs runājam par vienu Latviju, kur vienā vietā skolas jābūvē, bet otrā – jāslēdz.

Šobrīd situācija ar izglītības iestādēm Balvu novadā ir ļoti atšķirīga – ieskaitot to, ka ir skolas, kurās nespējam nodrošināt visas normas. Ir izglītības iestādes, kuru klasēs skolēnu ir vairāk, nekā to pieļauj telpas lielums. Bet tajā pašā laikā ir skolas, kurās mācās viens vai divi skolēni klasē. Tādēļ mums izdevīgs jaunais skolu tīkla modelis, kas paredz, ka valsts finansē programmu, nevis nauda seko skolēnam. Viena lieta, par ko mums būtu jārod kompromiss ar Izglītības un zinātnes ministriju, ir sākumskolu, pamatskolu un vidusskolu klašu komplektācija jeb kvantitatīvie rādītāji. Kaut kādā mērā bijām vienojušies par skolēnu skaitu pierobežas pamatskolās, bet joprojām paliekam katrs savās domās par vidusskolas posmu. Par to turpināsim diskusiju un, izejot no šiem noteikumiem, pieņemsim lēmumu vai arī vienosimies, ka valsts segs savu daļu vidusskolas posmā un pašvaldība piemaksās. Var, protams, aizslēgt lielāko daļu skolu, kā to darījuši kaimiņu novadi Gulbene un Alūksne, atstājot vien dažas. Bet pēc šīs reformas kaut kā nav manāma šo novadu straujā ekonomiskā attīstība un uzplaukums.

Ja runājam par slēgto skolu ēkām, tās šobrīd pielāgojam un izmantojam uzņēmēju vajadzībām, no kuriem ir samērā liela interese. Piemēram, no 19 tūkstošiem eiro Medņevas bērnudārza ēka pārdota par 30 tūkstošiem, un par to cīnījās trīs pretendenti. Savukārt par slēgto skolas ēku Žīguros izrādījuši interesi gan ārvalstu investori, gan vietējā reģiona uzņēmēji. Šajā gadījumā pieņēmām lēmumu no skolas teritorijas atdalīt stadionu, lai neradītu sportošanas riskus pagasta iedzīvotājiem. Ja runājam par Žīguru skolu, no investora bija interese par privātā pansionāta izveidošanu ārzemniekiem. Ar Viduču pamatskolas ēku Medņevā ir savādāk, ēkas ķieģeļu fasāde ir jāremontē – tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc slēdzām. Uzņēmējam interese ir, viņš vērtē, kā pielāgot vai pārbūvēt. Kā priekšrocība skolā ir 450 m2 liels angārs, ko var izmantot uzņēmējdarbībā.

Daudzi jautā, – kādēļ visām skolām neatrodas atrast saimniekus? Tas atkarīgs no ekonomiskās rocības un politiskās kultūras. Neviens investors neies uz novadu, kur kāds visu laiku saka, ka dzīvojam slikti, jo – kādu ziņu mēs investoriem raidām? Protams, iespaidu uz procesiem atstāja arī kovida laiks un joprojām notiekošais karš Ukrainā. Manuprāt, lai kaut kas notiktu ar slēgto skolu ēkām, vairāk jāsatiekas, jārunā ar uzņēmējiem un jādomā, kā attīstīt uzņēmējdarbību. Situācijas ir dažādas. Par to pašu Kupravas skolu tik daudz ko esam domājuši un piedāvājuši. Šobrīd viens no risinājumiem ir interese no kino industrijas par rūpnīcas teritoriju. Ja Straume var iegūt “Oskara” balvu, tad arī Kupravā var attīstīt kino industriju. Manuprāt, ēka nav problēma, uz to nav jākoncentrējas. Protams, varam uz tām pārcelt pašvaldības iestādes, kā to izdarījām Vectilžā, kur uz bijušā bērnudārza telpām pārcēlās visas iestādes. Tai pašā laikā mums ir arī pozitīvais piemērs – Upītes kopiena, kur paši uztur slēgtās skolas ēku. Katrai skolai ir savs risinājums. Varbūt ir vietas, kur ēka vienkārši jānojauc, tādēļ beidzam raudāt un netaisām raudu mūri no skolas ēkām. Laiki mainās, un mums jāmainās tiem līdzi, attīstīsim uzņēmējdarbību.

Slēgtās skolas

           Kupravas pamatskola – 2014.g.

• Mežvidu pamatskola – 2014.g.
• Briežuciema pamatskola – 2017.g.
• Vectilžas pamatskola – 2016.g.
• Upītes pamatskola – 2018. g.
• Krišjāņu pamatskola – 2018.g.
• Baltinavas internātpalīgskola – 2018.g.
• Tilžas internātpamatskola – 2019.g.
• Vīksnas pamatskola – 2022.g.
• Žīguru pamatskola – 2022.g.
• Viduču pamatskola – 2024.g.
• Žīguru PII “Lācītis” – 2018.g.

• Medņevas PII “Pasaciņa” – 2024.g.

Jo ātrāk atrod saimnieku, jo labāk

Juris Guntis Vjakse, nekustamo īpašumu vērtētājs: – Pēdējos gados pierobežā reorganizāciju piedzīvojušas daudzas skolas, kas līdzi nesušas arī ēku iztukšošanos. Pašvaldības ar skolu ēkām rīkojas dažādi, tostarp arī rīkojot izsoles par to pārdošanu. Skolu, kuras nonākušas izsolēs, bijis daudz, un ne tikai Latgalē. Jautājums ir, – kurā brīdī mēs tās vērtējam un kādā stāvoklī tās ir?

Kopumā, nosakot īpašuma tirgus vērtību (sākotnējo pārdošanas cenu), tiek vērtēti 10 - 20 kritēriji, no kuriem kā galvenos varu minēt reģionālo izvietojumu, fizisko stāvokli, ekonomiski pamatotas izmantošanas iespējas, inženierkomunikāciju esamību/neesamību un stāvokli, telpu plānojumu. Un te nav runa tikai par skolām, bet arī par tādām publiskajām ēkām kā pagastmājas un bērnudārzi. Šeit laikam vietā būtu populārais teiciens, ka tā ir lēmējvaras politiskā izšķiršanās, vai un kurā brīdī īpašums tiks atsavināts. Nācies vērtēt gan tikko slēgtas skolas, kad no slēgšanas brīža nav pagājis pat pusgads, gan arī tādas, kas slēgtas pirms 10-15 gadiem, faktiski graustus. Skaidrs, ka, raugoties no uzņēmēju viedokļa, viņi grib iegādāties nevis nosaukumu, bet īpašumu, ko varētu pielāgot saimnieciskai darbībai. Viņi apzinās, ka ēkās būs jāinvestē, un labi zina, kurās ir vai nav jēga to darīt.

Nešaubīgi, ka īpašumi Latgalē ir lētāki nekā, piemēram, Pierīgā, jo jāņem vērā reģionālās atšķirības, uzņēmējdarbības vides aktivitātes, attīstības indeksi, riska un citi faktori (tai skaitā ģeopolitiskais aspekts). Ir tirgus datu bāzes, kas pieejamas ne tikai vērtētājam, bet arī lielākajai daļai pašvaldību izpilddirektoriem, nekustamo īpašumu speciālistiem. Šajos datos apkopota visai plaša informācija, kuru izanalizējot un apstrādājot, var gūt izpratni par šo vai citu īpašumu – tā veiksmīgāko pielietojumu tagad un nākotnē. Cepuri nost tām pašvaldībām, kas izlemj par labu īpašumu atsavināšanai un tad to arī mērķtiecīgi realizē.

Ja runājam par Latgali, šādas funkcionalitātes īpašumu tirgus vērtības ir no pāris tūkstošiem eiro līdz pat 30-50 tūkstošiem. Manuprāt, alošanās un maldi no lēmēju puses ir uzskats, ka šīs ēkas ir kaut kas īpašs. Tā nav, jo vairumā gadījumu tās pēc atsavināšanas būtiski jāpārplāno, kas maksā laiku, naudu, investīcijas, attieksmi. Viens gan ir skaidrs – privātais vienmēr apsaimniekos saprātīgāk un lietderīgāk, nekā to dara publiskais apsaimniekotājs. Liela daļa pašvaldību saprot un nelolo nepamatotas cerības, ka izsolē nodotie īpašumi tiks atsavināti, ienesot pašvaldību budžetos simtiem tūkstošus eiro. Lai arī laiku atpakaļ īpašumi veiksmīgi darbojušies, realizējot kādu no pašvaldības funkcijām, tas nenozīmē, ka tie būs tikpat veiksmīgi izmantojami komercijā.

Ja nekustamais īpašums ilgāk par diviem gadiem stāv bez pielietojuma (ēkās nav apkures, ūdens cirkulācijas, nedarbojas kanalizācijas un ventilācijas sistēmas), tas sāk degradēties, kā rezultātā pievilcība tirgū un cena samazinās. Vērtējot šīs ēkas, mēs skatāmies uz to, cik apjomīgi finanšu līdzekļi potenciālajam ieguvējam būs jāiegulda, cik ilgā laika periodā tos iespējams atpelnīt. Un tie ir ļoti dažādi cipari. Gadu laikā gūta atziņa, – cik kompetenti un prasmīgi ir pašvaldību speciālisti, tik veiksmīgs risinājums tiek piedāvāts lēmējvarai. Manuprāt, arī lēmējiem biežāk vajadzētu runāt un konsultēties ar uzņēmējiem, ko gudri un tālredzīgi vadītāji arī dara. Biznesa pārstāvji zina, ko konkrētajā īpašumā varētu darīt, cik ēkās jāiegulda, cik ilgā periodā šie ieguldītie līdzekļi atpelnīsies.

No pašvaldību puses pārsvarā redzamas vienas un tās pašas kļūdas, visbiežākā no tām ir nepamatota laika vilcināšana un nespēja vienoties. Viens uzskata, ka tukšās ēkas jāpārdod, otrs, ka jānomā, cits stingri paliek pie tā, ka nevajag pārdot, utt. Līdz ar to pēc laika nākas redzēt īpašumus, kas stāv tukši, pamesti un neapsaimniekoti. Ir valstis, kurās darbojas tā sauktais viena eiro princips, kur īpašumus pārdod par vienu eiro, lai tikai tos kāds paņemtu. Mūsu Iepirkumu likums to neļauj, bet tāpēc jau ir lēmēji, speciālisti, eksperti, kuri var izstrādāt vairākus tehniski ekonomiski pamatotus variantus, ko ar šādiem īpašumiem varētu darīt. Ja paskatāmies demogrāfiju, populāciju, redzam, ka šādi tukšie īpašumi būs vēl un vēl. Protams, cits jautājums ir par to, vai skolu slēgšana ir pareizais risinājums, bet tā patiesi ir cita diskusija. Brīdī, kad tas jau nolemts un skola vai publiskā ēka paliek tukša, viens ir pilnīgi skaidrs – jo ātrāk tam tiks atrasts saimnieks, jo tam būs kaut kāda jēga.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/23910601655207930

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (21.03.2025.)

Politika, politika, tā man mūžam neapnika

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Jāatrod jauni veidi, kā sasniegt savu lasītāju

Laikā, kad īpaši aktuāla ir uzticamas informācijas, uzticamu informācijas avotu pieejamība iespējami plašākam iedzīvotāju lokam, nenovērtējama ir reģionālo mediju loma. Taču pēdējos gados sabiedrībā arvien skaļāk izskan satraukums par reģionālo mediju nākotni, jo lasītāju skaits rūk, reklāma kritiski samazinās, savukārt cilvēki aizvien vairāk patērē sociālos medijus. Kā klājas reģionu laikrakstiem un vai tiem ir nākotne, – to centīsimies noskaidrot sarunā ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošo pētnieci, pēcdoktoranti SANDRU SPRUDZĀNI.

Diezgan daudz esat analizējusi un pētījusi reģionālos laikrakstus un to saturu. Vietējā avīze šodien un pirms gadiem 20. Tās vispār ir iespējams salīdzināt?

– Ja runājam tieši par reģionālajiem medijiem, negribētu teikt, ka tie mainījušies, jo saturs, par ko raksta vietējie mediji, tāpat kā žurnālistikas tendences, nemainās. Vietējais medijs joprojām strādā vietējai kopienai, un tā ir tā atšķirība un specifika, kādēļ šiem laikrakstiem joprojām ir lasītāji. Kopienas iedzīvotāji tajā var izlasīt ne tikai par to, ko dara vai nedara vietējā vara, bet arī par pazīstamiem cilvēkiem, piemēram, kaimiņu vai priekšnieku. Pēc reģionālo mediju tirāžas datiem redzu, ka laikraksti piecu gadu periodā ir krietni zaudējuši savus lasītājus (ar atsevišķiem izņēmumiem). Savukārt, ja runājam par izmaiņām, viens ir tehniskais izpildījums, kad jau pirms daudziem, daudziem gadiem laikraksti pārgāja uz krāsainajām versijām un izveidoja savas mājaslapas, otra šobrīd aktuāla izmaiņa – veidi, kā uzrunāt digitālo lasītāju. Šobrīd daudzi reģionālie mediji sāk izmantot digitalizācijas projektu un tā dažādās iespējas, piemēram, uzlabo mājaslapu, piedāvā iespēju lasīt laikrakstu digitāli vai arī, piemēram, caur mobilajām aplikācijām. Taču jāatceras, ka šajā kontekstā svarīgi ir arī mediju lietošanas paradumi, kas ieviesuši jaunās tendences un savā ziņā medijam liek domāt par veidiem, kā uzrunāt mērķauditoriju un sasniegt savu lasītāju. Bet, protams, nevar apgalvot, ka, ieviešot digitālo saturu, viss labi aizies, nav iespējams apgalvot, ka laikrakstiem būs lielāka tirāža un vairāk lasītāju. Manuprāt, vislielākā ietekme ir laikraksta saturam un tā kvalitātei.

Vispirms Preiļu “Novadnieks”, tad laikraksts Dobelē, pagājušogad darbību beidza arī reģionālais laikraksts “Ludzas Zeme”. Vai šī tendence nerada satraukumu? Tie tādi atsevišķi gadījumi vai tomēr sākums lielākiem procesiem?

– Par reģionālās preses izmiršanu runā jau labu laiku, bet tomēr neuzskatu, ka atsevišķu laikrakstu darbības pārtraukšana ir zīme tam, ka visi reģionālie mediji aizies pa burbuli. Arī “Ludzas Zemes” gadījumā nebija tā, ka vainīgas tikai finansiālas problēmas. Ja laikrakstam ir savs lasītāju loks, saturs, ar ko spēj piesaistīt, tā nav reģionu parādība, ka viens pēc otra tie tiks slēgti. Vasarā Krāslavā notika Kultūras ministrijas rīkota diskusija ar mediju vadītāju un ekspertu piedalīšanos, kurā paudu domu, – ja medijs nesaņem finansējumu (runa par Mediju atbalsta fondu), iespējams, problēmas tomēr ir ar atbilstošas kvalitātes un satura nodrošināšanu. Varbūt tomēr netika īstenoti atbilstoši kritēriji vai bija pārkāpumi? Būtībā šie MAF projektu konkursi nepieprasa neko ārkārtēju – pilnveidoties, apgūt jaunas prasmes, meklēt citus veidus un pieejas, kā atainot konkrēto tematu. Un varbūt tematus, kas līdz šim nemaz nav skarti?! Mūsdienu lasītājs kļuvis nevis informētāks, bet prasīgāks, jo informācijas plūsma ir pietiekami plaša. Ja vietējais laikraksts atrod savu nišu un specifiku, kā uzrunāt lasītāju, tad viņš noteikti ir ieguvējs. Un atsevišķiem medijiem tas joprojām izdodas.

Pašlaik reģionālie mediji knapi savelk galus un izjūt profesionāļu trūkumu. Jaunieši, kuri absolvē augstskolas, labprātāk paliek galvaspilsētā, nevis dodas uz reģioniem. Kādēļ tā notiek?

– Jāsaka, ka kopumā mazinājusies studentu interese par žurnālistikas studijām ne tikai pie mums, jo savulaik Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā piedāvājām maģistra studiju programmu “Reģionālie mediji un komunikācija”, bet arī citās augstskolās Latvijā. Lejupslīde vērojama arī studentu interesē un vēlmē daudz apgūt, jo šīs studijas virziens pieprasa ļoti plašas un dziļas zināšanas – tā nav tikai rakstīšana vai tikai intervēšana. Ir arī informācijas atlase, apkopošana, izvērtēšana, kas ir ļoti darbietilpīgs un laikietilpīgs process. Tātad viens iemesls varētu būt šīs jomas sarežģītība vai tas, ka žurnālistika prasa daudz prasmju un zināšanu. Otrs – pēdējā laikā pamanāmā vēršanās pret žurnālistiem sabiedrībā, neuzticība, jo viņi tiek asociēti ar kādu, kas “nes informāciju”, kas cilvēkam šķiet nepieņemama. Sabiedrība kopumā neuzticas valdībai un arī medijiem. Kā trešo minēšu reģiona ekonomisko faktoru – atalgojumu, kas šajā nozarē noteikti nav augstākais. Un tā nav tikai Latgales reģiona problēma. Kā šo situāciju izmainīt? Viens no risinājumiem, ko savā ziņā parādīja arī kovida laiks, ir kļūt fleksiblākiem, piemēram, darba organizācijā un veidot sadarbību ar jaunajiem speciālistiem attālināti, ļaujot izmantot dažādas darba formas, ko daudzi praktizē joprojām.

Runājot par reģioniem, noteikti nevaram nepieminēt tā sauktos laikrakstu izstrādājumus – pašvaldību izdotās avīzes, kuru ražošana un izplatīšana arī ir negodīgas konkurences pamatā. Jūs saskatāt draudus no šiem laikrakstu izstrādājumiem?

– Jā, diemžēl joprojām tā ir problēma, jo nereti sabiedrība neatšķir, kas ir neatkarīgs laikraksts, kura saturu rada žurnālists, un kas – bezmaksas pašvaldības izdevums, kura saturu visbiežāk rada sabiedrisko attiecību speciālisti. Sabiedrībā kopumā nav izpratnes par šīm atšķirīgajām jomām. Šķiet, par to jau tik daudz tiek runāts, bet vienalga ir situācijas, kurās parādās nezināšana vai medijpratības trūkums par šīm sabiedrības tendencēm. Protams, ir saprotams – ja cilvēkam tiek piedāvāts kāds produkts, viņš izvēlēsies to, kas ir bez maksas. Ļoti labi, ka ir kaut kāda kritiski domājošākā sabiedrības daļa, kas spēj atšķirt un saskata, kur ir žurnālistikas ieguldījums un kur tā nav, spēj identificēt arī slēpto reklāmu. Šobrīd gan pašvaldību izdevumiem ieviesti nedaudz stingrāki noteikumi, bet jebkurā gadījumā ir daudz cilvēku, kurus apmierina šī savā ziņā niecīgā reklāmas daļa, un viņi uzskata, ka no pašvaldības laikraksta saņēmuši visu pietiekamo informāciju. Bet šie cilvēki sev nav uzdevuši jautājumu, – kā šajā izdevumā nav? Vai rakstos ietverta viedokļu daudzveidība? Protams, nav. Vidusmēra lasītājs neuzdod jautājumus, – viņš izlasa un viņam šķiet, ka ar to pietiek – tā bija informācija, kas bija jāsaņem. Veicot pētījumus, reģionu mediju redaktori pašvaldību laikrakstus joprojām atzīst par problēmu, un ne tikai Latgalē, bet arī citviet reģionos. Ar tiem joprojām jākonkurē, un pie tam vēl ar augstajām tirāžām, kas pašvaldību laikrakstiem nereti ir 2-3 reizes lielāka. Un tad rodas jautājums, – cik tas taisnīgi, ka vietējam medijam jādomā, kā izdzīvot, pašam jāsameklē reklāmdevēji, īpaši ņemot vērā, ka šobrīd vērojams totāls reklāmas kritums, jādomā, kā nodrošināt žurnālistu apmaksu un radīt kvalitatīvu saturu. Tai pat laikā pašvaldību laikrakstos par diezgan augstām summām tiek radīts saturs, kura pamatā nav ne žurnālistikas procesu izpētes, ne viedokļu daudzveidības. Tādēļ joprojām gan žurnālisti, gan reģionālo mediju redaktori norāda uz šo negodīgo konkurenci.

Pieminējāt, ka cilvēki joprojām nespēj atšķirt neatkarīgu laikrakstu no pašvaldības izdevuma. Bet kā parastam lasītājam mūsdienās, kad informācija pieejama visos iespējamajos portālos, izšķirt un saprast, kas ir patiesība un kas – meli?

– Ja runājam par drukātajiem medijiem, dezinformācija nav tik izteikta, lielākā ļaunuma sakne ir sociālie mediji. Īpaši aktuāli tas ir šobrīd saistībā ar ģeopolitiskajiem notikumiem, hibrīdkarš jau notiek sociālajos medijos, kur tiek ietekmēti vai uzpirkti cilvēki. Esmu uzsākusi pētījumu (“Mediju lietošanas ietekme uz robežas iedzīvotāju drošības sajūtu: riska uztveres analīze”) par to, kā mediji ietekmē cilvēku drošības sajūtu, un intervijās uzdodu jautājumus, kā sabiedrība jūtas. Jāteic, ka vietējie vai nacionālie mediji nav lielākais drauds, kas liek justies nedroši. Lielākās bažas vai apdraudējumu sabiedrība sajūt no sociālajiem medijiem. Bet kopumā, runājot par šo tematu, sabiedrība saka, ka jau ir nogurusi, līdzīgi kā kovida laikā. Mēs bijām noguruši no ziņām par kovidu, bet tagad cilvēki noguruši no ziņām par karu. Savā ziņā redzama vienaldzība, kas attiecīgi var radīt arī nevēlēšanos patērēt kvalitatīvu saturu.

Šķiet, ka par dezinformāciju jau runāts pietiekami…

– It kā jā, taču uzskatu, ka tā joprojām ir nopietna problēma, un šo nopietnumu rada nezināšana vai neizpratne par mediju vidi. Minēšu piemēru. Ar studentiem runājām par mediju iedalījumu – komerciālajiem vai sabiedriskajiem. Un jāsecina, ka daļai studentu nav izpratnes vai zināšanu par to, kas ir sabiedriskais un kas – komerciālais medijs. Ja tas ir komerciālais medijs, skaidrs, ka viņam ir pavisam citi mērķi. Protams, ja tas ievēros ētikas kodeksu, saturs būs atbilstošs, bet ir arī mediji, kas darbojas kaut kā interesēs un ietekmē. Ja skatītājs vai lasītājs zina, ka tas ir sabiedriskais medijs, kur nav kaut kādas reklāmdevēju vai citas ietekmes, ja cilvēks saprot to atšķirību, tad viņam arī vieglāk orientēties. Kur mēs šobrīd visbiežāk saņemam informāciju? Sociālajos medijos. Un dažkārt patērētājam nav svarīgs konkrēts medija zīmols, bet pietiek ar to, ka tas izlasīts portālā “Facebook”. It kā tik daudz par to runājam, tik daudz medijpratības aktivitāšu, izglītojošu semināru bijuši, bet vienalga pie šī jautājuma jāatgriežas. Pirms informācijas patērēšanas mēs varbūt pat atceramies, ka, iespējams, tur varētu būt kaut kāda dezinformācija, bet emocionālais fons un psiholoģija ietekmē cilvēku pavisam citādāk. Šobrīd tik bieži pieminam vārdu savienojumu ‘kritiskā domāšana’, tas joprojām ir būtiski. Medijpratībā iesaka uzdot papildu jautājumus, bet, protams, ikdienas skrējienā ne vienmēr tam ir vēlēšanās un laiks. Un vēl jau dominē emocijas. Tādēļ ir ļoti labi, ka atsevišķos medijos lasāmi raksti par dezinformāciju vai dalīšanās ar apkrāpšanas piemēriem. Lai kā šķiet, ka par dezinformāciju runāts pietiekami daudz, pieredze liecina, ka jārunā vēl un vēl. Medijs nevar izglābt visu pasauli, bet kaut vienu vai divus lasītājus, kuri tam pievērsīs uzmanību, var. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šobrīd kara kontekstā šis temats joprojām ir aktuāls un nekur nav pazudis.

Lai stiprinātu vietējo mediju pastāvēšanu, Sabiedrības integrācijas fonds izveidojis Mediju atbalsta programmu, pateicoties kurai ir iespēja saņemt papildus finansējumu. Bet mediju pamatuzdevums taču nav dzīvot uz programmu naudām, bet radīt sabiedrībai nozīmīgu saturu un informāciju.

– Nesen biju pieredzes apmaiņas braucienā uz Tartu universitāti un ar profesori tieši runājām par Mediju atbalsta programmu, kāda ir pie mums Latvijā. Profesore pastāstīja, ka šāda iecere tika apspriesta arī Igaunijā, bet igauņu mediji uzreiz pateica, ka neņems naudu no valsts, paredzot, ka, iespējams, varētu būt kaut kāda ietekme. Jā, šāds atbalsts varētu radīt bažas par kaut kādu ietekmi, bet pieredze rāda, ka Latvijā noteiktie kritēriji atbalsta saņemšanai ir korekti, precīzi un atbilstoši. Medijs var atrast sev piemērotāko nišu vai tematu, kurā startēt un parādīt sevi. Bet no biznesa viedokļa, protams, tas īsti pareizi nav, jo medijam savā ziņā tas ir papildu ienākums. Tai pat laikā no reģionālajiem medijiem dzirdam, ka bez papildu finansējuma tie nespēs pastāvēt, un tas kaut kādā veidā grauj žurnālistikas kvalitāti. Arī sabiedrība, iespējams, novēršas, mazāk uzticas, zinot, ka pie raksta ievietots logo, kas nozīmē, ka saturs apmaksāts. Šeit ir divas puses – medijiem tas ir atbalsts, bet žurnālistikas jomai kopumā rada bažas par neatkarību un satura kvalitāti. Ļoti svarīgi ir, kā pēc tam tas viss tiek monitorēts.

Reģionālo laikrakstu slēgšana rada pamatotu satraukumu par “ziņu tuksneša” veidošanos ne vien pašu satura veidotāju vidū, bet arī valsts mērogā. Kā, Jūsuprāt, valsts atbildīgās amatpersonas raugās uz mediju nākotni Latgalē? Vai jūtams satraukums valstiskā mērogā?

– Tieši šī iemesla dēļ, lai nerastos informācijas trūkums, tika izveidots valsts atbalsts. Tas ir viens no risinājumiem, kā izvairīties no informācijas tuksnešiem. Līdz šim reģionālie mediji mēģinājuši izdzīvot par reklāmdevēju naudu, kas līdz kovida laikam salīdzinoši labi veicās. Vispār Latgalē un Kurzemē ir salīdzinoši daudz vietējo reģionālo mediju, – paskatieties, cik daudz radiostaciju, laikrakstu ir Rēzeknē un Daugavpilī, arī, starp citu, žurnāls un ziņu tīmekļa vietnes. Patiesībā mediji kā resurss mums ir, tikai jautājums, kā tos noturēt. Šajā brīdī es negribētu visu novelt uz valdību, jo žurnālistika tomēr paredz, ka tā ir neatkarīga, objektīva un neitrāla. Paļauties tikai uz valdības atbalstu žurnālistikā es tiešām negribētu, tas nav pareizi.

Vai paši mediji ir gatavi mainīties?

– Kad sākās digitalizācija, sākums bija skeptisks un viedokļi dažādi – kāds mediju pārstāvis bija gatavs uzreiz iet un darīt, citam nezināšanas dēļ bija bail, ka, pārejot uz to, iespējams, nāksies zaudēt savu lasītāju. Tagad lielākā daļa Latgales mediju iesaistījusies digitalizācijas projektā. Jā, iespējams, joprojām pastāv bažas zaudēt savu drukāto lasītāju, bet tikpat labi tā ir iespēja iegūt arī jaunus, citus lasītājus.

Bet te ir jautājums, vai mūsu lasītāji gatavi maksāt par saturu?

– Protams, šobrīd – nē, jo visiem patīk, ka kaut ko iedod par velti. Bet, runājot par digitalizāciju, liela ietekme mediju darbībā (īpaši drukāto) bija “Latvijas Pastam”, jo tas pārtrauca piegādāt laikrakstus sestdien, tad vairs nepiegādāja pirmdien, slēdza pasta nodaļas, līdz ar to arī palika mazāk cilvēku, kas avīzi piegādā. Šajā kontekstā mobilās vai digitālās versijas tiek plānots piedāvāt kā rīku, lai, piemēram, lasītājam nav jāgaida pēcpusdiena, kad atnes laikrakstu. Tā vietā jau pie rīta kafijas var izlasīt digitālo versiju. Nesen intervēju mediju pārstāvi, kura stāstīja, ka ar digitālo versiju sākumā bija bažas zaudēt savu ierasto lasītāju, bet tajā pašā laikā joprojām ir cilvēki, kuri vēlas sajust piederību savai kopienai, līdz ar to būs gatavi maksāt. Un šajā gadījumā vietējās avīzes spēks ir saturs. Mūsu mediju patērēšanas paradumi noteikti ir mainījušies. Manuprāt, pilnveidojot saturu un arī tematu loku, tas pavērstu uzmanību arī uz citiem lasītājiem, jo mediju teorijā tiek runāts par dažādiem mediju patērēšanas modeļiem, kad noteiktā situācijā mēdz būt nepieciešamība un apstākļi patērēt konkrētu vai citu mediju. Piemēram, lidmašīnā varbūt labāk lasīsim drukāto presi, savukārt mājās sēdēsim un šķirstīsim laikrakstu viedtālrunī.

Mediji izmanto visas iespējas, kas pieejamas, vai slīgst rutīnā?

– Man šķiet, ka šobrīd tiem klājas diezgan smagi arī ģeopolitiskās situācijas dēļ, taču nenoliegšu, ka savā ziņā vietējie mediji kļuvuši drosmīgāki un spiesti domāt jaunas idejas. Iespējams, pāreja uz digitālo versiju mainīs arī reklāmdevēju lomu un viņiem būs lielākas iespējas caur to uzrunāt vēl citu lasītāju. Drukātajās versijās digitalizācijas process ir sarežģīts. Paies ilgs laiks, kamēr gan paši mediju izdevēji, gan lasītāji ar to apradīs. Mēs neesam pieraduši maksāt par žurnālistikas saturu, bet neviens nenovērtē darbu, kas tiek ieguldīts. Turklāt vietējie mediji nevar atļauties cilvēku, kurš būtu eksperts tikai izglītībā, kultūrā, ekonomikā vai medicīnā. Reģiona žurnālists ir universālais kareivis. Sabiedrība nenovērtē un nespēj iedomāties, ko nozīmē uzrakstīt vienu rakstu, atlasīt informāciju, izdomāt attiecīgu virsrakstu, kaut arī no malas tas šķiet tik vienkārši. Tāpēc jau interese par žurnālistiku ir maza. Kad studentiem jautāju, kurš varētu būt žurnālists, jāsecina, ka lielas vēlmes nav.

Jūs ticat, ka drukātajiem medijiem, tostarp reģionālajiem, ir nākotne?

– Es tam ticu, jo, pirmkārt, varam strādāt ar saturu. Tas ir pirmais atslēgas vārds. Lasot pētījumus, kā notiek citviet pasaulē un īpaši tur, kur ienāk maksas saturs, pastāv uzskats, – ja tas būs kvalitatīvs, cilvēki maksās. Jā, sabiedrība pieradusi saņemt informāciju par brīvu, bet tomēr noteicošais ir kvalitāte. Tādēļ pieļauju, ka šobrīd, kad ienāk digitalizācija, būs izmaiņas, kamēr cilvēki pārorientēsies uz šo jauno produktu un to pieņems. Sagaidāms pārejas laiks, kas prasīs jaunus paradumus, paņēmienus, arī izmaksas. Bet tā kā šobrīd arī citās jomās daudzas lietas notiek digitāli, domāju, ka ar laiku reģiona medijiem būs pavisam jauni, citi – novatori – virzieni. Priecē, ka šobrīd vietējie mediji sāk vairāk strādāt ar savu auditoriju, izmantojot sociālos medijus un sociālos tīklus. Tas savā ziņā devis atsevišķus plusus – ir tūlītēja atgriezeniskā saikne, iespēja saprast, kurš raksts uzrunājis vairāk, kurš – nē. Mediji pilnveidojas un domā, kā uzrunāt savu lasītāju, tāpēc nebūšu tik pesimistiska. Protams, varbūt nevaram cerēt uz lielu auditorijas vai tirāžas pēkšņu kāpumu, bet pamazām piedāvājums, kas tiek dots auditorijai, parāda, vai šī atsaucība ir, – tas ir konkrēti kāda žurnālista vai redaktora panākums, pienesums, ar kādiem paņēmieniem tiek piesaistīts lasītājs vai arī izmantoti kādi īpaši žurnālistikas paņēmieni. Tādēļ es negribētu teikt, ka viss ir slikti. Pozitīvi, ka ir dažāda veida atbalsti – Mediju atbalsta fonda, Latgales reģiona medijiem pagājušogad – arī Aizsardzības ministrijas, vēl ir atsevišķas programmas, ar kuru starpniecību var pabalstīt. Bet šajā gadījumā atslēgas vārds ir tieši ‘pabalstīt’, nevis atbalstīt, jo medijam tas noteikti nevar palikt kā primārais mērķis, ar kura palīdzību eksistēt.

Reģionālajiem medijiem ir nākotne. Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas vadošā pētniece Sandra Sprudzāne ir pārliecināta, ka drukātie mediji reģionos pastāvēs, tikai tiem būs jāmeklē jauni, novatori virzieni.

 Prese Latgalē ir tikpat svarīga kā dienišķā maize

EGITA TERĒZE JONĀNE, “Vietējās Latgales Avīzes” žurnāliste, Latvijas reģionālo mediju asociācijas valdes locekle:

– Šis pavasaris reģionālajiem medijiem ir cerīgs, jo tie daudzmaz noturējuši savu vietējo, lokālo lasītāju 2025.gada parakstīšanās kampaņā, turklāt laikrakstu abonēšana notiek joprojām. Radio un TV klausītāju un skatītāju skaits reģionos mainās mazāk jūtami. Vārdu sakot, visi reģionālie mediji strādā atrotītām piedurknēm, lai arī reklāmas tirgus nav priecējošs. Tūlīt darba kļūs vēl vairāk, jo startēs Mediju atbalsta fonda projekti. Turklāt tagad rakstām arī digitālos un Valsts kultūrkapitāla fonda projektus, un padomā ir vēl citi. Piemēram, vienu programmu Eiropas Savienības atbalsta ietvarā Latvijas reģionālo mediju asociācija vēlas apgūt jau šogad. Strādājam, un darbs apliecina to, ka reģionālie mediji joprojām ir uzticīgi savam lasītājam, klausītājam un skatītājam, lai gan izaicinājumu (tostarp digitālo platformu apgūšana un ieviešana) ir daudz.

Manuprāt, lielākā reģionālo mediju problēma pastāv valstiskā līmenī. Joprojām mediju nozare likumdošanā nav sakārtota pietiekami strikti, jo uz valsts atbalstu, kas paredzēts reģionālajiem medijiem kā demokrātijas līdzsvarotājiem ārpus Rīgas, tēmē ne tikai valsts uzņēmumi (piemēram, TET), bet arī ārvalstu kompānijas (sevišķi portāli un radio). Un lai gan katru gadu diskusijās par medijpolitiku un mediju finansējumu piedalās Latvijas reģionālo mediju asociācijas pārstāvji, diemžēl asociācijas priekšlikumi tiek ignorēti par labu mistiskiem digitāliem centriem, producentu grupām, kas, vinnējot konkursos, meklē žurnālistus kā ar uguni. Sadalot atbalsta finansējumu, amatpersonas (un tas ir mans personīgais novērojums, jo padziļināts pētījums nav bijis) respektē elektronisko mediju vajadzības (digitālo finansējumu, kas iezīmēts arī reģionālajiem medijiem un ir pieejams no 2021.gada, saņēmuši tikai elektroniskie mediji, reģionālie laikraksti šo atbalstu saņems tikai šogad).

Tikpat liels izaicinājums ir jaunu žurnālistu piesaiste reģioniem un darba samaksa, kas reģionālajos medijos pat netuvojas vidējai darba algai 1685 eiro mēnesī (2024. gada statistikas dati). Šeit būtu jārod sadarbība ar reģionālajām augstskolām par studentu piesaisti un apmācību mediju jomā. Tāpat tā varētu būt mediju iepazīšanas viena gada profesionālās izglītības programma kādā no arodskolām reģionos, valsts stipendijas studentiem, ja viņi dosies strādāt uz reģioniem, utt. Lai palielinātu algas, jāraksta vairāk projektu, lai arī tas prasa papildus cilvēku, finanšu un laika resursus. Bet bez projektiem ar valsts ierēdņu attieksmi “dosim lauvas tiesu tiem, kuriem lielāka auditorija un labāki reitingi”, ir apdraudēta ne tikai reģionālā prese, bet arī demokrātija, valoda un citas latviskās un valstiskās vērtības reģionos. Preses pastāvēšana – tas ir arī valsts drošības jautājums. Šis drauds sevišķi novēršams Austrumu pierobežā, jo agresorkaimiņš Krievija nesnauž, izraisot informatīvos un kiberkarus.

Lai izdzīvotu, reģionālie mediji katru gadu iesniedz projektus Mediju atbalsta fondam, Valsts kultūrkapitāla fondam, dažādām ministrijām un saņem finansējumu, kas diemžēl katru gadu samazinās vai paliek iepriekšējā līmenī, lai gan visas izmaksas augušas... Tāpat Latvijas reģionālo mediju asociācija jau otro gadu diskutē ar politiķiem par institucionālo atbalstu reģionālajiem medijiem, kāds ir daudzās Eiropas Savienības valstīs. Bez šī atbalsta grūti nolīdzsvarot mediju nozari reģionos, piemēram, lai sasniegtu valsts vidējo darba samaksu darbiniekiem. Atkārtošos, – valstij uz reģionālo presi jālūkojas kā uz demokrātijas, valodas, latviskuma sargu, tāpēc valsts amatpersonas nedrīkst apzināti un neapzināti veicināt informatīvo tuksnešu rašanos reģionos.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts arī par reģionālo mediju nākotni. Mans redzējums ir, ka Latgalē drukātā prese pastāvēs vēl ilgi, tāpēc ka laukos sabiedrība nav tik ļoti digitalizēta, kā to vēlas valdība, turklāt daudzviet nav kvalitatīva interneta. Savukārt jaunā paaudze ar digitalizāciju ir platu soli priekšā, tādēļ, paralēli attīstot portālus, presei jārada saturs, kas aktuāls jauniešiem. Viņi jāiesaista šī satura veidošanā. Vēl jāievieš maksas pakalpojumi pašvaldībām, lai pazustu pašvaldību informatīvie izdevumi, kas iznāk par nodokļu maksātāju naudu un kropļo gan preses tirgu, gan sabiedrības domāšanu (ja visa informācija pasniegta “ar saldo zemeņu mērci”, tad sāk pazust kritiskā domāšana). Notiek sarunas arī par sabiedrisko pasūtījumu no ministrijām reģionālajā presē. Latvijas reģionālo mediju asociācija un es kā žurnāliste ar 30 gadu darba stāžu iestājos un iestāšos par reģionālo presi. Tā Latgalē ir tikpat svarīga kā lūgšana, kā dienišķā maize. Aicinu politiķus atcerēties, ka viņi paši ir reģionu loloti, aicinu rūpēties par reģionu plauksmi, aicinu sakārtot likumdošanu tā, lai reģionos mediju nozare varētu pastāvēt un nodrošināt informatīvo, valodas, latvietības un demokrātijas drošību.

• “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
• Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
• https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1305175507427817

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (07.03.2025.)

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Sauc, cik gribi – atbalss vien skan

Daudzas slēgtās skolas piedzīvojušas veiksmes stāstus – transformējušās un atguvušas dzīvību, kļūstot par sabiedriskajiem centriem vai alternatīvām izglītības iestādēm. Tomēr ne visur. Latvijā joprojām ir pietiekami daudz slēgto skolu, kurām nav izdevies atrast pielietojumu. Viena no tām ir Baltinavas Kristīgā speciālā internātpamatskola, kuras ēka kopš slēgšanas 2018.gadā iekonservēta un gaida labākus laikus.

Sākumā. 1961.gadā uzceltajā internātskolas ēkas 1.stāvā bija izvietota ēdnīca, darbnīcas, noliktavas, pionieru istaba, direktora un ārsta kabineti, izolators un dušas. 2.stāvā – klašu telpas, fizkultūras zāle, kinozāle, metodiskais kabinets, mājturības kabinets, skolotāju istaba. 3.stāvā atradās guļamtelpas. Pie skolas bija palīgsaimniecība ar 18,7 ha zemes. Skolas pagalmā bija izvietotas vairākas saimniecības ēkas, pagrabi un veļas mazgātava.

Tagad. Lai gan slēgtās skolas ēku un tās apkārtni pašvaldība cenšas uzturēt labā kārtībā, laika zobs pamazām dara savu.

Fakti

• 1959./1960.mācību gadā Baltinavas vidusskolas ēkā darbu uzsāka arī Baltinavas internātskola: internātskola izmantoja 3.stāvu, bet vidusskola – 2.stāvu. Divus mācību gadus abām skolām bija viens direktors – Vladislavs Dekters.
• 1961.gadā internātskola pārcēlās uz jaunuzcelto skolas ēku.
• 1969./1970.mācību gadā Baltinavas internātskola pārdēvēta par Baltinavas internātpalīgskolu.
• Pirmajā (1969./1970.) mācību gadā Baltinavas internātpalīgskolā mācījās 100 skolēni un bija piecas klases. Jau nākamajā mācību gadā skolēnu skaits pieauga līdz 120. Te mācījās galvenokārt Balvu rajona bērni, bet bija skolēni arī no citiem rajoniem.
• 1973.gadā notika pirmais Baltinavas internātpalīgskolas 8.klases izlaidums.
• Internātpalīgskolas, vēlāk Kristīgās speciālās internātpamatskolas, direktori: Jānis Laupacis (1969.–1973.), Vincents Treikalis (1974.–1976.), Veneranda Andžāne (1976.–2007.), Inta Vilkaste (2007.–2018).
• Ar Baltinavas novada domes lēmumu skolu slēdza 2018. gadā. Tās ēka netiek izmantota, izņemot vienu no palīgēkām, kur izvietota Baltinavas vidusskolas dizaina un tehnoloģiju mācību stundu darbnīca.

Skola ir viens no ķēdes posmiem

Balvu novada Baltinavas apvienības pārvaldes vadītāja, agrākā Baltinavas novada domes priekšsēdētāja SARMĪTE TABORE bija viena no deputātiem, kuri balsoja par Baltinavas Kristīgās speciālās internātpamatskolas slēgšanu. Viņa neslēpj, ka tas bija ļoti grūts, bet neizbēgams lēmums, jo turpināt uzturēt mācību iestādi ar 19 skolēniem būtu novada finansiāla pašnāvība.

Cik ilgi brieda lēmums slēgt Baltinavas Kristīgo speciālo internātpamatskolu?

– Viss sākās, pateicoties valsts lēmumam vispārizglītojošajās skolās atļaut īstenot speciālās izglītības programmas. Šīs skolas sāka to izmantot, lai, pateicoties speciālo programmu audzēkņiem, palielinātu skolēnu skaitu un līdz ar to – savu skolu finansējumu. Tādējādi mūsu internātpamatskolas audzēkņi aizplūda uz vispārizglītojošajām skolām. Speciālajā skolā skolēnu skaits samazinājās, un tas bija izšķirošais faktors lēmumam par tās slēgšanu, neskatoties uz augsto izglītības kvalitātes līmeni. Kristīgajā internātpamatskolā bija akreditētas vairākas speciālās izglītības programmas ar profesionālu ievirzi. Skolā gatavoja pavārus, galdniekus, šuvējas. Pabeidzot šo mācību iestādi, bērni bija ieguvuši profesiju. Samazinoties audzēkņu skaitam un līdz ar to arī valsts finansējumam, starpība bija jāsedz pašvaldībai. Taču Baltinavas novads to nevarēja atļauties. Ja vēl 2017.gadā internātpamatskolā mācījās 25 audzēkņi, tad 2018.gadā bija palikuši tikai 19 skolēni, kurus mācīja 25 pedagogi, kā arī strādāja 14 tehniskie darbinieki. Šis skaits bija nesamērīgs. Protams, valsts bija pasteigusies ar saviem lēmumiem, jo Latvija vēl nebija gatava integrēt šādus bērnus vispārizglītojošās skolās. Taču arī novadam finansēt skolu nebija pa spēkam. Pārcilājot tā laika dokumentus, paskatījos, ka, lai segtu starpību, ko valsts nepiemaksā, kā arī segtu visas pārējās skolas vajadzības, no brīža, kad pieņēmām lēmumu 2018.gadā, līdz 2019.gada 1.janvārim vien vajadzēja no pašvaldības budžeta iztērēt 36 900 eiro. Savukārt 2019.gadā, lai finansētu pilnu gadu, provizoriskie dati liecināja, ka no mūsu novada budžeta būs jāatvēl 70 000 eiro. Tie bija 4,4% no toreizējā Baltinavas novada pamatbudžeta, kas bija aptuveni 1,6 miljoni. Tas ir liels procents. Lai arī cik ciniski tas izklausās, – lai uzturētu šo skolu, mums būtu jāslēdz citas iestādes, piemēram, kultūras nams. Tāpēc 2018. gada februārī deputātiem nācās pieņemt grūto lēmumu, ka nākamajā septembrī skola savas durvis vairs nevērs. Diemžēl dažreiz jāizvēlas smagi risinājumi. Tas, ka valsts mums regulāri ieliek sprunguļus riteņos, atbildību noņemot no sevis un pārliekot uz pašvaldības pleciem, arī ir fakts. Ja nebūtu nolēmuši slēgt skolu, iespējams, jau tad būtu nonākuši situācijā, kādā Balvu novads nonāca 2024.gadā.

Vai kāds no toreizējiem Baltinavas novada domes deputātiem balsoja pret skolas slēgšanu?

– Tolaik bijām deviņi deputāti. Septiņi nobalsoja ‘par’, atturējās tikai deputātes Inta Vilkaste un Janīna Keiša, kuras bija saistītas ar šo mācību iestādi.

Cik svarīga baltinaviešiem bija šī skola?

– Internātskolā mācījās tikai divi Baltinavas bērni, pārējie nāca no visas Latvijas. Taču pagasta iedzīvotājiem bija svarīgas darbavietas. Līdz pat šai dienai esmu pārliecināta, ka valstiska līmeņa risinājums būtu saglabāt vismaz divas šādas speciālās skolas katrā reģionā.

Kurp devās slēgtās internātpamatskolas audzēkņi?

– Daži turpināja mācīties Tilžas internātpamatskolā, kas tolaik vēl nebija slēgta, daži devās uz Adamovas internātpamatskolu. Izklīda pa citām skolām – gan speciālajām, gan vispārizglītojošām. Uzskatu, ka speciālo programmu bērni, kurus integrēja vispārizglītojošajās skolās, palika zaudētājos. Tagad viņi tikai nosēž tos gadus, neiegūstot profesiju, un dzīvē dodas pilnīgi nesagatavoti. Turpretim mūsu internātpamatskolā bija ļoti spēcīga materiālā bāze, kas ļāva apgūt vairākas profesijas. Bija iegādātas profesionālas virtuves iekārtas, šujmašīnas, overloki, darba galdi utt.

Kā tika izmantota uzkrātā materiālā bāze pēc internātpamatskolas slēgšanas?

– Aptuveni pusi paņēma citas Baltinavas novada iestādes – vidusskola, mūzikas un mākslas skola, muzejs u.c. Pērējai mantai rīkojām izsoli, pārdevām Baltinavas iedzīvotājiem.

Kā izvērtās bijušo internātpamatskolas skolotāju un darbinieku liktenis?

– Skolotāji darbu atrada citās mācību iestādēs – Baltinavas vidusskolā, Tilžas internātpamatskolā, Tilžas pamatskolā. Kāds devās pensijā. Daži strādā Balvos vai Litenē. Skolotājiem atrast darbu bija vieglāk nekā tehniskajiem darbiniekiem, kuri pārsvarā bija vietējie baltinavieši. Viņiem pārkvalificēties un sameklēt tāda līmeņa darbu Baltinavā bija gandrīz neiespējami. Te nav ne Pierīga, ne Rīga, kur, zaudējot darbu vienā vietā, rīt to var dabūt otrā vai trešā vietā.

Ko vēl Baltinavas pagasts zaudēja, likvidējot skolu?

– Zaudējām nodokļus. Bijušie darbinieki pārcēlās uz dzīvi citur un izdeklarējās, līdz ar to Baltinavas budžetā vairs neienāca šo cilvēku maksātie nodokļi. Tie, kuri zaudēja darbu skolā, vairs nesaņēma algas, un to sajuta arī vietējie uzņēmēji, jo cilvēki mazāk pirka viņu preces. Tas viss ir ļoti saistīts un smagi ietekmēja vietējo kopienu. Katras iestādes vai citas struktūrvienības, piemēram, pasta slēgšana, nozīmē milzīgu zaudējumu, jo tas ir vienas ķēdes posms, kas uzreiz ietekmē katru nākamo.

Kāpēc nav izdevies atrast nevienu uzņēmēju vai iestādi, kas vēlētos pārņemt bijušās internātpamatskolas telpas?

– Diemžēl neizdevās vienoties ar Latvijas Sarkanā Krusta organizāciju, uz ko ļoti cerējām. Pie mums bija atbraukuši šīs organizācijas pārstāvji. Izstaigājām skolas telpas, runājām, bijām sagatavojuši tāmes, plānojumu. Taču beigās Sarkanais Krusts bija ar mieru pārņemt Baltinavas internātpamatskolas ēku ar nosacījumu, ka arī Balvu, Viļakas un Rugāju novadu sociālo pakalpojumu centri tiek nodoti Sarkanā Krusta rīcībā. Tas nozīmē, ka viņi pārņemtu pansionātu “Balvi”, kā arī sociālos aprūpes namus Viļakā, Rekovā un Rugājos. Tad Sarkanais Krusts visos četros novados izveidotu vienotu sociālās aprūpes iestādi ar vienu administrāciju un dalītu funkcionālu pakalpojumu grozu. Tolaik pārējie novadi atteicās no šī piedāvājuma, bet pārņemt tikai Baltinavas internātpamatskolas ēku Sarkanais Krusts nebija ieinteresēts. Viņi nevēlējās konkurēt ar blakus novadu aprūpes iestādēm. Parēķinājām izmaksas un sanāca, ka pansionātā “Balvi” tolaik viena vieta izmaksāja 480 eiro, bet Sarkanais Krusts to pašu pakalpojumu piedāvāja par nedaudz vairāk kā 600 eiro. Tādējādi Balvu novada pašvaldībai, nododot pansionātu Sarkanajam Krustam, nāktos no sava budžeta piemaksāt krietni lielāku summu. Līdz ar to šī iecere neīstenojās. Piedāvājām bijušās skolas ēkas arī uzņēmējiem, bet viņiem tas nebija saistoši ēkas plānojuma dēļ. Skola nav piemērota ražošanai, drīzāk kādam pansionātam vai ofisam.

Kas ar ēku notiek šobrīd?

– To iekonservējām, jo apkurināt un uzturēt būtu pārāk dārgi. Taču teritoriju kopjam. Vasaras sezonā to izpļaujam. Pavasaros izstaigājam ēku, atveram logus un izvēdinām telpas. Cenšamies to kaut kādā veidā saglabāt. Izdemolēts nekas nav. Taču laika zobs pamazām dara savu.

Vai ir vēl cerība nākotnē tomēr atrast šai ēkai pielietojumu?

– Būšu reāla. Cerību praktiski nav. Latvijā slēgtas 400 skolas. Tas nozīmē, ka daudzas no šīm telpām netiek izmantotas, stāv tukšas. Dažās ēkās ienākusi Zemessardze vai migrācijas pārvalde. Arī mūsu skolu apskatīja migrācijas pārvalde, bet izvietot migrantus tik tuvu vidusskolai negribējām.

Šobrīd arī Baltinavas vidusskolai draud reformēšana par pamatskolu. Kā tas ietekmētu pagasta iedzīvotājus?

– Kā jau minēju, katrs samazinājums ietekmē visu sabiedrību, katru ķēdes posmu. Ja likvidēs vidusskolas posmu, tehniskie darbinieki paliks, bet skolotāju skaits samazināsies. Ja uz vietas nav vidusskolas, pastāv risks, ka projām aizies arī ģimenes.

Lēmums slēgt skolu bija neizbēgams. Bijusī Baltinavas novada domes priekšsēdētāja pārliecināta, ka internātpamatskolas slēgšana, samazinoties skolēnu skaitam, bija nepieciešama rīcība, jo novads nevarēja atļauties to uzturēt. Taču pamatakmeni šādam lēmumam ielika valsts, atļaujot speciālo izglītības programmu audzēkņus integrēt vispārizglītojošajās skolās.

Vissmagākais brīdis – kad deputāti pacēla rokas

Baltinavas Kristīgās speciālās internātpamatskolas pēdējā direktore INTA VILKASTE skolu vadīja no 2008.gada līdz tās slēgšanai 2018.gadā. Kā internāta audzinātāja uzsākusi darbu vēl studiju laikā 1988.gadā, viņa šai skolai veltījusi 30 ražīga darba gadus, cerot, ka tā būs vienīgā darbavieta. Lai gan dzīve koriģēja Intas plānus, tagad ilggadēja Baltinavas Kristīgās internātpamatskolas direktore pilda ne mazāk atbildīgus pienākumus Balvu Profesionālajā un vispārizglītojošajā vidusskolā, kur strādā par direktores vietnieci izglītības jomā.

Līdz pat skolas slēgšanai pirms septiņiem gadiem Intas Vilkastes mūžs bija cieši saistīts ar Baltinavas Kristīgo speciālo internātpamatskolu. 1988.gadā sakusi strādāt kā internāta audzinātāja, vēlāk daudzus gadus nostrādājusi par direktores vietnieci mācību darbā, 2008.gadā viņa kļuva par skolas direktori un vadīja iestādi līdz tās slēgšanai.

Inta atklāj, ka darba gaitas šajā mācību iestādē aizsākās nejauši. Studējot Daugavpils Universitātē, kur mācījās par matemātikas skolotāju, Inta apprecējās. Turpinot studijas neklātienē, viņa sāka strādāt Baltinavas internātpalīgskolā, jo tobrīd tur bija vakance. Darbs šajā mācību iestādē bijis ērts arī tādēļ, ka tur strādāja viņas vīrs, turklāt darbavieta atradās turpat Baltinavā. Tas gan nenozīmē, ka bija viegli. Galvenās grūtības sagādāja darba pienākumu specifika. “Audzinātājas uz skolu nāca pusē astoņos un strādāja līdz deviņiem, desmitiem vakarā,” skaidro bijusī direktore. Turklāt tajā laikā aptuveni 30 audzēkņi skolā dzīvoja visu gadu, tādēļ audzinātāji un administrācija organizēja bērnu ikdienu, rīkoja viņiem svētkus, kā arī vasaras nometnes, pastāvīgi esot līdzās. Rezultātā cieta pašu bērni, kuri vecākus redzēja retāk nekā vajadzētu. “Tie, kuri strādājuši internātskolās un speciālajās skolās, savu bērnu bērnībā daudz ko palaiduši garām,” pārliecināta baltinaviete.

Lai ar kādām grūtībām saskārās pēdējos skolas pastāvēšanas gados, Intai par tur pavadīto laiku saglabājušās siltas atmiņas: “Mūsu skolā valdīja ģimeniska gaisotne. Visu darījām kopā – remontējām, piedalījāmies sakopšanas talkās, rīkojām sacensības un pasākumus. Darbojās gan skolotāji, gan tehniskie darbinieki, gan bērni. Reizēm arī vecāki. Vēl šodien daudzi atceras Adventes ieskaņas koncertus, ko organizējām Baltinavas Romas katoļu baznīcā un kultūras namā. Katru pavasari rīkojām tematiskās netradicionālās modes skates, kurās piedalījās arī citu speciālo skolu bērni un ko atbalstīja arī Baltinavas vidusskola un Baltinavas Mūzikas un mākslas skola. Rīkojām Ziemassvētku koncertus, labdarības pasākumus, radošās darbnīcas. Bijām aktīvi pagasta kultūras un sabiedriskās dzīves dalībnieki.” Direktore rūpējās arī par darba kolektīva saliedēšanu: “Tie bija izbraucieni uz Balkanu kalniem ar slidināšanos no kalniņa, anekdošu stāstīšanu, kopīgu zupas vārīšanu, izbraukuma sanāksmes mežā pie ugunskura mednieku apmešanās vietā.”

Tikpat labi skolā jutās bērni, jo te viņiem bija iespēja ne tikai iegūt pamatizglītību, bet arī profesiju – apgūt mājstrādnieces, vēlāk pavāra palīga vai galdnieka palīga prasmes. “Skolēnu apgūtās zināšanas mums ļāva pakāpeniski atjaunot visu skolu. Sākumā zēni izmantoja iespēju izgatavot gultas savām istabiņām. Praktiski visas skolas, ēdnīcas un internāta mēbeles bija skolotāju vadībā darināti mūsu pašu audzēkņu darbi,” stāsta pedagoģe, piebilstot, kas skolas ēkas atjaunošanā ieguldīts arī daudz finanšu līdzekļu: “Dažus gadus pirms slēgšanas, īstenojot projektu, nomainījām jumtu un papildinājām mācību materiālo bāzi par gandrīz 79 tūkstošiem. Mums bija modernākā skola Balvu novadā – aprīkota ar tehnoloģijām, mācību materiāliem, profesionālām virtuves iekārtām utt. Pēc skolas slēgšanas tas viss krietni papildināja pārējo Baltinavas mācību un citu iestāžu materiālās bāzes.”

Inta ar skumjām atceras laiku, kad brieda lēmums par skolas slēgšanu. Kā galvenos viņa min trīs iemeslus: “Pirmkārt, tā bija teritoriālā reforma. Otrkārt, finansēšanas modelis “nauda seko skolēnam”, treškārt, iekļaujošā izglītība. Tajā laikā bijām ļoti lepni, ka mums ir pašiem savs Baltinavas novads. Bet man šķiet, ka, pārņemot mūsu skolu, jau zināmā mērā apzinājāmies, ka tas varētu būt beigu sākums. Tolaik Balvu novadam bija pietiekami strikta nostāja, ka viņu novada bērniem jāmācās sava novada skolās un nekur citur, neskatoties uz to, cik šo mācību iestāžu pedagogi bija vai nebija sagatavoti, lai strādātu ar šādiem skolēniem. Līdz ar to mūsu skolā ļoti strauji samazinājās audzēkņu skaits. Lai nodrošinātu bērnu mācīšanos un dzīvošanu, izdevumi bija milzīgi. Ja pēdējos pastāvēšanas gados pie mums mācījās nedaudz vairāk par 30 skolēniem, tad uz 2018.gada 1.septembri tie būtu tikai 19 bērni. Turklāt tikai divi vai trīs nāca no Baltinavas novada. Tas bija pārāk liels finansiāls slogs. Pēdējos divus, trīs gadus varējām pastāvēt, tikai pateicoties mūsu atbalstītājiem – Latvijas Bērnu un bāreņu fondam, kā arī Zviedrijas labdarības organizācijai un, protams, arī Baltinavas novada pašvaldībai.”

Pēdējie skolas pastāvēšanas gadi Intai bija arī morāli grūti, jo, sarūkot audzēkņu skaitam un finansējumam, nācās pieņemt daudzus nepopulārus lēmumus, piemēram, samazināt štatus: “Katru šādu lēmumu ļoti pārdzīvoju, saprotot, ka neko citu nevar darīt, tanī pašā laikā zinot, ka darbinieki cer uz mani. Vissmagākais brīdis bija, kad deputāti pacēla rokas, balsojot par skolas slēgšanu.”

Taču ciešas saites nav saraujamas vienā dienā. 1.septembrī pēc skolas slēgšanas viss kolektīvs atkal sapulcējās pie savas bijušās darbavietas. “Pasēdējām, parunājāmies. Nākamā gada 1.septembrī jau atnāca mazāk cilvēku, bet savā veidā kontaktus uzturam joprojām,” stāsta bijusī direktore. Izveidojuši kopīgu “WhatsApp” grupu, bijušie kolēģi līdz šai dienai sveic viens otru svētkos vai izsaka līdzjūtību skumīgos brīžos.

Inta gandarīta, ka pagasts vēl aizvien rūpējas par ēkas saglabāšanu: “Pirms kāda laika, kad to apskatīt ieradās toreizējā Viļakas novada pārstāvji, redzēju, ka viss saglabāts ļoti labā kārtībā. Apkārtne ir sakopta, telpas izvēdinātas.” Tomēr, ikdienā ejot garām bijušajai darbavietai, Intu pārņem skumjas. Viņa spriež, ka slēgtās skolas likteni lielā mērā noteikusi mazapdzīvotā vieta, kurā tā atrodas. Taču baltinaviete priecājas, ka pagastā atkal ienāk jaunas ģimenes, kurās dzimst bērni, un vismaz pirmsskolas posmam Baltinavas vidusskolai audzēkņu skaits ir nodrošināts: “Domāju, ka arī vidusskolas posmam varētu būt nākotne. Ļoti gribētos, lai Baltinavā arī turpmāk pastāvētu vidusskola.”

No direktores – par vietnieci. Intai ir mierīga sirds, ka bijušie kolēģi atraduši jaunas darbavietas. Grūtākais bijis pirmais gads pēc skolas slēgšanas. Arī pašai kādu laiku nācies pavadīt bezdarbnieces statusā, bet vēlāk atcerēties augstskolā apgūto, lai mācītu matemātiku Baltinavas vidusskolā.

Saņem uzslavas no prezidenta kundzes. Baltinavas Kristīgās speciālās internātpamatskolas kolektīvs un direktore Inta Vilkaste (līdzās Zatleres kundzei) ne reizi vien savā mācību iestādē uzņēmusi prominentas personas. 2011.gada 20.maijā mācību iestādi apskatīja un atzinīgi novērtēja Valsts prezidenta Valda Zatlera kundze Lilita Zatlere.

Kā skolas likvidēšana mainīja jūsu dzīvi?

RAIMONDS LEICĀNS, Baltinavas vidusskolas skolotājs: – Darba ziņā šīs skolas slēgšana man neradīja nekādas problēmas, jo tūlīt pēc tam jau sāku strādāt Tilžas internātpamatskolā – mācīju topošos galdnieka palīgus. Šobrīd pasniedzu priekšmeta “Dizains un tehnoloģijas” stundas Baltinavas vidusskolas audzēkņiem bijušās kristīgās speciālās internātpamatskolas palīgēkā izvietotajā darbnīcā. Bijušajā skolā notiek arī Valsts aizsardzības mācības nodarbības. Tāpat mācu mājturību Rekavas vidusskolā. Man pieder arī sava galdniecība, tāpēc par darba trūkumu nevaru sūdzēties. Kristīgajā skolā nostrādāju aptuveni 20 gadus, līdz pat slēgšanai. Protams, ir žēl, ka šo mācību iestādi likvidēja, jo tajā bija ieguldīts liels darbs, uzkrāta pamatīga materiālā bāze. Var teikt, tas viss vienkārši izmests ārā. Ēka arī pamazām iet bojā. Grūti pateikt, kādēļ tā izrādījās nevienam nevajadzīga. Pirms kāda laika to brauca skatīties pārstāvji no Latvijas Sarkanā krusta, bet kaut kādu iemeslu dēļ nekāda virzība nenotika. Tolaik mazā Baltinavas novada pašvaldība naudas trūkuma dēļ neko nevarēja palīdzēt, lai skolas ēkā izveidotu kaut ko citu. Vismaz daļēji šīs telpas izmantojam Baltinavas vidusskolas skolēnu apmācībai. Joprojām uzturu sakarus ar bijušajiem kolēģiem. Miests ir mazs, tādēļ visu viens par otru zinām. Par bijušajiem audzēkņiem, kuriem savulaik mācīju galdnieka palīga profesiju, gan neko īsti neesmu dzirdējis. Vai skolas slēgšana ietekmēja dzīvi pagastā? Domāju, ka jā. Tik lielas mācību iestādes slēgšana skāra visus. Ja likvidē 50 darbavietas, kurās cilvēki strādāja un pelnīja, tas atsaucās uz daudzu iedzīvotāju maciņiem. Tagad pienākuši laiki, kad arī Baltinavas vidusskolai jācīnās par vidusskolas statusa saglabāšanu. Manu darbu gan vidusskolas reorganizēšana īpaši neietekmēs, jo “Dizainu un tehnoloģijas” mācu no 4. līdz 9.klasei. Taču tas ietekmēs visus pārējos. Ja vidusskolas nebūs, vecāki, meklējot vecākajiem bērniem citu vidusskolu, līdzi paņems arī jaunākos bērnus. Līdz ar to Baltinavā skolēnu skaits saruks.

INGRĪDA BRIEDE, pensionāre: – Mani personīgi skolas slēgšana ietekmēja salīdzinoši nedaudz. Biju jau pirmspensijas vecumā un pēc Kristīgajā internātpamatskolā nostrādātajiem 25 gadiem (neskaitot trīs gadus, kad ieguvu augstāko izglītību) drīz vien devos pirmstermiņa pensijā. Lielāko daļu šinī skolā nostrādātā laika biju audzinātāja, kādu laiku mācīju arī mājturību un sociālās zinības. Kad mainījās likumi un vairs nedrīkstēja strādāt, ja nebija iegūta speciālā augstākā izglītība, sāku studēt. Darbs un kolektīvs patika, taču ar gadiem strādāt kļuva aizvien grūtāk, jo nāca bērni ar smagākām veselības problēmām nekā tad, kad sāku strādāt. Darbs nebija viegls – dežūras, audzināšanas darbs utt. Pirms skolas slēgšanas audzēkņu kļuva aizvien mazāk. Tas notika daļēji tādēļ, ka pēdējā laikā bērnus ar īpašām vajadzībām sāka uzņemt arī vispārizglītojošajās skolās. Kad sāku strādāt, pie mums mācījās bērni gan no Jelgavas, gan Rīgas – no visas Latvijas. Audzinātāji strādāja 13 stundas dienā. Tikai vēlāk darba slodzi samazināja uz pusi. Strādājām arī sestdienās un svētdienās, jo bērni dzīvoja skolā. Tikai vēlākajos gados viņi brīvdienās sāka braukāt uz mājām, jo, lai kādi ir vecāki, bērnam vienmēr gribas uz mājām. Skolas, protams, ir ļoti žēl, jo bijām tajā ieguldījuši tik daudz darba un sirds siltuma, skaisti iekārtojuši telpas. Viss izčibēja. Tagad izbaudu pensionāres dzīvi. Darinu rokdarbus, dekorēju sveces. Labprāt adu, patīk nodarboties ar floristiku. Vasarā – puķes un dārza darbi. Apmeklēju pasākumus. Ar bijušajiem kolēģiem sazināmies kopīgajā čatā – vienmēr apsveicam viens otru dzimšanas un vārda dienās. Daudzi bijušie kolēģi vēl strādā. Šķiet, ka darbu atrada visi. Pagasta iedzīvotājus, protams, ietekmēja skolas slēgšana – kaut vai ienākumu ziņā. To, ka cilvēki mazāk pērk, sajuta arī vietējā veikalā. Ejot garām skolai un skatoties tās tukšajos logos, pārņem skumjas, ka ēka stāv tukša un neizmantota. Neviens vairs negrib nākt uz mūsu nomali – visi, kas varēja, pārcēlušies citur. Ja Baltinava būtu palikusi atsevišķā novadā, varbūt būtu citādi. Nezinu. Cilvēki baidās te nākt arī tāpēc, ka blakus ir Krievija. Sajūta, ka pierobežā dzīvojošajiem neko nevajag, kaut gan nodokļus maksājam tāpat kā visi pārējie.

MARIJA SKABA, pensionāre: – Pēc speciālās izglītības iegūšanas Baltinavas Kristīgajā speciālajā internātpamatskolā mācīju kristīgo mācību un sociālās zinības, biju arī audzinātāja. Nostrādāju no 1990.gada līdz pat skolas slēgšanai – praktiski visu savu darba mūžu. Tikai pēc augstskolas beigšanas sešus gadus pastrādāju Tirzas pamatskolā. Kopā ar bijušajiem kolēģiem ļoti pārdzīvojām kristīgās skolas slēgšanu. Tas, protams, ietekmēja arī mani. Kādu laiku biju bezdarbniece. Nodarbinātības Valsts aģentūrā pabeidzu aprūpētāju kursus ar domu, ka noderēs, aprūpējot gados veco vīratēvu. Taču iegūtās zināšanas neizdevās pielietot, jo vīratēvs nomira. Tolaik biju arī Baltinavas novada deputāte. Tagad esmu pensijā. Protams, jutos slikti, izrauta no ierastās vides un dzīves ritma, no otras puses – vairāk laika varēju veltīt ģimenei, lai gan bērni jau bija izauguši. Turpretim tad, kad viņiem biju visvairāk vajadzīga, visu laiku strādāju. Ļoti pietrūkst bijušās darbavietas, īpaši mūsu draudzīgā kolektīva. Vienmēr esmu teikusi, – ja atkal tur piedāvātu darbu, piekristu strādāt kaut naktī aizvērtām acīm – gan kolēģu, gan skolēnu dēļ. Man nebija grūti strādāt ar speciālajiem bērniem. Ja mūsu speciālās skolas skolēns mani kaut kā nesmuki nosauca, tas bija viņa diagnozes dēļ. Bet, ja to dara parasts bērns, tā jau ir audzināšanas vaina. Strādāju ar smagiem C līmeņa bērniem, kuriem knapi varējām iemācīt lasīt. Kaut gan, izmantojot speciālas metodikas, to izdevās iemācīt visiem. Taču ar viņiem bija viegli strādāt, šiem bērniem patika kārtība, ja viņi zināja, kas pēc kā sekos. Pēdējos gados skolēnu kļuva mazāk – manā klasē mācījās tikai četri bērni. Skolā biju arī pedagogu arodbiedrības priekšsēdētāja. Uzskatu, ka “nauda seko skolēnam” negatīvi ietekmēja skolēnu skaitu mūsu skolā. Joprojām daži bijušie audzēkņi atceras mani. Ar kolēģiem vēl aizvien sazināmies “WhatsApp” grupā, uzturot draudzīgas attiecības, jo bijām kā viena liela ģimene. Tagad izbaudu pensionāres dzīvi. Joprojām esmu sieviešu biedrības “Vaivariņi” priekšsēdētāja. Tā kā jaunākais dēls strādā mežā, ziemā mans uzdevums ir viņam katru dienu vārīt zupas, ko termosā ņemt līdzi. Esmu pietiekami aizņemta.

JANĪNA KEIŠA, pirmsskolas skolotāja: – Baltinavas Kristīgajā speciālajā internātpamatskolā mācīju sportu un biju internāta audzinātāja, nostrādāju tur no 1991.gada līdz skolas slēgšanai 2018.gadā. Uz darbu gājām pusē astoņos, bet beidzām deviņos vai desmitos vakarā, skolā pavadot visu dienu. Pēc mācību iestādes slēgšanas man paveicās atrast darbu Baltinavas pirmsskolas izglītības iestādē, kur pirms tam mācīju ritmiku. Taču pēc divdesmit septiņiem nostrādātiem gadiem sākumā biju šokā par lēmumu slēgt mūsu skolu, neraugoties uz to, ka valstī joprojām pastāv problēma ar bērniem, kuriem ir mācību grūtības. Kādu laiku neticējām, kas tas patiešām notiks. Domāju, ka slēgšanu ietekmēja finansēšanas sistēma “nauda seko skolēnam”, jo citi novadi savus skolēnus mums nevēlējās atdot. Neviens negribēja, lai nauda aizplūst no viņu mācību iestādes. Tādēļ Kristīgajā speciālajā skolā audzēkņu skaits krasi saruka – uz beigām palika tikai nedaudz vairāk par 20. Grūti spriest, cik ļoti Kristīgās speciālās internātpamatskolas slēgšana mainīja to Baltinavas iedzīvotāju ikdienu, kuri nebija ar to saistīti. Taču bija laiks, kad mūsu mācību iestādē strādāja 40–50 pagasta iedzīvotāji. Brauca strādāt arī no Balviem. Pēc štatu samazināšanas šis skaitlis saruka. Līdz ar skolas slēgšanu ģimenes zaudēja ienākumus. Daži pārcēlās dzīvot citviet. Samazinājās pagasta iedzīvotāju skaits. Tie, kuri joprojām dzīvo pagastā, spiesti katru dienu mērot tālu ceļu uz citiem novadiem. Dažas kolēģes pārkvalificējās par aprūpētājām. Bija arī kolēģi, kuri jutās tik ļoti salauzti, ka vairs nevēlējās strādāt par pedagogiem. Visvairāk sirds sāp par ēku, ko kopīgiem spēkiem iekārtojām un padarījām mājīgu. Ejot ar bērniem pastaigās gar skolu, vienmēr ar skumjām noraugos, kā jau septīto gadu tā pamazām iet bojā. Vienu brīdi parādījās cerība, ka tur ierīkos pansionātu, bet tas tā arī nenotika. Neatradās uzņēmīgs cilvēks, kurš to visu novestu līdz galam.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1210028977221430