1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
01-03-2024
Vārdadienas šodien: Laila, Lavīze, Luīze

Rakstos

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (01.03.2024.)

“Kāda auksta atmiņa: es vairs siltumu neatceros”

 Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fona, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Pērn vairāk nekā trīs tūkstoši minuši taku

 

Pirms trīs gadiem pirmo reizi Latvijā atzīmējām Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu. Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa, taujāta, kas jauniešiem jāzina par lielāko kauju Baltijā, atzina, ka interese ir liela: “Stompakos organizējam arī ekskursijas, kuru pērn, salīdzinot ar 2022.gadu, bijis divkārt vairāk.”

Kāda vecuma ļaudis apmeklē Stompaku nometni?
– Priecājamies, ka nacionālo partizānu nometni apmeklē dažādas vecuma grupas. Mūsu mērķis – turp aizvest pēc iespējas vairāk skolēnu, lai parādītu un pastāstītu, kāpēc šī vieta ir ļoti nozīmīga, kāpēc 2.marts ir Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena.
Kāpēc?
– Stompaki ir ļoti interesanta vieta, kur nonākot padomā, pirmkārt, par valsts vēsturi. Otrkārt, atceramies, ka ne vienmēr dzīvojam miermīlīgā pasaulē, turklāt jebkurā momentā kaut kas var notikt. Stompaki ir stāsts par to, kā cilvēki dzīvoja, ka bija gatavi cīnīties par neatkarību pret padomju varu. Otrais pasaules karš gāja uz beigām, un cilvēkiem nācās pieņemt svarīgus lēmumus dzīvē, īpaši pēckara posmā. Nacionālie partizāni vēsturē tiek vērtēti divējādi, jo pieredze ir bijusi dažāda.
Netālu no nacionālo partizānu nometnes atrodas sarkano partizānu nometne...
– Jā, no 1941. līdz 1944.gadam. Tiesa, dažādos periodos. Pēc 1945.gada 2.marta kaujas nacionālie partizāni izsijājās pa visu bijušā Balvu rajona teritoriju. Svarīgi jauniešiem uzsvērt, ka nacionālie partizāni, kas mita Stompakos, bija jauni puiši. Protams, bija arī sievietes, kas pamatā pildīja saimnieciskās, bet kaujas laikā – arī medmāsu funkcijas. Vīrieši bija jauni, karstasinīgi, kuri zināja, ko nozīmē sava valsts, valoda, kultūra un tradīcijas. Viņi pārsvarā bija dzimuši aptuveni pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Ienākot padomju varai, bija jāpieņem lēmums – to pieņemt vai nē. Tobrīd mežos veidojās grupiņas, kuras bija gatavas par savu valsti cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam. Pēterim Supem jeb Cinītim izdevās apvienot šīs mazās grupiņas, veidojot lielākus spēkus.
Uz purva saliņas bija uzbūvēta pat baznīca...
– Tas patiesi ir unikāli, ka Stompakos kalpoja priesteris Ludvigs Štagars. Domāju, tas arī ir viens no iemesliem, ka cilvēku skaits tik krasi palielinājās.
Tā ir viela pārdomām?
– Cilvēki tolaik bija ticīgi. Tagad? Tas ir labs jautājums. Grūti spriest. Parasti skolēniem saku, ka mēs nezinām, kā rīkoties konkrētā X stundā. Mēs varam tikai domāt, ka darītu to vai ko citu. Nacionālajiem partizāniem bija svarīgi sargāt Latvijas neatkarību, turklāt Stompaki bija viena no tām retajām vietām, kur pēckara periodā saglabājās sarkanbaltsarkanais karogs. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, būdams ekskursijā, uzsvēra, ka Stompaki izceļas uz citu fona ar to, ka tur atradās vienkāršie cilvēki, kuri, atšķirībā no Kurzemes, pārsvarā nebija militāri apmācīti. Apmācīta bija Cinīša grupa, kura tika iekļauta diversantu grupā “Lapland”, un vēl daži vīri. Jāpiemin nacionālo partizānu apvienības štāba priekšnieks Broņislavs Sluckis, kurš nometnē mācīja Latvijas armijas reglamentu. Iespējams, viņā vairāk ieklausījās nekā citos. Nostāsti ir dažādi. Piemēram, Pēteris Supe kaut ko centās komandēt, bet vīri norādīja, ka viņš nav bijis armijā. Izolētā vidē, kurā sastopas tik dažādi cilvēki, ļoti svarīgi rast sapratni, kaut gan neizpalika arī konfliktsituācijas.
Piemēram?
– Atmiņās lasāmas ziņas, ka Pēteris Supe iestājās par totālu padomju aktīvistu iznīcināšanu. Savukārt Broņislavs Sluckis aicināja izvērtēt. Jauniešiem muzejpedagoģiskajā programmā atgādinām, cik svarīga ir uzticība, jo pat kaimiņš un draugs kara laikā var izrādīties nodevējs. Šādu atmiņu stāstu ir pietiekami daudz. Piemēram, arestē māsas, brāļus un pēc tam ar to šantažē. Stompakos, kā mēs zinām, bija 24 bunkuri, tostarp maizes ceptuve. To var salīdzināt ar nelielu pilsētiņu, kurā bija arī tiesa. Interesanti, ka pamatā tie, kurus tiesāja, bija mežsargi.
Kāpēc?
– Viņi, strādājot mežā, varēja pabūt vietā un nevietā. Satikās ar daudziem cilvēkiem, bet tolaik uzticība bija trausla lieta. Pamatā viņiem pārmeta nacionālo partizānu izsekošanu un nodošanu. Stompaku iemītnieces Domicellas Pundures atmiņas liecina, ka partizāni nestaigāja no bunkura uz bunkuru. Tas bija bīstami, it īpaši ziemā, kad paliek pēdas. Tolaik informācijas avots bija baznīca, kur cilvēki smēlās cerību nākotnei. 2.martā, kad sākās kauja, baznīcā notika dievkalpojums. Pēc tam turp sāk nest ievainotos. Sākoties karadarbībai, neapmācītu cilvēku vidū sākās panika. Palaimējās, ka nometnē atradās bijušais leģionārs Rolands Ozols no Tilžas, kurš spēja cilvēkus nomierināt, lai saorganizētos kaujai.
Latvijā, atgūstot neatkarību, informācija par nacionālo partizānu kustību bija, mēreni sakot, skopa. Kā ir šobrīd?
– Par nacionālajiem partizāniem, godīgi sakot, uzzināju, kad sāku strādāt muzejā. Jā, padomju laikos šis periods bija mērķtiecīgi aizmirsts, turklāt partizāniem piedēvēja arī dažādas zvērības. Ja paskatāmies laikrakstu “Latgales Zemnieks”, kuru izdeva Viļakā, acīmredzams, ka partizānus pozicionēja kā bandītus. Pirmās norādes Stompaku purvā parādījās, šķiet, tikai pirms aptuveni 20 gadiem, pateicoties Zigfrīdam Berķim. Tolaik pieejamība bija nekāda, arī vietējie iedzīvotāji par to maz ko zināja. Jauniešiem cenšamies pastāstīt, ka kara laikā ir ļoti grūti izšķirt un saprast, kas ir labie, kas – sliktie. Nacionālie partizāni, cīnoties par brīvību, izmantoja dažādus līdzekļus, piemēram, uzbrūkot vēlāk ciema padomēm, kolhoziem, veikaliem. Tāpat bija arī tādi, kas izlikās par nacionālajiem partizāniem. Cilvēkiem nereti bija neizpratne, kas ir kas? Stompaku kaujas apstākļus ir pētījuši vēsturnieki Zigmārs Turčinskis un Inese Dreimane. Ļoti pietrūkst dzīvesstāstu. Ļoti ceram, ka Z.Turčinskis uzrakstīs atsevišķu grāmatu par Stompakiem. Šonedēļ, 1.martā, bērniem Stompakos būs jāmeklē paslēpti nacionālo partizānu atmiņu fragmenti. Piemēram, bija kāds kluss partizāns, kurš stresainā situācijā spēja visiem visu izskaidrot. Tāds cilvēks vienmēr ir bijis zelta vērtē.
Kāds varētu būt Jūsu segvārds?
– Interesants, savdabīgs jautājums. Varbūt “Latvija”, kaut kā tā.
Balvu novada deputāts Aldis Bukšs intervijā “Vadugunij”, spriežot par Stompaku nozīmīgumu, atzina, ka, viņaprāt, mēs izpurgājam mūsu potenciālu... Tas nav pārmetums muzejam, bet novada vadībai.
– Mums reāli nav cilvēkresursu.
Kāds ceļš ejams?
– Jābūt cilvēkam vai cilvēku komandai, kas ar to mērķtiecīgi strādā. Mēs, muzejs, plānojam kādreiz iesniegt “Latvijas skolas somai” Stompaku stāstu-saturu. Vienlaikus saprotam, ka mēs fiziski to nespēsim izdarīt, jo muzeja pamatdarbā esam divi cilvēki.
Kā vērtējat nometnes iekārtojumu?
– Manuprāt, ar trīs bunkuriem pietiek.
Un tik un tā izskan pārmetums, ka tur nav satura...
– Tas prasa laiku, turklāt Stompaku nometnē bunkuru iekārtojums bija askētisks. Protams, būtu lietderīgi ievietot kādus priekšmetus vai apģērbus. Paldies Dzintaram Dvinskim un viņa “Abrenes istabām”, ka viņš saglabā šo vēstures daļu, kur savulaik čekas vīri spīdzināja cilvēkus. Jāpiebilst, ka Dz.Dvinskim ir plaša Otrā pasaules kara ekspozīcija. Tā ir unikāla iespēja, ka mēs strādājam komandā, kad kopā rodas vēl spilgtāki stāsti, tostarp izmantojot karavīru formas tērpus. Uzskatu, ka Stompaki jāuzsver ne tikai vēsturiskajā aspektā, bet arī kā dabas daudzveidības objekts. Tātad jābūt cilvēkam, kurš ar to strādātu.
Kādus secinājumus jaunieši, Jūsuprāt, izdara pēc Stompaku nometnes apmeklēšanas?
– Pasaule ir mainīga. Vēsture ir bijusi dažāda, tāpēc jāspēj būt uzmanīgiem un uzticīgiem savai valstij. Parasti cilvēki, kas atnāk uz Stompakiem, ir zinoši. Viņiem interesē mūsu – Ziemeļlatgales – konteksts. Jāsecina, ka, izejot no purva, daudzi izdara secinājumus, ka slēpšanās mežā nav tikai jautājums par savas dzīvības glābšanu.
Kurš fakts Jūs ir visvairāk uzrunājis?
– Mani vienmēr ir fascinējušas Domicellas Pundures atmiņas, arī par bunkuru iekārtojumu, sadzīves apstākļiem. Ļoti interesantas atmiņas ir par 2.marta kauju, jo tobrīd nacionālie partizāni bija patiesi pārsteigti, ka viņus naidnieks ir atradis. Sākotnēji bija apjukums, kamēr atkāpās līdz maizes ceptuvei. Pēc tam viņi pārvarēja izbīli, saņēmās, un tam vajadzēja noteikti arī spēku, tostarp gara spēku. Viņi nepadevās čekas karaspēkam. Varam tikai apbrīnot nacionālo partizānu drosmi.
Vai mēs mūsdienās spētu pārvarēt bailes?
– Tas, kā jau iepriekš minēju, ir grūts un individuāls jautājums. Uzskatu, ka jauniešiem karadienests ir vajadzīgs, lai nesalūztu stresa situācijās.

 

FAKTI
* 1945.gada 2.martā Stompaku purvā nometnei uzbruka gandrīz pustūkstoti liela NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāta) vienība. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 nacionālie partizāni, bet pretinieks zaudēja 46 kaujiniekus. Taču lielākajai daļai purva vidū ielenkto nacionālo partizānu puteņainā marta naktī izdevās izlauzties un nelielās grupiņās izklīst Liepnas un Grīvas mežos.

* Purvainā un akačainā apvidus dēļ apmetne bija grūti sasniedzama, tāpēc te tika sapulcēts lielākais partizānu skaits vienā vietā – apmēram 350 cilvēki. Tajā bija 24 bunkuri un vairākas virszemes būves – divi staļļi 30 zirgiem, pārtikas noliktava, maizes ceptuve un baznīca.

Kā tas sākās?

Par tautā saukto Staņislava pieminekli Balvos, kas vairākkārt gāzts un augšāmcēlies, stundām stāstīt, šķiet, varētu Anna Āze. Viņa, pētot Latgales partizānu pulka vēsturi, arī pieminekļa vēstures līkločus, ir skaitījusi pat akmeņu rindas, kā arī skrupulozi pārbaudījusi dažādus faktus. Patiesībā ieskats Latgales partizānu pulka vēsturē, mītu un patiesību vētīšana, pieminekļa ceļš līdz mūsdienām vērtējama kā ceļamaize ikvienam, īpaši jaunajai paaudzei...

Neatkarības kara laikā, kad Latgale vēl nav atbrīvota, pēc mobilizācijas izsludināšanas sarkanarmijā, lai aizsargātu sevi un ģimenes, mājas, dzimto novadu no padomju varas terora, Balvu apkaimē sākās zaļo partizānu pulciņu veidošanās.
Partizāni meklēja ieročus, kas paslēpti šķūņos, ierakti zemē, atbruņoja lielinieku atbalstītājus un karavīrus, kā arī pirka tos. 3.jūnijā, apvienojoties Balvu, Silakroga, Rugāju, Orlovas, Kupravas un Sudarbes partizānu pulciņiem, tiek nodibināta Balvu partizānu nodaļu. No šī brīža komandiera virsleitnanta Jāņa Vīndedža vadībā tiek veiktas koordinētas kaujas darbības pret Padomju Krievijas sarkanarmijas daļām. Pēc mēneša tiek nodibināts Latgales partizānu pulks. Pulka pirmsākumā ir 813 brīvprātīgie karavīri. Jūlijā vidū Latgales partizānu pulks notur pozīcijas Augustova–Sudrabe–Orlava–Borovka–Lielais purvs–Silakrogs–Kuprava (apdzīvotu vietu nosaukumi 1919.gadā).
Tā kā vīru skaits pulkā strauji aug, septembra beigās jau ir ap 2000 karavīru, notiek pulka pārorganizācija un izveido trīs bataljonus. Komandieris pulkvežleitnants Jānis Skujiņš LPP raksturo kā pašas tautas radītu un uzturētu pulku.
No 1919.gada 31.oktobra līdz 7.novembrim pulks bija atbrīvojis pat Viļaku, bet pārāk lielā sarkanarmijas pārspēka dēļ bija spiesti atkāpties līdz Stompakiem. Pulka veikums novembrī ir ļoti nozīmīgs Latvijas armijai. Karavīri nosargā Austrumu frontes Ziemeļu sektoru laikā, kad Latvijā tiek izcīnītas izšķirošās kaujas pret Bermonta karaspēku, lai vēlāk sekmīgi tiktu atbrīvota visa Latvijas teritorija. 1920.gada janvārī pulks piedalījās Pokševas, Šķilbēnu augstienes, Baltinavas, Kārsavas, Skangaļu, Purmalas, Abrenes, Augšpils atbrīvošanā.

Izpētes ceļam gala nav

 

Laikā, kad rakstīju atmiņu burtnīcu “Jānis Pilmanis. Brīvības cīņu dalībnieks, stiprinieks”, es neiedomājos, ka vēl ir cilvēki, kuri atceras Balvu spēkavīru ne tikai no citu atmiņu stāstiem, bet dzīvē ir arī satikušies un komunicējuši. Atmiņu burtnīcā par pieminekļa tapšanas gaitu aprakstīju informāciju saistībā ar J.Pilmaņa darbu pieminekļa pamatnes veidošanas procesā, ar kuru vēlos padalīties.

Muzeju nakts sirsnīgā gaisotnē Balvos ir pagājusi, saņēmu daudz pateicības no lasītājiem. Pamanu, ka 1938. gada augustā žurnālā “Atpūta” publicētā foto “Balvos atklāts piemineklis Latgales partizāniem” pieminekļa pamatnē ir vairāk akmeņu rindu nekā “Atmiņu burtnīcā” 19.lpp (foto – no Balvu muzeja krājuma). Divas fotogrāfijas, abās Balvu Staņislavs, bet pamatnes atšķiras. Daudzi uzskatīja, ka 1943.gada 20.jūnijā atjaunotajam piemineklim pamatnes nebija, kaut arī J.Teibe rakstīja: “...gan uz zemāka postamenta.” “Tēvija” (23.06.1943.) raksta: “Latgales novada komisārs H.Riecken’s saka: “Mūsu priekšā uz jaunas pamatnes stāv tas pats vecais partizāns, it kā teikdams, ka šinī tautā vecais cīņas gars pret austrumiem palicis līdz pat šai dienai.” Arvīds Šnepers grāmatā “Latgales partizānu pulkam – 80” 30.lappusē raksta: “1941.gadā, kad sarkanarmija atkāpjas un Latviju okupē vācu karaspēks, pieminekļa skulptūra, ko vietējie iedzīvotāji bieži vien dēvē Staņislava vārdā, atkal atgriežas savā vietā. Sākumā tas tiek nostādīts uz zema pamata, bet vēlāk tiek atjaunots arī postaments, kā tas arī ir paredzēts.” Fotogrāfijās ir labi saskatāmas atšķirības starp 1933.gadā J.Pilmaņa celto pieminekļa pamatni un 1943.gadā K.Jansona vadībā celto pamatni. J.Pilmaņa celtajā pamatnē ir vairāk akmeņu rindu, tas bija par aptuveni vienu metru augstāks nekā K.Jansona vadībā celtais. Laukakmeņu krāsa citādāka, arī meistara rokraksts atšķirīgs. Šis atklājums pierāda, ka arī 1943.gada 20.jūnijā atklātajam piemineklim bija uzmūrēta pamatne. Žurnāls “Laikmets” (12.11.1943.) publicē foto “Sargātājs partizāns” Balvos, bet publikācijā ir izmantota 1938.gada 14.augustā atklātā pieminekļa fotogrāfija. Es ne vienā publikācijā neatradu K.Jansona vadībā celtā pieminekļa foto, bet tās ir saglabājušās pie cilvēkiem, Balvu Novada muzejā un Balvu Valsts ģimnāzijas muzejā.
“Brīvajā Zemē” (16.08.1938.) ir ne tikai izsmeļošs raksts par Brīvības cīņām Balvu un Viļakas apkaimē, bet arī apraksts par partizānu J.Pilmani. Zem fotogrāfijas ir rakstīts: “Kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis Balvu svinībās apmeklēja partizānu varoni Pilmani, kas, kaut slims, bija arī ieradies pie atklātā pieminekļa. Blakus stāv Balvu pilsēta “galva” Kārlis Lācis, policijas priekšnieks Lūsis, partizāns, atvaļinātais virsleitnants Burmeistars, bijušais Latgales partizānu pulka komandieris pulkvežleitnants Jānis Skujiņš sasveicinās ar sēdošo partizānu J.Pilmani.” Pašam J.Pilmanim arī bija šāda fotogrāfija, diemžēl tas, kurš palūdza meitai Grietai fotogrāfiju, tā arī neatdeva. Bet “Latvijas Militārajā Hronikā” 2013.gada jūnijā rakstīts: “Daudzi no viņiem bija izgājuši cauri Krievijas pilsoņkara un Latvijas brīvības cīņu ugunīm. Šajā sakarā nevar neminēt interesantu faktu: 1938.gada 14.augustā, atklājot Balvos pieminekli Latgales partizānu pulka karavīriem (tautā saukto “Balvu Staņislavu”), ģenerālis Jānis Balodis īpaši uzrunāja Balvu apkārtnes spēkavīru, Latvijā un Rietumeiropā pazīstamo bokseri Vili Klesbergu, kuru tēlnieks izraudzījis par pieminekļa prototipu.” Šajā rakstā patiesībai atbilst izceltā teikuma daļa. V.Klesbergs piedzima 1904.gadā Sanktpēterburgā, Latvijā kopā ar ģimeni atgriezās tikai 1921.gadā. Viņš dzīvoja Cēsīs, bija ne tikai tēlnieka kaimiņš, bet arī draugs. Nevienā publikācijā nav minēts, ka viņš būtu ieradies atklāšanas svinībās. Ģenerālis J.Balodis uzrunāja Balvu apkārtnes spēkavīru, partizānu J.Pilmani. Šis fakts pieminēts gandrīz katrā avīzē. J.Pilmanis nodarbojās ar laušanos (grieķu-romiešu cīņām). Cik zināms, lauzās arī ar igauņiem. Neatkarības kara laikā bija sadraudzējies ar igauņu karavīriem, viņi daudz palīdzēja gan Balvu puses zaļajiem pulciņiem, gan Latgales partizānu pulka karavīriem cīņā pret sarkanarmiju.
Mīti par spēkavīru, akmeņkali un partizānu J.Pilmani turpinās jau 100 gadu garumā, un domāju, – šim nerimtīgajam izpētes ceļam gala nav.

 

FAKTI

Latgales partizānu pulks un piemineklis laika griežos
1918.gada decembrī Balvu apkaimē sākās zaļo pulciņu veidošanās. (“Balvu Ziņas” Nr. 13, 03.07.2009.)
1919.gada 3.jūnijā partizānu pulciņi apvienojās Balvu partizānu nodaļā, komandieris virsleitnants Jānis Vīndedzis (1892 – 1926). (“Latgales Vēstnesis” Nr. 98, 17.08.1938.)
1919.gada 5.jūlijā uz Balvu partizānu nodaļas pamata tiek nodibināts Latgales partizānu pulks, komandieris virsleitnants Jānis Vīndedzis. (LVVA – 3599 f., 1.apr., 2.l., l.lpp.)
1919.gada 25.septembrī par Latgales partizānu pulka komandieri tiek iecelts pulkvežleitnants Jānis Skujiņš (1897 – 1942). (https://lkok.com)
1922.gada 1.aprīlī Latgales partizānu pulku izformēja un iekļāva 3. Latgales kājnieku divīzijas 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā. (https://lv.m.wikipedia.org)
1924.gada 28.decembrī bijušie Latgales partizānu pulka karavīri sapulcē nolemj Balvos celt pieminekli kritušajiem cīņu biedriem. (“Daugavas Vēstnesis” Nr.3, 16.01.1925.)
1927.gada 5.jūnijā svinīgos apstākļos tiek iesvētīts Pieminekļa laukums. (“Latvijas Kareivis” Nr. 126, 09.06.1927.)
1928.gada 3.jūnijā svinīgos apstākļos tiek ielikts pamatakmens Latgales partizānu pulka kritušo karavīru piemineklim Balvos. (“Latvijas Kareivis” Nr.124, 06.06.1928.)
1933.gada rudenī Jānis Pilmanis (1883 – 1942), Neatkarības kara dalībnieks, pats apņemas un uzmūrē pieminekļa pamatnes lielāko daļu. Tās augstums – 5 metri, pamatnes priekšpusē, gaišā krustā uzraksts: “Latgales partizānu pulka kritušiem karavīriem 1919 - 1920.” (“Lāčplēsis” Nr. 6, 1938.)
1938.gada 14.augustā svinīgos apstākļos tiek atklāts piemineklis Latgales partizānu pulka kritušiem karavīriem. Pieminekli atklāj kara ministrs, ģenerālis Jānis Balodis (1881 – 1965) un to iesvēta Latviešu strēlnieku brigādes pulku mācītājs Pēteris Apkalns (1882 – 1942). Tēlnieks Kārlis Jansons (1896 –1986) veidoja pieminekļa galveno daļu – skulptūru “Sargājošais partizāns”. (“Latgales Vēstnesis” Nr. 89, 17.08.1938.)
1941.gada 5.aprīlī notiek Abrenes apriņķa izpildu komitejas sēde, protokols Nr.26, paragrāfs 10. Apriņķa izpildu komiteja vienbalsīgi nolēma uzdot Balvu pilsētas izpildu komitejai līdz š.g. 15.aprīlim nojaukt Balvos partizānu pieminekli kā neatbilstošu laikmetam. Pavēle tiek izpildīta. (“Rēzeknes Ziņas” Nr. 31, 25.04.1942.)
1941.gada 3.jūlijā bijušie Latgales partizānu pulka karavīri tēlnieka K.Jansona “Sargājošā partizāna” skulptūru novieto Pieminekļa laukumā. (“Rēzeknes Ziņas” Nr. 31, 25.04.1942.)
1943.gada 20.jūnijā svinīgos apstākļos tiek atklāts tēlnieka K.Jansona vadībā atjaunotais piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem. Pamatnes augstums – aptuveni 4 metri. (“Tēvija” Nr. 145, 23. 06.1943.)
1945.gada rudenī piemineklis tiek nojaukts. Oficiāli apstiprinājuma tam nav, bet ir G.Cakares, J.Teibes un citu laikabiedru atmiņas. Arī Irēna Šaicāne grāmatā “Balvi – pilsēta ezeru krastos” 232. lappusē šo faktu apstiprina.
1993.gada 11.novembrī tiek atklāts atjaunotais piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem. (“Vaduguns” Nr. 90, 17.11.1993.)
Pamatnes priekšpusē, gaišā krustā uzraksts: “Latgales partizānu pulka kritušiem karavīriem 1919 – 1920.” Pieminekļa pamatnes aizmugurē uzraksti: “Atjaunots, godinot arī 1940.g. – 1954. g. Latgales nacionālās brīvības cīnītājus. Veidoja K.Jansons 1938.gadā, atjaunoja A.Jansons un I.Folkmanis 1993.gadā.”
2020.gada 15.decembrī tiek sākti pieminekļa renovācijas darbi. Lai atjaunotu pamatni, tiek noņemta skulptūra, vēlāk nojaukta arī pamatne. (“Vaduguns” Nr.76, 05.10.2021.)
2021.gada 28.septembrī skulptūra tiek novietota atpakaļ uz atjaunotās pamatnes. (“Vaduguns” Nr.76, 05.10.2021.)
2020.gada 26.septembrī piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem iekļauts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta. Pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 9285. Iekļaušanas dokumenta Nr. 2.5-1-152. Piemineklis Latgales partizānu pulka karavīriem Balvos, Partizānu ielā – 4. (https://mantojums.lv/cultural-objects/9269)

Pieminekļa celšanas ideja sākās pirms 100 gadiem

 

“Daugavas Vēstnesis” (06.03.1925.) publicē: “Brāļu kapu komitejas Balvu nodaļa pagājušā gada 21. septembrī noturēja savu pirmo sēdi un nolēma... godāt Balvu apkārtnē kritušos partizānus, stādot kritušo varoņu birzi vai arī ceļot pieminekli.”
1924.gada 28.decembrī notikušajā bijušo Latgales partizānu pulka karavīru sapulcē tiek nolemts celt pieminekli. Līdzekļu vākšanai tiek ievēlēta komisija deviņu cilvēku sastāvā. Pieminekļa celšanu atbalstīja Abrenes apriņķa iedzīvotāji, ziedojot lielāko daļu naudas līdzekļu. Pieminekļa izveide ilga četrpadsmit gadus.
Pēc pieminekļa laukuma iesvētīšanas 1927.gada 5.jūnijā tiek organizēts gājiens ar ziediem un vainagiem uz Steķentavu, 3 km gājienā no Balvu centra, kur bija guldīti Atbrīvošanas karā kritušie partizāni.
“Latvijas Kareivis” (06.06.1928.) publicē: “Pēc tam Latgales partizānu pulka karavīru biedrības priekšnieks Greble nolasa aktu par pamatakmens likšanu, kuru paraksta atv. leitn. Greble, ģen. Berķis, pulkv. leitn. Skujiņš, L. p. p. biedrības Bolvu nodaļas priekšnieks rez. leitn. K.Lācis, Bolvu pilsētas galva Smurģis un Bolvu pagasta valdes priekšsēdētājs Boževnieks. Ģen. Berķis aktu iemūrē pamatakmenī, atzīmējot partizānu pulka nopelnus Latvijas atbrīvošanā un uzaicinot latgaliešus būt arvien nomodā par savu tēviju.”
Abrenes apriņķa iedzīvotāji, kuri ar zirgu dodas darīšanās uz Balviem, tiek aicināti atvest laukakmeņus no laukiem, kuros cīnījās Latgales partizānu pulka karavīri. Pamazām Balvos pieminekļa laukumā tiek savesti laukakmeņi. Akmeņkalis un spēkavīrs J.Pilmanis, dzirdot Balvu pilsētas vadības nemitīgo gaušanos par līdzekļu trūkumu, pats apsola un apņemas uzcelt pieminekļa pamatni. Viņš visu dara rūpīgi. Pirms mūrēšanas darbu uzsākšanas akmeņus vajadzīgajā lielumā sašķeļ un sakrauj kaudzēs.
Pieminekļa pamatni viņš uzcēla tajā vietā, kur 1919.gada 31.maijā bija uzstādījis ložmetēju un apšaudījis bēgošos sarkanarmijas karavīrus. Pamatnes celšanas beigu posmā viņam bija arī palīgi, diemžēl precīzāku ziņu nav. 1933.gada rudenī no skaldītajiem laukakmeņiem uzceltā piecus metrus augstā pieminekļa pamatne bija viņa veltījums tiem 200 kritušajiem zaļajiem partizāniem un Latgales partizānu pulka karavīriem, ar kuriem viņš kopā cīnījās pret iebrucējiem pašos Latvijas valsts pirmsākumos.
Publikācijas preses izdevumos vai ziņas arhīva materiālos par pieminekļa pamatnes uzcelšanu ne es, ne vēstures maģistre, daudzu vēsturisku grāmatu autore Irēna Šaicāne, neatradām.
“Brīvā Zeme” (14.01.1938.) publicē: “Izbūves projektu bija gatavojis pazīstamais tēlnieks Kārlis Jansons no Cēsīm. ...un tagad jau galvenā daļa “Sargājošais partizāns” – ap četrus metrus garais, ģipsī atlietais tēla modelis nosūtīts Somijas Valsts vara lietuvei tēla atliešanai bronzā.”
Tēlnieks K.Jansons pieminekļa Latgales partizānu pulka karavīriem skulptūrā atveidojis vispārinātu Latgales partizāna tēlu. Tas ir tērpts šinelī, bet kājās apautas pastalas, ar patronjostu ap vidu, bet kailu galvu. Turot šauteni labajā rokā, tas modri vēro Latvijas valsts austrumu robežu. “Sargājošais partizāns” ir kā simbols dzīvajiem cilvēkiem, kuri šobrīd aizsargā Latvijas valsts brīvību.
Bijušais Sitas mežniecības mežzinis Jānis Teibe man rakstīja: “Laukuma apstādījumus projektēju es, bet būves – būvtehniķis Koļesņikovs.”
Pirms “Sargājošā partizāna” skulptūras uzstādīšanas uz pieminekļa pamatnes pirmā pamatnes akmeņu rinda un apmalīte tika apbērtas ar zemi. Tādējādi tika izveidots paaugstinājums. 1938. gada 10. augustā Balvos tiek atvesta trīs tonnas smagā un 4m augstā “Sargājošā partizāna” skulptūra.
No J.Teibes vēstules: “Pieminekli atklāja 1938.gada 14.augustā – svētdienā. Pēc manas iniciatīvas šajā dienā atveda arī kādreizējo partizānu Jāni Pilmani, kurš Balvu apkārtnē bija visai populārs cilvēks, par kura spēku stāstīja, rakstīja avīzēs un kurš bija pelnījis, lai piedalītos šajās svinībās... Atklāšanas dienā Balvu pilsētas parkā notika brīvdabas teātra izrāde – Voldemāra Zonberga “Degošās sirdis”. Mani nosēdināja pie vienas ieejas pārdot biļetes. Pārdevu 208 biļetes par vienu latu gabalā. Ieejas bija vairākas. Atceros ģenerāļa J.Baloža teikto pieminekļa atklāšanas laikā: “Karavīri, partizāni un tauta bija viens. Visi vienu domu domāja, vienu darbu darīja.”
Tolaik rakstīja, ka tas ir viens no skaistākajiem pieminekļiem Latvijā, kas celts kā pateicība Atbrīvošanas karā kritušajiem. “Ekonomists” (01.08.1939.) raksta, ka Celtniecības izstādē, idejisko celtņu pieminekļu nodalījumā, izstādīts piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem Balvos.
1940.gada 17.jūnijā Padomju Savienība – Sarkanā armija – okupēja Latviju. Sākās apcietināšanas, represijas, īpašumu atsavināšana. 1941.gada aprīlī Padomju varas pārstāvji pieminekļa pamatni saspridzināja, bet partizāna skulptūru aizvilka uz milicijas nodaļas pagalmu. Daudzi laukakmeņi tika saspridzināti, sarkanajiem meklējot paslēptos dokumentus. Liela daļa akmeņu tomēr vēl tika saglābti. Tas redzams arī fotogrāfijā. G.Cakares atmiņas: “Pirms pieminekļa pamatnes celtniecības tēvs dokumentus par pulka karavīriem sabāzis pudelē un ieracis zemē zem pamatnes.” Šo gadījumu atcerējās vēl citi cilvēki. Kārlis Akmentiņš teica: “Ja tos sarakstus atradīs, tad būs beigas!” Bet neatrada, jo ieraka pats Pilmanis!
Vācu okupācijas laikā “Rēzeknes Ziņās” ( 09.06.1943.) tiek lūgti ziedojumi, lai varētu atjaunot pieminekli Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem Balvos. 1943.gada 20.jūnijā Balvos divkārši svētki. “Daugavas Vēstnesis” (16.06.1943.) publicē: “Abrenes apriņķa otrie Dziesmu svētki apvienoti ar Latgales partizānu pulka kritušo karavīru pieminekļa atklāšanas svinībām un notiks 20.jūnijā Balvos. Svinību programma sekojoša: plkst. 16.00 atjaunotā pieminekļa atklāšana, kurā piedalīsies arī Daugavpils novada komisārs H.Riecken’s un latviešu pašpārvaldes pārstāvji. Pieminekļa iesvētīšanu izdarīs latviešu karavīru mācītājs A.Liepiņš; plkst. 17.30 – dziedātāju parādes gājiens; plkst. 18.30 – Dziesmu svētku koncerta sākums. Virsdiriģents Teodors Reiters.” Dziesmu svētkos piedalās pāri par 750 dziedātāju. Skanēja Lielvācijas himna un latviešu Tautas lūgšana, un kori dzied un dzied gandrīz divas stundas.
J.Teibe raksta: “Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Balvos 1944.gada 30.jūlijā atkal radās jauni partizāni, kas negribēja iet karot pret saviem tautas brāļiem Kurzemē. 1945.gada jūlijā manā Sitas mežniecībā mežsarga Kravaļa apgaitā nodevības dēļ daudzi jaunekļi krita kaujā pret sarkanajiem. Vēlāk tos salika zaļā “Stasa” pakājē apskatei ar nodomu, lai iedzīvotāji ziņotu, kas tie par puišiem. Tur bija arī mani mežstrādnieki: no Silaciema – Spičku dēls un Krima dēls, no Lāčugabaliem – Leišavnieka dēls.”
Gan J.Teibe, gan G.Cakare atcerējās, ka pieminekli otrreiz nogāza padomju varas pārstāvji 1945.gada rudenī, arī Irēna Šaicāne 2009.gadā izdotajā grāmatā “Balvi – pilsēta ezeru krastos” 232.lappusē raksta: “Kāds atmiņu stāstījums liecina, ka partizāna skulptūra nogāzta 1945.gada rudens pusē (tad jau izpildkomitejas priekšsēdētājs A.Kampernauss – I. Š.), laikam bija domāts to noslīcināt ezerā, jo skulptūra bijusi aizgādāta parkā, kur uzkalniņā nostāvējusi apmēram divus gadus, tad martā vai aprīlī, jo vietām bijis vēl sniegs, tika aizvilkta uz dzelzceļa staciju. Dobji skanējusi tuvākā apkārtne, partizāna skulptūra pat ieķērusies tilta margās. Balvu stacijā tā ar lielām pūlēm novietota uz mazas platformas, kāds strādnieks cieta negadījumā, nācās to vest uz slimnīcu. Gulbenes depo “Staņislavam” esot nogrieztas rokas, lai varētu virpot bronzas detaļas.”
“Vaduguns” (06.08.1988.) publicē Latvijas kultūras fonda un Vides aizsardzības kluba aktīvistu Pētera Korsaka un Jura Dobeļa rakstu, kurā tiek atgādināts par pieminekļiem Balvos un Viļakā. Ir lūgums mutiski vai rakstiski sniegt ziņas par pieminekļiem, kas celti 1919. – 1920. gadā kritušajiem Latvijas valsts aizstāvjiem. Atsaucība bija liela, pat no ārzemēm rakstīja. Nostāsti par skulptūras “Sargājošais partizāns” tālāko likteni: noslīcināts Balvu ezerā, aprakts Celmenē, aizvests uz Abreni un tur nogremdēts purvā, aizvests un pārkausēts, aizvests uz Baltkrieviju un tur uzstādīts kā sarkanarmijas partizānu piemineklis, aizvests uz Bulgāriju un tur uzstādīts. Visi meklējumi pagājušā gadsimta 90.gados bija nesekmīgi.
“Balvu Lapā” (10.11.1993.) rakstīts, ka “skulptūra “Sargājošais partizāns” tika atlieta bronzā Ars Monumental darbnīcā Tallinā pēc tēlnieku Andreja Jansona (1937– 2006) un Ivo Folkmaņa veidotā ģipša modeļa. Pamatni cēla Pēteris Kravalis (1954 – 2016), akmens apstrādes akmeņkalis no Naudaskalna. Pamatnes priekšpusē, krusta daļā, izmantots no Karēlijas vests akmens, bet laukakmeņi pamatnei sameklēti Balvu apkārtnes laukos”. P.Kravalim palīdzēja Jānis Klucis un Ainārs Ivanovs. J.Kravalis 1993.gadā pieminekļa pamatni atjaunoja pēc 1938.gada fotogrāfijām, kurās divas akmeņu rindas nav saskatāmas fotogrāfijās, tāpēc atjaunotās pamatnes augstums ir 4,73 metri. Latvijas valsts ir nesen kā atjaunota. Izejmateriāli pamatnes celtniecībai grūti nopērkami. P.Kravalis atceras: “Tagad, pēdējās dienās, pie pamatnes strādā vairāki bijušie KUKa strādnieki. Javu maisām ar lāpstām un augšā stiepjam ar spainīšiem.” Gandrīz 30 gadu laikā pieminekļa pamatni bija bojājis laika zobs, tāpēc bija nepieciešama tās pārbūve. Pieminekļa renovācijas darbus 2021.gadā veica būvniecības uzņēmums SIA “5V”.
Lai mums ir vēlme pēc 100 gadiem iestādīt bērzu birzis Atbrīvošanas karā kritušo varoņu piemiņai!

Patriotisma gars netika salauzts

 

2021.gada 22.aprīlī Saeima nodeva izskatīšanai Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai piecu deputātu iesniegtos grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, kas noteiktu 2.martu par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu. Viens no idejas autoriem Andris Kazinovskis atgādina, ka, pieminot latviešu tautas pretošanos padomju okupācijas varai 50 gadu garumā, ir vienlīdz svarīgi atbilstoši novērtēt kā nevardarbīgo, tā arī bruņoto pretošanos.

Andris Kazinovskis: “Gan padomju varas gados, kad to objektīvi pētīt vispār nebija iespējams, gan arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas tieši bruņotā nacionālā pretošanās joprojām netiek pienācīgi novērtēta un pētīta. Latvijas nacionālo partizānu karā (1944.-1956.), kurā piedalījās ap 14 000 cīnītāju, ļoti nozīmīga loma bija Latgalei, kur, kā pirmajā padomju varas okupētajā Latvijas teritorijā, jau 1944. gada vasaras nogalē sākās bruņotā pretošanās. Atzinība mūsu nacionālo partizānu varonīgajai cīņai nāca tik nepiedodami lēni un vēlu, ka tikai 2017. gada 3. maijā ar Viestura ordeni tika apbalvoti pirmie divi bruņotās nacionālās pretošanās dalībnieki no pāris desmitiem tad vēl dzīvajiem nacionālajiem partizāniem.
Latviešu tautas vēsturiskajā atmiņā tieši mūsu nacionālo partizānu (mežabrāļu) cīņas ir saglabājušās kā pretošanās simbols – nozīmīgākā nacionālās pretošanās forma, kas ilga 12 gadus. Jāatzīmē, ka nacionālie partizāni nepārstāvēja ne vācu, ne padomju okupantu režīmus. Viņu mērķis bija atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti.
Īpaši asa bruņota pretošanās notika bijušajā Abrenes apriņķa, vēlāk Viļakas apriņķa teritorijā Ziemeļlatgalē. Iespējams, tas saistīts ar Abrenes apriņķa daļas pievienošanu padomju Krievijai. Nepārprotami nozīmīgāka nacionālo partizānu kauja 1945.gada 2.-3.martā notika Viļakas apriņķa Stompaku purva salās, kas ir lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē. Ap 350 Latgales mežabrāļi komandiera Pētera Supes vadībā izcīnīja smagu kauju ar uzbrūkošā čekas karaspēka skaitlisko pārspēku, paliekot nesakauti, un, organizēti atkāpjoties, izvairījās no draudošā aplenkuma un papildus zaudējumiem.
Neatkarīgi no reliģiskās vai tautības piederības daudzi bijušās Latvijas brīvvalsts pilsoņi pēc padomju karaspēka Latvijas okupācijas izvērsa sīvu bruņotu pretošanos. Piemēram, Stompaku kaujā piedalījās krievu tautības puiši no Bubnu ciema Linavas pagastā. Šis pagasts, kā arī vēl pieci pagasti un Abrenes pilsēta tobrīd jau atradās padomju Krievijā. Ar laiku čekas pārspēks darīja savu. Tomēr patriotisma gars, ilgas pēc Latvijas valsts neatkarības mūsu tautai netika salauzts. Lai arī 1991.gadā Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, bet tikai pēc 30 gadiem, 2021.gada 16.jūnijā, LR Saeima pieņēma likuma grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, nosakot 2.martu par Nacionālo partizānu bruņotas pretošanās atceres dienu.
Īpaši svarīgi ir pieminēt nacionālo partizānu pretošanās cīņas okupantu režīmam tieši šobrīd, kad notiek ukraiņu tautas cīņa par savas valsts neatkarību.”

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (23.02.2024.)

Lai puķi dabūtu, ir jānoliecas

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fona, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Lielākais izaicinājums – vienmērīga novada attīstība

 

Kur atrodas Sigulda, šķiet, Latvijā zina visi, jo Sigulda novērtēta kā viena no desmit noslēpumainākajām pilsētām Eiropā ar vilinošākajiem tūrisma ceļa mērķiem. Te ir kalni, alas, pilis, visiem zināmā bobsleja un kamaniņu trase, dzelzceļš un starptautiska automaģistrāle. Ne velti novada sauklis ir “Sigulda aizrauj!”. Kā cilvēki dzīvo Siguldas novadā, ar kādiem izaicinājumiem ikdienas darbā jāsastopas, par to saruna ar Siguldas novada pašvaldības priekšsēdētāja vietniekiem Kristapu Zaļo un Linardu Kumski.

Kopš 2009. gada jau esam piedzīvojuši divas administratīvi teritoriālās reformas. Runājot par tām, Siguldas novadu var minēt kā veiksmīgu piemēru?
K.Zaļais: – Cenšamies darīt maksimumu, lai mēs būtu veiksmīgs novads. Protams, var būt ir kādi apvienotie novadi, kuri izjūt, ka kaut kā kādreiz bija vairāk. Nesen tikāmies ar Siguldas novada iedzīvotāju padomēm, kur izskanēja viedoklis par to, ka vienā vietā kultūras pasākumu ir vairāk, citā – mazāk. Siguldas novada Kultūras centra vadītāja ar skaitļiem pierādīja un pamatoja, ka šī iedzīvotāju sajūta līdz galam nav patiesa. Daļai, protams, ir uzskats, ka pirms administratīvi teritoriālās reformas zāle bija zaļāka, bet kopumā, domāju, ejam uz pareizo pusi un joprojām runājam par to, ka siguldietis ir visa Siguldas novada iedzīvotājs, ne tikai pilsētas. Viena pozitīva lieta novadu apvienošanā vērojama izglītības jomā. Skolēniem notiek sacensības, olimpiādes, pasākumi, – ja kādreiz novada līmenī piedalījās piecas skolas, tad tagad jau desmit. Tās ir jaunas draudzības, lielāka konkurence. Izglītības sfērā tas veicina pozitīvu attīstību. Administratīvi teritoriālās reformas kontekstā mums bijis arī interesantais Inčukalna un Vangažu stāsts. Tas ir unikālākais, ar ko atšķiramies no citiem.
Kas šis ir par stāstu?
K.Zaļais: – Kādreiz Inčukalns un Vangaži bija kopā. Tagad Vangaži ir Ropažu novadā, Inčukalns – Siguldas. Pašā sākumā mūzikas un mākslas skola bija viena – kopīga. Tā palika Vangažiem, bet mums nācās veidot jaunu. Šajā apvienošanās kontekstā vienmēr aktuāls bijis arī kapsētu un skolu jautājums.
L.Kumskis: – Salīdzinot ar 2009. gada reformu, pie otrās reformas ažiotāža un neapmierinātība jau bija mazāka. Protams, apvienojoties un izjaucot esošās struktūras vecajos novados, bija zināmas izmaiņas darba kvalitātē, piemēram, kapsētu uzturēšanā un apkārtnes sakopšanā. Pirmajā gadā saņēmām sūdzības no iedzīvotājiem par to, ka pasliktinājusies darba kvalitāte un apsaimniekošana, bet kopumā uz reformu skatāmies ar gaišu skatu. Iespējams, ne līdz galam kādu apmierina centralizācija, bet tāpēc iedzīvotājiem stāstām un darām visu iespējamo, lai visā novadā būtu vienmērīga attīstība. Mazliet neveiksmīgi sakrita tas, ka pie apvienošanās tika solīts, ka būs vairāk naudas, tai skaitā ceļu sakārtošanai. Diemžēl solīto nesaņēmām, tāpēc arī varbūt apmierinātība iedzīvotājiem nav tik liela, kā cerēts.
Pagājušajā gadā ieguvāt ģimenei draudzīgās pašvaldības statusu. Ar ko izpelnījāties tādu godu?
K.Zaļais: – Pie šīs balvas aizvedis ilgtermiņa rezultāts. Mums ir daudz atbalsta mehānismu ģimenēm – bezmaksas pusdienas jau no bērnudārza līdz 12. klasei, ko ģimenes ļoti izjūt un novērtē. Atbalsts daudzbērnu ģimenēm un dažādi pabalsti, kas saistīti ar nelabvēlīgām situācijām. Gribētu teikt, ka arī izglītības kvalitāte mūsu novadā ir tā, ar ko varam lepoties. Ja skatāmies pēc digitalizācijas jeb IT STEM rādītājiem, par ko tagad bieži diskutē, tad mūs novads ir top trijniekā un dažos rādītājos pat pirmajā vietā valstī. Par to pārņem liels lepnums. Protams, daba mums dāvinājusi ainaviski skaistu vietu, kur ģimenēm ir iespēja iziet ārā mežā, pastaigāt un paelpot svaigu gaisu, ko visi novērtē. Konkursa žūrija uz Siguldas novadu dodas jau vairākus gadus, un viņi pamanījuši mūsu mēģinājumus vienmērīgāk attīstīt novadu. Bet tur mums vēl ir mājasdarbi. Svarīgi ir tas, kā tu parādi sevi. Mums ļoti veiksmīgi izdevās prezentācijas sadaļa, kurā piedalījās visi kolēģi. Savu nozari prezentēja nevis priekšsēdētāja vai vietnieks, kā tas bieži notiek, bet speciālisti. Žūrija to novērtēja, un nobeigumā mēs viņiem ar virtuālajām brillēm parādījām arī nākotnes Siguldu. Ļāvām to pieredzēt, jo Sigulda ir pilsēta un novads ar lielu pagātni, ko novērtējam, un tagadni. Bet šī ir arī nākotnes pilsēta. Ģimenei draudzīgās pašvaldības statuss ir vairāku lietu kopums, kas veiksmīgi rezultējies. Patlaban strādājam pie tā, kur potenciāli varētu izmantot šo balvā iegūto finansējumu (30 tūkstošus eiro). Iedzīvotāju padomēm iedevām uzdevumu no savām kopienām uzzināt, kādas ieceres tās gribētu īstenot. Kopumā saņēmām 46 idejas, no kurām šobrīd izkristalizējušas 13 un tiks nodotas balsojumam. Līdz gada beigām noteikti ideju realizēsim.
Statistika liecina, ka Sigulda ir viena no retajām Latvijas pilsētām, kur ir dzimstības un iedzīvotāju skaita pieaugums.
K.Zaļais: – Jā, dažreiz sakām, ka pie mums ir ražīga vide, laba augsne. Protams, tas ir iepriekšminēto elementu kopums, par ko stāstīju. Mēs redzam, ka cilvēki, kuri domā par ģimenēm vai kuriem nesen piedzimis mazulis, par savām mājām izvēlas Siguldu un Siguldas novadu. Tā ir labākā dzīvesvieta Latvijā. Liela daļa mūsu iedzīvotāju strādā Rīgā, un mums ir pietiekami laba infrastruktūra, lai tur nokļūtu – vilciens, autobusi, šoseja. Atzīšos, pats esmu liels vilcienu fans, jo mans tēvs bija saistīts ar “Latvijas dzelzceļu”. Siguldā ir labs izglītības, kultūras, aktīvās atpūtas un brīvā laika pavadīšanas piedāvājums. Siguldas bobsleja un kamaniņu trasē regulāri notiek Eiropas un pasaules līmeņa sacensības. Sigulda ir viena no retajām pilsētām pasaules kartē, kurā, ikdienā staigājot pa ielu, var satikt olimpiskos čempionus vai vicečempionus. Nesen aizvadītas Pasaules Jaunatnes ziemas olimpiskās spēles, kurās no Siguldas piedalījās astoņi sportisti, vairāki no tiem izcīnīja medaļas. Mums atkal aug daudzsološa jaunā paaudze. Divas reizes gadā Siguldā notiek par sirsnīgu tradīciju kļuvušais pasākums “Esmu dzimis Siguldas novadā”, kurā pašiem jaunākajiem novadniekiem dāvinām viņa pirmo medaļu. Jauno paaudzi mēģinām radināt pie lasītprasmes un izglītošanās, jo mums tas šķiet svarīgi. Jaundzimušajam, ja viņš ar ģimeni atnāk uz bibliotēku, dāvinām grāmatu. Runājot par prasmēm, nevar aizmirst arī peldētprasmi, jo mūsu novads var lepoties ar četriem peldbaseiniem. Pievēršoties jaunajām ģimenēm, pie mums Siguldas slimnīcā ir laba dzemdību nodaļa, kuru izvēlas topošie vecāki no visas Latvijas. Tam esam radījuši labvēlīgus apstākļus, raugoties no dažādiem aspektiem. Piemēram, Siguldas slimnīcā pieejams labs pakalpojums – pediatrs sestdienās, kas bez maksas pieejams novadā deklarētajām ģimenēm. Ja brīvdienās ar bērniem kaut kas atgadās, nav jādodas uz Rīgu, speciālists ir tepat uz vietas. To vietējie iedzīvotāji ļoti novērtē. Starp citu, vai zinājāt, ka Sigulda ieņem pirmo vietu pasaulē kā pilsēta ar visvairāk iegūtām medaļām ziemas olimpiskajās spēlēs uz iedzīvotāju skaitu? Kā es teicu, esam labākā dzīvesvieta Latvijā.
Iepriekšējā novada vadītāja uzsvērusi, ka mērķis ir izveidot pilsētu par Laimes zemi saviem iedzīvotājiem. Tas izdodas?
K.Zaļais: – Laime ir ļoti relatīvs jēdziens. Līdz ar to grūti pateikt, vai visiem tas sasniegts. Tas ir līdzīgi kā izglītības jomā, kur mēs sakām, ka izglītības standarts paredz laimīgu skolēnu. Varam ilgi diskutēt, izglītība to sasniedz vai nē. Es teiktu, ka esam ceļā uz to. Sigulda, līdzīgi kā Rīga, nekad nebūs pabeigta. Ir lietas, pie kurām jāstrādā, kuras jāattīsta, jo redzam, ka varam un gribam vēl labāk.
Kas ir tas, ar ko lepojaties savā novadā?
K.Zaļais: – Tie noteikti ir cilvēki. Olimpieši, jaunie olimpieši, mūziķi un vienkārši labi cilvēki. Nesen televīzijas raidījumā “Province” rādīja ļoti labu sižetu par Mālpils iedzīvotāju. Viņš nav ne mūziķis, ne olimpietis, bet ko tikai nedara, lai attīstītos un augtu. Lēdurgā mums tik aktīva kopiena! Šogad viņi īstenos divus LEADER projektus. Cilvēki aktīvi iesaistās iedzīvotāju padomēs, izsaka idejas, līdzdarbojas. Tas ir tas stāsts, kad no sevis tikai atliek pateikt, un viss – viņi ir iekšā, gatavi realizēt un darīt. Un, ja ir šādi iedzīvotāji, tur jau arī tā laime kopumā veidojas. Vēl viena no labajām lietām saistīta ar šī brīža populāro seriālu “Pansija pilī”, kas tapis pēc Anšlava Eglīša romāna motīviem. Lepojamies ar fantastisko Anšlava Eglīša ekspozīciju, kas ir atkal stāsts par mūsu cilvēkiem, kas šeit ir bijuši, kā mēs turpinām cienīt, attīstīt un veidot viņu piemiņu. Prieks, ka Latvijas kultūras telpā caur seriālu tas tiek izcelts. Tas mūsu iedzīvotājam ir liels lepnums. Ja runājam par to, ar ko vēl lepojamies, tad jāizceļ arī dabas skaistums. Cenšamies kopt un saudzēt lietas, ko vide mums dāvājusi.
Atgriežoties pie Rīgas tematikas, galvaspilsētas tuvumu vairāk vērtējat ar plus vai mīnus zīmi?
L.Kumskis: – Viennozīmīgi ar plus zīmi, jo tas ir viens no ekonomiskās izaugsmes pamatiem un reizē arī izaicinājums. Mums jābūt konkurētspējīgam kultūras piedāvājumam, lai iedzīvotāji var gan braukt priecāties uz Rīgu, gan skatīties filmas un izrādes pie mums. Arī skolām jābūt konkurētspējīgām. Darbavietas ir tā joma, kas nākotnē būtu jāattīsta vairāk, aicinot iedzīvotājus ne tik daudz doties uz Rīgu, bet palikt un strādāt šeit – uz vietas. Vēl viens liels pluss ir tas, ka lidosta ir Rīgā, un tūristi bieži vien kā vienu no tūrisma galamērķiem izvēlas Siguldu, jo tas ir tuvu Rīgai un te ir pietiekami laba vilcienu un autobusu satiksme.
K.Zaļais: – Rīga mums neļauj gulēt un atslābt, kaut gan no galvaspilsētas esam pietiekami labā attālumā – ne par tuvu un ne par tālu. Izaicinājums, lai cilvēki tomēr paliktu strādāt pie mums. Redzam, ka daudzi, kas pārceļas uz dzīvi Siguldas novadā, var strādāt no mājām. Attiecīgi, ja cilvēks Siguldā dzīvo, strādā, var aiziet no mājas pasēdēt kādā kafejnīcā, tas ir viens liels potenciāls attīstībai. Viennozīmīgi, uzņēmējdarbības nozarē mums ir, kur augt un attīstīties.
Esat viena no pirmajām pašvaldībām Latvijā, kurai izdevies izveidot novadā deklarētā iedzīvotāja identifikācijas karti. Tā sevi attaisnojusi?
K.Zaļais: – Zinu, ka kolēģi citos novados arī mēģinājuši tādu izveidot – Cēsu novadam ir, Rīgai arī ir sava karte. Mums tā ir vispilnvērtīgākā un dzīvotspējīgākā – tiešām praktiski tiek arī izmantota.
Ko ar šo karti cilvēks iegūst?
K.Zaļais: – Liela šīs kartes sadaļa ir dažādi atbalsta mehānismi, piemēram, bezmaksas sabiedriskais transports skolēnam. Esam aptaujājuši iedzīvotājus ar mērķi noskaidrot, kas viņiem visvairāk patīk šajā Siguldas novada ID kartē. Protams, tā ir atlaižu sistēma, kas pielāgota piedāvājumam visā novadā. Mēs varam iedot savam iedzīvotājam atlaidi kādā kultūras pasākumā, arī, piemēram, veikalā “Elvi”, benzīntankā vai briļļu veikalā. Nesen Siguldā ienāca jauns optikas veikals, uzņēmējs mūs uzmeklēja un izteica vēlmi sadarboties, lai viņu veikalu iekļaujam savā iedzīvotāju ID kartē. Un šajā gadījumā uzvarētājas ir abas puses. Mēs paši sakām, ka digitalizācija ir mūsu prioritāte, tādēļ strādājam pie virtuālās ID kartes izveides. Domāju, ka šajā gadā to realizēsim, un te gan mēs varētu būt pirmie Latvijā, kuriem tāda būs. Mēs esam šeit, lai kalpotu iedzīvotājiem. Ja viņi saka, ka virtuālā karte vajadzīga, mēs to nodrošināsim. Uzskatu, ka nevar gulēt uz vecajiem lauriem, jāiet uz priekšu un jāattīstās.
Kā Jums ir ar nodarbinātību un sociālā pabalsta saņēmēju slāni?
K.Zaļais: – Protams, šādas iedzīvotāju grupas ir arī Siguldas novadā. Kovida laikā ļoti daudzi vērsās pašvaldībā pēc atbalsta mehānismiem, arī tagad ekonomiskais stāvoklis ir tāds, ka cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība. Situācijas ir dažādas, vienmēr mēģinām palīdzēt.
L.Kumskis: – Sociālā palīdzība aizņem prominentu un ievērojamu daļu no mūsu budžeta – tie ir 14 %. Jāteic, ka papildus obligātajiem pabalstiem un palīdzībai iedzīvotājiem mums ir arī dažādi citi pabalstu veidi. Nesen pieņēmām lēmumu par atbalstu ģimenēm, kuras savus seniorus vēlas ievietot pansionātā. Pašvaldība finansē 200 eiro, lai šo senioru bērni varētu strādāt un būt ekonomiski aktīvi. Ir vairāki brīvās iniciatīvas pabalsti, kas nav noteikti kā obligāti valstī, bet mēs to darām. Senioriem apaļajās dzīves jubilejās izmaksājam pabalstu, simtgadniekiem tie ir 200 eiro, bērna piedzimšanas pabalsts – 350 eiro, par dvīņiem maksājam 480 par katru, savukārt trīnīšu gadījumā par katru bērnu pabalsts ir 640 eiro.
Droši vien, kā jau daudzām pašvaldībām, arī jums ir problēmas, kas rada galvassāpes. Kas tās ir?
K.Zaļais: – Manā izpratnē ir viena lieta, ko mums iedzīvotāji vienmēr prasa, un tie ir ceļi – ne tikai asfaltētie, bet arī grants ceļi. Katrā tikšanās reizē ar iedzīvotājiem puse no jautājumiem ir par tiem. Vēl pie rūpju bērniem pieminētu visu atbalsta mehānismu noturēšanu, jo šobrīd arī valstiskā līmenī redzam – ja no kaut kā jāatsakās, tad atsakās no šiem atbalsta mehānismiem. Mēs no tiem nevēlamies atteikties. Un, kā jau iepriekš minēju, izaicinājums ir arī vienmērīgā novada attīstība. Būtu labi atrast zelta vidusceļu, lai vienmērīgi attīstās un labi jūtas viss novads.
L.Kumskis: – Novada pārziņā ir 700 km ceļu, un šī mobilitāte uz novada centru un pagastu centriem ir arvien jāpalielina. Šobrīd visa Latvija protestē pret skolu tīkla reformu. Mums salīdzinoši ir pietiekami efektīvs skolu tīkls, taču izaicinājums cits. Ja daudzi protestē pret mazo skolu slēgšanu, tad mums šis izaicinājums ir vēl lielāks – kur likt pilsētas skolēnus, jo pilsētas skolas ir pārpildītas. Ilgtermiņā skatoties, problēmas varētu sagādāt obligātā pašvaldības policijas uzturēšana. Ir “Pašvaldību likums”, kas pašvaldībām nosaka daudzas jaunas funkcijas, piemēram, obligātu pašvaldības policijas ieviešanu, bet finansējums tam diemžēl ne vienmēr seko. 2024. gadā Saeima pateikusi, ka tiks pārskatīts gan pašvaldību izlīdzināšanas fonda modelis, gan arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa proporcijas pārdale. Ja tas notiks, pieņemu, būs milzīgs izaicinājums sabalansēt visu intereses. Jau tagad ir skaidrs, ka esošais pašvaldību finansējums nav ilgtspējīgs.
K.Zaļais: – Lai nodrošinātu pirmsskolas pedagogu atalgojumu, viņu algām nepieciešami gandrīz 1,3 miljoni eiro. Bet kā to izdarīt? Pirms kāda laika dzirdējām par Rēzekni, kurai bija 8 miljonu iztrūkums, un ap šo faktu tika sacelta milzīga ažiotāža. Būsim godīgi, tagad, pēc diviem mēnešiem, cik mums ir tādu novadu, kur ir budžeta iztrūkumi? Katru nedēļu dzirdam par vismaz vienu, ja ne vairākiem. Tas parāda ilgtspēju. Un tā nav pašvaldības neizdarība vai nemācēšana plānot.
Sigulda un Balvi ir pilsētmāsas. Vai Jums kādreiz sanācis pabūt Balvos?
K.Zaļais: – Tas bija krietnu laiku atpakaļ. Kādreiz ļoti aktīvi spēlēju futbolu, un Balvos bija futbola klubs, pie kura braucām aizvadīt spēles. Tāpēc jūsu pilsētā esmu bijis pat vairākas reizes. Zinu, ka Balvos bija fantastiski labs stadions (manuprāt, viens no labākajiem dabīgā seguma stadioniem visā Latvijā), vismaz manā to laiku izpratnē.
L.Kumskis: – Savukārt es no savas būšanas jūsu pusē atceros Balvu tirgu un Vēršukalna muzeju, kurā ar universitātes kolēģiem ciemojāmies pat vairākas reizes.

Trase, kurā izauguši olimpieši un čempioni

 

Siguldas vārds nav iedomājams bez mākslīgi izveidotās ledus trases, kas bija pirmā kamaniņu trase visā Baltijā un šobrīd ir viena no 18 šāda veida būvēm pasaulē. Salīdzinot ar pārējām, šī unikāla ar to, ka pieejama apskatei un braucieniem ar tūristu atrakcijām, un ne tikai. Katru gadu trasē norisinās starptautiska mēroga sacensības kamaniņu sportā, bobslejā un skeletonā. 16 virāžas (1200 metri) un 200 m garš bremzēšanas ceļš – šos parametrus bobsleja un kamaniņu trasē var izbaudīt gan profesionāli sportisti, gan Siguldas viesi.

Siguldas bobsleja un kamaniņu trase teorētiski darbojas visu gadu, taču darbs dalās sezonās – ziemas un vasaras. Parasti ziemas sezona sākas oktobra sākumā un ilgst līdz marta vidum, savukārt vasaras sezona sākas maijā, kad notiek komercbraucieni. Vasaras mēnešos nedēļas nogalēs tiek organizēti nobraucieni ar vasaras bobsleja kamanām un ziemā – ar ziemas bobsleja kamanām, vučko un tā saukto tūristu atrakciju “varde”. Siguldas bobsleja un kamaniņu trases izpilddirektore Inga Reiniņa stāsta, ka gada griezumā noslogotākais ir oktobris, kad daudzās trasēs vēl nav ledus, tādēļ skeletona, bobsleja un kamanu komandas no Eiropas valstīm, kā arī Kanādas, ASV, Ķīnas un Japānas brauc trenēties uz Siguldu: “Lilihammere parasti ir pirmie, mēs tad cenšamies paņemt visus pārējos. Parasti katras nacionālās izlases treniņdarbs notiek aptuveni nedēļu, jo komandas pēc Siguldas dodas vēl uz kādu no citām trasēm. Taču ikdienā pie mums trenējas arī Murjāņu sporta ģimnāzijas audzēkņi un sportisti no Siguldas sporta skolas.”

 

Trenējas no agra rīta līdz vēlam vakaram
Agrāk Siguldā regulāri trenējās Krievijas sportisti, taču šobrīd viņu trūkumu īpaši neizjūt, jo treniņnometnēm piesakās ārzemnieki. “Par trases noslogojumu liecina tas, ka oktobrī pirmie treniņi pārsvarā sākas jau pulksten 7.20 un ilgst līdz pat pulksten 22.40. Visu dienu bez pārtraukuma. Ja ārā ir silts laiks, mums jānotur trases temperatūra. Tad cīnāmies, kā varam. Īpaši saspringts laiks, kad jārūpējas par ledus kvalitāti, ir oktobrī, kad laikapstākļu dēļ aug sarma. Pa sarmu braukt neviens negrib, tā jānotīra. Tas nozīmē, ka ik pēc grupas (15 – 20 sportistu grupa, kur treniņā katrs sportists veic trīs nobraucienus), ir 20 minūšu pauze, kuras laikā trase atkal tiek savesta kārtībā. Tas viss ir ļoti sarežģīti, jo darbs trasē ir tikai un vienīgi roku darbs. Pavisam mums ir 14 tā sauktie ledus cilvēki – 9 ledus meistari un pārējie strādnieki. Daļa – sezonas strādnieki, daļa – pastāvīgie. Mums ir ļoti laba komanda, tādēļ svarīgi viņus noturēt,” skaidro izpilddirektore. Ikdienā trases ledu sagatavo divas reizes dienā – no rīta un pēcpusdienā, bet ir dienas, kad tas notiek pat piecas reizes dienā – viss atkarīgs no laikapstākļiem. I.Reiniņa stāsta, ka visas trases garumā virāžās iebūvētas trubiņas, pa kurām cirkulē 40 tonnas amonjaka, jo saldēšanas iekārtas darbojas uz amonjaka bāzes.

Labākā – dzīves skola
Siguldas trasē ir vislabākais ledus, – to apliecinājuši starptautiskas klases eksperti, un par šo trasi rūpējas trases komanda. Taču, lai šādu ledus kvalitāti panāktu, jābūt specifiskām zināšanām un jāiegulda liels darbs. Galvenais ledus speciālists, siguldietis Jānis Skrastiņš stāsta, ka darba stundas ledus lējējiem nav normētas. Oktobrī, kad ir visintensīvākā trases noslodze, ledus lējēji trasē dodas jau piecos no rīta, jo astoņos ir pirmais treniņš. “Mums jābūt uz vietas trīs stundas pirms treniņa, lai pagūtu sagatavot trasi. Tā arī visu dienu tur dzīvojam. Piemēram, pēc bobslejistiem vēl ir jālīmē bremzēšanas ceļš. Parasti darbdiena beidzas piecos pēcpusdienā, bet ir reizes, kad mājās tiekam ap vienpadsmitiem vakarā. Viens ir skaidrs, – ja ledu neēvelētu katru dienu, trase aizaugtu. Tas ir aptuveni tas pats, kas ledusskapim atvērt saldētavu un turēt visu laiku vaļā,” skaidro Jānis.
Kādam no malas varbūt šķiet, – kas tad tur tāds liels – uzliet ledu? Taču patiesībā tas ir filigrāns darbs, kur svarīgs katrs milimetrs. Kur un cik daudz ledu nokasīt vai pieaudzēt, zina tikai speciālisti, kuri ne pirmo un ne otro gadu strādā trasē. Kur to var iemācīties? Jānis teic, – tā ir gadu gaitā iemantota pieredze, kuru nekur nemāca. Ja atnāk kāds strādnieks, uzreiz var redzēt, ir viņam ķēriens vai nav. “Tā ir profesija, kas domāta ļoti šauram cilvēku lokam, un iemaņas var apgūt un nodot otram tikai darba gaitā. Nevar atnākt un virāžā noņemt piecus centimetrus biezu ledus kārtu. Te viss notiek pa milimetriem,” skaidro Jānis Skrastiņš. Sportisti tik tiešām jūtot, ja trasē ar ēveli ir pāršauts pār strīpu, turklāt visus profilus nedrīkst taisīt vienādi. Piemēram, kamanām ir savādāka specifika nekā bobslejam un skeletonam. “Viens centimetrs jau ir ļoti daudz. Mēs ēvelējam divus, trīs milimetrus. Vienā dienā mēdz būt pat piecas profilakses. Tas nozīmē, ka trase ir nolieta piecas reizes un klāt ir pieaudzēta divus milimetrus bieza ledus kārta,” skaidro Jānis.
Jānis Skrastiņš ledus sagatavošanā strādājis arī Sočos un Korejas olimpisko spēļu trasē Phjončhanā un atzīst, ka darba organizācija citās trasēs ir daudzmaz tāda pati, bet Latvijā disciplīna tomēr stingrāka: “Eiropā trases sagatavošanā nodarbināti daudz strādnieku, bet mēs 14 varam izdarīt to pašu, ko viņi 30. Puiši stāv un dežurē katrs savā virāžā. Pie katra kritiena tiek pabojāts ledus, kas uzreiz ir jāsalabo – uztaisa sniega putru un līmē ciet. Šajā darbā esmu jau 15 gadus, un patiesībā te jau tikai patrioti vien arī strādā.”

 


Sasniegumi

Kopš 2010. gada Sigulda var dēvēt sevi par olimpisko pilsētu. Tieši siguldieši – kamaniņbraucēji brāļi Šici un skeletonists Martins Dukurs, Vankūveras Olimpiskajās spēlēs ieguva sudraba medaļas.

2014.gada Ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos Latvija izcīnīja četras godalgas:
• Skeletonists Martins Dukurs ieguva sudraba medaļu, brālis Tomass Dukurs ieguva ceturto vietu;

• Latvijas labākā bobsleja pilota Oskara Melbārža vadītais četrinieks ar stūmējiem Daumantu Dreiškenu, Arvi Vilkasti un Jāni Strengu izcīnīja sudrabu;

• Kamaniņu stafetē Latvijas četrinieks – brāļi Šici, Elīza Tīruma un Mārtiņš Rubenis – izcīnīja bronzas medaļu;

• Kamaniņu divnieks – brāļi Šici – ieguva bronzas medaļu.

2018.gada Ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā Oskars Melbārdis un Jānis Strenga bobslejā Latvijai izcīnīja bronzas medaļu vīriešu divniekos.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

 

NeSalauztā sirdslīnija (09.02.2024.)

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

“Vēža spīlēs”

Par vienu no biedējošākajām slimībām joprojām uzskatāms vēzis – ļauna slimība, kas ik gadu skar tūkstošiem cilvēku. Tiem, kuri iet cauri grūtajam vēža ārstēšanas procesam, ir svarīgi saglabāt savu darbu, attiecības un cilvēciskās vērtības, un darba devējam ir jāatbalsta savi darbinieki. Diemžēl pacienti atzīstas, ka dažkārt viņi slimību slēpj pat no tuviniekiem, kur nu vēl no darbabiedriem un kolēģiem. Vēzis ir viltīgs. Taču medicīna attīstās, kļūst arvien vairāk iespēju slimību ārstēt un uzvarēt. Lai arī ne visiem stāstiem ir laimīgas beigas, sabiedrībā mazinās bailes, tiek sniegts atbalsts un izpratne. Vēzis diemžēl eksistē, nedrīkstam izlikties, ka šīs slimības nav, tāpēc par to ir jārunā un jādomā.

Jāsaņem sevi rokās un jācīnās

 

Pieredzes stāsti mēdz būt dažādi. Lai arī vairāki laikraksta uzrunātie pacienti atteicās pastāstīt ko vairāk par savu slimības gaitu, bija arī atsaucība. Savu pieredzi cīņā ar onkoloģiju atklāja Medņevas pagasta Aizpurvē dzīvojošais pensionārs Jānis Zelčs. Par to zina arī viņa darbabiedri un paziņas. Jānim līdz šim ir veiksmīga pieredze.

Uz Rīgu viņš brauc ik pēc trim mēnešiem, lai pārbaudītu veselību. Un parasti atviegloti uzelpo, jo “tas tur” mierīgi guļ un klusē. Tas ir labi, var mierīgi dzīvot un iet ikdienas gaitās. Tā ir liela laime.
Jānis saka, ka viņa dzīvei pieticis pamatīga raibuma un tas attiecas arī uz veselību. Viņš neslēpj, ka savulaik dikti mīlējis alkoholu, taču pirms gadiem divpadsmit nolēmis tam pilnīgi atmest ar roku. Pēc kāda laika atklājies, ka nav lāgā ar sirds asinsvadiem. Laikam jau pie vainas bijis arī agrāko gadu ilgstošais dzeršanas plosts. Braucis ārstēties, dakteri darījuši, ko varējuši, ielikti divi stenti. Bet vēl pēc laika atklātībā nākusi cita nopietna kaite, – Jānim konstatēja vēzi. Sakreņķējies un pārdzīvojis bez gala, taču spējis saņemties un darījis, ko likuši ārsti. Regulāri braucis uz Rīgu, lai audzēju apstarotu. Tas viņam bijis tikpat kā doties uz darbu, mērojot 36 reizes garo ceļu no mājām līdz Latvijas galvaspilsētai. Viņš joprojām labi atceras šo laiku – tas bijis slimības gadā no 2.janvāra līdz 20.martam. Priecājies gan, ka visai ērta satiksme, jo autobuss kursē agri rītā, var izkāpt Juglā, un turpat netālu – sabiedriskais transports, ar kuru nokļūt Gaiļezerā. Dakteris viņu parasti pieņēmis pirmo, zinot, ka Jānis braucis no tālienes. Pēc pusdienām jau atkal atpakaļ uz mājām. Starošanu nevar salīdzināt ar ķīmijterapiju, to pacienti panes daudz labāk. “Taču novērošana man vajadzīga joprojām, jo skaitos onkoloģijas slimnieks, tabletes dzeru ik rītu. Citādi jau nebūtu ne vainas, bet tomēr kāda daļa dzīves jēgas man ir zudusi. Nav vairs, kā bija pirms tam,” nosaka Jānis.
Viņš priecājas, ka onkoloģiskā saslimšana viņam atklāta agrīni, paldies par vērību ģimenes ārstei Viļakā, paldies Rīgas dakterim, jo tas viss kopā, viņš tic, palīdzējis tik veiksmīgi ļauno slimību apklusināt. Jānis negrib atcerēties sākotnējo pārdzīvojumu un laiku, kad viņš braukājis uz Rīgu un staigājis pa ārstniecības kabinetiem. “Ja gribi dzīvot, sevi jāsaņem rokās un jācīnās, jo neviens cits tavā vietā to nedarīs. Nevajag rīkoties, kā mans draugs. Viņš, uzzinājis par audzēju, nebrauca nekur un neārstējās, un nomira,” atklāja Jānis.

Smalka lieta, bet jokot taču drīkst

 

Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība “Dzīvības koks” nenogurstoši atkārto, ka dzīve turpinās arī PĒC vēža! Protams, tā ir kļuvusi savādāka, bieži vien radikāli atšķirīgāka, jo mainās vērtības, dzīves uztvere, mērķi un prioritātes. “Dzīvības koks” ir brīvprātīgie mentori, cilvēki, kuri lielākoties paši izgājuši cauri onkoloģijas labirintam un veltī savu laiku, lai sniegtu atbalstu tiem, kuriem tas dotajā brīdī ir ļoti vajadzīgs.
Liepājā ir izveidota un darbojas “Dzīvības koka” Liepājas nodaļa. Notiek sanāksmes, organizē atbalsta grupas nodarbības, īsteno projektus. Kā tieši izpaužas atbalsts un palīdzība onkoloģijas pacientiem, laikraksts “Vaduguns” jautāja nodaļas vadītājai Ilzei Vainovskai, kuras rokās vadība ir kopš 2015.gada.

Vai Jums pašai arī ir onkoloģijas pieredze?
– Esmu bijušais onko pacients un esmu tas veiksmīgais gadījums, kad tapu izārstēta. Tāpēc, lai apgāztu bieži piesaukto stereotipu, ka šādi slimnieki jau rīt nomirs, jābūt publicitātei un sarunām ar tiem, kuri ir izārstēti. Man tas bija pirms gadiem divdesmit. Pagājis ilgs laiks, protams, es to vairs neturu prātā. Taču zinu, ka cilvēki ir dažādi un atšķirīgi uzņem šo procesu. Vieni visu laiku mēdz kreņķēties un regulāri dodas sevi pārbaudīt, jautājot, vai tiešām viss ir kārtībā? Es pati nekreņķējos un īpaši nedomāju.
Pastāstiet, kāda ir Liepājas nodaļas būtība?
– Covid laiks pierādīja, ka daudz ko var darīt attālināti, un tad mums aktīvi darbojās mentoru kustība, izmantojot tālruni. Mentors ir cilvēks, kuram parasti arī pašam ir personīgā pieredze saskarsmē ar onkoloģiju. Tas nozīmē, ka viņš zina šo diagnozi un ārstēšanas procesu un turklāt prot vadīt sarunu ar citu līdzīgu pacientu, kurš varbūt ir tikai ārstniecības ceļa sākumā. Sarunā ir jāspēj sniegt otram atbalstu, pašam “nenogrimstot smaguma izjūtās”. Sarunai tāpēc jābūt mērķtiecīgai un iedarbīgai. Darbojoties reģionālajai nodaļai uz vietas, mums Liepājā galvenā priekšrocība tā, ka te uz vietas ir cilvēki, kuriem ir pietiekami resursu un gribas, lai veiktu šo atbalsta darbu. Teikšu, ka mums tas notiek viļņveidīgi. Ir brīži, kad patiešām sanāk vai vesela komanda, kuri grib iet un darīt. Tad atkal kaut kas atgadās un aktivitāšu kļūst daudz mazāk. Es pati uzrados vienā tādā brīdī un palēnām pārņēmu vadību. Reģionālās nodaļas darbība atvieglo dzīvi onko pacientiem. Mēs izdarām darbu, lai bez gaidīšanas un dokumentu kārtošanas cilvēks var ātrāk saņemt krūts protēzi, piegādājam arī parūkas. Pacienti, protams, ir dažādi un visiem nekad nevar būt vienāda pieeja. Kādam patīk un labāk palīdz izrunāšanās pa telefonu, citam vajag tikai klātienes tikšanos un sarunu aci pret aci, lai kārtīgi izkratītu sirdi. Mūsu nodaļā ir ne vairāk par divdesmit cilvēkiem, kuri gatavi darboties un sniegt savu palīdzību, savukārt tos, kuriem vajag šo palīdzību, mēs strikti neuzskaitām, jo viņi visu laiku mainās. Kāds atnāk reizi, cits nāk atkārtoti.
Kādi ir Jūsu vērojumi – pacienti vēlas atklāties un runāt par savu slimību?
– Ne visi tam ir noskaņojušies. Bet jau tas vien, ka viņi atnāk uz nodaļu, ir solis savā labā. Taču atbalsts un sarunas ir vajadzīgas ne tikai onkoloģijas pacientiem, svarīgas tās ir arī viņu tuviniekiem. Onkoloģija taču skar ģimeni, radiniekus, attiecas arī uz darba kolēģiem. Bieži ir tā, ka apkārtējie zina, kas noticis ar kolēģi vai savu tuvinieku, un saprot, ka vajadzētu ar slimnieku kaut kā īpašāk runāt, bet viņi to nemāk darīt un beigās par šo tēmu nerunā vispār. Un pacients sajūtas vientuļš un atstumts. Dažreiz kādam ir arī bailes no slimības kā tādas. Bet vēzis taču nav lipīgs, ar to no otra nevar inficēties. Atzīstos, ka veidot saskarsmi ar onko pacientiem nav viegli. Bet vislabāk šo atbalstu var sniegt līdzīgas diagnozes cilvēki, jo viņi izprot, kas notiek otra galvā, kādas izjūtas skar.
Agrāk ārsti šo diagnozi slimnieka klātbūtnē skaļi neteica. Tagad ir citāda nostādne. Tas ir pareizi?
– Pati iestājos par to, lai ir atklātība un patiesa informācija. Jo vairāk būs patiesības un godīguma, jo, manuprāt, tikai labāk. Ja kaut ko nepasaka līdz galam, paliek neskaidrība un aizdomas, rodas arī nesaprašanās. Ir taču teiciens: ka tik būtu purvs, velni paši radīsies! Ja salīdzina laiku, tad, iespējams, agrāk arī ārsti nebija tik izglītoti psiholoģiskās niansēs, un viņiem bija vieglāk neko neteikt, lai nebūtu pacientam kaut kas vairāk jāpaskaidro. Tagad attieksme pret pacientu ir mainījusies, un arī likuma normatīvi uzliek pienākumu izstāstīt diagnozi un saprotami paskaidrot ārstēšanu.
Vai par savu diagnozi onko pacientam būtu jāatklāj arī darbā kolēģiem? Kāda pētījuma rezultāti Latvijā rāda, ka katrs trešais smagi slimais darbinieks baidās par nopietnu saslimšanu teikt darba devējam un 35% par savu nopietno saslimšanu neinformē. Ko Jūs teiktu?
– Tas laikam būtu jāsaprot katram pašam. Veselība ir katra personīga lieta. Teikt vai nē, – paša ziņā. Taču informācija var izplatīties tik un tā. Man pašai, piemēram, uz darbavietu atnāca vēstule ar onkoloģijas slimnīcas zīmogu. Kolēģiem uzreiz skaidrs, kur esmu bijusi un ko ārstējusi. Tagad laikam tas notiek elektroniski un informācija neskrien visur pa priekšu. Var jau būt, ka kāds kolēģis, uzzinot par saslimšanu, sāk skatīsies kā uz mirēju.
Kādas Jums pašai bija pirmās izjūtas, uzzinot diagnozi?
– Pēc dabas esmu racionāls cilvēks. Mana attieksme bija daudz konkrētāka un lietišķāka, nekā pats dakteris centās ar mani runāt. Pati iestājos par radikālu operāciju, jo vēzi atklāja visā konkrētajā sievišķīgajā orgānā. Dakteris centās vēl plānot, kā un ko ņems laukā, varbūt ne visu orgānu. Man tad bija 32 gadi. Es teicu, ka man divi dēli ir un lai operācija ir radikāla. Uzskatīju, – kāda nākotne būs, tā arī dzīvošu! Man ķirurģija patīk.
Vai Jums pašai tagad ir jel kāda atbilde, kāpēc onkoloģija iet plašumā un šīs saslimšanas skar tik daudzus?
– Es tikai varētu teikt un atgādināt, ka cilvēkiem nevajadzētu palaisties, skrienot savos darbos, vai sievietēm, dzīvojot pa māju un audzinot mazus bērnus, bet pievērst uzmanību sev pašiem, savai veselībai. Vajag iet un pārbaudīties, kaut vai izmantojot aicinājuma vēstules, un ierasties uz skrīningiem. Kāpēc rodas onkoloģija? Nez vai kādam būs pilnīgi īstena atbilde uz šo jautājumu. Šodienas modernajam cilvēkam ir jāsaprot, ka ne visu ir iespējams kontrolēt. Jo vairāk gadās dažādu kreņķu, jo vairāk jāatrod arī līdzsvars tiem. Atceros kāda ārsta teiktos vārdus, ka faktiski mēs katrs aizdzīvosimies līdz savam vēzim, ja tikai pietiekami ilgi dzīvosim. Vēzis sākas ar nepareizu šūnu dalīšanos. Vajag vairāk kustēties, padomāt, ko ēdam. Un nevajag dzīvot ar apsēstību un nemitīgi par kaut ko kreņķēties. Ja kādam šķiet, ka lielākā nelaime ir saslimt ar vēzi, tad acīmredzot viņš par to bija domājis jau iepriekš un dzīvojis ar šādu stereotipu. Bet dzīve taču nebeidzas!

Labā ziņa – ievērības cienīgi uzlabojumi

 

Viņa ir mentore un “Dzīvības koka” biedre, bez tam arī topošā geštaltterapeite. Aktīviste, kura aicina onko pacientus uz klātienes sarunām par emocionāliem problēmjautājumiem. Santas Latkovskas pieredze.

Kā Jūs iepazināties ar “Dzīvības koku”?
– Mana pirmā tikšanās notika laikā, kad pašai diagnosticēja onkoloģisku saslimšanu. Tad arī uzzināju par konkrēto nevalstisko organizāciju un dažāda veida atbalstu šādiem pacientiem. Mana ārstēšanās terapija sakrita ar Covid pandēmiju, nācās ievērot ierobežojumus, un tajā laikā saņemt atbalstu īsti nevarēja. Vēlāk uzzināju par valsts programmu, ko pēc fiziski terapeitiskās programmas var izmantot jebkurš vēža slimnieks. Arī pati to izmantoju. Šī terapija raksturojas ar daudzveidīgu pieeju, atkarībā no konkrētā vēža pacienta ārstnieciskās gaitas. Līdz ar to šī ārstēšanās ir gara un darbietilpīga.
Kā uzņēmāt ziņu par diagnozi?
– Terapija man bija veiksmīga, taču slimības diagnoze, protams, šokēja. Tās laikā meklēju un lasīju ļoti daudzveidīgu informāciju par vēzi un tā ārstēšanu. Labā ziņa, ko vēlos tagad uzsvērt, ka onko slimniekiem nevajadzētu vairs dzīvot ar apziņu, ka slimība noteikti nogalinās un mirsi. Tas ir novecojis priekšstats, radies pirms gadiem 30 vai 40, kad vēža ārstēšanai bija maz un visai sarežģīti terapiju veidi. Atcerēsimies kaut vai antibiotiku laikmetu, kad pazina un izmantoja galvenokārt tikai penicilīnu, bet tagad farmakoloģija ir gājusi plašumā un antibiotiku klāsts vairojies atbilstoši slimībām. Onkoloģijas terapija, protams, nav sasniegusi savu labāko pilotāžu, taču ir ievērības cienīgi uzlabojumi. Galvenais mērķis, protams, ir atrast un padarīt ārstniecības laikā iespējami mazāku kaitējumu cilvēka organismam. Pati esmu sapratusi un uzskatu, ka tā drīzāk ir hroniska saslimšana un no tās nevajag baidīties. Jā, ļoti smaga saslimšana, bet līdzīgi ir arī ar hepatītiem vai arī sirds kaitēm.
Kāpēc iesaistījāties mentoru kustībā?
– Jau pirms saslimšanas biju iesākusi geštaltterapijas studijas, ko turpinu. Bet mentori ir vajadzīgi, lai sniegtu savstarpēju atbalstu viens otram. Ne visiem mentoriem pašiem ir diagnosticēta kāda onko saslimšana, taču vairāk vai mazāk viņi ar to ir saskārušies caur saviem radiniekiem vai kādu tuvu cilvēku ģimenes lokā. Mentoru palīdzību var raksturo kā sociāli emocionālu atbalstu, pie viena skaidrojot un sniedzot svarīgu informāciju. Informācija ir ļoti noderīga laikā, kad pacienti pirmo reizi uzzina diagnozi. Tas ir smags brīdis, cilvēkam iestājas stress, pārņem bailes vai pilnīgs apjukums, un tad vajag līdzās kādu, kurš atbalsta un saprot tālākās rīcības gaitu. Pacienti ir dažādi, un atšķirīgas arī viņu emocijas. Kādam ir vajadzīgas sarunas, lai savu slimību it kā norunātu nost, cits grib zināt, kā līdzīgā situācijā ir rīkojies mentors, ja viņam bijusi saslimšana. Zinot onkoloģisko saslimšanu statisku Latvijā, secinu gan, ka tikai neliela daļa šādu slimnieku meklē mentoru palīdzību. Man pašai tagad nav grūti runāt par šo tēmu, taču, kad uzzināju diagnozi, manī arī iestājās trauksme un bailes. Domāju, vai dzīvošu, kāda izskatīšos bez matiem.
Onkoloģija izmaina arī pacientu dzīves uztveri un to, kas notiek sabiedrībā?
– Jā, ļoti izmaina cilvēka dzīves uztveri un attieksmi pret sevi, citiem un sabiedrībā vispār notiekošajiem procesiem. Tās ir ļoti lielas izmaiņas. Arī pati pieļauju domu, ka slimība var atgriezties. Vēzis pilnībā taču nav izpētīts, nav smalki definēti tā cēloņi. Skaidrs, ka tas ir cēloņu komplekss ar daudziem faktoriem. Bailes nekur īsti jau nepazūd. Tāpēc visiem, kurus ir skārusi onko saslimšana, ieteiktu sameklēt un izmantot jebkāda veida psihoemocionālo atbalstu. Tas varētu būt mentors, psihologs vai kas cits. Svarīgi, lai cilvēks nepaliek viens. Ģimenes locekļu tuvums un palīdzība, protams, ir ļoti svarīgi, bet viņi nespēs būt profesionāļi, nespēs sniegt redzējumu no malas, jo cilvēka iekšēji emocionālā pasaule un jutīgums ir ļoti sarežģīta lieta.
Vai ārsti onkoloģijas jomā, Jūsuprāt, dara iespējamo un ir pietiekami atsaucīgi šiem pacientiem? Ir taču dzirdēti arī sliktas pieredzes stāsti.
– Jā, es arī esmu dzirdējusi šādus stāstus ar nepatīkamām epizodēm. Laikam jāsaka, – cik cilvēku, tik arī dažādas pieredzes. Man pašai bija ļoti laba pieredze. Protams, ārstējošais ārsts onkologs vai radiologs nav psihologi. Ir daudz dažādu faktoru, kas ietekmē attieksmi, ieskaitot kaut vai neseno Covid pandēmijas laiku. Ja ārsts pats ir noslogots, kuram ir daudz pacientu, viņš būs noguris un iztukšots un nevarēs visiem pacientiem veltīt pietiekami daudz laika. Pasaulē tagad piedāvā praksi ar komplekso ārstēšanu, kur katrs speciālists dara savu profesionālā darba daļu. Latvijā ir raksturīga tendence, ka mēs paši ārstu noliekam it kā uz “augsta pjedestāla” un baidāmies viņam jautāt vai kaut ko pārprasīt. Var gribēt īpašu uzmanību, un tas ir pareizi, jo onko slimnieki ir īpašā situācijā. Tāpēc ir labi, ka Gaiļezerā ir “Dzīvības koka” kabinets un ārsti sadarbojas ar to. Tikai viss varētu notikt vēl aktīvāk.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (12.01.2024.)

“Ir zemu jākāpj, lai var augstu redzēt”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Nebaidās peldēt pret straumi un dara

 

“Vieni runā, citi dara. Mēs darām. Mums ir milzīgs ogrēniešu atbalsts, kuri redz un novērtē ieguldīto darbu. Es esmu savas dzimtās vietas patriots, un mans patriotisms vērsts uz to, ka es neesmu ‘pret’. Neesmu pret krieviem, neesmu pret kaut ko. Es esmu ‘par’ kaut ko. Es esmu par Ukrainu, kurai cenšamies palīdzēt maksimāli daudz, esmu par saviem novada iedzīvotājiem, kuriem mēģinām radīt pievilcīgus apstākļus, lai viņi paliktu un dzīvotu šeit. Lai arī reizēm nākas iet pret straumi, mēs vienalga darām,” teic Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis.

Kopš pēdējās administratīvi teritoriālās reformas 2021.gadā Ogres novads atgriezies vecā Ogres rajona robežās, apvienojot Ogres, Ikšķiles, Lielvārdes un Ķeguma novadu pašvaldības. Tas bija pareizs lēmums?
– Pareizs, bet noildzināts. Laikā, kad pastāvējām kā Ogres rajons, jau bija izveidota infrastruktūra, sakārtots ceļu tīkls, darbojās izglītības, kultūras un citas pārvaldes. Mehānisms strādāja. 2009.gadā to visu nojaucām un šobrīd atkal esam nonākuši turpat. Ja sākotnēji nebūtu radījuši mazās ķeizarvalstiņas, bet uzreiz veidojuši spēcīgu, ekonomiski pastāvīgu novadu rajona robežās, mēs nezaudētu laiku.
Tagad varat lepoties ar lielākā Latvijas novada statusu, kurā pēc jaunākajiem datiem dzīvesvietu deklarējuši teju 62 tūkstoši iedzīvotāju. Tas, ka esat lielākie, jums dod priekšrocības?
– Nē, priekšrocības nedod, bet lielāku atbildību gan. Es nesūdzos par savu novadu, bet man žēl par to Latvijas bildi kopumā, kad mēs nedomājam tālredzīgi. Daudzreiz esmu dzirdējis jautājumu, – kāpēc mēs atpaliekam? Latvija atpaliek savas domāšanas dēļ – mēs neredzam soļus uz priekšu.
Ogres pilsētā un novadā ilgus gadus bijis pozitīvs iedzīvotāju mehāniskais pieaugums jeb migrācija. Tātad tas ir novads, kurā cilvēki grib dzīvot…
– Pēdējos gados iedzīvotāju mehāniskais pieaugums radies Ukrainas notikumu kontekstā. Ogres novada pašvaldība aktīvi darbojas un palīdz kara skartajai valstij – pats esmu vedis un bijušajos bērnudārzos, pansionātos izmitinājis ukraiņu karavīru ģimenes, lai ukraiņi varētu karot un cīnīties. Lai viņiem nav jādomā, kas notiek ar viņu tuviniekiem. Katru otro mēnesi braucam uz Ukrainu un vedam pa sešām automašīnām, kuras sagādājam ar uzņēmēju atbalstu. Ja kāds vēlas piedalīties, esam gatavi aizvest automašīnas līdz frontei, kur tās nododam un braucam atpakaļ. Mēs to darām regulāri. Bet kopumā pozitīvo pieaugumu panākam ar centieniem Ogres novadu veidot saviem iedzīvotājiem. Mēs domājam tālredzīgi un strādājam pie objektiem, kas veltīti attīstībai.
Kādi tie ir?
– Pēdējie jaunākie objekti ir Ogres bibliotēka un valsts ģimnāzija. Esam uzbūvējuši šobrīd Latvijā jaunāko skolu ar manēžu, četrām sporta zālēm, brīnišķīgām mācību klasēm un mūsdienīgu aprīkojumu. Mums pirmo reizi nebija jāmeklē pedagogi, jo viņi stāvēja rindā un varējām izvēlēties. Bērni grib mācīties un skolotāji grib mācīt. Mēs vairs nezaudējam daudzus skolēnus, kuri iepriekš brauca iegūt izglītību uz Rīgu. Jā, kāds varbūt teiks, ka jaunas skolas nevajag būvēt, bet mēs arī konkurējam savā starpā, starp novadiem. Svarīgākais ir tas, ka šeit piedāvājam labas kvalitātes pakalpojumu un skolēni Ogres Valsts ģimnāzijā iegūs labu izglītību. Tas ir garants tam, ka tad ģimene paliks un dzīvos šeit, jo viņi te redz savu nākotni. Vēl priecājamies par bērniem, kuri savu brīvo laiku cenšas pēc iespējas vairāk pavadīt mūsu jaunajā bibliotēkā. Šie abi objekti projektēti un pārdomāti četrus gadus. Esmu pārliecināts, – ja domājam ilgtermiņā, tas vainagojas ar rezultātu un novada iedzīvotāji ir apmierināti.
Līdz ar jaunās, viedās bibliotēkas atvēršanu Ogrē tās apmeklētāju skaits esot pat trīskāršojies…
– Tā tiešām ir. Manuprāt, pats galvenais ir saprast iedzīvotāju vajadzības. Mums katram ir savas prioritātes, kas ar laiku mainās. Jaunajā bibliotēkā nodalījām bērnu un pusaudžu lasītavas, un tas nesa augļus, jo tagad ir pieplūdums abās. Esam padomājuši arī par māmiņām ar maziem bērniem – ir pārtinamie galdi, istaba, kurā mazākie apmeklētāji var paspēlēties vai parāpot. Tajā pašā brīdī otrs bērniņš var palasīt grāmatu vai pakāpelēt pa klinšu sienu, kas arī ir jaunums mūsu bibliotēkā. Piemēram, pusaudži atzinīgi novērtējuši iespēju sēdēt uz palodzes un lasīt, par ko mūsu laikos skolā varēja dabūt pa pakausi. Veidojot šādus pakalpojumus un radot modernu vidi, mēs panākam to, ka cilvēki vēlas palikt un dzīvot šeit, Ogres novadā. Pasaules tendences ir tik dažādas. Viens cilvēks grib komunicēt, otram tas vispār nav vajadzīgs – viņš atnāk, paņem savu grāmatu ieskenē un aiziet. Bet ir jāpadomā par visiem. Bibliotēkā izveidota arī atsevišķa telpa, kurā var norunāt tikšanos, piemēram, ar arhitektu, kurš projektē jūsu māju, un izrunāt visas nianses. Vai arī kāds mazs uzņēmējs, kuram nav sava ofisa, vēlas noorganizēt sapulci. Bibliotēkas lasītāji šo iespēju var izmantot bez maksas, iepriekš rezervējot konkrētu laiku. Tā ir mūsdienīga vide, kurā cilvēks jūt, ka par viņu domā.
Tūkstošiem cilvēku Ziemassvētku laikā dodas skatīt skaistumu nevis uz Rīgu, bet tieši pie jums. Vācu žurnāls “Der Spiegel” Ziemassvētku rotājumus un pilsētu ierindojis starp visskaistāk izrotātajām pilsētām pasaulē. Kā radās šī ideja?
– Katrai pilsētai ir vajadzīga sava atpazīstamības zīme. Piemēram, Liepājai tā ir mūzikas festivāls “Liepājas Dzintars”, kuru apmeklē ļoti daudz cilvēku un šajā pilsētā atstāj savu naudu. Mēs ļoti labi zinām, – kur ir ekonomiski aktīvi cilvēki, tur ir arī finanšu resursi, bet, lai bizness dzīvotu, ir vajadzīga naudas aprite. Latviešiem ir tāds teiciens: zem guloša akmens ūdens netek. Es daudz esmu ceļojis pa pasauli, pabijis vismaz 120 valstīs un daudz redzējis. Man patika Nirnbergas piemērs, kad viņi izveidoja savu Ziemassvētku gadatirgu, ko veiksmīgi akcentēja. Sapratu, ka arī mēs varam tādi kļūt, jo tam ir ļoti labvēlīgi apstākļi – pilsēta ir ļoti kompakta, Ogrē ir gājēju iela, un mēs varam radīt atmosfēru, jo pats galvenais ir radīt sajūtas. Un, pastaigājoties pa gājēju ielu Ogrē, cilvēki šīs emocijas iegūst. Ziemassvētki ir reliģiozi svētki, un mēs nekautrējamies no Jēzus dzimšanas un silītes, nekautrējamies parādīt to, kas ir. Laiks pirms Ziemassvētkiem ir tumšais laiks, un tajā vēlamies ienest gaismu un siltumu. Tas arī ir mūsu veiksmes stāsts.
Savukārt žurnāla “Forbes” reitingā Ogre ieņem 13.vietu kā pievilcīgā pilsēta biznesam. Par to liecina arī fakts, ka biznesa inkubatorā ir augstākais atbalstīto uzņēmumu skaits. Kur slēpjas veiksmes atslēga?
– Daļēji tas saistīts arī ar Rīgas tuvumu, bet, protams, situācijas ir dažādas. Ogres novadā ir 16 pagasti, bet būtiski ir tas, ka mēs neslēdzam skolas, strādājam, lai katrā no tiem būtu izglītības iestāde un bērnudārza pakalpojums. Pat ja skolas uzturēšana ir nerentabla. Mēs pret to izturamies ļoti atbildīgi, jo katru no šīm skolām būvējuši cilvēki. Kāds ziedojis savu darbu, kāds sevi pašu, lai šī skola būtu. Jā, daudzu no viņiem vairs nav, jo izglītības iestāde uzcelta pirms 100, 140 gadiem, bet mēs vienalga izjūtam atbildību viņu priekšā. Šī skola nonākusi mūsu rokās, un tas ir cilvēku ziedojums, par ko jārūpējas. Otrkārt, ir jāsaprot – ja skolas pagastā nebūs, jauna ģimene nekad vairs neatnāks uz dzīvi tur, un agri vai vēlu šī vieta izmirs. Pieredze liecina, ka Ogres novadā pagastos, kuros 50., 60.gados skolas likvidēja, apdzīvoto vietu vairs kartē nav. Tas ir būtiski. Tas ir nacionālais patriotisms, kad tu esi daļiņa no kaut kā vesela. Šis pagasts ir daļa no Ogres novada, un Ogres novads ir daļa no Latvijas. Un nevar tas veselais eksistēt bez šīs daļiņas, tāpēc svarīgi par to rūpēties, lai tā plauktu un zeltu. Jā, šīs skolas ir nerentablas, jā, laukos skolēni izmaksā daudz dārgāk nekā lielajās pilsētas skolās. Bet mēs par to stāvam un cīnāmies, jo tā ir investīcija nākotnē. Strādājam pie tā, lai atsauktu atpakaļ cilvēkus, kuri aizbraukuši, jo mums pietrūkst darba roku. Mums izdodas, jo Ogres novads ir 1.vietā pēc atgriezušos cilvēku skaita.
Ko jūs viņiem piesolāt?
– Mēs dodam tādu dzīves līmeni, kāds ir Rietumos. Ja varam iedot labāku skolu un bibliotēku, nekā viņiem ir Rietumos, protams, tas rada interesi un piesaista. Ogre ir ļoti kompakta, šeit bērns uz jebkuru skolu var nonākt pa drošu vidi, salīdzinoši ļoti ātri un pats – bez vecāku palīdzības. Savukārt tiem, kuri dzīvo Rīgā, tas izdarāms daudz grūtāk, tur jau vajadzīga loģistika. Arī daudzi rīdzinieki ir pārcēlušies uz Ogri, jo viņiem dzīve pie mums šķiet simpātiskāka. Veiksmes atslēga ir kvalitāte.
Atbraucot uz Ogri un redzot jūsu modernās ēkas, rodas jautājums, – kādēļ vienā mazā valstī cilvēki tik dažādi dzīvo? Ļoti daudzas pašvaldības varētu tikai sapņot par to, kas ir jums.
– Tas ir domāšanas veids. Pirms bibliotēkas uzcelšanas pabijām bibliotēkās Itālijā un Francijā, guvām pieredzi un sapratni par to, ko gribam. Mēs bieži vien baidāmies peldēt pret straumi. Problēma ir tā, ka cilvēki ievēl deputātus un viņi tajos četros gados īstermiņā mēģina kaut ko izdarīt. Ja mums četru gadu laikā tapis projekts, tas nozīmē, ka to realizēs nākamo četru gadu laikā. Kļūda ir tā, ka bieži vien politikā negrib pieļaut pēctecību. Ja tās nav, tad arī šāds iznākums. Latviešiem grūti koncentrēties kopējam mērķim, mums vieglāk kādam aizrādīt. Lai realizētu savas idejas, mūsu pašvaldība aktīvi sadarbojas ar universitātēm, jo studenti uz lietām skatās citādāk nekā mēs. Daudzi no mums uzauguši padomju laikā, līdz ar to esam iemantojuši ierobežotu uztveri un to, kā redzam lietas. Savukārt jaunieši ir brīvāki un bez materiālās piesaistes. Viņi mētā idejas un nedomā par to, cik tas izmaksās. Mēs nospriežam, – tas izmaksās dārgi, to nevaram atļauties. Ieliekam sevi rāmī, kura jauniešiem nav. Uz katru projektu ejam ļoti lēnām, jo svarīgi apdomāt katru lietu, niansi. Bet, kad nonākam līdz galarezultātam, tas priecē.
Kā daudzām citām pašvaldībām, droši vien arī jums ir problēmas, kas prasa risinājumu. Kas ir tās, kas šobrīd sagādā vislielākās galvassāpes?
– Valdības kurss. Mēs bieži vien mētājamies, un tas nav labi. Ar bažām skatāmies uz izglītības reformu, jo tā tiešā veidā var ietekmēt budžetu. Manuprāt, ir nepareizi noteikt konkrētu bērnu skaitu klasē. Piemēram, arī Šveicē daudzās klasēs mācās 2-3 skolēni, bet skolas pastāv. Ja bērnu no mazām dienām ved projām no dzimtās vietas, tu ierādi ceļu, ka viņam jābrauc projām no turienes. Ja bērns pamatizglītību gūs savā pagastā, viņa pirmā mīlestība būs tur, pirmās atziņas par kaut ko – viņš atgriezīsies. Ja viss labais, kas ar viņu būs noticis, notiks kaut kur citur, tad viņš arī dzīvos tur. Latviskā identitāte slēpjas mūsu pagastos un lauku cilvēkos. Tie ir divi dažādi priekšstati par cilvēkiem, kuri dzīvo pagastos, un tiem, kuru mājas ir pilsētā. Daudzdzīvokļu mājā bieži vien viens otru nepazīst un nezina, kā kuru sauc, savukārt laukos pat zina vārdu kaimiņu sunim. Piederība ar dzimto vietu ir ļoti svarīga, jo, ja šo piederību noņemam, tad noņemam arī saknes ar to vietu, no kurienes cilvēks nāk. Tikai tad, kad mēs saglabāsim šo piederību dzimtajai vietai, cilvēks varēs izaugt kā pilnvērtīgs ozols vai liepa un īstens Latvijas patriots. Protams, Ogre ir valsts pilsēta, bet pagastos ir cita dzīve. Mums lauku cilvēkiem jānodrošina vajadzīgais pakalpojumu klāsts. Visos pagastos esam atstājuši pagastu pārvaldes, savukārt tajos, kuros tās bija likvidētas, atjaunojuši. Pagastu pārvaldēm jābūt, jo cilvēkam vajadzīgs kontakts ar varu. Apvienojot pārvaldes, attālinās vara no iedzīvotāja, un tas nav pareizi. VARAM ministrija uzskata, ka katrā pagastā nav vajadzīgas pārvaldes, taču mēs domājam savādāk, un arī šajā gadījumā mazliet peldam pret straumi. Jā, apvienojot pagastus, nedaudz ieekonomēsim, bet, pats galvenais, mēs pazaudēsim kontaktu ar cilvēku. Reformai mērķis bija, lai kļūtu tuvāk iedzīvotājam, bet rezultātā sanāk otrādi. Un, ja tu to redzi, tad tas nav pareizais ceļš.
Sarunas laikā bieži pieminat peldēšanu pret straumi…
– Jā, nereti man nākas iet pret straumi, jo uzskatu, ka tā ir pareizi. Es nodarbojos ar cīņām, esmu militārās tuvcīņas speciālists. Visu laiku esmu mēģinājis nonākt līdz zināmam līmenim, trenējies un trenējis citus gandrīz katrā kontinentā. Es arī nebaidos no valdības – atļaujos kādreiz izteikties, jo uzskatu, ka mans patriotisms slēpjas ne vien tajā, ka mīlu savu valsti, bet arī tajā, ka turos pretī nejēdzībām. Diemžēl daudzi no tiem, kas sēž Saeimā, sen pazaudējuši kontaktu ar zemi un savu tautu. Pēdējā laikā valstī pieņemti dažādi populistiski lēmumi, kas labumu noteikti nedos. Cilvēki no Rīgas brauc projām, viņi negrib tur dzīvot, jo pilsēta kļuvusi bezpersoniska. Visur darbojas dabas likumi – izdzīvos tas, kas cīnīsies. Bet bez cīņas nav uzvaras.
Daudzi Latvijas iedzīvotāji Jūs zina ne vien kā novada domes priekšsēdētāju, bet arī kā profesionālu militārās tuvcīņas pasniedzēju. Vai rakstura īpašības, kas vajadzīgas sportā, noder arī politikā?
– Jā, palīdz turēt sitienu (smejas). Pēdējā laikā daudziem liberāļiem esam kļuvuši par mērķi, un tas nozīmē tikai to, ka esam uz pareizā ceļa. Ja liberālisti mani uzslavētu un teiktu, – Helman, baigi labi, likvidēji to un šito pagastu, skolu, tu izpildi visu, ko sakām. Tas nozīmētu tikai to, ka neesmu uz pareizā ceļa. Ja politiskie konkurenti un ideoloģiskie pretinieki cīnās pret tevi un tevi izvēlas par galveno mērķi ne tikai reģionā, bet visā valstī, tas nozīmē, ka visu dari pareizi. Tas ir galvenais rādītājs. Daudzi no viņiem runā par to, ko mēs jau sen esam izdarījuši. Un tā ir tā starpība. Laukos viegli izsekot padarītajam vai nepadarītajam, jo darbi runā paši par sevi. Un, ja es ienāku skolā, kur man nāk pretī smaidīgs pedagogs un smaidīgs skolēns, tas nozīmē tikai vienu – investīcijas (33 miljoni, kas ieguldīti skolā) bijušas pareizas. Ja mēs bērniem neiedosim izglītību, nekā nebūs. Viņiem varam atstāt naudu, mājas, kaut kādu bagātību, bet tas viss ātri vien tiks palaists uz ūtrupi, jo nebūs izglītības un sapratnes, kā ar to visu rīkoties. Vienīgais, ko mēs varam iedot, tā ir izglītība. Un tas ir pareizais ceļš.

Galvenais uzdevums – lai prieks vairo prieku

Tūkstošiem cilvēku, kas vēlas sajust brīnumainu gaisotni un sirdī noķert maģisku sajūtu, gada izskaņā dodas ciemos uz Ogri, kas gaida ar pavisam jauniem Ziemassvētku rotājumiem un nebijušām gaismas instalācijām. Ne velti Ogre tiek novērtēta kā viena no visskaistākajām un mirdzošākajām Latvijas pilsētām šajā svētku gaidīšanas laikā, kas gan maziem, gan lieliem atnes svētku prieku un liek noticēt brīnumiem! Galvenais šī prieka radītājs ir Ogres novada būvvaldes pilsētvides mākslinieciskais vadītājs Dāvids Zaķis ar savu radošo komandu, kurš tur roku uz pulsa un ir pārliecināts, – svētkiem būt!

 

Uzsvars uz latviskumu
Vieni no redzamākajiem un pamanāmākajiem Dāvida un viņa radošās komandas darba augļiem ir oriģinālie un mūsdienīgie Ziemassvētku rotājumi Ogrē un novadā. Tūkstošiem cilvēku no tuvākām un tālākām Latvijas pilsētām un ārvalstīm Ziemassvētku laikā pēc skaistām emocijām dodas nekur citur, kā uz Ogri. Un visi kā viens atzīst, ka tieši te vairāk nekā jebkur citur redzams un jūtams īpašais latviskais piesitiens. Pilsētvides mākslinieciskais vadītājs neslēpj, – viss sākas ar idejām, kuru radošajai komandai nudien netrūkst: “To ir vairāk nekā pat šobrīd iespējams realizēt. Un tas ir labi, ka ir daudz ideju. Jāatceras, ka mūsdienu pilsētvide ir prasīga, tādēļ noformējuma dizainam jābūt augstvērtīgam.”
Domājot par Ziemassvētku noformējumu, viņa un radošās komandas virsuzdevums ir patriotisms un latviskās dzīvesziņas popularizēšana. “Ogres centrālā egle šogad izdaiļota ar latvju zīmēm, Liepu alejā gaismu uzsvars likts uz liepu lapu fragmentiem. Katrā novada pilsētā cenšamies uzsvērt un parādīt tās identitāti un, protams, veicināt patriotiskās noskaņas. Šogad ir daudz jauninājumu, un man patīk visi gaismas objekti, bet favorīts tomēr ir Lielvārdes jostas fragments pie Lielvārdes parka, kas veidots kā 3D tunelis. Te ļoti labi redzama mūsu latvju vienkāršība, rezultāts izdevies patiešām lielisks. Būtībā katrs pilsētvides noformējums ir kā izziņa un reizē arī kā atgādinājums par mūsu piederību Latvijai, un iedvesma ar to lepoties,” uzskata Dāvids Zaķis.

Rezultāts, kas priecē acis un sirdis
Dāvids un viņa radošā komanda ik gadu izanalizē un izvērtē katru gaismas objektu, pievēršot uzmanību lietām, kas vēl jāpapildina vai jāuzlabo. Šī gada rezultāti jau apkopoti un pamazām jāsāk domāt par nākamā gada plāniem. “Intensīvākais darba posms mums ir aptuveni divus mēnešus pirms Pirmās adventes, kad notiek realizācijas posmu izstrādāšana, saskaņošana, izvērtēšana. Pašam vislabāk šajā darba procesā patīk galarezultāts, kad redzu iedzīvotāju labās atsauksmes un prieku, lasu komentārus un jūtos gandarīts par cilvēku sajūsmu, jo viņi pamanījuši un novērtējuši to, ko darām. Piemēram, kāds Ikšķiles iedzīvotājs komentārā paudis cerību, ka varbūt ar latviskajiem rotājumiem arī viņu pilsētā ienāks latviskums. Mēs, protams, to liekam aiz auss. Bet novads ir liels, un mēs esam visbagātākais novads ar iedzīvotājiem, tā ka darba pietiek,” apliecina Dāvids.

Klātesošs visos darba posmos
Lai nonāktu līdz mākslinieciski augstvērtīgam rezultātam, ko vislabāk novērtē novada iedzīvotāji un viesi, jāiegulda milzīgs darbs – jāveido tehniskie zīmējumi, jāizstrādā detalizācijas stiprinājumiem, jāapzina piegādātāji un izpildītāji, jānoformē visi dokumenti, jāpadomā arī par dekoru ilgmūžību un uzglabāšanas specifiku. Dāvids atzīst, ka savā darbā izmanto īpašu piegājienu. Viņš ir klātesošs pilnīgi visos posmos – komunicē ar cilvēkiem, kuri izvieto vai tin rotājumu lampiņas, un noteikti uzklausa darba darītāju viedokļus. Arī ražošanas procesos dzirdama Dāvida un viņa komandas klātbūtne, kad visi tur roku uz pulsa, lai izlolotā vīzija ir redzama un saprotama visiem. Kad Pirmajā adventē pilsētā un novadā iedegas visas egles un dekorācijas, Dāvida vislielākais darbs ir beidzies, spriedze un smagums samazinājušies līdz minimumam un var uzelpot. Taču tas nenozīmē, ka var atslābt, jo regulāri jāapseko objekti un jāskatās, lai nav instalāciju bojājumu no vides un laikapstākļiem. “Saskaroties ar izpildītājiem, darba īstajiem darītājiem, arī man rodas izaicinājums savā mājā pamēģināt aptīt koku vai izvietot gaismas instalācijas, protams, atbilstoši savam budžetam. Tas nekas, ka darba dēļ man svētki aizkavējas. Es vienalga mēģinu iegūtās zināšanas pielietot un patentēt. Man tas patīk,” apliecina pilsētvides mākslinieciskais vadītājs.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

NeSalauztā sirdslīnija (05.01.2024.)

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

“Lido, un pasaule plašāka vērsies”

 Jebkura atkarība ir slimība, kas grauj ne tikai cilvēka fizisko un psihisko veselību, bet rada izmaiņas arī personībā, ietekmē sociālo statusu un nereti liek pārtrūkt pēdējai dzīves stīdziņai… Katram, kurš cieš no atkarības, ir arī savs kritiskais punkts, cik zemu jākrīt.
Šajā publikācijā sarunā ar bijušajiem narkomāniem vēlreiz atgriezīsimies viņu dzīves tumšākajos gados, skaidrosim atkarības cēloņus un iemeslus, kā dēļ vērts saņemties un sākt visu no jauna. Tikmēr pieredzes bagāts narkologs dalīsies savā eksperta viedoklī un sniegs padomus, kā veiksmīgāk atbrīvoties no atkarības un integrēties sabiedrībā.

Dzīve bija izšķīdināta narkotiku šļircēs

 Pērn novembrī apritēja sešpadsmit gadi, kopš tagadējā Balvu novada Lazdukalna pagasta Benislavā darbu uzsāka palīdzības centrs atkarīgajiem “Neatkarība Balt”. Kopš tā brīža, atjaunojot zaudētās dzīves vērtības, no narkotiku un alkohola gūsta atbrīvojušies daudzi cilvēki. Arī JEVGENIJS un LINA TARASOVI, kuri savulaik iepazina trauslo robežu starp dzīvi un nāvi, pēc uzvaras pār narkotiku atkarību nodibināja ģimeni un 2014.gadā pārņēma centra vadību.

Iepriekšējo reizi intervija ar Jums laikrakstā “Vaduguns” bija 2017.gada februārī. Kopš tā laika aizritējuši teju septiņi gadi, kurus esat pavadījuši ļoti produktīvi un spēruši platu soli pretī attīstībai!
– Tā patiešām ir! Kopš 2007.gada centrs darbojas uz terapeitiskās komūnas principa, piedāvājot pakalpojumu personām ar atkarībām, izmantojot garīgās mācības un darba terapijas metodes (centrs klientiem nesniedz ārstniecisko palīdzību). Šajā laikā notikušas kardinālas reformas. No 2022. līdz 2023.gadam esam daudz strādājuši, lai, saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu un ievērojot Ministru kabineta noteikumus, piedāvātu kvalitatīvu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu personām ar atkarībām. Tā pagājušā gada 4.septembrī veiksmīgi reģistrējāmies Labklājības ministrijā kā sociālo pakalpojumu sniedzējs, iegūstot sociālā rehabilitācijas centra statusu. Izveidota centra normatīvo dokumentu bāze un darbinieku štats, kā to nosaka likumdošana. Par biedrības “Neatkarība Balt” valdes locekli iecelta Lina Tarasova, bet sociālās rehabilitācijas centru vada Ilze Šaicāne. Uz 2023.gada 1.decembri centrā strādāja septiņi darbinieki. Sociālo darbinieku pienākumus pilda Anita Everte un Kristiāna Zelča. Centrs noslēdzis darba līgumu ar psihiatru/narkologu Larisu Pavlovu, kura Latvijā pazīstama kā narkologs ar lielu darba pieredzes bagāžu un kurai pamatdarbs ir Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs. Nākamgad plānojam izveidot arī klīniskā psihologa un aprūpētāja štata vienības. Jāpiebilst, ka centra darbība nebūtu īstenojama bez mūsu brīvprātīgajiem. Pašlaik pie mums darbojas pieci brīvprātīgie. Tāpat biedrība saņēmusi Pārtikas un veterinārā dienesta pārtikas uzņēmuma reģistrācijas apliecību par ēdināšanu sociālās rehabilitācijas centrā. Klienti, kā to nosaka Ministru kabineta noteikumi, centrā saņem četrreizēju ēdināšanu. Uz 2023.gada 1.decembri centrā sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņēma 33 klienti – trīs sievietes un 30 vīrieši. Klienti ir no dažādiem Latvijas novadiem, arī no Liepājas un Ventspils. Liela daļa klientu ir no Rīgas, taču ir arī mūsu pašu novada un kaimiņu novadu iedzīvotāji. Noslēgts līgums arī ar Latvijas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību (BUB) par tehniskā stāvokļa pārbaudēm apkures ierīcēm, iekārtām, dūmvadiem un dabiskās ventilācijas kanālu tehnisko atbilstību. Uzstādīta ugunsaizsardzības automātiskās signalizācijas sistēma, kuras tehniskās apkopes un remontdarbus veic BUB. Pie centra ieejas durvīm izbūvēts panduss personām ar kustību traucējumiem. Nepārtraukti attīstāmies, piedalāmies projektos, tiešsaistes apmācībās, motivējam darbiniekus, pilnveidojam tās metodes, kuras sevi attaisnojušas un pierādījušas darbā ar personām ar atkarībām.

Biedrība iegādājusies arī vēl vienu ēku klientu izmitināšanai.
– Jā, jo, kā liecina daudzu gadu pieredze, pieprasījums pēc sociālās rehabilitācijas pakalpojuma no gada uz gadu palielinās. Ir izstrādāta būvdarbu tāme un saplānoti darbi, kas tiks realizēti šī gada pavasara pusē. Par finansiālu atbalstu šī projekta īstenošanai uzrunājām arī Latvijas pašvaldības. Diemžēl atbalstu nesaņēmām. Uzrunāta arī Balvu novada pašvaldība, un ļoti ceram, ka 2024.gada budžetā ir iekļauts finansiāls atbalsts biedrībai. Sociālais darbs ar personām ar atkarībām novērtēts arī no sabiedrības puses, kas priecē un mudina strādāt ar lielāku degsmi. 2022.gadā biedrība “Neatkarība Balt” bija nominēta divās nominācijās un pasākumā “Sprēslīca” Balvu Kultūras un atpūtas centrā saņēma “Ziemeļlatgales nevalstisko organizāciju gada balvu” kā gada nevalstiskā organizācija sociālajā jomā. Arī nupat, decembrī, pasākumā “Sprēslīca” biedrību izvirzīja nominācijai, taču šoreiz balva gāja secen. Esam saņēmuši atzinību arī no Balvu novada pašvaldības par atbalstu darbā ar jauniešiem.

Iepriekšējais palīdzības centra vadītājs Maksims Jevlampijevs atklāja, ka viens no iemesliem, kādēļ nolēma palīdzēt atkarīgiem cilvēkiem, bija viņa paša 14 gadus ilgā narkotiku lietošanas pieredze. Savas dzīves laikā arī Jūs vairākkārt esat stāvējuši bezdibeņa malā… Kāds ir tieši Jūsu stāsts, Jevgenij?
– Savulaik narkotikas lietoju 15 gadus, lai arī piedzimu un uzaugu pilnīgi normālā, labvēlīgā ģimenē ar mīlošiem vecākiem Rīgā. Jau kopš bērnības deviņus gadus nodarbojos ar peldēšanu un ar panākumiem startēju Latvijas jauniešu izlasē. Diemžēl trīs reizes iedzīvojos meniska traumā, kā rezultātā kāja bija ieģipsēta un vajadzēja ievērot atveseļošanās režīmu. Guļot mājās un skatoties pa logu, redzēju, kā puiši skraida pa pagalmu, bet man brīvā laika tikpat kā nebija – galvenokārt to aizņēma treniņi, sacensības, kā arī nodarbības skolā un laika pavadīšana kopā ar vecākiem. Ņemot vērā, ka aizņemtības dēļ komunicēšana ar vienaudžiem bija ļoti minimāla, bet redzēju, ka viņi ik pa laikam mēdz uzsmēķēt un paslepus iedzert alu, arī mani sāka vilkt uz to pusi. Arī es vēlējos noskaidrot, kā tur tās visas lietiņas viņu dzīvē notiek. Neskatoties uz to, ka kāja bija ģipsī un pārvietojos ar kruķiem, gāju pagalmā un uzsāku ar puišiem sarunāties. Kādā no reizēm man piedāvāja uzsmēķēt. Neatteicos. Pēc dažām dienām piedāvāja alu. Arī no tā neatteicos. Tā pamazām tik ļoti saplūdu ar pagalma dzīvi, ka arī pēc traumas izārstēšanas un atgriešanās sportā turpināja vilināt draudzība ar paziņām no pagalma. Rezultātā 13 gadu vecumā atklāti sāku smēķēt vecāku priekšā un treniņi kļuva otršķirīgi, līdz mani vispār atskaitīja no peldēšanas komandas. Atkarība no narkotikām sākās vienkāršas un it kā nevainīgas intereses rezultātā.

Tas bija sākums arvien lielākam kritienam dzīvē?
– Tieši tā. Sāku lietot alkoholiskos dzērienus, pēc tam 15 gadu vecumā neatteicos no piedāvājuma pamēģināt arī marihuānu jeb zālīti, bet 16 gadu vecumā – no XTC (tā dēvētās psihotropās tabletes ekstazī, kuras galvenokārt asociē ar klubu kultūru un elektronisko deju mūziku). Vēlāk kompānija kļuva arvien drosmīgāka, un sākām izdarīt arī dažādus noziegumus. Rezultātā 17 gadu vecumā mani pirmo reizi notiesāja un nokļuvu nepilngadīgo cietumā. Tur pabiju pusotru mēnesi, līdz tajā pašā vecumā atkal nokļuvu ieslodzījumā. Nu jau pēc ilgāka termiņa no cietuma iznācu pilngadīgs un sāku lietot krietni spēcīgākas narkotikas – amfetamīnu un LSD, kas pamazām pārgāja heroīna lietošanā. Pirmo reizi pēc palīdzības narkoloģijas centrā vērsos un mani tā dēvētajā narkomānu uzskaitē reģistrēja 1999. vai 2000.gadā. Heroīna lietošana turpinājās līdz 2009.gadam, un biju tādā stadijā, ka melošana un zagšana no vecākiem un radiniekiem bija ikdiena. Vecāki vairs nevēlējās mani laist savā dzīvoklī, jo, tiklīdz tur nokļuvu, uzreiz skatījos, ko vērtīgu varētu nozagt. Dzīvoju gan bēniņos, gan pagrabā. Paralēli narkotiku lietošanai vēl dažas reizes nokļuvu cietumā, kopumā tur pavadot piecus gadus. Noziegumi bija par zādzībām. Savukārt pēdējo reizi cietumā biju no 2002. līdz 2005.gadam Jēkabpilī par smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Jāteic, cietums no narkotiku lietošanas neatturēja, jo diemžēl arī tur vismaz tolaik bija pieejamas narkotikas.

Lai arī pēc iznākšanas no cietuma Jēkabpilī vairāki dzīves tumšie gadi bija aiz muguras, pats zemākais punkts vēl bija priekšā?
– Vienubrīd savā narkomāna dzīvē biju kritis tik zemu, ka, nezinot, kur lai dabūju naudu kārtējai narkotiku dozai, ar varu un kliedzieniem izgrūdu miesīgo māti no dzīvokļa, lai viņa iet un naudu aizņemas no kaimiņiem… Un tas viss tikai tāpēc, lai varētu iedurt sev vēnā… Kad mamma atnesa naudu, aizbraucu pēc narkotikām, ielaidu tās sev vēnā, sēdēju kapsētā un pie sevis nodomāju: “Uz kādu vēl zemisku rīcību būšu gatavs jau rītdien, kad man atkal nebūs naudas narkotikām? Vai izdarīšu vēl kaut ko šausmīgāku un jau neatgriezenisku…?” Notikušais bija ļoti spēcīgs grūdiens un iemesls tam, kādēļ atradu gribasspēku pāršķirt savā dzīve jaunu lappusi un pārstāt lietot narkotikas, jo jebkurš cilvēks vēlas dzīvot pilnvērtīgu cilvēka dzīvi, nevis balstītu uz kaut kādiem dzīvnieciskiem instinktiem.

Kas sekoja pēc tam?
– Bija 2009. gads, vēl neilgu brīdi narkotikas lietoju un kopumā atrados uz dzīvības un nāves robežas. Prātu nomāca domas par pašnāvību, jo tā turpināt dzīvot vairs nevēlējos, bet kā mainīties – nezināju. Vecāki centās palīdzēt, un ārstējos dažādās klīnikās, tostarp man iešuva tā dēvētās medicīniskās ampulas, tomēr nekas nepalīdzēja. Ne tikai morālais, bet arī mans fiziskais stāvoklis bija pilnībā sagrauts. Maksimālais svars bija 60 kilogrami, nevarēju neko izdarīt, pat pacelt smagumus, kas nemaz tik ļoti daudz nesvēra. Savā narkomāna dzīvē dažas reizes narkotikas arī pārdozēju. Vienā no reizēm narkotikas lietoju kāpņu telpā, pēc kā mani mediķi nogādāja slimnīcā. Paldies Dievam, narkotikas lietoju kopā ar paziņu, kurš izsauca palīdzību. Kad sapratu, ka tā vairs neizturēšu un pašnāvība ir pavisam reāla, mamma piedāvāja atbraukt uz palīdzības centru atkarīgajiem Benislavā. Piezvanīju, mani ielūdza uz pārrunām Rīgā, un jau pēc dažām dienām 2009.gadā ierados Lazdukalnā.

Narkotikas nelietojat jau gandrīz piecpadsmit gadus. Kā raksturojat pārmaiņas kopš laikiem, kad domājāt par pašnāvību, un tagad, kad atkarību esat uzveicis?
– Agrāk man īstu draugu nebija, jo narkomāniem draugu nav – ir tikai domubiedri, kuri arī lieto narkotikas. Savukārt tie draugi, kuri redzēja, ka lietoju narkotikas un man vairs nav iespējams palīdzēt, no manis novērsās. Tas ir pašsaprotami, jo vienīgais, ko man no viņiem vajadzēja, bija nauda vai attiecību uzturēšana ar mērķi kaut ko no viņiem nozagt. Tagad manā dzīvē mainījies viss – gan atjaunojušās attiecības ar vecākiem un radiniekiem, gan ir arī normāli draugi, tostarp tie, kuri piedzīvojuši to pašu, ko es, un tagad dzīvo veselīgu dzīvesveidu. Mēs regulāri tiekamies, runājam, mums ir ciešas, ģimeniskas attiecības. Vārdos grūti izteikt, kādu tagad patiesu prieku izjūtu par katru dzīves mirkli.

Saka, ka bijušo narkomānu nav. Vai bijuši brīži, kad sevi nācies saturēt ar dzelžainu dūri, lai neatsāktu lietot narkotikas?
– Kad biju atkarīgs, katru dienu devos gulēt ar bailēm, kur nākamajā rītā ņemt naudu, lai nopirktu kārtējo devu un nebūtu lomku? Ja nākamajā rītā narkotiku dozu dabūju, uzreiz pēc lietošanas sākās bailes par to, kur lai ņem narkotikas vakaram? Bailes nedeva nedz normāli gulēt, nedz dzīvot. Ja cilvēks daudzus gadus katru dienu dzīvojis pēc vienas sistēmas – zagšana, narkotiku pirkšana un atkal zagšana, ir grūti mainīties. Arī man pirmajās dienās bija grūti un vēlējos atgriezties Rīgā, bet centos runāt ar pārējiem palīdzības centra Lazdukalnā iemītniekiem. Man līdzās bija cilvēki, kuri ar savu pozitīvo nostāju un sarunām novērsa mani no domām par narkotikām. Runājām nevis par to, kas bija, bet par to, kas notiek tagad un būs nākotnē. Turklāt sociālās rehabilitācijas centrs ir tālu no iepriekšējās vides – Latgalē ir lieliska atmosfēra, svaigs gaiss, klusa dzīve, skaista vide un ezeri. Apkārt ir cilvēki, kuri nesmēķē un nelieto narkotikas. Tiesa, atkarība bija tik liela, ka pietiekami spēcīgs un drošs par sevi nejutos pat pēc nodzīvotā gada Benislavā. Tagad esmu pieņēmis stingru lēmumu, ka vairs nevēlos lietot narkotikas un savā dzīvē vēlreiz ielaist nepārtraukto baiļu sajūtu un murgu, ko savulaik piedzīvoju.

Ko ieteiktu cilvēkiem, kuriem neliek mieru muļķīgas domas par narkotiku lietošanu?
– Pirmkārt, nepieciešama nodarbošanās un konkrēta mērķa uzstādīšana, kas šādas domas atgaiņās. Lielisks veids ir sports, kas ne tikai aizņem pietiekami daudz brīvā laika, bet cilvēks sevi nepārtraukti uztur formā un disciplinē. Otrkārt, mūsdienās pieejami tik daudzi bijušo narkomānu dzīvesstāsti, ka atliek sev uzdot vienu vienīgu jautājumu: “Vai tiešām vēlos iet šo iznīcības ceļu?”

Kad atkarībai nevar pateikt: “NĒ!”

 Par pieredzi darbā ar cilvēkiem, kuri cīnās ar atkarībām, dalās narkologs JĀZEPS KORSAKS.

Pagājušajā gadā apritēja 40 gadi, kopš strādājat par narkologu. Kāds bija Jūsu ceļš uz šo profesiju?
– Esmu pastarītis sešu bērnu ģimenē. Absolvēju Kaunatas vidusskolu tagadējā Rēzeknes novadā. Iespējams, tieši Kaunatas vidusskolā, kas izaudzinājusi vairākus labi zināmus mediķus, piemēram, dakterus Apeli, Pedāni, Štekeli, Kazeļniku un citus, tika ielikta interese pret medicīnu. Studējot Rīgas Medicīnas institūtā, sākotnēji par narkologu nedomāju kļūt. Tomēr ar šo specialitāti esmu saistīts jau no 1983.gada, kopš tolaik jaunuzbūvētajā Rēzeknes slimnīcā man piedāvāja vadīt Narkoloģijas nodaļu. Devos stažēties uz Gaiļezera slimnīcu un pirmos trīs darba mēnešus burtiski dzīvoju savā darba kabinetā. Tas patiešām bija ļoti saspringts laiks, jo darbs narkoloģijas jomā man bija kas jauns un visu bija jāsāk no nulles – bez iepriekšējas narkologa izglītības. Arī pacientu bija daudz (līdz pat 60 dienā), no kuriem daļa – krimināli sodīti. Pēc tam divus gadus apguvu medicīnas kursus Narkoloģiskajā centrā Maskavā, studēju arī Harkivā un Ļeņingradā. Paralēli narkologa darbam gandrīz divdesmit gadus esmu vadījis arī Rēzeknes slimnīcu – gan kā galvenais ārsts, gan arī kā valdes loceklis. Savukārt šobrīd strādāju savā narkologa privātpraksē Rēzeknē, kā arī veicu narkologa pienākumus Daugavpils reģionālajā slimnīcā.

Ko nozīmē būt par narkologu Latgalē – reģionā, par kuru ir tik daudz stereotipu? Vai tas atspoguļojas arī Jūsu darbā?
– Manuprāt, stereotipi par Latgali ir krietni pārspīlēti. Protams, lielu lomu spēlēja fakts, ka atrodamies pierobežā. Piemēram, savulaik Latgalē ļoti izteikta problēma bija alkohola kontrabanda, kas nu krietni gājusi mazumā. Kas attiecas uz profesionālo darbību, manā pacientu lokā ir ne tikai Latgalē dzīvojošie, bet cilvēki no visas Latvijas – Rīgas, Siguldas, Cēsīm un citām pilsētām. Iemesls ir ļoti vienkāršs. Cilvēki, kuri cieš no atkarības, vēlas šo problēmu risināt tālāk no savas dzīvesvietas, lai par to neuzzina apkārtējie. Jāteic, man ar saviem pacientiem izdodas rast kopīgu valodu. Iespējams, tas mudina pieteikties konsultācijām arī citus pacientus – ne tikai no Rēzeknes un apkārt esošajiem novadiem.

Kāds ir Jūsu vidējais pacients?
– Vīrieši vecumā ap 40, bet pēdējā laika palielinās arī no alkohola atkarīgu sieviešu skaits. Ar daiļā dzimuma pārstāvēm strādāt ir nedaudz sarežģītāk. Viņas biežāk nekā vīrieši cenšas slēpt savu atkarību no apkārtējiem. Savukārt mans jaunākais pacients bijis 1.klases skolēns, kuram ļoti ātri – burtiski vienas, divu nedēļu laikā – izveidojās atkarība no benzīna ostīšanas.

 Tolaik viņa māte izšķīrās no sava vīra, bet bērns kļuva nervozs, nevēlējās doties uz skolu, lai gan mācījās labi. Sākotnēji viņa uzskatīja, ka tā ir bērna reakcija uz vecāku šķiršanos, līdz kādā brīdī viņš dusmu uzplūdā metās savai mātei virsū ar nazi. Viņa vērsās pie speciālistiem pēc palīdzības, kuri bērnam konstatēja atkarību no toksiskajām vielām. Starp maniem pacientiem bijis arī aptuveni 12 gadus jauns zēns, kuram bija atkarība no alkohola. Jo jaunāks cilvēks, jo atkarība viennozīmīgi izveidojas ātrāk. Otrs svarīgs faktors ir iedzimtība, piemēram, vai problēmas ar atkarībām bijušas vecākiem.

Kādi ir pirmie trauksmes signāli, ka cilvēkam izveidojusies atkarība?
– Robeža starp neregulāru atkarību izraisošu vielu lietošanu un jau nopietnu atkarību ir ļoti trausla un grūti pamanāma. Ja vīriešiem atkarība var attīstīties četru, piecu gadu laikā, tad sievietēm – divreiz ātrāk. Apkārtējiem un pašam cilvēkam visātrāk pamanāmā pazīme ir, kad atkarību izraisoša viela kļūst par sava veida zālēm. Proti, ir vēlme iedzert alkoholu uz paģirām nākamajā dienā vai meklēt kārtējo narkotiku devu ar mērķi uzlabot vispārējo pašsajūtas stāvokli. Ja slimība attīstījusies tiktāl, cilvēkam atliek divi diametrāli pretēji ceļi – vai nu turpināt lietot narkotikas vai alkoholu, vai arī pilnībā pārstāt to darīt. Vienmēr iesaku iepazīties ar Raimonda Paula pieredzi, proti, cik ļoti labi viņš iepazinis savu organismu un vairs pat neatļaujas nogaršot alkoholu saturošas konfektes. Tāpat var izlasīt intervijas ar Viktoru Lapčenoku, kurš savulaik pārstāja lietot alkoholu un nodibināja ģimeni, bet viņa kādreizējā sieva Nora Bumbiere atkarību diemžēl nespēja uzveikt. Jāteic, manā pacientu lokā bijuši visdažādākie cilvēki, tajā skaitā sabiedrībā zināmi – gan Saeimas deputāti un ārsti, gan arī mācītāji un skolotāji. Jebkura atkarība – alkoholisms, narkomānija vai toksisku vielu lietošana – ir slimība, no kuras neviens nav pasargāts.

Tā patiešām ir. Savukārt galvenais atkarības cēlonis droši vien ir domas, ka ar mani jau nu noteikti nekas slikts nenotiks…
– Tieši tā, un tad cilvēks sāk eksperimentēt – pamēģina narkotikas, kādu alkohola mēriņu, toksiskas vielas un pēc pirmās, otrās lietošanas reizes nodomā: “Nu, redz! Nekas slikts taču nav noticis!” Tā ir ļoti mānīga sajūta, jo pavisam drīz situācija var kļūt nekontrolējama, no kuras izkļūt paša spēkiem vairs nav iespējams.

Ja reiz pacients nokļuvis aizas malā, kā notiek viņa ārstēšanas process mūsdienās? Pieļauju, ka tas atšķiras no savulaik izmantotajām metodēm.
– Agrāk uzsvars bija uz medikamentozu ārstēšanu, bet tagad parasti saku, ka pacientam uz konsultāciju jānāk kopā ar radinieku, kuram viņš uzticas. Tad kopīgi izrunājam, kā un kāpēc izveidojusies konkrēta situācija, cenšamies pacientā ieviest apziņu, ka atkarība ir slimība un turpmāk pilnībā jāatsakās no alkohola vai pat alkoholu saturošiem medikamentiem, atmetot principu ‘tikai svētku reizēs’. Kas notiek, ja šo principu neievēro? Kāds no maniem pacientiem atturējās no alkohola lietošanas sešus gadus, daudz strādāja, neatpūtās, kā rezultātā viņam radās veselības problēmas. Veselības uzlabošanai pacients sāka lietot alkoholu saturošas zāles. Sākumā tas tika darīts nelielās devās, vēlāk to palielinot, līdz pēc divām nedēļām mēģināja iedzert konjaku, bet vēl pēc divām – iekrita pamatīgā plostā. Vienmēr jāatceras, – pats galvenais, lai sasniegtu rezultātus, jābūt vēlmei problēmu risināt, bet mēs – ārsts un līdzcilvēki – pacientam varam tikai palīdzēt sasniegt mērķi.

Kā attiecaties pret to, ja palīdzību atkarību ārstēšanā lūko pie dziedniekiem?
– Lai cilvēkam palīdzētu cīnīties ar atkarību, jāārstē pacienta ķermenis (orgāni, kurus atkarību izraisošā viela bojājusi), nervu sistēma, kā arī cilvēkam jāsniedz psiholoģisks atbalsts. Dziedniece spēj palīdzēt tikai psiholoģiski, proti, iedrošināt neturpināt lietot atkarību izraisošas vielas, bet atkarīgiem cilvēkiem, kā minēts, nepieciešama kompleksa ārstēšana. Turklāt palīdzība jāsniedz ne tikai pašam pacientam, bet arī viņa tuviniekiem jeb līdzatkarīgajiem. Kā zināms, atkarības mēdz būt ne tikai no dažādām vielām, bet, piemēram, arī no azartspēlēm. Arī šādos gadījumos jāvēršas pie narkologa, bet vislabāk gan pie narkologa, gan psihoterapeita. Tad atkarību ārstēšana, konsultācijas un terapija ir vispusīga un savstarpēji papildinoša.

Un vai starp pacientiem ir daudz narkomānu?
– Šādu cilvēku ir diezgan daudz. Daļa pacientu ir atkarīgi gan no tā dēvētajām vieglajām narkotikām, piemēram, marihuānas, gan arī smagajām – heroīna un daudzām citām narkotiskajām vielām. Gan fiziska, gan arī psiholoģiska atkarība var parādīties no jebkuras narkotiskas vielas, kas pamēģināta kaut tikai vienu reizi. Atceros prakses laikus Narkoloģiskajā centrā Maskavā, kad atsevišķiem pacientiem, stājoties slimnīcā, tā dēvētās lomkas jeb abstinences sindroms bija vienas, divu nedēļu garumā. Protams, bez atkarības izveidošanās tiek grauta arī veselība – narkomāni var inficēties ar HIV, hepatītu vīrusiem (A, B, C) vai sifilisu, narkotiku injekcijas vietās sākas strutošana, ir izteikta novājēšana, no atsevišķām narkotikām drūp zobi un ir lērums citu veselības problēmas.

Vai atkarību izraisošu vielu lietošanā ir arī jaunas tendences?
– Protams. Atkarīgs cilvēks nepārtraukti mēģina eksperimentēt un savu narkotiku klāstu papildina ar jaunām vielām, piemēram, savstarpēji kombinējot dažādus medikamentus. Par konkrētiem medicīniskajiem preparātiem skaļi gan nerunāšu, lai par to daļā cilvēku neraisītu papildus interesi.

Kā veiksmīgāk atbrīvoties no atkarības un integrēties sabiedrībā?
– Nesen pie manis uz konsultāciju ieradās vīrietis, kurš nelieto alkoholu jau deviņpadsmit gadus, un viņa hobijs ir tamborēšana un adīšana. Lai atbrīvotos no jebkuras atkarības, nepieciešams gribasspēks un, visticamāk, arī palīdzība no malas, bet ne mazāk svarīgi ir arī izstrādāt ikdienas režīmu. Vienmēr saku, ka jāievēro princips ‘darbs, atpūta, miegs’. Proti, diennaktī astoņas stundas jāstrādā, tikpat stundas jāguļ, bet pārējā laikā jāatpūšas (vēlams bez televizora un viedierīcēm), nodarbojoties ar savu iecienītāko vaļasprieku. Ir jāprot atbrīvoties no stresa. Kā filmā stresu noņēma itāļu aktieris un dziedātājs Adriāno Čelentāno, kad viņam neveicās mīlestībā? Skaldīja malku!
Savulaik skrēju pusmaratonu, līdz mani apdzina viens no sacensību dalībniekiem un uzsauca: “Nu, dakter’! Vai tad vairs nevarat pavilkt uz priekšu?” Kad finišējām, izrādījās, ka tas bija mans bijušais pacients! “Vai atceraties mani? Tagad, lūk, esmu sācis sportot. Ja vien Jūs varētu iedomāties, cik liels man bija prieks Jūs apdzīt pusmaratonā, zinot to, kāds biju pirms četriem gadiem un kā cīnījos ar savu atkarību,” smaidot viņš teica. Protams, par bijušā pacienta progresu neizsakāms gandarījums ir arī man. No interesantiem dzīves faktiem jāmin arī tas, ka Rēzeknes slimnīcu, kur savulaik strādāju, uzbūvēja mani pacienti. Cilvēki, kuri cieš no atkarībām, lielākoties ir ar zelta rokām, kuriem vienkārši ir problēmas pateikt: “Nē!” Bet nemēģiniet arī izdarīt pārāk daudz un pārāk ātri. Ir jāpieradina mīlēt sevi un savu veselību!

Jūs esat zināms ne tikai kā pieredzējis narkologs, bet esat arī opozīcijas deputāts Rēzeknes valstspilsētas domē. Nupat Valsts kontrole secinājusi, ka Rēzeknes pašvaldības 2023.gada budžeta izstrādē pieļauti vairāki pārkāpumi, situāciju raksturojot ar vārdiem: “Kā biezā miglā…” Arī pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs šobrīd no savu pienākumu pildīšanas ir atstādināts. Kā vērtējat to, kā pēdējā laikā Rēzeknes vārds izskanējis nacionālā mērogā?

 – Pilsētā izveidojusies ļoti bēdīga situācija, bet A.Bartaševiča un viņa komandas reakcija uz notiekošo atgādina gražīga bērna uzvedību. Ziniet, šeit saredzu arī zināmas psihiskas novirzes… Ilgo gadu laikā, kopš A.Bartaševičs vadīja pilsētu, tika izveidota sava veida karaļvalsts, sadalot augstus pašvaldības amatus saviem domubiedriem. Tiesa, ja kāds no viņiem par kaut ko uzdrošinātos runāt pretī, visticamāk, viņiem no amata krēsla būtu jāšķiras. Tādēļ A.Bartaševičs joprojām, lai arī vairs nebūdams amatā, turpina šos cilvēkus savā veidā kontrolēt.
Liela daļa iedzīvotāju saka, ka mūsu pilsētas mērs ir daudz ko izdarījis. Jebkuras pilsētas mērs, realizējot Eiropas finansētos projektus, izdara daudz un pēc sevis kaut ko atstāj. Turpretī A.Bartaševičam un viņa komandai raksturīga teju maniakāla vēlme būvēt un būvēt, neparedzot to, ka var rasties ekstremāla situācija un naudas var vienkārši pietrūkt, kā tas ir šobrīd. Mēs, opozīcijas deputāti, jau gadu pirms visiem šiem notikumiem uzsvērām, ka šāda prakse nav pieļaujama. Protams, ir arī jautājums par to, kādas ideoloģiskas vērtības pārstāv A.Bartaševičs. Viņš ir aizstāvējis gan padomju pieminekļus, gan izteicis aicinājumus draudzēties ar Krieviju un vēl, un vēl, un vēl. Šķiet, tikai retajam nav šaubu par A.Bartaševiča ideoloģisko pārliecību.

2017.gadā atstājāt darbu Rēzeknes slimnīcā, kur ilggadēji strādājāt par galveno ārstu. Uzsvērāt, ka bija vēlme daudz ko mainīt un darīt, bet jutāt, ka tas viss atduras kā pret sienu. Kā kopumā saredzat medicīnas attīstību valstī?

– Problēma tā, ka lielākā daļa veselības ministru cenšas sakārtot nevis visu veselības sistēmu kopumā, bet tikai šauru medicīnas nozari. Augstajām valsts amatpersonām pietrūkst plašāka, sistēmiska skatījuma uz visu nozari kopumā. Jābūt izstrādātai kompleksai veselības vadības sistēmai, kurā skaidri definēts, kā strādā visi nozarē iesaistītie. Ja kopēja skatiena nav, tad sanāk mētāšanās no viena grāvja uz otru. Šobrīd pagājis pārāk niecīgs laika sprīdis, lai varētu vērtēt jaunā veselības ministra Hosama Abu Meri vadības stilu, lai gan šķiet, ka pamazām iezīmējas tendence uzsvaru likt uz, piemēram, Latvijas farmācijas nozares attīstību. Tas nenoliedzami ir svarīgi, bet liek domāt, ka atkal trūks plašāka skatījuma uz veselības sistēmu kopumā.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.