Sākums

Rakstos

Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis (10. janvāris)

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (17.12.2024.)

Viens – par visiem, visi – par vienu

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Katrs grib, lai viņu samīļo

Vilis Samsons: “...Liepna bija tā vēsturiskā vieta, kur tapa viena no pirmajām internātskolām republikā. Proti, tapa jauna tipa izglītības iestāde, kas palīdz grūtdieņiem apgūt zinātnes un dzīves gudrību...”

Gandrīz kā dvīņumāsas. Aplūkojot bijušo Liepnas internātpamatskolas ēku, šķiet, ka tā ir bijušās Tilžas internātpamatskolas dvīņumāsa. Jāpiebilst, ka Liepnas skola, kā atzīst direktore Ina Aizupe, bija izremontēta uz 99%.

Bija tāds laiks. Liepnas internātpamatskolas kolektīvs laikā, kad skolā virmoja dzīvība. Ina Aizupe atklāja, ka kopā ar Liepnas atbalsta biedrību 2027.gada vasarā plāno aicināt bijušos darbiniekus un absolventus uz bijušās skolas 70.dzimšanas dienas pasākumu, kas notiks estrādē.

Nav noslēpums, ka daudzu slēgto skolu ēkās bērnu čalas nav sen dzirdētas un, iespējams, vairs nekad arī neatskanēs. 2018.gada vasarā Liepnas internātpamatskolas direktore Ina Aizupe pēdējā skolas svinīgā izlaiduma uzrunā atzina, ka izjūtas ir divējādas: “Prieks par padarīto darbu un absolventiem, skumjas, jo jāatvadās no absolventiem un skolas.”

“Kas šo gaidu laikā mainījies? Kā vērtē faktu, ka bijušās skolas internātā izveidots patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs? Kā tās izveidi uztvēra vietējā kopiena?” jautājām bijušajai skolas direktorei, kura šobrīd veiksmīgi strādā Balvu pirmsskolas izglītības iestādē “Pīlādzītis” par vadītājas vietnieci izglītības jomā.

Vai sāpe par skolas slēgšanu ir rimusies?

– Nezinu, vai to var nosaukt par sāpi, tomēr, apzinoties to, ka skolā strādāja ļoti daudz skolotāju un darbinieku, kuriem tā bija vienīgā darbavieta, turklāt darba stāžs pat 40 gadi, jāsecina, ka cilvēki bija izmisuma priekšā. Tāpat daudzi bija pirmspensijas vecumā. Pārdomas raisīja arī tas, ka cilvēkiem bija ierasta zināma darba ikdiena, izveidojusies dzīves kārtība. Un pēkšņi tādas pārmaiņas, kad paliec bez darba... Internātpamatskolas skolotājiem bija ļoti laba izglītība, jo mums patiešām bija jāstrādā ar ļoti dažādiem bērniem, tostarp ar dažādiem attīstības traucējumiem. Uzskatu, ka skolotāju prakse un rūdījums ļāva viņiem atrast izeju vissarežģītākajās situācijās. Arī tehniskie darbinieki bija ļoti pieredzējuši darbarūķi.

Nereti internātpamatskolu audzēkņi skolotājas uzskatīja par savām mammām.

– Internātpamatskolās bērni dzīvoja ļoti ilgi, tā nebija tikai nedēļa, tāpēc skolotāji darīja vairāk, nekā prasīja amata pienākumi. Katrs kaķītis grib, lai viņu samīļo. Katrs sunītis, katrs zvēriņš grib, lai viņu samīļo. Ko mēs brīnāmies par cilvēkbērnu? Esot projām no mājām, bērni uzticējās kādam mīļākajam skolotājam vai darbiniekam. Tas ir pilnīgi loģiski, ka paši kāpa klēpī. Un skolotājiem mazie bija jāsamīļo.

Kā kļuvāt par skolas direktori?

– Augstskolu pabeidzu 1999.gadā un uzreiz uzsāku strādāt Liepnas internātpamatskolā. Tā bija pirmā darbavieta un līdz Balviem vienīgā. 2006.gadā kļuvu par skolas direktori.

Kā vietējā sabiedrība vērtēja skolas slēgšanas faktu?

– Bija neapmierināti. Pēdējos trīs gadus bijām samocīti, jo nedeva nepieciešamo finansējumu. Regulāri nācās kaut ko samazināt, no kaut kā atteikties. Visu laiku naudiņas kaut kam pietrūka. Atskatoties uz to laiku, atceroties vienu vai otru situāciju, es pat nesaprotu, kas mūs tolaik vadīja, kas mūs stiprināja.

Tagad skolas slēdz uz nebēdu.

– Par to vairs nebrīnāmies. Nav cilvēku, nav bērnu. Taisnība, ka skolas slēgšana ietekmē vietējās sabiedrības aktivitātes – iestājas klusums.

Kā vērtējat patversmes ienākšanu bijušajā skolas internātā?

– Ko nozīmē – ēku nekurināt? Mitrums, slapjums un daudz kas cits. No šī viedokļa raugoties, protams, labāk, lai ir aizpildītas telpas. Par bēgļiem. Protams, Liepnas ļaudis satraucās, jo tā tomēr ir cita kultūra. Viņiem ir citas tradīcijas, no kurām daudzas latviešiem nav ne zināmas, ne saprotamas. Man personīgi ir bijis viens ne pārāk pozitīvs piemērs, bet par to paklusēšu. Ieguvums, pieļauju, ir veikaliem. Aizslēdzot internātskolu, solīja, ka būs jaunas darbavietas. Nu nav to tik daudz, kā vajadzētu.

Labāk, lai ēkās kaut vai velns dzīvo, nekā tās ir tukšas?

– Velns noteikti nē. Liepnā izskatīja variantu, ka varētu būt veco ļaužu pansionāts vai skolas ēku varētu nodot mūsu armijas rīcībā. Tās, protams, ir klačas. Manuprāt, ideālākais variants, ka ēkas apdzīvo cilvēki.

Kā nokļuvāt Balvos?

– Pēc skolas slēgšanas nospriedu, ka par direktori nekad nestrādāšu, jo psiholoģiski tas ir smagi. 100 bērni nebija ne ar tiem priecīgākajiem, ne laimīgākajiem dzīvesstāstiem. Bērns vislaimīgākais ir ģimenē, kaut gan internātpamatskolas skolēniem skola nebija tikai skola. Tur aizritēja visa viņu dzīve. Pēc skolas slēgšanas gadu bija bezdarbniece, turklāt mērķtiecīgi, jo sapratu, ka nevaru ielēkt jaunā darbā un, vēl vairāk, vadošā amatā. Tomēr bērni ir mans dzīves aicinājums. Izdomāju, ka bērnudārzs ir tā vieta, kur man būtu prieks strādāt. Tā arī sanāca. Atnākot uz “Pīlādzīti”, biju ļoti laimīga. To nevar vārdos izstāstīt. Bija gadījums, kad pirmajā darba gadā vecāki atnāca pakaļ bērniem, bet grupiņa joprojām slēgta.

Kāpēc?

– Bijām tiktāl aizrāvušies ar dziedāšanu, dejošanu un spēlēšanos, ka piemirsām par vecākiem. Mūsdienu bērni ir zinoši un attīstīti, pat divgadnieks zina, kā strādāt ar telefonu un planšetdatoru. Tiesa, ir sliktā puse, – mēs ar bērniem arvien mazāk un mazāk runājam. Rezultātā pasliktinās valodas attīstība.

Ko darīt?

– No grāmatplauktiem jāvelk ārā vecās pasaku grāmatas un jālasa. Ir jārunā, jārunā. Beidzot pirmsskolu, sešgadniekiem ir jālasa.

Kas jāpatur prātā pirms Ziemassvētkiem?

– Reizēm ir sajūta, ka mēs tikai skrienam un strādājam – kā Grinčs kāsīšiem nozaga Ziemassvētkus, tā viņš mums zog minūtes un stundas. Šogad, manuprāt, pats Dievs ir sakārtojis tik daudzas brīvas dienas, lai mēs noteikti tās pavadītu kopā ar savu ģimeni. Otrkārt, domājiet un rūpējieties par savu veselību. Ticu brīnumiem! Liepnas atbalsta biedrība 7.decembrī sadarbībā ar somu draugiem 22 ģimenēm dāvāja nelielas, siltas Ziemassvētku dāvaniņas. Liepnā ciemojās arī “Arnitas labsajūtu darbnīca”. Brīnišķīgi kopā pavadījām laiku, nekur neskrienot. Arī jums un sev to novēlu.

Ar ko bērniem asociējas Ziemassvētki?

– Ne jau ar pīrāgiem. Viņi gaida dāvanas.

Liepnas patriote. Ina Aizupe uzsver, ka ir dzimusi un augusi Liepnā, piebilstot: “Tur arī plānoju palikt.” Viņas ģimenē skolotāji jau ir trīs paaudzēs. “Tas ir sirdsdarbs,” uzsver Ina.

Svarīgi atrast ilgtspējīgus risinājumus

LĀSMA ĒVELE, Alūksnes novada pašvaldības Centrālās administrācijas sabiedrisko attiecību speciāliste: – Slēgto skolu ēku nākotne ir aktuāls jautājums daudzām pašvaldībām, īpaši reģionos, kur iedzīvotāju skaita samazināšanās un izglītības sistēmas optimizācija rada neizmantotas infrastruktūras problēmu. Šīs ēkas, kas reiz kalpoja kā nozīmīgas izglītības un sabiedriskās dzīves vietas, bieži vien paliek tukšas, radot papildu izmaksas to uzturēšanā. Mums ir svarīgi atrast ilgtspējīgus risinājumus, lai šīs telpas turpinātu kalpot sabiedrībai, piemēram, pārveidojot tās par sociālās aprūpes centriem, kultūras un izglītības iestādēm vai nododot tās citu valsts institūciju vajadzībām.

Mārkalnes pamatskolas pārbūve, izveidojot sociālos dzīvokļus, krīzes istabas feldšeru punktu, bibliotēku un klientu apkalpošanas centru, ir veiksmīgs piemērs, kā skolas ēkas var pielāgot vietējām vajadzībām. Šādi risinājumi nodrošina, ka ēkas paliek aktīvas un funkcionālas, veicinot sabiedrisko dzīvi.

Liepnas piemērs, kur internāta ēkā izveidots patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs, ir modelis, kā pašvaldība var sadarboties ar valsts iestādēm, nododot telpas viņu vajadzībām. Šāda pieeja ne tikai atrisina ēku uzturēšanas jautājumu, bet arī rada darbavietas un stimulē vietējo ekonomiku. Ilzenes un Mārkalnes skolu pieredze liecina, ka skolēnu skaita mazināšanās vietās nenozīmē, ka infrastruktūra kļūst nevajadzīga. Bibliotēku un kultūras centru pārvietošana uz šādām telpām palīdz saglabāt to pieejamību vietējiem iedzīvotājiem.

Jautājums par ēku nodošanu privātām vai sabiedriskām iniciatīvām ir aktuāls. Piemēram, kādas biedrības ieinteresētība Ilzenes pamatskolas ēkas izmantošanā sociālās aprūpes centra vajadzībām parāda, ka potenciāli šādas ēkas varētu piesaistīt interesentus, tomēr bieži vien ir vairāki traucējoši faktori, kā, piemēram, nepieciešamas ievērojamas investīcijas, lai pielāgotu ēkas jauniem mērķiem, kā arī vecās skolas bieži vien prasa kapitālo remontu vai renovāciju.

Bijušais skolas internāts. Liepnā ir atvērtā tipa patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs, kurā uzturas cilvēki no dažādām valstīm. Pirmajā stāvā atrodas foajē, atpūtas telpa, klase, kur mācīties, ēdamzāles zona, lūgšanu telpa, apsardze un administrācija. Otrais un trešais stāvs atvēlēts patvēruma meklētāju istabiņām. Vienā galā – sievietes, otrā – vīrieši. Apstākļi pieticīgi: divstāvu gultas un katram pa nelielam skapītim personīgajām lietām. Lielākā daļa no viņiem Latvijas robežu šķērsojuši nelegāli un gaida lēmumu par to, vai saņems uzturēšanās atļaujas. Tomēr pieredze liecina, ka 80% no šīm personām nākas atgriezties savā mītnes zemē. Liepnas centra vadītāja Loreta Jargane, taujāta, kāds ieguvums ir Liepnas ciema ļaudīm, atzina, ka tās ir darbavietas.

Dzimstība ir tāda, kāda tā ir

Alekseja Grāvīša Liepnas pamatskolas direktore Ilona Kazimirjonoka līdz 2018.gada vasarai strādāja Liepnas internātpamatskolā un bija direktores vietniece izglītības jomā. Internātpamatskolas slēgšanu viņa vērtē kā sitienu pa vienu vietu.

Internātpamatskola bija pirmā un vienīgā darbavieta, līdz Alūksnes novada pašvaldība slēdza skolu?

– 1990.gadā uz Liepnu atnācu kā jaunā speciāliste. Internātpamatskolas direktore Elīna Knausa piezvanīja un mani uzrunāja. Tajā laikā tas bija labākais risinājums, kad augstskolas beidzējam piezvana pats skolas direktors.

Skolai veltīti gandrīz 30 gadi...

– Kādas sajūtas? Tolaik vēl nebija tā, ka šodien vairs nav tā, kas būs rīt, vai vakar nekad nebūs tā, kas bija šodien. 90-tajos gados šķita, ka savā skolā nostrādāsi bezmaz vai 200 gadus, kaut gan katru gadu pavīdēja informācija, ka internātskolām plānotas reorganizācijas. Visu laiku ar to dzīvojām, un tad, kad pienāca pēdējais gads, par to lēma arī pašvaldība.

Vai vietējā kopiena varēja ietekmēt politiķu lēmumu?

– Centāmies iesniegt savus priekšlikumus, bet, ja valsts un pašvaldības redzējums ir citāds, to nekā nevarēja ne ietekmēt, ne izmainīt. Mūsu delegācija devās uz Alūksnes Izglītības komitejas sēdi. Mūs tur uzklausīja, bet lēmumu nemainīja.

Tātad ir bezjēdzīgi iestāties par savām interesēm?

– Neteiktu, ka bezjēdzīgi. Atnākot uz Liepnas pamatskolu, kas tolaik bija vidusskola, kārtējo reizi nācās secināt, ka problēma ir skolēnu skaits. Ja nav pietiekami daudz skolēnu, tad arī klasē nav veselīgas konkurences. Jāpiekrīt, ka valstij nav lielas jēgas sponsorēt klasi, kurās mācās 2-3 bērni.

Tās ir valdības politikas sekas?

– Nemāku pateikt, ko valsts varētu darīt, lai situāciju mainītu, ja mūsu valstī dzimstība ir tāda, kāda tā ir. Neslēpšu, man ir spārnots teiciens, ka gadā Liepnā dzimst viens bērns. Nu labi, dažreiz vairāk. Bet tā jau nav tikai Latvijas problēma, jo visā Eiropā palielinās veco cilvēku īpatsvara skaits.

Vai ir neizbēgami tas, ka mazās skolas turpinās slēgt?

– Nebūs padomju laiki, kad viss bija liels un plašs. Tomēr mūsu skolā ar pirmsskolas grupu ir 100 bērni.

Tas jau ir labi?

– Visi zina par Alūksnes skolu tīkla reformām, tāpēc uz mūsu skolu mācīties brauc tuvāko pagastu bērni. Vai tas būs uz ilgu laiku? Kaut gan ir cerības. Ja valstī īstenosies jaunais finansēšanas modelis, kad nauda seko nevis skolēnam, bet izglītības programmai, turklāt esam pierobežas zonā, tad viss būs. Pirmajā klasē šogad ir tikai 3 bērni. Ja finansējuma nav, tad jāapvieno pirmā un otrā klase. Un apvienotajā klasē es, direktore būdama, zinu, ka būtu nesekmīga.

Kāpēc?

– Grūti koncentrēties, ja jāapgūst pirmās un otrās klases viela.

Atgriežoties pie internātpamatskolas slēgšanas, – kā to vērtējat, raugoties ar šīs dienas acīm?

– Esmu šeit dzimusi un augusi. Liepna ir vieta, kur ļoti daudzi skolotāji paši mācījušies. Tāpat bija arī internātpamatskolā. Bija psiholoģiski grūti, saprotot, ka reāli nebūs darba. Varbūt uz mani tas tik daudz neattiecas, jo zināju, ka varu strādāt kaut vai “Maxima” veikalā. Domāju, ka gan jau kaut kādu darbu varēšu atrast. Jā, cilvēkiem tas bija grūts posms, jo skolas slēgšanu uztvēra arī kā sava veida pazemojumu. Skolā bija izveidojies ļoti spēcīgs skolotāju kolektīvs, kuriem sākumā vajadzēja strādāt 6 dienas nedēļā.

Nebija situāciju, kad skolotājus uztvēra kā mammas?

– Bija tādi gadījumi, kad kopā ar bērniem iemigu. Priecājos, ka bērni, kuriem tolaik bija smagi dzīves apstākļi ģimenēs, izauguši par krietniem un čakliem pilsoņiem. Joprojām sociālajos tīklos aplūkoju savas klases audzēkņus. Tajos laikos pietrūka valsts uzraudzības vecāku pienākumu izpildē. Bija gadījumi, kad vecāki saņēma bērna naudu, kaut gan bērni visu laiku dzīvoja internātā.

Pirms četriem gadiem kādā intervijā teicāt: “Pārdzīvot internātskolas likvidāciju, kad pasaka, – tavu darbu nevajag. Un, kad tu mūžam neesi meklējis darbu, bet jāiet un jāpiesakās bezdarbniekos, – psiholoģiski tas nebija viegli. Visam kolektīvam bija tā.”

– Jā, to atceroties, man vēl tagad zosenīte (zosāda) nedaudz parādās. Tas nebija viegli, jo arī pašvaldība darbu nepiedāvāja. Jā, presē parādījās informācija, ka visiem nodrošinās darbu. Bezdarbniekos kādu pusgadu noturējos, līdz pašvaldība piedāvāja kļūt par Liepnas skolas direktori. Jāteic godīgi, ka nekad mūžā neesmu gribējusi būt par direktori. Ilggadējā direktore Austra Lāce nereti zvanīja, sakot: “Ilona, nāc manā vietā.” Tad, kad tā notika, apjautu, ka Austra tomēr panāca savu.

Vai pamesto skolu ēkas par katru cenu vajadzētu kaut kam atdot, nodot tās lietošanā?

– Katrā gadījumā nav atbalstāms tas, ka ēka pārvēršas graustā. Bija jocīgi uzzinot, ka internātpamatskolas internātā ierīkos patvēruma meklētāju izmitināšanas centru. Tautas namā sapulcē gāja visādi, jo presē bija izskanējuši nepatīkami stāsti par notiekošo Muceniekos. Vietējie ļaudis satraucās, ka ieradīsies citas rases cilvēki. Es to uztvēru ļoti normāli, jo man patīk ceļot, turklāt esmu redzējusi dažādu tautību cilvēkus.

Vai vietējās kopienas domas mainījušās?

– Grūti pateikt, kaut arī esmu vietējā. Uz darbu atnāku septiņos un aizeju... vakarā. Aprunājoties skolā ar kolēģiem, secinu, ka lielu problēmu nav. Viņi nāk uz mūsu sporta halli laikā, kad skolā nav bērnu. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde maksā nomu.

Liepnas pamatskolai ir nākotne?

– Jācer, ka jā. Būtībā ir tā, ka Alūksnes novadā ir tikai divas lauku skolas. Mūsu nākotne būs tik ilgi, kamēr būs bērni.

Kāda ir izdzīvošanas recepte?

– Nav tādas. Ja nav cilvēka, tad nav arī ko apmācīt.

Varējāt piepušķot, ka būs ļoti, ļoti labi.

– Katrā gadījumā ir dažādas alternatīvas. Bēgļi pie mums nāk arī mācīties.

Tuvojas Ziemassvētki. Par ko mudināt padomāt?

– Mācēt ieslēgt kritisko domāšanu un saglabāt mieru. Ja cilvēks ir mierīgs, viņš saprot, ko vispār grib panākt un sasniegt savā dzīvē. Lai visa pietiek tik, cik katram vajag. Brīnumiem ir jātic! No Ziemassvētku vecīša dāvanā gaidu, lai arī banāli skan, MIERU.

Laiks ir pagājis. Ilona Kazimirjonoka atzīst, ka pēc internātpamatskolas slēgšanas uz skolas ēku ilgi nevarējusi skatīties: “Sākumā uz to pusi negāju. Kad aizgāju paskatīties, kā un vai sakopta teritorija, tad jāatzīst, ka tik slikti neizskatījās. Laiks ir pagājis, tā nav vakardiena.”

Par vienu gaismas nesēju mazāk

Alūksnes novada Kultūras centra kultūras darba speciāliste Lienīte Trivole ir pārliecināta, ka jebkuru kardinālu izmaiņu saknes, tostarp lēmums par Liepnas internātpamatskolas slēgšanu, meklējamas augšās.

Viņa atgādina, ka tolaik visā Latvijā sprieda, ka internātskolas ir jāslēdz, jo bērniem jādzīvo mājās: “Arī šobrīd tas ir aktuāls jautājums, jo masu medijos nereti izskan informācija, ka audžuģimeņu skaits ik gadu arvien samazinās. Diemžēl visus bērnus nespējam ievietot ģimenēs, tāpēc, manuprāt, vajadzīgas arī speciālās skolas, neskatoties uz to, kā tās saucas. Arī tolaik kopā ar vietējiem ļaudīm spriedām, kādas ir iespējas mainīt nosaukumu. Gribējām skolu saglabāt, turklāt skolas esamība papildina kultūras dzīvi. Gan viens, gan otrs ir gaismas nesējs. Kultūra jau nav tikai ballītes un izklaides, jo tai ir arī izglītojošās funkcijas. Skolu slēdzot, sabiedrība sašūmējās, jautājot, kuru skolu atstās, kuru slēgs? Valdība lēma, ka internātpamastkola jāuztur pašvaldībai. Bija skaidrs, ka vienai skolai ir jāaiziet. Izbrīnu radīja tas, ka pilsētu skolas sūtīja problēmbērnus uz Liepnu, netiekot ar viņiem galā. Kā tas ir iespējams? Tātad laukos skolotāju līmenis ir ļoti augsts. Mēs izvēlamies dzīvot laukos un vēlamies foršu vidi sev apkārt. Žēl, ka skolu slēdza Latvijas simtgadē.

Dāvana simtgadē?

– Jā, tā tolaik cilvēki secināja. Cilvēki taču zaudēja darbu. Vietējā kopiena nekādi nevarēja ietekmēt lēmuma pieņemšanas gaitu.

Skolā sešus gadus svilpo vējš...

– Tā īsti nav, jo skolas internātā atrodas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs. Kā cilvēki to vērtē? Vēl esot skolai, neizpalika iedzīvotāju sūdzības: “Lūk, bērni pa apkārtnes ābeļdārziem skraida, lien dārzos.” Situācija ir līdzīga arī šodien: “Lūk, kaut kādi svešinieki staigā.” Visiem ir bailes no nezināmā. To, ko nezinām, mēs varam iztēloties kā nezin ko. Tiesa, neesmu dzirdējusi kaut kādas lielas sūdzības. Tantiņas pat izteikušās, ka labprāt pieņemtu palīdzību, piemēram, lai ienes malku.

Jaušama vienas skolas neesamība?

– Protams, jo mēs veiksmīgi sadarbojāmies gan ar pedagogiem, gan bērniem. Tas nav attiecināms tikai uz apmeklētāju skaitu. Pietrūkst dzīvo čalu. Tautas nams tolaik atradās starp divām skolām, tāpēc sadarbība bija jauka un jēgpilna. Arī iedzīvotājiem bija lielāka izvēle, uz kādu pasākumu un uz kuru skolu aiziet, turklāt kultūras nams, kā jau minēju, atradās abām skolām pa vidu. Ja negribēja iet uz vienu vai otru skolu, tad nāca uz tautas namu.

Balvu pusē slēgto skolu ēkas ir tukšas...

– Biju viena no tiem, kas teica, lai top patvērums. Labāk lai ir apdzīvota ēka, nekā tā aiziet postā. Protams, cilvēkiem bija svarīgs drošības jautājums. Neizpalika bažas, ka nāks sveši ļaudis un mēs te kā trusīši sēdēsim.

Un sēžat arī?

– Ir ieguvumi, jo mums jau sen solīja gājēju celiņu. Tagad ir, turklāt apgaismots.

Kādā intervijā, atbildot uz jautājumu, ko teiktu patvēruma meklētājiem, kas paziņotu, ka grib dziedāt, atzināt: “Jā, nav problēmu. Nāciet un dziediet.” Ir bijusi sadarbība?

– Mums ir vairāki deju kolektīvi, teātris, vokālais ansamblis, rokdarbu pulciņš, kā arī Liepnas jauniešu saime. Ir paveicies, ka vokālā ansambļa vadītāja ir angļu valodas pensionētā pedagoģe. Sadarbojoties ar patversmes sociālajiem mentoriem, pērn izmitināšanas centra iemītnieki nāca uz mēģinājumiem. Viņi iemācījās nodziedāt dziesmu latviešu valodā un oktobrī uzstājās senioru pēcpusdienā. Kādreiz nesasniedzams sapnis bija ieraudzīt cilvēku ar citu ādas krāsu, jo pasakās pavīdēja melni cilvēki. Bija jocīgi, ka viņiem, sasveicinoties un pasniedzot roku, tā bija tikpat silta kā mums visiem.

Bija jauki?

– Mūsu viens no mērķiem bija salauzt ledu, lai iedzīvotāji redz, ka bēgļi arī ir cilvēki. Tas izdevās, kaut gan pašlaik iestājusies pauze. Vienubrīd medijos sacēlās ažiotāža, ka kaut kas nav īsti labi.

Kas?

– Man nav atbildes uz šo jautājumu. Kāpēc nevar nākt uz tautas namu dziedāt un dejot? Kā pozitīvu piemēru varu minēt pērn notikušo “Popielu”, kurā uzstājās arī patvēruma centra iemītnieki. Viens puisis dejoja savas tautas deju, bet meitene dziedāja fantastiskā balsī.

Vai iespējams ieviest jaunas vēsmas slēgto skolu ēkās?

– Labs piemērs ir bijušās Mālupes pamatskolas liktenis, kur izveidots sociālās aprūpes centrs. Protams, skumji, ka jauniešu paliek arvien mazāk.

Kas mums katram būtu jāizdara līdz gadumijai?

– Izdarīt vairāk, nekā prasa likums vai ierakstīts kādā papīrā. Tas neko nemaksā, bet var sniegt ļoti lielu atdevi. Lai tevi uzskata par pamuļķi, bet cita cilvēka vai cilvēku iepriecināšana ir to vērta.

Mudina draudzēties. Lienīte Trivole kultūras darbu Liepnā organizē kopš 2011.gada. Ziemassvētkos viņa visiem vēl veselību, sirsnību un smaidu. “Arī jādraudzējas,” viņa uzsver. Lūgta atklāt, kādu dāvanu gaida no Ziemassvētku vecīša, Lienīte smaidot atklāja, ka saulīti un sniegu. Jāpiebilst, ka L.Trivole gatava stundām ilgi stāstīt par Liepnu, par tautas nama vēsturi, kur savulaik, ticiet vai nē, atradās skola.

Spirinās pretī, ja putina ārā

Liepnas pagasta ēku un apsaimniekojamās teritorijas pārzinis Eduards Voilaks, spriežot par dzīvi Liepnā un sadzīvošanu ar patvēruma meklētāju izmitināšanas centra iemītniekiem, smaidot atzina: “Ja mūs putina ārā, tad spirināmies pretī.” Nopietni runājot, viņš tēvišķi atklāja, ka uz Liepnu brauc visādi žurnālisti: “Godīgi sakot, ir pat nedaudz apnicis. Domājat, nācās viegli, ka Liepnā atklāja patvēruma meklētāju izmitināšanas centru? Cilvēki ieguvumu apzinās tikai tagad. Vai ir samierinājušies ar šo faktu? Kāpēc samierinājušies? Vietējai kopienai jānonāk pie secinājuma, ka viņu drošība nav apdraudēta. Nav skaļi jārunā, bet, visticamāk, pateicoties centra izveidei, noasfaltēja ceļu. Tāpat divi veikali turpina darbu, ir skola, ārsta prakse, kursē maršruta autobusi. Kur mēs tikai neesam bijuši! Alūksnes rajonā, Balvu rajonā, Viļakas rajonā... Liepnā dzīvojam tāpat kā visi pārējie iedzīvotāji Latvijā. Patvēruma meklētāji brīvi pārvietojas pa Liepnu un mums netraucē. Vienīgā problēma, ka nezin kāpēc nevēlas iet pa ietvi. Kāpēc? Atbildes nav. Ziemassvētkos visiem novēlu spirināties pretī visām nebūtībām.”

Pie pagastmājas. Eduards Voilaks (foto – vidū) uzskata, ka ne visu var izmērīt naudā.

Liepnas internātpamatskola – FAKTI

Skola dibināta 1957.gadā pēc toreizējā izglītības ministra Viļa Samsona ierosinājuma (Liepna ir viņa dzimtais ciems) kā skola trūcīgo daudzbērnu ģimeņu bērniem un bāreņiem.
Pirmajā mācību gadā atradās gan mācību telpas, gan internāts, gan skolas virtuve un ēdamzāle, tika atvērtas četras klases.
Kā pamatskola Liepnas internātskola darbojās kopš 1961.gada. Sākumā skola tika celta kā vidusskola 600 skolēniem, tikai vēlāk tā ieguva internātskolas statusu.
Pamatojoties uz Sabiedriskā labuma komisijas 2009.gada 13.maija atzinumu, Finanšu ministrija, saskaņā ar Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 5.panta pirmo daļu, nolēma piešķirt sabiedriskā labuma organizācijas statusu biedrībai “Liepnas internātpamatskolas un skolēnu ģimeņu atbalsta biedrība”.
2018.gada 22.februārī Alūksnes novada domes sēdē deputāti pieņēma lēmumu par Liepnas internātpamatskolas likvidēšanu.
2018.gada 13.jūnijā tika aizvadīts pēdējais izlaidums skolas pastāvēšanas vēsturē.
2022.gada 4.janvārī Alūksnes novada dome ārkārtas sēdē pieņēma lēmumu nodot bezatlīdzības lietošanā uz četriem gadiem Nodrošinājuma valsts aģentūrai daļu no pašvaldības īpašuma “Cielaviņas” Liepnas pagastā – bijušās internātskolas internāta ēku, palīgēku un daļu zemesgabala 0,66 ha platībā.
2023.gada 5.jūlijā tika atklāts patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs (PMIC).
Patvēruma meklētāju centrs izvietots bijušajā Liepnas internātpamatskolas internātā.
Centra vajadzībām ieguldīti 1,2 miljoni eiro. 90% no līdzekļiem piesaistīti no Eiropas Savienības fondiem.
Centrs var uzņemt līdz 250 iemītniekiem.
Centrs nav slēgta tipa iestāde, bet to nepārtraukti uzrauga.
Centrs nav pielāgots ģimenēm ar bērniem vai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.